Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2018. gada 19. aprīlis - StrasbūraGalīgā redakcija
Baltkrievija
 Filipīnas
 Stāvoklis Gazas joslā
 Kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma attiecībā uz minimālās pamatlikmes ievērošanas pienākumu *
 Finanšu sistēmas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai nepieļaušana ***I
 Mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšana un tirgus uzraudzība ***I
 Bioloģiskā ražošana un bioloģisko produktu marķēšana ***I
 Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes *
 Ieņēmumu un izdevumu tāme 2019. finanšu gadam, I iedaļa — Eiropas Parlaments
 Pētniecisko žurnālistu aizsardzība Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta
 Eiropas vērtību instruments, ar kuru tiek atbalstītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina demokrātiju, tiesiskumu un pamatvērtības Eiropas Savienībā
 Cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpšana divu Turcijā aizturēto un apcietināto Grieķijas karavīru gadījumā
 Līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošana
 Gada ziņojums par ES konkurences politiku
 Vilcināšanās vakcinēties un vakcinēšanās līmeņa pazemināšanās Eiropā
 Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošana
 Boloņas procesa īstenošana — pašreizējais stāvoklis un turpmākie pasākumi

Baltkrievija
PDF 333kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Baltkrieviju (2018/2661(RSP))
P8_TA(2018)0174RC-B8-0197/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ieteikumus par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Baltkrievijā notikušās parlamenta vēlēšanas 2016. gada 11. septembrī, prezidenta vēlēšanas 2015. gada 11. oktobrī un pašvaldību vēlēšanas 2018. gada 18. februārī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās (PV/AP) runaspersonas 2018. gada 20. februāra paziņojumu par pašvaldību vēlēšanām Baltkrievijā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2018. gada 25. marta paziņojumu par notikumiem pirms Brīvības dienas un tās laikā Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Baltkrieviju, jo īpaši 2016. gada 15. februāra secinājumus par sankciju atcelšanu 170 personām un trim Baltkrievijas uzņēmumiem un politiskā dialoga satvara izveidi, un ES un Baltkrievijas attiecību nosacījumiem nolūkā izstrādāt konstruktīvāku darba kārtību, jo īpaši attiecībā uz demokrātiskām reformām,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības 2017. gada 24. novembra augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus un laikposmam līdz 2020. gadam izvirzīto 20 mērķu apstiprināšanu nolūkā uzlabot iedzīvotāju apstākļus,

–  ņemot vērā komisāra J. Hahn 2018. gada janvāra vizīti Baltkrievijā un pašreizējās sarunas par ES un Baltkrievijas partnerības prioritātēm,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes lēmumu uz vienu gadu līdz 2019. gada februārim pagarināt atlikušos ierobežojošos pasākumus pret Baltkrieviju, tostarp ieroču embargo, iekšējām represijām izmantojamu preču eksporta aizliegumu un aktīvu iesaldēšanas un ceļošanas aizlieguma piemērošanu četrām personām, kas iekļautas sarakstā saistībā ar divu opozīcijas politiķu, viena uzņēmēja un viena žurnālista līdz šim nenoskaidroto pazušanu 1999. un 2000. gadā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas cilvēktiesību konvencijas, ko Baltkrievija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā 2018. gada 28. marta ziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc prezidenta vēlēšanām 2015. gadā un parlamenta vēlēšanām 2016. gadā Baltkrievijā 2018. gada 18. februārī notika pašvaldību vēlēšanas; tā kā Baltkrievijā joprojām nav ņemti vērā EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) un Venēcijas komisijas jau sen sniegtie ieteikumi par vēlēšanu tiesību aktiem un norisi; tā kā saskaņā ar ārvalstu diplomātiskajiem un Baltkrievijas novērotājiem 2018. gada februārī notikušās pašvaldību vēlēšanas kārtējo reizi uzskatāmi parādīja trūkumus minētajā jomā;

B.  tā kā ES 2016. gada februārī ir atcēlusi lielāko daļu no Baltkrievijas ierēdņiem un juridiskajām personām piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tā parādot labo gribu un mudinot Baltkrieviju uzlabot situāciju cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā;

C.  tā kā ES atkārtoti ir norādījusi, ka pamatbrīvību, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana ir skaidrs priekšnoteikums tam, lai varētu uzlabot un veidot turpmākas attiecības starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju; tomēr tā kā stāvoklis valstī joprojām raisa bažas, jo šajā ziņā tiek veikti vienīgi ļoti ierobežoti, pagaidu pasākumi;

D.  tā kā pagaidām nav īstenotas ilgi gaidītās konstitucionālās un likumdošanas reformas, kas ļautu veidot īstenu demokrātiju;

E.  tā kā nav mēģināts veikt vēlēšanu reformu un — kā to pierāda 2018. gada februāra pašvaldību vēlēšanas —, joprojām ir ļoti daudz smagu pārkāpumu un procesuālu nepilnību, tostarp ierobežojošs politisko tiesību juridiskais regulējums visos vēlēšanu kampaņu posmos un problēmas ar vēlēšanu novērošanu, balsošanu un skaitīšanu; tā kā brīvas un godīgas vēlēšanas Baltkrievijā nav notikušas kopš 1994. gada;

F.  tā kā novērot pašvaldību vēlēšanas starptautiskie novērotāji netika uzaicināti, savukārt Baltkrievijas novērotāji ir savākuši pārliecinošus materiālos pierādījumus par centieniem valsts mērogā mākslīgi uzpūst vēlētāju aktivitāti, kā arī konstatēta “karuseļveida balsošana”, kas pēdējos gados izmantota pirmo reizi;

G.  tā kā joprojām notiek iebiedēšana, tostarp aizturēti daudzi neatkarīgi un opozīcijas aktīvisti, politiķi un žurnālisti; tā kā kārtējo reizi ievērojami opozīcijas pārstāvji un prodemokrātiski noskaņoti cilvēktiesību aizstāvji nedrīkstēja piedalīties nesankcionētā mītiņā, kas notika Minskā 2018. gada 25. martā, lai atzīmētu Baltkrievijas neatkarības proklamēšanas 100. gadadienu, vai arī šie aktīvisti tika apcietināti, lai gan vēlāk lielāko daļa no viņiem atbrīvoja, neizvirzot apsūdzību;

H.  tā kā divi politieslodzītie — Mikhail Zhamchuzny un Dzmitry Palyenka — joprojām atrodas apcietinājumā;

I.  tā kā Eiropas Parlaments daudzus gadus ir atbalstījis Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību, tostarp 2004. gadā ir piešķīris Saharova balvu Baltkrievijas Žurnālistu apvienībai un 2006. gadā — Alaksandr Milinkievich;

J.  tā kā 2018. gada Brīvības dienas notikumi kārtējo reizi uzskatāmi parādīja, ka Baltkrievijas valdība netaisās atteikties no līdz šim piekoptās masveida represiju politikas pret pilsoņiem, kuri cenšas izmantot Konstitūcijā un starptautiskajos līgumos paredzētās tiesības;

K.  tā kā 2018. gada 24. janvārī Informācijas ministrija patvaļīgi bloķēja piekļuvi vadošajai neatkarīgajai ziņu vietnei Charter97.org Baltkrievijas teritorijā; tā kā ir sākti tiesvedības procesi pret neatkarīgiem blogeriem; tā kā Likuma par plašsaziņas līdzekļiem grozījumu projekts, ja to pieņemtu, radītu jaunus un būtiskus draudus vārda brīvībai valstī;

L.  tā kā 2016. gada 25. oktobrī Baltkrievija pieņēma pirmo Valsts rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kuru apstiprināja ar Baltkrievijas Ministru padomes rezolūciju un kurā noteikti galvenie darbības virzieni valsts cilvēktiesību saistību īstenošanā;

M.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām izpilda nāvessodu; tā kā ANO īpašais referents par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā ir norādījis, ka nāvessods Baltkrievijā ir izteikti strīdīga problēma, jo nepastāv neatkarīga tiesu vara un taisnīga lietas iztiesāšana;

N.  tā kā pašlaik ES un Baltkrievija risina sarunas par pielāgotām partnerības prioritātēm, kuru galvenās interešu jomas ir ekonomikas attīstība un modernizācija, iestāžu stiprināšana un laba pārvaldība, savienojamība un cilvēku savstarpējie kontakti; tā kā Baltkrievijas valdība vairākkārt ir paziņojusi, ka tā cenšas normalizēt attiecības ar ES, panākt atlikušo sankciju atcelšanu un vīzu režīma liberalizāciju; tomēr tā kā progress šajā ziņā pilnīgi noteikti ir atkarīgs no Baltkrievijas, kurai ir jāparāda politiskā griba un jāapņemas ievērot demokrātiskās vērtības, tiesiskumu un pamatbrīvības,

1.  atbalsta ES tik būtisko sadarbību ar Baltkrieviju, ja vien par priekšnosacījumu šādai sadarbībai izvirza konkrētus pasākumus virzībā uz demokratizāciju un pienākumu Baltkrievijas iestādēm pilnībā ievērot pamatbrīvības un cilvēktiesības;

2.  ar nožēlu konstatē, ka, neraugoties uz vairākkārtējiem aicinājumiem, nav īstenoti EDSO ODIHR un Venēcijas komisijas ieteikumi, kuri sniegti pēc prezidenta vēlēšanām 2015. gadā un parlamenta vēlēšanām 2016. gadā un kurus bija jāīsteno līdz 2018. gada pašvaldību vēlēšanām; aicina Baltkrievijas iestādes sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem nekavējoties atsākt darbu pie visaptverošām vēlēšanu reformām, kas būtu daļa no plašāka demokratizācijas procesa;

3.  nosoda žurnālistu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu Baltkrievijā saistībā ar pašvaldību vēlēšanām, tostarp nelegālu izraidīšanu no vēlēšanu iecirkņiem un brutālu apiešanos ar Belsat TV žurnālistu Andrus Kozel, kā arī ziņu portāla Charter97 bloķēšanu;

4.  mudina Baltkrievijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbloķēt vadošo neatkarīgo ziņu vietni Charter97.org, atsaukt Likuma par plašsaziņas līdzekļiem grozījumus, kuri, ja tos pieņemtu, apdraudētu vārda brīvību, un prasa izbeigt neatkarīgu blogeru vajāšanu par darbībām, kas ir vārda brīvības izpausmes;

5.  norāda, ka demokrātisko opozīcijas pārstāvju skaits vēlēšanu iecirkņu balsošanas vietās bija nesamērīgi zems salīdzinājumā ar iesniegto pieteikumu skaitu;

6.  pauž nožēlu par vairākkārtējo atteikšanos reģistrēt demokrātiskās opozīcijas partijas; prasa atcelt ierobežojumus un atvieglināt reģistrēšanas procedūras, ko piemēro politiskām partijām Baltkrievijā; uzsver, ka visām politiskajām partijām ir jāļauj īstenot neierobežotas politiskās darbības, jo īpaši vēlēšanu kampaņu laikā; prasa atcelt Baltkrievijas Kriminālkodeksa 193. panta 1. daļu, ar ko paredz kriminālatbildību par iesaistīšanos nereģistrētu organizāciju darbībās;

7.  pauž nožēlu par Baltkrievijas iestāžu nesamērīgo reakciju uz opozīcijas aktīvistu centieniem rīkot nesankcionētu mītiņu saistībā ar Brīvības dienas svinībām 2018. gada 25. martā, kā rezultātā vairāki desmiti personu tika arestētas, tostarp opozīcijas līderi un bijušie prezidenta amata kandidāti Mikalai Statkevich un Uladzimir Niakliaev; atgādina, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība ir cilvēka pamattiesības; uzsver, ka visos gadījumos, kad notiek smagi demokrātijas un pamatbrīvību pārkāpumi, tostarp palielinās politieslodzīto skaits, uz katru konkrēto lietu ir jābūt skaidrai ES reakcijai, kas atstāj iespaidu uz ES attiecībām ar Baltkrieviju;

8.  kategoriski prasa atbrīvot Mikhail Zhamchuzny un Dzmitry Paliyenka, divus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, kuri pašlaik ir aizturēti politisku iemeslu dēļ, kā arī prasa reabilitēt visus bijušos politieslodzītos un atjaunot viņu pilsoniskās un politiskās tiesības;

9.  aicina Baltkrievijas varas iestādes visos gadījumos nodrošināt, ka tiek ievēroti demokrātijas principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību instrumentiem, ko Baltkrievija ir ratificējusi;

10.  norāda, ka pamatbrīvību ievērošana ir viens no būtiskākajiem veselīgas demokrātijas elementiem; mudina Baltkrievijas iestādes iesaistīties konstruktīvā un atklātā dialogā ar demokrātisko opozīciju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai garantētu pilsoņu brīvības un tiesības, jo īpaši tiesības uz biedrošanos, mierīgu pulcēšanos un vārda brīvību, kā arī aicina radīt satvaru brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu pastāvēšanai;

11.  vēlreiz prasa Baltkrievijai ievērot globālo nāvessoda moratoriju, kas būtu pirmais pasākums virzībā uz galīgu nāvessoda atcelšanu; atgādina, ka nāvessods ir necilvēcīgs un pazemojošs, kam nav preventīvas ietekmes un kas izslēdz iespēju labot tiesu pieļautās kļūdas; ar nožēlu konstatē, ka 2018. gadā Baltkrievijas tiesas atkal vairākkārt ir piespriedušas nāvessodu;

12.  aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām gan Baltkrievijā, gan ārvalstīs; šajā kontekstā uzsver, ka ir jāatbalsta visi neatkarīgie informācijas avoti Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļi, kas raida baltkrievu valodā, un no ārzemēm;

13.  ņem vērā ES un Baltkrievijas nozaru dialogus tehniskā līmenī un sadarbības paplašināšanu tādās jomās kā ekonomiskās reformas, resursefektivitāte, zaļā ekonomika un vides aizsardzība; aicina EĀDD un Komisiju par prioritāti noteikt Baltkrievijas atomelektrostacijas drošību Astravjecā un panākt, lai progress ES un Baltkrievijas attiecībās būtu atkarīgs no tā, vai Baltkrievija palielina atklātumu un sadarbību, kā arī nodrošina pilnīgu atbilstību starptautiskajiem kodoldrošības un vides aizsardzības standartiem;

14.  pauž nožēlu, ka pašreizējais cilvēktiesību dialogs pagaidām nesniedz konkrētus rezultātus, un mudina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos atrast veidus un līdzekļus, kā veicināt cilvēktiesību pilnīgu un efektīvu aizsardzību Baltkrievijā; prasa atbrīvot visus politieslodzītos;

15.  ņem vērā pašreizējās sarunas par ES un Baltkrievijas partnerības prioritātēm un sagaida to drīzu noslēgšanu, kas padziļinās divpusējo sadarbību, nāks par labu abu pušu iedzīvotājiem un ļaus Baltkrievijai piekļūt plašākai finansiālai palīdzībai un sadarbībai, ja vien Baltkrievija veiks skaidrus un konkrētus pasākumus virzībā uz demokratizāciju un atklātumu, kas prioritārā kārtā ietver visaptverošu vēlēšanu reformu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas plānu palielināt piešķirtos finanšu palīdzības līdzekļus laikposmā no 2018. līdz 2020. gadam; prasa, lai Baltkrievijas valdība uzņemtos skaidrākas saistības īstenot reformas, un iesaka izveidot ceļvedi, kurā izklāstīti kritēriji ciešāku ES un Baltkrievijas attiecību veidošanai, kā arī aicina noteikt šādu saistību izpildes grafiku;

16.  mudina ES arī turpmāk sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem un aicina Komisiju cieši sadarboties ar Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forumu un ņemt vērā tā ieteikumus; mudina Baltkrievijas valdību nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību politikas veidošanas procesos vietējā un valsts līmenī, par paraugu ņemot Eiropas Padomes 2017. gada 27. novembrī pieņemtās pamatnostādnes; atzīmē aizvien lielāko mijiedarbību starp Baltkrieviju un šo organizāciju;

17.  šajā ziņā aicina EĀDD un Komisiju rast veidus, kā apmainīties ar informāciju ar Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām par pašreizējo ES un Baltkrievijas dialogu un sarunām;

18.  ar gandarījumu atzīmē, ka ir sākusies ES un Baltkrievijas mobilitātes partnerības īstenošana, un sagaida, ka tiks finalizēti ES un Baltkrievijas vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumi, kas būtu skaidrs ieguldījums cilvēku un uzņēmumu savstarpējo attiecību veidošanā;

19.  atzinīgi vērtē Minskas iestāžu lēmumu, ar ko no 2018. gada februāra atļauj Baltkrievijā bez vīzas īslaicīgi uzturēties ārvalstu pilsoņiem no 80 valstīm;

20.  atzinīgi vērtē progresu, kāds panākts ES un Baltkrievijas jauniešu apmaiņas un cilvēku savstarpējo kontaktu veicināšanā, tostarp izmantojot ES MOST mobilitātes shēmu, Erasmus +, programmu “Apvārsnis 2020” un Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas instrumentu (TAIEX), kā arī Baltkrievijas iesaistīšanos Boloņas procesā; prasa īstenot Boloņas procesu saskaņā ar ceļvedi, par ko panākta kopīga vienošanās starp Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) valstīm un Baltkrieviju, jo šāds process nāks par labu Baltkrievijas jauniešiem un padziļinās sakarus un cilvēku savstarpējos kontaktus starp ES un Baltkrieviju;

21.  prasa atjaunot mandātu ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā; aicina Baltkrievijas valdību pilnībā sadarboties ar īpašo referentu; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt un atbalstīt ANO īpašā referenta mandāta pagarināšanu un aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos sadarboties ar ANO īpašo referentu, lai uzlabotu situāciju valstī;

22.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojam, Eiropas Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Baltkrievijas iestādēm.


Filipīnas
PDF 410kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Filipīnām (2018/2662(RSP))
P8_TA(2018)0175RC-B8-0198/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas situāciju Filipīnās, jo īpaši 2016. gada 15. septembra rezolūciju(1) un 2017. gada 16. marta rezolūciju(2),

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2018. gada 16. marta paziņojumu par Filipīnām un Starptautisko Krimināltiesu,

–  ņemot vērā ES delegācijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas paziņojumus,

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā Komisijas un PV/AP 2018. gada 19. janvāra kopējo dokumentu par ES īpašā veicināšanas režīma ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai (VPS +) īstenošanas novērtējumu Filipīnās laikposmā no 2016. līdz 2017. gadam (SWD(2018)0032),

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein paziņojumus par Filipīnu valdības apsūdzībām, ka ANO īpašā referente pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos un citi cilvēktiesību aizstāvji bija iesaistīti terora aktos;

–  ņemot vērā rezultātus, kas panākti ASEAN un ES samitā par godu 40. gadadienai, kopš izveidots ASEAN un ES attiecību dialogs, un ņemot vērā ASEAN un ES rīcības plānu (2018-2022),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāja 2018. gada 23. februāra paziņojumu, ka senatores Leila De Lima paturēšana cietumā bez apsūdzības ir nepieņemama,

–  ņemot vērā diplomātiskās attiecības starp Filipīnām un ES (iepriekš Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK)), kuras tika izveidotas 1964. gada 12. maijā līdz ar Filipīnu vēstnieka Eiropas Ekonomikas kopienā iecelšanu,

–  ņemot vērā Filipīnu statusu, kura ir Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dibinātāja,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Romas statūtus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Filipīnām un ES jau sen ir nodibinātas diplomātiskās, ekonomiskās, kultūras un politiskās attiecības; tā kā ar partnerības un sadarbības nolīguma (PCA) ratifikāciju Eiropas Savienība un Filipīnas ir no jauna apstiprinājušas savu kopīgo apņemšanos sekmēt labas pārvaldības, demokrātijas, tiesiskuma principus, cilvēktiesības, sociālo un ekonomisko attīstību un mieru un drošību reģionā;

B.  tā kā tiek ziņots, ka kopš 2016. gada 1. jūlija Filipīnās notiekošajā narkotiku apkarošanas kampaņā, kas starptautiski pazīstama kā prezidenta R. Dutertes „karš pret narkotikām”, ir nogalināti aptuveni 12 000 cilvēku, tostarp sievietes un bērni; tā kā prezidents R. Duterte ir solījis turpināt narkotiku apkarošanas kampaņu līdz prezidenta pilnvaru termiņa beigām 2022. gadā; tā kā ES joprojām pauž dziļas bažas par daudzajām slepkavībām, kuras ir saistītas ar kampaņu pret nelikumīgajām narkotikām Filipīnās;

C.  tā kā Filipīnu valstspiederīgā, ANO īpašā referente jautājumos par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām Victoria Tauli-Corpuz tiek apsūdzēta terorismā un kopā ar 600 citām personām, tostarp pirmiedzīvotāju līderiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, ir iekļauta teroristisku organizāciju sarakstā, ko 2018. gada martā izveidoja Filipīnu valdība; tā kā uz ANO ekspertiem attiecas tiesiskā imunitāte; tā kā pret V. Tauli-Corpuz tika izvirzītas apsūdzības pēc tam, kad viņa nosodīja armijas uzbrukumus lumadu pirmiedzīvotājiem Mindanao; tā kā V. Tauli-Corpuz norādīja, ka pret pirmiedzīvotājiem, kuri miermīlīgi aizsargāja savu īpašumu, tika izmantota iebiedēšana, spīdzināšana un aresti;

D.  tā kā senatore Leila De Lima, cilvēktiesību aktīviste un augsta ranga Filipīnu prezidenta R. Dutertes narkotiku apkarošanas kampaņas kritiķe 2016. gada 19. septembrī tika atcelta no Senāta Tieslietu un cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājas amata un 2017. gada 23. februārī — arestēta; tā kā senatore Leila de Lima vadīja izmeklēšanu par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma Davao pilsētā laikā, kad prezidents R. Duterte bija šīs pilsētas mērs; tā kā pastāv nopietnas bažas, ka noziegumi, par kuriem apsūdz senatori Leila De Lima, ir gandrīz pilnībā safabricēti un politiski motivēti;

E.  tā kā Filipīnas iestāžu vēršanās pret pirmiedzīvotājiem rada nopietnas bažas; tā kā decembra beigās ANO brīdināja par lumadu pirmiedzīvotāju masveida cilvēktiesību pārkāpumiem Filipīnu salā Mindanao; tā kā ANO eksperti lēš, ka kopš 2017. gada oktobra ir pārvietoti vismaz 2500 lumadi; tā kā pastāv bažas, ka dažus no šiem uzbrukumiem motivēja nepamatotas aizdomas, ka lumadi ir iesaistīti teroristu grupējumos vai ka tie pretojas ieguves darbībām uz savas senču zemes;

F.  tā kā Filipīnas 2000. gada 28. decembrī parakstīja Romas Statūtus un 2011. gada 30. augustā tos ratificēja; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas prokurors (SKT) ir uzsācis sākotnēju izmeklēšanu par situāciju Filipīnās, lai analizētu noziegumus, kuri, iespējams, pastrādāti valstī vismaz kopš 2016. gada 1. jūlija saistībā ar narkotiku apkarošanas kampaņu, ko uzsāka Filipīnu valdība;

G.  tā kā 2018. gada 19. martā ANO oficiāli paziņoja SKT, ka Filipīnas 2018. gada 17. martā iesniedza rakstisku paziņojumu par izstāšanos no Romas Statūtiem;

H.  tā kā Filipīnu Pārstāvju palāta 2017. gada 7. martā apstiprināja likumprojektu par nāvessoda atjaunošanu; tā kā likumprojektam vēl ir vajadzīga senāta piekrišana pirms prezidents var to parakstīt un tādējādi tas kļūst par likumu; tā kā prezidents R. Duterte ir izvērsis aktīvu kampaņu par nāvessoda atjaunošanu; tā kā nāvessoda atjaunošana būtu nepārprotams Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) otrā fakultatīvā protokola pārkāpums, kuru Filipīnas parakstīja 2007. gadā;

I.  tā kā „Transparency International“ ikgadējā korupcijas reitingā Filipīnas ieņem 111. vietu no 180 valstīm;

J.  tā kā aizvien vairāk samazinās pilsoniskās sabiedrības darbības iespējas; tā kā tiek ziņots, ka cilvēktiesību aizstāvji aizvien biežāk Filipīnās saskaras ar naidīgu vidi; tā kā prezidents R. Duterte ir izplatījis paziņojumus, kuros pausts mudinājums policijai uzbrukt cilvēktiesību grupām un aizstāvjiem;

K.  tā kā pastāv risks, ka personām, kuras publiski izsakās par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, tiks aizliegs ieceļot Filipīnās;

L.  tā kā prezidents R. Duterte vairākkārt ir noniecinoši un pazemojoši izteicies par sievietēm un ir atkārtoti attaisnojis izvarošanu un aicinājis nošaut sievietes;

M.  tā kā pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un aktīvistiem regulāri tiek vērsti draudi, iebiedēšana un vardarbība, jo viņi cenšas nodot atklātībai iespējamu sodīšanu bez tiesas sprieduma vai citus iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus Filipīnās; tā kā LGTBI kopiena saskaras ar pastāvīgu iebiedēšanu;

N.  tā kā Filipīnas ir Eiropas Savienības Vispārējās preferenču shēmas (VPS+) saņēmējvalsts;

O.  tā kā ES un Filipīnu partnerības un sadarbības nolīgumā pausts aicinājums izveidot jēgpilnu dialogu par cilvēktiesībām, ko īstenotu Darba grupa jautājumos par cilvēktiesībām,

1.  aicina Filipīnu valdību nekavējoties izbeigt sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, aizbildinoties ar „karu pret narkotikām“; stingri nosoda daudzos gadījumus, kad notiek sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, un bruņoto spēku un kārtības grupējumu darbību, kas saistītas ar narkotiku apkarošanas kampaņu; izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm; pauž dziļas bažas par saņemtajiem ticamajiem ziņojumiem par to, ka Filipīnu policija vilto pierādījumus, lai attaisnotu sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, un ka tas galvenokārt skar ārkārtīgi nabadzīgos pilsētu iedzīvotājus;

2.  norāda, ka valdība nesen ir uzsākusi iniciatīvas, lai nodrošinātu vienotāku un iekļaujošāku pieeju narkotiku apkarošanai, pamatojoties uz izpildi, tiesiskumu, interešu aizstāvēšanu un rehabilitāciju un integrāciju; atzinīgi vērtē Filipīnās 2017. gada 25. septembrī iesniegto Senāta Rezolūciju Nr. 516, kurā pausts mudinājums iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus, lai „izbeigtu slepkavību virkni, īpaši mūsu bērnu slepkavības“; aicina valdību par prioritāti noteikt cīņu pret narkotiku tirdzniecības tīkliem un ievērojamiem narkotiku baroniem, tā vietā, lai vajātu maza mēroga patērētājus; uzsver, ka Filipīnu iestādēm ir jāturpina cīņa pret nelikumīgajām narkotikām, pievēršot uzmanību sabiedrības veselībai un pilnīgi ievērojot likumā paredzēto kārtību saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem; prasa valdībai pieņemt konkrētu nevardarbīgu politiku;

3.  aicina iestādes pilnībā sadarboties saskaņā ar ANO īpašām procedūrām; aicina Filipīnu iestādes nekavējoties veikt objektīvas un pamatotas izmeklēšanas par šādiem gadījumiem, kad notiek sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, sākt kriminālvajāšanu un saukt pie atbildības visus vainīgos; aicina ES un dalībvalstis atbalstīt ANO vadīto izmeklēšanu par slepkavībām Filipīnās un saukt pie atbildības vainīgos;

4.  atkārto aicinājumu Filipīnu iestādēm atbrīvot senatori Leila De Lima un nodrošināt viņai atbilstošus drošības un sanitāros apstākļus, kamēr viņa atrodas apcietinājumā; tāpat atkārto aicinājumu iestādēm garantēt taisnīgu tiesu un atsaukt visas pret viņu izvirzītās politiski motivētās apsūdzības; aicina ES arī turpmāk cieši uzraudzīt senatores Leila De Lima lietu;

5.  aicina Filipīnu iestādes svītrot cilvēktiesību aizstāvjus no teroristu saraksta, atsaukt visas pret viņiem vērstās apsūdzības un ļaut viņiem mierīgi veikt savus pienākumus; atgādina Filipīnu iestādēm, ka uz Victoria Tauli-Corpuz attiecas imunitāte saskaņā ar 1946. gada Konvenciju par privilēģijām un imunitāti;

6.  atzinīgi vērtē SKT iniciatīvu izmeklēt iespējamus noziegumus pret cilvēci saistībā ar slepkavībām, kas notika „karā pret narkotikām“; aicina Filipīnu valdību pilnībā sadarboties ar Starptautiskās Krimināltiesas Prokuratūru, kura veic sākotnēju izmeklēšanu par Filipīnām; pauž dziļu nožēlu par Filipīnu valdības lēmumu uzsākt izstāšanos no Romas Statūtiem; aicina valdību atcelt šo lēmumu;

7.  atkārto dziļas bažas par Pārstāvju palātas lēmumu atjaunot nāvessodu; no jauna aicina Filipīnu iestādes nekavējoties apstādināt notiekošās procedūras nāvessoda atjaunošanai; atgādina, ka ES nāvessodu uzskata par nežēlīgu un necilvēcīgu sodu, kas nedarbojas kā līdzeklis atturēšanai no noziedzīgas rīcības; aicina Filipīnu valdību atturēties no minimālā vecuma pazemināšanas, kuru sasniedzot iestājas kriminālatbildība;

8.  pauž satraukumu par aizvien lielāko korupciju pašreizējās Filipīnu valdības laikā; aicina Filipīnu iestādes pastiprināt pūliņus efektīvā korupcijas apkarošanā; uzsver, cik svarīgi šajā ziņā ir ievērot demokrātijas un tiesiskuma pamatprincipus;

9.  nosoda draudus, pazemošanu, iebiedēšanu un vardarbību, kas vērsta pret tiem, to vidū pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un aktīvistiem, kuri cenšas nodot atklātībai iespējamu sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma vai citus iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus Filipīnās; mudina Filipīnu valdību nodrošināt, ka cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un aktīvisti var veikt savu darbu labvēlīgā vidē un nebaidoties no represijām;

10.  mudina Filipīnas vairs nenoteikt aizliegumu ieceļot valstī personām, kuras tiek uzskatītas par prezidenta R. Dutertes politikas kritiķēm;

11.  mudina Filipīnas ievērot starptautiskajās tiesībās noteiktos pienākumus aizsargāt pirmiedzīvotāju cilvēktiesības, tostarp arī bruņota konflikta laikā;

12.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un atgādina, ka šāda vardarbība ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums un iedragā sieviešu un meiteņu cieņu; stingri nosoda prezidenta R. Dutertes pazemojošos un naidīgos izteikumus par sievietēm cīnītājām; atgādina prezidentam, ka valdības bruņoto spēku kūdīšana uz seksuālu vardarbību bruņota konflikta laikā ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums; aicina prezidentu izturēties pret sievietēm ar cieņu un atturēties no kūdīšanas uz vardarbību pret sievietēm;

13.  mudina ES un tās dalībvalstis apsvērt Filipīnu Republikas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes pirms tam, kad 2018. gada beigās beidzas tās pašreizējais dalības termiņš;

14.  atgādina Filipīnu iestādēm par tās pienākumiem, kas noteikti starptautiskajās tiesībās, VPS+ shēmā un PSN, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, un par sekām šo pienākumu neizpildes gadījumā; uzsver — kaut gan VPS+ konvenciju īstenošanas progress lielā mērā ir bijis pozitīvs, joprojām pastāv bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar narkotiku apkarošanu; šajā sakarībā atgādina tā iepriekšējo 2017. gada 16. marta rezolūciju par Filipīnām un aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu izmantot visus pieejamos instrumentus, tostarp PSN, lai pārliecinātu Filipīnas izbeigt sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma saistībā ar narkotiku apkarošanas kampaņu, un, ja netiek panākti būtiski uzlabojumi, uzsākt procesuālas darbības, kuru rezultātā varētu uz laiku atcelt VPS+ preferences; aicina ES izmantot visus pieejamos instrumentus, lai palīdzētu Filipīnu valdībai ievērot savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Filipīnu prezidentam, valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ASEAN dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0349.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0088.


Stāvoklis Gazas joslā
PDF 326kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par stāvokli Gazas joslā (2018/2663(RSP))
P8_TA(2018)0176RC-B8-0191/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Izraēlas un palestīniešu konfliktu un miera procesu Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni 2018. gada 31. marta paziņojumu un viņas runaspersonas 2018. gada 5. un 7. aprīļa, kā arī 19. februāra paziņojumus,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra António Guterres 2018. gada 5. aprīļa paziņojumu un viņa runaspersonas 2018. gada 30. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas prokurores Fatou Bensouda 2018. gada 8. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas un Drošības padomes attiecīgās rezolūcijas,

–  ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,

–  ņemot vērā ANO 1990. gada Pamatprincipus tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem par spēka un šaujamieroču lietošanu,

–  ņemot vērā ANO 2017. gada jūlija ziņojumu "Gaza desmit gadus vēlāk",

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Lielais atgriešanās gājiens — sešu nedēļu iknedēļas masu protests sākās 2018. gada 30. martā Gazas josla, un to rīkoja pilsoniskās sabiedrības grupas; tā kā Hamas un citas palestīniešu grupējumi aicināja iedzīvotājus pievienoties gājienam; tā kā Izraēlas varas iestādes ziņoja, ka to aizsardzības spēki tika apmētāti ar akmeņiem un degbumbām un ka daži protestētāji mēģināja šķērsot žogu un iekļūt Izraēlā;

B.  tā kā 2018. gada 30. martā, 6. aprīlī un 13. aprīlī Izraēlas aizsardzības spēki (IDF) atklāja uguni uz protestētājiem, izmantojot kaujas munīciju; tā kā nogalēti ir 30 palestīnieši un vairāk nekā 2000 ir ievainoti, tostarp daudzi bērni un sievietes;

C.  tā kā ANO ģenerālsekretārs António Guterres, PV/AP Federika Mogerīni un vairāki citi starptautiskie dalībnieki ir aicinājuši veikt neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par šiem vardarbīgajiem notikumiem, jo īpaši attiecībā uz kaujas munīcijas izmantošanu;

D.  tā kā ANO Pamatprincipi tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem par spēka un šaujamieroču lietošanu pieļauj šaujamieroču tiešu nāvējošu izmantošanu vienīgi tādos apstākļos, kas noteikti minēto Pamatprincipu 9. principā;

E.  tā kā Hamas ir ES teroristisko organizāciju sarakstā un aicina sagraut Izraēlu; tā kā turpinās raķešu raidīšana no Gazas uz Izraēlas teritoriju; tā kā pēdējo pāris nedēļu laikā ir palielinājies pret Izraēlu vērstu terora aktu skaits un militāru incidentu eskalācija Gazā un tās apkaimē;

F.  tā kā saskaņā ar ANO datiem 1,3 miljoniem cilvēku Gazā ir nepieciešama humānā palīdzība, 47 % no mājsaimniecībām cieš no smagas vai vidēji smagas pārtikas nepietiekamības, 97 % no pievadītā ūdens nav derīgi lietošanai cilvēku uzturā, 80 % enerģijas vajadzību netiek apmierinātas, un vairāk nekā 40 % iedzīvotāju ir bezdarbnieki;

G.  tā kā Hamas turpina kontrolēt iedzīvotājus un izdarīt spiedienu Gazas joslā, kas joprojām ir patvērums starptautiski noteiktām teroristiskām organizācijām; tā kā Hamas vadītās iestādes būtiski ierobežo pamatbrīvības, tostarp biedrošanās un vārda brīvību; tā kā līdztekus blokādei palestīniešu sašķeltība vēl vairāk samazina Gazas vietējo iestāžu spēju sniegt pamatpakalpojumus; tā kā nesenais atentāta mēģinājums pret palestīniešu premjerministru Rami Hamdallah, kad viņš apmeklēja šo teritoriju, noveda vēl dziļākā strupceļā palestīniešu samierināšanās procesu;

H.  tā kā Avera Mengistu, emigrants no Etiopijas uz Izraēlu un palestīniešu beduīns no Izraēlas Hisham al-Sayed, kuriem abiem ir psihosociāla invaliditāte, visticamāk tiek turēti nelikumīgā apcietinājumā Gazas joslā, bez jebkādām saziņas iespējām; tā kā Izraēlas karavīru Hadar Goldin un Oron Shaul mirstīgās atliekas joprojām atrodas pie Hamas Gazā;

1.  prasa nodrošināt vislielāko savaldību un uzsver, ka prioritātei ir jābūt vardarbības eskalācijas un zaudētu dzīvību nepieļaušanai;

2.  pauž nožēlu par zaudētajām dzīvībām; nosoda nevainīgu palestīniešu demonstrantu nogalināšanu un ievainošanu Gazas joslā pēdējo trīs nedēļu laikā, un mudina IDF atturēties no nāvējoša spēka izmantošanas pret neapbruņotiem protestētājiem; izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm; atkārtoti uzsver, ka ir jānodrošina ātra medicīnas aprīkojuma piegāde tiem, kam tā vajadzīga, un humānu apsvērumu dēļ jāatļauj pārvietošana uz slimnīcām ārpus Gazas;

3.  atzīst, ka Izraēlai ir problēmas drošības jomā un tai ir jāizsargā sava teritorija un robežas, bet jāizmanto ir samērīgi līdzekļi; nosoda Hamas un citu kaujinieku grupējumu teroristiskos uzbrukumus Izraēlai no Gazas joslas, tostarp raķešu raidīšanu, iefiltrēšanos Izraēlas teritorijā un tuneļu būvniecību; pauž bažas par to, ka Hamas, šķiet, ir vērsts uz spriedzes eskalāciju; stingri nosoda Hamas ilgstošo taktiku —izmantot civiliedzīvotājus par aizsegu teroristu darbībām;

4.  uzsver, ka palestīniešiem ir tiesības miermīlīgi protestēt, likumīgi izmantojot savas pamattiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību; aicina tos, kas vada protestus Gazas joslā, izvairīties no jebkādas kūdīšanas uz vardarbību, un nodrošināt, ka visi protesti, demonstrācijas un pulcēšanās joprojām ir pilnīgi nevardarbīgi un tos nevar izmantot citiem mērķiem; aicina Izraēlu ievērot pamattiesības uz miermīlīgu protestu;

5.  atbalsta prasības veikt neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par šiem vardarbīgajiem notikumiem; pieņem zināšanai Izraēlas aizsardzības spēku izveidoto faktu vākšanas novērtējuma mehānismu, lai pārskatītu IDF rīcību un specifiskus incidentus, kas notika uz Izraēlas un Gazas robežas kopš 2018. gada 30. marta; atgādina, cik svarīga ir saukšana pie atbildības, un ka nāvējoša spēka izmantošana pret protestētājiem, kuri nerada nenovēršamus draudus dzīvībai vai smagus ievainojumus, ir starptautisko cilvēktiesību aktu pārkāpums un — saistībā ar okupāciju — tas ir smags Ceturtās Ženēvas konvencijas pārkāpums;

6.  ar dziļām bažām norāda uz vairākos ANO ziņojumos pausto brīdinājumu, ka ap 2020. gadu Gazas josla varētu būt jau neapdzīvojama; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka veselības aprūpes nozare ir tuvu sabrukumam, jo slimnīcās katastrofāli trūkst zāļu, aprīkojuma un elektrības; prasa nodrošināt tūlītējus un nozīmīgus starptautiskus centienus Gazas atjaunošanai un atveseļošanai, lai atvieglotu humanitāro krīzi; atzinīgi vērtē darbu, ko veic ANO Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), sniedzot pārtikas palīdzību, piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei, un citus būtiskus pakalpojumus 1,3 miljoniem Palestīnas bēgļu;

7.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem izbeigt Gazas joslas blokādi un izolāciju, kura ir izraisījusi nepieredzētu, aizvien smagāku humanitāro krīzi šajā reģionā;

8.  atkārtoti prasa nodrošināt Palestīniešu pašpārvaldes atjaunošanu Gazas joslā, lai tā varētu uzņemties valdības funkcijas, un tam ir jābūt prioritātei; aicina visus palestīniešu grupējumus atsākt centienus panākt izlīgumu, kas ir svarīgi arī lai uzlabotu iedzīvotāju situāciju Gazā; uzsver, ka palestīniešu savstarpējais izlīgums, tostarp tik ilgi atliktās prezidenta un parlamenta vēlēšanas, ir svarīgi aspekti, lai panāktu divu valstu risinājumu, un tas arī turpmāk ES ir jāatbalsta, izmantojot inovatīvas darbības; prasa nodrošināt visu kaujinieku grupējumu Gazas joslā atbruņošanos;

9.  prasa atbrīvot un atgriezt Izraēlā Avera Mengistu un Hisham al-Sayed; prasa atdot Hadar Goldin un Oron Shaul mirstīgās atliekas un izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm; prasa atdot nogalināto palestīniešu mirstīgās atliekas;

10.  atkārtoti aicina visas konfliktā iesaistītās puses pilnībā ievērot aizturēto un ieslodzīto tiesības;

11.  atgādina, ka situācija Gazas joslā ir jāskata plašākā kontekstā — saistībā ar Tuvo Austrumu miera procesu; atkārtoti norāda, ka ES galvenais mērķis ir, pamatojoties uz 1967. gada robežām, panākt divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konfliktam, tostarp to, ka Jeruzaleme tiktu atzīta par abu valstu galvaspilsētu, Izraēla būtu droša valsts, tai kaimiņos tiktu izveidota neatkarīga, demokrātiska un dzīvotspējīga Palestīnas valsts un abas valstis pastāvētu līdzās mierā un drošībā, pamatojoties uz tiesībām uz pašnoteikšanos un starptautisko tiesību pilnīgu ievērošanu;

12.  uzsver, ka nevardarbīgi līdzekļi, cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošana, ko īsteno gan valsts, gan nevalstiskie dalībnieki, ir vienīgais veids, kā panākt ilgtspējīgu risinājumu un taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; uzskata arī, ka turpmāka vardarbība, terora akti un kūdīšana uz vardarbību ir pilnīgā pretrunā centieniem rast miermīlīgu divu valstu risinājumu; norāda, ka apņemšanās efektīvi apkarot vardarbību, terorismu, naida kurināšanu un kūdīšanu ir būtiska, lai atjaunotu uzticību un lai novērstu situācijas saasināšanos, kas vēl vairāk mazinās izredzes panākt mieru;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Knesetam, Izraēlas prezidentam un valdībai, Palestīniešu likumdošanas padomei un Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam.


Kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma attiecībā uz minimālās pamatlikmes ievērošanas pienākumu *
PDF 308kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz minimālās pamatlikmes ievērošanas pienākumu groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (COM(2017)0783 – C8-0007/2018 – 2017/0349(CNS))
P8_TA(2018)0177A8-0124/2018

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2017)0783),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0007/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0124/2018),

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.


Finanšu sistēmas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai nepieļaušana ***I
PDF 393kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un Direktīvu 2009/101/EK (COM(2016)0450 – C8-0265/2016 – 2016/0208(COD))
P8_TA(2018)0178A8-0056/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0450),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 50. un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0265/2016),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 12. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 19. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0056/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 19. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/..., ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/843.)

(1) OV C 459, 9.12.2016., 3. lpp.
(2) OV C 34, 2.2.2017., 121. lpp.


Mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšana un tirgus uzraudzība ***I
PDF 393kWORD 58k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību (COM(2016)0031 – C8-0015/2016 – 2016/0014(COD))
P8_TA(2018)0179A8-0048/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0031),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8‑0015/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0048/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 19. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību, un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 595/2009 un atceļ Direktīvu 2007/46/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/858.)

(1) OV C 303, 19.8.2016., 86. lpp.
(2) Ar šo nostāju aizstāj 2017. gada 4. aprīlī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0097).


Bioloģiskā ražošana un bioloģisko produktu marķēšana ***I
PDF 137kWORD 62k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. XXX/XXX [Oficiālo kontroļu regula] un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 (COM(2014)0180 – C7-0109/2014 – 2014/0100(COD))
P8_TA(2018)0180A8-0311/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0180),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 42. pantu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0109/2014),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 43. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesnieguši Luksemburgas Deputātu palātas priekšsēdētājs un Austrijas Federālā padome un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 15. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 4. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0311/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 19. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/848.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par pagaidu eksperimentiem ar bioloģiskajām šķirnēm

Komisija atzīst vajadzību paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem jārada bioloģiskajai ražošanai piemērotas bioloģiskās šķirnes.

Lai noteiktu bioloģiskajai ražošanai piemērotu bioloģisko šķirņu īpašību apraksta kritērijus, kā arī lai paredzētu nosacījumus, ar kuriem bioloģiskajai ražošanai piemērotas bioloģiskās šķirnes var audzēt tirdzniecībai, Komisija vēlākais 6 mēnešus pēc šīs regulas piemērošanas datuma organizēs pagaidu eksperimentu.

Šis pagaidu eksperiments palīdzēs gan noteikt kritērijus, kas izmantojami, lai aprakstītu bioloģiskajai ražošanai piemērotu bioloģisko šķirņu atšķirīgumu, viendabīgumu, noturīgumu un attiecīgā gadījumā audzēšanas vērtību un izmantojumu, gan arī precizēt citus tirdzniecības nosacījumus, piemēram, marķēšanas un iepakošanas nosacījumus. Šajos nosacījumos un kritērijos tiks ņemti vērā bioloģiskās lauksaimniecības īpašās vajadzības un mērķi, piemēram, ģenētiskās daudzveidības uzlabošana, izturība pret slimībām un pielāgošanās klimatiskajiem un augsnes apstākļiem. Lai uzraudzītu pagaidu eksperimenta norisi, tiks sagatavoti gada ziņojumi.

Eksperiments ilgs septiņus gadus, un tam būs vajadzīgi pietiekami daudzumi; eksperimenta ietvaros dalībvalstis var tikt atbrīvotas no atsevišķiem pienākumiem, kas noteikti Direktīvā 66/401/EEK, Direktīvā 66/402/EEK, Direktīvā 68/193/EEK, Direktīvā 2002/53/EK, Direktīvā 2002/54/EK, Direktīvā 2002/55/EK, Direktīvā 2002/56/EK, Direktīvā 2002/57/EK, Direktīvā 2008/72/EK un Direktīvā 2008/90/EK.

Komisija novērtēs šā eksperimenta rezultātus ar mērķi ierosināt grozījumus prasībās, kas paredzētas horizontālajos tiesību aktos par sēklu un cita augu reproduktīvā materiāla tirdzniecību, tās pielāgojot bioloģiskajai ražošanai piemērotu bioloģisko šķirņu īpašībām.

Komisijas paziņojums par 55. pantu

Komisija uzsver, ka sistemātiski izmantot Regulas (ES) Nr. 182/2011 (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.) 5. panta 4. punkta otrās daļas b) apakšpunktu ir pretrunā minētās regulas burtam un garam. Šī norma jāizmanto tikai tad, ja ir īpaša vajadzība atkāpties no pamatprincipa, proti, ka Komisija īstenošanas akta projektu var pieņemt tad, ja atzinums nav sniegts. Otrās daļas b) apakšpunktu, kas ir 5. panta 4. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma izņēmums, nedrīkst uzskatīt par tādu, par kura izmantošanu likumdevējs var izšķirties pēc saviem ieskatiem; tas jāinterpretē šauri, un tātad tā izmantošana jāpamato.

(1) OV C 12, 15.1.2015., 75. lpp.
(2) OV C 19, 21.1.2015., 84. lpp.


Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes *
PDF 596kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2017)0677 – C8-0424/2017 – 2017/0305(NLE))
P8_TA(2018)0181A8-0140/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2017)0677),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 148. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0424/2017),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0140/2018),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Lēmuma priekšlikums
1. apsvērums
(1)  Lai sasniegtu mērķus par pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kuri izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, dalībvalstīm un Savienībai jāizstrādā koordinēta stratēģija nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku, kā arī darba tirgus, kas spēj reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. Dalībvalstīm, ņemot vērā valsts praksi attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju atbildību, nodarbinātības veicināšana jāuzskata par vispārsvarīgu jautājumu un sava darbība šajā sakarā jākoordinē Padomē.
(1)  Lai sasniegtu sociālās tirgus ekonomikas, pilnīgas nodarbinātības un sociālās attīstības mērķus, kas izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, dalībvalstīm un Savienībai jāizstrādā un jāīsteno efektīva un koordinēta stratēģija nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot iekļaujošu darba tirgu, kas atbilst ekonomikas, sociālajai, tehnoloģijas un vides realitātei un izmaiņām, un lai aizsargātu visu darba ņēmēju labklājību ar kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku. Dalībvalstīm, ņemot vērā valsts praksi attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju atbildību, nodarbinātības veicināšana jāuzskata par vispārsvarīgu jautājumu un sava darbība šajā sakarā jākoordinē Padomē
Grozījums Nr. 2
Lēmuma priekšlikums
2. apsvērums
(2)  Savienībai ir jāapkaro sociālā atstumtība un diskriminācija un jāsekmē sociālais taisnīgums un aizsardzība, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesība. Nosakot un īstenojot politiku un darbības, Savienībai ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu un augsta līmeņa izglītību un mācībām.
(2)  Savienībai ir jāapkaro visu veidu nabadzība, sociālā atstumtība un diskriminācija visās dzīves jomās un jāsekmē sociālais taisnīgums un aizsardzība, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesība. Šo vispārējo mērķi būtu arī jāpanāk ar Savienības tiesību aktiem un politiku citās jomās. Nosakot un īstenojot politiku un darbības, Savienībai ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu un augsta līmeņa izglītību un mācībām. Savienībai ir jāveicina visu iedzīvotāju aktīva dalība ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.
Grozījums Nr. 3
Lēmuma priekšlikums
3. apsvērums
(3)  Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Savienība ir izstrādājusi un īstenojusi politikas koordinēšanas instrumentus fiskālās, makroekonomiskās un strukturālās politikas jomās. Pašreizējās dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas ir daļa no šiem instrumentiem, kopā ar dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm, kas noteiktas Padomes Ieteikumā (ES) 2015/1184, veido Integrētās pamatnostādnes stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Tās nosaka, kā, paturot prātā dalībvalstu savstarpējo atkarību, dalībvalstīs un Savienībā jāīsteno politika. Šīs koordinētās Eiropas un valstu politikas un reformu rezultātā būtu jāspēj izstrādāt atbilstošu vispārēju ekonomikas un sociālās politikas risinājumu kopumu, kam savukārt būtu jārada pozitīvi blakusefekti.
(3)  Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Savienība ir izstrādājusi un īstenojusi politikas koordinēšanas instrumentus fiskālās, makroekonomiskās un strukturālās politikas jomās, kas būtiski ietekmē sociālo un nodarbinātības situāciju Savienībā, radot tādas iespējamas sekas kā nestabilitāti, nabadzību un nelīdztiesību. Pašreizējās dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas ir daļa no šiem instrumentiem, kopā ar dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm, kas noteiktas Padomes Ieteikumā (ES) 2015/1184, veido Integrētās pamatnostādnes stratēģijas "Eiropa 2020" īstenošanai. Tās nosaka, kā, paturot prātā dalībvalstu savstarpējo atkarību, dalībvalstīs un Savienībā jāīsteno politika. Šīs koordinētās Eiropas un valstu politikas un reformu rezultātā būtu jāspēj izstrādāt atbilstošu vispārēju ekonomikas un sociālās politikas risinājumu kopumu, kam savukārt būtu jārada pozitīvi blakusefekti visām dalībvalstīm.
Grozījums Nr. 4
Lēmuma priekšlikums
3.a apsvērums (jauns)
(3a)   Lai nodrošinātu demokrātiskāku lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar integrētajām pamatnostādnēm, kas skar iedzīvotājus un darba tirgus visā Savienībā, ir svarīgi, ka Padome ņem vērā Eiropas Parlamenta nostāju.
Grozījums Nr. 5
Lēmuma priekšlikums
4. apsvērums
(4)  Nodarbinātības politikas pamatnostādnes ir saskaņotas ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem un dažādām ES iniciatīvām, tostarp Padomes ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi1, Padomes ieteikumu par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū2, Padomes ieteikumu par prasmju pilnveides ceļiem3 un priekšlikumu Padomes ieteikumam par Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai4.
(4)  Nodarbinātības politikas pamatnostādnes ir saskaņotas ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem un dažādām ES iniciatīvām, tostarp Eiropas sociālo tiesību pīlāru, Padomes ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi1, Padomes ieteikumu par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū2, Padomes ieteikumu par prasmju pilnveides ceļiem3 un priekšlikumu Padomes ieteikumam par Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai4.
__________________
__________________
1 OV C 120, 26.4.2013., 1.–6. lpp.
1 OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp.
2 OV C 67, 20.2.2016., 1.–5. lpp.
2 OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.
3 OV C 484, 24.12.2016., 1.–6. lpp.
3 OV C 484, 24.12.2016., 1. lpp.
4 COM(2017)0563 galīgā redakcija - 2017/0244 (NLE)
4 COM(2017)0563 galīgā redakcija - 2017/0244 (NLE).
Grozījums Nr. 6
Lēmuma priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Eiropas pusgads apvieno šos dažādos instrumentus visaptverošā satvarā integrētai daudzpusējai ekonomikas, budžeta, nodarbinātības un sociālās politikas uzraudzībai un tiecas uz to, lai tiktu sasniegti stratēģijas "Eiropa 2020" mērķi, tostarp mērķi nodarbinātības, izglītības un nabadzības mazināšanas jomā, kas noteikti Padomes Lēmumā 2010/707/ES5. Kopš 2015. gada Eiropas pusgads ir pastāvīgi stiprināts un optimizēts, īpaši lai stiprinātu tā nodarbinātības un sociālo ievirzi un sekmētu plašāku dialogu ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.
(5)  Eiropas pusgads apvieno šos dažādos instrumentus visaptverošā satvarā integrētai daudzpusējai ekonomikas, budžeta, nodarbinātības un sociālās politikas uzraudzībai un tiecas uz to, lai tiktu sasniegti stratēģijas "Eiropa 2020" mērķi, tostarp mērķi nodarbinātības, izglītības un nabadzības mazināšanas jomā, kas noteikti Padomes Lēmumā 2010/707/ES5. Kopš 2015. gada Eiropas pusgads ir pastāvīgi stiprināts un optimizēts, īpaši lai stiprinātu tā nodarbinātības un sociālo ievirzi un sekmētu plašāku dialogu ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, vienlaikus stingri uzsverot strukturālās reformas un konkurētspēju.
_________________
_________________
5 OV L 308, 24.11.2010., 46.–51. lpp.
5 OV L 308, 24.11.2010., 46. lpp.
Grozījums Nr. 7
Lēmuma priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Eiropas Savienības atlabšana no ekonomikas krīzes sekmē pozitīvas tendences darba tirgū, tomēr dalībvalstīs un starp tām saglabājas būtiskas problēmas un atšķirības ekonomikas un sociālo rezultātu ziņā. Krīze uzskatāmi parādīja dalībvalstu ekonomikas un darba tirgu ciešo savstarpējo atkarību. Patlaban galvenais uzdevums ir virzīt Savienību uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi un jaunu darbvietu izveidi. Tālab ir nepieciešama koordinēta, vērienīga un efektīva politikas rīcība gan Savienības, gan valstu līmenī saskaņā ar LESD un Savienības noteikumiem par ekonomikas pārvaldību. Kombinējot pasākumus piedāvājuma un pieprasījuma jomā, šādai politikas rīcībai būtu jāpalielina investīcijas, jāatjauno apņemšanās pareizā secībā veikt strukturālas reformas, kas uzlabotu produktivitāti, izaugsmi, sociālo kohēziju un ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos, un jāievēro fiskālā atbildība, vienlaikus ņemot vērā tās ietekmi uz nodarbinātību un sociālo jomu.
(6)  Eiropas Savienības atlabšana no ekonomikas krīzes sekmē pozitīvas tendences darba tirgū, tomēr dalībvalstīs un starp tām saglabājas būtiskas problēmas un atšķirības ekonomikas un sociālo rezultātu ziņā, jo ekonomikas izaugsme automātiski nerada lielāku nodarbinātību. Krīze uzskatāmi parādīja dalībvalstu ekonomikas un darba tirgu ciešo savstarpējo atkarību. Patlaban galvenais uzdevums ir virzīt Savienību uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, ko papildina ilgtspējīgu un kvalitatīvu darbvietu izveide. Tālab ir nepieciešama koordinēta, vērienīga un efektīva politikas rīcība gan Savienības, gan valstu līmenī saskaņā ar LESD un Savienības noteikumiem par ekonomikas pārvaldību. Kombinējot pasākumus piedāvājuma un pieprasījuma jomā, šādai politikas rīcībai būtu jāpalielina investīcijas, tostarp aprites un zaļajā ekonomikā un attiecībā uz investīcijām sociālajā jomā, jāatjauno apņemšanās pareizā secībā veikt sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālas reformas, kas uzlabotu ražīgumu, izaugsmi, sociālo kohēziju un ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos, un jāievēro fiskālā atbildība, vienlaikus šīm strukturālajām reformām būtu jābūt pozitīvai ietekmei uz nodarbinātību un sociālo jomu.
Grozījums Nr. 8
Lēmuma priekšlikums
7. apsvērums
(7)  Reformās darba tirgū, tostarp valstu mehānismos darba samaksas noteikšanai, būtu jāievēro valstu sociālā dialoga prakse un būtu jānodrošina iespējas, kas vajadzīgas, lai ņemtu vērā daudzveidīgos sociālekonomiskos jautājumus, tostarp uzlabojumi saistībā ar konkurētspēju, darbvietu izveidi, mūžizglītības un mācību politiku, kā arī reālajiem ienākumiem.
(7)  Reformās darba tirgū, tostarp valstu mehānismos darba samaksas noteikšanai, būtu jāievēro valstu sociālā dialoga prakse un būtu jānodrošina iespējas, kas vajadzīgas, lai ņemtu vērā daudzveidīgos sociālekonomiskos jautājumus, tostarp uzlabojumi saistībā ar dzīves standartiem, līdztiesību, konkurētspēju, ražīgumu, ilgtspēju un kvalitatīvu darbvietu izveidi, mūžizglītības un mācību politiku, kā arī reālajiem ienākumiem.
Grozījums Nr. 9
Lēmuma priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Dalībvalstīm un Savienībai būtu arī jārisina jautājums, kas saistīts ar ekonomikas un finanšu krīzes sociālo mantojumu, un jātiecas veidot iekļaujošu sabiedrību, kurā cilvēkiem ir iespējas paredzēt un pārvaldīt pārmaiņas un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un ekonomikā, kā tas arī ticis uzsvērts Komisijas ieteikumā par tādu cilvēku aktīvu iekļaušanu, kuri ir atstumti no darba tirgus6. Būtu jānovērš nevienlīdzība, jānodrošina visiem vienlīdzīga piekļuve un iespējas un jāsamazina (tostarp bērnu) nabadzība un sociālā atstumtība, šajā nolūkā jo īpaši panākot darba tirgu un sociālās aizsardzības sistēmu efektīvu darbību un likvidējot šķēršļus, kas kavē izglītību/mācības un dalību darba tirgū. Tā kā ES darbvietās aizvien plašāk tiek izmantoti jauni ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, mainās arī darba tiesiskās attiecības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai Eiropas sociālais modelis jaunajās darba tiesiskajās attiecībās tiktu saglabāts un stiprināts.
(8)  Dalībvalstīm un Savienībai būtu arī jārisina jautājums, kas saistīts ar ekonomikas un finanšu krīzes sociālo mantojumu, un jātiecas veidot iekļaujošu un sociāli taisnīgu sabiedrību, kurā cilvēkiem ir iespējas paredzēt un pārvaldīt pārmaiņas un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un ekonomikā, kā tas arī ticis uzsvērts Komisijas ieteikumā par tādu cilvēku aktīvu iekļaušanu, kuri ir atstumti no darba tirgus. Būtu jānovērš nevienlīdzība un diskriminācija, jānodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas un jāizskauž nabadzība un sociālā atstumtība (it sevišķi attiecībā uz bērniem), jo īpaši panākot darba tirgu un atbilstīgu un iedarbīgu sociālās aizsardzības sistēmu efektīvu darbību un likvidējot šķēršļus, kas kavē izglītību/mācības un dalību darba tirgū. Tā kā ES darbvietās aizvien plašāk tiek izmantoti jauni ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, mainās arī darba tiesiskās attiecības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai Eiropas sociālais modelis jaunajās darba tiesiskajās attiecībās tiktu saglabāts un stiprināts, nodrošinot, ka nodarbinātības noteikumi attiecas uz personām, kuras veic darbu jaunā veidā, un aizsargā tās. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta personu ar invaliditāti potenciāls veicināt ekonomikas izaugsmi un sociālo attīstību.
__________________
__________________
6 COM(2008)0639 galīgā redakcija.
6 COM(2008)0639 galīgā redakcija.
Grozījums Nr. 10
Lēmuma priekšlikums
8.a apsvērums (jauns)
(8a)   Komisijai un dalībvalstīm ar specializēto NVO un nabadzībā nonākušu personu organizāciju atbalstu būtu jāizveido vietas pārdomām un dialogam, lai nodrošinātu šo personu iesaisti viņus ietekmējošās politikas novērtēšanā.
Grozījums Nr. 11
Lēmuma priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Integrētās pamatnostādnes būtu jāizmanto par pamatu konkrētām valstīm sagatavotiem ieteikumiem, kurus Padome var adresēt dalībvalstīm. Dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu atbalsts, lai sekmētu nodarbinātību, sociālo iekļaušanu, mūžizglītību un izglītību un uzlabotu valsts pārvaldi. Lai gan Integrētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un Savienībai, tās būtu jāīsteno partnerībā ar visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, šajā darbībā cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.
(11)  Integrētās pamatnostādnes un Eiropas sociālo tiesību pīlārs būtu jāizmanto par pamatu mērķtiecīgiem konkrētām valstīm sagatavotiem ieteikumiem, kurus Padome adresē dalībvalstīm. Dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu atbalsts, lai sekmētu nodarbinātību, sociālo iekļaušanu, mūžizglītību un izglītību un uzlabotu valsts pārvaldi. Lai gan Integrētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un Savienībai, tās būtu jāīsteno partnerībā ar visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, šajā darbībā cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.
Grozījums Nr. 12
Lēmuma priekšlikums
12. apsvērums
(12)  Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgām Līgumos paredzētām pilnvarām būtu jāuzrauga, kā attiecīgā politika tiek īstenota, raugoties no nodarbinātības politikas pamatnostādņu aspekta. Minētajām komitejām un citām Padomes darba sagatavošanas struktūrām, kas iesaistītas ekonomikas un sociālās politikas koordinēšanā, būtu jāstrādā cieši kopā,
(12)  Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgām Līgumos paredzētām pilnvarām būtu jāuzrauga, kā attiecīgā politika tiek īstenota, raugoties no nodarbinātības politikas pamatnostādņu aspekta. Minētajām komitejām un citām Padomes darba sagatavošanas struktūrām, kas iesaistītas ekonomikas un sociālās politikas koordinēšanā, būtu jāstrādā cieši kopā ar Eiropas Parlamentu un jo īpaši ar tā Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju, lai nodrošinātu demokrātisku pārskatatbildību,
Grozījums Nr. 13
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 5. pamatnostādne – 1. punkts
Sekmējot uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību un jo īpaši atbalstot mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu izveidi un izaugsmi, dalībvalstīm būtu jāveicina kvalitatīvu darbvietu izveide, tostarp samazinot šķēršļus, ar kuriem uzņēmumi sastopas darbinieku nolīgšanā. Dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un jāsekmē sociālā inovācija.
Dalībvalstīm būtu jāveicina un jāinvestē ilgtspējīgu, pieejamu un kvalitatīvu darbvietu izveidē dažādos prasmju līmeņos, darba tirgus nozarēs un reģionos, tostarp pilnībā attīstot uz nākotni orientētu nozaru, piemēram, zaļās un aprites ekonomikas, aprūpes nozares un digitālās nozares, potenciālu. Dalībvalstīm būtu jādod cilvēkiem iespēja līdzsvarot darbu un privāto dzīvi, jānodrošina, ka darba vietas ir piemērotas personām ar invaliditāti un vecāka gadagājuma darba ņēmējiem, jāpalīdz uzņēmumiem pieņemt darbā cilvēkus un veicināt atbildīgu uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību, jo īpaši atbalstot mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu izveidi un izaugsmi. Dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un jāsekmē sociālā inovācija.
Grozījums Nr. 14
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 5. pamatnostādne – 2. punkts
Dalībvalstīm būtu jāveicina novatoriskas darba formas, kas atbildīgā veidā radītu darba iespējas visiem.
Dalībvalstīm būtu jāveicina novatoriskas darba formas, kas atbildīgā veidā radītu augstas kvalitātes darba iespējas visiem, ņemot vērā jaunu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, vienlaikus nodrošinot pilnīgu atbilstību Savienības tiesību aktiem, valsts tiesību aktiem un praksei nodarbinātības jomā, kā arī atbilstību darba attiecību sistēmām. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāpopularizē laba prakse šajā jomā.
Grozījums Nr. 15
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 5. pamatnostādne – 2.a punkts (jauns)
Dalībvalstīm būtu jāsamazina birokrātija, lai atslogotu mazos un vidējos uzņēmumus, jo tie rada ievērojamu skaitu darbvietu.
Grozījums Nr. 16
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 5. pamatnostādne – 3. punkts
Būtu jāpārorientē nodokļu slogs, darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem aizstājot ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, kuri — ņemot vērā nodokļu sistēmas pārdales ietekmi — mazākā mērā kaitē nodarbinātībai un izaugsmei, kā arī vienlaikus jāveido ieņēmumu politika, kas nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību, un izdevumi jānovirza izaugsmes veicināšanai.
Dalībvalstīm būtu jācenšas pakāpeniski samazināt darbaspēka nodokļu slogu un pārorientēt darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem, aizstājot ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, kuri — ņemot vērā nodokļu sistēmas pārdales ietekmi — mazākā mērā kaitē nodarbinātībai un izaugsmei, kā arī vienlaikus jāveido ieņēmumu politika, kas nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību, un izdevumi jānovirza izaugsmes veicināšanai, tostarp investīcijām vispārējas nozīmes sabiedriskajos pakalpojumos.
Grozījums Nr. 17
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 5. pamatnostādne – 4. punkts
Dalībvalstīm saskaņā ar valsts praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju būtu jāveicina pārredzamu un paredzamu algu noteikšanas mehānismu izmantošana, kas ļauj darba atalgojumu salāgot ar ražīguma attīstības tendencēm, vienlaikus nodrošinot taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus. Šajos mehānismos būtu jāņem vērā prasmju līmeņu un ekonomisko darbības rezultātu atšķirības starp reģioniem, nozarēm un uzņēmumiem. Vienlaikus ievērojot valstu praksi, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem būtu jānodrošina pienācīgs minimālās algas līmenis, ņemot vērā tā ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu izveidi un nodarbinātu personu nabadzību.
Dalībvalstīm saskaņā ar valsts praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju būtu jāveicina pārredzamu un paredzamu algu noteikšanas mehānismu izmantošana, kas ļauj darba atalgojumu salāgot ar ražīguma attīstības tendencēm, vienlaikus nodrošinot taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus ilgstpējīgā un atbildīgā veidā. Šajos mehānismos būtu jāņem vērā prasmju līmeņu un ekonomisko darbības rezultātu atšķirības starp reģioniem, nozarēm un uzņēmumiem. Vienlaikus ievērojot valstu praksi, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem būtu jānodrošina pienācīgs minimālās algas līmenis, ņemot vērā tā ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu izveidi un nodarbinātu personu nabadzību.
Grozījums Nr. 18
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – virsraksts
6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka piedāvājumu: piekļuve darba tirgum, prasmes un kompetences
6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka piedāvājumu un uzlabot piekļuvi darba tirgum, prasmes un kompetences
Grozījums Nr. 19
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 1. punkts
Saistībā ar tehnoloģijas, vides un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāveicina ražīgums un nodarbināmība, visā cilvēka darba dzīves laikā pienācīgi nodrošinot atbilstīgas zināšanas, prasmes un kompetences atbilstīgi pašreizējām un nākotnes darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgās investīcijas gan formālās izglītības, gan tālākizglītības un tālākapmācības jomā. Tām būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem un citām ieinteresētajām personām, lai izglītības un apmācības sistēmās novērstu strukturālās nepilnības, nodrošinātu kvalitatīvu un iekļaujošu vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību. Tām arī būtu jānodrošina, lai darba maiņas gadījumā tiktu pārceltas tiesības uz apmācību. Tādējādi būtu jāpanāk, ka ikvienam ir iespēja labāk paredzēt darba tirgus vajadzības un tām pielāgoties un veiksmīgi nomainīt darbu, līdz ar to palielinot arī vispārējo ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos.
Saistībā ar tehnoloģijas, vides un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību būtu jāveicina ilgtspēja, ražīgums un nodarbināmība, visā cilvēka darba dzīves laikā pienācīgi nodrošinot atbilstīgas zināšanas, prasmes un kompetences atbilstīgi pašreizējām un paredzētajām nākotnes darba tirgus iespējām, tostarp ar mērķtiecīgu apmācības veicināšanu zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas nozarēs. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgās investīcijas gan sākotnējā izglītībā, gan tālākizglītībā, tālākapmācībā un mūžizglītībā, un tam būtu jāattiecas ne tikai uz formālo izglītību, bet arī uz neformālo izglītību, nodrošinot visiem vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi. Tām būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām ieinteresētajām personām, lai izglītības un apmācības sistēmās palielinātu kvalitāti un novērstu strukturālās nepilnības, nodrošinātu kvalitatīvu un iekļaujošu vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību, ņemot vērā personu ar invaliditāti, kā arī etnisko un nacionālo minoritāšu, imigrantu un bēgļu īpašās vajadzības. Tām arī būtu jānodrošina, lai darba dzīves izmaiņu gadījumā tiktu pārceltas tiesības uz apmācību, izmantojot punktu sistēmu un saistīto tiesību uzkrāšanu. Tādējādi būtu jāpanāk, ka ikvienam ir iespēja labāk paredzēt darba tirgus vajadzības un tām pielāgoties, novērst prasmju neatbilstību un veiksmīgi nomainīt darbu, līdz ar to palielinot arī vispārējo ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos.
Grozījums Nr. 20
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 2. punkts
Dalībvalstīm izglītības jomā būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas un jāpaaugstina vispārējais izglītības līmenis visiem, bet jo īpaši vismazāk kvalificētajiem. Tām būtu jānodrošina augstas kvalitātes mācību rezultāti, jāuzlabo pamatprasmes, jāsamazina to jauniešu skaits, kuri mācības pārtrauc priekšlaicīgi, jāuzlabo terciārās izglītības programmu atbilstība darba tirgus vajadzībām, jāuzlabo prasmju uzraudzības un prognozēšanas sistēmas un jāpaaugstina pieaugušo dalība tālākizglītībā un tālākapmācībā. Dalībvalstīm savās profesionālās izglītības un apmācības sistēmās būtu jāstiprina mācīšanās darbavietā, tostarp izmantojot kvalitatīvu un efektīvu māceklību, jāpanāk prasmju lielāka redzamība un salīdzināmība un jāsekmē tādu prasmju un kompetenču atzīšana un akreditēšana, kas iegūtas ārpus formālās izglītības un apmācības. Tām būtu jāuzlabo un jāpaplašina elastīgu profesionālās tālākizglītības iespēju piedāvājums un izmantojums. Izveidojot prasmju pilnveides ceļus (tas ietver prasmju novērtēšanu, piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu izglītības un apmācību jomā un apgūto prasmju atzīšanu un akreditēšanu) un tādējādi uzlabojot kvalitatīvu mācību iespēju pieejamību, dalībvalstīm būtu jāatbalsta arī mazprasmīgi pieaugušie, lai tie varētu saglabāt vai uzlabot savu nodarbināmību ilgtermiņā.
Dalībvalstīm izglītības jomā būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas, tostarp agrīna pirmsskolas izglītība, un jāpaaugstina vispārējais izglītības līmenis visiem, bet jo īpaši vismazāk kvalificētajiem un nelabvēlīgākā situācijā esošiem izglītojamiem. Tām būtu jānodrošina augstas kvalitātes mācību rezultāti, jāattīsta un jāuzlabo pamatprasmes, jāveicina uzņēmējdarbības prasmju attīstība, jāsamazina to jauniešu skaits, kuri mācības pārtrauc priekšlaicīgi, jāuzlabo terciārās izglītības programmu atbilstība darba tirgus vajadzībām, jāuzlabo prasmju uzraudzības un prognozēšanas sistēmas un jāpaaugstina pieaugušo dalība tālākizglītībā un tālākapmācībā, tostarp īstenojot politiku, kas paredz mācību un apmācību atvaļinājumu, kā arī arodapmācību darbvietā un mūžizglītību. Dalībvalstīm savās profesionālās izglītības un apmācības sistēmās būtu jāstiprina mācīšanās darbavietā, tostarp izmantojot kvalitatīvu un efektīvu māceklību, jāpanāk prasmju lielāka redzamība un salīdzināmība un jāsekmē tādu prasmju un kompetenču atzīšana un akreditēšana, kas iegūtas ārpus formālās izglītības un apmācības. Tām būtu jāuzlabo un jāpaplašina elastīgu profesionālās tālākizglītības iespēju piedāvājums un izmantojums. Izveidojot prasmju pilnveides ceļus (tas ietver prasmju novērtēšanu, piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu izglītības un apmācību jomā un apgūto prasmju atzīšanu un akreditēšanu) un tādējādi uzlabojot kvalitatīvu mācību iespēju pieejamību, kas atbilst darba tirgus iespējām, dalībvalstīm būtu jāparedz mērķtiecīgs atbalsts arī mazprasmīgiem pieaugušajiem, lai tie varētu saglabāt vai uzlabot savu nodarbināmību ilgtermiņā.
Grozījums Nr. 21
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 2.a punkts (jauns)
Lai veicinātu darba ņēmēju ilgtermiņa labklājību un ražīgumu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to izglītības un apmācības sistēmas ne tikai apmierina darba tirgus vajadzības, bet arī veicina personisko izaugsmi, sociālo kohēziju, starpkultūru izpratni un aktīvu pilsoniskumu.
Grozījums Nr. 22
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 3. punkts
Būtu jārisina augstā bezdarba un neaktivitātes jautājums, tostarp sniedzot savlaicīgu un individuāli pielāgotu palīdzību, kas galvenokārt būtu atbalsts saistībā ar darba meklēšanu, apmācībām un pārkvalificēšanos. Lai būtiski samazinātu un novērstu strukturālo bezdarbu, būtu jāizstrādā visaptverošas stratēģijas, kas ietver padziļinātu individuālo novērtējumu ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc nonākšanas bezdarbnieka statusā. Jautājums par jauniešu bezdarbu un to jauniešu lielo skaitu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), būtu jāturpina risināt ar strukturāliem uzlabojumiem pārejā no mācībām uz darbu, tostarp pilnībā īstenojot Garantiju jauniešiem1.
Būtu jārisina augstā bezdarba, ilgtermiņa bezdarba un ilgstošas neaktivitātes jautājums, tostarp sniedzot savlaicīgu, integrētu un individuāli pielāgotu palīdzību, kas galvenokārt būtu atbalsts saistībā ar darba meklēšanu, apmācībām, pārkvalificēšanos un pienācīgiem pēcpasākumiem. Minētajā sakarā ir vajadzīga koordinēta pieeja sociālajiem un nodarbinātības pakalpojumiem, kas nozīmē nodarbinātības dienestu, sociālo dienestu un vietējo iestāžu ciešu sadarbību. Lai būtiski samazinātu un novērstu ilgtermiņa un strukturālo bezdarbu, būtu jāizstrādā visaptverošas stratēģijas, kas ietver padziļinātu individuālo novērtējumu, kurš jāveic pēc iespējas ātrāk. Jautājums par jauniešu bezdarbu un to jauniešu lielo skaitu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), būtu jāturpina risināt ar strukturāliem uzlabojumiem pārejā no mācībām uz darbu, tostarp pilnībā īstenojot Garantiju jauniešiem1.
__________________
__________________
1 OV C 120, 26.4.2013., 1.–6. lpp.
1 OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp.
Grozījums Nr. 23
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 4. punkts
Nodokļu reformas, kuru mērķis ir darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem aizstāt ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, būtu jāveido ar mērķi novērst šķēršļus un traucēkļus, kuri kavē dalību darba tirgū, jo īpaši tajā sabiedrības daļā, kas ir visvairāk attālināta no darba tirgus. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta un jāpielāgo darba vide personām ar invaliditāti, tostarp jāpiešķir mērķtiecīgs finansiāls atbalsts darbībām un pakalpojumiem, kas ļauj minētajām personām piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē.
Nodokļu reformas, kuru mērķis ir darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem pakāpeniski aizstāt ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, būtu jāveido ar mērķi novērst nepamatotus šķēršļus un pārlieku birokrātiju, un sniegt iniciatīvas dalībai darba tirgū, jo īpaši tajā sabiedrības daļā, kas ir visvairāk attālināta no darba tirgus, vienlaikus nodrošinot, ka nodokļu reformas neapdraud labklājības valsts ilgtspēju. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta un jāpielāgo darba vide personām ar invaliditāti un vecāka gadagājuma darba ņēmējiem, tostarp jāpiešķir mērķtiecīgs finansiāls atbalsts darbībām un pakalpojumiem, kas ļauj minētajām personām piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē kopumā. Dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu veicināt atbalstītu nodarbinātību atvērtā un iekļaujošā darba tirgū.
Grozījums Nr. 24
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 6. pamatnostādne – 5. punkts
Lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu lielāku lielāku iesaisti darba tirgū, būtu jānovērš šķēršļi dalībai darba tirgū un karjeras izaugsmei, tostarp par vienādu darbu nodrošinot vienādu darba samaksu. Būtu jāsekmē darba un ģimenes dzīves saskaņošana, jo īpaši nodrošinot piekļuvi ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem un kvalitatīvas agrīnas pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnu vecākiem un citām personām ar aprūpes pienākumiem ir iespēja izmantot piemērotu atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un elastīgu darba režīmu, kas tiem ļautu panākt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, kā arī jāsekmē tāda šo tiesību izmantošana, kas būtu līdzsvarota sieviešu un vīriešu vidū.
Lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu lielāku lielāku iesaisti darba tirgū, būtu jānovērš šķēršļi dalībai darba tirgū un karjeras izaugsmei, tostarp par vienādu darbu nodrošinot vienādu darba samaksu visas nozarēs un profesijās. Dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt un īstenot politiku par atalgojuma pārredzamību un atalgojuma jomas revīzijām, lai likvidētu no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības. Dalībvalstīm Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK1a ir jāīsteno, nosakot efektīvas, proporcionālas un atturošas sankcijas darba devējiem, kas maksā atšķirīgu algu par to pašu darbu, atkarībā no tā, vai šo darbu veic vīrietis vai sieviete. Būtu jāgarantē darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana visiem cilvēkiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnu vecākiem un citām personām ar aprūpes pienākumiem ir iespēja izmantot piemērotu atvaļinājumu ģimenes un aprūpes apstākļu dēļ, kvalitatīvus ilgtermiņa aprūpes pakalpojumus par pieņemamu cenu un agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi, un elastīgu darbiniekiem piemērotu darba režīmu, piemēram tāldarbu un vieddarbu, kas tiem ļautu panākt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, kā arī jāsekmē tāda šo tiesību izmantošana, kas būtu līdzsvarota sieviešu un vīriešu vidū. Dalībvalstīm būtu jānodrošina atbalsts aprūpētajiem, kas ir spiesti ierobežot vai izbeigt profesionālo darbību, lai tiem nodrošinātu iespēju pienācīgi aprūpēt kādu personu.
________________
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.).
Grozījums Nr. 25
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 7. pamatnostādne – 2. punkts
Ar politiku būtu jātiecas uzlabot atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū un pāreju uz darba tirgu. Dalībvalstīm būtu efektīvi jāmobilizē tie, kuri var piedalīties darba tirgū, un jāsniedz viņiem attiecīgas iespējas. Dalībvalstīm būtu jāsekmē aktīvas darba tirgus politikas efektivitāte, paplašinot tās mērķus, mērķauditorijas sasniegšanas pasākumus, tvērumu un nodrošinot politikas labāku sasaisti ar ienākumu atbalstu, un šajā saistībā pamatā jāorientējas uz bezdarbnieku tiesībām un pienākumiem aktīvi meklēt darbu. Dalībvalstīm vajadzētu tiekties uz efektīvāku valsts nodarbinātības dienestu izveidi, nodrošinot savlaicīgu un individuāli pielāgotu atbalstu darba meklētājiem, atbalstot pieprasījumu darba tirgū un īstenojot rezultātu novērtēšanas sistēmas.
Ar politiku būtu jātiecas uzlabot atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū un pāreju uz darba tirgu, tā lai darba ņēmējiem būtu iespējama karjeras izaugsme. Dalībvalstīm būtu efektīvi jāmobilizē tie, kuri var piedalīties darba tirgū, un jāsniedz viņiem attiecīgas iespējas, izmantojot individuālu atbalstu un integrētus pakalpojumus vispārējas aktīvas integrācijas pieejas ietvaros. Dalībvalstīm būtu jāsekmē aktīvas darba tirgus politikas efektivitāte, paplašinot tās finansējumu, mērķus, mērķauditorijas sasniegšanas pasākumus, tvērumu un nodrošinot pienācīgu ienākumu atbalstu bezdarbniekiem, kamēr tie aktīvi meklē darbu, kā arī ņemot vērā bezdarbnieku tiesības un pienākumus. Tas ietver sadarbību ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai uzlabotu šīs politikas efektivitāti un pārskatatbildību. Dalībvalstīm vajadzētu tiekties izveidot efektīvākus, savstarpēji sasaistītus un kvalitatīvus valsts nodarbinātības dienestus, kas nodrošinātu savlaicīgu un individuāli pielāgotu atbalstu darba meklētājiem, lai tie varētu darbu meklēt visā Savienībā, atbalstot pieprasījumu darba tirgū un īstenojot rezultātu novērtēšanas sistēmas.
Grozījums Nr. 26
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 7. pamatnostādne – 3. punkts
Dalībvalstīm būtu jānodrošina bezdarbniekiem tiesības uz pienācīgiem saprātīga ilguma bezdarbnieka pabalstiem atbilstoši viņu iemaksām un valsts noteikumiem par tiesībām pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu. Minētajiem pabalstiem nevajadzētu kļūt par stimulu bezdarbniekiem necensties ātri atrast darbu.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina bezdarbniekiem tiesības uz pienācīgiem pietiekama ilguma bezdarbnieka pabalstiem, kas sniedz tiem nepieciešamo laiku kvalitatīva darba atrašanai, atbilstoši viņu iemaksām un valsts noteikumiem par tiesībām pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu. Šādi pabalsti būtu jāpapildina ar aktīvu darba tirgus politiku un pasākumiem, kas rada stimulus ātri atgriezties kvalitatīvā darbā.
Grozījums Nr. 27
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 7. pamatnostādne – 4. punkts
Lai uzlabotu nodarbināmībai vajadzīgās prasmes un pilnībā izmantotu Eiropas darba tirgus potenciālu, būtu jāveicina izglītojamo un darba ņēmēju mobilitāte. Būtu jānovērš šķēršļi, kas izglītībā un apmācībā kavē mobilitāti saistībā ar aroda vai privātām pensijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Dalībvalstīm vajadzētu rīkoties, lai nodrošinātu, ka administratīvās procedūras nekļūst par bloķējošu vai apgrūtinošu faktoru darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm, kuri vēlas iesaistīties aktīvā nodarbinātībā. Vienlaikus dalībvalstīm būtu jānovērš spēkā esošo noteikumu ļaunprātīga izmantošana un jārisina problēma, kas saistīta ar iespējamu intelektuālā darbaspēka emigrāciju no dažiem reģioniem.
Lai uzlabotu nodarbināmībai vajadzīgās prasmes un pilnībā izmantotu Eiropas darba tirgus potenciālu, būtu jānodrošina izglītojamo un darba ņēmēju mobilitāte kā pamatbrīvība. Turklāt ir jāveicina arī iekšējā mobilitāte. Būtu jānovērš šķēršļi, kas izglītībā un apmācībā kavē mobilitāti saistībā ar aroda vai privātām pensijām, sociālās aizsardzības pieejamību, profesionālo kvalifikāciju un prasmju atzīšanu, kā arī neproporcionālas valodas prasmju prasības. Mobili darba ņēmēji būtu jāatbalsta, tostarp uzlabojot viņu piekļuvi darba tiesībām un informētību par tām. Dalībvalstīm vajadzētu rīkoties, lai nodrošinātu, ka administratīvās procedūras nekļūst par bloķējošu vai apgrūtinošu faktoru darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm, kuri vēlas iesaistīties aktīvā nodarbinātībā. Vienlaikus dalībvalstīm būtu jānovērš spēkā esošo noteikumu ļaunprātīga izmantošana un jārisina problēma, kas saistīta ar iespējamu intelektuālā darbaspēka emigrāciju no dažiem reģioniem. Dalībvalstīm tas būtu jāveic, palielinot un atbalstot investīcijas nozarēs, kurās ir reāls augstas kvalitātes nodarbinātības iespēju radīšanas potenciāls, piemēram zaļajā un aprites ekonomikā vai digitālajā un aprūpes nozarē.
Grozījums Nr. 28
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 7. pamatnostādne – 5. punkts
Saskaņā ar valsts praksi un lai panāktu efektīvāku sociālo dialogu un sasniegtu labākus sociālekonomiskus rezultātus, ekonomikas, nodarbinātības un sociālās jomas reformu un politikas izstrādē un īstenošanā dalībvalstīm būtu jānodrošina savlaicīga un konstruktīva sociālo partneru iesaiste, tostarp atbalstot sociālo partneru spēju uzlabošanu. Sociālie partneri būtu jāmudina slēgt kolektīvus līgumus un iesaistīties sarunās par šādiem līgumiem jautājumos, kuri uz tiem attiecas, vienlaikus pilnībā ņemot vērā sociālo partneru autonomiju un tiesības uz kolektīvo rīcību.
Saskaņā ar valsts praksi un partnerības principiem un lai panāktu efektīvāku sociālo un pilsonisko dialogu un sasniegtu labākus sociālekonomiskus rezultātus, ekonomikas, nodarbinātības un sociālās jomas reformu un politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā visos procesa posmos, dalībvalstīm būtu jānodrošina savlaicīga, patiesa un konstruktīva sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste, tostarp atbalstot sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju uzlabošanu. Šāda iesaistei būtu jāsniedzas tālāk par vienkāršu apspriešanos ar ieinteresētajām personām. Sociālie partneri būtu jāmudina slēgt kolektīvus līgumus un iesaistīties sarunās par šādiem līgumiem jautājumos, kuri uz tiem attiecas, vienlaikus pilnībā ņemot vērā sociālo partneru autonomiju un tiesības uz kolektīvo rīcību. Turklāt ir jāatbalsta darba ņēmēju, kuri noslēguši netipiskus darba līgums, un pašnodarbinātu personu tiesības organizēt un rīkot kolektīvas sarunas par koplīgumiem. Dalībvalstīm vajadzētu veikt pasākumus, lai pastiprinātu sociālo partneru nozīmi.
Grozījums Nr. 29
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – virsraksts
8. pamatnostādne. Veicināt vienlīdzīgas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību
8. pamatnostādne. Veicināt vienlīdzību, vienādas iespējas visiem un nediskrimināciju, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību
Grozījums Nr. 30
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 1. punkts
Dalībvalstīm, ieviešot efektīvus pasākumus, kuri veicinātu darba tirgū nepietiekami pārstāvēto grupu iespēju vienlīdzību, būtu jāsekmē visiem pieejamu iekļaujošu darba tirgu izveide. Tām būtu jānodrošina, lai pret visiem neatkarīgi no dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas būtu vienāda attieksme attiecībā uz nodarbinātību, sociālo aizsardzību, izglītību un pieejamām precēm un pakalpojumiem.
Dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālajām iestādēm būtu jāievieš efektīvi pasākumi visu diskriminācijas veidu apkarošanai un jāsekmē visiem cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē. Tiem jāietver pasākumi, kas veicina visiem pieejamu iekļaujošu darba tirgu, tostarp pasākumi, ar kuriem apkaro diskrimināciju darba tirgū un piekļuvē tam, lai atbalstītu tās personas, kas patlaban tiek diskriminētas, nav pietiekami pārstāvētas vai atrodas neaizsargātā stāvoklī. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pret visiem neatkarīgi no dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas vai sociālekonomiskās izcelsmes būtu vienāda attieksme un būtu jāapkaro visu veidu diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību, sociālo aizsardzību, izglītību un pieejamām precēm un pakalpojumiem. Šajā nolūkā ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai atbalstītu konkrētas personas neaizsargātās situācijās, un šos pasākumus ir jāatbalsta ar pienācīgu finansējumu, lai novērstu jebkādu potenciālu konkurenci par resursiem starp attiecīgajiem saņēmējiem.
Grozījums Nr. 31
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 2. punkts
Sekmējot sociālo iekļaušanu un augšupējo mobilitāti, stimulējot dalību darba tirgū un novēršot nevienlīdzību, tostarp izveidojot nodokļu un pabalstu sistēmas, dalībvalstīm būtu jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbīgu un atbilstīgu aizsardzību visos mūža posmos. Sociālās aizsardzības sistēmu modernizācijas rezultātā vajadzētu uzlaboties to pieejamībai, ilgtspējai, piemērotībai un kvalitātei.
Sekmējot sociālo iekļaušanu un augšupējo mobilitāti, stimulējot dalību darba tirgū un novēršot nevienlīdzību, tostarp izveidojot nodokļu un pabalstu sistēmas, dalībvalstīm būtu jāuzlabo sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbīgu un atbilstīgu aizsardzību visos mūža posmos, tostarp attiecībā uz pašnodarbinātām personām. Sociālās aizsardzības sistēmu uzlabošanas un inovāciju rezultātā vajadzētu uzlaboties to piekļūstamībai, pieejamībai, ilgtspējai, piemērotībai un kvalitātei.
Grozījums Nr. 32
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 3. punkts
Dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāīsteno preventīvas un integrētas stratēģijas, apvienojot tajās šādus trīs aktīvas iekļaušanas aspektus: pienācīgs ienākumu atbalsts, iekļaujoši darba tirgi un piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem. Sociālajām aizsardzības sistēmām būtu jānodrošina tiesības uz pienācīgu minimālo ienākumu pabalstu ikvienam, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, un, rosinot cilvēkus aktīvi piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē, jāveicina sociālā iekļaušana.
Dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāīsteno preventīvas un integrētas stratēģijas, apvienojot tajās šādus trīs aktīvas iekļaušanas aspektus: pienācīgs ienākumu atbalsts, iekļaujoši darba tirgi un piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem, kas pielāgoti individuālām vajadzībām. Sociālajām aizsardzības sistēmām būtu jānodrošina pienācīgs minimālo ienākumu pabalsts ikvienam, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, un, rosinot cilvēkus aktīvi piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē, jāveicina sociālā iekļaušana.
Grozījums Nr. 33
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 3.a punkts (jauns)
Tādā pašā veidā dalībvalstīm ar Komisijas atbalstu ir jāveicina NVO, kas nodarbojas ar nabadzības apkarošanu, un nabadzībā dzīvojošo personu organizāciju aktīva iesaistīšanās politikas attīstīšanā nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai.
Grozījums Nr. 34
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 4. punkts
Cenu ziņā pieņemami, pieejami un kvalitatīvi pakalpojumi, piemēram, bērnu aprūpe, ārpusskolas aprūpe, izglītība, apmācība, mājokļi, veselības aprūpes pakalpojumi un ilgtermiņa aprūpe, ir būtiski, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem, tostarp bērniem un jauniešiem. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, tostarp nodarbinātu personu nabadzības samazināšanai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ikvienam būtu pieejami pamatpakalpojumi, tostarp ūdensapgādes, sanitārijas, energoapgādes, transporta, finanšu pakalpojumi un digitālie sakari. Tāpat dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiem, kam tas ir vajadzīgs, un neaizsargātām personām, būtu pieejams pienācīgs atbalsts sociālo mājokļu jomā, kā arī tiesības uz atbilstošu palīdzību un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa. Bezpajumtniecības jautājums būtu jārisina atsevišķi. Būtu jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības.
Cenu ziņā pieņemamu, pieejamu un kvalitatīvu pakalpojumu, piemēram, bērnu aprūpes, ārpusskolas aprūpes, izglītības, apmācības, mājokļu, veselības aprūpes pakalpojumu, rehabilitācijas un ilgtermiņa aprūpes, piekļūstamība un pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem, tostarp bērniem, jauniešiem, etniskajām minoritātēm un migrantiem. Jānodrošina, ka nabadzībā dzīvojošiem bērniem ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas bērnu aprūpe, cilvēka cienīgs mājoklis un atbilstošs uzturs. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, tostarp nodarbinātu personu nabadzības un diskriminācijas samazināšanai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ikvienam būtu pieejami pamatpakalpojumi un lai tie būtu par pieņemamu cenu, tostarp izglītības, veselības aprūpes, mājokļu, ūdensapgādes, sanitārijas, energoapgādes, transporta, finanšu pakalpojumi un digitālie sakari. Tāpat dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiem, kam tas ir vajadzīgs vai kas atrodas neaizsargātā situācijā, būtu pieejams pienācīgs atbalsts sociālo mājokļu jomā, kā arī tiesības uz atbilstošu palīdzību un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa. Bezpajumtniecības jautājums būtu jārisina atsevišķi. Būtu jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, kā arī iespējas. Tāpēc dalībvalstīm cita starpā būtu jāpārskata invaliditātes novērtējuma sistēmas, lai neradītu šķēršļus attiecībā uz piekļuvi darba tirgum.
Grozījums Nr. 35
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 4.a punkts (jauns)
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka darba devējiem, kuri pieņem darbā personas ar invaliditāti, tiek sniegts atbilstošs atbalsts un konsultācijas. Būtu jāveicina un jāatbalsta personīgas palīdzības sniegšana izglītībā un nodarbinātības dienestu iesaista pakalpojumu sniegšanā cilvēkiem ar invaliditāti.
Grozījums Nr. 36
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 5. punkts
Dalībvalstīm būtu jānodrošina tiesības uz laicīgu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei par pieņemamu cenu, ilgtermiņā panākot šo pakalpojumu ilgtspēju.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina tiesības uz laicīgu piekļuvi pieejamai kvalitatīvai veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei par pieņemamu cenu, ilgtermiņā panākot šo pakalpojumu ilgtspēju.
Grozījums Nr. 37
Lēmuma priekšlikums
Pielikums – 8. pamatnostādne – 6. punkts
Saistībā ar dzīves ilguma palielināšanos un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm būtu jānodrošina pensiju sistēmu ilgtspēja un adekvātums gan sievietēm un vīriešiem tādā veidā, lai sniegtu abu dzimumu darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt pensiju tiesības, tostarp piedalīties papildu shēmās, un tādējādi garantētu cilvēka cienīgu dzīvi. Ņemot vērā paredzamā mūža ilguma pieaugumu, pensiju reformas būtu jāatbalsta ar pasākumiem, kas pagarina darba mūža ilgumu un palielina faktisko pensionēšanās vecumu, piemēram, jāierobežo agrīna aiziešana no darba tirgus un jāpalielina likumā noteiktais pensionēšanās vecums. Dalībvalstīm vajadzētu izveidot konstruktīvu dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un atbilstoši tam pakāpeniski ieviest reformas.
Dalībvalstīm būtu nekavējoties jānodrošina pensiju sistēmu ilgtspēja un adekvātums gan sievietēm un vīriešiem tādā veidā, lai visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām sniegtu pienācīgas likumiskas iespējas iegūt pensiju tiesības, un tādējādi garantētu cilvēka cienīgu dzīvi, kā arī censties nodrošināt pienācīgus pensiju ienākumus, kas ir vismaz virs nabadzības līmeņa. Būtu jānodrošina vienlīdzīga piekļuve papildpensiju shēmām, kas var kalpot kā papildinājums stabilām likumā noteiktām pensijām. Atkarībā no dalībvalstu institucionālās kārtības un valstu tiesību aktiem pensijām, kas balstītas uz pirmo pīlāru vien vai kopā ar otro pīlāru, būtu jānodrošina pienācīgi aizstājošie ienākumi, par pamatu ņemot darba ņēmēja agrāko algu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīgi pensiju kredīti personām, kuras ir bijušas ārpus darba tirgus, lai nodrošinātu neformālu aprūpi. Pensiju reformas, tostarp faktiskā pensionēšanās vecuma iespējama palielināšana būtu jāpapildina ar aktīvu un veselīgu vecumdienu stratēģijām un jāatbalsta ar pasākumiem, kas pagarina darba mūža ilgumu tiem, kuri vēlas strādāt ilgāk. Darba ņēmējiem, kam tuvojas pensionēšanās vecums, būtu jādod iespēja izvēlēties brīvprātīgi saīsināt darba laiku. Dalībvalstīm vajadzētu izveidot konstruktīvu dialogu ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību un atbilstoši tam pakāpeniski ieviest visas reformas.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0355.
(2) OV C 265, 11.8.2017., 201. lpp.


Ieņēmumu un izdevumu tāme 2019. finanšu gadam, I iedaļa — Eiropas Parlaments
PDF 179kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Eiropas Parlamenta 2019. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (2018/2001(BUD))
P8_TA(2018)0182A8-0146/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1), un jo īpaši tās 36. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2018. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Samierināšanas komitejā budžeta procedūras laikā apstiprināto kopīgo dokumentu par Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(7),

–  ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par Parlamenta 2019. finanšu gada tāmes provizorisko projektu,

–  ņemot vērā provizorisko tāmes projektu, ko Prezidijs sagatavoja 2018. gada 16. aprīlī saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 25. panta 7. punktu un 96. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā tāmes projektu, ko Budžeta komiteja sagatavojusi saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 96. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 96. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0146/2018),

A.  tā kā šī procedūra ir ceturtā pilnā budžeta procedūra jaunā sasaukuma laikā un sestā, kas tiek īstenota daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam darbības laikā;

B.  tā kā 2019. gada budžets, kā ierosināts ģenerālsekretāra ziņojumā, tiek izstrādāts, ņemot vērā V izdevumu kategorijas maksimālā apjoma ikgadējo palielinājumu gan inflācijas, gan faktiskā palielinājuma ziņā, nodrošinot vairāk izaugsmes un investīciju iespēju, kā arī turpinot īstenot politikas nostādnes, kuru mērķis ir nodrošināt ietaupījumus, uzlabot efektivitāti un veicināt uz sniegumu balstītu budžetu;

C.  tā kā starp prioritārajiem mērķiem, ko ģenerālsekretārs ierosinājis 2019. gada budžetam, ir: Eiropas Parlamenta 2019. gada vēlēšanu kampaņa, drošības projekti, daudzgadu būvniecības projekti, IT attīstība, deputātiem sniegto pakalpojumu uzlabošana un videi saudzīgas pieejas transportam veicināšana;

D.  tā kā ģenerālsekretārs Parlamenta 2019. gada provizoriskajā tāmes projektā budžetu ir ierosinājis EUR 2 016 644 000 apmērā, kas kopumā par 3,38 % pārsniedz 2018. gada budžetu (tostarp EUR 37,3 miljoni paredzēti pārejai uz Parlamenta jauno sasaukumu un EUR 34,3 miljoni — citiem ārkārtas izdevumiem) un veido 18,79 % no 2014.–2020. gada DFS V kategorijas;

E.  tā kā gandrīz divas trešdaļas no budžeta ir indeksam piesaistīti izdevumi, kuri galvenokārt saistīti ar pašreizējiem un pensionētajiem deputātiem (23 %) un darbiniekiem (34 %) paredzēto atalgojumu, pensijām, medicīniskajiem izdevumiem un piemaksām, kā arī ēkām (13 %) un kuri atbilstīgi Civildienesta noteikumiem un Deputātu nolikumam tiek pielāgoti konkrētā jomā veiktajai indeksācijai vai inflācijas likmei;

F.  tā kā Parlaments jau 2015. gada 29. aprīļa rezolūcijā par Parlamenta 2016. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(8) uzsvēra, ka 2016. gada budžets būtu jānosaka uz reālistiska pamata un tam būtu jāatbilst budžeta disciplīnas un pareizas finanšu pārvaldības principiem;

G.  tā kā Parlamenta kā vienas no budžeta lēmējiestādēm uzticamība zināmā mērā ir atkarīga no tā spējas pārvaldīt pašam savus izdevumus un spējas attīstīt demokrātiju Savienības līmenī;

H.  tā kā brīvprātīgais pensiju fonds tika izveidots 1990. gadā ar Prezidija Noteikumiem par papildu (brīvprātīgo) pensiju shēmu(9),

Vispārējs satvars

1.  uzsver, ka arī 2019. gadā Parlamenta budžeta daļas īpatsvaram nebūtu jāpārsniedz 20 % no V izdevumu kategorijas; norāda, ka 2019. gada tāmes apmērs atbilst 18,53 %, kas ir mazāk nekā 2018. gadā (18,85 %), un tā īpatsvars V izdevumu kategorijā ir zemākais vairāk nekā 15 gadu laikā;

2.  uzsver, ka Parlamenta budžeta lielāko daļu nosaka tiesību aktos vai līgumos paredzēti pienākumi un to indeksē katru gadu;

3.  norāda, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu dēļ 2019. gadā izdevumi dažās jomās ievērojami palielināsies, jo īpaši saistībā ar deputātiem, kuri netiks atkārtoti ievēlēti, un viņu palīgiem, bet vienlaikus citās jomās, ņemot vērā Parlamenta darba apjoma samazināšanos vēlēšanu gadā, radīsies ietaupījumi, lai gan tie būs mazāki;

4.  atbalsta samierināšanas procedūrā 2018. gada 26. martā un 2018. gada 10. aprīlī panākto vienošanos starp Prezidiju un Budžeta komiteju 2018. gada budžeta palielinājumu noteikt 2,48 % apmērā, saskaņā ar kuru 2019. gada tāmes kopējais apmērs būtu EUR 1 999 144 000, samazināt Prezidija 2018. gada 12. martā apstiprinātā provizoriskā tāmes projekta izdevumu apmēru par EUR 17,5 miljoniem un attiecīgi samazināt šādās budžeta pozīcijās ierosinātās apropriācijas: 1004 – parastie ceļa izdevumi; 105 – valodu kursi un datorkursi deputātiem; 1404 – prakse, stipendijas un ierēdņu apmaiņa; 1612 – kvalifikācijas celšana; 1631 – mobilitāte; 2000 – īre; 2007 – ēku celtniecība un telpu iekārtošana; 2022 – ēku uzturēšana, apsaimniekošana, ekspluatācija un uzkopšana; 2024 – enerģijas patēriņš; 2100 – datu elektroniska apstrāde un telesakari; 2101 – datu elektroniska apstrāde un telesakari: ar infrastruktūru saistītās regulārās darbības; 2105 – datu elektroniska apstrāde un telesakari: ieguldījumi projektos; 212 – mēbeles; 214 – tehniskās iekārtas un aprīkojums; 230 – kancelejas preces, biroja piederumi un dažādas plaša patēriņa preces; 238 – citi administratīvie izdevumi; 300 – izdevumi par personāla komandējumiem un dienesta braucieniem starp trim darba vietām; 302 – pieņemšanu un reprezentācijas izdevumi; 3040 – dažādi izdevumi par iekšējām sanāksmēm; 3042 – sanāksmes, kongresi, konferences un delegācijas; 3049 – izdevumi par ceļojumu aģentūras pakalpojumiem; 3243 – Eiropas Parlamenta apmeklētāju centri; 3248 – izdevumi saistībā ar audiovizuālo informāciju; 325 – izdevumi saistībā ar informācijas birojiem; 101 – rezerve neparedzētiem izdevumiem; piešķir šādas apropriācijas: 1400. postenim “Pārējie darbinieki: Ģenerālsekretariāts un politiskās grupas” — EUR 50 000, 320. postenim “Specializēto zināšanu ieguve” — EUR 50 000 un 3211. postenim “Zinātnei veltīto plašsaziņas līdzekļu centrs” — EUR 800 000; atzinīgi vērtē to, ka 2018. gada 16. aprīlī Prezidijs šīs izmaiņas ir pieņēmis;

5.  uzsver, ka Parlamenta galvenie uzdevumi ir kopīgi ar Padomi pieņemt tiesību aktus un lemt par Savienības budžetu, pārstāvēt pilsoņus un pārbaudīt citu iestāžu darbu;

6.  uzsver Parlamenta lomu Eiropas politiskās izpratnes veidošanā un Savienības vērtību veicināšanā;

7.  norāda, ka provizoriskais tāmes projekts un ar to saistītie dokumenti tika saņemti vēlu — tikai pēc to apstiprināšanas Prezidijā 2018. gada 12. martā; aicina nākamajos gados laicīgi iesniegt ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par provizorisko tāmes projektu, kā arī tā pielikumus;

Pārredzamība un piekļūstamība

8.  atzinīgi vērtē atbildi uz Budžeta komitejas pieprasījumu, kas pausts dažādās budžeta rezolūcijās, par papildu informāciju par vidēja termiņa un ilgtermiņa plānošanu, investīcijām, tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem, darbības izdevumiem un metodiku, pamatojoties uz pašreizējām vajadzībām, nevis koeficientiem; uzsver, ka noteiktas summas maksājumi ir noderīgs un atzīts veids, kā palielināt elastīgumu un pārredzamību;

9.  norāda, ka, tāpat kā iepriekšējo gadu budžetos, tiek ierosināts paredzēt noteiktu summu ārkārtas investīcijām un izdevumiem, proti, investīcijām un izdevumiem, kas pēc savas būtības ir neierasti vai netipiski Parlamentam vai arī ir vajadzīgi reti; norāda, ka 2019. gadā šīs investīcijas un izdevumi būs EUR 71,6 miljoni, tostarp EUR 37,3 miljoni saistībā ar pāreju uz Parlamenta jauno sasaukumu un EUR 34,3 miljoni citiem ārkārtas izdevumiem; atgādina, ka 2016. gada budžetā ieviestais un turpmākajos budžetos iekļautais parasto un ārkārtas izdevumu nošķīrums tika ieviests vienīgi tādēļ, lai reaģētu uz steidzamu pasākumu īstenošanu saistībā ar ēku drošību un kiberdrošību pēc teroristu uzbrukumiem; uzskata, ka šīs nošķiršanas pārmērīgā izmantošana, proti, citu izdevumu iekļaušana ārkārtas izdevumos, sniedz maldīgas norādes par budžeta rezervju izmaiņām un tādējādi ir pretrunā Parlamenta izdevumu pārredzamības principam;

10.  sagaida, ka Parlamenta 2019. gada budžetā vajadzības būs reālistiski un precīzi saskaņotas ar to izmaksām, lai pēc iespējas izvairītos no pārmērīgi lielu izmaksu iekļaušanas budžetā;

Brexit

11.  norāda, ka 2017. gada 8. decembrī Savienības un Apvienotās Karalistes sarunvedēji panāca principiālu vienošanos par finanšu norēķinu saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, cita starpā paredzot, ka Apvienotā Karaliste piedalīsies Savienības 2019. un 2020. gada budžetā tā, it kā tā joprojām būtu Savienības dalībvalsts, un nodrošinās savu daļu to Savienības saistību finansēšanā, kuras radušās līdz 2020. gada 31. decembrim; norāda, ka deputātu brīvprātīgā pensiju shēma ES bilancē ir iekļauta kā saistības un ka sarunu laikā tiks skatīts nenokārtotajām saistībām paredzētais ieguldījums, kas nepieciešams, lai segtu pensiju saistības, kuras radušās pirms 2020. gada, bet attiecas arī uz laiku pēc tā;

12.  norāda, ka Konstitucionālo jautājumu komiteja ar balsojumu plenārsēdē 2018. gada februārī apstiprināja patstāvīgo ziņojumu par Parlamenta sastāvu un jo īpaši to, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības deputātu skaits tiks samazināts līdz 705 deputātiem; norāda, ka pēc 2018. gada 23. februārī notikušās valstu un valdību vadītāju neformālās sanāksmes priekšsēdētājs D. Tusk informēja par plašu atbalstu šim priekšlikumam; norāda, ka gadījumā, ja Apvienotā Karaliste 2019.–2024. gada sasaukuma sākumā joprojām būs dalībvalsts, deputātu skaits būs 751 līdz brīdim, kad Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības juridiski stāsies spēkā; tomēr norāda, ka šai procedūrai ir nepieciešams vienprātīgs Eiropadomes lēmums pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana; uzsver, ka Parlamenta tāme šobrīd atspoguļo pašreizējo situāciju Parlamentā, kurā ir 678 deputāti no 27 dalībvalstīm laikā no 2019. gada 30. marta līdz astotā sasaukuma beigām un kurā ir 705 deputāti no 27 dalībvalstīm laikā no devītā sasaukuma sākuma līdz 2019. finanšu gada beigām; ar gandarījumu pieņem zināšanai ģenerālsekretāra ierosinātos pielāgojumus, kurus Prezidijs pieņēma 2018. gada 12. martā;

2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas

13.  atzinīgi vērtē komunikācijas kampaņu kā noderīgu ieguldījumu centienos pilsoņiem skaidrot Savienības un Parlamenta mērķi; uzsver, ka šai kampaņai cita starpā vajadzētu būt vērstai uz to, lai skaidrotu Savienības lomu, Parlamenta pilnvaras, tā uzdevumus, tādus kā Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana, un tā ietekmi uz pilsoņu dzīvi;

14.  atgādina — kā apstiprināts 2018. gada budžeta procedūrā, kopējais divu gadu laikposmam paredzētais kampaņas budžets ir EUR 33,3 miljoni, no kuriem EUR 25 miljoni paredzēti 2018. gadam (ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai īstenotu iepirkuma procedūras un noslēgtu līgumus) un EUR 8,33 miljoni — 2019. gadam; norāda, ka Prezidijs 2017. gada novembrī apstiprināja kampaņas stratēģiju, kura ir balstīta uz analīzi par pieredzi, kas gūta pēdējās vēlēšanās;

15.  uzsver, ka komunikācijas procesiem saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir raksturīgi trīs līmeņi: visredzamākais līmenis ir valstu un Eiropas politiskās partijas un to kandidāti, otrais līmenis ir vadošo kandidātu (Spitzenkandidaten) process, kas pirmo reizi tika ieviests 2014. gadā, un trešais līmenis ir institucionālā kampaņa, kuras mērķis ir atgādināt, kas Parlaments ir, ko tas dara, kā tas ietekmē pilsoņu dzīvi un kāpēc ir svarīgi piedalīties vēlēšanās;

16.  uzsver, ka Parlamentam vienam trūkst līdzekļu, lai uzrunātu 400 miljonus balsstiesīgo vēlētāju, un tādēļ tam ir optimāli jāizmanto savi viedokļu izplatītāju tīkli, lai to nodrošinātu; uzskata, ka svarīga nozīme būtu jāpiešķir arī caur sociālo mediju tīmekļa vietnēm notiekošajai komunikācijai; norāda, ka Eiropas līmenī 2018. gadā tiks rīkotas vairākas pilsoņu un ieinteresēto personu konferences un valsts līmenī izšķiroša nozīme būs vietējiem birojiem; turpinās iesaistīt Eiropas Reģionu komiteju un tās vietējos un reģionālos pārstāvjus tīklu izmantošanas darbā; uzskata, ka pēdējā pirmsvēlēšanu posmā gan Eiropas politiskajām partijām, gan valsts partijām būs nozīmīga loma, jo īpaši saistībā ar Spitzenkandidaten procesu; tādēļ ierosina ar īpaši 2019. gadam palielinātu finansējumu nodrošināt tām iespēju veikt šo uzdevumu;

Drošība un kiberdrošība

17.  norāda, ka arī 2019. gada budžetā būs iekļauti apjomīgu investīciju maksājumi, kuri tika aizsākti jau 2016. gadā, lai būtiski uzlabotu Parlamenta drošību; norāda, ka šie projekti aptver dažādas jomas, kuras galvenokārt saistītas ar ēkām, proti, drošības uzlabošana saistībā ar ieejām, aprīkojumu un personālu (iPACS projekts), bet arī uzlabojumus kiberdrošības un komunikācijas drošības jomā;

18.  atzinīgi vērtē saprašanās memorandu, kas stājās spēkā 2017. gadā un noslēgts starp Beļģijas valdību un Eiropas Parlamentu, Padomi, Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu un citām iestādēm, kas atrodas Briselē, par drošības pielaides pārbaudēm attiecībā uz visiem ārējiem līgumslēdzējiem, kuri vēlas iekļūt Savienības iestādēs; atgādina Parlamenta 2018. gada ieņēmumu un izdevumu tāmē iekļauto aicinājumu ģenerālsekretāram apsvērt, cik lietderīgi būtu paplašināt minētā saprašanās memoranda piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz ierēdņiem, deputātu palīgiem un praktikantiem, lai pirms viņu pieņemšanas darbā varētu veikt nepieciešamās drošības pārbaudes; tādēļ aicina ģenerālsekretāru informēt Budžeta komiteju par šīs lietas virzību;

19.  uzskata, ka IT rīki ir nozīmīgi instrumenti deputātu un viņu darbinieku darba veikšanai, tomēr tie ir pakļauti kiberuzbrukumu draudiem; tādēļ atzinīgi vērtē nodomu nedaudz palielināt apropriācijas, kas paredzētas, lai turpinātu kiberdrošības rīcības plāna īstenošanu, tādējādi ļaujot iestādei labāk aizsargāt savus aktīvus un informāciju;

Ēku politika

20.  atkārtoti prasa, lai lēmumu pieņemšanas process ēku politikas jomā būtu pārredzams un tā pamatā būtu agri saņemta informācija, pienācīgi ņemot vērā Finanšu regulas 203. pantu;

21.  atzinīgi vērtē deputātu un darbinieku darba apstākļu uzlabošanu, par ko Prezidijs nolēma 2017. gada decembrī un kas turpināsies 2019. gadā, lai nodrošinātu elastīgas darba telpas deputātiem nolūkā apmierināt vajadzības, kuras izriet no mainīgajiem darba modeļiem, pēc 2019. gada vēlēšanām nodrošinot viņiem trīs birojus Briselē un divus Strasbūrā; tomēr uzsver, ka Strasbūrā būtu lietderīgāk nodrošināt elastīgas telpas sanāksmēm; pieņem zināšanai izmaksas, kas saistītas ar Parlamenta ēku uzturēšanu 2019. gadā, tostarp ar drošību un vides prasībām; apšauba ļoti augstās izmaksas saistībā ar atsevišķiem ierosinājumiem, konkrēti bibliotēkas un ar to saistīto biroju pārcelšanu, deputātu restorāna renovāciju (ASP ēkā) un Churchill ēkas restorāna renovāciju; aicina ģenerālsekretāru pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2018. gada rudenī iesniegt Budžeta komitejai visu ar šiem lēmumiem saistīto informāciju, ņemot vērā, ka daži no šiem projektiem tiks atlikti;

22.  apšauba, vai vajag ieplānot EUR 1,58 miljonus ar Spaak ēkas renovāciju saistītiem pētījumiem, ņemot vērā, ka EUR 14 miljoni jau ir iekļauti 2018. gada budžetā; aicina ģenerālsekretāru pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2018. gada rudenī iesniegt Budžeta komitejai visu ar šo lēmumu saistīto informāciju;

23.  aicina sniegt sīkāku informāciju par mēbeļu stāvokli ASP ēkā Briselē, kas pamatoja to nomaiņu, un par jauno mēbeļu izvēlē ievēroto procedūru, īpaši cenas un nomaiņas nepieciešamības attiecību;

24.  pieņem zināšanai atjauninātos pamatuzdevumus informācijas birojiem, kas tagad saskaņā ar Prezidija 2017. gada novembra lēmumu dēvējami par vietējiem birojiem; norāda, ka vietējo biroju galvenais uzdevums ir politiski neitrālā veidā informēt un komunicēt Parlamenta vārdā vietējā līmenī, lai sniegtu informāciju par Savienību un tās politiku, izmantojot ārēju ieinteresēto personu pasākumus vietējā, reģionālā un valsts līmenī, tostarp Eiropas Reģionu komitejas locekļus;

25.  konstatē, ka jaunās KAD ēkas austrumu spārna pirmās daļas tiks nodotas ekspluatācijā un tajās ievāksies 2018. gada beigās, bet pārējie austrumu spārna biroji un konferenču telpas tiks pakāpeniski aizpildītas 2019. gadā; norāda, ka uzreiz pēc tam sāksies darbi rietumu spārnā;

26.  atgādina ERP 2014. gada analīzi, kurā Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības izmaksas tika lēstas EUR 114 miljonu apmērā gadā; turklāt norāda uz konstatējumu 2013. gada 20. novembra rezolūcijā par Eiropas Savienības iestāžu atrašanās vietas noteikšanu(10), proti, to, ka 78 % no Parlamenta štata darbinieku komandējumiem rodas tieši Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības rezultātā; uzsver, ka saskaņā ar minētajā ziņojumā iekļautajām aplēsēm ģeogrāfiskās izkliedētības ietekme uz vidi ir 11 000 līdz 19 000 tonnas CO2 emisiju; uzsver iespējamos ietaupījumus, ko Parlamenta budžetā nodrošinātu viena darba vieta, un tāpēc prasa izstrādāt ceļvedi vienas darba vietas noteikšanai;

27.  atgādina Parlamenta apņemšanos ievērot Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti(11), kurā paredzēts, ka, neskarot “piemērojamos budžeta un iepirkuma noteikumus, minētās iestādes to īpašumā esošajās vai izmantotajās ēkās piemēros tās pašas prasības, kuras saskaņā ar 5. un 6. pantu” minētajā direktīvā piemēro dalībvalstu centrālo valdību ēkām, ņemot vērā šo ēku lielo atpazīstamību un centrālo lomu, kura tam būtu jāuzņemas attiecībā uz ēku energoefektivitāti; uzsver steidzamo nepieciešamību nodrošināt atbilstību šim paziņojumam — arī tādēļ, lai nodrošinātu savu uzticamību pašreiz notiekošajā ēku energoefektivitātes un vispārējās energoefektivitātes direktīvu pārskatīšanā;

Ar EP deputātiem un reģistrētiem deputātu palīgiem saistīti jautājumi

28.  atzinīgi vērtē Parlamenta Ģenerālsekretariāta, politisko grupu sekretariātu un deputātu biroju darbu, kas vērsts uz to, lai atbalstītu deputātus viņu mandātu īstenošanā; mudina turpināt tādu pakalpojumu attīstību, kas uzlabo deputātu iespējas uzraudzīt Komisijas un Padomes darbu un pārstāvēt pilsoņus;

29.  jo īpaši atzinīgi vērtē arvien pieaugošo to konsultāciju un pētījumu kvalitāti, ko deputātiem un komitejām nodrošina Eiropas Parlamenta Izpētes dienests (EPRS) un politikas departamenti; pieņem zināšanai abu šo dienestu sadarbības vidusposma novērtējumu, ko ģenerālsekretārs iesniedza 2017. gada oktobrī; prasa ģenerālsekretāram sniegt sīkāku informāciju par to, kā abi šie dienesti koordinē savu darbu, lai novērstu dublēšanos un apmierinātu klientu vajadzības; atzinīgi vērtē jaunos un esošos konkrētos lietojumprogrammu projektus, kas tiks pilnībā vai daļēji īstenoti 2019. gadā: e-Parlamenta projekts, elektroniskā reģistra pārvaldības sistēmas (ERMS) projekts, atvērtās digitālās bibliotēkas programma, jaunais projekts par pētniecību un izstrādi par mašīnmācīšanos ar tulkošanas atmiņām un konferenču un pasākuma dalībnieku reģistrācijas rīks;

30.  atgādina iepriekš minēto 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par Parlamenta 2018. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi un 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējā budžeta projektu; atkārtoti aicina nodrošināt pārredzamību saistībā ar deputātiem paredzēto piemaksu par vispārējiem izdevumiem; aicina Parlamenta Prezidiju izstrādāt labākus norādījumus par pārskatatbildību attiecībā uz izdevumiem, kurus atļauts segt no šīs piemaksas, neradot papildu izmaksas vai administratīvo slogu Parlamenta administrācijai; norāda, ka ar deputāta mandātu saistītās piemaksas visaptverošai kontroles sistēmai būtu vajadzīgas 40 līdz 75 jaunas administratīvas štata vietas(12), kas būtu pretrunā darbinieku skaita samazināšanas plānam;

31.  atgādina mandāta neatkarības principu; uzsver, ka ievēlētie deputāti ir atbildīgi par to, kā tiek izmantoti ar parlamentāro darbību saistītie izdevumi, un deputātiem, kuri to vēlas, ir iespējams savās personīgajās tīmekļa lapās publicēt savus izdevumus, kas segti no piemaksas par vispārējiem izdevumiem; uzsver, ka noteiktas summas maksājums dalībvalstīs tiek plaši izmantots un atzīts par lietderīgu instrumentu; uzsver, ka patlaban noteiktas summas maksājumu izmantošana nerada nedz vajadzību pēc papildu darbiniekiem, nedz papildu izmaksas Eiropas Parlamenta administrācijai, kā arī neizraisa obligātas papildu izmaksas un administratīvu slogu deputātiem un viņu birojiem; atgādina, ka uzlabota efektivitāte un pārredzamība saistībā ar piemaksu par vispārējiem izdevumiem nenozīmē privātuma pārkāpšanu;

32.  mudina Parlamenta Prezidija darba grupu piemaksu par vispārējiem izdevumiem jautājumos pabeigt darbu, lai ieteikumus, kuru pamatā ir Parlamenta 2017. gada oktobrī paustais viedoklis, varētu izskatīt pirms devītā sasaukuma vēlēšanām;

33.  atkārtoti aicina Prezidiju nodrošināt, ka tiek ievērotas deputātu un reģistrēto deputātu palīgu sociālās un pensiju tiesības un ka tiek darīti pieejami atbilstoši finanšu līdzekļi; šajā sakarībā atkārto aicinājumu rast praktiski īstenojamu risinājumu saistībā ar tiem reģistrētajiem deputātu palīgiem, kuri, lai gan šī sasaukuma beigās būs bez pārtraukuma nostrādājuši divus sasaukumus, sasniedzot pensijas vecumu, nebūs tiesīgi piekļūt Eiropas pensijas tiesību shēmai, jo viņi nebūs nostrādājuši pilnus Civildienesta noteikumos paredzētos desmit gadus tāpēc, ka 2014. gada vēlēšanas notika agrāk, un tāpēc, ka, ņemot vērā lielo darba slodzi laikā pēc 2009. gada vēlēšanām, aizkavējās reģistrēto deputātu palīgu jauno līgumu apstiprināšana; atgādina, ka Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “[i]egūtās tiesības un nākotnē paredzamās tiesības saglabājas pilnā apjomā”; tomēr norāda uz brīvprātīgās pensiju shēmas problēmām, kuras aizvien turpinās, un aicina Prezidiju un ģenerālsekretāru rīkoties, lai noskaidrotu visas iespējas līdz minimumam samazināt Parlamenta budžetam radīto slogu;

34.  uzskata budžeta 422. pozīcijā “Izdevumi saistībā ar parlamentāro palīdzību” iekļautās apropriācijas par atbilstošām;

35.  norāda, ka tika pārskatītas ar dienesta braucieniem starp Parlamenta trijām darba vietām saistītās reģistrēto deputātu palīgu piemaksu likmes; atgādina par Prezidijam izvirzīto prasību veikt pasākumus, lai pilnībā saskaņotu ierēdņiem, citiem darbiniekiem un reģistrētiem deputātu palīgiem piemērojamos noteikumus, sākot ar nākamo sasaukumu;

36.  gaidot nākamo Parlamenta sasaukumu, atkal aicina Priekšsēdētāju konferenci pārskatīt Īstenošanas noteikumus, ar kuriem reglamentē delegāciju darbu un braucienus ārpus Eiropas Savienības; uzsver, ka šādā pārskatīšanā būtu jāizskata iespēja ļaut reģistrētiem deputātu palīgiem, ievērojot zināmus noteikumus, pavadīt deputātus oficiālās Parlamenta delegācijās un darba braucienos;

37.  aicina Prezidiju grozīt Prezidija 2010. gada 19. aprīļa lēmumu “Noteikumi par deputātu praktikantiem”, lai praktikantiem nodrošinātu pienācīgu atalgojumu; uzsver, ka deputātu birojos vai politiskajās grupās nodarbināto praktikantu atalgojumam vajadzētu būt vismaz tādam, lai nodrošinātu, ka tas sedz iztikas izdevumus Briselē vai prakses norises pilsētā;

38.  uzskata, ka būtu jādara pieejams atbilstošs finansējums ar mērķi īstenot ceļvedi preventīvu un agrīnā atbalsta pasākumu pieņemšanai, lai risinātu konfliktu un aizskaršanas gadījumus starp deputātiem un reģistrētiem deputātu palīgiem vai citiem darbiniekiem;

Ar darbiniekiem saistīti jautājumi

39.  samazina Ģenerālsekretariāta 2019. gada štatu sarakstu par 59 vietām (īstenojot mērķi samazināt darbinieku skaitu par 1 %) saskaņā ar 2015. gada 14. novembrī Padomē panākto vienošanos par Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējo budžetu, kurā Parlamenta ikgadējos personāla samazināšanas pasākumus paredzēts turpināt līdz 2019. gadam;

40.  uzskata, ka laikā, kad Savienības iestādēm pieejamie finanšu un personāla resursi, visticamāk, kļūs aizvien ierobežotāki, ir svarīgi, ka iestādes pašas var pieņemt darbā un paturēt spējīgākos darbiniekus, lai stātos pretī paredzamajiem izaicinājumiem veidā, kāds atbilst uz sniegumu balstītas budžeta izstrādes principiem;

41.  uzskata, ka līdz vēlēšanām paredzētajam darba pārtraukumam Parlaments atradīsies unikālā situācijā, ko izraisīs tas, ka vienlaikus ar parasto aktivitātes pieaugumu sasaukuma beigās notiks darbs ar sarežģītu DFS tiesību aktu priekšlikumu paketi, Brexit un aizvien lielāku skaitu trialogu; uzskata — lai Parlaments un tā komitejas varētu veikt savus pamatuzdevumus, ir ārkārtīgi svarīgi arī turpmāk nodrošināt atbilstošus loģistikas resursus un cilvēkresursus;

42.  pilnvaro ģenerālsekretāru par izejas punktu ņemt spēkā esošos sadarbības nolīgumus starp Parlamentu, Eiropas Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kuru ļoti pozitīvs piemērs ir EPRS; prasa noteikt jomas, tostarp tādas kā IT pakalpojumi vai drošība, kurās būtu iespējams palielināt sinerģiju kopīgajās administratīvā atbalsta funkcijās, izmantojot Parlamenta un abu pārējo struktūru pieredzi un pilnībā ņemot vērā pārvaldības grūtības un pakalpojumu apmēra atšķirības, lai izstrādātu taisnīgus sadarbības nolīgumus; turklāt aicina ģenerālsekretāru veikt pētījumu par iespējamu sinerģiju administratīvo funkciju un pakalpojumu nodrošināšanā, ko varētu panākt ar citām iestādēm;

43.  aicina izvērtēt ietaupījumus un priekšrocības, ko katra iesaistītā puse guvusi, piemērojot Iestāžu administratīvās sadarbības nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, gan jomās, kurās notiek kopīga pakalpojumu izmantošana, gan jomās, kurās notiek sadarbība, kā arī iespējamos ietaupījumus un priekšrocības, kurus varētu nodrošināt iespējami turpmāki līgumi ar citām iestādēm un aģentūrām;

44.  atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(13); uzskata, ka šī rezolūcija ir svarīgs solis efektīvākā seksuālās uzmākšanās un jebkādas nepiedienīgas uzvedības apkarošanā Eiropas Savienībā un tās iestādēs, tostarp Eiropas Parlamentā; prasa piešķirt atbilstošus resursus rezolūcijā iekļauto prasību izpildei;

Citi jautājumi

45.  pieņem zināšanai pašreizējo praksi gada beigās veikt apkopojošu pārvietojumu (ramassage), lai dotu ieguldījumu pašreizējo ēku projektu īstenošanā; pamatojoties uz 2014., 2015., 2016. un 2017. gada rādītājiem, uzsver, ka šis apkopojošais pārvietojums gada beigās regulāri tiek veikts vienās un tajās pašās nodaļās un sadaļās un — ar dažiem izņēmumiem — vienās un tajās pašās pozīcijās; tādēļ vēlētos zināt, vai šajās nodaļās un pozīcijās ir ieplānots pārvērtējums, lai radītu līdzekļus budžeta politikas finansēšanai;

46.  apšauba nepieciešamību nodrošināt radioaustiņas un uzstādīt tīmekļa kameras Briseles un Strasbūras birojos visiem deputātu palīgiem, lai gan lielākā daļa no viņiem to nav pat prasījuši; tāpēc apšauba šāda lēmuma izmaksu lietderību un tā pieņemšanas pamatojumu; aicina ģenerālsekretāru iesniegt Budžeta komitejai visu ar minēto lēmumu saistīto informāciju;

47.  norāda, ka Parlamenta ēdināšanas zonām piemērotie piekļuves ierobežojumi tika atcelti, sākot ar 2017. gada 1. janvāri; neiebilst pret to, ka ikviens, kas strādā Parlamenta ēkās vai ierodas tā telpās uz starpiestāžu sanāksmi, var paēst pusdienas Parlamenta ēdnīcās un restorānos; tomēr norāda, ka piekļuvi ASP ēkas pašapkalpošanās ēdnīcai Briselē un LOW ēkas pašapkalpošanās ēdnīcai Strasbūrā tagad ļoti apgrūtina apmeklētāju grupu klātbūtne katru dienu; tādēļ prasa atjaunot kontroli pie abu minēto pašapkalpošanās ēdnīcu ieejām — nevis attiecībā uz deputātiem un citu iestāžu darbiniekiem, bet gan tāpēc, lai sistemātiski novirzītu apmeklētāju grupas uz tām paredzētajām restorānu telpām;

48.  ņem vērā starp Parlamentu un valstu parlamentiem notiekošo dialogu; uzsver, ka ir jāiziet ārpus pastāvošās Eiropas parlamentārās nedēļas sistēmas, lai panāktu pastāvīgu sinerģiju attiecībās starp Parlamentu un valstu parlamentiem; aicina pastiprināt šo dialogu, lai veidotu labāku izpratni par Parlamenta un Savienības ieguldījumu dalībvalstīs;

49.  aicina atjaunināt Eiropas zinātnei veltīto plašsaziņas līdzekļu centru, kas tika pieņemts 2018. budžetā, un aicina sadarboties ar televīzijas raidstacijām, sociālajiem medijiem un citiem partneriem, lai izvirzītu apmācību mērķus jaunajiem žurnālistiem, jo īpaši saistībā ar jauniem zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem un uz faktiem pamatotām un salīdzinoši izvērtētām ziņām;

50.  atzinīgi vērtē Parlamenta centienus sekmēt ilgtspējīgu mobilitāti;

51.  aicina Parlamentu pieņemt vides ziņā ilgtspējīgu pieeju un lielāko daļu no jebkura tās ietvaros īstenota Parlamenta pasākuma īstenot videi saudzīgā veidā;

52.  pieņem zināšanai, ka ir izveidota mobilitātes darba grupa, kurai būtu jāstrādā iekļaujoši un ievērojot skaidras pilnvaras; uzsver, ka Parlamentam ir jāievēro visi tā darba vietās reģionāli piemērojamie tiesību akti, tostarp mobilitātes jomas tiesību akti; atbalsta to, lai tiktu veicināta izveidotā tiešā dzelzceļa maršruta starp Briseles Parlamenta ēku un lidostu izmantošana; aicina atbildīgos dienestus no jauna izvērtēt sava autoparka sastāvu un lielumu, ņemot vērā minēto; aicina Prezidiju nekavējoties ieviest sistēmu, kas veicinātu velosipēdu izmantošanu, pārvietojoties no mājām uz darbu; norāda, ka šāda sistēma jau ir ieviesta citās iestādēs, jo īpaši Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā;

53.  aicina ģenerālsekretāru un Prezidiju visā Parlamenta administrācijā ieviest uz sniegumu balstītas budžeta izstrādes kultūru un racionālas pārvaldības pieeju, lai uzlabotu iestādes iekšējā darba efektivitāti, kā arī samazinātu administratīvās formalitātes un birokrātiju; uzsver, ka racionāla pārvaldība nozīmē darba procedūras pastāvīgu uzlabošanu, pateicoties vienkāršošanai un administratīvā personāla pieredzei;

o
o   o

54.  pieņem 2019. finanšu gada tāmi;

55.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tāmi nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) OV L 287, 29.10.2013., 15. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0114.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0408.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0458.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0172.
(9) Prezidija pieņemtie teksti, PE 113.116/BUR./rev. XXVI/01-04-2009
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0498.
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.).
(12)Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0150.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0417.


Pētniecisko žurnālistu aizsardzība Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta
PDF 501kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta (2018/2628(RSP))
P8_TA(2018)0183B8-0186/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 4., 5., 6., 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6., 7., 8., 10., 11., 12. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 34 par ICCPR 19. pantu (Uzskatu un vārda brīvība),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2017. gada 24. janvāra rezolūciju 2141 (2017) par uzbrukumiem žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu brīvībai Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīļa deklarāciju par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu darbinieku drošību,

–  ņemot vērā EDSO apņemšanās plašsaziņas līdzekļu brīvības, vārda brīvību un informācijas brīvas plūsmas jomās,

–  ņemot vērā 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju(4),

–  ņemot vērā 17 plašsaziņas līdzekļu brīvības organizāciju 2018. gada 6. marta vēstuli, kas adresēta Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žanam Klodam Junkeram,

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2018. gada 14. marta paziņojumu par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību, pamattiesību un ES Līgumos un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos iestrādāto vērtību un principu ievērošana ir Savienības un tās dalībvalstu pienākums, kas ir jāpilda;

B.  tā kā LES 6. panta 3. punktā ir minēts, ka pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats;

C.  tā kā ES darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu par savstarpēju paļāvību, ka dalībvalstis savā rīcībā ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ICCPR;

D.  tā kā brīvi, neatkarīgi un netraucēti plašsaziņas līdzekļi ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem; tā kā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka to teritorijā tiek aizsargāta preses brīvība un žurnālisti;

E.  tā kā tiesības uz vārda brīvību un uzskatu brīvību ir obligāti nosacījumi pārredzamības un pārskatatbildības principu pilnīgai īstenošanai;

F.  tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir apņēmušās ievērot plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kā arī tiesības uz informāciju un vārda brīvību, kā noteikts Pamattiesību hartas 11. pantā, ECTK 10. pantā un ICCPR 19. pantā; tā kā plašsaziņas līdzekļu publiskās uzraudzības funkcijas ir būtiski svarīgas šo tiesību ievērošanai un visu pārējo pamattiesību aizsardzībai;

G.  tā kā Savienībai ir iespēja rīkoties, lai aizsargātu kopīgās vērtības, kas ir tās pamatā; tā kā prasība ievērot tiesiskumu un pamattiesības būtu vienlīdz stingri jāpiemēro visām dalībvalstīm;

H.  tā kā slovāku pētnieciskais žurnālists Ján Kuciak un viņa partnere Martina Kušnírová 2018. gada 25. februārī tika atrasti noslepkavoti savās mājās Veľká Mača ciematā;

I.  tā kā tiesības uz tiesu iestāžu neatkarīgu un pārredzamu pieejamību ir tiesiskuma galvenā sastāvdaļa; tā kā gan šo slepkavību izdarītāji, gan agrākās lietās iesaistītās personas vēl nav stājušās tiesas priekšā, bet nesodāmības kultūra ir nosodāma parādība;

J.  tā kā šis ir piektais gadījums pēdējo desmit gadu laikā, kad ES valstī ir ticis nogalināts žurnālists(5), kā arī — pēc atentāta pret Daphne Caruana Galizia 2017. gada oktobrī Maltā — otrais gadījums, kad ir ticis noslepkavots pētnieciskais žurnālists, kurš Eiropas Savienībā pētīja “Panamas dokumentu” lietu; tā kā uzbrukumi pētnieciskajiem žurnālistiem ir noziegumi pret tiesiskumu un demokrātiju;

K.  tā kā Ján Kuciak bija specializējies liela mēroga nodokļu nemaksāšanas skandālu, nodokļu krāpšanas, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izmeklēšanā, un savā pēdējā rakstā, kas tika publicēts pēc viņa nāves, atspoguļoja izmeklēšanu par Itālijas mafijas grupējuma ‘Ndrangheta iespējamo ES lauksaimniecības subsīdiju izspiešanu, kurā, iespējams, bija iesaistīti arī augsta līmeņa politiķiem tuvas valdības amatpersonas;

L.  tā kā šīs slepkavības dēļ notika plaša mēroga miermīlīgi protesti un ielu demonstrācijas, kas bija lielākie kopš 1989. gadā notikušās tā dēvētās Samta revolūcijas un kuros izskanēja prasība nodrošināt taisnīgumu, saukt vainīgos pie atbildības, nodrošināt tiesiskumu, plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošanu un rīcību cīņā pret korupciju; tā kā protestētāji un Slovākijas sabiedrība ir izrādījuši ievērojamu neuzticēšanos valsts iestādēm un amatpersonām, tostarp policijai; tā kā ir jāatjauno uzticēšanās valsts iestādēm;

M.  tā kā pēc Eiropas Padomes paustās nostājas pārkāpumiem un noziegumiem, kas pastrādāti pret žurnālistiem, ir ļoti negatīva ietekme uz vārda brīvību, un to rezultātā pastiprinās pašcenzūra;

N.  tā kā ziņošanas projekts organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas jomā ziņoja, ka Ján Kuciak personas dati, iespējams, ir tikuši nopludināti pēc tam, kad viņš vairākkārt iesniedza informācijas brīvības pieprasījumus Slovākijas valsts iestādēm; tā kā viņš prokuratūrā iesniedza kriminālsūdzību pēc tam, kad viņam draudēja kāds slovāku uzņēmējs, un pēc tam norādīja, ka 44 dienas pēc iesniegšanas lieta tā arī nebija uzdota nevienam policijas darbiniekam, un to slēdza, neuzklausot nevienu liecību;

O.  tā kā žurnālistu un žurnālistu informācijas avotu, tostarp trauksmes cēlēju, aizsardzība dažādās dalībvalstīs atšķiras, un lielākajā daļā no tām netiek nodrošināta efektīva aizsardzību pret atriebību, apsūdzībām par neslavas celšanu, draudiem, iebiedējošām tiesas prāvām vai citām negatīvām sekām; tā kā dažu dalībvalstu nodrošinātā nepietiekamā aizsardzība žurnālistiem, kā arī arvien pieaugoši naidīgā nostāja, ko pret žurnālistiem izrāda dažas publiskas personas, ievērojami iedragā viņu pamatbrīvības;

P.  tā kā Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta 2016. gada ziņojumā par Slovākiju tika norādīts uz augstu riska līmeni politiskajai neatkarībai, galvenokārt tāpēc, ka vietējie plašsaziņas līdzekļi tiek finansēti no pašvaldību līdzekļiem un bieži vien netieši pieder pašvaldībām, un ir pakļauti iespējamam politiskajam spiedienam; tā kā ziņojumā ir minētas arī pašreizējās garantijas žurnālistu informācijas avotu aizsardzībai, piemēram, pārskatīšana tiesā un juridiskas definīcijas;

Q.  tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2017. gada pasaules preses brīvības indeksā ir minēts, ka neslavas celšana Slovākijā ir sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, un kas ir bargākais sods par šo nodarījumu Eiropas Savienībā; tā kā Slovākija šajā indeksā ir 17. vietā;

R.  tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām ” ģenerālsekretārs, 2018. gada 2. martā apmeklējot Bratislavu, pauda nožēlu par to, ka daudzi Eiropas politiķi, tostarp valdību vadītāji, ir dažās dalībvalstīs ilgstoši uzturējuši vai pat radījuši “drausmīgus apstākļus žurnālistiem”;

S.  tā kā kopš 2007. gada ir ziņots par vairākiem uzbrukumiem žurnālistiem Slovākijā, bet divi žurnālisti joprojām ir pazuduši bez vēsts;

T.  tā kā pēc Pasaules Ekonomikas foruma datiem (2017. gads) Slovākija pēc korumpētības ir 117. vietā no 137 analizētajām valstīm; tā kā kriminālvajāšanu skaits par nodarījumiem, kas saistīti ar korupciju, ir ievērojami samazinājies; tā kā 2018. gada Eiropas pusgada ziņojumā par Slovākiju teikts, ka nav panākts nekāds progress korupcijas apkarošanas pastiprināšanā;

U.  tā kā Eiropas Parlaments 2018. gada 7.–9. martā organizēja faktu vākšanas misiju Slovākijā, kur piedalījās Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Budžeta kontroles komitejas locekļi;

V.  tā kā Parlamenta delegācijas ziņojumā ir paustas nopietnas NVO pārstāvju bažas, galvenokārt par iespējamiem interešu konfliktiem, piemēram, starp Ģenerālprokurora biroju un orgāniem, kam būtu jākontrolē tā darbība, un starp iekšlietu ministru un policijas priekšsēdētāju; tā kā arī augstākā līmeņa prokuroru atlase tika raksturota kā ļoti politizēts process, un tika kritizēts tas, ka nav neatkarīgas struktūras, kas būtu kompetenta izskatīt sūdzības par policiju; tā kā tika uzdots jautājums par to, vai plašsaziņas līdzekļu brīvība ir pietiekami aizsargāta un plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesības ir pietiekami pārredzamas;

W.  tā kā Slovākijas Augstākā revīzijas palātas veiktā novērtējumā, kas aptvēra visas iestādes, kuras nodarbojas ar ES fondu pārvaldību, un visas starpposma iestādes, tikai Slovākijas Lauksaimniecības maksājumu aģentūra tika atzīta par problemātisku; tā kā revīzijas palāta savu konstatējumu rezultātus nodeva Slovākijas ģenerālprokuroram un valsts kriminālaģentūrai,

1.  stingri nosoda Slovākijas pētnieciskā žurnālista Ján Kuciak un viņa partneres Martina Kušnírová slepkavību,

2.  pauž sašutumu par to, ka šis ir otrais nāvējošais uzbrukums žurnālistam Eiropas Savienībā pēdējos sešos mēnešos pēc žurnālistes Daphne Caruana Galizia noslepkavošanas 2017. gada 16. oktobrī Maltā;

3.  aicina Slovākijas iestādes izmantot visus vajadzīgos resursus, lai nodrošinātu Ján Kuciak un Martina Kušnírová slepkavības pilnīgu, rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu, kuras rezultātā vainīgie tiktu saukti pie atbildības; atzinīgi vērtē Slovākijas iestāžu nodomu izmeklēšanas laikā pilnībā sadarboties ar starptautiskajām tiesībaizsardzības iestādēm un Itālijas Mafijas Izmeklēšanas direktorātu (DIA); stingri iesaka izveidot kopīgu izmeklēšanas grupu, kuras vadībā būtu iesaistīts arī Eiropols, kuram pilnībā tiktu nodrošināta piekļuve lietas materiāliem;

4.  aicina Slovākijas ģenerālprokuroru no jauna izskatīt kriminālsūdzību, ko Ján Kuciak iesniedza pēc tam, kad viņam tika izteikti draudi, un izmeklēt informāciju par to, ka Jan Kuciak personas dati tika nopludināti pēc tam, kad viņš Slovākijas iestādēm iesniedza vairākas informācijas brīvības pieprasījumus;

5.  mudina Slovākijas iestādes nodrošināt pētniecisko žurnālistu aizsardzību no jebkāda veida iebiedēšanas, apsūdzībām par neslavas celšanu, draudiem vai fiziskiem uzbrukumiem, kā arī veikt iedarbīgus pasākumus, lai aizsargātu personas, kuras izmanto savas tiesības uz vārda brīvību, no uzbrukumiem, kas veikti nolūkā šīs personas apklusināt;

6.  atzīst, ka pētnieciskajiem žurnālistiem ir izšķirīga loma demokrātijas un tiesiskuma uzraudzības jomā; nosoda pret žurnālistiem vērstus aizskarošus ES politiķu izteikumus; norāda, ka sabiedrībai kopumā ir vitāli svarīgi, lai pētnieciskajiem žurnālistiem un trauksmes cēlējiem tiktu nodrošināts visaugstākais aizsardzības līmenis; mudina gan Komisiju, gan dalībvalstis iesniegt leģislatīvus vai neleģislatīvus priekšlikumus par žurnālistu aizsardzību Eiropas Savienībā, jo pret viņiem tiek regulāri ierosinātas tiesas prāvas, kuru mērķis ir cenzēt viņu darbu vai viņus iebiedēt; viens no šādiem aizsardzības pasākumiem varētu būt Eiropas mēroga “anti-SLAPP” noteikumi jeb noteikumi, ar kuriem vērstos pret stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (Strategic Lawsuit Against Public Participation);

7.  aicina Komisiju aizsargāt, veicināt un piemērot vērtības, kas nostiprinātas Līgumā par Eiropas Savienību un ES Pamattiesību hartā, kā arī ICCPR, un šajā sakarā visā Eiropas Savienībā uzraudzīt un vērsties pret šķēršļu radīšanu plašsaziņas līdzekļu brīvībai un plurālismam, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; aicina Komisiju pilnībā informēt Parlamentu par veiktajiem pasākumiem;

8.  norāda — ir pierādījies, ka trauksmes cēlēji ir nozīmīgs resurss pētnieciskajiem žurnālistiem un neatkarīgai presei, un ka informācijas avotu konfidencialitātes garantēšana ir ļoti būtiska preses brīvībai; tāpēc uzsver, ka trauksmes cēlēji veicina demokrātiju, politikas un ekonomikas pārredzamību un sabiedrības informētību; aicina Slovākijas iestādes un visas dalībvalstis nodrošināt, ka tiek aizsargāta pētniecisko žurnālistu un trauksmes cēlēju personas drošība un iespējas gūt iztikas līdzekļus; aicina Komisiju iesniegt iedarbīgu, visaptverošu un horizontālu Eiropas Savienības direktīvu par trauksmes cēlēju aizsardzību, pilnībā atbalstot Eiropas Padomes ieteikumu un Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra un (6) 2017. gada 24. oktobra rezolūcijas;

9.  aicina Komisiju atbalstīt neatkarīgu pētniecisko žurnālistiku, izveidojot pastāvīgu finansiālā atbalsta shēmu, kurai būtu paredzēts īpašs budžets, ko iegūtu, pārdalot pašreizējos resursus;

10.  aicina Priekšsēdētāju konferenci iesniegt priekšlikumu par to, kā Eiropas Parlaments varētu godināt Daphne Caruana Galizia un Ján Kuciak darbu, un apsvērt iespēju Eiropas Parlamenta praksi žurnālistiem nosaukt Ján Kuciak vārdā;

11.  norāda, ka Plašsaziņas līdzekļu plurālisma un brīvības centra (CMPF) 2016. gada ziņojumā par plašsaziņas līdzekļu plurālismu ir norādīts, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību horizontālas koncentrācijas risks Slovākijā ir robežās no vidēja līdz lielam; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu plurālismu vairākās ES dalībvalstīs apdraud tas, ka plašsaziņas līdzekļus kontrolē politiskas struktūras vai politikā iesaistītas personas, vai noteiktas komerciālas organizācijas; uzsver, ka principā valdībām nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot savu stāvokli, ietekmējot plašsaziņas līdzekļus; iesaka ikgadējā plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentā iekļaut sīkāku informāciju par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām;

12.  atzinīgi vērtē iniciatīvu “Pētnieciskā žurnālistika Eiropas Savienībai” (Investigative Journalism for the EU, IJ4EU), kuras mērķis ir veicināt un stiprināt pētniecisko žurnālistu pārrobežu sadarbību Eiropas Savienībā;

13.  pauž bažas par apgalvojumiem par korupciju, ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, varas ļaunprātīgu izmantošanu un interešu konfliktiem Slovākijā, kas varētu vājināt demokrātiju; aicina Slovākijas uzraudzības un tiesu iestādes un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēt visus iespējamos pārkāpumus un krāpšanu, tostarp karuseļveida krāpšanu PVN jomā, kā arī krāpšanu saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) un citiem struktūrfondiem;

14.  pauž lielas bažas par organizētās noziedzības grupējumu iespējamo iesaisti slepkavībā un par to iefiltrēšanās risku politikā, visu līmeņu pārvaldē, kā arī ekonomikas un finanšu sektorā; uzsver, ka šīs situācijas nopietnību nedrīkst novērtēt par zemu; atgādina, ka starptautiskie noziedzīgie tīkli darbojas ļoti aktīvi, un pieaug gan organizētās noziedzības apmēri, gan sarežģītība; aicina Slovākiju un visas dalībvalstis uzlabot sadarbību un koordināciju, lai stimulētu tādu kopīgu standartprocedūru ieviešanu, kas būtu balstīta uz paraugpraksi, kādu piekopj organizētās noziedzības apkarošanas ziņā visattīstītākajās tiesību sistēmās;

15.  norāda, ka Slovākijas Augstākā revīzijas palāta ir izdevusi trīs kritiskus ziņojumus par Lauksaimniecības maksājumu aģentūru; aicina Slovākijas iestādes nodrošināt, ka saistībā ar Augstākās revīzijas palātas konstatējumiem tiek veikta rūpīga izmeklēšana; aicina Eiropas Revīzijas palātu veikt izmeklēšanu un publicēt īpašo ziņojumu par lauksaimniecības maksājumiem Slovākijā;

16.  mudina Eiropas Parlamenta Īpašo komiteju finanšu noziegumu, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas jautājumos izvērtēt apgalvojumus par krāpšanu PVN jomā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, Eiropas fondu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī to, vai šajā sakarā valsts noteikumi par līdzekļu konfiskāciju saistībā ar noziedzīgām darbībām ir pietiekami, īpaši ņemot vērā Ján Kuciak un citu izmeklēšanas žurnālistu darbu;

17.  aicina Padomi sadarboties ar dalībvalstīm, kas piedalās Eiropas Prokuratūras izveidē, lai tās izveidi pabeigtu pēc iespējas ātrāk, jo Eiropas Savienībā ir jākoordinē pasākumi pret krāpšanu un citiem noziegumiem, kas skar Savienības finanšu intereses;

18.  pauž bažas par konstatējumiem, kas pausti ziņojumā, ko Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja un Budžeta kontroles komiteja sagatavoja pēc faktu vākšanas misijas Slovākijā, norādot, ka augstākā līmeņa prokuroru atlase tiek uzskatīta par ļoti politizētu, un ka ir tikuši izteikti vairāki apgalvojumi par augstākā līmeņa amatpersonu korumpētību, par kuriem nav tikusi veikta pienācīga izmeklēšana; aicina Slovākijas iestādes nostiprināt tiesībaizsardzības struktūru neatkarību un pievērsties ziņojumā par Parlamenta faktu vākšanas misiju ietvertajiem galvenajiem konstatējumiem un ieteikumiem; prasa Slovākijas valdībai un parlamentam veikt visas nepieciešamās darbības, lai atjaunotu sabiedrības uzticēšanos valsts iestādēm, tostarp policijai;

19.  atkārtoti pauž nožēlu par to, ka Komisija nolēma 2017. gadā nepublicēt ES pretkorupcijas ziņojumu, un aicina Komisiju nekavējoties atsākt ikgadējo pretkorupcijas uzraudzību visās dalībvalstīs; aicina Komisiju izstrādāt stingru un viegli piemērojamu rādītāju sistēmu un viegli piemērojamus vienotus kritērijus korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un izvērtēt dalībvalstu pretkorupcijas politiku, ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 8. marta rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par ES finanšu interešu aizsardzību(7);

20.  uzsver, ka ir būtiski svarīgi garantēt to, ka tiek pilnībā ievērotas LES 2. pantā minētās kopīgās Eiropas vērtības un nodrošināta Pamattiesību hartā paredzēto pamattiesību ievērošana;

21.  stingri aicina ieviest regulāru uzraudzības un dialoga procesu, kurā būtu iesaistītas visas dalībvalstis un kurā līdzdarbotos Padome, Komisija un Parlaments, lai aizsargātu ES pamatvērtības — demokrātiju, pamattiesības un tiesiskumu —, kā tas tika ierosināts Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (DTP pakts);

22.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Slovākijas Republikas prezidentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0438.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0403.
(5) Skatīt: https://rsf.org/en/journalists-killed
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.
(7) OV C 50, 9.2.2018., 2. lpp.


Eiropas vērtību instruments, ar kuru tiek atbalstītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina demokrātiju, tiesiskumu un pamatvērtības Eiropas Savienībā
PDF 319kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par nepieciešamību ieviest Eiropas vērtību instrumentu, ar kuru tiek atbalstītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina demokrātiju, tiesiskumu un pamatvērtības Eiropas Savienībā vietējā un valsts līmenī (2018/2619(RSP))
P8_TA(2018)0184B8-0189/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Pamattiesību hartas piemērošanu,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(1),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. janvāra ziņojumu “Pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā – 2017. gada ziņojums par ES pilsonību” (COM(2017)0030),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2018. gada janvāra ziņojumu “Challenges facing civil society organisations working on human rights in the EU” (“Cilvēktiesību jomā Eiropas Savienībā strādājošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju problēmas”),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par nākamo DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada(2),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 19. oktobra atzinumu “ES finansējums pilsoniskās sabiedrības organizācijām”(3),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas kopīgās pamatvērtības, kas minētas LES 2. pantā, proti, cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana, tostarp pie minoritātēm piederošu personu tiesības, un tādi principi kā plurālisms, nediskriminācija, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un sieviešu un vīriešu līdztiesība, nevar tikt uzskatīti par pašsaprotamiem un tie ir pastāvīgi jāattīsta un jāaizsargā, jo situācijas pasliktināšanās šajā jomā kādā no dalībvalstīm var kaitēt visai ES;

B.  tā kā aktīva un labi attīstīta pilsoniskā sabiedrība visās ES dalībvalstīs ir labākā aizsardzība pret šo vērtību eroziju;

C.  tā kā daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) joprojām veicina šīs vērtības, lai gan tām nākas saskarties ar aizvien lielākām grūtībām nodrošināt nepieciešamo finansējumu darbību neatkarīgai un efektīvai attīstīšanai un veikšanai;

D.  tā kā, lai veicinātu šīs vērtības, ES tiešā veidā finansē pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas trešās valstīs, bet iespējas finansēt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras tiecas uz šo mērķi Eiropas Savienībā, ir ļoti ierobežotas, jo īpaši attiecībā uz tām organizācijām, kuras darbojas vietējā un valsts līmenī,

1.  atkārtoti uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ievērojami palīdz uzturēt un popularizēt LES 2. pantā noteiktās vērtības, proti, cilvēka cieņas ievērošanu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību, tostarp pie minoritātēm piederīgu personu tiesību, ievērošanu un tām ir izšķiroša loma aktīva pilsoniskuma Eiropas Savienībā veicināšanā, kā arī labi informētas sabiedrības debašu kā plurālistiskas demokrātijas daļas veicināšanā;

2.  uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina jauni un efektīvi veidi, kā aizsargāt un veicināt šīs vērtības Savienībā;

3.  šajā sakarā uzskata, ka ES būtu jāsniedz mērķtiecīgs finansiāls atbalsts pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas vietējā un valsts līmenī šīs vērtības aktīvi veicina un aizsargā;

4.  aicina nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pēc 2020. gada laikā ES budžetā izveidot īpašu finansēšanas instrumentu — kuru varētu saukt par Eiropas vērtību instrumentu — LES 2. pantā noteikto vērtību, jo īpaši demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību, veicināšanai un aizsardzībai un tam paredzēt finansējuma līmeni, kas atbilst vismaz Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam, kurš kalpo līdzīgiem mērķiem ārpus Savienības robežām; iesaka par šā instrumenta strukturālo prioritāti noteikt veselīga un ilgtspējīga pilsoniskās sabiedrības organizāciju sektora izveidi valsts un vietējā līmenī ar spēju pildīt savu šo vērtību sargātāja lomu;

5.  uzskata, ka šim instrumentam vajadzētu nodrošināt darbības dotācijas (pamata finansējumu, kā arī dotācijas projektiem un iniciatīvām) pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras ir iesaistītas šo vērtību veicināšanu un aizsardzībā ES;

6.  uzsver, ka šis instruments būtu jāpārvalda Komisijai un ka tai vajadzētu nodrošināt ātras un elastīgas dotāciju piešķiršanas procedūras; jo īpaši iesaka pieteikumu izskatīšanas procesu veidot lietotājdraudzīgu un viegli pieejamu vietējām un valsts mēroga pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

7.  uzskata, ka instrumentā īpaša uzmanība būtu jāvelta projektiem un iniciatīvām, kas veicina Eiropas vērtības vietējā un valsts līmenī, piemēram, sabiedriskās līdzdalības projektiem un aizstāvības un citām uzrauga (watchdog) darbībām, un ka starpvalstu projektiem un iniciatīvām vajadzētu būt tikai pakārtotai lomai; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju sadarboties ar sabiedrību veidošanai, lai šīs sadarbības rezultātā vairotu sabiedrības izpratni par plurālistisku un līdzdalības demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām;

8.  uzsver, ka šim instrumentam vajadzētu tikai papildināt Eiropas un valstu instrumentus un darbības, kas veicina un aizsargā minētās vērtības, un tādēļ to nevajadzētu īstenot uz citu Eiropas un valstu līdzekļu un darbību šajā jomā rēķina;

9.  uzsver, ka jaunā instrumenta pārvaldībā ir jānodrošina finansiālā atbildība atbilstoši Finanšu regulai, jo īpaši attiecībā uz atbilstību juridiskajām saistībām, pilnīgu resursu izmantojuma pārredzamību, pareizu finanšu pārvaldību un resursu saprātīgu izmantošanu;

10.  iesaka Komisijai sagatavot gada pārskatu par instrumenta darbības rezultātiem un publicēt sarakstu ar organizācijām un darbībām, kas no tā finansētas;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0075.
(3) OV C 81, 2.3.2018., 9. lpp.


Cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpšana divu Turcijā aizturēto un apcietināto Grieķijas karavīru gadījumā
PDF 312kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpšanu divu Turcijā aizturēto un apcietināto Grieķijas karavīru gadījumā (2018/2670(RSP))
P8_TA(2018)0185B8-0194/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā to, ka 2018. gada 1. martā Turcijas iestādes arestēja un ilgstoši apcietināja divus Grieķijas karavīrus, kuri norādīja, ka neapzināti apmaldījās sliktajos laika apstākļos,

–  ņemot vērā to, ka konkrētā robežas daļa, kas atrodas Kastanijas reģiona mežu zonā pie Evras/Maricas upes, ir migrantu, bēgļu un nelegālas tirdzniecības veicēju bieži izmantots robežšķērsošanas punkts un ka attiecīgais leitnants un seržants uz robežas atradās parastā patruļā,

–  ņemot vērā, ka ES un NATO amatpersonas, cita starpā 2018. gada 22. marta Eiropadomes sanāksmē un ES un Turcijas vadītāju 2018. gada 26. marta sanāksmē, prasīja atbrīvot karavīrus,

–  ņemot vērā Grieķijas valdības centienus nodrošināt kareivju atbrīvošanu un atgriešanos,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. panta 2. punktu, kurā norādīts, ka “ikviena arestēta persona nekavējoties jāinformē viņai saprotamā valodā par aizturēšanas iemesliem un par jebkuru viņai izvirzīto apsūdzību”,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2018. gada 4. martā Turcijas tiesa Edirnē nosprieda, ka abiem karavīriem, kuri pašlaik atrodas maksimālas drošības ieslodzījumā un tiek apsūdzēti nelegālā ieceļošanā Turcijā, arī turpmāk jāatrodas apcietinājumā;

B.  tā kā abi Grieķijas karavīri Turcijas cietumā tika turēti ilgāk par mēnesi bez apsūdzību izvirzīšanas pret viņiem, turot viņus neziņā, par kādu noziegumu viņi tiek apsūdzēti;

C.  tā kā iepriekšējie gadījumi, kad Grieķijas vai Turcijas karavīri bija nejauši šķērsojuši robežu, tika atrisināti uz vietas abu pušu vietējo militāro iestāžu līmenī,

1.  aicina Turcijas iestādes ātri pabeigt tiesas procesu un atbrīvot abus Grieķijas karavīrus, nodrošinot viņu atgriešanos Grieķijā;

2.  aicina Padomi, Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu un visas ES dalībvalstis izrādīt solidaritāti ar Grieķiju un visās tikšanās reizēs un saziņā ar Turcijas vadītājiem un iestādēm starptautisko tiesību un labu kaimiņattiecību garā prasīt nekavējoties atbrīvot abus Grieķijas karavīrus;

3.  aicina Turcijas iestādes rūpīgi sekot tiesas procesam un attiecībā uz visām attiecīgajām personām pilnībā ievērot starptautiskajās tiesībās, tostarp Ženēvas konvencijā, ietvertās cilvēktiesības;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Turcijas un Grieķijas prezidentiem, valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, dalībvalstu kompetentajām iestādēm un NATO.


Līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošana
PDF 503kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Līguma noteikumu par dalībvalstu parlamentiem īstenošanu (2016/2149(INI))
P8_TA(2018)0186A8-0127/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 5. pantu par kompetences piešķiršanas principu un subsidiaritāti, 10. panta 1. punktu par pārstāvības demokrātiju, 10. panta 2. punktu par ES pilsoņu pārstāvēšanu, 10. panta 3. punktu par ES pilsoņu tiesībām līdzdarboties Savienības demokrātiskajā dzīvē, 11. pantu par līdzdalības demokrātiju, 12. pantu par valstu parlamentu lomu, 48. panta 3. punktu par parasto pārskatīšanas procedūru un 48. panta 7. punktu (passerelle clause),

–  ņemot vērā 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 42. pantu,

–  ņemot vērā 1997. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas Parlamenta attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem(1), 2002. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem Eiropas integrācijas procesā(2)un 2009. gada 7. maija rezolūciju par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu(3), kā arī 2014. gada 16. aprīļa rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūcijas par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma(5) piedāvāto potenciālu, par euro zonas budžeta kapacitāti(6) un par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(7),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumus par attiecībām starp Eiropas Komisiju un valstu parlamentiem, jo īpaši 2015. gada 2. jūlijā pieņemto ziņojumu par 2014. gadu (COM(2015)0316) un 2016. gada 15. jūlijā pieņemto ziņojumu par 2015. gadu (COM(2016)0471) un Komisijas gada ziņojumus par subsidiaritāti un proporcionalitāti, jo īpaši 2016. gada 15. jūlija ziņojumu par 2015. gadu (COM(2016)0469) un 2017. gada 30. jūnija ziņojumu par 2016. gadu (COM(2017)0600),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Direktorāta attiecībām ar valstu parlamentiem gada ziņojumu, jo īpaši 2016. gada vidusposma ziņojumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem,

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību 2015. gadā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta Balto grāmatu par Eiropas nākotni un tālāko ceļu un Komisijas priekšsēdētaja Žana Kloda Junkera 2017. gada 13. septembra runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā deklarāciju ,,Lielāka Eiropas integrācija: turpmākā rīcība”, ko 2015. gada 14. septembrī ir parakstījuši Itālijas Deputātu palātas, Francijas Nacionālās asamblejas, Vācijas Bundestāga,un Luksemburgas Deputātu palātas priekšsēdētāji un šobrīd ir apstiprinājušas 15 ES dalībvalstu parlamentu palātas,

–  ņemot vērā ES parlamentu priekšsēdētaju konferences sanāksmēs pieņemtos secinājumus pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, jo īpaši 2016. gada Luksemburgas un 2017. gada Bratislavas konferences secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) ieguldījumu un sanāksmju secinājumus, sākot no Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīža, jo īpaši 2017. gadā Valletā un Tallinā notikušo sanāksmju un COSAC pusgada ziņojumus,

–  ņemot vērā Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP) 13. pantu, kurā paredzēts organizēt starpparlamentu konferences, lai apspriestu budžeta politiku un citus jautājumus, uz ko attiecas līgums;

–  ņemot vērā Čehijas Republikas Senāta 2016. gada 30. novembra rezolūciju (11. pilnvaru termiņa 26. rezolūciju), Itālijas Republikas Senāta 2016. gada 19. oktobra rezolūciju (dok. XVIII Nr. 164) un Eiropas Savienības Politikas komitejas 2017. gada 2. maija piezīmes (prot. 573), un Francijas Nacionālās asamblejas ES lietu komitejas 2017. gada 31. maija piezīmes (atsauce 2017/058) un Nīderlandes Pārstāvju palātas Eiropas lietu pastāvīgās komitejas 2017. gada 22. decembra piezīmes (vēstule A(2018)1067);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai;

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A8-0127/2018),

A.  tā kā valstu parlamenti aktīvi veicina labu Eiropas Savienības konstitucionālo darbību (LES 12. pants), tādējādi uzņemoties svarīgu lomu ES demokrātiskajā leģitimitātē un tās pilnīgā īstenošanā;

B.  tā kā valstu valdību parlamentārā pārskatatbildība Eiropas lietu ietvaros, kas atkarīga no konkrētajām valstu praksēm, ir valstu parlamentu nozīmes stūrakmens pašreizējā Eiropas līgumā;

C.  tā kā, lai uzlabotu atbildību, valstu parlamentiem būtu jākontrolē valstu valdības tādā pašā veidā kā Eiropas Parlaments kontrolē Eiropas izpildvaru; tā kā tomēr valstu parlamentu ietekme pār valstu valdībām dalībvalstu līmenī ievērojami atšķiras;

D.  tā kā valstu parlamenti bieži pauž nožēlu par to ierobežotu iesaisti Savienības jautājumos un vēlas būt vairāk saistīti ar Eiropas integrācijas procesa attīstību;

E.  tā kā pārredzamības trūkums ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos rada risku mazināt gan valstu parlamentu prerogatīvas Līgumu un attiecīgo protokolu ietvaros, gan jo īpaši to nozīmi kā valdību uzraugiem;

F.  tā kā valstu parlamentu plurālisms ir īpaši labvēlīgs Savienībai, jo dažādu politisko nostāju saskaņošana starp dalībvalstīm var pastiprināt un paplašināt starpnozaru debates Eiropas līmenī;

G.  tā kā parlamentu mazākuma nepietiekama pārstāvība Eiropas jautājumos būtu jālīdzsvaro, vienlaikus pilnībā ievērojot vairākumu katrā valsts parlamentā un saskaņā ar proporcionālas pārstāvības principu;

H.  tā kā valstu parlamentiem ir nozīme Eiropas līgumu jebkādā pārskatīšanā un tie nesen tika aicināti aktīvi iesaistīties virknē ES demokrātisko forumu;

I.  tā kā Eiropas publiskās telpas izveidi varētu veicināt ar virkni forumu par Eiropas Savienības nākotni, kas jāorganizē valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam kā Eiropas pilsoņu patiesiem pārstāvjiem; tā kā šādus forumus varētu organizēt, rīkojot Eiropas nedēļu, kurā valstu parlamentu palātu locekļi vienlaikus apspriestu Eiropas jautājumus ar komisāriem un Eiropas Parlamenta deputātiem;

J.  tā kā nesenās vēlēšanu tendences parāda, ka ekonomiskā, finanšu un sociālā krīze ir palielinājusi ES iedzīvotāju neuzticēšanos un neapmierinātību ar pašreizējo demokrātiskās pārstāvības modeli gan Eiropas, gan valstu līmenī;

K.  tā kā valstu parlamentu tiesību īstenošana attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanas kontroli, pamatojoties uz tā dēvēto agrīnās brīdināšanas sistēmu (ABS), ir daļēji uzlabojusi attiecības starp ES iestādēm un valstu parlamentiem;

L.  tā kā valstu parlamenti dažreiz ir kritizējuši ABS norādot, ka tās noteikumus nav viegli piemērot praksē un trūkst plašas piemērošanas jomas;

M.  tā kā ir panākts ABS īstenošanas progress, kā to parāda jaunākie dati par valstu parlamentu iesniegto atzinumu kopējo skaitu saistībā ar politisko dialogu; tā kā dzeltenās kartītes procedūras ierobežotā izmantošana un oranžās kartītes procedūras neefektivitāte liecina, ka joprojām ir iespējami uzlabojumi, un starp valstu parlamentiem šajā sakarā ir iespējama labāka koordinēšana;

N.  tā kā 1. protokola 4. pantā noteiktais astoņu nedēļu periods ir izrādījies neatbilstošs subsidiaritātes principa ievērošanas savlaicīgai uzraudzībai;

O.  tā kā ABS var papildināt ar sistēmu, kas patlaban valstu parlamentiem ļauj iesniegt konstruktīvus priekšlikumus izskatīšanai Komisijā un pienācīgi ņemt vērā tās iniciatīvas tiesības;

P.  tā kā vairāki valstu parlamenti ir pauduši interesi par instrumentu politiskā dialoga uzlabošanai, kas dotu iespēju ierosināt konstruktīvus priekšlikumus izskatīšanai Komisijā un pienācīgi ņemt vērā tās iniciatīvas tiesības;

Q.  tā kā valstu parlamenti politiskā dialoga ietvaros jebkurā laikā var sniegt atzinumus, pilnvarot savas valdības pieprasīt likumdošanas priekšlikumu formulēšanu ar Padomes starpniecību vai saskaņā ar LESD 225. pantu vienkārši aicināt Parlamentu sniegt priekšlikumus Komisijai;

R.  tā kā sarkanās kartītes procedūras īstenošana šajā Eiropas integrācijas procesa posmā nav atsaucama;

S.  tā kā Lisabonas līgumā paredzētās visaptverošās tiesības uz informāciju varētu tikt palielinātas, ja valstu parlamentiem būtu sniegti lielāki resursi un vairāk laika, lai izskatītu tiem pārsūtītos Eiropas iestāžu dokumentus;

T.  tā kā IPEX, kas ir platforma nepatrauktai informācijas apmaiņai valstu parlamentu starpā un starp valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm, būtu jāturpina attīstīt saskaņā ar digitālo stratēģiju, kurā Eiropas Parlamentam ir galvenā atbalsta loma;

U.  tā kā iestāžu sadarbība ir uzlabojusies pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un tā saucamās Barroso iniciatīvas ieviešanas, ka ir politisks dialogs, ko Komisija uzsāka 2006. gada septembrī, dodot valstu parlamentiem iespēju komentēt, sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti vai kritizēt Komisijas priekšlikumus;

V.  tā kā valstu parlamenti atsevišķos gadījumos pauž nožēlu par to attiecībām ar Eiropas Savienību, apgalvojot, ka tās ir ļoti sarežģītas;

W.  tā kā saskaņā ar LESD 70., 85. un 88. pantu valstu parlamentiem ir attiecīgās kompetences brīvības, drošības un tiesiskuma jomās un tāpēc tiem būtu jābūt svarīgai lomai Savienības drošības un aizsardzības politikas nākotnē,

X.  tā kā būtu jāpalielina valstu un Eiropas parlamentārā kontrole pār fiskālo un ekonomisko politiku, pieņemtajiem lēmumiem un pārvaldības jautājumiem ES līmenī;

Y.  tā kā Tiesas 2017. gada 16. maija lēmums par ES un Singapūras tirdzniecības nolīguma jaukto raksturu ir mainījis veidu, kādā valstu parlamenti nākotnē tiks iesaistīti tirdzniecības nolīgumos;

Z.  tā kā labāka sadarbība un labāka informācijas apmaiņa starp EP deputātiem un valstu parlamentu deputātiem, kā arī valstu parlamentu ierēdņu starpā varētu palīdzēt uzlabot Eiropas debašu kontroli valstu līmenī un tādējādi veicināt patiesu Eiropas parlamentāro un politisko kultūru,

Valdības darbības kontrole Eiropas jautājumos

1.  uzskata, ka valstu parlamentu tiesību un pienākumu īstenošana, kas izriet no Lisabonas līguma, ir palielinājusi to nozīmi Eiropas konstitucionālajā sistēmā, tādējādi nodrošinot lielāku plurālismu, demokrātisko leģitimitāti un labāku Savienības darbību;

2.  atzīst, ka valstu valdības ir demokrātiski atbildīgas valstu parlamentiem, kā noteikts LES 10. panta 2. punktā, saskaņā ar šo valstu attiecīgo konstitucionālo kārtību; uzskata, ka šāda atbildība ir valstu parlamentu palātu lomas Eiropas Savienībā galvenais stūrakmens; mudina valstu parlamentus pilnībā izmantot savas Eiropas funkcijas, lai varētu tieši ietekmēt un kontrolēt Eiropas politikas saturu, jo īpaši uzraugot savu valstu valdības, kas darbojas kā Eiropadomes un Padomes locekles;

3.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu parlamentiem tiek piešķirts pietiekams laiks, kapacitāte un nepieciešamā piekļuve informācijai, lai tie varētu īstenot savu konstitucionālo lomu kontrolēt un līdz ar to leģitimizēt valstu valdību darbību, kad šīs valdības rīkojas Eiropas līmenī vai nu Padomē vai Eiropadomē; atzīst, ka šī Eiropas funkcija būtu jāīsteno pilnīgā saskaņā ar dalībvalstu attiecīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzskata, ka, lai saglabātu un nostiprinātu šo lomu, būtu jāpastiprina un jāveicina esošā labāko prakšu apmaiņa un sadarbība starp valstu parlamentiem;

4.  uzskata, ka ES iestāžu darba metožu un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamība ir priekšnosacījums, lai valstu parlamentiem nodrošinātu no Līgumiem izrietošās institucionālās lomas efektīvu īstenošanu; turklāt aicina valstu parlamentus pilnībā izmantot savas attiecīgās kompetences ar mērķi pārbaudīt valdību darbību Eiropas līmenī, cita starpā, pielāgojot savu iekšējo organizāciju, grafikus un reglamentus, lai tie varētu to veikt; turklāt ierosina apmainīties ar labākajām praksēm starp valsts parlamentu palātām, rīkot regulāras debates ar attiecīgajiem ministriem un specializētajām komitejām valstu parlamentos pirms un pēc Padomes un Eiropadomes sanāksmēm un regulāras sanāksmes starp valstu parlamentu deputātiem, komisāriem un Eiropas Parlamenta deputātiem;

5.  uzskata, ka ir jārūpējas par to, lai nepieļautu ar ES tiesību aktiem saistītu pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs, un ka valstu parlamentiem šajā ziņā jāuzņemas galvenā loma; vienlaikus atgādina, ka tas neskar dalībvalstu tiesības valsts līmenī piemērot stingrības saglabāšanas klauzulas, piemēram, augstākus sociālos un vides standartus;

6.  atgādina,, ka lēmumi ir jāpieņem saskaņā ar konstitucionālajām kompetencēm un ņemot vērā valstu un Eiropas struktūru attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetenču skaidru sadalījumu, vienlaikus rosinot pastiprinātu un politisku dialogu ar valstu parlamentiem un atzīstot pilnīgu nepieciešamību pastiprināt Parlamenta līdzdalību;

7.  uzskata, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti būtu labāk jāiesaista Eiropas pusgada procesā, un iesaka visā procesā labāk koordinēt budžeta grafikus valstu un Eiropas līmenī, lai veicinātu šī instrumenta efektīvāku izmantošanu; turklāt atgādina, ka Eiropas pusgada saskaņošana ar valstu parlamentu darba kārtībām varētu vēl vairāk veicināt ekonomikas politikas koordinēšanu, vienlaikus uzsverot, ka, īstenojot šādu saskaņošanu, nedrīkst neņemt vērā pašpārvaldes pilnvaras un katras parlamenta palātas konkrēto reglamentu;

8.  ierosina ieviest valsts laikposmu dialogam par budžetu, kura laikā valstu parlamenti spētu apspriest un sniegt ieguldījumu Eiropas pusgadā, dodot savām valdībām pilnvaras to attiecībās ar Komisiju un Padomi;

9.  uzsver, ka Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) pēdējās plenārsēdes laikā Tallinā tika atzīts, ka lielākā daļa valstu parlamentu aktīvi apmeklē plenārsēdes, lai regulāri vai ad hoc apspriestu ES jautājumus, un ka biežākas plenārsēžu debates par ES jautājumiem palielina Savienības pamanāmību un sniedz iedzīvotājiem iespēju uzzināt vairāk par ES darba kārtību un politisko partiju nostājas par šiem jautājumiem;

Eiropas publiskās telpas izveide

10.  norāda, ka dažādu politisko viedokļu saskaņošana starp dalībvalstīm varētu stiprināt un paplašināt starpnozaru debates Eiropas līmenī; tāpēc iesaka, lai valstu parlamentu delegācijas, kuras darbojas Eiropas iestādēs, atspoguļotu politisko daudzveidību; šajā sakarā uzsver dažādu politisko partiju locekļu proporcionālas pārstāvības nozīmīgumu;

11.  norāda, ka parlamenta vairākuma saistošā griba būtu jāpauž valstu parlamentu sniegtajos atzinumos ABS ietvaros vai ārpus tās; tomēr atbalsta ideju valstu parlamentu politiskajam mazākumam dot iespēju izteikt savu atšķirīgo viedokli, ko tad varētu iekļaut šādu atzinumu pielikumos; pauž pārliecību, ka šie atzinumi būtu jāsniedz pilnīgā saskaņā ar proporcionalitātes principu un saskaņā ar katras valsts parlamenta palātas reglamentu;

12.  pienācīgi ņem vērā neseno aicinājumu visā Eiropā īstenot virkni demokrātiskus konventus; šajā sakarā uzskata, ka ikgadējas Eiropas nedēļas izveide ļautu EP deputātiem un komisāriem, jo īpaši priekšsēdētāja vietniekiem, kas atbild par klasteriem, uzklausīt visu valstu parlamentārās asamblejas, lai kopā ar EP deputātiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem apspriestu un paskaidrotu Eiropas darba kārtību; ierosina pārskatīt savu reglamentu, lai apstiprinātu šo iniciatīvu, un mudina valstu parlamentus darīt tāpat; turklāt pauž pārliecību, ka sanāksmes starp valsts un Eiropas politiskajām grupām ES parlamentārās sadarbības ietvaros varētu sniegt pievienoto vērtību īstenu Eiropas politisko debašu veidā;

ABS reformas atbalstīšana

13.   uzsver, ka kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ABS ir reti izmantota, un uzskata, ka to varētu reformēt pašreizējā konstitucionālajā sistēmā;

14.  norāda, ka tādi piemēri, kā piemēram, “dzeltenās kartītes” procedūras ierosināšana attiecībā uz Komisijas priekšlikumu pārskatīt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu 2016. gadā, liecina, ka ABS darbojas; uzsver, ka “dzeltenās kartītes” procedūras ierobežotā izmantošana varētu liecināt par to, ka subsidiaritātes princips ES tiek kopumā ievērots; tādēļ uzskata, ka ABS procedūras trūkumus nevajadzētu uzskatīt par subsidiaritātes principa neievērošanas pārliecinošu pierādījumu; turklāt atgādina, ka valstu parlamenti var iejaukties un izskatīt jautājumu par subsidiaritātes principa ievērošanu pirms Komisijas tiesību akta priekšlikuma izklāsta, ko sniedz kā zaļo un balto grāmatu, vai Komisijas darba programmas ikgadējā izklāsta;

15.  atgādina, ka attiecībā uz ikvienu jaunu tiesību akta iniciatīvu, Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai ES ir tiesības rīkoties un vai šāda rīcība ir pamatota; turklāt uzsver, ka iepriekšējā pieredze ir pierādījusi, ka subsidiaritātes principa politiskās dimensijas un proporcionalitātes principa tiesiskās dimensijas robežas noteikšana reizēm ir sarežģīta un problemātiska; tādēļ aicina Komisiju savās atbildēs uz pamatotajiem atzinumiem, kas sniegti ABS ietvaros vai ārpus tās, pievērsties arī proporcionalitātei un attiecīgā gadījumā jebkurām bažām par ierosinātajām politikas iespējām papildus Komisijas veiktajai subsidiaritātes principa interpretācijai;

16.  ņem vērā valstu parlamentu prasību pagarināt astoņu nedēļu periodu, kura laikā tie var iesniegt pamatotus atzinumus saskaņā ar 1. protokola 3. pantu; tomēr uzsver, ka pašreizējā Līguma ietvaros šāds pagarinājums nav paredzēts; tādēļ uzskata, ka Komisijai būtu ABS ietvaros jāievieš tehniska paziņošana, lai piešķirtu papildu laiku starp datumu, kurā valstu parlamentu palātas tehniski saņem tiesību aktu projektus, un datumu, no kura sākas astoņu nedēļu periods; šajā sakarībā atgādina, ka Komisija 2009. gadā ieviesa citus praktiskus pasākumus attiecībā uz subsidiaritātes kontroles mehānisma darbību;

17.  ņem vērā atsevišķu valstu parlamentu izteikto prasību pagarināt astoņu nedēļu periodu, kura laikā tie var iesniegt pamatotu atzinumu saskaņā ar 2. protokola 6. pantu;

18.  ierosina saskaņā ar Komisijas 2016. gadā uzsākto politisko dialogu pilnībā izmantot sistēmu, saskaņā ar kuru valstu parlamenti varētu Komisijai iesniegt konstruktīvus priekšlikumus ar mērķi pozitīvi ietekmēt Eiropas debates un Komisijas iniciatīvas pilnvaras; šajā sakarībā ierosina, ka Komisija varētu izmantot rīcības brīvību vai nu ņemt vērā šos priekšlikumus, vai sniegt oficiālu atbildi, norādot šādas rīcības iemeslus; norāda, ka šāda procedūra nevar sastāvēt no iniciatīvas tiesībām vai tiesībām atsaukt vai grozīt tiesību aktus, jo pretējā gadījumā tā varētu graut Savienības metodi un kompetenču sadali valsts un Eiropas līmenī, tādējādi pārkāpjot Līgumus; tikmēr iesaka, lai Līgumu turpmākas pārskatīšanas gadījumā likumdošanas iniciatīvas tiesības tiktu piešķirtas Eiropas Parlamentam kā iestādei, kas tieši pārstāv ES pilsoņus;

Informācijas saņemšanas tiesību īstenošana

19.  atkārtoti apstiprina, ka LES 12. pants un 1. protokols sniedz valstu parlamentiem tiesības saņemt informāciju tieši no Eiropas iestādēm;

20.  uzsver, ka valstu parlamenti varētu labāk pārvaldīt tiem nosūtīto informāciju, vai nu izmantojot ABS, vai saskaņā ar to tiesībām saņemt informāciju, ja IPEX platformai tiktu piešķirta politiskās dzīves asamblejas nozīme vai tā kļūtu par publisku forumu pastāvīgam dialogam valstu parlamentu starpā un starp valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm; tāpēc nolemj veicināt platformas izmantošanu politiskā dialoga uzlabošanai; iesaka valstu parlamentiem savlaicīgi izmantot IPEX platformu, lai nodrošinātu valsts kontroles mehānisma agrīnu uzsākšanu; iesaka izmantot IPEX kā kanālu sistemātiskai informācijas apmaiņai un agrīnai brīdināšanai par bažām saistībā ar subsidiaritāti; saskata potenciālu IPEX attīstīstīšanai par galveno kanālu saziņai un attiecīgo dokumentu pārsūtīšanai no visām ES iestādēm uz valstu parlamentiem un otrādi, un šajā sakarā apņemas piedāvāt palīdzību valstu parlamentu palātu pārvaldes iestādēm par to, kā strādāt ar platformu; turklāt mudina ieviest plašāku informācijas apmaiņu starp iestāžu ierēdņiem un politiskajām grupām Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijās;

Labākas iestāžu sadarbības apsvēršana

21.  pienācīgi ņem vērā pašreizējo sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un Starpparlamentārajā konferencē par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (CFSP-IPC), un LSKP 13. panta ietvaros; uzsver, ka šāda sadarbība būtu jāattīsta, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai valstu parlamenti īstenotu kontroli pār to attiecīgajām valdībām un administrācijām;

22.  atgādina, ka pašreizējo attiecību sistēma starp Savienības un valstu parlamentiem būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo, lai to padarītu efektīvu un iedarbīgu; šajā sakarībā prasa pārskatīt saistības starp Savienību un tās dalībvalstu parlamentiem esošo platformu un forumu ietvaros ar mērķi stiprināt šīs attiecības un pielāgot to pašreizējām vajadzībām; tomēr uzstāj uz valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetenču precīzu nodalīšanu, jo valstu parlamentiem būtu jāīsteno savas Eiropas funkcijas, pamatojoties uz savas valsts konstitūciju, jo īpaši, kontrolējot savu valstu valdības locekļus to darbībās Eiropadomē un Padomē, kas ir līmenis, kurā tie vislabāk var tieši ietekmēt Eiropas likumdošanas procesa kontroli; tāpēc noraida kopīgas parlamentāras lēmumu pieņemšanas struktūras izveidi pārredzamības, pārskatatbildības un kapacitātes iemeslu dēļ;

23.  norāda, ka politiskā un tehniskā dialoga pastiprināšana starp parlamenta komitejām gan valstu, gan Eiropas līmenī būtu produktīvs solis pilnīgas parlamentu sadarbības virzienā; apsver iespēju piešķirt papildu līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi, un videokonferenču izmantošanu, ja tas ir iespējams;

24.  atzīst to starpparlamentāro komiteju sanāksmju (SKS) nozīmi, kas noteiktas ar 1. protokola 9. un 10. pantu; uzskata, ka labāku sadarbību starp iestādēm varētu panākt, ja Eiropas Parlamenta deputāti un valstu parlamenti vairāk atbilstu SKS un šīs sanāksmes sagatavotu, izmantojot ciešāku sadarbību;

25.  iesaka valstu parlamentus pilnībā iesaistīt kopējās drošības un aizsardzības politikas nepārtrauktā uzlabošanā; uzskata, ka šāda iesaistīšana būtu jāveicina ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, un pilnībā ievērojot valstu konstitūciju noteikumus attiecībā uz drošības un aizsardzības politiku, tostarp izmantojot kopējas starpparlamentārās sanāksmes starp valstu parlamentu pārstāvjiem un Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī plašu politisko dialogu starp pilntiesīgu Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības komiteju un attiecīgajām valstu parlamentu komitejām; norāda uz potenciālu, kas piemīt neitrālām ES dalībvalstīm īstenot konstruktīvu kontroli šajā jomā;

26.  uzskata, ka uzlabots politiskais un likumdošanas dialogs valstu parlamentu starpā un ar valstu parlamentiem varētu būt labvēlīgs mērķu ievērošanai, kuri noteikti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;

o
o   o

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 200, 30.6.1997., 153. lpp.
(2) OV C 284 E, 21.11.2002., 322. lpp.
(3) OV C 212 E, 5.8.2010., 94. lpp.
(4) OV C 443, 22.12.2017., 40. lpp.
(5) Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0049.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050.
(7) Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0048.
(8) Pieņemtie dokumenti, P8_TA(2017)0421.


Gada ziņojums par ES konkurences politiku
PDF 554kWORD 74k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija attiecībā uz gada ziņojumu par ES konkurences politiku (2017/2191(INI))
P8_TA(2018)0187A8-0049/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 39., 42. un 101. līdz 109. pantu, kā arī 174. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 31. maija ziņojumu „2016. gada ziņojums par konkurences politiku” (COM(2017)0285) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas arī publicēts tajā pašā dienā (SWD(2017)0175),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 9. jūlija Balto grāmatu „Virzība uz iedarbīgāku ES uzņēmumu apvienošanās kontroles sistēmu” (COM(2014)0449),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 14. jūnija Regulu (ES) 2017/1084, ar ko Regulu (ES) Nr. 651/2014 groza attiecībā uz atbalstu ostu un lidostu infrastruktūrai, paziņošanas robežvērtībām atbalstam kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un atbalstam sporta un multifunkcionālai atpūtas infrastruktūrai un reģionālā darbības atbalsta shēmām tālākajos reģionos un ar ko Regulu (ES) Nr. 702/2014 groza attiecībā uz attiecināmo izmaksu aprēķinu(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu (COM(2017)0142),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. jūlija paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu(3),

–  ņemot vērā savu 2014. gada 5. februāra rezolūciju par ES sadarbības nolīgumiem par konkurences politikas īstenošanu — turpmāk izmantojamā pieeja(4),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 4. februāra rezolūciju par salu īpašo stāvokli(5),

–   ņemot vērā savu 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem(6),

–  ņemot vērā savu 2017. gada 14. februāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(7) un ņemot vērā savus iepriekšējo gadu rezolūcijas par šo tēmu,

–  ņemot vērā savu 2017. gada 14. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem(8),

–  ņemot vērā attiecīgos Komisijas izstrādātos noteikumus, pamatnostādnes, lēmumus, rezolūcijas, paziņojumus un citus dokumentus par konkurenci,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par ziņojumu par 2016. gada konkurences politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0049/2018),

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 31. maija 2016. gada ziņojumu par konkurences politiku, kas apliecina, ka godīgas konkurences apstākļi, investīcijas un inovācija ir atslēgas uz Eiropas nākotni;

2.  stingri atbalsta Komisijas un valstu konkurences iestāžu (VKI) neatkarīgu darbību, pildot tām uzticēto pienākumu veidot un efektīvi nodrošināt ES konkurences noteikumu izpildi visu ES iedzīvotāju un ES strādājošo uzņēmumu interesēs;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus papildus strukturētam dialogam ar konkurences komisāri Margrēti Vestageri (Margrethe Vestager) uzturēt arī regulāru saziņu ar Parlamenta atbildīgās komitejas locekļiem un ar komitejas darba grupu, kas atbildīga par konkurences politikas jautājumiem; ir pārliecināts, ka Komisijas gada ziņojums par konkurences politiku ir demokrātiskas kontroles īstenošanai izšķirošas nozīmes elements, un atzinīgi vērtē informāciju, ko Komisija sniedz, atsaucoties uz visiem konkrētajiem pieprasījumiem, kurus pieņēmis Parlaments;

4.  aicina Komisiju nodrošināt regulāru informācijas un viedokļu apmaiņu ar Parlamentu par to, kā noris ar konkurences politiku saistītu ES tiesību aktu, starptautisku nolīgumu un citu ieteikuma tiesību instrumentu sagatavošana un īstenošana, kā tas ir noteikts Komisijas un Parlamenta Iestāžu nolīgumā (IN); norāda, ka pašlaik tas nenotiek apmierinoši, piemēram, saistībā ar apspriedēm par ES un Kanādas nolīgumu par informācijas apmaiņu konkurences lietu izskatīšanā; aicina Padomi pēc iespējas drīzāk ratificēt šo ES un Kanādas nolīgumu; ir iecerējis veicināt atbildīgajā komitejā viedokļu regulāru apmaiņu ar Eiropas Konkurences tīklu (EKT) un VKI;

5.  aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenoti tiesību akti, kas saistīti ar vienotā tirgus pilnīgu izveidi, piemēram, tādās nozarēs kā enerģētika (cita starpā arī pašpatēriņš) un transports, digitālais tirgus un mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumi, tā tiecoties panākt, ka stingrāk ir nodrošināta ES konkurences noteikumu izpilde un ka šie noteikumi dalībvalstīs tiek konsekventi piemēroti;

6.  atzīmē, ka valsts atbalsts var būt neaizstājams instruments vajadzīgās infrastruktūras un piegādes nodrošināšanai gan enerģētikas, gan transporta nozarē, sevišķi Eiropā, kur notiek pāreja uz tīrāku un klimatam draudzīgāku energoapgādi un transporta sistēmām;

7.  atzīmē, ka valsts atbalsts var būt nepieciešams, lai nodrošinātu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) sniegšanu, cita starpā arī enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē; uzsver, ka valsts intervence bieži vien ir labākais politikas instruments, ar ko nodrošināt, ka tiek sniegti izolētu, tālāku vai nomaļu Savienības reģionu un salu atbalstam izšķirošas nozīmes pakalpojumi;

8.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai Eiropas iekšējā tirgū būtu iespējama konkurence finanšu pakalpojumu (tostarp apdrošināšanas) jomā, jo tādējādi tiek saglabāta iespēja veikt pārrobežu iegādi;

9.  uzsver, ka iespēja savienot nomaļus reģionus un salas ir būtiska, lai nezaudētu un pilnveidotu pieņemamu ekonomiskās un sociālās ierosmes līmeni, nepieļaujot, ka pārtrūkst vitāli svarīgi sakari saimnieciskās darbības jomā;

10.  uzskata, ka iespējas izņemt skaidru naudu bankomātos ir sabiedrībai būtiski nozīmīgs pakalpojums, kas jāsniedz, nepieļaujot nekādu diskriminējošu, pret konkurenci vērstu vai netaisnīgu praksi, un līdz ar to šā pakalpojuma izmantošana nedrīkst būt nesamērīgi dārga;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) centienus turpināt ilgtspējīga un līdzsvarota darbaspēka veidošanu visā 2016. gada garumā; atzinīgi vērtē arī to, ka Konkurences ĢD ir uzlabojusies cilvēkresursu pārvaldība un ka kadru mainība tajā ir kritusies, sasniedzot zemāko līmeni, kopš tas tiek reģistrēts (no 13,9 % 2015. gadā līdz 10,8 % 2016. gadā(10)); prasa Komisijai pārdalīt gan finanšu, gan cilvēkresursus, lai ar tiem pienācīgi nodrošinātu savu Konkurences ĢD un garantētu stabilu finansējumu direktorāta elektronisko un informātikas rīku modernizācijai, tā nodrošinot, ka tas spēj tikt galā ar savu augošo darba slodzi un tehnikas progresu; atkārtoti pieprasa nodaļas, kuras izstrādā pamatnostādnes, stingri nošķirt no nodaļām, kas ir atbildīgas par to īstenošanu;

12.  atzinīgi vērtē progresu, ko Konkurences ĢD ir panācis iespēju vienlīdzības jomā, cita starpā arī to, ka vidējā līmeņa vadītāju sieviešu īpatsvars ir 36 %;

13.  vēlreiz uzsver, ka korupcija publiskajos iepirkumos ļoti nelabvēlīgi ietekmē Eiropas konkurētspēju, jo pamatīgi kropļo tirgu; atkārtoti uzsver, ka publiskais iepirkums ir viena no valdības darbībām, kas vismazāk pasargātas no korupcijas; uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka dažās dalībvalstīs ES finansēts iepirkums ir saistīts ar lielāku korupcijas risku nekā valsts finansēts iepirkums; aicina Komisiju arī turpmāk pielikt pūles, lai nepieļautu ES finansējuma ļaunprātīgu izmantošanu un veicinātu pārskatatbildību publiskā iepirkuma jomā; atzinīgi vērtē arī Eiropas Prokuratūras izveidi;

14.  atzīmē, ka ES noteikumos nav orientējošu laikposmu, kas būtu jāievēro, izmeklējot pretmonopola tiesību aktu pārkāpumus, un tas nozīmē, ka lēmumi dažkārt tiek pieņemti pārāk vēlu, jau pēc tam, kad konkurentiem ir nācies atstāt tirgu;

15.  aicina Komisiju pieņemt orientējošas pamatnostādnes attiecībā uz to, kā ātrāk veikt pretmonopola tiesību aktu pārkāpumu izmeklēšanu un izskatīt dominējoša tirgus stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un darīt to tādēļ, lai nepieļautu, ka uzņēmumiem rodas neskaidrība vai pārāk liels slogs, un lai veidotu konkurenci veicinošu vidi, kas nekaitē patērētājiem; brīdina, ka elastīgāki termiņi būtu jāatļauj vien sarežģītās lietās, kad izmeklēšana ir jāveic plašāk, aptverot arī citus uzņēmumus;

16.  uzsver, ka izmeklēšanas procesa ātrumam ir jābūt līdzsvarā ar nepieciešamību pienācīgi saglabāt gan tiesības uz aizsardzību, gan izmeklēšanas kvalitāti, tomēr orientējoši laikposmi var palīdzēt pretmonopola iestādēm lietderīgāk izmantot savus resursus; norāda, ka nozīmīgākās pretmonopola lietas varētu izskatīt ātrāk, ja Komisija un ieinteresētās personas vairāk izmantotu racionalizētas pretmonopola tiesību aktu pārkāpumu izskatīšanas procedūras un nodrošinātu, ka vieglāk ir pieejami attiecīgie dokumenti;

17.  atzīmē, ka lielākā daļa lēmumu par pretmonopola jautājumiem un valsts atbalstu tiek pieņemti valsts līmenī; tāpēc aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, ar EKT atbalstu raudzīties, lai iekšējā tirgū būtu nodrošināta konkurences politikas un tās īstenošanas vispārēja konsekvence un neatkarība; uzsver, ka VKI neatkarībai ir ļoti liela nozīme, un tāpēc atzinīgi vērtē tā dēvēto EKT+ priekšlikumu, kuru izstrādājusi Komisija, lai nostiprinātu VKI spēju efektīvāk panākt ES konkurences tiesību aktu izpildi;

18.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārliecinās par to, vai VKI ir nodrošināts pietiekami daudz finanšu, cilvēkresursu un tehnisko resursu, lai tās savu darbu varētu veikt pilnīgi neatkarīgi, un arī jāpārliecinās par to, ka direktori un augstākā līmeņa vadītāji šajās iestādēs tiek ievēlēti vai iecelti pārredzami un bez politiskas ietekmēšanas; uzsver, ka VKI autonomija, cita starpā arī budžeta ziņā, ir būtiska, lai efektīvi nodrošinātu ES konkurences tiesību aktu izpildi; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai VKI publiskotu gada ziņojumus, kas ietvertu statistiku un argumentētu kopsavilkumu par VKI īstenotajiem pasākumiem, un prasa Komisijai iesniegt Parlamentam gada ziņojumu par šiem svarīgajiem jautājumiem; uzskata, ka VKI jābūt ieviestai kārtībai, ar kuru tiek garantēts, ka šo iestāžu darbinieki un direktori pēc aiziešanas no amata saprātīgi noteiktu laikposmu neuzņemas tādus profesionālos pienākumus, kas varētu izraisīt interešu konfliktu saistībā ar kādu no lietām, pie kuras tie strādājuši VKI; uzsver EKT nozīmi, jo tas nodrošina platformu regulārai apmaiņai starp Komisiju un VKI, lai garantētu konkurences noteikumu efektīvu un konsekventu piemērošanu; aicina Komisiju ņemt vērā VKI viedokli;

19.  uzskata, ka pētījums par to, cik lielā mērā uzņēmumi, jo īpaši MVU, ir informēti un izprot ES konkurences tiesības un valsts atbalsta noteikumus, var būt noderīgs, lai spēcīgāk nodrošinātu ES konkurences tiesību aktu izpildi, un tas varētu būt noderīgs arī kā norādījumu dokuments;

20.  uzskata, ka pagaidu pasākumi var būt nozīmīgs instruments, jo īpaši digitālajā ekonomikā, ar ko nodrošināt, lai izmeklēšanas laikā izdarītie pārkāpumi smagi un neatgriezeniski nekaitētu konkurencei; aicina Komisiju izvērtēt, kādas ir iespējas vai nu paātrināt izskatīšanu konkurences iestādēs lietām, kas saistītas ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, vai arī vienkāršot pagaidu pasākumu pieņemšanas kārtību; šajā sakarībā aicina Komisiju veikt pētījumu un iesniegt Parlamentam un Padomei savus secinājumus, attiecīgā gadījumā pievienojot likumdošanas priekšlikumu;

21.  aicina Komisiju saistībā ar iespējamo Apvienošanās regulas reformu rūpīgi izpētīt, vai pašreizējos vērtēšanas procesos tiek pienācīgi ņemti vērā apstākļi digitālajos tirgos; uzskata, ka kritērijus, pēc kuriem vērtē uzņēmumu apvienošanos digitālajā ekonomikā, iespējams, nāktos pielāgot; turklāt uzsvaru liek uz to, ka valstu konkurences iestāžu neatkarība ir jāgarantē ne vien saistībā ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, bet arī nodrošinot Eiropas noteikumu izpildi par uzņēmumu apvienošanos; tāpēc uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīgi līdzvērtīgi ES līmeņa noteikumi;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas neatlaidīgos centienus precizēt dažādos valsts atbalsta definīcijas aspektus, par ko liecina Komisijas paziņojums par valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo tas ir nozīmīgs ieguldījums valsts atbalsta modernizēšanas iniciatīvas īstenošanā; jo īpaši atzīmē Komisijas centienus precizēt jēdzienus „uzņēmums” un „saimnieciskā darbība”; tomēr konstatē, ka jo īpaši sociālo lietu jomā joprojām ir grūti noteikt, ar ko saimnieciskā darbība atšķiras no darbības, kurai nav saimnieciska rakstura; turklāt norāda, ka tas ir Eiropas Savienības Tiesas pienākums — nodrošināt pareizu Līguma interpretāciju;

23.  atkārtoti uzsver, ka godīga konkurence nodokļu jomā ir svarīga iekšējā tirgus integritātei un ka visiem tirgus dalībniekiem, tostarp digitālajiem uzņēmumiem, būtu godīgi jāmaksā sava nodokļu daļa tur, kur tie gūst peļņu, un jākonkurē uz vienlīdzīgu nosacījumu pamata; atzinīgi vērtē to, ka Komisija šajā sakarībā ir veikusi pamatīgu izpēti, un uzsver, ka pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu agresīvu plānošanu ir jācīnās, lai vienotajā tirgū garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un lai konsolidētu stabilus publiskā sektora budžetus; uzsver, ka noteikumi par valsts atbalstu attiecas arī uz atbrīvošanu no nodokļiem un ka ir būtiski izskaust kropļojošu, pret konkurenci vērstu praksi, piemēram, selektīvus nodokļu atvieglojumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai Komisijai būtu pieejama visa svarīgā informācija, ar kuru apmainījušās valstu nodokļu iestādes, jo tas Komisijai ir vajadzīgs, lai izvērtētu, vai valstu nodokļu nolēmumi un nodokļu režīmi ir saskaņā ar ES konkurences noteikumiem;

24.  ir nobažījies par to, ka konkurences iestādes neko nav darījušas, lai vērstos pret atjaunojamo energoresursu enerģijas atbalsta shēmu likvidēšanu ar atpakaļejošu datumu; uzsver, ka šāda bezdarbība vēl vairāk kropļo konkurenci, jo starptautiskajiem investoriem ir izdevies saņemt kompensāciju, turpretim vietējiem investoriem tas nav izdevies; aicina Komisiju izmeklēt kropļojošo ietekmi, ko elektroenerģijas tirgū pašlaik rada jaudas maksājumi un kodolenerģijas moratorija maksājumi;

25.  pamatnostādnes par valsts atbalstu nodokļu jomā prasa pārskatīt, lai būtu aptverti negodīgas konkurences gadījumi, uz kuriem nodokļu nolēmumi neattiecas, un transfertcenu noteikšana;

26.  vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīga vienkārša un pārredzama nodokļu politika un noteikumi;

27.  ļoti atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu, kuru tā pieņēma, vēršoties pret nelikumīgiem nodokļu atvieglojumiem, kas bija piešķirti Amazon, un arī Komisijas iepriekš pieņemtos zīmīgos lēmumus par nelikumīgiem selektīviem nodokļu atvieglojumiem un uzsver, ka ir būtiski nelikumīgu atbalstu laikus atgūt; atzīmē — Luksemburga ir paziņojusi, ka pārsūdzēs Amazon lietā pieņemto lēmumu, tāpat kā to Apple lietā izdarīja Īrija; aicina Komisiju arī turpmāk novērot situāciju visās dalībvalstīs un ikvienā līdzīgā gadījumā pieņemt attiecīgu lēmumu, vēršoties pret jebkādu nelikumīgu valsts atbalstu un tā tiecoties garantēt vienādu attieksmi un atjaunot vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

28.  vērš uzmanību uz to, ka digitālie uzņēmumi ar nodokli ir jāapliek, par pamatu ņemot to faktisko darbību dalībvalstīs un tādēļ vadoties pēc apgrozījuma, kas gūts ar digitālajām platformām, un tas ir jādara, lai nepieļautu, ka konkurences apstākļi ir mazāk labvēlīgi tiem uzņēmumiem, kuri savu saimniecisko darbību veic, pastāvīgi atrodoties attiecīgajā vietā;

29.  uzskata, ka nodokļu plānošana var apgrūtināt godīgu konkurenci iekšējā tirgū, jo jaunpienācējiem un MVU, kas savu saimniecisko darbību veic tikai vienā valstī, tas kaitē, pretēji starptautiskajām korporācijām, kuras var novirzīt peļņu vai kā citādi īstenot nodokļu agresīvu plānošanu, izmantojot dažnedažādus tikai tām pieejamus lēmumus un instrumentus; ar bažām atzīmē, ka tā rezultātā starptautiskajām korporācijām ir mazāk nodokļu saistību, toties lielāka peļņa pēc nodokļu nomaksas, un tāpēc konkurences apstākļi vienotajā tirgū tām vairs nav tādi paši kā konkurentiem, kas neķeras pie agresīvas nodokļu plānošanas un uztur saikni starp peļņas gūšanas vietu un nodokļa uzlikšanas vietu;

30.  prasa Komisijai sākt sarunas ar visām valstīm un teritorijām, kurām ir labi pieejams kopējais tirgus, bet trūkst efektīvas valsts atbalsta kontroles, kas vērsta pret negodīgu konkurenci nodokļu jomā;

31.  atzīmē, ka publiskā sektora finansējumu varētu izmantot, lai glābtu bankas, kas attiecīgā reģionā ir nozīmīgas; aicina Komisiju paskaidrot, ar kādiem nosacījumiem tas būtu iespējams, jo īpaši ņemot vērā ES noteikumus par valsts atbalstu un par rekapitalizāciju; uzskata, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums ir neskaidrs, un aicina Komisiju to uzlabot;

32.  atgādina, ka Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvā ir noteikts — lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju, noguldījumu garantiju sistēmas būtu jāizmanto, ievērojot precīzi noteiktu regulējumu, un tas jebkurā gadījumā būtu jādara atbilstoši noteikumiem par valsts atbalstu;

33.  aicina Komisiju katru gadu no jauna izvērtēt, vai finanšu nozarē joprojām ir izpildītas prasības, saskaņā ar kurām ir piemērojams LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts;

34.  uzskata, ka pēc finanšu krīzes koncentrācija banku nozarē ir palielinājusies un ka atsevišķos gadījumos Eiropas un valstu uzraudzības iestādes to ir veicinājušas; aicina Komisiju novērot šo parādību un Eiropas līmenī veikt pētījumu par katru valsti atsevišķi, lai izvērtētu, kā tas ietekmē konkurenci;

35.  atzinīgi vērtē apņemšanos, ko konkurences komisāre M. Vestagere pauda 2017. gada 21. novembrī strukturētā dialoga sanāksmē ar Ekonomikas un monetāro komiteju, proti, apņemšanos apsvērt, kādi konkurences kropļojumi varētu rasties saistībā ar Eiropas Centrālās bankas uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmas īstenošanu, un ziņot par to Parlamentam, sniedzot kvalitatīvu atbildi; šajā sakarībā uzsver, ka selektivitātes jēdziens valsts atbalsta jomā ir būtiski svarīgs kritērijs, kas rūpīgi jāpārbauda; šajā sakarībā norāda arī uz Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu, kurā ir noteikts tā dēvētais lojalitātes princips;

36.  aicina Komisiju uzmanīgi sekot līdzi norisēm banku mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē un finanšu pakalpojumu nozarē, lai konstatētu jebkādus pretmonopola noteikumu pārkāpumus un karteļu darbības, un aicina Komisiju cieši sadarboties ar valstu konkurences iestādēm, lai nodrošinātu ES pretmonopola noteikumu izpildi;

37.  par prioritāti uzskata nepieciešamību nodrošināt, lai turpmāk, cenšoties pārvarēt banku krīzes, stingri un objektīvi tiktu ievēroti noteikumi par valsts atbalstu, tā pasargājot nodokļu maksātājus no banku glābšanas sloga;

38.  piekrīt secinājumam, pie kura Komisija nonākusi, veicot konkurences apsekojumu e‑komercijas nozarē, proti, ka pārrobežu e-komercija var sekmēt turpmāku vienotā tirgus integrāciju un var nodrošināt konkurences priekšrocības uzņēmumiem un lielākas izvēles iespējas patērētājiem, taču ģeogrāfiskas bloķēšanas pasākumi tam ir nozīmīgs šķērslis; atkārtoti norāda, ka atsevišķos gadījumos tas, iespējams, ir pretrunā 101. pantam; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pievērsties tieši to ES konkurences noteikumu izpildes nodrošināšanai, kas ir ieviesti vai kļuvuši plašāk izplatīti digitālās ekonomikas rašanās un nozīmes pieauguma rezultātā; vienlīdz atzinīgi vērtē arī Komisijas ieceri paplašināt dialogu ar valstu konkurences iestādēm, lai panāktu ES konkurences noteikumu konsekventu piemērošanu saistībā ar praksi e-komercijas jomā;

39.  aicina ES galveno Brexit sarunu vedēju sadarbībā ar komisāri M. Vestageri pēc iespējas drīzāk sākt godīgas un pārredzamas diskusijas par ES un Apvienotās Karalistes attiecību nākotni konkurences ziņā;

40.  uzskata, ka Brexit darba kārtība nedrīkstētu apdraudēt nevienu no izmeklēšanas procesiem, kas pašlaik tiek veikti(11) par gadījumiem, kuros Apvienotā Karaliste vai Apvienotajā Karalistē reģistrēti uzņēmumi, iespējams, ir pārkāpuši ES konkurences tiesību aktus, un ka neatkarīgi no tā, kādu galīgo lēmumu Komisija būs pieņēmusi pēc 2019. gada 29. marta, tam vajadzētu būt nemainīgi saistošam;

41.  ņem vērā Komisijas iebildumu paziņojumu un Komisijas sākotnējo secinājumu, proti, ka Google ir ļaunprātīgi izmantojis savas meklētājprogrammas dominējošo stāvokli tirgū, nodrošinot nelikumīgas priekšrocības citam savam produktam — cenu salīdzināšanas pakalpojumam; aicina Komisiju panākt, lai minētais uzņēmums efektīvi un raiti īstenotu šo tiesiskās aizsardzības līdzekli, tā nepieļaujot, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana turpinās; uzsver, ka Komisijai ir padziļināti jāanalizē un jāuzrauga tas, kā Google priekšlikums varētu darboties praksē, jo ir jāatjauno vienlīdzīgi konkurences apstākļi, kas vajadzīgi konkurences un inovācijas uzplaukumam; norāda, ka ir strukturāli jānošķir pilnīgi visi minētā uzņēmuma piedāvātie vispārējie un specializētie meklēšanas pakalpojumi, citādi ar izsolē balstītu pieeju vienādu attieksmi, iespējams, panākt neizdosies; aicina Komisiju un Google izpilddirektoru piedalīties atklātā uzklausīšanas sanāksmē, kuru kopīgi rīko Ekonomikas un monetārā komiteja un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja; uzskata, ka visiem uzņēmumiem — arī tiem, kuri strādā digitālajā nozarē, — būtu cieši jāsadarbojas ar Parlamentu un tādēļ cita starpā arī jāapmeklē atklātas uzklausīšanas sanāksmes;

42.  aicina Komisiju rīkoties vērienīgāk, lai likvidētu nelikumīgus šķēršļus, kas kavē konkurenci tiešsaistē, un lai tādējādi nodrošinātu ES patērētājiem iespēju tiešsaistē brīvi iegādāties preces no pārdevējiem, kuri atrodas citā dalībvalstī, un vienlaikus neradīt jaunus šķēršļus, kam par iemeslu būtu pašlaik atšķirīgās patērētāju tiesību normas;

43.  aicina Komisiju rūpīgi izmeklēt un pēc iespējas drīzāk slēgt visas pretmonopola lietas, ko tā vēl turpina izskatīt (piemēram, Android, AdSense un ar ceļojumu meklēšanas un vietējās meklēšanas sektoriem saistītu lietu izskatīšanu) sakarā ar to, ka Google, iespējams, ļaunprātīgi izmanto savu dominējošu stāvokli, kaitējot gan esošajiem, gan potenciālajiem konkurentiem, jo tiem ir liegta iespēja ienākt un izvērst savu darbību šajā jomā; uzsver, ka Komisijai ir labi jāsagatavojas un jānodrošinās pirmās iespaidīgās lietas izskatīšanai, kas attiecas uz 5,2 terabaitu lielu datu apjomu; šajā sakarībā uzsver — tam, kā lielie tehnoloģiju uzņēmumi izmanto personas datus, līdz šim nav bijis precedenta, un patērētāji bieži vien nezina vai nav informēti par to, cik lielā mērā viņu dati tiek izmantoti, piemēram profilēšanas vai uz konkrētu mērķauditoriju vērstas reklāmas nolūkos; uzskata, ka konkurencei un nodokļu iestādēm digitālie uzņēmumi ir kategorija ar īpašu specifiku, jo īpaši ņemot vērā tādus elementus kā algoritmi, mākslīgais intelekts vai datu vērtība; mudina Komisiju izstrādāt politiku un instrumentus, ar ko panākt izpildi, reaģējot uz digitālās ekonomikas veidošanos, un mudina Komisiju tādēļ nodrošināt, lai tai pilnā sastāvā būtu pieejama sava augsto tehnoloģiju inženieru un progresīvāko tehnoloģiju speciālistu komanda, kas novērotu situāciju un rīkotos gadījumos, kad ir jānovērš pret konkurenci vērsta situācija digitālās un platformu ekonomikas kontekstā;

44.  uzmanību jo īpaši vērš uz to, cik svarīgi ir izmeklēšanas procesi, kas pašlaik tiek īstenoti farmācijas nozarē, ņemot vērā pierādījumus, kuri ir sakrājušies par tirgus izkropļojumiem šajā jomā, tostarp kvantitātes ierobežojumiem, manipulācijām ar cenu un šķēršļiem ģenērisko zāļu pieejamībai;

45.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 6. oktobra informatīvo biļetenu, kurā apstiprināts, ka Komisija bez iepriekšēja brīdinājuma ir veikusi pārbaudes saistībā ar konkurējošu dienestu piekļuvi informācijai par bankas kontu; aicina Komisiju arī turpmāk uzmanīgi sekot līdzi šai lietai, jo īpaši pēc tam, kad stāsies spēkā reglamentējošie tehniskie standarti par drošu klienta autentificēšanu un drošiem sakariem;

46.  atzinīgi vērtē izmeklēšanu, ko Komisija veikusi par automobiļu karteli, un secinājumus, pie kuriem tā nonākusi;

47.  prasa Komisijai precizēt noteikumus par valsts atbalstu Eiropas un trešo valstu aviosabiedrībām, lai iedibinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus aviosabiedrību darbībai Eiropas un trešo valstu tirgos; uzskata, ka pārstrukturēšanas atbalsts dažos gadījumos varētu būt kropļojošs; uzskata, ka vieni un tie paši konkurences noteikumi būtu jāpiemēro visiem gaisa pārvadātājiem lidojumu reisos uz/no ES un arīdzan gan nacionālajiem, gan zemo cenu gaisa pārvadātājiem, tomēr rēķinoties ar to pārvadātāju situāciju, kuru darbība tirgū būtiski neietekmē; atzīmē, ka darījumu, kura rezultātā Lufthansa iegādājās Air Berlin meitasuzņēmumu LGW, Komisija apstiprināja, bet ar nosacījumu, ka tiks pildītas konkrētas saistības, lai nepieļautu konkurences kropļošanu; aicina Komisiju vidējā termiņā novērot situāciju un vērsties pret jebkādu konkurenci vājinošu praksi aviācijas nozarē, ja attiecīgā prakse vājina patērētāju aizsardzības tiesību normas;

48.  prasa Komisijai izmeklēt zemo cenu aviosabiedrību hegemoniju dažādos gaisa satiksmes maršrutos Eiropā un izvērtēt cenu noteikšanas modeļus šajos maršrutos; norāda, ka šāds stāvoklis bieži vien tiek iegūts ar agresīvu vai pat plēsonīgu uzvedību tirgū, izskaužot konkurenci un augsto tarifu un izmaksu slogu pārliekot uz patērētāju pleciem;

49.  prasa Komisijai saskaņā ar ES apvienošanās kontroles procedūru rūpīgi izvērtēt visus aviosabiedrību apvienošanās darījumus, cita starpā arī šo darījumu ietekmi uz konkurenci tirgū un iespējamo kaitējumu, ko tie varētu nodarīt patērētājiem un kas galvenokārt varētu izpausties kā augstākas cenas un ierobežota tiešo galamērķa reisu pieejamība;

50.  mudina Komisiju pabeigt vienotās Eiropas dzelzceļa telpas izveidi, nodrošināt, ka ir pilnībā pārredzamas naudas plūsmas starp infrastruktūras pārvaldniekiem un dzelzceļa uzņēmumiem, un pārliecināties par to, ka katrā dalībvalstī ir spēcīgs un neatkarīgs pretmonopola valsts regulators;

51.  ir nobažījies par konkurences vājināšanos lielo institucionālo investoru kopīgo īpašumtiesību ietekmē; uzskata — tas, ka šiem investoriem vienā un tajā pašā nozarē pieder ievērojama daļa tiešo konkurentu akciju, piemēram, aviosabiedrību uzņēmumos, rada gandrīz oligopolu, kas negatīvi ietekmē patērētājus un ekonomiku kopumā, jo tiek ierobežota konkurence; aicina Komisiju darīt visu, kas nepieciešams, lai novērstu iespējamo konkurences vājināšanos kopīgo īpašumtiesību ietekmē; turklāt aicina Komisiju izmeklēt kopīgo īpašumtiesību lietas un sagatavot Parlamentam ziņojumu par kopīgo īpašumtiesību ietekmi uz Eiropas tirgiem un jo īpaši uz cenām un inovāciju;

52.  atzinīgi vērtē to, ka ir pārskatīta Regula (EK) Nr. 868/2004 par godīgas konkurences aizsardzību un ka tas ir darīts, lai panāktu savstarpību un izskaustu negodīgu praksi, cita starpā arī iespējamo valsts atbalstu dažu trešo valstu aviosabiedrībām, un lai risinātu ar regulējumu, tostarp ar darba apstākļu regulējumu, saistītus jautājumus un vides problēmas; piekrīt Komisijai, ka vislabākais risinājums būtu pieņemt jaunu, vispusīgu tiesību aktu, ar ko novērst tirgus izkropļojumus starptautiskā transporta nozarē, mudināt Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) iesaistīties reģionālo aviosabiedrību konkurences lietās un panākt godīgu konkurenci, pamatojoties uz gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumiem; uzskata, ka pārredzamība godīgas konkurences klauzulā ir būtiska, lai garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzskata — ar šo regulu vai citiem atbilstošiem leģislatīviem instrumentiem būtu jāpanāk, ka netiek pieļauta pret konkurenci vērsta uzvedība saistībā ar biļešu izplatīšanu, piemēram, netiek pieļauts, ka dažas aviosabiedrības iekasē papildmaksu vai ierobežo informāciju, kas pieejama personām, kuras rezervēšanai izmanto citus, nevis konkrēto aviosabiedrību kanālus;

53.  atkārtoti norāda, ka aviācijas ieguldījums ir vitāli svarīgs, jo ES tiek nodrošinātas savienojumu iespējas — gan starp pašām dalībvalstīm, gan ar trešām valstīm, ka aviācija ir ES integrācijai un konkurētspējai izšķirošas nozīmes faktors un ka tā būtiski veicina ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību; atzīmē, ka ES savienojumu iespējas kopumā lielā mērā ir atkarīgas no gaisa satiksmes pakalpojumiem, kurus sniedz ES gaisa pārvadātāji;

54.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir vienkāršojusi noteikumus par publiskā sektora investīcijām ostās un lidostās, kultūrā un tālākajos reģionos; uzsver — ņemot vērā to, ka ir nepieciešami savienojumi tālākajiem un perifērijas reģioniem, un vadoties pēc pašlaik pieņemtajām Komisijas pamatnostādnēm, ES budžeta vai Eiropas Investīciju bankas finansējums jebkurai no lidostām būtu jāpiešķir, pamatojoties uz pozitīva rezultāta izmaksu un ieguvumu analīzi un uz vidēja termiņa līdz ilgtermiņa perspektīvā īstenotu operatīvās un ekonomiskās dzīvotspējas izvērtējumu, tā nepieļaujot, ka Eiropā tiek finansētas tā dēvētās rēgu lidostas;

55.  uzsver, ka ir būtiski nosargāt lidojumu informācijas pārredzamību un neitralitāti, nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgū un galarezultātā nosargāt Eiropas patērētājiem iespējas izdarīt pārdomātu izvēli; tāpēc aicina Komisiju pēc šiem principiem vadīties, pārskatot rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām un Gaisa satiksmes pakalpojumu regulu;

56.  aicina Komisiju nodrošināt transporta nozarē godīgu konkurenci, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi, ņemot vērā sabiedrības intereses un ar vidi saistītus apsvērumus, ka arī saglabājot savienojumu iespējas salu un perifērijas reģioniem; aicina Komisiju novērot gadījumus, kuros publiskā sektora ostu un lidostu tīkls tiek pārvaldīts ar monopola starpniecību;

57.  uzsver, ka starptautiskajai sadarbībai ir būtiska nozīme, lai globalizācijas laikmetā efektīvi nodrošinātu, ka tiek ievēroti konkurences tiesību principi; šajā sakarībā atbalsta Komisijas un VKI pastāvīgu līdzdalību tādos daudzpusējos forumos kā Starptautiskais konkurences tīkls, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Konkurences komiteja, Pasaules Banka un ANO Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD); prasa Komisijai starptautiskās tirdzniecības un investīciju nolīgumos iekļaut konkurences noteikumu sadaļas; aicina Komisiju arī turpmāk veicināt konkurences politikas instrumentu un prakses konverģenci, cita starpā arī divpusējā sadarbībā ar trešām valstīm, par paraugu ņemot 2013. gada otrās paaudzes sadarbības nolīgumu starp ES un Šveici; atzinīgi vērtē to, ka ir sācies dialogs starp Komisiju un Ķīnu par valsts atbalsta kontroli, un rūpīgi seko līdzi tam, kā Ķīna ievieš godīgas konkurences pārskata sistēmu, kas ir izstrādāta, lai nodrošinātu, ka valsts pasākumiem nav negatīvas ietekmes uz iespēju ienākt tirgū un no tā aiziet, nedz arī negatīvas ietekmes uz preču brīvu apriti; atkārtoti prasa komisārei M. Vestagerei efektīvi nodrošināt, lai Komisija par savu ārējo darbību konkurences politikas jomā informētu Parlamenta atbildīgo komiteju un regulāri sniegtu komitejai aktuālāko informāciju;

58.  uzsver — tieši patērētājs galvenokārt gūst labumu no tā, ka Eiropas vienotajā tirgū darbojas konkurence; uzskata, ka stingra un objektīva konkurences politikas izpildes nodrošināšana var lielā mērā palīdzēt īstenot galvenās politiskās prioritātes, piemēram, tādas kā pamatīgāks un taisnīgāks iekšējais tirgus, savienots digitālais vienotais tirgus un integrēta un klimatam draudzīga Enerģētikas savienība; atkārtoti norāda, ka konkurences politikas tradicionālie tirgus modeļi, iespējams, ne vienmēr būs piemēroti digitālajam tirgum, piemēram, uz platformām balstītas saimnieciskās darbības modeļiem vai daudzpusējiem tirgiem;

59.  norāda, ka ar vienotu noteikumu kopumu, pēc kuriem aprēķināt uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, varētu izskaust negodīgu konkurenci nodokļu jomā, piemēram, nepieļaujot, ka dalībvalstis slēdz nodokļu nolīgumus ar atsevišķām starptautiskām korporācijām; ņem vērā, ka joprojām notiek sarunas par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB);

60.  atzīmē, ka labvēlīgs tiesiskais regulējums lidostām ir svarīgs, lai piesaistītu un mobilizētu privātā sektora investīcijas; uzskata, ka, pateicoties Komisijas veiktajam Lidostas maksu direktīvas novērtējumam un ņemot vērā arī efektīvu apspriešanos ar aviosabiedrībām/lidostām, vajadzētu būt iespējai vieglāk noskaidrot, vai spēkā esošie noteikumi ir efektīvs konkurences veicināšanas līdzeklis un darbojas Eiropas patērētāju interesēs, vai varbūt ir jāveic reforma;

61.  atzinīgi vērtē to, ka Spānijas valdība ir gatava publiskot Spānijas un Krievijas noslēgto gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumu, ar ko nodrošina tiešos reisus maršrutā Barselona–Tokija;

62.  aicina Komisiju godīgas konkurences garantēšanai izvērtēt divpusējos aviācijas nolīgumus, ko dalībvalstis ir noslēgušas ar trešām valstīm;

63.  aicina Komisiju izvērtēt un novērst Brexit iespējamo ietekmi uz konkurenci aviācijas nozarē, jo īpaši gadījumos, kas varētu skart Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Kopējās aviācijas telpas (ECAA) nolīgumā, kā rezultātā būtu ierobežota piekļuve visiem galamērķiem ES un otrādi;

64.  uzskata, ka vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana uzņēmumiem iekšējā tirgū ir atkarīga arī no tā, cik apņēmīgi tiek apkarots sociālais dempings;

65.  aicina Komisiju turpināt darbu, lai novērstu ilgtermiņa ietekmi, ko rada pārtraukums diskusijās par tiesību aktiem, kuri turpmāk būtu jāpieņem saskaņā ar ES aviācijas stratēģiju;

66.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sākusi strādāt pie ietekmes novērtējuma un ir sākusies sabiedriskā apspriešana par pārtikas apriti; norāda, ka Parlaments jau ir aicinājis Komisiju un valstu konkurences iestādes reaģēt uz bažām, ko rada ietekmes kombinācija — strauja izplatīšanas nozares koncentrācija valsts līmenī, no vienas puses, un sadarbības mehānismu veidošanās starp liela mēroga izplatītājiem Eiropas un starptautiskā līmenī, no otras puses, jo abi šie faktori ietekmē gan pārtikas aprites augšupējā virziena posmus, gan izplatītājus un patērētājus; uzskata, ka šāda strukturāla pārmaiņa rada bažas par iespējamu stratēģisku pielāgošanos, konkurences mazināšanos un par to, ka pārtikas apritē varētu būt mazāk iespēju investēt inovācijā, kā arī par ražotāju — sevišķi mazo lauksaimnieku — organizāciju pienācīgu darbību un par agrovides apstākļiem pielāgotu šķirņu izvēli; aicina Komisiju ieviest saistošu tiesisko regulējumu ES līmenī, lai pārtikas apritē apkarotu negodīgu tirdzniecības praksi, kas kaitē lauksaimniekiem;

67.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pamatīgi izpētījusi Monsanto un Bayer apvienošanos; ir ļoti nobažījies, jo tad, ja Monsanto un Bayer apvienošanās tiks apstiprināta, trīs apvienotie uzņēmumi (ChemChina-Syngenta, Du Pont-Dow un Bayer-Monsanto) savā īpašumā iegūs un pārdos līdz pat 60 % no pasaulē patentētajām sēklām un 64 % no pasaules tirgū laistajiem pesticīdiem un herbicīdiem; norāda, ka šādas koncentrācijas rezultātā neapšaubāmi paaugstināsies cenas, palielināsies lauksaimnieku tehnoloģiskā un ekonomiskā atkarība no dažām globāli integrētām viena kontaktpunkta platformām, tiks ierobežota sēklu daudzveidība, inovācijas darbība tiks novirzīta prom no tāda ražošanas modeļa ieviešanas, kas nekaitē videi un bioloģiskajai daudzveidībai, un galarezultātā, vājinoties konkurencei, samazināsies inovācija; tāpēc prasa Komisijai koncentrācijas pakāpi un uzņēmumu apvienošanās ietekmi uz konkurenci dažādos skartajos tirgos analizēt, rūpīgi apsverot šo faktu — ka nozarē vienlaikus notiek vairākas apvienošanās;

68.  ir ļoti nobažījies par to, ka Komisija ir apstiprinājusi uzņēmumu Bayer un Monsanto apvienošanos, jo, lai arī aktīvus uzņēmumam Bayer ir ierosināts atsavināt, apvienošanās vēl vairāk palielina jau tā vērienīgo koncentrāciju agrorūpniecības nozarē un pamatīgi kavē pāreju no lauksaimniecības, kas atkarīga no ķīmiskām vielām, uz patiesi ilgtspējīgas lauksaimniecības modeli; pieprasa pārskatīt konkurences tiesību aktus, lai turpmāk būtu iespējams efektīvi pretoties šāda veida apvienošanās gadījumiem; tāpēc stingri mudina Komisiju izvērtēt, kā apvienošanās lauksaimniecības nozarē varētu kļūt par būtisku šķērsli efektīvai konkurencei, un vērtēšanai izmantot nevis ierobežota tvēruma pārbaudes rīku, ar ko galveno uzmanību pievērš tikai tam, kā apvienošanās ietekmē cenas, ražošanas apjomu un inovāciju, bet gan pilnībā novērtēt šādu apvienošanās gadījumu sociālās izmaksas, ņemot vērā to plašāku ietekmi uz vides aizsardzību un starptautiskās saistības bioloģiskās daudzveidības jomā, kā tas ir jādara saskaņā ar LESD 11. pantu;

69.  uzskata, ka tirdzniecības subsīdijas un preferences, piemēram, VPS un VPS+, ko piešķir trešām valstīm, lai veicinātu cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu, bet kas ir izrādījušas noderīgas, arī lai veicinātu ES konkurētspēju starptautiskā mērogā, ir pienācīgi jāuzrauga un jāpiemēro, uzmanību pievēršot tam, kā tās ietekmē ES ražojošās nozares; tāpēc aicina Komisiju apturēt dotāciju vai preferenču piešķiršanu, ja trešās valstis tās izmanto ļaunprātīgi;

70.  atgādina, ka Komisija kopš 2014. gada jūnija izskata nodokļu nolēmumus, kurus Luksemburga pieņēmusi attiecībā uz McDonald’s, un ka 2015. gada decembrī Komisija pieņēma lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanu, taču galīgais lēmums līdz šim vēl nav pieņemts; prasa Komisijai darīt visu, kas iespējams, lai šajā lietā drīz pieņemtu galīgo lēmumu;

71.  aicina Komisiju regulāri izvērtēt, vai dalībvalstis efektīvi aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir būtisks elements konkurences politikai veselības aprūpes jomā; uzsver, ka preču zīmju aizsardzība ir ļoti svarīga, lai produktus tirgū būtu iespējams identificēt un atšķirt, un ka tad, ja nav preču zīmju un cilvēkiem nav iespējas produktus atšķirt, ražotājiem ir ļoti grūti vai pat neiespējami ienākt jaunos tirgos; turklāt uzskata, ka tad, ja konkurence ir orientēta uz cenu, savu pozīciju tirgū ir grūti nostiprināt ražotājiem, kuru tirgus daļa ir maza; tāpēc uzsver, ka preču zīmju atcelšana vai to izmantošanas ierobežojumi ir nozīmīgs šķērslis, kas kavē ienākšanu tirgū un vājina tādu būtiski svarīgu aspektu kā brīva un godīga konkurence Eiropas Savienībā;

72.  visnotaļ pievienojas secinājumam, pie kura Komisija ir nonākusi 2016. gada ziņojumā par konkurences politiku, proti, ka „līdz ar uzņēmumu starptautisko raksturu arī konkurences tiesību izpildiestādēm ir jākļūst starptautiskām”; uzskata, ka pasaules mērogā piemērojami konkurences noteikumi, pārredzamība un visaugstākais konkurences iestāžu savstarpējās koordinācijas līmenis, cita starpā arī attiecībā uz informācijas apmaiņu ar konkurenci saistītu tiesvedības procesu kontekstā, ir priekšnoteikumi taisnīgai tirdzniecībai visas pasaules mērogā; norāda, ka cīņa pret negodīgu tirdzniecības praksi, cita starpā arī ar konkurences politiku, ir nepieciešama, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules mērogā, kas ir izdevīgi patērētājiem un uzņēmumiem un ir viena no ES tirdzniecības stratēģijas prioritātēm; uzsver, ka diskusiju dokuments par globalizācijas iespēju izmantošanu liecina — Savienībai ir jārīkojas, lai atjaunotu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un prasa, lai Komisija ierosinātu konkrētas politikas nostādnes šajā ziņā;

73.  aicina modernizēt tirdzniecības aizsardzības instrumentus, lai tie kļūtu spēcīgāki, iedarbotos ātrāk un būtu efektīvāki; atzinīgi vērtē jauno metodi antidempinga maksājumu aprēķināšanai, ar kuru, izvērtējot tirgus izkropļojumus trešās valstīs, ir jāpanāk, lai antidempinga pasākumi būtu vismaz tikpat efektīvi kā iepriekš īstenotie, turklāt nodrošinot, ka tiek izpildītas visas saistības, ko esam uzņēmušies PTO; atgādina, ka ir svarīgi raudzīties, lai šādi pasākumi būtu efektīvi īstenoti; turklāt uzsver, ka cīņai pret negodīgu konkurenci pasaules mērogā īpaši nozīmīgs ir nesubsidēšanas instruments un vienlīdzīgu konkurences apstākļu iedibināšana ar ES noteikumiem par valsts atbalstu;

74.  uzstāj, ka savstarpībai ir jābūt vienam no Savienības tirdzniecības politikas stūrakmeņiem, lai tādējādi nodrošinātu ES uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, jo īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu; uzsver, ka centieni panākt ārvalstu publiskā iepirkuma tirgu plašāku pieejamību nedrīkst kavēt ar sociāliem un vides kritērijiem saistītu ES noteikumu izstrādi; vērš uzmanību uz to, ka Savienībai ir svarīgi iegūt savā rīcībā starptautisku publiskā iepirkuma instrumentu, ar ko nosaka nepieciešamību pēc savstarpības gadījumos, kad kāds no tirdzniecības partneriem ierobežo piekļuvi savam iepirkuma tirgum; atgādina par ieguvumiem, ko sniedz ārvalstu tiešie ieguldījumi, un uzskata, ka ar Komisijas priekšlikumu par ārvalstu investīciju kontroli būtu jāpanāk vairāk savstarpības attiecībā uz piekļuvi tirgiem;

75.  aicina Komisiju tirdzniecības sarunās un attiecībās ņemt vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) vajadzības, lai garantētu pieejamākus tirgus un veicinātu šādu uzņēmumu konkurētspēju; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas centienus apkarot negodīgu konkurenci, kā to apliecina plašu rezonansi guvušās lietas, taču uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt arī godīgu konkurenci MVU gadījumā;

76.  uzsver, ka ES tirdzniecības politika un tirdzniecības nolīgumi var būt nozīmīgs elements cīņā pret korupciju;

77.  vērš uzmanību uz to, ka efektīva un saskaņota ES muitas kontrole ir svarīga cīņai pret negodīgu konkurenci;

78.  aicina Komisiju sīkāk precizēt, kā ar pašreizējo konkurences politiku iespējams cīnīties pret negodīgu tirdzniecības praksi;

79.  tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas Konkurences tīklu (EKT+), cita starpā arī uzsvaru uz to, cik konkurences politikai nozīmīgas ir preventīvas soda naudas; turklāt uzsver, ka pieprasījuma saņēmējas iestādes atteikums izpildīt lēmumu par soda naudas uzlikšanu vienmēr būtu pienācīgi jāpamato un ka būtu jāizveido sistēma, ar kuru šādos gadījumos varētu atrisināt iespējamās iestāžu domstarpības;

80.  ņem vērā e-komercijas nozarē veikto Komisijas apsekojumu un galīgo ziņojumu, kurā konstatēts, ka daži uzņēmumu praktiskās darbības veidi e-komercijas nozarē negatīvi ietekmē godīgu konkurenci un ierobežo patērētāju izvēli; uzskata, ka digitālā vienotā tirgus stratēģijas kontekstā šim apsekojumam būtu jāiekļaujas vērienīgākos Komisijas centienos panākt izpildi, nodrošinot, ka konkurences politika ir pilnībā piemērojama mazumtirgotājiem, kuri darbojas tiešsaistē;

81.  atbalsta Komisijas nodomu ES konkurences noteikumus attiecināt uz plaši izplatītas uzņēmējdarbības prakses veidiem, kas radušies vai izveidojušies, paplašinoties e-komercijai, un uzsver, ka Komisijai ir jādara vairāk, lai nodrošinātu ES konkurences noteikumu konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs, tostarp attiecībā uz uzņēmējdarbības praksi, kas saistīta ar e-komerciju; uzsver — ņemot vērā asimetriskās attiecības starp lieliem tiešsaistes mazumtirgotājiem un to piegādātājiem, Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm ir aktīvi jānodrošina konkurences noteikumu izpilde, jo piegādātājiem, it īpaši MVU, ne vienmēr var būt rentabli izmantot pārsūdzības līdzekļus;

82.  prasa digitālajā vienotajā tirgū nostiprināt patērētāju izvēles brīvību; uzskata, ka Vispārīgajā datu aizsardzības regulā (Regula (ES) 2016/679) ietvertās tiesības uz datu pārnesamību ir laba pieeja, kā nostiprināt patērētāju tiesības un konkurenci;

83.  ir pārliecināts, ka efektīva konkurences politika var papildināt regulatīvās iniciatīvas digitālā vienotā tirgus jomā, un uzskata — lai arī regulatīvā darbība parasti izriet no reaģēšanas uz atsevišķu tirgus dalībnieku veiktajām darbībām tirgū, nodarīto kaitējumu varētu risināt ar konkurences pasākumiem nolūkā apkarot pret konkurenci vērstu praksi, vienlaikus nemazinot pārējo tirgus dalībnieku konkurences centienus;

84.  ir nobažījies, ka ražotāji arvien biežāk izmanto līgumiskus ierobežojumus pārdošanai tiešsaistē, kā konstatēts e-komercijas nozarē veiktajā izmeklēšanā, un aicina Komisiju padziļināti pārbaudīt šādas klauzulas, lai tās neradītu nepamatotus konkurences ierobežojumus; vienlaikus — ņemot vērā šīs pārmaiņas, — aicina Komisiju pārskatīt Pamatnostādnes par vertikālajiem ierobežojumiem un Komisijas Regulu (ES) Nr. 330/2010;

85.  atzīmē 2017. gada 26. jūlija lietā C-230/16 Coty Germany GmbH pret Parfümerie Akzente GmbH ģenerāladvokāta N. Wahl pausto atzinumu, ka saskaņā ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 330/2010 izplatīšanas līgumā iekļautie ierobežojumi pārdošanai tiešsaistes tirdzniecības vietās nav uzskatāmi par stingriem ierobežojumiem;

86.  uzsver, ka tiesu iestāžu pieejamība, kas var ietvert arī kolektīvo tiesisko aizsardzību, ir būtisks priekšnoteikums ES konkurences politikas mērķu sasniegšanai; uzsver, ka šādu iespēju trūkums vājina konkurenci, iekšējā tirgus darbību un patērētāju tiesības;

87.  atgādina — lai efektīvi apkarotu pret konkurenci vērstu praksi, dalībvalstīm ir jāpieņem tāda ekonomikas politika, kas atbilst atvērta tirgus ekonomikas principiem, balstoties uz godīgu konkurenci, jo klaji protekcionistiski pasākumi apgrūtina vienotā tirgus darbību; uzsver, ka ir jāizskauž visi negodīgas konkurences aspekti, tostarp nereģistrēts darbs un centieni apiet noteikumus par darba ņēmēju norīkošanu darbā, un ka tas ir jādara, neskarot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir viena no iekšējā tirgus pamatbrīvībām;

88.  par ļoti svarīgu uzskata Komisijas rīkoto apspriešanos par iespējam uzlabot ES uzņēmumu apvienošanās kontroli; uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jo īpaši digitālajā jomā uzņēmumu apvienošanās neierobežo konkurenci iekšējā tirgū; tāpēc atkārtoti aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, vai pašreizējos vērtēšanas procesos tiek pienācīgi ņemti vērā apstākļi digitālajos tirgos un tirgu internacionalizācija; turklāt aicina Komisiju ņemt vērā to, kāda loma tirgus ietekmes novērtēšanā ir datu un informācijas pieejamībai, un to, vai datu un informācijas apvienošana uzņēmumu apvienošanās procesā kropļo konkurenci un vājina datu aizsardzību, un cik lielā mērā kāda uzņēmuma piekļuve ekskluzīvām analītiskām metodēm un patentiem izslēdz konkurentus; atkārtoti prasa Komisijai paskaidrot, kā tā nosaka minimālo tirgus dalībnieku skaitu, kāds nepieciešams godīgas konkurences nodrošināšanai, un kā tā saglabā iespēju jauniem uzņēmumiem, jo īpaši jaunuzņēmumiem, iekļūt ļoti koncentrētajos tirgos;

89.  aicina dalībvalstis nodrošināt ES publiskā iepirkuma noteikumu pareizu izpildi, lai novērstu konkurences kropļojumus, vajadzības gadījumā cita starpā piemērojot arī sociālos, vides un patērētāju aizsardzības kritērijus, un aicina tās veicināt labu praksi publisko iestāžu procedūrās; uzskata, ka elektronisko publiskā iepirkuma procedūru attīstība atvieglos MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam, palielinās pārredzamību un nodrošinās efektīvāku uzraudzību attiecībā uz konkurences noteikumu pārkāpumiem; turklāt aicina Komisiju veicināt MVU iespējas piekļūt tirgum, izmantojot mazākus līgumus, ja tas atbilst galvenajiem iepirkuma mērķiem, un rūpīgi uzraudzīt, vai tiek ievēroti noteikumi par pirkumu centralizāciju publiskā iepirkuma tirgos;

90.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemti noteikumi par priekšapmaksas pakalpojumu pārnesamību saskaņā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju, kas uzlabos konkurenci iekšējā tirgū un nodrošinās lielākas tiesības patērētājiem;

91.  uzskata, ka kritērijiem, kas jāizpilda, lai pievienotos selektīvas izplatīšanas vai franšīzes tīklam, ir jābūt pārredzamiem, lai ar šādiem kritērijiem netiktu pārkāpti konkurences politikas un brīvas vienotā tirgus darbības principi; uzsver, ka šādiem kritērijiem ir jābūt objektīviem, kvalitatīviem un nediskriminējošiem un ka ar tiem drīkst noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas ir absolūti nepieciešami saskaņā ar regulējumu; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu vajadzīgo pārredzamību;

92.  atzīmē, ka paaugstināts konkurentu slepenas vienošanās risks cita starpā pastāv arī cenu uzraudzības programmatūras dēļ; uzskata — lai gan konkurentu saziņa ir mazāka nekā paredzēts spēkā esošajos noteikumos, var rasties saskaņotas darbības, dažkārt pat automātiski, jo algoritmi savā starpā mijiedarbojas neatkarīgi no viena vai vairāku tirgus dalībnieku darbības virziena; aicina Komisiju būt modrai attiecībā uz šādiem jauniem brīvas konkurences apdraudējumiem;

93.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus sazināties ar starptautiskajiem partneriem un daudzpusējiem forumiem konkurences politikas jomā; uzskata, ka starptautiskā sadarbība kļūst aizvien nozīmīgāka apstākļos, kad uzņēmumi, kuriem jānodrošina izpilde, darbojas dažādās jurisdikcijās;

94.  uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu tīkla paplašināšana, kurā iesaistīta Eiropas Savienība, sekmēs konkurences tiesību īstenošanu visā pasaulē; šajā ziņā mudina Komisiju lūkot pēc iespējām slēgt jaunus tirdzniecības nolīgumus un aicina ikvienā šādā nākotnes nolīgumā iekļaut stingrus pretmonopola noteikumus un stingrus noteikumus par valsts atbalstu;

95.  uzskata, ka konkurences politikā ir jāņem vērā lauksaimniecības nozares īpašā specifika; atgādina, ka LESD 42. pantā lauksaimniecības nozarei ir noteikts īpašs statuss attiecībā uz konkurences tiesību aktu piemērošanu, un ar jaunāko no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformām tas ir apstiprināts, nosakot vairākas atkāpes un atbrīvojumus no LESD 101. panta noteikumu piemērošanas; atzīmē, ka KLP mērķis ir panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem situācijā, kad pastāvīgi nākas pārvarēt bīstamus ekonomiskos un ar klimata pārmaiņām saistītus riskus; atgādina, ka konkurences politika galvenokārt aizstāv tikai patērētāju intereses un tajā nepietiekami ir ņemtas vērā pašu lauksaimniecības produktu ražotāju intereses un grūtības; uzsver, ka konkurences politikai vienādi jāaizsargā gan lauksaimniecības produktu ražotāju, gan patērētāju intereses un tādēļ jānodrošina taisnīgi nosacījumi attiecībā uz konkurenci un iekšējā tirgus pieejamību, lai veicinātu investīcijas un inovāciju, un arī attiecībā uz nodarbinātību, lauksaimniecības uzņēmumu dzīvotspēju un ES lauku apvidu līdzsvarotu attīstību, vienlaikus nodrošinot vairāk pārredzamības tirgus dalībniekiem;

96.  uzstāj, ka jēdzienu „taisnīga cena” nevajadzētu saprast kā zemāko iespējamo cenu patērētājam, bet tai ir jābūt saprātīgai un jānodrošina godīga atlīdzība katram pārtikas aprites dalībniekam;

97.  uzskata, ka ražotāju organizāciju un to apvienību kolektīvās darbības (tostarp ražošanas plānošana, sarunas par pārdošanu un par līgumu noteikumiem) ir vajadzīgas, lai sasniegtu LESD 39. pantā noteiktos KLP mērķus, un ka tāpēc tām nevajadzētu piemērot LESD 101. pantu, ja šādas kolektīvās darbības patiešām tiek īstenotas, un tādējādi veicināt lauksaimnieku konkurētspējas uzlabošanos; atzīmē, ka Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (Vienotas TKO regulā) noteiktās atkāpes nav pilnībā izmantotas, un, tā kā nav skaidrības par šīm atkāpēm, tās ir grūti īstenot un valstu konkurences iestādes tās piemēro atšķirīgi, lauksaimniekiem un to organizācijām nav nodrošināta pietiekama juridiskā noteiktība; atzinīgi vērtē to, ka Regula (ES) 2017/2393(12) vienkāršos noteikumus par lauksaimnieku kolektīvo organizēšanos un precizēs, kāda konkurences tiesību kontekstā ir ražotāju organizāciju darbības nozīme un kādas ir šo organizāciju pilnvaras, veicot savu saimniecisko darbību, un tādējādi ar šo regulu tiem būs nodrošinātas iespējas ar spēcīgāku pozīciju panākt sev izdevīgus nosacījumus un vienlaikus būs garantēts, ka tas neskar LESD 39. pantā noteikto principu ievērošanu;

98.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2393 būs jāpagarina 2012. gada Piensaimniecības paketes tiesību aktu piemērošanas laiks, ņemot vērā daudzsološos pārskatus par tās īstenošanu(13) un atzinīgi vērtē arī to, kā minētie tiesību akti palīdz nostiprināt piensaimnieku pozīcijas pārtikas apritē; tomēr aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu, lai noskaidrotu, vai noteikumus par līgumslēgšanas sarunām piena un piena produktu nozarē vajadzētu piemērot plašāk, tos attiecinot arī uz citām lauksaimniecības nozarē, jo tad lauksaimnieki un ražotāju organizācijas varētu brīvāk plānot ražošanu, izmantot tiesības uz kolektīvām sarunām un tiesības vienoties par pārdošanu un par līgumu noteikumiem, kuros ir skaidri noteiktas cenas un apjomi;

99.  pieprasa, ievērojot nepieciešamības un proporcionalitātes principus, nepārprotami noteikt automātisku atbrīvojumu no LESD 101. panta piemērošanas lauksaimniecības starpnozaru organizācijām, tā nodrošinot šīm organizācijām iespēju izpildīt uzdevumus, kas tām ir uzticēti ar Vienotas TKO regulu, lai ātrāk sasniegtu LESD 39. pantā noteiktos mērķus;

100.  ierosina Vienotās TKO regulas noteikumus, ar ko ļauj īstenot piedāvājuma regulēšanas pasākumus attiecībā uz sieriem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (150. pants), attiecībā uz šķiņķi ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (172. pants) vai attiecībā uz vīniem (167. pants), piemērot plašāk, tos attiecinot arī uz produktiem ar kvalitātes zīmi, lai vairotu iespējas nodrošināt pieprasījumam atbilstošu piedāvājumu;

101.  atzinīgi vērtē to, ka ar Regulu (ES) 2017/2393 nosaka kārtību, kādā lauksaimnieku grupa var lūgt Komisiju sniegt nesaistošu atzinumu, lai noskaidrotu, vai attiecīga kolektīvā rīcība ir saskaņā ar vispārējo atbrīvojumu no konkurences noteikumu piemērošanas, kā tas noteikts Vienotas TKO regulas 209. pantā; tomēr aicina Komisiju, ņemot vērā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupas ieteikumu, precizēt, ciktāl ir piemērojama lauksaimniecībai noteiktā vispārējā atkāpe, lai atbrīvojums būtu skaidri noteikts tā, ka iespēja nepiemērot LESD 101. pantu — gadījumos, kad šāda iespēja ir paredzēta, — ir reāli īstenojama un darbojas;

102.  norāda, ka nopietnas tirgus nelīdzsvarotības laikposmos, kad ir apdraudēta lauksaimniecības nozare un visus iedzīvotājus apdraud pirmās nepieciešamības pārtikas krājumu iespējamais trūkums, uz tirgu orientētai KLP ir jāatbalsta lauksaimnieki un uz ierobežotu laiku ir jānosaka papildu atbrīvojumi no konkurences noteikumu piemērošanas; atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties ar Regulas (ES) 2017/2393 veiktajām izmaiņām, būs vienkāršāk aktivizēt Vienotas TKO regulas 222. panta noteikumu piemērošanu, kas nodrošina iespēju uz laiku atkāpties no konkurences tiesību piemērošanas;

103.  prasa arī turpmāk pilnveidot Eiropas pārtikas cenu uzraudzības instrumentu, izmantojot labākus un sīkāk sadalītus datus, lai varētu sekmīgāk konstatēt krīzes situāciju lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarē; šajā sakarībā uzsver, ka datu noteikšanas un vākšanas procesos ir jāiesaista lauksaimnieku organizācijas;

104.  norāda, ka Komisija ir atzinusi — lauksaimniecības produktu ražotāji ir pārtikas aprites posms ar visvājāko koncentrāciju, turpretim izejvielu piegādātāji un klienti bieži vien ir krietni lielākas organizācijas ar spēcīgāku koncentrācijas pakāpi, tāpēc attiecības nav līdzsvarotas un ir vērojama nelabvēlīga un negodīga tirdzniecības prakse — kuru īsteno atsevišķas lielās izplatīšanas ķēdes, daži pārstrādātāji un mazumtirdzniecības operatori, — un ka šo problēmu ar konkurences politiku vien atrisināt nevar, un tādēļ ir vajadzīga konsekvence ar politiku, kas tiek īstenota arī citās jomās; tāpēc aicina Komisiju precīzāk definēt jēdzienu „dominējošais stāvoklis” un to, ko nozīmē šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, un šajā sakarībā ņemt vērā koncentrācijas pakāpi un arī izejvielu, pārstrādes un mazumtirdzniecības nozaru spēju ietekmēt sarunu norisi; turklāt atzīmē, ka Regulā (ES) 2017/2393 būs paredzēti noteikumi, ar ko būs nodrošinātas tiesības slēgt rakstiskus līgumus un tiesības vienoties par līguma noteikumiem, lai varētu uzlabot vērtības sadali pārtikas apritē, un ka tas palīdzēs likvidēt spriedzi ieinteresēto personu attiecībās, apkarot negodīgu tirdzniecības praksi, vairot lauksaimnieku spēju reaģēt uz tirgus signāliem, varēs veiksmīgāk paziņot cenas un izplatīt attiecīgo informāciju un piedāvājumu būs vieglāk pieskaņot pieprasījumam; aicina Komisiju un valstu kompetentās iestādes arī raudzīties, lai preces būtu pienācīgi klasificētas un pienācīgi būtu noteikta preču cena, un lai būtu nodrošināts, ka tiek īstenota uzraudzība pār ļaunprātīgu rīcību un negodīgu tirdzniecības praksi, kas kaitē lauksaimniekiem, ka tā tiek izskausta ar pasākumiem, kuru izpilde ir obligāta, un ka par ļaunprātīgu rīcību un negodīgu tirdzniecības praksi tiek saņemts sods; uzskata, ka būtu jāizvērtē jau izveidotās valstu shēmas, lai noteiktu labāko praksi, kas jāpiemēro;

105.  atzīst, ka līdz šim konkurences tiesības nedz Eiropas, nedz valsts līmenī nav piemērotas, lai izskaustu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē; atzīmē, ka šajā ziņā ir īstenoti īpaši valsts noteikumi, taču ar tiem nav izdevies efektīvi atrisināt šo endēmisko problēmu, ko rada negodīga tirdzniecības prakse un spēku samēra trūkums pārtikas apritē; aicina Komisiju publicēt un nekavējoties pieņemt izziņoto ES likumdošanas priekšlikumu par negodīgu tirdzniecības praksi, nodrošināt saskaņotu tiesisko regulējumu, kas labāk aizsargā ražotājus un lauksaimniekus no negodīgas tirdzniecības prakses, un vēl vairāk konsolidēt iekšējo tirgu;

106.  norāda, ka Parlaments jau ir aicinājis Komisiju un valstu konkurences iestādes efektīvi reaģēt uz satraukumu, ko rada ietekmes kombinācija — strauja izplatīšanas nozares koncentrācija valsts līmenī un sadarbības mehānismu veidošanās starp liela mēroga izplatītājiem Eiropas un starptautiskā līmenī, jo abi šie faktori ietekmē gan pārtikas aprites augšupējā virziena posmus, gan izplatītājus un patērētājus; uzskata, ka šāda strukturāla pārmaiņa rada bažas par iespējamu stratēģisku pielāgošanos, konkurences mazināšanos un par to, ka pārtikas apritē varētu būt mazāk iespēju investēt inovācijā;

107.  aicina dalībvalstis un ES iestādes par prioritāti noteikt vienotā tirgus nostiprināšanu pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES un tādēļ nodrošināt, ka pilnībā tiek ievēroti ES konkurences tiesību akti un tajos noteiktās atkāpes, kā arī citi standarti, un tādējādi garantēt juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp dalībvalstīm;

108.  atzīmē, ka individuālais ierobežojums, kas noteikts de minimis atbalstam lauksaimniecības nozarē, 2013. gadā tika dubultā palielināts (no EUR 7500 līdz EUR 15 000), lai reaģētu uz krīzes situācijām, kuras veidojās klimata pārmaiņu ietekmē, veselības nozarē un ekonomikā; norāda, ka tolaik valsts de minimis atbalstam noteiktais ierobežojums tika pielāgots pavisam nedaudz (palielinot to no 0,75 % līdz 1 % no valsts lauksaimniecības produkcijas kopapjoma), tādējādi mazinot dalībvalstīm iespējas palīdzēt lauku saimniecībām, kuras nonākušas grūtībās; tāpēc valsts de minimis atbalstam noteikto ierobežojumu prasa palielināt līdz 1,25 % no valsts lauksaimniecības produkcijas kopapjoma, lai atvieglotu lauksaimnieku sarežģīto ekonomisko situāciju; atzīmē, ka ar saskaņotiem noteikumiem par de minimis atbalstu vajadzētu panākt, ka lauksaimnieku pozīcijas uzlabojas, tomēr nepieļaujot, ka lauksaimniecības politika atkal tiek nacionalizēta;

109.  uzsver, ka finansējums, ar ko paredzēts nodrošināt ātrgaitas platjoslas tīklu pieejamību, ir svarīgs, lai neatpaliktu no tehnoloģiju progresa un vairotu konkurenci, sevišķi lauku un attālās teritorijās;

110.  uzsver, ka ES tirgus atvēršana ļoti konkurētspējīgiem tirdzniecības partneriem un lielajiem lauksaimniecības produktu eksportētājiem, tiem piemērojot dažādus atšķirīgus standartus, var būt riskanta pašiem sensitīvākajiem lauksaimniecības sektoriem Eiropas Savienībā; aicina Komisiju, apzinoties, cik delikāts ir mūsu lauksaimniecības produktu ražotāju finanšu stāvoklis un cik tie ir fundamentāli svarīgi mūsu sabiedrībai, pilnībā ņemt vērā to, kā lauksaimniecības produktu ražotājus Eiropā varētu ietekmēt iespējamie tirgus izkropļojumi, ko rada tirdzniecības nolīgumi ar trešām valstīm;

111.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, valstu un attiecīgā gadījumā arī reģionālajām konkurences iestādēm.

(1) OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.
(2) OV L 156, 20.6.2017., 1. lpp.
(3) OV C 262, 19.7.2016., 1. lpp.
(4) OV C 93, 24.3.2017., 71. lpp.
(5) OV C 35, 31.1.2018., 71. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0434.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0027.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0428.
(9) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(10) https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/file_import/aar-comp-2016_en_0.pdf.
(11) Piemēram, padziļināta izmeklēšana, ko Komisija veic par iespējamu valsts atbalsta shēmu Apvienotās Karalistes CFC grupas finansēšanas atvieglojumu gadījumā (SA.44896).
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2393 (2017. gada 13. decembris), ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un (ES) Nr. 652/2014, ar ko paredz noteikumus tādu izdevumu pārvaldībai, kuri attiecas uz pārtikas apriti, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu (OV L 350, 29.12.2017., 15. lpp.).
(13) Ziņojumi par situācijas attīstību piena produktu tirgū un „Piensaimniecības paketes” noteikumu darbību (COM(2016)0724 un COM(2014)0354).


Vilcināšanās vakcinēties un vakcinēšanās līmeņa pazemināšanās Eiropā
PDF 343kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par vilcināšanos vakcinēties un vakcinēšanās līmeņa pazemināšanos Eiropā (2017/2951(RSP))
P8_TA(2018)0188B8-0188/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par panākumiem un problēmām bērnu imunizācijā Eiropā un turpmāko rīcību(1), ko 2011. gada 6. jūnijā pieņēma ES dalībvalstu veselības ministri,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 1. decembra secinājumus par vakcināciju kā efektīvu līdzekli sabiedrības veselības jomā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. jūnija paziņojumu “Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai” (COM(2017)0339),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) globālo vakcinācijas rīcības plānu (Global Vaccine Action PlanGVAP), ko 2012. gada maijā apstiprināja Pasaules Veselības asamblejas 194 dalībvalstis,

–  ņemot vērā PVO Rezolūciju Nr. 68.6, ko 2015. gada 26. maijā pieņēma Pasaules Veselības asamblejas 194 dalībvalstis,

–  ņemot vērā PVO izstrādāto Eiropas Vakcinācijas rīcības plānu 2015.–2020. gadam, ko pieņēma 2014. gada 18. septembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) 2017. gada 27. aprīļa tehnisko ziņojumu “Imunizācijas informācijas sistēmas ES un EEZ”,

–  ņemot vērā ECDC 2017. gada 14. jūnija tehnisko ziņojumu “Svarīgākais, kas jāzina par vakcīnregulējamām slimībām”,

–  ņemot vērā politisko deklarāciju, ko 2016. gada 21. septembrī Ņujorkā pieņēma ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmē par rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2017. gada marta ziņojumu “Rezistentās infekcijas — drauds mūsu ekonomikas nākotnei”,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 22. decembra ieteikumu 2009/1019/ES par vakcināciju pret sezonālo gripu(3),

–  ņemot vērā aizvien lielāko starpkontinentālo ceļotāju skaitu,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par vilcināšanos vakcinēties un vakcinēšanās līmeņa pazemināšanos Eiropā (O-000008/2018 – B8-0011/2018 un O-000009/2018 – B8-0012/2018),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2010. gada decembrī pasaules valstu veselības jomas augstākā līmeņa vadītāji apņēmās nodrošināt, lai tiktu atklātas, izstrādātas un visā pasaulē būtu pieejamas dzīvību glābjošas vakcīnas, sevišķi vistrūcīgākajās valstīs, un tādēļ nākamos 10 gadus (2011.–2020. gads) pasludināja par “Vakcinācijas desmitgadi”;

B.  tā kā pilna vienam bērnam nepieciešamo vakcīnu komplekta izmaksu pieauguma koeficients — pat rēķinot pēc pasaulē viszemākajām cenām, — laikposmā no 2001. līdz 2014. gadam ir sasniedzis 68; tā kā šāds cenu pieaugums ir nepamatots un nav saderīgs ar ilgtspējīgas attīstības mērķi, proti, visās vecuma grupās nodrošināt veselīgu dzīvi un sekmēt labjutību;

C.  tā kā ieteicamās vakcīnas un veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas kārtība ES un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs ir ļoti dažāda;

D.  tā kā visas ES dalībvalstis ir apstiprinājušas PVO izstrādāto Eiropas Vakcinācijas rīcības plānu 2015.–2020. gadam;

E.  tā kā, veicinot augstu vakcinācijas līmeni, iedzīvotājiem tiek nodrošināta aizsardzība pret vakcīnregulējamām slimībām, kuras valstīs ar zemu vakcinācijas un imunizācijas līmeni ir pandēmiskas;

F.  tā kā saskaņā ar projekta “Uzticies vakcīnām” ietvaros veikto pasaules mēroga pētījumu Eiropas reģionā ir visnegatīvākā attieksme pret vakcīnu nozīmi, drošību un efektivitāti un līdz ar Eiropā iedzīvotāji visvairāk vilcinās vakcinēties(4);

G.  tā kā vakcinēto īpatsvars Eiropā ir samazinājies un tāpēc vairākās Eiropas valstīs ir bijuši nopietni masalu uzliesmojumi un ar to saistīti nāves gadījumi;

H.  tā kā, pamatojoties uz pieeju “Viena veselība”, daudzas dalībvalstis par nozīmīgu pasākumu uzskata lauksaimniecības dzīvnieku un mājdzīvnieku vakcinēšanu — gan nolūkā izvairīties no pārrobežu dzīvnieku slimībām, gan nolūkā ierobežot turpmākas izplatīšanās risku — un ir veikušas šādu vakcinēšanu, tostarp pret inficēšanos ar Coxiella burnetii un citām baktēriju un vīrusu izraisītām slimībām, kas apdraud arī sabiedrības veselību;

I.  tā kā laikposmā no 2008. līdz 2015. gadam Eiropā ir reģistrēti 215 000 (neskaitot gripu) vakcīnregulējamu slimību gadījumi(5),

1.  atzīst, ka vakcīnas var būt nozīmīgas nolūkā apkarot rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem AMR un ka būtu jāturpina pētījumi ar vakcīnām;

2.  atzīst, ka vakcīnas var būt nozīmīgas nolūkā samazināt vajadzību pēc antibiotikām, kas tādējādi palīdzētu ierobežot rezistences pret antimikrobiālajiem līdzekļiem (AMR) izplatību, un ka būtu jāturpina pētījumi šajā jomā; tomēr uzsver, ka centieniem steidzami samazināt antibiotiku pārmērīgu, nepareizu un negribētu lietošanu arī turpmāk ir jābūt vienai no vissvarīgākajām prioritātēm;

3.  atzīmē, ka vakcinācija ik gadu visā pasaulē novērš aptuveni 2,5 miljonus nāves gadījumu un samazina slimību ārstēšanas izmaksas, tostarp par antimikrobiālu ārstēšanu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka plaša mēroga profilaktiskās vakcinācijas ieviešana Eiropā ir lielā mērā palīdzējusi izskaust daudzas infekcijas slimības vai arī būtiski samazināt saslimstību ar šādām slimībām; tomēr ir nobažījies par satraucošo vilcināšanos vakcinēties, kā arī par to, ka valstis nesniedz ieteikumus saistībā ar iedzīvotāju novecošanos, turklāt prasa vakcīnu ražošanu padarīt pārredzamāku un veikt pasākumus, ar ko kliedētu Eiropas iedzīvotāju bažas;

5.  norāda, ka vakcīnas tiek rūpīgi pārbaudītas daudzos izmēģinājumu posmus un tikai tad tās iesaka PVO un apstiprina Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), turklāt regulāri notiek vakcīnu atkārtota izvērtēšana; atzīmē, ka pētniekiem ir jādeklarē ikviens interešu konflikts;

6.  ierosina, lai interešu konfliktā iesaistītos pētniekus izslēgtu no vērtēšanas komisijām; prasa atcelt noteikumu, ka EMA vērtēšanas komisiju apspriedēm ir jābūt konfidenciālām; ierosina publiskot zinātniskos un klīniskos datus par komisijas secinājumiem, kuru anonimitāte līdz šim tiek garantēta;

7.  uzsver, ka Eiropas “Viena veselība” rīcības plānā pret AMR apkarošanai ir norādīts, ka izmaksu ziņā lietderīgs sabiedriskās veselības pasākums ir imunizēšana ar vakcinācijas starpniecību(6);

8.  atzinīgi vērtē Komisijas aktīvo iesaistīšanos vakcinācijas jautājuma risināšanā un vakcinācijas iniciatīvas iekļaušanu Komisijas 2018. gada darba programmā; atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts ceļvedis Padomes ieteikumam par pastiprinātu sadarbību cīņā pret vakcīnregulējamām slimībām;

9.  atbalsta Komisijas AMR rīcības plānā izklāstīto nodomu stimulēt jaunu diagnostikas metožu, alternatīvu antibakteriālo līdzekļu un vakcīnu izstrādi(7);

10.  atzinīgi vērtē nodomu īstenot kopīgu rīcību, kuru līdzfinansētu no ES veselības programmas līdzekļiem un kuras mērķis ir palielināt vakcinācijas tvērumu;

11.  aicina dalībvalstis un Komisiju nostiprināt imunizēšanas tvēruma juridisko pamatu; norāda, ka saskaņā ar Eiropas Vakcinācijas rīcības plāna 2015.–2020. gadam 1. mērķi sevišķi būtiski ir ieviest un īstenot piemērotu tiesisko regulējumu, lai varētu noteikt valstu prioritātes un veikt konkrētus pasākumus virzībā uz ilgtspējīgu apņemšanos nodrošināt imunizēšanu;

12.  stingri atbalsta Kopīgo iepirkuma nolīgumu, ar ko dalībvalstīm un Komisijai nodrošina satvaru kopīgiem vakcīnu iepirkumiem, tādējādi konsolidējot dalībvalstu pirktspēju un nodrošinot, ka vakcīnas pret pandēmiskām un citām slimībām ir pieejamas pietiekamā daudzumā, līdz ar to garantējot piekļuvi vakcīnām, un ka attieksme pret visām nolīguma dalībvalstīm ir vienāda;

13.  atzinīgi vērtē to, ka Kopīgo iepirkuma nolīgumu ir parakstījušas 24 dalībvalstis, un tas nozīmē, ka no 508,2 miljoniem ES iedzīvotāju minētais nolīgums attiecas uz 447,8 miljoniem cilvēku; aicina šo nolīgumu parakstīt arī tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, lai nolīgums attiektos uz visiem ES iedzīvotājiem;

14.  atgādina, cik svarīga ir pārredzamība, lai panāktu sabiedrības uzticēšanos zālēm un šo uzticēšanos saglabātu;

15.  atgādina, ka Regula par klīniskajām pārbaudēm(8) ir svarīga, jo ar to rosina un atvieglina jaunu vakcīnu pētniecību un nodrošina pārredzamus klīnisko pārbaužu rezultātus; aicina Komisiju un EMA bez turpmākas kavēšanās īstenot Regulu par klīniskajām pārbaudēm, jo īpaši izveidojot Eiropas portālu un datubāzi (EUPD), kuru īstenošana kavējas jau ilgāk nekā divus gadus; turklāt aicina visas iesaistītās puses nodrošināt, lai pašreizējā EMA pārvietošana no Londonas neradītu nekādus ar Aģentūras darbu saistītus papildu traucējumus vai nokavējumus;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi veselības aprūpes darbinieki paši būtu pietiekamā mērā vakcinēti; aicina Komisiju veselības aprūpes darbinieku vakcinācijas līmenim pievērsties savā priekšlikumā Padomes ieteikumam par pastiprinātu sadarbību cīņā pret vakcīnregulējamām slimībām;

17.  uzskata, ka solis pareizajā virzienā ir Komisijas iniciatīva ar priekšlikumu Padomes ieteikumam par pastiprinātu sadarbību cīņā pret vakcīnregulējamām slimībām, kuru plānots iesniegt 2018. gada otrajā ceturksnī un kuras mērķis ir atbalstīt dalībvalstis vakcinācijas programmu īstenošanā, samazināt vilcināšanos vakcinēties, uzlabot vakcīnu sagādi un paaugstināt kopējo vakcinācijas līmeni; aicina Komisiju un Padomi ieteikumu sagatavošanā ņemt vērā Parlamenta nostāju;

18.  ar bažām atzīmē — epidemioloģiskie dati par pašreizējo vakcinācijas situāciju dalībvalstīs liecina, ka vakcinēšanās notiek visai neregulāri un vakcinācijas tvēruma līmenis nav pietiekami augsts, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību; ir noraizējies, ka par satraucošu tendenci ir kļuvusi aizvien plašāk izplatītā vilcināšanās vakcinēties, jo šādas vilcināšanās dēļ dalībvalstīs rodas daudzas un dažādas ar veselību saistītas sekas; aicina dalībvalstis, ņemot vērā vakcinācijas kā preventīva līdzekļa lietderību, nodrošināt, lai tiktu paildzināts vakcīnu tvērums un to neattiecinātu tikai uz agru bērnību, un lai mūžvakcinācijas pieeja aptvertu visas iedzīvotāju grupas;

19.  uzsver, ka zemā sabiedrības uzticība vakcinācijai visā pasaulē liek bažīties un ka tā ir liela problēma veselības aprūpes speciālistiem; atzīmē, ka vilcināšanās vakcinēties dēļ pašlaik Eiropā vairākās valstīs ir konstatēti masalu uzliesmojumi, no kuriem varētu izvairīties; aicina Komisiju arī turpmāk pastiprināt atbalstu valstu vakcinācijas centieniem, kuru mērķis ir palielināt vakcinācijas tvērumu;

20.  uzsver — ja vakcīnu un to palīgvielu izvērtēšana un neatkarīgu ar vakcīnām saistīto iespējamo blakņu pētniecības programmu finansēšana būtu pārredzamāka, tas palīdzētu atjaunot uzticību vakcinācijai;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt datu vākšanas infrastruktūru, lai varētu apzināt infekcijas slimību izplatības modeļus un vakcīnu reālo ietekmi un līdz ar to atbalstītu imunizēšanas programmu īstenošanu;

22.  ir noraizējies par to, cik ļoti dažādas ir atšķirīgās dalībvalstīs ieteicamās, valsts nodrošinātās un/vai obligātās vakcīnas; turklāt ar bažām norāda, ka tik atšķirīgs vakcinācijas tvērums vēl vairāk padziļina nevienlīdzību starp dalībvalstīm veselības aprūpes jomā un vājina centienus samazināt un izskaust novēršamas slimības;

23.  nosoda to, ka tiek izplatīta neuzticama, maldinoša un zinātniski nepamatota informācija par vakcināciju un ka šo situāciju vēl ļaunāku padara pretrunīgi vērtējamas plašsaziņas līdzekļu publikācijas, mēdiju sensācijas un slikta žurnālistika; aicina dalībvalstis un Komisiju efektīvi rīkoties, lai apkarotu šādas dezinformācijas izplatību, turpināt padziļinātas izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas nolūkā atjaunot uzticību vakcīnām un sekmēt izglītošanu un dialogu, sevišķi bērnu vecāku vidū, tostarp izveidojot Eiropas platformu ar mērķi palielināt vakcinācijas tvērumu un nepieļaut turpmāku maldinošas informācijas nostiprināšanos;

24.  uzsver, ka ir jāsniedz iekļaujoša, uz faktiem balstīta un zinātniski pamatota informācija iedzīvotājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt dialogu ar ieinteresētajām personām no pilsoniskās sabiedrības, vietējām kustībām, akadēmiskajām aprindām, plašsaziņas līdzekļiem un valsts veselības aizsardzības iestādēm, lai apkarotu neuzticamu, maldinošu un nezinātnisku informāciju par vakcināciju;

25.  pauž bažas par ierobežoto budžetu, kāds dažās dalībvalstīs piešķirts tieši vakcinācijai, kā arī par atsevišķu dzīvību glābjošo vakcīnu augstajām cenām un lielajām cenu svārstībām, jo šāda situācija vēl vairāk var saasināt tagadējo nevienlīdzību veselības jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīz īstenot pasākumus, ko Parlaments prasījis 2017. gada 2. marta rezolūcijā par ES iespējām uzlabot zāļu pieejamību(9), vienlaikus uzsverot, ka vakcinācija ir viens no rentablākajiem sabiedrības veselības intervences pasākumiem, kuru veselības aprūpes sistēmās ir vērts īstenot ilgtermiņā;

26.  ir noraizējies, ka vakcīnu dārdzība nesamērīgi smagi skar tieši valstis ar zemiem un vidējiem ienākumiem, tostarp valstis, kuras zaudē Vakcīnu un vakcinācijas globālās alianses (GAVI) līdzekļu devēju līdz šim nodrošināto atbalstu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas palīdzētu atvieglināt vakcīnu pieejamību attiecīgajās valstīs;

27.  atzinīgi vērtē daudzsološo progresu, kāds panākts cīņā pret cilvēka papilomas vīrusa (HPV) izraisītām slimībām un vēža veidiem, jo tiek īstenotas vakcinācijas programmas pret HPV vīrusu; aicina dalībvalstis padziļināt šo programmu izstrādi un izpētīt iespējas, kas ļautu paaugstināt vakcinācijas tvēruma līmeni un novērst arī citus vēža veidus (piemēram, vakcinācijas programmās iekļaujot arī zēnus);

28.  uzskata, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai vakcinācijas kontrole un pakalpojumi būtu pieejami migrantiem un bēgļiem, kas ierodas ES valstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot konkrētu informāciju par to, kādas vakcinācijas darbības tiek piemērotas migrantiem un bēgļiem, kas ierodas ES valstīs, un enerģiski rīkoties, lai novērstu konstatētos trūkumus;

29.  pauž bažas par vakcīnu trūkumu un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt risinājumus, ar ko uzlabotu vakcīnu piegādi un pieejamību un cita starpā paredzētu kārtību, kādā uzkrāt vakcīnas;

30.  aicina dalībvalstis un Komisiju sekmēt izpratnes veicināšanas kampaņu rīkošanu veselības aprūpes speciālistiem, kuri veic vakcinēšanu, un šajās kampaņās uzsvērt viņu pienākumu, kas ir gan morāls, gan ētisks, proti, aizsargāt sabiedrības veselību, sniedzot pacientiem (vai pacientu likumīgajiem aizbildņiem) pietiekami daudz informācijas par vakcīnām, lai viņi varētu pieņemt pārdomātu lēmumu;

31.  norāda, ka veselības aprūpes speciālistiem ir milzīga nozīme nolūkā panākt, lai sabiedrība pieņemtu vakcināciju, un viņu ieteikumi konsekventi tiek minēti kā viens no galvenajiem vakcinēšanās iemesliem(10);

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt visaptverošu ES rīcības plānu, ar kuru risinātu aizvien pieaugošo sociālo problēmu, ko rada vilcināšanās vakcinēties, ar kuru stiprinātu dalībvalstu apņemšanos izmantot imunizēšanu kā prioritāru sabiedrības veselības pasākumu — cita starpā nosakot prioritāras un konkrētiem reģioniem paredzētas darbības, — un kurā būtu ņemta vērā dalībvalstu atšķirīgā situācija un specifiskā problemātika;

33.  aicina Komisiju veicināt saskaņotāku un izlīdzinātāku vakcinācijas grafiku visā ES, apmainīties ar paraugpraksi, kopā ar dalībvalstīm apzināt iespējas izveidot ES platformu, ar ko uzraudzītu vakcīnu drošumu un efektivitāti, nodrošināt vienādu vakcinācijas tvērumu visā Eiropā, samazināt nevienlīdzību veselības jomā un sniegt atbalstu nolūkā uzlabot uzticēšanos vakcinācijas programmām un vakcīnām; aicina Komisiju ieviest mērķorientētas vakcinēšanas iniciatīvas, tādas kā “Eiropas gripas vakcinācijas diena”, ko ik gadu varētu izmantot vakcinācijas kampaņas uzsākšanai saskaņā ar Padomes ieteikumos par sezonālo gripu noteikto mērķi, proti, panākt, ka vakcinēti tiek 75 % iedzīvotāju;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt konkrētus rīcības plāna “Viena veselība” pasākumus, ar ko palielinātu vakcinācijas rādītājus gan attiecībā uz cilvēkiem, gan (ja vajadzīgs) dzīvniekiem, izmantojot finansiālus un politiskus stimulus, un līdz ar to rentablākā veidā apkarotu infekcijas slimības un arī antibiotiku rezistenci, tostarp saistībā ar turpmāko kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2020. gada;

35.  aicina dalībvalstis laikus sniegt Komisijai, ECDC un PVO datus par vakcināciju un vakcīnregulējamām slimībām;

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Pasaules Veselības organizācijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 202, 8.7.2011., 4. lpp.
(2) OV C 438, 6.12.2014., 3. lpp.
(3) OV L 348, 29.12.2009., 71. lpp.
(4) Larson, Heidi J. et al. (2016), ‘The State of Vaccine Confidence 2016: Global Insights Through a 67-Country Survey’, EBioMedicine; 12. sējums, 2016, 295.–301. lpp.
(5) Ārlietu padome, “Vakcīnregulējamu slimību uzliesmojumu pārskats”, 2015.
(6) Skatīt rīcības plānu, 10. lpp.
(7) Skatīt rīcības plānu, 12. lpp.
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK (OV L 158, 27.5.2014., 1. lpp.).
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0061.
(10) Leask J., Kinnersley P., Jackson C., Cheater F., Bedford H., Rowles G., ‘Communicating with parents about vaccination: a framework for health professionals’, BMC Pediatrics, 2012, 12. sējums, 12.–154. lpp.


Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošana
PDF 595kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošanu (2016/2329(INI))
P8_TA(2018)0189A8-0065/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 18., 19., 21., 79. un 82. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 6., 20., 21., 23., 24., 41. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1993. gada 20. decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā Vispārējo komentāru, ko 2016. gada 26. augustā pieņēma ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 6. pantu (“Sievietes un meitenes ar invaliditāti”),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), Padomes 2017. gada 11. maija Lēmumu (ES) 2017/865(1) un Lēmumu (ES) 2017/866(2) par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā to, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(4),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(6), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 19. jūnija paziņojumu „ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(8) (EAR),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(9),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai(10),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam(11),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās(12),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. jūnija rezolūciju par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, īpaši kriminālprocesā(13),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”(14),

–  ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.‒2020. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojumu „Vardarbība pret sievietēm – ES pētījums”,

–  ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(15),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(16),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(17),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(18),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta veikto Eiropas Īstenošanas novērtējumu (PE 603.272) par Direktīvu 2011/99/ES, ko sagatavojusi Ex-post ietekmes novērtēšanas nodaļa,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8–0065/2018),

A.  tā kā jebkāda veida vardarbība pret cilvēkiem ir tiešs cilvēka cieņas, kas ir pamats visām cilvēka pamattiesībām, pārkāpums, un tāpēc tās ir jārespektē un jāaizsargā; tā kā vardarbība pret sievietēm ir brutāls diskriminācijas veids un cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpums;

B.  tā kā personas, kas cietušas no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, ir pakļautas atkārtotas un otrreizējas vardarbības, atriebības un iebiedēšanas riskam; tā kā tādēļ vajadzīgo aizsardzības nodrošināšana šīm personām, tostarp pāri robežām, lielā mērā ir atkarīga no cietušo, sabiedrības kopumā un visu to profesionāļu, kuri nonāk saskarē ar cietušajiem, tostarp attiecīgo iesaistīto pušu, piemēram, patvēruma vietu darbinieku, informētības;

C.  tā kā pienācīgas cilvēka aizsardzības pret dzimumvardarbību trūkums negatīvi ietekmē sabiedrību kopumā;

D.  tā kā viens no svarīgākajiem ikvienas sabiedrības drošības aspektiem ir visu personu neaizskaramības un brīvības aizsardzība; tā kā Eiropas Drošības programmā vajadzētu prioritāšu vidū iekļaut personas drošības garantēšanu un visu personu aizsardzību pret dzimumvardarbību;

E.  tā kā vardarbība un fiziska, psiholoģiska un seksuāla izmantošana nesamērīgi skar sievietes(19); tā kā viena no katrām trim sievietēm ES no 15 gadu vecuma ir pieredzējusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību; tā kā dažās dalībvalstīs vardarbība pret sievietēm bieži vien netiek pienācīgi ņemta vērā un tiek uzskatīta par nenozīmīgu, un pastāv plaši izplatīta tendence vainot cietušos; tā kā tikai aptuveni trešā daļa sieviešu, kuras ir piedzīvojušas fizisku vardarbību vai seksuāli izmantotas no viņu partneru puses, šajā sakarībā sazinās ar iestādēm;

F.  tā kā dzimumu līdztiesības nodrošināšana visās politikas jomās ir Eiropas Savienības pamatprincips un būtisks aspekts cīņā pret dzimumvardarbību;

G.  tā kā Stambulas konvencijā, kura ir parakstīta, bet kuru vēl nav ratificējusi ES un visas dalībvalstis(20), ir paredzēts, ka visi tās noteikumi, jo īpaši pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt cietušo tiesības, tiek nodrošināti bez jebkādas diskriminācijas, un tā skaidri aicina parakstītājas puses atzīt vajāšanu par kriminālpārkāpumu; tā kā Stambulas konvencijas ratifikācija un pilnīga īstenošana palīdzēs pārvarēt EAR izraisītās problēmas, ieviešot saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm;

H.  tā kā, lai samazinātu aplēsto nereģistrētu vardarbības gadījumu skaitu, dalībvalstīm ir jāievieš un jānostiprina sievietēm paredzēti agrīnās brīdināšanas un aizsardzības instrumenti, lai viņas varētu justies droši un ziņot par dzimumvardarbību; tā kā ievērojamais nereģistrēto dzimumvardarbības gadījumu skaits varētu būt saistīts ar publisko resursu trūkumu; tā kā attiecīgo iestāžu rīcībā ir jābūt struktūrām, piemēram, patvēruma vietām, kurās tiek nodrošināta medicīniskā palīdzība, tiesu ekspertīzes atbalsts, psiholoģiskās konsultācijas un juridiskā palīdzība un kurās tiktu radīts drošs patvērums sievietēm, kas ir cietušas no dzimumvardarbības;

I.  tā kā brīva pārvietošanās ES nozīmē, ka cilvēki bieži pārvietojas no vienas valsts uz citu; tā kā EAR pamatā ir nepieciešamība aizsargāt cietušo tiesības un brīvības un jo īpaši ievērot cietušo un potenciālu cietušo tiesības uz pārvietošanās brīvību, un nodrošināt viņu nepārtrauktu aizsardzību, īstenojot šīs tiesības;

J.  tā kā vardarbības novēršana, ieguldot līdzekļus izpratnes veicināšanas un informācijas kampaņās ar efektīvu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, izglītībā un speciālistu apmācībā, ir izšķiroši elementi dzimumvardarbības apkarošanā; tā kā Stambulas konvencijā ir noteikts pienākums pusēm novērst dzimumvardarbību un stereotipus, izvērtējot plašsaziņas līdzekļu lomu šajā jomā; tā kā tas, ka cietušajiem, kuri gūst labumu no valsts aizsardzības pasākumiem, trūkst vispārējas informētības par EAR, negatīvi ietekmē tā īstenošanu; tā kā izpratnes veicināšanas kampaņas un informētības uzlabošanas programmas, lai apkarotu vardarbības ģimenē un dzimumvardarbības ikdienišķošanu, veicina cietušo gatavību ziņot par vardarbību un pieprasīt valsts un Eiropas aizsardzības rīkojumus, kā arī sekmē šo personu uzticēšanos attiecīgajām iestādēm;

K.  tā kā 2010. gadā, kad Eiropas Padome ierosināja EAR, 118 000 sieviešu, kuras dzīvo ES, tika piemēroti aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības dēļ; tā kā 2011. gadā tika lēsts, ka vidēji 1180 personām būtu nepieciešami nepārtraukti pārrobežu aizsardzības pasākumi ES;

L.  tā kā NVO bieži ir būtiska loma daudzās dalībvalstīs atbalsta sniegšanā cietušajiem;

M.  tā kā EAR ir savstarpējās atzīšanas un sadarbības instrumenti, kas nevar nedz darboties pareizi, nedz arī aizsargāt cietušos, kamēr šie instrumenti nav pilnībā īstenoti visās dalībvalstīs;

N.  tā kā jo īpaši vardarbības gadījumos dažas dalībvalstis paredz aizsardzības pasākumus, pamatojoties uz kriminālprocesu, savukārt citas izsniedz aizsardzības rīkojumus, balstoties uz civilprocesu;

O.  tā kā ES pastāvošās lielās aizsardzības rīkojumu daudzveidības un atšķirīgu tiesu sistēmu dēļ dalībvalstis saskaras ar daudzām grūtībām EAR īstenošanā, un līdz ar to tas varētu kavēt pareizu EAR piemērošanu cietušajiem un ierobežot izsniegto EAR skaitu;

P.  tā kā vairākumā dalībvalstu nav nedz reģistrācijas sistēmas, kas vāktu datus par EAR, nedz arī Eiropas centrālo reģistru sistēmas, kas apkopotu visus attiecīgos ES datus; tā kā datu nepietiekamības dēļ ir grūti novērtēt, kā tiek īstenots EAR, un novērst nepilnības tiesību aktos vai īstenošanā;

Q.  tā kā EAR ir piemērojams personām, kas cietušas no visu veidu noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp terorisma, cilvēktirdzniecības, dzimumvardarbības un organizētās noziedzības; tā kā pret cilvēkiem, kuri ir neaizsargātā situācijā un ir kļuvuši par nozieguma upuriem, ir jāizturas īpaši uzmanīgi, kad šie cilvēki iesniedz pieteikumu EAR saņemšanai,

R.  tā kā pastāv cieša saikne starp EAR darbību un minimuma tiesību standartiem, atbalstu un aizsardzību kriminālnoziegumos cietušajiem, kas par tādiem noteikti saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES,

1.  aicina dalībvalstis skaidri nosodīt dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm un izskaust visus tās veidus, kā arī panākt pilnīgu neiecietību pret šiem vardarbības veidiem;

2.  aicina dalībvalstis un Komisiju integrēt dzimumu līdztiesības aspektu visās politikas jomās, jo īpaši tajās, kurās, iespējams, pastāv saistība starp izpratnes veicināšanu par vardarbību pret sievietēm un tās atklāšanu un cietušo integritātes aizsardzību un nodrošināšanu;

Vispārējs novērtējums par direktīvas īstenošanu un ieteikumi, lai uzlabotu pašreizējo situāciju EAR īstenošanas jomā un tā darbību

3.  atzīst, ka visas dalībvalstis, kurām ir saistoša EAR direktīva, ir paziņojušas Komisijai par šīs direktīvas transponēšanu savos valsts tiesību aktos;

4.  apzinās brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides iespējamo pozitīvo ietekmi uz cietušo pārrobežu aizsardzību; uzskata, ka EAR ir potenciāli efektīvs instruments, lai aizsargātu cietušos mūsdienu pasaulē, kurai ir raksturīga liela mobilitāte un iekšējo robežu neesamība; tomēr ar bažām norāda, ka kopš EAR direktīvas transponēšanas ir konstatēts, ka dalībvalstis ir izdevušas tikai septiņus EAR, lai gan pēdējos gados dalībvalstīs ir pieprasīts un izsniegts tūkstošiem valsts aizsardzības rīkojumu(21);

5.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav iesniegusi ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par EAR direktīvas īstenošanu līdz 2016. gada 11. janvārim; aicina Komisiju pildīt ziņošanas pienākumus, kas noteikti šajā direktīvā, un tās ziņojumā iekļaut valsts aizsardzības pasākumu pārskatu, pārskatu par apmācības pasākumiem, analīzi par to, kā dalībvalstis ievēro cietušā tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, tostarp informāciju par to, vai kādas izmaksas saistībā ar aizsardzības rīkojumu sedz cietušie, un izpratnes veicināšanas kampaņu dalībvalstīs pārskatu;

6.  atgādina par pienākumu izpildes valstij atzīt EAR tādā pašā prioritārā kārtā kā izdevējvalstī, neraugoties uz dažādajām grūtībām un juridiskām problēmām;

7.  pauž bažas par to, ka pastāv ievērojami trūkumi koordinācijas un saziņas jomā starp dalībvalstīm EAR izpildes laikā; aicina dalībvalstis uzlabot un kopīgiem spēkiem pastiprināt sadarbību un saziņu saistībā ar EAR, jo tādējādi tiktu uzsāktas daudz efektīvākas procedūras un vienlaikus pārrobežu pasākumi starp dalībvalstīm;

8.  uzsver, ka statistikas datu vākšana ir jāuzlabo, lai izvērtētu problēmas mērogu un darbības rezultātus nolūkā ierobežot dzimumvardarbību; aicina dalībvalstis standartizēt un digitalizēt EAR formas un procedūras un izveidot EAR valsts reģistru sistēmu, lai apkopotu datus, kā arī uzlabot informācijas apmaiņu ar Komisiju un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis vākt un regulāri sniegt Komisijai pa dzimumiem sadalītus datus un datus saistībā ar pieprasīto, izsniegto un izpildīto EAR skaitu, kā arī informāciju par noziedzīgu nodarījumu veidiem;

9.  aicina Komisiju izveidot Eiropas reģistrācijas sistēmu, lai apkopotu informāciju par EAR no visām dalībvalstīm;

10.  prasa paredzēt vienu standarta veidlapu, kas būtu derīga gan krimināllietās, gan civillietās visās dalībvalstīs un kas tiktu izmantota, pieprasot un atzīstot aizsardzības rīkojumus; prasa izmantot arī digitālu vadības sistēmu, lai atvieglotu koordinēšanu, standartizētu datu vākšanu un paātrinātu gan rīkojumu pārvaldību, gan darbības statistikas sagatavošanu ES līmenī;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis publicēt pilnīgu to kompetento iestāžu, kuras ir atbildīgas par EAR izdošanu un atzīšanu, kā arī to centrālo iestāžu, kuras dalībvalstīs nosūta un saņem EAR, sarakstu un to darīt viegli pieejamu, lai mudinātu aizsargātās personas un cietušo atbalsta organizācijas pieprasīt EAR vai risināt saistītos jautājumus; aicina dalībvalstis stiprināt to valsts un vietējās iestādes un kompetentās iestādes, lai uzlabotu EAR pieejamību un piemērojamību tādā veidā, kas veicina EAR izdošanu;

12.  aicina Komisiju sekmēt visu veidu labas prakses un sadarbības apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu pienācīgu EAR darbību;

13.  uzsver, ka noziedzīgos nodarījumos cietušie, kas ir apsvēruši vai apsvērtu iespēju saņemt valsts aizsardzības rīkojumu, būtu automātiski un pienācīgi jāinformē attiecīgajai atbildīgajai iestādei gan mutiski, gan rakstiski un ka ir viņiem jāatgādina par iespēju pieprasīt EAR kriminālprocesa laikā; uzsver, ka aizsargātajām personām nav jāsedz finansiālās izmaksas, ja šādas personas pieprasa EAR izdošanu;

14.  aicina dalībvalstis veikt individuālu novērtējumu, ievērojot dzimumu līdztiesības pieeju, attiecībā uz palīdzības un atbalsta sniegšanas pasākumiem, kad tiek pieprasīti EAR;

15.  pauž nožēlu par tiesu iestāžu pieejamības un juridiskās palīdzības trūkumu visu veidu noziedzīgos nodarījumos cietušajiem dažās dalībvalstīs, kas noved pie nepietiekamas informācijas sniegšanas cietušajai personai par iespēju pieprasīt EAR; uzskata, ka būtu jānodrošina aizsargātajām personām bezmaksas juridiskā palīdzība, administratīvais atbalsts un atbilstoša informācija par EAR, jo tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz šā instrumenta izmantošanu un efektivitāti gan izdošanas, gan izpildes posmā; aicina dalībvalstis palielināt resursus, kas paredzēti tam, lai uzraudzītu un novērstu vardarbību pret sievietēm lauku apvidos;

16.  mudina dalībvalstis informēt aizsargātās personas par papildu sociālās palīdzības līdzekļiem, kas pieejami uzņēmējā valstī, piemēram, ģimenes pabalstiem, izmitināšanu utt., jo šie pasākumi neietilpst EAR darbības jomā;

17.  uzsver, ka aizsardzības un papildu sociālā darba ietvaros īpaša uzmanība būtu jāpievērš noziedzīgos nodarījumos cietušiem bērniem, jo īpaši gadījumos, kad viņus apdraud seksuāla vardarbība;

18.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nenodrošina rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus valodā, kuru cietušais saprot, pirms un pēc EAR izdošanas;

19.  uzsver, ka cietušajiem EAR procedūru laikā vienmēr vajadzētu būt tiesībām tikt uzklausītiem; uzsver, ka tulkošanas un mutiskās tulkošanas pakalpojumiem jābūt pieejamiem un bez maksas visa EAR procesa laikā; tāpēc uzsver, ka visi attiecīgie dokumenti būtu jātulko valodā, kuru saprot cietušais;

20.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis nepietiekami daudz īsteno pasākumus nedrošā situācijā esošu cietušo vai cietušo ar īpašām vajadzībām labā; uzskata, ka valsts tēriņu samazinājumi bieži vien nelabvēlīgi skar līdzekļus, kas ir pieejami šiem īpašajiem pasākumiem; tādēļ aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un attiecīgajām organizācijām, kas darbojas cietušo aizsardzības jomā, pieņemt īpašas pamatnostādnes un pasākumus, kas atvieglotu EAR izdošanu nedrošā situācijā esošām cietušajiem un cietušajiem ar īpašām vajadzībām;

21.  uzsver, ka, ņemot vērā arvien pieaugošās un bīstamās cilvēku tirdzniecības tendences, Eiropas aizsardzības rīkojums var būt ļoti noderīgs instruments cilvēku tirdzniecībā cietušajiem; tādēļ aicina Komisiju EAR iekļaut ES stratēģijā cīņai pret cilvēku tirdzniecību;

22.  uzskata, ka, lai īstenotu EAR potenciālu un nodrošinātu līdzvērtīgus aizsardzības pasākumus gan izdošanas, gan izpildes valstī, tā izdošanai jābūt pēc iespējas ātrai, efektīvai, lietderīgai un automātiskai un ar iespējami mazāku birokrātijas iesaisti; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt skaidru un īsu divu nedēļu termiņu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, izdodot EAR un paziņojot par tiem, lai novērstu nenoteiktības palielināšanos aizsargātajām personām un spiedienu, kurām šīs personas ir pakļautas, un lai īstenotu to pašu mērķi dot norādījumus kompetentajām iestādēm sniegt pietiekamu informāciju cietušajiem lēmuma par viņu EAR pieprasījumu izskatīšanas laikā, tostarp paziņot viņiem par jebkādiem starpgadījumiem šīs procedūras laikā; mudina dalībvalstis šajā sakarībā piešķirt pietiekamus resursus iestādēm, kas strādā ar EAR, lai veicinātu efektīvu sistēmas darbību, ņemot vērā cietušo stāvokli;

23.  aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā aizsargātās personas intereses un nepieciešamību sniegt drošu patvērumu cilvēkiem, kas ziņo par vardarbību, pilnībā ievērojot pienākumu nesniegt ziņas personai, kas rada apdraudējumu, par aizsargātās personas atrašanās vietu un citu informāciju par šo personu, ja vien tas nav absolūti nepieciešams, lai sasniegtu aizsardzības rīkojuma mērķus; uzsver, ka ikreiz, kad situācija prasa, lai vainīgā persona tiktu informēta par jebko saistībā ar EAR, par šādu lēmumu tiktu paziņots cietušajai personai;

24.  aicina dalībvalstis paredzēt īpašas procedūras, lai atvieglotu EAR izdošanu nolūkā aizsargāt ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar cietušo, kas jau ir aizsargāts ar EAR;

25.  uzsver tādu jauno tehnoloģiju pieaugošo efektivitāti kā, piemēram, GPS uzraudzības sistēmas un viedtālruņu lietojumprogrammas, kas iedarbina trauksmes signālu, ja apdraudējums ir neizbēgams, kā veidu EAR efektivitātes un piemērošanās spēju uzlabošanai gan to izdošanas valstī, gan izpildes valstī; pauž bažas par to, ka tikai ierobežots skaits dalībvalstu izmanto šīs jaunās tehnoloģijas;

26.  uzsver, cik būtiski ir uzraudzīt EAR izpildes valstī saistībā ar apdraudējumu, kam cietušais ir pakļauts, lai noteiktu, vai aizsardzības pasākumi ir pienācīgi īstenoti un vai tie ir jāpārskata;

27.  aicina Komisiju pārraudzīt šīs direktīvas īstenošanu un nekavējoties uzsākt pienākumu neizpildes procedūru pret dalībvalstīm, kas to pārkāpj;

28.  mudina saskaņā ar dzimumvardarbībā cietušo apvienību bieži atkārtoti paustajiem viedokļiem izmēģināt procedūras, kas maina tradicionālo pieeju tam, kā aizsardzība tiek uztverta lielākajā daļā dalībvalstu; uzsver — tā vietā, lai koncentrētos uz pasākumiem cietušajiem, kā tas bieži notiek, izvairīšanās no riska metodēs būtu jāiekļauj personu, kas nodara kaitējumu, profilakse, uzraudzība, kontrole un pārraudzība, un izmantotajos preventīvajos pasākumos būtu prioritārā kārtā jāiekļauj vainīgo obligāta pāraudzināšana;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi izskatīt iespējamos veidus, kā uzlabot ar EAR saistītos tiesību aktus un to efektīvu īstenošanu visās ES dalībvalstīs un praktisko atbalstu, lai garantētu tiesības uz starptautisko aizsardzību, palīdzību un atbalstu no vardarbības cietušajiem, aizsargājot viņus valsts līmenī;

30.  aicina ES aģentūras, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, regulāri uzraudzīt direktīvas īstenošanu;

31.  aicina Komisiju nākt klajā ar mudinājumu pilsoniskās sabiedrības monitoringa un ziņošanas jomā, lai uzlabotu EAR instrumenta darbību dalībvalstīs, šajā nolūkā darot NVO pieejamus ES līdzekļus;

32.  aicina Komisiju nākt klajā ar aicinājumu veicināt pētījumus par valsts un Eiropas aizsardzības rīkojumu izmantošanu un saskaņot programmas nolūkā uzsākt izpratnes veicināšanas kampaņas dalībvalstīs, lai informētu noziedzīgos nodarījumos cietušos par iespēju piemērot EAR un par pārrobežu aizsardzības pasākumiem;

33.  aicina dalībvalstis pastiprināt darbu ar NVO un sniegt obligātus cilvēktiesībās balstītus, uz pakalpojumiem orientētus un praktiskus starpnozaru apmācības kursus visiem valsts ierēdņiem, kuri profesionāli strādā ar cietušajiem saistībā ar EAR un kuriem ir liela nozīme šīs direktīvas pareizā īstenošanā; uzsver, ka visās dalībvalstīs būtu jāievieš īpaša un regulāra apmācība un kursi par EAR policijas darbiniekiem, kompetento valsts iestāžu darbiniekiem, praktizējošiem juristiem, sociālajiem darbiniekiem, kā arī apvienībām un NVO, kas saskaras ar vardarbībā cietušajiem; prasa, lai darbinieki, kas strādā ar dzimumvardarbības gadījumiem, saņemtu atbilstošu apmācību, ņemot vērā to sieviešu īpašās vajadzības, kuras ir cietušas no vardarbības, un piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai noteiktu prioritāti cīņai pret dzimumvardarbību;

34.  tā kā mūsu sabiedrībās ir dziļi iesakņojusies sieviešu nīšana un seksisms un aizvien plašāka kļūst vardarbība pret bērniem un pusaudžiem tiešsaistē, aicina dalībvalstis sākumskolas un pamatskolas programmās iekļaut zinības par dzimumu līdztiesību un vardarbības novēršanu, iesaistot skolēnus diskusijās un izmantojot ikvienu iespējami pamācošu situāciju;

35.  uzsver, ka jaunie saziņas līdzekļi, piemēram, digitālās platformas, tiek izmantoti kā jauns dzimumvardarbības, kā arī draudu un uzmākšanās veids; tādēļ aicina dalībvalstis iekļaut šos aspektus, izdodot un/vai izpildot EAR;

Vispārēji ieteikumi saistībā ar dzimumvardarbību

36.  aicina Komisiju iekļaut Eiropas Drošības programmā aizsardzību visiem iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas ir visneaizsargātākajā situācijā, īpašu uzmanību pievēršot tādos noziedzīgos nodarījumos kā cilvēku tirdzniecība vai dzimumvardarbība cietušajiem, tostarp terorismā cietušajiem, kuriem arī vajadzīga īpaša uzmanība, atbalsts un sociālā atzīšana;

37.  aicina Komisiju izveidot kampaņas nolūkā mudināt sievietes ziņot par jebkādu veidu dzimumvardarbību, lai tādējādi varētu viņas aizsargāt un uzlabot datu precizitāti par dzimumvardarbību;

38.  uzsver, ka saskaņā ar novērtējuma ziņojumu, ko izstrādājis Parlamenta EPRS, pirmais atšķirīga līmeņa valstu un Eiropas aizsardzības rīkojumu izmantošanas iemesls ir tas, ka cietušie un daudzi speciālisti nav informēti par šīs direktīvas sniegtajām iespējām; tādēļ aicina dalībvalstis uzņemties pilnu atbildību par saviem pilsoņiem un, iesaistoties attiecīgajām NVO, uzsākt ilgtermiņa izpratnes veicināšanas un krusteniskās informētības uzlabošanas kampaņas par pieejamiem aizsardzības līdzekļiem un to izmantošanu, vēršoties pie a) visas sabiedrības), b) potenciālajiem cietušajiem, jo īpaši sievietēm, kurām piemēro spēkā esošus valstu aizsardzības rīkojumus, un c) speciālistiem, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām, tiesu sistēmas darbiniekiem, kā arī juridiskās palīdzības sniedzējiem un sociālo un neatliekamās palīdzības dienestu pārstāvjiem, kuriem ir pirmā saskarsme ar cietušajiem; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai uzsāktu informatīvas programmas;

39.  atzīst, ka pastāv e-tiesiskuma portāls, ko pārvalda Komisija ar dalībvalstu iemaksām; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pagarināt pašreizējā “cietušo stūra” darbību e-tiesiskuma portālā un tajā ietvert visu attiecīgo informāciju par cietušo tiesībām, tostarp konkrētām valstīm paredzētas pamatnostādnes attiecībā uz ziņošanu par vardarbības gadījumiem; uzsver nepieciešamību izveidot “cietušo stūri” kā viegli izmantojamu praktisku instrumentu un informācijas avotu, kam vajadzētu būt pieejamam visās ES oficiālajās valodās; mudina dalībvalstis izveidot cietušo tiesībām paredzētu lietotājiem draudzīgu tīmekļa vietni, kas ietvertu arī EAR un digitālu ziņošanas platformu, lai vienkāršotu dzimumvardarbības atklāšanu, un būtu viegli pieejama, piemēram, ar valstu tiesu informācijas portālu starpniecību;

40.  mudina dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar NVO, kas aizsargā vardarbībā cietušos, lai izstrādātu stratēģijas, kuras ietver gan preventīvus, gan reaģējoša rakstura pasākumus attiecībā uz dzimumvardarbību, EAR instrumenta darbību un vajadzīgajām izmaiņām tiesību aktos un atbalstā;

41.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanā un izskaušanā;

42.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, lai noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu dzimumvardarbība) ir noziedzīgs nodarījums, kā paredzēts LESD 83. panta 1. punktā;

43.  aicina steidzami rīkoties, lai veicinātu pakāpenisku tiesību aktu par aizsardzību pret vardarbīgu izturēšanos konverģenci, kas novestu pie aizsardzības rīkojumiem; uzsver, ka uzbrukumi, kuri ir īpaši vērsti pret sievietēm, ir būtiska problēma un būtu sodāmi kā noziedzīgi nodarījumi visās dalībvalstīs, un tiesām būtu arī jānosaka aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības gadījumos;

Par saskaņotu ES tiesisko regulējumu cietušo personu aizsardzībai

44.  atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. jūnijā ES pievienojās Stambulas konvencijai, kas nodrošina vienotu, visaptverošu un saskaņotu pieeju, piešķirot prioritāti cietušās personas tiesībām, un kas būtu pilnībā jāsasaista ar EAR; aicina ES noslēgt plašu pievienošanos šai Konvencijai, lai novērstu vardarbību pret sievietēm, apkarotu nesodāmību un aizsargātu cietušos; uzsver šā instrumenta nozīmi EAR piemērošanas šķēršļu pārvarēšanā, proti, attiecībā uz vajāšanas kā noziedzīga nodarījuma atzīšanas trūkumu visās dalībvalstīs; aicina Komisiju saskaņā ar 2017. gada 12. septembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai iecelt ES koordinatoru vardarbības pret sievietēm novēršanai, kurš būtu atbildīgs par ES politikas virzienu, instrumentu un pasākumu, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, koordināciju, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu un darbotos kā ES pārstāvis Konvencijas pušu komitejā;

45.  aicina visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, ratificēt un pilnībā īstenot Stambulas konvenciju un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un dzimumvardarbību, tostarp nodrošinot vairāk iespēju sievietēm un meitenēm, aizsargājot cietušās personas un piedāvājot viņām iespēju saņemt kompensāciju;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu apmācību, procedūras un norādījumus visiem speciālistiem, kuri strādā ar personām, kas cietušas no jebkādām vardarbības izpausmēm Konvencijas darbības jomā, lai izvairītos no diskriminācijas vai atkārtotas kļūšanas par upuriem tiesas procesu, ārstniecības procedūru un lietu izskatīšanas policijā laikā;

47.  atzinīgi vērtē Stambulas konvencijā noteikto pienākumu izveidot valsts mēroga bezmaksas palīdzības diennakts tālruņu līniju, kas sniegtu konsultācijas zvanītājiem par visiem vardarbības veidiem, uz ko attiecas šī konvencija; mudina dalībvalstis attiecīgajos gadījumos izmantot šo instrumentu un informēt cietušos par EAR;

48.  uzsver, ka tiesu sistēmas un praktiskie trūkumi šīs direktīvas īstenošanā var tikt novērsti, pienācīgi mijiedarbojoties un sadarbojoties dažādajiem ES cietušo personu aizsardzības instrumentiem, piemēram, Pamatlēmumam 2009/829/JHA par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam un Pamatlēmumam par probācijas pasākumiem, Regulai (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās un 2012. gada 25. oktobra Direktīvai 2012/29/ES, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, ar kuru ir noteiktas tiesības saņemt informāciju, mutiskās tulkošanas pakalpojumus un informācijas tulkošanu bez maksas, un ar ko ir pieņemta visaptveroša pieeja cietušajiem ar īpašām vajadzībām, tostarp dzimumvardarbībā cietušajiem;

49.  aicina dalībvalstis informēt cietušās personas par citiem aizsardzības pasākumiem gadījumā, ja izpildes valsts pārtrauc būt šīs direktīvas darbības jomā;

50.  aicina Komisiju veikt pasākumus, lai pārskatītu pašreizējos noziedzīgos nodarījumos cietušo personu tiesiskās aizsardzības instrumentus un izveidotu saskaņotu ES tiesisko regulējumu šajā nolūkā;

51.  aicina Komisiju novērtēt, kā šī direktīva ir piemērota saistībā ar attiecīgo instrumentu civillietās, proti, Regulu (ES) Nr. 606/2013, un ierosināt vadlīnijas par to, kā dalībvalstis varētu efektīvāk piemērot šos abus juridiskos ES instrumentus, ar kuriem ir paredzēts aizsargāt cietušās personas, atzīstot saskaņā ar valstu civilprocesu vai kriminālprocesu pieņemtos aizsardzības pasākumus;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES Pamattiesību aģentūrai un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam.

(1) OV L 131, 20.5.2017., 11. lpp.
(2) OV L 131, 20.5.2017., 13. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.
(4) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(5) OV L 261, 6.8.2004., 15. lpp.
(6) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(7) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(8) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.
(9) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.
(10) OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.
(11) OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.
(12) OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.
(13) OV C 187, 28.6.2011., 1. lpp.
(14) OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.
(15) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.
(16) OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp.
(17) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp.
(18) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.
(19) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojuma „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums. Ziņojums par galvenajiem rezultātiem” rezultāti liecina, ka viena no trīs sievietēm (33 %) ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību kopš 15 gadu vecuma; viena no piecām sievietēm (18 %) ir pieredzējusi vajāšanu un katra otrā sieviete (55 %) ir saskārusies ar viena vai vairāku veidu seksuālu uzmākšanos. Ņemot to vērā, vardarbību pret sievietēm nevar uzskatīt par mazsvarīgu jautājumu, kas skar tikai dažu sieviešu dzīvi.
(20) https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210/signatures?desktop=true
(21) EPRS pētījumā par Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu īstenošanu ir norādīts — ”tiek lēsts, ka 2010. gadā vairāk nekā 100 000 sievietēm, kuras dzīvo ES, tika piemēroti aizsardzības pasākumi dzimumvardarbības dēļ”.


Boloņas procesa īstenošana — pašreizējais stāvoklis un turpmākie pasākumi
PDF 328kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcija par Boloņas procesa īstenošanu — pašreizējais stāvoklis un turpmākie pasākumi (2018/2571(RSP))
P8_TA(2018)0190B8-0190/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas iestāžu ieguldījumu Boloņas procesa konsolidācijā un progresā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25.–26. novembra secinājumus par Eiropas augstākās izglītības globālajiem aspektiem(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28.– 29. novembra secinājumus par augstākās izglītības modernizāciju(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra ieteikumu 2006/143/EK par turpmāko Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā(4),

–  ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko 1999. gada 19. jūnijā Boloņā parakstīja 29 Eiropas valstu izglītības ministri (turpmāk — Boloņas deklarācija),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa(5) īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 14. novembra paziņojumu “Eiropas identitātes stiprināšana ar izglītību un kultūru” (COM(2017)0673),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Boloņas procesa īstenošanu — pašreizējais stāvoklis un turpmākie pasākumi (O-000020/2018 – B8-0014/2018),

–  ņemot vēra Kultūras un izglītības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Boloņas process ir starpvaldību iniciatīva, ar kuru valstis atvērtā un konstruktīvā dialogā tiecas sasniegt kopīgus mērķus, īstenojot starptautiski atzītas saistības un tādā veidā veicinot tādas Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) izveidi; tā kā kvalitatīva augstākā izglītība ir būtiski svarīga tam, lai veidotu plašu un modernu, uz zināšanām balstītu sabiedrību, kas galu galā sekmē stabilu, miermīlīgu un iecietīgu sabiedrību, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas un kvalitatīvu izglītību, kas ir pieejamas visiem;

B.  tā kā Boloņas process ir veicinājis mobilitāti, uzlabojot augstākās izglītības starptautisko aspektu izvēršanu un standartu saderīgumu un salīdzināmību dažādās augstākās izglītības sistēmās, vienlaikus ievērojot akadēmiskās brīvības principus un institucionālo autonomiju, koncentrējoties uz augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanu un piedāvājot iedzīvotājiem vienlīdzīgas iespējas;

C.  tā kā EHEA tika veidota ar mērķi paredzēt trīs posmu studiju sistēmu (bakalaura, maģistra un doktora grāds) un padarīt Eiropas augstākās izglītības sistēmas vieglāk salīdzināmas un pievilcīgākas visā pasaulē;

D.  tā kā izglītība ir viens no galvenajiem mūsu sabiedrības balstiem un tā kā augstākajai izglītībai ir nozīmīga loma personas un prasmju attīstībā, nodarbinātības un konkurētspējas sekmēšanā, pilsoniskās līdzdalības, aktīva pilsoniskuma un starpkultūru sapratnes stiprināšanā, kopēju vērtību sekmēšanā un strauji mainīgās pasaules problēmu risināšanā;

E.  tā kā Komisija ir nākusi klajā ar atjauninātu ES augstākās izglītības programmu nolūkā atbalstīt augstākās izglītības iestādes un valsts iestādes, kuras ir atbildīgas par augstāko izglītību; tā kā arī citas EHEA valstis varētu pakāpeniski iesaistīt šajā procesā, nodrošinot tām dalību apspriedēs un labākās prakses apmaiņu;

F.  tā kā Boloņas procesa pamatā ir centieni izveidot atvērt un iekļaujošu EHEA, kuras pamatā būtu kvalitāte un savstarpēja uzticēšanās;

G.  tā kā Boloņas procesā un EHEA ir iekļautas 48 valstis, tostarp daudzas svarīgas ES kaimiņvalstis un partneri; tā kā efektīvs Boloņas process stiprina efektīvu partnerību ar trešām valstīm augstākās izglītības jomā un nodrošina stimulus reformām attiecīgo valstu izglītības sistēmā un citās jomās;

H.  tā kā — ņemot vērā nevienmērīgo progresu Boloņas procesa īstenošanā visā EHEA un grūtības daudzos gadījumos īstenot saskaņotās strukturālās reformas — divi lieli Boloņas procesā līdz šim gūtie panākumi ir palielināta un atvieglota studentu mobilitāte un kopīgi zinātniskie grādi;

I.  tā kā 2015. gadā Baltkrievija trika uzņemta EHEA ar nosacījumu, ka tā ievēros prasībām, kas noteiktas augstākās izglītības reformu ceļvedī Baltkrievijai; tā kā Baltkrievijas iestādes nav izpildījušas savas saistības līdz 2017. gada beigām un tām būtu savas reformas jāpieskaņo vajadzīgajam līmenim,

1.  aicina iesaistītās valstis palielināt politisko līdzdalību un sekmēt savstarpējo sadarbību, kopīgi nospraustos mērķus īstenojot visā Eiropas augstākās izglītības telpā, attīstot, ja nepieciešams, atbilstošu tiesisko regulējumu, lai nostiprinātu EHEA attīstību, stiprinātu tās ticamību un lai tā kļūtu par akadēmiskās izcilības atskaites punktu pasaulē, vienlaikus uzlabojot arī mobilitātes iespējas nolūkā nodrošināt, ka tiek iesaistīts pēc iespējas lielāks studentu skaits;

2.  aicina iesaistītās valstis nodrošināt pārredzamus, pieejamus un taisnīgus sadales mehānismus mobilitātes stipendiju un pabalstu piešķiršanai; prasa ES un dalībvalstīm palielināt savus izglītības budžetus, lai nodrošinātu, ka valsts augstākā izglītība ir bezmaksas un pieejama ikvienam un lai tāda veidā veicinātu mūžizglītību (LLL);

3.  aicina Komisiju un iesaistītās valstis veicināt ārvalstīs pavadīto akadēmisko studiju periodu un tajos iegūto kredītpunktu, kā arī akadēmiskās un profesionālās kvalifikācijas un iepriekšējas mācīšanās atzīšanu, kā arī izstrādāt kvalitātes nodrošināšanas sistēmas; uzstāj, ka Savienībai, dalībvalstīm un universitātēm būtu jāizstrādā kārtība, kādā sniedz finansiālu un administratīvu atbalstu studentiem, akadēmiķiem un darbiniekiem, kuri nāk no nelabvēlīgākas vides, tostarp būtu jāpiešķir atbilstīgs finansējums, lai viņi varētu piedalīties mobilitātes shēmās, un jāpaver plašākas iespējas iegūt augstāko izglītību, paplašinot mūžizglītības iespējas akadēmiskajā līmenī, jāmudina izmantot papildu izglītības ieguves veidus, piemēram, neformālo un ikdienējo mācīšanos, un jāveido vieglāk pieejamas mācību sistēmas, novēršot pašreizējos šķēršļus starp dažādiem izglītības līmeņiem;

4.  aicina attiecīgās ieinteresētās personas un iestādes rast risinājumu īso ciklu problēmai, kas saistīta ar augstskolu prasību, ka uzņemšanai bakalaura programmā ir jānokārto kvalifikācijas eksāmens;

5.  aicina EHEA valstis veicināt iekļaujošāku mobilitāti studentiem, pasniedzējiem, pētniekiem un administratīvajam personālam, jo mobilitāte gan veicina personīgo un profesionālo attīstību, gan uzlabo mācīšanās, mācīšanas, pētniecības un administrēšanas kvalitāti; atbalsta mobilitātes iespēju iekļaušanu izglītības programmās un svešvalodu apguves uzlabošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu valsts finansējumu un efektīvāk šādus līdzekļus izmantot, lai nodrošinātu, ka studentu un pētnieku rīcībā ir vajadzīgie resursi, lai studētu ārvalstīs, un ka viņu sociālā un ekonomiskā situācija nav tam šķērslis;

6.  uzsver, ka zināšanu, pētniecības un zinātnes izplatīšana visās EHEA valstīs ir būtisks ES stratēģijas pēc 2020. gada elements un ievērojami veicina Eiropas pilsoniskuma sekmēšanu;

7.  aicina Komisiju izvērtēt, kā tiek īstenoti 2015. gada Erevānas ministru konferences mērķi attiecībā uz mācīšanas un mācīšanās kvalitāti un absolventu nodarbināmības veicināšanu darba mūža garumā;

8.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi uzlabot augstākās izglītības sociālo dimensiju; aicina EHEA valstis efektīvi īstenot EHEA sociālās dimensijas stratēģiju un sniegt konkrētas iespējas saistībā ar piekļuvi augstākajai izglītībai un tās iegūšanu studentiem ar invaliditāti un nelabvēlīgā situācijā esošiem studentiem;

9.  aicina EHEA valstis nodrošināt, ka apspriešanās un augstākās izglītības iestāžu kritisks novērtējums tiek veikts starptautiskā līmenī, un strādāt pie tā, lai labāk koordinētu pieeju īstenot kopīgi saskaņotas reformas, ar kurām sasniegt Boloņas procesa mērķus, kā arī efektīvi atzīt neformālo izglītību un ikdienēju mācīšanos, lai uzlabotu studentu nodarbināmības līmeni un pilsonisko līdzdalību;

10.  uzsver, ka ir jāpalielina piekļuves iespējas mazāk pārstāvētajām grupām, jo īpaši nosakot konkrētus kvantitatīvus mērķus attiecībā uz uzņemto studentu un absolventu līmeni; uzsver, ka ir svarīgi garantēt un veicināt patvēruma meklētāju un bēgļu piekļuvi visām EHEA iestādēm, un atgādina, ka augstākās izglītības pievilcību Eiropā nosaka arī tās spēja studentus uzņemt bez diskriminācijas;

11.  aicina Komisiju uzraudzīt progresu, kas panākts Boloņas procesa sociālās dimensijas, kā arī plašākas integrācijas mērķu sasniegšanā;

12.  prasa ministru konferencē, kas šogad notiks Parīzē, ziņot par iepriekšējā ministru konferencē Erevānā 2015. gada maijā izvirzīto mērķu sasniegšanu, lai pabeigtu EHEA izveidi;

13.  prasa, lai nākamajā EHEA ministru konferencē 2018. gadā Parīzē tiktu kritiski novērtēts Boloņas process, jo īpaši a) apzināti atlikušie šķēršļi un iespējamie risinājumi un nodrošināta pienācīga saistību izpilde; b) atbalstītas valstis, kuras atpaliek galveno Boloņas procesa saistību īstenošanā, uzlabojot spēju veidošanu un izstrādājot īpašus mehānismus un procedūras, ar kurām risināt neatbilstības gadījumus; un c) meklēti jauni EHEA mērķi pēc 2020. gada un uzlabots dialogs starp valdībām, augstākās izglītības iestādēm un pētniecības institūtiem, tādējādi sekmējot integrētākas, kvalitatīvākas, iekļaujošākas, pievilcīgākas un konkurētspējīgākas EHEA izveidi;

14.  aicina EHEA valstis saglabāt Baltkrieviju EHEA darba programmā; aicina Komisiju nodrošināt resursus darbībām, kas nepieciešamas, lai īstenotu augstākās izglītības reformu ceļvedi Baltkrievijai;

15.  aicina Boloņas procesa pārraudzības grupas sekretariātu izskatīt ziņojumus par to, ka vienādas pamatnostādnes dažādās EHEA valstīs tiek īstenotas atšķirīgi un ka dažāda vide un resursu līmenis rada ievērojamas atšķirības starp EHEA iestādēm;

16.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt un radīt iespējas sabiedriskajām debatēm par augstākās izglītības nozari un tajā ieinteresēto personu uzdevumiem; uzsver, cik svarīgi ir veicināt studentu, pētnieku, pasniedzēju un citu izglītības darbinieku iesaisti augstākās izglītības pārvaldībā;

17.  uzsver nepieciešamību palielināt valsts finansējumu izglītības jomā un ievērot ES galveno mērķi, proti, līdz 2020. gadam 3 % no Savienības IKP ieguldīt pētniecībā un izstrādē;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 251 E, 31.8.2013., 24. lpp.
(2) OV C 28, 31.1.2014., 2. lpp.
(3) OV C 372, 20.12.2011., 36. lpp.
(4) OV L 64, 4.3.2006., 60. lpp.
(5) OV C 346, 21.9.2016., 2. lpp.

Juridisks paziņojums