Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2117(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0064/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0064/2018

Debates :

PV 02/05/2018 - 32
CRE 02/05/2018 - 32

Balsojumi :

PV 03/05/2018 - 7.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0203

Pieņemtie teksti
PDF 477kWORD 70k
Ceturtdiena, 2018. gada 3. maijs - Brisele Galīgā redakcija
ES aitu un kazu nozares pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas
P8_TA(2018)0203A8-0064/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par ES aitu un kazu nozares pašreizējo stāvokli un turpmākajām perspektīvām (2017/2117(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ieteikumus, kas sniegti 2015. un 2016. gadā pēc Komisijas ierosmes rīkotajā ES Aitu gaļas forumā,

–  ņemot vērā Parlamenta Politikas departamenta B pasūtīto pētījumu par aitu un kazu gaļas nozares nākotni Eiropā, kas tika veikts pēc Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasījuma,

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par aitkopības un kazkopības nozares nākotni Eiropā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada novērtējumu par aitkopības un kazkopības nozarē veiktajiem KLP pasākumiem,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu dabai, cilvēkam un ekonomikai,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. jūnija paziņojumu “Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai” (COM(2017)0339),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam,

–  ņemot vērā Nīderlandes Ombuda secinājumus viņa 2012. gada ziņojumā par valdības pieeju attiecībā uz Q drudzi(3) un viņa 2017. gada pētījumā par Nīderlandes valdības gūto mācību saistībā ar Q drudža epidēmiju(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A8-0064/2018),

A.  tā kā aitkopības un kazkopības nozarē ir zems ienesīgums, tās ienākumi ir vieni no zemākajiem ES, ko lielā mērā nosaka augstās darbības un regulatīvās izmaksas, kas dažkārt pārsniedz pārdošanas cenas, kā arī šādu situāciju ir radījis smagais administratīvais slogs, kā rezultātā daudzi lauksaimnieki aizvien biežāk pārtrauc darbību šajā nozarē;

B.  tā kā līdzsvara trūkums pārtikas aprites ķēdē palielina šīs nozares neaizsargātību un tā kā pagaidām Komisija nav veikusi nepieciešamos reglamentējošos pasākumus, kā to šajā ziņā ir pieprasījis Parlaments;

C.  tā kā aitkopības un kazkopības produktu ražošanu nav iespējams veikt un saglabāt bez stabilu ienākumu garantijas lauksaimniekiem;

D.  tā kā aitu un kazu audzēšanai Eiropā ir sezonāls raksturs, savukārt citos pasaules reģionos pilnu audzēšanas un ražošanas ciklu var nodrošināt visu gadu; tā kā izteiktā sezonalitāte lauksaimniekus un ražotājus var pakļaut ekonomiskai nenoteiktībai;

E.  tā kā šī nozare var radīt un saglabāt darbvietas mazāk attīstītos reģionos, tādos kā tālākie un kalnu reģioni;

F.  tā kā aitkopības un kazkopības produktu ražošanai ir ievērojams attīstības un nodarbinātības potenciāls daudzos nestabilos lauku un piepilsētu apgabalos, galvenokārt saistībā ar aitu un kazu gaļas un kvalitatīvu piena produktu pārdošanu, ko var realizēt īsās un vietējās apgādes ķēdēs;

G.  tā kā aitu audzētājiem ir grūtības atrast kvalificētus un dažkārt pat nekvalificētus darbiniekus;

H.  tā kā aitkopība un kazkopība ir daļa no daudzu dalībvalstu kultūras mantojuma un nodrošina augstas kvalitātes tradicionālos produktus;

I.  tā kā aitu un kazu nozarei ir jānodrošina pasaulē visaugstākie pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības standarti, kā arī jāsaudzē vide;

J.  tā kā aitkopībai un kazkopībai ir nozīmīga loma vides ilgtspējas nodrošināšanā, jo īpaši tad, ja tā balstīta uz ganīšanu, kā tas pašlaik ir 70 % ES ģeogrāfiski nelabvēlīgajos apvidos, tostarp izolētos un salīdzinoši nepieejamos reģionos, un šī nozare veicina ainavas uzturēšanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (tostarp vietējo autohtono sugu saglabāšanu), kā arī palīdz apkarot augsnes eroziju, nevēlamus biomasas veidojumus, dambju un aizsprostu bojājumus, šļūdoņus un meža ugunsgrēkus;

K.  tā kā aitkopība un kazkopība sniedz būtisku sociālekonomisko ieguldījumu Eiropas lauku apvidos, veicinot lauksaimniecības ilgtspēju un nodarbinātību mazāk labvēlīgās teritorijās un nodrošinot augstas kvalitātes tradicionālos produktus;

L.  tā kā ir jāuzlabo lauksaimnieku paaudžu nomaiņa, lai nodrošinātu šāda veida lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas nozares izdzīvošanu un palīdzētu apturēt straujo depopulāciju daudzos lauku reģionos, kuros pamatpakalpojumi un ģimenes atbalsta pakalpojumi ir reti pieejami, kas jo īpaši ietekmē sievietes, kuras nozarē veic nozīmīgu, bieži vien nemanāmu darbu;

M.  tā kā šajā nozarē ir labvēlīga vide un iespējas jauniešiem, kuri vēlas sākt lauksaimniekošanu mazāka mēroga struktūrās — kas ietver zemu kapitalizācijas līmeni, labi attīstītu kolektīvo organizāciju, savstarpēju palīdzību un kooperatīvus ar koplietojamu aprīkojumu — vai kuri vēlas dibināt uzņēmumus;

N.  tā kā aitu un kazu audzētāju vidējais vecums palielinās un tā kā nenotiek zināšanu nodošana starp paaudzēm, kas apgrūtina šīs nozares netraucētu darbību, un līdz ar to audzētājiem nākotnē var pietrūkt prasmes un zināšanas; tā kā audzētājiem un kvalitatīvu pārstrādes produktu, piemēram, tradicionālām metodēm gatavotu sieru, ražotājiem bieži trūkst nepieciešamo tirgzinības un pārdošanas prasmju, lai savus produktus laistu tirgū pievilcīgā veidā;

O.  tā kā vairums aitu un kazu ES tiek audzētas ekstensīvās lauksaimniecības apstākļos, piemēram, ganībās; tā kā atsevišķās dalībvalstīs šī nozare paļaujas uz kazu un aitu intensīvās audzēšanas modeli;

P.  tā kā šī nozare var veicināt tādu augstas ekoloģiskās vērtības vai augstas dabas vērtības teritoriju saglabāšanu, kā ganības un nekultivētas ganības, mežainas ganības un citas agromežsaimniecības ganību sistēmas jeb dehesa, kā arī mazauglīgas zemes, un šai nozarei ir arī liela nozīme pameža tīrīšanā;

Q.  tā kā pirms Regulas (ES) 2017/2393(5) spēkā stāšanās pastāvīgo ganību definīcija nepietiekami aptvēra Vidusjūras reģiona zālājus ar daudzgadīgu kokaugu sugām, piemēram, dehesa ganības un citas ar agromežsaimniecību saistītas ekosistēmas, un līdz ar to samazinājās platība, par kuru pienākas tiešie maksājumi, un šo teritoriju lauksaimnieki cieta zaudējumus;

R.  tā kā ganību apsaimniekošana ir tradicionāls ekstensīvās dzīvnieku audzēšanas veids, jo īpaši kalnu reģionos, un šāda audzēšana attīsta teritorijas, kurām ir grūti piekļūt vai sarežģīti apstrādāt ar tehniku un kurām ir zema agronomiskā vērtība, un tādējādi šajos apgabalos tiek saglabāta saimnieciskā darbība;

S.  tā kā dažās dalībvalstīs sezonāla lauksaimniecības dzīvnieku pārvietošana ir daļa no lauksaimniecības prakses;

T.  tā kā pašreizējā kopējās lauksaimniecības politikā (KLP) ir paredzēts atbalsts dažādām autohtonām aitu un kazu sugām;

U.  tā kā šīs sugas ir labi pielāgotas vietējai videi un tām ir būtiska loma bioloģiskās daudzveidības un dabiskā līdzsvara saglabāšanā šo sugu dzīvotnēs;

V.  tā kā autohtonās sugas daudz labāk pielāgojas vietējiem apstākļiem un īpatnībām;

W.  tā kā pašlaik ir par 20 miljoniem aitu mazāk nekā 20. gs. astoņdesmitajos gados un audzēšana iepriekšējos 17 gados ir sarukusi vairāk nekā par 20 %;

X.  tā kā aitu un kazu gaļas patēriņš iepriekšējos gados ir ievērojami samazinājies, proti, aitu gaļas patēriņš no 3,5 kilogramiem uz vienu cilvēku 2001. gadā ir krities līdz 2 kilogramiem pašlaik, un šī lejupējā tendence joprojām saglabājas 2017. gadā, jo īpaši jauniešu vidū;

Y.  tā kā kazu gaļas tirgus Eiropā ir unikāls ar to, ka šīs gaļas ražošana galvenokārt notiek Grieķijā, Spānijā un Francijā, savukārt patēriņš īpaši liels ir Portugālē, Itālijā un Grieķijā;

Z.  tā kā kazu gaļas iegūšana no kazlēniem vai pieaugušiem brāķētiem dzīvniekiem ir sezonāla un piena ražošanas blakusprodukts, ko kontrolē daži tirgus dalībnieki, un šīs gaļas pārdošanas cena nav pietiekami augsta, lai nodrošinātu atlīdzību lauksaimniekiem;

AA.  tā kā kazu gaļas ierobežotā pieejamība tirdzniecības vietās mazina šā produkta redzamību un līdz ar to samazinās kazu gaļas patēriņš;

AB.  tā kā aitu un kazu nozare Eiropā rada 3 % no piena produkcijas un 9 % no siera produkcijas, un pavisam kopā šajā nozarē Eiropas Savienībā ir nodarbināti 1,5 miljoni cilvēku;

AC.  tā kā kazas piena un kazas siera patēriņš iepriekšējos gados vairākās dalībvalstīs ir ievērojami pieaudzis;

AD.  tā kā aitu gaļas ražošana ES apmierina tikai ap 87 % no tirgus pieprasījuma un imports no trešām valstīm, galvenokārt no Jaunzēlandes, mazina ES produktu konkurētspēju visjutīgākajos gada periodos (Lieldienās un Ziemassvētkos), kā arī atlikušajā gada laikā, jo Jaunzēlande un Austrālija ir aitu gaļas lieleksportētājas;

AE.  tā kā iepriekšējos gados Jaunzēlande ir palielinājusi svaigas vai atdzesētas gaļas eksportu, samazinot tradicionālo saldētās gaļas eksportu, kā rezultātā radīta vēl lielāka ietekme uz ES svaigās gaļas tirgu un samazinājušās Eiropas ražotājiem maksātās cenas; uzskata, ka tas ir jāņem vērā gaidāmajās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) ar Jaunzēlandi;

AF.  tā kā daudzos gadījumos ES ražotāji, salīdzinot ar importu no trešām valstīm, ir spiesti konkurēt nevienlīdzīgos konkurences apstākļos ar valstīm, kurās bieži vien ir zemāki kvalitātes standarti, normatīvās prasības un vidiskie standarti;

AG.  tā kā aitu un kazu nozare kā sensitīvs jautājums būtu jāaizsargā pašreizējās BTN sarunās starp Eiropas Savienību un attiecīgi Jaunzēlandi un Austrāliju vai arī no šiem tirdzniecības nolīgumiem jāizslēdz;

AH.  tā kā daži ES kaimiņvalstu reģioni izrāda interesi par aitkopības un kazkopības produktiem no ES, un tā ir laba iespēja ES ražotājiem, kas diemžēl netiek pilnībā izmantota;

AI.  tā kā Brexit būtiski varētu ietekmēt aitu gaļas tirdzniecību ES iekšējā tirgū, ņemot vērā, ka Apvienotā Karaliste ir lielākā aitas gaļas ražotāja un galvenā valsts, kurā notiek imports no trešām valstīm;

AJ.  tā kā Apvienotā Karaliste importē apmēram pusi no savas tirgus kvotas aitu gaļai, kas tiek ievesta no Jaunzēlandes, un gandrīz divas trešdaļas no kvotas aitu gaļai, kas tiek ievesta no Austrālijas, un tā kā ES nevar momentā pārtraukt savas starptautiskās saistības, kā rezultātā palielinās Brexit radītā nenoteiktība;

AK.  tā kā aitu un kazu vilna ir ilgtspējīgs, atjaunojams un bioloģiski noārdāms resurss tekstila nozarei;

AL.  tā kā LESD I pielikumā aitu vilna nav atzīta kā lauksaimniecības produkts un Regulā (ES) Nr. 142/2011 ir klasificēta tikai kā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts;

AM.  tā kā aitkopjiem šāds atzīšanas trūkums rada nelabvēlīgākus apstākļus nekā citiem lauksaimniekiem, jo transportēšanā vilnai tiek piemērotas augstākas prasības nekā atzītiem lauksaimniecības produktiem un tirgus kopīgās organizācijas ietvaros nevar veikt tirgus intervences attiecībā uz aitu vilnu;

AN.  tā kā aitu un kazu audzēšana galvenokārt ir ekstensīva, un līdz ar to rodas tiešs kontakts ar savvaļas dzīvniekiem, kuru veselības stāvoklis nav paredzams;

AO.  tā kā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 999/2001 īstenotā skrepi plāna rezultātā vaislas dzīvnieku sajaukšanās ir 100 % ierobežota un tā kā attiecībā uz mazām autohtonām sugām skrepi genotipēšanas rezultātā vīriešu dzimuma vaislas dzīvnieku skaits ir samazinājies par 50 %;

AP.  tā kā nesenie dzīvnieku slimību uzliesmojumi uzskatāmi parādīja, ka dzīvnieku slimība vienā dalībvalstī var apdraudēt visu Eiropas lauksaimniecības tirgu, un ir jāpatur prātā atsevišķas epidēmijas, kuras skārušas Eiropas Savienību un dažas no kurām — tādas kā vissmagākā jebkad piedzīvotā Q drudža epidēmija, kas izcēlās kazu fermās laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam — ir ietekmējušas cilvēku veselību;

AQ.  tā kā aitu un kazu vakcinēšana aizsargā dalībvalstu ganāmpulkus no pārrobežu slimībām, ierobežo infekcijas izplatīšanos starp dalībvalstīm un palīdz mazināt sekas, ko rada rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem;

AR.  tā kā saskaņā ar Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānu pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai imunizācija ar vakcinēšanu ir rentabla sabiedrības veselības intervence nolūkā apkarot rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, neraugoties uz to, ka antibiotikas īstermiņā ir lētākas, un minētajā plānā paredzēti arī stimuli, ar ko sekmēt tādus pasākumus kā diagnostika, antimikrobiālo līdzekļu alternatīvas un vakcīnas;

AS.  tā kā aitu un kazu elektroniskā identifikācija nodrošina efektīvu dzīvnieku izsekojamību, taču krotāliju pazaudēšana vai to skenēšanas kļūdas var novest pie sankciju uzlikšanas, kas dažkārt ir nesamērīgas;

AT.  tā kā lauksaimniekiem ir arī grūtības īstenot spēkā esošos kazlēnu identificēšanas noteikumus;

AU.  tā kā Dzīvotņu direktīvā (92/43/EEK) paredzētā atsevišķu dzīvnieku sugu — jo īpaši lielo plēsēju — aizsardzība, šo dzīvnieku dabisko dzīvotņu iznīcināšana un viņu medīto dzīvnieku daudzuma un kvalitātes mazināšanās, kā arī lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās un nepietiekamā dalībvalstu ieguldīšana preventīvos pasākumos ir novedusi pie tā, ka visos reģionos aizvien biežāk notiek plēsēju uzbrukumi aitu un kazu ganāmpulkiem, līdz ar to dažu lauku saimniecību jau tā nestabilo situāciju padarot vēl jo nestabilāku un daudzos apgabalos apdraudot tradicionālās lauksaimniekošanas un ganīšanas pastāvēšanu;

AV.  tā kā dažos Eiropas Savienības reģionos plēsēji un lielie gaļēdāji ir labā saglabāšanās stāvoklī;

AW.  tā kā iespēja grozīt sugas aizsardzības statusu noteiktos reģionos būtu jāņem vērā, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis;

AX.  tā kā aitu un kazu audzētājiem ir jātiek galā ar lielu birokrātiju un administratīvo slogu, ko rada ne vien KLP, bet arī ar citi ES noteikumi, piemēram, saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam;

AY.  tā kā aitu un kazu gaļas tirgum ir raksturīga liela sadrumstalotība un ziņošana par tirgus cenām ir slikti pārredzama;

AZ.  tā kā dažās valstīs ir ļoti maz kautuvju, kas apgrūtina šīs nozares attīstību attiecīgajās valstīs;

BA.  tā kā kaušanas nozares pārstrukturēšana, sanitāro standartu ievērošana un nokauto dzīvnieku skaita sarukšana, kas saistīta ar lopkopības samazināšanos, daudzos reģionos ir izraisījusi to ekonomikas instrumentu izzušanu, kas vajadzīgi vietējo apgādes ķēžu pievienotās vērtības radīšanai un ilgtspējas panākšanai;

BB.  tā kā cita starpā tādi faktori kā kaušanas nozares pārstrukturēšana, pasākumi, kas piemēroti saistībā ar govju trakumsērgas krīzi, un higiēnas un veselības tiesību aktu pakete daudzās valstīs ir izraisījusi dažādu instrumentu izzušanu, kas nepieciešami tiešās vietējās pārdošanas izdzīvošanai, kā arī ir pieaugušas kaušanas izmaksas;

BC.  tā kā mobilas slaukšanas iekārtas un kautuves vai pasākumi šādu iekārtu pieejamības nodrošināšanai uz vietas ir svarīgi un nepieciešami, lai sekmētu aitkopības un kazkopības produktivitāti;

BD.  tā kā aitu un kazu gaļas produkti bieži vien nav starp tiem produktiem, kurus var uzskatīt par pārstrādes galaproduktiem, kā tas ir ar cita veida gaļas produktiem, un līdz ar to aitu un kazu gaļas produkti ir mazāk pievilcīgi un attiecīgi arī patērētāji tos izvēlas retāk;

BE.  tā kā ir jāpalielina gaļas ražošanas pievienotā vērtība un jāievieš jauni inovatīvi risinājumi, kas būtu labāk pielāgoti jauniešu patēriņa paradumiem;

BF.  tā kā aitkopība un kazkopība ne tikai nodrošina plašu gaļas, piena un vilnas produktu klāstu patērētājiem visā ES, bet šai nozarei ir arī būtiska kultūras loma daudzās kopienās, piemēram, tādu tradīciju kopšanā kā kukeri Bulgārijā un capra Rumānijā;

BG.  tā kā daudzās dalībvalstīs palielinās vietējo, kā arī bioloģiski audzēto lauksaimniecības produktu tirgus, kas atbilst patērētāju izvirzītajām pārredzamības un kvalitātes prasībām;

BH.  tā kā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 un Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2014 dalībvalstis var ieviest fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “kalnu reģionu produkts”, lai uzlabotu kalnu reģionos ražotu aitkopības un kazkopības produktu redzamību;

BI.  tā kā ES kvalitātes shēmas — jo īpaši tāds marķējums kā aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN) un aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN) — ir instrumenti, ar ko padarīt redzamākus aitkopības un kazkopības produktus un līdz ar to uzlabot to realizēšanu tirgū;

BJ.  tā kā dažās dalībvalstīs nav ieviesta struktūrpolitika vai nu aitkopības, vai kazkopības, vai arī abu šo nozaru attīstībai, kas attiecīgi apgrūtina šo nozaru attīstību;

BK.  tā kā šādā politikā varētu iekļaut ieteikumus dažādiem posmiem, tādiem kā selekcija (šķirnes selekcija, teķu audzēšana utt.), kā arī realizēšanai tirgū,

Labāks atbalsts

1.  atbalsta ieteikumus, kas sniegti 2016. gadā pēc Komisijas ierosmes rīkotajā ES Aitu gaļas forumā, jo īpaši attiecībā uz vajadzību ieviest vides maksājumus, ar ko atzītu aitu un kazu nozares lomu sabiedrisko labumu sniegšanā, jo īpaši tad, ja nozare ir balstīta uz ekstensīvu ganīšanu, un kas ietver: zemes uzlabojumus un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vidiski vērtīgus apvidus un ūdens kvalitāti; klimata pārmaiņu, plūdu, nogruvumu, mežu ugunsgrēku un ar to saistītās erozijas novēršanu; kā arī lauku apvidu un nodarbinātības uzturēšanu; uzsver, ka šādi ieteikumi vienādi būtu jāattiecina gan uz kazu gaļas, gan aitas un govs piena nozares produktiem;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest stimulus lauksaimniekiem, kuri praktizē sezonālo lopu pārvietošanu;

3.  atbalsta aitkopībai un kazkopībai piešķirtā saistītā atbalsta un citu attiecīgo pasākumu, kuri paredzēti šai nozarei, saglabāšanu vai, ja vajadzīgs, palielināšanu, nākamajā KLP reformā paredzot diferencētas subsīdijas ganībās laistiem ganāmpulkiem, lai Eiropas Savienībā apturētu lauksaimnieku aiziešanu no šīs nozares, ņemot vērā aitkopības un kazkopības nozares lielo atkarību no tiešajiem maksājumiem;

4.  uzsver, ka saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos brīvprātīgā saistītā atbalsta režīms ir vienkāršots un precizēts, svītrojot atsauces uz kvantitatīvajiem ierobežojumiem un ražošanas saglabāšanu un ieviešot noteikumu, ka dalībvalstis ik gadu var pārskatīt atsevišķus atbilstības kritērijus, kā arī kopējo budžetu;

5.  aicina dalībvalstis agrovides maksājumus piešķirt arī ganībām, kas tiek izmantotas aitu un kazu ganīšanai, un atbalstīt lauksaimniekus, kuri sekmē dzīvnieku labturību;

6.  atzinīgi vērtē sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos, ar ko atzīst īpatnības, kādas piemīt Vidusjūras reģiona zālājiem, tādiem kā dehesa ganības, lai nonāktu pie taisnīgāka režīma piemērošanas zemei, par kuru pienākas tiešie maksājumi, un novērstu nepārprotamo diskrimināciju attiecībā uz nekultivētām ganībām un agromežsaimniecības sistēmām;

7.  uzsver, cik būtiska šāda veida ganību zeme ir ugunsgrēku novēršanā, taču atzīmē, ka šos uzlabojumus dalībvalstis tomēr var piemērot fakultatīvi;

8.  uzskata, ka šajā ziņā nevajadzētu diskriminēt citas ar ganību agromežsaimniecību saistītās ekosistēmas, un prasa kazu un aitu audzētājiem noganīšanai atstātās meža platībās zālājiem noteikt 50 % robežsliekni, kas ir nepieciešams, lai varētu saņemt tiešos maksājumus par hektāru;

9.  atbalsta pienācīgu ganību atļaušanu ekoloģiski nozīmīgās platībās, tostarp atsevišķu mazāk labvēlīgu apvidu sausos un nekvalitatīvos zālājos;

10.  uzsver, ka ganīšana nebūtu jāatļauj tad, ja pastāv risks, ka tā varētu kaitēt sensitīvām dabas teritorijām; šajā saistībā uzsver, ka atgremotājiem ir liela nozīme rupjšķiedras izmantošanā;

11.  uzskata, ka vairāk ir jāatbalsta gados jaunie lauksaimnieki un jaunpienācēji, atbilstīgi valsts politikai izmantojot gan tiešo atbalstu, gan lauku attīstības politikas instrumentus, lai ieviestu stimulus aitkopības un kazkopības saimniecību veidošanai vai pārņemšanai, jo zemā ienesīguma dēļ lopkopības nozarēs strādājošo lauksaimnieku augstais vidējais vecums — kas nepārprotami pārsniedz pat to vecumu, līdz kādam strādā citās lauksaimniecības profesijās —, ir viena no lielākajām problēmām, kas jārisina, lai saglabātu dzīvīgumu lauku apvidos un pārtikas nodrošinājumu Savienībā;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā īpašās problēmas, uz kurām norāda šajā nozarē strādājošo sieviešu pārstāvības organizācijas, un inter alia veikt pasākumus, lai padarītu redzamāku sieviešu ieguldījumu, veicinātu tiesības uz īpašumu un līdzīpašumu, kā arī ieviestu nepieciešamos ģimenes atbalsta pakalpojumus;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašas programmas, ar ko sniegtu iespēju sievietēm atrast savu vietu šajā nozarē, jo tādējādi ievērojami varētu uzlabot tik nepieciešamo paaudžu nomaiņu nozarē un palīdzētu aitkopību un kazkopību saglabāt kā ģimenes uzņēmumu;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis aitu un kazu nozarē lielāku uzmanību pievērst ģenētiskā materiāla daudzveidībai, jo tam ir nozīme tādu rādītāju nodrošināšanā kā produktivitāte (auglība, potenciālā auglība u. c.), produktu kvalitāte un dzīvnieku spēja pielāgoties videi;

15.  atzinīgi vērtē atbalsta programmas vietējo sugu un diferencētas kvalitātes veicināšanai, piemēram, attiecībā uz bioloģisko sertificēšanu;

16.  šajā saistībā uzsver, ka dzīvnieku selekcijas plānos ir jāņem vērā vietējo un izturīgo šķirņu saglabāšana;

17.  uzsver, cik liela nozīme vietējām aitu un kazu šķirnēm ir Alpu reģiona ganībās, kurās nevar izmantot citas šo dzīvnieku šķirnes;

18.  aicina Komisiju veikt pasākumus, ar ko palielinātu atbalstu šādu aitu un kazu šķirņu saglabāšanai;

19.  prasa palielināt atbalstu ražotāju organizācijām aitu un kazu nozarē;

20.  ņem vērā subsīdiju attīstību šajā nozarē, kas ir ļoti svarīgas, lai atbalstītu centienus palielināt produkcijas efektivitāti un konkurētspēju, uzlabot produktu kvalitāti un sekmēt ES pašpietiekamību apgādē ar aitu gaļu, turklāt visi šie centieni atbilst ES mērķiem uzlabot efektivitāti un kvalitāti;

Popularizēšana un inovācija

21.  aicina Komisiju palielināt atbalstu pētījumiem saistībā ar inovatīvām ražošanas metodēm un tehnoloģijām, lai stiprinātu aitu un kazu nozares konkurētspēju un popularizētu gaļas, piena un vilnas produktus iekšējā tirgū, uzmanību pievēršot ne vien tradicionālajiem produktiem, tādiem kā siers, bet arī jauniem gaļas izstrādājumiem, lai piedāvātu produktus, kas atbilst patērētāju gaidām un tirgus pieprasījumam; turklāt aicina Komisiju mudināt uz regulārāku patēriņu, rīkojot informatīvas kampaņas par ēdienu gatavošanas un pasniegšanas metodēm, kas būtu piemērotas jauniem patērētājiem, tostarp jaunietekmes kaimiņvalstīs un austrumu reģiona tirgos, uzsverot aitu un kazu gaļas uzturvērtību un veselīgumu;

22.  uzskata — ir jāmaina priekšstats, ka jēru gaļa ir grūti pagatavojama, kā arī jāmaina pašreizējā tendence izvairīties no sarkanās gaļas lietošanas;

23.  uzsver, ka centieni palielināt aitu un kazu gaļas patēriņu ir būtiski, ja ES tiek palielināta šīs gaļas ražošana;

24.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākamajās popularizēšanas kampaņās, ko līdzfinansē Savienība, izveidot atsevišķu budžeta posteni aitu un kazu gaļai un piena produktiem;

25.  uzsver, ka ir jānodrošina atbilstīgs finansējums popularizēšanas kampaņām, kuru mērķis ir palielināt aitkopības un kazkopības produktu patēriņu visā ES;

26.  prasa ādu un vilnu iekļaut atbalstāmo produktu sarakstā;

27.  aicina Komisiju koordinēt ar AĢIN un ACVN norādēm marķētu aitkopības un kazkopības produktu popularizēšanas kampaņas, lai palielinātu šo produktu pievilcīgumu; prasa padziļināti analizēt vilnas noieta tirgu, lai ražotājiem nodrošinātu lielāku ekonomisko atdevi;

28.  mudina, lai aizvien vairāk dalībvalstu ieviestu fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “kalnu reģionu produkts”, kā to paredz spēkā esošie ES tiesību akti, jo šāds apzīmējums ir instruments, kas ļauj uzlabot produkta redzamību un patērētājiem izdarīt informētāku izvēli;

29.  uzsver, ka jēru un kazlēnu gaļas garantijas marķējums ir jāievieš gan attiecībā uz individuāliem ražotājiem, gan ražotāju apvienībām, kas varētu būt potenciālie labumguvēji no diferencētās kvalitātes atbalsta shēmas; uzsver, ka šāds marķējums ir jāapstiprina vietējai kompetentajai iestādei saskaņā ar attiecīgo regulējumu un noteikumiem par šāda marķējuma lietošanu;

30.  prasa atbalstīt aitu un kazu nozarei veltītus ES mēroga popularizēšanas pasākumus, tādus kā festivāli un līdzīgi ikgadēji pasākumi, lai tādējādi uzlabotu sabiedrības informētību par šīs nozares sniegto labumu ES, videi un tās iedzīvotājiem;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt tradicionālajai aitkopības un kazkopības praksei piemītošā lielā potenciāla izmantošanu, veicinot lauku tūrismu;

Laba prakse

32.  aicina Komisiju radīt apstākļus aitu un kazu piena nozares attīstībai, kas ļautu lauku saimniecībām radīt pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību, īstenojot augstas kvalitātes saglabāšanas politiku, ar ko lauku saimniecībās veicinātu piena produktu ražošanu, kurus galvenokārt pārdod īsās vai vietējās apgādes ķēdēs; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir Komisijai nodrošināt higiēnas noteikumu labāku īstenošanu visās dalībvalstīs, tostarp izmantojot Labas higiēnas prakses rokasgrāmatu mājražotājiem un amatniekiem siera produktu ražošanai, ko sadarbībā ar Komisiju izstrādājuši lauksaimnieki no Lauku saimniecību un tradicionālo siera un piena produktu ražotāju Eiropas tīkla (FACE);

33.  aicina Komisiju izveidot aitu un kazu nozarei veltītu tiešsaistes platformu, kuras galvenais mērķis būtu dalībvalstu apmainīšanās ar attiecīgiem labas prakses piemēriem un datiem;

34.  mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par labu praksi aitu un kazu nozares produktu tirdzniecībā, kuras pēc tam varētu izplatīt dalībvalstīs un arodapvienībās;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk uzmanības veltīt vilnas ražošanas un pārstrādes nozarei, atbalstot informācijas un labas prakses apmaiņas programmu īstenošanu to tirgus dalībnieku vidū, kas iesaistīti vilnas pārstrādes ķēdē;

36.  mudina Komisiju apsvērt iespēju par izņēmumu noteikšanu vilnai, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1069/2009 un Regulu (ES) Nr. 142/2011 par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, ņemot vērā, ka šis produkts nav paredzēts cilvēku patēriņam;

Tirgu uzlabošana

37.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par cenu pārredzamību nozarē, lai patērētājiem un ražotājiem sniegtu informāciju par produktu cenām;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju saskaņot noteikumus par liemeņiem tā, lai tiktu atspoguļotas to reālās izmaksas, nekaitējot bioloģiskajai daudzveidībai, ko nodrošina vietējās šķirnes, un aicina izveidot Eiropas novērošanas centru, kas uzraudzītu aitu un kazu gaļas produktu cenas un ražošanas izmaksas; uzsver, cik svarīgi ir uzraudzīt cenu starpību visā pārtikas apgādes ķēdē, ietverot vairumtirdzniecības cenas;

39.  brīdina, ka nemainīgs vai mazāks pieprasījums un lielāks ražošanas apjoms var novest pie tā, ka pazeminās ražotāju cenas;

40.  atgādina, ka aitu vai kazu piena ražotāji, kas apvienojušies ražotāju organizācijā, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 149. pantu var kopīgi risināt sarunas par līgumu slēgšanu, ja apjoms, par kuru tiek risinātas šādas sarunas, nepārsniedz 33 % no attiecīgās dalībvalsts ražošanas apjoma un 3,5 % no Eiropas ražošanas apjoma; uzsver, ka minētās robežvērtības galvenokārt tika ieviestas govs svaigpienam un tāpēc ir ierobežojošas un slikti pielāgotas mazo atgremotājdzīvnieku izcelsmes produktiem, jo īpaši gadījumos, kad audzētāji vēlas apvienoties vietējo ražotāju organizāciju apvienībās, vairāku iepērkošo ražotāju organizācijās, vai gadījumos, kad nākas saskarties ar lielu rūpnieciskās ražošanas grupu;

41.  prasa ieviest precīzus rādītājus, ar kuriem ciešāk varētu uzraudzīt kazu gaļas ražošanu, patēriņu un tirdzniecību, uzrādot nošķīrumu starp pieaugušiem dzīvniekiem un kazlēniem;

42.  uzskata, ka nolūkā uzlabot nozares konkurētspēju un pašlaik zemo produktivitāti un saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos ir jāuzlabo ražotāju spēja pārtikas apgādes ķēdē panākt sev izdevīgus noteikumus un palielināt ietekmi tirgū, paplašinot noteikumu par līgumattiecībām piemērošanu, lai tie attiektos arī uz aitkopību un kazkopību, kā arī gaļas un piena produktiem, un izveidojot tādas ražotāju un starpnozaru organizācijas, kas būtu līdzīgas tām, kādas ir citās augkopības un lopkopības nozarēs;

43.  prasa piegādes regulēšanas pasākumus, kas Regulas (ES) Nr. 1308/2013 172. pantā noteikti attiecībā uz šķiņķi, piemērot arī aitu gaļai ar ACVN un AĢIN kvalitātes marķējumu, lai uzlabotu atbilstību starp piegādi un pieprasījumu;

44.  atzīmē, ka aitu vai kazu piena ražotāju organizācijas vai ražotāju organizāciju apvienības var neņemt vērā Regulas (ES) Nr. 1308/2013 149. pantā noteiktos saistošos apjoma ierobežojumus, ja tās kopīgi veic saimniecisko darbību (reklāma, kvalitātes kontrole, iepakojums, marķēšana vai pārstrāde) saskaņā ar 152. pantu, kas grozīts ar Regulu (ES) 2017/2393;

45.  mudina visas dalībvalstis, kas vēl nav sniegušas Piensaimniecības paketē paredzēto finansiālo atbalstu aitu un kazu piena nozarei, šo atbalstu sniegt;

46.  uzskata, ka nedrīkst pieļaut aitkopības un kazkopības produktu pārdošanu par cenām, kas ir zemākas par ražotāja cenām;

47.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm analizēt aitu un kazu gaļas piegādes ķēdi (piemēram, pieaugušu dzīvnieku gaļas nošķiršanu no kazlēnu gaļas), lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki tirgošanas vietā gūst taisnīgus ienākumus;

48.  šajā saistībā uzsver, cik būtiska ir aitkopības un kazkopības produktu tiešā pārdošana;

49.  aicina Komisiju sekmēt tādu vidi, kurā ražotāji un ražotāju organizācijas varētu realizēt tiešo tirdzniecību, lai tādējādi ierobežotu cenu mākslīgu palielināšanu;

50.  atbalsta vietējo apgādes ķēžu veidošanu aitkopības nozarē, kas ir veids, kā palielināt aitkopības uzņēmumu ienākumus un uzlabot līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, un aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu uzmanību pievērst savas valsts politikai attiecībā uz vietējām kautuvēm, kas ir būtiski nepieciešamas vietējo apgādes ķēžu veidošanai;

51.  atgādina, ka ražotāji saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 150. pantu var ieviest pasākumus, ar kuriem regulē tāda siera, tostarp no aitu vai kazu piena, piegādi, kas ir marķēts ar ACVN vai AĢIN;

52.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos šos instrumentus turpina piemērot arī laikposmā pēc 2020. gada;

53.  uzskata, ka ir jāveicina lopkopju apvienošanās uzņēmumos, piemēram, kooperatīvos, kas uzlabos to spēju panākt sev izdevīgus noteikumus pārtikas apgādes ķēdē, radīs lielāku pievienoto vērtību kooperatīvos apvienojušos lauksaimnieku ražojumiem un veiks darbības, kuru rezultātā samazinātos izmaksas, kā arī darbības, kuras ir grūti īstenot individuālā kārtā, piemēram, saistībā ar inovāciju vai konsultācijām lopkopības jomā;

54.  mudina iestādes tajās dalībvalstīs, kurās aitkopības un kazkopības arodorganizācijas ir izrādījušas attiecīgu interesi, izstrādāt vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijas šīs nozares attīstībai, iekļaujot ieteikumus par to, kā uzlabot šķirņu selekciju un produktu realizāciju tirgū;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt programmas, ar ko mudinātu ražotājus izveidot ražotāju un tirgotāju grupas, iesaistīties tiešajā tirdzniecībā, kā arī izstrādāt īpašas kvalitātes marķējumu aitu un kazu gaļas un piena produktiem un šos produktus attiecīgi marķēt (piemēram, bioloģiskie vai reģionālie produkti);

56.  aicina Komisiju atvieglināt administratīvās prasības nelielu sierotavu atvēršanai aitu un kazu audzēšanas saimniecībās, lai tādējādi ļautu lauksaimniekiem palielināt savu saimniecību pievienoto vērtību;

57.  mudina Komisiju apsvērt iespēju izmantot papildu līdzekļus un instrumentus, ar ko varētu palīdzēt šai nozarei pārciest krīzes, risināt globālās problēmas un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību;

58.  uzskata, ka ir jāsagatavo krīžu novēršanas un pārvaldības instrumenti, ko varētu piemērot aitu un kazu nozarē, lai ierobežotu cenu svārstīgumu, nodrošinātu taisnīgu atlīdzību ražotājiem un labvēlīgu vidi ieguldījumiem, kā arī lauku saimniecību nodošanu jauniešiem;

59.  atzīmē, ka aitu un kazu gaļas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no dzīvnieku barības un ka tādēļ aitu un kazu nozarē ES reģionu starpā ir lielas konkurences apstākļu atšķirības;

60.  aicina valstu iestādes nodrošināt ražotājiem piekļuvi tirgiem un izveidot specializētas tirdzniecības vietas;

Brexit un tirdzniecības nolīgumi

61.  prasa Komisijai precizēt, kāda būs aitu gaļas tirgus situācija pēc Brexit, un īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu smagus satricinājumus tirgū, tostarp aicina izveidot cenu un tirgu efektīvāku drošības tīklu nolūkā aizsargāt nozari no Brexit ietekmes;

62.  mudina Komisiju ievērot piesardzību sarunās par jauno BTN ar Jaunzēlandi un Austrāliju, kamēr tiek analizēta Brexit ietekme uz aitkopību un kazkopību, jo īpaši attiecībā uz plānoto kvotu, kuru ES piešķīrusi Jaunzēlandei, kura ir līdzvērtīga 287 000 tonnu aitu gaļas liemeņu, kuru vidēji izpilda 75 % apmērā un no kuras ap 48 % patērē Apvienotajā Karalistē, kā arī attiecībā uz plānoto kvotu, kuru ES piešķīrusi Austrālijai, kura ir līdzvērtīga 19 200 tonnu aitu gaļas liemeņu, kuru vidēji izpilda gandrīz 100 % apmērā un no kuras ap 75 % patērē Apvienotajā Karalistē,

63.  uzskata, ka jaunajā BTN būtu jāiekļauj Jaunzēlandei un Austrālijai piešķirto jēra gaļas eksporta uz ES kvotu sadalījums atsevišķās kategorijās, lai svaigu vai atdzesētu gaļu nodalītu no saldētas gaļas; atgādina — lai arī ES ļoti bieži tirgo 6–9 mēnešus vecu jēru gaļu, Jaunzēlandē šo jēru vecums bieži vien ir 12 mēneši; uzsver, ka preferenciāla piekļuve tirgum nebūtu jāpastiprina ar lielākām tarifa kvotām nekā pašlaik;

64.  atgādina, ka BTN sarunās ar Jaunzēlandi Parlaments aitu gaļu ir norādījis kā īpaši jutīgu posteni un savā 2017. gada 26. oktobra rezolūcijā ar Parlamenta ieteikumu Padomei par ierosinātajām sarunu pilnvarām tirdzniecības sarunās ar Jaunzēlandi(6) ir atbalstījis iespēju sensitīvākās nozares no nolīguma izslēgt;

65.  atkārtoti uzsver, ka jebkuram BTN pilnībā ir jāatbilst augstajiem ES dzīvnieku labturības, vides un pārtikas nekaitīguma standartiem; atzīmē, ka pašreizējās Jaunzēlandei piešķirtās tarifa kvotas ir ietekmējušas ES aitu gaļas ražošanu;

66.  pauž bažas par vēstuli, ko ASV un sešas citas lauksaimniecības produktu lieleksportētājas (Argentīna, Brazīlija, Kanāda, Jaunzēlande, Taizeme un Urugvaja) 2017. gada 26. septembrī nosūtīja Apvienotās Karalistes un ES pārstāvjiem Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) attiecībā uz iekšējām apspriedēm par iespējamu importa tarifa kvotu pārdali starp Apvienoto Karalisti un pārējām ES dalībvalstīm;

67.  uzsver, cik būtiski ir, lai Apvienotā Karaliste pēc izstāšanās no ES saglabātu tai piešķirto tarifa kvotu daļu un lai panāktu vienošanos, ka neviens no Apvienotās Karalistes un ES tirgiem netiks pārsātināts ar aitu gaļas importu, lai ražotāji Apvienotajā Karalistē un ES neciestu no negatīvām sekām;

68.  apzinās, cik atkarīga no ES tirgus ir Apvienotās Karalistes aitu gaļas nozare, taču uzskata, ka šāda situācija rada gan problēmas, gan arī iespējas;

69.  uzskata, ka Apvienotās Karalistes aiziešanai no ES ir jābūt iespējai padziļināti attīstīt ES aitu un kazu nozari, lai ES būtu mazāk atkarīga no Jaunzēlandes aitu un kazu gaļas importa;

70.  pauž nožēlu, ka vairāk nekā 1400 Eiropas lauksaimniecības produktu, kas ir aizsargāti ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, automātiski nesaņem līdzvērtīgu aizsardzību trešo valstu tirgos, uz kuriem attiecas ES sarunās noslēgtie starptautiskās tirdzniecības nolīgumi;

71.  prasa, lai, slēdzot turpmākus tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm, tiktu ņemts vērā aitu un kazu audzētāju nestabilais stāvoklis, jo īpaši aitu un kazu nozari iekļaujot sensitīvo nozaru sarakstā vai to vispār izslēdzot no sarunām, lai nepieļautu nekādus noteikumus, kas kādā veidā varētu apdraudēt Eiropas ražošanas modeli vai nodarīt kaitējumu vietējai vai reģionālajai ekonomikai;

72.  uzsver, ka aitu un kazu gaļas lielāko eksportētājvalstu ražošanas izmaksas un standarti ir ievērojami zemāki nekā tie, kurus piemēro Eiropā;

73.  uzsver, ka šai nozarei ir vajadzīga īpaša attieksme, piemēram, jāievieš tarifa kvotas vai atbilstīgi pārejas periodi, kā arī pienācīgi būtu jāņem vērā tirdzniecības nolīgumu kumulatīvā ietekme uz lauksaimniecību vai attiecīgā gadījumā šī nozare pat būtu jāizslēdz no sarunu darbības jomas;

74.  šajā ziņā jo īpaši uzsver nopietnās problēmas, kas saistītas ar bažām par dzīvnieku labturību un ietekmi uz vidi ilgajos transporta pārvadājumos no vai uz attālākām valstīm;

75.  aicina Komisiju ieviest obligātu ES marķēšanas noteikumu sistēmu aitu gaļas produktiem, iespējams, izmantojot ES mēroga logo, kas patērētājiem sniegtu iespēju ES produktus atšķirt no trešo valstu produktiem; ierosina, ka šādu marķējumu varētu sertificēt, izmantojot vairākus kritērijus, tostarp lauku saimniecību apdrošināšanas shēmas un izcelsmes valsts norādes, lai nodrošinātu, ka patērētāji pilnībā tiek informēti par attiecīgā produkta izcelsmes vietu;

76.  uzskata, ka šādai sistēmai ir jābūt izstrādātai tā, lai neapdraudētu pašreizējās marķēšanas shēmas, kas produktu popularizēšanai ieviestas dalībvalstīs un reģionālā līmenī;

77.  aicina Komisiju sniegt palīdzību saistībā ar eksporta tirgu atvēršanu ES aitu gaļai un subproduktiem valstīs, kuras pašlaik piemēro nevajadzīgus ierobežojumus;

78.  aicina Komisiju apsvērt iespēju palielināt eksportu uz Ziemeļāfriku, kas ir augošs tirgus un novērtē ES garantēto kvalitāti un pārtikas nekaitīgumu;

79.  aicina Komisiju sagatavot ziņojumus par iespējamiem ES aitu un kazu gaļas un piena produktu mērķtirgiem;

80.  aicina Komisiju veicināt ES eksportēto produktu kvalitāti, jo īpaši izmantojot stingrus sanitāros standartus un izsekojamību, kas garantē aitu un kazu gaļas augstāku kvalitāti salīdzinājumā ar Jaunzēlandes un Austrālijas eksportēto gaļu; atzīmē, ka ES īpašais uzsvars uz kvalitāti ir aspekts, kas sevišķi jāpopularizē, lai mudināt patērēt Eiropas aitu un kazu gaļu;

Elektroniskās identifikācijas sistēma

81.  mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt tolerances līmeņu saskaņošanu, kad lopkopjiem tiek piemērotas sankcijas par netīšām kļūdām, ko tie pieļāvuši aitu iezīmēšanas ar krotālijām un elektroniskās identifikācijas sistēmas piemērošanā, ar stingru nosacījumu, ka šāda tolerances līmeņu saskaņošana nenoved pie augstāka kļūdu robežsliekšņa noteikšanas, nekā to pieļauj profilaktiskā dzīvnieku veselības aprūpe, un ka attiecīgie līmeņi ir pamatoti pieejas “Viena veselība” kontekstā;

82.  atzīst, cik būtiska Savienībā ir vienota pieeja profilaktiskai dzīvnieku veselības aprūpei un uzlabošanai;

83.  uzsver, ka dalībvalstīm bez izņēmumiem būtu jāīsteno visi tiesību akti;

84.  uzsver, ka dabas šķēršļu norobežotos apgabalos ekstensīvi ganītām aitām krotālijas pazūd biežāk nekā citiem mājlopiem, kas tiek turēti zemienes sistēmās, un prasa Komisijai šo aspektu ņemt vērā;

85.  aicina dalībvalstis un Komisiju analizēt iespēju izstrādāt vienkāršotu identifikācijas sistēmu, kuru piemērotu maziem, ekstensīvi audzētiem ganāmpulkiem un kura būtu paredzēta vietējai apritei un neliegtu efektīvi izsekot produktus, un aicina ieviest elastīgākus un uz izaugsmi orientētus noteikumus par elektronisko krotāliju izmantošanu;

86.  atzīmē, ka identifikācijas sistēmas būtu jāizstrādā tā, lai līdz minimumam samazinātu birokrātiju; uzsver, ka ražotājiem ar zemiem ienākumiem būs vajadzīga finansiāla palīdzība, ja viņiem liks ieviest dārgas un obligātas elektroniskās identifikācijas sistēmas;

Veselības aspekti

87.  atzīmē, ka dzīvnieku slimību uzliesmojumiem ir katastrofālas sekas, kas skar dzīvnieku labturību, lauksaimniekus un vietējos iedzīvotājus;

88.  uzsver, ka par prioritāru vienmēr ir jānosaka cilvēku un dzīvnieku veselība;

89.  uzskata, ka ir jādara vairāk, lai novērstu dzīvnieku slimību pārrobežu uzliesmojumus un samazinātu antibiotiku rezistences ietekmi, kā arī veicinātu vakcināciju nolūkā apkarot aitu un kazu infekciju izplatīšanos;

90.  aicina Komisiju nodrošināt stimulus un atbalstu aitu un kazu audzētājiem, kuri spēj pierādīt, ka viņu īpašumā esošo dzīvnieku vakcinācijas tvērums ir augsts atbilstīgi Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānam pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai, jo bez šāda atbalsta lauksaimniekiem nebūs necik daudz tirgus stimulu šādi rīkoties;

91.  aicina Komisiju uzlabot savu spēju reaģēt uz dzīvnieku slimību uzliesmojumiem, piemēram, infekciozo katarālo drudzi, izmantojot jaunu ES dzīvnieku veselības stratēģiju, pētniecības finansējumu, zaudējumu kompensāciju, avansa maksājumus u. c.;

92.  prasa izstrādāt plānu slimību un mirstības novēršanai vīriešu dzimuma kazlēnu vidū, pamatojoties uz dzīvnieka faktisko vērtību un par prioritāru nosakot gan vīriešu dzimuma kazlēnu, gan kazu labturību;

93.  aicina Komisiju atvieglināt imūnprecīzo vakcīnu lietošanu, kas būtu pirmais pasākums iespējamo slimības uzliesmojumu apkarošanai nozarē;

94.  uzsver, ka aitu un kazu nozarē ir jāuzlabo zāļu un veterināro zāļu pieejamība ES līmenī, sniedzot atbalstu farmaceitiskiem pētījumiem un vienkāršojot tirdzniecības atļaujas;

95.  aicina Komisiju un dalībvalstis atkārtoti izvērtēt, kādā līmenī notiek savvaļas dzīvnieku veselības uzraudzība, jo īpaši teritorijās, kas ir ganāmpulku ekstensīvās ganīšanas vietas;

Plēsēji

96.  atgādina, ka plēsēju izplatīšanās inter alia ir rezultāts to ES tiesību aktu piemērošanai, kuru mērķis ir saglabāt autohtonās savvaļas dzīvnieku sugas;

97.  atbalsta attiecīgo Dzīvotņu direktīvas pielikumu pārskatīšanu, lai atsevišķās ganību zonās kontrolētu un pārvaldītu plēsēju izplatīšanos;

98.  aicina Komisiju šo problēmu risināšanai ņemt vērā minētās direktīvas nodrošināto elastīgumu, lai neapdraudētu lauku apvidu ilgtspējīgu attīstību;

99.  uzsver, ka jebkura risinājuma apsvēršanā ir vajadzīga ir vajadzīga objektīva, zinātniski pamatota pieeja, kurā ņemta vērā dzīvnieku uzvedība, plēsēja un medījuma attiecības, kvantitatīvi noteikts, precīzs iznīcības risks katrai Dzīvotņu direktīvā minētajai sugai, krustošanās, izplatības dinamika un citas ekoloģiskās problēmas;

100.  uzsver — lai gan tiek mobilizēti arvien nozīmīgāki un audzētājiem un kopienām dārgāki līdzekļi, pieaug vilku un tādu vilku–suņu jaukteņu uzbrukumi ganāmpulkiem, kas nepieder pie aizsargātām sugām;

101.  atzīmē, ka tagad skaidri ir redzamas ganāmpulku aizsardzībai ieteikto un īstenoto aizsardzības pasākumu nepilnības, jo būtiski pieaug zaudēto dzīvnieku skaits;

102.  norāda, ka pašlaik šāds efektivitātes trūkums apdraud tādu videi labvēlīgu lopkopības veidu nākotni kā dzīvnieku turēšana atklātās ganībās, jo daži lauksaimnieki sāk dzīvniekus norobežot, kas ar laiku izraisīs ne tikai milzīgu platību pamešanu, radot ugunsgrēku un nogruvumu risku, bet arī liks lauku saimniecībām pārorientēties uz intensīvākiem lauksaimniecības veidiem;

103.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās iestādes kopīgi ar lauksaimniekiem un citām ieinteresētajām personām apsvērt lauku attīstības pasākumus, lai aizsargātu ganāmpulkus, nodrošinātu lielo plēsēju — tostarp Dzīvotņu direktīvas neaizsargāto plēsēju sugu — uzbrukumu radīto zaudējumu pienācīgu kompensāciju un pielāgotu atbalsta pasākumus nolūkā palielināt ganāmpulkus;

104.  uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai plēsēju statusu pārskatītu Bernes konvencijas kontekstā;

105.  mudina dalībvalstis īstenot minētās konvencijas ieteikumus, lai nepieļautu vilku–suņu jaukteņu izplatību, jo tie apdraud Canis lupus sugas saglabāšanu un ļoti bieži uzbrūk aitu un kazu ganāmpulkiem;

106.  norāda, ka daļēji sekmīgas ir bijušas shēmas, kuru mērķis ir atkārtoti ieviest aitu suņu šķirnes nolūkā atbaidīt vilkus vai vismaz jaukteņus;

107.  ierosina izraudzīties “vilku ombudu”, kurš uzņemtos starpnieka lomu starp attiecīgajām dažādajām interesēm un diskusijās par aizsardzības statusu un vajadzību kompensēt vilku nodarītos zaudējumus, par paraugu ņemot sekmīgo “lāču ombuda” modeli dažās dalībvalstīs;

108.  aicina Komisiju ņemt vērā ieteikumus Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūcijā par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku;

109.  aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā uzlabot nodarbinātības situāciju nozarē izstrādāt programmas, ar ko uzlabotu sargsuņu un ganību suņu apmācību un nodrošinātu apmācību to pareizai izmantošanai lopkopības saimniecībās, un šajā ziņā aicina steidzami uzlabot pārrobežu sadarbību un ideju un sekmīgu pieeju apmaiņu starp pašvaldībām, lopkopjiem un lielo plēsēju aizsardzības aktīvistiem;

110.  prasa izveidot aizsargātas ganību teritorijas, kurās varētu regulēt lielo plēsēju izplatību, lai lielo plēsēju atgriešanās dēļ nezustu dzīvnieku labturībai piemērota lauksaimniekošanas prakse (sezonāla aitu pārvietošana, atvērtas novietnes u. c.) vai tradicionālā lauksaimniecība un ganību apsaimniekošana (vasaras ganības kalnos);

Kautuves

111.  norāda, ka pieaug koncentrācija kautuvju nozarē, kas izpaužas kā gaļas pārstrādes uzņēmumu kontrole pār visu gaļas nozares ķēdi — no dzīviem dzīvniekiem līdz fasētai svaigai gaļai —, un līdz ar to dzīvi dzīvnieki tiek pārvadāti lielākos attālumus, kā arī ražotājiem rodas lielākas izmaksas un samazinās rentabilitāte;

112.  aicina Komisiju paredzēt atbalsta pasākumus, ar ko izveidotu kautuves un vienkāršotu atļaujas procedūras;

113.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot vietējus tīklus, kas darbotos kā ienākumu uzlabošanas svira, atvieglojot vietējo un mobilo kautuvju izveidi, kas ir būtiskas šīs nozares strukturēšanai;

Apmācība

114.  aicina dalībvalstis ieviest nozares pārstāvjiem paredzētas apmācības shēmas par to, kā palielināt savu produktu vērtību, lai tie varētu konkurēt ar citiem gaļas un piena produktiem;

115.  uzskata, ka ir būtiski izveidot uz ganāmpulku pārvietošanu orientētas ganu skolas dalībvalstīs, kurās šis lopkopības veids ir plaši izplatīts, lai nodrošinātu alternatīvas darba iespējas lopkopības nozarē, kas veicinātu paaudžu maiņu un vienlaikus palielinātu cieņu pret tradicionālo lopu gana profesiju un sekmētu tās sociālo atzīšanu;

116.  uzskata, ka aitu un kazu nozarē ir jāatvieglina ne tikai inovācija (lauksaimniecības prakse, jauni produkti u. c.), bet arī konsultēšana, sākotnējās apmācības un tālākizglītība;

Citi jautājumi

117.  aicina Komisiju īstenot un izpildīt attiecīgos ES tiesību aktus, jo īpaši Padomes 2004. gada 22. decembra Direktīvu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā;

118.  uzskata, ka ir jāievēro Eiropas Savienības Tiesas spriedums, ar kuru tā noteica, ka dzīvnieku labturības aizsardzība nebeidzas pie ES ārējām robežām un ka līdz ar to no Eiropas Savienības eksportēto dzīvnieku pārvadātājiem ir jāievēro ES noteikumi par dzīvnieku labturību, tostarp ārpus ES;

119.  vērš uzmanību uz to, ka daudzos aitu un kazu audzēšanas reģionos trūkst ūdens, jo īpaši Vidusjūras apvidū, un ka globālā sasilšana šo situāciju tikai pasliktinās;

120.  uzsver, ka tāpēc ir jānodrošina labāka ūdens resursu pārvaldība, ieviešot pielāgotu aprīkojumu, kā arī ņemot vērā lietus ūdeņu sadalījumu gadā un ilgtspēju;

o
o   o

121.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 286 E, 27.11.2009., 41. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0441.
(3) https://www.nationaleombudsman.nl/onderzoeken/2012/100
(4) https://www.nationaleombudsman.nl/onderzoeken/2017030-onderzoek-naar-de-lessen-die-de-overheid-uit-de-qkoorts-epidemie-heeft
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2393 (2017. gada 13. decembris), ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un (ES) Nr. 652/2014, ar ko paredz noteikumus tādu izdevumu pārvaldībai, kuri attiecas uz pārtikas apriti, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu (OV L 350, 29.12.2017., 15. lpp.).
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0420.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 7. novembrisJuridisks paziņojums