Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2769(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0314/2018

Iesniegtie teksti :

B8-0314/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 05/07/2018 - 6.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0314

Pieņemtie teksti
PDF 327kWORD 50k
Ceturtdiena, 2018. gada 5. jūlijs - Strasbūra Pagaidu redakcija
Dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu
P8_TA-PROV(2018)0314B8-0314/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu (2018/2769(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu(1) („Atbalstīšanas direktīva”),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2002/946/JHA par krimināltiesiskās sistēmas stiprināšanu, lai novērstu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu(2) („Pamatlēmums”),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu „ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 22. marta darba dokumentu „Pret neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu vērstā ES tiesiskā regulējuma REFIT izvērtējums: veicinātāju pakete (Direktīva 2002/90/EK un Pamatlēmums 2002/946/TI)” (SWD(2017)0117),

–  ņemot vērā 2018. gada 18. aprīļa rezolūcija par progresu ceļā uz ANO globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem(3),

–  ņemot vērā pētījumu „Pielāgots mērķim? Atbalstīšanas direktīva un kriminālatbildības noteikšana par humānās palīdzības sniegšanu neatbilstīgiem migrantiem”, ko 2016. gadā publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā 2014. gadā publicēto Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījumu par kriminālatbildības noteikšanu neatbilstošā situācijā esošiem migrantiem un personām, kas ar viņiem sadarbojas,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2010. gada 4. februāra tematisko dokumentu „Kriminālatbildības noteikšana par migrāciju Eiropā: ietekme uz cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā ANO Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem, kas papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, ko pieņēma ar 2000. gada 15. novembra rezolūciju 55/25 ANO Ģenerālās asamblejas 55. sesijā („ANO Protokols pret nelikumīgu ievešanu”),

–  ņemot vērā 2013. gada 24. aprīlī publicēto ziņojumu „Reģionālais pētījums: ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām François Crépeau ziņojums „ES ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu (O-000065/2018 – B8-0034/2018),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES rīcības plānā cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads) Komisija uzsvēra, ka ir nepieciešams „nodrošināt, ka tiek piemēroti atbilstīgi kriminālsodi, vienlaikus novēršot risku noteikt kriminālatbildību personām, kas sniedz humāno palīdzību grūtībās nonākušiem migrantiem”, un uzlabot spēkā esošo ES veicinātāju paketi, kas ietver Atbalstīšanas direktīvu kopā ar Pamatlēmumu;

B.  tā kā Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts nesaistošs humanitārās palīdzības izņēmums, kas dod dalībvalstīm iespēju izvēlēties nenoteikt atbalstīšanu par krimināli sodāmu darbību tad, ja tās raksturs ir humanitārs;

C.  tā kā 2018. gada 18. aprīļa rezolūcijā par progresu ceļā uz ANO globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem Parlaments aicināja nenoteikt kriminālatbildību par humanitārās palīdzības sniegšanu, palielināt meklēšanas un glābšanas spējas attiecībā uz cilvēkiem, kas nokļuvuši nelaimē, aicināja, lai visas valstis palielinātu spējas, un prasīja, lai tiktu atzīts atbalsts, ko sniedz privātā sektora dalībnieki un NVO, kas veic glābšanas operācijas jūrā un uz sauszemes;

D.  tā kā Komisija savā dienestu darba dokumentā par Veicinātāju paketes REFIT izvērtējumu uzsvēra, ka pastiprināta zināšanu un labas prakses apmaiņa starp prokuroriem, tiesībaizsardzības iestādēm un pilsonisko sabiedrību varētu palīdzēt uzlabot pašreizējo situāciju un novērst to, ka tiek kriminalizēta patiesa humānā palīdzība;

E.  tā kā Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts neuzliek pienākumu dalībvalstīm atturēties no sodīšanas par nelikumīgas uzturēšanās atbalstīšanu, ja nav nodoma gūt finansiālu labumu, un tā kā Pamatlēmumā nav iekļauti obligāti noteikumi, kas neļauj sodīt par darbībām, kas veiktas humāniem mērķiem vai ārkārtas situācijās,

1.  atgādina, ka saskaņā ar Atbalstīšanas direktīvu un tai pievienoto Pamatlēmumu dalībvalstīm ir jāīsteno tiesību akti, ar kuriem ievieš kriminālsankcijas par nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu;

2.  pauž bažas par to, kādas neplānotas sekas ir Veicinātāju paketei uz pilsoņiem, kas sniedz humāno palīdzību migrantiem, un uz saņēmējas sabiedrības tās kopumā sociālo kohēziju;

3.  uzsver, ka saskaņā ar ANO Protokolu pret nelikmīgu ievešanu humānās palīdzības darbības nebūtu jākriminalizē;

4.  norāda, ka humānās palīdzības sniedzējiem, kas atbalsta un papildina dzīvības glābšanas pasākumus, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes, jāpaliek tajā kompetencē, kas ar Atbalsta direktīvu noteikta humānajai palīdzībai, un ka to darbībai jānotiek dalībvalstu kontrolē;

5.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis ļoti ierobežotā mērā transponē Atbalstīšanas direktīvā paredzēto humanitārās palīdzības izņēmumu, un norāda, ka izņēmums būtu jāīsteno kā barjera kriminālvajāšanai, lai nodrošinātu, ka kriminālvajāšana netiek veikta pret personām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas palīdz migrantiem humānu apsvērumu dēļ;

6.  aicina dalībvalstis transponēt Atbalstīšanas direktīvā paredzēto humanitārās palīdzības izņēmumu un ieviest piemērotas sistēmas, lai uzraudzītu Veicinātāju paketes izpildi un efektīvu praktisko piemērošanu, katru gadu vācot un reģistrējot datus par to personu skaitu, kas apcietinātas par atbalstīšanas darbībām pie robežas un iekšzemē, uzsākto tiesvedību skaitu, notiesājošo spriedumu skaitu, ka arī informāciju par to, kā tiek noteikti spriedumi, un iemesliem izmeklēšanas pārtraukšanai;

7.  mudina Komisiju pieņemt dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes, kurās precizēts, kuri atbalstīšanas veidi nebūtu jākriminalizē, lai nodrošinātu skaidrību un vienotību pašreizējā acquis īstenošanā, ieskaitot Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un uzsver, ka skaidri kritēriji nodrošinās visās dalībvalstīs labāku konsekvenci krimināltiesību noteikumos attiecībā uz atbalstīšanas darbībām un ierobežos nepamatotu kriminālatbildības noteikšanu;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.
(2) OV L 328, 5.12.2002., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0118.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 6. jūlijsJuridisks paziņojums