Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2018. gada 14. marts - StrasbūraGalīgā redakcija
Vadlīnijas ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai
 Dzelzceļa transporta statistika ***I
 Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšana
 Pasākumi Ņūkāslas slimības kontrolei ***I
 Turpmāka makrofinansiālā palīdzība Gruzijai ***I
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2017/008 DE/Goodyear
 Nākamā DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada
 Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reforma
 Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: 2018. gada izaugsmes pētījums
 Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā

Vadlīnijas ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai
PDF 526kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai (2018/2573(RSP))
P8_TA(2018)0069B8-0135/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības(1) un 2017. gada 3. oktobra rezolūciju(2) un 2017. gada 13. decembra rezolūciju(3) par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti,

–  ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2017. gada 29. aprīļa pamatnostādnes saistībā ar Apvienotās Karalistes paziņojumu saskaņā ar LES 50. pantu un pielikumu Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumam ar norādēm sarunām par līgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības,

–  ņemot vērā kopīgo ziņojumu, ko 2017. gada 8. decembrī sniedza Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes valdības sarunvedēji par panākto progresu sarunu 1. posmā saskaņā ar LES 50. pantu organizētajās sarunās par Apvienotās Karalistes sakārtotu izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Komisijas 2018. gada 28. februāra izstāšanās līguma projektu,

–  ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2017. gada 15. decembra pamatnostādnes un pielikumu Padomes 2018. gada 29. janvāra Lēmumam, ar kuru papildina Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā mērķis Eiropas Savienības (ES) un Apvienotās Karalistes sarunām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 50. pantu ir nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES;

B.  tā kā LES 50. pantā paredzēts, ka attiecībā uz Apvienotās Karalistes izstāšanās kārtību būtu jāņem vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību;

C.  tā kā, ņemot vērā to, ka 2017. gada decembrī bija panākts pietiekams progress sarunās par atdalīšanās jautājumiem, tagad var risināt sarunas par ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru ar nosacījumu, ka ir samērīgs progress sarunās par Komisijas izstāšanās nolīguma projektu;

D.  tā kā minētās sarunas var sākties tikai pēc tam, kad ES iestādes būs devušas ES galvenajam sarunvedējam pilnvarojumu tās sākt;

E.  tā kā jebkāda vienošanās par turpmāko attiecību satvaru tiks skatīta kā neatņemama daļa no kopējā izstāšanās risinājuma un Eiropas Parlaments par to tiks informēts piekrišanas procedūras apspriežu laikā;

F.  tā kā visu pušu interesēs ir panākt, lai turpmāko attiecību satvars būtu pēc iespējas detalizētāks;

G.  tā kā Apvienotā Karaliste pēc izstāšanās kļūs par trešo valsti, lai kāda vienošanās arī tiktu panākta par satvaru tās turpmākajām attiecībām ar ES;

H.  tā kā papildus elementiem, kas ietverti Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumā par to, ka tā gatavojas izstāties no Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes premjerministre ir uzstājusies ar vairākām runām — Lancaster House 2017. gada 17. janvārī, Florencē 2017. gada 22. septembrī, Minhenē 2018. gada 17. februārī un pavisam nesen Mansion House 2018. gada 2. martā; tā kā viņa vēl nav izklāstījusi konsekventu viedokli par ES un Apvienotās Karalistes turpmākajām attiecībām;

I.  tā kā Apvienotās Karaliste un ES joprojām paliks tuvi kaimiņi un tām arī turpmāk būs daudzas kopīgas intereses; tā kā šādas ciešas attiecības asociācijas nolīguma veidā starp ES un Apvienoto Karalisti varētu uzskatīt par atbilstošu satvaru turpmākajām attiecībām, ar kuru šīs kopīgās intereses var aizsargāt un veicināt, tostarp veidojot jaunas tirdzniecības attiecības;

J.  tā kā asociācijas nolīguma priekšrocība saistībā ar turpmākajām attiecībām ir tāda, ka tas ir elastīgs satvars, kas ļauj īstenot dažāda līmeņa sadarbību dažādās politikas jomās; tā kā minētas sadarbības nolūkā abām pusēm būs jāsaglabā augsti standarti un to starptautiskās saistības vairākās politikas jomās;

K.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt ES nolīgumus ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, tostarp Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ līgums);

L.  tā kā ES un Apvienotās Karalistes kā dalībvalsts, kura izstājas, galvenais pienākums ir nodrošināt visaptverošu un savstarpēju pieeju saistībā ar ES pilsoņu, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes pilsoņu, kuri dzīvo ES-27 valstīs, tiesību aizsardzību;

M.  tā kā, lai saglabātu 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos visās tā daļās un Ziemeļīrijas iedzīvotāju tiesības, Apvienotajai Karalistei ir jāievēro apņemšanās nodrošināt, ka robeža Īrijas salā netiek pastiprināta, vai nu izmantojot sīki izstrādātus priekšlikumus, kas tiktu iesniegti sarunās par ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru, kā īpaši risinājumi attiecībā uz Ziemeļīriju, vai turpinot regulējuma saskaņošanu ar ES acquis;

N.  tā kā būs nepieciešams pārejas režīms, kas ietveru visa ES acquis piemērošanas laika pagarināšanu, lai, Apvienotajai Karalistei izstājoties no ES, izvairītos no “aizcirstu durvju” scenārija un lai ES un Apvienotās Karalistes sarunvedējiem dotu iespēju risināt sarunas par turpmāko attiecību nolīgumu;

O.  tā kā ir lietderīgi, lai ES iestādes un dalībvalstis kopā ar publiskām un privātām iestādēm apņemtos veikt darbu, lai sagatavotos visām iespējamām situācijām, kas var rasties sarunu rezultātā;

P.  tā kā ES iestāžu un dalībvalstu vienotība ir būtiska, lai aizstāvētu Savienības un tās pilsoņu intereses visos turpmākajos sarunu posmos, jo īpaši attiecībā uz turpmāko attiecību satvaru, bet arī lai nodrošinātu minēto sarunu veiksmīgu un savlaicīgu noslēgšanu,

1.  atgādina, ka LES 50. pantā paredzēts, ka līgumā, kurā paredzēta dalībvalsts izstāšanās kārtība, ņem vērā satvaru tās turpmākajām attiecībām ar ES;

2.  norāda, ka šādam turpmāko attiecību satvaram vajadzētu būt politiskas deklarācijas veidā saistībā ar izstāšanās līgumu; uzsver, ka Eiropas Parlaments vērtēs deklarācijas saturu, kad tas tiks lūgts sniegt piekrišanu izstāšanās līgumam;

3.  atkārtoti norāda, ka starptautisku nolīgumu par jaunām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti var oficiāli apspriest tikai pēc tam, kad Apvienotā Karaliste būs izstājusies no ES un būs trešā valsts; atgādina, ka šo nolīgumu var noslēgt tikai ar Eiropas Parlamenta pilnīgu iesaistīšanu un galīgo piekrišanu;

4.  atgādina, ka Eiropas Parlaments atbalstīs ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru tikai tad, ja tas stingri atbildīs šādiem principiem:

   trešai valstij nedrīkst būt tādas pašas tiesības un priekšrocības, kādas ir Eiropas Savienības dalībvalstij vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) vai EEZ valstij,
   integritātes aizsardzība un pareiza iekšējā tirgus darbība, muitas savienība un četras pamatbrīvības, nedodot iespēju piemērot atsevišķu pieeju katrai nozarei,
   ES lēmumu pieņemšanas autonomijas saglabāšana,
   ES tiesiskās kārtības aizsargāšana un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras loma šajā sakarībā,
   demokrātijas principu, cilvēktiesību un pamatbrīvību turpmāka ievērošana, kā noteikts jo īpaši Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un tās protokolos, Eiropas Sociālajā hartā, Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos un citos ANO un Eiropas Padomes starptautiskos cilvēktiesību nolīgumos, kā arī tiesiskuma principa ievērošana,
   vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo īpaši saistībā ar to, ka Apvienotā Karaliste turpinās ievērot standartus, kas noteikti ar starptautiskām saistībām un Savienības tiesību aktiem un politiku tādās jomās kā taisnīga un uz noteikumiem balstīta konkurence, tostarp valsts atbalsts, sociālās un darba ņēmēju tiesības, jo īpaši līdzvērtīga līmeņa sociālā aizsardzība un aizsardzība pret sociālo dempingu, vide, klimata pārmaiņas, patērētāju aizsardzība, veselības aizsardzība, sanitārie un fitosanitārie pasākumi, dzīvnieku veselība un labturība, nodokļi, tostarp cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kā arī datu aizsardzība un privātums, apvienojumā ar skaidru īstenošanas mehānismu, kas nodrošinātu atbilstību,
   ES nolīgumu ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, tostarp EEZ līguma, aizsardzība un kopējā līdzsvara saglabāšana šajās attiecībās,
   ES finanšu stabilitātes aizsardzība un tās regulatīvā un uzraudzības režīma un standartu ievērošana un piemērošana,
   pareizs līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem, tostarp attiecīgā gadījumā proporcionāli finansiālie ieguldījumi;

5.  atgādina, ka asociācijas nolīgums, ko ES un Apvienotā Karaliste būtu apspriedušas un par ko tās būtu vienojušās pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās saskaņā ar LES 8. pantu un LESD 217. pantu, varētu būt piemērots satvars turpmākajām attiecībām un nodrošinātu saskaņotu pārvaldības satvaru, kuram būtu jāietver stabils strīdu izšķiršanas mehānisms, tādējādi novēršot daudzu divpusēju nolīgumu slēgšanu un nepilnības, kas raksturo ES attiecības ar Šveici;

6.  ierosina šīs turpmākās attiecības balstīt uz šādiem četriem pīlāriem:

   tirdzniecība un ekonomiskās attiecības,
   ārpolitika, kā arī sadarbība drošības un attīstības jomā,
   iekšējā drošība,
   tematiska sadarbība;

Turpmāko attiecību satvars

7.  norāda, ka, ņemot vērā ES un Apvienotās Karalistes kopīgās vērtības, to ciešās saiknes un pašreizējo tiesiskā regulējuma saskaņotību gandrīz visās jomās, to ģeogrāfisko tuvumu un kopīgo vēsturi, tostarp Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā vairāk nekā 40 gadus, kā arī Apvienotās Karalistes kā ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles un NATO locekles lomu, Apvienotā Karaliste joprojām būs svarīgs ES partneris visos četros iepriekšminētajos pīlāros un abu pušu savstarpējās interesēs ir izveidot partnerību, kas nodrošina nepārtrauktu sadarbību;

8.  tomēr norāda, ka šāda sadarbība ar Apvienoto Karalisti kā trešo valsti var notikt tikai saskaņā ar principiem, kas izklāstīti šīs rezolūcijas 4. punktā; atgādina, ka ES ir saistoši kopējie noteikumi, kopējas iestādes un kopēji uzraudzības, izpildes un strīdu izšķiršanas mehānismi un trešās valstis, pat valstis ar identiskiem tiesību aktiem vai pilnīgu regulējuma saskaņotību, nevar izmantot tādas pašas priekšrocības vai piekļuvi tirgum kā ES dalībvalstis, piemēram, attiecībā uz četrām brīvībām un finanšu iemaksām no ES budžeta;

9.  uzskata, ka nolīgumā par turpmākajām attiecībām būtu jāiekļauj īpaši noteikumi par pilsoņu pārvietošanos no ES uz Apvienoto Karalisti un no Apvienotās Karalistes uz ES pēc pārejas perioda, kuram vajadzētu būt vismaz proporcionālam ar sadarbības līmeni četros minētajos pīlāros;

10.  atgādina, ka Eiropas Parlamentam būs jāapstiprina visi turpmākie ES un Apvienotās Karalistes nolīgumi; uzsver, ka Eiropas Parlaments ir nekavējoties un pilnīgi jāinformē visos procedūras posmos saskaņā ar LESD 207., 217. un 218. pantu un attiecīgo judikatūru;

   i) Tirdzniecība un ekonomiskās attiecības

11.  atgādina, ka Apvienotās Karalistes dalība iekšējā tirgū un muitas savienībā būtu labākais risinājums gan Apvienotajai Karalistei, gan ES-27 un vienīgais, kas var garantēt turpmāku netraucētu tirdzniecību un pilnībā saglabāt mūsu ekonomisko attiecību priekšrocības; atgādina, ka dalība iekšējā tirgū nozīmē, ka ir pilnībā jāievēro četras brīvības un jāiekļauj attiecīgie ES noteikumi, vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tostarp ar konkurenci un valsts atbalsta režīmu, saistoša Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un iemaksas ES budžetā; norāda, ka ar muitas savienību tiek atcelti tarifu šķēršļi un atsevišķas muitas kontroles, bet ir jāievēro ES tirdzniecības politika un kopēja ārējā robeža; pieņem zināšanai, ka Apvienotās Karalistes valdība joprojām izslēdz iespēju gan par iekšējo tirgu, gan muitas savienību;

12.  norāda, ka padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona nozīmē, ka ir vajadzīgs saistošs mehānisms konverģencei ar ES acquis, jāparedz saistoša Eiropas Savienības Tiesas loma Savienības tiesību aktu interpretācijā un selektīva prakse atsevišķās iekšējā tirgus nozarēs nav iespējama;

13.  uzskata, ka pašreizējā Apvienotās Karalistes nostāja ir savienojama tikai ar tirdzniecības nolīgumu saskaņā ar LESD 207. pantu, kas varētu veidot asociācijas nolīguma tirdzniecības un ekonomikas pīlāru; ir gatavs iesaistīties dialogā ar Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz citiem iepriekšminētajiem modeļiem ar nosacījumu, ka Apvienotā Karaliste pārskata jautājumus, kuros tā pašreiz nav gatava piekāpties;

14.  atgādina, ka visu neseno brīvās tirdzniecības nolīgumu pamatā ir trīs galvenās daļas: piekļuve tirgum, regulatīvā sadarbība un noteikumi; uzsver, ka papildus 4. punktā iepriekš izklāstītajiem principiem:

   piekļuves līmenim ES tirgum jāatbilst līmenim, kādā tiek nodrošināta turpmāka konverģence un pielāgošana ES tehniskajiem standartiem un noteikumiem, neparedzot nekādu atsevišķu pieeju pa nozarēm un saglabājot iekšējā tirgus integritāti,
   jāgarantē ES autonomija, nosakot ES tiesību aktus un standartus, kā arī Eiropas Savienības Tiesas loma kā vienīgajai ES tiesību interpretēšanas instancei,
   jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi un jāaizsargā ES standarti, lai izvairītos no tā, ka tiek noteikti pēc iespējas zemāki standarti, un novērstu regulējuma arbitrāžu no tirgus dalībnieku puses,
   izcelsmes noteikumiem ir jāpamatojas uz ES standarta preferenciāliem noteikumiem un ES ražotāju interesēm;
   savstarpēja piekļuve tirgum ir jāapspriež, pilnībā ievērojot Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumus, tostarp attiecībā uz precēm, pakalpojumiem, publisko iepirkumu un attiecīgā gadījumā ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem, un visiem pakalpojumu sniegšanas veidiem, tostarp saistībām par fizisku personu pārvietošanos pāri robežām (4. veids), un tā jāregulē pilnībā atbilstoši ES noteikumiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principiem, jo īpaši pret strādājošajiem,
   noteikumi par regulatīvo sadarbību būtu jāapspriež, īpašu uzmanību pievēršot MVU, ņemot vērā regulatīvās sadarbības brīvprātīgo raksturu un tiesības noteikt regulējumu sabiedrības interesēs, vienlaikus atgādinot, ka noteikumi par regulatīvo sadarbību tirdzniecības nolīgumā nevar pilnībā nodrošināt tādu pašu netraucētu tirdzniecību kā dalība iekšējā tirgū;

15.  uzsver, ka ar ES un Apvienotās Karalistes nolīgumu būtu jāaizsargā pašreizējo ES un trešo valstu tirdzniecības attiecību satvars un jānovērš parazītisms, nodrošinot konsekvenci starp pielāgotu tarifu un kvotu sistēmu un produktu izcelsmes noteikumiem attiecībā uz trešām valstīm;

16.  uzsver, ka saskaņā ar brīvās tirdzniecības nolīgumu piekļuve pakalpojumu tirgum ir ierobežota un vienmēr tiek piemērota izslēgšana, atrunas un izņēmumi;

17.  uzsver, ka aiziešana no iekšējā tirgus nozīmētu, ka Apvienotā Karaliste zaudē gan atļauju piešķiršanas tiesības attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, gan iespēju atvērt filiāles Eiropas Savienībā, kurās tiktu piemērota Apvienotās Karalistes uzraudzība; atgādina, ka ES tiesību aktos ir paredzēta iespēja dažās jomās trešo valstu noteikumus uzskatīt par līdzvērtīgiem, pamatojoties uz samērīgu un uz riska analīzi balstītu pieeju, un norāda uz pašreizējo likumdošanas darbu un gaidāmajiem Komisijas priekšlikumiem šajā jomā; uzsver, ka lēmumi par līdzvērtību vienmēr ir vienpusēji; turklāt uzsver, ka, lai aizsargātu finanšu stabilitāti un nodrošinātu pilnīgu atbilstību ES regulatīvajam režīmam un standartiem un to piemērošanai, brīvās tirdzniecības nolīgumiem parasti ir raksturīgi piesardzīgi izņēmumi un ierobežojumi attiecībā uz finanšu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

18.  uzsver, ka ES un Apvienotās Karalistes nolīgumā būtu jāiekļauj stabils strīdu izšķiršanas mehānisms, kā arī pārvaldības struktūras; šajā sakarībā uzsver Eiropas Savienības Tiesas kompetenci interpretēt jautājumus, kas saistīti ar ES tiesību aktiem;

19.  atgādina, ka Apvienotās Karalistes pašreizējā nostāja un jautājumi, kuros tā nav gatava piekāpties, novestu pie muitas kontrolēm un pārbaudes, kas varētu ietekmēt globālās piegādes ķēdes un ražošanas procesus pat tad, ja varētu izvairīties no tarifu šķēršļiem; uzsver, ka ir svarīgi panākt augsta līmeņa saskaņotību starp vienoto ES PVN zonu un Apvienoto Karalisti; uzskata, ka nodokļu jautājumi būtu jāiekļauj turpmākā nolīgumā starp Apvienoto Karalisti un ES, lai nodrošinātu maksimālu sadarbību starp ES un Apvienoto Karalisti un tās atkarīgajām teritorijām saistībā ar uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem;

20.  atgādina, ka attiecībā uz pārtikas un lauksaimniecības produktiem piekļuve ES tirgum ir atkarīga no tā, vai tiek stingri ievēroti visi ES tiesību akti un standarti, īpaši tādās jomās kā pārtikas nekaitīgums, ĢMO, pesticīdi, ģeogrāfiskās norādes, dzīvnieku labturība, marķēšana un izsekojamība, sanitārie un fitosanitārie standarti, kā arī cilvēku, dzīvnieku un augu veselība;

   ii) Ārpolitika, kā arī sadarbība drošības un attīstības jomā

21.  norāda, ka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā Apvienotā Karaliste kā trešā valsts nevarēs piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā un ka ES kopējās nostājas un rīcības var pieņemt tikai ES dalībvalstis; tomēr norāda, ka tas neizslēdz apspriešanās mehānismus, kas ļautu Apvienotajai Karalistei pieskaņoties ES ārpolitikas nostājām, vienotajām rīcībām, jo īpaši par cilvēktiesībām, vai daudzpusējo sadarbību, jo īpaši ANO, EDSO un Eiropas Padomes satvarā; pauž atbalstu sankciju politikas noteikšanas un īstenošanas koordinēšanai, tostarp saistībā ar ieroču embargo un kopējo nostāju par ieroču eksportu;

22.  uzsver, ka šādu partnerību varētu izveidot ar līdzdalības pamatlīgumu, ar kuru nosaka trešo valstu lomu, tādējādi dodot iespēju Apvienotajai Karalistei piedalīties ES civilajās un militārajās misijās (bez vadošas lomas), kā arī operācijās, programmās un projektos, izlūkinformācijas apmaiņā, militārā personāla apmācībā un apmaiņā un sadarbībā par bruņojuma politiku, tostarp projektos, kuri izstrādāti saskaņā ar pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO); uzsver, ka šāda līdzdalība nedrīkstētu ietekmēt attiecīgās ES nostājas, lēmumus un tiesību aktus, tostarp attiecībā uz iepirkumu un sūtījumiem aizsardzības jomā, un būtu jānodrošina atbilstība tiem; apstiprina, ka šāda sadarbība ir atkarīga no tā, vai tiek pilnībā ievēroti starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā, starptautiskās humanitārās tiesības un ES pamattiesības;

23.  norāda, ka jebkāda sadarbība minētajās jomās, kas ietver dalīšanos ar ES klasificētu informāciju, tostarp par izlūkošanu, ir atkarīga no tā, vai ir noslēgts drošības informācijas nolīgums par ES klasificētas informācijas aizsardzību;

24.  norāda, ka, balstoties uz citām līdzīgām vienošanās ar trešām valstīm, Apvienotā Karaliste varētu piedalīties Savienības programmās, ar kurām tiek atbalstīta aizsardzība un ārējā drošība (piemēram, Eiropas Aizsardzības fonds, Galileo un kiberdrošības programmas); ir atvērts iespējai, ka Apvienotā Karaliste turpina dot savu ieguldījumu ES ārējās finansēšanas instrumentos, lai sasniegtu kopējus mērķus, jo īpaši kopējās kaimiņvalstīs;

25.  norāda, ka Apvienotā Karaliste ir būtiska attīstības sadarbības un humānās palīdzības sniedzēja un ka ES un Apvienotās Karalistes sadarbība minētajās jomās pēc Brexit būtu abpusēji izdevīga;

   iii) Iekšējā drošība

26.  uzsver, ka ES un Apvienotā Karaliste abas ir ieinteresētas izveidot partnerību, kas nodrošina turpmāku sadarbību drošības jomā, lai stātos pretī kopējiem draudiem, jo īpaši terorismam un organizētajai noziedzībai, un novērš traucējumus informācijas plūsmās šajā jomā; norāda, ka trešām valstīm (kas nav Šengenas zonā) nav priviliģētas piekļuves ES instrumentiem, tostarp datubāzēm, šajā jomā un tās nevar piedalīties prioritāšu noteikšanā un daudzgadu stratēģisko mērķu vai vadošu operatīvās rīcības plānu izstrādē saistībā ar ES politikas ciklu;

27.  turklāt norāda, ka papildus vajadzībai aizsargāt notiekošās procedūras un izmeklēšanas, kurā Apvienotā Karaliste ir iesaistīta, izmantojot pārejas režīmu, būs jārod atsevišķas vienošanās ar Apvienoto Karalisti kā trešo valsti attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tostarp izdošanu un savstarpēju tiesisko palīdzību, kas aizstātu pašreizējo kārtību, piemēram, Eiropas apcietināšanas orderi;

28.  uzskata, ka turpmāko sadarbību var attīstīt, pamatojoties uz kārtību, kādā notiek sadarbība ar trešām valstīm, kuras nepieder pie Šengenas zonas, un kas padara iespējamu ar drošību saistītu datu apmaiņu un operatīvo sadarbību ar ES struktūrām un mehānismiem (piemēram, Eiropolu un Eurojust);

29.  uzsver, ka šādai sadarbībai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība, jābalstās uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteikto pamattiesību aizsardzības pasākumiem un jānodrošina tāds aizsardzības līmenis, kas ir būtībā līdzvērtīgs tam, kuru garantē Harta; turklāt uzsver, ka tajā būtu pilnībā jāievēro ES datu aizsardzības standarti, jāpaļaujas uz to efektīvu izpildi un strīdu izšķiršanu; uzskata, ka ir nepieciešams rast risinājumu, kā regulēt ES un Apvienotās Karalistes turpmāko datu apmaiņu tiesībaizsardzības, izlūkošanas un terorisma apkarošanas operāciju jomā; uzsver, ka vēlamais un visdrošākais variants būtu Komisijas lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību; atgādina, ka jebkurā gadījumā Apvienotajai Karalistei ir jānodrošina datu aizsardzības līmenis, kas ir tikpat stingrs, cik Savienības datu aizsardzības noteikumi;

   iv) Tematiskā sadarbība

30.  uzsver, ka iepriekš 4. punktā izklāstītie principi arī būtu pilnībā un bez nosacījumiem jāpiemēro turpmākajai sadarbībai ar Apvienoto Karalisti vairākās kopīgu interešu jomās; uzsver, ka šādiem nolīgumiem būtu jālīdzsvaro tiesības un pienākumi atbilstīgi līdzīgiem nolīgumiem ar citām trešām valstīm, taču ņemot vērā ģeogrāfisko tuvumu un ciešās saites starp ES un Apvienoto Karalisti;

31.  uzskata, ka, ņemot vērā iepriekšminētos principus un nosacījumus un pasažieru, gaisa pārvadātāju, ražotāju un arodbiedrību intereses, savienojamība ir jānodrošina ar gaisa transporta nolīgumu un aviācijas drošības nolīgumu; tomēr uzsver, ka tirgus piekļuves pakāpe ir atkarīga no tiesiskā regulējuma konverģences un saskaņotības ar ES acquis līmeņa, kā arī no stabila strīdu izšķiršanas un arbitrāžas mehānisma izveides; turklāt neizslēdz turpmāku sadarbību ar Apvienoto Karalisti, lai atbalstītu kopīgu interešu projektus transporta nozarē;

32.  attiecībā uz zivsaimniecību apsver iespēju risināt sarunas par jauna tipa ar trešām valstīm noslēdzamu divpusēju partnerattiecību nolīgumu ar mērķi saglabāt augstu sadarbības, saskaņotības un konverģences līmeni, nodrošināt stabilu un nepārtrauktu savstarpēju piekļuvi ūdeņiem un resursiem saskaņā ar kopējās zivsaimniecības politikas principiem, pārvaldības noteikumiem un kopīgu krājumu ilgtspējīgu pārvaldību, lai atjaunotu un uzturētu minēto krājumu populācijas virs līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu; uzsver, ka kopīgo krājumu kopīgai pārvaldībai ir nepieciešams, lai Apvienotā Karaliste turpinātu dot ieguldījumu minēto krājumu zinātniskajā novērtējumā; tomēr uzsver, ka savstarpēja piekļuve zivsaimniecības produktu tirgum ir jāapspriež turpmākā nolīguma satvarā un ka pieejai ES iekšējam tirgum ir jābūt atkarīgai no ES zvejas kuģu pieejas Apvienotās Karalistes zvejas vietām un to resursiem, kā arī no kopīgo krājumu pārvaldībā īstenotās sadarbības līmeņa;

33.  uzsver kultūras un izglītības jomā īstenotās sadarbības vērtību, tostarp saistībā ar mācībām un jauniešu mobilitāti, kā arī kultūras un radošo nozaru nozīmi, palīdzot ES padziļināt attiecības ar kaimiņvalstīm, un atzinīgi vērtētu ES un Apvienotās Karalistes sadarbības turpināšanu šajās jomās, arī izmantojot attiecīgās programmas, piemēram, “Erasmus” vai “Radošā Eiropa”;

34.  saistībā ar pētniecību un inovāciju varētu apsvērt Apvienotās Karalistes dalību trešās valsts statusā ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammā un ES kosmosa programmās, neatļaujot nekādus neto pārskaitījumus no ES budžeta Apvienotajai Karalistei, nedz arī lēmumu pieņemšanas funkcijas Apvienotajai Karalistei;

35.  uzskata, ka vides, cīņas pret klimata pārmaiņām, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma ziņā labākais risinājums būtu, ja Apvienotās Karalistes tiesību akti arī turpmāk būtu pilnībā saskaņoti ar pašreizējiem un turpmākiem ES tiesību aktiem, arī ievērojot saistības un mērķus, kuri jāizpilda līdz 2030. gadam un par kuriem jau panākta vienošanās ES tīra gaisa politikas pasākumu kopuma un tīras enerģijas tiesību aktu kopuma satvarā; ja tā tomēr nenotiktu, aicina ES un Apvienoto Karalisti īstenot pasākumus, lai nodrošinātu ciešu sadarbību un augstus standartus attiecībā uz minētajiem jautājumiem un risinātu pārrobežu vides problēmas; uzsver, ka jebkādai sadarbībai ar ES aģentūrām šajās jomās ir jābalstās uz divpusējiem nolīgumiem;

36.  varētu apsvērt iespēju izveidot līdzīgus ar trešām valsto noslēdzamus pasākumus enerģētikas, elektronisko komunikāciju, kiberdrošības un IKT jomā; enerģētikas sakarā uzskata, ka jebkādos šāda veida pasākumos būtu jāievēro iekšējā enerģijas tirgus integritāte, jāveicina energoapgādes drošība, ilgtspēja un konkurētspēja un jāņem vērā starpsavienojumi starp ES un Apvienoto Karalisti; sagaida, ka Apvienotā Karaliste ievēros visaugstākos kodoldrošība, drošības un pretradiācijas aizsardzības standartus, arī attiecībā uz atkritumu sūtījumiem un ekspluatācijas izbeigšanu;

37.  uzskata, ka būtu jāsaglabā ES programma PEACE, kuras mērķis ir nostiprināt miermīlīgu un stabilu sabiedrību, veicinot izlīgumu Ziemeļīrijā un Īrijas pierobežas reģionā, un Apvienotajai Karalistei būtu jāturpina tajā piedalīties;

   v) Turpmākā nolīguma pārvaldība

38.  norāda, ka jebkādam turpmākam ES un Apvienotās Karalistes nolīgumam, kurā Apvienotajai Karalistei ir trešās valsts statuss, būtu jāietver saskaņotas un stabilas pārvaldības sistēmas kā četrus pīlārus aptveroša satvara izveide, iekļaujot kopīgi un pastāvīgi veiktu nolīguma uzraudzību un pārvaldību un strīdu izšķiršanas un izpildes mehānismus attiecībā uz nolīguma noteikumu interpretāciju un piemērošanu;

39.  uzstāj, ka ir absolūti nepieciešams, lai šī pārvaldības sistēma pilnībā saglabātu ES autonomiju lēmumu pieņemšanā un tiesiskajā kārtībā, arī Eiropas Savienības Tiesas kā vienīgās ES tiesību interpretētājas lomu;

40.  uzsver, ka pārvaldības pasākumu struktūrai būtu jāatbilst turpmāko attiecību raksturam, tvērumam un dziļumam un tajā jāņem vērā savstarpējās savienotības, sadarbības un tuvuma līmenis;

41.  atbalsta domu par kopīgas komitejas izveidi, kura būtu atbildīga par nolīguma īstenošanas uzraudzību, interpretācijas atšķirību novēršanu un apstiprināto korektīvo pasākumu godprātīgu īstenošanu, kā arī par ES regulatīvās autonomijas, arī Eiropas Parlamenta un Padomes likumdošanas prerogatīvu, pilnīgu nodrošināšanu; uzsver, ka uz ES pārstāvjiem šajā komitejā būtu jāattiecina pienācīgi pārskatatbildības mehānismi, iesaistot Eiropas Parlamentu;

42.  uzskata, ka attiecībā uz noteikumiem, kas balstīti uz ES tiesību jēdzieniem, pārvaldības kārtībai būtu jāparedz vēršanās ES Tiesā; atkārtoti norāda, ka attiecībā uz to nolīguma noteikumu piemērošanu un interpretāciju, kuri nav saistīti ar Savienības tiesībām, alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu var paredzēt tikai tad, ja tas garantē ES Tiesai līdzvērtīgu neatkarību un objektivitāti;

   vi) Vienlīdzīgi konkurences apstākļi

43.  atgādina, ka Apvienotajai Karalistei un tās atkarīgajām teritorijām būtu jāturpina ievērot un īstenot standartus, kas pastāv saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām un Savienības tiesību aktiem un politikas virzieniem, jo īpaši iepriekš 4. pantā minētajās jomās, tādā veidā, kas atspoguļo turpmāko attiecību plašumu un vērienu; norāda, ka ir lietderīgi saglabāt regulējuma saskaņotību, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem;

44.  norāda, ka nolīguma par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem plašumam un vērienam būs izšķirīga nozīme, nosakot vispārējās turpmākās ES un Apvienotās Karalistes attiecības; atgādina, ka šajā ziņā būs svarīgi tas, vai Apvienotā Karaliste turpinās īstenot Eiropas sociālo modeli;

45.  pauž stingru pārliecību, ka Apvienotajai Karalistei būtu jāievēro pastāvīgi pilnveidotie standarti nodokļu jomā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas tiesību akti, ko ietver Savienības acquis, arī nodokļu pārredzamības, informācijas apmaiņas nodokļu jautājumos un nodokļu apiešanas novēršanas pasākumi, un būtu jāpievēršas situācijai no tās atkarīgajās teritorijās un to neatbilstībai ES labas pārvaldības kritērijiem un pārredzamības prasībām; uzstāj, ka piekļuvi muitas savienībai ir jāatļauj tikai un vienīgi ar nosacījumu, ka Apvienotā Karaliste saskaņo savus tiesību aktus ar iepriekš minētajiem standartiem;

46.  atkārtoti norāda, ka ir jāizveido aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu augstu standartu un vienlīdzīgus konkurences apstākļu saglabāšanu vides aizsardzības, cīņas ar klimata pārmaiņām, pārtikas nekaitīguma un sabiedrības veselības jomā; uzsver, ka ir jāgarantē tiesu iestāžu pieejamība un pienācīgi sūdzību izskatīšanas mehānismi iedzīvotājiem un NVO attiecībā uz darba un vides standartu izpildi;

47.  norāda, ka, tāpat kā attiecībā uz pārējo līguma daļu, noteikumi par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem prasīs stingras pārvaldības struktūras, kam jāietver pienācīgi pārvaldības, uzraudzības, strīdu izšķiršanas un izpildes mehānismi, attiecīgā gadījumā paredzot sankcijas un pagaidu pasākumus un nosakot, ka abām pusēm ir jāizveido vai attiecīgā gadījumā jāsaglabā neatkarīgas iestādes, kas spēj efektīvi uzraudzīt un nodrošināt īstenošanu;

   vii) Iespējama dalība ES programmās

48.  uzsver — kārtību, kādā notiks Apvienotās Karalistes dalība ES darbībās un programmās, reglamentēs noteikumi, kas piemērojami trešām valstīm ārpus EEZ; uzsver, ka ES ir jāsniedz kopīga piekrišana par Apvienotās Karalistes dalību, vienlaikus ievērojot visus attiecīgos noteikumus un mehānismus, un dalības nosacījumus, arī attiecībā uz finansējumu, īstenošanu, kontroli un budžeta izpildes apstiprināšanu, un neatļaujot neto pārskaitījumus Apvienotajai Karalistei no ES budžeta;

49.  atgādina, ka principā Apvienotā Karaliste nevar kā trešā valsts līdzdarboties ES aģentūrās, nedz arī tām piekļūt; tomēr norāda, ka tas neizslēdz stingri reglamentētu sadarbību konkrētās lietās, kuras nolūkā būs jāievēro visi attiecīgie noteikumi un jāveic finanšu iemaksas; norāda, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būs nepieciešams iestrādāt turpmāko ES un Apvienotās Karalistes attiecību sekas;

Izstāšanās līgums

50.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 28. februāra izstāšanās līguma projektu, kas lielā mērā atspoguļo Parlamenta viedokli; norāda, ka tas ir sagatavots, pamatojoties uz savstarpēji saskaņoto 2017. gada 8. decembra kopīgo ziņojumu un ES nostāju citos atdalīšanās jautājumos;

51.  atzinīgi vērtē izstāšanās līguma projektā paredzētos institucionālos noteikumus un strīdu izšķiršanas mehānismus, cita starpā pabalstu apturēšanu pārejas periodā, kā to paredz izstāšanās līguma projekta 165. pants, ja netiek pildītas ar izstāšanās līgumu saistītās saistības un noteikumi;

   i) Pilsoņu tiesības

52.  atzinīgi vērtē Komisijas izstāšanās līguma projekta otrajā daļā izklāstīto vispārējo pieeju pilsoņu tiesībām, taču atkārtoti uzsver, ka ir jāatrisina visi ar pilsoņu tiesībām saistītie nenokārtotie jautājumi un jānodrošina, ka Brexit neietekmē to ES pilsoņu un Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības, kuri likumīgi uzturas attiecīgi Apvienotajā Karalistē un ES 27, un šiem aspektiem ir izšķirīga nozīme Parlamenta piekrišanas saņemšanai; atbalsta to, ka tiek iekļauta atsauce uz nākamajiem laulātajiem; atzīmē noteikumus par administratīvajām procedūrām pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai un uzstāj, ka ir jādod iespēja ģimenēm sākt procedūru, aizpildot vienotu veidlapu, kam ir deklaratīvs raksturs un kas pierādīšanas pienākumu uzliek Apvienotās Karalistes iestādēm; uzsver, ka Eiropas Parlaments pārbaudīs, lai šīs procedūras tiktu efektīvi īstenotas un būtu vienkāršas, skaidras un bez maksas; uzstāj, ka ir jāgarantē turpmākas brīvas pārvietošanās tiesības visā ES tiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kas šobrīd uzturas kādā no ES 27 dalībvalstīm, kā arī balsstiesības vietējās vēlēšanās visiem pilsoņiem, uz kuriem attiecas izstāšanās līgums; turklāt prasa, lai ES pilsoņiem, uz kuriem attiecas izstāšanās līgums, tiktu paredzētas tiesības visā mūža garumā atgriezties Apvienotajā Karalistē, lai pilsoņi ar invaliditāti un viņu aprūpētāji tiktu aizsargāti pret izraidīšanu, kā arī lai tiktu aizsargātas Direktīvā 2004/38/EK minētās ar izraidīšanu saistītās procesuālās tiesības un ES tiesībās paredzētās trešo valstu valstspiederīgo tiesības;

53.  uzstāj, ka visiem ES pilsoņiem, kas ierodas Apvienotajā Karalistē pārejas perioda laikā, ir jābūt tādām pašām tiesībām kā tiem, kas ieradušies pirms pārejas perioda sākuma; šajā sakarībā noraida Apvienotās Karalistes valdības nesen publicētajā politikas dokumentā iekļauto priekšlikumu, kas joprojām paredz diskrimināciju starp tiem ES pilsoņiem, kuri ieradušies pirms pārejas perioda sākuma, un tiem, kas ierodas vēlāk;

54.  atkārtoti uzsver, ka daudzi Apvienotās Karalistes pilsoņi ir stingri iebilduši pret to tiesību zaudēšanu, kuras tiem šobrīd paredz LESD 20. pants; ierosina, ka ES 27 varētu pārbaudīt, kā to ierobežot saskaņā ar ES primārajiem tiesību aktiem, vienlaikus pilnībā ievērojot savstarpības, vienlīdzības, simetrijas un nediskriminācijas principu; norāda uz nesen ES Tiesai nodoto lietu, kas ierosināta Nīderlandes tiesā par tiesību uz ES pilsonību saglabāšanu Apvienotās Karalistes pilsoņiem pēc Brexit;

   ii) Īrija un Ziemeļīrija

55.  atzinīgi vērtē Komisijas izstāšanas līguma projektā iekļauto protokolu par Īriju un Ziemeļīriju, kas ļauj sākt īstenot 2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā izklāstīto atbalsta mehānismu; uzsver, ka tas ir konkrēts risinājums ziemeļu un dienvidu sadarbības saglabāšanai un ļauj izvairīties no stingras robežas starp Ziemeļīriju un Īriju, kas būs nepieciešama, ja netiks rasts cits risinājums vai nu ES un Apvienotās Karalistes vispārējo attiecību satvarā, vai izmantojot konkrētus risinājumus, kuri jāierosina Apvienotajai Karalistei, kā minēts kopīgā ziņojuma 49. punktā;

56.  atgādina, cik svarīga ir Apvienotās Karalistes apņemšanās nodrošināt, ka netiks samazinātas tiesības, arī sociālās un demokrātiskās tiesības, garantijas un iespēju vienlīdzība, ko paredz Lielās piektdienas vienošanās, saskaņā ar kopīgajā ziņojumā paustajām saistībām; uzstāj, ka ir jātransponē visi kopējās ceļošanas telpas elementi un jāgarantē ES pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesības, kas nostiprinātas ES tiesībās un Lielās piektdienas vienošanās dokumentā;

   iii) Pārejas periods

57.  atgādina par 2017. gada 13. decembra rezolūcijā ietvertajiem principiem, proti, ka pēc izstāšanās dienas Apvienotā Karaliste vairs nebūs daļa no ES iestādēm un struktūrām un nevarēs piedalīties lēmumu pieņemšanā un ka pāreja var nozīmēt tikai to, ka tiek pagarināts ES acquis spēkā esamības termiņs un Apvienotajai Karalistei tiek turpināts piemērot pašreizējos ES regulatīvos, budžeta, uzraudzības, tiesu un izpildes instrumentus un struktūras; pilnībā atbalsta sarunu pilnvaras, kas noteiktas Eiropadomes sarunu vadlīnijās, Padomes sarunu norādēs un nesenajā Komisijas nostājas dokumentā par šo jautājumu;

58.  atzinīgi vērtē izstāšanās līguma projekta ceturto daļu par pārejas režīmu un pauž tai atbalstu; atkārtoti uzsver, ka visas tiesības, ko pilsoņiem paredz Savienības tiesības, būtu jāturpina piemērot pārejas periodā; uzsver, ka tas attiecas arī uz ES pilsoņiem, kuri ierodas Apvienotajā Karalistē pārejas perioda laikā un kuriem vajadzētu būt tieši tādām pašām tiesībām, jo īpaši attiecībā uz bērnu pabalstiem, ģimenes atkalapvienošanos un iespēju izmantot ES Tiesas nodrošināto tiesisko aizsardzību;

59.  atgādina, ka jebkādam pārejas režīmam ir jābūt pilnībā saderīgam ar PTO pienākumiem, lai netraucētu tirdzniecības attiecības ar trešām valstīm;

60.  uzstāj, ka jebkādi turpmākie tirdzniecības nolīgumi, par ko Apvienotā Karaliste risina sarunas ar trešām valstīm pēc izstāšanās no ES, var stāties spēkā tikai pēc pārejas režīma perioda beigām;

61.  atgādina, ka, sākot ar dienu, kad Apvienotā Karaliste izstājas no ES, tā vairs nevarēs izmantot starptautiskos nolīgumus, ko noslēgusi ES vai dalībvalstis tās vārdā, vai ES un dalībvalstis kopā; norāda, ka pārejas perioda laikā Apvienotajai Karalistei būs jāturpina pildīt no šiem nolīgumiem izrietošās saistības; uzsver, ka Apvienotā Karaliste nevarēs piedalīties pārvaldības struktūrās un lēmumu pieņemšanas procedūrās, ko paredz šie nolīgumi;

62.  norāda — tā kā pārejas režīms ir daļa no izstāšanās līguma, to var īstenot tikai tad, kad šis līgums stājas spēkā;

   iv) Citi atdalīšanās jautājumi

63.  aicina nekavējoties panākt vienošanos par visiem izstāšanās līguma projekta trešajā daļā izklāstītajiem atdalīšanās noteikumiem un mudina Apvienoto Karalisti iesniegt skaidru nostāju par visiem tiem neatrisinātajiem jautājumiem, kuri attiecas uz tās sakārtotu izstāšanos un saistībā ar kuriem tā vēl nav to izdarījusi;

Sagatavotība

64.  uzsver, cik svarīgs ir Komisijas un dalībvalstu darbs dažādos līmeņos izpratnes veicināšanas un sagatavotības jomā; uzsver — ņemot vērā Brexit radītās neskaidrības, ne tikai ES iestādēm, bet arī valstu iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un jo īpaši pilsoņiem ir jāsaņem brīdinājumi un pienācīga informācija, lai viņi varētu atbilstoši sagatavoties visiem iespējamiem scenārijiem, tajā skaitā iespējamībai, ka nekāda vienošanās netiks panākta; jo īpaši prasa sākt īstenot pasākumus, kas vērsti uz maksimālu skaitu skarto nozaru un personu, tostarp šādās jomās:

   nepārtraukta un droša piekļuve medicīnā un veterinārijā izmantojamajām zālēm un medicīniskajām ierīcēm pacientiem, arī droša un pastāvīga radioizotopu piegāde;
   finanšu pakalpojumi ekonomikas dalībniekiem;
   to MVU un mazo uzņēmēju sagatavotība, kuri tirgojas ar Apvienoto Karalisti, piemēram, lauksaimniecības pārtikas ražotāji un zivsaimniecības produktu ražotāji, un kuriem pirmo reizi varētu būs jāsaskaras ar eksporta procedūrām un noteikta veida prasībām, arī sanitārajām un fitosanitārajām prasībām;
   ierobežojumi un šķēršļi, kas varētu izrietēt no jaunā pasažieru un preču pārvadājumu tiesiskā regulējuma, un to iespējamā ietekme uz “pēdējā brīža” komponentiem pārtikas piegādes, pārstrādes un izplatīšanas ķēdē;
   pareizas marķēšanas, izsekojamības un lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu patiesas izcelsmes norādes spēja, lai nodrošinātu atbilstību pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku labturības standartiem un precīzu informāciju patērētājiem par pārtikas produktiem;
   datu aizsardzības tiesiskais regulējums;
   Komisijas uzdevums apzināt visus ES tiesību aktus, kuri būs jāgroza Brexit rezultātā;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Apvienotās Karalistes valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0102.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0361.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0490.


Dzelzceļa transporta statistika ***I
PDF 399kWORD 48k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dzelzceļa transporta statistiku (pārstrādāta redakcija) (COM(2017)0353 – C8-0223/2017 – 2017/0146(COD))
P8_TA(2018)0070A8-0038/2018

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0353),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 338. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0223/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 6. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2018. gada 23. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2017. gada 13. oktobra vēstuli Transporta un tūrisma komitejai saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0038/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi, kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo aktu negrozīto noteikumu kodifikāciju ar šiem grozījumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, atbalstot Komisijas priekšlikumu un ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 14. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par dzelzceļa transporta statistiku (pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/643.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.
(2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.


Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšana
PDF 309kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta lēmums par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu  (N8-0053/2018 – C8-0040/2018 – 2018/0804(NLE))
P8_TA(2018)0071A8-0056/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 20. februāra ieteikumu (N8-0053/2018)(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C8-0040/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0056/2018),

A.  tā kā Eiropadome, 2018. gada 22. februārī nosūtot vēstuli, ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu par Luis de Guindos iecelšanu Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku, sākot no 2018. gada 1. jūnija;

B.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C.  tā kā minētā komiteja 2018. gada 26. februārī rīkoja stundu un 15 minūtes ilgu kandidāta uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

D.  tā kā Parlaments pauž bažas par dzimumu līdzsvaru, atlases procedūru, iecelšanas amatā laiku un politisko neatkarību, kā arī lūdz Padomi iesaistīties dialogā ar Parlamentu par to, kā turpmākajās amatā iecelšanās procesu uzlabot,

1.  apstiprina Padomes ieteikumu iecelt Luis de Guindos par Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieku;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 67, 22.2.2018., 1. lpp.


Pasākumi Ņūkāslas slimības kontrolei ***I
PDF 395kWORD 50k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Padomes Direktīvu 92/66/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus Ņūkāslas slimības kontrolei (COM(2017)0742 – C8-0431/2017 – 2017/0329(COD))
P8_TA(2018)0072A8-0026/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0742),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0431/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0026/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 14. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/..., ar kuru groza Padomes Direktīvu 92/66/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus Ņūkāslas slimības kontrolei

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/597.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Turpmāka makrofinansiālā palīdzība Gruzijai ***I
PDF 392kWORD 49k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai (COM(2017)0559 – C8-0335/2017 – 2017/0242(COD))
P8_TA(2018)0073A8-0028/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0559),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0335/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pieņemts vienlaikus ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Lēmumu Nr. 778/2013/ES, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2018. gada 21. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0028/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 14. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/..., ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2018/598.)

(1) OV L 218, 14.8.2013., 15. lpp.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2017/008 DE/Goodyear
PDF 422kWORD 52k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Vācijas pieteikums EGF/2017/008 DE/Goodyear) (COM(2018)0061 – C8-0031/2018 – 2018/2025(BUD))
P8_TA(2018)0074A8-0061/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0061 – C8-0031/2018),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0061/2018),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darba ņēmējiem, vajadzētu būt dinamiskai un tā būtu jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi;

C.  tā kā Vācija iesniedza pieteikumu EGF/2017/008 DE/Goodyear, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF pēc 646 darba ņēmēju atlaišanas saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 22. nodaļā (“Gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana”) NUTS 2. līmeņa reģionā Karlsrūes administratīvajā apgabalā (DE12)Vācijā;

D.  tā kā pieteikums ir balstīts uz EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem intervences kritērijiem, kuros paredzēts, ka četru mēnešu atskaites periodā kopā vismaz 500 darba ņēmēju ir atlaisti kādā dalībvalsts uzņēmumā, ieskaitot darba ņēmēju atlaišanu un/vai pašnodarbinātu personu darbības beigšanos šī uzņēmuma piegādes uzņēmumos vai pakārtotās ražošanas uzņēmumos,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka Vācija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 2 165 231 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 3 608 719;

2.  norāda, ka Vācijas iestādes pieteikumu iesniedza 2017. gada 6. oktobrī un pēc tam, kad Vācija bija sniegusi papildu informāciju, Komisija pieteikuma novērtēšanu pabeidza 2018. gada 9. februārī, šajā pašā dienā to darot zināmu Parlamentam;

3.  norāda, ka tādu Āzijas valstu kā Ķīnas, Taivānas un Singapūras ražotāju pasaules riepu tirgus daļa pieauga no 4 % (2001. gadā) līdz 20 % (2013. gadā);

4.  norāda, ka Vācijas iestādes 2018. gada 1. janvārī sāka sniegt individualizētus pakalpojumus paredzētajiem atbalsta saņēmējiem; tāpēc par izdevumiem, kas saistīti ar šīm darbībām, varēs saņemt finansiālu ieguldījumu no EGF;

5.  norāda — Vācija apgalvo, ka darba ņēmēju atlaišana ir saistīta ar globalizācijas dēļ notikušām lielām strukturālām pārmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos un ar globalizācijas radīto negatīvo ietekmi uz B segmenta automobiļu riepu ražošanu Savienībā;

6.  atgādina, ka uzņēmumā Goodyear notikusī darba ņēmēju atlaišana, sagaidāms, radīs būtisku negatīvu ietekmi uz vietējo ekonomiku un ka darba ņēmēju atlaišanas sekas ir saistītas ar grūtībām atrast jaunu darbu saistībā ar to, ka trūkst darbvietu, atlaistajiem darba ņēmējiem ir zems izglītības līmenis, viņu specifiskās profesionālās prasmes ir iegūtas nozarē, kurā tagad vērojams noriets, un darbu meklē liels skaits darba ņēmēju;

7.  apzinās to, ka Savienības automobiļu ražošana un tirgus daļas globalizācijas rezultātā ir samazinājušās; pieņem zināšanai, ka tādēļ uzņēmumam Goodyear B segmenta riepu ražošanā ir izveidojies ievērojams jaudas pārpalikums, kura dēļ uzņēmums ir spiests slēgt vienu no savām Eiropā esošajām ražotnēm, kura bija lielākais darba devējs reģionā; norāda, ka EGF varētu arī atvieglot darba ņēmēju pārrobežu pārvietošanos no sarūkošām nozarēm dažās dalībvalstīs uz augošām nozarēm citās dalībvalstīs;

8.  norāda, ka pieteikums attiecas uz 646 darba ņēmējiem, kuri atlaisti uzņēmumā Goodyear, un lielākā daļa no tiem ir vecumā no 30 līdz 54 gadiem; norāda arī uz to, ka būtiska atlaisto darba ņēmēju daļa ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem ar ražošanas nozarei specifiskām prasmēm; turklāt norāda, ka aptuveni 300 atlaisto darba ņēmēju ir migrantu izcelsmes iedzīvotāji bez kvalifikācijas un tiem nav formālas kvalifikācijas, piemēram, pabeigtas arodmācības, un tādēļ viņi ir nelabvēlīgā situācijā reģionālajā darba tirgū; uzsver, ka Vaghoizeles apgabalā, kurā atrodas Filipsburgas ražotne, notiek strukturālas pārmaiņas; ņemot to vērā, atzīst, ka svarīga nozīme ir EGF līdzfinansētiem aktīviem darba tirgus pasākumiem, lai uzlabotu šo grupu izredzes atgriezties darba tirgū;

9.  norāda, ka Vācija plāno īstenot sešu veidu pasākumus atlaistajiem darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) kvalifikācijas celšanas pasākumus, ii) līdzinieku grupas / darbseminārus, iii) konsultācijas par saimnieciskās darbības sākšanu, iv) darba meklēšanu, v) papildu darbaudzināšanu / nodarbinātības nodrošināšanu, vi) mācību pabalstus;

10.  norāda, ka ienākumu atbalsta pasākumu maksimālais apjoms būs 35 % no visa individualizēto pasākumu kopuma, kā paredzēts EGF regulā, un ka minētās darbības ir atkarīgas no tā, vai personas, kurām paredzēts atbalsts, piedalās darba meklēšanas vai apmācības pasākumos;

11.  atzinīgi vērtē apspriešanos ar ieinteresētajām personām, tostarp atlaisto darba ņēmēju pārstāvjiem, sociālajiem partneriem un reģionālajām iestādēm, kā arī uzņēmumu padomi, arodbiedrību un vadību, kas notika, izstrādājot saskaņoto individualizēto pakalpojumu kopumu;

12.  atzinīgi vērtē valsts nodarbinātības dienesta lēmumu kvalifikāciju un prasmju stratēģijas izstrādāšanā ņemt vērā gan turpmākās darba tirgus vajadzības, gan attiecīgo darbinieku kvalifikāciju;

13.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi; atzinīgi vērtē apliecinājumus, ka organizētie pasākumi atbilst Vācijas ilgtspējas stratēģijai un ka struktūrai, kurai uzticēts izveidot abus pārejas uzņēmumus, ir ilgtspējas sertifikācija;

14.  norāda, ka Vācijas iestādes ir apliecinājušas, ka ierosinātās darbības nesaņems finansiālu atbalstu no citiem Savienības fondiem vai finanšu instrumentiem, ka tiks novērsta jebkāda dubulta finansēšana un ka tās papildinās no struktūrfondiem finansētās darbības;

15.  atzinīgi vērtē Vācijas sniegto apstiprinājumu, ka EGF finansiālais ieguldījums neaizstās darbības, kas attiecīgajam uzņēmumam jāveic saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, vai uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

16.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos mudināt valstu iestādes sniegt sīkākas ziņas par nozarēm, kurās ir izaugsmes iespējas un kurās tādēļ, iespējams, tiks pieņemti jauni darbinieki, kā arī vākt pamatotus datus par EGF finansējuma ietekmi, cita starpā uz jaunu darbvietu kvalitāti, pastāvēšanas ilgumu un ilgtspēju, uz pašnodarbināto personu un jaunuzņēmumu skaitu un procentuālo īpatsvaru, un par reintegrācijas līmeni, kas sasniegts, izmantojot EGF;

17.  atgādina par savu aicinājumu Komisijai nodrošināt publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar EGF pieteikumiem;

18.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

19.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Vācijas pieteikums EGF/2017/008 DE/Goodyear)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2018/513.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Nākamā DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada
PDF 633kWORD 88k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par nākamo DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada (2017/2052(INI))
P8_TA(2018)0075A8-0048/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 311., 312. un 323. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1), un grozījumus, kas tajā izdarīti ar Padomes 2017. gada 20. jūnija Regulu (ES, Euratom) 2017/1123(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 28. jūnija pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni (COM(2017)0358),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(5),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 70/1 „Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development” („Pārveidosim mūsu pasauli: Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(6),

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma ratifikāciju Eiropas Parlamentā 2016. gada 4. oktobrī(7) un Padomē 2016. gada 5. oktobrī(8),

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras ziņojumu „Challenges facing civil society organisations working on human rights in the EU” („Cilvēktiesību jomā strādājošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju problēmas Eiropas Savienībā”),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas pašiniciatīvas atzinumu par ES finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta kontroles komitejas atzinumus, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas nostāju grozījumu veidā un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0048/2018),

A.  tā kā vienošanās par pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) tika panākta 2013. gadā un salīdzinājumā ar iepriekšējo finanšu plānošanas periodu tajā pirmo reizi bija reālā izteiksmē iestrādāts gan saistību, gan maksājumu apropriāciju samazinājums, neraugoties uz ES kompetences jomu paplašināšanos un mērķu vērienīgumu, kā attiecīgi noteikts Lisabonas līgumā un stratēģijā „Eiropa 2020”; tā kā šai shēmai bija raksturīga arī ievērojama starpība starp saistību un maksājumu apropriāciju līmeni, kas veicināja nesamaksātu rēķinu uzkrāšanos DFS darbības pirmajos divos gados; tā kā DFS un ar to saistīto juridisko pamatu vēlīna pieņemšana veicināja īstenošanas iekavēšanos, kuras sekas joprojām ir jūtamas un kuras rezultātā pašreizējās DFS beigās varētu uzkrāties maksājumu pieprasījumi, ietekmējot arī nākamo periodu; tā kā, pateicoties Parlamenta neatlaidībai, DFS tika iekļauti jauni noteikumi, kas ļaus iespējami pilnīgāk izmantot tās kopējo maksimālo apjomu un paredzēt elastības mehānismus;

B.  tā kā drīz vien apliecinājās, ka 2014.–2020. gada DFS nav piemērota faktisko vajadzību apmierināšanai un politisko mērķu vērienīgumam, jo to jau no paša sākuma nācās izmantot, lai reaģētu uz vairākām krīzēm un jauniem, DFS pieņemšanas laikā neprognozētiem izaicinājumiem tādās jomās kā investīcijas, sociālā atstumtība, migrācija un bēgļi, jauniešu nodarbinātība, drošība, lauksaimniecība, vide un klimata pārmaiņas; tā kā rezultātā pašreizējā DFS tikai divus gadus kopš īstenošanas sākuma jau ir maksimāli noslogota, jo ir izsmeltas pieejamās rezerves, būtiskā apmērā izmantoti elastības noteikumi un īpašie instrumenti, ir jūtams spiediens uz pastāvošajiem politikas virzieniem un programmām vai tajos pat ir izdarīti samazinājumi, un ir izveidoti daži ārpusbudžeta mehānismi, lai zināmā mērā kompensētu ES budžeta nepietiekamo apmēru un elastīgumu;

C.  tā kā šie trūkumi bija nepārprotami redzami jau DFS vidusposma novērtēšanā un pārskatīšanā, kas tika uzsākta 2016. gada beigās, un, kā norādīts Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā, būtu bijis pamatoti uz tiem reaģēt ar tūlītēju rīcību; tā kā, panākot vienošanos vidusposma pārskatīšanā, izdevās nedaudz paplašināt līdzšinējo elastības noteikumu potenciālu, bet neizdevās pārskatīt DFS maksimālos apjomus;

D.  tā kā Komisija 2018. gada maijā nāks klajā ar priekšlikumu kopumu par DFS laikposmam pēc 2020. gada, tostarp ar priekšlikumu par nākotnes pašu resursiem, kaut arī saskaņā ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 šis priekšlikumu kopums būtu bijis jāiesniedz līdz 2018. gada 1. janvārim; tā kā ir gaidāms, ka drīz pēc tam sekos likumdošanas priekšlikumu projekti attiecībā uz finanšu programmām un instrumentiem,

1.  pieņem šo rezolūciju, kurā izklāstīta Parlamenta nostāja attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada, īpašu uzmanību pievēršot tās gaidāmajām prioritātēm, apmēram, struktūrai, ilgumam, elastībai un citiem horizontālajiem principiem, un atzīmētas konkrētās budžeta pamatnostādnes attiecīgajām ES politikas jomām, kuras aptvers nākamā finanšu shēma; gaida, ka Komisija iesniegs likumdošanas priekšlikumu par nākamo DFS kopā ar jauna iestāžu nolīguma projektu, kurā būs ņemta vērā Parlamenta nostāja un ierosinājumi; uzsver, ka šī rezolūcija arī veido pamatu Parlamenta līdzdalībai procedūrā, kuras rezultātā tiks pieņemta nākamā DFS;

2.  līdztekus pieņem atsevišķu rezolūciju(9) , kurā izklāstīta Parlamenta nostāja par ES pašu resursu sistēmas reformu saskaņā ar ieteikumiem, kas saņemti no Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos; aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus par ES pašu resursiem, un norāda, ka to tvērumam vajadzētu būt vērienīgam un tie būtu jāiesniedz kopā ar DFS priekšlikumiem; uzsver, ka gaidāmajās sarunās par nākamo DFS vienkopus tiks aplūkoti gan izdevumu, gan ieņēmumu aspekti un ka vienošanos par DFS būs iespējams panākt tikai tad, ja būs gūti atbilstoši panākumi pašu resursu jautājumā;

I.Nākamās DFS prioritātes un problēmjautājumi

3.  atzinīgi vērtē diskusiju par nākamo DFS, raugoties uz to kā uz iespēju sagatavot pamatu spēcīgākai un ilgtspējīgākai Eiropai, izmantojot vienu no tās pašiem acīmredzamākajiem instrumentiem, proti, Savienības budžetu; uzskata, ka nākamā DFS būtu jāiestrādā plašākā stratēģijā un vēstījumā par Eiropas nākotni; uzskata, ka DFS ir jāveido, pārvēršot ES politiskās ieceres un politiskās prioritātes atbilstošos budžeta līdzekļos;

4.  pauž pārliecību, ka nākamā DFS būtu jābalsta uz Savienības jau iedibināto politiku un prioritātēm, kuru mērķis ir veicināt mieru, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību, sekmēt labklājību, noturīgu un ilgstošu ekonomisko izaugsmi, pētniecību un inovāciju, nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību, tādējādi radot pienācīgas kvalitātes darbvietas, cīnīties pret klimata pārmaiņām un veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī dalībvalstu un iedzīvotāju solidaritāti; uzskata, ka šie pīlāri ir priekšnoteikums pienācīgai vienotā tirgus un ekonomiskās un monetārās savienības darbībai, kā arī Eiropas pozīciju nostiprināšanai pasaulē; pauž pārliecību, ka šobrīd tas Eiropas nākotnes iecerēm ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš;

5.  uzskata, ka nākamajai DFS būtu jādod Savienībai iespēja nodrošināt risinājumus un kļūt stiprākai, pārvarot šīs desmitgades krīzes — ekonomikas un finanšu lejupslīdi, jauniešu bezdarbu, pastāvīgo nabadzību un sociālo atstumtību, migrācijas un bēgļu problemātiku, klimata pārmaiņas un dabas katastrofas, vides degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu, terorismu un nestabilitāti (šeit uzskaitīti vien daži piemēri); uzsver, ka šie globālie pārrobežu mēroga problēmjautājumi, kuru ietekme jūtama valstu iekšienē, liecina par to, ka mūsu ekonomikas un sabiedrības ir savstarpēji atkarīgas, un norāda, ka ir nepieciešama kopīga rīcība;

6.  norāda, ka Eiropas Savienībai ir jāizpilda sava apņemšanās kļūt par līderi ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanā, kuri nodrošina globālu ceļvedi, kā planētas iespēju robežās veidot ilgtspējīgāku, vienlīdzīgāku un labklājīgāku sabiedrību; uzsver, ka nākamajai DFS ir jābūt saskaņotai ar IAM; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos integrēt IAM visās ES politikas nostādnēs un iniciatīvās; sagaida, ka ES izpildīs savas apņemšanās sasniegt šos mērķus; turklāt uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra izsludināšana un ES un dalībvalstu apņemšanās nodrošināt sociālāku Eiropu būtu jāatbalsta ar pienācīgiem finanšu resursiem; uzskata, ka, ievērojot Parīzes nolīgumu, ar klimatu saistītie izdevumi salīdzinājumā ar pašreizējo DFS būtu ievērojami jāpalielina un tiem iespējami drīz (vēlākais — 2027. gadā) būtu jāsasniedz 30 %;

7.  uzsver, ka nākamā DFS dod Savienībai iespēju parādīt, ka tā ir vienota un spēj risināt tādus politiskos pavērsienus kā Brexit, populistisko un nacionālistisko kustību augošā popularitāte un izmaiņas pasaules līderpozīcijās; uzsver, ka šķelšanās un egocentrisms nav atbilde uz globāliem jautājumiem un uz iedzīvotāju bažām; uzskata, ka it īpaši Brexit sarunas liecina par to, ka priekšrocības, ko nodrošina atrašanās Savienības sastāvā, ir ievērojami lielākas nekā izmaksas, kas saistītas ar ieguldījumu tās budžetā; šajā sakarībā aicina pilnībā ievērot iepriekš uzņemto saistību kopumu, kā Lielās piektdienas vienošanās gadījumā, attiecībā uz tiesiskuma un demokrātijas respektēšanu;

8.  tāpēc aicina pastāvīgi atbalstīt pastāvošo politiku, it īpaši ES ilgtermiņa politikas jomas, kas nostiprinātas Līgumos, proti, kopējo lauksaimniecības politiku, kopējo zivsaimniecības politiku un kohēzijas politiku, jo tās ES iedzīvotājiem sniedz taustāmus labumus no Eiropas projekta; noraida jebkuru mēģinājumu renacionalizēt šīs politikas jomas, jo tas nedz samazinātu uz nodokļu maksātājiem un patērētājiem gulstošo finansiālo slogu, nedz arī ļautu panākt labākus rezultātus, toties kavētu izaugsmi, solidaritāti un vienotā tirgus darbību, vienlaikus vēl vairāk padziļinot nevienlīdzību un palielinot atšķirības starp teritorijām un tautsaimniecības nozarēm; pauž nodomu nākamajā plānošanas periodā šīm politikas jomām ES-27 valstīs nodrošināt tādu pašu finansējuma līmeni, vienlaikus turpinot uzlabot šo politikas jomu efektivitāti un vienkāršot ar tām saistītās procedūras;

9.  uzskata, ka Eiropai būtu jāpaver perspektīvas jaunajai paaudzei, kā arī progresīviem uzņēmumiem, kas ļauj ES gūt lielākus panākumus pasaules mērogā; pauž apņēmību ievērojami paplašināt divas nozīmīgas programmas, proti, Pētniecības pamatprogrammu un „Erasmus+”, kuras ar pašreizējiem līdzekļiem nespēj apmierināt ļoti lielo pieprasījumu, ko veido izcilas kvalitātes pieteikumi; pauž nelokāmu atbalstu ievērojamai resursu palielināšanai jauniešu bezdarba apkarošanas mērķiem un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanai, izmantojot programmas, kuras stāsies Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) vietā; atbalsta arī Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) 2.0 resursu palielināšanu;

10.  aicina Savienību īstenot savu lomu trīs jaunās politikas jomās, kuras izveidojušās pašreizējās DFS darbības laikā un kurām ir gan iekšējā, gan ārējā dimensija, proti,

   izstrādāt un finansēt visaptverošu patvēruma, migrācijas un integrācijas politiku un risināt migrācijas un pārvietošanas pamatcēloņus trešās valstīs,
   stiprināt ārējo robežu aizsardzību un sekmēt stabilitāti, it īpaši aizsargājot cilvēktiesības ārpus Savienības robežām, novēršot konfliktus un īstenojot ārējo attīstības politiku,
   nodrošināt vispārēju iekšējo drošību Eiropas iedzīvotājiem un apvienot aizsardzības pētniecības centienus un aizsardzības spējas, vienlaikus uzsverot, ka šajā jomā īstenotās darbības nedrīkstētu norisināties uz ES attīstības politikas rēķina;

11.  uzsver, ka jaunajā shēmā ir iecerēts iekļaut divus jaunus finansiālā atbalsta veidus, kam atvēlēta īpaši redzama vieta Savienības ekonomikas darba programmā, proti, turpināt investīciju atbalsta shēmu, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, darbību un attīstīt eurozonas dalībvalstu stabilizācijas funkciju, iespējams, ar ierosinātā Eiropas Monetārā fonda palīdzību, līdztekus izmantojot īpašu konverģences instrumentu dalībvalstīm, kuras gatavojas pievienoties eurozonai;

12.  uzsver, ka Savienības budžetā, pirmkārt, būtu jāiekļauj īpašā eurozonas budžeta kapacitāte, kas rēķināma papildus daudzgadu finanšu shēmas maksimālajiem apjomiem, neskarot pārējās DFS programmas, un tā būtu jāfinansē eurozonas dalībvalstīm un citiem iesaistītajiem dalībniekiem, izmantojot ieņēmumu avotu, par kuru jāvienojas iesaistītajām dalībvalstīm un kurš tiks uzskatīts par piešķirtajiem ieņēmumiem un garantijām; uzskata, ka, tiklīdz šīs fiskālās kapacitātes stāvoklis būs stabilizējies, to varētu finansēt no īsteniem pašu resursiem, kā ieteikts M. Monti ziņojumā par ES turpmāko finansēšanu;

13.  atkārtoti apstiprina principu, ka, ieviešot papildu politiskās prioritātes, būtu jāparedz arī papildu finanšu līdzekļi neatkarīgi no tā, vai šīs prioritātes veidojas brīdī, kad tiek pieņemta jauna DFS, vai tās īstenošanas gaitā, un uzsver, ka jaunu vajadzību finansēšana nedrīkstētu kaitēt jau pastāvošām politikas jomām un programmām; turklāt cer, ka tiks ieviesti pietiekami elastības noteikumi, lai pielāgotos neparedzētiem apstākļiem, kas var veidoties DFS darbības laikā;

14.  uzskata, ka spēcīgāku un vērienīgāku Eiropu var panākt tikai tad, ja šim mērķim paredz lielākus finanšu līdzekļus; ņemot vērā iepriekš minētos problēmjautājumus un prioritātes, kā arī Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, prasa ievērojami palielināt Savienības budžetu; lēš, ka nepieciešamajiem DFS izdevumu maksimālajiem apjomiem ir jābūt 1,3 % apmērā no ES-27 NKI, neņemot vērā to instrumentu klāstu, kuri jārēķina papildus maksimālajiem apjomiem;

15.  pauž pārliecību, ka — ja vien Padome nepiekritīs ievērojami palielināt valstu iemaksas ES budžetā — vienīgā iespēja, kā nodrošināt atbilstošu finansējumu nākamajai DFS, ir ieviest jaunus, īstenus ES pašu resursus;

II.Horizontāli jautājumi

ES budžeta principi un budžeta patiesums

16.  atgādina Eiropas budžeta principus — vienotība, budžeta precizitāte, gada pārskats, līdzsvars, universālums, specifikācija, papildināmība, subsidiaritāte, pareiza finanšu pārvaldība un pārredzamība —, kuri jāievēro, veidojot un izpildot Savienības budžetu;

17.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka Savienības politiskie mērķi ir jāsalāgo ar atbilstošiem finanšu resursiem, un atgādina, ka LESD 311. pantā ir noteikts, ka Savienība pati nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi tās mērķu sasniegšanai un politikas īstenošanai;

18.  šajā sakarībā norāda, ka Eiropadomes pieņemto politisko lēmumu un iniciatīvu pilnīga īstenošana ir iespējama tikai tad, ja ir nodrošināts vajadzīgais finansējums, un uzsver, ka jebkāda cita pieeja mazina Savienības budžeta patiesumu un iedzīvotāju uzticēšanos;

19.  uzskata, ka DFS, kas pārvērš ES politiskās prioritātes konkrētās investīcijās, ir izcils instruments ES izdevumu ilgtermiņa plānošanai un noteikta, stabila publisko investīciju līmeņa nodrošināšanai dalībvalstīs; taču pauž nožēlu, ka pirms nākamās DFS pieņemšanas iepriekš nenotiek savstarpēja ilgtermiņa stratēģijas saskaņošana; turklāt atgādina, ka ES budžets galvenokārt ir investīciju budžets, kas kalpo kā papildinošs papildu finansējuma avots darbībām, kuras tiek veiktas valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

Ilgums

20.  uzskata, ka, lemjot par DFS ilgumu, būtu jārod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām prasībām: no vienas puses, vairākos ES politikas virzienos, it īpaši jomās, kurās tiek izmantota dalīta pārvaldība, piemēram, lauksaimniecības un kohēzijas politikā, ir vajadzīga stabilitāte un paredzamība, ko nodrošinātu saistību uzņemšanās vismaz uz septiņiem gadiem, taču, no otras puses, ir vajadzīga demokrātiskā leģitimitāte un pārskatatbildība, kuru nodrošinātu katras finanšu shēmas sinhronizēšana ar Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas politisko ciklu, kas ilgst piecus gadus;

21.  uzsver, ka obligāts politisks noteikums katram jaunievēlētajam Parlamentam ir vēlēšanu cikla gaitā spēt būtiski ietekmēt DFS gan summu, gan politisko prioritāšu ziņā; uzsver, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas dod ES pilsoņiem iespēju nepastarpināti paust savu nostāju attiecībā uz Savienības budžeta prioritātēm un ka tam būtu jāatspoguļojas saistošās pēcvēlēšanu korekcijās finanšu shēmā; tādēļ uzskata, ka katra politiskā cikla gaitā Komisijai ir jānāk ar priekšlikumu un Parlamentam un Padomei ir jālemj vai nu par nākamās DFS izveidi, vai par spēkā esošās DFS obligātu vidusposma pārskatīšanu;

22.  uzsver, ka, nosakot DFS ilgumu, ir pakāpeniski jāpāriet uz 5+5 gadu periodu, kas ietvertu obligātu vidusposma pārskatīšanu; aicina Komisiju izstrādāt skaidru priekšlikumu, kurā būtu izklāstītas metodes 5+5 gadus ilgas finanšu shēmas praktiskai īstenošanai; pauž pārliecību, ka DFS nevar ilgt tikai piecus gadus — šādu variantu nevar apsvērt tādēļ, ka tas radītu nopietnus šķēršļus vairāku ES politikas virzienu plānošanas un īstenošanas prasībām;

23.  tomēr atzīst — ņemot vērā, ka pašreizējā DFS darbosies līdz 2020. gada decembrim, bet nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek 2019. gada pavasarī, nav iespējams uzreiz ieviest 5+5 gadu risinājumu, jo netiktu pietiekami labi saskaņoti dažādie cikli; tāpēc uzskata, ka nākamā DFS būtu jānosaka uz septiņiem gadiem (2021.–2027. gads), tostarp paredzot obligātu vidusposma pārskatīšanu, un tas būtu pārejas risinājums, kas piemērojams pēdējo reizi;

Vidusposma pārskatīšana

24.  pauž pārliecību, ka ir jāsaglabā juridiski saistoša un obligāta DFS vidusposma novērtēšana un pārskatīšana, kā paredzēts jaunajā DFS regulā; atgādina, ka 2016. gadā īstenotā vidusposma pārskatīšana bija vēsturē pirmais gadījums, kad DFS regula patiešām tika pārskatīta, un to pozitīvi vērtēja gan Padome, gan Parlaments, it sevišķi attiecībā uz DFS elastības noteikumu nostiprināšanu;

25.  uzskata, ka 2021.–2027. gada DFS vidusposma pārskatīšanu vajadzētu ierosināt un par to lemt savlaicīgi, lai nākamais Parlaments un Komisija varētu atbilstoši pielāgot finanšu shēmu; uzsver, ka, pārskatot DFS, ikreiz būtu jānodrošina Parlamenta iesaistīšana un jāaizsargā tā kā līdzvērtīgas budžeta lēmējiestādes prerogatīvas; turklāt uzsver, ka ikviena faktiska pārskatīšana ietver arī DFS maksimālo apjomu pārskatīšanu attiecībā uz atlikušo periodu, ja tiek konstatēta to neatbilstība situācijai;

Elastība

26.  uzsver, ka pašreizējās DFS darbības laikā budžeta lēmējinstitūcija apstiprināja apjomīgu DFS regulā iekļauto elastības mehānismu un īpašo instrumentu izmantošanu, lai nodrošinātu papildu apropriācijas, kas bija vajadzīgas, lai reaģētu uz smagām krīzēm vai lai finansētu jaunas politiskās prioritātes;

27.  tādēļ uzskata, ka elastības noteikumi pašreizējā DFS ir darbojušies labi un ir nodrošinājuši risinājumus saistībā ar ievērojama apmēra finansējumu, kas galvenokārt bijis nepieciešams, lai risinātu migrācijas un bēgļu problemātiku un lai novērstu investīciju deficītu; atgādina, ka Parlaments bija iniciators vairākiem no minētajiem noteikumiem, kurus tas nepiekāpīgi aizstāvēja iepriekšējo DFS sarunu laikā;

28.  uzskata, ka joprojām ir jāturpina šos noteikumus nostiprināt, lai labāk reaģētu uz jauniem uzdevumiem, neparedzētiem notikumiem un jaunām politiskajām prioritātēm, kuras veidojas tādu ilgtermiņa plānu kā DFS īstenošanas gaitā; prasa nākamajā DFS nodrošināt lielāku elastīgumu, kas ļautu iespējami lielā mērā izmantot DFS vispārējos maksimālos apjomus saistībām un maksājumiem;

DFS elastības mehānismi

29.  uzskata, ka nākamās DFS maksimālie apjomi būtu jānosaka tādā līmenī, kas ļautu ne tikai finansēt ES politiku, bet arī katrā izdevumu kategorijā paredzēt pietiekamas saistību apropriāciju rezerves;

30.  pauž pārliecību, ka visas nepiešķirto līdzekļu rezerves būtu neierobežoti jāpārnes uz nākamajiem finanšu gadiem un budžeta lēmējinstitūcijai tās ikgadējā budžeta procedūrā būtu jāizmanto jebkādā nolūkā, kas atzīts par vajadzīgu; tādēļ prasa saglabāt saistību vispārējo rezervi, turklāt nenosakot nekādus ierobežojumus attiecībā uz darbības jomu un laiku;

31.  atgādina, ka vispārējai saistību rezervei ir izmantojamas tikai līdz N-1 gadam nepiešķirto līdzekļu rezerves, kad tās ir apstiprinātas, veicot tehniskās korekcijas, kas tiek darīts pirms budžeta projekta iesniegšanas; tomēr uzskata, ka ir svarīgi izpētīt veidus, kā izmantot arī N gada nepiešķirto līdzekļu rezerves, lai joprojām būtu iespējams finansēt papildu vajadzības, kas var rasties attiecīgā gada laikā;

32.  pauž stingru pārliecību, ka budžeta lēmējinstitūcijas apstiprinātās saistības būtu jāizmanto to sākotnējam mērķim un ka būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šāda prakse tiek īstenota visās politikas jomās; īpaši aicina Komisiju turpināt aktīvi strādāt šajā virzienā; tomēr pauž pārliecību, ka, ja patiešām notiek saistību atcelšana, kuras iemesls ir tādu darbību pilnīga vai daļēja neizpildīšana, kurām attiecīgie līdzekļi bijuši paredzēti, tie būtu jādara no jauna pieejami ES budžetā un budžeta lēmējinstitūcijai tie būtu jāizmanto ikgadējās budžeta procedūras ietvaros; uzskata, ka atceltās saistības būtu jāiekļauj tieši vispārējā saistību rezervē, nevis kādā konkrētā īpašā instrumentā vai rezervē;

33.  atgādina, ka saistību atcelšana izriet no budžeta lēmējinstitūcijas jau apstiprinātām saistībām, kuru rezultātā parasti būtu veikti attiecīgi maksājumi, ja darbība, kurai šie līdzekļi bija paredzēti, būtu tikusi īstenota, kā plānots; tādēļ uzsver, ka atcelto saistību atkārtota iekļaušana ES budžetā ir pienācīgi pamatota, taču to nevajadzētu izmantot, lai apietu attiecīgajā nozaru regulējumā paredzētos saistību atcelšanas noteikumus;

34.  norāda, ka ir jānodrošina pilnīga maksājumu rezervju pārnešana visā DFS, izmantojot maksājumu vispārējo rezervi; iebilst pret jebkādu ierobežojumu vai maksimālo apmēru piemērošanu rezervju pārvietošanai, kā tas ir pašreizējā DFS, un atgādina, ka šīs rezerves var izmantot tikai tad, ja tā lēmusi budžeta lēmējinstitūcija, kura gluži tāpat lemj arī par šo rezervju izmantošanas apmēru; uzsver, ka vispārējā maksājumu rezerve varētu būt noderīgs instruments, saskaroties ar jebkādu jaunu maksājumu krīzi, kas varētu izveidoties;

35.  uzsver ka DFS regulā būtu jāsaglabā maksimālo apjomu pārskatīšanas iespēja neparedzētu apstākļu gadījumos, kad finansējuma vajadzību dēļ ir izsmeltas vai pārsniegtas pieejamās līdzekļu rezerves un īpašie instrumenti; aicina paredzēt DFS regulā vienkāršotu procedūru mērķtiecīgai summu pārskatīšanai līdz saskaņotam slieksnim;

36.  iestājas par to, ka būtu jāsaglabā iespēja jebkurā ES programmā pārvietot finansējumu uz perioda sākumu vai beigām, lai būtu iespējama pretcikliska darbība, kas atbilstu faktiskās īstenošanas ritmam, un jēgpilna reakcija lielu krīžu apstākļos; turklāt prasa nodrošināt vēl lielāku likumdošanas procesa elastību, kuru patlaban paredz Iestāžu nolīguma 17. punkts — tas ļauj koriģēt saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņemto programmu kopējo finansējumu līdz +/-10 % apmērā —, palielinot šīs korekcijas apmēru līdz +/-15 %;

37.  norāda, ka elastību ir iespējams panākt, veicot līdzekļu pārvietojumus vienas un tās pašas DFS izdevumu kategorijas robežās, lai tādējādi finanšu resursi nonāktu tieši tur, kur tie ir nepieciešami, un uzlabotos ES budžeta izpilde; uzskata, ka mazāks izdevumu kategoriju skaits veicina lielāku DFS elastību; tomēr prasa, lai Komisija, pieņemot būtiskus autonomus līdzekļu pārvietojumus, proaktīvi informētu budžeta lēmējinstitūciju un apspriestos ar to;

DFS īpašie instrumenti

38.  apstiprina DFS īpašo instrumentu, proti, elastības instrumenta, rezerves palīdzībai ārkārtas gadījumos, ES Solidaritātes fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF), vispārējo arhitektūru un norāda uz šo instrumentu plašo izmantojumu pašreizējā DFS; prasa uzlabot to finansējumu un darbības noteikumus;

39.  īpaši prasa ievērojami palielināt elastības instrumenta finansējumu līdz vismaz EUR 2 miljardiem gadā; atgādina, ka elastības instruments nav saistīts ar kādu konkrētu politikas jomu un līdz ar to ir izmantojams jebkuram mērķim, kas atzīts par nepieciešamu; tādēļ uzskata, ka šo instrumentu var izmantot, lai segtu jebkādas jaunas finanšu vajadzības, kas rodas DFS darbības gaitā;

40.  norāda, ka rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos ir paredzēta, lai strauji reaģētu uz īpašiem palīdzības pieprasījumiem, ko trešās valstis iesniegušas saistībā ar neparedzētiem notikumiem, un uzsver tās sevišķo nozīmi pašreizējā kontekstā; prasa būtiski palielināt tās finansējumu līdz pat EUR 1 miljardam gadā;

41.  īpaši norāda uz to, cik ievērojamā apmērā ir ticis izmantots ES Solidaritātes fonds, lai sniegtu palīdzību vairāku nopietnu dabas katastrofu gadījumā, kuras būtiski ietekmējušas budžetu; uzsver arī to, ka šis instruments pozitīvi ietekmē sabiedrības viedokli; ierosina palielināt tā finansējumu līdz EUR 1 miljardam gadā;

42.  uzskata, ka EGF izmantošana nolūkā izrādīt ES solidaritāti un sniegt atbalstu darbiniekiem, kuri zaudējuši darbu saistībā ar globalizācijas ietekmē notikušām lielām strukturālām pārmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos vai globālās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ, nav pilnībā atklājusi tā sniegtās iespējas un ka šo fondu varētu izmantot vēl labāk un integrēt to ilgtermiņa stratēģijā, lai efektīvi sasniegtu un no jauna iekļautu darba tirgū atlaistos darbiniekus visās dalībvalstīs; uzskata, ka gaidāmajā EGF pārskatīšanā būtu jāpievēršas tā darbības tvērumam un jāuzlabo koordinācija ar citiem instrumentiem; uzskata, ka, pārskatot EGF, tam jaunajā DFS būtu jāparedz vismaz tikpat liela ikgadējā summa;

43.  ierosina izveidot īpašu rezervi DFS īpašajiem instrumentiem, par pamatu šai rezervei ņemot katra instrumenta neizlietotās apropriācijas, kas tiktu dzēstas; uzskata, ka šai rezervei vajadzētu darboties bez jebkādiem laika ierobežojumiem; prasa, lai šī rezerve, budžeta lēmējinstitūcijai pieņemot attiecīgu lēmumu, tiktu izmantota par labu ikvienam DFS īpašajam instrumentam, ar kuru nākas finansēt vajadzības, kas pārsniedz attiecīgā instrumenta finansiālo kapacitāti;

44.  konstatē, ka patlaban katram DFS īpašajam instrumentam tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi attiecībā uz to, kādā laikposmā ir iespējams pārnest neizlietotās apropriācijas; uzskata, ka šie noteikumi būtu jāsaskaņo, lai uz visiem minētajiem instrumentiem varētu attiecināt vienotu N+1 noteikumu;

45.  uzskata, ka neparedzēto izdevumu rezerve ir jāsaglabā kā instruments, kas izmantojams galējas nepieciešamības gadījumā; uzsver, ka šis ir īpašs instruments, ko var arī izmantot tikai maksājumu apropriācijām, un ka tā izmantošana bija noderīga, reaģējot uz 2014. gada maksājumu krīzi; tādēļ prasa palielināt tā maksimālo ikgadējo piešķīrumu līdz 0,05 % no ES NKI;

46.  uzsver, ka DFS īpašie instrumenti gan attiecībā uz saistību, gan maksājumu apropriācijām būtu jārēķina papildus DFS maksimālajiem apjomiem; uzskata, ka jautājums par šo instrumentu maksājumu iekļaušanu budžetā tika nepārprotami atrisināts 2014.–2020. gada DFS vidusposma pārskatīšanā, tādējādi izbeidzot ieilgušās domstarpības ar Padomi interpretācijas jautājumā; iestājas par to, ka DFS regulā būtu jāievieš skaidrs noteikums par to, ka maksājumi, kas izriet no DFS īpašo instrumentu izmantošanas saistību apropriācijām, būtu jārēķina papildus DFS gada maksimālajam maksājumu apjomam;

47.  norāda — lai izmantotu DFS trīs īpašos instrumentus, saskaņā ar pašreizējo Iestāžu nolīgumu Parlamentā ir nepieciešams īpašs balsu vairākums; uzskata, ka šis noteikums ir novecojis, jo tas ir saistīts ar īpašo balsu vairākumu, kas pirms Lisabonas līguma bija nepieciešams ES budžeta pieņemšanai; prasa ievērot vienotu pieeju balsošanas prasībām attiecībā uz šo instrumentu izmantošanu, norādot, ka tām vajadzētu būt tādām pašām kā ES budžeta pieņemšanas prasībām;

Ieņēmumi — īpašā rezerve

48.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka visi ieņēmumi no naudas sodiem, kuri ir iekasēti no uzņēmumiem par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu vai ir saistīti ar novēloti veiktām valstu iemaksām ES budžetā, būtu jāiekļauj ES budžetā kā papildu ieņēmumu pozīcija, neveicot attiecīgu NKI iemaksu samazinājumu;

49.  šajā nolūkā prasa ES budžetā izveidot īpašu rezervi, kurā laika gaitā pakāpeniski uzkrātos visu veidu neparedzēti citi ieņēmumi un kura tiktu pienācīgi pārnesta, lai, rodoties vajadzībām, nodrošinātu papildu izdevumu iespējas; uzskata, ka šī rezerve būtu jāparedz DFS īpašajiem instrumentiem un ar to būtu jānodrošina papildu piešķīrumi gan saistību, gan maksājumu apropriācijās, pamatojoties uz budžeta lēmējinstitūcijas lēmumu;

Efektīva un lietderīga ES resursu izmantošana

50.  atzīst, ka Eiropas pievienotās vērtības nodrošināšanai vajadzētu būt vienam no galvenajiem vadošajiem principiem, ES iestādēm lemjot par izdevumu veidiem nākamajā DFS; tomēr norāda, ka šai koncepcijai ir daudzas interpretācijas, un prasa izstrādāt vienotu, skaidru un saprotamu attiecīgo kritēriju definīciju, ņemot vērā teritoriālās īpatnības un, ja iespējams, paredzot izmērāmus snieguma rādītājus; brīdina nemēģināt izmantot šādu definīciju, lai, argumentējot ar tīri kvantitatīviem vai īstermiņa ekonomiskiem apsvērumiem, apšaubītu ES politikas pasākumu un programmu lietderīgumu;

51.  norāda, ka atsauce uz jēdzienu „Eiropas pievienotā vērtība” ir atrodama vairākos Komisijas dokumentos; atkārtoti norāda uz parametru sarakstu, kas šajā sakarībā sniegts Parlamenta izstrādātajā 2017. gada 24. oktobra rezolūcijā; atgādina, ka ES resursi būtu jāizmanto gan Eiropas sabiedrisko labumu finansēšanai, gan arī katalizējošai darbībai, stimulējot dalībvalstis visos administratīvajos līmeņos rīkoties, lai izpildītu Līguma mērķus un sasniegtu kopīgus ES mērķus, kas citādi netiktu īstenoti; piekrīt, ka ES budžets būtu jāizmanto, lai finansētu darbības, kuras var dot labumu visai ES, kuras nevar efektīvi nodrošināt neviena dalībvalsts atsevišķi un kuras šādi var īstenot rentablāk nekā darbības, kas tiktu veiktas tikai valsts, reģionālā vai vietējā līmenī; turklāt uzskata, ka ES budžetam vajadzētu palīdzēt veidot un atbalstīt mieru un stabilitāti ES kaimiņvalstīs un ārpus to robežām; uzskata, ka Eiropas pievienoto vērtību rada programmas, kuras īsteno gan dalītā, gan tiešā pārvaldībā, kas ir divas savstarpēji papildinošas metodes ES mērķu sasniegšanai; ņemot to vērā, sagaida, ka dalībvalstis sarunās par nākamo DFS nevadīsies pēc „taisnīgas atdeves” principa, kas paredz ņemt vērā vienīgi valsts intereses neto bilances izteiksmē;

52.  uzskata, ka labāk izlietot līdzekļus, t. i., efektīvi un nediskriminējoši izmantot katru euro ES budžetā, ir iespējams, ne tikai novirzot ES resursus darbībām ar vislielāko Eiropas pievienoto vērtību un, pamatojoties uz pašreizējo izdevumu padziļinātu izvērtējumu, maksimāli palielinot ES politikas virzienu un programmu sniegumu, bet arī panākot lielāku sinerģiju starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem un nodrošinot jūtamus izdevumu struktūras uzlabojumus; atbalsta Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada pārskatā iekļautos ieteikumus par efektīvu rādītāju sistēmu efektivitātes mērīšanai, racionalizētu un līdzsvarotāku ziņošanu par sniegumu un ērtāku piekļuvi izvērtēšanas rezultātiem;

53.  prasa nākamajā DFS tik tiešām vienkāršot ES budžeta sistēmu, lai atvieglotu līdzekļu apgūšanu; īpaši uzsver, ka ir jāmazina nevajadzīga pārklāšanās starp instrumentiem, ko izmanto līdzīga veida darbībām, piemēram, tādās jomās kā inovācija, MVU vai transports, vienlaikus raugoties, lai neveidotos risks zaudēt svarīgus dažādo programmu elementus, un jālikvidē konkurence starp dažādajiem finansējuma veidiem un avotiem, lai nodrošinātu maksimālu papildināmību un paredzētu saskaņotu finanšu regulējumu; uzskata, ka tas veicinātu iedzīvotāju skaidrāku informēšanu par ES prioritātēm,

54.  uzsver, ka ES izdevumu „veselības pārbaudes” rezultātā nevar tikt paredzēta nedz ES mērķu vērienīguma mazināšana vai ES politikas jomu un programmu sadrumstalošana pa nozarēm, nedz arī dotāciju aizstāšana ar finanšu instrumentiem, tiecoties zināmā mērā ietaupīt līdzekļus, tādēļ ka lielākā daļa darbību, kuras saņem ES budžeta atbalstu, nav piemērotas tam, lai tās finansētu ar finanšu instrumentiem; uzskata, ka „veselības pārbaudes” rezultātā drīzāk būtu jānoskaidro veidi, kā varētu uzlabot ES izdevumu programmu īstenošanu;

55.  prasa veikt vērienīgu noteikumu saskaņošanu ar mērķi izveidot vienotu noteikumu kopumu visiem ES budžeta instrumentiem, ņemot vērā fondu un nozaru īpašās iezīmes; mudina Komisiju risināt jautājumu par dažādu finansējuma avotu apvienošanu, šajā sakarībā sniedzot skaidrus norādījumus un nodrošinot visām dalībvalstīm vienādu piekļuvi visiem finansējuma veidiem;

56.  pauž atbalstu arī reālai nozaru īstenošanas noteikumu vienkāršošanai par labu saņēmējiem un administratīvā sloga mazināšanai, nodrošinot procedūru un plānošanas dokumentu turpmāku standartizāciju un vienkāršošanu; turklāt norāda, ka atbalsta saņēmēju vajadzībām ir jānodrošina vairāk spēju veidošanas un tehniskās palīdzības iespēju; aicina virzīties uz riskos balstītu novērtējumu;

Vienotība, budžeta precizitāte un pārredzamība

57.  atgādina, ka vienotības princips, saskaņā ar kuru budžetā jāatspoguļo visi Savienības ieņēmumu un izdevumu posteņi, ir gan Līgumā noteikta prasība, gan demokrātijas pamatnosacījums, lai nodrošinātu budžeta pārredzamību, leģitimitāti un pārskatatbildību; pauž nožēlu par to, ka šim principam tiek pievērsta arvien mazāka uzmanība, savukārt finansiālā sarežģītība ir palielinājusies, sākot ar Eiropas Attīstības fonda vēsturisko mantojumu un Eiropas stabilizācijas mehānisma izveidi līdz pat nesenajai ad hoc ārpusbudžeta mehānismu plašajai ieviešanai inovatīvu finanšu instrumentu un ārēju trasta fondu vai mehānismu veidolā, kuri netiek uzskaitīti Savienības budžetā;

58.  apšauba to, cik pamatota ir un kādu pievienoto vērtību nodrošina instrumentu izveide ārpus Savienības budžeta; uzskata, ka lēmumi par šādu instrumentu izveidi vai saglabāšanu faktiski tiek pieņemti, mēģinot notušēt reālās finansiālās vajadzības un apiet DFS ierobežojumus un pašu resursu maksimālos apjomus; pauž nožēlu par to, ka šādu lēmumu rezultātā bieži vien tiek apiets arī Parlaments tā trīskāršajā funkcijā kā likumdevējs, budžeta lēmējiestāde un kontroles iestāde un ka tie ir pretrunā mērķim palielināt pārredzamību sabiedrībai un finansējuma saņēmējiem;

59.  tādēļ atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka Eiropas Attīstības fonds kopā ar citiem ārpus DFS pastāvošiem instrumentiem būtu jāiekļauj Savienības budžetā, lai palielinātu tā leģitimitāti, kā arī attīstības jomā īstenotās Savienības politikas efektivitāti un lietderīgumu; tomēr uzsver, ka šo instrumentu attiecīgie budžeti būtu jārēķina papildus DFS maksimālajiem apjomiem, par kuriem bijusi panākta vienošanās, lai to iekļaušana Savienības budžetā negatīvi neietekmētu nedz šo instrumentu finansējumu, nedz citas ES politikas jomas un programmas; principā atzinīgi vērtē priekšlikumu Savienības finanšu sistēmā iekļaut Eiropas stabilizācijas mehānismu Eiropas Monetārā fonda veidolā, neskarot jautājumu par tā gaidāmo struktūru;

60.  uzskata, ka ES trasta fondi var nodrošināt pievienoto vērtību, jo tie konkrētās situācijās ļauj apkopot dažādu līdzekļu devēju resursus, taču to izmantošanas rezultātā nevajadzētu veidoties situācijai, ka vienkārši notiek „izkārtnes maiņa” jau plānotam ES finansējumam, un nedrīkstētu mainīties ES finanšu instrumentu sākotnējie mērķi; uzsver, ka ir jāpastiprina to izveides un īstenošanas parlamentārā uzraudzība; uzstāj, ka ES trasta fondi būtu jāizmanto tikai tādu darbību atbalstam, kuras notiek ārpus Savienības;

61.  turklāt uzskata, ka gadījumā, ja tiek atzīts, ka atsevišķu specifisku mērķu sasniegšanai ir vajadzīgs noteikts daudzums ārpusbudžeta darījumu, piemēram, izmantojot finanšu instrumentus vai trasta fondus, to apmēram un ilgumam jāpaliek ierobežotam, tiem jābūt pilnīgi pārredzamiem, ir uzskatāmi jāpamato to papildināmība un nodrošinātā pievienotā vērtība un to pamatā jābūt stingrām lēmumu pieņemšanas procedūrām un pārskatatbildības noteikumiem;

62.  uzskata, ka nākamās DFS ietvaros Savienības budžetā būtu precīzāk jāatspoguļo piešķirto ieņēmumu apmērs un ietekme uz faktiskajiem izdevumiem, īpaši to ieņēmumu gadījumā, kurus veido trešo valstu iemaksas; uzsver, ka tas ir vēl jo būtiskāk, ņemot vērā sarunās par izstāšanos no Savienības pausto Apvienotās Karalistes vēlmi jaunajā DFS laikposmā pēc 2020. gada kā trešai valstij piedalīties dažās Savienības budžeta programmās;

Maksājumu apmērs

63.  atgādina, ka maksājumu apropriācijas loģiski un juridiski izriet no saistību apropriācijām, un prasa nākotnē maksājumu maksimālos apjomus noteikt atbilstošā līmenī, atstājot tikai nelielu un reālistisku starpību starp saistību un maksājumu apropriācijām; sagaida, ka, nosakot maksājumu maksimālos apjomus turpmākajam laikam, tiks ņemts vērā, ka ir jāpilda, no vienas puses, saistības, kas izriet no pašreizējā finanšu perioda un par maksājumiem kļūs tikai pēc 2020. gada, un, no otras puses, saistības attiecībā uz programmām un instrumentiem, kuru darbība sāksies pēc 2020. gada;

64.  atgādina par nesamaksāto rēķinu uzkrāšanos iepriekšējās DFS noslēgumā un to ietekmi arī uz pašreizējo DFS un brīdina, ka nevajadzētu pieļaut šādas maksājumu krīzes atkārtošanos, pārejot uz nākamo DFS, tādēļ ka tas nopietni ietekmētu atbalsta saņēmējus, piemēram, studentus, augstskolas, MVU un pētniekus; norāda uz pašreiz vērojamo tendenci nepietiekamā apmērā izpildīt maksājumus, kas skaidrojama ar 2014.–2020. gada programmu īstenošanas kavēšanos un kā rezultātā palielinās neizpildīto saistību līmenis, kuras būs jānokārto nākamās DFS maksimālo apjomu ietvaros; aicina Komisiju un dalībvalstis, tostarp finanšu ministrus, izanalizēt šādu kavējumu pamatcēloņus un nākt klajā ar konkrētiem vienkāršošanas pasākumiem īstenošanas atvieglošanai nākotnē;

65.  pieņem zināšanai provizorisko rezultātu, kas gūts sarunās par finanšu norēķiniem saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un paredz, ka Apvienotajai Karalistei pilnībā jāpiedalās 2014.–2020. gada programmu finansēšanā un īstenošanā ar visām attiecīgajām finansiālajām sekām;

Finanšu instrumenti

66.  uzsver, ka ES budžetā ir pieejams plašs instrumentu klāsts ES līmenī atbalstītu darbību finansēšanai un ka šos instrumentus var iedalīt divās kategorijās, proti, no vienas puses, dotācijās un, no otras puses, finanšu instrumentos, kas var būt garantijas, aizdevumi, riska dalīšanas vai kapitāla instrumenti; norāda arī uz Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kura mērķis ir piesaistīt privāto un publisko kapitālu visā ES, lai atbalstītu projektus ES ekonomikai būtiski nozīmīgās jomās, papildinot ierobežoto finansējumu;

67.  atzīst finanšu instrumentiem piemītošo potenciālu palielināt Savienības budžeta ekonomisko un politisko ietekmi; tomēr uzsver, ka tos var piemērot tikai projektiem, kuri rada ieņēmumus, neapmierinošā investīciju situācijā vai tirgus nepilnību apstākļos un ka tādēļ tie salīdzinājumā ar dotācijām ir tikai papildinošs, nevis alternatīvs finansējuma veids; uzsver, ka finanšu instrumentu mērķim nevajadzētu būt jau pastāvošu publisku vai privātu finansēšanas shēmu aizstāšanai un būtu jāievēro gan valstī pastāvošās, gan starptautiskās saistības;

68.  atgādina, ka Parlaments bija prasījis Komisijai noskaidrot, kurās jomās būtu vislabāk izmantot dotācijas, kur noderīgāki būtu finanšu instrumenti un kur dotācijas varētu apvienot ar finanšu instrumentiem, un apsvērt pienācīgu līdzsvaru starp abiem finansēšanas veidiem; pauž pārliecību, ka nākamajā DFS subsīdijām joprojām ir jābūt galvenajam ES projektu finansēšanas veidam; uzsver, ka aizdevumi, garantijas, riska dalīšana un kapitāla finansējums būtu jāizmanto piesardzīgi, proti, pamatojoties uz pienācīgiem ex ante novērtējumiem un tikai tad, ja attiecībā uz šo instrumentu lietojumu var apliecināt nepārprotamu pievienoto vērtību un sviras efektu; norāda uz iespējām uzlabot finanšu instrumentu izmantojumu un sinerģiju ar dotācijām; aicina ieguldīt ievērojamus centienus, lai atvieglotu finanšu instrumentu pieejamību atbalsta saņēmējiem, un panākt lielāku elastību dažādu finanšu instrumentu izmantojumā starpnozaru mērogā, lai pārvarētu ierobežojošos noteikumus, kas liedz saņemt vairāku programmu atbalstu projektiem, kuriem ir savstarpēji saderīgi mērķi;

69.  aicina Komisiju nākamajā DFS vienkāršot un saskaņot noteikumus, kas reglamentē finanšu instrumentu izmantošanu, lai panāktu sinerģiju starp dažādiem instrumentiem un maksimāli palielinātu to piemērošanas efektivitāti; pieņem zināšanai to, ka varētu būt iespējams priekšlikums — par kuru būtu nepieciešamas izvērstas diskusijas — izveidot vienotu fondu, kurā būtu ES līmenī integrēti centralizēti pārvaldītie finanšu instrumenti; uzskata, ka būtu jāparedz skaidra struktūra dažāda veida finanšu instrumentu izvēlei dažādās politikas jomās un dažādiem darbību veidiem un ka attiecīgie finanšu instrumenti arī turpmāk būtu jāiekļauj budžetā, paredzot tiem atsevišķas budžeta pozīcijas, lai tādējādi nodrošinātu investīciju skaidrību; tomēr uzsver, ka šāda noteikumu saskaņošana nevar skart dalībvalstu pārvaldītos finanšu instrumentus kohēzijas politikā vai ārējo darbību jomā;

70.  atgādina par saviem atkārtoti paustajiem aicinājumiem nodrošināt lielāku pārredzamību un demokrātisko kontroli attiecībā uz Savienības budžeta atbalstīto finanšu instrumentu īstenošanu;

Struktūra

71.  uzskata, ka DFS struktūrai būtu jānodrošina Eiropas iedzīvotājiem lielāka ES politisko un budžeta prioritāšu pamanāmība, un prasa skaidrāku izklāstu par visām ES izdevumu jomām; pauž pārliecību, ka būtu atbilstoši jāatspoguļo šajā rezolūcijā izklāstītie galvenie ES turpmāko izdevumu pīlāri;

72.  tādēļ uzskata, ka pašreizējā izdevumu kategoriju izklāstā ir vajadzīgi daži uzlabojumi, tomēr iebilst pret jebkādām nepamatotām radikālām izmaiņām; līdz ar to ierosina DFS laikposmam pēc 2020. gada veidot saskaņā ar šādu struktūru:

1. izdevumu kategorija. Spēcīgāka un ilgtspējīga ekonomika

Tostarp programmas un instrumenti šādu jomu atbalstam:

tiešajā pārvaldībā:

–  pētniecība un inovācija

–  rūpniecība, uzņēmējdarbība un mazie un vidējie uzņēmumi

–  ekonomikas un sabiedrības digitālā pāreja

–  liela mēroga infrastruktūru projekti

–  transports, enerģētika, kosmoss

–  vide, pielāgošanās klimata pārmaiņām un to ietekmes mazināšana

2. izdevumu kategorija. Ciešāka kohēzija un solidaritāte Eiropā

Tostarp programmas un instrumenti šādu jomu atbalstam:

–  ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija (dalītajā pārvaldībā):

 investīcijas inovācijā, pētniecībā, digitalizācijā, rūpniecības restrukturizācijā, MVU, transportā, pielāgošanās pasākumos klimata pārmaiņām un to mazināšanā, vidē un enerģētikā;

 nodarbinātība, sociālie jautājumi un sociālā iekļautība, dzimumu līdztiesība, nabadzības mazināšana un demogrāfiskās problēmas;

–  izglītība, jaunatne un mūžizglītība

–  kultūra, pilsoniskums, plašsaziņas līdzekļi un komunikācija

–  demokrātija, tiesiskums un pamattiesības

–  veselība un pārtikas nekaitīgums

–  patvērums, migrācija un integrācija, tieslietas un patērētāji

–  atbalsts valstu pārvaldes struktūrām un koordinācija ar tām

3. izdevumu kategorija. Spēcīgāka un ilgtspējīga lauksaimniecība un zivsaimniecība

Tostarp programmas un instrumenti šādu jomu atbalstam:

–  lauksaimniecība un lauku attīstība

–  jūrlietas un zivsaimniecība

4. izdevumu kategorija. Lielāka atbildība pasaulē

Tostarp programmas un instrumenti šādu jomu atbalstam:

–  starptautiskā sadarbība un attīstība

–  kaimiņattiecības

–  paplašināšanās

–  humānā palīdzība

–  demokrātija, tiesiskums, pamattiesības un dzimumu līdztiesība

–  tirdzniecība

5. izdevumu kategorija. Drošība, miers un stabilitāte visiem

Tostarp programmas un instrumenti šādu jomu atbalstam:

–  drošība, tostarp kiberdrošība

–  reaģēšana uz krīzēm un stabilitāte, tostarp civilā aizsardzība

–  kopējā ārpolitika un drošības politika

–  aizsardzība, tostarp pētniecība un inovācija

6. izdevumu kategorija. Efektīva administrācija, kas kalpo Eiropas iedzīvotājiem

–  ES darbinieku finansējums

–  ES iestāžu ēku un aprīkojuma finansējums

73.  mudina Komisiju ES budžeta pielikumā atspoguļot visus ar ES saistītos izdevumus, kas pastāv ārpus ES budžeta saskaņā ar starpvaldību nolīgumiem un procedūrām; uzskata, ka, katru gadu sniedzot šādu informāciju, tiktu nodrošināts pilnīgs pārskats par visām investīcijām, ko dalībvalstis apņēmušās veikt Eiropas līmenī;

III.Politikas jomas

Spēcīgāka un ilgtspējīga ekonomika

74.  uzsver to, cik svarīgi ir pabeigt Eiropas pētniecības telpas, enerģētikas savienības, Eiropas vienotās transporta telpas un digitālā vienotā tirgus izveidi, jo tie ir Eiropas vienotā tirgus pamatelementi;

75.  uzskata, ka nākamajā DFS budžeta resursi būtu vairāk jākoncentrē jomās, kurās ir nepārprotami redzama Eiropas pievienotā vērtība un kuras stimulē ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un nodarbinātību visos ES reģionos; šajā kontekstā uzsver pētniecības un inovācijas nozīmi ilgtspējīgas, pasaulē vadošas un zināšanās balstītas ekonomikas veidošanā un pauž nožēlu par to, ka pašreizējā DFS, trūkstot pienācīgam finansējumam, tikai neliela daļa ļoti kvalitatīvu projektu šajā jomā ir saņēmusi ES finansējumu;

76.  tāpēc aicina nākamajā DFS ievērojami palielināt 9. pētniecības pamatprogrammai (FP9) paredzēto vispārējo budžetu, nosakot to vismaz EUR 120 miljardu apmērā; uzskata šādu līdzekļu apmēru par piemērotu, lai nodrošinātu Eiropas konkurētspēju pasaulē un zinātnes, tehnoloģiju un rūpniecības vadošo lomu, reaģētu uz sabiedrības problēmjautājumiem un palīdzētu sasniegt ES mērķus klimata jomā, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus; īpaši aicina veikt pasākumus revolucionāras, jaunus tirgus paverošas inovācijas stimulēšanai, sevišķi pievēršoties MVU;

77.  turklāt aicina vairāk orientēties uz pētniecības un inovācijas īstenošanu ar kopuzņēmumu starpniecību un citu instrumentu palīdzību, kā arī uz investīciju atbalstīšanu svarīgākajās tehnoloģijās, lai novērstu investīciju deficītu inovācijas jomā; uzsver, ka līdztekus līdzekļu palielināšanai ir jāpievēršas finansēšanas procedūru vienkāršošanai; atzinīgi vērtē Komisijas centienus šajā jomā un uzstāj, ka šie centieni būtu jāturpina nākamajā plānošanas periodā, lai pieteikumu iesniedzējiem nodrošinātu labāku piekļuvi un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piedāvājot jaunu sistēmu pieteikumu novērtēšanai; uzsver, ka ir jāizstrādā pasākumi, lai stimulētu līdzsvarotu dalību no visām ES dalībvalstīm;

78.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen sniegto priekšlikumu nodrošināt Ogļu un tērauda pētniecības fonda finansējumu turpmākajiem gadiem; uzsver šā fonda nozīmi pētniecības finansēšanā šajā rūpniecības nozarē; tāpēc uzskata, ka ir jārod ilgāka termiņa risinājums finansējuma nodrošināšanai pēc 2020. gada un fonda iekļaušanai Savienības budžetā, lai Parlaments varētu īstenot savas budžeta kontroles iestādes funkcijas;

79.  uzsver, ka MVU un mikrouzņēmumi ir būtisks ekonomiskās izaugsmes, inovācijas un nodarbinātības veicināšanas faktors, kas nodrošina 85 % no visām jaunajām darbvietām; atzīst to svarīgo lomu ES ekonomikas atlabšanas un ilgtspējīga uzplaukuma nodrošināšanā; atgādina, ka Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 20 miljoni MVU un ka tie ir 99 % no visiem uzņēmumiem; uzskata, ka mērķim visās dalībvalstīs uzlabot finansējuma pieejamību MVU būtu jāpaliek svarīgam politiskajam mērķim arī nākamajā DFS, lai turpinātu uzlabot šo uzņēmumu konkurētspēju un ilgtspēju; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams veicināt uzņēmējdarbību un uzlabot MVU uzņēmējdarbības vidi, lai šie uzņēmumi spētu pilnībā realizēt savu potenciālu mūsdienu globālajā ekonomikā;

80.  atzinīgi vērtē īpaši šim nolūkam paredzētās ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) panākumus pašreizējā DFS; uzsver šīs programmas augsto īstenošanas līmeni un norāda, ka tās līdzekļu apguves kapacitāte var būt vēl lielāka; tādēļ prasa divkāršot programmai COSME paredzēto finansējumu, lai tas atbilstu ES ekonomikas faktiskajām vajadzībām un lielajam pieprasījumam attiecībā uz dalību šajā programmā;

81.  atkārtoti uzsver savu nelokāmo apņemšanos attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), kura mērķis pašreizējā DFS ir piesaistīt EUR 500 miljardus jaunām investīcijām reālajā ekonomikā; uzskata, ka ESIF jau ir sniedzis spēcīgu un mērķtiecīgu impulsu tām ekonomikas nozarēm, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu; uzsver ESIF pozitīvo ietekmi uz finansējuma nodrošināšanu MVU visā Savienībā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par šīs investīciju shēmas turpināšanu un uzlabošanu jaunajā DFS, atvēlot tai īpašu budžetu, kurš būtu jāfinansē tā, lai nekaitētu jau pastāvošām politikas jomām un programmām; uzsver, ka ikviens likumdošanas priekšlikums būtu jābalsta uz Komisijas veikta pārskata secinājumiem un neatkarīgu novērtējumu; sagaida, ka jaunajā priekšlikumā tiks efektīvi novērstas visas ESIF īstenošanas nepilnības un cita starpā uzlabots šā fonda ģeogrāfiskais tvērums, lai tā nodrošinātās priekšrocības būtu jūtamas visā Savienībā;

82.  uzstāj uz DFS svarīgo nozīmi no ilgtermiņa investīcijām atkarīgās nozarēs, piemēram, ilgtspējīgā transporta nozarē; uzsver, ka transporta infrastruktūra ir vienotā tirgus stūrakmens un ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu radīšanas pamats; norāda, ka ar kaimiņvalstīm savienotas Eiropas vienotās transporta telpas pilnīgai izveidei ir nepieciešama liela transporta infrastruktūra un ka tā ir jāuzskata par vienu no galvenajām prioritātēm ES konkurētspējas un ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanai, tostarp arī nomaļās teritorijās un salās; tāpēc uzskata, ka nākamajā DFS būtu jāparedz pietiekams finansējums projektiem, kuri it īpaši veicina TEN-T pamattīkla un tā koridoru izveides pabeigšanu, un uzskata, ka tos vajadzētu izvērst vēl vairāk; atgādina par COP 21 izvirzītajiem mērķiem transporta jomā, kuri vērsti uz klimata pārmaiņu apkarošanu, un mudina dalībvalstis investēt viedā, ilgtspējīgā un integrētā sabiedriskajā transportā;

83.  uzskata, ka atjauninātai un efektīvākai EISI programmai būtu jāaptver visi transporta veidi, tostarp autoceļu un dzelzceļa infrastruktūra, kā arī iekšzemes ūdensceļi; uzskata, ka programmai būtu prioritāri jāpievēršas labākiem savienojumiem starp visaptverošiem tīkliem, kā arī transporta veidiem, kas veicina CO2 emisiju samazināšanu, un jākoncentrējas uz starpsavienojumiem un tīkla izveides pabeigšanu nomaļās teritorijās; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi uzlabot savstarpējo sadarbspēju, izmantojot Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēmu, un nodrošināt iespēju pilnībā izmantot Eiropas vienotās gaisa telpas iniciatīvu; prasa pabeigt Eiropas digitālās gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas izveidi;

84.  prasa nākamajā DFS izveidot atsevišķu budžeta pozīciju tūrismam, lai tādējādi virzītos uz īstenu Eiropas tūrisma politiku, kas var ievērojami veicināt izaugsmi un darbvietu izveidi;

85.  aicina Komisiju veicināt investīcijas nākamās paaudzes tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt finansējumu digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanai, pilnībā izmantojot spektru, nodrošinot fiksēto tīklu atjaunināšanu un mobilo tīklu blīvuma palielināšanu, veicinot 5G un gigabitu savienojamību, kā arī panākot turpmāku progresu attiecībā uz ES telekomunikāciju noteikumu saskaņošanu, lai radītu pareizo tiesisko regulējumu interneta savienojamības uzlabošanai visā Savienībā; uzsver, ka telekomunikāciju nozarē EISI būtu jāturpina atbalstīt digitālo pakalpojumu infrastruktūras un ātrgaitas platjoslas tīklus, nodrošinot to pieejamību, tostarp attālos reģionos un lauku apvidos, kā arī uzlabojot digitālo līdzekļu lietošanas prasmes, starpsavienojamību un sadarbspēju; uzsver, ka ir jāatbalsta Eiropas ekonomikas un sabiedrības digitālā pāreja un jāiegulda līdzekļi tādās nozīmīgās tehnoloģijās kā lielie dati, mākslīgais intelekts vai augstas veiktspējas datošana, infrastruktūrā un digitālajās prasmēs, lai palielinātu ES konkurētspēju un uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

86.  uzskata, ka Eiropā ir būtiski nodrošināt stabilu energoapgādi par pieņemamām cenām; tādēļ aicina sniegt pastāvīgu atbalstu investīcijām, ar kurām tiek nodrošināta energoavotu un energoapgādes maršrutu dažādošana, palielināta energoapgādes drošība un enerģētiskā neatkarība un uzlabota energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu izmantošana, tostarp izmantojot enerģētikas nozarei paredzēto EISI atbalstu; īpaši uzsver, ka ir svarīgi sniegt vispusīgu atbalstu, it īpaši no oglekļietilpīgām darbībām atkarīgiem reģioniem, enerģētikas pārkārtošanai, pārejai uz mazoglekļa ekonomiku, elektroenerģijas ražošanas modernizācijai, pārrobežu starpsavienojumu uzlabošanai un viedo tīklu izmantošanai, oglekļa uztveršanas, uzglabāšanas un izmantošanas tehnoloģijām un centralizētās siltumapgādes modernizēšanai; uzskata, ka enerģētikas nozares pārveidošana, ņemot vērā ar klimatu saistītos mērķus, būtu attiecīgi jāatbalsta, it sevišķi no oglēm atkarīgos reģionos un valstīs, lai efektīvi veicinātu stratēģisko pāreju uz zemu emisiju ekonomiku; prasa izveidot visaptverošu fondu, kas būtu paredzēts, lai atbalstītu taisnīgu pārkārtošanu, it sevišķi attīstot un izmantojot atjaunojamos energoresursus, energoefektivitātes un enerģijas akumulēšanas risinājumus, elektromobilitātes risinājumus un infrastruktūru, modernizējot elektroenerģijas ražošanu un elektrotīklus, izstrādājot un izmantojot progresīvas elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijas, tostarp oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu (CCS), oglekļa dioksīda uztveršanu un izmantošanu (CCU) un ogļu gazifikāciju, modernizējot centralizēto siltumapgādi, tostarp ieviešot augstas efektivitātes koģenerācijas risinājumus, savlaicīgi pielāgojoties nākotnes vides standartiem, pārstrukturējot energoietilpīgās nozares, kā arī pievēršoties ietekmei uz sabiedrību, ekonomiku un vidi;

87.  uzsver lielapjoma infrastruktūras projektu, proti, starptautiskā eksperimentālā kodoltermiskā reaktora (ITER), Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienesta (EGNOS), globālās satelītu navigācijas sistēmas (Galileo), Zemes novērošanas programmas (Copernicus) un valdību un valsts iestāžu satelītsakaru projekta (GOVSATCOM), stratēģisko nozīmi ES turpmākajai konkurētspējai, drošībai un politiskajai varai; norāda, ka ES budžetā ir jānodrošina finansējums šiem lielapjoma projektiem, taču vienlaikus attiecīgie līdzekļi arī jānorobežo, lai tādējādi nodrošinātu, ka iespējama izmaksu pārsniegšana neapdraudēs citu Savienības politikas jomu finansēšanu un sekmīgu īstenošanu, kā tas atsevišķos gadījumos novērots iepriekšējā DFS; atgādina, ka šajā nolūkā maksimālā summa šiem projektiem patlaban ir noteikta DFS regulā, un prasa jaunajā regulā paredzēt līdzīgus noteikumus;

88.  uzsver, cik svarīga ir vides saglabāšana un aizsardzība, vides kvalitātes uzlabošana un cīņa pret klimata pārmaiņām, ekosistēmu degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu un cik svarīga nozīme ir ES vadošajai lomai šajos jautājumos; uzskata, ka stabils un pienācīgs finansējums ir ļoti būtisks, lai izpildītu Eiropas Savienības starptautiskās saistības, piemēram, Parīzes nolīgumu; atgādina, ka nākamajai DFS būtu jāpalīdz Savienībai sasniegt šos mērķus un jāveicina pāreja uz mazoglekļa ekonomiku līdz 2050. gadam; uzsver, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu finansēt projektus un investīcijas, kas ir pretrunā minēto mērķu sasniegšanai; aicina turpmākajos ES izdevumos vērienīgi integrēt klimata jautājumus; šajā sakarībā prasa pienācīgi finansēt attiecīgās programmas, piemēram, „LIFE+”, un divkārt palielināt šo programmu finanšu resursus, un izveidot īpaši paredzētu finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai un „Natura 2020” tīkla pārvaldībai;;

Ciešāka kohēzija un solidaritāte Eiropā

89.  uzsver, ka kohēzijas politikai pēc 2020. gada joprojām vajadzētu būt galvenajai Eiropas Savienības investīciju politikai, kas risinātu sarežģītus sociālekonomiskos problēmjautājumus visos ES reģionos, taču lielāko daļu resursu koncentrētu visneaizsargātajos reģionos; uzskata, ka papildus Līgumā noteiktajam mērķim mazināt attīstības līmeņa atšķirības un sekmēt konverģenci kohēzijas politikai būtu jākoncentrējas uz ES vispārējo politisko mērķu sasniegšanu, un tāpēc ierosina, ka nākamajā DFS trijiem kohēzijas politikas fondiem — Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), Eiropas Sociālajam fondam (ESF) un Kohēzijas fondam — būtu jākoncentrējas galvenokārt uz atbalsta sniegšanu tādās jomās kā izaugsme un konkurētspēja, pētniecība un inovācija, digitalizācija, rūpniecības restrukturizācija, MVU, transports, klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, vides ilgtspēja un taisnīga enerģētikas pārkārtošana, nodarbinātība, sociālā iekļaušana, dzimumu līdztiesība, nabadzības mazināšana un demogrāfiskās problēmas; uzsver, ka šie trīs fondi ir ES kohēzijas politikas neatņemama sastāvdaļa un var darboties tikai kopīgi un saskaņā ar šīs politikas vienoto satvaru; turklāt prasa šajā politikā pastiprināt teritoriālo sadarbību, tostarp ieviešot pārrobežu sadarbības komponentu un pilsētpolitikas dimensiju, kā arī īpašus noteikumus lauku apvidiem, kalnu apgabaliem, salām un nomaļām teritorijām;

90.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi kohēzijas politikas finansējumu ES-27 valstīs laikposmā pēc 2020. gada salīdzināmās cenās saglabāt vismaz tādā pašā līmenī kā 2014.–2020. gada budžetā; uzsver, ka IKP arī turpmāk būtu jāpaliek vienam no parametriem attiecībā uz kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršanu, taču uzskata, ka tas būtu jāpapildina ar sociālo, vides un demogrāfisko rādītāju kopumu, lai visās dalībvalstīs labāk ņemtu vērā jaunus nevienlīdzības veidus, kas pastāv gan ES reģionos iekšēji, gan starp reģioniem; turklāt atbalsta to, lai jaunajā plānošanas periodā tiktu turpināti elementi, kas kohēzijas politiku pašreizējā DFS darīja modernāku un vairāk vērstu uz sniegumu, proti, tematiskā koncentrācija, ex ante nosacījumi, snieguma satvars un saikne ar ekonomikas pārvaldību;

91.  pauž stingru apņemšanos izpildīt saistības, kas izriet no LESD 9. panta, proti, panākt sociālu Eiropu un īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kura pamatā ir ļoti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas ilgtspējīga izaugsme, kā mērķi nosakot pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu un veicinot sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību, kā paredzēts Līgumā; uzsver — lai to īstenotu, sociālajai politikai ir jābūt pienācīgi finansētai, un uzsver no tā izrietošo vajadzību palielināt resursus pastāvošajiem instrumentiem, kas palīdz sasniegt šos mērķus, it īpaši ESF, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, Eiropas atbalsta fondam vistrūcīgākajām personām, EGF un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmai (EaSI); uzstāj, ka nākamajā DFS minētie instrumenti ir jāsaglabā un ka tos ir jāturpina īstenot galvenokārt dotāciju veidā;

92.  atkārtoti aicina Komisiju un visas dalībvalstis izveidot īpašu fondu, kas būtu paredzēts garantiju sniegšanai bērniem, izvirzot bērnus nabadzības mazināšanas politikas centrā un nodrošinot atbilstošos resursus nepieciešamo politikas pasākumu pilnīgai īstenošanai, tostarp ar mērķtiecīgiem pasākumiem palīdzot vecākiem pārvarēt sociālo atstumtību un izkļūt no bezdarba situācijas;

93.  uzsver, ka it īpaši ESF būtu jāpaplašina atbalsts sociālā dialoga izvēršanai, uzlabojot sociālo partneru spēju veidošanu, tostarp Eiropas nozaru un starpnozaru līmenī, un ka šīs saistības vajadzētu noteikt kā obligātas dalībvalstīm visos ES reģionos;

94.  īpaši uzsver to, ka ir nepārtraukti jācīnās pret jauniešu bezdarbu un atstumtību, it īpaši to jauniešu vidū, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (jaunieši NEET situācijā), raugoties uz to kā daļu no visaptverošas pieejas jaunatnes politikai ES līmenī; tādēļ aicina divkāršot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas finansējumu, kā arī pilnībā īstenot ES Garantiju jauniešiem, nodrošinot ātru un vienkāršotu līdzekļu izmantošanu un pastāvīgu, stabilu finansējumu nākamajā plānošanas periodā; uzsver, ka ir jāuzlabo regulējums, lai saglabātu nediskriminējošu dalību šajā programmā tiem jauniešiem, kuri nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem; uzskata, ka viena no ES galvenajām prioritātēm joprojām ir investīcijas izglītības un apmācības sekmēšanā, it sevišķi digitālo līdzekļu lietošanas prasmju attīstīšanā; uzstāj, ka šī programma nedrīkst aizstāt izdevumus, kas iepriekš tika segti no valstu budžetiem;

95.  pauž atbalstu programmām tādās jomās kā kultūra, izglītība, mediji, jaunatne, sports, demokrātija, pilsoniskums un pilsoniskā sabiedrība, kuras jau ir uzskatāmi apliecinājušas savu Eiropas pievienoto vērtību un ir noturīgi populāras atbalsta saņēmēju vidū; tāpēc iestājas par to, ka ir pastāvīgi jāinvestē izglītības un apmācības sistēmā „ET 2020”, izmantojot programmas „Erasmus+”, „Radošā Eiropa” un „Eiropa pilsoņiem”, lai turpinātu uzrunāt dažāda vecuma cilvēkus, it sevišķi jauniešus; atkārtoti pauž atbalstu programmu „Erasmus+” un „Radošā Eiropa” ārējās dimensijas stiprināšanai; turklāt iesaka turpināt Eiropas Solidaritātes korpusa darbību, paredzot tam pienācīgus resursus, taču ne uz citu ES programmu rēķina; uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko attiecībā uz izaugsmi un darbvietām Eiropas Savienībā nodrošina kultūras un radošās industrijas;

96.  iesaka izveidot iekšēju, Komisijas pārvaldītu Eiropas demokrātijas fondu, lai pastiprinātu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un NVO, kas strādā demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

97.  īpaši aicina nākamajā DFS vismaz trīskārt palielināt „Erasmus+” budžetu, lai visā Eiropā sasniegtu daudz vairāk jauniešu, jaunatnes organizāciju, vidusskolu skolēnu un mācekļu, sniedzot viņiem vērtīgas kompetences un dzīvē noderīgas prasmes, nodrošinot mūžizglītību, uz izglītības guvējiem vērstu neformālu izglītību, kā arī ikdienējās mācīšanās iespējas un jaunatnes darba un brīvprātīgā darba iespējas; aicina veltīt īpašu uzmanību iedzīvotājiem, kas nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, lai pavērtu viņiem iespējas piedalīties programmā, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti;

98.  aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar projektu „Eiropas dzelzceļa abonementa Interrail Pass piešķiršana 18. dzimšanas dienā” un nākamajā DFS izvirzīt īpaši šim nolūkam paredzētu programmu, paredzot tai pietiekamas ikgadējās apropriācijas, lai finansētu visus Eiropas jauniešu, kuri attiecīgajā gadā kļūst 18 gadus veci, iesniegtos pieteikumus bezmaksas dzelzceļa abonementa saņemšanai; uzsver, ka šāds projekts kļūtu par būtisku Eiropas apziņas un identitātes veicināšanas sastāvdaļu, it īpaši situācijā, kad nākas saskarties ar tādiem draudiem kā populisms un maldinošas informācijas izplatīšana; atkārtoti uzsver — lai sasniegtu šādas programmas mērķi, no Komisijas ir jānāk attiecīga juridiskā pamata priekšlikumam;

99.  sagaida, ka patvēruma un migrācijas jomā Eiropas Savienība pēc 2020. gada no krīžu pārvarēšanas režīma pāries uz pastāvīgu, kopēju Eiropas politiku; uzsver, ka darbībām šajā jomā būtu vajadzīgs īpaši šim nolūkam veltīts instruments, t. i., Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF); uzsver, ka topošajam fondam, kā arī attiecīgajām tieslietu un iekšlietu aģentūrām ir jāpiešķir atbilstoša līmeņa finansējums uz visu nākamās DFS darbības laiku, lai risinātu vispusīgos problēmjautājumus šajā jomā; turklāt uzskata, ka AMIF būtu jāpapildina ar papildu komponentiem šā jautājuma risināšanai citās politikas jomās, it īpaši ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un ārējo darbību finansēšanas instrumentiem, jo būtu velti cerēt ar vienu atsevišķu instrumentu risināt apjomīgās un daudzpusīgās vajadzības šajā jomā; turklāt atzīst kultūras, izglītības, jaunatnes un sporta programmu svarīgo nozīmi bēgļu un migrantu integrēšanā Eiropas sabiedrībā; prasa Komisijai izvērtēt, vai Eiropas patvēruma politikā varētu stiprināt Eiropas pilsētu lomu, ieviešot stimulu shēmu, kas pilsētām apmaiņā pret bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu piedāvātu tiešu finansiālo atbalstu bēgļu izmitināšanai un ekonomikas attīstīšanai;

100.  atzīst Eiropas pievienoto vērtību, ko nodrošina sadarbība kopīgu sabiedrības veselības apdraudējumu novēršanā; norāda, ka neviena dalībvalsts nevar viena pati atrisināt pārrobežu problēmjautājumus veselības jomā, un prasa nākamajā DFS atspoguļot ES pienākumu īstenot IAM sabiedrības veselības, veselības aprūpes sistēmu un ar vidi saistītu veselības problēmu jomā un atbalstīt dalībvalstis nevienlīdzības mazināšanā veselības aprūpes jomā; uzskata, ka, pamatojoties uz patlaban šajā jomā veikto pasākumu pozitīvajiem rezultātiem, nākamajā DFS būtu jāiekļauj stabila nākamās paaudzes programma veselības jomā, kas pievērstos šiem jautājumiem pārrobežu mērogā, piemēram, panākot inovatīvus risinājumus veselības aprūpes nodrošināšanai, tostarp digitālos risinājumus, piemēram, Eiropas references tīklus, un sniegtu atbalstu dalībvalstīm, piedāvājot specializētas zināšanas un datu apmaiņu, faktu materiālu un labu praksi; atgādina, ka laba veselība ir priekšnosacījums citu ES izvirzīto mērķu sasniegšanai un ka Eiropas iedzīvotāju veselību ietekmē arī politika tādās jomās kā lauksaimniecība, vide, nodarbinātība, sociālie jautājumi vai iekļautība; tādēļ prasa nākamajā DFS nostiprināt novērtējumus par ietekmi uz veselību un īstenot starpnozaru sadarbību šajā jomā;

Spēcīgāka un ilgtspējīga lauksaimniecība un zivsaimniecība

101.  apstiprina, ka modernizētai kopējai lauksaimniecības politikai ir būtiska nozīme attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes autonomiju, lauku teritoriju apdzīvotības un nodarbinātības saglabāšanu, ilgtspējīgu attīstību, vides, lauksaimniecības un mežsaimniecības ilgtspēju un veselīgu, kvalitatīvu pārtikas produktu nodrošināšanu Eiropas iedzīvotājiem par pieņemamu cenu; norāda, ka ir palielinājušās pārtikas vajadzības un veselīguma prasības un gluži tāpat arī nepieciešamība atbalstīt lauksaimnieku pāreju uz videi draudzīgāku lauksaimniecības praksi un risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas; uzsver, ka ir jāatbalsta lauksaimnieku ienākumu drošība un jānostiprina saikne starp KLP un sabiedrisko labumu nodrošināšanu; uzsver, ka KLP ir viena no visdziļāk integrētajām politikas jomām, kas galvenokārt tiek finansēta ES līmenī un tādējādi aizstāj valstu izdevumus;

102.  uzsver, ka ES-27 paredzētais KLP budžets nākamajā DFS salīdzināmās cenās būtu jāsaglabā vismaz pašreizējā līmenī; uzsver, ka jauno problēmjautājumu risināšanai nākamajā KLP būs vajadzīgs pietiekams finanšu piešķīrums, kurš noteikts, pamatojoties uz pašreizējās politikas un turpmāko vajadzību analīzi; uzsver, ka tiešie maksājumi nepārprotami rada ES pievienoto vērtību un nostiprina vienoto tirgu, novēršot konkurences kropļojumus starp dalībvalstīm; šajā sakarībā iebilst pret jebkāda veida renacionalizāciju un jebkādu valsts līdzfinansējumu tiešajiem maksājumiem; uzsver nepieciešamību turpināt pasākumus, kas paredzēti ražošanas saglabāšanai īpaši jutīgām teritorijām būtiskās nozarēs, reformēt krīzes rezervi lauksaimniecības jomā, palielināt finansējumu atbilstoši reakcijai uz dažādajām cikliskajām krīzēm sensitīvās nozarēs, radīt jaunus instrumentus, kas spēj mazināt cenu svārstīgumu, un palielināt finansējumu attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmai (POSEI); aicina Komisiju turpināt tiešo maksājumu konverģences procesu un nodrošināt vajadzīgo finansiālo un tiesisko regulējumu attiecībā uz pārtikas apgādes ķēdi, lai cīnītos pret negodīgu tirdzniecības praksi; norāda, ka ES lauku apvidi saskaras ar nopietnām problēmām un tādēļ tiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts;

103.  uzsver zivsaimniecības nozares, jūras vides un „zilās ekonomikas” sociālekonomisko un ekoloģisko nozīmi un ieguldījumu ES ilgtspējīgas pārtikas apgādes autonomijā, nodrošinot Eiropas akvakultūras un zvejniecības ilgtspēju un mazinot ietekmi uz vidi; norāda, ka kopējā zivsaimniecības politika ir ekskluzīvā ES kompetencē; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams saglabāt atsevišķu, būtiska apmēra, neatkarīgu un pieejamu zivsaimniecības fondu, lai īstenotu šo politiku; aicina atjaunot attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu zivsaimniecības nozarē, jo šī programma ir ļoti svarīga Eiropas nomaļākajiem reģioniem; aicina saglabāt zivsaimniecības nozarei paredzētās finanšu apropriācijas vismaz pašreizējās DFS līmenī un, ja radīsies jaunas vajadzības, palielināt finanšu apropriācijas jūrlietām; brīdina par smaga Brexit iespējamo negatīvo ietekmi uz šo nozari; norāda, ka papildu finansēšanas iespējas varētu nodrošināt ar citiem finanšu instrumentiem, kas papildinātu neatmaksājamo atbalstu;

Lielāka atbildība pasaulē

104.  uzsver, ka pasaule saskaras ar daudziem izaicinājumiem, tostarp konfliktiem, kiberuzbrukumiem, terorismu un radikalizāciju, dezinformāciju, dabas katastrofām, klimata pārmaiņām un vides degradāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un dzimumu nevienlīdzību; uzskata, ka Savienībai ir īpaša politiskā un finansiālā atbildība, kuras pamatā ir patiesi eiropeiska, noteikumos un vērtībās balstīta ārpolitika, atbalsts stabilitātei, drošībai, demokrātiskai pārvaldībai un mūsu partneru ilgtspējīgai attīstībai, kā arī nabadzības izskaušana un reaģēšana uz krīzēm;

105.  uzsver — lai Savienība varētu pildīt savu lomu globālās stratēģijas un paplašināšanās, kaimiņattiecību un attīstības politikas satvarā, kā arī reaģēt uz ārkārtas situācijām, ir ievērojami jāpalielina ārējai darbībai paredzētās apropriācijas; sagaida, ka nākamajā DFS tiks atspoguļotas bezprecedenta apmēra vajadzības dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kuras cīnās ar konfliktiem un migrācijas un bēgļu problemātikas radītajām sekām; prasa piešķirt lielākas apropriācijas, lai apmierinātu augošo humānās palīdzības pieprasījumu, kam par iemeslu ir gan dabas, gan cilvēka izraisītas katastrofas, un nepieļaut starpības veidošanos starp saistībām un maksājumiem; uzskata, ka Savienībai ir jāpalielina finansējums ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA); turklāt uzsver, ka ir nepieciešami papildu līdzekļi Āfrikai paredzēta investīciju plāna finansēšanai, lai veicinātu iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību un tādējādi novērstu dažus neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus;

106.  atgādina, ka ES attīstības politikas virzītājspēks ir virkne saistību, proti, IAM, Adisabebas rīcības programma par attīstības finansēšanu, Parīzes klimata nolīgums un Eiropas Konsenss par attīstību, kā arī politikas saskaņotība attīstībai un palīdzības efektivitātes principi; vērš uzmanību uz ES un tās dalībvalstu apņemšanos līdz 2030. gadam palielināt to sniegtās oficiālās attīstības palīdzības (OAP) apmēru līdz 0,7 % no IKP, tostarp 20 % no ES sniegtās OAP novirzīt sociālajai iekļautībai un cilvēces attīstībai un 0,2 % no ES NKI — oficiālajai attīstības palīdzībai vismazāk attīstītajām valstīm;

107.  norāda, ka attīstības palīdzībai var būt liela nozīme migrācijas pamatcēloņu novēršanā un stabilitātes veicināšanā, taču uzskata, ka OAP nevajadzētu izmantot ar bēgļiem saistītu izmaksu segšanai līdzekļu devējā valstī; norāda uz OAP potenciālo lomu veicināt finansējuma piesaistīšanu no citiem avotiem un uzsver nepieciešamību pastiprināti iesaistīt privāto sektoru, iespējams, ar ārējo investīciju plāna darbības turpināšanu, balstoties uz tā novērtējumu;

108.  atbalsta finansējuma tiešu piešķiršanu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, it īpaši trešās valstīs, kurās ir apdraudēta demokrātija un tiesiskums; šajā sakarībā uzsver, ka ārējās finansēšanas instrumentiem ir jāspēj strauji reaģēt uz politiskajām norisēm un ka ir jānostiprina „vairāk par vairāk” pieeja;

109.  apliecina gatavību apsvērt vienkāršotu un racionalizētu ārējās finansēšanas instrumentu struktūru ar nosacījumu, ka tādējādi tiek palielināta pārredzamība, pārskatatbildība, efektivitāte, saskaņotība un elastīgums un tiek respektēti pamatā esošo politikas jomu mērķi; prasa īpašo politisko un finansiālo iezīmju dēļ saglabāt atsevišķa instrumenta statusu pirmspievienošanās palīdzības, kaimiņattiecību, attīstības un humanitārās palīdzības instrumentiem; norāda, ka šādā struktūrā būtu jāparedz EAF iekļaušana budžetā ārpus vienošanās ceļā noteiktajiem maksimālajiem apjomiem, izņemot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu, un pārredzamāka attiecīgo trasta fondu un mehānismu iekļaušana;

110.  uzsver, ka svarīga ir lielāka elastība, kas ļautu piesaistīt papildu resursus un ātri piešķirt finansējumu; varētu apsvērt iespēju ārējās finansēšanas instrumentu vispārēja palielinājuma ietvaros paredzēt lielāku nepiešķirto līdzekļu rezervi, lai tādējādi palielinātu iekšējo elastību, taču uzsver, ka šādas elastības panākšanas dēļ nedrīkstētu ciest ilgtermiņa politiskie mērķi un ģeogrāfiskās un tematiskās prioritātes, ilgtermiņa finansējuma prognozējamība, parlamentārā kontrole un apspriedes ar partnervalstīm un pilsonisko sabiedrību;

Drošība, miers un stabilitāte visiem

111.  uzskata, ka, ieviešot jaunu izdevumu kategoriju „Drošība, miers un stabilitāte visiem”, tiktu uzskatāmi apliecināts, ka Savienība šo jauno politisko atbildību uzskata par prioritāti, tiktu atzīta šīs politiskās atbildības specifika un panākta saskaņotība starp tās iekšējo un ārējo dimensiju;

112.  uzsver, ka iekšējās drošības finansējuma līmenis un mehānismi būtu jāpastiprina jau pašā sākumā un attiecībā uz visu nākamās DFS darbības laiku, lai nenāktos katru gadu sistemātiski izmantot DFS paredzētos elastības noteikumus; prasa atvēlēt pietiekamus resursus tiesībaizsardzības aģentūrām (Eiropolam, Eurojust un CEPOL) un nodrošināt Eiropas Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai (eu-LISA) tās jauno pienākumu īstenošanai un pārvaldībai nepieciešamos līdzekļus; uzsver Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras lomu radikalizācijas, marginalizācijas, naida runas un naida noziegumu izprašanā un reaģēšanā uz šīm parādībām;

113.  uzskata, ka ar nākamo DFS ir jāatbalsta Eiropas aizsardzības savienības izveide; pēc Komisijas sniegtajiem paziņojumiem šajā jomā gaida attiecīgos likumdošanas priekšlikumus, tostarp atsevišķu ES aizsardzības pētniecības programmu un rūpniecības attīstības programmu, ko papildinātu dalībvalstu investīcijas sadarbības ietvaros veidotā ekipējumā; šajā sakarībā atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka, papildinoties politisko prioritāšu klāstam, būtu jāparedz arī papildu finanšu līdzekļi; atgādina, ka pastiprināta sadarbība aizsardzības jomā, pētnieciskā darba un ekipējuma apvienošana un dublēšanās novēršana uzlabos Eiropas aizsardzības rūpniecības stratēģisko autonomiju un konkurētspēju un nodrošinās ievērojamus efektivitātes uzlabojumus, kuru apmērs, kā bieži vien tiek lēsts, būtu aptuveni EUR 26 miljardi gadā;

114.  saistībā ar pastiprinātas uzmanības pievēršanu drošībai un aizsardzībai Savienībā prasa no jauna izvērtēt visus ārējās drošības izdevumus; īpaši gaida, ka pēc EAF iekļaušanas budžetā tiks reformēts mehānisms „Athena” un Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds; atzinīgi vērtē saistības, ko dalībvalstis nesen uzņēmušās pastāvīgās strukturētās sadarbības kontekstā, un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Komisiju sniegt precizējumus attiecībā uz tās turpmāko finansējumu; prasa izveidot programmu Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta pēctecībai, kuras uzmanības centrā būtu reaģēšana uz krīzēm un drošībai un attīstībai nepieciešamo spēju veidošana, vienlaikus rodot juridiski pareizu risinājumu militāro spēju veidošanai;

115.  uzsver, cik būtiska nozīme ir ES civilās aizsardzības mehānismam, kas ir ļāvis sniegt koordinētu ES palīdzību dabas un cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai visā Savienībā un ārpus tās; norāda, ka civilās aizsardzības operācijas rada neapšaubāmu pievienoto vērtību, efektīvi apkarojot katastrofas, kas notiek arvien biežāk un kļūst aizvien sarežģītākas, un vienlaikus grūtos brīžos veicinot Eiropas solidaritātes apziņas palielināšanos ES iedzīvotāju vidū; atzinīgi vērtē nesenos Komisijas priekšlikumus uzlabot ES civilo aizsardzību, pastiprinot sagatavotību un novēršanas pasākumus, tostarp Savienības līmenī izveidojot īpašu operatīvo spēju rezervi; prasa, lai, paredzot pastiprinātu rīcību šajā jomā, nākamajā DFS tiktu paredzēts arī atbilstošs finansējums;

Efektīva administrācija, kas kalpo Eiropas iedzīvotājiem

116.  uzskata — lai īstenotu Savienības politiku, atjaunotu uzticēšanos un nostiprinātu dialogu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un iedzīvotājiem visos līmeņos, ir nepieciešama spēcīga, efektīva un ļoti kvalitatīva publiskā pārvalde; šajā sakarībā uzsver to, kāda nozīme ir iestādēm, ko veido demokrātiski ievēlēti locekļi; atgādina, ka saskaņā ar Revīzijas palātas sniegto informāciju ES iestādes, struktūras un aģentūras ir samazinājušas savu darbinieku skaitu par 5 %, kā norādīts to štatu sarakstos; uzskata, ka uz tām nevajadzētu attiecināt turpmākus šāda veida horizontālus samazinājumus; kategoriski iebilst pret t. s. pārdales fonda atkārtotu izmantošanu attiecībā uz aģentūru darbiniekiem;

117.  atzinīgi vērtē iestāžu, struktūru un aģentūru iniciatīvas vēl vairāk paaugstināt efektivitāti, palielinot administratīvo sadarbību un apvienojot noteiktas funkcijas, un tādējādi radot ietaupījumus Savienības budžetā; uzsver, ka dažās aģentūrās ir iespējams panākt vēl lielāku efektivitāti, it īpaši pastiprinot sadarbību starp aģentūrām, kurām ir līdzīgi uzdevumi, piemēram, finanšu tirgu uzraudzības jomā, kā arī starp aģentūrām, kurām ir vairākas atrašanās vietas; vispārīgākā līmenī prasa rūpīgi izvērtēt iespēju sagrupēt aģentūras atbilstoši to uzdevumu stratēģiskajai nozīmei un darbības rezultātiem, lai starp aģentūrām panāktu sinerģiju, piemēram, attiecībā uz Eiropas Banku iestādi un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi Parīzē;

118.  uzskata, ka ES iestādēm un struktūrām būtu jārespektē gan ģeogrāfiskais, gan dzimumu līdzsvars;

119.  aicina Komisiju ierosināt mehānismu, kas ļautu finansiāli ietekmēt dalībvalstis, kuras neievēro Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā noteiktās vērtības; tomēr brīdina, ka noteikumu pārkāpumi nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt Savienības budžeta līdzekļu galīgos saņēmējus, kuri par šiem pārkāpumiem nav atbildīgi; tādēļ pauž pārliecību, ka Savienības budžets nav piemērots instruments, ar kuru reaģēt uz LES 2. panta neievērošanu, un ka jebkādas iespējamās finansiālās sekas būtu jāuzņemas attiecīgajai dalībvalstij neatkarīgi no budžeta izpildes;

120.  uzsver — lai izpildītu ES saistības virzībā uz iekļaujošu Eiropu, būtiska nozīme ir dažādu diskriminācijas veidu, kā arī dzimumu nevienlīdzības un ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanai; tādēļ atbalsta dzimumu līdztiesības aspekta un ar dzimumu līdztiesību saistītu apņemšanos integrēšanu visos ES politikas virzienos nākamajā DFS, kā arī budžeta dimensijas pastiprināšanu visu diskriminācijas izpausmju apkarošanā, īpašu uzmanību veltot dzimumu dimensijai migrācijas un patvēruma politikā un ES ārpolitikā;

121.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai sievietēm būtu piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un lai īpaša uzmanība tiktu pievērsta mazāk aizsargātu personu, tostarp nepilngadīgu bērnu un citu grupu, piemēram, LGBTI kopienas, specifiskajām vajadzībām;

122.  iestājas par to, ka būtu jāpiešķir īpaši atvēlēts atbalsts nelabvēlīgā situācijā esošām mērķgrupām, nepārprotami izslēdzot segregācijas praksi, it sevišķi attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un romiem, un ka kategorija „romi” ir jāsaglabā ESF un ERAF atbalsta saņēmēju sarakstā;

123.  konstatē, ka tālākie reģioni un aizjūras zemes un teritorijas (AZT), atrazdamies izolētā situācijā no kontinentālās Eiropas, saskaras ar specifiskām dabas, ekonomiskām un sociālām grūtībām; uzskata, ka šo reģionu un teritoriju vajadzībām būtu jāizveido īpaši pielāgoti pasākumi un pienācīgi pamatotas atkāpes; prasa nākamajā DFS turpināt ES finansiālo atbalstu tālākajiem reģioniem un AZT, proti, kohēzijas politikas ietvaros atbalstot tālākos reģionus un paredzot atsevišķu instrumentu AZT, lai nodrošinātu tiem piekļuvi pētniecības programmām un palīdzētu apkarot īpašās klimata pārmaiņu problēmas, ar ko šie reģioni un teritorijas saskaras;

124.  mudina Komisiju Eiropas Savienības budžeta pareizas finanšu pārvaldības un pārredzamības nodrošināšanas labad apsvērt atbilstošu nosacījumu ieviešanu ar ES finanšu līdzekļiem saistītas korupcijas un finansiālās krāpšanas novēršanai; pauž īpašas bažas par muitas jomā notikušo krāpšanu, kuras dēļ Savienības budžetā zaudēti ievērojami ieņēmumi; aicina dalībvalstis, kuras iebilda pret Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, pārskatīt savu nostāju, lai šai problēmai būtu iespējams rast ātru risinājumu;

IV.Procedūra un lēmumu pieņemšanas process

125.  atgādina — lai pieņemtu DFS regulu, ir vajadzīga Parlamenta piekrišana; turklāt uzsver, ka Parlaments un Padome ir divas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes, kurām ir vienlīdz liela nozīme, pieņemot ES gada budžetu, savukārt nozaru tiesību akti, ar kuriem izveido lielāko daļu ES programmu, tostarp nosakot arī to finansējumu, tiek pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tāpēc sagaida, ka procedūrā, kuras gaitā tiks pieņemts lēmums par nākamo DFS, tiks nodrošināta Līgumos noteiktā Parlamenta loma un prerogatīvas; uzstāj, ka DFS regula nav piemērots instruments izmaiņu izdarīšanai ES Finanšu regulā; mudina Komisiju ikreiz, kad ir nepieciešams izdarīt izmaiņas ES Finanšu regulā, nākt klajā ar atsevišķu priekšlikumu par minētās regulas pārskatīšanu;

126.  pauž gatavību nekavējoties iesaistīties strukturālā dialogā ar Komisiju un Padomi par DFS laikposmam pēc 2020. gada, lai atvieglotu turpmākās sarunas un pavērtu iespēju panākt vienošanos līdz Parlamenta pašreizējā sasaukuma beigām; pauž gatavību apspriest ar Padomi šajā rezolūcijā izklāstītās nostājas, lai nodrošinātu labāku izpratni par to, ko Parlaments gaida no nākamās DFS;

127.  uzsver — ņemot vērā, ka Komisija ir paziņojusi, ka savus priekšlikumus iesniegs 2018. gada maijā, oficiāls lēmums par nākamo DFS būtu jāpieņem viena gada laikā; uzskata, ka, neraugoties uz sākotnēji novēloto Komisijas priekšlikumu iesniegšanu, vienošanās par shēmu laikposmam pēc 2020. gada būtu jāpanāk savlaicīgi, lai raidītu svarīgu politisku signālu par Savienības spēju turpināt veidot vienprātīgu nostāju attiecībā uz ES nākotni un atbilstošajiem finanšu resursiem; uzstāj, ka šis grafiks cita starpā ļaus ātri pieņemt visas nozaru regulas, lai 2021. gada 1. janvārī bez kavēšanās varētu uzsākt jaunās programmas; atgādina, ka iepriekšējās finanšu shēmās jaunās programmas būtībā tika uzsāktas kādus gadus pēc attiecīgā perioda sākuma;

128.  uzskata, ka jaunievēlētais Eiropas Parlaments ar visu locekļu absolūto balsu vairākumu var sešu mēnešu laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām prasīt, lai Komisija nāk klajā ar priekšlikumu par to nozares tiesību aktu pārskatīšanu, ar kuriem nākamajā DFS tiek izveidotas turpmākās ES programmas, kas pieņemtas iepriekšējā sasaukuma laikā;

129.  tādēļ uzsver, ka ir nekavējoties jāsāk būtiskas visu triju iestāžu diskusijas; uzsver, ka DFS sarunās tiks aplūkoti visi DFS regulas elementi, tostarp DFS maksimālie apjomi, un sarunas par šiem jautājumiem turpināsies līdz brīdim, kamēr būs panākta galīgā vienošanās; šajā sakarībā atgādina par Parlamenta kritisko nostāju attiecībā uz procedūru, kuras gaitā tika pieņemta pašreizējā DFS regula, un par Eiropadomes dominējošo lomu šajā procesā, tai neatsaucami lemjot par vairākiem elementiem, tostarp DFS maksimālajiem apjomiem un vairākiem ar nozaru politiku saistītiem noteikumiem;

130.  uzskata, ka par procedūrām, kas saistītas ar gaidāmajām DFS sarunām, un it īpaši par Parlamenta līdzdalību šā procesa dažādajos posmos, būtu nekavējoties jāvienojas Bulgārijas prezidentūras laikā, pirms notikusi iepazīstināšana ar DFS priekšlikumiem; šajā sakarībā sagaida, ka Komisija laikus sniegs Parlamentam tādu pašu informāciju, kāda tiek darīta pieejama Padomei; uzskata, ka šī kārtība galu galā būtu jānosaka Iestāžu nolīgumā, kā tas izdarīts attiecībā uz ikgadējo budžeta procedūru;

131.  uzskata, ka prasība pēc vienprātīga lēmuma, lai pieņemtu DFS regulu, būtiski kavē šo procesu; šajā sakarībā aicina Eiropadomi izmantot LESD 312. panta 2. punktā paredzēto pārejas klauzulu, kas ļauj pieņemt DFS regulu ar kvalificētu balsu vairākumu; turklāt atgādina, ka var izmantot arī LES 48. panta 7. punktā paredzēto vispārējo pārejas klauzulu, kas ļauj piemērot parasto likumdošanas procedūru; uzsver, ka pāreja uz DFS regulas pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstu lēmumu pieņemšanas procesam, kāds tiek izmantots gandrīz visu ES daudzgadu programmu pieņemšanā, kā arī ikgadējā ES budžeta pieņemšanas procedūrā;

o
o   o

132.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(2) OV L 163, 24.6.2017., 1. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363.
(8) OV L 282, 19.10.2016., 1. lpp.
(9) Pieņemties teksti, P8_TA(2018)0076.


Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reforma
PDF 642kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reformu (2017/2053(INI))
P8_TA(2018)0076A8-0041/2018

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 311. pantu un 332. panta 2. punktu (LESD),

—  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a un 171. pantu,

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(1),

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Regulu (ES, Euratom) Nr. 608/2014, ar ko nosaka Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas īstenošanas pasākumus(2),

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Regulu (ES, Euratom) Nr. 609/2014 par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības(3),

—  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 21. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Taisnīga un efektīva nodokļu sistēma Eiropas Savienībā digitālajam vienotajam tirgum” (COM(2017)0547),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni(4),

—  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(5),

—  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par sarunām par DFS 2014.–2020. gadam — gūtā pieredze un turpmākie pasākumi(6),

—  ņemot vērā 2014. gada 16. aprīļa nostāju par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(7),

—  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra nostāju(8) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu,

—  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju(9) par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām,

—  ņemot vērā 2016. gada decembra ziņojumu “ES turpmākā finansēšana — Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos nobeiguma ziņojums un ieteikumi”,

—  ņemot vērā 1. pantu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma politikas komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0041/2018),

A.  tā kā saskaņā ar 1957. gada 25. marta Romas līgumu bija paredzēts, ka Eiropas Ekonomikas kopiena ar dalībvalstu iemaksām tiks finansēta tikai pārejas periodā, bet pēc tam tiks izmantota pašu resursu sistēma;

B.  tā kā Eiropadome Luksemburgā 1970. gada aprīlī pieņēma lēmumu par pašu resursu sistēmu, ar ko izbeidza dalībvalstu iemaksas un ieviesa divus īstus pašu resursus, proti, lauksaimniecības nodokli un muitas nodevas, ko papildināja trešais līdzekļu avots, kura pamatā bija pievienotās vērtības nodoklis (PVN);

C.  tā kā 1988. gada jūnijā Eiropadome ieviesa pašu resursu, kas balstīts uz dalībvalstu NKI, pamatojoties uz to, ka ieņēmumi no esošajiem pašu resursiem bija nepietiekami, lai segtu ES budžeta kopējos izdevumus;

D.  tā kā uz NKI balstītā resursa daļa ir ievērojami palielinājusies no aptuveni 11 % 1988. gadā līdz 69 % 2014. gadā un tādējādi pašlaik šie atlikuma un līdzsvarojošie resursi faktiski ir galvenais ES budžeta finansējuma avots; tā kā PVN resursi pašlaik veido aptuveni 12 % no ES budžeta, tradicionālie pašu resursi (muitas nodokļi, lauksaimniecības nodevas un cukura un izoglikozes nodevas) — aptuveni 13 %, savukārt pārējo daļu veido citi ieņēmumi, tostarp nodokļi, ko maksā ES iestāžu darbinieki, vai soda naudas, ko uzņēmumi maksā par konkurences noteikumu pārkāpumiem;

E.  tā kā kopš 1984. gadā Eiropadomes Fontenblo sanāksmē tika ieviesta AK korekcija, kas paredz atmaksāt 66 % AK neto ieguldījuma, pakāpeniski tika ieviestas dažādas citas atlaides un korekcijas mehānismi, kas paredzēti ar dažu dalībvalstu tā dēvēto darbības budžeta bilanci saistīto trūkumu novēršanai; tā kā šādas korekcijas pašlaik galvenokārt attiecas uz AK korekcijas finansējuma samazinājumu vai bruto samazinājumu iemaksai uz NKI vai PVN bāzes;

F.  tā kā Parlaments vairākās rezolūcijās pēdējo desmit gadu laikā ir uzsvēris ES pašu resursu sistēmas problēmas un sarežģītību un vairākkārt aicinājis īstenot padziļinātu reformu, lai vienkāršotu sistēmu un padarītu to pārredzamāku un demokrātiskāku, cita starpā ieviešot jaunus un īstus pašu resursus, ar kuriem pakāpeniski un pēc iespējas lielākā mērā būtu jāaizstāj uz NKI balstītās iemaksas;

G.  tā kā 2011. gadā Komisija nāca klajā ar vērienīgu tiesību aktu paketi pašu resursu jomā (COM(2011)0510), kuru tā iesniedza kopā ar 2014.–2020. gada DFS priekšlikumiem, lai vienkāršotu dalībvalstu iemaksas, ieviestu jaunus pašu resursus, proti, pārveidotu PVN un finanšu darījuma nodokli (FDN), un reformētu korekcijas mehānismus; tā kā Padome ignorēja šos priekšlikumus;

H.  tā kā pēc 2014.–2020. gada DFS sarunām tika izveidota Augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumos (HLGOR), kurā tika pārstāvētas visas trīs galvenās ES iestādes un kuru vadīja Mario Monti; tā kā 2016. gada decembrī HLGOR iesniedza galīgo ziņojumu un ieteikumus, kas ir pamatā šajā rezolūcijā izklāstītajai Parlamenta nostājai; uzsver, ka minēto ziņojumu vienprātīgi pieņēma visi grupas locekļi, tostarp Padomes ieceltie locekļi,

1.  norāda, ka Komisija līdz 2018. gada maijam iesniegs savus priekšlikumus par DFS pēc 2020. gada; prasa, lai nākamajā Komisijas ierosinātajā DFS būtu iekļauti vērienīgi priekšlikumi par Pašu resursu lēmuma un visu ar to saistīto tiesību aktu pārskatīšanu, kā arī paredzēta jaunu pašu resursu ieviešana; uzsver, ka nākamās DFS izdevumi un ieņēmumi gaidāmajās Padomes un Parlamenta sarunās tiks izskatīti kopā; norāda, ka vienošanos par DFS būs iespējams panākt tikai tad, ja būs gūti atbilstoši panākumi pašu resursu jautājumā;

2.  iesniedz šo rezolūciju, lai paustu savu nostāju par ES pašu resursu sistēmas reformas galvenajiem elementiem, tostarp par jauno pašu resursu klāsta saturu, kā arī par pašreizējās sistēmas elementiem, kas būtu jāsaglabā; aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, sagatavojot savus tiesību aktu priekšlikumus par ES pašu resursiem, kuru darbības jomai vajadzētu būt vērienīgai un kuri būtu jāiesniedz kopā ar DFS priekšlikumiem laikposmam pēc 2020. gada; pauž pārliecību, ka ir obligāti nepieciešams panākt ievērojamu progresu saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu, lai veicinātu vienošanos par nākamo DFS;

I.TIESISKAIS REGULĒJUMS UN LĒMUMU PIEŅEMŠANAS PROCESS

3.  atgādina, ka LESD 311. pantā noteikts: “Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku. Neskarot citus ieņēmumus, budžetu pilnībā finansē no pašas resursiem”; tādēļ uzsver, ka tiesiskā prasība nodrošināt ES budžetu ar īstiem pašu resursiem tieši izriet no Līguma;

4.  atgādina, ka LESD 310. pantā ir paredzēts, ka “[b]udžetā ietvertajiem ieņēmumiem un izdevumiem jābūt līdzsvarotiem”; tādēļ norāda, ka ieņēmumiem būtu jāsedz visi izdevumi, kurus katru gadu pieņem budžeta lēmējinstitūcija; uzsver, ka ES budžetā nav pieļaujams gada deficīts un to nevar finansēt, aizņemoties naudu finanšu tirgos;

5.  norāda, ka galveno tiesību aktu, kurā paredzēti noteikumi attiecībā uz pašu resursu sistēmu, proti, tā dēvēto Pašu resursu lēmumu (PRL), Padome pieņem vienprātīgi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un šis lēmums ir jāratificē visām dalībvalstīm; uzsver, ka tā ir viena no vissarežģītākajām Līgumā paredzētajām likumdošanas procedūrām;

6.  norāda, ka minētajā tiesību aktā Padome cita starpā nosaka pašu resursu maksimālās robežas un var noteikt jaunas pašu resursu kategorijas vai likvidēt jau esošu kategoriju; uzsver — lai gan PRL nav noteikts beigu termiņš, tas ir tieši saistīts ar attiecīgo DFS, kurā ir noteikts maksimālais izdevumu līmenis tam pašam laikposmam, uz kuru tas attiecas;

7.  atgādina, ka ar Lisabonas līgumu tika ieviesti jauni noteikumi attiecībā uz pašu resursus reglamentējošo tiesību aktu īstenošanu un tie paredz iespēju Padomei ar kvalificētu balsu vairākumu pieņemt regulu pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana; tomēr pauž nožēlu, ka PRL joprojām ir vairāki īstenošanas noteikumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz NKI resursu aprēķināšanu; tādēļ prasa ieviest vienmērīgāku PRL pieņemšanas procedūru; aicina Padomi un Komisiju saistībā ar turpmāko Līguma pārskatīšanu atbalstīt Parlamenta prasību par LESD 311. panta grozīšanu, lai pastiprinātu Parlamenta lomu pašu resursu pieņemšanas procedūrā;

8.  atgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par savu fiskālo politiku, un uzsver, ka tiesības uzlikt nodokļus ir ES dalībvalstu suverenitātes izpausmes pamatā; uzsver, ka ES pašu resursu reforma nenozīmē valstu suverenitātes nodošanu šajā jomā, bet gan pašreizējās sistēmas saskaņošanu ar ES līgumu burtu un garu;

II.PAŠREIZĒJĀS PAŠU RESURSU SISTĒMAS REFORMAS IEMESLI

i.Nepieciešamība novērst pašreizējās sistēmas trūkumus

9.  uzsver, ka pašreizējā pašu resursu sistēma ir ļoti sarežģīta, netaisnīga, nepārredzama un pilnībā neizprotama ES pilsoņiem; jo īpaši norāda uz to aprēķinu nepārskatāmību, kas attiecas uz atlaidēm valsts līmenī un korekcijas mehānismiem, kurus piemēro pašu resursu sistēmai, vai statistiskajiem PVN pašu resursiem; turklāt uzsver, ka šai sistēmai netiek piemērota nekāda efektīva parlamentārā kontrole ES līmenī un ka būtībā tai nav demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības;

10.  uzsver, ka veids, kādā ir attīstījusies pašu resursu sistēma, pakāpeniski aizstājot īstus pašu resursus ar tā dēvētajām valstu iemaksām, rada neproporcionālu uzsvaru uz dalībvalstu neto bilancēm, tādējādi lielā mērā ignorējot ES budžeta pienesumu kopēju Eiropas mērķu sasniegšanā visu ES pilsoņu interesēs; tādēļ pauž nožēlu par to, ka ES budžetā kopējais valstu iemaksu īpatsvars, kuras aprēķina, balstoties uz NKI vai procentos no statistiskajiem PVN resursiem, ir aptuveni 83 % no ES kopējiem ieņēmumiem;

11.  pauž pārliecību par to, ka NKI resursu dominējošā pozīcija ir nostiprinājusi Padomes debatēs valdošo budžeta “taisnīgas atdeves” (juste retour) loģiku ES budžeta ieņēmumu un izdevumu daļā; šajā sakarībā norāda uz AK korekcijas un virkni citu ar to saistītu atlaižu un citu korekcijas mehānismu ieviešanu ieņēmumu daļā, no vienas puses, un par nespēju vienoties par pietiekamu ES budžeta apropriāciju līmeni gada budžeta procedūrā, no otras puses; uzskata, ka ES ir jāatsakās no neto darbības bilances jēdziena, jo praksē visas dalībvalstis ir ES budžeta līdzekļu saņēmējas;

12.  jo īpaši uzskata, ka lēmumu par gada ES budžeta apmēru ietekmē politiski un finansiāli apsvērumi valsts līmenī, kas rada ierobežojumus budžeta sarunām, kuru iznākums Padomē bieži ir nulles summas spēle starp neto maksātājiem un neto saņēmējiem, ignorējot Savienības, tostarp Padomes, saistības; uzskata, ka tādēļ tiek ierosināti izmaksu ietaupījumi vairākās ES politikas jomās, kurām ir visaugstākā Eiropas pievienotā vērtība, un ka ES projekts kā tāds tādējādi ir kļuvis vājāks;

13.  norāda, ka valsts iemaksas ES budžetā tiek skaidri norādītas valsts budžeta izdevumu daļā un bieži tās uztver kā finansiālu slogu, kas pārsniedz ieguvumus, kurus rada ES izdevumu jomas un kuri bieži ir mazāk pamanāmi; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pievērsties sabiedrības nepietiekamajai informētībai par ES budžeta sniegtajiem ieguvumiem;

14.  tādēļ pauž pārliecību, ka pašreizējā pašu resursu sistēma būtībā pārkāpj Līguma burtu un garu; atkārtoti pauž savu jau sen ieņemto nostāju par to, ka ir vajadzīga padziļināta ES resursu reforma, lai ES budžeta finansēšanu no jauna pielāgotu Līguma prasībām un Savienības vajadzībām kopumā;

ii. Nepieciešamība nodrošināt Savienībai iespēju finansēt savus politikas virzienus un risināt jaunas problēmas

15.  uzsver, ka DFS pēc 2020. gada būs jānodrošina pienācīgs finansējums ES politikas virzieniem un programmām, kurām ir skaidra Eiropas pievienotā vērtība, kā arī jāsniedz papildu līdzekļi, lai risinātu problēmas, kuras jau ir konstatētas tādās jomās kā izaugsme un darbvietas, klimata pārmaiņas, vides aizsardzība, konkurētspēja, kohēzija, inovācija, migrācija, ES ārējo robežu kontrole, drošība un aizsardzība;

16.  turklāt uzsver nepieciešamību novērst pašreizējās DFS nepilnības un jau pašā sākumā nodrošināt tādu līdzekļu līmeni, kas ļaus Savienībai īstenot tās politikas programmu ar atbilstīgu finansējumu un efektīvi reaģēt uz neparedzētiem notikumiem vai krīzēm, kas var rasties nākamās finanšu shēmas periodā; uzsver nepieciešamību atrisināt pastāvīgo problēmu ar nepietiekamām maksājumu apropriācijām ikgadējā budžeta procedūrā; atgādina par DFS elastīguma noteikumu izmantošanu nozīmīgā apmērā, kas bija nepieciešama, lai risinātu tikai ar migrāciju un bēgļu krīzi saistītos jautājumus vien;

17.  uzskata, ka, neraugoties uz finanšu norēķinu, sekas, ko radīs Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, būs ievērojams pārbaudījums arī nākamajā DFS un visos ar to saistītajos lēmumos budžeta jomā; pauž pārliecību, ka līdz lēmuma pieņemšanai par DFS laikposmam pēc 2020. gada būtu jāpārvar ar “Brexit plaisu” saistītās problēmas, vienlaicīgi garantējot, ka ES līdzekļi netiek samazināti un netiek radīta negatīva ietekme uz ES programmām;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker Eiropas Parlamentam paredzētajā runā par Savienības stāvokli sniegto priekšlikumu, kas paredz ES budžetā izveidot īpašu eurozonai paredzētu pozīciju un kas ir papildus iztirzāts Komisijas 2017. gada 6. decembra paziņojumā par jauniem budžeta instrumentiem stabilai eurozonai Savienības sistēmas ietvaros (COM(2017)0822); tādēļ prasa ES budžetā paredzēt budžeta kapacitāti, kas būtu lielāka par pašreizējo maksimālo apjomu;

III.VIRZĪBĀ UZ PIEŅEMAMU UN LĪDZSVAROTU PAŠU RESURSU SISTĒMU

i. Jaunas pašu resursu sistēmas izveidi regulējošie principi un pieņēmumi

19.  lai ES līmenī nodrošinātu finansiālo stabilitāti, atbalsta pārskatāmas, vienkāršākas un taisnīgākas jaunas pašu resursu sistēmas izveidi, balstoties uz pašreizējās sistēmas elementiem jomās, kurās tie apliecinājuši savu efektivitāti; uzskata, ka pašu resursu sistēmas reforma būtu jābalsta uz virkni pamatprincipu;

20.  uzsver, ka ieņēmumi ir jāsasaista ar politikas mērķiem, jo īpaši vienotā tirgus, enerģētikas savienības un vides, klimata un transporta politikas jomā; šajā sakarībā pauž pārliecību, ka ES budžetam vajadzētu būt vērstam uz politikas jomām, kurām ir Eiropas pievienotā vērtība, kā noteikts Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcijā par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(10);

21.  uzsver, ka no funkcionālā viedokļa nav iespējams vienlaicīgi ieviest visus jaunos pašu resursus, un norāda uz pakāpeniskas īstenošanas nepieciešamību; tādēļ uzskata, ka pašu resursu sistēmas reformu varētu īstenot ar divpakāpju pieeju: pirmkārt, jāievieš tehniski mazāk sarežģīti pašu resursi, kuru iekasēšana ir viegli pārvaldāma ar saprātīgām izmaksām, un, otrkārt, pakāpeniski jāievieš katrs jauns pašu resursu veids, balstoties uz noteiktu grafiku, līdz attiecībā uz visiem tiek sasniegts paredzētais temps;

22.  uzskata, ka jaunu pašu resursu ieviešanas mērķim vajadzētu būt divējādam, proti, pirmkārt, ievērojami samazināt uz NKI balstīto iemaksu īpatsvaru (cenšoties sasniegt 40 % mērķi), tādējādi radot ietaupījumus dalībvalstu budžetiem, un, otrkārt, DFS laikposmā pēc 2020. gada radīt iespējas finansēt augstāku ES izdevumu līmeni, cita starpā sedzot Apvienotās Karalistes izstāšanās radīto atšķirību; šajā sakarībā atgādina, ka jauno pašu resursu mērķis nav palielināt vispārējo fiskālo slogu ES nodokļu maksātājiem, kuriem nebūtu jāizjūt jaunu pašu resursu ieviešanas radītā ietekme;

23.  prasa atcelt visas atlaides un korekcijas, vienlaikus nodrošinot taisnīgu attieksmi pret dalībvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka Brexit rezultātā AK korekcija un ar to saistītās “korekcijas finansēšanas korekcijas” būs novecojušas un pārstās pastāvēt, savukārt statistisko PVN pašu resursu reforma būs nenovēršama;

24.  uzskata, ka tradicionālie pašu resursi, proti, muitas nodokļi, lauksaimniecības nodevas un cukura un izoglikozes nodevas, ir uzticams un īsts ES ieņēmumu avots, jo tie ir tieši saistīti ar ES kā muitas savienību un ar to saistītajām tiesiskajām kompetencēm un kopējo tirdzniecības politiku; tādēļ uzskata, ka tradicionālie pašu resursi būtu jāsaglabā kā viens no ES budžeta ieņēmumu avotiem; uzskata — samazinot dalībvalstu ieturēto iekasēšanas izmaksu īpatsvaru, var nodrošināt lielāku šo ieņēmumu daļu ES budžetam;

25.  atzīst, ka NKI iemaksas ir uzticams, stabils un taisnīgs ES budžeta ieņēmumu avots un vairums dalībvalstu to ļoti spēcīgi atbalsta; tādēļ uzskata, ka tās ES budžetā būtu jāsaglabā, bet tikai kā līdzsvarojoši un atlikuma resursi, kas ļautu izbeigt budžeta “taisnīgas atdeves” loģiku; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai NKI iemaksas visos valstu budžetos tiktu klasificētas vienādi, proti, kā ieņēmumi, kas piešķirti ES, nevis kā valstu valdību izdevumi;

ii. Kritēriji jaunu pašu resursu noteikšanai

26.  piekrīt Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos (HLGOR) ziņojumā paustajai nostājai, ka iespējamu jaunu pašu resursu noteikšanai jāņem vērā šādi kritēriji: vienlīdzība/taisnīgums; efektivitāte; pietiekamība un stabilitāte; pārredzamība un vienkāršība; demokrātiskā pārskatatbildība un budžeta disciplīna; koncentrēšanās uz Eiropas pievienoto vērtību; subsidiaritātes princips un dalībvalstu fiskālā suverenitāte un darījumu politisko izmaksu ierobežošana;

27.  aicina Komisiju, pamatojoties uz iepriekš minēto, pārbaudīt turpmāk norādītā jaunu pašu resursu klāsta ieviešanu;

ii. Iespējamu jaunu pašu resursu klāsts

a. Mērķis: vienotā tirgus konsolidācija, tā pārredzamības palielināšana un vienlīdzīgu konkurences apstākļu uzlabošana

– Pievienotās vērtības nodoklis

28.  atgādina, ka kopš PVN pirmsākumiem pirms gandrīz 50 gadiem to ir izmantojuši par bāzi, lai aprēķinātu vienu no ES budžeta pašu resursu veidiem, un ka šis resursu veids pašlaik veido aptuveni 12 % no ES ieņēmumiem;

29.  tomēr norāda, ka pašreizējā sistēmā ir nopietni trūkumi: šo resursu veidu aprēķina statistiski; tas ir nevajadzīgi sarežģīts, un tam nav tiešas saiknes ar iedzīvotājiem; tas ir tikai dalībvalstu iekasēto ieņēmumu daļas pārskaitījums un tādējādi nenodrošina pievienoto vērtību salīdzinājumā ar NKI resursiem, un iemaksu bāze nav pārredzama, un attiecībā uz nodokļu maksātājiem netiek nodrošināta vienlīdzība;

30.  pauž nožēlu par to, ka OLAF dalībvalstīs vairākkārt ir konstatējis nopietnus muitas krāpšanas gadījumus, kas ir būtiski samazinājuši Savienības budžeta ieņēmumus; norāda uz Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses” un pauž bažas par to, ka krāpnieki arī turpmāk atradīs tās dalībvalstis, kas ir vājākais ķēdes posms, izmantojot tās iekļūšanai muitas savienībā, un ka Savienības budžetam turpinās rasties zaudējumi pat nākamajā DFS; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai apturētu šīs darbības, ka kaitē Savienības budžetam;

31.  atgādina par 2011. gada tiesību akta priekšlikumu par jauniem PVN resursiem, ar kura īstenošanu tiktu piemērota fiksēta ES mēroga likme, kas balstīta uz preču un pakalpojumu piegāžu vai preču importa neto vērtību, kam piemēro kopēju PVN standarta likmi; norāda — lai gan šis priekšlikums neguva atbalstu, Eiropadome 2013. gada februārī mudināja Padomi turpināt darbu šajā jomā; uzskata, ka pašreizējā situācija sniedz izdevību nodrošināt iespējamu progresu šajā jautājumā;

32.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa grupas priekšlikumu attiecībā uz tās redzējumu par PVN pašu resursiem, lai tos vienkāršotu, samazinātu administratīvās izmaksas un stiprinātu saikni starp ES PVN politiku un faktiskajiem PVN ieņēmumiem;

33.  ņem vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīlī publicēto rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2016)0148) un turpmāko 2017. gada 4. oktobra priekšlikumu attiecībā uz virkni pamatprincipu un svarīgu reformu ES PVN jomā; atbalsta padziļinātu PVN sistēmas reformu ES, kurai vajadzētu būt vērstai uz nodokļu bāzes paplašināšanu, krāpšanas iespēju un atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanu un jaunu ieņēmumu radīšanu; uzskata, ka daļa šādu jauno ieņēmumu būtu jāpiešķir ES budžetam;

34.  uzskata, ka vienkāršotu PVN resursu pamatā vajadzētu būt ar visas ES PVN sistēmām saistītam kopsaucējam, un norāda, ka tādējādi tie neizslēgtu visas valstu īpatnības, kuras vairāku iemeslu dēļ ir pamatotas;

35.  atbalsta vienotas nodokļa likmes noteikšanu (1 % līdz 2 %) ieņēmumiem no pārveidotā PVN, kuru kā Savienības pašu resursu iekasē tikai dalībvalstu pārvaldes iestādes; uzskata, ka šāda sistēma varētu ES nodrošināt ievērojamus un stabilus ieņēmumus ar nelielām administratīvajām izmaksām;

36.  uzsver, ka Komisija jau ir ierosinājusi tiesību aktu priekšlikumus vērienīgai ES PVN noteikumu reformai un ka 2018. gadā gaidāmas papildu iniciatīvas; uzsver, ka PVN reforma ir jāpabeidz pēc iespējas ātrāk un vēlākais līdz nākamās DFS sākumam;

37.  aicina Komisiju līdz attiecīgo PVN tiesību aktu pieņemšanai saistībā ar tās gaidāmo tiesību aktu paketi ES pašu resursu jomā iesniegt priekšlikumu par pārveidotiem pašu resursiem, kas balstīti uz PVN; uzskata, ka šādā priekšlikumā būtu jāņem vērā galvenie pašlaik apspriestās PVN reformas rezultāti;

– Uzņēmumu ienākuma nodoklis

38.  atgādina, ka 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(11) Parlaments mudināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), “kuram būtu pievienots atbilstīga un taisnīga sadalījuma koeficients, kas sniegtu vispusīgu risinājumu kaitējošas nodokļu prakses novēršanai Savienībā, nodrošinātu skaidrību un vienkāršību uzņēmumiem un veicinātu pārrobežu saimniecisko darbību Savienībā”;

39.  ņem vērā Komisijas priekšlikumus par KKUINB, vienlaikus atgādinot savu prasību par šīs konsolidētās bāzes piemērošanas jomas paplašināšanu, pēc pārejas perioda beigām aptverot visus uzņēmumus; uzsver, ka pašreizējiem priekšlikumiem par KKUINB būtu jāaptver arī digitālā ekonomika; pamatojoties uz minētajiem priekšlikumiem, ierosina uzņēmuma digitālajai klātbūtnei piemērot tādu pašu režīmu kā to fiziskajai pārstāvniecībai, definējot un nosakot pastāvīgu digitālo pārstāvniecību;

40.  atbalsta HLGOR veikto KKUINB novērtējumu, kurā tā atzīta par jaunu pašu resursu pamatu, kas atbilst visiem grupas noteiktajiem kritērijiem; uzsver, ka KKUINB ir arī būtisks elements vienotā tirgus izveidē, kas ir Eiropas sabiedrības interesēs, jo novērš neatbilstošu nodokļu konkurenci starp dalībvalstīm un fiskālo optimizāciju, kas kaitē līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai;

41.  atgādina, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas visos tās veidos rada ES zaudējumus, kuru apmērs, balstoties uz Komisijas aplēsēm, ir EUR 1 triljons gadā; uzsver nepieciešamību atjaunot negūtos nodokļu ieņēmumus, īstenojot saskaņotu politiku krāpšanas apkarošanas un cīņas pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jomā un ar pārredzamībā, sadarbībā un koordinācijā balstītu satvaru;

42.  prasa Komisijai, balstoties uz KKUINB direktīvas pārskatīšanā gūtajiem secinājumiem, ierosināt tādu jaunu pašu resursu izveidi Savienības budžetam, kurus aprēķina, balstoties uz dalībvalstu ieņēmumiem no KKUINB; atbalsta vienotas nodokļa likmes noteikšanu ieņēmumiem no KKUINB, kas iekasējami kā pašu resursi; uzskata, ka šāda sistēma varētu ES nodrošināt ievērojamus un stabilus ieņēmumus ar nelielām administratīvajām izmaksām;

– Naudas emisijas peļņa

43.  uzskata, ka ieņēmumi, kas izriet no Eiropas Centrālās bankas peļņas (ECB ieņēmumi no valūtas emitēšanas) un kas tādējādi ir tieši saistīti ar ES monetāro savienību, nav jāiemaksā valstu kasēs, bet tiem vajadzētu būt jaunu pašu resursu pamatā; uzskata, ka šādiem resursiem vajadzētu būt tieši saistītiem ar īpašu eurozonai paredzētu pozīciju ES budžetā;

b. Mērķis: samazināt finanšu spekulācijas un nostiprināt nodokļu sistēmas taisnīgumu nozarēs, kuras izmanto agresīvas nodokļu plānošanas instrumentus vai agresīvu nodokļu optimizāciju

– Eiropas mēroga finanšu darījumu nodoklis (FDN)

44.  atzinīgi vērtē 11 dalībvalstu grupas īstenotos centienus ciešākas sadarbības ietvaros, lai ieviestu nodokli par finanšu darījumiem (FDN), ievērojot Komisijas 2011. gada priekšlikumu; mudina visas pārējās dalībvalstis pievienoties minētajai grupai, lai novērstu finanšu tirgu traucējumus un nodrošinātu vienotā tirgus netraucētu darbību;

45.  atbalsta HLGOR novērtējumu, kurā pausts atbalsts FDN kā iespējamam Savienības budžetam paredzētu jaunu pašu resursu pamatam, tomēr arī uzskata, ka būtu jāizvērtē citi veidi finanšu darbību aplikšanai ar nodokli;

46.  tādēļ aicina izveidot jaunus pašu resursus Savienības budžetam, kuri jāaprēķina, balstoties uz izvēlēto metodi finanšu darbību aplikšanai ar nodokli;

– Nodokļu uzlikšana digitālās nozares uzņēmumiem

47.  atzinīgi vērtē Finanšu ministru padomes 2017. gada 16. septembra neformālās sanāksmes secinājumus ar prasību izstrādāt jaunus digitālo produktu nodokļu noteikumus saistībā ar četru finanšu ministru vēstuli, kurā Komisijai prasīts izvērtēt “efektīvus risinājumus, pamatojoties uz koncepciju par tā dēvētā izlīdzināšanas nodokļa ieviešanu” apgrozījumam, ko ES rada digitālā sektora uzņēmumi; uzsver, ka Komisija savā 2017. gada 21. septembra paziņojumā “Taisnīga un efektīva nodokļu sistēma Eiropas Savienībā digitālajam vienotajam tirgum” atkārtoti apstiprina, ka KKUINB nodrošina satvaru, kas veicina noteikumu pārskatīšanu, lai panāktu modernu un stabilu nodokļu sistēmu digitālās jomas uzņēmumiem, un risina digitālās ekonomikas radītās nodokļu problēmas; prasa ES līmenī īstenot saskaņotu pieeju pat īstermiņa risinājumiem, lai novērstu vienpusējas rīcības izraisītus vienotā tirgus darbības traucējumus un digitālo uzņēmumu nodokļu oāžu veidošanos;

48.  piekrīt, ka digitālajai ekonomikai vajadzētu būt mūsdienīgam un stabilam fiskālajam regulējumam, lai stimulētu inovāciju, risinātu ar tirgus sadrumstalotību un negodīgu konkurenci saistītos jautājumus un dotu iespēju visiem dalībniekiem gūt labumu no jaunajiem taisnīgajiem un līdzsvarotajiem noteikumiem, vienlaikus gādājot, ka digitālās platformas un uzņēmumi maksā pienācīgu nodokļu daļu tur, kur tie gūst peļņu; turklāt norāda, ka ir svarīgi nodrošināt nodokļu noteiktību uzņēmumu ieguldījumiem, lai likvidētu pašreizējos trūkumus un novērstu jaunu ar nodokļiem saistītu nepilnību rašanos vienotajā tirgū;

49.  uzskata, ka ir svarīgi veikt ar nodokļiem saistītus pasākumus digitālajā tirgū, lai ierobežotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu izkropļojumu, agresīvas nodokļu plānošanas vai fiskālās optimizācijas shēmas un Eiropas mehānismu ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka šāda prakse kropļo konkurenci vienotajā tirgū un atņem dalībvalstīm nodokļu ieņēmumus, kuri tām pienākas;

50.  principā prasa izveidot jaunus pašu resursus Savienības budžetam, kuri jāuzliek darījumiem digitālajā ekonomikā; tomēr, ņemot vērā nozīmīgās pašreizējās sarunas ES un ESAO līmenī, uzskata, ka ir pāragri lemt par konkrētiem pasākumiem šādu resursu noteikšanai;

51.  tomēr uzskata, ka visiem ES iestāžu veiktajiem pasākumiem, piemēram, reģistrācijas vai uzraudzības sistēmām vai regulatīvajiem mehānismiem, būtu nekavējoties jāļauj iekasēt nodokļus vai nodevas Savienības budžetam, balstoties uz to Eiropas pievienoto vērtību; uzskata, ka tie ir ES sabiedriskie labumi, kas, kā norādījusi HLGOR, nodrošina pamatu tādas nodevas noteikšanai, kas veido “citus ieņēmumus”, kuri izriet no Savienības politikas;

c. Mērķis: veicināt enerģētikas pārkārtošanu un cīņu pret globālo sasilšanu

– Vides nodoklis un nodevas

52.  apstiprina, ka cīņa pret klimata pārmaiņām, kā arī pāreja uz ilgtspējīgu, aprites un mazoglekļa ekonomiku un kopīgi pieņemto enerģētikas savienības mērķu sasniegšana ir svarīgs ES politikas mērķis;

53.  atkārtoti pauž pārliecību, ka tikai kopēji ES mēroga enerģētikas vai vides nodokļi var nodrošināt godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un vienotā tirgus pareizu darbību un tādējādi kalpot par virzītājspēku pretī progresīvākam un ilgtspējīgākam attīstības modelim;

54.  uzsver vides nodokļa nozīmīgumu, jo tas ir īpaši piemērots mehānisms Eiropas pašu resursu papildināšanai; aicina Komisiju turpināt integrēt priekšlikumus par papildu ekoloģiskiem pašu resursiem, kā izklāstīts HLGOR ziņojumā un kā norādījis par ES budžetu atbildīgais komisārs, tos saskaņojot ar noteiktām Savienības politikas jomām, piemēram, enerģētikas jomu (energoresursu nodoklis), vides un klimata jomu (ar oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas saistītais mehānisms, plastmasas nodoklis un emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS)) un transporta jomu (autotransporta degvielas un aviobiļešu nodoklis), lai veicinātu turpmākus papildu Savienības pašu resursus;

55.  prasa, lai, sākot ar 4. posmu (2021. g.) un turpmāk, būtiska daļa no ETS izsolē gūtajiem ieņēmumiem tiktu uzskatīta par jauniem ES pašu resursiem; atgādina, ka šo iespēju apsprieda HLGOR un Komisija to ir skaidri ierosinājusi 2018. gada 14. februāra paziņojumā “Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada” (COM(2018)0098); vienlaicīgi prasa ieviest ar oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas saistītu mehānismu kā jaunu ES budžeta pašu resursu veidu, kuram vajadzētu arī ietekmēt vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu starptautiskajā tirdzniecībā un samazināt ražošanas pārvietošanu, vienlaikus internalizējot importēto preču cenā klimata pārmaiņu radītās izmaksas;

56.  prasa Komisijai apsvērt iespēju ES mērogā ieviest nodevu par plastmasas un vienreizlietojamiem materiāliem, lai mudinātu ilgtspējīgāku alternatīvu izmantošanu;

57.  uzskata, ka pašu resursi, kuru pamatā ir elektroenerģijas nodoklis, pārklātos ar ETS darbības jomu un radītu bažas par investīciju nosacījumu stabilitāti un finansiālo slogu mājsaimniecībām;

58.  uzskata — gadījumā, ja kāds pašu resurss rada pārmērīgu slogu kādai dalībvalstij, to varētu atvieglot, no ES programmām uz ierobežotu laiku un ierobežotā apjomā piešķirot papildu atbalstu saskaņā ar Savienības mērķiem un uzdevumiem; uzsver, ka šādu atbalstu nevar piešķirt, ieviešot jaunas atlaides vai korekcijas ES budžeta ieņēmumu daļā;

59.  uzsver, ka ar vidi saistītu nodokļu vai nodevu ieviešanai nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības izstrādāt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru;

iv. Citi ieņēmumu avoti

60.  atgādina — lai gan pašu resursiem vajadzētu būt galvenajam ES budžeta ieņēmumu elementam, tos tomēr papildina LESD 311. pantā paredzētie “citi ieņēmumi”, kas ietver: ES iestāžu darbinieku nodokļus par algām; ieņēmumus no iestāžu administratīvās darbības, piemēram, ieņēmumi no preču pārdošanas, izīrēšanas un iznomāšanas, pakalpojumu sniegšanas un bankas procentiem; ieņēmumus no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, kuri paredzēti konkrētām ES programmām; nokavējuma procentus; soda naudas, ko uzņēmumi maksā vairumā gadījumu, kad konstatēts, ka tie pārkāpuši ES konkurences noteikumus, un ieņēmumus no ES aizņēmumu un aizdevumu operācijām;

61.  norāda, ka pārpalikuma gadījumā katra finanšu gada atlikumu ieraksta kā nākamā finanšu gada budžeta ieņēmumus vai izdevumus un ka citi ieņēmumi, atlikumi un tehniskās korekcijas, tostarp pārpalikums no iepriekšējā gada, veido aptuveni 6 % no kopējiem ieņēmumiem; uzsver, ka iepriekšējos gados “citus ieņēmumus” lielākoties veidoja soda naudas, kuru apmērs vien ir 2,5 % no kopējiem ieņēmumiem (atskaitot piešķirtos ieņēmumus);

62.  pauž nožēlu par to, ka šādu citu ieņēmumu sniegtās iespējas līdz šim debatēs par ES finansēšanu ir atstātas bez ievērības; uzskata — pat tad, ja šādi ieņēmumi to līmeņa, nepastāvības un neparedzamības dēļ nav alternatīva citiem pašu resursu veidiem, tie tomēr sniedz iespējas segt pieaugušās finansiālās vajadzības nākamajā DFS;

63.  atgādina, ka juridiskās procedūras, kas reglamentē šādus ieņēmumus un iespējamos grozījumus, ir elastīgākas nekā attiecībā uz pašu resursiem, jo tie ir nevis noteikti Pašu resursu lēmumā, bet sekundārajos tiesību aktos un tādēļ uz tiem neattiecas vienprātības prasība;

64.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis ieņemto nostāju, ka visi ieņēmumi no naudas sodiem, kuri ir noteikti uzņēmumiem par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu vai ir saistīti ar novēloti veiktām valstu iemaksām ES budžetā, būtu jāiekļauj ES budžetā kā papildu ieņēmumi, neveicot attiecīgu NKI iemaksu samazinājumu;

65.  šajā nolūkā prasa ES budžetā izveidot īpašu rezervi, kurā laika gaitā pakāpeniski uzkrātos visu veidu neparedzēti citi ieņēmumi un kura tiktu pienācīgi pārnesta, lai vajadzību gadījumā radītu papildu izdevumu iespējas; uzskata, ka šī rezerve būtu jāparedz DFS īpašajiem instrumentiem un ar to būtu jānodrošina papildu piešķīrumi gan saistību, gan maksājumu apropriācijās, pamatojoties uz budžeta lēmējinstitūcijas lēmumu;

66.  uzsver to maksu potenciālu attiecībā uz ES budžetu, kas nepieciešamas, lai īstenotu ES politiku un jo īpaši Eiropas sistēmas, piemēram, gaidāmo Eiropas ceļošanas un atļauju sistēmu (ETIAS) trešo valstu valstspiederīgajiem; uzskata, ka dažos gadījumos šādus ieņēmumus varētu novirzīt tai pašai politikas jomai vai mērķim; uzskata — izstrādājot ES programmas un politiku pēc 2020. gada, šāda veida paredzamie ieņēmumi būtu jāapsver sistemātiskāk, lai nodrošinātu ES budžetam papildu ieņēmumu avotu;

67.  uzsver, ka 2016. gadā ES decentralizētajām aģentūrām piešķirtie ieņēmumi, piemēram, maksas un nodevas no nozarēm un iemaksas no valstu budžetiem, veidoja aptuveni EUR 1 miljardu; prasa Komisijai nākamajā DFS ierosināt saskaņotu pieeju attiecībā uz aģentūru finansējumu, kas iegūts no maksām;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(2) OV L 168, 7.6.2014., 29. lpp.
(3) OV L 168, 7.6.2014., 39. lpp.
(4) OV C 27 E, 31.1.2008., 214. lpp.
(5) OV C 380 E, 11.12.2012., 89. lpp.
(6) OV C 443, 22.12.2017., 11. lpp.
(7) OV C 443, 22.12.2017., 994. lpp.
(8) OV C 294, 12.8.2016., 82. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.


Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: 2018. gada izaugsmes pētījums
PDF 498kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2018. gada izaugsmes pētījums (2017/2226(INI))
P8_TA(2018)0077A8-0047/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un it īpaši tā 121. panta 2. punktu, 136. pantu un 148. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(8),

–  ņemot vērā Eiropas Fiskālās padomes 2017. gada 20. jūnija izvērtējumu attiecībā uz eurozonai piemērotāko turpmāko fiskālo nostāju,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta un 2010. gada 17. jūnija sanāksmju secinājumus, kā arī Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu ““Eiropa 2020”: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. jūlija Ieteikumu (ES) 2015/1184 par vispārējām pamatnostādnēm dalībvalstu un Eiropas Savienības ekonomikas politikai(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi(11),

–  ņemot vērā ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (piecu priekšsēdētāju ziņojumu),

–  ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 6. decembra paziņojumu par turpmākiem pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai: ceļvedis (COM(2017)0821),

–  ņemot vērā 2017. gada rudenī Komisijas sagatavoto Eiropas ekonomikas prognozi,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārajai komitejai izstrādātos pētījumus un padziļinātās analīzes par ekonomikas politikas koordināciju eurozonā Eiropas pusgada ietvaros (2015. gada novembris),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2016. gadu” (COM(2015)0690), 2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumu (COM(2015)0691) un Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu (COM(2015)0700),

–  ņemot vērā 2017. gada 17. novembrī Gēteborgā parakstīto un pasludināto iestāžu proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/825, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu un groza Regulas (ES) Nr. 1303/2013 un (ES) Nr. 1305/2013,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai pēc izmeklēšanas attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2017)0770),

–  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2018. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentā notikušās debates ar Komisiju par Eiropas pusgada paketi: 2018. gada izaugsmes pētījums,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, Budžeta komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0047/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas prognozēm ir sagaidāms, ka Eiropas ekonomika turpinās augt, lai gan darbvietu radīšanas un mājsaimniecību pirktspējas izaugsmes temps liek domāt, ka nākamajos divos gados izaugsme Eiropas Savienībā nedaudz zaudēs impulsu: 2017. gadā izaugsmes temps sasniegs 2,4 %, un pēc tam tas nedaudz palēnināsies, noslīdot līdz 2,2 % 2018. gadā un 2,0 % 2019. gadā; tā kā, lai pievērstos nenovērsto globālās ekonomiskās krīzes seku jautājuma risināšanai, tomēr būs nepieciešami turpmāki politikas pasākumi;

B.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo ES ekonomikas stāvokli, ir jāveic vērienīgas un strukturāli līdzsvarotas reformas un investīcijas dalībvalstīs, lai nodrošinātu noturīgu izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju un panāktu augšupēju konverģenci;

C.  tā kā ir sagaidāms, ka inflācijas palielināšanās salīdzinājumā ar 2017. gadu dēļ — lai gan tā joprojām atbilst ECB mērķim, proti, ir zemāka par 2 % līmeni, taču tuvu tam — privātā patēriņa pieaugums pirms atslābšanas 2019. gadā šogad nedaudz samazināsies;

D.  tā kā Eiropas Investīciju banka un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) papildus Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem ir snieguši būtisku atbalstu investēšanai ES; tā kā privātās investīcijas joprojām ir zem 2008. gada līmeņa un tā kā tas negatīvi ietekmē potenciālo izaugsmi, darbvietu radīšanu un ražīgumu;

E.  tā kā ir sagaidāms, ka nodarbinātība turpinās pieaugt, un tā kā 2017. gada otrajā ceturksnī nodarbināto skaits sasniedza rekordlielu skaitli — 235,4 miljonus, lai gan daži darba tirgus rādītāji vedina uz domām, ka joprojām pastāv problēmas, tādas kā darba tirgus segmentācija un nevienlīdzības pastiprināšanās, kas it īpaši skar jauniešus un cilvēkus ar zemu izglītības līmeni; tā kā bezdarba līmenis Eiropas Savienībā ir 7,5 % un eurozonā — 8,9 %, kas, lai gan ir zemākais rādītājs attiecīgi deviņu un astoņu gadu laikā, joprojām ir augsts, it īpaši jauniešu vidū; tā kā saglabājas ļoti būtiskas atšķirības starp daudzām dalībvalstīm un tā kā nodarbinātības līmenim joprojām ir jāpaaugstinās, lai atgūtos no krīzes un, kas ir ne mazāk svarīgi, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” nacionālos mērķus; tā kā slēptā bezdarba (bezdarbnieki, kas vēlas strādāt, bet kas aktīvi nemeklē darbu) līmenis 2016. gadā bija 20 %;

F.  tā kā nodokļu apiešanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšanas nodokļu jomā — no kurām labumu gūst atsevišķas lielas korporācijas un atsevišķi indivīdi — dēļ vairākas dalībvalstis ir zaudējušas miljardiem euro ieņēmumu publisko finanšu pārvaldībai, tādējādi kaitējot MVU un citiem nodokļu maksātājiem;

G.  tā kā uzlabojusies ekonomiskā situācija sniedz iespējas īstenot vērienīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas, it īpaši pasākumus, kuru mērķis ir veicināt investēšanu — ņemot vērā to, ka investīciju īpatsvars IKP pašlaik joprojām ir zemāks nekā laikā īsi pirms finanšu krīzes, — un uzlabot situāciju publisko finanšu jomā, ņemot vērā slogu, ko valsts parāda atmaksājamībai rada demogrāfiskās norises,

1.  pieņem zināšanai 2018. gada izaugsmes pētījuma paketes publicēšanu un ierosināto politikas pasākumu kopumu, kas ietver investēšanu, vērienīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālas reformas un atbildīgas publiskās finanses un kas ir pasniegts kā veids, kā vēl vairāk veicināt izaugsmes līmeņa paaugstināšanos un stiprināt Eiropas ekonomikas atlabšanu, augšupēju konverģenci un konkurētspēju; piekrīt tam, ka ir nepieciešams turpmāks progress strukturālo reformu īstenošanā, lai nodrošinātu izaugsmi un darbvietu radīšanu un cīnītos pret nevienlīdzību, kas kavē ekonomikas izaugsmi;

1. sadaļa – Investīcijas un izaugsme

2.  īpaši norāda uz joprojām pastāvošo strukturālo problēmu, proti, potenciālā ražošanas apjoma, ražīguma un konkurētspējas nepietiekamo palielināšanos, apvienojumā ar publisko un privāto investīciju pārāk zemo līmeni un vērienīgu un sociāli līdzsvarotu strukturālo reformu trūkumu dažās dalībvalstīs;

3.  atgādina, ka dažām dalībvalstīm joprojām ir liels tekošā konta pārpalikums, ko varētu izmantot publisko un privāto investīciju atbalstīšanai un ekonomikas izaugsmes veicināšanai;

4.  atgādina, ka ir svarīgi publiskās un privātās investīcijas kombinēt ar strukturālām reformām, lai veicinātu un maksimāli efektīvi izmantotu ekonomikas izaugsmi;

5.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt publiskās investīcijas Eiropas Savienībā, lai novērstu publisko investīciju pašreizējo samazināšanos; turklāt mudina pabeigt kapitāla tirgu savienības izveidi, lai palielinātu privātās investīcijas vienotajā tirgū; uzskata, ka vēl vairāk būtu jāuzlabo privātās investēšanas regulatīvais satvars;

6.  uzsver — lai palielinātu ražīgumu, ir nepieciešamas lielākas investīcijas pētniecībā, attīstībā un inovācijā, kā arī tehnoloģiskajā modernizācijā; atgādina, ka investīcijas tādās jomās kā infrastruktūra, bērnu aprūpe, sociālais mājoklis, izglītība, apmācība, veselības aizsardzība, pētniecība, digitālā inovācija un aprites ekonomika var palielināt ražīgumu un/vai nodarbinātību; aicina Komisiju pievērsties konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem (KVAI) energoefektivitātes un resursu patēriņa jomā un nodrošināt KVAI pilnīgu saskaņotību ar Parīzes klimata nolīgumu;

7.  prasa Komisijai izvērtēt pašreizējos šķēršļus nozīmīgiem infrastruktūras projektiem, kas veicina izaugsmi šādu investīciju pastāvēšanas laikā, un apspriest ar Parlamentu un Padomi veidus, kā novērst šādus šķēršļus spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros;

2. sadaļa – Atbildīgas publiskās finanses

8.  pieņem zināšanai ieteikumos eurozonai ierosināto kopumā neitrālo fiskālo nostāju, atzīmējot — ir sagaidāms, ka, vairākās dalībvalstīs fiskālā nostāja 2018. gadā būs nedaudz ekspansīva; atgādina, ka Savienības fiskālo noteikumu konsekventa īstenošana un ievērošana, tostarp spēkā esošo elastīguma klauzulu pilnīga ievērošana, ir pamatnosacījumi EMS pienācīgai darbībai;

9.  uzsver, ka fiskālajai nostājai valsts un eurozonas līmenī ir jānodrošina līdzsvars starp publisko finanšu un investīciju ilgtermiņa ilgtspēju — pilnībā ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu — un īstermiņa makroekonomisko stabilizāciju;

10.  atzinīgi vērtē situācijas uzlabošanos publisko finanšu jomā — kas ir pamatnosacījums tam, lai panāktu stabilāku, ilgtspējīgāku un efektīvāku izaugsmi — un it īpaši parāda attiecības pret IKP pakāpenisko samazināšanos ES un eurozonā un nominālā budžeta deficīta samazināšanos, tomēr vienlaikus uzsver, ka parāda attiecība pret IKP eurozonā joprojām ir aptuveni 90 % un ka vairākās dalībvalstīs šis rādītājs pat ievērojami pārsniedz šo līmeni; uzsver, ka šīm dalībvalstīm steidzami būtu jāsamazina parāda augstā attiecība pret IKP, jo to ir ievērojami vieglāk izdarīt ekonomikas atlabšanas laikā; atgādina, ka sabiedrības novecošanās un citas demogrāfiskas norises rada milzīgu slogu publisko finanšu ilgtspējai; tādēļ aicina dalībvalstis uzņemties atbildību nākamo paaudžu priekšā;

11.  uzsver nepieciešamību lielāku uzmanību veltīt valstu budžeta struktūrai un pārvaldībai; tādēļ atzinīgi vērtē arvien izplatītāko praksi veikt izdevumu pārskatīšanu un mudina dalībvalstis kritiski izvērtēt sava budžeta kvalitāti;

3. sadaļa – Strukturālās reformas

12.  atgādina — lai veicinātu konkurētspēju, darbvietu radīšanu, izaugsmi un augšupēju konverģenci, dažām dalībvalstīm būtu jāturpina īstenot no sociālā un vides aspekta ilgtspējīgas un izaugsmi veicinošas strukturālās reformas, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās situācijas uzlabošanos Eiropas Savienībā un IKP pieaugumu gandrīz visās dalībvalstīs;

13.  uzstāj, ka izdevumi pētniecībai un attīstībai ir jātuvina stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem; aicina dalībvalstis ieviest atbilstošas politikas un veikt investīcijas, lai nodrošinātu vai saglabātu vienlīdzīgu piekļuvi mūžizglītībai un apmācībai, ņemot vērā darba tirgus attīstību, tostarp jaunu profesiju rašanos;

14.  uzsver, ka digitalizācija, globalizācija un tehnoloģiskās pārmaiņas radikāli pārveido mūsu darba tirgus un ka šīs pārmaiņas, piemēram, izraisa pamatīgas izmaiņas nodarbinātības veidos un statusā, kuras, savukārt rada nepieciešamību pēc atbilstoši pielāgotas pārejas; tādēļ uzsver, ka liela nozīme ir dinamiskiem darba tirgiem ar pieejamām un kvalitatīvām sociālās drošības sistēmām, kas spēj reaģēt uz šo jauno darba tirgus realitāti;

15.  uzskata, ka reformas, kas likvidē šķēršļus investēšanai, nodrošinātu iespēju nekavējoties atbalstīt ekonomisko darbību un vienlaikus radītu apstākļus ilgtermiņa izaugsmei;

16.  prasa pārskatīt nodokļu režīmus, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp kapitāla, darbaspēka un patēriņa nodokļiem;

4. sadaļa – Konverģence un iekļaušana

17.  uzsver, ka Eiropas pusgadam un KVAI būtu jāveicina stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu, tostarp Sociālo tiesību pīlārā izklāstīto mērķu, sasniegšana un jāsniedz solītie rezultāti izaugsmes un darbvietu radīšanas jomā; tādēļ atzinīgi vērtē sociālo rādītāju apkopojumu kā instrumentu Sociālā pīlāra īstenošanas uzraudzībai;

18.  uzsver, ka pēdējā laikā reālās darba samaksas pieaugums nav bijis tiek liels kā ražīguma pieaugums un ka vienlaikus darba tirgū ir notikuši uzlabojumi; ņemot vērā iepriekš minēto, uzsver, ka dažās nozarēs un jomās saskaņā ar ražīguma mērķiem būtu iespējams palielināt darba samaksu, lai nodrošinātu augstu dzīves līmeni, ņemot vērā konkurētspēju un nepieciešamību risināt nevienlīdzības problēmu;

19.  norāda, ka fiskālās politikas izstrādē un īstenošanā būtu jāņem vērā monetārā politika, ievērojot ECB neatkarību;

20.  mudina Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai atbalstītu investīcijas, kas palielina vides ilgtspēju, un nodrošināt pienācīgu saikni starp ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) un Eiropas pusgadu;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2018. gada izaugsmes pētījumā ir atzīta nepieciešamība pēc efektīvas un taisnīgas nodokļu sistēmas, kas sniedz pareizos stimulus ekonomiskajai darbībai; atbalsta Komisijas iniciatīvas panākt lielāku pārredzamību un reformētu PVN sistēmu un atzīmē darbu, kas paveikts kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes jomā; atzinīgi vērtē centienus starptautiskā līmenī apkarot krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; atzīmē, ka valstu nodokļu sistēmu efektivitātes uzlabošana var ievērojami palielināt valsts budžeta ieņēmumus;

22.  aicina dalībvalstis pieņemt atbilstošus pasākumus, lai palīdzētu jauniešiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un bēgļiem integrēties, agrīnā posmā paredzot prasības, kas viņiem ļautu vienmērīgi iekļauties darba tirgū, lai tādējādi nepieļautu viņu iesaistīšanos ēnu ekonomikā, un nodrošināt to, ka publiskie dienesti ir apgādāti ar pietiekamiem resursiem; uzsver, ka sociālajiem partneriem būtu jāuzņemas būtiska loma pasākumos, kuru mērķis ir integrēt NEET un bēgļus un nodrošināt to, ka viņi necieš no diskriminācijas darba tirgū;

23.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs darba tirgu attīstību joprojām lielā mērā nosaka nesaskaņas un diskriminācija, kas veicina uz dzimumu balstītas atšķirības darba samaksā, pensijā un līdzdalībā lēmumu pieņemšanā;

5. sadaļa – Eiropas pusgada satvars: līdzatbildība un īstenošana

24.  atzinīgi vērtē pastiprināto uzmanību, kas tiek veltīta eurozonas kopējai fiskālajai nostājai, un vienlaikus norāda uz ikvienas dalībvalsts pienākumu ievērot Stabilitātes un izaugsmes paktu, tostarp pilnībā ievērot tā spēkā esošās elastīguma klauzulas; uzsver, ka kopējas fiskālās nostājas koncepcija neparedz to, ka pārpalikumi un deficīti dažādās dalībvalstīs cits citu kompensē;

25.  pauž bažas par zemo KVAI — tostarp to KVAI, kuru mērķis ir veicināt konverģenci, palielināt konkurētspēju un mazināt makroekonomikas nelīdzsvarotību, — izpildes līmeni; uzskata, ka lielāka dalībvalstu līdzatbildība, valstu līmenī rīkojot patiesas publiskas debates, nodrošinātu KVAI labāku īstenošanu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai valstu ziņojumi un KVAI tiktu apspriesti nacionālajos parlamentos; uzskata, ka Eiropas pusgada procesā būtu vairāk jāiesaista reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes; aicina Komisiju izmantot visus pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu to KVAI izpildi, kuru mērķis ir risināt minētās problēmas, jo tās apdraud monetārās savienības ilgtspēju;

26.  uzsver, ka jebkādiem turpmākiem EMS padziļināšanas pasākumiem būtu jāiet roku rokā ar stingrāku demokrātisko kontroli; uzstāj, ka tādēļ saskaņā ar atbildības principu lielāka loma būtu jāpiešķir gan Eiropas Parlamentam, gan valstu parlamentiem; prasa, lai sarunu procesā gan valsts, gan Eiropas līmenī notiktu apspriešanās ar sociālajiem partneriem;

27.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atzinusi, ka dažās dalībvalstīs korupcija joprojām ir šķērslis investēšanai un ka pienācīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanai ir nepieciešama tiesiskuma ievērošana un neatkarīgas tiesu un tiesībaizsardzības iestādes; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija ir pārstājusi sagatavot ikgadējo korupcijas novēršanas ziņojumu, un aicina Komisiju atsākt šo ikgadējo analīzi par korupciju dalībvalstīs un nodrošināt mehānismus tās apkarošanai;

Nozaru ieguldījums ziņojumā par 2018. gada izaugsmes pētījumu

Budžets

28.  uzskata, ka ES budžetam, izmantojot risinājumus un sinerģiju attiecībā uz valstu budžetiem, ir jānodrošina stimuls ilgtspējīgai izaugsmei, konverģencei, investīcijām un reformām; tādēļ uzskata, ka gada izaugsmes pētījums kalpo kā vadlīnijas dalībvalstīm, kā arī valstu budžetu un ES budžeta sagatavošanai, it īpaši saistībā ar laikposmam pēc 2020. gada paredzētās daudzgadu finanšu shēmas sagatavošanu;

29.  šajā sakarā atkārtoti norāda, ka būtu jāpanāk lielāka sinerģija starp valstu budžetiem un ES budžetu; norāda, ka šajā jomā svarīga loma ir Komisijai, ņemot vērā tās iesaisti Eiropas pusgadā, kā arī ES budžeta sagatavošanā un izpildē;

30.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par ES budžeta sinerģijas palielināšanu un sadrumstalotības novēršanu, kas izklāstīts ieteikumos, kuri iekļauti 2016. gada decembrī publicētajā Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos galīgajā ziņojumā “ES finansēšana nākotnē”;

Vide, sabiedrības veselība un pārtikas nekaitīgums

31.  atzinīgi vērtē Komisijas izrādīto iniciatīvu attiecībā uz veselības veicināšanas un slimību profilakses portāla izveidi, kurā tiktu sniegta atjaunināta informācija par jautājumiem, kas saistīti ar veselības un labjutības veicināšanu, un kurš būtu svarīgs skaidras un ticamas informācijas avots iedzīvotājiem; uzsver, ka šādam portālam vajadzētu būt pilnībā pieejamam visiem ES iedzīvotājiem, tostarp tiem, kas cieš no disleksijas vai saskaras ar citām līdzīgām problēmām;

32.  prasa nodrošināt lielāku saskaņotību ar citām ES politikām katastrofu novēršanas un sagatavotības katastrofām jomā, piemēram, ar ES stratēģiju attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, Eiropas Strukturālajiem un investīciju fondiem, Solidaritātes fondu, tiesību aktiem vides jomā un pētniecības un inovācijas politiku;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp.
(2) OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.
(3) OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp.
(4) OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.
(5) OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.
(6) OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp.
(7) OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.
(8) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.
(9) OV L 192, 18.7.2015., 27. lpp.
(10) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(11) OV C 407, 4.11.2016., 86. lpp.
(12) OV C 399, 24.11.2017., 149. lpp.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0491.


Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā
PDF 505kWORD 73k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā (2017/2260(INI))
P8_TA(2018)0078A8-0052/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 5. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 145., 148., 152., 153., 174. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 1., 3., 4., 5., 8. un 10. mērķi,

–  ņemot vērā 2017. gada 17. novembrī Gēteborgā pieņemto iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada izaugsmes pētījums” (COM(2017)0690),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2017. gada 22. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2018. gada izaugsmes pētījumu (COM(2017)0674),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2017)0677),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2017)0770),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ziņojumu “Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2018. gadu” (COM(2017)0771),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada budžeta plāna projekti: vispārējs novērtējums” (COM(2017)0800),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide” (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam” (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 26. aprīļa darba dokumentu “Novērtējums attiecībā uz 2013. gada ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”” (SWD(2017)0258),

–  ņemot vērā Komisijas publicēto septīto izdevumu “Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā 2017. gadā”, kurā galvenā uzmanība pievērsta taisnīgumam starp paaudzēm un solidaritātei Eiropā,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Eiropas investīciju stiprināšana nodarbinātībai un izaugsmei: ceļā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda otro posmu un jauno Eiropas Ārējo investīciju plānu (COM(2016)0581),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai. Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. marta paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. februāra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2016)0071) un Parlamenta 2016. gada 15. septembra nostāju par to(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi, tostarp Ieteikumu 2013/112/ES „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(4),

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus “Veicināt sociālo ekonomiku ― vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz ienākumu minimumu — instrumentu nabadzības novēršanai(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2017. gada izaugsmes pētījumā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(13),

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā(14),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(15),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(17),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(18),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu (2015. gada septembris),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. marta Īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jauniešu bezdarbs: vai ES politikas virzieniem ir bijusi nozīme? Garantijas jauniešiem shēmas un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtējums”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 25. septembra ziņojumu “Developments in working life in Europe: EurWORK annual review 2016” (“Darba gaitu izmaiņas Eiropā: EurWORK 2016. gada pārskats”) un jo īpaši nodaļu “Atalgojuma atšķirības — fakti, debates un rīcībpolitikas”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 18. jūlija analītisko pārskatu “Pay inequalities experienced by posted workers: Challenges to the “equal treatment” principle” (“Norīkoto darba ņēmēju atalgojuma atšķirības: vienlīdzīgas attieksmes principa apdraudējums”), kurā sniegts visaptverošs pārskats par valdību un sociālo partneru nostājām visā Eiropā attiecībā uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”,

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 26. jūnija ziņojumu “Occupational change and wage inequality: European Jobs Monitor 2017” (“Profesiju struktūras izmaiņas un darba samaksas nevienlīdzība: Eiropas darbvietu uzraudzība 2017. gadā”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 19. aprīļa ziņojumu “Social mobility in the EU” (“Sociālā mobilitāte ES”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 13. marta ziņojumu „Income inequalities and employment patterns in Europe before and after the Great Recession” („Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 24. februāra ziņojumu “Involvement of the social partners in the European Semester: 2016 update” (“Sociālo partneru iesaiste Eiropas pusgadā: 2016. gads”) un 2016. gada 16. februāra ziņojumu “Role of the social partners in the European Semester” (“Sociālo partneru loma Eiropas pusgadā”), kurā aplūkots laika posms no 2011. līdz 2014. gadam,

–  ņemot vērā Eurofound 2016. gada 17. novembra pārskata ziņojumu “Sixth European Working Conditions Survey” (“Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums”),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada 12. marta ziņojumu “New forms of employment” (“Jauni nodarbinātības veidi”),

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada 29. oktobra ziņojumu “Women, men and working conditions in Europe” (“Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”),

–  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2018. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0052/2018),

A.  tā kā nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā pieaug un 2017. gada otrajā ceturksnī sasniedza 72,3 %, kas nozīmē 235,4 miljonus nodarbinātu cilvēku, un ir panākums ceļā uz stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā 75 % nodarbinātības mērķa sasniegšanu; tā kā joprojām pastāv ļoti būtiskas atšķirības starp nodarbinātības līmeni daudzās dalībvalstīs, sākot no līmeņa, kas ir krietni zem ES vidējā rādītāja 65 % Grieķijā, Horvātijā, Itālijā un Spānijā līdz vairāk nekā 75 % Nīderlandē, Dānijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Zviedrijā, un joprojām ir daudz darāmā, lai atgūtos no krīzes un, jo īpaši, lai sasniegtu stratēģijas “ES 2020” valstu mērķus; tā kā nodarbinātības pieaugums bija izteiktāks gados vecāku darba ņēmēju, augsti kvalificētu darbinieku un vīriešu vidū un vājāks jauniešu, mazkvalificētu darba ņēmēju un sieviešu vidū; tā kā nodarbinātība nostrādāto stundu izteiksmē uz vienu nodarbināto salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni joprojām ir par 3 % zemāka ES kopumā un par 4 % zemāka eurozonā, jo ir palielinājusies nepilna darba laika nodarbinātība un samazinājies pilnas slodzes darbinieku nostrādāto stundu skaits; tā kā Eiropas Savienībā pašlaik 18,9 miljoni cilvēku joprojām ir bez darba, investīciju līmenis joprojām ir pārāk zems, algu pieaugums ir palēnināts un nodarbinātu personu nabadzība joprojām pieaug; atgādina LES 3. pantu, kurā ir noteikts, ka Savienības mērķis ir tiekties uz pilnīgu nodarbinātību;

B.  tā kā ES 18,9 miljoni cilvēku joprojām ir bez darba, neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis ES un eurozonā ir viszemākais pēdējos deviņos gados, attiecīgi 7,5 % un 8,9 %; tā kā turklāt šī atlabšana joprojām ir nevienmērīga starp dalībvalstīm, un bezdarba līmenis svārstās no 4 % Vācijā līdz gandrīz 20 % Spānijā un 23,6 % Grieķijā; tā kā slēptais bezdarbs — bezdarbnieki, kuri vēlas strādāt, bet aktīvi nemeklē darbu — 2016. gadā bija 20 %, savukārt ilgtermiņa bezdarba līmenis ES joprojām ir satraucoši augsts — vairāk nekā 46,4 % (eiro zonā attiecīgi 49,7 %); tā kā dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis joprojām ir augsts, jo tajās ir nepietiekama izaugsme un strukturālas nepilnības; tā kā nepietiekamas darba tirgus reformas, ir viens no augsta bezdarba iemesliem; tā kā atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem ir būtisks, jo pretējā gadījumā viņu situācija sāks ietekmēt arī pašapziņu, labjutību un turpmāko izaugsmi, pakļaujot viņus nabadzības un sociālās atstumtības riskam un apdraudot gan dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējību, gan Eiropas sociālo dimensiju;

C.  tā kā nepilna laika nodarbinātība kopš 2008. gada ir palielinājusies par 11 % un pilna laika nodarbinātība šajā pašā laikā ir samazinājusies par 2 %, lai gan nebrīvprātīgs nepilnas slodzes darbs samazinājās no 29,3 % 2013. gadā līdz 27,7 % 2016. gadā, taču tas joprojām veido vienu ceturtdaļu no šāda veida darba līgumiem;

D.  tā kā darba tirgus segmentācija starp pastāvīgām un nestandarta darbvietām joprojām ir satraucoša, jo dažās valstīs pagaidu darba līgumi procentuāli ir robežās no 10 % līdz 20 % un ir vērojama tikai ļoti lēna pāreja uz pastāvīgiem darba līgumiem, un pagaidu darbs būtībā ir “strupceļš”, nevis “viens no pakāpieniem” ceļā uz pastāvīgu darbvietu; tā kā šī parādība neļauj lielam skaitam darba ņēmēju baudīt drošu, salīdzinoši labi apmaksātu nodarbinātību un labas perspektīvas un rada algu atšķirības starp pilna darba laika un nepilna darba laika darba ņēmējiem;

E.  tā kā, neraugoties uz jauniešu bezdarba līmeņa nelielu samazinājumu, tas joprojām ir satraucoši augsts — 16,6 % (18,7 % eurozonā); tā kā saskaņā ar vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu jaunieši biežāk tiek nodarbināti nestandarta un netipiskos nodarbinātības veidos, tostarp pagaidu darbos, nebrīvprātīgos nepilnas slodzes darbos un zemāka atalgojuma darbos; tā kā 2016. gadā vēl aizvien 6,3 miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem nemācījās, nestrādāja un neapguva arodu (NEET); tā kā dalībvalstis var cīnīties pret jauniešu bezdarbu, saistībā ar LESD 19. pantu un Padomes Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu nodarbinātību izstrādājot un īstenojot darba tirgus tiesisko regulējumu, izglītības un apmācības sistēmas un aktīvas darba tirgus politikas nostādnes, kas pamatojas uz diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu;

F.  tā kā bezdarba līmeņa atšķirības dalībvalstīs vēl aizvien pārsniedz pirmskrīzes līmeni, lai gan tās ir samazinājušās; tā kā dažās dalībvalstīs ilgtermiņa bezdarbs saglabājas virs 50 % no kopējā bezdarba, bet ES tas ir 46,6 % un eurozonā — 49,7 %; tā kā bezdarba rādītājs atspoguļo tikai tos, kuriem nav darba un kuri pēdējo 4 nedēļu laikā ir aktīvi meklējuši darbu, un ilgtermiņa bezdarba rādītājs atspoguļo tikai to ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļu vecumā no 15 līdz 74 gadiem, kuri ir bijuši bez darba 12 mēnešus vai ilgāk;

G.  tā kā dzimumu nodarbinātības atšķirības joprojām saglabājas un Eiropas Savienībā kopā šobrīd ir 11,6 % ar vīriešu nodarbinātības līmeni 76,9 %, bet sieviešu — 65,3 %, kamēr vēl lielāka šī atšķirība ir sievietēm, kas dzimušas trešās valstīs, un romu sievietēm; tā kā dzimumu atšķirības nepilna laika nodarbinātībā ir vēl lielākas un 2016. gadā sasniedza 23 procentpunktus, bet četrās dalībvalstīs pat pārsniedza 30 procentpunktus, un nebrīvprātīgā nepilna laika nodarbinātībā bija iesaistīti 23,5 % sieviešu; tā kā nodarbinātības līmenis sievietēm ar vismaz vienu bērnu vecumā līdz sešiem gadiem ir par 9 procentpunktiem mazāks nekā tas ir sievietēm bez bērniem, bet Eiropas Savienībā 2016. gadā nestrādāja 19 % sieviešu ekonomiski aktīvajā vecumā, jo tās pieskatīja bērnus vai rīcībnespējīgus pieaugušos; tā kā zemāka pilna darba laika ekvivalentās nodarbinātības līmeņa rezultātā sievietes 2015. gadā cieta no ievērojamām darba samaksas atšķirībām, proti, ES vidēji 16,3 %, sākot no 26,9 % Igaunijā līdz 5,5 % Itālijā un Luksemburgā;

H.  tā kā dažu dalībvalstu darba tirgū ir strukturālas problēmas, piemēram, zema līdzdalība, kā arī prasmju un kvalifikāciju neatbilstība; tā kā arvien pieaug vajadzība pēc konkrētiem pasākumiem, kas vai nu integrētu, vai reintegrētu neaktīvo darbaspēku, lai apmierinātu darba tirgus prasības;

I.  tā kā Eiropas Savienības sabiedrības noveco (gandrīz 20 % Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, un prognozes liecina, ka šis rādītājs līdz 2050. gadam sasniegs 25 %) un apgādājamo veco cilvēku īpatsvars palielinās, kas rada papildu problēmas dalībvalstīm un varētu likt tām veikt pielāgojumus, lai arī turpmāk garantētu pietiekami finansētu un stabilu sociālo nodrošinājumu, veselības aprūpi un ilgtermiņa aprūpes sistēmas un apmierinātu vajadzību pēc formālās un neformālās aprūpes; tā kā neformālie aprūpētāji sabiedrībai ir ļoti nepieciešami; tā kā jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ES 28 valstīs 2015. gadā nedaudz samazinājās un tika lēsts 80,6 gadi (par 0,3 gadiem mazāk nekā 2014. gadā), sievietēm tas bija 83,3 gadi (par 0,3 gadiem mazāk nekā 2014. gadā) un vīriešiem — 77,9 gadi (par 0,2 gadiem mazāk nekā 2014. gadā); tā kā ES-28 valstīs šis bija pirmais paredzamā mūža ilguma kritums kopš 2002. gada, kad paredzamā mūža ilguma dati kļuva pieejami visās dalībvalstīs, un šo kritumu var novērot lielākajā daļā dalībvalstu; tā kā saskaņā ar Eurostat vēl nav iespējams noteikt, vai paredzamā mūža ilguma samazināšanās laikā no 2014. līdz 2015. gadam ir tikai pagaidu parādība, vai arī tā turpināsies nākamajos gados;

J.  tā kā demogrāfiskās problēmas ir saistītas ar tādiem faktoriem kā iedzīvotāju skaita samazināšanās un iedzīvotāju izkliedētība, kas kavē šo problēmu skarto reģionu izaugsmi un apdraud ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

K.  tā kā vairākās dalībvalstīs, tostarp Maltā, Spānijā un Rumānijā, izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs ir apmēram 20 %, bet Portugālē, Bulgārijā, Itālijā, Ungārijā, Apvienotajā Karalistē un Grieķijā tas joprojām pārsniedz ES noteikto mērķvērtību 10 %; tā kā priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir sarežģīta problēma gan individuālā, gan valstu un Eiropas līmenī; tā kā nelabvēlīga sociālekonomiskā vide, izcelsme migrantu kopienās un īpašas vajadzības ir visbūtiskākie faktori, kas saistīti ar vājiem sasniegumiem skolā un priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2015. gada datiem ES vidējais rādītājs skolēniem ar vājām sekmēm dabaszinībās zemākajā sociālekonomiskajā kvartilē ir aptuveni 34 %, par 26 procentpunktiem vairāk nekā augstākajā sociālekonomiskajā kvartilē;

L.  tā kā sociālās ekonomikas nozarē darbojas 2 miljoni uzņēmumu (apmēram 10 % no ES kopējā uzņēmumu skaita), kuri nodarbina vairāk nekā 14 miljonus cilvēku (aptuveni 6,5 % ES darba ņēmēju); tā kā šai nozarei ir svarīga nozīme, risinot neskaitāmās problēmas, ar kurām saskaras mūsdienu sabiedrības, arī saistībā ar sabiedrības novecošanu;

M.  tā kā 80 miljoniem eiropiešu ir invaliditāte; tā kā viņiem paredzēto piekļūstamības pasākumu īstenošana vēl joprojām atpaliek no vajadzīgā;

N.  tā kā, kaut arī var novērot zināmu progresu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā, joprojām pastāv neaizsargātas sabiedrības grupas, kā arī nepieļaujama iespēja 119 miljoniem eiropiešu nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, no kuriem vairāk nekā 25 miljoni ir bērni (vairāk nekā viena ceturtdaļa visu bērnu ES), vienlaikus saglabājas arī reģionālas atšķirības dalībvalstīs un Savienībā kopumā, atbīdot ES tālu atpakaļ stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa sasniegšanā; tā kā ienākumu nevienlīdzība turpina pieaugt divās trešdaļās visu ES valstu; tā kā ES kopumā 20 % turīgāko mājsaimniecību ienākumu daļa ir 5,1 reizes lielāka nekā 20 % nabadzīgāko mājsaimniecību daļa, bet dažās Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīs šim rādītājam sasniedzot 6,5 reizes vai pat vēl vairāk, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā dažās attīstītākajās Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs; tā kā augsta nevienlīdzība joprojām ir šķērslis vienlīdzīgām iespējām iegūt izglītību, apmācību un sociālo aizsardzību, un tādējādi negatīvi ietekmē sociālo taisnīgumu, sociālo kohēziju un ilgtspējīgu ekonomikas attīstību;

O.  tā kā saskaņā ar Komisijas publikāciju “Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2017. gadā” 2015. gadā bija 118,8 miljoni cilvēku, kuriem draudēja nabadzība vai sociālā atstumtība (AROPE), par 1,7 miljoniem vairāk nekā 2008. gadā un tālu no stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā mērķa samazināt AROPE skaitu par 20 miljoniem, ir vērojamas lielas atšķirības starp dalībvalstīm, sākot no 5 % vai mazāk (Čehijas Republikā vai Vācijā), līdz aptuveni 20 % Grieķijā un Spānijā; tā kā AROPE rādītājs attiecībā uz bērniem (0–17 gadi) 2016. gadā bija 26,4 %, kas bija augstāks nekā attiecīgais rādītājs pieaugušajiem (16–64 gadi, 24,2 %), un gandrīz par 10 procentpunktiem augstāks nekā veciem cilvēkiem (65+, 18,3 %); tā kā Eiropā joprojām ir satraucoši liels nabadzībā dzīvojošu bērnu skaits, patlaban tie ir vairāk nekā 25 miljoni, un tā kā nabadzības ietekme uz bērniem var turpināties visa mūža garumā un pārnest nelabvēlīgos apstākļus no paaudzes uz paaudzi; tā kā sociālā politika ir svarīga, lai nodrošinātu kohēziju un tuvinātu ES tās pilsoņiem;

P.  tā kā visā Eiropā joprojām palielinās nodarbinātu personu nabadzība ar augstāko reģistrēto līmeni Spānijā (13,1 %), Grieķijā (14 %) un Rumānijā (18,6 %), kas liecina, ka nodarbinātība pati par sevi ne vienmēr ir pietiekama, lai cilvēkus glābtu no nabadzības, un atspoguļo dažādus darba tirgus modeļus, tostarp nepilna laika un/vai pagaidu darbvietas, algu līmeņus un darba intensitāti mājsaimniecībās, kā arī sliktus darba apstākļus; tā kā algu pieauguma līmenis ES saglabājas neliels, pēdējos divos gados pieaugot mazāk nekā par 1 %, un darbinieku atalgojuma atšķirības ir diezgan lielas, sākot no 4,6 euro stundā Bulgārijā līdz 43,3 euro stundā Luksemburgā; tā kā faktiskais algu pieaugums 18 no 28 dalībvalstīm ir atpalicis no darba ražīguma pieauguma un to neveicina pat bezdarba samazinājums; tā kā darba samaksas noteikšana ir dalībvalstu kompetencē;

Q.  tā kā izglītība ir būtisks faktors jauniešu integrācijai darba tirgū un galvenokārt tā ir dalībvalstu atbildībā, lai gan Komisija to atbalsta; tā kā augstas kvalitātes izglītībai un apmācībai ir jābūt pieejamai visiem, ņemot vērā to, ka jauniešu (vecumā no 20 līdz 34 gadiem) ar augstāko izglītību nodarbinātības līmenis ES ir 82,8 %, kas ir vairāk nekā par 10 procentpunktiem augstāks nekā jauniešiem ar vidējo izglītību; tā kā profesionālā apmācība sāk kļūt uzticamāka gan jauniešu, gan uzņēmumu acīs, kuri sāk atzīt jauniešu prasmes; tā kā apmācība, kas iegūta neformālā gaisotnē, arī sniedz Eiropas iedzīvotājiem darba tirgū būtiskas prasmes;

R.  tā kā, lai gan digitālā pārveide pieprasa darba ņēmējus ar vismaz digitālām pamatprasmēm, tiek lēsts, ka 44 % ES iedzīvotāju šādu prasmju nav(19);

S.  tā kā saskaņā ar LESD 168. pantu, nosakot un īstenojot attiecīgās Savienības politikas nostādnes un darbības, būtu jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis; tā kā tas veicinātu sociālo iekļaušanu, sociālo taisnīgumu un vienlīdzību; tā kā tehnoloģiskais un zinātniskais progress, kas atzinīgi novērtēts 2018. gada izaugsmes pētījumā (GIP), dod iespēju rast labākas, efektīvākas un izmaksu ziņā pieņemamākas ārstēšanas metodes un zāles; tā kā šis progress palīdz nodrošināt to, ka personas, kas cieš no konkrētām hroniskām kaitēm, būs spējīgas iekļūt darba tirgū vai daudz ilgāk turpināt darba dzīvi; tā kā šā mērķa sasniegšanu patlaban apgrūtina dažu zāļu augstās cenas;

T.  tā kā dalībvalstu fiskālā politika ietekmē makroekonomikas vides stabilizāciju, vienlaikus tiecoties arī uz citiem mērķiem, piemēram, fiskālo ilgtspēju un pārdali;

U.  tā kā sociālā nodrošinājuma sistēmu ieviešana un pārvaldība ir dalībvalstu kompetence, ko Savienība koordinē, bet nesaskaņo;

V.  tā kā mājsaimniecību reālais bruto izmantojamais ienākums (GDHI) uz vienu iedzīvotāju dažādās dalībvalstīs vēl joprojām nav atjaunojies pirmskrīzes līmenī, vairākās no tām reģistrētais līmenis ir no 20 līdz 30 procentpunktiem zemāks nekā 2008. gadā;

W.  tā kā ES ekonomikas spēja stimulēt ilgtermiņa izaugsmi ir zemāka nekā mūsu galvenajiem konkurentiem; tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka potenciālā izaugsme ES ir aptuveni 1,4 % salīdzinājumā ar 2 % ASV;

X.  tā kā nedeklarēts darbs liedz darba ņēmējiem izmantot savas tiesības un veicina sociālo dempingu, kas nopietni ietekmē budžetu un negatīvi ietekmē nodarbinātību, produktivitāti, darba kvalitāti un prasmju attīstību, kā arī mazina pensiju tiesību sistēmas efektivitāti un lietderīgumu; tā kā ir nepieciešami pastāvīgi centieni, lai nedeklarētu darbu pārvērstu par deklarētu darbu;

Y.  tā kā tālākie reģioni saskaras ar milzīgām grūtībām savas specifikas dēļ, kas ierobežo to izaugsmes potenciālu; tā kā šajos reģionos bezdarba līmenis svārstās no 11,2 % līdz 27,1 %, bet ilgtermiņa bezdarba līmenis — no 54,5 % līdz 80,9 %; tā kā šajos reģionos jauniešu bezdarba līmenis pārsniedz 40 %,

Z.  tā kā saskaņā ar Eurofound pētījumu vairumā dalībvalstu pakāpeniski uzlabojas sociālo partneru iesaiste valsts reformu programmu izstrādē, kaut arī valstu sociālo partneru kopējās iesaistes Eiropas pusgada procesā rezultātu kvalitātē un efektivitātē joprojām ir vērojamas būtiskas atšķirības;

AA.  tā kā gaidāmajā Eurofound pētījumā par sociālo partneru iesaisti Eiropas pusgadā vajadzētu ziņot par to, kā saskaņā ar 7. nodarbinātības pamatnostādni par darba tirgu darbības uzlabošanu noris konsolidācijas process un pieaug izpratne; tā kā tomēr sociālie partneri uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu iesaisti, veicinot jēgpilnu un savlaicīgu apspriešanos, apmaiņu ar devumu un atsauksmēm, kā arī popularizējot savus uzskatus,

1.  atzinīgi vērtē 2018. gada izaugsmes pētījumu kopā ar integrēto Eiropas sociālo tiesību pīlāru kā svarīgu daļu no kopējām politikas nostādnēm par kvalitatīvu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un investīcijām, cenšoties palielināt ražīgumu un algas, radīt darbvietas, mazināt nevienlīdzību un nabadzību un uzlabot sociālo aizsardzību un piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī uzlabot to kvalitāti; atzīst, ka šis GIP balstās uz investīciju stratēģiju, strukturālām reformām un atbildīgām publiskām finansēm, kas jāapvieno ar politikas nostādnēm un pasākumiem Eiropas sociālo tiesību pīlāra principu un mērķu sasniegšanai; uzsver, ka Komisijai kā līdzeklis ekonomikas koordinācijas savienošanai ar nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem Eiropas pusgada ietvaros būtu jāuzlabo politikas koordinācijas process, lai labāk uzraudzītu, novērstu un labotu negatīvās tendences, kas var palielināt nevienlīdzību un mazināt sociālo progresu; aicina dalībvalstis ievērot pētījumā un tam pievienotajā vienotajā nodarbinātības ziņojumā noteiktās prioritātes, lai saistībā ar to nacionālajām politikām un stratēģijām veicinātu izaugsmi, ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, kvalitatīvu nodarbinātību, sociālo kohēziju un sociālo aizsardzību un iekļaušanu; norāda, cik svarīgi ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības un veicināt darba ņēmēju iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus;

2.  uzsver nepieciešamību veikt sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālas reformas ar mērķi panākt sociālo “AAA” līmeni, uzlabojot iekļaujošu darba tirgu un sociālo politiku, kas mēģina apmierināt darba ņēmēju un mazāk aizsargātu grupu vajadzības, lai veicinātu investīcijas, radītu kvalitatīvu nodarbinātību, palīdzētu darbaspēkam apgūt vajadzīgās prasmes, veicinātu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un taisnīgus darba nosacījumus, palielinātu darba ražīgumu, atbalstītu algu pieaugumu un ilgtspējīgas un piemērotas sociālās aizsardzības sistēmas un uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni; uzsver nepieciešamību nostiprināt labvēlīgu vidi gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem, lai izveidotu stabilāku nodarbinātību, vienlaikus līdzsvarojot sociālo un ekonomisko dimensiju un pieņemot lēmumus kopīgi un savstarpēji papildinošā veidā; aicina dalībvalstis pakāpeniski novirzīt nodokļus no darbaspēka uz citiem avotiem, neapdraudot sociālo nodrošinājumu; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kas uzlabotu sociālos standartus un samazinātu nevienlīdzību;

3.  uzsver, ka sociālais dialogs un kolektīvās sarunas ir galvenie instrumenti darba devējiem un arodbiedrībām, lai noteiktu taisnīgu atalgojumu un darba apstākļus, un ka kolektīvo sarunu sistēmas palielina dalībvalstu noturību ekonomikas krīzes laikā; atgādina, ka tiesības vest kolektīvas sarunas ir jautājums, kas attiecas uz visiem Eiropas darba ņēmējiem un kam ir būtiska ietekme uz demokrātiju un tiesiskumu, tostarp sociālo pamattiesību ievērošanu, un ka kolektīvās sarunas ir Eiropas pamattiesības, kuras Eiropas iestādēm ir jāievēro saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantu; šajā sakarā prasa izstrādāt politiku, kura ievēro, veicina un stiprina kolektīvās sarunas un darba ņēmēju ietekmi atalgojuma noteikšanas sistēmās, kam ir būtiska nozīme darba apstākļu augsta standarta nodrošināšanā; uzskata, ka tas viss būtu jādara ar mērķi atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanos, mazinot algu atšķirības un apkarojot nodarbinātu personu nabadzību;

4.  prasa paust stingrāku apņēmību apkarot nabadzību un nevienlīdzības padziļināšanos un palielināt sociālās investīcijas, ņemot vērā to ekonomisko atdevi un sociālos ieguvumus; atgādina, ka tautsaimniecības ar augstāku sociālo investīciju līmeni ir noturīgākas pret satricinājumiem; aicina dalībvalstis un Komisiju saskaņā ar spēkā esošajiem Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem atstāt iespēju veikt publiskās un sociālās investīcijas un, ja tas varētu būt vajadzīgs, palielināt investīcijas sociālajā infrastruktūrā un atbalstīt visvairāk cietušos, lai pienācīgi novērstu nevienlīdzību, jo īpaši izmantojot sociālās aizsardzības sistēmas, kas paredz atbilstīgu un mērķtiecīgu ienākumu atbalstu; aicina Komisiju vajadzības gadījumā veikt padziļinātu izvērtējumu, kāda veida izdevumus var noteikti uzskatīt par sociālajām investīcijām;

5.  uzskata, ka ir svarīgi veicināt starpkultūru dialogu, lai migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem būtu vieglāk iekļauties darba tirgū un integrēties sabiedrībā; pauž bažas par etnisko minoritāšu joprojām zemo līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis šajā sakarā pareizi piemērot Direktīvas 2000/78/EK un 2000/43/EK; atgādina, ka jaunpienācēji pienes jaunas prasmes un zināšanas, un aicina turpināt izstrādāt un veicināt instrumentus informācijas sniegšanai dažādās valodās par pastāvošajām iespējām iesaistīties formālās un informālās mācībās, profesionālajā apmācībā, praksē un brīvprātīgajā darbā;

6.  mudina Komisiju pielikt pūles, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cieš, piemēram, no hroniskām sāpēm, ienākt vai palikt darba tirgū; apgalvo, ka darba tirgus ir jāorientē uz šādām situācijām, un jāpadara elastīgāks un nediskriminējošs, lai nodrošinātu, ka arī šie cilvēki var sekmēt ES ekonomisko attīstību, tādējādi mazinot slogu sociālā nodrošinājuma sistēmām;

7.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu investīcijām vides ilgtspējas veicināšanai un tās nostāju, atzīstot šādu investīciju potenciālu visai tautsaimniecībai; piekrīt tam, ka atbalstam pārejai uz aprites un zaļo ekonomiku ir liels potenciāls radīt jaunas darbvietas;

8.  atzinīgi vērtē Iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP) un uzskata, ka Eiropas pusgada ietvaros ir jāatbalsta tā 20 galveno principu attīstība attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, piekļuvi darba tirgum, taisnīgiem darba nosacījumiem un sociālo aizsardzību un iekļautību, kurai vajadzētu būt atskaites punktam un ieteikumam, īstenojot Eiropas pusgada politikas koordinācijas ciklu, lai patiesi panāktu sociālo “AAA” līmeni un radītu ekonomisko izaugsmi un prognozējamu un ilgtspējīgu finanšu situāciju, kas būtu pakārtota ekonomikas un nodarbinātības politikas mērķiem, tādējādi kalpojot stratēģijas “Eiropa 2020” galveno prioritāro mērķu sasniegšanai; norāda, ka Eiropas pusgada koordinācijas process ir būtisks līdzeklis, lai konsolidētu Eiropas sociālo dimensiju, no kuras izriet sociālais pīlārs; uzsver, ka ESTP ir pirmais solis, veidojot kopējo pieeju attiecībā uz sociālo tiesību aizsardzību un attīstību visā ES, kam būtu jāatspoguļojas dalībvalstu īstenotajos pasākumos; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai stiprinātu sociālās tiesības, izmantojot konkrētus un specifiskus instrumentus (tiesību aktus, politikas veidošanas mehānismus un finanšu instrumentus), un sasniegtu konkrētus rezultātus; uzsver pamattiesību primārumu;

9.  atzinīgi vērtē centienus stiprināt Eiropas pusgada sociālo dimensiju; prasa īstenot papildu pasākumu ar mērķi līdzsvarot sociālās un ekonomiskās prioritātes un sociālajā jomā uzlabot uzraudzības kvalitāti un ieteikumus;

10.  atzinīgi vērtē jauno rezultātu apkopojumu, kurā iekļauti 14 pamatrādītāji, kas ļauj analizēt dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus trijās galvenajās dimensijās, kuras noteiktas sociālā pīlāra kontekstā;

11.  uzsver to, ka Eiropas Savienībā vidēji 11 no 14 galvenajiem rādītājiem uzrādīja uzlabojumu salīdzinājumā ar pēdējo pieejamo gadu, apstiprinot darba tirgus un sociālās situācijas stabilu uzlabojumu, kas papildina ekonomikas atveseļošanos; tomēr norāda, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai sasniegtu augšupēju sociālo konverģenci visās sociālo tiesību pīlārā noteiktajās dimensijās, kā to norāda Komisija, un ka pamatrādītāju analīze liecina, ka 17 no 28 dalībvalstīm pastāv vismaz viena “kritiska situācija”;

12.  atzīst, ka, neraugoties uz pēdējos gados ES kopumā vērojamajiem uzlabojumiem ekonomiskajā un nodarbinātības situācijā, ieguvumi ne vienmēr ir tikuši sadalīti vienlīdzīgi, jo nabadzībā un sociālajā atstumtībā dzīvojošu cilvēku skaits joprojām ir pārāk augsts; pauž bažas par pieaugošo nevienlīdzību ES un tās dalībvalstīs un to, ka nabadzības riskam arvien vairāk tiek pakļauti ne tikai nepilna darba laika, bet arī pilna darba laika darba ņēmēji; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus uzlabot šo cilvēku apstākļus un vairāk nekā līdz šim atzīt NVO, nabadzības apkarošanas organizāciju un cilvēku, kuri saskārušies ar nabadzību, veikto darbu un gūto pieredzi, mudinot viņus piedalīties paraugprakses apmaiņā; norāda, ka augsti nevienlīdzības līmeņi samazina ekonomikas rezultātus un ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu; uzsver to, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un veicina valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; prasa veidot un attīstīt partnerības, kas aptvertu visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai nodrošinātu rīkus, kas nepieciešami efektīvākai reaģēšanai uz darba tirgus vajadzībām, iedarbīgu risinājumu rašanai un ilgtermiņa bezdarba novēršanai; uzsver nepieciešamību īstenot efektīvu darba tirgus politiku, lai samazinātu ilgtermiņa bezdarbu; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāturpina palīdzēt cilvēkiem, kuriem nav darba, sniedzot cenu ziņā pieņemamus, pieejamus un kvalitatīvus pakalpojumus un atbalstot viņu centienus darba, apmācības un pārkvalifikācijas meklējumos, vienlaikus aizsargājot tos, kas nespēj piedalīties darba tirgū;

13.  aicina Komisiju, ierosinot politikas ieteikumus saistībā ar Eiropas pusgadu, ņemt vērā sociālās attīstības mērķus;

14.  atkārtoti pauž bažas par dažādās dalībvalstīs reģistrētajiem atšķirīgajiem nodarbinātības un bezdarba rādītājiem un jo īpaši brīdina par satraucoši augsto nepietiekamas nodarbinātības un slēpta bezdarba līmeni; jo īpaši pauž bažas par augsto jauniešu bezdarba līmeni, kas ES pārsniedz 11 %, izņemot dažas dalībvalstis — Austriju, Čehijas Republiku, Maltu, Nīderlandi, Ungāriju un Vāciju; uzskata, ka īpaši satraucošs ir tas, ka vairākās valstīs joprojām saglabājas augsts NEET līmenis un liels mācības priekšlaicīgi pametušo skolēnu skaits; šajā sakarībā atzinīgi vērtē finansējuma palielinājumu EUR 2,4 miljardu apmērā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai 2017.–2020. gadam; uzsver, ka vajadzības gadījumā būtu jāapsver iespēja ES līmenī piešķirt līdzekļus šai iniciatīvai un ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka Garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama visām grupām, tostarp neaizsargātām personām; atgādina par Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jauniešu bezdarbs: vai ES politikas virzieniem ir bijusi nozīme?”;

15.  piekrīt Komisijai, ka “sociālās aizsardzības sistēmām būtu jānodrošina tiesības uz minimālā ienākuma pabalstu”; aicina dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi un iesaistot sociālos partnerus noteikt pienācīgu minimālo ienākumu, kas būtu virs nabadzības sliekšņa, un nodrošināt, ka tas ir viegli pieejams visiem cilvēkiem un paredzēts tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams; uzskata, ka, lai efektīvi varētu cīnīties pret nabadzību, minimālā ienākuma shēmas būtu jāpapildina ar piekļuvi kvalitatīviem un pieejamiem sabiedriskajiem labumiem, pakalpojumiem un pasākumiem, kas veicinātu vienlīdzīgas iespējas un atvieglotu nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku ienākšanu vai atgriešanos darba tirgū, ja viņi var strādāt;

16.  aicina Komisiju izveidot Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru, lai atvieglotu informācijas apmaiņu, un sniegtu cilvēkiem informāciju par viņu pašreizējām un iepriekšējām tiesībām un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu;

17.  atgādina Komisijai, ka piekļuvei sociālajai aizsardzībai ir būtiska nozīme taisnīgu darba apstākļu izveidē un ka pēc konsultēšanās ar sociālajiem partneriem ir jānāk klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka visi cilvēki visos nodarbinātības veidos uzkrāj tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp pienācīgu pensiju;

18.  aicina Komisiju, izmantojot Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un Eiropas pusgadu, stiprināt centienus ar mērķi atbalstīt dalībvalstīs visaptverošas publiskās politikas nostādnes, nodrošinot vienmērīgāku pāreju no izglītības un (ilgtermiņa) bezdarba uz darbu, un jo īpaši aicina pilnībā īstenot valsts līmeņa pasākumus, kas izklāstīti Padomes Ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(20); aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt mūžizglītību, īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem, lai palīdzētu viņiem pielāgot savas prasmes un uzlabot nodarbināmību;

19.  pauž bažas par to, ka gandrīz desmit gadus pēc krīzes sākuma Eiropā joprojām saglabājas augsts nabadzības līmenis un ka tas ir radījis paaudžu plaisu, tostarp arī tajās dalībvalstīs, kurās ir mazāks tādu iedzīvotāju īpatsvars, ko apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība; jo īpaši pauž bažas par to, ka vairākās dalībvalstīs palielinās bērnu nabadzības un strādājošo nabadzības līmenis, neraugoties uz pēdējo gadu laikā novēroto makroekonomikas atveseļošanos; norāda, ka vairāk nekā vienā trešdaļā dalībvalstu pastāv kritiska situācija attiecībā uz to bērnu skaitu, kas apmeklē agrīnās pirmsskolas aprūpes un izglītības iestādes; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, kas gatavo un īsteno strukturālas reformas, un novērtēt to sociālo un aptvēruma ietekmi;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai Eiropā radikāli samazinātu nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību, un izvirzīt konkrētus priekšlikumus, kas novietotu bērnus pašreizējo nabadzības mazināšanas politisko nostādņu centrā saskaņā ar savu Ieteikumu par ieguldījumu bērnos un pienācīgi ņemot vērā sagatavošanas darbības, kas paredzētas ES budžetā 2017. un 2018. gadam, un attiecīgās Parlamenta rezolūcijas, nodrošinot, ka tiek ieviesti pasākumi, kas nodrošina, ka ikvienam bērnam, kuram draud nabadzība, ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas aprūpe, pienācīgs mājoklis un pienācīgs uzturs; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieņem valsts plāns bērnu nabadzības samazināšanai, īpaši pievēršoties sociālo pārvedumu ierobežotajai ietekmei nabadzības risku mazināšanā;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2018. gada izaugsmes pētījumā (GIP) galvenā uzmanība ir veltīta atbilstošiem sociālajiem mājokļiem un citai palīdzībai mājokļu jomā kā būtiskiem pakalpojumiem, tostarp neaizsargātu cilvēku aizsardzībai pret nepamatotu piespiedu izlikšanu no mājām un piespiedu atsavināšanu, kā arī bezpajumtniecības jautājuma risināšanai; prasa Eiropas pusgadā un ieteikumos pastiprināt bezpajumtniecības un mājokļa zaudēšanas jautājumu uzraudzību;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā, ar kuru aizstātu pašreizējo Rakstiskā paziņojuma direktīvu;

23.  norāda uz to, cik augsts ir bezdarba līmenis jauniešu un mazkvalificētu darba ņēmēju vidū salīdzinājumā ar to, cik tas skar pieaugušos augsti kvalificētos darba ņēmējus; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināti īstenot jauno Prasmju programmu, kuras mērķis ir pilnveidot prasmes personām ar īpašām prasmju problēmām un palīdzēt tām no jauna iekļauties darba tirgū;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli censties investēt cenu ziņā pieņemamā, pieejamā un augstas kvalitātes izglītībā, apmācībā, inovācijās, kas atbalsta darba ražīguma pieaugumu, aktīvās darba tirgus politikas nostādnēs, sociālajā iekļaušanā un iekļaušanā darba tirgū, kā arī efektīvākos un īpaši pielāgotos publiskos un privātos nodarbinātības dienestos — ņemot vērā atsevišķos reģionos un valstīs pastāvošās ģeogrāfiskās, demogrāfiskās un ienākumu neatbilstības —, lai nodrošinātu iegūto prasmju atbilstību darba tirgus pieprasījumam un dotu cilvēkiem vairāk iespēju un integrētu tos darba tirgū, kā arī samazinātu to jauniešu skaitu, kas priekšlaicīgi pamet mācības; šajā sakarā uzsver pieaugošo pieprasījumu pēc digitālām un citām nododamām prasmēm un uzstāj, ka šo prasmju apgūšana ir steidzama un īpaši nepieciešama un ka tā būtu jāattiecina uz visām sociālajām grupām, īpašu uzmanību pievēršot zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem un jauniešiem; uzsver, cik svarīgas ir iniciatīvas, kas paredzētas, lai atbalstītu studentu un augstskolu un profesionālo mācību iestāžu absolventu ilgtermiņa mobilitāti, jo šī mobilitāte ļaus attīstīt kvalificētu un mobilu darbaspēku nozarēs ar potenciālu;

25.  uzskata, ka kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs pārvarēt plaisu starp Eiropas darba tirgū pastāvošo prasmju trūkumu un darba meklētājiem, jo īpaši jauniešiem; norāda, ka kvalifikācijas un prasmes, kas iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās kontekstā ir svarīgas, ciktāl tās uzlabo nodarbināmību jauniešiem un personām, kuras ir izstumtas no darba tirgus, jo tām vajadzēja uzņemties aprūpētāja pienākumus; tādēļ norāda, ka ir svarīgi izveidot neformālas un ikdienējās mācīšanās laikā iegūto zināšanu validēšanas sistēmu, jo īpaši tādu zināšanu un pieredzes, kas iegūtas, veicot brīvprātīgo darbu; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas gada izaugsmes pētījumā ir ņēmusi vērā, cik svarīgi ir atzīt prasmes saistībā ar jauno Prasmju programmu Eiropai; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot profesionālo apmācību un stiprināt apmācību darbavietā, tostarp māceklības kvalitāti;

26.  aicina dalībvalstis atbalstīt māceklības programmas un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus + finansējumu, lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un padarītu to pievilcīgu; vērš Komisijas uzmanību uz nepieciešamību veicināt to, ka tālāko reģionu jaunieši iesaistās šajā programmā, kā tas tika izklāstīts Komisijas paziņojumā “Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”;

27.  mudina dalībvalsts pastiprināt centienus īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus saistībā ar izglītību un jaunatni un veicināt centienus apmainīties ar labāko praksi;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt piekļuvi labākai izglītībai, prasmēm un nodarbinātībai, un tās darbā pie prasmēm nodrošināt lielāku uzsvaru uz vidi saudzējošu un aprites ekonomiku;

29.  uzskata, ka nākotnes prasībām atbilstošā prasmju programmā būtu jāiekļauj zināšanas par ilgtspējību un tai vajadzētu būt daļai no plašākām pārdomām par profesionālajām prasmēm, ņemot vērā aizvien pieaugošo Eiropas iedzīvotāju digitalizācijas un robotizācijas līmeni, galveno vērību pievēršot ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet arī zināšanu apguvēju personīgajai attīstībai, uzlabotai veselībai un labklājībai;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 14. novembra paziņojumu “Eiropas identitātes stiprināšana ar izglītību un kultūru” (COM(2017)0673), kurā iekļauti drosmīgi mērķi izglītības jomā, jo īpaši attiecībā uz Eiropas izglītības telpas izveidi un valodu apguves uzlabošanu Eiropā;

31.  atgādina, ka radošās nozares pieder pie nozarēm, kurās visvairāk tiek izvērsta uzņēmējdarbība, un ka radošā izglītība attīsta tādas plaši izmantojamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšanas prasme, darbs komandā un atjautība; aicina zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM) iekļaut mākslu un radošo izglītību, ņemot vērā ciešo saikni starp radošumu un inovāciju; turklāt uzsver kultūras un radošo nozaru (KRN) potenciālu saglabāt un veicināt Eiropas kultūras un valodu daudzveidību un ekonomisko izaugsmi, inovācijas un nodarbinātību, jo īpaši jaunatnes nodarbinātību; uzsver, ka turpmāka KRN veicināšana un investīcijas tajās var būtiski palielināt investīcijas, izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespējas, ko piedāvā visas KRN, tostarp jo īpaši NVO un mazās apvienības, piemēram, saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu;

32.  atgādina par nepieciešamību mudināt meitenes un jaunas sievietes apgūt informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) un aicina dalībvalstis mudināt meitenes un jaunas sievietes apgūt STEM priekšmetus, kuros būtu iekļauta arī māksla un humanitārās zinātnes, un palielināt sieviešu skaitu STEM nozarēs;

33.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar subsidiaritātes principu uzlabotu pakalpojumus un tiesību aktus, kas ir svarīgi pienācīgam darba un privātās dzīves līdzsvaram un dzimumu līdztiesībai; aicina izveidot fiziski un izmaksu ziņā pieejamus bērnu aprūpes un agrīnās izglītības pakalpojumus, kā arī aprūpes pakalpojumus no aprūpes atkarīgām personām, un radīt labvēlīgus nosacījumus vecākiem un aprūpētājiem, dodot iespēju doties izdevīgā atvaļinājumā ģimenes apstākļu dēļ un piedāvājot elastīgus darba nosacījumus, kas ļauj izmantot jauno tehnoloģiju potenciālu un vajadzības gadījumā garantē sociālo aizsardzību un sniedz nepieciešamo apmācību; tomēr uzsver, ka no ģimenes locekļu pleciem ir jānoņem obligātā aprūpes nasta, un aicina izveidot reglamentētu jomu mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, kas veicinās darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus veicinot darbvietu radīšanu; šajā saistībā uzsver to, cik liels potenciāls ir publiskā un privātā sektora partnerībām un cik nozīmīgi ir sociālo pakalpojumu sniedzēji un sociālās ekonomikas uzņēmumi; uzsver nepieciešamību uzraudzīt sociālo un dzimumu līdztiesības progresu, lai iekļautu dzimumu līdztiesības aspektu un apsvērtu reformu ietekmi laika gaitā;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest mērķus vecāka gadagājuma cilvēku, personu ar invaliditāti un citu apgādājamo aprūpē, kas līdzinātos Barselonas mērķiem, paredzot uzraudzības instrumentus, lai nodrošinātu to sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest kvalitātes standartus visiem aprūpes pakalpojumiem, tostarp attiecībā uz šādu pakalpojumu pieejamību, piekļūstamību un pieejamību cenas ziņā; aicina dalībvalstis un Komisiju izskatīt Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes (EPSCO) secinājumus par dzīvesvietā sniegta atbalsta uzlabošanu un aprūpi neatkarīgai dzīvei, un izstrādāt skaidru stratēģiju un ievērojamu ieguldījumu, lai izveidotu modernus augstas kvalitātes kopienas līmeņa pakalpojumus, un palielināt atbalstu aprūpētājiem, jo īpaši ģimenes aprūpētājiem;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot darba kvalitāti gan darba apstākļu, gan veselības aizsardzības un drošības jomā, arī paredzot algu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus un ģimenes plānošanas iespējas; uzsver, ka ir svarīgi efektīvi novērst nedeklarētu darbu, iesaistot sociālos partnerus un piemērojot atbilstīgus naudas sodus; mudina dalībvalstis divkāršot centienus, lai pārveidotu nedeklarēto darbu par deklarētu darbu, stiprinot savus darba inspekcijas mehānismus un ieviešot pasākumus, kas ļauj darba ņēmējiem pāriet no neoficiālās ekonomikas uz oficiālo ekonomiku; atgādina dalībvalstīm par Nedeklarēta darba platformu, kurā tām vajadzētu aktīvi iesaistīties un izmantot to labākās prakses apmaiņai, lai risinātu nedeklarēta darba, pastkastītes uzņēmumu un fiktīvas pašnodarbinātības problēmas, kas apdraud gan darba kvalitāti un darba ņēmēju piekļuvi sociālās aizsardzības sistēmām, gan valstu finanses, kā arī rada negodīgu konkurenci starp Eiropas uzņēmumiem; atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātās jaunās iniciatīvas, piemēram, uzsākto sabiedrisko apspriešanu par Eiropas Darba iestādi un Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru; aicina dalībvalstis nodrošināt darba inspekcijām vai citām attiecīgām publiskām struktūrām pietiekamus resursus, lai tās varētu risināt nedeklarēta darba problēmu, izstrādāt pasākumus, lai pelēkajā ekonomikā strādājošie varētu pāriet uz oficiālo ekonomiku, un uzlabot arī pārbaudes dienestu pārrobežu sadarbību un elektronisku informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu tādu pārbaužu efektivitāti, kuru mērķis ir novērst un apkarot sociālo krāpšanu un nedeklarētu darbu un samazināt administratīvo slogu;

36.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aktīva darba tirgus politikas nostādnes ir efektīvas un lietderīgas un izstrādātas tā, lai atbalstītu mobilitāti starp nozarēm un darba ņēmēju pārkvalificēšanu, jo šie jautājumi kļūs aizvien nozīmīgāki, darba tirgiem pielāgoties mūsu ekonomikas digitālajai pārejai;

37.  uzsver MVU un sociālo uzņēmumu potenciālu darbvietu radīšanā un ekonomikā kopumā; uzskata, ka ir būtiski izvērtēt, kāpēc jaunuzņēmumu darbība tik bieži ir bijusi neveiksmīga, lai varētu no šīs pieredzes mācīties, un atbalstīt uzņēmējdarbību, tostarp izstrādājot un atbalstot sociālās un aprites ekonomikas modeļus; turklāt uzskata, ka ir būtiski atbalstīt uzņēmējdarbību un uzlabot uzņēmējdarbības vidi, likvidējot administratīvo slogu un pielāgojot prasības, uzlabojot piekļuvi finansējumam un izstrādājot tādus nodokļu modeļus un vienkāršotas nodokļu atbilstības procedūras, ar kuriem tiek atbalstīti MVU, uzņēmēji, pašnodarbinātas personas, mikrouzņēmumi, jaunuzņēmumi un sociālās ekonomikas uzņēmumi, un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tādas uzticamas informācijas trūkumu, kas ļauj noteikt nodokļu bāzes un to faktiskos īpašniekus; aicina dalībvalstis izstrādāt tādus politikas virzienus, ar kuriem veicina atbildīgu un efektīvu uzņēmējdarbības kultūru jauniešu vidū jau no agrīna vecuma, sniedzot viņiem stažēšanās un uzņēmumu apmeklēšanas iespējas, kā arī zināšanas, lai novērstu uzsāktā darba neveiksmi; šajā sakarībā mudina Komisiju turpināt „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” programmas; aicina dalībvalstis atbalstīt apvienības un iniciatīvas, kas palīdz jaunajiem uzņēmējiem izstrādāt novatoriskus projektus;

38.  uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir attīstības procesā esoša nozare, kas var stimulēt ekonomiku un vienlaikus mazināt trūkumu, sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas; tādēļ uzskata, ka virzībā uz sociālu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomiku uzņēmējdarbības izglītības programmās būtu jāiekļauj sociālā dimensija un jāpievēršas tādiem jautājumiem kā taisnīga tirdzniecība, sociālie uzņēmumi un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, tostarp, kooperatīvi;

39.  norāda, ka sociālajiem uzņēmumiem bija izšķirīga nozīme, mazinot krīzes ietekmi; tādēļ uzsver, ka šie uzņēmumi ir vairāk jāatbalsta, jo īpaši atvieglojot tiem piekļuvi dažādiem finansējuma veidiem, tostarp Eiropas fondiem, un samazinot to administratīvo slogu; uzsver, ka ir jānodrošina šiem uzņēmumiem tiesiskais regulējums, ar kuru atzīst to darbību ES un novērš negodīgu konkurenci; pauž nožēlu, ka to darbību novērtējums nav atspoguļots GIP, kā to pieprasīja Parlaments;

40.  atzīst, ka sievietes joprojām ir pārāk maz pārstāvētas darba tirgū; šajā saistībā uzskata, ka elastīgi darba līgumi, tostarp brīvprātīgi pagaidu un nepilna darba laika līgumi var sniegt būtisku ieguldījumu, lai palielinātu to grupu, tajā skaitā sieviešu, dalību darba tirgū, kuras pretējā gadījumā varētu būt no tā atstumtas;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis taisnīgas pārejas ietvaros investēt pētniecībā un veicināt jaunu ražošanas tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādi; uzsver, ka tādējādi var palielināt produktivitāti un ilgtspēju, radīt jaunu kvalitatīvu nodarbinātību un stimulēt attīstību ilgtermiņā;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt investīcijas pētniecības un izstrādes nozarē saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”; uzsver, ka investīcijas šajā jomā palīdzēs uzlabot ekonomikas konkurētspēju un ražīgumu un tādējādi veicinās stabilu darba vietu radīšanu un labāku darba samaksu;

43.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt piekļuvi platjoslas tīklam visos reģionos, tostarp lauku apvidos un reģionos, kuros ir nopietnas un pastāvīgas dabas vai demogrāfiskas problēmas, tādējādi sekmējot harmonisku attīstību visā ES;

44.  uzskata, ka demogrāfiskā lejupslīde, kas dažādā mērā skar ES reģionus, ir tikai viens no nopietnajiem šķēršļiem, kuri kavē ES izaugsmi, un saistībā ar to ir vajadzīga atšķirīga pieeja un apņemšanās; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot īpaši šo problēmu risināšanai paredzētus pasākumus; uzsver, ka demogrāfiskā lejupslīde pieprasa visaptverošu pieeju, kurā būtu jāparedz nepieciešamās infrastruktūras pielāgošana, kvalitatīvas darbavietas ar pienācīgu atalgojumu un sabiedrisko pakalpojumu un elastīgu darba režīmu stiprināšana, vienlaikus nodrošinot atbilstošu darbvietas drošību un pieejamu sociālo aizsardzību;

45.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā Eiropas statistikas programmā ir paredzējusi nepieciešamību sniegt statistikas datus par demogrāfiskām problēmām, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanos un iedzīvotāju izkliedi; uzskata, ka šie dati sniegs skaidru priekšstatu par problēmām, ar kurām saskaras minētie reģioni, tādējādi ļaujot rast labākus risinājumus; aicina Komisiju ņemt vērā šos statistikas datus nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS);

46.  atgādina, ka pieaugošais paredzamais mūža ilgums prasa pielāgot pensiju sistēmas, lai nodrošinātu to ilgtspējību un labu dzīves kvalitāti vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzsver, ka to var panākt, mazinot demogrāfiskās slodzes koeficientu, tostarp piedāvājot atbilstīgus darba apstākļus, lai sniegtu iespējas tiem, kuri vēlas strādāt ilgāk, un novērtējot — dalībvalstu līmenī un kopīgi ar sociālajiem partneriem — gan normatīvo aktu un ilgtspējīgu pamatu faktiskā pensionēšanās vecuma noteikšanā, pieaugot paredzamajam dzīves ilgumam un ar gadu gaitā veikt apdrošināšanas iemaksu palīdzību novēršot priekšlaicīgu darba tirgus pamešanu; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai tās varētu stiprināt valsts un aroda pensiju sistēmas un ieviest aprūpes kredītus ar mērķi kompensēt sievietēm un vīriešiem zaudētās iemaksas sakarā ar bērnu un ilglaicīgās aprūpes pienākumiem, kas būtu veids, kā samazināt no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību un nodrošināt atbilstīgus pensiju ienākumus virs nabadzības sliekšņa un ļautu saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi un neatkarību;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot aktīvas novecošanas, veco ļaužu sociālās iekļaušanas un paaudžu solidaritātes politiku; atgādina, ka izmaksu ziņā efektīvākas veselības aprūpes sistēmas un ilgtermiņa aprūpe, kas nodrošina savlaicīgu piekļuvi cenu ziņā pieejamai un kvalitatīvai profilaktiskai un ārstnieciskai veselības aprūpei, ir būtiska arī darba ražīgumam;

48.  uzskata, ka kohēzijas politika kā galvenā Eiropas Savienības publisko investīciju politika ir pierādījusi savu efektivitāti nevienlīdzības un nabadzības samazināšanā, kā arī iekļaušanas veicināšanā, un tādēļ tai nākamajā DFS būtu jāparedz lielāks finansējums; uzskata, ka ESF būtu jāsaglabā kā galvenais ES instruments darba ņēmēju integrācijai un reintegrācijai darba tirgū, kā arī lai atbalstītu sociālās iekļaušanas pasākumus, cīņu pret nabadzību un nevienlīdzību un Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu; aicina Komisiju nākamajā DFS palielināt ESF līdzekļus, lai atbalstītu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu;

49.  uzsver, ka ar ESIF ir jāatbalsta izaugsme un nodarbinātība augsta riska investīciju projektos un jārisina jauniešu un ilgtermiņa bezdarba problēmas; tomēr pauž bažas par ārkārtīgi nevienmērīgo šā fonda izmantošanu ES15 un ES13 valstīs; turklāt uzsver Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) lomu, sekmējot augsta līmeņa kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, garantējot pietiekamu un pienācīgu sociālo aizsardzību un cīnoties pret nabadzību un sociālo atstumtību;

50.  mudina dalībvalstis izvērtēt, vai tās varētu samazināt nodokļu slogu pirmās nepieciešamības precēm, jo īpaši pārtikai, kas būtu viens no svarīgākajiem pasākumiem sociālā taisnīguma jomā;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai darba tirgū iekļautu vairāk cilvēku ar invaliditāti, novēršot tiesiskos šķēršļus un diskrimināciju, pielāgojot darba vietas, kā arī radot stimulus viņu nodarbinātībai; atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti izšķiroši svarīga ir pielāgota darba vide, integrācija visu līmeņu izglītībā un apmācībā, kā arī mērķtiecīgs finansiāls atbalsts, lai palīdzētu viņiem pilnā mērā iesaistīties darba tirgū un sabiedrībā kopumā; aicina Komisiju sociālo rezultātu pārskatā iekļaut ziņas par personu ar invaliditāti darba un sociālo iekļaušanu;

52.  atzinīgi vērtē to, ka personu ar invaliditāti tiesības ir integrētas ierosinātajās jaunajās dalībvalstu nodarbības politikas pamatnostādnēs, kas pievienotas 2018. GIP; tomēr aicina šajos noteikumos iekļaut konkrētus pasākumus minēto mērķu sasniegšanai atbilstīgi ES un dalībvalstu saistībām, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD);

53.  mudina dalībvalstis īstenot vajadzīgos pasākumus bēgļu un etnisko minoritāšu vai imigrantu izcelsmes personu sociālajai iekļaušanai;

54.  uzsver to, ka darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma neatbilsme ir problēma, kas skar darba devējus visos ES reģionos, tostarp visattīstītākajos, un to nevar atrisināt ar nedrošu vai nestabilu nodarbinātību; aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt pasākumus, kur mērķis ir atvieglot darba ņēmēju mobilitāti starp darba vietām, nozarēm un atrašanās vietām, lai apmierinātu darba tirgus pieprasījumu gan mazāk, gan labāk attīstītos reģionos, vienlaikus nodrošinot stabilitāti un pienācīgus darba apstākļus, kā arī profesionālo attīstību un paaugstināšanu amatā; atzīst, ka darbaspēka mobilitāte starp Eiropas Savienības dalībvalstīm palīdz saskaņot pieprasījumu un piedāvājumu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis arī pievērst īpašu uzmanību pārrobežu darba ņēmēju un darba ņēmēju perifērajos reģionos unikālajiem apstākļiem;

55.  pauž nožēlu par to, ka pat pēc daudzkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem tālākie reģioni vēl arvien nav iekļauti GIP; nolūkā garantēt reģionu vienlīdzību un veicināt daudz apspriesto augšupējo konverģenci mudina Komisiju pastiprināti piemērot LESD 349. pantu, lai uzlabotu tālāko reģionu integrāciju ES; uzsver, ka jāturpina pievērst īpašu uzmanību tālākajiem reģioniem, turklāt ne tikai saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, bet arī ņemot vērā Eiropas politikas virzienu iespējamo ietekmi uz šo reģionu sociālo situāciju un nodarbinātības līmeni;

56.  uzsver, ka laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam, neraugoties uz uzlabojumiem darba tirgū, reālās darba samaksas pieaugums atpalika no ražīguma pieauguma; atgādina, ka ražīguma pieauguma rezultātā pieaugošas reālās algas ir būtiski svarīgs aspekts nevienlīdzības novēršanai;

57.  uzsver, ka reformu procesā liela nozīme ir sociālajiem partneriem kā būtiskām ieinteresētām personām, valstu sociālā dialoga praksēm un pilsoniskajai sabiedrībai, un norāda uz pievienoto vērtību, ko sniedz to aktīva iesaistīšanās reformu izstrādē, secības noteikšanā un īstenošanā; uzsver, ka aktīva iesaistīšanās politikas virzienu veidošanā ļaus sociālajiem partneriem uzņemties aktīvāku lomu attiecībā uz valstu reformām, kas pieņemtas atbilstoši Eiropas pusgada konkrētai valstij adresētajiem ieteikumiem, un tādējādi stiprinās viņu atbildību par rezultātiem; tādēļ aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes visu attiecīgo ieinteresēto personu pienācīgai iesaistei; atbalsta viedokli, ka jaunie nodarbinātības veidi globalizētajā tirgū rada vajadzību pēc jaunām sociālā un pilsoniskā dialoga formām, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt šo sociālā dialoga jauno veidu radīšanu un aizsardzības attiecināšanu uz šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem; uzsver, ka visiem darba ņēmējiem jābūt informētiem par savām tiesībām un viņi jāaizsargā gadījumos, kad ceļ trauksmi, ziņojot par ļaunprātībām; uzskata, ka virzībā uz augšupējo konverģenci sociālais dialogs būtu jāīsteno visos Eiropas pusgada procesa posmos; apstiprina, ka dalībvalstīm ir jāpalīdz cilvēkiem apgūt darba tirgū vajadzīgās prasmes;

58.  norāda uz Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) un stratēģijas „Eiropa 2020” rezultātu apkopojumā konstatēto, ka darbaspēka prasmju sadalījums 2016. gadā kopumā atbilda darba tirgus prasībām un ka darbaspēka piedāvājums pārsniedz pieprasījumu visos kvalifikācijas veidos, taču jo īpaši augsts tas ir zema un vidēja līmeņa kvalifikācijas gadījumā; uzsver Cedefop prognozēs minēto, ka līdz 2025. gadam vienlaikus augs gan prasmju pieprasījums, gan piedāvājums, un ka darbaspēka prasmju līmenis mainīsies ātrāk, nekā pieprasa darba tirgus; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz rūpīgi novērtēt grūtības piekļuvē darba tirgum; pauž bažas par to, ka pieaug pārlieku augstas kvalifikācijas līmenis (25 % 2014. gadā);

59.  uzsver, ka vēl arvien ļoti liela ir diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības vai atšķirības nodarbinātības līmenī starp vīriešiem un sievietēm, un vidējā bruto izpeļņa stundā darba ņēmējiem vīriešiem ir par aptuveni 16 % lielāka nekā sievietēm; uzsver, ka šo atšķirību rada tas, ka sievietes nav pietiekami pārstāvētas sektoros, kuros ir augsta darba samaksa, kā arī diskriminācija darba tirgū un lielais skaits sieviešu, kas strādā nepilna laika darbu; mudina panākt turpmāku progresu, lai mazinātu šīs atšķirības; šajā sakarībā aicina Komisiju stratēģijā „Eiropa 2020” iekļaut dzimumu līdztiesības pīlāru un visaptverošu dzimumu līdztiesības mērķi.

60.  aicina dalībvalstis valsts reformu programmās un stabilitātes un konverģences programmās iekļaut dzimumu dimensiju un sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, nosakot kvalitatīvus mērķus un izstrādājot pasākumus, ar kuriem novērš noturīgo nevienlīdzību starp dzimumiem;

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0355.
(3) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.
(4) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0451.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0418.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0403.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0360.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0260.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0039.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(14) OV C 35, 31.1.2018., 157. lpp.
(15) OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp.
(16) OV C 265, 11.8.2017., 48. lpp.
(17) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.
(18) OV C 65, 19.2.2016., 40. lpp.
(19) Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss, Eiropas Komisija.
(20) OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.

Juridisks paziņojums