Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2116(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0121/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0121/2018

Debates :

PV 16/04/2018 - 25
CRE 16/04/2018 - 25

Balsojumi :

PV 17/04/2018 - 6.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0095

Pieņemtie teksti
PDF 432kWORD 61k
Otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas stratēģija proteīnaugu popularizēšanai
P8_TA(2018)0095A8-0121/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par Eiropas stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai — proteīnaugu un pākšaugu ražošanas veicināšana Eiropas lauksaimniecības nozarē (2017/2116(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (“Omnibus regula”) (COM(2016)0605), un grozījumiem tajā, lai iekļautu prasību Komisijai līdz 2018. gada beigām publicēt proteīna plānu(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. jūnijā Lauksaimniecības padomē Vācijas un Ungārijas iesniegto Eiropas sojas deklarāciju, ko attiecīgi parakstījušas 14 dalībvalstis(3),

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 8. jūnija Lēmumu 93/355/EEK par Eiropas Ekonomikas kopienas un Amerikas Savienoto Valstu saprašanās memoranda noslēgšanu attiecībā uz dažu eļļaugu sēklām GATT ietvaros(4),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2015. gada 25. septembrī pieņemto dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma līdz 2030. gadam” un jo īpaši tajā iekļauto ilgtspējīgas attīstības 2., 12. un 15. mērķi,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 68. sesijā pieņemto lēmumu 2016. gadu oficiāli pasludināt par Starptautisko pākšaugu gadu ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aizgādībā(5),

–  ņemot vērā pētījumu “Proteīnaugu vidiskā loma jaunā kopējā lauksaimniecības politikā”, ko pasūtījis Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments un kas veikts pēc Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasījuma(6),

–  ņemot vērā Parlamentā rīkoto uzklausīšanu “Eiropas apgādes ar proteīnaugiem uzlabošana”,

–  ņemot vērā 2013. gada 19. janvārī pieņemto Donavas sojas deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0121/2018),

A.  tā kā Eiropas Savienībā ir liels augu proteīna deficīts lopkopības nozares vajadzību dēļ, kura ir atkarīga no barības, kas importēta no trešām valstīm, un diemžēl šī situācija nav īpaši uzlabojusies, lai gan vairāk nekā 15 gadu garumā šajā jautājumā vairākkārt ir paziņoti nodomi un īstenotas iniciatīvas, kā arī dzīvnieku barībā ir izmantoti biodegvielas ražošanas blakusprodukti; tā kā ES pašreizējā situācija, kam raksturīga augu proteīnu (lielākoties sojas) importēšana no Dienvidamerikas, nav ilgtspējīga un uzskatāmi parāda, ka mums būtu jārīkojas enerģiskāk, jo īpaši nolūkā uzlabot šā importa ilgtspēju;

B.  tā kā ir būtiski samazināt Savienības milzīgo atkarību no importētiem proteīnaugiem, kurus galvenokārt izmanto dzīvnieku barībai; tā kā papildus ietekmei uz vidi sojas audzēšanas reģionos pašreizējā situācija rada ievērojamus apdraudējumus, īpaši ES lopkopības nozarei, jo starptautiskajos tirgos būtiski ir pieaugušas cenu svārstības;

C.  tā kā Parlaments vairākkārt ir runājis par proteīniem un vajadzību ieviest Eiropas proteīna plānu, taču tā kā Parlamenta iniciatīvas nav novedušas pie reāliem rezultātiem, kas varētu mainīt Eiropas atkarību no citām valstīm apgādē ar augu proteīniem;

D.  tā kā govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) krīzes uzliesmojuma dēļ Eiropā pamatoti tika noteikts aizliegums dzīvnieku barībā izmantot gaļas un kaulu miltus(7), taču tādēļ strauji pieauga sojas imports no Latīņamerikas;

E.  tā kā līdz ar to proteīnaugu audzēšanai Savienība atvēl tikai 3 % no aramzemes un importē vairāk nekā 75 % no apgādes ar augu proteīnu, galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un Amerikas Savienotajām Valstīm;

F.  tā kā lopkopības nozares Savienībā ir ārkārtīgi jutīgas pret cenu svārstībām un konkurences traucējumiem, kā arī ir atkarīgas no nedārga un kvalitatīva augu proteīna importa, kas rada reālas problēmas Eiropas lauku saimniecībām;

G.  tā kā Eiropas proteīnaugu audzēšanā iegūst eļļaugu blakusproduktus, kuri var veicināt aprites ekonomiku un var būt derīgi patēriņam cilvēka uzturā un atjaunojamās enerģijas vai zaļo ķīmikāliju ražošanā; tā kā ar proteīnu blakusražošanu un blakusproduktiem Eiropā var samazināt gan ĢMO proteīnu, gan biodegvielu importu, kas veicina atmežošanu;

H.  tā kā dzīvnieku barībā izmantotais augu proteīns pārāk bieži tiek analizēts vienīgi no proteīnbagātu izejvielu skatpunkta, kas saistīts ar augu proteīna deficītu mūsu pārtikā un pētījumiem par izejvielām, kuras paredzētas lauksaimniecības dzīvnieku barības papildināšanai;

I.  tā kā ir jāveic visaptverošāka analīze par augu proteīna problēmu Eiropā, lai mēs spētu izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju un pēc iespējas vairāk instrumentu, ar ko rīkoties efektīvāk, lai samazinātu mūsu atkarību no augu proteīnu importa; tā kā šāda stratēģija ir instruments pārejā uz ilgtspējīgākām lauksaimniecības pārtikas un lauksaimniekošanas sistēmām;

J.  tā kā proteīni, kā enerģijas avots, ir būtiska mūsu pārtikas sastāvdaļa, kas ir iegūstama gan no augu, gan dzīvnieku valsts;

K.  tā kā augu proteīni ir viena no lielākajām pārtikas nodrošinājuma un suverenitātes (pārtikas un barības ziņā), vides aizsardzības, globālās sasilšanas un atjaunojamo energoresursu problēmām; tā kā proteīni ir nepieciešami dzīvībai un klātesoši visā cilvēka pārtikā un dzīvnieku barībā;

L.  tā kā kopējais Eiropā saražoto proteīnbagāto izejvielu daudzums ir palielinājies no 24,2 līdz 36,3 miljoniem tonnu (+50 %) laikposmā no 1994. līdz 2014. gadam, savukārt patēriņš tajā pašā laikā ir audzis no 39,7 miljoniem līdz 57,1 miljonam tonnu (+44 %); tā kā tas nozīmē, ka Savienības kopējais proteīna deficīts (20,8 tonnas 2014. gadā) palielinās; tā kā pasaules augu proteīna tirgus, kas saistīts ar sojas un sojas raušu tirgu, iepriekšējo 50 gadu laikā ir ievērojami audzis un tā kā šo izejvielu patēriņš visās dalībvalstīs ir strauji palielinājies, piemēram, sojas patēriņš no 2,42 miljoniem tonnu 1960. gadā pašlaik ir sasniedzis gandrīz 36 miljonus tonnu; tā kā ES lopkopības nozare ir ļoti atkarīga no sojas pupu un sojas raušu importa no trešām valstīm, jo īpaši no Dienvidamerikas; tā kā — lai apmierinātu ES pieprasījumu pēc sojas pupām, ir nepieciešama gandrīz 15 miljonu ha liela platība, no kuras 13 miljoni ha atrodas Dienvidamerikā;

M.  tā kā proteīnaugu audzēšana nodrošina būtisku pievienoto vērtību videi, ko neapdraud ar šādu audzēšanu saistītā augu aizsardzības produktu izmantošana;

N.  tā kā iepriekšējos gados Ķīna ir kļuvusi par pasaulē lielāko sojas importētāju un ir ieviesusi spēcīgu un nepārredzamu savas apgādes drošības stratēģiju, kas ir ārpus tradicionālajiem tirgus mehānismiem un ir balstīta uz ražošanas līgumiem ar pasaulē lielāko sojas piegādātāju, proti, Brazīliju, un šajā saistībā Ķīna veic vērienīgus ieguldījumus ražošanā, pārstrādē (smalcināšana) un ostu transporta infrastruktūrā, kas nodara kaitējumu videi; tā kā šāda Ķīnas — kas ir arī viena no lielākajām Brazīlijas tirdzniecības partnerēm — piekoptā lauksaimniecības pārtikas nozares internacionalizācijas stratēģija varētu ietekmēt tagadējo ES tirgus apgādi ar soju un eļļaugu sēklām un apdraudēt Savienības tirgu stabilitāti;

O.  tā kā lielāko daļu no importētās — jo īpaši no Amerikas kontinenta — sojas iegūst no ģenētiski modificētiem augiem un tā kā Eiropas patērētāji šai tehnoloģijai neuzticas; tā kā pieaug interese par vietējiem produktiem, kas nesatur ĢMO, kā arī pieaug bažas par importēto produktu oglekļa pēdu; tā kā ES daudzi sojas pupu audzētāji un pārstrādātāji, dzīvnieku barības ražotāji un pārtikas nozares pārstāvji (gaļas, piena un olu ražotāji un citi sojas pupu patērētāji), tirdzniecības ķēdes un citas attiecīgās iestādes atbalsta ilgtspējīgu un tādu sistēmu izmantošanu sojas pupu audzēšanā, kam piešķirts sertifikāts “nesatur ĢMO”;

P.  tā kā — lai apmierinātu ES vajadzības pēc pārtikas, Eiropas lauksaimniecība ir jāpārkārto kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ietvaros; tā kā lauksaimniecība ir kļuvusi intensīvāka un ir atvērti lauksaimnieciskās ražošanas un izejvielu tirgi, kā rezultātā ir palielinājusies ES atkarība no augu proteīniem, kas importēti no Amerikas kontinenta; tā kā globalizācijas dēļ ir radusies uztura paradumu un lauku saimniecību konverģence, kā rezultātā proteīnu ražošanai nepieciešamās izejvielas — tādas kā mākslīgie slāpekļa minerālmēsli vai proteīnbagātas jēlvielas lopbarības ražošanai — lielā apjomā tiek pārvadātas lielos attālumos, kas ietekmē vidi un klimatu;

Q.  tā kā proteīnaugu, jo īpaši sojas, produkcija, kas importēta dzīvnieku barības ražošanai, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka zemes izmantošanas maiņu, un ir būtisks globālās atmežošanas veicinātājs daudzos reģionos ārpus Eiropas; tā kā intensīvāka proteīnaugu audzēšana Eiropā varētu būtiski papildināt pasākumus, ar ko atbalsta lauksaimniecības izejvielu piegādes ķēdes, neizraisot atmežošanu; tā kā tādu globālo problēmu risināšana kā atmežošana un mežu degradācija ir kļuvusi vēl jo būtiskāka, ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Parīzes klimata nolīgumu;

R.  tā kā augu mēslošanai un augu proteīnu ražošanai nepieciešamo slāpekli, izņemot pākšaugu kultūrām, mūsdienās galvenokārt nodrošina mākslīgie slāpekļa minerālmēsli, kurus ražot ir dārgi un energoietilpīgi, to ražošana piesārņo gan ūdeni, gan gaisu un tiem ir liels ekoloģiskās pēdas nospiedums, jo ražošanas procesā tiek patērēts liels fosilā kurināmā daudzums; tā kā līdz ar to netiek veicināta aprites ekonomikas mērķa sasniegšana, kas mūsu resursu un atkritumu plūsmu izmantošanu padarītu efektīvāku; tā kā šādos apstākļos proteīnu problemātika ir rūpīgi jāapsver, sākot no ražošanas līdz pat patēriņam, un uzmanība ir jāpievērš gan ražošanas, gan vidiskajiem rezultātiem, balstoties uz racionālāku slāpekļa cikla pārvaldību, kas ietver tādu organisko slāpekļa minerālmēslu izmantošanu un izstrādi kā barības pārstrādes elementi no bioloģisko atkritumu plūsmām, piemēram, dzīvnieku mēsli;

S.  tā kā — lai mazinātu ES atkarību no augu proteīnu importa, ir jāpievēršas ne tikai proteīnbagātiem augiem, kas apmierina atgremotāju un neatgremotāju vajadzības, bet arī visiem pārējiem augiem (tostarp lopbarības augu un zālaugu platībās), kas, lai arī satur mazāku proteīna daudzumu, tomēr tiek ekstensīvi audzēti visā Savienībā; tā kā atgremotāju ganīšanai ir vairāki ieguvumi, tostarp tiek samazinātas lauku saimniecību izejvielu izmaksas;

T.  tā kā augu proteīna ražošanas apjoms netiks palielināts, neuzlabojot šādu kultūraugu rentabilitāti, un pašlaik ir jāīsteno stratēģisks, efektīvs un vērienīgs proteīna apgādes plāns, ar ko atbalstītu Eiropas lauksaimniecības ilgtspējīgu attīstību; tā kā šāda plāna īstenošanai ir jāizmanto vairākas ES rīcībpolitikas un galvenokārt jau KLP;

U.  tā kā iepriekšējās desmitgadēs Savienība ir izmantojusi trīs galvenās sviras, ar ko veicināt Eiropas proteīna neatkarības mērķa sasniegšanu, proti, brīvprātīgo saistīto atbalstu proteīnaugu un eļļaugu audzēšanai, ES biodegvielu politiku un nosacījumu par tiešā atbalsta piešķiršanu 30 % apmērā, ko ES ieviesa ar iepriekšējo KLP reformu saistībā ar zaļināšanas pasākumiem, kas ietver pienākumu 5 % no aramzemes atvēlēt ekoloģiski nozīmīgām platībām un lēmumu atļaut slāpekli piesaistošu kultūraugu un starpkultūru audzēšanu;

V.  tā kā ievērojami ir palielinājusies lauksaimnieku interese par slāpekli piesaistošiem kultūraugiem un proteīnbagātiem augiem, jo to audzēšana palīdz lauksaimniekiem izpildīt zaļināšanas prasības, un tā kā šī ieinteresētība iedrošinās šo kultūraugu audzētājus uzsākt vai paplašināt darbības, kas saistītas ar šiem kultūraugiem;

W.  tā kā laikposmā no 2000. līdz 2013. gadam ar KLP ieviestajiem pasākumiem Eiropā neizdevās mainīt proteīna ražošanas lejupslīdi vai apturēt stagnāciju, taču tā kā kopš 2013. gada šāds atbalsts kopā ar zaļināšanas pasākumiem, ar kuriem atļauj proteīnaugu audzēšanu ekoloģiski nozīmīgās platībās, ir veicinājis proteīnaugu ražošanas būtisku pieaugumu ES;

X.  tā kā politiskā vienošanās par KLP, kas 2013. gadā tika panākta starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, paredz iespēju ekoloģiski nozīmīgās platībās audzēt slāpekli piesaistošus kultūraugus;

Y.  tā kā pētījumi liecina, ka dzīvnieku barības ražotāji bieži vien lopbarībai pievieno vairāk proteīna nekā tas būtu nepieciešams, un tā kā efektivitāti varētu paaugstināt, ja precīzāk noteiktu konkrētajai mērķsugai nepieciešamo proteīna saturu;

Z.  tā kā ES proteīnaugu audzēšanas īpatsvars ir salīdzinoši neliels, samazinās augu proteīna pētniecībai veltīto programmu skaits, un līdz ar to Savienībā lejupslīde notiek arī apmācības, inovācijas un praktiskās pieredzes gūšanas jomā; tā kā ir jāuzlabo inovācijas efektivitāte un jāstiprina proteīna pētniecības politika, taču tā kā tas izdosies tikai tad, ja tiks uzņemtas vidēja termiņa un ilgtermiņa politiskās saistības; tā kā proteīna pētniecības politikā ir jāiekļauj arī vietējiem apstākļiem pielāgotas konkrētajā apgabalā audzētas pākšaugu kultūras;

AA.  tā kā ir būtiski atbalstīt augu selekciju, lai izstrādātu jaunas proteīnaugu šķirnes, kas var sekmēt proteīna ražošanas pieaugumu ES; tā kā — lai augu selekcija būtu efektīva, ir nepieciešama pienācīgi finansēta ilgtermiņa pētniecības politika un piemērota regulatīvā vide, kas sekmē inovāciju;

AB.  tā kā Komisija jau iepriekš ir finansējusi un arī pašlaik finansē vairākus attiecīgus projektus, tostarp tos, kas ietilpst pozīcijā “SFS-44-2016 — kopīgā augu selekcijas programma ES un Ķīnas atkarības samazināšanai no proteīna importa”; tā kā ir jānodrošina šādu projektu rezultātu pienācīga paziņošana, izplatīšana un izmantošana, lai turpmāk šajā jomā pieņemtie politikas lēmumi būtu balstīti uz pierādījumiem;

AC.  tā kā kopš 2007. gada sojas cena faktiski ir gandrīz dubultojusies,

1.  uzskata, ka ir laiks īstenot vērienīgu Eiropas augu proteīna ražošanas un apgādes stratēģisko plānu, balstoties uz visā Savienībā audzēto visu kultūraugu ilgtspējīgu izstrādi; turklāt uzskata, ka šāda pieeja ietver būtiskas mūsu ražošanas sistēmu izmaiņas, lai ievērotu lauksaimnieku un aprites ekonomikas prasības un nodrošinātu ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, kam pamatā ir tādi principi kā agroekoloģija un cita videi draudzīga prakse, kas ietver atgremotāju barošanas stratēģijas ar zemu resursu patēriņu, balstoties gan uz ilggadīgām ganībām, gan pagaidu zālaugiem aramzemes platībās;

2.  aicina Komisiju veikt tūlītējus pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut tagadējā proteīnaugu audzēšanas apjoma samazināšanos, pienācīgi ņemot vērā vidiskos ieguvumus, ko rada slāpekli piesaistošu kultūraugu audzēšana ekoloģiski nozīmīgās platībās;

3.  konstatē, ka proteīnaugiem var būt labvēlīga ietekme uz vidi, jo tie spēj piesaistīt slāpekli no atmosfēras; turklāt šie ieguvumi ietver tādu mēslošanas līdzekļu lietojuma samazināšanos, kuru ražošanai nepieciešams fosilais kurināmais, nodrošina augsnes kvalitātes un auglības uzlabojumus, veicina augseku, un līdz ar to samazinās slimības, ko izraisa monokultūras nepārtraukta audzēšana, kā arī tiek aizsargāta un veicināta bioloģiskā daudzveidība; turklāt uzsver, ka slāpekļa bioloģiskā piesaistīšana, ko nodrošina šie kultūraugi, var palīdzēt samazināt resursu izmaksas un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada mēslošanas līdzekļu pārmērīga lietošana;

4.  prasa izveidot Eiropas platformu, ko atbalstītu Eiropas kultūraugu tirgus novērošanas centrs, lai būtu iespējams: apzināt Eiropas proteīnaugu audzēšanas reģionus, izveidojot iedalījumu pa kultūraugu kategorijām un platībām, ieviest tehniskās atsauces, kas būtu pieejamas visiem lauksaimniekiem, noteikt Eiropas proteīna ražošanas kapacitāti, lai atvieglinātu tirdzniecību, un sistematizēt visus publiskā un privātā sektora veiktos pētījumus par proteīniem;

5.  iesaka īpašu uzmanību pievērst visiem augu proteīna avotiem, proti, kultūraugiem, ko izmanto gan pārtikā, gan dzīvnieku barībā, kā arī pievērst uzmanību regulatīvajam atbalstam nolūkā attīstīt un laist tirgū jaunus augu izcelsmes proteīnus; turklāt uzskata, ka būtu jāveic vairāk pētījumu par alternatīviem proteīna avotiem;

6.  konstatē, ka sojas ražošana Dienvidamerikā ir būtisks faktors, kas izraisa zemes izmantošanas maiņu un rada vairākas ekoloģiskās problēmas, tādas kā gruntsūdeņu piesārņojums ar pesticīdiem, augsnes erozija, ūdens resursu noplicināšana un atmežošana, kas noved pie bioloģiskās daudzveidības zuduma; atzīst, ka sojas ražošanai ir negatīva ietekme uz ražotājvalstu sociālo un veselības situāciju, ko vēl jo vairāk pasliktina nenostiprinātas tiesības uz zemes lietošanu, zemes sagrābšana, piespiedu atsavināšana un citi cilvēktiesību pārkāpumi;

7.  atgādina, ka GSE krīze 20. gs. deviņdesmitajos gados un aizliegums dzīvnieku barībā izmantot pārstrādātus dzīvnieku izcelsmes proteīnus, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 999/2001, ir palielinājis pieprasījumu pēc augu izcelsmes proteīna Eiropā; atzīmē, ka alternatīvi Eiropas proteīnu barības avoti, piemēram, zivju milti, tiek izmantoti Eiropas zivju audzēšanas nozarē;

Plāna daudzvirzienu mērķi

8.  uzskata, ka ar šādu plānu ir jāpalielina ilgtspējīga biomasas iegūšana attiecīgajās lauksaimniecības platībās, izveidojot ilggadīgo zālaugu platības, no kurām daļu varētu izmantot apgādei ar proteīnu;

9.  uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pākšaugu — gan graudzāļu, gan lopbarības augu — potenciālam, jo šie kultūraugi nodrošina vairākus agronomiskus, ekonomiskus un vidiskus ieguvumus, un to galvenā priekšrocība ir spēja piesaistīt slāpekli no gaisa, ko nodrošina to simbiotiskā sistēma, kā rezultātā mazāk ir jāizmanto mākslīgie slāpekļa minerālmēsli, kā arī ļoti maz ir jāizmanto pesticīdi; uzsver, ka pākšaugi uzlabo augsnes struktūru, bagātinot augsni ar slāpekli, un līdz ar to nākamās kultūras ražība var paaugstināties par 10 līdz 20 %; norāda, ka augseka uzlabo augsnes kvalitāti, mazina slimību izplatības līmeni un veicina bioloģisko daudzveidību;

10.  turklāt uzsver, ka augsekas sistēmās, kas ietver pākšaugus, tiek pārtraukts kaitēkļu un patogēnu reproduktīvais cikls, tādējādi mazinot augu slimību izplatību un vajadzību izmantot pesticīdus; norāda, ka papildu ieguvums ir arī lielāka bioloģiskā daudzveidība, pārtraucot monokultūru ilgstošu audzēšanu;

11.  iesaka atbalstīt, jo īpaši ar KLP, sojas audzēšanu ES, padarot to rentablu un konkurētspējīgu, jo pašlaik jaunas šķirnes sniedz pavisam jaunas iespējas dažos reģionos, kuros šos kultūraugus var ieaudzēt, taču norāda, ka tam nevajadzētu aizēnot citu labības proteīnaugu audzēšanu (tādu kā lupīnas, cūku pupas, zirņi, aunazirņi, zemesrieksti, lauka pupas u. c.); uzskata, ka atkarībā no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem šī lielā daudzveidība varētu palielināt proteīna ražošanu visos Eiropas reģionos;

12.  prasa lielāku uzmanību pievērst zālaugu un āboliņa audzēšanai, kas, ņemot vērā to lielās platības, ievērojami uzlabo proteīna nodrošināšanu dzīvnieku (tikai gremotāju) barībā; norāda, ka pākšaugi, tādi kā āboliņš, labi aug zālaugu platībās;

13.  iesaka lielmēroga audzēšanas un lopbarības sistēmās reintroducēt tādus proteīnaugus kā sojas pupas, sējas lucerna, lauka pupas, zirņi un tādus kultūraugus kā āboliņš, vīķi un daudzi citi pākšaugi;

14.  uzskata, ka ir jāattīsta vietējās un reģionālās proteīna ražošanas un pārstrādes ķēdes, izveidojot lauksaimnieku grupas un radot ciešākas saiknes starp kultūraugu audzētājiem un lopkopjiem (piegādes un maiņas līgumi, decentralizētu mazo un vidējo “zaļā proteīna” biopārstrādes rūpnīcu veidošana), lai apmainītos ar zināšanām par piemērotām pākšaugu šķirnēm, augsekām un augsnēm; uzskata, ka šajā ziņā ir lietderīgi ar KLP starpniecību palīdzēt uzņēmējiem, kuri uzņemas risku un veido īsas tādas pārtikas un barības piegādes ķēdes, kam ir proteīnaugu izcelsme; uzsver, cik būtiski ir tiešie līgumi starp audzētājiem un dzīvnieku barības ražotājiem;

15.  mudina saistībā ar arvien pieaugošo Eiropas patērētāju interesi par produktiem, kas nesatur ĢMO, veicināt tādu augstas kvalitātes augu proteīna veidu ražošanu, kas nesatur ĢMO, nodrošinot skaidru izsekojamību un marķēšanu (attiecībā gan uz ražošanas vietu, gan izmantotajām metodēm);

16.  uzskata, ka lielākā mērā ir jāatbalsta dzīvnieku barības nodrošinātības autonomija gan lauku saimniecību, gan teritoriālā līmenī un gan attiecībā uz atgremotājiem, gan vienkameru kuņģa dzīvniekiem, tostarp izmantojot lauku saimniecībā ražoto barību;

17.  uzskata, ka būtu jāsamazina ražas zudumi un atliekvielu plūsmas un jāpalielina uzturvērtība, uzlabojot ražas novākšanas, uzglabāšanas un pārstrādes sistēmas (kaltēšana, ruļļošana u. c.);

18.  uzskata, ka nolūkā veicināt augu proteīna ražošanu ir jāpalielina šo augu rentabilitāte un jāattīsta tāda prakse kā augseka (minimālais ilgums trīs gadi) un pākšaugu pasēja, kā arī ir jāpalielina jauktu kultūraugu audzēšana pākšaugu (āboliņš/rapsis, /tritikāle/zirņi utt.) un lopbarības (graudzāles, āboliņš, mistrs utt.) ieguves nozarēs, lai pārietu uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības pārtikas sistēmu, atbalstot pāreju no resursietilpīgas monokultūru audzēšanas uz diversificētu agroekoloģisko sistēmu gan ES, gan ārpus tās;

19.  prasa veikt pētījumus šādās jomās: piemērotība izmantošanai augsekā un jauktu kultūru audzēšanā; jaunu tādu šķirņu un sugu selekcija, kas lauksaimniekiem nodrošina elastīgumu saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām; noturība pret nelabvēlīgiem apstākļiem; jauktu kultūru audzēšana; ražības uzlabošana; proteīna daudzums un dzīvnieku barības sagremojamība (diedzētas sēklas, rapsis u. c.); uzlabota augu rezistence pret slimībām; nezāļu dīdzības bioloģija kā nezāļu kontroles līdzeklis; barības pārstrāde un biostimulatori; uzsver, ka lauksaimniekiem ir vajadzīgi saskaņoti instrumenti, kas ietvertu apsaimniekošanas praksi, metodes un augu aizsardzības līdzekļus, ar ko apkarot kaitēkļus un citus faktorus, kas varētu negatīvi ietekmēt kultūraugu ražu un augšanu;

20.  prasa veikt lielus ieguldījumus pētniecībā, tostarp veikt pētījumus ar šķirnēm, lai uzlabotu šo kultūraugu agronomiskos rezultātus, padarītu proteīnaugus ekonomiski pievilcīgus, jo tos audzēt var izvēlēties retāk dēļ tā, ka citas kultūras nes augstāku peļņu, kā arī darītu pieejamas daudz vairāk kultūraugu šķirņu nolūkā nodrošināt produktivitāti, atrisināt agronomiskās problēmas, kas ierobežo proteīnaugu audzēšanu, un nodrošināt proteīnaugu ieguvi pietiekamā apjomā, jo tas ir būtiski, lai strukturētu ražošanas un izplatīšanas ķēdes; uzsver, ka ir arī jārada proteīnaugi, kas būtu labāk pielāgoti Eiropas klimatam, jāuzlabo to proteīna vērtība un jāgarantē ieguldījumu drošība nolūkā veicināt pētniecību;

21.  iesaka plašāk izmantot precīzo lauksaimniecību, jo īpaši ar digitalizācijas metodi, lai pēc iespējas precīzāk pielāgotu augkopības resursus un dzīvnieku barības daudzumu un tādējādi samazinātu izšķērdēšanu un atsevišķus piesārņojuma veidus, kā arī iesaka plašāk izmantot mehāniskās nezāļu kontroles sistēmas;

22.  plāno veicināt šādas darbības: jaunu zināšanu iegūšana; zināšanu nodošana; pamata apmācība un tālākizglītība; un atbalsta visu pārējo lietišķās inovācijas un pētniecības veidu izmantošanu gan cilvēku pārtikā, gan dzīvnieku barībā;

23.  prasa atbalstīt visus pārējos lietišķās inovācijas un pētniecības veidus, apkopojot pieredzi un zināšanas un īpaši iesaistot vietējās ieinteresētās personas, kas piedāvā inovatīvus risinājumus;

24.  prasa izstrādāt kritērijus lopbarības importam, lai nodrošinātu ilgtspējīgu proteīnaugu audzēšanu trešās valstīs, kas neradītu nelabvēlīgu vidisko vai sociālo ietekmi;

25.  uzsver, cik nozīmīga loma pārtikas pieprasījuma veidošanā var būt izglītošanai par uzturu; uzsver, ka ir jāpieņem uztura pamatnostādnes vai nu ES, vai dalībvalstu līmenī, lai veicinātu veselīga uztura paradumus, vienlaikus risinot ar pārtikas ražošanu saistītās vides problēmas;

26.  uzskata, ka ir būtiski palielināt tehnisko atbalstu lauksaimniekiem un konsultāciju pakalpojumus, lai veicinātu graudaugu un lopbarības proteīna ilgtspējīgu ražošanu;

Plāna instrumenti

27.  uzskata, ka šā plāna īstenošanai ir vajadzīga tādu vairāku ES rīcībpolitiku mobilizēšana un koordinēšana kā: KLP; pētniecības politika; vides un klimata rīcības politika; enerģētikas politika; kaimiņattiecību politika un tirdzniecības politika;

28.  uzskata, ka ir būtiski ar KLP atbalstīt proteīnaugu audzēšanu, izmantojot dažādus pasākumus, tādus kā brīvprātīgie saistītie maksājumi — ko nevajadzētu attiecināt tikai uz konkrētiem kultūraugiem un grūtībās nonākušiem reģioniem, lai būtu iespējams izvērst plašāku darbību, — un zaļināšanas maksājumi, kā arī izmantojot otrā pīlāra pasākumus, jo īpaši agrovides pasākumus tādās jomās kā bioloģiskā un citu veidu lauksaimniekošana, ieguldījumu kvalitāte, saimniecību konsultatīvā sistēma (FAS), apmācība un, protams, inovācija ar EIP starpniecību; uzsver, ka saistīto maksājumu ieviešana ir veicinājusi proteīnaugu audzēšanu dažās dalībvalstīs;

29.  uzskata, ka ir jāizdara secinājumi saistībā ar nesen ieviesto aizliegumu izmantot pesticīdus ekoloģiski nozīmīgās platībās, lai gan 2016. gadā tās aizņēma 15 % Eiropas aramzemes (astoņus miljonus hektāru) un gandrīz 40 % no šīm platībām tiek izmantotas slāpekli piesaistošu kultūraugu vai starpkultūru audzēšanai; uzskata, ka saistībā ar procesu, ar ko paredz izmantot visu lauksaimniecībai derīgo platību, kas iekļauta augu proteīna autonomijas plānā, ekoloģiski nozīmīgas platības varētu izmantot proteīna ražošanai gan tradicionālajā lauksaimniecībā — piemērojot integrēto augu aizsardzību un ņemot vērā, ka lauksaimniekiem, kuri šos kultūraugus audzē ekoloģiski nozīmīgās platībās ar tradicionālām lauksaimniecības metodēm, ne vienmēr ir garantija, ka viņi spēs reaģēt uz kaitēkļu invāzijām —, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā, ņemot vērā, ka nolūkā aizstāt sojas importu Eiropas Savienībā soja būtu jāaudzē gandrīz 17 miljonu hektāru platībā; uzskata, ka ekoloģiski nozīmīgas platības turklāt ir būtiskas bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, kas ir apdraudēta, kā arī tās ir būtiskas mūsu nodrošināšanā ar pārtiku, jo bioloģiskā daudzveidība, jo īpaši, ja uzlabo apputeksnēšanu, var palielināt blakus audzēto kultūraugu — kas var būt proteīnaugi —ražu aptuveni par 20 %;

30.  iesaka saistībā ar ilggadīgo zālāju saglabāšanu pielāgot zaļināšanas kārtību, lai atsevišķos reģionos efektīvāk ņemtu vērā lucernas — atsevišķi vai kopā ar zālaugiem — augšanas īpatnības pagaidu zālājos, kurus audzē ilgāk par pieciem gadiem, un šāds laika ierobežojums nozīmētu, ka attiecīgos zālājus klasificēs kā ilggadīgus, kā noteikts tiesību aktos, un līdz ar to netiks pieļauta uzaršana pēc minētā piecu gadu laikposma, lai arī atkārtota ieaudzēšana ļautu iegūt daudz vairāk lopbarības proteīna un attiecīgajām saimniecībām nodrošinātu lielāku proteīna autonomiju;

31.  atzinīgi vērtē to, ka kopējās lauksaimniecības politikas omnibus pārskatīšanas kontekstā Parlaments panāca, ka atkārtoti tiek izvērtēts slāpekli piesaistošo kultūraugu konversijas koeficients, kas no 0,7 tika mainīts uz 1, tādējādi kompensējot ietekmi, ko radīja aizliegums ekoloģiski nozīmīgās platībās izmantot pesticīdus;

32.  uzskata, ka Eiropas proteīna stratēģijā ir jāņem vērā pārstrādātā Atjaunojamo energoresursu direktīva, proteīnu duālā izmantošana un proteīnu blakusproduktu, atkritumu un atliekvielu loma aprites ekonomikā un jāveicina augseka, darbības diversificēšana un papuves izmantošanu saskaņā ar KLP paredzētajiem zaļināšanas pasākumiem;

33.  uzskata, ka ir svarīgi turpmākajā KLP ņemt vērā papildu priekšlikumus, ar ko atbalstītu augu proteīnu audzēšanu, piemēram, priekšlikumus par augsekas sistēmām, kas paredz vismaz trīs gadus aramzemē audzēt pākšaugus; šajā ziņā uzsver, ka dalībvalstīs, kurās augu slimības bieži vien izceļas daudzo nokrišņu dēļ, var būt vajadzīgs ilgāks augsekas periods; turklāt uzskata, ka īpaši svarīgi ir ieviest ekosistēmu maksājumus, kas būtu elastīgāki nekā zaļināšanas maksājumi, lai atzītu bioloģiskajai daudzveidībai nodrošinātos pākšaugu un eļļaugu ieguvumus, kas ietver arī apputeksnētāju barošanu, nodrošinātu riska uzņemšanās mehānismus novatoriem un lauku attīstības politikā proteīnu ražošanu noteiktu par apakšprioritāti;

34.  uzsver, ka ir jāievieš jauni instrumenti, ar ko palīdzētu uzlabot augu proteīna, jo īpaši sojas, apgādi, un ir jānodrošina līdzvērtīga īstenošana visās dalībvalstīs;

35.  uzskata, ka pašreizējā pētniecība proteīnaugu stratēģijas jomā ir sadrumstalota un nav pietiekami mērķorientēta; prasa palielināt pētniecības un izstrādes centienus, jo īpaši valsts finansētos pētījumus, tādu mazizpētīto proteīnaugu izstrādē, kuri ir izmantojami gan cilvēku pārtikā, gan dzīvnieku barībā un kuri maz interesē vai nemaz neinteresē privātos ieguldītājus, kā arī pastiprināti pētīt alternatīvos proteīnus, piemēram, kukaiņu proteīnus un aļģes; prasa īstenot ciešāku sadarbību starp valsts un privātajām pētniecības iestādēm; uzsver, ka ir jāievieš tiesiskais regulējums, ar ko atbalstītu pētniecības un inovācijas programmas, lai uzlabotu un padarītu konkurētspējīgāku proteīna ražošanu;

36.  iesaka palielināt ieguldījumus ražošanas un lauksaimniecības pētījumu projektos, kuru mērķis ir uzlabot cilvēka uzturā patērējamo proteīnu kvalitāti un daudzveidību;

37.  uzskata, ka mums ir jānodrošina autonoma sojas apgāde, ciešāk sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, un jādiversificē ilgtspējīgi tādu proteīnu avoti, kas ražoti ārpus ES, jo īpaši Eiropas kaimiņvalstīs, kuras vēlas tuvināties Eiropai un audzē soju, ko Eiropas Savienībā varētu ievest pa Donavu; prasa, lai importētā produkcija atbilstu tādiem pašiem sociālajiem un vidiskajiem standartiem, kādus piemēro ES iekšējai produkcijai, un atzīmē — lai apmierinātu patērētāju prasības, vēlama būtu bez ĢMO audzēta soja;

38.  konstatē, ka mūsdienās lauksaimniecība nav iedomājama bez sojas, ka vēl nesenā pagātnē šis tik nozīmīgais pākšaugs no Eiropas lauksaimniecības gandrīz izzuda un ka sojas ieguves apjoms no 17 miljoniem tonnu 1960. gadā ir palielinājies līdz 319 miljoniem tonnu 2015. gadā;

39.  prasa pielāgot KLP otro pīlāru, lai vairāk atzītu un atalgotu ieguldīšanu tādu kultūraugu audzēšanā, kas kritiskos sezonas laikos baro apputeksnētājus (agri ziedošie pavasara augi), un lai atzītu šo augu lomu cīņā pret apputeksnētāju izzušanu;

40.  atbalsta pārredzamu produkcijas marķēšanas sistēmu izveidi, pamatojoties uz sertificētiem ražošanas standartiem, tādiem kā Donavas sojas un Eiropas sojas standarti;

41.  uzskata — lai gan Bleirhauzas 1992. gada nolīgums joprojām ir spēkā, tas de facto ir novecojis un tam nevajadzētu apgrūtināt proteīnaugu ilgtspējīgu audzēšanu Eiropā;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 199E, 7.7.2012., 58. lpp.
(2) Sk. ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2012/2002, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013, (ES) Nr. 1308/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un (ES) Nr. 652/2014 un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 541/2014/ES (A8-0211/2017).
(3) Padomes Ģenerālsekretariāts, 10055/17, Brisele, 2017. gada 7. jūnijs.
(4) OV L 147, 18.6.1993., 25. lpp.
(5) Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), Starptautiskais pākšaugu gads — uzturvērtīgas sēklas ilgtspējīgai nākotnei.
(6) IP/B/AGRI/IC/2012-067 (PE 495.856).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 999/2001 (2001. gada 22. maijs), ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.).

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 3. decembrisJuridisks paziņojums