Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2018(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0170/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0170/2018

Debates :

PV 28/05/2018 - 29
CRE 28/05/2018 - 29

Balsojumi :

PV 30/05/2018 - 13.9
CRE 30/05/2018 - 13.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0225

Pieņemtie teksti
PDF 222kWORD 76k
Trešdiena, 2018. gada 30. maijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretācija un īstenošana
P8_TA(2018)0225A8-0170/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretāciju un īstenošanu (2016/2018(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 295. pantu,

–   ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1) (jaunais IN),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(2) („2010. gada pamatnolīgums”),

–  ņemot vērā 2003. gada 16. decembra iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(3) („2003. gada IN”),

–  ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai(4),

–  ņemot vērā 1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgumu par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti(5),

–  ņemot vērā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(6),

–  ņemot vērā 2007. gada 13. jūnija Kopīgo deklarāciju par koplēmuma procedūras praktiskajiem aspektiem(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(8),

–  ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par ES likumdošanas prioritātēm 2017. gadā(9),

–  ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par ES likumdošanas prioritātēm 2018.–2019. gadā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2014. gada 18. marta spriedumu (biocīdo produktu lieta), 2015. gada 16. jūlija spriedumu (vīzu savstarpējības mehānisma lieta), 2016. gada 17. marta spriedumu lietā (CEF deleģēto aktu lieta), 2016. gada 14. jūnija spriedumu (Tanzānijas lieta) un 2014. gada 24. jūnija spriedumu (Maurīcijas lieta)(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. decembra lēmumu par Parlamenta Reglamenta vispārēju pārskatīšanu(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) — pašreizējais stāvoklis un perspektīva(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par stratēģiskajām prioritātēm attiecībā uz Komisijas 2017. gada darba programmu(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. marta lēmumu par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju(15),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūciju par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu(17),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads(18),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)(19),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu(20),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu(21),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu „Labāka regulējuma programmas noslēgšana: labāki risinājumi —labāki rezultāti” (COM(2017)0651),

–  ņemot vērā LESD 294. pantu par koplēmuma procedūru,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 24. oktobra darba dokumentu „Pārskats par Savienības centieniem vienkāršot un samazināt regulējuma slogu” (SWD(2017)0675),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra paziņojumu „ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”(22),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu „Labāks regulējums: labāki rezultāti spēcīgākai Savienībai” (COM(2016)0615),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 7. jūlija darba programmu par labāka regulējuma vadlīnijām (SWD(2017)0350),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas un Konstitucionālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0170/2018),

A.  tā kā jaunais IN stājās spēkā tā parakstīšanas dienā — 2016. gada 13. aprīlī;

B.  tā kā, pieņemot jauno IN, Parlaments un Komisija izdarīja paziņojumu, sakot, ka jaunajā nolīgumā ir „atspoguļots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas savstarpējais līdzsvars un attiecīgās šo iestāžu kompetences, kas ir noteiktas līgumos” un „neskar 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām”(23);

C.  tā kā nolūkā īstenot jaunā IN normas par starpiestāžu plānošanu Parlaments pārskatīja savu Reglamentu, cita starpā, lai izklāstītu kopīgu secinājumu par daudzgadu plānošanu un kopīgo deklarāciju par starpiestāžu gada plānošanu apspriešanas un pieņemšanas iekšējos procesus;

D.  tā kā, īstenojot gada starpiestāžu plānošanu, trīs likumdošanas iestādes vienojās par divām kopīgām deklarācijām attiecībā uz ES likumdošanas prioritātēm attiecīgi 2017. un 2018.–2019. gadam;

E.  tā kā atšķirībā no 2003. gada IN jaunais IN vairs nesatur likumdošanas alternatīvo metožu izmantošanas juridisko regulējumu, piemēram, kopregulējumu un pašregulējumu, kā rezultātā šīs metodes nav pieminētas vispār;

F.  tā kā jaunā IN 13. pantā ir prasīts Komisijai tās ietekmes novērtējuma procesā apspriesties, aptverot, cik vien iespējams, plašu dalībnieku loku; tā kā tādā pat veidā jaunā IN 19. punktā Komisijai, pirms pieņemt priekšlikumu, nevis pēc tam, ir prasīts veikt sabiedrisko apspriešanos atklātā un pārredzamā veidā, nodrošinot, ka šīs sabiedriskās apspriešanās kārtība un termiņš nodrošina iespējami lielāko dalību, neaprobežojoties ar personīgām interesēm un šo interešu lobētājiem;

G.  tā kā 2017. gada jūlijā Komisija pārskatīja savas labāka likumdošanas procesa vadlīnijas, lai labāk paskaidrotu un izmantotu Komisijas iekšienē pastāvošo dažādo politikas izstrādes posmu saiknes, aizstājot agrākās atsevišķās vadlīnijas, kurās individuāli tika risināts ietekmes novērtējums, izvērtējums un īstenošana, un lai iekļautu jaunas vadlīnijas par plānošanu un apspriešanos ar ieinteresētajām personām;

H.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 16. punktu Komisija pēc savas ierosmes vai pēc Parlamenta vai Padomes uzaicinājuma drīkst papildināt pati savu ietekmes novērtējumu vai veikt citu analītisko darbu, ko tā uzskata par nepieciešamu;

I.  tā kā jaunais IN atzīst agrākās Ietekmes novērtējuma padomes aizstāšanu ar Komisijas Regulējuma kontroles padomi; tā kā minētās padomes uzdevums cita starpā ir veikt Komisijas ietekmes novērtējumu kvalitātes objektīvu pārbaudi; tā kā, lai iniciatīvu, kurai ir pievienots ietekmes novērtējums, varētu iesniegt pieņemšanai Komisijā, Regulējuma kontroles padomei ir jāsniedz pozitīvs atzinums; tā kā negatīva atzinuma gadījumā ziņojuma projekts ir jāpārskata un Regulējuma kontroles padomei ir jāiesniedz no jauna un tā kā otra negatīvā atzinuma gadījumā ir nepieciešams politisks lēmums, ar kuru nodrošina iniciatīvas turpmāko virzību; tā kā Regulējuma kontroles padomes atzinumu publisko Komisijas tīmekļa vietnē un vienlaicīgi — arī ziņojumu par attiecīgo iniciatīvu un ietekmes novērtējumu gadījumā — pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi saistīto politikas iniciatīvu(24);

J.  tā kā 2017. gada sākumā Regulējuma kontroles padome pabeidza savu darbinieku komplektāciju, tostarp, pieņemot darbā trīs locekļus ārpus Eiropas iestādēm; tā kā 2016. gadā Padome pārskatīja 60 individuālus ietekmes novērtējumus, no kuriem 25 (42 %) sākotnēji saņēma negatīvu atzinumu, kā rezultātā tie tika pārskatīti un no jauna iesniegti Regulējuma kontroles padomei; tā kā Regulējuma kontroles padome pēc tam ir devusi pozitīvus vispārējos novērtējumus par visiem saņemtajiem pārskatītajiem ietekmes novērtējumiem, izņemot vienu; tā kā Regulējuma kontroles padome ir apmainījusies ar informāciju ar Parlamenta dienestiem par paraugpraksi un metodoloģiju, kā veikt ietekmes novērtējumus;

K.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 25. punktu — ja ir paredzēta juridiskā pamata grozīšana, kas liek parasto likumdošanas procedūru nomainīt ar īpašo likumdošanas procedūru vai ar procedūru, kuras rezultātā netiek pieņemts tiesību akts, trīs likumdošanas iestādes apmainīsies ar viedokļiem šajā jautājumā; tā kā Parlaments ir pārskatījis savu Reglamentu nolūkā īstenot šo normu; tā kā šī norma vēl nekad nav bijusi jāpiemēro;

L.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 27. punktu trīs likumdošanas iestādes atzīst vajadzību panākt visu normatīvo aktu saskaņu ar juridisko regulējumu, ko ieviesa ar Lisabonas līgumu, un jo īpaši vajadzību par augstu prioritāti uzskatīt ātru visu to pamataktu saskaņošanu, kuri joprojām attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru (RKP); tā kā Komisija ierosināja otro minēto korekciju 2016. gada decembrī(25); tā kā Parlaments un Padome patlaban šo priekšlikumu izskata ar lielu rūpību;

M.  tā kā jaunajam IN ir pievienota Kopējās vienošanās par deleģētajiem aktiem un saistītajām standarta klauzulām jauna redakcija; tā kā saskaņā ar jaunā IN 28. punktu trīs likumdošanas iestādes sāks sarunas nekavējoties pēc tam, kad spēkā stāsies nolīgums, lai papildinātu Kopējo vienošanos, izstrādājot nesaistošus LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijus; tā kā pēc ilgstoša sagatavošanās darba šīs sarunas sākās 2017. gada septembrī;

N.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 29. punktu trīs likumdošanas iestādes apņēmās vēlākais līdz 2017. gada beigām izveidot kopīgu deleģēto aktu pielietojamu reģistru, ar kuru informāciju sniedz strukturētā un lietotājiem draudzīgā veidā, lai uzlabotu pārredzamību, sekmētu plānošanu un padarītu iespējamu visu deleģēto aktu dažādo dzīves cikla posmu izsekojamību; tā kā reģistrs tagad ir izveidots un sāka darboties 2017. gada decembrī;

O.  tā kā IN 32. pantā ir noteikta trīs iestāžu vienošanās par to, ka „Komisija savu starpnieka uzdevumu veic, pret abām likumdevējām iestādēm attiecoties vienādi un pilnībā ievērojot lomas, kas trīs iestādēm ir piešķirtas Līgumos”;

P.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 34. punktu Parlaments un Padome kā līdztiesīgi likumdevēji jau pirms iestāžu sarunām ir uzsvēruši ciešu sakaru nozīmību, lai panāktu labāku attiecīgo savu nostāju sapratni, un šajā sakarībā vienojās sekmēt savstarpēju viedokļu un informācijas apmaiņu, tostarp, uzaicinot citu iestāžu pārstāvjus neoficiāli un regulāri apmainīties viedokļiem; tā kā, pamatojoties uz šīm normām, nekādas jaunas īpašas procedūras vai struktūras radītas nav; tā kā, kaut arī iestāžu saziņa ir pastiprinājusies kopīgās deklarācijas par likumdošanas prioritātēm ietvaros, komiteju pieredze liecina, ka tādas regulāras pieejas, ar ko sekmē savstarpējo viedokļu apmaiņu, nav un ka joprojām ir grūti iegūt informāciju un atsauksmes no Padomes par jautājumiem, kurus tajā ierosina izskatīt dalībvalstis; tā kā Parlaments šo situāciju uzskata par ļoti neapmierinošu;

Q.  tā kā, lai vēl vairāk uzlabotu likumdošanas procesa pārredzamību, Parlaments pārskatīja savu Reglamentu, lai savus noteikumus pielāgotu iestāžu sarunām, kas noris parastās likumdošanas procedūras gaitā, pamatojoties uz 2012. gadā ieviestajām normām; tā kā, kaut arī visi Parlamenta sarunu mandāti ir darīti zināmi atklātībai, to pašu nevar teikt par Padomes mandātiem; tā kā Parlaments šo situāciju uzskata par ļoti neapmierinošu;

R.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 39. punktu, lai sekmētu dažādo likumdošanas procesa posmu izsekojamību, trīs likumdošanas iestādes apņēmās līdz 2016. gada 31. decembrim noskaidrot veidus, kā turpināt platformu un rīku pilnveidi, lai nodrošinātu minēto izsekojamību, paredzot izveidot kopīgu specializētu datubāzi par likumdošanas dokumentu virzību; tā kā līdz šim šāda kopīga datubāze izveidota nav;

S.  tā kā atbilstoši jaunā IN 40. punktam attiecībā uz starptautisko nolīgumu apspriešanu sarunās un to noslēgšanu trīs iestādes apņēmās satikties sešu mēnešu laikā pēc jaunā IN stāšanās spēkā, lai apspriestu uzlabotos praktisko sadarbības un informācijas apmaiņas kārtību saskaņā ar Līgumos paredzēto regulējumu un Eiropas Savienības Tiesas sniegto tā interpretāciju; tā kā šādas sarunas sākās 2016. gada novembrī un joprojām nav beigušās;

T.  tā kā sadarbība regulējuma jomā ir izrādījusies galvenais līdzeklis, ar kuru starptautisko tirdzniecības nolīgumu ietvaros cenšas nodrošināt regulējuma dialogu un panākt saskaņu tirdzniecības partneru starpā; tā kā Komisijas pienākums, īstenojot šo procesu, ir arī turpmāk ievērot principus par taisnīgiem un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem visām ieinteresētajām personām un nodrošināt lēmumu pieņemšanas procesa maksimālu pārredzamību;

U.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 46. punktu trīs likumdošanas iestādes apstiprina savu apņemšanos biežāk izmantot likumdošanas paņēmienu — pārstrādāšanu —, lai grozītu spēkā esošos tiesību aktus, pilnībā ievērojot 2001. gada 28. novembra iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu;

V.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 48. punktu, piedaloties Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) īstenošanā, Komisija apņemas katru gadu iesniegt pārskatu, tostarp gada pārskatu par slogu, par Savienības sasniegumiem, cenšoties vienkāršot normatīvos aktus un novērst pārmērīgu regulēšanu, kā arī samazināt administratīvos slogus; tā kā pirmā gada pārskata par slogu rezultāti nāca klājā 2017. gada 24. oktobrī kā daļa no Komisijas 2018. gada darba programmas;

W.  tā kā ikgadējais sloga pārskats sniedz vienreizēju iespēju noteikt un uzraudzīt ES centienu rezultātus nolūkā izvairīties no pārmērīga regulējuma un samazināt administratīvo slogu; tā kā šis sloga pārskats sniedz izcilu iespēju apliecināt ES tiesību aktu pievienoto vērtību un nodrošināt ES pilsoņiem pārredzamību;

X.  tā kā IN tiek aicināts iestādēm sadarboties, lai vienkāršotu spēkā esošos Savienības tiesību aktus, novērstu pārmērīgu regulējumu un pilsoņiem, pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem uzlikto administratīvo slogu; tā kā Parlaments uzsver, ka šo mērķu sasniegšana attiecībā uz starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem, nedrīkstētu izraisīt vides, sabiedrības veselības, darba ņēmēju veselības, drošības, Starptautiskās darba organizācijas standartu vai patērētāju tiesību līmeņa samazināšanos;

Y.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 50. punktu trīs iestādes kopīgi un regulāri uzraudzīs jaunā IN īstenošanu gan politiskā līmenī, rīkojot gadskārtējās diskusijas, gan tehniskā līmenī Starpiestāžu koordinācijas grupas ietvaros; tā kā uzraudzība politiskā līmenī nozīmē pienākumu Komiteju priekšsēdētāju konferencē rīkot regulāras diskusijas un ikgadējās augsta līmeņa sanāksmes, kurās tiek apzināta konkrētā situācija; tā kā papildus tam saistībā ar kopējām deklarācijām par ES likumdošanas prioritātēm attiecīgi 2017. un 2018.–2019. gadam tika noteikta īpaša uzraudzības kārtība; tā kā turklāt komiteju līdz šim gūtā pieredze ir neatsverams palīglīdzeklis jaunā IN īstenošanas novērtēšanā; tā kā Juridiskajai komitejai ir īpaša kompetence, lai nodrošinātu labāku likumdošanas procesu un Savienības tiesību vienkāršošanu,

Kopīgās saistības un mērķi

1.  uzskata jauno IN par darbību, kas iestādēm jāveic kopīgi un kuras mērķis ir uzlabot Savienības tiesību aktu kvalitāti; atgādina, ka daudzos gadījumos ES tiesību akti saskaņo vai aizstāj 28 dalībvalstu dažādos noteikumus, padarot dalībvalstu tirgus savstarpēji un vienādā mērā pieejamus un samazinot vispārējās administratīvās izmaksas, lai izveidotu pilnībā funkcionējošu iekšējo tirgu;

2.  atzinīgi vērtē gūtos panākumus un pieredzi, pusotru gadu piemērojot jauno IN, un mudina iestādes pielikt papildu pūliņus, lai nolīgumu īstenotu pilnībā, jo īpaši attiecībā uz iestāžu sarunām par nesaistošiem LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijiem, visu to pamataktu saskaņošanu, kuri joprojām attiecas uz RKP, iestāžu sarunām par sadarbības un informācijas apmaiņas praktisko kārtību attiecībā uz starptautisko nolīgumu apspriešanu sarunās un noslēgšanu un kopīgas tādas specializētas datubāzes izveidi, kas satur informāciju par likumdošanas dokumentu virzību;

3.  atgādina, ka jaunā IN noslēgšanas mērķis ir iedibināt atklātākas un pārredzamākas triju likumdošanas iestāžu attiecības, lai nodrošinātu tādu augstas kvalitātes normatīvo aktu pieņemšanu, kas atbilst ES pilsoņu interesēm; uzskata, ka, kaut arī iestāžu patiesas sadarbības princips ir minēts tikai 9. un 32. punktā attiecībā uz īpašām jomām, kas ir iekļautas jaunajā IN, tas tomēr būtu jāievēro visa likumdošanas cikla laikā kā viens no principiem, kas ir nostiprināts LES 13. pantā;

Plānošana

4.  atzinīgi vērtē trīs likumdošanas iestāžu nolīgumu pastiprināt Savienības gada un daudzgadu plānošanu saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu, paredzot strukturētāku procedūru, kurai būtu noteikts precīzs grafiks; ar gandarījumu konstatē, ka pirmajā iestāžu gada plānošanā, kas notika saskaņā ar jauno IN, visas trīs likumdošanas iestādes piedalījās aktīvi, kā rezultātā tika pieņemtas kopējas ES likumdošanas prioritātes 2017. gadam, kurās 59 galvenie likumdošanas priekšlikumi tika minēti kā 2017. gada prioritārie normatīvo aktu priekšlikumi, un papildus kopējai deklarācijai par 2018. un 2019. gadu 31 galvenais normatīvo aktu priekšlikums tika izkristalizēti kā akti, kas ir jāpieņem prioritārā kārtā līdz šā sasaukuma termiņa beigām; šajā sakarībā īpaši atzinīgi vērtē Padomes aktīvu iesaistīšanos un paļaujas uz to, ka tā to darīs arī turpmāk, tostarp attiecībā uz daudzgadu plānošanu jaunajam sasaukuma termiņam; tomēr uzskata, ka atsevišķu likumdošanas dokumentu prioritāro statusu, par kuru vienojās, pieņemot kopējas deklarācijas, nedrīkst izmantot, lai izdarītu nepamatotu spiedienu uz līdztiesīgajiem likumdevējiem, un ka procesa paātrināšana nedrīkst būt svarīgāka par likumdošanas kvalitāti; uzskata, ka ir svarīgi novērtēt, kā tiek piemēroti pašreizējā prakse un noteikumi attiecībā uz kopīgo deklarāciju apstiprināšanu un vai ir iespējams veikt uzlabojumus Parlamenta Reglamentā attiecībā uz sarunām par iestāžu programmu izstrādi, piemēram, lai pastiprinātu politisko grupu piešķirto pilnvarojumu priekšsēdētājam;

5.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ar parlamentārajām komitejām apspriestos visā kopējās deklarācijas sagatavošanas un īstenošanas gaitā;

6.  norāda uz to, ka jaunais IN neskar savstarpējos solījumus, par kuriem Parlaments un Komisija vienojās, 2010. gadā pieņemot pamatnolīgumu; jo īpaši atgādina par to, ka, īstenojot jaunā IN 6.–11. punktu, ir jāievēro ar 2010. gada pamatnolīguma 4. pielikumā izklāstīto Komisijas darba programmas grafiku saistītie risinājumi;

7.  uzskata, ka Komisijai, iepazīstinot ar savu darba programmu, papildus jaunā IN 8. punktā minētajiem elementiem būtu jānorāda uz to, kā paredzētais normatīvais akts ir tiesiski pamatots no subsidiaritātes un proporcionalitātes principa viedokļa un konkrēti jāpierāda tā Eiropas pievienotā vērtība;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas darba grupas subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumos izveidi, kuras devīze ir „Darīt mazāk, bet efektīvāk” un kurai ir jāstrādā, stingri ievērojot jauno IN, lai vairotu iedzīvotāju uzticēšanos, ņemot vērā, ka viņi subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu;

9.  aicina Komisiju iesniegt iekļaujošākas, izstrādātākas un uzticamākas darba programmas; jo īpaši pieprasa, lai Komisijas darba programmā būtu nepārprotami minēts katra tiesību akta priekšlikuma juridiskais raksturs un sniegts precīzs un reālistisks grafiks; aicina Komisiju nodrošināt, lai gaidāmie tiesību aktu priekšlikumi — jo īpaši galvenie tiesību aktu kopumi — tiktu iesūtīti labu laiku pirms šā likumdošanas termiņa beigām, tādējādi dodot līdztiesīgajiem likumdevējiem pietiekami daudz laika, kurā tie savas tiesības varētu izmantot pilnībā;

10.  mudina izstrādāt efektīvus tiesību aktus, kas būtu vērsti uz nodarbinātības aizsardzības un Eiropas konkurētspējas nodrošināšanas pilnveidi, īpašu uzmanību pievēršot maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas visās ekonomikas nozarēs;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atbildējusi uz Parlamenta pieprasījumu attiecībā uz Savienības normatīvo aktu priekšlikumiem, kurus iesniedz saskaņā ar LESD 225. pantu, galvenokārt trīs mēnešu termiņā, kurš ir minēts jaunā IN 10. punktā; tomēr norāda, ka Komisija nav pieņēmusi īpašus paziņojumus, kā ir paredzēts šajā normā; aicina Komisiju pieņemt šos paziņojumus, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un sniegtu politisku atbildi uz Parlamenta pieprasījumiem, kas ir izteikti Parlamenta rezolūcijās, un pienācīgi ņemt vērā tā sniegto attiecīgo Eiropas pievienoto vērtību un Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas;

12.  uzsver to, cik svarīga ir lojāla un pārredzama sadarbība starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju, kas praksē būtu jāpārvērš par Komisijas patiesu apņemšanos uz vienlīdzīgiem nosacījumiem iesaistīt Parlamentu un Padomi tās plānos paredzēto pasākumu īstenošanā, un atgādina Komisijai par tās pienākumu nekavējoties reaģēt uz normatīviem un nenormatīviem patstāvīgajiem ziņojumiem; pauž nožēlu par to, ka vairāki patstāvīgie ziņojumi ir palikuši neatbildēti, un aicina Komisiju sniegt likumdevējiem trīs mēnešu laikā atteikuma iemeslus attiecībā uz tekstu un arī pamatotas atbildes uz pieprasījumiem par leģislatīviem vai nenormatīvajiem priekšlikumiem;

13.  uzskata, ka visu atsauču uz alternatīvo regulējuma metožu izmantošanu dzēšana jaunajā IN atstāj neskartu Parlamenta nostāju, ka ieteikuma tiesības būtu jāpiemēro tikai ar vislielāko piesardzību pienācīgi pamatotos apstākļos, negraujot juridisko noteiktību un spēkā esošo normatīvo aktu precizitāti, pēc apspriešanās ar Parlamentu(26); turklāt ir nobažījies par to, ka ieteikuma tiesību izmantošanas precīzu kritēriju trūkums var pat veicināt to izmantošanu bez garantijām par to, ka Parlaments varētu veikt kontroli;

14.  aicina Padomi un Komisiju piekrist, ka daudzgadu un gada plānošanas dokumentos ir jāiekļauj alternatīvas regulējuma metodes, ja tās patiešām ir nepieciešamas, lai likumdevēji pienācīgi varētu identificēt trūkumus un īstenot kontroli;

Labāka likumdošanas procesa līdzekļi

15.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi var būt informējoši, bet nekad nevar tikt uzskatīti par politisko lēmumu aizstājējiem vai izraisīt likumdošanas procesa nepamatotu kavēšanos; uzsver, ka visa likumdošanas procesa gaitā un visos ierosināto tiesību aktu novērtējumos īpaša uzmanība ir jāpievērš iespējamajai ietekmei, kāda šiem aktiem var būt uz iesaistītajām personām, kuras vismazāk spēj darīt zināmas savas bažas lēmumu pieņēmējiem, tostarp uz MVU un citiem, kuriem nav priekšrocību vienkāršā veidā uzrunāt likumdošanas iestādes; uzskata, ka ietekmes novērtējumos ir vienlīdzīgi jāpievēršas seku izvērtēšanai konkrēti sociālajā, veselības un vides ziņā un ir jānovērtē ietekme uz iedzīvotāju pamattiesībām un sieviešu un vīriešu līdztiesību;

16.  atgādina, ka MVU veido 99 % no visiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā, tie rada 58 % ES apgrozījuma un nodarbina divas trešdaļas no kopējā nodarbināto skaita privātajos uzņēmumos; atgādina, ka Komisija Mazās uzņēmējdarbības aktā ir apņēmusies savu politikas nostādņu izstrādē ievērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un ka tas paredz MVU testa veikšanu, lai novērtētu gaidāmo likumdošanas un administratīvo iniciatīvu ietekmi uz MVU(27); atgādina, ka Parlaments savā 2016. gada 9. marta lēmumā attiecībā uz jauno IN ir apgalvojis, ka jaunā IN redakcija nesatur pietiekami stingras saistības trim iestādēm, veicot savus ietekmes novērtējumus, ņemt vērā arī MVU un īstenot konkurētspējas pārbaudes(28); uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā MVU vajadzības un pievērst uzmanību ietekmei uz konkurētspēju un inovācijai, kā arī MVU vajadzībām visos likumdošanas cikla posmos un pauž gandarījumu par to, ka Komisijas labāka regulējuma vadlīnijās ir paredzēts, ka iespējamā ietekme uz MVU un konkurētspēja ir regulāri jāanalizē visos ietekmes novērtējumos un tajos par tām periodiski ir jāsniedz pārskats; norāda, ka MVU testu īstenošana bieži nenotiek kvalitatīvā un saskaņotā veidā; aicina Komisiju apsvērt, kā ietekme uz MVU var tikt ņemta vērā vēl labāk, un ir nolēmis cieši sekot līdzi šā jautājuma attīstībai turpmākajos gados;

17.  mudina Komisiju saistībā ar labāku likumdošanas procesu labāk novērtēt tās politikas sociālās un vides sekas un ietekmi uz pilsoņu pamattiesībām, ņemot vērā arī Eiropas līmeņa regulējuma neesamības izmaksas un to, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

18.  atkārtoti prasa visos ietekmes novērtējumos obligāti iekļaut līdzsvarotu analīzi par vidēja līdz ilgtermiņa ietekmi uz ekonomiku, sabiedrību, vidi un veselību;

19.  aicina Komisiju izmantot ietekmes novērtējumus un ex-post izvērtējumus nolūkā noskaidrot, vai iniciatīvas, priekšlikumi vai spēkā esošo tiesību aktu daļas ir saderīgi ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā arī to ietekmi attiecīgi uz šo mērķu īstenošanas gaitu un to sasniegšanas pakāpi;

20.  atgādina, ka ideja par papildu ad hoc tehnisko un neatkarīgo ekspertu grupu, kas bija paredzēta Komisijas sākotnējā jaunā IN priekšlikumā, sarunu gaitā attīstīta netika; norāda uz to, ka šādas ekspertu grupas izveides mērķis bija uzlabot ietekmes novērtējumu neatkarību, pārredzamību un objektivitāti; atgādina, ka jaunā IN 15. punktā tika panākta vienošanās, ka Parlaments un Padome gadījumos, kad tie to uzskata par lietderīgu un nepieciešamu, veiktu ietekmes novērtējumus attiecībā uz saviem būtiskajiem un uz informāciju balstīta un apzināta lēmuma pieņemšanai nepieciešamajiem Komisijas priekšlikuma grozījumiem; norāda savām komitejām, cik svarīgi ir šo punktu izmantot vienmēr, kad tas ir nepieciešams;

21.  atzinīgi vērtē atsauci jaunajā IN uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principa iekļaušanu ietekmes novērtējuma priekšmetā; šajā sakarībā uzsver, ka, veicot ietekmes novērtējumu, būtu vienmēr jāveic arī rūpīga un pamatīga priekšlikuma atbilstības subsidiaritātes un proporcionalitātes principam analīze un jākonstatē tā konkrētā Eiropas pievienotā vērtība;

22.  norāda, ka diezgan daudziem Komisijas priekšlikumiem nebija pievienots ietekmes novērtējums un ka komitejas ir paudušas bažas, ka ietekmes novērtējumu kvalitāte un detalizācijas pakāpe ir ļoti dažāda — no visaptverošas līdz diezgan virspusējai; norāda, ka jaunā IN piemērošanas pirmajā posmā attiecībā 20 no Komisijas 59 priekšlikumiem, kas bija iekļauti 2017. gada kopējā deklarācijā, ietekmes novērtējumi veikti netika; šajā sakarībā atgādina — kaut arī jebkurā gadījumā ir paredzēts, ka attiecībā uz iniciatīvām, kurām vajadzētu nozīmīgi ietekmēt sabiedrību, ekonomiku un vidi, būtu jāveic ietekmes novērtējums, IN 13. punktā ir turklāt noteikts, ka Komisijas darba programmā vai kopējā deklarācijā iekļautām iniciatīvām parasti ir jāpievieno ietekmes novērtējums;

23.  atzinīgi vērtē to, ka IN ir paredzēts, ka, nosakot likumdošanas programmu, būtu jāņem vērā ikvienas ierosinātās Savienības rīcības „Eiropas pievienotā vērtība”, kā arī nerīkošanās Savienības līmenī gadījumā — „Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”; uzsver to, ka Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas var lēst ap EUR 1,75 triljonu gadā, kas atbilst 12 % no ES IKP (2016. gadā); uzteic Eiropas Parlamenta deputātiem paredzēto izpētes pakalpojumu dienesta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāta veikto darbu šajā jomā;

24.  aicina Komisiju turpināt sniegt precizējumus par to, kā tā ir paredzējusi novērtēt Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas, kas cita starpā rodas ražotājiem, patērētājiem, strādājošajiem, administrācijām un attiecībā uz vidi, jo Eiropas līmenī nav saskaņoti normatīvie akti un atšķirīgie dalībvalstu regulējumi rada papildus izmaksas un mazina politikas virzienu efektivitāti — (kā tas ir minēts jaunā IN 10. un 12. punktā); norāda, ka šāds novērtējums būtu jāveic ne tikai turpināmības klauzulu gadījumā, kad programmas ir gandrīz īstenotas vai kad ir paredzēts tās atcelt, bet būtu jāapsver arī gadījumos, kad ES līmenī attiecīgā rīcība vēl īstenota nav vai nav pieņemti attiecīgie normatīvie akti, vai tie tiek pārskatīti;

25.  atgādina, ka bijušā Ietekmes novērtējuma padome ir aizstāta ar jauno Regulatīvās kontroles padomi, tādējādi palielinot padomes neatkarību; atkārtoti pauž uzskatu, ka Regulatīvās kontroles padomes un tās darbības neatkarība, pārredzamība un objektivitāte ir jāgarantē un ka attiecībā uz tās locekļiem nedrīkst īstenot nekādu politisku kontroli(29); uzsver, ka Komisijai būtu jāgādā par to, ka visi Padomes atzinumi, tostarp arī negatīvi, tiktu publiskoti un darīti pieejami tajā pašā laikā, kad tiek publicēti attiecīgie ietekmes novērtējumi; prasa veikt Regulatīvās kontroles padomes veikuma novērtējumu un no tā izrietošas turpmākas darbības, tai pildot uzticētos uzdevumus uzraudzīt un sniegt objektīvus padomus par ietekmes novērtējumiem;

26.  norāda uz to, ka Parlamenta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāts, kas ir izveidots tā administrācijas ietvaros, palīdz parlamentārajām komitejām un tām piedāvā virkni pakalpojumu, kuru sniegšanas nolūkā ir jānodrošina pietiekami daudz resursu, lai deputāti un komitejas saņemtu iespējami labāko pieejamo atbalstu; ar gandarījumu konstatē to, ka Komiteju priekšsēdētāju konference 2017. gada 12. septembrī pieņēma atjauninātu „Ietekmes novērtējuma rokasgrāmatu — komiteju vadlīnijas”;

27.  aicina visas savas komitejas pārbaudīt Komisijas ietekmes novērtējumus un likumdošanas procesā, cik vien savlaicīgi iespējams, pārbaudīt Eiropas Parlamenta ex-ante veikto ietekmes novērtējumu analīzi;

28.  atgādina, ka saskaņā ar jaunā IN 14. punktu Parlaments, izskatot Komisijas likumdošanas priekšlikumus, pilnībā ņems vērā Komisijas veiktos ietekmes novērtējumus; šajā sakarībā atgādina, ka parlamentārās komitejas var uzaicināt Komisiju izklāstīt savu ietekmes novērtējumu un izdarīto politisko izvēli pilna sastāva komitejas sanāksmē, un aicina savas komitejas izmantot šo iespēju regulārāk, kā arī iespēju klātienē piedalīties iepazīstināšanā ar Komisijas īstenotā ietekmes novērtējuma sākotnējo novērtējumu, ko veic Parlamenta paša dienesti; taču norāda, ka tam nevajadzētu ierobežot likumdevējiem piešķirto rīcības brīvību;

29.  atzinīgi vērtē iespēju, ka Komisija likumdošanas procesa laikā var papildināt savus ietekmes novērtējumus; uzskata, ka jaunā IN 16. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad to pieprasa Parlaments vai Padome, Komisijai saskaņā ar priekšrakstiem šie papildinošie ietekmes novērtējumi ir jāiesniedz ātri;

30.  uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt ieinteresētās aprindas un apspriesties ar tām publiski, pārredzami un savlaicīgi, lai būtu pietiekami daudz laika sniegt konstruktīvas atbildes; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija organizētu sabiedriskās apspriešanas visās oficiālajās valodās sagatavošanās posma laikā;

31.  norāda, ka saskaņā ar jaunā IN 17. pantu „katrai no trim iestādēm ir jāizlemj, kā tās organizē savu ietekmes novērtējuma darbu, tostarp, kā tās organizē savus iestādes iekšējos resursus un īsteno kvalitātes kontroli”;

32.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jaunā IN 17. punktu trīs likumdošanas iestādes ir apņēmušās apmainīties ar informāciju par paraugpraksi un metodoloģijām, kas attiecas uz ietekmes novērtējumiem; uzskata, ka tam vajadzētu nozīmēt arī apmaiņu, kad vien tas ir iespējams, ar izejas datiem, kas ir Komisijas ietekmes novērtējuma pamatā, un jo īpaši, kad vien Parlaments izlemj papildināt Komisijas ietekmes novērtējumu ar savu turpmāko darbu; šim nolūkam mudina trīs iestāžu dienestus sadarboties, cik vien iespējams plaši, tostarp, rīkojot kopīgas apmācības sesijas par ietekmes novērtējuma metodoloģijām, lai papildus visam citam izstrādātu turpmāko kopīgo starpiestāžu metodoloģiju;

33.  joprojām uzskata, ka saskaņā ar jaunā IN 18. punktu nosacījumiem nozīmīgi ir tas, ka „Komisijas sākotnējais ietekmes novērtējums un viss ietekmes novērtējuma papildu darbs, ko iestādes veic likumdošanas procesa ietvaros” tiek nodots atklātībai pirms likumdošanas procesa beigām nolūkā nodrošināt iedzīvotājiem un ieinteresētajām aprindām pārredzamību;

34.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka ieinteresētajām personām, tostarp arodbiedrībām un pilsoniskajai sabiedrībai, ir jāvar sniegt efektīvu ieguldījumu ietekmes novērtējuma procesā, cik vien iespējams agri, apspriešanās posmā, un mudina Komisiju šim nolūkam regulārāk izmantot ceļvežus un agrīnās stadijas ietekmes novērtējumus un publiskot tos savlaicīgi ietekmes novērtējuma procesa sākumā;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos, pirms pieņemt priekšlikumu, plaši apspriesties un mudina jo īpaši MVU, pilsonisko sabiedrību un citus gala lietotājus apspriešanā piedalīties pašiem; ar gandarījumu konstatē, ka Komisijas pārskatītās labāka likumdošanas procesa vadlīnijas atspoguļo iepriekš minēto nostāju;

36.  uzsver jaunās normas par sabiedrības un ieinteresēto personu apspriešanos, kurām ir jākļūst par svarīgu instrumentu, ko var izmantot sagatavošanas fāzē un visā likumdošanas procesā;

37.  mudina Komisiju ievērot noteiktos obligātos termiņus īstenošanas ziņojumiem un direktīvu un regulu pārskatīšanai;

38.  uzsver to, cik svarīga ir spēkā esošo normatīvo aktu ex-post novērtēšana saskaņā ar „vispirms novērtēt” principu, un iesaka, kad vien tas ir iespējams, to veikt kā ex-post ietekmes novērtējumu, piemērojot to pašu metodoloģiju, kādu piemēro ex-ante ietekmes novērtējumā par vienu un to pašu normatīvo aktu, lai labāk novērtētu šā akta īstenošanas rezultātus;

39.  atzinīgi vērtē jaunā IN 22. punktu, kurā, lai atbalstītu spēkā esošo normatīvo aktu novērtēšanas procesu, trīs likumdošanas iestādes vienojas vajadzības gadījumā normatīvajos aktos noteikt ziņošanas, uzraudzības un izvērtēšanas prasības, vienlaikus izvairoties no pārmērīga regulējuma un administratīvā sloga, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm; konstatē problēmas, kas ir saistītas ar datu ieguvi dalībvalstīs par tiesību aktu lietderību, un mudina Komisiju un dalībvalstis šajā jomā pielikt vēl lielākus pūliņus;

40.  atzinīgi vērtē jaunā IN 23. punktu, saskaņā ar kuru trīs likumdošanas iestādes ir vienojušās regulāri apsvērt normatīvajos aktos paredzētās pārskatīšanas normas izmantošanu; aicina Komisiju savos priekšlikumos katru reizi, kad tas ir lietderīgi, iekļaut pārskatīšanas klauzulas un, ja nav lietderīgi, paskaidrot iemeslus, kuru dēļ šī vispārējā norma ieviesta netiek;

Juridiskie līdzekļi

41.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanās attiecībā uz tā paskaidrojuma raksta priekšmetu, kas ir pievienots katram tā priekšlikumam; pauž īpašu gandarījumu par to, ka Komisija papildus tam paskaidros to, kā ierosinātie pasākumi ir pamatoti no subsidiaritātes un proporcionalitātes principa viedokļa; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgs ir pastiprināts un visaptverošs ierosinātā pasākuma atbilstības šiem principiem, kā arī Eiropas pievienotās vērtības novērtējums un tās pamatojums;

42.  uzskata, ka ir jānodrošina viena un tā paša priekšlikuma paskaidrojuma raksta un ietekmes novērtējuma saskanība; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt šādu saskanību un paskaidrot izdarīto izvēli, ja tā nav ņēmusi vērā ietekmes novērtējuma secinājumus;

43.  pievērš uzmanību tam apstāklim, ka saskaņā ar jaunā IN 25. punktu Komisija ir apņēmusies tikai „pienācīgi ņemt vērā regulu un direktīvu rakstura un iedarbības atšķirības”; atkārtoti prasa, lai, īstenojot to pašu pieeju, kas ir izklāstīta M. Monti ziņojumā, izstrādājot likumdošanas priekšlikumus, vairāk būtu jāizmanto regulas(30), jo tādējādi tiktu ievērotas Līgumos noteiktās juridiskās prasības, kas reglamentē to izmantošanu, lai nodrošinātu konsekvenci, vienkāršību un tiesisko noteiktību visā Savienībā;

44.  atzinīgi vērtē to, ka trīs likumdošanas iestādes ir apņēmušās apmainīties ar viedokļiem par juridiskā pamata grozījumiem, kā minēts jaunā IN 25. punktā; uzsver to, kāda nozīme ir tā Juridiskajai komitejai un tās zinātībai juridisko pamatu pārbaudē(31); atgādina Parlamenta nostāju par to, ka tas stingri iestāsies pret jebkuriem centieniem graut Parlamenta likumdošanas pilnvaras, nepamatoti mainot juridisko pamatu; aicina Padomi pilnībā ievērot savu apņemšanos turpināt dialogu ar Parlamentu, ja rodas domstarpības par ierosināto juridisko pamatu, jo īpaši attiecībā uz politiski jutīgiem dokumentiem;

45.  uzsver to, ka juridiskā pamata izvēle Komisijas priekšlikumam būtu jāveic, pamatojoties uz objektīviem iemesliem, kurus ir iespējams pārbaudīt tiesā; tomēr uzsver Parlamenta kā vienas no likumdošanas iestādēm tiesības ierosināt juridisko pamatu grozīšanu, pamatojoties uz tā sniegto Līgumu interpretāciju;

Deleģētie akti un īstenošanas akti

46.  uzsver, cik svarīgs ir jaunā IN 26. punktā nostiprinātais princips, atkārtoti norāda, ka likumdevējas iestādes kompetencē ir, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, pieņemt lēmumu par to, vai un kādā apmērā izmantot deleģētos aktus un vai un kādā apmērā izmantot īstenošanas aktus(32);

47.  konstatē, ka pilnvarojuma deleģējums Komisijai nav tikai tīri tehniskas dabas jautājums, bet var skart arī politiski jutīgus jautājumus, kas ir ļoti nozīmīgi no ES iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu viedokļa;

48.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus ievērot jaunā IN 27. punktā minēto termiņu, kurā ir jāierosina visu to pamataktu saskaņošana, attiecībā uz kuriem joprojām ir jāveic RKP; papildus tam uzskata, ka, vispār visiem gadījumiem, kurus agrāk izskatīja saskaņā ar RKP, tagad bija jau jābūt saskaņotiem ar LESD 290. un līdz ar to — pārveidotiem par deleģētiem aktiem(33);

49.  brīdina par to, ka Komisijas pienākums, izstrādājot deleģētos aktus, regulāri vērsties pie dalībvalstu ekspertiem nedrīkst nozīmēt to, ka attiecīgā procedūra ir jāpadara par ļoti līdzīgu vai pat par identisku tai, kas ir izveidota, lai izstrādātu īstenošanas aktus, īpaši attiecībā uz šiem ekspertiem piešķirtajām procesuālām prerogatīvām; uzskata, ka šāda vienādošana var mazināt arī abu aktu starpā pastāvošās atšķirības, jo tā faktiski varētu nozīmēt pirms Lisabonas līguma piekoptā komitoloģijas mehānisma iedzīvināšanu;

50.  pauž neapmierinātību par to, ka, neskatoties uz to, ka Parlaments vairākos jautājumos ir piekāpies, Padome joprojām nevēlas akceptēt deleģētos aktus, ja LESD 290. pantā minētie kritēriji ir ievēroti; atgādina, ka saskaņā ar 7. apsvērumā teikto ar jauno IN ir jāsekmē sarunas, ko risina parastās likumdošanas procedūras ietvaros, un jāuzlabo LESD 290. un 291. panta piemērošana; norāda, ka, neskatoties uz to, Padome vairākos likumdošanas dokumentos ir uzstājusi vai nu uz īstenošanas pilnvaru piešķiršanu saskaņā LESD 291. pantu, vai nu uz visu tādu elementu in abstracto iekļaušanu jau pašā pamataktā, attiecībā uz kuriem var piešķirt deleģēšanas pilnvaras vai īstenošanas pilnvaras; pauž vilšanos par to, ka visos šajos gadījumos Komisija savus sākotnējos priekšlikumus neaizstāvēja;

51.  ir ļoti noraizējies, ka Padome gandrīz sistemātiski cenšas aizstāt deleģētos aktus ar īstenošanas aktiem; uzskata par īpaši nepieņemamu, ka saskaņošanu, kas ir jāveic pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Padome cenšas izmantot, lai regulatīvās RKP aizstātu ar īstenošanas aktiem, nevis deleģētajiem aktiem;

52.  atzinīgi vērtē jaunā IN 28. punktā minēto iestāžu sarunu sākšanu; apstiprina savu nostāju par nesaistošiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem piemēro LESD 290. un 291. pantu un kuri ir noteikti tā 2014. gada 25. februāra rezolūcijā(34); uzskata, ka tiem ir jākalpo par šo sarunu pamatu;

53.  atgādina, ka politiski svarīgi elementi, piemēram, Savienības saraksti vai produktu vai vielu reģistri arī turpmāk būtu jāreglamentē pamataktā, — ja iespējams, kā pielikumi — un tāpēc tos drīkst grozīt, tikai pieņemot deleģētos aktus; uzsver — lai nodrošinātu juridisko noteiktību, nevajadzētu pieļaut pastāvīgu sarakstu izveidi;

54.  uzskata, ka attiecībā uz LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijiem ir jāņem vērā ES Tiesas spriedumi, piemēram, tie, kas ir pieņemti biocīdo produktu lietā, EISI deleģēto aktu lietā un vīzu savstarpējības mehānismu lietā(35);

55.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos atkarībā no vajadzības izmantot ekspertu grupas, apspriesties ar mērķtiecīgi izraudzītām ieinteresētajām personām un veikt sabiedrisku apspriešanos ikreiz, kad īstenošanas aktu projektu sagatavošanas sākumposmā ir vajadzīga plašāka zinātība; uzskata, ka katru reizi, kad šādas apspriešanās process tiek sākts, Parlaments par to ir attiecīgi jāinformē;

56.  ar gandarījumu konstatē, ka saskaņā ar jaunā IN 28. punktu Komisija piekrita nodrošināt to, lai Parlamentam un Padomei būtu vienādas tiesības iepazīties ar visu informāciju par deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, — tāpēc tie varēs saņemt visus dokumentus vienlaikus ar dalībvalstu ekspertiem; atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta un Padomes ekspertiem būs regulāra piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, uz kurām ir uzaicināti dalībvalstu eksperti un kas attiecas uz deleģēto aktu sagatavošanu; aicina Komisiju ievērot šīs saistības godprātīgi un regulāri; norāda, ka šāda piekļuve jau ir ievērojami uzlabojusies;

57.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot neoficiālu sadarbību deleģēto aktu un īstenošanas aktu sagatavošanas stadijā; brīdina neatkāpties no likumdevēju iestāžu nodoma, kas pausts likumdošanas aktā, un lai šis nodoms, sagatavojot deleģētos un īstenošanas aktus, veidotu daļu no likumdošanas mērķa; uzsver, cik nozīmīgs ir deleģēto aktu reģistrs, kurš ir sācis darboties;

58.  pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos Komisija uzskata trīs finanšu pakalpojumu iestāžu (ESMA, EBI un EAAPI) ierosinātos 2. līmeņa pasākumus par pieņemtiem bez grozījumiem, tādējādi samazinot Parlamentam paredzēto pārbaudes laiku gadījumos, kad ir iesniegti svarīgi grozījumi vai liels skaits grozījumu;

59.  uzteic ātro progresu, kāds ir panākts, starpiestāžu līmenī izveidojot kopīgo deleģēto aktu funkcionālu reģistru, un atzinīgi vērtē tā oficiālo darbības sākšanu 2017. gada 12. decembrī;

60.  cer, ka varēs izmantot strukturētu un lietotājam draudzīgu deleģēto aktu pielietojamo reģistru, ko publiskoja 2017. gada 12. decembrī un ko bija pieprasījis Parlaments;

61.  norāda, ka labākas likumdošanas procedūras ES līmenī ar savlaicīgu un ciešāku iestāžu savstarpējo sadarbību var radīt priekšnoteikumus konsekventākai un saskaņotākai ES tiesību aktu piemērošanai;

Likumdošanas procesa pārredzamība un koordinācija

62.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jaunā IN 32. punktu Parlaments un Padome kā līdzvērtīgi likumdevēji ir vienojušies, ka tiem ir jāīsteno savas pilnvaras līdztiesīgi un ka Komisijai savs starpnieka uzdevums ir jāveic, pret abām likumdevējām iestādēm izturoties vienādi; atgādina, ka šis princips jau ir nostiprināts Lisabonas līgumā; tādēļ prasa, lai Komisija vienlaicīgi padarītu pieejamus un, ja iespējams, publiskus abām likumdošanas iestādēm visus attiecīgos dokumentus, kas saistīti ar leģislatīvajiem priekšlikumiem, tostarp neoficiālus dokumentus;

63.  pauž nožēlu par to, ka jaunā IN 33. un 34. punkta piemērošanas rezultātā joprojām nav panākts nekāds informācijas plūsmas no Padomes uzlabojums, jo īpaši, ņemot vērā, ka, šķiet, ir novērojams vispārējs informācijas trūkums par dalībvalstu Padomē ierosinātajiem jautājumiem un nav regulāras pieejas, kas sekmētu savstarpēju viedokļu un informācijas apmaiņu; ar bažām konstatē, ka informācijas plūsma parasti lielā mērā ir mainīga atkarībā no prezidentūras, un tā ir atšķirīga arī Padomes Ģenerālsekretariāta dienestu starpā; uzsver asimetrisko pieeju informācijai likumdevēju starpā, jo Padome var apmeklēt Parlamenta komiteju sanāksmes, bet Parlamenta pārstāvji netiek ielūgti apmeklēt Padomes darba grupu sanāksmes; tādēļ uzskata, ka ir vēlama konsekventa pārredzama pieeja; ierosina, lai Padome visas savas sanāksmes principā rīkotu publiski, kā to dara Parlaments;

64.  pieprasa, lai jaunā IN 33. un 34. punkts tiktu īstenoti pilnībā; jo īpaši prasa, lai Padome Parlamentam regulāri un strukturēti piesūtītu darba grupu un Dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) programmas, darba dokumentus un priekšlikumus attiecībā uz prezidentūru, lai līdztiesīgajiem likumdevējiem nodrošinātu vienāda līmeņa informāciju; uzskata, ka jaunā IN 33. un 34. punkts ir jāinterpretē tādējādi, lai papildu neoficiālajai informācijas apmaiņai, Parlamentu var uzaicināt nosūtīt pārstāvi uz Padomes darba grupu un Coreper sanāksmēm;

65.  uzsver, ka jaunā IN attiecīgi 35. un 36. panta nozīmē likumdošanas procesa sinhronizācija un paātrināšanu var panākt, ja vienlaikus tiek pilnībā saglabātas katras likumdošanas iestādes prerogatīvas; uzskata, ka tādēļ nav nekāda pamata, lai citas likumdošanas iestādes Parlamentam noteiktu obligātu grafiku, pamatojoties uz sinhronizācijas un paātrināšanas apsvērumiem;

66.  mudina pielikt lielākus pūliņus, lai izveidotu kopīgu specializētu datubāzi par jaunā IN 39. punktā minēto likumdošanas dokumentu virzību; atgādina, ka šajā datubāzē būtu jāiekļauj informācija par visiem likumdošanas procedūras posmiem, lai sekmētu to izsekojamību; iesaka šajā datubāzē iekļaut arī informāciju par ietekmes novērtēšanas procesu;

67.  atgādina trim ES iestādēm, ka ir nepieciešami lielāki panākumi tās specializētās kopīgas datubāzes izveidē, kurā ir atspoguļota likumdošanas dokumentu virzība;

68.  ierosina, lai Padome konsultāciju procedūras laikā ar Parlamentu tiktos vismaz reizi, pateicoties kam, tas varētu izklāstīt un paskaidrot grozījumu apstiprināšanas iemeslus un Padome varētu iepazīstināt ar savu nostāju par katru no tiem; ierosina, lai Padome jebkurā gadījumā sniedz rakstisku atbildi;

69.  iesaka, lai Parlaments veiktu kvantitatīvu pētījumu par konsultāciju procedūras efektivitāti;

70.  mudina Komisiju ievērot Eiropas Uzraudzības Iestāžu regulā noteikto laikposmu, kurā ir jāpieņem lēmums par to, vai tehnisko standartu projektu apstiprināt, grozīt vai neapstiprināt, un vismaz ļoti savlaicīgi oficiāli informēt abus likumdevējus, ja tā izņēmuma kārtā nespēj šādus laikposmus ievērot, kā arī paskaidrot iemeslus tam; uzsver to, ka Komisija pēdējā laikā daudzas reizes to nav izdarījusi; atgādina Komisijai, ka procedūras, ar kuru palīdzību Parlaments dara zināmu, ka tam nav nekādu iebildumu pret kādu tiesību aktu, nav paredzētas, lai kompensētu kavējumu, kas ir radies Komisijas dēļ, un ka šīs procedūras ievērojami ietekmē Parlamentam pieejamo laiku, kurā tas var īstenot savas pārbaudes tiesības;

71.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā IN 40. punktā minētās iestāžu sarunas sākās 2016. gada novembrī; ir vīlies, konstatējot, ka pēc vairāk kā viena gada diskusiju, trim sarunu kārtām politiskā līmenī un virkni sanāksmju tehniskā līmenī, šajās sarunās joprojām nav panākta nekāda vienošanās, neskatoties uz precīzu un iedibinātu judikatūru; norāda uz līdz šim panākto progresu un stingri uzstāj, lai šīs sarunas būtu pabeigtas vēl Bulgārijas prezidentūras laikā;

72.  atzinīgi vērtē rakstiskos kopsavilkumus, kurus Komisija sniedz pirms starptautiskām konferencēm, un ikdienas mutiskos kopsavilkumus, kurus sniedz Padomes prezidentūra un Komisija šo konferenču laikā;

73.  pauž nožēlu par to, ka Parlaments kā novērotājs nav tiesīgs apmeklēt ES koordinācijas sanāksmes, kuras rīko starptautisko konferenču laikā;

74.  atgādina Padomei un Komisijai, ka starptautiskajiem nolīgumiem piemērojamajai praktiskajai kārtībai ir jāatbilst Līgumiem, jo īpaši LESD 218. panta 10. punktam, un attiecībā uz tiem ir jāņem vērā ES Tiesas spriedumi, piemēram, tie, kas tika pieņemti Tanzānijas un Maurīcijas lietā(36);

75.  aicina pārējās iestādes ievērot Līgumus un regulējumus, kā arī attiecīgo judikatūru, lai nodrošinātu, ka Parlaments:

   a) nekavējoties, pilnībā un precīzi tiek informēts visa starptautisko nolīgumu aprites cikla laikā proaktīvā, strukturētā un racionālā veidā, neapdraudot ES nostāju sarunās, un tam tiek piešķirts pietiekami daudz laika, lai tas varētu paust savus viedokļus visos posmos, kurus ņem vērā, cik vien tas ir iespējams;
   b) ir rūpīgi jāinformē un jāiesaista nolīgumu īstenošanas posmā, jo īpaši attiecībā uz lēmumiem, ko pieņēmušas struktūras, kas izveidotas ar nolīgumiem, un tam ir jādod iespēja pilnībā izmantot savas kā viena no likumdevējiem tiesības, ja šie nolīgumi ietekmē ES tiesību aktus;
   c) ir iepriekš informēts par Komisijas nostāju, ko tā pauž starptautiskajos forumos, piemēram, PTO, UNCTAD, ESAO, UNDP, FAO un UNHRC;

76.  uzskata, ka ir svarīgi horizontāli ievērot iedibināto praksi par Parlamenta akcepta saņemšanu, pirms provizoriski tiek piemēroti politiski svarīgu nolīgumu tirdzniecības un ieguldījumu noteikumi, kā to apņēmās ievērot arī Komisijas locekle C. Malmström savā 2014. gada 29. septembra uzklausīšanā; aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu turpināt paplašināti attiecināt šādu praksi uz visiem starptautiskajiem nolīgumiem;

77.  konstatē, ka Parlaments ir gatavs atkal vērsties ES Tiesā, lai nodrošinātu, ka tiek respektētas Parlamenta tiesības, ja tuvākajā nākotnē sarunās par Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesa 40. punktu netiktu panākts pārliecinošs progress;

78.  norāda, ka katrai iestādei ir jāapzinās, ka likumdevēju atbildība nebeidzas ar starptautisko nolīgumu noslēgšanas brīdi; uzsver vajadzību cieši uzraudzīt īstenošanu un patlaban veikto darbu, lai nodrošinātu to, ka tiek sasniegti nolīgumos noteiktie mērķi; aicina iestādes paraugprakses un sadarbības pieeju piemērot arī starptautisko nolīgumu īstenošanas un izvērtēšanas posmiem;

79.  norāda, ka ietekmes novērtējumi, tostarp cilvēktiesību situācijas analīze, var būt nozīmīgs līdzeklis sarunās par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, palīdzot pusēm pildīt savas saistības cilvēktiesību jomā, un atgādina par tādu nolīgumu kā, piemēram, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām saistošo raksturu;

80.  aicina Komisiju un Padomi attiecībā uz sarunu norāžu pieņemšanu, sarunām, nolīgumu parakstīšanas un noslēgšanas priekšlikumu juridiskajiem pamatiem un jo īpaši attiecībā uz Padomes parakstītajiem un noslēgtajiem starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem pilnībā ievērot ES un tās dalībvalstu kompetenču dalījumu, kuru var secināt no Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija Atzinumā Nr. 2/15;

81.  aicina Eiropas pārstāvjus īpašu uzmanību pievērst starptautisko standartu un prasību, un pieņemto saistošo ES tiesību aktu saskanībai;

82.  aicina Komisiju nodot atklātībā dokumentus, kuros ir izklāstīta tās nostāja starptautiskajās organizācijās, kas nosaka standartus finanšu, monetārajā un regulatīvajā jomā, jo īpaši Bāzeles Banku uzraudzības komitejā; prasa, lai Parlaments būtu pilnībā informēts visos to starptautisko standartu izstrādes posmos, kuri var ietekmēt ES tiesību aktus;

83.  prasa pirms gaidāmām nozīmīgām starptautiskām sarunām iedibināt un institucionalizēt „finanšu dialogu” par Eiropas nostāju pieņemšanu un saskanību, ievērojot Parlamenta pieņemto 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un struktūru vidē(37); uzsver, ka šīs nostājas būtu jāapspriež un jādara zināmas ex ante, pamatojoties uz izsmeļošām vadlīnijām, kas, iespējams, būtu jāpapildina ar proaktīvām pamatnostādņu rezolūcijām, un vienlaikus būtu jānodrošina novērošana, Komisijai regulāri atskaitoties par šādu vadlīniju piemērošanu;

84.  atgādina par savu deklarāciju, kas tika pieņemta 2018. gada 15. martā par mītnes atrašanās vietu Eiropas Zāļu aģentūrai, kurā Parlaments pauda nožēlu par to, ka tā loma un tiesības, kurš ir Padomei līdztiesīgs likumdevējs, nav pienācīgi ņemtas vērā;

85.  atzīst mandātu, ko 2017. gada 6. decembrī apstiprināja Coreper, vienojoties par Padomes nostāju attiecībā uz Komisijas priekšlikumu izveidot obligātu pārredzamības reģistru; aicina visas puses pabeigt sarunas labas sadarbības gaisotnē, lai uzlabotu likumdošanas procesa pārredzamību;

86.  Pienācīgi ņem vērā spriedumu lietā T-540/15 De Capitani vs European Parliament(38), kurā atkārtoti apstiprināts, ka publiskuma un pārskatāmības principi ir daļa no ES likumdošanas procesa un ka vispārējo nepubliskošanas prezumpciju nevar attiecināt uz leģislatīviem dokumentiem, tostarp trialoga dokumentiem.

Savienības normatīvo aktu īstenošana un piemērošana

87.  uzsver, cik svarīgs ir jaunā IN 43. punktā noteiktais princips, saskaņā ar kuru, ja dalībvalstis, savās iekšējās tiesības transponējot direktīvas, izvēlas pievienot elementus, kas nekādā veidā nav saistīti ar minētajiem Savienības normatīvajiem aktiem, šādiem papildinājumiem vajadzētu būt identificējamiem ar transponēšanas akta(-u) vai saistīto dokumentu palīdzību; konstatē, ka šādas informācijas bieži vien nav joprojām; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties kopīgi un konsekventi, lai novērstu nepārredzamību un citas problēmas, kas ir saistītas ar pārmērīgu reglamentēšanu(39);

88.  uzskata, ka, īstenojot un transponējot ES aktus, būtu precīzi jānošķir pārmērīgas reglamentēšanas gadījumi, kuros dalībvalstis ievieš papildu administratīvas prasības, kas ar ES tiesību aktiem saistītas nav, no tādu augstāku standartu noteikšanas, kas pārsniedz vides un patērētāju aizsardzības, veselības aprūpes un pārtikas nekaitīguma ES mēroga standartu minimumu;

89.  uzskata — lai samazinātu problēmas, kas ir saistītas ar pārmērīgu regulēšanu, trim iestādēm ir jāapņemas pieņemt ES tiesību aktus, kas ir saprotami, viegli transponējami un kuriem ir īpaša Eiropas pievienotā vērtība; atgādina, ka, kaut arī nedrīkst pieļaut papildu lieku administratīvo slogu, tas nedrīkstētu atturēt dalībvalstis no vērienīgāku pasākumu veikšanas un augstāku sociālo, vides un patērētāju aizsardzības standartu pieņemšanas gadījumos, kad Savienības tiesībās ir definēts tikai standartu minimums;

90.  aicina dalībvalstis, cik vien iespējams, transponējot ES tiesību aktus, atturēties no papildu administratīvo prasību ieviešanas un saskaņā ar iestāžu nolīguma 43. punktu transponēšanas aktā vai saistītajos dokumentos minētos papildinājumus darīt precīzi atpazīstamus;

91.  atgādina, ka jaunā IN 44. punktā dalībvalstīm ir prasīts sadarboties ar Komisiju nolūkā iegūt informāciju un datus, kas ir nepieciešami, lai pārraudzītu un izvērtētu Savienības tiesību īstenošanu; tādēļ aicina dalībvalstis veikt visu nepieciešamo, lai ievērotu savas saistības, tostarp izstrādāt atbilstības tabulas, kas saturētu saprotamu un precīzu informāciju par dalībvalstu normatīvajiem aktiem, ar kuriem dalībvalstu tiesību sistēmās tiek transponētas direktīvas, kā par to tika panākta vienošanās, pieņemot dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopējo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopējo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem;

92.  uzskata, ka saistības, kuras Komisija ir uzņēmusies saskaņā ar jaunā IN 45. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus, tiks ievērojami uzlabotas Parlamenta iespējas iepazīties ar informāciju par pirmspārkāpuma un pārkāpuma procedūrām; šajā sakarībā atkārtoti pauž ilgstoši Komisijai izvirzītās prasības par datiem, kuriem Parlamentam ir tiesības piekļūt(40);

93.  atkārtoti atzinīgi izsakās par ES problēmu risināšanas izmēģinājuma mehānismu, kurš gan ir vairāk neoficiāls, toties efektīvs veids, kā nodrošināt dalībvalstu tiesību saskanību ar Savienības tiesībām(41); nepiekrīt Komisijas paziņojumam par to, ka tai pamatos vajadzētu varēt sākt pārkāpuma procedūras, vairs neizmantojot šo mehānismu(42);

94.  atgādina, ka Komisijas locekļiem ir jāievēro Eiropas Parlamenta deputātu tiesības; uzskata, ka viņiem ir Parlamentam jāsniedz visi neatkarīgi veiktie pētījumi, pamatojoties uz kuriem viņi pieņēma lēmumu, vienlaikus nododot atklātībai tos, kas viņu secinājumiem neatbilst;

95.  pauž nožēlu par to, ka ne visi leģislatīvo priekšlikumu tulkojumi tiek padarīti pieejami vienlaicīgi, kas novilcina likumdošanas procesu;

96.  uzsver, ka nolūkā nodrošināt ES tiesību aktu efektīvu piemērošanu, šos tiesību aktus ir jācenšas izstrādāt tā, lai nodrošinātu, ka tajos noteiktās procedūras atbilst attiecīgā tiesību akta pamatuzdevumam un jo īpaši — augstākajam mērķim aizsargāt vidi, ja runa ir par vides aizsardzības augsta līmeņa nodrošināšanu;

97.  atzīst Lūgumrakstu komitejas veiktā darba lielo nozīmi, izvērtējot ES tiesību aktu kvalitāti no tās faktiskās īstenošanas viedokļa, un uzskata to par likumdošanas dokumentu un procedūru uzlabošanas pamatu; šajā sakarībā norāda, ka liela nozīme ir patiesai iestāžu sadarbībai ar Komisiju, lai minētos lūgumrakstus izskatītu pienācīgi;

Vienkāršošana

98.  atzinīgi vērtē jaunā IN 46. punktā paredzētās saistības biežāk izmantot likumdošanas pārstrādes paņēmienu; atkārtoti pauž uzskatu, ka šis paņēmiens ir vērtējams kā parasts tiesību aktu grozīšanas paņēmiens — neatsverams vienkāršošanas instruments(43); tomēr uzskata, ka gadījumā, kad politika tiek reformēta pilnībā, Komisijai ir jāiesniedz pilnīgi jauna normatīvā akta priekšlikums, ar kuru atceļ spēkā esošo tiesību aktu, nevis jāizmanto pārstrādes paņēmiens, ļaujot līdztiesīgiem likumdevējiem iesaistīties reālās plaša mēroga diskusijās un neskarot viņu Līgumos nostiprinātās prerogatīvas;

99.  atgādina, ka, vērtēšanas rezultātā secinot regulatīvā un administratīvā sloga nevajadzību, saskaņā ar trīs iestāžu jaunajā IN 47. un 48. pantā iekļauto vienošanos un pārbaudot iespējamas sloga samazināšanas mērķus, lai mazinātu pārvaldes iestāžu un uzņēmumu, tostarp MVU, labāks likumdošanas process attiecīgā gadījumā var nozīmēt arī to, ka tiek pieņemts vairāk ES tiesību aktu, tostarp nolūkā novērst atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, ņemot vērā likumdošanas pasākumu priekšrocības un iespējamās sekas, ja netiek īstenota rīcība ES līmenī, attiecībā uz sociālajiem, vides un patērētāju tiesību aizsardzības standartiem, kā arī paturot prātā to, ka dalībvalstis var brīvi piemērot augstākus standartus, ja tiek ievēroti Savienības tiesību aktos noteiktie minimālie standarti; turklāt atgādina, ka LESD 9. pantā paredzētā horizontālā sociālā klauzula prasa, lai Savienība rūpīgi apsvērtu ES tiesību aktu ietekmi uz sociālajiem standartiem un nodarbinātību, ietverot pienācīgu apspriešanos ar sociālās jomas ieinteresētajām personām, jo īpaši arodbiedrībām, patērētājiem un neaizsargātu iedzīvotāju grupu interešu pārstāvjiem, ievērojot sociālo partneru autonomiju, un vienošanās, ko tie var slēgt saskaņā ar LESD 155. pantu; tādēļ uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana ne vienmēr nozīmē noteikumu atcelšanu un ka jebkurā gadījumā, pirmkārt, tā nedrīkst apdraudēt pamattiesības, kā arī vides, sociālos, darba, veselības un drošuma, patērētāju tiesību aizsardzības, dzimumu līdztiesības vai dzīvnieku labturības standartus, tostarp informācijas prasības attiecībā uz tiem, un tādējādi nedrīkst negatīvi ietekmēt darba ņēmēju tiesības — neatkarīgi no uzņēmuma lieluma — vai radīt nedrošu darba līgumu skaita palielināšanos;

100.  atzinīgi vērtē pirmo gadskārtējo sloga pārskatu, ko Komisija veica saistībā ar ES normatīvo aktu vienkāršošanu un kura mērķiem tā veica Eirobarometra zibensaptauju par to, kā uzņēmumi uztver regulējumu, aptaujājot vairāk nekā 10 000 uzņēmumu 28 dalībvalstīs, galvenokārt MVU, un atspoguļojot uzņēmumu ģeogrāfisko pārstāvību Eiropas Savienībā; vērš uzmanību uz aptaujā izdarītajiem secinājumiem, kas apstiprina uzskatu, ka lieko izmaksu samazināšanas prioritārais uzdevums joprojām ir aktuāls, un liek domāt par tādu dažādo faktoru sarežģīto mijiedarbību, kas ietekmē uzņēmumu uztveri, ņemot vērā, ka viens no šiem faktoriem varētu būt dažādu dalībvalstu administratīvo un tiesisko sistēmu atšķirības, kas skar tiesību aktu īstenošanu; norāda, ka šo uztveri var ietekmēt arī pārmērīga regulēšana un pat neprecīzs atspoguļojums no plašsaziņas līdzekļu puses; uzskata, ka koncepcija par ikgadēju pārskatu attiecībā uz slogu, kaut arī tie ir svarīgs instruments, lai identificētu problēmas, kas saistītas ar ES tiesību aktu ieviešanu un piemērošanu, var arī neradīt pieņēmumu, ka regulējums pēc savas būtības vien rada pārmērīgu administratīvo slogu; piekrīt Komisijai, ka vienīgais veids, kā noskaidrot, ko konkrēti var vienkāršot, apvienot vai svītrot, ir censties uzzināt visu ieinteresēto personu, tostarp to, kuras ir vismazāk ietekmīgi pārstāvētas, viedokļus par atsevišķiem likumdošanas tekstiem vai vairākiem likumdošanas tekstiem, ko piemēro noteiktajā nozarē; aicina Komisiju gadskārtējo sloga pārskatu izstrādāt izsmeļošāk, pamatojoties uz mācību, kas ir gūta, veidojot pirmo izdevumu, piemērot pārredzamas un pārbaudāmas datu ieguves metodes, īpašu uzmanību pievērst MVU vajadzībām un iekļaut gan faktisko, gan šķietamo slogu;

101.  papildus tam pieņem zināšanai tajā Komisijas izvērtēšanā izdarītos secinājumus, kuru veica, lai noskaidrotu, vai ir iespējams nospraust sloga samazināšanas mērķus, neskarot attiecīgā tiesību akta pieņemšanas nolūku; mudina Komisiju noteikt sloga samazināšanas mērķus attiecībā uz katru iniciatīvu elastīgā, bet uz pierādījumiem balstītā un uzticamā veidā, un pilnībā apspriežoties ar ieinteresētajām personām, kā tā jau to dara saskaņā ar REFIT;

102.  uzsver, ka parasti viens ES standarts aizstāj 28 valstu standartus, tādējādi stiprinot iekšējo tirgu un samazinot birokrātiju;

103.  uzsver, ka svarīgi ir novērst lieko birokrātisko slogu un ņemt vērā uzņēmuma lieluma un saistību īstenošanai nepieciešamo resursu savstarpējo ietekmi;

Jaunā IN īstenošana un uzraudzība

104.  konstatē, ka priekšsēdētāju konference saņems regulāri sagatavotu ziņojumu, ko izstrādā priekšsēdētājs un kurā tiek raksturota attiecīgā brīža īstenošanas situācija gan katras iestādes iekšienē, gan starp iestādēm; uzskata, ka šajā ziņojumā ir pienācīgi jāņem vērā novērtējums, ko ir veikusi Komiteju priekšsēdētāju konference, pamatojoties uz pieredzi, kādu ir guvušas dažādās komitejas, jo īpaši Juridiskā komiteja kā par labāku likumdošanas procesu un Savienības tiesību vienkāršošanu atbildīgā komiteja(44);

105.  atzinīgi vērtē iestāžu augsta līmeņa IN īstenošanas rezultātu politiskās konstatēšanas pirmo sanāksmi, kas notika 2017. gada 12. decembrī; mudina Komiteju priekšsēdētāju konferenci sniegt Priekšsēdētāju konferencei visus tādus ieteikumus attiecībā uz jaunā IN īstenošanu, kurus tā uzskata par lietderīgiem;

o
o   o

106.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(2) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(3) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.
(4) OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.
(5) OV C 73, 17.3.1999., 1. lpp.
(6) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.
(7) OV C 145, 30.6.2007., 5. lpp.
(8) OV C 369, 17.12.2011., 15. lpp.
(9) OV C 484, 24.12.2016., 7. lpp.
(10) OV C 446, 29.12.2017., 1. lpp.
(11) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 18. marta spriedums lietā Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, Lieta C–427/12, ECLI:EU:C:2014:170; Tiesas (virspalāta) 2015. gada 16. jūlija spriedums lietā Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, Lieta C–88/14, ECLI:EU:C:2015:499; Tiesas 2016. gada 17. marta spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Komisija, C–286/14, ECLI:EU::C:2016:183; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome C–263/14, ECLI:EU:C:2016:435; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 24. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome C–658/11, ECLI:EU:C:2014:2025.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0484.
(13) OV C 58, 15.2.2018., 39. lpp.
(14) OV C 101, 16.3.2018., 116. lpp..
(15) OV C 50, 9.2.2018., 91. lpp..
(16) OV C 289, 9.8.2016., 53. lpp.
(17) OV C 285, 29.8.2017., 11. lpp.
(18) OV C 93, 24.3.2017., 14. lpp.
(19) OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
(20) OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
(21) OV C 380 E, 11.12.2012., 31. lpp.
(22) OV C 50, 9.2.2018., 91. lpp.
(23) Sk. II pielikumu Eiropas Parlamenta 2016. gada 9. marta lēmumam par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju;
(24)1 Eiropas Komisijas 2015. gada 19. maija lēmuma par neatkarīgas Regulējuma kontroles padomes izveidi izveidi 6. panta 2. punkts (C(2015)3263).
(25) Sk. COM(2016)0798 un COM(2016)0799.
(26) Sk. Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par tiesību aktu labāku izstrādi — Komisijas 15. ikgadējais ziņojums saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (OV C 308 E, 20.10.2011., 66. lpp.) 47. punktu;
(27) Sk. Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcijas par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu 16. punktu.
(28) Sk. Parlamenta 2016. gada 9. marta lēmuma par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju 4. punktu.
(29) Sk. iepriekš minēto Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcijas 12. punktu, kā arī Parlamenta iepriekš minētā 2016. gada 9. marta lēmuma 6. punktu.
(30) Sk. 2011. gada 14. septembra rezolūcijas par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu 5. punktu.
(31) Sk. Eiropas Parlamenta Reglamentu, V pielikuma XVI punkta 1. punktu.
(32) Sk. Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcijas par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, minēta iepriekš, D. apsvērumu.
(33) Sk. Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcijas par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, minēta iepriekš, 6. punktu.
(34) Turpat, 1. punkts.
(35) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 18. marta spriedums Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš; Tiesas 2016. gada 17. marta spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Komisija, minēts iepriekš; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš.
(36) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 24. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš.
(37) OV C 58, 15.2.2018., 76. lpp.
(38) Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 22. marta spriedums, De Capitani v European Parliament, lieta T-540/15, ECLI:EU:T:2018:167.
(39) Sk. Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūcijas par 28. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2010. gads) (OV C 419, 16.12.2015., 73. lpp.) 7. punktu.
(40) Sk. Parlamenta 2014. gada 4. februāra rezolūcijas par 29. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2011. gads) 21. un 22. punktu.
(41) Sk. Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcijas par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats (pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0385) 16. punktu.
(42) Sk. Komisijas paziņojumu ar nosaukumu „ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”, minēts iepriekš, 2. punktu (sk. OV C 18, 19.1.2017., 12. lpp.).
(43) Sk. iepriekš minētās Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūcijas 41. punktu.
(44) Sk. Eiropas Parlamenta Reglamenta V pielikuma XVI punkta 1. apakšpunktu.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 16. jūlijsJuridisks paziņojums