Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis - StrasbūraGalīgā redakcija
ES un Libānas Nolīgums par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību: Libānas dalība partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) ***
 ES un Maurīcijas Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē: zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
 ES un Norvēģijas Nolīgums par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm ***
 Eiropas stratēģija proteīnaugu popularizēšanai
 Zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu iekļaušana klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ***I
 Saistoši ikgadēji siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumi nolūkā izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības ***I
 Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statuss un finansēšana ***I
 Ēku energoefektivitāte ***I
 Septītās vides rīcības programmas īstenošana
 Dzimumu līdztiesība plašsaziņas līdzekļu nozarē Eiropas Savienībā
 Sieviešu un meiteņu ietekmes palielināšana ar digitālās nozares starpniecību
 Attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošana
 Jaunattīstības valstu parāda atmaksājamības uzlabošana
 Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana Eiropas Savienībā

ES un Libānas Nolīgums par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību: Libānas dalība partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) ***
PDF 312kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Savienību un Libānas Republiku, kurā paredzēti noteikumi Libānas Republikas dalībai partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) (11967/2017 – C8-0344/2017 – 2017/0199(NLE))
P8_TA(2018)0092A8-0352/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11967/2017),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Savienību un Libānas Republiku, kurā paredzēti noteikumi Libānas Republikas dalībai partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) (11928/2017),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 4. jūlija Lēmumu (ES) 2017/1324 par Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis(1),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 186. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C8-0344/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ieteikumu (A8-0352/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Libānas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 185, 18.7.2017., 1. lpp.


ES un Maurīcijas Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē: zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Maurīcijas Republiku (12476/2017 – C8-0445/2017 – 2017/0223(NLE))
P8_TA(2018)0093A8-0053/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12476/2017),

–  ņemot vērā protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Maurīcijas Republiku (12479/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, un 218. panta 7. punktu (C8-0445/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0053/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Maurīcijas Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Norvēģijas Nolīgums par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm (13357/2017 – C8-0434/2017 – 2017/0259(NLE))
P8_TA(2018)0094A8-0126/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13357/2017),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm (13471/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0434/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0126/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Norvēģijas Karalistes valdībai un parlamentam.


Eiropas stratēģija proteīnaugu popularizēšanai
PDF 432kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par Eiropas stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai — proteīnaugu un pākšaugu ražošanas veicināšana Eiropas lauksaimniecības nozarē (2017/2116(INI))
P8_TA(2018)0095A8-0121/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (“Omnibus regula”) (COM(2016)0605), un grozījumiem tajā, lai iekļautu prasību Komisijai līdz 2018. gada beigām publicēt proteīna plānu(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. jūnijā Lauksaimniecības padomē Vācijas un Ungārijas iesniegto Eiropas sojas deklarāciju, ko attiecīgi parakstījušas 14 dalībvalstis(3),

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 8. jūnija Lēmumu 93/355/EEK par Eiropas Ekonomikas kopienas un Amerikas Savienoto Valstu saprašanās memoranda noslēgšanu attiecībā uz dažu eļļaugu sēklām GATT ietvaros(4),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2015. gada 25. septembrī pieņemto dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma līdz 2030. gadam” un jo īpaši tajā iekļauto ilgtspējīgas attīstības 2., 12. un 15. mērķi,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 68. sesijā pieņemto lēmumu 2016. gadu oficiāli pasludināt par Starptautisko pākšaugu gadu ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aizgādībā(5),

–  ņemot vērā pētījumu “Proteīnaugu vidiskā loma jaunā kopējā lauksaimniecības politikā”, ko pasūtījis Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments un kas veikts pēc Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasījuma(6),

–  ņemot vērā Parlamentā rīkoto uzklausīšanu “Eiropas apgādes ar proteīnaugiem uzlabošana”,

–  ņemot vērā 2013. gada 19. janvārī pieņemto Donavas sojas deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0121/2018),

A.  tā kā Eiropas Savienībā ir liels augu proteīna deficīts lopkopības nozares vajadzību dēļ, kura ir atkarīga no barības, kas importēta no trešām valstīm, un diemžēl šī situācija nav īpaši uzlabojusies, lai gan vairāk nekā 15 gadu garumā šajā jautājumā vairākkārt ir paziņoti nodomi un īstenotas iniciatīvas, kā arī dzīvnieku barībā ir izmantoti biodegvielas ražošanas blakusprodukti; tā kā ES pašreizējā situācija, kam raksturīga augu proteīnu (lielākoties sojas) importēšana no Dienvidamerikas, nav ilgtspējīga un uzskatāmi parāda, ka mums būtu jārīkojas enerģiskāk, jo īpaši nolūkā uzlabot šā importa ilgtspēju;

B.  tā kā ir būtiski samazināt Savienības milzīgo atkarību no importētiem proteīnaugiem, kurus galvenokārt izmanto dzīvnieku barībai; tā kā papildus ietekmei uz vidi sojas audzēšanas reģionos pašreizējā situācija rada ievērojamus apdraudējumus, īpaši ES lopkopības nozarei, jo starptautiskajos tirgos būtiski ir pieaugušas cenu svārstības;

C.  tā kā Parlaments vairākkārt ir runājis par proteīniem un vajadzību ieviest Eiropas proteīna plānu, taču tā kā Parlamenta iniciatīvas nav novedušas pie reāliem rezultātiem, kas varētu mainīt Eiropas atkarību no citām valstīm apgādē ar augu proteīniem;

D.  tā kā govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) krīzes uzliesmojuma dēļ Eiropā pamatoti tika noteikts aizliegums dzīvnieku barībā izmantot gaļas un kaulu miltus(7), taču tādēļ strauji pieauga sojas imports no Latīņamerikas;

E.  tā kā līdz ar to proteīnaugu audzēšanai Savienība atvēl tikai 3 % no aramzemes un importē vairāk nekā 75 % no apgādes ar augu proteīnu, galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un Amerikas Savienotajām Valstīm;

F.  tā kā lopkopības nozares Savienībā ir ārkārtīgi jutīgas pret cenu svārstībām un konkurences traucējumiem, kā arī ir atkarīgas no nedārga un kvalitatīva augu proteīna importa, kas rada reālas problēmas Eiropas lauku saimniecībām;

G.  tā kā Eiropas proteīnaugu audzēšanā iegūst eļļaugu blakusproduktus, kuri var veicināt aprites ekonomiku un var būt derīgi patēriņam cilvēka uzturā un atjaunojamās enerģijas vai zaļo ķīmikāliju ražošanā; tā kā ar proteīnu blakusražošanu un blakusproduktiem Eiropā var samazināt gan ĢMO proteīnu, gan biodegvielu importu, kas veicina atmežošanu;

H.  tā kā dzīvnieku barībā izmantotais augu proteīns pārāk bieži tiek analizēts vienīgi no proteīnbagātu izejvielu skatpunkta, kas saistīts ar augu proteīna deficītu mūsu pārtikā un pētījumiem par izejvielām, kuras paredzētas lauksaimniecības dzīvnieku barības papildināšanai;

I.  tā kā ir jāveic visaptverošāka analīze par augu proteīna problēmu Eiropā, lai mēs spētu izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju un pēc iespējas vairāk instrumentu, ar ko rīkoties efektīvāk, lai samazinātu mūsu atkarību no augu proteīnu importa; tā kā šāda stratēģija ir instruments pārejā uz ilgtspējīgākām lauksaimniecības pārtikas un lauksaimniekošanas sistēmām;

J.  tā kā proteīni, kā enerģijas avots, ir būtiska mūsu pārtikas sastāvdaļa, kas ir iegūstama gan no augu, gan dzīvnieku valsts;

K.  tā kā augu proteīni ir viena no lielākajām pārtikas nodrošinājuma un suverenitātes (pārtikas un barības ziņā), vides aizsardzības, globālās sasilšanas un atjaunojamo energoresursu problēmām; tā kā proteīni ir nepieciešami dzīvībai un klātesoši visā cilvēka pārtikā un dzīvnieku barībā;

L.  tā kā kopējais Eiropā saražoto proteīnbagāto izejvielu daudzums ir palielinājies no 24,2 līdz 36,3 miljoniem tonnu (+50 %) laikposmā no 1994. līdz 2014. gadam, savukārt patēriņš tajā pašā laikā ir audzis no 39,7 miljoniem līdz 57,1 miljonam tonnu (+44 %); tā kā tas nozīmē, ka Savienības kopējais proteīna deficīts (20,8 tonnas 2014. gadā) palielinās; tā kā pasaules augu proteīna tirgus, kas saistīts ar sojas un sojas raušu tirgu, iepriekšējo 50 gadu laikā ir ievērojami audzis un tā kā šo izejvielu patēriņš visās dalībvalstīs ir strauji palielinājies, piemēram, sojas patēriņš no 2,42 miljoniem tonnu 1960. gadā pašlaik ir sasniedzis gandrīz 36 miljonus tonnu; tā kā ES lopkopības nozare ir ļoti atkarīga no sojas pupu un sojas raušu importa no trešām valstīm, jo īpaši no Dienvidamerikas; tā kā — lai apmierinātu ES pieprasījumu pēc sojas pupām, ir nepieciešama gandrīz 15 miljonu ha liela platība, no kuras 13 miljoni ha atrodas Dienvidamerikā;

M.  tā kā proteīnaugu audzēšana nodrošina būtisku pievienoto vērtību videi, ko neapdraud ar šādu audzēšanu saistītā augu aizsardzības produktu izmantošana;

N.  tā kā iepriekšējos gados Ķīna ir kļuvusi par pasaulē lielāko sojas importētāju un ir ieviesusi spēcīgu un nepārredzamu savas apgādes drošības stratēģiju, kas ir ārpus tradicionālajiem tirgus mehānismiem un ir balstīta uz ražošanas līgumiem ar pasaulē lielāko sojas piegādātāju, proti, Brazīliju, un šajā saistībā Ķīna veic vērienīgus ieguldījumus ražošanā, pārstrādē (smalcināšana) un ostu transporta infrastruktūrā, kas nodara kaitējumu videi; tā kā šāda Ķīnas — kas ir arī viena no lielākajām Brazīlijas tirdzniecības partnerēm — piekoptā lauksaimniecības pārtikas nozares internacionalizācijas stratēģija varētu ietekmēt tagadējo ES tirgus apgādi ar soju un eļļaugu sēklām un apdraudēt Savienības tirgu stabilitāti;

O.  tā kā lielāko daļu no importētās — jo īpaši no Amerikas kontinenta — sojas iegūst no ģenētiski modificētiem augiem un tā kā Eiropas patērētāji šai tehnoloģijai neuzticas; tā kā pieaug interese par vietējiem produktiem, kas nesatur ĢMO, kā arī pieaug bažas par importēto produktu oglekļa pēdu; tā kā ES daudzi sojas pupu audzētāji un pārstrādātāji, dzīvnieku barības ražotāji un pārtikas nozares pārstāvji (gaļas, piena un olu ražotāji un citi sojas pupu patērētāji), tirdzniecības ķēdes un citas attiecīgās iestādes atbalsta ilgtspējīgu un tādu sistēmu izmantošanu sojas pupu audzēšanā, kam piešķirts sertifikāts “nesatur ĢMO”;

P.  tā kā — lai apmierinātu ES vajadzības pēc pārtikas, Eiropas lauksaimniecība ir jāpārkārto kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ietvaros; tā kā lauksaimniecība ir kļuvusi intensīvāka un ir atvērti lauksaimnieciskās ražošanas un izejvielu tirgi, kā rezultātā ir palielinājusies ES atkarība no augu proteīniem, kas importēti no Amerikas kontinenta; tā kā globalizācijas dēļ ir radusies uztura paradumu un lauku saimniecību konverģence, kā rezultātā proteīnu ražošanai nepieciešamās izejvielas — tādas kā mākslīgie slāpekļa minerālmēsli vai proteīnbagātas jēlvielas lopbarības ražošanai — lielā apjomā tiek pārvadātas lielos attālumos, kas ietekmē vidi un klimatu;

Q.  tā kā proteīnaugu, jo īpaši sojas, produkcija, kas importēta dzīvnieku barības ražošanai, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka zemes izmantošanas maiņu, un ir būtisks globālās atmežošanas veicinātājs daudzos reģionos ārpus Eiropas; tā kā intensīvāka proteīnaugu audzēšana Eiropā varētu būtiski papildināt pasākumus, ar ko atbalsta lauksaimniecības izejvielu piegādes ķēdes, neizraisot atmežošanu; tā kā tādu globālo problēmu risināšana kā atmežošana un mežu degradācija ir kļuvusi vēl jo būtiskāka, ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Parīzes klimata nolīgumu;

R.  tā kā augu mēslošanai un augu proteīnu ražošanai nepieciešamo slāpekli, izņemot pākšaugu kultūrām, mūsdienās galvenokārt nodrošina mākslīgie slāpekļa minerālmēsli, kurus ražot ir dārgi un energoietilpīgi, to ražošana piesārņo gan ūdeni, gan gaisu un tiem ir liels ekoloģiskās pēdas nospiedums, jo ražošanas procesā tiek patērēts liels fosilā kurināmā daudzums; tā kā līdz ar to netiek veicināta aprites ekonomikas mērķa sasniegšana, kas mūsu resursu un atkritumu plūsmu izmantošanu padarītu efektīvāku; tā kā šādos apstākļos proteīnu problemātika ir rūpīgi jāapsver, sākot no ražošanas līdz pat patēriņam, un uzmanība ir jāpievērš gan ražošanas, gan vidiskajiem rezultātiem, balstoties uz racionālāku slāpekļa cikla pārvaldību, kas ietver tādu organisko slāpekļa minerālmēslu izmantošanu un izstrādi kā barības pārstrādes elementi no bioloģisko atkritumu plūsmām, piemēram, dzīvnieku mēsli;

S.  tā kā — lai mazinātu ES atkarību no augu proteīnu importa, ir jāpievēršas ne tikai proteīnbagātiem augiem, kas apmierina atgremotāju un neatgremotāju vajadzības, bet arī visiem pārējiem augiem (tostarp lopbarības augu un zālaugu platībās), kas, lai arī satur mazāku proteīna daudzumu, tomēr tiek ekstensīvi audzēti visā Savienībā; tā kā atgremotāju ganīšanai ir vairāki ieguvumi, tostarp tiek samazinātas lauku saimniecību izejvielu izmaksas;

T.  tā kā augu proteīna ražošanas apjoms netiks palielināts, neuzlabojot šādu kultūraugu rentabilitāti, un pašlaik ir jāīsteno stratēģisks, efektīvs un vērienīgs proteīna apgādes plāns, ar ko atbalstītu Eiropas lauksaimniecības ilgtspējīgu attīstību; tā kā šāda plāna īstenošanai ir jāizmanto vairākas ES rīcībpolitikas un galvenokārt jau KLP;

U.  tā kā iepriekšējās desmitgadēs Savienība ir izmantojusi trīs galvenās sviras, ar ko veicināt Eiropas proteīna neatkarības mērķa sasniegšanu, proti, brīvprātīgo saistīto atbalstu proteīnaugu un eļļaugu audzēšanai, ES biodegvielu politiku un nosacījumu par tiešā atbalsta piešķiršanu 30 % apmērā, ko ES ieviesa ar iepriekšējo KLP reformu saistībā ar zaļināšanas pasākumiem, kas ietver pienākumu 5 % no aramzemes atvēlēt ekoloģiski nozīmīgām platībām un lēmumu atļaut slāpekli piesaistošu kultūraugu un starpkultūru audzēšanu;

V.  tā kā ievērojami ir palielinājusies lauksaimnieku interese par slāpekli piesaistošiem kultūraugiem un proteīnbagātiem augiem, jo to audzēšana palīdz lauksaimniekiem izpildīt zaļināšanas prasības, un tā kā šī ieinteresētība iedrošinās šo kultūraugu audzētājus uzsākt vai paplašināt darbības, kas saistītas ar šiem kultūraugiem;

W.  tā kā laikposmā no 2000. līdz 2013. gadam ar KLP ieviestajiem pasākumiem Eiropā neizdevās mainīt proteīna ražošanas lejupslīdi vai apturēt stagnāciju, taču tā kā kopš 2013. gada šāds atbalsts kopā ar zaļināšanas pasākumiem, ar kuriem atļauj proteīnaugu audzēšanu ekoloģiski nozīmīgās platībās, ir veicinājis proteīnaugu ražošanas būtisku pieaugumu ES;

X.  tā kā politiskā vienošanās par KLP, kas 2013. gadā tika panākta starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, paredz iespēju ekoloģiski nozīmīgās platībās audzēt slāpekli piesaistošus kultūraugus;

Y.  tā kā pētījumi liecina, ka dzīvnieku barības ražotāji bieži vien lopbarībai pievieno vairāk proteīna nekā tas būtu nepieciešams, un tā kā efektivitāti varētu paaugstināt, ja precīzāk noteiktu konkrētajai mērķsugai nepieciešamo proteīna saturu;

Z.  tā kā ES proteīnaugu audzēšanas īpatsvars ir salīdzinoši neliels, samazinās augu proteīna pētniecībai veltīto programmu skaits, un līdz ar to Savienībā lejupslīde notiek arī apmācības, inovācijas un praktiskās pieredzes gūšanas jomā; tā kā ir jāuzlabo inovācijas efektivitāte un jāstiprina proteīna pētniecības politika, taču tā kā tas izdosies tikai tad, ja tiks uzņemtas vidēja termiņa un ilgtermiņa politiskās saistības; tā kā proteīna pētniecības politikā ir jāiekļauj arī vietējiem apstākļiem pielāgotas konkrētajā apgabalā audzētas pākšaugu kultūras;

AA.  tā kā ir būtiski atbalstīt augu selekciju, lai izstrādātu jaunas proteīnaugu šķirnes, kas var sekmēt proteīna ražošanas pieaugumu ES; tā kā — lai augu selekcija būtu efektīva, ir nepieciešama pienācīgi finansēta ilgtermiņa pētniecības politika un piemērota regulatīvā vide, kas sekmē inovāciju;

AB.  tā kā Komisija jau iepriekš ir finansējusi un arī pašlaik finansē vairākus attiecīgus projektus, tostarp tos, kas ietilpst pozīcijā “SFS-44-2016 — kopīgā augu selekcijas programma ES un Ķīnas atkarības samazināšanai no proteīna importa”; tā kā ir jānodrošina šādu projektu rezultātu pienācīga paziņošana, izplatīšana un izmantošana, lai turpmāk šajā jomā pieņemtie politikas lēmumi būtu balstīti uz pierādījumiem;

AC.  tā kā kopš 2007. gada sojas cena faktiski ir gandrīz dubultojusies,

1.  uzskata, ka ir laiks īstenot vērienīgu Eiropas augu proteīna ražošanas un apgādes stratēģisko plānu, balstoties uz visā Savienībā audzēto visu kultūraugu ilgtspējīgu izstrādi; turklāt uzskata, ka šāda pieeja ietver būtiskas mūsu ražošanas sistēmu izmaiņas, lai ievērotu lauksaimnieku un aprites ekonomikas prasības un nodrošinātu ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, kam pamatā ir tādi principi kā agroekoloģija un cita videi draudzīga prakse, kas ietver atgremotāju barošanas stratēģijas ar zemu resursu patēriņu, balstoties gan uz ilggadīgām ganībām, gan pagaidu zālaugiem aramzemes platībās;

2.  aicina Komisiju veikt tūlītējus pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut tagadējā proteīnaugu audzēšanas apjoma samazināšanos, pienācīgi ņemot vērā vidiskos ieguvumus, ko rada slāpekli piesaistošu kultūraugu audzēšana ekoloģiski nozīmīgās platībās;

3.  konstatē, ka proteīnaugiem var būt labvēlīga ietekme uz vidi, jo tie spēj piesaistīt slāpekli no atmosfēras; turklāt šie ieguvumi ietver tādu mēslošanas līdzekļu lietojuma samazināšanos, kuru ražošanai nepieciešams fosilais kurināmais, nodrošina augsnes kvalitātes un auglības uzlabojumus, veicina augseku, un līdz ar to samazinās slimības, ko izraisa monokultūras nepārtraukta audzēšana, kā arī tiek aizsargāta un veicināta bioloģiskā daudzveidība; turklāt uzsver, ka slāpekļa bioloģiskā piesaistīšana, ko nodrošina šie kultūraugi, var palīdzēt samazināt resursu izmaksas un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada mēslošanas līdzekļu pārmērīga lietošana;

4.  prasa izveidot Eiropas platformu, ko atbalstītu Eiropas kultūraugu tirgus novērošanas centrs, lai būtu iespējams: apzināt Eiropas proteīnaugu audzēšanas reģionus, izveidojot iedalījumu pa kultūraugu kategorijām un platībām, ieviest tehniskās atsauces, kas būtu pieejamas visiem lauksaimniekiem, noteikt Eiropas proteīna ražošanas kapacitāti, lai atvieglinātu tirdzniecību, un sistematizēt visus publiskā un privātā sektora veiktos pētījumus par proteīniem;

5.  iesaka īpašu uzmanību pievērst visiem augu proteīna avotiem, proti, kultūraugiem, ko izmanto gan pārtikā, gan dzīvnieku barībā, kā arī pievērst uzmanību regulatīvajam atbalstam nolūkā attīstīt un laist tirgū jaunus augu izcelsmes proteīnus; turklāt uzskata, ka būtu jāveic vairāk pētījumu par alternatīviem proteīna avotiem;

6.  konstatē, ka sojas ražošana Dienvidamerikā ir būtisks faktors, kas izraisa zemes izmantošanas maiņu un rada vairākas ekoloģiskās problēmas, tādas kā gruntsūdeņu piesārņojums ar pesticīdiem, augsnes erozija, ūdens resursu noplicināšana un atmežošana, kas noved pie bioloģiskās daudzveidības zuduma; atzīst, ka sojas ražošanai ir negatīva ietekme uz ražotājvalstu sociālo un veselības situāciju, ko vēl jo vairāk pasliktina nenostiprinātas tiesības uz zemes lietošanu, zemes sagrābšana, piespiedu atsavināšana un citi cilvēktiesību pārkāpumi;

7.  atgādina, ka GSE krīze 20. gs. deviņdesmitajos gados un aizliegums dzīvnieku barībā izmantot pārstrādātus dzīvnieku izcelsmes proteīnus, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 999/2001, ir palielinājis pieprasījumu pēc augu izcelsmes proteīna Eiropā; atzīmē, ka alternatīvi Eiropas proteīnu barības avoti, piemēram, zivju milti, tiek izmantoti Eiropas zivju audzēšanas nozarē;

Plāna daudzvirzienu mērķi

8.  uzskata, ka ar šādu plānu ir jāpalielina ilgtspējīga biomasas iegūšana attiecīgajās lauksaimniecības platībās, izveidojot ilggadīgo zālaugu platības, no kurām daļu varētu izmantot apgādei ar proteīnu;

9.  uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pākšaugu — gan graudzāļu, gan lopbarības augu — potenciālam, jo šie kultūraugi nodrošina vairākus agronomiskus, ekonomiskus un vidiskus ieguvumus, un to galvenā priekšrocība ir spēja piesaistīt slāpekli no gaisa, ko nodrošina to simbiotiskā sistēma, kā rezultātā mazāk ir jāizmanto mākslīgie slāpekļa minerālmēsli, kā arī ļoti maz ir jāizmanto pesticīdi; uzsver, ka pākšaugi uzlabo augsnes struktūru, bagātinot augsni ar slāpekli, un līdz ar to nākamās kultūras ražība var paaugstināties par 10 līdz 20 %; norāda, ka augseka uzlabo augsnes kvalitāti, mazina slimību izplatības līmeni un veicina bioloģisko daudzveidību;

10.  turklāt uzsver, ka augsekas sistēmās, kas ietver pākšaugus, tiek pārtraukts kaitēkļu un patogēnu reproduktīvais cikls, tādējādi mazinot augu slimību izplatību un vajadzību izmantot pesticīdus; norāda, ka papildu ieguvums ir arī lielāka bioloģiskā daudzveidība, pārtraucot monokultūru ilgstošu audzēšanu;

11.  iesaka atbalstīt, jo īpaši ar KLP, sojas audzēšanu ES, padarot to rentablu un konkurētspējīgu, jo pašlaik jaunas šķirnes sniedz pavisam jaunas iespējas dažos reģionos, kuros šos kultūraugus var ieaudzēt, taču norāda, ka tam nevajadzētu aizēnot citu labības proteīnaugu audzēšanu (tādu kā lupīnas, cūku pupas, zirņi, aunazirņi, zemesrieksti, lauka pupas u. c.); uzskata, ka atkarībā no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem šī lielā daudzveidība varētu palielināt proteīna ražošanu visos Eiropas reģionos;

12.  prasa lielāku uzmanību pievērst zālaugu un āboliņa audzēšanai, kas, ņemot vērā to lielās platības, ievērojami uzlabo proteīna nodrošināšanu dzīvnieku (tikai gremotāju) barībā; norāda, ka pākšaugi, tādi kā āboliņš, labi aug zālaugu platībās;

13.  iesaka lielmēroga audzēšanas un lopbarības sistēmās reintroducēt tādus proteīnaugus kā sojas pupas, sējas lucerna, lauka pupas, zirņi un tādus kultūraugus kā āboliņš, vīķi un daudzi citi pākšaugi;

14.  uzskata, ka ir jāattīsta vietējās un reģionālās proteīna ražošanas un pārstrādes ķēdes, izveidojot lauksaimnieku grupas un radot ciešākas saiknes starp kultūraugu audzētājiem un lopkopjiem (piegādes un maiņas līgumi, decentralizētu mazo un vidējo “zaļā proteīna” biopārstrādes rūpnīcu veidošana), lai apmainītos ar zināšanām par piemērotām pākšaugu šķirnēm, augsekām un augsnēm; uzskata, ka šajā ziņā ir lietderīgi ar KLP starpniecību palīdzēt uzņēmējiem, kuri uzņemas risku un veido īsas tādas pārtikas un barības piegādes ķēdes, kam ir proteīnaugu izcelsme; uzsver, cik būtiski ir tiešie līgumi starp audzētājiem un dzīvnieku barības ražotājiem;

15.  mudina saistībā ar arvien pieaugošo Eiropas patērētāju interesi par produktiem, kas nesatur ĢMO, veicināt tādu augstas kvalitātes augu proteīna veidu ražošanu, kas nesatur ĢMO, nodrošinot skaidru izsekojamību un marķēšanu (attiecībā gan uz ražošanas vietu, gan izmantotajām metodēm);

16.  uzskata, ka lielākā mērā ir jāatbalsta dzīvnieku barības nodrošinātības autonomija gan lauku saimniecību, gan teritoriālā līmenī un gan attiecībā uz atgremotājiem, gan vienkameru kuņģa dzīvniekiem, tostarp izmantojot lauku saimniecībā ražoto barību;

17.  uzskata, ka būtu jāsamazina ražas zudumi un atliekvielu plūsmas un jāpalielina uzturvērtība, uzlabojot ražas novākšanas, uzglabāšanas un pārstrādes sistēmas (kaltēšana, ruļļošana u. c.);

18.  uzskata, ka nolūkā veicināt augu proteīna ražošanu ir jāpalielina šo augu rentabilitāte un jāattīsta tāda prakse kā augseka (minimālais ilgums trīs gadi) un pākšaugu pasēja, kā arī ir jāpalielina jauktu kultūraugu audzēšana pākšaugu (āboliņš/rapsis, /tritikāle/zirņi utt.) un lopbarības (graudzāles, āboliņš, mistrs utt.) ieguves nozarēs, lai pārietu uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības pārtikas sistēmu, atbalstot pāreju no resursietilpīgas monokultūru audzēšanas uz diversificētu agroekoloģisko sistēmu gan ES, gan ārpus tās;

19.  prasa veikt pētījumus šādās jomās: piemērotība izmantošanai augsekā un jauktu kultūru audzēšanā; jaunu tādu šķirņu un sugu selekcija, kas lauksaimniekiem nodrošina elastīgumu saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām; noturība pret nelabvēlīgiem apstākļiem; jauktu kultūru audzēšana; ražības uzlabošana; proteīna daudzums un dzīvnieku barības sagremojamība (diedzētas sēklas, rapsis u. c.); uzlabota augu rezistence pret slimībām; nezāļu dīdzības bioloģija kā nezāļu kontroles līdzeklis; barības pārstrāde un biostimulatori; uzsver, ka lauksaimniekiem ir vajadzīgi saskaņoti instrumenti, kas ietvertu apsaimniekošanas praksi, metodes un augu aizsardzības līdzekļus, ar ko apkarot kaitēkļus un citus faktorus, kas varētu negatīvi ietekmēt kultūraugu ražu un augšanu;

20.  prasa veikt lielus ieguldījumus pētniecībā, tostarp veikt pētījumus ar šķirnēm, lai uzlabotu šo kultūraugu agronomiskos rezultātus, padarītu proteīnaugus ekonomiski pievilcīgus, jo tos audzēt var izvēlēties retāk dēļ tā, ka citas kultūras nes augstāku peļņu, kā arī darītu pieejamas daudz vairāk kultūraugu šķirņu nolūkā nodrošināt produktivitāti, atrisināt agronomiskās problēmas, kas ierobežo proteīnaugu audzēšanu, un nodrošināt proteīnaugu ieguvi pietiekamā apjomā, jo tas ir būtiski, lai strukturētu ražošanas un izplatīšanas ķēdes; uzsver, ka ir arī jārada proteīnaugi, kas būtu labāk pielāgoti Eiropas klimatam, jāuzlabo to proteīna vērtība un jāgarantē ieguldījumu drošība nolūkā veicināt pētniecību;

21.  iesaka plašāk izmantot precīzo lauksaimniecību, jo īpaši ar digitalizācijas metodi, lai pēc iespējas precīzāk pielāgotu augkopības resursus un dzīvnieku barības daudzumu un tādējādi samazinātu izšķērdēšanu un atsevišķus piesārņojuma veidus, kā arī iesaka plašāk izmantot mehāniskās nezāļu kontroles sistēmas;

22.  plāno veicināt šādas darbības: jaunu zināšanu iegūšana; zināšanu nodošana; pamata apmācība un tālākizglītība; un atbalsta visu pārējo lietišķās inovācijas un pētniecības veidu izmantošanu gan cilvēku pārtikā, gan dzīvnieku barībā;

23.  prasa atbalstīt visus pārējos lietišķās inovācijas un pētniecības veidus, apkopojot pieredzi un zināšanas un īpaši iesaistot vietējās ieinteresētās personas, kas piedāvā inovatīvus risinājumus;

24.  prasa izstrādāt kritērijus lopbarības importam, lai nodrošinātu ilgtspējīgu proteīnaugu audzēšanu trešās valstīs, kas neradītu nelabvēlīgu vidisko vai sociālo ietekmi;

25.  uzsver, cik nozīmīga loma pārtikas pieprasījuma veidošanā var būt izglītošanai par uzturu; uzsver, ka ir jāpieņem uztura pamatnostādnes vai nu ES, vai dalībvalstu līmenī, lai veicinātu veselīga uztura paradumus, vienlaikus risinot ar pārtikas ražošanu saistītās vides problēmas;

26.  uzskata, ka ir būtiski palielināt tehnisko atbalstu lauksaimniekiem un konsultāciju pakalpojumus, lai veicinātu graudaugu un lopbarības proteīna ilgtspējīgu ražošanu;

Plāna instrumenti

27.  uzskata, ka šā plāna īstenošanai ir vajadzīga tādu vairāku ES rīcībpolitiku mobilizēšana un koordinēšana kā: KLP; pētniecības politika; vides un klimata rīcības politika; enerģētikas politika; kaimiņattiecību politika un tirdzniecības politika;

28.  uzskata, ka ir būtiski ar KLP atbalstīt proteīnaugu audzēšanu, izmantojot dažādus pasākumus, tādus kā brīvprātīgie saistītie maksājumi — ko nevajadzētu attiecināt tikai uz konkrētiem kultūraugiem un grūtībās nonākušiem reģioniem, lai būtu iespējams izvērst plašāku darbību, — un zaļināšanas maksājumi, kā arī izmantojot otrā pīlāra pasākumus, jo īpaši agrovides pasākumus tādās jomās kā bioloģiskā un citu veidu lauksaimniekošana, ieguldījumu kvalitāte, saimniecību konsultatīvā sistēma (FAS), apmācība un, protams, inovācija ar EIP starpniecību; uzsver, ka saistīto maksājumu ieviešana ir veicinājusi proteīnaugu audzēšanu dažās dalībvalstīs;

29.  uzskata, ka ir jāizdara secinājumi saistībā ar nesen ieviesto aizliegumu izmantot pesticīdus ekoloģiski nozīmīgās platībās, lai gan 2016. gadā tās aizņēma 15 % Eiropas aramzemes (astoņus miljonus hektāru) un gandrīz 40 % no šīm platībām tiek izmantotas slāpekli piesaistošu kultūraugu vai starpkultūru audzēšanai; uzskata, ka saistībā ar procesu, ar ko paredz izmantot visu lauksaimniecībai derīgo platību, kas iekļauta augu proteīna autonomijas plānā, ekoloģiski nozīmīgas platības varētu izmantot proteīna ražošanai gan tradicionālajā lauksaimniecībā — piemērojot integrēto augu aizsardzību un ņemot vērā, ka lauksaimniekiem, kuri šos kultūraugus audzē ekoloģiski nozīmīgās platībās ar tradicionālām lauksaimniecības metodēm, ne vienmēr ir garantija, ka viņi spēs reaģēt uz kaitēkļu invāzijām —, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā, ņemot vērā, ka nolūkā aizstāt sojas importu Eiropas Savienībā soja būtu jāaudzē gandrīz 17 miljonu hektāru platībā; uzskata, ka ekoloģiski nozīmīgas platības turklāt ir būtiskas bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, kas ir apdraudēta, kā arī tās ir būtiskas mūsu nodrošināšanā ar pārtiku, jo bioloģiskā daudzveidība, jo īpaši, ja uzlabo apputeksnēšanu, var palielināt blakus audzēto kultūraugu — kas var būt proteīnaugi —ražu aptuveni par 20 %;

30.  iesaka saistībā ar ilggadīgo zālāju saglabāšanu pielāgot zaļināšanas kārtību, lai atsevišķos reģionos efektīvāk ņemtu vērā lucernas — atsevišķi vai kopā ar zālaugiem — augšanas īpatnības pagaidu zālājos, kurus audzē ilgāk par pieciem gadiem, un šāds laika ierobežojums nozīmētu, ka attiecīgos zālājus klasificēs kā ilggadīgus, kā noteikts tiesību aktos, un līdz ar to netiks pieļauta uzaršana pēc minētā piecu gadu laikposma, lai arī atkārtota ieaudzēšana ļautu iegūt daudz vairāk lopbarības proteīna un attiecīgajām saimniecībām nodrošinātu lielāku proteīna autonomiju;

31.  atzinīgi vērtē to, ka kopējās lauksaimniecības politikas omnibus pārskatīšanas kontekstā Parlaments panāca, ka atkārtoti tiek izvērtēts slāpekli piesaistošo kultūraugu konversijas koeficients, kas no 0,7 tika mainīts uz 1, tādējādi kompensējot ietekmi, ko radīja aizliegums ekoloģiski nozīmīgās platībās izmantot pesticīdus;

32.  uzskata, ka Eiropas proteīna stratēģijā ir jāņem vērā pārstrādātā Atjaunojamo energoresursu direktīva, proteīnu duālā izmantošana un proteīnu blakusproduktu, atkritumu un atliekvielu loma aprites ekonomikā un jāveicina augseka, darbības diversificēšana un papuves izmantošanu saskaņā ar KLP paredzētajiem zaļināšanas pasākumiem;

33.  uzskata, ka ir svarīgi turpmākajā KLP ņemt vērā papildu priekšlikumus, ar ko atbalstītu augu proteīnu audzēšanu, piemēram, priekšlikumus par augsekas sistēmām, kas paredz vismaz trīs gadus aramzemē audzēt pākšaugus; šajā ziņā uzsver, ka dalībvalstīs, kurās augu slimības bieži vien izceļas daudzo nokrišņu dēļ, var būt vajadzīgs ilgāks augsekas periods; turklāt uzskata, ka īpaši svarīgi ir ieviest ekosistēmu maksājumus, kas būtu elastīgāki nekā zaļināšanas maksājumi, lai atzītu bioloģiskajai daudzveidībai nodrošinātos pākšaugu un eļļaugu ieguvumus, kas ietver arī apputeksnētāju barošanu, nodrošinātu riska uzņemšanās mehānismus novatoriem un lauku attīstības politikā proteīnu ražošanu noteiktu par apakšprioritāti;

34.  uzsver, ka ir jāievieš jauni instrumenti, ar ko palīdzētu uzlabot augu proteīna, jo īpaši sojas, apgādi, un ir jānodrošina līdzvērtīga īstenošana visās dalībvalstīs;

35.  uzskata, ka pašreizējā pētniecība proteīnaugu stratēģijas jomā ir sadrumstalota un nav pietiekami mērķorientēta; prasa palielināt pētniecības un izstrādes centienus, jo īpaši valsts finansētos pētījumus, tādu mazizpētīto proteīnaugu izstrādē, kuri ir izmantojami gan cilvēku pārtikā, gan dzīvnieku barībā un kuri maz interesē vai nemaz neinteresē privātos ieguldītājus, kā arī pastiprināti pētīt alternatīvos proteīnus, piemēram, kukaiņu proteīnus un aļģes; prasa īstenot ciešāku sadarbību starp valsts un privātajām pētniecības iestādēm; uzsver, ka ir jāievieš tiesiskais regulējums, ar ko atbalstītu pētniecības un inovācijas programmas, lai uzlabotu un padarītu konkurētspējīgāku proteīna ražošanu;

36.  iesaka palielināt ieguldījumus ražošanas un lauksaimniecības pētījumu projektos, kuru mērķis ir uzlabot cilvēka uzturā patērējamo proteīnu kvalitāti un daudzveidību;

37.  uzskata, ka mums ir jānodrošina autonoma sojas apgāde, ciešāk sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, un jādiversificē ilgtspējīgi tādu proteīnu avoti, kas ražoti ārpus ES, jo īpaši Eiropas kaimiņvalstīs, kuras vēlas tuvināties Eiropai un audzē soju, ko Eiropas Savienībā varētu ievest pa Donavu; prasa, lai importētā produkcija atbilstu tādiem pašiem sociālajiem un vidiskajiem standartiem, kādus piemēro ES iekšējai produkcijai, un atzīmē — lai apmierinātu patērētāju prasības, vēlama būtu bez ĢMO audzēta soja;

38.  konstatē, ka mūsdienās lauksaimniecība nav iedomājama bez sojas, ka vēl nesenā pagātnē šis tik nozīmīgais pākšaugs no Eiropas lauksaimniecības gandrīz izzuda un ka sojas ieguves apjoms no 17 miljoniem tonnu 1960. gadā ir palielinājies līdz 319 miljoniem tonnu 2015. gadā;

39.  prasa pielāgot KLP otro pīlāru, lai vairāk atzītu un atalgotu ieguldīšanu tādu kultūraugu audzēšanā, kas kritiskos sezonas laikos baro apputeksnētājus (agri ziedošie pavasara augi), un lai atzītu šo augu lomu cīņā pret apputeksnētāju izzušanu;

40.  atbalsta pārredzamu produkcijas marķēšanas sistēmu izveidi, pamatojoties uz sertificētiem ražošanas standartiem, tādiem kā Donavas sojas un Eiropas sojas standarti;

41.  uzskata — lai gan Bleirhauzas 1992. gada nolīgums joprojām ir spēkā, tas de facto ir novecojis un tam nevajadzētu apgrūtināt proteīnaugu ilgtspējīgu audzēšanu Eiropā;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 199E, 7.7.2012., 58. lpp.
(2) Sk. ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2012/2002, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013, (ES) Nr. 1308/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un (ES) Nr. 652/2014 un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 541/2014/ES (A8-0211/2017).
(3) Padomes Ģenerālsekretariāts, 10055/17, Brisele, 2017. gada 7. jūnijs.
(4) OV L 147, 18.6.1993., 25. lpp.
(5) Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), Starptautiskais pākšaugu gads — uzturvērtīgas sēklas ilgtspējīgai nākotnei.
(6) IP/B/AGRI/IC/2012-067 (PE 495.856).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 999/2001 (2001. gada 22. maijs), ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.).


Zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu iekļaušana klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ***I
PDF 128kWORD 61k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām (COM(2016)0479 – C8-0330/2016 – 2016/0230(COD))
P8_TA(2018)0096A8-0262/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0479),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0330/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 23. marta atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0262/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(3);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 17. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistes iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 525/2013 un Lēmumu Nr. 529/2013/ES

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/841.)

(1) OV C 75, 10.3.2017., 103. lpp.
(2) OV C 272, 17.8.2017., 36. lpp.
(3) Ar šo nostāju aizstāj 2017. gada 13. septembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P8_TA(2017)0339).


Saistoši ikgadēji siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumi nolūkā izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības ***I
PDF 127kWORD 57k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam nolūkā izveidot noturīgu Enerģētikas savienību un izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām (COM(2016)0482 – C8-0331/2016 – 2016/0231(COD))
P8_TA(2018)0097A8-0208/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0482),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8–0331/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 23. marta atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 17. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0208/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(3);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 17. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam un kas dod ieguldījumu rīcībā klimata politikas jomā, lai izpildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 525/2013

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/842.)

(1) OV C 75, 10.3.2017., 103. lpp.
(2) OV C 272, 17.8.2017., 36. lpp.
(3) Ar šo nostāju aizstāj 2017. gada 14. jūnija pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0256).


Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statuss un finansēšana ***I
PDF 392kWORD 43k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (COM(2017)0481 – C8-0307/2017 – 2017/0219(COD))
P8_TA(2018)0098A8-0373/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2017)0481),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 224. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0307/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par politisko partiju un politisko fondu finansēšanu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 7. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0373/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 17. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/..., ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES, Euratom) 2018/673.)

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0274.


Ēku energoefektivitāte ***I
PDF 392kWORD 55k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (COM(2016)0765 – C8-0499/2016 – 2016/0381(COD))
P8_TA(2018)0099A8-0314/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0765),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 194. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0499/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedza Nīderlandes Senāts un Nīderlandes Pārstāvju palāta un kurā ir norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 26. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 13. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 31. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0314/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 17. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/..., ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/844.)

(1) OV C 246, 28.7.2017., 48. lpp.
(2) OV C 342, 12.10.2017., 119. lpp.


Septītās vides rīcības programmas īstenošana
PDF 433kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par Septītās vides rīcības programmas īstenošanu (2017/2030(INI))
P8_TA(2018)0100A8-0059/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam „Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(1) (turpmāk — 7. VRP),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. un 192. pantu attiecībā uz cilvēku veselības un vides kvalitātes saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu,

–   ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21 un UNFCCC 21. pušu konferenci (COP 21), kas notika no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim Parīzē,

–   ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un to savstarpēji saistīto un integrēto būtību,

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2016. gada decembra ziņojumu „Ziņojums par vides stāvokļa rādītājiem 2016. gadā, atbalstot 7. vides rīcības programmas īstenošanas uzraudzību”,

–   ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2017. gada novembra ziņojumu „Ziņojums par vides stāvokļa rādītājiem 2017. gadā, atbalstot 7. vides rīcības programmas īstenošanas uzraudzību”,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. februāra paziņojumu „ES vides politikas īstenošanas pārskats — kopīgas problēmas un kā apvienot centienus, lai gūtu labākus rezultātus” (COM(2017)0063) un tam pievienotos 28 valstu ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 27. maija paziņojumu „ES vides politikas potenciāla atraisīšana: kā tas paveicams ar regulāriem vides politikas īstenošanas pārskatiem” (COM(2016)0316),

–   ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR) (2),

–   ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(3),

–   ņemot vērā 2016. gada 2. februāra rezolūciju par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu(4),

–   ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(5),

–   ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa ieteikumu Padomei un Komisijai, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē(6)

–   ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu “SOER 2015 — „Eiropas vide 2015 — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas”,

–   ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2015. gada 19. maija ziņojumu “Pārskats par dabas stāvokli Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2017. gada novembrī veikto īstenošanas novērtējuma pētījumu saistībā ar Septītās vides rīcības programmas īstenošanu (2014-2020), tostarp arī tā pielikuma pētījumu,

–  ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par Sestās vides rīcības programmas pārskatīšanu un prioritāšu noteikšanu Septītajai vides rīcības programmai — Labāka vide labākai dzīvei(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu „Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” (COM(2016)0739),

–   ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

–   ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. novembra paziņojumu par pārtikas un lauksaimniecības nākotni (COM(2017)0713),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0059/2018),

A.  tā kā 7. VRP nosaka tiesiski saistošus mērķus, kas līdz 2020. gadam ir jāsasniedz vides un klimata pārmaiņu jomā; tā kā tajā arī izklāstīts ilgtermiņa redzējums laikposmam līdz 2050. gadam;

B.  tā kā 7. VRP nav iekļauta starpposma pārskatīšanas klauzula; tā kā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojums par 7. VRP īstenošanu ir iespēja izvērtēt šīs VRP panākumus un sniegt uz pierādījumiem balstītus ieteikumus saistībā ar pašreizējās VRP turpmāko īstenošanu un visām nākamajām VRP; tā kā šajā ziņojumā būtu jāaptver ne tikai labi zināmās problēmas, bet gan daudz plašāks jautājumu loks, un tajā būtu jāiesaka risinājumi, kā sasniegt 7. VRP izvirzītos mērķus;

C.  tā kā Komisija gatavo novērtējuma ziņojumu, kurā galvenā uzmanība tiks pievērsta 7. VRP struktūrai un tās stratēģiskajai nozīmei; tā kā šis ziņojums tiek gatavots, lai jo īpaši pārbaudītu, vai apstiprinātā sistēma palīdz pārdomātā veidā īstenot deviņus prioritāros mērķus;

D.  tā kā ES ir stingri vides tiesību akti, taču problēmas jau ilgu laiku sagādā to vāja un nepilnīga īstenošana; tā kā šo īstenošanas nepilnību dēļ ir apdraudēta ilgtspējīga attīstība, videi un cilvēka veselībai nelabvēlīga ietekme iegūst pārrobežu dimensiju un nopietnas izmaksas rodas gan sabiedrībai, gan ekonomikai; tā kā turklāt šo īstenošanas nepilnību dēļ mazinās uzticēšanās ES;

E.  tā kā virzība uz 2020. gada mērķu īstenošanu līdz šim ir bijusi atšķirīga – maz ticams, ka tiks sasniegts pirmais mērķis (dabas kapitāla aizsardzība), bet iespējams, ka tiks sasniegti daži no otrā  mērķa (mazoglekļa ekonomika un resursu efektivitāte) apakšmērķiem; nav skaidrs, vai tiks sasniegts trešais mērķis (ietekmes uz vidi un apdraudējuma cilvēku veselībai mazināšana);

F.  tā kā tādās jomās kā gaisa kvalitāte, vides troksnis un ķīmisko vielu iedarbība joprojām nav pilnībā īstenoti tiesību akti un attiecīgo politikas nostādņu veidošanā netiek integrētas specializētās zināšanas, tas rada nopietnu apdraudējumu veselībai un samazina ES iedzīvotāju dzīves kvalitāti un ilgumu;

G.  tā kā Eiropas Vides aģentūras publicētie jaunākie dati ne tikai apstiprina iepriekšminētās vispārējās tendences attiecībā uz katru tematisko mērķi, bet arī liecina par to, ka dažās jomās progress pat palēninās; tā kā dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un energoefektivitāti, šīs jaunās tendences nemazina izredzes sasniegt apakšmērķus;

H.  tā kā patlaban nav skaidrs, vai tiks sasniegts mērķis amonjaka emisiju jomā, un maz ticams, ka tiks sasniegts mērķis novērst produktīvās zemes platību samazināšanos;

I.  tā kā pastāv liela neskaidrība attiecībā uz īstenošanu, jo trūkst rādītāju un esošie rādītāji ir visai ierobežoti; tā kā zināšanu trūkums joprojām kavē panākumus trijos līmeņos: izpratnē par risku, atbilstošas risku pārvaldības un samazināšanas politikas veidošanā un politikas nostādņu efektivitātes uzraudzībā;

J.  tā kā zināšanas bieži vien pastāv, taču netiek izmantotas politikas veidošanā vai arī netiek nodotas personām, kuras atbild par īstenošanu; tā kā bieži to izraisa politiskās gribas trūkums un konkurējošas intereses, kas netiek uzskatītas par saskanīgām ar VRP vai vides politikas mērķu sasniegšanu kopumā; tā kā stabilai ekonomikas izaugsmei ir nepieciešama arī tīra vide;

K.  tā kā, lai sasniegtu šīs programmas mērķus, ir jāuzlabo sinerģija starp augsta līmeņa Savienības politikas nostādnēm un VRP;

L.  tā kā dažos līmeņos ir nepietiekams finansējums, lai varētu pienācīgi īstenot 7. VRP; tā kā finansējums ES līmenī dažkārt nespēja sniegt gaidītos rezultātus un daudzos gadījumos to izraisīja nevis naudas trūkums, bet gan slikts finansējuma pārvaldījums;

M.  tā kā 7. VRP darbības joma atbilst pašreizējām vides politikas vajadzībām, lai gan daudzas ieinteresētās personas ieteica pievienot jaunus apakšmērķus nolūkā palielināt šīs programmas nozīmi nākotnē;

N.  tā kā ieinteresētās personas arī pauda vēlmi, lai VPR būtu vienkāršāka un mērķtiecīgāka;

O.  tā kā pastāv vispārējs atbalsts 8. VRP,

Galvenie secinājumi

1.  uzskata, ka 7. VRP ir pievienotā vērtība un pozitīva ietekme uz vides politiku ES un dalībvalstu līmenī, kas dod labumu iedzīvotājiem, dabai un ekonomikas dalībniekiem;

2.  atgādina, ka 7. VRP ir skaidrs ilgtermiņa redzējums līdz 2050. gadam ar mērķi nodrošināt stabilu vidi ilgtspējīgiem ieguldījumiem un izaugsmei, ņemot vērā mūsu planētas ekoloģiskās iespējas;

3.  atzinīgi vērtē iepriekš vērojamās pozitīvās attīstības tendences attiecībā uz daudziem 7. VRP apakšmērķiem un daudzsološās perspektīvas attiecībā uz dažiem 2020. gada mērķiem;

4.  tomēr uzsver, ka vēl arvien ir daudz iespēju uzlabojumiem, un aicina Komisiju un dalībvalstu kompetentās iestādes visaugstākajā līmenī palielināt politisko gribu saistībā ar 7. VRP īstenošanu;

5.  pauž nožēlu par to, ka, iespējams, netiks sasniegts prioritārais mērķis aizsargāt, saglabāt un paplašināt Savienības dabas kapitālu; turklāt ar bažām norāda, ka ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas laikam līdz 2020. gadam un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību mērķi netiks nesasniegti, ja steidzami netiks īstenoti būtiski papildu centieni;

6.  norāda, ka ir gūti zināmi panākumi dažās jomās, kas skar otro prioritāro mērķi, jo īpaši īstenojot ar klimatu un enerģētiku saistītos mērķus; tomēr norāda, ka jāpalielina centieni saistībā ar resursu izmantošanas efektivitāti; atkārtoti norāda uz Ekodizaina direktīvas(8) un Ekomarķējuma regulas(9) potenciālu uzlabot produktu ekoloģiskos raksturlielumus un resursu izmantošanas efektivitāti visā to dzīves ciklā, pievēršoties arī produktu izturīgumam, remontēšanas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes iespējām, pārstrādātiem materiāliem un produkta aprites ciklam;

7.  pauž nožēlu, ka netiks sasniegts apakšmērķis līdz 2020. gadam nodrošināt virszemes ūdeņu labu kvalitāti, jo to apgrūtina piesārņojums, ūdensteču pārveidošana un pārmērīgais ūdens patēriņš, jo liels daudzums ūdens tiek novirzīts hidroelektroenerģijas ražošanai;

8.  uzsver, ka 7. VRP mērķi ir tikai minimālie mērķi un ka ir vajadzīgi būtiski papildu centieni, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

9.  atgādina, ka gan ES, gan tās dalībvalstis ir parakstījušas Parīzes nolīgumu un līdz ar to apņēmušās īstenot tā mērķus, un ka tās ir iesniegušas nacionāli noteikto devumu, saskaņā ar kuru Savienībā līdz 2030. gadam visās nozarēs ir jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40 %; uzsver nepieciešamību pilnībā integrēt 2030. mērķi un ilgtermiņa nulles līmeņa emisiju mērķi visās Savienības politikas jomās un finansēšanas programmās; aicina Komisiju arī turpmāk uzraudzīt klimata un enerģētikas politikas satvara mērķrādītājus, ņemot vērā 2018. gada veicinošo dialogu un reizi piecos gados paredzētās globālās izvērtēšanas, un sagatavot gadsimta vidus nulles līmeņa emisiju stratēģiju ES, nodrošinot rentablu virzību uz Parīzes nolīgumā pieņemtā mērķa — panākt nulles līmeņa emisijas — sasniegšanu;

10.  norāda, ka pastāv būtiskas neskaidrības par to, vai tiks sasniegti mērķi cilvēka veselības un labklājības jomā; uzsver, ka zināšanu trūkums un ierobežoti rādītāji kavē politikas izstrādi un uzraudzību;

11.  atzinīgi vērtē esošās iniciatīvas, kas palīdz samazināt nepilnības zināšanās, tostarp: “Vadītājspēks — Spiediens — Stāvoklis — Iedarbība — Ietekme — Rīcība” (DPSEEA) modeli, lai saprastu ietekmes, kas grauj ekosistēmas pakalpojumus; “cilvēka biomonitoringu” (CBM), lai novērtētu indīgo vielu iedarbību uz cilvēku populācijām un to iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību, un “ķīmisko vielu monitoringa informācijas platformu” (IPCheM);

12.  pauž bažas par to, ka specializētās zināšanas un zinātniskie pierādījumi ne vienmēr tiek pilnībā izmantoti politikas veidošanā vai nodoti personām, kas atbild par īstenošanu; uzsver, ka bioenerģija, palmu eļļa, augu aizsardzības līdzekļi, endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītāji, ĢMO, pārtikas ražošana un patēriņš, pilsētplānošana un projektēšana, gaisa un trokšņa piesārņojums, un pilsētvidē radītie pārtikas atkritumi ir tikai dažas no jomām, saistībā ar kurām publiskās un politiskās debatēs nav pietiekami ņemti vērā zinātniskie pierādījumi par risku cilvēku veselībai un videi; uzskata, ka atbildīgā politikas veidošanas procesā gadījumos, kad trūkst pietiekamu zinātnisko datu, vajadzētu balstīties uz plašu zinātnisko informāciju un ievērot piesardzības principu; atgādina, cik svarīgi šajā sakarībā ir ES aģentūru sniegtie zinātniskie ieteikumi; uzsver, ka pie ES vides tiesību aktu un politikas īstenošanas pamatprincipiem pieder arī princips “piesārņotājs maksā”, preventīva darbība un kaitējuma videi novēršana tā rašanās vietā;

13.  nosoda Komisijas nespēju ievērot tiesību aktos paredzētos termiņus, lai izstrādātu saskaņotu pieeju uz apdraudējumu pamatotiem kritērijiem, ko izmanto endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošo vielu noteikšanai, un lai pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1223/2009(10) (turpmāk — “Kosmētikas līdzekļu regula”) attiecībā uz endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošajām vielām; aicina Komisiju nekavējoties pārskatīt Kosmētikas līdzekļu regulu attiecībā uz endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošajām vielām; pauž nožēlu par to, ka nespēja panākt pietiekamu progresu attiecībā uz endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošajām vielām rada apdraudējumu iedzīvotāju veselībai un kavē sasniegt 7. VRP trešo prioritāro mērķi;

14.  pauž nožēlu par progresa trūkumu, izstrādājot Savienības netoksiskas vides stratēģiju, veicinot netoksisku materiālu aprites ciklus un mazinot pakļaušanu kaitīgo vielu, tostarp produktu sastāvā esošu ķīmisko vielu, iedarbībai; uzsver, ka ir jāpieliek vairāk pūļu, lai nodrošinātu, ka līdz 2020. gadam visas attiecīgās vielas, kas rada ļoti lielas bažas, tostarp vielas ar endokrīno sistēmu graujošām īpašībām, tiek iekļautas REACH regulas kandidātvielu sarakstā, kā tas paredzēts 7. VRP; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visos attiecīgajos Savienības tiesību aktos pēc iespējas ātrāk tiek efektīvi reglamentēta ķīmisko vielu kombinētā ietekme, īpašu uzmanību pievēršot apdraudējumam, ko rada bērnu pakļaušana bīstamu vielu iedarbībai; atzinīgi vērtē Komisijas stratēģiju attiecībā uz plastmasu un aicina to ātri īstenot; šajā sakarībā atkārtoti uzsver, ka, lai nodrošinātu stabilu otrreizējo izejvielu tirgus darbības attīstību, ir jāveicina netoksisku materiālu aprites cikli;

15.  uzsver to, ka vides apsvērumu integrācijas trūkums citās politikas jomās ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vides tiesību aktu un politikas īstenošana ir nepilnīga; uzskata, ka, lai sasniegtu 7. VRP mērķus, svarīgi ir uzlabot sinerģiju starp citiem augsta līmeņa ES politikas instrumentiem (piemēram, kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), kopējo zivsaimniecības politiku (KZP), struktūrfondiem un kohēzijas politiku) un saskaņotību starp augsta līmeņa politiskajām prioritātēm; prasa, lai Komisija un Padome, visās to struktūrās, uzlabotu politikas koordinēšanu un 7. VRP mērķu integrēšanu; turklāt uzsver, ka augsta līmeņa instrumentos, tostarp Eiropas pusgadā, ir jāintegrē visi neatrisinātie 7. VRP aspekti;

16.  uzsver, ka iespējas izveidot jaunus finanšu mehānismus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nolūkā sasniegt 2020. gada mērķus ir ierobežotas pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) grafika dēļ; šajā sakarībā prasa pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas ietvaros maksimāli izmantot pieejamos resursus, tostarp LIFE, KLP un struktūrfondus, un aicina nākamajā DFS iekļaut jaunus finanšu mehānismus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

17.  atzinīgi vērtē uzlabojumus KZP un kohēzijas politikā, kuri ir palielinājuši saskaņotību ar 7. VRP; tomēr pauž nožēlu par to, ka — neraugoties uz uzlabojumiem reglamentējošajos noteikumos — KZP joprojām cieš no nepareizas īstenošanas; atgādina par to, cik svarīgi ir veselīgi zivju krājumi;

18.  atzīst, ka KLP arvien vairāk ir integrējusi vides aizsardzības apsvērumus, tomēr joprojām rada grūtības VRP mērķu sasniegšanai, jo īpaši saistībā ar resursietilpīgu ražošanu un bioloģisko daudzveidību; atgādina, ka KLP ir sarežģīts uzdevums — novērst vides degradāciju, ko izraisa nepiemērotas lauksaimniecības prakses (piemēram, ilgtnespējīga biodegviela), ilgtnespējīga intensīva lauksaimniecība un zemju neapsaimniekošana, vienlaikus nodrošinot arvien pieaugošajam pasaules iedzīvotāju skaitam labākas kvalitātes pārtiku un lauksaimniecības izejvielas lielākā daudzumā; uzsver, cik svarīgas un nepieciešamas ir turpmākas iniciatīvas un atbalsts videi draudzīgām un ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm, tostarp augsekai un slāpekli piesaistošiem kultūraugiem, un ka risinājuma meklējumos ir jāņem vērā lauksaimniecība un lauksaimnieki;

19.  uzsver, ka reformētās KLP galvenajām prioritātēm vajadzētu būt vērstām uz to, lai ilgtermiņā aizsargātu un uzlabotu pārtikas nodrošinājumu, novēršot kaitējumu videi un virzoties uz ilgtspējīgu pārtikas sistēmu, kas garantē patērētājiem pārtiku par pieņemamām cenām; uzsver, ka šos mērķus var sasniegt, tikai īstenojot dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un politikas pasākumus, kas nodrošina ekosistēmu aizsardzību;

20.  atgādina, ka saistībā ar klimata pārmaiņām un pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanos arvien lielākais pieprasījumu pēc uztura, kas ir bagāts ar dzīvnieku olbaltumvielām, rada ievērojamu vides slodzi lauksaimniecības zemēm un arvien trauslākajām ekosistēmām; vēl uzsver, ka uzturs, kas satur pārmērīgu daudzumu dzīvnieku tauku, arvien vairāk tiek saistīts ar neinfekcijas slimību izplatīšanos;

21.  atgādina par Komisijas 2016. gadā pausto apņemšanos integrēt IAM visās ES politikas nostādnēs un iniciatīvās; atzīst, ka šai apņemšanai trūkst skaidras stratēģijas un konkrētu priekšlikumu saistībā ar institucionālo struktūru un pārvaldības sistēmu, lai nodrošinātu IAM integrēšanu ES politikas nostādnēs, tiesību aktu priekšlikumos, īstenošanā un izpildē; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES kā viena no pirmajām būtu pilnībā apņēmusies sasniegt 2030. gada programmas un ilgtspējīgas attīstības mērķus; turklāt uzsver, ka 7. VRP ir būtisks instruments IAM īstenošanai;

22.  norāda uz dzeramā ūdens augsto kvalitāti ES; sagaida, ka tiks pārskatīta Direktīva 98/83/EK(11) (“Dzeramā ūdens direktīva”), lai šim tiesiskajam regulējumam sniegtu vajadzīgos atjauninājumus; mudina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk integrēt ES ūdens resursu politikas mērķus citās VRP ietilpstošajās nozaru politikas jomās, jo īpaši KLP;

23.  atzinīgi vērtē uzlabojumus, ko deva daži ES finansēti projekti, taču pauž nožēlu par neizmantotajām iespējām nodrošināt labākus rezultātus, kā to norādīja Eiropas Revīzijas palāta (ERP); uzsver, ka DFS pēc 2020. gada jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību un vides politikas iekļaušanu visos finansēšanas mehānismos un budžeta pozīcijās; uzsver nepieciešamību palielināt zaļās investīcijas, inovāciju un ilgtspējīgu izaugsmi, izmantojot jaunus finansēšanas instrumentus, gan publiskā, gan privātā sektora, un dažādas pieejas attiecībā uz pašreizējo investīciju politiku, piemēram, pakāpeniski pārtraucot videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu, lai sasniegtu 7. VRP ilgtermiņa redzējumu; uzskata, ka uz visiem ES strukturālajiem un investīciju fondiem būtu jāattiecina skaidri definēti ilgtspējas kritēriji un jāizvirza uz rezultātiem balstīti mērķi; prasa efektīvāk un mērķtiecīgāk izmantot pašreizējo DFS un kohēzijas un reģionālās attīstības politikai piešķirtos līdzekļus, kā arī steidzami pievērsties Revīzijas palātas minēto problēmu risināšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to, ka arī turpmāk tiks iezīmēti un, iespējams, arī palielināti ES budžeta resursi ar vidi un klimata pārmaiņām saistītajiem pasākumiem;

24.  pauž nožēlu par pastāvīgajiem trūkumiem, kas saistīti ar komunālo notekūdeņu attīrīšanu dažādos Eiropas reģionos; uzsver potenciālu, kāds piemīt notekūdeņu attīrīšanai un atkārtotai izmantošanai, lai mazinātu ūdens nepietiekamības situācijas, samazinātu ūdens tiešu ņemšanu, ražotu biogāzi un nodrošinātu labāku ūdens resursu pārvaldību, jo īpaši, izmantojot to lauksaimniecības zemju apūdeņošanai; gaida priekšlikumu tiesību aktam par notekūdeņu atkārtotu izmantošanu, ko Komisija iesniegs 2018. gada sākumā;

25.  norāda, ka vislielākie vides apdraudējumi veselības visskaidrāk ir vērojami pilsētu teritorijās, bet tie ietekmē arī perifērās zonas un piepilsētu aglomerācijas, un vēl norāda, ka saskaņā ar aplēsēm 2020. gadā 80 % iedzīvotāju dzīvos pilsētu un piepilsētu teritorijās; uzsver, ka gaisu piesārņojošo vielu emisijas apvienojumā ar nepietiekamu plānošanu un infrastruktūru rada būtisku kaitējumu ekonomikai, sabiedrībai, tās veselībai un videi; norāda, ka gaisa piesārņojums jau tagad izraisa vairāk nekā 400 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu ES(12) un ka ar veselību saistītās ārējās izmaksas svārstās no EUR 330 miljardiem līdz EUR 940 miljardiem;

26.  norāda, ka vismaz 10 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu ES ir izraisījušas ar troksni saistītas slimības un ka 2012. gadā apmēram ceturtā daļa ES iedzīvotāju bija pakļauta trokšņa līmeņiem, kas pārsniedz robežvērtības; aicina dalībvalstis par prioritāti noteikt trokšņu līmeņu novērtēšanu saskaņā ar Direktīvu 2002/49/EK(13), lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas iekštelpām un āra videi piemērojamās robežvērtības;

27.  atzinīgi vērtē panākumus, samazinot dažu atmosfēru piesārņojošo vielu daudzumu, jo īpaši pilsētu teritorijās, bet pauž nožēlu par to, ka nav atrisinātas pastāvīgās problēmas saistībā ar apkārtējā gaisa kvalitāti, kuru būtiski negatīvi ietekmē autotransporta un lauksaimniecības radītās emisijas; atzīst, ka mobilitātes tiesību aktu kopums, ar ko Komisija iepazīstināja 2017. gada novembrī, un Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģija, kas tika iesniegta 2016. gadā, varētu veicināt pāreju uz mazemisiju mobilitāti Savienībā;

28.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti saistībā ar aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu; mudina visas iesaistītās puses censties panākt vienošanos ar vērienīgiem mērķiem;

Ieteikumi

29.  aicina dalībvalstis novērtēt savus panākumus virzībā uz 7. VRP mērķu īstenošanu un vajadzības gadījumā pārorientēt savas darbības; mudina dalībvalstis darīt šos rezultātus publiski pieejamus;

30.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visos jaunajos tiesību aktu priekšlikumos ir pilnībā ņemti vērā 7. VRP mērķi un pasākumi;

31.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES tiesību aktu vides jomā īstenošanas novērtēšanā aktīvi iesaistās pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

32.  prasa attiecīgajām ES iestādēm un aģentūrām par prioritāti noteikt pētniecību un novērst zināšanu trūkumu šādās jomās: vides robežvērtības (kritiskie punkti), aprites ekonomikas paradigma, ķīmisko vielu kombinētā ietekme, nanomateriāli, bīstamības noteikšanas metodes, plastmasas mikrodaļiņu ietekme, mijiedarbība starp sistēmiskajiem riskiem un citiem veselības determinantiem, augsnes un zemes izmantojums un invazīvās svešzemju sugas;

33.  atzinīgi vērtē Vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR), uzskatot to par mehānismu, kas palīdz labāk īstenot ES vides tiesību aktus un politikas nostādni un var uzlabot 7. VRP īstenošanas uzraudzību, kā tas jau uzsvērts Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcijā par ES Vides politikas īstenošanas pārskatu; uzskata, ka EIR sagatavošanā būtu pilnībā jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība, un tam būtu jāaptver visi VRP tematisko prioritāšu mērķi;

34.  aicina Savienību un dalībvalstis ātri un pilnībā atteikties no videi kaitīgām subsīdijām;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt un koordinēt centienus veicināt alternatīvu testēšanas metožu, kurās neizmanto dzīvniekus, izstrādi un apstiprināšanu, lai šīs metodes palīdzētu sasniegt 7. VRP piekto prioritāro mērķi;

36.  mudina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai uzlabotu ES vides politikas nostādņu kognitīvo un zinātnisko bāzi, palielinot datu pieejamību iedzīvotājiem un veicinātu sabiedrības iesaistīšanos zinātniskajā pētniecībā;

37.  aicina ES iestādes un valstu un reģionu valdības, veicot un uzraugot politikas pasākumus, vajadzības gadījumā pilnībā izmantot pieejamās speciālās zināšanas par riskiem videi un cilvēka veselībai;

38.  aicina Eiropas Savienībā uzlabot pesticīdu atļauju piešķiršanas sistēmu, pamatojoties uz salīdzinoši izvērtētiem zinātniskiem pētījumiem un pilnīgu pārredzamību attiecībā uz cilvēkiem, videi un veselībai radīto apdraudējumu; aicina uzlabot pesticīdu uzraudzības standartus un pesticīdu pielietojuma samazināšanas mērķus; ņem vērā Komisijas 2017. gada 12. decembra paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Aizliegt glifosātu un aizsargāt no kaitīgiem pesticīdiem gan cilvēkus, gan vidi” (C(2017)8414);

39.  aicina piešķirt pietiekamus materiālos resursus un cilvēkresursus, lai ES aģentūras var veikt savus uzdevumus un sniegt labākus zinātniskos datus, analīzi un pierādījumus;

40.  aicina Komisiju nodrošināt, ka līdz 2020. gadam tiek noteikti ilgtermiņa pasākumi nolūkā sasniegt netoksiskas vides mērķi;

41.  aicina atbilstīgās ES aģentūras un Komisiju palielināt progresa uzraudzībai izmantoto rādītāju skaitu un kvalitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties jaunu datu sagatavošanā un vākšanā, lai radītu jaunus rādītājus un uzlabot jau esošos;

42.  prasa īstenošanas jautājumu padarīt par periodisku elementu triju prezidentvalstu prioritātēs un programmās, vismaz reizi gadā to apspriežot Vides padomes sanāksmē, varbūt pat īpašas Īstenošanas padomes sastāvā, un papildus izveidot vēl vienu forumu, kura darbā piedalītos arī Parlaments un Reģionu komiteja; prasa apvienotajās Padomes sanāksmēs izskatīt pārnozaru, horizontāla rakstura jautājumus un kopīgās problēmas, kā arī jaunas problēmas, kas saistītas ar iespējamu pārrobežu ietekmi;

43.  aicina nekavējoties paātrināt ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas pilnīgu īstenošanu;

44.  aicina infrastruktūras projektos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar TEN-T, pilnībā ņemt vērā vides ietekmi reģionālā un projektu līmenī; norāda, ka būtiska nozīmē ir arī saskaņotībai starp dažādām vides politikas nostādnēm; uzsver, ka, īstenojot infrastruktūras projektus atjaunojamās hidroelektroenerģijas un jūras enerģijas ražošanas jomā, ir svarīgi ņemt vērā bioloģisko un vides daudzveidību;

45.  mudina dalībvalstis pielikt lielākas pūles, lai saglabātu saldūdens rezervju izmantošanu un integritāti, ņemot vērā nenoteiktību saistībā ar iespēju panākt 7. VRP noteiktā attiecīgā apakšmērķa īstenošanu; aicina dalībvalstis prioritārā kārtā novērst virszemes ūdeņu slikto stāvokli, jo šajā jomā izvirzītie mērķi līdz 2020. gadam diezin vai tiks sasniegti; aicina dalībvalstu kompetentās iestādes novērst spiedienu uz ūdenstilpēm, likvidējot ūdeņu piesārņojuma iemeslus to rašanās vietās, nosakot apgabalus, kuros ir aizliegts izmantot ūdeni hidroenerģijas ražošanai, un nodrošināt ekoloģiskās plūsmas uzturēšanu upēs; aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt atbilstības novērtējumu upju baseinu apsaimniekošanas otrā cikla plāniem, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu;

46.  mudina turpināt KLP reformu nolūkā saskaņot pārtikas ražošanas sistēmu ar vides politikas mērķiem, tostarp bioloģiskās daudzveidības mērķiem, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu pašlaik un nākotnē; uzsver, ka ir nepieciešama pārdomāta lauksaimniecības politika, kurai raksturīga stingra apņemšanās nodrošināt sabiedriskos labumus un ekosistēmu pakalpojumus, kas saistīti ar augsni, ūdeni, bioloģisko daudzveidību, gaisa kvalitāti, klimata politiku un lauku ainavām; prasa īstenot integrētu politiku ar mērķtiecīgāku un vērienīgāku, bet arī elastīgāku pieeju, kurā atbalsta piešķiršana lauksaimniecības nozarei ir saistīta gan ar pārtikas nodrošinājumu, gan ar rezultātu vides jomā nodrošināšanu; aicina dalībvalstis atzīt agromežsaimniecībā izmantojamās teritorijas par ekoloģiski nozīmīgām platībām saskaņā ar 46. pantu Regulā (ES) Nr. 1307/2013(14); aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkurā turpmākajā KLP pārskatīšanā pienācīgs atbalsts tiek sniegts videi labvēlīgām lauksaimniecības praksēm;

47.  aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt vides problēmu risinājumu īstenošanu, jo īpaši gadījumos, kad tehniski risinājumi ir pieejami, bet vēl nav pilnībā ieviesti, piemēram, saistībā ar amonjaka samazināšanu lauksaimniecībā;

48.  aicina Komisiju ievērojami uzlabot VRP mērķu sasniegšanai paredzēto ES līdzekļu apjomu, izlietojumu un administrēšanu; aicina uzlabot uzraudzību, pārredzamību un pārskatatbildību; prasa ES budžetā integrēt klimata un citas vides problēmas;

49.  aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt vispārēju, visaptverošu stratēģiju attiecībā uz IAM īstenošanu ES, aptverot visas politikas jomas un iekļaujot pārskatīšanas mehānismu, lai novērtētu īstenošanas gaitu; prasa Komisijai paredzēt IAM pārbaudi visām jaunajām politikas nostādnēm un tiesību aktiem un IAM īstenošanā nodrošināt pilnīgu politikas nostādņu saskaņotību;

50.  aicina Komisiju, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, piemēram, pienākumu neizpildes procedūras, nodrošināt spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanu un to, ka dalībvalstis pilnībā ievēro 7. VRP mērķus;

51.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas sagatavotos īpašos ziņojumus un veiktās lietderības revīzijas un aicina Revīzijas palātu turpināt analizēt citas ar VRP saistītās jomas, kuras līdz šim darba programmā vēl nav bijušas iekļautas;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstu kompetentās iestādes sniegt pienācīgus norādījumus, lai ES fondi būtu pieejamāki, tostarp vietēja mēroga projektiem, it īpaši attiecībā uz zaļo infrastruktūru, bioloģisko daudzveidību, kā arī Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu;

53.  aicina dalībvalstis nodrošināt tiesību aktu gaisa kvalitātes jomā pilnīgu īstenošanu; aicina reģionālās iestādes izveidot atbalsta sistēmu, jo īpaši attiecībā uz pilsētplānošanu un vietējās politikas veidošanu, lai visās teritorijās, it sevišķi visvairāk skartajās teritorijās, uzlabotu rezultātus veselības aizsardzības jomā;

54.  mudina kompetentās valsts un reģionālās iestādes pieņemt plānus, kas ietvertu ticamus pasākumus ar mērķi pilnībā atrisināt problēmu saistībā ar to, ka tiek pārkāptas ES tiesību aktos noteiktās dienas un gada robežvērtības sīko un īpaši sīku daļiņu daudzumam aglomerācijās, kurās gaisa kvalitāte ir slikta; uzsver, ka tas ir būtiski, lai sasniegtu 7. VRP otro, trešo un astoto prioritāro mērķi;

55.  ierosina šādus pasākumus, lai uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētu teritorijās: izveidot zema emisijas līmeņa zonas; veicināt automobiļu koplietošanu un kopbraukšanas iespējas un pakalpojumus; pakāpeniski atcelt nodokļu priekšrocības stipri piesārņojošiem transportlīdzekļiem; ieviest „mobilitātes budžetus” darbiniekiem kā alternatīvu dienesta automašīnām; piemērot stāvvietu politiku, kas samazinātu satiksmes intensitāti pārslogotajās zonās; uzlabot infrastruktūru, lai mudinātu cilvēkus braukt ar velosipēdu, un palielināt multimodālos savienojumus, kā arī uzlabot velosipēdistu drošību; izveidot gājēju zonas;

56.  aicina attiecīgos pārvaldības līmeņos uzlabot pilsētu plānošanu un attīstību, lai pēc iespējas ātrāk pielāgotu infrastruktūru elektrotransportlīdzekļiem un ekoloģiski tīriem transportlīdzekļiem, piemēram, uzstādot uzlādes infrastruktūru, un nodrošinātu tādus ieguvumus vides un veselības aizsardzības jomā, kā, piemēram, samazinātu “siltuma salu” efektu un palielinātu fizisko aktivitāti, piemēram, paplašinot zaļo infrastruktūru un atjaunojot pamestos un izpostītos rūpniecības rajonus; atzīst, ka šie pasākumi uzlabotu gaisa kvalitāti, novērstu slimības un priekšlaicīgu mirstību, ko izraisījis piesārņojums, un veicinātu progresu virzībā uz bezemisiju mobilitāti;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt godīgu konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un pāreju uz ilgtspējīgiem transporta veidiem;

58.  aicina Komisiju, vēlākais līdz 2019. gadam, nākt klajā ar vispārējo Savienības vides rīcības programmu laikposmam pēc 2020. gada, kā noteikts LESD 192. panta 3. punktā; uzsver, cik svarīga, uzraugot ES politiku, ir pārredzamība un demokrātiska pārskatatbildība; tādēļ uzsver, ka nākamajā VRP būtu jāiekļauj izmērāmi, uz rezultātiem balstīti vidusposma mērķi;

59.  aicina nākamo Komisiju nākamajā likumdošanas posmā par prioritāti uzskatīt ilgtspējīgu attīstību, vides un klimata aizsardzību kopumā, kā arī 7. VRP, bet jo īpaši nākamās 8. VRP mērķus;

o
o   o

60.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Vides aģentūrai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0450.
(3) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp.
(4) OV C 35, 31.1.2018., 2. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0441.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0100.
(7) OV C 258 E, 7.9.2013., 115. lpp.
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 66/2010 par ES ekomarķējumu (OV L 27, 30.1.2010., 1. lpp.).
(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regula (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.).
(11) Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.).
(12) EVA 2017. gada 11. oktobra ziņojums Nr. 13/2017 “Gaisa kvalitāte Eiropā 2017. gadā”.
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 25. jūnija Direktīva 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (OV L 189, 18.07.2002., 12. lpp.).
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV L 347, 20.12.2013., 608. lpp.).


Dzimumu līdztiesība plašsaziņas līdzekļu nozarē Eiropas Savienībā
PDF 615kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu nozarē Eiropas Savienībā (2017/2210(INI))
P8_TA(2018)0101A8-0031/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (COM(2017)0253),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu par trešo vidēja termiņa Kopienas rīcības programmu par sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību (1991–1995) (COM(90)0449),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 1995. gada 5. oktobra rezolūciju par sievietes un vīrieša tēla atveidi reklāmās un plašsaziņas līdzekļos(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2000. gada 7. jūnija paziņojumu “Ceļā uz Kopienas pamatstratēģiju dzimumu līdztiesības jomā (2001–2005)” (COM(2000)0335),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 9. jūnija secinājumus par dzimumu stereotipu izskaušanu sabiedrībā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 24. jūnija secinājumus par sieviešu kā lēmumu pieņēmēju lomas palielināšanu plašsaziņas līdzekļos,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā 2006. gada 1. marta Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006–2010 (COM(2006)0092),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. septembra Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju 2010.–2015. (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā 1997. gada 25. jūlija rezolūciju par sieviešu diskrimināciju reklāmā(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 3. septembra rezolūciju par to, kā tirdzniecība un reklāma ietekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību(5),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju palielināšanu digitālajā laikmetā(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(13),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2013. gada 10. jūlija ieteikumu par dzimumu līdztiesību un plašsaziņas līdzekļiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2002. gada 24. aprīļa Ieteikumu Nr. 1555 par sievietes tēla atveidi plašsaziņas līdzekļos,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2007. gada 26. jūnija Ieteikumu Nr. 1799 par sievietes tēla atveidi reklāmā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2017. gada 27. septembra ieteikumu par dzimumu līdztiesību audiovizuālajā nozarē,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2013. gada pētījumu “Review of the implementation of the Beijing Platform for Action in the EU Member States: Women and the Media – Advancing gender equality in decision-making in media organisations” (“Pārskats par Pekinas rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs: sievietes un plašsaziņas līdzekļi — dzimumu līdztiesības palielināšana lēmumu pieņemšanā plašsaziņas līdzekļu organizācijās”),

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī tās pielikumus, kas 1995. gada septembrī pieņemti ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2013. gada ziņojumu “Plašsaziņas līdzekļi un sievietes tēls”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0031/2018),

A.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no Līgumos ietvertiem Eiropas Savienības pamatprincipiem, piem., LESD 8. pantā, kurā teikts, ka veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību; tā kā ES dzimumu līdztiesības veicināšanas politika ir ļāvusi uzlabot daudzu Eiropas iedzīvotāju dzīvi;

B.  tā kā plašsaziņas līdzekļi ir ceturtā vara, tiem ir spēja ietekmēt un, galu galā, veidot sabiedrisko domu; tā kā plašsaziņas līdzekļi ir viens no demokrātisku sabiedrību stūrakmeņiem un tāpēc tiem ir pienākums nodrošināt informācijas brīvību, viedokļu daudzveidību un plašsaziņas līdzekļu plurālismu, veicināt cilvēka cieņas ievērošanu un apkarot visu veidu diskrimināciju un nelīdztiesību, cita starpā attēlojot daudzveidīgus sociālo lomu modeļus; tā kā tādēļ tas jādara zināms plašsaziņas līdzekļu organizācijām;

C.  tā kā ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, kas notika Pekinā 1995. gadā, tika atzīta sieviešu un plašsaziņas līdzekļu saiknes nozīme sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā, un Pekinas rīcības platformā tika iekļauti divi stratēģiski mērķi:

   a) palielināt sieviešu līdzdalību un viņu iespējas paust viedokli un pieņemt lēmumus plašsaziņas līdzekļos un ar plašsaziņas līdzekļu un jauno komunikācijas tehnoloģiju palīdzību;
   b) veicināt līdzsvarotu un no stereotipiem brīvu sieviešu attēlošanu plašsaziņas līdzekļos;

D.  tā kā veids, kā sievietes un vīrieši tiek attēloti plašsaziņas līdzekļos, var radīt nevienlīdzīgu attēlojumu dažādos kontekstos, tostarp politiskā, ekonomiskā, sociālā, akadēmiskā, reliģiskā, kultūras un sporta kontekstā, vīriešus attēlojot galvenokārt aktīvās sociālajās lomās, bet sievietes — pasīvākās lomās; tā kā no visiem stereotipiem, kas ietekmē sieviešu un vīriešu tēlu, pats izplatītākais ir sievietes ķermeņa seksualizācija, ko visnepārprotamāk var saskatīt bulvārpresē un reklāmas jomā; tā kā vardarbības erotizēšana un sieviešu kā objektu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos negatīvi ietekmē cīņu par vardarbības pret sievietēm izskaušanu; tā kā dzimumu stereotipi bieži vien tiek kombinēti ar citiem stereotipiem, kas saistīti ar diskrimināciju jebkādu iemeslu dēļ;

E.  tā kā plašsaziņas līdzekļi būtiski ietekmē ar dzimumu saistītas kultūras normas un to, kā veidojas un attīstās ar sievietēm un vīriešiem saistītais sociālais attēlojums, un tā kā tie ietekmē auditoriju ar stereotipizētiem ķermeņa attēliem un idejām par vīrišķību un sievišķību, piemēram, sieviešu attēlojums reklāmas jomā un veids, kā produkti sasniedz iespējamos patērētājus, tiecas nostiprināt tradicionālās dzimumu normas; tā kā gadījumos, kad plašsaziņas līdzekļi turpina stereotipizēti attēlot sievietes un vīriešus, tostarp personas, kas ir LGBTI, cilvēki bieži vien uztver šo attēlojumu kā leģitīmu, tādējādi raisīt viņos jebkādas šaubas ir sarežģīti vai neiespējami;

F.  tā kā mūsdienu sabiedrībā reklāmas nozarei ir būtiska loma plašsaziņas līdzekļu vides izveidē, jo reklāmas nozarē komunikācija notiek, izmantojot attēlus un idejas, kas mūsos izsauc emocijas un tādējādi var veidot mūsu vērtības, attieksmi un pasaules uztveri; tā kā, izplatot izkropļotu dzimumu atveidojumu, reklāmā var parādīties seksisms un tā var vairot diskriminējošu praksi; tā kā reklāmas var uzskatīt par diskriminējošām vai tādām, kurās ir seksisma pazīmes, ja kāds no dzimumiem ir atveidots pazemojošā un aizskarošā veidā vai kā mazāk spējīgs, mazāk inteliģents vai mazvērtīgāks;

G.  tā kā jaunās tehnoloģijas pārveido tradicionālos plašsaziņas līdzekļu uzņēmējdarbības modeļus; tā kā audiovizuālā nozare ir ārkārtīgi svarīga nozare ekonomiskās vērtības ziņā, jo Eiropas Savienībā tajā tieši nodarbināto skaits ir vairāk nekā viens miljons cilvēku; tā kā jauno tiešsaistes komunikāciju un multimediju sistēmu dēļ ir jāizdara nepieciešamie pielāgojumi attiecībā uz pārraudzības pasākumiem valsts līmenī, kā arī pašregulēšanas shēmām, neskarot sarunu par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu iznākumu;

H.  tā kā, lai gūtu pilnīgu un daudzšķautņainu ainu par visiem sociālās realitātes aspektiem, būtu vienādi jāņem vērā gan sieviešu, gan vīriešu perspektīva; tā kā ir svarīgi nezaudēt sieviešu potenciāla un prasmju aspektu, sniedzot informāciju, faktus un viedokļus par grūtībām, ar kurām sievietes saskaras plašsaziņas līdzekļu nozarē, vienlaikus atzīstot, ka sievietes nevar uzskatīt par homogēnu grupu;

I.  tā kā ir jāpanāk izmaiņas attiecībā uz negatīvu un pazemojošu sieviešu atveidojumu plašsaziņas līdzekļu komunikācijā — elektroniskajos, drukātajos, vizuālajos un audio saziņas līdzekļos; tā kā dzimumu nelīdztiesību rada un vairo arī plašsaziņas līdzekļos izmantotā valoda un attēli; tā kā bērni jau agrīnā vecumā iepazīst dzimumu nelīdztiesību, vērojot televīzijas seriālos un pārraidēs, diskusijās, spēlēs, videospēlēs un reklāmās popularizētos lomu modeļus; tā kā dzimumu lomas veidojas galvenokārt bērnībā un pusaudža vecumā un tās tiek ietekmētas visā turpmākajā cilvēka dzīvē; tā kā plašsaziņas līdzekļu speciālistu izglītošana un apmācība ir iedarbīgs veids, kā apkarot un izskaust stereotipus, palielināt informētību un veicināt līdztiesību;

J.  tā kā 2015. gadā(14) 28 ES dalībvalstīs 68 % žurnālistikas un informācijas jomas studiju beidzēju bija sievietes, tomēr dati par nodarbinātību 28 ES dalībvalstīs laika posmā no 2008. gada līdz 2015. gadam liecina, ka plašsaziņas līdzekļu nozarē nodarbināto sieviešu vidējais īpatsvars joprojām svārstās ap 40 %;

K.  tā kā turklāt 2015. gadā 28 ES dalībvalstīs sieviešu īpatsvars lēmumu pieņemšanā plašsaziņas līdzekļu nozarē aizvien bija zem dzimumu līdzsvara zonas (40–60 %) — tikai 32 % — un sieviešu īpatsvars valdes priekšsēdētāju amatos bija tikai 22 %(15);

L.  tā kā Eiropas Savienībā vēl aizvien pastāv problēma saistībā ar vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirībām un šī problēma skar dažādas tautsaimniecības nozares, tostarp plašsaziņas līdzekļus, kur vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir 17 %;

M.  tā kā sievietes plašsaziņas līdzekļu nozarē joprojām saskaras ar tā dēvētajiem stikla griestiem un viņām var nebūt vienlīdzīgu paaugstināšanas vai profesionālās izaugsmes iespēju dažādu iemeslu dēļ, no kuriem viens ir procedūras, kas saistītas ar organizācijas kultūru, un tas bieži vien nelabvēlīgi ietekmē darba un privātās dzīves līdzsvaru un ir saistīts ar konkurējošu vidi, kuru raksturo stress, neelastīgi termiņi un garas darba stundas; tā kā tādēļ, ka sievietes ir nepietiekami pārstāvētas vadošos amatos, viņām ir mazāk iespēju pieņemt lēmumus par ziņu programmas izveidi;

N.  tā kā plašsaziņas līdzekļu organizācijas dalībvalstīs var pašas noteikt savas līdztiesības politikas, tādējādi veidojot plaša spektra praksi ES: ir organizācijas, kurām ir ļoti visaptverošas politikas sistēmas, kas ietver plašsaziņas līdzekļu saturu un paredz vīriešu un sieviešu līdzsvarotu pārstāvību lēmumu pieņemšanas struktūrās, un ir organizācijas, kurām nav nekādas politikas;

O.  tā kā pētījuma dati liecina, ka tikai 4 % ziņu ir vērsti pret stereotipisku attēlojumu; tā kā tikai 24 % no cilvēkiem, par kuriem lasām vai dzirdam ziņās, ir sievietes(16); tā kā aptuveni 37 % rakstu tiešsaistes un bezsaistes ziņu avotos ir sagatavojušas sievietes un šī situācija līdzšinējo 10 gadu laikā nav uzlabojusies(17); tā kā sievietēm biežāk lūdz atspoguļot sabiedrības viedokli (41 %) vai dalīties personiskā pieredzē (38 %) un viņas reti tiek dēvētas par ekspertēm (tikai 17 % rakstu); tā kā pētījuma dati liecina arī par to, ka katru piecu ekspertu vai komentētāju vidū ir mazāk par vienu sievieti (18 %)(18);

P.  tā kā, neraugoties uz plašsaziņas līdzekļu daudzveidību visās dalībvalstīs, sieviešu īpatsvars ziņu un informācijas mediju jomā nav samērīgs un viņas ir nepietiekami pārstāvētas un viņu īpatsvars ir vēl jo mazāks sporta, politikas, ekonomikas un finanšu jomā; tā kā par vēsturē nozīmīgām sievietēm attiecīga plašsaziņas līdzekļu satura, piemēram, biogrāfisku dokumentālu filmu, nav gandrīz nemaz;

Q.  tā kā sieviešu līdzdalība vienādā līmenī ar vīriešiem, kuri iesaistīti satura ziņošanā un tiek uzskatīti par informācijas avotiem, ir būtiski svarīga ne tikai pārstāvības apsvērumu dēļ, bet arī tādu apsvērumu dēļ kā vienādas iespējas un sieviešu kompetenču un zināšanu pilnīga atzīšana; tā kā Eiropas plašsaziņas līdzekļu vidē pastāv šķēršļi iesaistīties atbildīgā pieejā dzimumu līdztiesības jautājumiem, ņemot vērā finansiālus ierobežojumus un darba apstākļus, tostarp nodarbinātības nestabilitāti un profesionālās pieredzes līmeņus, un šos šķēršļus papildina pieaugošais informācijas ātrums un komerciāli apsvērumi;

R.  tā kā plašsaziņas līdzekļu jomā ir tādas sievietes, kas nodarbinātas visaugstākajā profesionālajā līmenī, tostarp filmu veidotājas, žurnālistes un reportieres, kuru sniegums ir tikpat labs kā vīriešiem, tomēr viņas ir vairāk pakļautas dzimumvardarbībai un diskriminācijai darbavietā un viņas, iespējams, nesaņem tādu pašu atzinību kā viņu kolēģi vīrieši;

S.  tā kā sievietes, kas darbojas sociālajos plašsaziņas līdzekļos, saskaras ar augstu uzmākšanās risku; tā kā šīs uzmākšanās dēļ var tikt apklusināts sieviešu viedoklis un mazināta viņu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē; tā kā visā pasaulē savāktie dati liecina par to, ka puse no plašsaziņas līdzekļos nodarbinātajām sievietēm ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību, viena ceturtdaļa no viņām ir saskārušās ar fiziskas vardarbības izpausmēm un trīs ceturtdaļas ir piedzīvojušas iebiedēšanu, draudēšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu(19); tā kā pieaug bažas par kibervardarbību pret sievietēm un meitenēm un tā kā ir aprēķināts, ka Eiropas Savienībā viena no katrām desmit sievietēm kopš 15 gadu vecuma sasniegšanas ir cietusi no kādas konkrētas kibervardarbības formas; tā kā ES līmenī trūkst datu un pētījumu par kibervardarbību pret sievietēm un meitenēm; tā kā psiholoģiska un seksuāla uzmākšanās ir cilvēktiesību pārkāpums; tā kā plašsaziņas līdzekļiem un valsts un starptautiskiem regulatoriem būtu jānosaka noteikumi, tostarp sankcijas, ko varētu piemērot plašsaziņas līdzekļu organizācijas, lai risinātu šos jautājumus;

T.  tā kā bieži vien pētnieciskās žurnālistes ir jo īpaši neaizsargātas pret vardarbību un ir nāvējošu uzbrukumu mērķi, kā tas bija Veronica Guerin vai Daphne Caruana Galizia gadījumā,

U.  tā kā saskaņā ar Eiropas Sieviešu audiovizuālā tīkla (EWA) veikto pētījumu(20) tikai vienu no katrām piecām filmām septiņās aplūkotajās Eiropas valstīs ir režisējusi sieviete un lielākā finanšu resursu daļa tiek piešķirta filmām, kuru režisores nav sievietes, lai gan aptuveni puse no visiem režijas skolu absolventiem ir sievietes;

V.  tā kā plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem būtu jāpieņem pašregulācijas sistēmas un rīcības kodeksi, nosakot procesuālos noteikumus un kritērijus par karjerām un plašsaziņas līdzekļos sniegto informāciju, lai nodrošinātu un veicinātu dzimumu līdztiesību; tā kā šāda veida pašregulācija un rīcības kodeksi būtu jāizstrādā sadarbībā ar nozares arodbiedrībām, nosakot skaidru politiku dzimumu līdztiesības jautājumā,

Sieviešu pārstāvība plašsaziņas līdzekļos

1.  uzsver, ka sievietes ir pārāk maz pārstāvētas vadošos amatos un augsta līmeņa amatos, lai gan augstskolu studiju beidzēju vidū šajā nozarē sievietes veido ievērojamu daļu darbaspēka; uzskata, ka gan sabiedrisko, gan privāto plašsaziņas līdzekļu organizācijas ir atbildīgas par līdztiesības nodrošināšanu starp sievietēm un vīriešiem un nepieļaut nekādu diskrimināciju; aicina dalībvalstis izstrādāt politikas stimulus, lai mazinātu šķēršļus sieviešu piekļuvei vadošiem amatiem un vadībai plašsaziņas līdzekļu organizācijās;

2.  pauž nožēlu par to, ka sieviešu pārstāvība sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu jomā ES kopumā ir zema gan stratēģiskos un operatīvos augsta līmeņa amatos, gan valdēs (2017. gadā vadošos amatos — 35,8 %, amatos bez izpildpilnvarām — 37,7 % un amatos valdēs — 33,3 %)(21);

3.  atgādina, ka nolūkā pārraudzīt Pekinas rīcības platformā ietvertās kritiskās jomas EIGE izstrādāja šādus indikatorus:

   sieviešu un vīriešu īpatsvars ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos plašsaziņas līdzekļu organizācijās un plašsaziņas līdzekļu organizāciju valdēs ES;
   sieviešu un vīriešu īpatsvars plašsaziņas līdzekļu organizāciju valdēs ES;
   politika dzimumu līdztiesības veicināšanai plašsaziņas līdzekļu organizācijās;

4.  atgādina, ka lai gan Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā ir noteikts, ka tās mērķus “dalībvalstis pašas nevar pietiekami labi sasniegt, un tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”, tajā nav atsauces uz vienlīdzīgu pārstāvību plašsaziņas līdzekļu organizācijās;

5.  norāda, ka, neraugoties uz pašreizējo nepietiekamo pārstāvību, sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļos sievietes tiek pieņemtas darbā vai paaugstinātas un ieceltas augsta līmeņa amatos biežāk nekā privātajās plašsaziņas līdzekļu organizācijās(22);

6.  aicina dalībvalstis un plašsaziņas līdzekļu organizācijas atbalstīt un izstrādāt stimulējošus pasākumus, tostarp kvotas, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos, un lai efektīvi pārraudzītu šādus centienus, kuriem šajās organizācijās būtu jāpiešķir lielāka nozīme; aicina Komisiju pastiprināt centienus atbloķēt Direktīvu par sievietēm valdēs, kura kopš 2013. gada iestrēgusi Padomē;

7.  ņem vērā sen iedibināto tradīciju plašsaziņas līdzekļu nozarē nodarbināt gan ārštata darbiniekus, gan pastāvīgos darbiniekus un tās pastāvīgo digitalizāciju, kura ir izraisījusi tradicionālās apgrozības un reklāmas ienākumu samazināšanos, tādējādi ietekmējot nozarē piedāvāto darba līgumu veidu; turklāt norāda, ka darba tirgū sievietes ir pārāk daudz nodarbinātas uz daudzu nestandarta darba līgumu veidu pamata; norāda, ka šāda veida līgumu skaits, visticamāk, pieaugs, jo plašsaziņas līdzekļu nozare ir arvien vairāk spiesta saglabāt savu ekonomisko dzīvotspēju;

8.  uzskata, ka stereotipi var radīt nelabvēlīgu sociālo vidi sievietēm un veicināt dzimumu diskrimināciju darbavietā; norāda, ka labvēlīga sociālā vide ir svarīga, jo tā palīdz darbiniekiem tikt galā ar augstiem darba intensitātes līmeņiem;

9.  atgādina, ka plašsaziņas līdzekļu organizācijām ir rīcības brīvība noteikt savu darbinieku — gan vīriešu, gan sieviešu — pienākumus, tomēr mudina tās to darīt, stingri ievērojot personas cieņu un profesionālo darbu; šajā kontekstā piebilst, ka ir vērojami satraucoši gadījumi, kad tiek uzskatīts, ka sieviešu dzimuma reportieres ir piemērotākas darbam televīzijā, jo viņas ar savu izskatu piesaistīs skatītājus, un, viņām kļūstot vecākām, viņas tiek aizstātas ar gados jaunākām kolēģēm;

10.  turklāt nosoda plaši izplatīto seksuālo uzmākšanos un cita veida aizskarošu izturēšanos, jo īpaši tiešsaistes spēlēs un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, un mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus radīt drošu vidi, kurā netiek pieļauti nekādi uzmākšanās gadījumi; tāpēc, lai novērstu un apkarotu iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, kā arī tiešsaistes vidē, prasa izveidot dažādus pasākumus, tostarp palielināt informētību, pieņemt iekšējus noteikumus par disciplinārsodiem pārkāpumu izdarītājiem un sniegt psiholoģisku un/vai juridisku atbalstu personām, kas cietušas šādas prakses dēļ;

11.  stingri nosoda uzbrukumus tām žurnālistēm, kas bezbailīgi ziņo par svarīgiem politiskiem jautājumiem un noziegumiem, un prasa pielikt visas iespējamās pūles, lai nodrošinātu visām žurnālistēm aizsardzību un drošību;

12.  mudina sabiedrisko un privāto plašsaziņas līdzekļu organizācijas pieņemt iekšējas politikas, piemēram, vienlīdzīgu iespēju un daudzveidības politikas, kurās ietverti uzmākšanās novēršanas pasākumi, grūtniecības un dzemdību vai vecāku atvaļinājumu shēmas, elastīgs darba režīms, kas ļauj panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru un ļauj sievietēm un vīriešiem īstenot vienlīdzīgas tiesības uz vecāku atvaļinājumu, kā arī iedrošina vīriešus izmantot paternitātes atvaļinājumu, tādējādi nodrošinot taisnīgu bērna aprūpes pienākumu sadalījumu, un kurās ir paredzētas darbaudzināšanas un vadības apmācību programmas, brīvprātīgs tāldarbs un elastīgs darba režīms gan sievietēm, gan vīriešiem bez ietekmes uz karjeras attīstību;

13.  aicina plašsaziņas līdzekļus ievērot sieviešu un vīriešu tiesības vienādi izmantot grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu; norāda, ka neviena grūtniecības stāvoklī esoša sieviete nebūtu jādiskriminē sava stāvokļa dēļ un ka neviena sieviete nedrīkstētu saņemt darba atteikumu tādēļ, ka viņa varētu paziņot par grūtniecību; mudina plašsaziņas līdzekļu organizācijas un regulatīvās iestādes atklāt informāciju par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, noteikt darba samaksas pārredzamības nodrošināšanas saistības un ar saistošu pasākumu palīdzību īstenot principu par vienādu darba samaksu, kas tiek saņemta par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu;

14.  ierosina plašsaziņas līdzekļu organizācijām izveidot datubāzes, iekļaujot tajās ekspertes vairākās jomās, jo īpaši tajās jomās, kurās sievietes nav pietiekami pārstāvētas, lai attiecīgos gadījumos izmantotu viņu pakalpojumus; turklāt mudina vākt pa dzimumiem dalītus datus par visu iespējamo plašsaziņas līdzekļu saturu;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sieviešu līdzdalību un viņu iespējas paust viedokli un pieņemt lēmumus ar plašsaziņas līdzekļu un jauno komunikācijas tehnoloģiju palīdzību;

16.  uzskata, ka visi plašsaziņas līdzekļu nozarē nodarbinātie varētu gūt labumu no vispārējo darba apstākļu uzlabošanas sievietēm; taču uzskata, ka ar šādiem uzlabojumiem vien nepietiek un ka nevienlīdzība saglabājas; uzsver, ka dalībvalstīm un Komisijai atbilstoši LESD 157. pantam ir jāveicina un jānodrošina vienādas darba samaksas princips, tostarp apkarojot vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, mazinot nestabilu nodarbinātību(23), nodrošinot piekļuvi izmaksu ziņā izdevīgiem un kvalitatīviem bērnu aprūpes pakalpojumiem, uzlabojot darba un privātās dzīves līdzsvarošanas politiku un nodrošinot darba koplīgumu slēgšanas tiesības;

17.  atkārtoti norāda, ka plašsaziņas līdzekļiem steidzami jāievieš politika, kas paredzēta, lai vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņemtu vienādu darba samaksu, tostarp jāīsteno pārredzamības pienākumi, vienlaikus nodrošinot sievietēm paaugstināšanas un apmācību iespējas, kā arī jebkādus citus papildu labumus uz tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem;

18.  norāda uz sieviešu padomju un sieviešu līdztiesības veicināšanas amatpersonu pozitīvo lomu darbavietās; prasa plašsaziņas līdzekļos veicināt dzimumu līdztiesību kā transversālu cilvēkresursu politiku; uzskata, ka, lai panāktu sieviešu līdztiesību visos līmeņos un jo īpaši lēmumu pieņemšanas līmenī, plašsaziņas līdzekļos ir nepieciešama uz darba ņēmējiem vērsta kultūra un tāda augstākā vadība, kuras sastāvā ir ievērots dzimumu līdztiesības princips; iesaka valsts regulatīvajām iestādēm un plašsaziņas līdzekļu organizācijām ņemt vērā Komisijas ieteikumu 2014/124/ES par to, kā ar pārredzamības palīdzību nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem(24), sagatavot norādījumus par godīgām atlases procedūrām, izveidot visaptverošu līdztiesības politiku, aptverot plašsaziņas līdzekļu saturu un nodrošinot sieviešu lielāku līdzdalību lēmumu pieņemšanas struktūrās, un noteikt iekšējās procedūras, kas jāievēro, risinot ar uzmākšanos darbavietā saistītus jautājumus; aicina Komisiju turpināt pārraudzīt, vai pareizi tiek piemērota un īstenota Direktīva 2006/54/EK, kurā noteikts, ka lietās par diskrimināciju dzimuma dēļ pierādīšanas pienākums ir atbildētājam;

Plašsaziņas līdzekļu saturs un sievietes

19.  uzsver, ka plašsaziņas līdzekļiem ir sociālo pārmaiņu aģenta loma un ka tie ietekmē sabiedriskās domas veidošanos, un aicina dalībvalstis popularizēt valsts plašsaziņas līdzekļos saturu par dzimumu līdztiesību; norāda, ka līdz šim visas regulatīvās darbības attiecībā uz seksismu un stereotipisku dzimumu attēlojumu plašsaziņas līdzekļu saturā ir bijušas dalībvalstu kompetencē; atgādina par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā noteikto aizliegumu diskriminēt dzimuma dēļ; turklāt uzsver — kaut arī regulatīvajās darbībās ir pienācīgi jāņem vērā vārda brīvība, redakcionālajai brīvībai nekādā gadījumā nevajadzētu būt tādai, kas veicina vai leģitimizē sievietes un LGBTI pazemojošu attēlojumu; mudina dalībvalstis, aizsargājot minētās brīvības, reglamentēt piekļuvi videospēlēm, kurās ir kaitīgs tiešsaistes saturs, un internetā pieejamai pornogrāfijai;

20.  uzsver, ka ekonomiskus apsvērumus nevar izmantot, lai attaisnotu dzimumu stereotipu izmantošanu plašsaziņas līdzekļu saturā;

21.  uzsver, ka vardarbīgs un seksistisks saturs plašsaziņas līdzekļos negatīvi ietekmē sievietes un viņu līdzdalību sabiedrībā; pauž bažas par konkrētiem komerciāliem audiovizuāliem paziņojumiem, kas rada psiholoģisku vai fizisku kaitējumu bērniem un jauniešiem; mudina attiecīgās ieinteresētās personas un iestādes risināt jautājumus saistībā ar reklāmām, kas netieši veicina ēšanas traucējumus, piemēram, anoreksiju, un veikt citus pasākumus, lai aizsargātu īpaši neaizsargātas personas, tostarp meitenes un jaunas sievietes, no šāda satura;

22.  mudina ar ģimenes plānošanu, seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām un mātes un bērna veselību saistītu plašsaziņas līdzekļu saturu, tostarp reklāmu, kā arī izglītošanu vērst uz vīriešu un sieviešu mērķauditoriju;

23.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt medijpratību un nodrošināt visām attiecīgajām ieinteresētajām personām izglītojošas plašsaziņas līdzekļu iniciatīvas par dzimumu līdztiesību, lai mudinātu jauniešus attīstīt kritiskās domāšanas prasmes un palīdzētu viņiem identificēt un vērsties pret seksistisku dzimumu attēlojumu un diskrimināciju, dzimumvardarbību, kiberiebiedēšanu, naida runu un vardarbību, kuras motivācija ir saistīta ar personas dzimumu, dzimtes identitāti, dzimtes izpausmi, seksuālo orientāciju vai dzimumīpašībām; uzsver, ka ir vajadzīgi preventīvi pasākumi, tostarp kodēšana un vecāku kontrole, lai nodrošinātu drošāku interneta lietošanu, digitālo prasmi un medijpratību; vērš uzmanību uz to, ka stereotipi reklāmās un citos plašsaziņas līdzekļu produktos var potenciāli ietekmēt bērnu socializāciju un rezultātā arī to, kā viņi uztver sevi, savus ģimenes locekļus un apkārtējo pasauli; norāda, ka reklāma var būt efektīvs līdzeklis, ar kuru atspēkot stereotipus, piemēram, dzimumu stereotipus un stereotipus, kas vērsti pret LGBTI; tādēļ prasa pievērst lielāku uzmanību profesionālās apmācības un izglītības pasākumiem, ar kuru palīdzību varētu apkarot diskrimināciju un veicināt dzimumu un LGBTI līdztiesību;

24.  iesaka plašsaziņas līdzekļu organizācijās lielāku nozīmi piešķirt tādiem nesaistošiem pasākumiem kā dzimumu līdztiesības plāni vai pamatnostādnes un šādos protokolos noteikt sieviešu pozitīva attēlojuma standartus, kas būtu jāievēro reklāmas, ziņu, reportāžu, raidījumu veidošanas vai apraides jomā un aptvertu visas sensitīva satura jomas, piemēram, varas un autoritātes, kompetences, lēmumu pieņemšanas, seksualitātes, vardarbības, lomu daudzveidības attēlojumu un dzimumneitrālas valodas izmantošanu; turklāt mudina publiskos un privātos plašsaziņas līdzekļus visā saturā iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu un pieņemt līdztiesības plānus, lai atspoguļotu sociālo daudzveidību;

25.  iesaka par plašsaziņas līdzekļiem un komunikāciju atbildīgo iestāžu izdotajos noteikumos paredzēt kritērijus, ar kuriem varētu garantēt sieviešu un meiteņu attēlojumu bez stereotipiem, un ietvert iespēju izņemt vai dzēst aizvainojošu saturu; iesaka arī minēto noteikumu īstenošanas uzraudzībā iesaistīt tādas specializētas organizācijas kā valstu līdztiesības veicināšanas organizācijas un sieviešu NVO;

26.  norāda, ka dalībvalstīm, izmantojot visus attiecīgos līdzekļus, ir jānodrošina, lai plašsaziņas līdzekļos, tostarp tiešsaistes un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, kā arī reklāmā ne pret vienu personu vai personu grupu netiktu vērsta kūdīšana uz vardarbību vai naidu; uzsver, ka sadarbībā ar EIGE ir jāvāc dati dalījumā pēc dzimuma un jāveic izpēte, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar kibervardarbību, seksuālu uzmākšanos tiešsaistē, draudēšanu, seksistiskām piezīmēm un naida runu pret sievietēm un meitenēm, tostarp personām, kuras ir LGBTI; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš mācībām par to, kā plašsaziņas līdzekļos tiek ziņots par gadījumiem, kad notikusi vardarbība dzimuma dēļ, tostarp vardarbība pret LGBTI; ierosina plašsaziņas līdzekļu speciālistiem, tostarp tiem, kas nodarbināti vadošos amatos, nodrošināt nepārtrauktas mācības par to, kā plašsaziņas līdzekļos tiek attēloti dzimumi; iesaka dzimumu līdztiesību ietvert augstskolu bakalaura un maģistra programmu mācību moduļos žurnālistikas un komunikācijas studijās;

27.  aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt plašsaziņas līdzekļos pašregulēšanu un kopregulēšanu, izmantojot rīcības kodeksus;

Labas prakses piemēri

28.  ar entuziasmu norāda uz vairākiem labas prakses piemēriem, kurus var konstatēt visās dalībvalstīs, tostarp plašsaziņas līdzekļu kampaņām, īpašiem tiesību aktiem, balvu piešķiršanu, antibalvu piešķiršanu par stereotipiem un seksismu reklāmā, sieviešu eksperšu datubāzēm, mācību kursiem nozares speciālistiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu organizāciju izstrādātajiem līdztiesības plāniem, rīcības kodeksiem un vienlīdzīgu iespēju un daudzveidības politikām, un minimuma robežsliekšņiem, kas noteikti attiecībā uz dzimumu pārstāvību plašsaziņas līdzekļu regulatoru vadības struktūrās;

29.  mudina dalībvalstis atbalstīt tādas kampaņas kā, cita starpā, beļģu datubāze Expertalia, čehu antibalva Sexist Piggy vai zviedru iniciatīva #TackaNej (“Nē, paldies!”); aicina dalībvalstis regulāri rīkot informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas par dzimumus diskriminējošu saturu plašsaziņas līdzekļos un regulāri ziņot par dzimumu līdztiesības tendencēm plašsaziņas līdzekļos; aicina Komisiju iezīmēt īpašu finansējumu tām apakšprogrammām, kas pievēršas sieviešu iespēju attīstībai plašsaziņas līdzekļu nozarē, un atbalstīt plašsaziņas līdzekļu asociācijas un tīklus sabiedrisko un izpratnes veidošanas palielināšanas kampaņu īstenošanā; turklāt aicina Komisiju izveidot ES balvu studentiem, kuri studē plašsaziņas līdzekļu jomā, par darbu, kas saistīts ar dzimumu līdztiesības jautājumiem;

30.  aicina pilsoniskās sabiedrības organizācijas izstrādāt komunikācijas stratēģijas, kas paredzētas ne tikai tradicionālajiem, bet arī tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem, lai paplašinātu ietekmes apmēru un pārraudzītu plašsaziņas līdzekļu darba kārtību;

Citi ieteikumi

31.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar līdztiesības veicināšanas struktūrām pilnībā īstenot pašreizējos tiesību aktus, ar kuriem tiek risināti dzimumu līdztiesības jautājumi, un mudināt regulatīvās iestādes vērst uzmanību uz sieviešu pārstāvību, sieviešu iespēju attīstību un tādu plašsaziņas līdzekļu saturu, kurā nebūtu ietverti stereotipi; mudina dalībvalstis regulāri novērtēt iepriekš minētās jomas un, ja vien tas jau nav izdarīts, izstrādāt tiesību aktus, kas pievēršas tādam plašsaziņas līdzekļu saturam, kurā nebūtu ietverti stereotipi; uzsver dalībvalstu nozīmi pašreizējo resursu labākā izmantošanā plašsaziņas līdzekļos, kuri savas kompetences jomā sniedz sabiedriskus pakalpojumus, vienlaikus atspoguļojot dzimumu ziņā līdzsvarotāku un demokrātiskāku sabiedrību;

32.  aicina Komisiju veikt padziļinātu pētījumu par sieviešu iespējām ieņemt vadošus amatus plašsaziņas līdzekļu jomā; atzinīgi vērtē šajā jomā veikto EIGE darbu un aicina to turpināt izstrādāt un pārraudzīt attiecīgo rādītāju kopumu, tostarp, bet ne tikai — sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, viņu darba apstākļus un dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu saturā, vienlaikus arī pievēršoties jaunajām sociālo plašsaziņas līdzekļu tehnoloģijām, lai varētu izstrādāt metodoloģiju dzimumvardarbības un uzmākšanās novēršanai plašsaziņas līdzekļos;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un popularizēt tās sieviešu organizācijas, kuras aktīvi darbojas dzimumu līdztiesības veicināšanā plašsaziņas līdzekļos, tostarp tās organizācijas, kuras atbalsta sievietes un meitenes, kas cietušas dzimumvardarbības, krusteniskās diskriminācijas vai seksuālās uzmākšanās dēļ;

34.  aicina dalībvalstis īstenot rīcības programmas, kas nodrošina plašsaziņas līdzekļu organizācijās sieviešu līdzdalību tādu efektīvu un lietderīgu politiku un programmu izstrādē un īstenošanā, kurās ņemts vērā dzimumu aspekts;

35.  aicina dalībvalstis izstrādāt programmas, lai uzlabotu sieviešu prasmes zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) jomās, jo tās ir svarīgas tādās plašsaziņas līdzekļu nozares profesijās, kurās nepieciešamas tehniskas prasmes, piemēram, skaņu un audiovizuālo inženieru profesijās; uzsver profesionālās izglītības un apmācības nozīmi karjeras izvēles dažādošanā un to, ka tā sievietēm un vīriešiem paver netradicionālus karjeras ceļus, lai tādējādi viņi pārvarētu horizontālu un vertikālu atstumtību;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(2) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.
(3) OV C 296, 10.11.1995., 15. lpp.
(4) OV C 304, 6.10.1997., 60. lpp.
(5) OV C 295E, 4.12.2009., 43. lpp.
(6) OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.
(7) OV C 66, 21.2.2018., 44. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0260.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0290.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0364.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0417.
(14) UNESCO, ESAO un Eurostat (UOE) kopīgais datu apkopojums pieejams: http://eige.europa.eu/gender-statistics/dgs/indicator/ta_educ_part_grad__educ_uoe_grad02
(15) EIGE, Dzimumu līdztiesības indekss, 2017.
(16) https://www.womenlobby.org/IMG/pdf/factsheet_women_and_media.pdf
(17) Lenka Vochocová, FEMM komitejas rīkota atklāta uzklausīšana “Dzimumu līdztiesība plašsaziņas līdzekļu nozarē ES”, 2017. gada 26. jūnijs, ieraksts pieejams: http://www.europarl.europa.eu/ep-live/en/committees/video?event=20170626-1500-COMMITTEE-FEMM
(18) Globāls plašsaziņas līdzekļu uzraudzības projekts, reģionālais pārskats par Eiropu (2015) pieejams http://cdn.agilitycms.com/who-makes-the-news/Imported/reports_2015/regional/Europe.pdf
(19) Starptautiskās Žurnālistu federācijas (SŽF) kampaņa pret dzimumvardarbību darbavietā, https://www.ifj-stop-gender-based-violence.org/
(20) “Kāpēc sievietes nav Eiropas filmu režisores? Dzimumu līdztiesības ziņojums par sievietēm kinorežisorēm (2006–2013) ar paraugprakses piemēriem un politikas ieteikumiem”, http://www.ewawomen.com/en/research-.html
(21) Dzimumu līdztiesība varas struktūrās un lēmumu pieņemšanā. Pārskats par Pekinas rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs, 2017. gads (avots: EIGE dzimumu statistikas datubāze — sieviešu un vīriešu līdztiesība lēmumu pieņemšanā).
(22) Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE): “Pārskats par Pekinas rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs: sievietes un plašsaziņas līdzekļi — dzimumu līdztiesības palielināšana lēmumu pieņemšanā plašsaziņas līdzekļu organizācijās”, 2013. gads.
(23) Sk. Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību.
(24) OV L 69, 8.3.2014., 112. lpp.


Sieviešu un meiteņu ietekmes palielināšana ar digitālās nozares starpniecību
PDF 345kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm, izmantojot digitālo nozari (2017/3016(RSP))
P8_TA(2018)0102B8-0183/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko pieņēma 4. Pasaules konferencē par sievietēm 1995. gadā, un jo īpaši jomu “Sievietes un plašsaziņas līdzekļi”,

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra noslēguma dokumentu, ko pieņēma ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmē par vispārēju pārskatu par Pasaules informācijas sabiedrības samita rezultātu īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un vidusposma pārskatu “Satīklots digitālais vienotais tirgus visiem” par šīs stratēģijas īstenošanu (COM(2017)0228),

–  ņemot vērā Komisijas digitālā vienotā tirgus stratēģijas II pīlāru, kura mērķis ir radīt pareizos nosacījumus, vienlīdzīgus konkurences apstākļus un vidi digitālo tīklu un inovatīvu pakalpojumu attīstībai, un III pīlāru, ar ko atbalsta iekļaujošu digitālu sabiedrību, kurā iedzīvotājiem ir atbilstīgās prasmes, lai izmantotu iespējas, ko sniedz internets, un palielinātu izredzes atrast darbu,

–  ņemot vērā izglītības un apmācības sistēmu “ET 2020”,

–  ņemot vērā Komisijas pētījumu “ICT for work: Digital skills in the workplace” (“IKT darbam: digitālās prasmes darbavietā”) un Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Prasmju programma Eiropai. Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā padziļināto analīzi par sieviešu iespēju palielināšanu internetā(1), ko 2015. gada oktobrī publicējis ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 1. oktobra ziņojumu “Women active in the ICT sector” (“IKT nozarē strādājošās sievietes”),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2017. gada 26. janvāra pētījumu “Gender and Digital Agenda” (“Dzimums un digitālizācijas programma”),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa “vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par digitalizācijas programmu izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai — laiks palielināt apgriezienus(4) un jo īpaši tajā minēto “Lielo koalīciju digitālo darbvietu aizpildīšanai”,

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(5), piemērošanu,

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju palielināšanu digitālajā laikmetā(6),

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm, izmantojot digitālo nozari (O-000004/2018 – B8-0010/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā digitalizācija, izraisot īstu apvērsumu, ir krasi mainījusi to, kā cilvēki piekļūst informācijai un to sniedz, sazinās, socializējas, mācās un strādā, radot jaunas iespējas piedalīties politiskās un sabiedriskās diskusijās, izglītībā un darba tirgū, kas paver jaunas izredzes paša noteiktai dzīvei un kam ir milzīgs ekonomiskais potenciāls Eiropas Savienībā un ārpus tās; tā kā digitalizācija ietekmē ne tikai tirgu, bet arī sabiedrību kopumā;

B.  tā kā informācijas sabiedrība, kuras attīstības virzītājspēks ir informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), sniedz milzīgas labklājības un zināšanu radīšanas un izplatīšanas iespējas;

C.  tā kā visā pasaulē sievietes kā demogrāfiskā grupa tiešsaisti izmanto mazāk nekā vīrieši; tā kā 68 % vīriešu un 62 % sieviešu regulāri izmanto datorus un internetu; tā kā 54 % vīriešu un 48 % sieviešu izmanto internetu mobilajās ierīcēs; tā kā programmatūru ierīcēs paši instalē 33 % vīriešu, bet sievietes — tikai 18 %; tā kā tiešsaistes radio un televīziju izmanto 41 % vīriešu, bet sievietes — 35 %; tā kā bankas pakalpojumus tiešsaistē izmanto 47 % vīriešu, bet sievietes — 35 %; tā kā preces tīmeklī pārdod 22 % vīriešu, bet sievietes — tikai 17 %; tā kā preces tiešsaistē iegādājas 20 % vīriešu, taču sievietes — 13 %;

D.  tā kā saziņas digitālie modeļi ir veicinājuši tādu nosacījumu izveidošanos, kas ir labvēlīgi pret sievietēm vērstu naida runu un draudu izplatīšanai, un 18 % sieviešu Eiropā cietušas no kāda iebiedēšanas tiešsaistē veida kopš pusaudža vecuma sasniegšanas; tā kā ir palielinājies sievietēm izteikto draudu, tostarp nāves draudu, skaits; tā kā sabiedrības informētība par digitālajiem vardarbības veidiem joprojām ir nepietiekama; tā kā dažāda veida vardarbība tiešsaistē vēl netiek pilnībā ņemta vērā tiesiskajā regulējumā;

E.  tā kā no visām darba tirgū nodarbinātajām sievietēm tikai 2 % sieviešu strādā tehniskus, profesionālus un zinātniskus darbus, bet vīrieši — 5 %; tā kā tikai 9 % izstrādātāju Eiropā ir sievietes, tikai 19 % augstākajā vadībā IKT un komunikāciju nozarē ir sievietes (salīdzinoši citās pakalpojumu nozarēs — 45 %) un tikai 19 % uzņēmēju šajā nozarē ir sievietes (salīdzinoši citās pakalpojumu nozarēs — 54 %);

F.  tā kā attiecībā uz piekļuvi profesionālās darbības un izglītības iespējām informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā un datorprasmēm ir ievērojamas dzimumu atšķirības;

G.  tā kā seksisms un dzimumu stereotipi ir nopietns šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai un vēl vairāk palielina dzimumu atšķirību digitālajā nozarē, apgrūtinot sieviešu iespējas pilnībā attīstīt savas lietotāju, novatoru un radošās spējas;

H.  tā kā darbavietās (ne tikai IKT nozarē) arvien vairāk ir vajadzīgas noteikta līmeņa e-prasmes un digitālā pratība un šī tendence nākotnē, visticamāk pastiprināsies, jo lielākajā daļā profesiju un brīvo darbvietu būs nepieciešamas daudzveidīgākas digitālās prasmes;

I.  tā kā digitālo prasmju un IT lietotprasmes uzlabošana ir unikāla iespēja uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru, palielinot piekļuvi izglītībai un apmācībai un veicinot ne tikai sieviešu un meiteņu, bet arī cilvēku ar īpašām vajadzībām, piemēram, personu ar invaliditāti, kā arī no pilsētas centra tālu esošu lauku apvidu un tālāko apvidu iedzīvotāju iekļaušanu darba tirgū; tā kā darbavietu digitalizācija var radīt konkrētas problēmas, kas jārisina; tā kā arvien lielāks skaits sieviešu IKT nozarē, kurā atalgojuma līmenis ir viens no augstākajiem, varētu veicināt sieviešu finanšu spēju nostiprināšanu un neatkarību, tādējādi samazinot kopējo vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un uzlabojot sieviešu finansiālo neatkarību; tā kā tikai aptuveni 16 % no gandrīz astoņiem miljoniem cilvēku, kas nodarbināti IKT nozarē Eiropā, ir sievietes;

J.  tā kā digitalizācija piedāvā jaunas iespējas sieviešu uzņēmējdarbībai, tostarp maza mēroga digitālajai uzņēmējdarbībai, kam daudzos gadījumos nav vajadzīgs ievērojams sākotnējais kapitāls, un uzņēmumiem sociālās ekonomikas jomā, kuri veicina sociālo iekļaušanu; tā kā ir jāatbalsta sieviešu digitālā uzņēmējdarbība, jo tā ir viena no ekonomikas nozarēm, kas plaukst un attīstās visātrāk, nodrošinot daudzas inovācijas un izaugsmes iespējas, un šajā nozarē sieviešu, kas ir uzņēmējas, ir tikai 19 %;

K.  tā kā sieviešu iesaistīšanās IKT nozarē lielākā skaitā sekmētu iekšējo tirgu, kurā paredzams darbaspēka trūkums un kurā sieviešu vienlīdzīga līdzdalība radītu aptuveni EUR 9 miljardu ieguvumu ES IKP katru gadu; tā kā sievietes joprojām ir ļoti maz pārstāvētas IKT augstākās izglītības programmās, kur viņu īpatsvars ir tikai apmēram 20 % no šīs studiju jomas absolventiem, un tikai 3 % visu absolvenšu ir ieguvušas diplomu IKT jomā; tā kā sieviešu ienākšanai un palikšanai IKT nozarē ir daudzi šķēršļi; tā kā darba vide, kurā dominē vīrieši un kurā tikai 30 % nodarbināto ir sievietes, veicina situāciju, ka daudzas sievietes, kas ieguvušas augstākās izglītības diplomu, pēc dažu gadu nostrādāšanas IKT nozarē to atstāj; tā kā sieviešu līdzdalība darba tirgū mazinās, palielinoties viņu vecumam; tā kā IKT nozarē sieviešu, kuras ir ieguvušas izglītību IKT jomā un vēl nav sasniegušas 30 gadu vecumu, ir 20 %, savukārt vecumā grupā no 31 gada līdz 45 gadiem, tādu sieviešu ir 15,4 %, bet pēc 45 gadu vecuma — 9 %;

L.  tā kā pētījumā “Women active in the ICT sector” (“IKT nozarē strādājošās sievietes”) lēsts, ka IKT nozarē Eiropā līdz 2020. gadam trūks 900 000 darbinieku; tā kā IKT nozare strauji aug, katru gadu radot apmēram 120 000 jaunu darbvietu;

M.  tā kā IKT nozarei ir raksturīga īpaši liela vertikāla un horizontāla segregācijas pakāpe, kā arī sieviešu izglītības līmeņa un IKT nozarē ieņemto amatu nesaderība; tā kā mazāk nekā 20 % uzņēmēju IKT nozarē ir sievietes; tā kā vairākums (54 %) IKT nozarē nodarbināto sieviešu strādā zemāk apmaksātos un zemāk kvalificētos amatos un tikai neliels mazākums sieviešu (8 %) ieņem augsti kvalificētu programmatūras inženieru amatus; tā kā sievietes ir arī nepietiekami pārstāvētas šīs nozares augstākā līmeņa amatos — IKT nozarē sievietes vada tikai 19,2 % darbinieku, turpretī citās nozarēs šis īpatsvars ir 45,2 %;

N.  tā kā sievietes vecumā no 55 gadiem ir īpaši pakļautas bezdarba un nenodarbinātības riskam, jo vidējais nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā 2016. gadā 55–64 gadus vecu sieviešu vecuma grupā bija tikai 49 %, kamēr vīriešiem šis rādītājs bija 62 %; tā kā šo risku vēl palielina zems IT lietotprasmes un e-prasmju līmenis; tā kā 55 gadu vecumu sasniegušu un vecāku sieviešu digitālo prasmju uzlabošana un ieguldīšana šajās prasmēs palielinātu viņu nodarbinātības iespējas un nodrošinātu noteiktu aizsardzības līmeni pret viņu atstumšanu no darba tirgus;

O.  tā kā saskaņā ar Eurostat 2014. gada datiem sieviešu (42,3 %) ir vairāk nekā vīriešu (33,6 %), kas studē augstākās izglītības iestādēs, tomēr lielāks skaits sieviešu studē nevis eksakto zinātņu, bet gan humanitāro zinātņu nozarēs. tā kā terciārajā izglītībā iesaistīto sieviešu, kas studē IKT, ir tikai 9,6 %, bet vīriešu — 30,6 %; tā kā sievietes joprojām nav pietiekami pārstāvētas tādās iniciatīvās kā “Code Week”, IKT labākai izglītībai, “Startup Europe”, Līderu klubs un Digitālo darbvietu lielā koalīcija, kuru mērķis ir vēl vairāk veicināt e-izglītību un e-prasmes;

P.  tā kā sieviešu un meiteņu zemā iesaistīšanās ar IKT saistītos izglītības virzienos un vēlāk darba tirgū ir sarežģītu procesu rezultāts, kas balstīts dzimumu stereotipos, ar kuriem viņas sastopas kopš agras bērnības un vēlāk izglītībā un profesionālajā karjerā,

1.  aicina Komisiju izmantot un mērķtiecīgāk izvērst digitalizācijas programmu un digitālā vienotā tirgus stratēģiju, lai risinātu nopietno dzimumu atšķirību IKT nozarē un veicinātu sieviešu pilnīgu integrāciju šajā nozarē, jo īpaši saistībā ar tehniskajām telesakaru profesijām, un veicinātu sieviešu un meiteņu izglītību un apmācību IKT jomā un citos zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) priekšmetos;

2.  atzinīgi vērtē dokumentā “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” ietvertos pasākumus, kas paredzēti, lai atbalstītu sieviešu integrāciju un līdzdalību informācijas sabiedrībā; aicina Komisiju īstenot pasākumus, kas paredzēti, lai samazinātu sieviešu un vīriešu darba samaksas, ienākumu un pensiju atšķirības, tādējādi cīnoties pret nabadzību sieviešu vidū, un pievērst uzmanību sieviešu nodarbinātības veicināšanai IKT nozarē, cīnoties pret dzimumu stereotipiem un sekmējot dzimumu līdztiesību visos izglītības līmeņos un veidos, tostarp saistībā ar studiju priekšmeta un karjeras izvēli atkarībā no dzimuma, atbilstoši prioritātēm, kas noteiktas izglītības un apmācības sistēmā “ET 2020”;

3.  mudina Komisiju un dalībvalstis strādāt saskaņā ar stratēģisko izglītības un apmācības sistēmu “ET 2020”, ievērojot atvērtas sadarbības metodi, lai rastu risinājumus un apmainītos ar paraugpraksi par agrīnu digitālo izglītību, tostarp e-pasmēm un kodēšanu, kas iekļauj meitenes, un par programmām vēlākā izglītošanās posmā, kuru mērķis ir palielināt to sieviešu daļu, kuras izlemj apgūt STEM priekšmetus un iegūst augstāko izglītību STEM jomā, jo tas ļautu sievietēm iegūt pilnīgu piekļuvi elektroniskajiem pakalpojumiem līdzvērtīgi vīriešiem un izmantot inženieru un IT speciālistu paredzamās nodarbinātības iespējas;

4.  prasa ES un dalībvalstīm izstrādāt, atbalstīt un īstenot ANO un tās struktūru popularizētās darbības, jo īpaši saistībā ar Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Pasaules informācijas sabiedrības samitu (WSIS), tostarp skolu mācību programmu kontekstā, lai sekmētu pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm digitālajā laikmetā Eiropas un pasaules līmenī;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt dzimumu atšķirību IKT nozarē, liekot uzsvaru uz daudzveidības ekonomisko pamatojumu un radot lielākus stimulus gan uzņēmumiem, gan sievietēm, piemēram, piedāvājot pozitīvus paraugus, darbaudzināšanas programmas un karjeras iespējas, lai sekmētu sieviešu pamanāmību; mudina dalībvalstis atbalstīt un īstenot pasākumus, cita starpā, lai izstrādātu tādu tiešsaistes saturu, kas popularizē dzimumu līdztiesību, veicinātu piekļuvi IKT rīkiem un izmantotu tos dzimumu diskriminācijas apkarošanā tādās jomās kā ar dzimumu saistīta vardarbība, un panāktu darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;

6.  atzinīgi vērtē ES rīcības plānu 2017.–2019. gadam vīriešu un sieviešu darba samaksas likvidēšanai (COM(2017)0678); uzsver, ka ir jāstiprina atbilstība LES noteiktajam principam, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, un aicina Komisiju īstenot plāna sieviešu lielāka iesaistīšanai profesijās STEM jomā II rīcībā iekļautās iniciatīvas, kuras, EIGE ieskatā, varētu palīdzēt līdz 2050. gadam likvidēt atalgojuma atšķirību starp dzimumiem, pateicoties augstākai STEM darbvietu produktivitātei;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt pieejamus līdzekļus un uzlabot piekļuvi esošiem līdzekļiem, lai veicinātu un atbalstītu sieviešu uzņēmējdarbību, jo īpaši nozares digitālās transformācijas kontekstā, kā arī nodrošinātu, ka ikviens uzņēmums neatkarīgi no tā lieluma, nozares, kurā tas darbojas, un atrašanās vietas Eiropā var gūt labumu no digitālās inovācijas; šajā kontekstā uzsver, ka digitālās inovācijas centriem, kuriem ir liela nozīme digitālās transformācijas atvieglošanā, būtu īpaša uzmanība jāpievērš sieviešu uzņēmējdarbībai un jauniem uzņēmumiem, kuru īpašnieces ir sievietes; aicina Komisiju digitalizācijas procesā pilnībā un visaptveroši pievērsties dzimumu atšķirībai;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt mūžizglītību, kā arī apmācību un shēmas, kas palīdz dalībniekiem labāk pielāgoties vai sagatavoties iespējamai karjeras maiņai atbilstoši pieaugošajam pieprasījumam pēc e-prasmēm daudzās dažādās nozarēs, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm, kuras sasniegušas 55 gadus un vairāk, jo īpaši tām, kurām ir aprūpētāju atbildība, un sievietēm, kuras ir pārtraukušas savu karjeru vai kuras atsāk strādāt, lai nodrošinātu, ka arvien straujākā pārejā uz digitalizāciju par viņām netiek aizmirsts, un lai pasargātu viņas pret atstumšanu no darba tirgus;

9.  uzsver efektivitāti, kāda ir interneta kampaņu un forumu izmantošanai un tādu sieviešu pozitīvo piemēru redzamības uzlabošanai, kuri sekmē dzimumu līdztiesību; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu tīklus tiešsaistē, jo tie ir saistīti ar augšupēju pieeju pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanā sievietēm;

10.  aicina Komisiju veicināt tādu tīklu izveidi pilsoniskajā sabiedrībā un profesionālo plašsaziņas līdzekļu organizācijās, kuru nolūks būtu uzlabot sieviešu aktīvu līdzdalību un atzīt viņu specifiskās vajadzības plašsaziņas līdzekļu nozarē;

11.  uzsver pilsoniskās sabiedrības nozīmi interneta pārvaldībā; aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties konstruktīvā darbā ar digitālajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un atbalstīt tās;

12.  mudina visas iestādes un pilsoniskās sabiedrības dalībniekus atbalstīt e-pakalpojumu, e-prasmju un digitālo darba formu ieviešanu un īstenošanu, jo tas var sekmēt darba un darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošanu, vienlaikus pārliecinoties, ka netiek pieļauts dubultslogs sievietēm; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt digitalizācijas iespējas un grūtības, ņemot vērā arī darba apstākļus, piemēram, nedrošas nodarbinātības veidus un ar darbu saistītas garīgās veselības problēmas;

13.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt dzimumu līdztiesību izglītības nozarē, veicinot digitālās prasmes un sieviešu un meiteņu līdzdalību IKT izglītībā un apmācībā, iekļaujot programmēšanu, jaunos plašsaziņas līdzekļus un tehnoloģijas visu līmeņu un visu veidu izglītības un apmācības programmās, kā arī ārpusskolas un neformālajā izglītībā, tostarp attiecībā uz mācībspēkiem, lai samazinātu un novērstu digitālo prasmju trūkumu un mudinātu meitenes un jaunietes izvēlēties veidot karjeru eksakto zinātņu un IKT jomā; norāda, cik svarīgs nolūkā pārvarēt dzimumu atšķirību šajā jomā ir pastāvīgs dialogs ar sociālajiem partneriem;

14.  mudina dalībvalstis ieviest konkrētam vecumam piemērotu IKT izglītību sākotnējos izglītības posmos, īpaši pievēršoties tam, lai rosinātu meiteņu interesi par digitālo jomu un talantu attīstīšanu tajā, un mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt meiteņu izglītošanu STEM priekšmetos no agra vecuma, ņemot vērā to, ka meitenes savā izglītības ceļā izvēlas neturpināt mācīties STEM jomā ar šiem priekšmetiem saistītu dzimumu stereotipu un pozitīvu piemēru trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka nodarbības un rotaļlietas ir paredzētas konkrētam dzimumam, kā rezultātā sievietes ir nepietiekami pārstāvētas minēto priekšmetu mācību programmās augstskolu līmenī, kas vēlāk attiecīgi ietekmē arī darbavietas;

15.  mudina Komisiju un dalībvalstis jo īpaši ar informatīvajām un izpratnes veicināšanas kampaņām veicināt sieviešu līdzdalību tādās uzņēmējdarbības nozarēs, kas stereotipiski tiek uzskatītas par vīriešiem domātām, kā tas ir arī digitalizācijas gadījumā; uzsver vajadzību organizēt izpratnes veicināšanas, mācību un dzimumu līdztiesības sekmēšanas kampaņas visiem digitalizācijas politikā iesaistītajiem dalībniekiem; uzsver nepieciešamību atbalstīt to, ka sievietes apgūst e-prasmes nozarēs, kurās IKT neizmanto intensīvi, bet kurās digitālās prasmes un kompetences būs vajadzīgas nākotnē;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī uzņēmumus veicināt dzimumu līdztiesību IKT nozarē, vācot pēc dzimuma iedalītus datus par IKT lietojumu, izstrādājot mērķus, rādītājus un etalonus nolūkā sekot tam, kā attīstās IKT pieejamība sievietēm, un veicināt paraugprakses piemēru apmaiņu starp IKT uzņēmumiem; aicina EIGE apkopot datus par to, kā sieviešu labā un mērķim panākt dzimumu līdztiesību varētu labāk izmantot digitālos pakalpojumus;

17.  uzsver, ka ir svarīgi identificēt problēmas, ko rada IKT un interneta izmantošana nolūkā izdarīt noziegumus, izplatīt draudus vai veikt pret sievietēm vērstu iebiedēšanu vai vardarbību; mudina politikas veidotājus pienācīgi risināt šos jautājumus un raudzīties, lai tiktu ieviesta sistēma, kas nodrošina, ka tiesībaizsardzības aģentūras spēj efektīvi novērst kibernoziegumus; aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt meiteņu aizsardzību no tādas reklāmas digitālajā vidē, kas varētu viņas kūdīt uz savai veselībai kaitīgu uzvedību;

18.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm rīkot kampaņas, lai palielinātu sieviešu informētību par IKT priekšrocībām, kā arī saistītajiem riskiem, un nodrošināt viņām izglītību un zināšanas, kas nepieciešamas, lai viņas zinātu, kā sevi aizsargāt tiešsaistē;

19.  prasa ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām, kā arī dalībvalstīm un to tiesībaizsardzības iestādēm sadarboties un veikt konkrētus pasākumus, lai apkarotu IKT izmantošanu noziegumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, aizskaršanu un vajāšanu internetā, jo šiem noziegumiem bieži ir pārrobežu raksturs un kriminālvajāšanā par šiem noziegumiem būtiski svarīga ir koordinēšana ES līmenī; aicina dalībvalstis pārskatīt savas krimināltiesības, lai nodrošinātu, ka tiek definēti un atzīti jauni digitālās vardarbības veidi;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Padziļināta analīze — “Sieviešu iespēju palielināšana internetā”, Eiropas Parlaments, ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Politikas departaments C — Pilsoņu tiesības un konstitucionālo jautājumu politika, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja, 2015. gada oktobris.
(2) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp.
(3) OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.
(4) OV C 93, 9.3.2016., 120. lpp.
(5) OV C 349, 17.10.2017., 56. lpp.
(6) OV C 66, 21.2.2018., 44. lpp.


Attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošana
PDF 556kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošanu (2017/2258(INI))
P8_TA(2018)0103A8-0118/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208.–211. pantu un 214. pantu,

–  ņemot vērā Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai, kas pieņemta 2011. gadā Pusanā notikušajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti un atjaunota 2016. gadā Nairobi notikušajā augsta līmeņa sanāksmē,

–  ņemot vērā trešo ANO Pasaules konferenci par katastrofu riska mazināšanu, kas norisinājās Sendai (Japānā) 2015. gada 14.–18. martā,

–  ņemot vērā ANO rezolūciju „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam“, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības samitā, kurš norisinājās Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī, un tajā iekļautos 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā pasaules humānās palīdzības samitu, kas norisinājās Stambulā 2016. gada 23. un 24. maijā, un „Lielo vienošanos“ (Grand Bargain), kuru panākuši daži no lielākajiem līdzekļu devējiem un palīdzības sniedzējiem,

–  ņemot vērā ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumu(1), ko parakstīja Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pārskatīja 2005. gada 25. jūnijā un 2010. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra Lēmumu 2013/755/ES par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību(2),

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(4),

–  ņemot vērā Padomē sanākušo Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju iekšējo nolīgumu par Eiropas Savienības palīdzības finansēšanu atbilstīgi daudzgadu finanšu shēmai laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam saskaņā ar ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, kurām piemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību ceturto daļu („Iekšējais nolīgums“),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/322 par 11. Eiropas Attīstības fonda īstenošanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/323 par finanšu regulu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam(7),

–  ņemot vērā 2007. gadā pieņemto Eiropas konsensu par humāno palīdzību(8),

–  ņemot vērā jauno 2017. gada 7. jūnijā pieņemto Eiropas Konsensu par attīstību(9),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES sadarbību ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai(12),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību — Eiropas apņemšanās atbalstīt ilgtspējīgu attīstību(13),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 18/2014 par EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstām uzraudzības sistēmām,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 15. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Starpposma pārskatīšanas ziņojums par ārējās finansēšanas instrumentiem“ (COM(2017)0720) un saistītos dienestu darba dokumentus „Attīstības sadarbības instrumenta novērtējums“ (SWD(2017)0600) un „11. Eiropas Attīstības fonda novērtējums“ (SWD(2017)0601),

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ārējo novērtējumu (2017. gada jūnija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

–  ņemot vērā attīstības sadarbības instrumenta ārējo novērtējumu (2017. gada jūnija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 14. februāra paziņojumu “Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada”(COM(2018)0098),

–  ņemot vērā dokumentu „Saskaņotības ziņojums — ieskats ārējo finanšu instrumentu ārējos novērtējumos“ (2017. gada jūlija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0118/2018),

A.  tā kā kopš ārējās finansēšanas instrumentu (ĀFI) pieņemšanas starptautiskais un ES politikas regulējums ir ievērojami mainījies līdz ar tādu nozīmīgu instrumentu pieņemšanu kā Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām, Adisabebas rīcības programma, Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam un Humānisma programma; tā kā ES ir bijusi vadoša loma sarunās par šiem instrumentiem;

B.  tā kā Lisabonas līgums, Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kā arī Eiropas konsenss par humāno palīdzību, jaunais Eiropas Konsenss par attīstību un Pusanas efektīvas attīstības principi nosaka ES stratēģiju attiecībā uz attīstības sadarbību un humāno palīdzību; turklāt tā kā Padome ir pieņēmusi Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kurā cita starpā ir ietverta arī attīstības sadarbība;

C.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 214. pantu un Eiropas konsenss par humāno palīdzību humānā palīdzība ir jāsniedz saskaņā ar humānās palīdzības principiem, proti, cilvēcību, neitralitāti, neatkarību un objektivitāti un tās pamatā ir jābūt uz vajadzībām balstītai pieejai; tā kā humānā palīdzība nedrīkst būt krīzes pārvaldības instruments;

D.  tā kā attīstības politikai ir jāpapildina ES ārpolitika un migrācijas pārvaldība, vienlaikus nodrošinot, ka attīstības finansējums tiek izmantots tikai ar attīstību saistītiem mērķiem un nolūkiem un nesedz izdevumus, kas saistīti ar dažādu citu mērķu, piemēram, robežkontroles vai migrācijas novēršanas politikas, panākšanu;

E.  tā kā attīstības sadarbības instrumenta (ASI) galvenais mērķis ir mazināt un ilgtermiņā izskaust nabadzību jaunattīstības valstīs, kuras nesaņem finansējumu no Eiropas Attīstības fonda (EAF), Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) vai Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA), lai nodrošinātu tematisko atbalstu partnervalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējām iestādēm ar attīstību saistīto globālo sabiedrisko labumu un problēmjautājumu jomā un lai atbalstītu Āfrikas un ES stratēģisko partnerību; tā kā ASI ir ES budžeta galvenais attīstības sadarbības ģeogrāfiskais instruments, kuram laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam ir piešķirti EUR 19,6 miljardi;

F.  tā kā EAF galvenais mērķis ir samazināt un ilgtermiņā izskaust nabadzību Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīs un panākt aizjūras zemju un teritoriju (AZT) ilgtspējīgu attīstību; tā kā EAF ir galvenais ES attīstības sadarbības instruments, kuram 11. EAF piešķirti EUR 30,5 miljardi laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

G.  tā kā galvenais humānās palīdzības instrumenta (HPI) mērķis ir sniegt palīdzību, atbalstu un aizsardzību cilvēkiem, kas cietuši dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās un līdzīgās ārkārtas situācijās, īpaši pievēršoties neaizsargātākajiem upuriem neatkarīgi no viņu valstspiederības, reliģijas, dzimuma, vecuma, etniskās izcelsmes vai politiskās piederības un saskaņā ar patiesajām vajadzībām, starptautiskajiem humānās palīdzības pamatprincipiem un Eiropas konsensu par humāno palīdzību;

H.  tā kā HPI ir kas vairāk nekā tikai pamata dzīvības glābšanas operācijas, atbalstot ilgstošākās krīzēs cietušos, īstermiņa rehabilitācijas un atjaunošanas darbus, sagatavotības katastrofām uzlabošanu un risinot iedzīvotāju pārvietošanās ietekmi;

I.  tā kā efektīvai attīstības sadarbībai nepieciešams rast inovatīvas pieejas, nodrošinot līdzekļu devējiem spēju strauji reaģēt uz vietējām situācijām, sadarboties ar vietējām organizācijām un atbalstīt vietējos uzņēmumus un uzņēmējus, īpaši trūcīgākajās un nestabilākajās valstīs; tā kā ES revīzijas sistēmai ir jānodrošina līdzekļu devējiem iespēja šādos projektos uzņemties saprātīgu risku, uzlabojot ES spēju ātri reaģēt un nodrošināt efektīvu palīdzību;

J.  tā kā ES ir pasaules lielākā līdzekļu devēja attīstības un humānās palīdzības jomā; tā kā ar šīs palīdzības starpniecību ES aizstāv centienus samazināt nabadzību un veicināt globālas un ES intereses un pamatvērtības;

K.  tā kā Āfrikas Savienības un ES samitā, kas 2017. gada 29. un 30. novembrī notika Abidžanā, tika apstiprināta griba izveidot patiesu, modernizētu, globalizētu un tālejošu partnerību, izveidojot politiskos un ekonomiskos nosacījumus īstai līdztiesībai;

L.  tā kā strauji ir pieaudzis ar trešām valstīm, tostarp Ķīnu, Krieviju, Turciju, Brazīliju un Indiju, noslēgto attīstības sadarbības nolīgumu skaits;

M.  tā kā tā dēvētā globālā aizlieguma noteikuma (global gag rule) atjaunošana un pagarināšana un finansējuma samazināšana organizācijām, kuras nodrošina sievietēm un meitenēm ģimenes plānošanu un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pakalpojumus, rada nopietnas bažas;

N.  tā kā trešo valstu valdībām ir reālas cerības attiecībā uz ātru rīcību, efektivitāti un neatliekamo vajadzību saglabāt stabilas attīstības sadarbības partnerības; tā kā ir nepieciešams attīstīt atklātas un produktīvas ekonomikas partnervalstīs, vienlaikus ņemot vērā jaunos apstākļus un jaunos ekonomikas dalībniekus uz starptautiskās skatuves;

O.  tā kā, ņemot vērā to, ka pēc 2020. gada Apvienotās Karaliste nepiedalīsies, Brexit radīs ES budžeta samazinājumu no 12 līdz 15 % apmērā;

P.  tā kā EAF un ASI novērtējumi apstiprina, ka tik tiešām ir nepieciešama dažādu ģeogrāfisku un tematisku instrumentu izmantošana saskanīgā veidā;

Q.  tā kā 11. EAF novērtējumā ir noteikts, ka pastāv reāli draudi, ka EAF būs spiests nodrošināt atbildes pasākumus programmām, kas attālinātu to no šī fonda primārā mērķa nabadzības mazināšanā, ko ir grūti apvienot ar EAF pamatvērtībām, neapdraudot jomas, kurās tas ir sasniedzis labus panākumus, ka, neraugoties uz apspriedēm, valdības un [pilsoniskās sabiedrības organizāciju] uzskati (ar dažiem konkrētiem izņēmumiem, piemēram, Klusā okeāna reģionā) parasti plānošanā netiek ņemti vērā un ka 11. EAF plānošanā tiek izmantota augšupēja pieeja, lai piemērotu koncentrācijas principu, taču tas tiek darīts uz Kotonū nolīguma galvenā partnerības principa rēķina;

R.  tā kā saskaņā ar 11. EAF novērtējumu līdz 2017. gada aprīlim ir izmaksāti gandrīz EUR 500 miljoni no EAF rezerves, lai atbalstītu Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju (ECHO) nodaļu, gandrīz EUR 500 miljoni ir piešķirti, sniedzot ārkārtas atbalstu atsevišķās valstīs, un EUR 1,5 miljardi ir izmaksāti ES Ārkārtas trasta fondam Āfrikai; tā kā EAF sniedz ieguldījumu arī jaunajā Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai;

S.  tā kā ASI vērtējumā teikts, ka attīstības sadarbības instruments joprojām ir kopumā ir būtisks un atbilstošs paredzētajam mērķis, gan tad, kad tas tika pieņemts, gan arī tā īstenošanas vidējā posmā. Šis instruments lielā mērā atbilst jaunajiem politikas dokumentiem (piemēram, Eiropas Konsensam attīstības jomā un Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam), kaut gan tā pašreizējā veidā varētu būt grūti īstenot atsevišķas prioritātes;

T.  tā kā ārējās finansēšanas instrumentu 2014.–2020. gadam pieņemšanas laikā Parlaments deva priekšroku atšķirīgam ārējās finansēšanas instrumentam, kas paredzēts attīstības sadarbībai, un aicināja norobežot attīstības fondus gadījumā, ja EAF tiktu iekļauts budžetā,

U.  tā kā attiecībā uz ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai EAF novērtējumā teikts, ka salīdzinājumā ar standarta EAF projektiem, saīsinātais projekta sagatavošanas un apstiprināšanas laiks, netiešā ES iesaistīšanās projekta īstenošanā un tas, ka šo projektu pamatā ir ES prioritārie problēmjautājumi, nevis atbildes pasākumi [partnervalstu] ilgtermiņa mērķiem, kopumā rada bažas par ES [Ārkārtas trasta fonda Āfrikai] projektu iespējamos efektivitāti un ilgtspēju, kā arī par ES spēju cieši uzraudzīt to īstenošanu;

V.  tā kā finanšu plūsma no Savienības valstīm, kuras gūst labumu no finanšu instrumentiem, kas paredzēti attīstībai, ir zemāka nekā diasporas, kura dzīvo Eiropā, privāti pārskaitījumi no šīm pašām valstīm;

W.  tā kā neraugoties uz miljardiem euro, kas gadu gaitā saņemti no EAF, un neraugoties uz Komisija nopietnajām bažām par tā finanšu pārvaldību, Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds nebija daļa no EAF; tā kā Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds nav ticis novērtēts kopš 2011. gada;

X.  tā kā saskaņā ar to attiecīgajiem novērtējumiem un Komisijas starpposma pārskatīšanas ziņojumu par ĀFI, ir grūti izmērīt vispārējo ASI un EAF efektivitāti un ilgtermiņa ietekmi, sasniedzot mērķus, jo pastāv nopietni ierobežojumi, definējot adekvātas novērtēšanas un uzraudzības sistēmas un novērtējot ārējo faktoru ietekmi, kā arī ņemot vērā iesaistīto valstu un tēmu dažādību; tā kā novērtētāji uzskata, ka apvienošana mobilizē papildus resursus tikai 50 % no gadījumiem;

Y.  tā kā Parlamentam ir noteikti ļoti īsi termiņi īstenošanas pasākumu projektu rūpīgai kontrolei; tā kā šajos termiņos nav pienācīgi ņemtas vērā parlamenta darbību īpatnības; tā kā reizēm šo situāciju vēl vairāk pasliktina fakts, ka īstenošanas pasākumu projekti Parlamentam tika nosūtīti pēc termiņa beigām vai pirms darba pārtraukuma, kas vēl vairāk ierobežoja tā spējas pienācīgi īstenot kontroles pilnvaras;

Z.  tā kā ES ir atzinusi to, ka partnerība ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) ārējās attiecībās ir svarīga; tā kā tas ietver PSO līdzdalību ĀFI plānošanā un īstenošanā,

ASI, EAF un HPI īstenošanas starpposma pārskatīšanas fakti un secinājumi

Vispārīgi apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē to, ka ASI, EAF un HPI veiktie novērtējumi liecina, ka šo instrumentu mērķi kopumā ir bijuši atbilstoši politikas prioritātēm to izstrādes laikā un ka tie kopumā atbilst mērķim un ir saskaņoti ar IAM vērtībām un uzdevumiem; norāda, ka ikgadējais finansējuma trūkums, lai sasniegtu IAM, ir USD 200 miljardi;

2.  norāda, ka dažās valstīs, kurās darbojas EAF un ASI ģeogrāfiskās programmas, pēdējos desmit gados ir vērojams progress nabadzības mazināšanā un cilvēces un ekonomiskajā attīstībā, vienlaikus citās valstīs situācija joprojām ir kritiska;

3.  ar gandarījumu atzīmē, ka ASI un EAF prioritātes ir saskaņotas ar IAM vērtībām un mērķiem, ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir bijusi šo lēmumu pieņemšanā ES, un to, ka tas ievērojami atvieglo un vienkāršo šo instrumentu starpposma pārskatīšanu;

4.  norāda, ka pirmajos īstenošanas gados ASI un EAF ir ļāvuši ES reaģēt uz jaunām krīzēm un vajadzībām, pateicoties šo instrumentu mērķu plašajam tvērumam; tomēr norāda, ka krīžu skaita pieaugums un jaunu politikas prioritāšu rašanās radījusi finansiālu spiedienu uz ASI, EAF un HPI, paplašinājusi šos instrumentus līdz to robežām un novedusi pie lēmuma izveidot jaunus ad hoc mehānismus, piemēram, trasta fondus, ar kuriem ir saistītas nopietnas bažas, proti, attiecībā uz pārredzamību, demokrātisko pārskatatbildību un to neatbilstību attīstības mērķiem; atgādina par nesen pieņemto Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai, kas tika izveidots, lai nodrošinātu vēl lielāku ietekmes spēju;

5.  ir apmierināts ar ASI un EAF aizvien lielāko iekšējo saskaņotību, ko galvenokārt veicinājuši augstas kvalitātes novērtējumi, saskaņoti lēmumu pieņemšanas procesi un nozaru koncentrācija;

6.  norāda, ka ir gadījumi, kad budžeta atbalstam joprojām tiek pārmests piemērotības un efektivitātes trūkums, kaut gan faktiski šis atbalsta veids atbilst mūsdienu sadarbības koncepcijai, kura ļoti labi iederas patiesās attīstības partnerībās, rada partnervalstu līdzatbildības iespējas un sniedz elastīguma un efektivitātes priekšrocības; tādēļ aicina īstenot pasākumus, lai stiprinātu politisko un institucionālo partnerību, kas sekmē budžeta atbalsta piešķiršanu, vienlaikus pieprasot efektīvu ekonomikas pārvaldību un demokrātisko vērtību ievērošanu; norāda, ka attīstības sadarbības politika ir jāīsteno tā, lai ņemtu vērā to valstu un iedzīvotāju vēlmes, kuriem tā ir nepieciešama, nodrošinot viņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un uzņemoties atbildību par tās pārredzamu un efektīvu piemērošanu;

7.  norāda, ka daudzas valstis ir kļuvušas par valstīm ar vidēji augstiem ienākumiem (UMIC), tāpēc uz tām vairs neattiecas divpusējā sadarbība saskaņā ar ASI, vai arī tās saņem mazākas divpusējās sadarbības dotācijas saskaņā ar EAF, jo attīstības palīdzība apvienojumā ar veiksmīgu valsts politiku var radīt pozitīvus rezultātus; atgādina, ka nabadzība un attīstība ir daudzdimensionāla un ka ir nepietiekoši saglabāt IKP kā vienīgo attīstības rādītāju; turklāt norāda, ka tā kā lielākā daļa pasaules nabadzīgāko cilvēku dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem, kurās sastopama nevienlīdzība, pēkšņa palīdzības pārtraukšana valstīm ar vidējiem ienākumiem varētu apdraudēt IAM sasniegšanu; tādēļ uzskata, ka šīs valstis ir jāturpina atbalstīt trauslajā ceļā uz lielāku attīstību;

8.  uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka attīstības palīdzība tiek izmantota saskaņā ar tā sākotnējo mērķi, pienācīgi ņemot vērā palīdzības un attīstības efektivitātes principus; atkārtoti uzsver, ka ES attīstības sadarbība būtu jāsaskaņo ar partnervalstu plāniem un vajadzībām;

9.  uzsver, ka nekādā gadījumā ES īstermiņa (drošības vai migrācijas) vietējās intereses nedrīkst noteikt tās attīstības darba kārtību, un ka atbalsta un attīstības efektivitātes principus pilnībā jāievēro un jāpiemēro visām attīstības sadarbības formām;

10.  norāda, ka Komisija ir secinājusi, ka instrumentu saskaņotību varētu uzlabot ar racionalizēšanu; uzsver, ka nevienā no dažādajiem novērtējumiem nav atsauces uz šādu konstatējumu;

11.  pauž bažas par novērtētāju konstatējumiem, ka trūkst uzraudzības un novērtējuma sistēmu, kas apgrūtina rezultātu mērīšanu; uzsver, no otras puses, daudzos pozitīvos Eiropas Revīzijas palātas revīzijas konstatējumus attiecībā uz ES attīstības politiku; atgādina par Eiropas Revīzijas palātas secinājumiem, ko tā ir iekļāvusi īpašajā ziņojumā Nr. 18/2014 par EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstām uzraudzības sistēmām; aicina Komisiju izmantot šo iespēju, lai vēl vairāk uzlabotu savu rezultātu ietvara sistēmu saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem;

12.  pauž pārsteigumu par neatbilstībām starp novērtējuma rezultātiem un secinājumiem, kurus ieguva Komisija starpposma pārskatīšanā; pauž nožēlu, ka Komisijas secinājumos nemaz netiek pievērsta uzmanība tādām nopietnām problēmām kā nepietiekama instrumentu koordinācija un riskam novirzīties no nabadzības mazināšanas, kaut gan tas ir viens no svarīgākajiem novērtējuma elementiem;

13.  pauž bažas par pieejamo datu trūkumu vai ierobežotību; norāda, ka papildus Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) nav izveidota cita uzraudzības un novērtēšanas sistēma, kas neļauj precīzi izmērīt izmaiņas, piemēram, saistībā ar instrumenta elastīgumu vai tā saskaņotību ar citiem instrumentiem;

14.  turklāt norāda, ka finansējuma sadaļas trūkums, kurš ir acīmredzami paredzēts politisko diskusiju sekmēšanai, īpaši attiecībā uz politisko partiju atbalstu, neveicina ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

15.  aicina uzlabot ziņošanu, automātiski iegūstot statistiku un rādītājus;

16.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav izmantojusi iespēju, kas radās starpposma pārskatīšanā, pielāgot tās politiku jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā paustajām prasībām par maza mēroga un ilgtspējīgas agroekoloģiskās lauksaimniecības atbalstīšanu; norāda, ka tieši pretēji — ierosināto pasākumu vidū ir vēl vairāk atbalsta liela mēroga lauksaimniecībai un lauksaimniecības uzņēmumiem;

ASI

17.  uzsver, ka ASI atbilstību galvenokārt nosaka tā elastība saistībā ar reaģēšanu uz neparedzētiem pasākumiem plānošanas un īstenošanas metožu izvēles ziņā, pārdales ziņā instrumentu ietvaros un starp tiem un rezerves fondu izmantošanas ziņā; uzsver, ka daudzgadu plānošanas elastība ir ļāvusi arī pielāgot plānošanas perioda ilgumu situācijai uz vietas, lai lielu pārmaiņu gadījumā varētu strauji pārdalīt finansējumu un varētu izmantot īpašus pasākumus;

18.  atzinīgi vērtē to, ka novērtējumos ir uzsvērta ASI tematiskās programmas stratēģiskā atbilstība, jo īpaši tās spēja veicināt ES intereses un globālas darbības sabiedrisko labumu jomā;

19.  ņem vērā vienkāršošanu, saskaņošanu un plašāku īstenošanas kārtību, kas ieviesta Regulā (ES) Nr. 236/2014 par kopīgiem noteikumiem, lai īstenotu ārējās finansēšanas instrumentus, un kas nodrošinājusi lielāku ASI efektivitāti; uzsver, ka Regula (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam, neparedz sīki izklāstītu uzraudzības un novērtēšanas sistēmu instrumenta snieguma izmērīšanai; pauž milzīgas bažas par to, ka īstenošanas procedūras, no kurām dažas izriet no Finanšu regulas, joprojām tiek uzskatītas par ilgstošām un apgrūtinošām, kas diskreditē ES un palielina to dažu valstu pieeju pievilcību, kuras, šķiet, daudz mazākā mērā paļaujas uz formalitātēm un nosacījumiem; šajā sakarībā atgādina, ka dažas no šīm procedūrām izriet no Finanšu regulas, nevis no ārējās finansēšanas instrumentiem, bet citu prasību pamatā ir tādu attīstības sadarbības pamatprincipu piemērošana kā partnerība un līdzatbildība;

20.  norāda, ka Komisijas darba dokumenti liecina, ka izmaksātās summas ir diezgan niecīgas salīdzinājumā ar summām, par kurām ir uzņemtas saistības; uzsver, ka šī ir nopietna problēma saistībā ar „konkurenci“ par attīstības palīdzību; tādēļ aicina uzlabot saziņu par finansēšanas iespējām, lai nodrošinātu ES partneru informētību; prasa nodrošināt vietējām ieinteresētajām personām, tostarp civildienesta ierēdņiem, apmācību par ES lietu apkopošanu, lai panāktu, ka viņi vislabāk spētu atbilst kritērijiem un tādā veidā palielināt viņu izredzes iesniegt sekmīgus projektu pieteikumus; norāda, ka šo apmācību jāvērš arī uz to, lai labāk atbildētu citu starptautisku organizāciju aicinājumiem iesniegt projektus;

21.  pauž bažas par to, ka ASI vidusposma novērtējumā ir norāde uz risku, ka netiek ievērota prasība piešķirt vismaz 20 % no ASI paredzētās palīdzības tādiem sociālajiem pamatpakalpojumiem kā veselībai un vidējai izglītībai un citiem sociālajiem pakalpojumiem, ja šīs vajadzības ir būtiskas šo valstu attīstībai; tāpat pauž bažas par nepietiekamo atbalstu valstu veselības aizsardzības sistēmām, kā arī datu trūkumu par sasniegtajiem rezultātiem izglītības finansēšanā; atkārtoti pauž apņemšanos, kas iekļauta jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā, vismaz 20 % no ES oficiālās attīstības palīdzības (OAP) piešķirt sociālajai integrācijai un cilvēkdimensijas attīstībai;

22.  pauž gandarījumu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un vietējām pašvaldībām paredzētās tematiskās programmas mērķiem un rezultātiem un aicina to saglabāt turpmākajos instrumentos; tomēr pauž nopietnas bažas par pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo iestāžu darbības iespēju mazināšanos programmu plānošanas un īstenošanas posmā un aicina aicina stiprināt šo struktūru, tostarp kā pakalpojumu sniedzēju, nozīmi, kā arī piedāvāt precīzāk pielāgotas sadarbības veidus un stratēģiskāku pieeju; uzsver, ka šo valstu attīstību var pilnībā sasniegt tikai sadarbībā ar likumīgām vietējām iestādēm;

23.  mudina Komisiju īstenot politiku, kas palīdz iesaistīt Āfrikas diasporu, kas ir svarīga ieinteresētā persona attīstības sasniegšanā;

EAF

24.  norāda, ka EAF ir bijusi svarīga nozīme nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; tomēr norāda, ka progresa pierādījumi reģionālajā līmenī ir vājāki un ka EAF nav konsekventi veidojis stabilu sinerģiju un saskaņotību tā valstu, reģionālās un ĀKK iekšējās sadarbības programmās;

25.  pauž nožēlu, ka starpposma pārskatīšanā netika iekļauts Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds, kas gadiem nav pienācīgi novērtēts; uzskata, ka laikā, kad aizvien lielāka politiskā uzmanība tiek pievērsta saiknei starp drošību un attīstību, ir būtiski veidot uz pierādījumiem balstītu politiku;

26.  atzinīgi vērtē to, ka EAF ir apliecinājis savu atbilstību mērķim strauji mainīgā vidē, pateicoties īsākam plānošanas ciklam, racionalizētām procedūrām un uzlabotai budžeta pārvaldībai; tomēr norāda, ka tas joprojām nav pilnībā pielāgojies situācijas izmaiņām un ka procedūras joprojām ir diezgan neelastīgas un apgrūtinošas;

27.  norāda, ka EAF aptverto ĀKK valstu un aizjūras zemju un teritoriju (AZT) grupu ļoti atšķirīgās vajadzības un raksturs rada šaubas par universālo pieeju, ar ko raksturo procedūru un kārtības izvēli, kā arī rada šaubas par EAF teritoriālo aptvērumu; atgādina, ka nepieciešama jauna un patiesa līdztiesīgu pušu partnerība, kura pievērš galveno uzmanību cilvēktiesībām;

28.  norāda, ka EAF ir saskāries ar spiedienu risināt aizvien lielāko skaitu politisko prasību, piemēram, saistībā ar drošību un migrāciju, kuras ir grūti saskaņot ar EAF pamatvērtībām un ES attīstības un sadarbības politikas, proti nabadzības izskaušanas, principiem;

HPI

29.  pauž gandarījumu, ka HPI ir sasniedzis tā mērķi nodrošināt palīdzību ārkārtas situācijās, pilnībā ievērojot starptautiskās publiskās tiesības un vienlaikus nodrošinot, ka humānā palīdzība netiek instrumentalizēta un ka tiek ievērots humānisma, objektivitātes, neitralitātes un neatkarības princips;

30.  norāda, ka to humanitāro krīžu un katastrofu skaits, kas risinātas ar HPI, dažos pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, tādējādi pilnībā tikusi izmantota rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos un radusies nepieciešamība izmantot papildu fondus, turklāt maz ticams, ka šī situācija īstermiņā vai vidējā termiņā uzlabosies, ņemot vērā krīzes situācijas, kas skar daudzas teritorijas visā pasaulē; norāda, ka tas liecina par nepieciešamību būtiski palielināt rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos un ātrāk un elastīgāk izmantot visus pieejamos resursus;

31.  uzskata, ka HPI galvenajai mērķauditorijai un ieinteresētajām personām joprojām jābūt cilvēkiem un kopienām un ka jebkuros apstākļos būtu jāpiemēro elastīga, saskaņota, kontekstuāla pieeja, kurā tiktu ņemti vērā vietējo pašvaldību un vietējo iestāžu, kā arī vietējo kopienu, reliģisko uz attīstību orientēto organizāciju un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku uzskati; uzsver, ka daudzas no šīm organizācijām, tostarp Eiropā esošās diasporas organizācijas, veic vērtīgu darbu vairākās svarīgās jomās un var sniegt pievienoto vērtību humānās palīdzības jomā;

32.  atgādina, ka Pasaules Veselības organizācija nedrošu abortu uzskata par vienu no pieciem galvenajiem māšu mirstības cēloņiem; atgādina, ka ir starptautiski atzīts juridiskais pamats tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī seksuālās vardarbības upuru un konfliktu zonā esošu cilvēku tiesībām;

Ieteikumi saistībā ar atlikušo īstenošanas periodu

33.  uzsver, ka ASI, EAF un HPI būtu jāīsteno, ņemot vērā jauno starptautisko un ES politisko regulējumu, tostarp Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām, Adisabebas rīcības programmu un Humānisma programmu;

34.  atgādina, ka IAM ir jāpanāk visā pasaulē ar visu starptautisko dalībnieku, tostarp jaunattīstības un attīstīto valstu tautu un starptautisko organizāciju, apvienotiem pūliņiem un partnerību; uzsver, ka ES līmenī rada nepieciešamību kopīgi, saskaņoti un koordinēti izstrādāt un īstenot iekšpolitiku un ārpolitiku, kas atbilst politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principiem; uzskata, ka politikas saskaņotībai attīstībai ir jākļūst par nozīmīgu faktoru ārējās finansēšanas instrumentu definēšanā un īstenošanā un citu ES politikas nostādņu un instrumentu pieņemšanā, jo ES iekšpolitika un ārpolitika ir savstarpēji saistītas; tomēr uzskata, ka vēl vairāk ir jāuzlabo vispārēja instrumentu saskaņotība, īpaši uzlabojot ģeogrāfisko un tematisko programmu saskaņotību un koordināciju un palielinot koordināciju un papildināmību ar citiem ES politikas virzieniem;

35.  pauž bažas par to, ka valstis ar vidēji augstiem ienākumiem, uz kurām vairs neattiecas EAF un ASI, var saskarties ar finansējuma trūkumu, kura dēļ tās var nonākt neaizsargātā stāvoklī; aicina Komisiju apsvērt sekas, izpētīt pasākumus, lai novērstu negatīvās sekas un lai atvieglotu valstu ar vidēji augstiem ienākumiem piekļuvi ārējās finansēšanas instrumentiem, kas pielāgoti to vajadzībām, ar mērķi īpaši pastiprināt centienus nolūkā veicināt labu pārvaldību, apkarojot korupciju, krāpšanos nodokļu jomā un nesodāmību, nodrošinot tiesiskuma ievērošanu un noturot brīvas un godīgas vēlēšanas, nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi tiesiskumam un novēršot institucionālās nepilnības; atzīst darbu, ko šajā jomā ir veikusi programma EUROsociAL; tomēr uzsver, ka ir jānosaka par prioritāti dotāciju piešķiršana vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), kurām ir raksturīga nestabilitāte, kuras saskaras ar nopietniem strukturāliem šķēršļiem ilgtspējīgai attīstībai un tādēļ ir ļoti atkarīgas no starptautiskā publiskā finansējuma;

36.  uzskata, ka ar ārējās finansēšanas instrumentiem būtu jāturpina tieši atbalstīt gan ES, gan vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās un reģionālās valdības un vietējās iestādes partnervalstīs, kā arī to partnerības ar Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un sistemātiski jāveicina to aktīva dalība daudzu ieinteresēto personu dialogos par ES politiku un par visu instrumentu visiem plānošanas procesiem; turklāt uzskata, ka ES būtu jāveicina pilsoniskās sabiedrības organizāciju kā uzraugu loma gan ES, gan ārpus tās, un jāatbalsta decentralizācijas reformas partnervalstīs; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu padziļināt un nostiprināt pašreizējo darbu, lai veidotu partnerību un dialogu ar pilsonisko sabiedrību, kas strādā pie attīstības, un palielinātu iesaistīšanos dialogā un iesaistītu pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīklus ES politikas veidošanā un procesos; atgādina, ka ES jāatbalsta demokrātijas konsolidācija, apzinot mehānismus, lai atbalstītu organizāciju darbības trešās valstīs, nolūkā veicināt stabilizāciju un institucionālo standartu uzlabošanos sabiedrisko labumu pārvaldībā;

37.  apstiprina apņemšanos pārraudzīt tādu ES saistību izpildi, kas attiecas uz pastāvīga atbalsta sniegšanu cilvēces attīstībai, lai uzlabotu cilvēku dzīvi saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem; atgādina, ka attiecībā uz ASI ir nepieciešams piešķirt vismaz 20 % no palīdzības sociālajiem pamatpakalpojumiem, īpašu uzmanību pievēršot veselībai un izglītībai, kā arī vidējai izglītībai; tādēļ pauž bažas, ka laikā, kad pastāv šaubas par 20 % cilvēces attīstības mērķa sasniegšanu, Komisija novirza līdzekļus no cilvēces attīstības uz ieguldījumiem;

38.  aicina stingri piemērot priekšnosacījumus, ar ko ļauj efektīvi izmantot budžeta atbalstu, un sistemātiskāk pārraudzīt šīs palīdzības kārtību partnervalstīs, lai uzlabotu pārskatatbildību, pārredzamību, palīdzības efektivitāti un budžeta atbalsta atbilstību tā mērķiem;

39.  brīdina nepieļaut ļaunprātīgu trasta fondu izmantošanu, kas apdraud ES attīstības sadarbības politikas īpašo raksturu; uzstāj, ka tie ir jāizmanto vienīgi tad, ka tiek garantēta to pievienotā vērtība salīdzinājumā ar citiem palīdzības veidiem, īpaši ārkārtas situācijās, un ka to izmantošanai vienmēr pilnībā ir jāatbilst palīdzības efektivitātes principiem un attīstības politikas galvenajam mērķim, proti, nabadzības izskaušanai; pauž bažas par to, ka dalībvalstu un citu līdzekļu devēju ieguldījumi trasta fondos bijuši mazāki, nekā cerēts, un tādējādi negatīvi ietekmējuši fondu efektivitāti; atgādina, ka nepieciešama šo fondu parlamentāra kontrole; pauž nopietnas bažas par EAF novērtējuma konstatējumiem par ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai efektivitāti;

40.  atgādina, ka Komisijai ir jānodrošina pārredzamība trasta fondu izmantošanā, cita starpā sniedzot Parlamentam regulāri atjauninātu informāciju un nodrošinot tā pienācīgu iesaisti būtiskās pārvaldības struktūrās saskaņā ar piemērojamiem ES tiesību aktiem; turklāt atgādina, ka trasta fondiem ir jāpiemēro pilnīgs attīstības efektivitātes principu spektrs, jāatbilst ilgtermiņa attīstības prioritātēm, principiem un vērtībām, nacionālajām un ES valstu stratēģijām un citiem būtiskiem instrumentiem un programmām un ka reizi divos gados ir jāpublicē šo uzraudzības ziņojumu, kurā novērtēta šī atbilstība; atgādina, ka šajā sakarībā ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai mērķis ir risināt migrācijas pamatcēloņus, sekmējot izturētspēju, ekonomiskās iespējas, vienlīdzīgas iespējas, drošību un attīstību;

41.  atgādina, ka ES ārējai darbībai paredzētais budžets tiek pastāvīgi mobilizēts un pastiprināts, izsmeļot visas pieejamās rezerves, lai reaģētu uz aizvien pieaugošo krīžu skaitu; uzskata, ka daudzu krīžu un neskaidrības kontekstā ārējās finansēšanas instrumentiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai spēju ātri pielāgoties mainīgām prioritātēm un neparedzētiem pasākumiem un ātri nodrošinātu rezultātus uz vietas; šajā saistībā ar to iesaka saprātīgi izmantot ārējās finansēšanas instrumentu rezerves vai neizmantotos fondus, nodrošināt elastīgāku daudzgadu plānošanu, atbilstoši apvienot finansēšanas kārtību un garantēt lielāku vienkāršošanu īstenošanas līmenī; tomēr uzsver, ka lielāks elastīgums nedrīkst mazināt ne atbalsta efektivitāti un paredzamību, ne ilgtermiņa ģeogrāfiskās un tematiskās prioritātes, nedz arī saistības veikt reformas partnervalstīs;

42.  aicina Komisiju īstenot HPI saskaņā ar humānās palīdzības principiem, saistībām, kas noteiktas pasaules humānās palīdzības samitā panāktās „Lielās vienošanās“ ietvaros, un secinājumiem Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 15/2016(14); aicina Komisiju jo īpaši palielināt pārredzamību attiecībā uz stratēģisko plānošanu un finansējuma atlases procedūru, veltīt pienācīgu uzmanību darbību rentabilitātei, neapdraudot humānās palīdzības mērķus un vēlmi palīdzēt neaizsargātākajiem iedzīvotājiem un saglabājot spēju ievērot humāno priekšnoteikumu sasniegt neaizsargātākos iedzīvotājus un darboties vislielāko vajadzību skartajās teritorijās, uzlabot pārraudzību īstenošanas laikā, piešķirt lielāku finansējumu palīdzības sniedzējiem valstu un vietējā mērogā, samazināt birokrātisko slogu, saskaņojot ziņošanas prasības, un paredzēt daudzgadu periodā piemērojamus noteikumus par stratēģiju, plānošanu un finansēšanu, lai nodrošinātu lielāku paredzamību, elastību, ātrumu un nepārtrauktību humānās palīdzības jautājumos;

43.  pieprasa arī turpmāk piešķirt humāno palīdzību iedzīvotāju grupām krīžu teritorijās un atļaut humānās palīdzības dalībniekiem netraucēti piekļūt cietušajiem konfliktu zonās un nestabilās valstīs, lai varētu veikt savas darbības;

44.  aicina Komisiju nodrošināt, ka papildus tūlītējai reakcijai uz humanitārajām krīzēm, HPI kopā ar ASI un EAF, savstarpēji papildinošā veidā un ņemot vērā saikni starp humanitārajiem un attīstības pasākumiem, palielina izturētspēju pret turpmākiem satricinājumiem, sekmējot agrīnās brīdināšanas un novēršanas stratēģijas un struktūras, nodrošina ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības ieguvumus saskaņā ar neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaisti un arī turpmāk pievērš uzmanību aizmirstām krīzēm, pilnībā ievērojot principu nevienu neatstāt novārtā;

45.  norāda, ka jāuzlabo attīstības instrumentu un HPI savstarpējā papildināmība, īpaši saistībā ar saikni starp humanitārajiem un attīstības pasākumiem, jauno stratēģisko pieeju izturētspējai un ES saistībām katastrofu riska mazināšanā un sagatavotībā, neapdraudot to attiecīgos mērķus un pilnvaras;

46.  atgādina, ka attīstība papildina humāno palīdzību, lai novērstu satricinājumus un krīzes;

47.  aicina atzīt humānās palīdzības specifiskumu ES budžetā, ietverot nepieciešamību nodrošināt rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos kā elastīgu instrumentu reaģēšanai uz jaunām krīzēm ar pietiekamiem līdzekļiem;

48.  uzskata, ka ES delegācijas ir vairāk jāiesaista attīstības sadarbības plānošanas lēmumos atbilstīgi dažādajiem ārējās finansēšanas instrumentiem, kurus tās pārvalda; uzskata, ka tas ļautu arī uzlabot papildināmību un sinerģiju un palielināt atbilstību vajadzībām un partnervalstu līdzatbildību;

49.  norāda, ka nepieciešams pienācīgs darbinieku skaits Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) galvenajā mītnē un ES delegācijās, gan skaita ziņā, gan arī saistībā ar specializētajām zināšanām par attīstību un humāno palīdzību;

50.  pauž neapmierinātību ar Parlamenta ļoti īsajiem termiņiem īstenošanas pasākumu projektu rūpīgai kontrolei saskaņā ar ASI; mudina Komisiju līdz 2018. gada decembrim veikt izmaiņas ASI un Humānās palīdzības komiteju reglamentā, lai Parlamentam un Padomei būtu vairāk laika pienācīgi izmantot savas kontroles pilnvaras;

51.  mudina Komisiju un EĀDD palielināt un uzlabot līdzekļu devēju koordināciju, kopā ar citām dalībvalstīm un līdzekļu devējiem iesaistoties kopīgā plānošanā un īstenošanā, ko vada un koordinē ES delegācijas;

52.  aicina Parlamentu īstenot lielāku politisko kontroli par 11. EAF plānošanas dokumentiem, lai uzlabotu pārredzamību un pārskatatbildību;

Ieteikumi saistībā ar ASI un EAF struktūru pēc 2020. gada un saistībā ar HPI turpmāko īstenošanu

53.  atkārtoti uzsver tādas ES attīstības un humānās palīdzības politikas autonomiju, kuras pamatā ir Līgumos noteikts īpašs juridiskais pamats un ar kuru nosaka vērtības un mērķus, kas ir specifiski un kam nevajadzētu būt pakārtotiem ES ģeopolitiskajai stratēģijai, un kurai vienmēr ir jāievēro attīstības efektivitātes principi un humānās palīdzības gadījumā — cilvēcības, neitralitātes un objektivitātes principi;

54.  uzsver, ka ir absolūti nepieciešams saglabāt atsevišķus attīstības un humānās palīdzības instrumentus, kas ievēro svarīgus attīstības principus, ņemot vērā EAF un ASI novērtējumu konstatējumus par instrumentu saskaņotības trūkumu un galvenā mērķa, proti, nabadzības mazināšanas, apdraudētību, politikas prioritāšu mainīšanas procesā;

55.  atgādina, ka EAF, ASI un HPI ir raksturīga pozitīva budžeta izpilde un šie instrumenti ir būtiski, lai pierādītu starptautisko solidaritāti, vienlaikus veicinot ES uzticamību pasaulē; uzskata, ka neatkarīgi no iespējamām šo instrumentu strukturālām izmaiņām vai apvienošanas, tostarp iespējamas EAF iekļaušanas budžetā, nākamās DFS apropriācijas būtu kopumā jāpalielina, lai gan OAP kritērijus nedrīkst vājināt, un ka turpmāk ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā būtu pārredzamāk jāiekļauj trasta fondi un mehānismi, kuri ir orientēti uz demokrātiskās līdzdalības un attīstības efektivitātes pamaprincipiem, kā arī, iespējams, būtu jāturpina ārējo investīciju plāna darbība, balstoties uz novērtējumu, kas apliecinātu tā attīstības papildināmību un ietekmi uz cilvēktiesībām, sociālo un vides jomu;

56.  aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Investīciju banku noslēgt iestāžu nolīgumu ar Parlamentu par pārredzamību, pārskatatbildību un parlamentāro kontroli, pamatojoties uz jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā izklāstītajiem politikas principiem, ņemot vērā palīdzības veidu izmaiņas no tiešām dotācijām uz trasta fondiem un apvienotu finansējumu, tostarp izmantojot Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai;

57.  uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir radies pozitīvs iespaids par ES kā sadarbīgu globālu dalībnieci, taču pastāv risks to pasliktināt ar birokrātismu un birokrātisku kavēšanos; uzskata, ka tas veicina ES maigo varu starptautiskajās attiecībās, radot nepieciešamību pēc spēcīgas un autonomas attīstības politikas pēc 2020. gada ar atšķirīgiem attīstības instrumentiem;

58.  uzsver, ka nabadzības mazināšanai un tās izskaušanai ilgtermiņā, kā arī IAM un Parīzes nolīguma īstenošanai un globālo kopresursu aizsardzībai ir jābūt ES attīstības politikas un tās attīstības instrumentu galvenajam mērķim, īpašu uzmanību veltot tiem, kas ir apdraudēti visvairāk;

59.  uzsver, ka ASI un EAF struktūrā pēc 2020. gada un HPI turpmākajā īstenošanā jāņem vērā ES starptautiskās saistības, tostarp Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām un ES politiskais regulējums, tostarp jaunais Eiropas Konsenss par attīstību, jaunā ES ārpolitikas un drošības politikas globālā stratēģija un Eiropas konsenss par humāno palīdzību;

60.  uzskata, ka jaunajā ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā ir jāņem vērā pierādīta pašreizējo ārējās finansēšanas instrumentu laba darbība, atbilstība OAP un nepieciešamība sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus;

61.  uzskata, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un daudzu IAM globālais aspekts pieprasa jaunu politisku pieeju, saskaņā ar kuru visiem politiskajiem dalībniekiem, gan no jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm, jācenšas sekmēt IAM sasniegšanu ar konsekventu un saskaņotu iekšpolitiku un ārpolitiku, un uzskata, ka šim nolūkam jāizmanto jaunie ārējās finansēšanas instrumenti laikposmam pēc 2020. gada un jaunais Eiropas Konsenss par attīstību;

62.  pauž pārliecību, ka jāsekmē cilvēktiesības un uz principiem balstīta pieeja attīstībai, līdz ar to visā pasaulē veicinot demokrātiskos principus, pamatvērtības un civlēktiesības; aicina Komisiju EĀDD pienācīgi apvienot ārējās finansēšanas instrumentos paredzēto palīdzību un politisko dialogu gan divpusējā līmenī, gan reģionālajās un globālajās organizācijās, lai sekmētu šos principus, vērtības un tiesības;

63.  uzskata, ka ir būtiski panākt horizontālu un starpnozaru vides aizsardzības un vides politikas piedāvāto iespēju iekļaušanu visās attīstības politikas jomās; pauž nožēlu par nepietiekamo virzību, integrējot demokrātiju, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību; turklāt mudina pilnībā atspoguļot Parīzes nolīguma saistības turpmākajos instrumentos un programmās, paredzot arī pienācīgu uzraudzību; tādēļ uzskata, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jāpiešķir arvien lielāka nozīme sadarbībā attīstības jomā;

64.  uzskata, ka jāmācās no iepriekšējās pieredzes, lai apzinātu nepilnības un uzlabotu ES ārējās finansēšanas instrumentu koordināciju ar citu starptautisko iestāžu finanšu instrumentiem nolūkā radīt sinerģiju un maksimāli palielināt finansēšanas instrumentu ietekmi jaunattīstības valstīs;

65.  uzskata, ka ir nepieciešams palielināt ES oficiālās attīstības palīdzības (OAP) pašreizējo līmeni ārējās finansēšanas instrumentu turpmākajā struktūrā pēc 2020. gada un izstrādāt skaidru grafiku, lai ļautu ES pildīt tās kolektīvās saistības nodrošināt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) OAP un piešķirt 0,2 % no OAP/NKI vismazāk attīstītajām valstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē neseno Komisijas paziņojumu par jauno DFS; atgādina dalībvalstīm, ka jāievēro saistības iemaksāt 0,7 % no to NKI oficiālajā attīstības palīdzībā (OAP); atgādina, ka jāīsteno Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Attīstības palīdzības komitejas ieteikumi panākt, ka vidējais dotāciju līmenis sasniedz 86 % no kopējām OAP saistībām;

66.  uzskata, ka, neskarot lielāku elastību un/vai rezerves, ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā pēc 2020. gada jāturpina paredzēt noteikumus, kas attiecas uz ģeogrāfisko un tematisko daudzgadu programmu apvienojumu, sniedzot iespēju īstenot dažāda mēroga attīstības darbības; uzskata, ka atbalsts partnervalstu reģionālai sadarbībai un integrācijai ir svarīgs faktors, kas nepieciešams nabadzības izskaušanai un ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai;

67.  uzsver, ka ES ārējās attīstības darbības pamatā jābūt atbilstoši līdzsvarotam attīstības palīdzības elastības un paredzamības apvienojumam, kas balstīts uz pietiekamu finansējumu; vienlaikus atzīst, ka attīstības palīdzības paredzamību var sasniegt cita starpā ar labi funkcionējošām agrīnās brīdināšanas sistēmām, galvenokārt visneaizsargātākajās un neizturīgākajās valstīs;

68.  uzskata, ka fondu pārdalei starp mērķiem un saistībā ar prioritāšu maiņu instrumenta ietvaros būtu jānotiek tikai tad, ja partnervalstīm ir reālas vajadzības, neapdraudot instrumenta principus un mērķus un pienācīgi iesaistot pārraudzības iestādi; jo īpaši aicina skaidri nošķirt OAP atbilstošu finansējumu un citu, OAP neatbilstošu finansējumu; stingri noraida DACable pasākumiem iezīmētu līdzekļu jebkādu pārdali programmām, kuras nevar tikt uzskatītas par OAP; uzsver, ka ārējās finansēšanas instrumentu regulās paredzētajos OAP mērķos ir to jānostiprina;

69.  uzskata, ka ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā pēc 2020. gada būtu jāietver vairāki kritēriji un stingra norobežota iezīmēšana, kā arī integrētas saistības, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus galvenajām prioritātēm;

70.  uzskata, ka neparedzētas vajadzības būtu jāaptver ar būtiskām rezervēm neparedzētiem gadījumiem dažādajos ārējās finansēšanas instrumentos un ka attiecīgā gada fondi, par kuriem nav uzņemtas saistības vai par kuriem saistības atceltas, būtu jānodod rezervēm neparedzētiem gadījumiem nākamajam gadam;

71.  atgādina par vajadzību saglabāt stabilu un neatkarīgu humānās palīdzības instrumentu saskaņā ar aicinājumu, kas pausts Eiropas konsensā par humāno palīdzību; uzskata, ka būtu jāuztur atsevišķa rezerve īpaši humānajai palīdzībai, lai ņemot vērā to, ka aizvien pieaugošās vajadzības pasaulē radīja nepieciešamību pastāvīgi izmantot Rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos pašreizējā daudzgadu finanšu shēmas periodā; atgādina — kaut gan pastāvīgi atzīstot Komisijas pūliņus reaģēt uz pieaugošajām problēmām, Parlaments ir regulāri uzsvēris nepieciešamību palielināt humānās palīdzības finansējumu un samazināt aizvien lielāko neatbilstību starp saistībām un maksājumiem, kā arī palielināt ES budžetā pieejamās humānās un attīstības palīdzības efektivitāti un reaģētspēju;

72.  uzsver, ka jebkādus ieguvumus finanšu stabilitātes un vienkāršošanas ziņā nevajadzētu sasniegt uz likumdevēja mazāku pārraudzības un pārbaudes spēju rēķina, kas apdraudētu pārskatatbildības un pārredzamības principus; uzsver, ka nepieciešama līdzekļu piešķiršanas kritēriju un visu plānošanas posmu pārredzamība; uzskata, ka jaunajai ārējās finansēšanas instrumentu struktūrai ir jābūt elastīgai un modernai, ļaujot optimizēt resursus un radīt attīstības rezultātus partnervalstīm;

73.  uzsver, ka jauno ārējās finansēšanas instrumentu elastīgumam ir jāattiecas arī uz valstu iekšējo elastīgumu pēc saviem ieskatiem piešķirt nelielas dotācijas vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, uzņēmumiem un uzņēmējiem; uzskata, ka Komisijai ir jāpārskata pašreizējās revīzijas prasības attiecībā uz attīstības palīdzību, lai pieļautu lielāku riska profilu maza mēroga valstu iekšējām dotācijām;

74.  uzsver, ka uz attīstības politikas un humānās palīdzības mērķiem nevajadzētu attiecināt līdzekļu devēju valstu un ES drošības mērķus, nedz arī robežkontroli un migrācijas plūsmu pārvaldību; saistībā ar to uzskata, ka OAP galvenokārt būtu jāizmanto, lai mazinātu nabadzību, un ka darbības un programmas, kas atbilst līdzekļu devēju valstu drošības interesēm, tādējādi nebūtu jāfinansē ar attīstības finansējumu; uzskata, ka vienlaikus ir jāatbalsta partnervalstu izturētspēja, lai radītu labvēlīgus apstākļus ilgtspējīgai attīstībai;

75.  uzskata, ka nākamajā DFS ir jānošķir izdevumi, kas, no vienas puses, ir saistīti ar ES iekšējo mērķu sasniegšanu saskaņā ar migrācijas, patvēruma un iekšējās drošības pozīcijām, un, no otras puses, kuri ir orientēti uz jaunā Eiropas Konsensa par attīstību īstenošanas atbalstīšanu; uzskata, ka, apvienojot šīs divas dažādās pozīcijas, rastos risks vēl vairāk instrumentalizēt ES palīdzību, tostarp padarot to atkarīgu no sadarbības migrācijas jomā;

76.  šajā sakarībā ierosina vēl vairāk stiprināt sabiedrības un valstu izturētspēju ar attīstības palīdzību un paredzēt vairāk finanšu un politisko līdzekļu konfliktu novēršanai, sagatavotībai katastrofām un agrīnas rīcības īstenošanai konfliktu un dabas katastrofu novēršanā;

77.  aicina Komisiju nepamatot finansējuma piešķiršanu partnervalstīm un sadarbības veidiem tikai uz IKP, bet gan uz plašu kritēriju loku, ņemot vērā iekļaujošu cilvēces attīstību, cilvēktiesības un nevienlīdzības līmeni;

78.  atkārto prasību iekļaut budžetā EAF, kas ir pamata līdzeklis, lai nodrošinātu attīstības politikas un citu ES politikas virzienu saskaņotību un stiprinātu Parlamenta budžeta kontroles procesu; atkārtoti uzsver, ka EAF iekļaušana budžetā radītu priekšrocības, piemēram, instrumenta spēcīgāku demokrātisko leģitimitāti un pārbaudi, labāku apguves spēju un uzlabotu atpazīstamību un pārredzamību, kas radītu lielāku skaidrību par ES izdevumiem šajā jomā, kā arī palielinātu ES attīstības palīdzības lietderīgumu un attīstības efektivitāti; atgādina, ka parlamentārās debates par attīstības politiku palīdz iedzīvotājiem, īstenojot ES izdevumus attīstības palīdzības jomā;

79.  uzsver, ka EAF iekļaušanu budžetā ir jāpapildina ar garantijām novērst jebkuru iepriekšējo EAF līdzekļu pārvedumu uz citām budžeta pozīcijām un ka tai ir jāņem vērā trešo valstu līdzekļu devēji; turklāt uzsver, ka Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam būtu arī turpmāk jāpaliek ārpus ES budžeta kā īpašam instrumentam;

80.  uzsver, ka EAF iekļaušanai budžetā vajadzētu būs saistītai ar samērīgu palielinājumu saskaņotajā ES budžeta maksimālajā apjomā, lai tas neizraisītu ne ES finansiālo saistību samazināšanos attiecībā uz ĀKK valstīm, ne arī ES attīstības palīdzības vispārēju samazināšanu daudzgadu finanšu shēmā pēc 2020. gada;

81.  uzskata, ka HPI atvērtais raksturs devis pozitīvus rezultātus; tādējādi iesaka izšķirt instrumentus un budžetu humānās palīdzības un attīstības darbībai, vienlaikus saglabājot šo abu jomu spēcīgu, stratēģisku saikni;

82.  uzsver demokrātiskās leģitimitātes stiprināšanas nozīmi struktūrā laikposmam pēc 2020. gada un nepieciešamību no jauna pārskatīt lēmumu pieņemšanas procesu; uzsver, ka šajā jaunajā struktūrā laikposmam pēc 2020. gada abiem likumdevējiem ir jādod iespēja pilnībā izmantot kontroles pilnvaras juridiskā un politiskā līmenī, instrumentu un to īstenošanas programmu izstrādes, pieņemšana un īstenošanas posmos; uzsver, ka šim nolūkam ir jāparedz pietiekams laiks;

83.  uzskata, ka pilnībā ir jāizmanto dalībvalstu sadarbības potenciāls attīstības programmu izstrādes un īstenošanas posmā, īpaši ar kopīgu plānošanu, kuras pamatā būtu valstu attīstības programmas, ar kurām jāpanāk saskaņotība;

84.  aicina, veicot starpposma novērtējumu un pārskatīšanu par ārējās finansēšanas instrumentu struktūru pēc 2020. gada, vēl vairāk uzlabot šo instrumentu pārvaldību, atrast veidus, kā panākt lielāku saskaņotību un vienkāršošanu, kā arī nodrošināt nepārtrauktu saistību ar efektīviem attīstības principiem un atbilstību tiem; aicina šajā procesā pilnībā iesaistīt ieinteresētās personas;

o
o   o

85.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijai.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(2) OV L 344, 19.12.2013., 1. lpp.
(3) OV L 163, 2.7.1996., 1. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(5) OV L 58, 3.3.2015., 1. lpp.
(6) OV L 58, 3.3.2015., 17. lpp.
(7) OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp.
(8) OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.
(9) OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0337.
(12) OV C 86, 6.3.2018., 2. lpp.
(13) OV C 208, 10.6.2016., 25. lpp.
(14) Eiropas Revīzijas palāta, Īpašais ziņojums Nr. 15/2016 „Vai Komisija efektīvi pārvaldīja humāno palīdzību iedzīvotājiem, kuri cieš no konfliktiem Āfrikas Lielo ezeru reģionā“, 2016. gada 4. jūlijs.


Jaunattīstības valstu parāda atmaksājamības uzlabošana
PDF 357kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par jaunattīstības valstu parāda atmaksājamības uzlabošanu (2016/2241(INI))
P8_TA(2018)0104A8-0129/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Adisabebas rīcības programmas sadaļu par parādu un parāda atmaksājamību(1),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2014. gada 22. jūlija, 2016. gada 2. augusta un 2017. gada 31. jūlija ziņojumus par ārējā parāda atmaksājamību un attīstību,

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) principus par atbildīgu valsts aizdevumu izsniegšanu un aizņēmumu ņemšanu,

–  ņemot vērā UNCTAD ceļvedi ilgtspējīgam valsts parāda restrukturizācijas mehānismam (2015. gada aprīlis),

–  ņemot vērā G20 darbības pamatnostādnes par ilgtspējīgu finansējumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 9. septembra Rezolūciju 68/304 „Virzība uz valsts parādu restrukturizācijas procesu daudzpusēju tiesisko regulējumu”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 10. septembra rezolūciju 69/319 par valsts parāda pārstrukturēšanas darbību pamatprincipiem,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja vadošos principus par ārējo parādu un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(2) (jo īpaši tās 10., 26., 40., 46. un 47. punktu),

–  ņemot vērā pētniecības grupas “Global Financial Integrity” ziņojumus, kuros aplēsts nelikumīgu finansējuma plūsmu apjoms un sastāvs,

–  ņemot vērā Beļģijas 2015. gada 12. jūlija likumu par “plēsoņu fondu” darbību apkarošanu (“Moniteur belge”, 2015. gada 11. septembris),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0129/2018),

A.  tā kā jaunattīstības valstu valsts parāda problēmu risināšana ir nozīmīgs starptautiskās sadarbības elements un var veicināt ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu jaunattīstības valstīs;

B.  tā kā IAM sasniegšanai jaunattīstības valstīs ir nepieciešamas pamatīgas investīcijas, bet pašreizējā finansējuma nepietiekamība tiek lēsta apmēram USD 2,5 triljoni gadā(3);

C.  tā kā aizdevumi ir viens no iespējamajiem attīstības finansējuma avotiem; tā kā aizdevumiem ir jābūt atbildīgiem un paredzamiem; tā kā to izmaksas ir pilnībā jākompensē peļņai, kas gūta no attiecīgajām investīcijām, un ir rūpīgi jāizvērtē ar parādu saistītie riski un jāveic pasākumi ar tiem saistīto jautājumu risināšanai;

D.  tā kā saistībā ar jaunattīstības valstu parāda krīzi 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados un plašu parāda atvieglošanas kampaņu SVF un Pasaules Banka uzsāka iniciatīvu lielu parādu apgrūtinātu nabadzīgu valstu (HIPC) labā un daudzpusējo parādu atvieglošanas iniciatīvu (MDRI), lai šīs valstis varētu gūt panākumus Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā;

E.  tā kā HIPC un MDRI iniciatīvas nav pietiekamas, lai izbeigtu parādu krīzi;

F.  tā kā šīs iniciatīvas un izejvielu cenu straujais pieaugums uzlaboja daudzu jaunattīstības valstu finanšu stāvokli un parāda atmaksājamību veicināja arī ārkārtīgi zemās procentu likmes kopš 2008. gada finanšu krīzes; tā kā kopš 2008. gada izejvielu cenas tomēr ir samazinājušās; tā kā nabadzīgajās valstīs ir sākusies jauna parāda krīze, un Mozambika, Čada, Kongo un Gambija nespēj to segt;

G.  tā kā parāda krīze, ko izraisīja izejvielu cenu kritums un kapitāla plūsmu svārstības, joprojām apdraud parāda atmaksājamību, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kuras joprojām ir atkarīgas no izejvielu eksporta;

H.  tā kā ir pieaudzis to jaunattīstības valstu skaits, ko SVF un Pasaules Banka ir klasificējušas kā valstis, kuru parāds nav atmaksājams vai rada vidēju vai paaugstinātu risku, un lielākā daļa valstu ar zemiem ienākumiem šobrīd pieder pie vienas no šīm kategorijām;

I.  tā kā saskaņā ar SVF datiem vidējais parāda līmenis Subsahāras Āfrikā krasi pieauga no 34 % no IKP 2013. gadā līdz 48 % 2017. gadā;

J.  tā kā vairāku valstu, tostarp Etiopijas, Ganas un Zambijas, parāda līmenis ir 50 % no IKP vai lielāks un tā kā tas rada ievērojamu parādu slogu, ja ņem vērā zemo nodokļa bāzi vairumā Āfrikas valstu;

K.  tā kā parāda apkalpošana procentuāli no valsts izdevumiem kopš 2013. gada ir ievērojami palielinājusies un tā kā tas ievērojami samazina publisko investīciju iespējas;

L.  tā kā pēdējās desmitgadēs ir notikušas būtiskas izmaiņas globālajā situācijā attiecībā uz publiskā sektora parādu, galveno vietu ieņemot jauniem privātajiem investoriem un Ķīnai;

M.  tā kā jaunattīstības valstu parāda struktūra ir mainījusies, aizvien vairāk pieaugot privāto kreditoru un tirdzniecības nosacījumu nozīmībai, turklāt pieaugusi neaizsargātība pret finanšu tirgu svārstīgumu, kas ietekmē parāda atmaksājamību; tā kā aizņēmumi nacionālajā valūtā novērš ar maiņas likmi saistīto risku, taču valsts kapitāla trūkuma dēļ šāda iespēja var būt neizdevīga vai neīstenojama;

N.  tā kā parāda atmaksājamības apdraudējumi ietver ne vien sliktākus tirdzniecības noteikumus, dabas un cilvēka izraisītas katastrofas, nelabvēlīgas tendences un starptautisko finanšu tirgu svārstīgumu, bet arī neatbildīgus aizdevumus un aizņēmumus, publisko finanšu sliktu pārvaldību, līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un korupciju; tā kā iekšzemes resursu efektīvāka izmantošana sniedz plašas iespējas uzlabot parāda atmaksājamību;

O.  tā kā ir jāpalīdz vairot nodokļu iestāžu veiktspēju un veicināt zināšanu nodošanu partnervalstīs;

P.  tā kā UNCTED principi par atbildīgu valsts aizdevumu izsniegšanu un aizņēmumu ņemšanu un G20 darbības pamatnostādnes attiecībā uz ilgtspējīgu finansēšanu ir nenoliedzami lietderīgs ieguldījums regulējuma izstrādē, taču pirmām kārtām ir jāizbeidz neatbildīga prakse, ieviešot pārredzamus principus, saistošus un īstenojamus atturošus noteikumus un arī attiecīgā gadījumā piemērojot sankcijas;

Q.  tā kā valsts parāda atmaksājamība ir atkarīga ne vien no uzkrātā parāda, bet arī no citiem faktoriem, piemēram, tiešām un netiešām finanšu garantijām (iespējamās saistības), ko sniegušas attiecīgās valstis; tā kā publiskā un privātā sektora partnerības bieži ietver saistītas garantijas, kam papildus var rasties būtiski riski saistībā ar turpmāku banku glābšanu;

R.  tā kā parāda atmaksājamības analīzē būtu ne tikai jākoncentrējas uz ekonomiskajiem apsvērumiem, piemēram, debitores valsts turpmākās ekonomiskās izaugsmes izredzēm un tās spēju samaksāt savus parādus, bet arī jāņem vērā parāda sloga ietekme uz valsts spēju ievērot visas cilvēktiesības;

S.  tā kā biežāka publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) izmantošana jaunattīstības valstīs saskaņā ar ES ārējo investīciju plānu un G20 paktu ar Āfriku varētu palielināt valsts parādsaistības; tā kā PPP investorus aizsargā divpusēji investīciju nolīgumi, jo īpaši to investoru un valsts strīdu izšķiršanas mehānismi, kas ļauj investoriem sākt tiesvedību pret uzņemošajām valstīm;

T.  tā kā netaisni parādi, ko uzņēmušies valstu režīmi, lai darītu iespējamus korumpētus darījumus vai citas operācijas, attiecībā uz kurām kreditori zina, ka tās ir nelikumīgas, rada ievērojamu slogu cilvēkiem, jo īpaši tiem, kuri ir visneaizsargātākajā situācijā;

U.  tā kā jaunattīstības valstu valdībām sniegto aizdevumu pārredzamība ir būtiska aizdevumu pārskatatbildības nodrošināšanai; tā kā pārredzamības trūkums bija viens no galvenajiem faktoriem, kas palīdzēja bezatbildīgi nodrošināt aizdevumus Mozambikai, kuri tika organizēti bez nopietnām pārbaudēm attiecībā uz valsts spēju tos atmaksāt un vēlāk slēpti no finanšu tirgiem un Mozambikas iedzīvotājiem;

V.  tā kā netaisns parāds tiek definēts kā parāds, kas kādam režīmam radies, lai finansētu darbības, kuras ir pretrunā valsts iedzīvotāju interesēm un par kurām kreditori ir bijuši informēti, un tā kā tādējādi tas ir attiecīgā režīma personīgais parāds, kas tam izveidojies ar kreditoriem, kuri ir ļoti labi apzinājušies aizņēmēja nolūkus; tā kā par šo koncepciju tomēr trūkst vienprātības, ņemot vērā dažu aizdevēju stingro opozīciju;

W.  tā kā iekšzemes resursu izmantošanu jo īpaši kavē izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelabvēlīga nodokļu konkurence, kā arī transnacionālo uzņēmumu peļņas pārvešana; tā kā ESAO iniciatīva par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu ir atzinīgi vērtējama reakcija, taču ar to nepietiek, lai izskaustu šo parādību; tā kā ANO aizgādībā ir jāizveido par nodokļu sadarbību atbildīga starpvaldību struktūra, lai jaunattīstības valstis varētu līdzvērtīgi piedalīties esošo starptautisko nodokļu noteikumu vispārējā reformā, kā to 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(4) aicināja darīt Parlaments;

X.  tā kā nelikumīgās finanšu plūsmas no jaunattīstības un jaunietekmes valstīm, kuru apmērs tiek lēsts USD 1 triljons gadā, pastāvīgi samazina šo valstu resursus, kas tām jo īpaši vajadzīgi IAM sasniegšanai; tā kā šīs plūsmas veicina ārējā aizņēmuma ņemšanu un mazina parāda atmaksas spēju;

Y.  tā kā programmas 2030. gadam un Adisabebas rīcības programmas īstenošana ietver jaunu IAM finansēšanas iespēju apsvēršanu, piemēram, finanšu darījumu nodokļu un ārvalstu valūtas darījumu nodokļa ieviešanu; tā kā saskaņā ar Starptautisko norēķinu bankas (BIS) aplēsēm ar ārvalstu valūtas darījumu nodokli 0,1 % apmērā būtu vienkārši finansēt IAM visās valstīs ar zemiem ienākumiem un valstīs ar vidēji zemiem ienākumiem(5);

Z.  tā kā ir jācīnās pret nelikumīgām finanšu plūsmām, lai līdz 2030. gadam tās pilnībā novērstu, cita starpā apkarojot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un palielinot starptautisko sadarbību, izmantojot pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot nodokļu datu izpaušanu kompetentajām iestādēm un nodokļu pārredzamību gan izcelsmes, gan galamērķa valstī;

AA.  tā kā pašreizējā kārtība, ko piemēro valstu parāda apkalpošanas maksājumu neizpildes gadījumā, būtiski atšķiras no maksātnespējas procedūrām, ko piemēro uzņēmumiem šo valstu jurisdikcijā, jo nav paredzēts neatkarīgs šķīrējtiesnesis tiesā; tā kā SVF, kura uzdevums ir nodrošināt starptautiskās finanšu sistēmas stabilitāti, uz noteikumiem izsniedz īstermiņa aizdevumus, ko izmaksā daļās; tā kā Parīzes kreditorvalstu klubs pieņem tikai lēmumus par parāda atvieglojumu par tās dalībnieku veiktajiem oficiālajiem divpusējiem aizdevumiem; tā kā Londonas privāto kreditoru klubs pieņem lēmumus tikai par tā locekļu komercbanku aizdevumiem; tā kā nav pastāvīga foruma koordinētai lēmumu pieņemšanai par parāda pārstrukturēšanu, piedaloties visiem parādā ieslīgušas valsts kreditoriem;

AB.  tā kā SVF joprojām ir galvenais forums tādu jautājumu apspriešanai, kas saistīti ar valsts parāda pārstrukturēšanu, un tam ir ievērojama ietekme uz ES un tās dalībvalstīm;

AC.  tā kā “plēsoņu fondiem”, kas savu darbību vērš uz bezpalīdzīgā situācijā nonākušiem aizņēmējiem un traucē to parāda pārstrukturēšanu, nebūtu jāsaņem likuma vai tiesas atbalsts savām destruktīvajām darbībām un šajā saistībā būtu jāveic papildu pasākumi,

AD.  tā kā, lai gan parāda atvieglojums valstīm ar zemiem ienākumiem ir sniedzis jaunas iespējas, ir jānorāda, ka tas ir vienreizējs intervences pasākums, lai atjaunotu parāda atmaksājamību, un tas nerisina nesamērīga parāda uzkrāšanās pamatcēloņus, un tā kā prioritārā kārtā ir jārisina tādas problēmas kā korupcija, vājas institūcijas un neaizsargātība pret ārējiem satricinājumiem,

1.  uzsver, ka atbildīga un paredzama aizņēmuma izmantošana ir būtisks instruments, kas jaunattīstības valstīm dod iespēju nodrošināt cienīgu nākotni; turpretim uzsver, ka atmaksājams parāds ir priekšnoteikums 2030. gada programmas īstenošanai; tomēr norāda, ka parāda finansēšanai vajadzētu būt tikai papildinošam un otram labākajam risinājumam papildus instrumentiem, kas nerada parādu, piemēram, tarifu ieņēmumiem un OAP, jo parāda finansēšana ietver nenovēršamu un būtisku krīzes risku un tādēļ ir jānodrošina atbilstīgas iestādes parāda krīzes novēršanai un atrisināšanai;

2.  uzsver, ka piekļuve starptautiskiem finanšu tirgiem ļauj jaunattīstības valstīm piesaistīt finansējumu, lai sasniegtu attīstības mērķus;

3.  ar bažām norāda, ka aizdevumu apjoms nabadzīgajām valstīm kopš 2008. gada ir dramatiski palielinājies; pauž bažas par jaunas parāda krīzes cikla iespējamību; uzsver nepieciešamību palielināt pārredzamību, uzlabot aizdevēju regulējumu un taisnīgumu nodokļu jomā un veikt pasākumus, lai valstis būtu mazāk atkarīgas no izejvielu eksporta;

4.  norāda, ka aizņēmums ir nozīmīgs investīciju atbalsta veids, kas ir būtisks, lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību, tostarp IAM;

5.  uzskata, ka aizņēmums nav šķirams no citiem attīstības finansējuma veidiem, cita starpā ienākumiem no tirdzniecības, nodokļu ieņēmumiem, migrantu nosūtītajiem līdzekļiem uz jaunattīstības valstīm, kā arī oficiālās attīstības palīdzības; jo īpaši atgādina, ka vietējo resursu mobilizēšana ar nodokļu palīdzību ir vissvarīgākais ieņēmumu avots ilgtspējīgas attīstības finansēšanai; šajā sakarībā mudina ES palielināt savu spēju veidošanas palīdzību jaunattīstības valstīs, lai apkarotu nelikumīgas finanšu plūsmas, atbalstītu efektīvu, progresīvu un pārredzamu nodokļu sistēmu atbilstīgi labas pārvaldības principiem un palielinātu savu palīdzību nolūkā apkarot korupciju un atgūt nozagtos līdzekļus;

6.  pauž bažas gan par privātā, gan publiskā parāda būtisko pieaugumu daudzās jaunattīstības valstīs un tā negatīvo ietekmi uz šo valstu spēju finansēt investīcijas veselībā un izglītībā, ekonomikā, infrastruktūrā un cīņā pret klimata pārmaiņām;

7.  norāda, ka strukturālās korekcijas plāni, ko 20. gadsimta deviņdesmitajos gados piemēroja valstīm ar pārmērīgi lielām parādsaistībām, būtiski kaitēja sociālo pamatpakalpojumu attīstīšanai un samazināja šo valstu spēju pildīt svarīgus savus suverēnas valsts pienākumus, lai saglabātu drošību;

8.  uzsver, ka parāda atvieglošanas pasākumi nedrīkst kavēt pamatpakalpojumu sniegšanu un kaitēt visu cilvēktiesību, jo īpaši ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, ievērošanai, kā arī attīstībai saņēmējā valstī;

9.  uzskata — lai arī galvenā atbildība par valsts (ārējo) parādsaistību pārmērīgu pieaugumu ir jāuzņemas attiecīgās valstis pārvaldošajiem politiķiem, arī debitoriem un kreditoriem ir kopīgi jāuzņemas atbildība par nesamērīga parāda situācijām; plašākā skatījumā uzsver debitoru un kreditoru kopēju atbildību, lai novērstu un atrisinātu parāda krīzi, atbildīgāk aizdodot un aizņemoties līdzekļus;

10.  norāda, ka apvienošana var novest pie parādu nesamērīga pieauguma, jo īpaši Subsahāras Āfrikas un Karību jūras reģiona valstīs, tādējādi ierobežojot šādās valstīs ieņēmumus parādu segšanai; attiecīgi aicina līdzekļu devējus lielāko daļu sava atbalsta vismazāk attīstītajām valstīm sniegt dotāciju veidā; atgādina, ka jebkurš lēmums veicināt PPP izmantošanu, jaunattīstības valstīs izmantojot apvienošanas mehānismu, ir jābalsta uz rūpīgu iesaistīto mehānismu novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz ietekmi uz attīstību, finansiālo papildināmību, pārredzamību un pārskatatbildību un uz iepriekš gūto pieredzi; prasa Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) pārskatīšanā iekļaut skaidrus kritērijus par parāda atmaksājamību;

11.  uzsver, cik svarīgi ir noteikt aizsardzības mehānismus, lai novērstu to, ka valdības iespējamās saistības apdraud jaunattīstības valstu parāda atmaksājamību; jo īpaši mudina daudzpusējās attīstības bankas veikt ex ante fiskālā riska ietekmes novērtējumu PPP projektiem (pilnībā ņemot vērā fiskālos riskus visā PPP projektu īstenošanas laikā), lai neapdraudētu jaunattīstības valstu parāda atmaksājamību; uzskata, ka SVF un Pasaules Bankai savā parāda atmaksājamības analīzē būtu jāiekļauj visas PPP izmaksas;

12.  uzskata, ka pašlaik spēkā esošie noteikumi un instrumenti ir vai nu nepietiekami, vai arī pārāk maz vai nepietiekamā mērā saistoši;

13.  prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi cīnīties pret nodokļu oāzēm, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgām finanšu plūsmām, kuras tikai palielina parāda slogu jaunattīstības valstīm, sadarboties ar jaunattīstības valstīm, lai apkarotu agresīvu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un meklēt iespējas, kā palīdzēt jaunattīstības valstīm pretoties spiedienam iesaistīties nodokļu konkurencē, kas kaitētu valsts ieņēmumu mobilizācijai attīstības mērķiem;

14.  uzskata — ja iestādes konstatē publisku līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, kreditoriem būtu jāuzsāk brīdināšanas pasākumi un, ja tie nav efektīvi, jānosaka sankcijas, lai apturētu aizdevumus vai pat pieprasītu to atmaksu, pirms beidzies termiņš, līdz kuram tie piešķirti;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jaunattīstības valstis attiecībā uz to, lai veicinātu tādu datu publisku pieejamību, kas attiecas uz to valsts parādu, un atbalstīt sociālo izglītību šajā jomā, jo jaunattīstības valstīs pilsoniskajai sabiedrībai reti ir pieejama sīka informācija par publisko finanšu stāvokli;

16.  prasa izstrādāt tiesību aktus, lai novērstu aizdevumu piešķiršanu acīmredzami korumpētām valdībām, un piemērot sankcijas kreditoriem, kas apzināti sniedz tām aizdevumus;

17.  prasa Komisijai sadarbībā ar visiem attiecīgiem nozīmīgiem starptautiskiem dalībniekiem un valstīm baltās grāmatas veidā izstrādāt īstenu stratēģiju cīņai pret jaunattīstības valstu pārmērīgām parādsaistībām, īstenojot daudzpusēju pieeju un precizējot visu iesaistīto dalībnieku tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī apsvērt, kādi institucionālie pasākumi būtu vispiemērotākie parāda problēmas taisnīgai un ilgtspējīgai risināšanai; atbalsta rīcības kodeksa izstrādi institucionālajiem, politiskajiem un privātajiem dalībniekiem;

18.  uzsver, ka lielākā daļa no ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir pielīdzināmi cilvēktiesībām un līdz ar to paši par sevi ir mērķis nabadzības izskaušanas kontekstā, savukārt parāda atvieglošana ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai;

19.  atbalsta ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja vadošos principus par ārējo parādu un cilvēktiesībām, saskaņā ar kuriem tiesības sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus būtu jāuzskata par prioritārām salīdzinājumā ar pienākumu atmaksāt parādu; aicina Eiropas Savienības dalībvalstis veicināt to, lai saistībā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas veiktajiem parāda atmaksājamības novērtējumā tiktu sistemātiski izmantots novērtējums cilvēktiesību jomā;

20.  prasa ES un tās dalībvalstīm ievērot šos principus savās divpusējās aizdevumu darbībās un starptautisko finanšu iestāžu darbībās;

21.  norāda, ka aizdevēji, virzot savus aizdevumus, parasti izmanto SVF un Pasaules Bankas parāda atmaksājamības analīzi (DSA); uzsver nepieciešamību risināt viņu problēmas, jo īpaši saistībā ar ārējā privātā sektora parāda uzraudzību un cilvēktiesību integrācijas trūkumu;

22.  mudina attīstības jomas dalībniekus izvērtēt parāda apkalpošanas ietekmi uz valstu ar lielām parādsaistībām finansēšanas spēju, ņemot vērā IAM, kas šīm valstīm jāsasniedz līdz 2030. gadam un kam vajadzētu būt prioritāriem salīdzinājumā ar to kreditoru tiesībām, kuri apzināti sniedz aizdevumus korumpētām valdībām;

23.  atbalsta UNCTAD ieteikumu izveidot Āfrikas Izejvielu cenu stabilizācijas fondu, lai samazinātu nepieciešamību izmantot aizņēmumu izejvielu cenu krituma gadījumā;

24.  aicina dalībvalstis un citas attiecīgās kreditorvalstis sniegt lielāku finansējumu IAM investīcijām un turēt savu sen doto solījumu sniegt 0,7 % no to NKI kā oficiālo attīstības palīdzību; aicina tās šo finansējumu sniegt dotāciju, nevis aizdevumu, veidā, ja novērtējuma ziņojumi liecina, ka valsts finanšu pasliktināšanās ilgtermiņā apdraud IAM sasniegšanu; turklāt mudina kreditorvalstis izveidot novatoriskus un dažādotus jaunus finansējuma avotus, lai sasniegtu IAM, piemēram, ārvalstu valūtas darījumu nodokli un finanšu darījuma nodokli, kas var sekmēt katras valsts parāda atmaksājamību, jo īpaši finanšu krīzes laikos;

25.  pauž bažas par ESAO Attīstības palīdzības komitejas (DAC) veikto OAP ziņošanas kritēriju pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz privātā sektora instrumentiem, jo paplašināti ziņošanas kritēriji rada stimulus noteiktu atbalsta veidu, jo īpaši aizdevumu un garantiju, izmantošanai; norāda — lai gan šīs diskusijas vēl nav beigušās, līdzekļu devējiem pašlaik jau ir atļauts konkrētus aizdevumus un garantijas norādīt kā OAP bez ieviesta saskaņota noteikumu kopuma; uzsver nepieciešamību iestrādāt garantijas attiecībā uz pārredzamību un parādsaistībām;

26.  uzsver, ka būtu jāveicina pārredzamība, lai palielinātu attiecīgo dalībnieku pārskatatbildību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt apmaiņu gan attiecībā uz datiem, gan procesiem saistībā ar valsts parāda restrukturizāciju;

27.  atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības konferences noteiktos atbildīgas kredītpolitikas principus, kuros jo īpaši uzsvērta aizdevēju un aizņēmēju līdzatbildība (UNCTED principi par atbildīgu valsts aizdevumu izsniegšanu un aizņēmumu ņemšanu), kā arī nepieciešamība īstenot parlamentāro kontroli, kas ir valsts finansēšanas operāciju neatņemams elements, un prasa Eiropas Savienībai atbalstīt šo principu ieviešanu; uzskata, ka UNCTED principiem par atbildīgu valsts aizdevumu izsniegšanu un aizņēmumu ņemšanu vajadzētu kļūt par juridiski saistošiem un izpildāmiem instrumentiem;

28.  uzskata, ka pārredzamībai un pārskatatbildībai ir būtiska nozīme, lai atbalstītu valsts aizdevumu izsniegšanu un aizņēmumu ņemšanu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis īstenot Adisabebas rīcības programmā un G20 darbības pamatnostādnēs attiecībā uz ilgtspējīgu finansēšanu uzņemtās saistības, lai aizdevēji uzņemtos lielāku atbildību par saviem aizdevumiem, balstoties uz esošajiem pārredzamības un pārskatatbildības principiem, kuri ir spēkā ieguves rūpniecībā ( EITI ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva), un aicina veicināt to, lai dati par valsts parādu, tostarp iespējamās saistības, būtu publiski pieejami, vācot šos datus centralizētā publiskā reģistrā; aicina dalībvalstis sistemātiski publicēt informāciju par savām aizdevuma darbībām attiecībā uz jaunattīstības valstīm;

29.  uzsver nepieciešamību vienoties par starptautiski saistošiem noteikumiem, lai risinātu problēmas saistībā ar netaisniem un nelikumīgiem parādiem; tādēļ uzskata, ka parāda pārstrukturēšanas pamatā vajadzētu būt neatkarīgai parāda revīzijai, kas būtu veids, kā atšķirt nelikumīgus un netaisnus aizdevumus no cita veida aizdevumiem; uzsver, ka nelikumīgi un netaisni aizdevumi būtu jāatceļ;

30.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis 2015. gadā pēc Padomes 2015. gada 7. septembra kopējās nostājas(6) pieņemšanas atteicās apstiprināt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju 69/319 par valsts parāda pārstrukturēšanas pamatprincipiem, kas tomēr tika pieņemta ar balsu vairākumu ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 10. septembra sesijā;

31.  uzsver, cik svarīga ir SVF līmenī un saistībā ar ANO īstenotās rīcības konsekvence un pēc iespējas labāka nostāju saskaņošana starp dalībvalstīm;

32.  uzsver, ka parāda krīze ir jāatrisina taisnīgi, ātri un ilgtspējīgi, izveidojot starptautisku parāda pārstrukturēšanas mehānismu, kas balstīts uz UNCTAD ceļvedi par valsts parāda pārstrukturēšanu un tā dēvēto Stiglitz komisijas ideju par starptautiskas parāda restrukturizācijas tiesas (IDRC) izveidi;

33.  aicina dalībvalstis izmantot ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 10. septembra rezolūciju 69/319 pieņemtās pilnvaras, lai:

   a) izveidotu agrīnās brīdināšanas mehānismus, balstoties uz ziņošanu par plašāku situācijas pasliktināšanos attiecībā uz parāda atmaksājamību, kas palīdzētu agrīnā posmā identificēt lielu parādu apgrūtinātu valstu riskus un apdraudējumus;
   b) koordinācijā ar SVF ļautu izveidot daudzpusēju tiesisko regulējumu valstu parāda pareizai un paredzamai pārstrukturēšanai, lai nepieļautu, ka tas kļūst neatmaksājams, un lai investoriem nodrošinātu labāku prognozējamību; prasa taisnīgu jaunattīstības valstu pārstāvību starptautisku finanšu iestāžu lēmumu pieņemšanas struktūrās;
   c) nodrošinātu ES atbalstu jaunattīstības valstīm cīņā pret korupciju, noziedzīgām darbībām, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

34.  prasa Komisijai un dalībvalstīm strādāt starptautiskos forumos un kopīgi ar privāto sektoru izstrādāt tiesisko regulējumu, kas nodrošinās pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nosacījumiem, kuri nosaka aizdevumus jaunattīstības valstīm un atbildību par šiem aizdevumiem, piemēram, dažu finanšu iestāžu pašreiz apspriesto paktu par pārredzamiem aizdevumiem;

35.  pauž nožēlu par spiedienu uz tādām valstīm kā Tunisija, lai mudinātu tās neveikt publisku revīziju par to parādu izcelsmi un nosacījumiem; prasa ES sadarboties ar citiem līdzekļu devējiem un starptautiskām iestādēm, piemēram, SVF, lai aizsargātu un veicinātu valstu tiesības veikt valsts parāda revīziju;

36.  mudina pieņemt maksātnespējas draudu gadījumā piemērojamus noteikumus, saskaņā ar kuriem tiesas varētu atņemt kreditoram tiesības pieprasīt aizņēmuma atmaksu, ja konkrēto aizņēmumu saņēma valsts, pārkāpjot tiesību aktus, ko apstiprinājis tās parlaments;

37.  prasa dalībvalstīm pēc Komisijas iniciatīvas pieņemt regulu, kas balstītos uz Beļģijas likumu par cīņu ar “plēsoņu fondu” spekulācijām ar parādu;

38.  aicina institucionālos un privātos kreditorus piekrist nodokļu moratorijam pēc dabas katastrofas vai saasinātas humanitārās krīzes, tostarp atsevišķās situācijās saistībā ar liela imigrantu skaita ierašanos, lai aizņēmēja valsts varētu visus savus līdzekļus veltīt normālas situācijas atjaunošanai;

39.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Skat. 27.-29. lpp.
(2) OV C 353, 27.9.2016., 2. lpp.
(3) Pasaules investīciju ziņojums, 2014. gads. Investing in the SDGs: An Action Plan, UNCTAD 2014, 140.-145. lpp.
(4) OV C 101, 16.3.2018., 79. lpp.
(5) Revisiting Debt Sustainability in Africa. Informatīvs dokuments attiecībā uz UNCTAD 2016. gada ziņojumu par ekonomikas attīstību Āfrikā Debt Dynamics and Development Finance in Africa.
(6) Dokuments 11705/15.


Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana Eiropas Savienībā
PDF 192kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana Eiropas Savienībā: Eiropas Komisijas septītais ziņojums (2017/2279(INI))
P8_TA(2018)0105A8-0138/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 162., 174.–178. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi "Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai" un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība”(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 9. oktobra ziņojumu “Mans reģions, mana Eiropa, mūsu nākotne: ziņojums par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju” (COM(2017)0583),

–  ņemot vērā Amsterdamas paktu, ar ko izveido ES pilsētprogrammu, par kuru tika panākta vienošanās pilsētu attīstības jautājumos atbildīgo ES ministru neformālajā sanāksmē 2016. gada 30. maijā Amsterdamā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedumu(6),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2017. gada 17. novembrī pasludināja Gēteborgā,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 25. aprīļa secinājumus “Padarīt kohēzijas politiku efektīvāku, atbilstošāku un redzamāku mūsu pilsoņiem”(7),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 15. novembra secinājumus “Kohēzijas politikas sinerģija un vienkāršošana pēc 2020. gada”(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta dokumentu “Baltā grāmata par Eiropas nākotni: pārdomas un scenāriji attiecībā uz ES – 27 līdz 2025. gadam”, (COM(2017)2025),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa pārdomu dokumentu par Eiropas sociālo dimensiju (COM(2017)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. maija pārdomu dokumentu par globalizācijas iespēju izmantošanu (COM(2017)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 31. maija pārdomu dokumentu par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu (COM(2017)0291),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 28. jūnija pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni (COM(2017)0358),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. aprīļa darba dokumentu "Zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģionu konkurētspēja: ziņojums par atpalikušajiem reģioniem" (SWD(2017)0132),

–  ņemot vērā Komisijas darba dokumentu "Kāpēc reģionālā attīstība ir svarīga Eiropas ekonomikas nākotnei"(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 14. februāra paziņojumu “Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada”(COM(2018)0098),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu "Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem" (COM(2017)0623),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 11. maija atzinumu "Kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada. Virzībā uz spēcīgu un iedarbīgu Eiropas kohēzijas politiku pēc 2020. gada”(10),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu "Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(12),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju(13),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par Eiropas reģioniem piemērotāko finansējumu kombināciju: finanšu instrumentu un dotāciju līdzsvarošana ES kohēzijas politikā(15),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai(16),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi(17),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju "Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 16. panta 3. punktu”(18),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada(19),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā(20),

–  ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana(21),

–  ņemot vērā 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(22),

–   ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par mazāk attīstītajiem ES reģioniem(23),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju "Nākamā DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada”(24),

–  ņemot vērā augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, kā arī Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0138/2018),

A.  tā kā kohēzijas politikas mērķis saskaņā ar līgumiem ir veicināt visas ES un tās reģionu harmonisku un līdzsvarotu attīstību, tiecoties nostiprināt tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju saskaņā ar solidaritātes principu un ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību, sociālo iekļaušanu un mazināt atšķirības starp reģioniem, kā arī to iekšienē, kā arī mazināt nelabvēlīgākā situācijā esošo reģionu atpalicību;

B.  tā kā 7. ziņojums par kohēziju liecina, ka reģionālās atšķirības atkal samazinās, taču situācija ir ļoti nevienmērīga, vai nu salīdzinot IKP uz vienu iedzīvotāju, vai nodarbinātību, vai citus rādītājus, un dažas atšķirības starp reģioniem un to iekšienē un dalībvalstīs joprojām saglabājas, mainās vai palielinās;

C.   tā kā 7. ziņojumā par kohēziju minēti satraucoši novērojumi attiecībā uz bezdarba līmeni, tostarp jaunatnes bezdarbu, kas daudzos reģionos nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, kā arī attiecībā uz konkurētspēju, nabadzību un sociālo iekļaušanu;

D.  tā kā 24 % Eiropas iedzīvotāju jeb gandrīz 120 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā, viņiem draud nabadzība vai viņi dzīvo smagas materiālās nenodrošinātības apstākļos, un/vai mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti; tā kā strādājošo nabadzīgo iedzīvotāju skaits pieaug un bez darba esošo jauniešu skaits joprojām ir liels;

E.  tā kā Savienībā kopš 2013. gada pakāpeniski samazinās bezdarba un jauniešu bezdarba līmenis, bet tas tomēr joprojām ir augstāks par 2008. gada līmeni – attiecīgi 7,3 % un 16,1 % (2017. gada decembrī)(25) – ar ievērojamām atšķirībām dalībvalstīs un starp tām, un jo īpaši finanšu krīzes visvairāk skartajās ES dalībvalstīs; tā kā reģionālās atšķirības ir sākušas mazināties; tā kā saskaņā ar jaunākajiem datiem(26) bezdarba līmeņu atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ir ievērojamas, sākot no 2,4 % Čehijas Republikā un 3,6 % Vācijā līdz 16,3 % Spānijā un 20,9 % Grieķijā; tā kā slēptā bezdarba — parādības, kad bezdarbnieki, vēlas strādāt, bet aktīvi nemeklē darbu — līmenis 2016. gadā bija 18 %;

F.  tā kā 7. ziņojumā par kohēziju ir vērsta uzmanība uz reģionu un teritoriju lielo daudzveidību, tostarp pašreizējās reģionu kategorijās, atkarībā no to īpašajiem apstākļiem (ļoti liela attālinātība, mazapdzīvotība, zemi ienākumi, vāja izaugsme u. c.), kas padara nepieciešamu īpašu pieeju reģionu līmenī;

G.  tā kā viens no nozīmīgākajiem 7. ziņojuma par kohēziju devumiem ir saistīts ar atsevišķu tā dēvēto vidēji lielu ienākumu slazdā iestrēgušo reģionu konstatēšanu, kurus apdraud atstāšana novārtā, stagnācija vai lejupslīde;

H.  tā kā 7. ziņojumā par kohēziju ir konstatētas "nabadzības kabatas", teritoriālās sadrumstalotības risks un atšķirību padziļināšanās apakšreģionālā līmenī, tostarp salīdzinoši labklājīgos reģionos;

I.  tā kā 7. ziņojumā par kohēziju uzsvērts, ka "globalizācijas, migrācijas, nabadzības un inovācijas trūkuma, klimata pārmaiņu, enerģētikas pārkārtošanas un piesārņojuma ietekme skar ne tikai mazāk attīstītos reģionus",

J.  tā kā, lai gan kohēzijas politikai ir bijusi būtiska loma ES ekonomikas atveseļošanā, veicinot gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, tomēr publiskie ieguldījumi ES joprojām ir zem pirmskrīzes līmeņa, ar lielu trūkumu dažās dalībvalstīs, kuras krīze skārusi vissmagāk, jo tie ir samazinājušies no 3,4 % no IKP 2008. gadā līdz 2,7 % 2016. gadā;

K.   tā kā 7. kohēzijas ziņojums skaidri atspoguļo kohēzijas politikas rezultātus attiecībā uz izaugsmi, nodarbinātību, transportu, enerģētiku, vidi kā arī izglītību un apmācību, ko apliecina 2014.–2020. gada plānošanas periods, kad atbalsts tika piešķirts 1,1 miljonam MVU, nepastarpināti radot vēl 420 000 jaunu darbvietu, kad tika palīdzēts vairāk nekā 7,4 miljoniem bezdarbnieku atrast darbu, un turklāt palīdzot vairāk nekā 8,9 miljoniem cilvēku iegūt jaunu kvalifikāciju un tādējādi padarot šo politiku par Eiropu kopā saturošu spēku,

Kohēzijas politikas pievienotā vērtība

1.   uzskata, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai kohēzijas politika jaunajā plānošanas periodā arī turpmāk pienācīgi aptvertu visus Eiropas reģionus un joprojām būtu Eiropas Savienības galvenais publisko ieguldījumu instruments, kura pamatā ir ilgtermiņa stratēģija un prognozes un kuram ir risināmajai un jaunai problemātikai atbilstošs budžets un kurš nodrošinātu politikas pamatmērķu sasniegšanu; uzsver, ka kohēzijas politikas koncentrēšana tikai uz vismazāk attīstītiem reģioniem kavētu progresu attiecībā uz Savienības politiskajām prioritātēm kopumā;

2.  uzsver, ka kohēzijas politika nodrošina Eiropas pievienoto vērtību, papildinot Eiropas sabiedriskos labumus un prioritātes (piemēram, izaugsmi, sociālo iekļaušanu, inovāciju un vides aizsardzību), kā arī valsts un privātos ieguldījumus, un ka tā ir būtisks instruments Līgumā minētā nevienlīdzības apkarošanas mērķa sasniegšanā nolūkā pietuvināt zemākos dzīves līmeņus augstākajiem un samazināt vismazāk attīstīto reģionu atpalicību;

3.  atkārtoti pauž stingru apņemšanos attiecībā uz dalītās pārvaldības un partnerības principa ievērošanu, kas ir jāsaglabā un jānostiprina arī pēc 2020. gada, kā arī attiecībā uz daudzlīmeņu pārvaldības un subsidiaritātes principa ievērošanu, kas palielina kohēzijas politikas radīto pievienoto vērtību; uzsver, ka šādas politikas pievienotā vērtība galvenokārt veidojas no tās spējas ņemt vērā valsts attīstības vajadzības līdztekus katra reģiona un teritorijas vajadzībām un īpašajām iezīmēm un tuvināt Eiropas Savienību tās iedzīvotājiem;

4.  uzsver, ka Eiropas pievienotā vērtība ir visnotaļ atspoguļota Eiropas teritoriālajā sadarbībā (ETS) visās tās dimensijās (pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībā, gan iekšējā, gan ārējā), kas sekmē vispārējās ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanu, kā arī solidaritāti; atkārtoti prasa palielināt tās daļu kohēzijas politikas budžetā, vienlaikus uzlabojot koordināciju starp programmām, lai novērstu pārklāšanos; atgādina, ka kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā būtiska nozīme ir makroreģionālo stratēģiju īstenošanai;

5.   atzīmē, ka kohēzijas politikas īstenošana reģionos var radīt papildu ietekmi, kā arī tiešus un netiešus plašākus ieguvumus visā ES, citstarp, pateicoties tirdzniecības apjoma pieaugumam un vienotā tirgus nostiprināšanai; tomēr norāda, ka šie ieguvumi ievērojami atšķiras starp dalībvalstīm, jo īpaši atkarībā no ģeogrāfiskā tuvuma un dalībvalstu ekonomikas struktūras;

6.  uzsver nepieciešamību izstrādāt “kohēzijas politikas neesamības izmaksu” aprēķina metodoloģiju, lai nodrošinātu papildu kvantificējamus pierādījumus Eiropas kohēzijas politikas pievienotajai vērtībai, par paraugu ņemot darbu, ko paveicis Eiropas Parlaments attiecībā uz „Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām”;

Teritoriālā dimensija

7.  norāda, ka pilsētās ir gan lielas izaugsmes, ieguldījumu un inovācijas iespējas, gan vairākas vides, ekonomiskās un sociālās problēmas, ko rada, citstarp, lielās ekonomiskās grūtībās esošu iedzīvotāju koncentrācija un nabadzības kabatas, tostarp salīdzinoši labklājīgās pilsētās; tādēļ uzsver, ka nabadzības vai sociālās atstumtības risks joprojām ir viens no galvenajiem izaicinājumiem;

8.  uzsver, ka kohēzijas politikas teritoriālās dimensijas stiprināšana pieprasa lielāku uzmanību pievērst piepilsētu un lauku problēmām, izmantojot vietējo iestāžu īpašās zināšanas, un īpaši pievērsties vidēji lielajām pilsētām ikvienā dalībvalstī;

9.  uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt lauku apgabalus visā to daudzveidībā, novērtējot to potenciālu, veicinot ieguldījumus projektos, kas atbalsta vietējo ekonomiku, kā arī labāku transporta savienojamību, pieejamību un ļoti ātrdarbīgu platjoslas tīklu, un palīdzot šīm teritorijām risināt tādas problēmas, kā lauku pārtuksnešošanās, sociālā iekļaušana, nodarbinātības iespēju trūkums, uzņēmējdarbības veicināšana, cenu ziņā pieejami mājokļi, iedzīvotāju skaita samazināšanās, pilsētas centra kopienu iziršana, teritorijas bez veselības aprūpes; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgs ir KLP otrais pīlārs ilgtspējīgas lauku attīstības veicināšanā;

10.  aicina ieguldījumu prioritāšu noteikšanā labāk ņemt vērā teritoriju konkrētas īpašās iezīmes, piemēram, to reģionu, kas minēti LESD 174. panta 3. punktā, piemēram, salu, kalnu, lauku, pierobežas, attālu ziemeļu vai nomaļu reģionu īpašās iezīmes; uzsver, ka ir svarīgi izveidot pielāgotas stratēģijas, programmas un darbības šajos reģionos, vai pat izpētīt iespējas sākt jaunas īpašas programmas, sekojot ES pilsētvides attīstības programmas un Amsterdamas pakta piemēram;

11.  atgādina, ka tālāko reģionu īpašajā ekonomiskajā un sociālajā situācijā ir pamatoti īpaši pasākumi, tostarp attiecībā uz nosacījumiem par piekļuvi ESI fondiem saskaņā ar LESD 349. pantu; uzsver, ka jāturpina piemērot visas atkāpes, lai kompensētu to strukturālos trūkumus, kā arī vajadzību uzlabot šiem reģioniem paredzētos īpašos pasākumus, tos pielāgojot, kad vien nepieciešams; aicina Komisiju un dalībvalstis pamatoties uz ES Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedumu, lai nodrošinātu LESD 349. panta pienācīgu piemērošanu struktūrfondu piekļuves nosacījumiem; jo īpaši ierosina īpašo piešķīrumu tālākajiem reģioniem attiecināt arī uz sociālo komponenti, saglabājot pašreizējo Savienības līdzfinansējuma līmeni šajos reģionos, un labāk pielāgot tematisko koncentrāciju; uzsver, tālāko reģionu potenciālu, piemēram, tie ir privileģētas teritorijas, lai īstenu eksperimentālus projektus;

12.  uzskata, ka integrētu stratēģiju ieviešana ilgtspējīgai pilsētu attīstībai ir izrādījusies veiksmīga pieredze, ko būtu vērts nostiprināt, kā arī atkārtot citās teritorijās apakšreģionālā līmenī, piemēram, papildus tematiskajiem mērķiem ieviešot integrētu teritoriālu pieeju, bet neskarot tematisko koncentrāciju; uzsver to, cik svarīga ir sabiedrības virzīta vietējā attīstība, nostiprinot kohēzijas politikas spēju iesaistīt vietēja līmeņa ieinteresētās puses; uzsver nepieciešamību izpētīt iespēju ieviest valsts un reģionālu darbības programmu sagatavošanu, pamatojoties uz integrētām teritoriālajām stratēģijām un pārdomātām specializācijas stratēģijām;

Vidēji lielu ienākumu reģioni — sekmēt noturību un novērst jutīgo teritoriju lejupslīdi

13.  uzsver, ka reģionos ar vidēji lieliem ienākumiem izaugsme nav bijusi tāda, kā reģionos ar zemiem ienākumiem (kuriem jāturpina panākt pārējos ES reģionus) un reģionos ar ļoti augstiem ienākumiem, jo vidēju ienākumu reģionu problēma ir iestrēgšana vidēji lielu ienākumu slazdā, ņemot vērā to pārlieku augstās izmaksas salīdzinājumā ar zemu ienākumu reģioniem un pārāk nepilnīgās inovāciju sistēmas salīdzinājumā ar augstu ienākumu reģioniem; norāda, ka šādām teritorijām, citstarp, ir raksturīgs nestabils ražošanas sektors un neaizsargātība pret globalizācijas radītajiem satricinājumiem un no tiem izrietošajām sociālekonomiskajām pārmaiņām;

14.  pauž pārliecību, ka nozīmīgs izaicinājums turpmākajai kohēzijas politikai būs sniegt vidēju ienākumu reģioniem pienācīgu atbalstu, lai, citstarp, radītu investīcijas veicinošus apstākļus, un ka kohēzijas politikai ir gan jāmazina atšķirības un nevienlīdzību, gan arī jānovērš jutīgu reģionu lejupslīde, ņemot vērā atšķirīgās tendences, dinamiku un apstākļus;

15.  aicina Komisiju risināt problēmas, ar kurām saskaras vidēju ienākumu reģioni, kam raksturīgs zems izaugsmes līmenis salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju, tādā veidā, lai veicinātu Savienības vispārēju harmonisku attīstību; atgādina, ka, lai atbalstītu šos reģionus un piedāvātu risinājumus to problēmām, turpmākajā kohēzijas politikā tie būtu pienācīgi jāietver, jāatbalsta un tos jāiekļauj nākamajā plānošanas periodā, tostarp izveidojot un īstenojot pielāgotas stratēģijas, programmas un darbības; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir papildu rādītāji līdztekus IKP, lai sniegtu precīzāku priekšstatu par šo īpašo reģionu sociālekonomiskajiem apstākļiem; uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāvelta agrīnai nepilnību konstatēšanai, lai nodrošinātu kohēzijas politikas atbalstu šo reģionu noturībai un novērstu jaunas attīstības līmeņu atšķirības visu veidu reģionos;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto pilotprojektu nolūkā sniegt īpašu atbalstu, kas pielāgots to reģionu konkrētajām problēmām, kuros notiek rūpniecības pārkārtošana; aicina Komisiju izdarīt secinājumus, pamatojoties uz šo izmēģinājuma projektu, un sagaida attiecīgos rezultātus vistuvākajā laikā; uzskata, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas, izmantojot holistisku pieeju, var sniegt iespējas labāk palīdzēt minētajiem reģioniem to attīstības stratēģijās un, plašākā nozīmē, veicināt diferencētu īstenošanu reģionu līmenī, bet tās arī var atbalstīt ar papildu sadarbību un zināšanu, kā arī pieredzes apmaiņu starp reģioniem; atzinīgi vērtē pasākumus, piemēram, iniciatīvu “Vanguard”, kas izmanto pārdomātas specializācijas stratēģija izaugsmes veicināšanai un rūpniecības atjaunotnei ES prioritārajās jomās;

17.  uzsver, ka sociālā un fiskālā konverģence palīdz sasniegt kohēzijas mērķi, vienlaikus uzlabojot vienotā tirgus darbību; uzskata, ka atšķirīgas darbības šajā jomā var nonākt pretrunā ar kohēzijas mērķi un vēl vairāk ietekmēt teritorijas, kas nepietiekami attīstās, vai teritorijas, kuras ir visneaizsargātākās pret globalizāciju, un vērš uzmanību uz to, ka mazāk attīstītajiem reģioniem joprojām ir jāpanāk pārējie Savienības reģioni; uzskata, ka kohēzijas politika varētu palīdzēt veicināt sociālo un fiskālo konverģenci (līdztekus ekonomiskajai un teritoriālajai konverģencei), nodrošinot pozitīvus stimulus; šajā sakarā uzsver iespēju pamatoties, piemēram, uz Eiropas sociālo tiesību pīlāru; aicina Komisiju pilnīgāk ņemt vērā šo aspektu Eiropas pusgadā, lai kohēzijas politikas sociālo dimensiju labāk saskaņotu ar ekonomikas politiku, vienlaikus pienācīgi iesaistot vietējās un reģionālās iestādes, lai palielinātu procesa efektivitāti un pastiprinātu līdzdalību;

Rīcības jomas

18.  atzinīgi vērtē spēcīgu tematisko koncentrāciju uz ierobežotu skaitu prioritāšu, kas saistītas ar ES lielajiem politikas mērķiem, vienlaikus ļaujot vadošajām iestādēm elastīgāk izstrādāt savas teritoriālās stratēģijas, pamatojoties vajadzībām un iespējām, pēc tam, kad ir veikta iekļaujoša vietēja un reģionāla apspriešanās attiecībā uz partnerības nolīgumu sagatavošanu; uzsver, ka nodarbinātībai (tostarp jauniešu bezdarba novēršanai), sociālai iekļaušanai, cīņai pret nabadzību, atbalstam inovācijai, digitalizācijai, atbalstam MVU un jaunuzņēmumiem, klimata pārmaiņām, aprites ekonomikai un infrastruktūrai vajadzētu būt turpmākās kohēzijas politikas prioritārajām jomām;

19.  atzinīgi vērtē Eiropas sociālo tiesību pīlāra pieņemšanu, kas ir progress sociālas Eiropas veidošanā; atgādina par savu stingru apņēmību attiecībā uz ESF, kas ir ESI fondu spēcīga un integrēta daļa, Garantiju jauniešiem, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu un Eiropas Solidaritātes korpusu, ņemot vērā to nozīmi, lai risinātu ar nodarbinātību, ekonomisko izaugsmi, sociālo iekļaušanu, māceklību un arodmācībām saistītās problēmas;

20.  uzsver, ka turpmākajā kohēzijas politikā vairāk būs jāuzsver aizsargāšana un atbalsts iedzīvotājiem un teritorijām, ko nelabvēlīgi ietekmējusi globalizācija (pārcelšanās, darbvietu zaudējumi), kā arī līdzīgas tendences ES iekšienē; aicina uzlabot koordināciju starp struktūrfondiem un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu, attiecīgos gadījumos, lai iekļautu, citstarp, pārcelšanu ES iekšienē;

21.  norāda, ka neaizsargātība pret klimata pārmaiņām dažādās teritorijās ievērojami atšķiras; uzskata, ka ESI fondi būtu jāizmanto pēc iespējas efektīvāk, lai palīdzētu ES sasniegt tās saistības saskaņā ar Parīzes klimata nolīgumu (COP21), piemēram, attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, energoefektivitāti vai labas prakses apmaiņu, jo īpaši mājokļu nozarē, un lai ņemtu vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus; uzstāj, ka dabas katastrofu gadījumā solidaritātes instrumentiem vajadzētu būt mobilizējamiem pēc iespējas ātrāk atkarībā no apstākļiem, un tam vienmēr jānotiek koordinēti;

22.  prasa izmantot ESI fondus, lai ilgtspējīgi risinātu demogrāfiskās problēmas (sabiedrības novecošana, iedzīvotāju skaita samazināšanās, demogrāfiskais spiediens, nespēja piesaistīt vai saglabāt pienācīgu cilvēkkapitālu), kas dažādos īpašos veidos ietekmē Eiropas reģionus; jo īpaši uzsver nepieciešamību sniegt pienācīgu atbalstu teritorijām, piemēram, konkrētiem tālākajiem reģioniem;

23.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 349. pantu ir jāizveido īpašs finansēšanas mehānisms laikposmam pēc 2020. gada, lai integrētu migrantus tālākajos reģionos, kuri saskaras ar lielāku migrācijas spiedienu, ņemot vērā to īpašās iezīmes, un tādējādi palīdzētu nodrošināt šo reģionu ilgtspējīgu attīstību;

24.  uzskata, ka ES fondu piešķiršanā ir jāievēro ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un būtu jāturpina veicināt deinstitucionalizāciju.

25.  uzsver, ka turpmākiem ieguldījumiem kultūras, izglītības, kultūras mantojuma, jaunatnes, sporta un ilgtspējīga tūrisma jomā, ir potenciāls radīt darbvietas, jo īpaši kvalitatīvas darbvietas jauniešiem, kā arī veicināt izaugsmi un uzlabot sociālo kohēziju, vienlaikus cīnoties pret nabadzību un diskrimināciju, kam ir īpaša nozīme, piemēram, attiecībā uz tālākajiem reģioniem, lauku un nomaļiem reģioniem; atbalsta kultūras un radošo nozaru attīstību, jo tās ir cieši saistītas ar inovāciju un radošumu;

Plānošanas satvars pēc 2020. gada

26.  uzsver, ka 7. ziņojums par kohēziju apliecina vajadzību līdzekļu piešķiršanā ņemt vērā papildu rādītājus, nevis tikai IKP uz vienu iedzīvotāju, kuram vajadzētu palikt kā galvenajam rādītājam, bet līdzekļu piešķiršanas mērķiem ir nepieciešams precīzāks ieskats sociālekonomiskajos apstākļos saskaņā ar konstatētajām problēmām un vajadzībām, tostarp apakšreģionālā līmenī; norāda, ka ir svarīgi pamatoties uz kvalitatīviem, uzticamiem, atjauninātiem, strukturētiem un pieejamiem datiem; tādēļ prasa, lai Komisija un Eurostat ar kohēzijas politiku saistītos datus sniegtu pēc iespējas sīkāk un ģeogrāfiskā sadalījumā, lai tādējādi plānošanas procesā atbilstīgi atspoguļotu reģionu vajadzības; atbalsta sociālo, vides un demogrāfisko kritēriju izmantošanu, jo īpaši bezdarba līmeņa un jauniešu bezdarba līmeņa izmantošanu;

27.  atbalsta integrētu pieeju pastiprināšanu un visnotaļ uzsver, ka ESF tā būtiskās teritoriālās dimensijas dēļ arī turpmāk ir jābūt neatņemamai Eiropas reģionālās politikas daļai, jo tam ir izšķiroši svarīga kohēzijas dimensija;

28.  uzsver, ka dotācijām arī turpmāk jābūt galvenajam kohēzijas politikas finansēšanas instrumentam, bet atzīst, ka finanšu instrumenti var būt efektīvi sviras efekta nodrošinātāji, un ka tie būtu jāveicina, ja tie rada pievienoto vērtību, un pamatojoties uz atbilstīgu ex ante novērtējumu; tomēr uzsver, ka to izmantošana nav pašpietiekama, to iedarbība ir atkarīga no vairākiem faktoriem (projekta, teritorijas vai riska veida) un ka visiem reģioniem neatkarīgi no to attīstības līmeņa jāvar brīvi noteikt piemērotāko finansējuma veidu; iebilstu pret jebkādiem saistošiem mērķiem attiecībā uz finanšu instrumentu izmantošanu;

29.  aicina vienkāršot finanšu instrumentu izmantošanas nosacījumus un veicināt to koordinēšanu ar dotācijām, lai nodrošinātu papildināmību, efektivitāti un atbilstību teritoriālajiem apstākļiem; uzsver administratīvās kapacitātes un pārvaldības kvalitātes nozīmību, kā arī valstu attīstības banku un iestāžu papildinošās lomas nozīmīgumu īpašu vietējām vajadzībām pielāgotu finanšu instrumentu īstenošanā; uzskata, ka ir nepieciešams pēc iespējas saskaņot noteikumus finanšu instrumentu jomā, neatkarīgi no to pārvaldības veida; ierosina papildus jau esošajiem kohēzijas politikas finanšu instrumentiem veicināt arī līdzdalības finanšu instrumentus;

30.  uzskata, ka kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai veicinošs faktors ir šīs politikas sasaiste ar tādu vidi, kas veicina ieguldījumus, efektivitāti un līdzekļu pareizu izmantošanu, tomēr uzsver, ka kohēzijas politika nav tikai instruments prioritāšu apmierināšanai, neatsaucoties uz tās mērķiem; uzsver, ka jāpiemēro saskaņota nostāja par Stabilitātes un izaugsmes paktu attiecībā uz ciklisko nosacījumu elastību, strukturālajām reformām un valsts investīcijām; uzskata, ka pasākumi, kas sasaista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, kā izklāstīts Regulā (ES) Nr. 1303/2013, būtu rūpīgi jāanalizē, tostarp iesaistot visas ieinteresētās personas; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver pielāgojumi tam, kāda sasaiste ir kohēzijas politikai ar Eiropas pusgadu, lai nostiprinātu tā teritoriālo un sociālo dimensiju un ņemtu vērā citus faktorus, kas palīdz sasniegt kohēzijas mērķus, piemēram, reālo konverģenci; aicina Komisiju šajā sakarā un Eiropas pusgada ietvaros izskatīt reģionālo un valsts līdzfinansējumu saskaņā ar ESI fondiem un to ietekmi uz valstu budžeta deficītu;

31.  prasa pastiprināt pārdomātas specializācijas stratēģijas, kā jaunu iespēju veikt ieguldījumus ilgtermiņa izaugsmes potenciālā, ņemot vērā straujās pārmaiņas tehnoloģiju jomā un globalizāciju; atzīst, ka ex ante nosacījumi ir noderīgi, bet uzsver, ka dažos gadījumos tie ir radījuši sarežģītības un kavēšanās faktoru programmu izstrādē un uzsākšanā; pieņem zināšanai Revīzijas palātas apsvērumus par ex ante nosacījumiem Īpašajā ziņojumā Nr. 15/2017; aicina Komisiju atbilstīgos gadījumos apsvērt ex ante nosacījumu skaita samazināšanu un šajā jomā nostiprināt proporcionalitātes un subsidiaritātes principu ievērošanu, maksimāli izmantojot esošos stratēģiskos dokumentus, ar kuriem tiktu nodrošināta turpmāko ex ante nosacījumu izpilde; uzsver, ka ex ante nosacījumu izpildei jābūt cieši saistītai ar ieguldījumu efektivitāti, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm;

32.  norāda, ka valsts pārvaldes kvalitāte un stabilitāte, kuras priekšnosacījumi ir laba izglītība, apmācība un vietēji pieejams konsultatīvais atbalsts, joprojām ir izšķirošs faktors reģionālai izaugsmei un ESI fondu efektivitātei; uzsver nepieciešamību uzlabot pārvaldības kvalitāti, kā arī nodrošināt, ka ir pieejama pietiekama tehniskā palīdzība, jo tam ir būtiska ietekme uz kohēzijas politikas pareizu īstenošanu, un tas var būtiski atšķirties dalībvalstīs, kā tas sevišķi pamanāms, piemēram, mazāk attīstīto reģionu gadījumā; jo īpaši aicina Komisiju izvērtēt turpmāko programmu JASPERS, ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas ieteikumus;

33.  atzinīgi vērtē pārmaiņas kohēzijas politikā, kas tagad vairāk vērsta uz rezultātiem un saturu, attālinoties no birokrātiskās domāšanas un virzoties uz rezultativitātes domāšanu, sniedzot vadošajām iestādēm lielāku elastību attiecībā uz to, kā sasniegt mērķus, bet vienlaikus ievērojot principus, citstarp, partnerības, pārredzamības un pārskatatbildības principus;

34.  uzskata, ka ir svarīgi turpināt cīņu pret krāpšanu, un mudina nodrošināt nulles toleranci pret korupciju;

Vienkāršota kohēzijas politika

35.  aicina Komisiju savos turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos ņemt vērā augsta līmeņa grupas par vienkāršošanu ieteikumus;

36.  uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt satvaru, kas garantē juridisko stabilitāti ar vienkāršiem, skaidriem un prognozējamiem noteikumiem, jo īpaši pārvaldības un pārbaužu jomā, lai tādējādi nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp rezultativitātes un vienkāršošanas mērķiem; prasa nākamajā plānošanas periodā samazināt tiesību aktu un vadlīniju daudzumu (uzmanīgi, lai, cieši sadarbojoties ar ieinteresētajam personām, nodrošinātu to nepieciešamo noteikumu un procedūru nepārtrauktību, kas ieinteresētajiem subjektiem un vadošajām iestādēm jau ir zināmas); prasa, lai attiecīgie dokumenti tiktu pārtulkoti visās ES valodās un lai, cik vien iespējams, netiktu pieļauta noteikumu retrospektīva piemērošana un interpretācija; prasa nodrošināt vienotu tiesisko regulējumu un vadlīnijas attiecībā uz pārrobežu projektiem;

37.  vienlaikus uzsver nepieciešamību izvairīties no pārmērīga regulējuma un padarīt darbības programmas par patiesiem stratēģiskajiem dokumentiem, kas būtu precīzāki un elastīgāki, paredzot vienkāršotu procedūru to grozīšanai plānošanas laikā (piemēram, dabas katastrofu gadījumā), lai tādējādi adekvāti reaģētu uz mainīgo globālo situāciju un reģionālo pieprasījumu;

38.  aicina izveidot patiesi vienotu noteikumu kopumu, kas jāievieš attiecībā uz ESI fondiem, tostarp vēl vairāk saskaņojot kopīgos noteikumus attiecībā uz instrumentiem, kas veicina viena un tā paša tematiskā mērķa sasniegšanu; uzskata, ka ir nepieciešams racionalizēt fondos paredzētās iepirkuma procedūras un paātrināt valsts atbalsta procedūras, gadījumos, kad pieprasīta atbilstība; atzinīgi vērtē konsekventāko pieeju tiešā pārvaldībā esošiem Eiropas fondiem un kohēzijas fondiem attiecībā uz valsts atbalstu saskaņotākā veidā un, plašākā nozīmē, saskaņotus noteikumus Eiropas mehānismiem, kas paredzēti vieniem un tiem pašiem saņēmējiem; uzsver, ka ir svarīga labāka papildināmība starp kohēzijas politiku un ES turpmāko pētniecības programmu, lai nosegtu visu ciklu no fundamentāliem pētījumiem līdz komerciālai izmantošanai; uzskata, ka tematiskā koncentrācija būtu jāsaglabā, lai dotu iespēju veidot dažādu finansējuma avotu sinerģiju projektu līmenī;

39.  ņem vērā darba grupas izveidi subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumos un gaida no minētās darba grupas konkrētus priekšlikumus, lai nostiprinātu šos divus principus kohēzijas politikas kontekstā; atbalsta šo principu piemērošanas nodrošināšanu, lai panāktu patiesu daudzlīmeņu pārvaldību, un tam ir vajadzīgas atbilstošas iespējas vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī citām ieinteresētajām personām;

40.  pauž nožēlu, ka Komisija nav nākusi klajā ar integrētāku novērtējumu attiecībā uz starpnozaru politikas jomām un nav ziņots par sinerģijām starp dažādām Eiropas politikas jomām; prasa izstrādāt vērienīgas stratēģijas, finansēšanas veidus un pasākumus, kas veicinātu sinerģijas ar citiem ES fondiem un piesaistītu papildu finansiālo atbalstu; uzsver, ka ir jāturpina optimizēt sinerģiju starp ESI fondiem un citiem Savienības instrumentiem, tostarp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), kā arī attiecībā uz citām centralizēti pārvaldītām programmām, tādām kā “Apvārsnis 2020”, kas papildina kohēzijas politiku, lai atbalstītu pētniecību un inovāciju;

41.  prasa nodrošināt, lai prasības plānošanas, īstenošanas un ESI fondu kontroles jomā turpmāk būtu balstītas diferenciācijas un proporcionalitātes principā, un pamatotas ar pārredzamiem un taisnīgiem kritērijiem, atkarībā no programmām piešķirtā finansējuma apjoma, riska profila, administratīvās izpildes kvalitātes un saņēmēju veiktās līdzfinansēšanas apjoma;

42.  uzskata, ka attiecībām starp Komisiju un vadošajām iestādēm ir jāvirzās uz savstarpējas uzticēšanās nodrošināšanu; šajā sakarībā atgādina, cik svarīga ir pienācīga un funkcionējoša daudzlīmeņu pārvaldības sistēma; aicina Komisiju pienācīgi novērtēt jau paveikto darbu publiskā finansējuma labas pārvaldības jomā, ieviešot marķēšanas principu attiecībā uz tām vadošajām iestādēm, kuras ir apliecinājušas savu spēju ievērot regulējumu; kontroles jomā aicina vairāk balstīties uz valsts un reģionālajiem noteikumiem, ja to efektivitāte ir pārbaudīta un apstiprināta;

43.  aicina nostiprināt vienotas revīzijas principu, paātrināt e-kohēzijas īstenošanu, kā arī vienkāršotu un standartizētu izmaksu pieņemšanu attiecībā uz abām iesaistītajām pusēm, jo, citstarp, ir pierādījies, ka to ir vieglāk īstenot un tā nav radījusi nekādas kļūdas; uzsver digitalizācijas potenciālu attiecībā uz uzraudzību un ziņošanu; uzskata, ka vajadzētu veicināt pieredzes apmaiņu, izveidojot zināšanu apmaiņas portālu, lai dalītos ar labas prakses piemēriem;

44.  aicina Komisiju nākt klajā ar idejām par to, kā uzlabot kohēzijas politikas reakciju uz neparedzētiem apstākļiem, un šajā sakarībā atkārto savu aicinājumu izveidot tāda veida rezerves, kas ļautu reģioniem izmantot papildu elastīgumu, neapdraudot darbības programmu ilgtermiņa mērķus;

Problēmas un iespējas

45.  pauž bažas par Komisijas nesenajiem paziņojumiem saistībā ar budžeta samazināšanu, kas nākamās daudzgadu finanšu shēmas kontekstā varētu ietekmēt kohēzijas politiku un kas izraisītu daudzu reģionu izslēgšanu no kohēzijas politikas; vēlas redzēt reģionu problemātikai atbilstošu vērienīgu budžetu un prasa nodrošināt, lai kohēzijas politika nekļūtu par pielāgojamu mainīgo rādītāju; atgādina, ka visu ES reģionu iekļaušana Eiropas Parlamenta skatījumā nav apspriežams jautājums; uzsver, ka "ekonomiskās attīstības grupu" teorija apliecina, ka ir svarīgs diferencēts atbalsts visiem ES reģioniem, tostarp reģioniem ar ļoti augstiem ienākumiem, kuriem jāsaglabā spēja konkurēt ar to konkurentiem pasaulē;

46.  uzskata, ka kohēzijas politika var palīdzēt reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, piemēram, drošības vai starptautiskajā aizsardzībā esošo bēgļu integrācijas jomā; tomēr uzsver, ka no kohēzijas politikas nevar gaidīt, lai tā atrisinātu visas krīzes, un iebilst pret kohēzijas politikas līdzekļu izmantošanu, lai segtu īstermiņa finansējuma vajadzības ārpus tās darbības jomas, atgādinot, ka tās mērķis ir ES sociālekonomiska attīstība gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā;

47.  atzīmē Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) pozitīvos rezultātus, tomēr tam ir jāiegulda vēl pārredzamāk un mērķtiecīgāk; uzsver, ka kohēzijas politikas un ESIF pamatā ir atšķirīgas koncepcijas un mērķi, kas dažos gadījumos var viens otru papildināt, bet ne cits citu aizstāt, neatkarīgi no tā, kāds ir reģionu attīstības līmenis, jo īpaši tāpēc, ka ESIF, atšķirībā no struktūrfondiem, lielākoties darbojas aizdevumu veidā; atgādina, cik svarīgi ir panākt pienācīgu nošķīrumu starp ESIF un kohēzijas politiku, kā arī konstatēt skaidras iespējas tos izmantot kombinēti;

48.  atkārtoti pauž savu piesaisti ilgtermiņa plānošanas periodam; uzskata, ka vienīgā ilgtspējīgā alternatīva pašreizējam 7 gadu posmam ir 5+5 gadu DFS periods, ar vidusposma pārskatīšanu; aicina Komisiju izstrādāt skaidru priekšlikumu, kurā būtu izklāstītas metodes 5+5 gadus ilgas finanšu shēmas praktiskai īstenošanai;

49.  prasa darīt visu iespējamo, lai nepieļautu kavēšanos jaunajā plānošanas periodā, lai tādējādi novērstu maksājumu kavējumus un saistību atcelšanu, kas kavē kohēzijas politikas pozitīvu rezultātu sasniegšanu; uzsver, ka ir svarīgi laikus iesniegt visus turpmākā tiesiskā regulējuma dokumentus visās oficiālajās valodās, lai tādējādi nodrošinātu visiem saņēmējiem taisnīgu un savlaicīgu informāciju;

50.  aicina veikt pasākumus, lai uzlabotu saziņu ar Eiropas iedzīvotājiem, tādējādi palielinot sabiedrības informētību par kohēzijas politikas konkrētiem sasniegumiem; aicina Komisiju nostiprināt to vadošo iestāžu un projektu virzītāju lomu, kuri izmanto inovatīvas vietējās komunikācijas metodes, informējot iedzīvotājus par fondu izmantošanas rezultātiem to teritorijās; uzsver, ka ir jāuzlabo informācija un komunikācija ne tikai lejupēji (ESI fondu panākumi), bet arī augšupēji (finansējuma iespējas), jo īpaši attiecībā uz mazu projektu organizētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus un plašas, institucionalizētas sadarbības platformas, lai nodrošinātu labāku pamanāmību un izpratnes veicināšanu;

51.  norāda, ka daži ES reģioni ir īpaši pakļauti Brexit sekām; uzsver, ka turpmākajai kohēzijas politikai būs maksimāli jāierobežo Brexit nelabvēlīgā ietekme uz citiem ES reģioniem, un aicina izskatīt iespēju turpināt partnerības teritoriālās sadarbības ietvaros,

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(6) Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedums lietās C-132/14 līdz C-136/14 Parlaments un Komisija/Padome, ECLI:EU:C:2015:813.
(7) Doc. 8463/17.
(8) Doc. 14263/17.
(9) Iammarino, S., Rodríguez-Pose, A., Storper, M. (2017), "Kāpēc reģionālā attīstība ir svarīga Eiropas ekonomikas nākotnei", WP 07/2017, Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts, Eiropas Komisija.
(10) OV C 306, 15.9.2017., 8. lpp.
(11) OV C 303, 19.8.2016., 94. lpp.
(12) OV C 316, 22.9.2017., 132. lpp.
(13) OV C 316, 22.9.2017., 124. lpp.
(14) OV C 76, 28.2.2018., 2. lpp.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0222.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0320.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321.
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0254.
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0245.
(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0316.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401.
(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0067.
(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0075.
(25) http://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/8631691/3-31012018-BP-EN.pdf/bdc1dbf2-6511-4dc5-ac90-dbadee96f5fb
(26) http://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/8701418/3-01032018-AP-EN/37be1dc2-3905-4b39-9ef6-adcea3cc347a

Juridisks paziņojums