Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(1) (turpmāk “Ekodizaina direktīva”), un saskaņā ar šo direktīvu pieņemtās īstenošanas regulas un brīvprātīgās vienošanās,

–  ņemot vērā Komisijas Ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam (COM(2016)0773), kas pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 4. jūlija Regulu (ES) 2017/1369, ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES(2) (Energomarķējuma direktīva),

–  ņemot vērā Savienības mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas un energoefektivitātes jomā,

–  ņemot vērā Parīzes klimata nolīgumu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesiju (COP21),

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma ratifikāciju no Eiropas Savienības un dalībvalstu puses,

–  ņemot vērā ilgtermiņa mērķi, kas noteikts minētajā nolīgumā, proti, noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un censties to ierobežot zem 1,5 °C,

–  ņemot vērā vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES(3)),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (COM(2018)0032 – SWD(2018)0020)),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra paziņojumu par ES kritisko izejvielu 2017. gada sarakstu (COM(2017)0490),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par ekoinovāciju: veicināt pāreju uz aprites ekonomiku, ko pieņēma 2017. gada 18. decembrī(4),

–  ņemot vērā ANO Vides programmas 2017. gada novembra Emisiju neatbilstības ziņojumu par 2017. gadu,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(5),

–  ņemot vērā ES tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem(6),

–  ņemot vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu, ko Ekodizaina direktīvas īstenošanas pārbaudes vajadzībām sagatavojis Parlamenta Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0165/2018),

A.  tā kā Ekodizaina direktīvas mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un paaugstināt vides aizsardzības līmeni, nosakot saskaņotas prasības, kuras nodrošina iekšējā tirgus darbību un veicina ar enerģiju saistīto ražojumu kopējās ietekmes uz vidi nepārtrauktu samazinājumu; tā kā šiem pasākumiem ir arī pozitīva ietekme uz energoapgādes drošību, samazinot enerģijas patēriņu;

B.  tā kā Ekodizaina direktīvā noteikts, kādi pasākumi jāveic, lai samazinātu energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmi uz vidi visā to aprites ciklā; tā kā līdz šim saskaņā ar direktīvu pieņemtie lēmumi galvenokārt bijuši vērsti uz enerģijas patēriņa samazināšanu ražojumu lietošanas laikā;

C.  tā kā direktīvas īstenošana varētu sniegt lielāku ieguldījumu ES centienos uzlabot energoefektivitāti un palīdzēt sasniegt klimata politikas mērķrādītājus;

D.  tā kā energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmes uz vidi samazināšana ekodizaina posmā, nodrošinot minimālos kritērijus attiecībā uz to ekspluatācijas laiku un modernizācijas iespējām, remontējamību un pārstrādes un atkārtotas izmantošanas potenciālu, var piedāvāt daudz darbvietu radīšanas iespēju;

E.  tā kā līdz 2018. gadam ir pieņemti 29 konkrēti ekodizaina regulējumi attiecībā uz dažādām ražojumu grupām un papildus tam ir pieņemtas trīs brīvprātīgas vienošanās, kas paredzētas direktīvā;

F.  tā kā Ekodizaina direktīva atzīst brīvprātīgas vienošanās vai citus pašregulācijas pasākumus kā alternatīvas īstenošanas pasākumiem, ja ir izpildīti noteikti kritēriji; tā kā ne visas brīvprātīgās vienošanās ir izrādījušās efektīvākas par regulatīviem pasākumiem;

G.  tā kā ekodizains sniedz ekonomiskus ieguvumus rūpniecības nozarei un patērētājiem un dod nozīmīgu ieguldījumu Savienības klimata, enerģētikas un aprites ekonomikas rīcībpolitikā;

H.  tā kā ekodizaina jomas tiesību akti ir cieši saistīti ar ES tiesību aktiem par energomarķējumu un sagaidāms, ka saskaņā ar divām minētajām direktīvām līdz 2020. gadam īstenotie pasākumi ik gadu radīs papildu EUR 55 miljardu ieņēmumus rūpniecības, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarē un līdz 2020. gadam ik gadu ļaus ietaupīt aptuveni 175 Mtoe primārās enerģijas, tādējādi nodrošinot gandrīz pusi no Savienības energoietaupījumiem, kas vajadzīgi 2020. gadam izvirzītā mērķrādītāja sasniegšanai un atkarības no enerģijas importa samazināšanai; tā kā tiesību akti sniedz būtisku ieguldījumu arī ES klimata politikas mērķu sasniegšanā, siltumnīcefekta gāzu emisijas gadā samazinot par 320 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta; tā kā enerģijas ietaupījuma potenciāls ir vēl lielāks ilgākā termiņā;

I.  tā kā Ekodizaina ietekmes novērtējuma ziņojuma (Eiropas Komisija, 2016. gads) aplēses liecina, ka līdz 2020. gadam ES patērētāji kopumā ietaupīs līdz pat EUR 112 miljardiem jeb aptuveni EUR 490 gadā uz vienu mājsaimniecību;

J.  tā kā projektēšanas posmā tiek identificēti vairāk nekā 80 % no kopējās energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmes uz vidi;

K.  tā kā lielākajai daļai ieinteresēto personu pilnīgai tiesību aktu īstenošanai traucē trīs šķēršļi — skaidra politiskā atbalsta un ievirzes trūkums, regulatīvo procesu lēnā norise un tirgus nepietiekama uzraudzība dalībvalstīs;

L.  tā kā tiek lēsts, ka 10–25 % tirgū pieejamo ražojumu neatbilst Ekodizaina direktīvas un Energomarķējuma direktīvas prasībām, kā rezultātā tiek zaudēti aptuveni 10 % plānotā enerģijas ietaupījuma un veidojas negodīga konkurence;

M.  tā kā esošie atbrīvojumi no Komisijas Regulām (EK) Nr. 244/2009(7) un (ES) Nr. 1194/2012(8) attiecībā uz skatuves apgaismojumu ir bijuši atbilstīgi, un tie ir efektīvs veids, kā ievērot teātru, kā arī visas izklaides nozares īpašās vajadzības un apstākļus, un tā kā tiem arī turpmāk vajadzētu būt spēkā;

N.  tā kā 2009. gadā Ekodizaina direktīvas darbības joma tika paplašināta, attiecinot to uz visiem energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem (izņemot transportu), tomēr ekodizaina prasības joprojām neattiecas uz enerģiju nepatērējošiem ražojumiem;

O.  tā kā Eiropas Savienībā visi ražojumi būtu jāprojektē, jāražo un jātirgo, pēc iespējas mazāk izmantojot bīstamas vielas, vienlaikus nodrošinot ražojuma drošību, lai atvieglotu tā pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, un saglabājot augsta līmeņa cilvēka veselības un vides aizsardzību;

P.  tā kā Ekodizaina direktīva nosaka, ka tās papildināmībai ar REACH regulu par ķīmiskajām vielām būtu jāsniedz ieguldījums abu ietekmes palielināšanā un saskaņotu prasību ražotājiem izstrādāšanā; tā kā prasības, kas attiecas uz bīstamu ķīmisku vielu izmantošanu un to pārstrādi līdz šim ir bijušas ierobežotas;

Q.  tā kā tiek izstrādāta jauna datubāze saskaņā ar jauno energomarķējuma regulu un Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmas (ICSMS) datubāze tiek izmantota tikai dažās dalībvalstīs;

R.  tā kā viens no vispārējās Savienības vides rīcības programmas līdz 2020. gadam (7. VRP) prioritārajiem mērķiem ir padarīt Savienību par resursuefektīvu, zaļu un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; tā kā VRP ir teikts, ka Savienības politikas regulējumam būtu jānodrošina, ka prioritārie ražojumi, kas tiek laisti Savienības tirgū, tiktu projektēti ekoloģiski, kas ļautu optimizēt resursu un materiālu efektīvu izmantošanu;

S.  tā kā ES rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku ir iekļauta apņemšanās uzsvērt aprites ekonomikas aspektus turpmākajās ražojumu dizaina prasībās saskaņā ar Ekodizaina direktīvu, sistemātiski analizējot tādus jautājumus kā remontējamība, ilgizturība, modernizējamība, pārstrādājamība vai konkrētu materiālu vai vielu atklāšana;

T.  tā kā Parīzes nolīgumā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni; tā kā ES ir apņēmusies dot pienācīgu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā, nosakot emisiju samazinājumu visās nozarēs;

U.  tā kā ekodizaina pasākumiem būtu jāaptver viss ražojumu aprites cikls, lai uzlabotu resursu efektivitāti Savienībā, ņemot vērā to, ka vairāk nekā 80 % no ražojuma ietekmes uz vidi tiek noteikts projektēšanas posmā, kam ir liela nozīme tādu aprites ekonomikas aspektu veicināšanā kā ražojuma izturīgums, atjaunināmība, remontējamība, atkārtota izmantošana un pārstrāde;

V.  tā kā papildus tam, ka ražojumi ir jāpadara ilgtspējīgāki un resursu ziņā efektīvāki, ir jāstiprina arī dalīšanās ekonomikas un pakalpojumu ekonomikas principi, savukārt dalībvalstīm, iesniedzot programmas, kas mudina resursu ziņā visefektīvāko ražojumu un pakalpojumu ieviešanu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, tostarp tām, kam draud enerģētiskā nabadzība;

W.  tā kā Savienība ir Stokholmas Konvencijas par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (NOP) puse un tāpēc tai ir pienākums rīkoties, lai pakāpeniski no tirgus izņemtu šīs bīstamās vielas, tostarp ierobežotu to izmantošanu ražojuma dizaina posmā,

Efektīvs instruments rentablu enerģijas ietaupījumu gūšanai

1.  uzskata, ka Ekodizaina direktīva ir bijusi iedarbīgs energoefektivitātes uzlabošanas instruments, ir veicinājusi būtisku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos un sniegusi saimniecisku labumu patērētājiem;

2.   iesaka Komisijai turpināt iekļaut vairākas ražojumu grupas, kas atlasītas, pamatojoties uz viņu ekodizaina potenciālu, tostarp energoefektivitātes un materiālu efektivitātes potenciālu, kā arī citiem vides aspektiem, izmantojot metodoloģiju, kura noteikta direktīvas 15. pantā, un atjaunināt spēkā esošos standartus, lai pilnībā izmantotu direktīvas piemērošanas jomu un mērķus;

3.   uzsver, ka Ekodizaina direktīva uzlabo ES iekšējā tirgus darbību, nosakot kopējus ražojumu standartus; uzsver, ka, turpinot pieņemt saskaņotas ražojumu prasības ES līmenī, tiks atbalstīta inovācija, pētniecība un ES ražotāju konkurētspēja un nodrošināta godīga konkurence, vienlaikus izvairoties no nevajadzīga administratīvā sloga;

4.  atgādina, ka direktīva prasa Komisijai nākt klajā ar īstenošanas pasākumiem, ja ražojums atbilst kritērijiem, t. i., tiek pārdots nozīmīgs ražojumu apjoms, ir ievērojama ietekme uz vidi un pilnveidošanās potenciāls; uzsver Komisijai noteikto atbildību ievērot šo pilnvarojumu un nodrošināt, ka ieguvumi patērētājiem, aprites ekonomikai un videi tiek patiešām nodrošināti, atzīstot, ka šādus ražojumu standartus var piemērot tikai ES līmenī un ka tādēļ dalībvalstis paļaujas uz Komisiju, ka tā veiks nepieciešamos pasākumus;

5.  uzskata, ka direktīvas efektivitāti vēl vairāk uzlabotu saskaņošana ar aprites ekonomikas iniciatīvām; tādēļ aicina izstrādāt vērienīgu ekodizaina un aprites ekonomikas plānu, kas nodrošinātu gan ieguvumus videi, gan ilgtspējīgas izaugsmes iespējas un darbvietas, tostarp MVU sektorā, kā arī priekšrocības patērētājiem; norāda, ka lielāka resursu efektivitāte un otrreizējo izejvielu izmantošana ražošanā ir vērā ņemams potenciāls samazināt saražoto atkritumu daudzumu un ietaupīt resursus;

6.  uzsver, ka Ekodizaina direktīva ir daļa no plašāka instrumentu kopuma un ka tās efektivitāte ir atkarīga no sinerģijas ar citiem instrumentiem, jo īpaši tiem, kuri attiecas uz energomarķējumu; uzskata, ka ir jānovērš regulējumu pārklāšanās;

Lēmumu pieņemšanas procesa stiprināšana

7.  uzsver Apspriežu foruma būtisko nozīmi rūpniecības nozares pārstāvju, pilsoniskās sabiedrības un citu ieinteresēto personu iesaistīšanā lēmumu pieņemšanas procesā un uzskata, ka šī struktūra darbojas labi;

8.  pauž bažas par to, ka dažkārt būtiski kavējas īstenošanas pasākumu izstrāde un pieņemšana, kas rada neskaidrību uzņēmējiem, ir novedis pie tā, ka ir zaudētas būtiskas iespējas patērētājiem ietaupīt enerģiju un ar to saistītās iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, un var novest pie pieņemto pasākumu atpalicības no tehnoloģiju attīstības;

9.  norāda, ka īstenošanas kavējumu daļēji izraisa Komisijā pieejamo resursu ierobežotība; aicina Komisiju ekodizaina procesam atvēlēt pietiekamus resursus, ņemot vērā šo tiesību aktu ievērojamo Eiropas pievienoto vērtību;

10.  mudina Komisiju nekavēties ar īstenošanas pasākumu pieņemšanu un publicēšanu un iesaka noteikt skaidrus termiņus un atskaites punktus to pabeigšanai un pašreizējo noteikumu pārskatīšanai; uzskata, ka ekodizaina pasākumi būtu jāpieņem individuāli un jāatceļ uzreiz pēc pabeigšanas;

11.  uzsver nepieciešamību ievērot grafiku, kas paredzēts 2016.–2019. gada ekodizaina darba plānā;

12.  uzsver vajadzību balstīt ekodizaina prasības uz pamatīgas tehniskās analīzes un ietekmes novērtējumiem, par paraugu ņemot ražojumus un tehnoloģijas tirgū ar labākajiem darbības rādītājiem un ņemot vērā tehnoloģiju attīstību katrā nozarē; aicina Komisiju piešķirt prioritāti tādu pasākumu attiecībā uz ražojumiem īstenošanai un pārskatīšanai, kuriem ir vislielākais potenciāls gan attiecībā uz primārās enerģijas ietaupījumu, gan attiecībā uz aprites ekonomiku;

13.  atzīst, ka Ekodizaina direktīva ļauj izmantot brīvprātīgas vienošanās; uzsver, ka brīvprātīgas vienošanās var izmantot īstenošanas pasākumu vietā, ja tās aptver lielu tirgus daļu, un var uzskatīt par piemērotām, lai nodrošinātu vismaz līdzvērtīgu ekoloģisko raksturlielumu līmeni, un ka tām jānodrošina ātrāks lēmumu pieņemšanas process; uzskata, ka būtu jāstiprina brīvprātīgo vienošanos uzraudzības efektivitāte un pienācīgi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas Ieteikumu (ES) 2016/2125 par vadlīnijām attiecībā uz nozares pieņemtajiem pašregulācijas pasākumiem un prasa Komisijai stingri uzraudzīt visas brīvprātīgās vienošanās, kas atzītas saskaņā ar Ekodizaina direktīvu;

14.  mudina energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ekodizaina metodikā integrēt tehnoloģiju apguves līknes, lai paredzētu tehnoloģiju uzlabojumus līdz tam laikam, kad šie noteikumi stājas spēkā, un nodrošinātu noteikumu aktualitāti;

15.  aicina Komisiju attiecīgos gadījumos ekodizaina pasākumos iekļaut novērtējumus par mikroplastmasas nonākšanu ūdens vidē; aicina Komisiju, pārskatot ekodizaina pasākumus attiecībā uz mājsaimniecības veļas mazgāšanas mašīnām un mazgāšanas-žāvēšanas mašīnām, ieviest obligātas prasības attiecībā uz mikroplastmasas filtriem;

No energotaupības uz resursu efektivitāti

16.  atkārtoti aicina radīt jaunus stimulus aprites ekonomikas aspektu iekļaušanai ražojumos un uzskata, ka Ekodizaina direktīvai ir liels un joprojām neapgūts potenciāls resursu efektivitātes uzlabošanā;

17.  tādēļ uzskata, ka Ekodizaina direktīvas īstenošanā papildus nepārtrauktiem centieniem uzlabot energoefektivitāti turpmāk sistemātiski jāpievēršas direktīvas darbības jomas katras ražojumu grupas pilnam aprites ciklam, ieviešot minimālos resursu efektivitātes kritērijus, kuri cita starpā attiecas uz izturīgumu, noturību, remontējamību un modernizējamību, kā arī kopīgas izmantošanas iespējām, atkārtotu izmantošanu, mērogojamību, pārstrādājamību un iespēju izgatavot atkārtoti, pārstrādāto vai otrreizējo izejvielu saturu un kritiski svarīgu izejvielu izmantošanu;

18.  uzskata, ka aprites ekonomikas kritēriju izvēle katrai ražojumu grupai ir jānosaka un jādefinē skaidri un objektīvi, un tajā pašā laikā tiem jābūt viegli izmērāmiem un sasniedzamiem ar samērīgām izmaksām, lai nodrošinātu, ka direktīva ir īstenojama;

19.  aicina regulāri veikt aprites ekonomikas potenciāla padziļinātu analīzi, kamēr notiek priekšizpēte par ekodizaina pasākumiem attiecībā uz katru konkrēto ražojumu kategoriju;

20.  uzsver — ir svarīgi noteikt, ka ražotājiem jāsniedz skaidras un objektīvas norādes lietotājiem un neatkarīgiem remontētājiem, kā vieglāk un bez īpašām iekārtām remontēt ražojumus; uzsver arī to, cik svarīgi ir sniegt informāciju par rezerves daļu pieejamību un ražojumu lietošanas ilgumu, ja tas ir iespējams;

21.  uzsver iespējamās priekšrocības, ja pievēršas citiem vides aspektiem, ne tikai enerģijas izmantošanai, piemēram, bīstamām ķīmiskām vielām, mikroplastmasu laišanai vidē, atkritumu radīšanai un materiālietilpībai, un prasa saskaņā ar šo direktīvu ieviest instrumentus, kas izmantojami, lai uzlabotu pārredzamību patērētājiem;

22.  uzskata — tā kā vairāk nekā 80 % no ražojuma ietekmes uz vidi nosaka projektēšanas posmā, lielā mērā tieši šajā stadijā var izvairīties no bīstamām vielām, tās aizstāt vai ierobežot; uzsver, ka pie paplašinātajiem ekodizaina kritērijiem ir īpaši jāapsver, cik lielā mērā tiek izmantoti būtiski svarīgi materiāli un vielas, piemēram, retzemju elementi (REE), vai vielas, kas ir toksiskas vai rada bažas, piemēram, POP un endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāji, lai attiecīgā gadījumā ierobežotu to izmantošanu vai aizstātu tās, vai vismaz nodrošinātu iespēju aprites cikla beigās veikt to ekstrakciju/atdalīšanu, neskarot citas saskaņotas tiesību normas, kas attiecas uz šīm vielām un kas noteiktas Savienības līmenī;

23.  prasa, lai ekodizaina prasības attiecībā uz energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem neradītu mērķrādītājus, ko ES ražotājiem grūti izpildīt, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru spējas attiecībā uz patentētām tehnoloģijām ir ievērojami mazākas nekā vadošajiem uzņēmumiem tirgū;

24.  šajā saistībā atzinīgi vērtē Ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam, kurā pausta apņemšanās izstrādāt prasības un standartus attiecībā uz materiālu efektīvu izmantošanu, atbalstot otrreizēju izejvielu izmantošanu, un mudina Komisiju pabeigt šo darbu prioritārā kārtā; uzskata, ka šādiem kritērijiem jābūt izstrādātiem katram ražojumam atsevišķi, to pamatā jābūt padziļinātai analīzei, tie būtu jāvērš uz jomām, kurās ir skaidrs uzlabojumu potenciāls, un to izpildes panākšana un verificēšana būtu jāuztic tirgus uzraudzības iestādēm; uzskata, ka, nosakot paraugpraksi, būtu jāveicina agrākās un pašreizējās pētniecības rezultātu un progresīvas inovācijas elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu otrreizējā pārstrādē izmantošana;

25.  uzskata, ka, attīstot “sistēmu pieeju”, kurā ņem vērā ne tikai ražojumu, bet visu sistēmu, kas nepieciešama tā darbībai ekodizaina procesā, tiek veidots arvien būtiskāks veiksmes faktors attiecībā uz resursu efektivitāti, un aicina Komisiju iesaistīt vairāk šādas sistēmas līmeņa iespējas nākamajā Ekodizaina darba plānā;

26.  uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš ūdeni patērējošiem ražojumiem, ja ir iespējams panākt būtisku labumu videi un ievērojamus ietaupījumus patērētājiem;

27.  aicina Komisiju veicināt kritiski svarīgu izejvielu reģenerāciju arī no ieguves rūpniecības atkritumiem;

28.  pieņem zināšanai, ka Komisija ir atlikusi rīcību attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), piemēram, mobilajiem telefoniem un viedtālruņiem, jo ir jāsagatavo papildu novērtējumi un šajā ražojumu grupā notiek straujas tehnoloģiskās pārmaiņas; tomēr uzskata, ka šos ražojumus, kurus pārdod lielā skaitā un bieži maina, noteikti būtu iespējams uzlabot, jo īpaši resursu efektīvas izmantošanas ziņā, un ka tādēļ uz tiem būtu jāattiecina ekodizaina kritēriji un jācenšas racionalizēt regulējuma virzība; uzsver vajadzību rūpīgi izvērtēt to, kā uzlabot ekodizainu ražojumu grupām, kurām labošanas iespējas un rezerves daļu nomaiņa ir galvenie ekodizaina parametri;

29.  uzsver, ka ir nepieciešams atvieglot remontējamību, visā ražojuma aprites ciklā padarot pieejamas rezerves daļas par saprātīgu cenu salīdzinājumā ar ražojuma kopējām izmaksām,

30.  atgādina savas prasības pēc plaša Savienības ražojumu politikas satvara pārskata, lai risinātu resursu efektivitātes jautājumus; šajā sakarā aicina Komisiju novērtēt, vai spēkā esošo ekodizaina metodiku varētu izmantot citām ražojumu kategorijām papildus energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem un attiecīgi nākt klajā ar jaunu tiesību aktu priekšlikumiem;

31.  uzsver — lai nodrošinātu pārstrādātu materiālu / otrreizēju izejvielu izmantošanu, ir ārkārtīgi svarīga augstas kvalitātes otrreizēju izejvielu pieejamība un tāpēc būtu jāizveido labi organizēts otrreizējo izejvielu tirgus;

32.  uzsver, ka ir svarīgi uzlikt atbildību ražotājiem un pagarināt garantijas periodus un paplašināt nosacījumus, likt ražotājiem/pārdevējiem uzņemties atbildību par pilnu ražojuma aprites ciklu, veicināt remontējamību, modernizējamību, modularitāti un pārstrādājamību, kā arī nodrošināt, ka izejvielas un atkritumu pārvaldība paliek Eiropas Savienībā;

33.  aicina pagarināt ilglietojuma patēriņa preču obligāto garantijas laiku;

Tirgus uzraudzības uzlabošana

34.  uzstāj, ka ir jāpastiprina iekšējā tirgū laisto ražojumu uzraudzība, uzlabojot sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm un Komisijas sadarbību ar valstu iestādēm un nodrošinot pietiekamus finanšu resursus tirgus uzraudzības iestādēm;

35.  aicina Komisiju izskatīt iespēju izstrādāt digitālu ražojumu datu lapu (“ražojuma pasi”), kas ierosināta Padomes 2017. gada 18. decembra secinājumos par ekoinovāciju kā rīku ražojumos izmantoto materiālu un vielu izpaušanai un kas arī atvieglotu tirgus uzraudzību;

36.  aicina izveidot saskaņotāku un izmaksu ziņā efektīvāku tirgus uzraudzības sistēmu visā Savienībā, lai panāktu atbilstību Ekodizaina direktīvai, un sniedz šādus ieteikumus:

37.  uzsver, ka būtiska nozīme ir piemērotiem un skaidri definētiem saskaņotiem testēšanas standartiem, un uzsver, ka būtu jāizstrādā testēšanas protokoli, kas pēc iespējas tuvāk atbilstu reālajiem apstākļiem; uzsver, ka testēšanas metodēm jābūt pamatīgām un plānotām un izpildītām tā, ka tiek izslēgtas manipulācijas un tīša vai netīša rezultātu uzlabošana; uzskata, ka testiem nevajadzētu radīt pārmērīgu slogu uzņēmumiem, jo īpaši ņemot vērā MVU, kuriem nav tādu pašu iespēju kā to izmēros lielākajiem konkurentiem; atzinīgi vērtē Komisijas Regulu (ES) 2016/2282 attiecībā uz pielaižu izmantošanu verifikācijas procedūrās;

38.  prasa Komisijai atbalstīt dalībvalstis darbu izpildes panākšanas jomā un ciešāk sadarboties, ja kāds ražojums ir atzīts par neatbilstošu; uzsver nepieciešamību pēc norādījumiem ražotājiem un importētājiem par detalizētām prasībām dokumentiem, kas vajadzīgi tirgus uzraudzības iestādēm;

Citi ieteikumi

39.  uzsver, ka ir jānodrošina saskaņotība un konverģence starp ekodizaina un starpnozaru noteikumiem, piemēram, Savienības tiesību aktiem par ķimikālijām un atkritumiem, tostarp REACH, EEIA un BVI direktīvām, un uzsver nepieciešamību stiprināt sinerģiju ar zaļo publisko iepirkumu un ES ekomarķējumu;

40.  uzsver saikni starp Ekodizaina direktīvu un Direktīvu par ēku energoefektivitāti; aicina dalībvalstis stimulēt energoefektīvu ražojumu un pakalpojumu popularitāti tirgū un veikt vairāk pārbaudes un konsultācijas; uzskata, ka ekodizaina un energopatēriņu ietekmējošo ražojumu uzlabošana var savukārt pozitīvi ietekmēt ēku energoefektivitāti;

41.  uzsver, ka pirms jebkura pasākuma ir jāsniedz skaidra informācija sabiedrībai un jo īpaši plašsaziņas līdzekļiem par ekodizaina sniegtajiem ieguvumiem, un mudina Komisiju un dalībvalstis proaktīvi sniegt informāciju par ieguvumiem no ekodizaina pasākumiem, jo šāda informācijas sniegšana ir šo pasākumu pieņemšanas procesa neatņemama daļa, un aktīvāk sadarboties ar ieinteresētajām personām, lai uzlabotu iedzīvotāju izpratni par šiem tiesību aktiem;

42.  uzsver, ka pāreja uz ilgtspējīgu un aprites ekonomiku radīs ne vien daudz iespēju, bet arī sociālas problēmas; uzskata — tā kā jārūpējas ir par ikvienu, Komisijai un dalībvalstīm, nākot klajā ar programmām, kas veicina visresursefektīvāko ražojumu izmantošanu, būtu jāpievērš īpaša uzmanība zemu ienākumu mājsaimniecībām, kurām draud enerģētiskā nabadzība; uzskata, ka šādām programmām nevajadzētu kavēt inovāciju, bet būtu jāturpina ļaut ražotājiem piedāvāt patērētājiem plašu augstas kvalitātes ražojumu klāstu, un arī veicināt tādu energopatēriņu ietekmējošu un ūdeni izmantojošu ražojumu ienākšanu tirgū, kas spēj panākt lielāku resursu efektivitāti un ietaupījumus patērētājiem;

43.  aicina ES iestādes un dalībvalstis rādīt pareizo piemēru, ieviešot un pilnā mērā izmantojot aprites ekonomiku un zaļā publiskā iepirkuma (GPP) stratēģijas, lai, veicot jebkādas investīcijas, prioritāte tiktu dota par ilgtspējīgiem atzītiem ražojumiem, piemēram, ekodizaina ražojumiem, un augstākiem resursu efektivitātes standartiem un tiktu veicināta zaļā publiskā iepirkuma plaša izmantošana, tostarp privātajā sektorā;

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp. (2) OV L 198, 28.7.2017., 1. lpp. (3) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp. (4) http://www.consilium.europa.eu/media/32274/eco-innovation-conclusions.pdf (5) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0287. (7) Komisijas 2009. gada 18. marta Regula (EK) Nr. 244/2009 par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/32/EK īstenošanu attiecībā uz mājsaimniecībā izmantojamām kliedētas gaismas lampām (OV L 76, 24.3.2009., 3. lpp.). (8) Komisijas 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1194/2012, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK attiecībā uz virzītas gaismas lampu, gaismas diožu lampu un saistītu ierīču ekodizaina prasībām (OV L 342, 14.12.2012., 1. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regula (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp).