Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu un tā aktuālāko redakciju — 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1),

–  ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem attiecībā uz LESD 294. panta 4. punkta īstenošanu, ja tiktu panākta vienošanās pirmajā lasījumā, 2011. gada 22. jūlijā vienojās Eiropas Parlamenta un Padomes atbildīgie dienesti,

–  ņemot vērā 2017. gada 17. maija rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti(2) un 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2016)0469) un Komisijas 2016. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2017)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par attiecībām starp Eiropas Komisiju un dalībvalstu parlamentiem (COM(2016)0471) un Komisijas 2016. gada ziņojumu par attiecībām starp Eiropas Komisiju un dalībvalstu parlamentiem (COM(2017)0601),

–  ņemot vērā visus iepriekšējos Komisijas paziņojumos par labāka regulējuma nepieciešamību, lai sasniegtu labākus rezultātus ES pilsoņu labā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2017. gada 14. novembra lēmumu izveidot Darba grupu par subsidiaritāti, proporcionalitāti un attiecībā uz iniciatīvu „Darīt mazāk, bet efektīvāk” (C(2017)7810);

–  ņemot vērā COSAC 2014. gada 19. jūnija, 2014. gada 14. novembra, 2015. gada 6. maija, 2015. gada 4. novembra, 2016. gada 18. maija, 2016. gada 18. oktobra un 2017. gada 3. maija pusgada ziņojumus „Uz parlamentāro uzraudzību attiecināmo Eiropas Savienības procedūru un prakses attīstība”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Reģionu komitejas 2014. gada 5. februārī parakstīto sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada ziņojumu par subsidiaritāti,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. un 132. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8–0141/2018),

A.  tā kā 2015. un 2016. gads bija Ž.–K. Junkera Komisijas pirmie divi pilnie darba gadi, jo viņš stājās amatā 2014. gada novembrī; tā kā Komisijas priekšsēdētājs Ž. K. Junkers apņēmās padarīt subsidiaritātes principu par centrālo jautājumu Eiropas demokrātiskajā procesā un nodrošināt pilnīgu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem visā likumdošanas procesā;

B.  tā kā jaunais 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgums par labāku likumdošanas procesu ietver trīs iestāžu apņemšanos ievērot un īstenot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

C.  tā kā 2015. gadā Komisija saņēma astoņus pamatotus atzinumus par trim Komisijas priekšlikumiem; tā kā minētajā gadā Komisijai iesniegto dokumentu kopējais skaits bija 350;

D.  tā kā 2016. gadā Komisija saņēma 65 pamatotus atzinumus par 26 Komisijas priekšlikumiem; tā kā tas ir par 713 % vairāk nekā astoņi 2015. gadā saņemtie pamatotie atzinumi ir trešais lielākais rādītājs kalendārā gada laikā kopš subsidiaritātes kontroles mehānisma ieviešanas ar Lisabonas līgumu 2009. gadā (2012. gadā tika saņemti 84 atzinumi un 2013. gadā — 70 atzinumi); tā kā minētajā gadā Komisijai iesniegto dokumentu skaits ievērojami pieauga un to kopējais skaits bija 620;

E.  tā kā 2015. gada 19. maijā Komisija pieņēma labāka regulējuma pasākumu kopumu ar jaunām integrētām labāka regulējuma pamatnostādnēm, iekļaujot arī atjauninātus norādījumus subsidiaritātes un proporcionalitātes novērtēšanai saistībā ar jaunu iniciatīvu ietekmes novērtējumiem;

F.  tā kā Komisija 2015. gadā ierīkoja tīmekļa vietni „Kā atvieglot slogu — izsakieties!”(4), kā arī Normatīvās atbilstības un izpildes (REFIT) platformu (efektīva un lietderīga regulējuma nodrošināšanai), dodot ieinteresētajām aprindām iespējas paziņot Komisijai par jebkādām nepilnībām attiecībā uz spēkā esošajiem reglamentējošiem pasākumiem, tostarp jautājumiem par subsidiaritāti un/vai proporcionalitāti;

G.  tā kā Eiropas Parlamenta izpētes dienests 2015. gadā sagatavoja 13 sākotnējos novērtējumus, vienu ietekmes novērtējumu par būtiskiem parlamentāriem grozījumiem un sešus ex-post ietekmes novērtējumus; tā kā šis dienests turklāt izstrādāja četrus ziņojumus par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām un divus Eiropas pievienotās vērtības novērtējumus; tā kā Eiropas Parlamenta izpētes dienests 2016. gadā sagatavoja 36 sākotnējos novērtējumus, vienu ietekmes novērtējumu par būtiskiem parlamentāriem grozījumiem un 16 ex-post Eiropas ietekmes novērtējumus; tā kā šis dienests turklāt izstrādāja septiņus ziņojumus par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām un piecus Eiropas pievienotās vērtības novērtējumus;

H.  tā kā Savienības tiesību aktos deleģētās pilnvaras ir piešķirtas attiecībā uz gadījumiem, kad ir nepieciešama fleksibilitāte un efektivitāte un kad, īstenojot parasto likumdošanas procedūru, minētos kritērijus sasniegt izpildīt nevar; tā kā tādus noteikumus, kas ir būtiski, lai reglamentētu paredzēto jautājumu, var pieņemt tikai likumdevēji;

I.  tā kā subsidiaritāte un proporcionalitāte ir galvenie apsveramie aspekti saistība ar ietekmes novērtējumiem un retrospektīviem vērtējumiem, ar kuriem nosaka, vai ir nepieciešami pasākumi ES līmenī vai arī šo pasākumu mērķus efektīvāk var sasniegt ar citiem līdzekļiem un vai tie patiešām nodrošina gaidītos rezultātus no lietderīguma, efektivitātes, saskaņotības, atbilstības un ES pievienotās vērtības viedokļa;

J.  tā kā 2014. gadā trīs dalībvalstu parlamenti (Dānijas Folketings, Nīderlandes parlamenta Otrā palāta un Apvienotās Karalistes parlamenta Lordu palāta) sniedza ziņojumus par to, kā varētu stiprināt dalībvalstu parlamentu lomu lēmumu pieņemšanas procesā,

1.  atgādina, cik svarīgi ir Komisijas izstrādātie gada ziņojumi par subsidiaritāti un proporcionalitāti; norāda, ka Komisijas gada pārskati par 2015. un 2016. gadu ir detalizētāki un izsmeļošāki nekā tie, kas tika sagatavoti par iepriekšējiem gadiem;

2.  uzsver, cik svarīgi ir, lai Eiropas Savienība rīkotos tikai tad, ja tā var radīt pievienotu vērtību nolūkā mazināt „demokrātijas deficītu”;

3.  uzsver, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir pamatprincipi, kas ES iestādēm būtu jāņem vērā, īstenojot ES kompetences, lai nodrošinātu, ka Savienības pasākumiem ir pievienotā vērtība; atgādina, ka šie principi, kuru mērķis ir uzlabot Eiropas Savienības darbību, nodrošinot, ka Savienības līmeņa pasākumi ir patiešām nepieciešami, ka to mērķus nevar pietiekami labi sasniegt, dalībvalstīm rīkojoties atsevišķi, to, ka to veids un saturs nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu Līguma mērķus, un ka tie vienmēr ir jāveic visatbilstošākajā valdības līmenī; vērš uzmanību uz to, ka šos principus varētu ļaunprātīgi izmantot, cenšoties kalpot pret ES vērstiem mērķiem, un uzsver, ka ES iestādēm vajadzētu būt modrām, lai nepieļautu risku un pretdarbotos tam;

4.  atgādina, ka subsidiaritāte ir federāciju pamatprincips, kā arī ir nedefinēts juridisks jēdziens, kurš attiecīgi būtu jāpakļauj politiskai interpretācijai;

5.  uzskata, ka subsidiaritātes principu nevar izmantot, lai ierobežojoši interpretētu Savienībai saskaņā ar Līgumiem piešķirtās pilnvaras;

6.  uzskata, ka jebkādām pārdomām par subsidiaritāti un tās kontroli būtu jānotiek saistībā ar iedzīvotāju prasību pieaugumu Savienībai risināt nozīmīgas globālas problēmas, cita starpā, piemēram, starpkontinentālu finanšu plūsmu, drošības, migrācijas un klimata pārmaiņu jomā;

7.  atzinīgi vērtē atsauci uz subsidiaritātes principu 2017. gada 25. marta Romas deklarācijā; uzskata, ka subsidiaritātei būtu jāpiešķir nozīmīga vieta apsvērumos par ES nākotni;

8.  norāda, ka Komisijas priekšsēdētāja Žana–Kloda Junkera paziņotā iniciatīva viņa 2017. gada uzrunā par stāvokli Savienībā, kurā ierosināts izveidot subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumiem, kā arī iniciatīvai „Darīt mazāk, bet efektīvāk” veltītu darba grupu, ko vadītu Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans; atgādina, ka Parlaments uzskatīja, ka dalība darba grupā, ko izveidojusi Komisija, ignorētu Parlamenta institucionālo lomu un vienīgās tieši ievēlētās institūcijas Eiropas Savienībā statusu, kas pārstāv pilsoņus Savienības līmenī un īsteno politiskās kontroles funkcijas attiecībā uz Komisiju, un ka attiecīgi tas nolēma noraidīt uzaicinājumu piedalīties darba grupā;

9.  norāda uz Komisijas metodoloģiju, kas izmantota 2015. un 2016. gada ziņojumos, kuros statistikas dati ir izmantoti, lai klasificētu valstu parlamentu sniegtos pamatotos atzinumus kā vienu pamatotu atzinumu par priekšlikumu paketi, nevis kā vienu pamatotu atzinumu par katru individuālu priekšlikumu atsevišķi;

10.  atzinīgi vērtē to, ka to pamatoto atzinumu skaits (65), kurus 2016. gadā ir iesnieguši dalībvalstu parlamenti, atspoguļo trešos augstākos rādītājus kalendārā gada laikā kopš subsidiaritātes kontroles mehānisma ieviešanas Lisabonas līgumā; norāda uz straujo pieaugumu (+ 713 %), ņemot vērā astoņus 2015. gadā saņemtos pamatotos atzinumus; turklāt atzīst, ka ir ievērojami (no 350 līdz 620) ir palielinājies Komisijas saņemto atzinumu skaits politiskā dialoga ietvaros; uzsver, ka šīs tendences ir vērojamas, neskatoties uz likumdošanas darba samazināšanos, kas arī liecina par to, ka dalībvalstu parlamentu līdzdalība salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir mainījusies; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstu parlamenti izrāda izteiktu interesi par lēmumu pieņemšanas procesu ES;

11.  atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstu parlamentu palātas ir sniegušas pamatotus atzinumus (2016. gadā 26 no 41 salīdzinājumā ar astoņiem 2015. gadā); norāda uz ievērojamām atšķirībām starp palātām, kas ir aktīvas politiskā dialoga ietvaros un saistībā ar pamatotiem atzinumiem; uzsver, ka dalībvalstu parlamentiem joprojām ir lielāka interese ietekmēt ES tiesību aktu saturu, nevis norādīt uz gadījumiem, kad varētu apspriest, vai ir ievērots subsidiaritātes princips; norāda, ka valstu parlamentu pilnvaras novērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu respektēšanu ietver arī tiesības vajadzības gadījumā aicināt Eiropas likumdevēju rīkoties Eiropas līmenī;

12.  atzīst darbu, ko veic Ietekmes novērtējuma padome (INP) un tās uzdevumu pārņēmēja no 2015. gada jūlija — Regulējuma kontroles padome (RKP); konstatē — INP un RKP uzskata, ka aptuveni 23 % no to 2015. gadā pārskatītajiem ietekmes novērtējumiem (IN) ir nepieciešams uzlabot saistībā ar subsidiaritātes vai proporcionalitātes principiem, vai arī — abiem šiem principiem; konstatē — 2016. gadā RKP uzskatīja, ka 15 % no IN bija neapmierinoši; atzinīgi vērtē to, ka šie procenti ir samazinājušies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem; uzsver, ka Komisija ir pārskatījusi visus attiecīgos IN, ņemot vērā RKP analīzi;

13.  konstatē, ka labākas tiesību aktu izstrādes programma ir ļāvusi Komisijai attīstīt spēcīgākus iekšējos instrumentus un procedūras, kuru mērķis ir izvairīties no subsidiaritātes principa pārkāpumiem; uzsver, ka ietekmes novērtējumi ir svarīgs instruments subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanas nodrošināšanā un pārskatatbildības sekmēšanā; īpaši uzsver Regulējuma kontroles padomes (RKP) lomu, un atzinīgi vērtē to, ka subsidiaritāte un proporcionalitāte tagad ir daļa no kvalitātes pārbaudes, ko veic šī padome; tomēr uzsver, ka varētu vēl vairāk palielināt RKP neatkarību;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gada maijā pieņēma tiesību aktu kopumu par labāku regulējumu, lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti efektīvāk kalpo sabiedrības interesēm un garantē subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu vispusīgākā veidā, kas savukārt sekmēs lielāku pārredzamību ES lēmumu pieņemšanas procesā; uzskata, ka labāka regulējuma satvaram būtu jākļūst par Eiropas Savienības instrumentu, lai tā rīkotos, pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; uzsver —, neskatoties uz iepriekš minēto, kamēr tas paredz testus atbilstības novērtēšanai šiem principiem, lai nodrošinātu, ka Savienība rīkojas vienīgi tad, ja tādējādi tiek nodrošināta pievienotā vērtība, tam nevajadzētu radīt lieku kavēšanos, pieņemot attiecīgos tiesību aktus;

15.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2017. gada 24. oktobrī publicēja paziņojumu ar nosaukumu „Labāka regulējuma programmas noslēgšana: labāki risinājumi —labāki rezultāti”, kurā tā ir izklāstījusi savus centienus, lai palielinātu pārredzamību, likumību un pārskatatbildību attiecībā uz tās darbu saistībā ar labāku likumdošanas procesu, jo īpaši attiecībā uz apspriešanas procesu un iespējām ieinteresētajām aprindām sniegt atsauksmes par tās priekšlikumiem;

16.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā Komisija ieviesa jaunus apspriešanās un atgriezeniskās saites mehānismus attiecībā uz jaunām politikas iniciatīvām;

17.  uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi paskaidrot likumdošanas iniciatīvu nepieciešamību un to ietekmi uz visām svarīgajām nozarēm (ekonomiku, vidi un sociālajiem jautājumiem) ar mērķi respektēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

18.  atbalsta Komisijas apņemšanos „vispirms novērtēt” un tikai pēc tam apsvērt iespējamās izmaiņas tiesību aktos; šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstu iestādēm būtu cieši jāsadarbojas, lai nodrošinātu labāku pārraudzību, aplēses un novērtēšanu attiecībā uz to, kā ES regulējums faktiski ietekmē pilsoņus, ekonomiku, sociālo struktūru un vidi;

19.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2016. gadā parakstīja jaunu Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu; atgādina, ka Komisija ir apņēmusies savos paskaidrojuma rakstos izklāstīt, kā tās priekšlikumi ir pamatoti, ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu ir apņēmusies nodrošināt ietekmes novērtējumu sagatavošanu par tās leģislatīvajiem un neleģislatīvajiem priekšlikumiem, kas ir pieejami valstu parlamentiem; atgādina, ka ar šo nolīgumu ir uzsvērta arī vajadzība pēc lielākas pārredzamības likumdošanas procedūrā un ka valstu parlamentiem sniegtajai informācijai ir jāļauj tiem pilnībā īstenot to prerogatīvas atbilstīgi Līgumiem;

20.  aicina valstu parlamentus jau no sākuma skaidri norādīt, ka viņu iesniegums ir pamatots atzinums saskaņā ar Protokolu Nr. 2, kurš pievienots Līgumiem, un tiesību akta priekšlikumu (-us), uz kuru(-iem) tas attiecas, skaidri norādīt iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka ar priekšlikumu ir pārkāpts subsidiaritātes princips, kā arī iekļaut īsu kopsavilkumu ar argumentiem un ievērot astoņu nedēļu termiņu no dienas, kad attiecīgais tiesību akta projekts ir iesniegts; norāda, ka tas atvieglos savlaicīgu un adekvātu pamatotu atzinumu izskatīšanu visās iesaistītajās iestādēs;

21.  uzskata, ka kopš Lisabonas līguma pieņemšanas dalībvalstu parlamentu iesaistīšanās ES likumdošanas procedūrās ir ievērojami attīstījusies, tostarp izmantojot kontaktus ar citu dalībvalstu parlamentiem; mudina dalībvalstu parlamentus turpināt un pastiprināt kontaktus starp parlamentiem, arī uz divpusēja pamata, jo šie kontakti ir līdzeklis sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm, un darīt to, izmantojot Eiropas redzējumu, ja Savienība var sniegt pievienoto vērtību, un solidaritātes garu, kas ir balstīti uz tiesiskumu un pamattiesību ievērošanu; uzsver, ka šie kontakti var veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā piemērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

22.  atzinīgi vērtē to, ka Parlaments aizvien biežāk un regulārāk uzņemas sarunu partnera un starpnieka lomu starp dalībvalstu parlamentiem attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes mehānismiem; uzskata, ka politiska līmeņa dialogs ar dalībvalstu parlamentiem varētu būt līdzeklis, lai racionalizētu subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes, labāk risinot likumdošanas priekšlikumu būtību;

23.  vērš uzmanību uz to, ka 2016. gadā 11 dalībvalstu parlamentu 14 palātas sniedza pamatotus atzinumus par priekšlikumu direktīvai, ar kuru groza 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (COM(2016)0128), tādējādi sasniedzot vienas trešdaļas balsu robežvērtību saskaņā ar 7. panta 2. punktu Protokolā Nr. 2, kurš pievienots Līgumiem, lai uzsāktu tā dēvēto „dzeltenās kartes procedūru”; atgādina, ka dalībvalstu parlamentu izvirzītie argumenti tika plaši apspriesti Parlamentā, piedaloties Komisijai; norāda, ka Komisija kopā ar dalībvalstu parlamentiem darbojas COSAC ietvaros; norāda, ka Komisija ir nākusi klajā ar paziņojumu, kurā tā plaši izskaidroja iemeslus, kāpēc priekšlikums netiek atsaukts(5); uzskata, ka, neskatoties dažu dalībvalstu parlamentu paustajām bažām, Komisija, izklāstot šajā paziņojumā argumentus, ir izpildījusi savu pienākumu pamatot savu lēmumu;

24.  norāda, ka saistībā ar minēto Komisijas priekšlikumu septiņu dalībvalstu parlamentu palātas iesniedza atzinumus politiskā dialoga ietvaros, kurā pamatā tika atzīta priekšlikuma atbilstība subsidiaritātes principam; konstatē, ka Reģionu komitejas subsidiaritātes ekspertu grupa uzskatīja, ka priekšlikuma mērķi varētu labāk sasniegt ES līmenī;

25.  atgādina, ka „dzeltenās kartītes” procedūra pagātnē ir sākta divreiz (vienreiz 2012. gadā un vienreiz 2013. gadā), kas kopā ar šo jauno „dzeltenās kartītes” procedūru pierāda, ka sistēma darbojas un ka valstu parlamenti var viegli un savlaicīgi iesaistīties debatēs par subsidiaritāti, ja tie vēlas to darīt; uzskata, ka jebkurā gadījumā lielāka informētība par dalībvalstu parlamentu lomu un labāka sadarbība starp tiem varētu stiprināt subsidiaritātes ex ante uzraudzību;

26.  atgādina, ka saskaņā ar 7. pantu Protokolā Nr. 2, kurš pievienots Līgumiem, Eiropas iestādēm būtu jāņem vērā pamatotie atzinumi, kurus snieguši dalībvalstu parlamenti vai kāda dalībvalsts parlamenta palāta; norāda, ka iepriekš daži dalībvalstu parlamenti ir pauduši neapmierinātību par Komisijas atbildēm tiem gadījumos, kad ir izsniegtas „dzeltenās kartītes”; tomēr konstatē, ka Komisija ir ieviesusi procedūras, lai nodrošinātu, ka tā dalībvalstu parlamentiem savlaicīgi sniedz lietišķas un politiskas atbildes, lai reaģētu uz to paustajām bažām; aicina Komisiju sistemātiski pārsūtīt Eiropas Parlamentam savas atbildes attiecībā uz pamatotajiem atzinumiem;

27.  ņem vērā dažu dalībvalstu parlamentu ierosinātās izmaiņas subsidiaritātes kontroles mehānismā; atzinīgi vērtē COSAC panākto secinājumu, ka nevienam subsidiaritātes kontroles mehānisma uzlabojumam nevajadzētu radīt izmaiņas Līgumā; norāda, ka astoņu nedēļu termiņa, kurā dalībvalstu parlamenti var iesniegt pamatotu atzinumu, pagarināšanai būtu nepieciešams grozīt Līgumus vai to protokolus; atgādina par tās 2009. gada 1. decembra vēstules kontekstu par praktiskiem pasākumiem, piemērojot subsidiaritātes kontroles mehānismu, kuru Komisijas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks nosūtīja dalībvalstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurā Komisija norādīja — lai ņemtu vērā valstu parlamentu vasaras brīvdienas augusta mēnesis nebūtu jāņem vērā, nosakot termiņu, kas minēts Protokolā Nr. 2; atgādina par dažu valstu parlamentu izteikto ierosinājumu, ka Komisijai būtu arī jāapsver iespēja izslēgt dalībvalstu parlamentu decembra brīvdienas, aprēķinot astoņu nedēļu termiņu;

28.  uzsver, ka tiesību aktu pieņemšanai nepieciešama ievērojama vairākuma piekrišana Padomē, ko veido visu dalībvalstu valsts ministri, kuriem vajadzētu būt atbildīgiem savu dalībvalstu parlamentiem;

29.  norāda, ka jau ir spēkā vairāki instrumenti, kas ļauj dalībvalstu parlamentiem un pilsoņiem piedalīties ikvienā likumdošanas procesa posmā, kas nodrošina uzraudzību attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu; tādēļ mudina pilnībā izmantot spēkā esošos instrumentus, ja iespējams, izvairoties no vēl sarežģītākas administratīvās struktūras un ilgstošām procedūrām laikā, kad ES pieliek lielas pūles, lai veicinātu pilsoņu sapratni par tās darbību, vienmēr paturot prātā mērķi par pilsoņu tiesību un interešu respektēšanu un aizsardzību; aicina dalībvalstis rīkot informācijas kampaņas un seminārus, lai pareizi informētu pilsoņus par viņu iespējām piedalīties visos likumdošanas procesa posmos;

30.  uzsver, ka tiesību aktiem ir jābūt visaptverošiem un skaidriem, lai puses, kuras tie skar, varētu saprast savas tiesības un pienākumus, iekļaujot tajos pienācīgas prasības par ziņošanu, uzraudzību un novērtēšanu, vienlaicīgi izvairoties no pārmērīgi lielām izmaksām un gādājot par to, ka tie ir īstenojami praksē;

31.  atgādina, cik svarīgi ir sekmēt piekļuvi ietekmes novērtējumiem un rīcības plāniem, ko Komisija sagatavojusi, cik svarīga ir piedalīšanās publiskajās un/vai ieinteresēto aprindu apspriedēs, kuras organizē Komisija un/vai Eiropas Parlaments, un cik svarīgi ir sagatavot priekšlikumus, izmantojot REFIT platformu „Slodzes atvieglošana — ierosinājumi”; šajā sakarībā pieņem zināšanai to, cik raiti darbojas tīmekļa vietne un efektīva un rezultatīva regulējuma programma (REFIT), kas stājās spēkā 2016. gadā;

32.  atgādina par nepieciešamību uzlabot pastāvošos veidus sadarbībai un izstrādāt risinājumus, lai uzlabotu IPEX platformu izpratnes sekmēšanai par valstu parlamentu lomu attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudēm nolūkā palīdzēt dalībvalstīm efektīvāk izmantot informāciju, kas saņemta saskaņā ar agrīnās brīdināšanas sistēmu, un veicinātu to sadarbību un koordināciju; mudina dalībvalstu parlamentus sniegt atzinumus par Komisijas priekšlikumiem, kuri visi ir pieejami apspriešanai jebkurā laikā iekšējā Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju datubāzē CONNECT; atgādina, ka visa informācija ir pieejama REGPEX platformā;

33.  mudina dalībvalstu un reģionālos parlamentus turpināt attīstīt savas attiecības ar Reģionu komiteju, kurai ir 12 eksperti, kas pārbauda tiesību aktu priekšlikumus, ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

34.  atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu parlamentu izrādīto interesi uzņemties pozitīvāku un proaktīvāku lomu Eiropas lietās, izmantojot „zaļās kartītes” procedūru; norāda, ka dalībvalstu parlamentiem ir atšķirīgi viedokļi par šīs procedūras modalitātēm; uzskata, ka uz parlamentu sadarbību balstīts neformāls mehānisms var veicināt politiskā dialoga uzlabošanu ar dalībvalstu parlamentiem;

35.  saistībā ar iepriekš minēto norāda, ka 2015. gadā 20 parlamentārās palātas kopīgi parakstīja vai atbalstīja pirmo „zaļās kartītes” iniciatīvu attiecībā uz pārtikas atkritumiem un ka 2016. gada jūlijā deviņas parlamentārās palātas kopīgi parakstīja otro „zaļās kartītes” iniciatīvu, aicinot Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par uzņēmumu korporatīvās sociālās atbildības principu īstenošanu Eiropas līmenī; konstatē, ka daži ierosinājumi pirmajā „zaļās kartītes” iniciatīvā pēc tam tika atspoguļoti pārskatītajā Aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā, ko Komisija pieņēma 2015. gada decembrī; tāpēc konstatē, ka dalībvalstu parlamentiem jau ir konstruktīva loma institucionālajā sistēmā un ka pašlaik nav nepieciešams radīt jaunas institucionālās un administratīvās struktūras, kas visu procesu padarītu nevajadzīgi sarežģītu;

36.  konstatē, ka 2016. gadā daži reģionālie parlamenti tieši paziņoja Komisijai savus atzinumus par konkrētiem Komisijas priekšlikumiem; norāda, ka Komisija attiecīgajos gadījumos ir ņēmusi vērā šos viedokļus; atgādina, ka saskaņā ar 6. pantu Protokolā Nr. 2 ikviens dalībvalsts parlaments vai ikviena dalībvalsts parlamenta palāta vajadzības gadījumā apspriežas ar reģionālajiem parlamentiem, kuriem ir likumdošanas pilnvaras;

37.  pieņem zināšanai Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumiem, kas ir pieņemta 2015. un 2016. gadā; uzsver — Tiesa ir noteikusi, ka pienākuma ievērošana no Savienības likumdevēja puses norādīt pamatojumu attiecībā uz subsidiaritātes principu ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai apstrīdētā tiesību akta tekstu, bet arī tā kontekstu un lietas apstākļus, un ka sniegtajai informācijai vajadzētu būt pietiekamai un saprotamai dalībvalstu parlamentiem, pilsoņiem un tiesām; turklāt uzsver — saistībā ar proporcionalitātes principu Tiesa ir apstiprinājusi, ka ES likumdevējam ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība jomās, kurās ir jāpieņem lēmums ar politiku, ekonomiku un sociālām lietām saistītos jautājumos un kurā likumdevējam ir jāveic sarežģīti novērtējumi;

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0210. (3) OV C 58, 15.2.2018., 33. lpp. (4) http://ec.europa.eu/smart-regulation/refit/simplification/consultation/contributions_lv.htm (5) Komisijas 2016. gada 20. jūlija paziņojums saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, attiecībā uz subsidiaritātes principu (COM(2016)0505).