Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2632(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B8-0165/2018

Debates :

PV 15/03/2018 - 8.3
CRE 15/03/2018 - 8.3

Balsojumi :

PV 15/03/2018 - 10.3

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0081

Pieņemtie teksti
PDF 330kWORD 53k
Ceturtdiena, 2018. gada 15. marts - Strasbūra Galīgā redakcija
Nogalināšanu aiz līdzcietības Ugandā
P8_TA(2018)0081RC-B8-0165/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. marta rezolūcija par nogalināšanu aiz līdzcietības Ugandā (2018/2632(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko Uganda ir parakstījusi,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu (Kotonū nolīgums), it īpaši tā 8. panta 4. punktu par nediskriminēšanu,

–  ņemot vērā Ugandas Republikas konstitūciju,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī pieņemto Starptautisko konvenciju par bērna tiesībām (CRC), it īpaši tās 2. un 6. pantu, kur skaidri noteikts nediskriminēšanas princips, tostarp attiecībā uz invaliditāti, un tiesības uz dzīvību,

–  ņemot vērā 2006. gadā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), it īpaši tās 32. pantu, kur noteikts, ka visām pusēm savos starptautiskās sadarbības centienos jāņem vērā invaliditāte un personas ar invaliditāti,

–  ņemot vērā jaunākās ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 14. aprīļa un 2014. gada 14. jūlija rezolūcijas par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 19. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantu, kas aizliedz visu diskrimināciju, kā arī tās 21. un 26. pantu, kur noteiktas personu ar invaliditāti tiesības,

–  ņemot vērā 2011. gada 23. novembrī pieņemto ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju jaunattīstības valstīs,

–  ņemot vērā Pasaules ziņojumu par invaliditāti, ko 2011. gada jūnijā publicēja Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Pasaules Banka,

–  ņemot vērā OHCHR 2016. gada 8. aprīļa ziņojumu “ Personu ar invaliditāti tiesību komiteja izskata Ugandas ziņojumu”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas (ANO ĢA) rezolūcijas Nr. 65/186 un Nr. 64/131 “Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana personu ar invaliditāti labā līdz 2015. gadam un pēc tam”,

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes par invaliditāti un attīstību, kas paredzētas ES delegācijām un dienestiem,

–  ņemot vērā 2030. gada programmu un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kas pieņemti 2015. gada 25. septembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā Ugandas 2016. gada 1. jūlija pārskata ziņojumu par 2030. gada programmas īstenošanu “Nodrošināt, ka neviens netiek atstāts novārtā”, kas tika prezentēts ANO Augsta līmeņa politiskajā forumā Ņujorkā,

–  ņemot vērā 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par invaliditāti un attīstību(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ugandu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā “nogalināšana aiz līdzcietības” ir Ugandā sastopama prakse: vecāki, kam ir bērni ar invaliditāti, viņus nogalina vai tīši ļauj viņiem nomirt badā vai liedzot medicīnisko palīdzību, uzskatīdami, ka viņiem ir labāk mirt, nevis ciest no sāpīgas un neārstējamas invaliditātes;

B.  tā kā Uganda nav vienīgā valsts, kur sastopama šī problēma; tā kā daudzas jaunattīstības valstis ir panākušas ievērojamu, kaut arī tikai daļēju progresu virzībā uz cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu attīstības projektos;

C.  tā kā daži vecāki atzīstas, ka “nogalināšana aiz līdzcietības” ir vajadzīga, lai paglābtu bērnus no smagām ciešanām, kas gaida dzīvē; tā kā šī prakse ir tabu tēma, lai gan par to liecinājusi daļa māšu un izdzīvotāju;

D.  tā kā sociālā stigma Ugandā ir tik smaga, ka mātes un bērni tiek izraidīti no kopienas, kas viņiem piešķir zemu sociālo statusu un liedz pilnīgu līdzdalību sabiedrībā; tā kā spiediens mātēm liek pēc gadiem pūliņu un upurēšanās, ko prasa rūpēšanās par bērnu ar invaliditāti, nogalināt pašas savus bērnus;

E.  tā kā priekšstati par bērniem, kas piedzimst ar invaliditāti, pakļauj viņus lielākam vardarbības un nogalināšanas riskam nekā bērnus bez invaliditātes; tā kā negatīvas attieksmes, māņticības, atstāšanas novārtā, sociālo normu un prakšu dēļ bērni ar invaliditāti joprojām cieš no dažādu veidu vardarbības, diskriminācijas un marginalizācijas; tā kā visvairāk bērnus ar invaliditāti apdraud maldīgi priekšstati par viņu stāvokli, tostarp ticība, ka šāda bērna klātbūtnē gaidāms, ka arī citi bērni būs ar invaliditāti;

F.  tā kā klani un paplašinātās ģimenes izdara pārmērīgu spiedienu uz mātēm, mēģinot noskaidrot invaliditātes cēloņus un noveļot vainu uz māti; tā kā dažos gadījumos mātes ir izraidītas no vīra saimniecības, jo dzemdējušas bērnu ar invaliditāti;

G.  tā kā ārsti un medicīnas darbinieki nesaprot vai neizskaidro bērna trausluma dabu un cēloņus un tā kā veselības aprūpes sistēma nav pietiekami aprīkota, lai būtu iespējams diagnosticēt un ārstēt daudzas invaliditātes formas, kuras ir iespējams mazināt vai pat novērst; tā kā tas, ka bērniem ar invaliditāti tiek liegtas pamattiesības, piemēram, piekļuve veselības aprūpei, izglītībai, atbalstam un rehabilitācijai, smagi ierobežo viņu spējas pilnībā attīstīt savu potenciālu;

H.  tā kā Uganda ir viena no 162 CRPD līgumslēdzējām valstīm, tā kā 2008. gada 25. septembrī Uganda bez atrunām ratificēja šo konvenciju un tās fakultatīvo protokolu; tā kā Uganda ir uzņēmusies saistības personām ar invaliditāti nodrošināt tādas pašas tiesības kā pārējiem;

I.  tā kā 2016. gada aprīlī ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja izskatīja Ugandas sniegumu CRPD īstenošanā un tika izstrādāti noslēguma secinājumi un ieteikumi, kuros “Komiteja ar bažām atzīmē, ka tiesību akti un politika nenodrošina tiesību aizsardzību bērniem ar invaliditāti. Tā ir nobažījusies arī par to, ka trūkst informācijas par nedzirdīgu un nedzirdīgu neredzīgo bērnu stāvokli un par pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt viņu aizsardzību un iekļaušanu sabiedrībā”;

J.  tā kā Ugandas valdība ir pieņēmusi vairākus vispārīgus likumus un politikas instrumentus, kuros ir klauzulas par invaliditāti; tā kā šai valstij ir īpaši tiesību akti invaliditātes jomā; tā kā invaliditātes definīcija dažādos tiesību aktos var būt atšķirīga;

K.  tā kā divi no lielākajiem šķēršļiem, kas liedz cilvēkiem ar invaliditāti iekļauties Ugandas sabiedrībā, ir viņu neredzamība un negatīva attieksme pret viņiem; tā kā tas, ka ģimenē ir bērns ar invaliditāti, ir ģimenes un jo īpaši mātes sociālās atstumšanas iemesls, jo bērni ar invaliditāti tiek uzskatīti par ģimenes apkaunojumu un trūkumu;

L.  tā kā Ugandas lauku apvidos ir tikai dažas valsts atbalsta iestādes, kas palīdz vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti, un tā kā līdz ar to ģimenēm, it sevišķi vientuļajām mātēm, bieži vien ir grūti pienācīgi gādāt par savu bērnu ar invaliditāti;

M.  tā kā nav pieejamu oficiālu datu, jo nedz Ugandas policija, nedz tās tiesu sistēma neizmeklē šo parādību; tā kā datu trūkuma dēļ apkarot “nogalināšanu aiz līdzcietības” ir grūti;

N.  tā kā marginalizētu un neaizsargātu grupu tiesību garantēšanā izšķirīgi svarīgs ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju darbs; tā kā nevalstiskās organizācijas Ugandā saskaras ar dažādām grūtībām un šķēršļiem, kas apgrūtina pakalpojumu sniegšanu bērniem ar invaliditāti un viņu vecākiem; tā kā attīstības centienus un cilvēktiesību uzraugu darbu Ugandā apdraud daudzi maldi par bērniem ar invaliditāti;

O.  tā kā personu ar invaliditāti organizācijas pilda īpašu lomu, pārstāvēdamas personas ar invaliditāti un darīdamas zināmas viņu īpašās vajadzības politiķiem un plašākai sabiedrībai; tā kā trūkst informācijas, lai informētu sabiedrību par kultūras praksēm, kas stigmatizē personas ar invaliditāti, kavē viņu attīstību un liedz izmantot tādas pašas tiesības, kādas ir pārējiem sabiedrības locekļiem,

1.  asi nosoda to, ka nepamatoti un necilvēcīgi tiek nogalināti bērni un jaundzimušie ar invaliditāti; pauž dziļas bažas par bērnu ar invaliditāti “nogalināšanu aiz līdzcietības” Ugandā un citās skartajās valstīs; prasa izbeigt šādu vardarbību, cietsirdību un spīdzināšanu, kas vērsta pret bērniem;

2.  aicina iestādes Ugandā un pārējās valstīs, kur notiek bērnu nogalināšana “aiz līdzcietības” un rituāla nogalināšana, apņemties apkarot kaitīgo māņticību, kas liek vērsties pret bērniem;

3.  atgādina, ka valsts galvenais uzdevums ir aizsargāt iedzīvotājus, tostarp neaizsargātas grupas; atgādina Ugandas iestādēm par pienākumu ievērot valsts konstitūciju, it īpaši 21. un 32. pantu un 35. panta 1. punktu, kur noteikts, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz respektu un cilvēka cieņu un ka valstij un sabiedrībai jādara viss nepieciešamais, lai nodrošinātu, ka persona ar invaliditāti pilnībā īsteno savu garīgo un fizisko potenciālu;

4.  atgādina par Ugandas parlamenta īpašo pienākumu attiecībā pret personām ar invaliditāti, kas noteikts konstitūcijas 35. panta 2. punktā, kur paredzēts, ka Parlamentam jāpieņem likumi, kas sargā personas ar invaliditāti; aicina Ugandas valdību atbalstīt visus pasākumus, kas tiek veikti, lai uzlabotu personu ar invaliditāti pilsoniskās tiesības un cilvēktiesības;

5.  aicina atbalstīt personu ar invaliditāti ģimenes, lai tās savus bērnus varētu audzināt mājās; aicina Ugandas valdību visā valstī izstrādāt kvalitatīvus atbalsta pakalpojumus ģimenēm, kam ir bērni ar invaliditāti, tostarp gādāt pietiekamu finansiālo atbalstu un pabalstus ģimenēm, lai tās varētu labi rūpēties par bērniem ar invaliditāti;

6.  aicina iestādes nodrošināt sabiedrības izpratni un informētību par personu ar invaliditāti stāvokli un apmācības kursus, kas nodrošinātu atbalstu, informāciju un konsultācijas bērnu ar invaliditāti vecākiem un aprūpētājiem, lai tādējādi atvieglotu šo bērnu līdzdalību sabiedrībā;

7.  aicina Ugandas valdību nodrošināt, ka ārsti, kas nonāk tiešā kontaktā ar bērniem ar invaliditāti un viņu medicīniskajām problēmām, ir pietiekami izglītoti un sensibilizēti attiecībā uz šādu pacientu vajadzībām;

8.  atzinīgi vērtē to, ka 2007. gadā izveidots Iespēju vienlīdzības komisijas akts, kura mērķis ir sekmēt marginalizētu grupu, tostarp personu ar invaliditāti, iespēju vienlīdzību;

9.  atzinīgi vērtē Ugandas Cilvēktiesību komisijas (UHRC) izveidi saskaņā ar Ugandas Republikas 1995. gada konstitūciju; atgādina, ka tās uzdevums citu starpā ir izveidot un uzturēt sabiedrībā izpratni par to, ka konstitūcijas noteikumi ir Ugandas nācijas pamatlikums, un uzraudzīt, vai valdība ievēro starptautiskās cilvēktiesību saistības;

10.  aicina UHRC izstrādāt konkrētu valsts plānu, pēc kā vadīties uzraudzības darbā un ar ko sekmēt strukturētāku un institucionalizētu sadarbību ar valstī pastāvošajām personu ar invaliditāti organizācijām;

11.  mudina iestādes panākt, ka tiek reģistrēti visi jaundzimušie bērni, arī tie, kam ir invaliditāte;

12.  aicina Ugandas iestādes pastiprināt centienus Ugandā palielināt izpratni par bērnu ar invaliditāti tiesībām un cieņu; šajā sakarā uzsver izglītības būtisko lomu cīņā pret stigmatizāciju; īpaši uzsver izšķirīgi svarīgo darbu, ko veic personu ar invaliditāti organizācijas, palielinādamas izpratni par personu ar invaliditāti iekļaušanu un grūtībām, ar kurām tās saskaras;

13.  uzsver, ka medijiem būtu aktīvāk jāiesaistās stereotipu izskaušanā un iekļaušanas veicināšanā; aicina starptautiskos, valsts un vietējos lēmumu pieņēmējus nodrošināt un veicināt izpratnes veidošanu ar mediju, izglītības politikas un sabiedrisku kampaņu palīdzību;

14.  pauž dziļas bažas par to, ka notiek arvien vairāk fizisku uzbrukumu cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, Cilvēktiesību izpratnes un veicināšanas forumam; mudina Ugandas iestādes garantēt cilvēktiesību aizstāvju drošību, veikt kriminālvajāšanu par šiem uzbrukumiem un dot viņiem iespēju veikt savu darbu apstākļos, kas brīvi no draudiem un šķēršļiem;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Ugandas valdības, NVO un pilsoniskās sabiedrības centienus izstrādāt un īstenot politiku, kas vērsta uz personu ar invaliditāti vajadzībām un tiesībām un balstīta uz nediskriminēšanu un sociālo iekļaušanu, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un citiem sociālajiem pakalpojumiem;

16.  aicina veikt labas prakses apmaiņu starp jaunattīstības un attīstītajām valstīm; prasa, lai Komisija sadarbībā ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem izveido platformu, kur apmainīties ar labu iekļaušanas praksi attiecībā uz bērniem ar invaliditāti; aicina Komisiju pilnībā izpildīt saistības, ko uzliek CRPD 32. pants;

17.  aicina ES izmantot politiskā spiediena iespējas, ko paver attīstības palīdzības programmas, īpaši budžeta atbalsta programmas, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Ugandā; aicina Komisiju noskaidrot, vai ir iespējams sniegt labāku palīdzību, izmantojot finansējumu vai koordināciju ar vietējām iestādēm, lai uzlabotu medicīnisko atbalstu bērniem ar invaliditāti, tādējādi paplašinot neatliekami vajadzīgo atbalstu viņu ģimenēm;

18.  uzsver, ka iekļaušanas politika būtu jāveicina visos attiecīgajos ANO un starptautiskajos forumos, jo daudzās augsta līmeņa starptautiskās diskusijās invaliditātes aspekts pašlaik nav iekļauts un politikas programmā tam vajadzētu būt vienai no prioritātēm;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ugandas Republikas prezidentam, Ugandas parlamenta priekšsēdētājam, kā arī Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.

(1) OV C 287 E, 24.11.2006., 336. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 31. oktobrisJuridisks paziņojums