Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2053(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0041/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0041/2018

Debates :

PV 13/03/2018 - 13
CRE 13/03/2018 - 13

Balsojumi :

PV 14/03/2018 - 8.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0076

Pieņemtie teksti
PDF 642kWORD 63k
Trešdiena, 2018. gada 14. marts - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reforma
P8_TA(2018)0076A8-0041/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reformu (2017/2053(INI))

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 311. pantu un 332. panta 2. punktu (LESD),

—  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a un 171. pantu,

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(1),

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Regulu (ES, Euratom) Nr. 608/2014, ar ko nosaka Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas īstenošanas pasākumus(2),

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Regulu (ES, Euratom) Nr. 609/2014 par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības(3),

—  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 21. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Taisnīga un efektīva nodokļu sistēma Eiropas Savienībā digitālajam vienotajam tirgum” (COM(2017)0547),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni(4),

—  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(5),

—  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par sarunām par DFS 2014.–2020. gadam — gūtā pieredze un turpmākie pasākumi(6),

—  ņemot vērā 2014. gada 16. aprīļa nostāju par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(7),

—  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra nostāju(8) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu,

—  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju(9) par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām,

—  ņemot vērā 2016. gada decembra ziņojumu “ES turpmākā finansēšana — Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos nobeiguma ziņojums un ieteikumi”,

—  ņemot vērā 1. pantu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma politikas komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0041/2018),

A.  tā kā saskaņā ar 1957. gada 25. marta Romas līgumu bija paredzēts, ka Eiropas Ekonomikas kopiena ar dalībvalstu iemaksām tiks finansēta tikai pārejas periodā, bet pēc tam tiks izmantota pašu resursu sistēma;

B.  tā kā Eiropadome Luksemburgā 1970. gada aprīlī pieņēma lēmumu par pašu resursu sistēmu, ar ko izbeidza dalībvalstu iemaksas un ieviesa divus īstus pašu resursus, proti, lauksaimniecības nodokli un muitas nodevas, ko papildināja trešais līdzekļu avots, kura pamatā bija pievienotās vērtības nodoklis (PVN);

C.  tā kā 1988. gada jūnijā Eiropadome ieviesa pašu resursu, kas balstīts uz dalībvalstu NKI, pamatojoties uz to, ka ieņēmumi no esošajiem pašu resursiem bija nepietiekami, lai segtu ES budžeta kopējos izdevumus;

D.  tā kā uz NKI balstītā resursa daļa ir ievērojami palielinājusies no aptuveni 11 % 1988. gadā līdz 69 % 2014. gadā un tādējādi pašlaik šie atlikuma un līdzsvarojošie resursi faktiski ir galvenais ES budžeta finansējuma avots; tā kā PVN resursi pašlaik veido aptuveni 12 % no ES budžeta, tradicionālie pašu resursi (muitas nodokļi, lauksaimniecības nodevas un cukura un izoglikozes nodevas) — aptuveni 13 %, savukārt pārējo daļu veido citi ieņēmumi, tostarp nodokļi, ko maksā ES iestāžu darbinieki, vai soda naudas, ko uzņēmumi maksā par konkurences noteikumu pārkāpumiem;

E.  tā kā kopš 1984. gadā Eiropadomes Fontenblo sanāksmē tika ieviesta AK korekcija, kas paredz atmaksāt 66 % AK neto ieguldījuma, pakāpeniski tika ieviestas dažādas citas atlaides un korekcijas mehānismi, kas paredzēti ar dažu dalībvalstu tā dēvēto darbības budžeta bilanci saistīto trūkumu novēršanai; tā kā šādas korekcijas pašlaik galvenokārt attiecas uz AK korekcijas finansējuma samazinājumu vai bruto samazinājumu iemaksai uz NKI vai PVN bāzes;

F.  tā kā Parlaments vairākās rezolūcijās pēdējo desmit gadu laikā ir uzsvēris ES pašu resursu sistēmas problēmas un sarežģītību un vairākkārt aicinājis īstenot padziļinātu reformu, lai vienkāršotu sistēmu un padarītu to pārredzamāku un demokrātiskāku, cita starpā ieviešot jaunus un īstus pašu resursus, ar kuriem pakāpeniski un pēc iespējas lielākā mērā būtu jāaizstāj uz NKI balstītās iemaksas;

G.  tā kā 2011. gadā Komisija nāca klajā ar vērienīgu tiesību aktu paketi pašu resursu jomā (COM(2011)0510), kuru tā iesniedza kopā ar 2014.–2020. gada DFS priekšlikumiem, lai vienkāršotu dalībvalstu iemaksas, ieviestu jaunus pašu resursus, proti, pārveidotu PVN un finanšu darījuma nodokli (FDN), un reformētu korekcijas mehānismus; tā kā Padome ignorēja šos priekšlikumus;

H.  tā kā pēc 2014.–2020. gada DFS sarunām tika izveidota Augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumos (HLGOR), kurā tika pārstāvētas visas trīs galvenās ES iestādes un kuru vadīja Mario Monti; tā kā 2016. gada decembrī HLGOR iesniedza galīgo ziņojumu un ieteikumus, kas ir pamatā šajā rezolūcijā izklāstītajai Parlamenta nostājai; uzsver, ka minēto ziņojumu vienprātīgi pieņēma visi grupas locekļi, tostarp Padomes ieceltie locekļi,

1.  norāda, ka Komisija līdz 2018. gada maijam iesniegs savus priekšlikumus par DFS pēc 2020. gada; prasa, lai nākamajā Komisijas ierosinātajā DFS būtu iekļauti vērienīgi priekšlikumi par Pašu resursu lēmuma un visu ar to saistīto tiesību aktu pārskatīšanu, kā arī paredzēta jaunu pašu resursu ieviešana; uzsver, ka nākamās DFS izdevumi un ieņēmumi gaidāmajās Padomes un Parlamenta sarunās tiks izskatīti kopā; norāda, ka vienošanos par DFS būs iespējams panākt tikai tad, ja būs gūti atbilstoši panākumi pašu resursu jautājumā;

2.  iesniedz šo rezolūciju, lai paustu savu nostāju par ES pašu resursu sistēmas reformas galvenajiem elementiem, tostarp par jauno pašu resursu klāsta saturu, kā arī par pašreizējās sistēmas elementiem, kas būtu jāsaglabā; aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, sagatavojot savus tiesību aktu priekšlikumus par ES pašu resursiem, kuru darbības jomai vajadzētu būt vērienīgai un kuri būtu jāiesniedz kopā ar DFS priekšlikumiem laikposmam pēc 2020. gada; pauž pārliecību, ka ir obligāti nepieciešams panākt ievērojamu progresu saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu, lai veicinātu vienošanos par nākamo DFS;

I.TIESISKAIS REGULĒJUMS UN LĒMUMU PIEŅEMŠANAS PROCESS

3.  atgādina, ka LESD 311. pantā noteikts: “Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku. Neskarot citus ieņēmumus, budžetu pilnībā finansē no pašas resursiem”; tādēļ uzsver, ka tiesiskā prasība nodrošināt ES budžetu ar īstiem pašu resursiem tieši izriet no Līguma;

4.  atgādina, ka LESD 310. pantā ir paredzēts, ka “[b]udžetā ietvertajiem ieņēmumiem un izdevumiem jābūt līdzsvarotiem”; tādēļ norāda, ka ieņēmumiem būtu jāsedz visi izdevumi, kurus katru gadu pieņem budžeta lēmējinstitūcija; uzsver, ka ES budžetā nav pieļaujams gada deficīts un to nevar finansēt, aizņemoties naudu finanšu tirgos;

5.  norāda, ka galveno tiesību aktu, kurā paredzēti noteikumi attiecībā uz pašu resursu sistēmu, proti, tā dēvēto Pašu resursu lēmumu (PRL), Padome pieņem vienprātīgi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un šis lēmums ir jāratificē visām dalībvalstīm; uzsver, ka tā ir viena no vissarežģītākajām Līgumā paredzētajām likumdošanas procedūrām;

6.  norāda, ka minētajā tiesību aktā Padome cita starpā nosaka pašu resursu maksimālās robežas un var noteikt jaunas pašu resursu kategorijas vai likvidēt jau esošu kategoriju; uzsver — lai gan PRL nav noteikts beigu termiņš, tas ir tieši saistīts ar attiecīgo DFS, kurā ir noteikts maksimālais izdevumu līmenis tam pašam laikposmam, uz kuru tas attiecas;

7.  atgādina, ka ar Lisabonas līgumu tika ieviesti jauni noteikumi attiecībā uz pašu resursus reglamentējošo tiesību aktu īstenošanu un tie paredz iespēju Padomei ar kvalificētu balsu vairākumu pieņemt regulu pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana; tomēr pauž nožēlu, ka PRL joprojām ir vairāki īstenošanas noteikumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz NKI resursu aprēķināšanu; tādēļ prasa ieviest vienmērīgāku PRL pieņemšanas procedūru; aicina Padomi un Komisiju saistībā ar turpmāko Līguma pārskatīšanu atbalstīt Parlamenta prasību par LESD 311. panta grozīšanu, lai pastiprinātu Parlamenta lomu pašu resursu pieņemšanas procedūrā;

8.  atgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par savu fiskālo politiku, un uzsver, ka tiesības uzlikt nodokļus ir ES dalībvalstu suverenitātes izpausmes pamatā; uzsver, ka ES pašu resursu reforma nenozīmē valstu suverenitātes nodošanu šajā jomā, bet gan pašreizējās sistēmas saskaņošanu ar ES līgumu burtu un garu;

II.PAŠREIZĒJĀS PAŠU RESURSU SISTĒMAS REFORMAS IEMESLI

i.Nepieciešamība novērst pašreizējās sistēmas trūkumus

9.  uzsver, ka pašreizējā pašu resursu sistēma ir ļoti sarežģīta, netaisnīga, nepārredzama un pilnībā neizprotama ES pilsoņiem; jo īpaši norāda uz to aprēķinu nepārskatāmību, kas attiecas uz atlaidēm valsts līmenī un korekcijas mehānismiem, kurus piemēro pašu resursu sistēmai, vai statistiskajiem PVN pašu resursiem; turklāt uzsver, ka šai sistēmai netiek piemērota nekāda efektīva parlamentārā kontrole ES līmenī un ka būtībā tai nav demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības;

10.  uzsver, ka veids, kādā ir attīstījusies pašu resursu sistēma, pakāpeniski aizstājot īstus pašu resursus ar tā dēvētajām valstu iemaksām, rada neproporcionālu uzsvaru uz dalībvalstu neto bilancēm, tādējādi lielā mērā ignorējot ES budžeta pienesumu kopēju Eiropas mērķu sasniegšanā visu ES pilsoņu interesēs; tādēļ pauž nožēlu par to, ka ES budžetā kopējais valstu iemaksu īpatsvars, kuras aprēķina, balstoties uz NKI vai procentos no statistiskajiem PVN resursiem, ir aptuveni 83 % no ES kopējiem ieņēmumiem;

11.  pauž pārliecību par to, ka NKI resursu dominējošā pozīcija ir nostiprinājusi Padomes debatēs valdošo budžeta “taisnīgas atdeves” (juste retour) loģiku ES budžeta ieņēmumu un izdevumu daļā; šajā sakarībā norāda uz AK korekcijas un virkni citu ar to saistītu atlaižu un citu korekcijas mehānismu ieviešanu ieņēmumu daļā, no vienas puses, un par nespēju vienoties par pietiekamu ES budžeta apropriāciju līmeni gada budžeta procedūrā, no otras puses; uzskata, ka ES ir jāatsakās no neto darbības bilances jēdziena, jo praksē visas dalībvalstis ir ES budžeta līdzekļu saņēmējas;

12.  jo īpaši uzskata, ka lēmumu par gada ES budžeta apmēru ietekmē politiski un finansiāli apsvērumi valsts līmenī, kas rada ierobežojumus budžeta sarunām, kuru iznākums Padomē bieži ir nulles summas spēle starp neto maksātājiem un neto saņēmējiem, ignorējot Savienības, tostarp Padomes, saistības; uzskata, ka tādēļ tiek ierosināti izmaksu ietaupījumi vairākās ES politikas jomās, kurām ir visaugstākā Eiropas pievienotā vērtība, un ka ES projekts kā tāds tādējādi ir kļuvis vājāks;

13.  norāda, ka valsts iemaksas ES budžetā tiek skaidri norādītas valsts budžeta izdevumu daļā un bieži tās uztver kā finansiālu slogu, kas pārsniedz ieguvumus, kurus rada ES izdevumu jomas un kuri bieži ir mazāk pamanāmi; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pievērsties sabiedrības nepietiekamajai informētībai par ES budžeta sniegtajiem ieguvumiem;

14.  tādēļ pauž pārliecību, ka pašreizējā pašu resursu sistēma būtībā pārkāpj Līguma burtu un garu; atkārtoti pauž savu jau sen ieņemto nostāju par to, ka ir vajadzīga padziļināta ES resursu reforma, lai ES budžeta finansēšanu no jauna pielāgotu Līguma prasībām un Savienības vajadzībām kopumā;

ii. Nepieciešamība nodrošināt Savienībai iespēju finansēt savus politikas virzienus un risināt jaunas problēmas

15.  uzsver, ka DFS pēc 2020. gada būs jānodrošina pienācīgs finansējums ES politikas virzieniem un programmām, kurām ir skaidra Eiropas pievienotā vērtība, kā arī jāsniedz papildu līdzekļi, lai risinātu problēmas, kuras jau ir konstatētas tādās jomās kā izaugsme un darbvietas, klimata pārmaiņas, vides aizsardzība, konkurētspēja, kohēzija, inovācija, migrācija, ES ārējo robežu kontrole, drošība un aizsardzība;

16.  turklāt uzsver nepieciešamību novērst pašreizējās DFS nepilnības un jau pašā sākumā nodrošināt tādu līdzekļu līmeni, kas ļaus Savienībai īstenot tās politikas programmu ar atbilstīgu finansējumu un efektīvi reaģēt uz neparedzētiem notikumiem vai krīzēm, kas var rasties nākamās finanšu shēmas periodā; uzsver nepieciešamību atrisināt pastāvīgo problēmu ar nepietiekamām maksājumu apropriācijām ikgadējā budžeta procedūrā; atgādina par DFS elastīguma noteikumu izmantošanu nozīmīgā apmērā, kas bija nepieciešama, lai risinātu tikai ar migrāciju un bēgļu krīzi saistītos jautājumus vien;

17.  uzskata, ka, neraugoties uz finanšu norēķinu, sekas, ko radīs Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, būs ievērojams pārbaudījums arī nākamajā DFS un visos ar to saistītajos lēmumos budžeta jomā; pauž pārliecību, ka līdz lēmuma pieņemšanai par DFS laikposmam pēc 2020. gada būtu jāpārvar ar “Brexit plaisu” saistītās problēmas, vienlaicīgi garantējot, ka ES līdzekļi netiek samazināti un netiek radīta negatīva ietekme uz ES programmām;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker Eiropas Parlamentam paredzētajā runā par Savienības stāvokli sniegto priekšlikumu, kas paredz ES budžetā izveidot īpašu eurozonai paredzētu pozīciju un kas ir papildus iztirzāts Komisijas 2017. gada 6. decembra paziņojumā par jauniem budžeta instrumentiem stabilai eurozonai Savienības sistēmas ietvaros (COM(2017)0822); tādēļ prasa ES budžetā paredzēt budžeta kapacitāti, kas būtu lielāka par pašreizējo maksimālo apjomu;

III.VIRZĪBĀ UZ PIEŅEMAMU UN LĪDZSVAROTU PAŠU RESURSU SISTĒMU

i. Jaunas pašu resursu sistēmas izveidi regulējošie principi un pieņēmumi

19.  lai ES līmenī nodrošinātu finansiālo stabilitāti, atbalsta pārskatāmas, vienkāršākas un taisnīgākas jaunas pašu resursu sistēmas izveidi, balstoties uz pašreizējās sistēmas elementiem jomās, kurās tie apliecinājuši savu efektivitāti; uzskata, ka pašu resursu sistēmas reforma būtu jābalsta uz virkni pamatprincipu;

20.  uzsver, ka ieņēmumi ir jāsasaista ar politikas mērķiem, jo īpaši vienotā tirgus, enerģētikas savienības un vides, klimata un transporta politikas jomā; šajā sakarībā pauž pārliecību, ka ES budžetam vajadzētu būt vērstam uz politikas jomām, kurām ir Eiropas pievienotā vērtība, kā noteikts Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcijā par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(10);

21.  uzsver, ka no funkcionālā viedokļa nav iespējams vienlaicīgi ieviest visus jaunos pašu resursus, un norāda uz pakāpeniskas īstenošanas nepieciešamību; tādēļ uzskata, ka pašu resursu sistēmas reformu varētu īstenot ar divpakāpju pieeju: pirmkārt, jāievieš tehniski mazāk sarežģīti pašu resursi, kuru iekasēšana ir viegli pārvaldāma ar saprātīgām izmaksām, un, otrkārt, pakāpeniski jāievieš katrs jauns pašu resursu veids, balstoties uz noteiktu grafiku, līdz attiecībā uz visiem tiek sasniegts paredzētais temps;

22.  uzskata, ka jaunu pašu resursu ieviešanas mērķim vajadzētu būt divējādam, proti, pirmkārt, ievērojami samazināt uz NKI balstīto iemaksu īpatsvaru (cenšoties sasniegt 40 % mērķi), tādējādi radot ietaupījumus dalībvalstu budžetiem, un, otrkārt, DFS laikposmā pēc 2020. gada radīt iespējas finansēt augstāku ES izdevumu līmeni, cita starpā sedzot Apvienotās Karalistes izstāšanās radīto atšķirību; šajā sakarībā atgādina, ka jauno pašu resursu mērķis nav palielināt vispārējo fiskālo slogu ES nodokļu maksātājiem, kuriem nebūtu jāizjūt jaunu pašu resursu ieviešanas radītā ietekme;

23.  prasa atcelt visas atlaides un korekcijas, vienlaikus nodrošinot taisnīgu attieksmi pret dalībvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka Brexit rezultātā AK korekcija un ar to saistītās “korekcijas finansēšanas korekcijas” būs novecojušas un pārstās pastāvēt, savukārt statistisko PVN pašu resursu reforma būs nenovēršama;

24.  uzskata, ka tradicionālie pašu resursi, proti, muitas nodokļi, lauksaimniecības nodevas un cukura un izoglikozes nodevas, ir uzticams un īsts ES ieņēmumu avots, jo tie ir tieši saistīti ar ES kā muitas savienību un ar to saistītajām tiesiskajām kompetencēm un kopējo tirdzniecības politiku; tādēļ uzskata, ka tradicionālie pašu resursi būtu jāsaglabā kā viens no ES budžeta ieņēmumu avotiem; uzskata — samazinot dalībvalstu ieturēto iekasēšanas izmaksu īpatsvaru, var nodrošināt lielāku šo ieņēmumu daļu ES budžetam;

25.  atzīst, ka NKI iemaksas ir uzticams, stabils un taisnīgs ES budžeta ieņēmumu avots un vairums dalībvalstu to ļoti spēcīgi atbalsta; tādēļ uzskata, ka tās ES budžetā būtu jāsaglabā, bet tikai kā līdzsvarojoši un atlikuma resursi, kas ļautu izbeigt budžeta “taisnīgas atdeves” loģiku; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai NKI iemaksas visos valstu budžetos tiktu klasificētas vienādi, proti, kā ieņēmumi, kas piešķirti ES, nevis kā valstu valdību izdevumi;

ii. Kritēriji jaunu pašu resursu noteikšanai

26.  piekrīt Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos (HLGOR) ziņojumā paustajai nostājai, ka iespējamu jaunu pašu resursu noteikšanai jāņem vērā šādi kritēriji: vienlīdzība/taisnīgums; efektivitāte; pietiekamība un stabilitāte; pārredzamība un vienkāršība; demokrātiskā pārskatatbildība un budžeta disciplīna; koncentrēšanās uz Eiropas pievienoto vērtību; subsidiaritātes princips un dalībvalstu fiskālā suverenitāte un darījumu politisko izmaksu ierobežošana;

27.  aicina Komisiju, pamatojoties uz iepriekš minēto, pārbaudīt turpmāk norādītā jaunu pašu resursu klāsta ieviešanu;

ii. Iespējamu jaunu pašu resursu klāsts

a. Mērķis: vienotā tirgus konsolidācija, tā pārredzamības palielināšana un vienlīdzīgu konkurences apstākļu uzlabošana

– Pievienotās vērtības nodoklis

28.  atgādina, ka kopš PVN pirmsākumiem pirms gandrīz 50 gadiem to ir izmantojuši par bāzi, lai aprēķinātu vienu no ES budžeta pašu resursu veidiem, un ka šis resursu veids pašlaik veido aptuveni 12 % no ES ieņēmumiem;

29.  tomēr norāda, ka pašreizējā sistēmā ir nopietni trūkumi: šo resursu veidu aprēķina statistiski; tas ir nevajadzīgi sarežģīts, un tam nav tiešas saiknes ar iedzīvotājiem; tas ir tikai dalībvalstu iekasēto ieņēmumu daļas pārskaitījums un tādējādi nenodrošina pievienoto vērtību salīdzinājumā ar NKI resursiem, un iemaksu bāze nav pārredzama, un attiecībā uz nodokļu maksātājiem netiek nodrošināta vienlīdzība;

30.  pauž nožēlu par to, ka OLAF dalībvalstīs vairākkārt ir konstatējis nopietnus muitas krāpšanas gadījumus, kas ir būtiski samazinājuši Savienības budžeta ieņēmumus; norāda uz Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses” un pauž bažas par to, ka krāpnieki arī turpmāk atradīs tās dalībvalstis, kas ir vājākais ķēdes posms, izmantojot tās iekļūšanai muitas savienībā, un ka Savienības budžetam turpinās rasties zaudējumi pat nākamajā DFS; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai apturētu šīs darbības, ka kaitē Savienības budžetam;

31.  atgādina par 2011. gada tiesību akta priekšlikumu par jauniem PVN resursiem, ar kura īstenošanu tiktu piemērota fiksēta ES mēroga likme, kas balstīta uz preču un pakalpojumu piegāžu vai preču importa neto vērtību, kam piemēro kopēju PVN standarta likmi; norāda — lai gan šis priekšlikums neguva atbalstu, Eiropadome 2013. gada februārī mudināja Padomi turpināt darbu šajā jomā; uzskata, ka pašreizējā situācija sniedz izdevību nodrošināt iespējamu progresu šajā jautājumā;

32.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa grupas priekšlikumu attiecībā uz tās redzējumu par PVN pašu resursiem, lai tos vienkāršotu, samazinātu administratīvās izmaksas un stiprinātu saikni starp ES PVN politiku un faktiskajiem PVN ieņēmumiem;

33.  ņem vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīlī publicēto rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2016)0148) un turpmāko 2017. gada 4. oktobra priekšlikumu attiecībā uz virkni pamatprincipu un svarīgu reformu ES PVN jomā; atbalsta padziļinātu PVN sistēmas reformu ES, kurai vajadzētu būt vērstai uz nodokļu bāzes paplašināšanu, krāpšanas iespēju un atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanu un jaunu ieņēmumu radīšanu; uzskata, ka daļa šādu jauno ieņēmumu būtu jāpiešķir ES budžetam;

34.  uzskata, ka vienkāršotu PVN resursu pamatā vajadzētu būt ar visas ES PVN sistēmām saistītam kopsaucējam, un norāda, ka tādējādi tie neizslēgtu visas valstu īpatnības, kuras vairāku iemeslu dēļ ir pamatotas;

35.  atbalsta vienotas nodokļa likmes noteikšanu (1 % līdz 2 %) ieņēmumiem no pārveidotā PVN, kuru kā Savienības pašu resursu iekasē tikai dalībvalstu pārvaldes iestādes; uzskata, ka šāda sistēma varētu ES nodrošināt ievērojamus un stabilus ieņēmumus ar nelielām administratīvajām izmaksām;

36.  uzsver, ka Komisija jau ir ierosinājusi tiesību aktu priekšlikumus vērienīgai ES PVN noteikumu reformai un ka 2018. gadā gaidāmas papildu iniciatīvas; uzsver, ka PVN reforma ir jāpabeidz pēc iespējas ātrāk un vēlākais līdz nākamās DFS sākumam;

37.  aicina Komisiju līdz attiecīgo PVN tiesību aktu pieņemšanai saistībā ar tās gaidāmo tiesību aktu paketi ES pašu resursu jomā iesniegt priekšlikumu par pārveidotiem pašu resursiem, kas balstīti uz PVN; uzskata, ka šādā priekšlikumā būtu jāņem vērā galvenie pašlaik apspriestās PVN reformas rezultāti;

– Uzņēmumu ienākuma nodoklis

38.  atgādina, ka 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(11) Parlaments mudināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), “kuram būtu pievienots atbilstīga un taisnīga sadalījuma koeficients, kas sniegtu vispusīgu risinājumu kaitējošas nodokļu prakses novēršanai Savienībā, nodrošinātu skaidrību un vienkāršību uzņēmumiem un veicinātu pārrobežu saimniecisko darbību Savienībā”;

39.  ņem vērā Komisijas priekšlikumus par KKUINB, vienlaikus atgādinot savu prasību par šīs konsolidētās bāzes piemērošanas jomas paplašināšanu, pēc pārejas perioda beigām aptverot visus uzņēmumus; uzsver, ka pašreizējiem priekšlikumiem par KKUINB būtu jāaptver arī digitālā ekonomika; pamatojoties uz minētajiem priekšlikumiem, ierosina uzņēmuma digitālajai klātbūtnei piemērot tādu pašu režīmu kā to fiziskajai pārstāvniecībai, definējot un nosakot pastāvīgu digitālo pārstāvniecību;

40.  atbalsta HLGOR veikto KKUINB novērtējumu, kurā tā atzīta par jaunu pašu resursu pamatu, kas atbilst visiem grupas noteiktajiem kritērijiem; uzsver, ka KKUINB ir arī būtisks elements vienotā tirgus izveidē, kas ir Eiropas sabiedrības interesēs, jo novērš neatbilstošu nodokļu konkurenci starp dalībvalstīm un fiskālo optimizāciju, kas kaitē līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai;

41.  atgādina, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas visos tās veidos rada ES zaudējumus, kuru apmērs, balstoties uz Komisijas aplēsēm, ir EUR 1 triljons gadā; uzsver nepieciešamību atjaunot negūtos nodokļu ieņēmumus, īstenojot saskaņotu politiku krāpšanas apkarošanas un cīņas pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jomā un ar pārredzamībā, sadarbībā un koordinācijā balstītu satvaru;

42.  prasa Komisijai, balstoties uz KKUINB direktīvas pārskatīšanā gūtajiem secinājumiem, ierosināt tādu jaunu pašu resursu izveidi Savienības budžetam, kurus aprēķina, balstoties uz dalībvalstu ieņēmumiem no KKUINB; atbalsta vienotas nodokļa likmes noteikšanu ieņēmumiem no KKUINB, kas iekasējami kā pašu resursi; uzskata, ka šāda sistēma varētu ES nodrošināt ievērojamus un stabilus ieņēmumus ar nelielām administratīvajām izmaksām;

– Naudas emisijas peļņa

43.  uzskata, ka ieņēmumi, kas izriet no Eiropas Centrālās bankas peļņas (ECB ieņēmumi no valūtas emitēšanas) un kas tādējādi ir tieši saistīti ar ES monetāro savienību, nav jāiemaksā valstu kasēs, bet tiem vajadzētu būt jaunu pašu resursu pamatā; uzskata, ka šādiem resursiem vajadzētu būt tieši saistītiem ar īpašu eurozonai paredzētu pozīciju ES budžetā;

b. Mērķis: samazināt finanšu spekulācijas un nostiprināt nodokļu sistēmas taisnīgumu nozarēs, kuras izmanto agresīvas nodokļu plānošanas instrumentus vai agresīvu nodokļu optimizāciju

– Eiropas mēroga finanšu darījumu nodoklis (FDN)

44.  atzinīgi vērtē 11 dalībvalstu grupas īstenotos centienus ciešākas sadarbības ietvaros, lai ieviestu nodokli par finanšu darījumiem (FDN), ievērojot Komisijas 2011. gada priekšlikumu; mudina visas pārējās dalībvalstis pievienoties minētajai grupai, lai novērstu finanšu tirgu traucējumus un nodrošinātu vienotā tirgus netraucētu darbību;

45.  atbalsta HLGOR novērtējumu, kurā pausts atbalsts FDN kā iespējamam Savienības budžetam paredzētu jaunu pašu resursu pamatam, tomēr arī uzskata, ka būtu jāizvērtē citi veidi finanšu darbību aplikšanai ar nodokli;

46.  tādēļ aicina izveidot jaunus pašu resursus Savienības budžetam, kuri jāaprēķina, balstoties uz izvēlēto metodi finanšu darbību aplikšanai ar nodokli;

– Nodokļu uzlikšana digitālās nozares uzņēmumiem

47.  atzinīgi vērtē Finanšu ministru padomes 2017. gada 16. septembra neformālās sanāksmes secinājumus ar prasību izstrādāt jaunus digitālo produktu nodokļu noteikumus saistībā ar četru finanšu ministru vēstuli, kurā Komisijai prasīts izvērtēt “efektīvus risinājumus, pamatojoties uz koncepciju par tā dēvētā izlīdzināšanas nodokļa ieviešanu” apgrozījumam, ko ES rada digitālā sektora uzņēmumi; uzsver, ka Komisija savā 2017. gada 21. septembra paziņojumā “Taisnīga un efektīva nodokļu sistēma Eiropas Savienībā digitālajam vienotajam tirgum” atkārtoti apstiprina, ka KKUINB nodrošina satvaru, kas veicina noteikumu pārskatīšanu, lai panāktu modernu un stabilu nodokļu sistēmu digitālās jomas uzņēmumiem, un risina digitālās ekonomikas radītās nodokļu problēmas; prasa ES līmenī īstenot saskaņotu pieeju pat īstermiņa risinājumiem, lai novērstu vienpusējas rīcības izraisītus vienotā tirgus darbības traucējumus un digitālo uzņēmumu nodokļu oāžu veidošanos;

48.  piekrīt, ka digitālajai ekonomikai vajadzētu būt mūsdienīgam un stabilam fiskālajam regulējumam, lai stimulētu inovāciju, risinātu ar tirgus sadrumstalotību un negodīgu konkurenci saistītos jautājumus un dotu iespēju visiem dalībniekiem gūt labumu no jaunajiem taisnīgajiem un līdzsvarotajiem noteikumiem, vienlaikus gādājot, ka digitālās platformas un uzņēmumi maksā pienācīgu nodokļu daļu tur, kur tie gūst peļņu; turklāt norāda, ka ir svarīgi nodrošināt nodokļu noteiktību uzņēmumu ieguldījumiem, lai likvidētu pašreizējos trūkumus un novērstu jaunu ar nodokļiem saistītu nepilnību rašanos vienotajā tirgū;

49.  uzskata, ka ir svarīgi veikt ar nodokļiem saistītus pasākumus digitālajā tirgū, lai ierobežotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu izkropļojumu, agresīvas nodokļu plānošanas vai fiskālās optimizācijas shēmas un Eiropas mehānismu ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka šāda prakse kropļo konkurenci vienotajā tirgū un atņem dalībvalstīm nodokļu ieņēmumus, kuri tām pienākas;

50.  principā prasa izveidot jaunus pašu resursus Savienības budžetam, kuri jāuzliek darījumiem digitālajā ekonomikā; tomēr, ņemot vērā nozīmīgās pašreizējās sarunas ES un ESAO līmenī, uzskata, ka ir pāragri lemt par konkrētiem pasākumiem šādu resursu noteikšanai;

51.  tomēr uzskata, ka visiem ES iestāžu veiktajiem pasākumiem, piemēram, reģistrācijas vai uzraudzības sistēmām vai regulatīvajiem mehānismiem, būtu nekavējoties jāļauj iekasēt nodokļus vai nodevas Savienības budžetam, balstoties uz to Eiropas pievienoto vērtību; uzskata, ka tie ir ES sabiedriskie labumi, kas, kā norādījusi HLGOR, nodrošina pamatu tādas nodevas noteikšanai, kas veido “citus ieņēmumus”, kuri izriet no Savienības politikas;

c. Mērķis: veicināt enerģētikas pārkārtošanu un cīņu pret globālo sasilšanu

– Vides nodoklis un nodevas

52.  apstiprina, ka cīņa pret klimata pārmaiņām, kā arī pāreja uz ilgtspējīgu, aprites un mazoglekļa ekonomiku un kopīgi pieņemto enerģētikas savienības mērķu sasniegšana ir svarīgs ES politikas mērķis;

53.  atkārtoti pauž pārliecību, ka tikai kopēji ES mēroga enerģētikas vai vides nodokļi var nodrošināt godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un vienotā tirgus pareizu darbību un tādējādi kalpot par virzītājspēku pretī progresīvākam un ilgtspējīgākam attīstības modelim;

54.  uzsver vides nodokļa nozīmīgumu, jo tas ir īpaši piemērots mehānisms Eiropas pašu resursu papildināšanai; aicina Komisiju turpināt integrēt priekšlikumus par papildu ekoloģiskiem pašu resursiem, kā izklāstīts HLGOR ziņojumā un kā norādījis par ES budžetu atbildīgais komisārs, tos saskaņojot ar noteiktām Savienības politikas jomām, piemēram, enerģētikas jomu (energoresursu nodoklis), vides un klimata jomu (ar oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas saistītais mehānisms, plastmasas nodoklis un emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS)) un transporta jomu (autotransporta degvielas un aviobiļešu nodoklis), lai veicinātu turpmākus papildu Savienības pašu resursus;

55.  prasa, lai, sākot ar 4. posmu (2021. g.) un turpmāk, būtiska daļa no ETS izsolē gūtajiem ieņēmumiem tiktu uzskatīta par jauniem ES pašu resursiem; atgādina, ka šo iespēju apsprieda HLGOR un Komisija to ir skaidri ierosinājusi 2018. gada 14. februāra paziņojumā “Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada” (COM(2018)0098); vienlaicīgi prasa ieviest ar oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas saistītu mehānismu kā jaunu ES budžeta pašu resursu veidu, kuram vajadzētu arī ietekmēt vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu starptautiskajā tirdzniecībā un samazināt ražošanas pārvietošanu, vienlaikus internalizējot importēto preču cenā klimata pārmaiņu radītās izmaksas;

56.  prasa Komisijai apsvērt iespēju ES mērogā ieviest nodevu par plastmasas un vienreizlietojamiem materiāliem, lai mudinātu ilgtspējīgāku alternatīvu izmantošanu;

57.  uzskata, ka pašu resursi, kuru pamatā ir elektroenerģijas nodoklis, pārklātos ar ETS darbības jomu un radītu bažas par investīciju nosacījumu stabilitāti un finansiālo slogu mājsaimniecībām;

58.  uzskata — gadījumā, ja kāds pašu resurss rada pārmērīgu slogu kādai dalībvalstij, to varētu atvieglot, no ES programmām uz ierobežotu laiku un ierobežotā apjomā piešķirot papildu atbalstu saskaņā ar Savienības mērķiem un uzdevumiem; uzsver, ka šādu atbalstu nevar piešķirt, ieviešot jaunas atlaides vai korekcijas ES budžeta ieņēmumu daļā;

59.  uzsver, ka ar vidi saistītu nodokļu vai nodevu ieviešanai nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības izstrādāt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru;

iv. Citi ieņēmumu avoti

60.  atgādina — lai gan pašu resursiem vajadzētu būt galvenajam ES budžeta ieņēmumu elementam, tos tomēr papildina LESD 311. pantā paredzētie “citi ieņēmumi”, kas ietver: ES iestāžu darbinieku nodokļus par algām; ieņēmumus no iestāžu administratīvās darbības, piemēram, ieņēmumi no preču pārdošanas, izīrēšanas un iznomāšanas, pakalpojumu sniegšanas un bankas procentiem; ieņēmumus no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, kuri paredzēti konkrētām ES programmām; nokavējuma procentus; soda naudas, ko uzņēmumi maksā vairumā gadījumu, kad konstatēts, ka tie pārkāpuši ES konkurences noteikumus, un ieņēmumus no ES aizņēmumu un aizdevumu operācijām;

61.  norāda, ka pārpalikuma gadījumā katra finanšu gada atlikumu ieraksta kā nākamā finanšu gada budžeta ieņēmumus vai izdevumus un ka citi ieņēmumi, atlikumi un tehniskās korekcijas, tostarp pārpalikums no iepriekšējā gada, veido aptuveni 6 % no kopējiem ieņēmumiem; uzsver, ka iepriekšējos gados “citus ieņēmumus” lielākoties veidoja soda naudas, kuru apmērs vien ir 2,5 % no kopējiem ieņēmumiem (atskaitot piešķirtos ieņēmumus);

62.  pauž nožēlu par to, ka šādu citu ieņēmumu sniegtās iespējas līdz šim debatēs par ES finansēšanu ir atstātas bez ievērības; uzskata — pat tad, ja šādi ieņēmumi to līmeņa, nepastāvības un neparedzamības dēļ nav alternatīva citiem pašu resursu veidiem, tie tomēr sniedz iespējas segt pieaugušās finansiālās vajadzības nākamajā DFS;

63.  atgādina, ka juridiskās procedūras, kas reglamentē šādus ieņēmumus un iespējamos grozījumus, ir elastīgākas nekā attiecībā uz pašu resursiem, jo tie ir nevis noteikti Pašu resursu lēmumā, bet sekundārajos tiesību aktos un tādēļ uz tiem neattiecas vienprātības prasība;

64.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis ieņemto nostāju, ka visi ieņēmumi no naudas sodiem, kuri ir noteikti uzņēmumiem par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu vai ir saistīti ar novēloti veiktām valstu iemaksām ES budžetā, būtu jāiekļauj ES budžetā kā papildu ieņēmumi, neveicot attiecīgu NKI iemaksu samazinājumu;

65.  šajā nolūkā prasa ES budžetā izveidot īpašu rezervi, kurā laika gaitā pakāpeniski uzkrātos visu veidu neparedzēti citi ieņēmumi un kura tiktu pienācīgi pārnesta, lai vajadzību gadījumā radītu papildu izdevumu iespējas; uzskata, ka šī rezerve būtu jāparedz DFS īpašajiem instrumentiem un ar to būtu jānodrošina papildu piešķīrumi gan saistību, gan maksājumu apropriācijās, pamatojoties uz budžeta lēmējinstitūcijas lēmumu;

66.  uzsver to maksu potenciālu attiecībā uz ES budžetu, kas nepieciešamas, lai īstenotu ES politiku un jo īpaši Eiropas sistēmas, piemēram, gaidāmo Eiropas ceļošanas un atļauju sistēmu (ETIAS) trešo valstu valstspiederīgajiem; uzskata, ka dažos gadījumos šādus ieņēmumus varētu novirzīt tai pašai politikas jomai vai mērķim; uzskata — izstrādājot ES programmas un politiku pēc 2020. gada, šāda veida paredzamie ieņēmumi būtu jāapsver sistemātiskāk, lai nodrošinātu ES budžetam papildu ieņēmumu avotu;

67.  uzsver, ka 2016. gadā ES decentralizētajām aģentūrām piešķirtie ieņēmumi, piemēram, maksas un nodevas no nozarēm un iemaksas no valstu budžetiem, veidoja aptuveni EUR 1 miljardu; prasa Komisijai nākamajā DFS ierosināt saskaņotu pieeju attiecībā uz aģentūru finansējumu, kas iegūts no maksām;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(2) OV L 168, 7.6.2014., 29. lpp.
(3) OV L 168, 7.6.2014., 39. lpp.
(4) OV C 27 E, 31.1.2008., 214. lpp.
(5) OV C 380 E, 11.12.2012., 89. lpp.
(6) OV C 443, 22.12.2017., 11. lpp.
(7) OV C 443, 22.12.2017., 994. lpp.
(8) OV C 294, 12.8.2016., 82. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 6. novembrisJuridisks paziņojums