Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2034(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0329/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0329/2018

Debates :

PV 22/10/2018 - 18
CRE 22/10/2018 - 18

Balsojumi :

PV 25/10/2018 - 13.16

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0432

Pieņemtie teksti
PDF 377kWORD 63k
Ceturtdiena, 2018. gada 25. oktobris - Strasbūra Pagaidu redakcija
Eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnes
P8_TA-PROV(2018)0432A8-0329/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 25. oktobra rezolūcija par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm (2018/2034(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 5. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra Balto grāmatu “Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma” (COM(2012)0055),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 145., 148., 149., 152., 153., 174. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, it īpaši 1., 3., 4., 5., 8., 10. un 13. mērķi,

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 14. maija ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku(2),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus “Veicināt sociālo ekonomiku ― vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 23. maija paziņojumu “2018. gada Eiropas pusgads: konkrētām valstīm adresēti ieteikumi” (COM(2018)0400),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada izaugsmes pētījums” (COM(2017)0690),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2017. gada 22. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumam par 2018. gada izaugsmes pētījumu (COM(2017)0674),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2017)0677) un Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa nostāju par to(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2017)0770),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra ziņojumu “Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2018. gadu” (COM(2017)0771),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. novembra paziņojumu “2018. gada budžeta plāna projekti: vispārējs izvērtējums” (COM(2017)0800),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide” (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam” (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 26. aprīļa darba dokumentu “2013. gada ieteikuma “Ieguldīšana bērnos: nelabvēlīgu apstākļu apburtā loka pārraušana” vispārējs izvērtējums” (SWD(2017)0258),

–  ņemot vērā Komisijas sagatavoto dokumentu “Stratēģiska iesaistīšanās dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanā laikposmā no 2016. gada līdz 2019. gadam”, Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020) un Padomes 2011. gada 7. marta secinājumus par šo paktu(4),

–  ņemot vērā 2002. gada Barselonas Eiropadomes mērķus bērnu aprūpes jomā, proti, līdz 2010. gadam nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trim gadiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Eiropas investīciju stiprināšana nodarbinātībai un izaugsmei: ceļā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda otro posmu un jauno Eiropas Ārējo investīciju plānu” (COM(2016)0581),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu “Jaunā prasmju programma Eiropai. Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā aprites ekonomikas paketi(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. marta paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par risinājumiem attiecībā uz darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā pēc traumas vai slimības(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz ienākumu minimumu — instrumentu nabadzības novēršanai(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada ziņojumu par pensiju atbilstību: pašreizējo un turpmāko ienākumu atbilstība vecumdienās ES,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada ziņojumu par novecošanu: ekonomikas un budžeta prognozes ES dalībvalstīm (2016–2070),

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā(15),

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Turīnas procesu, ko uzsāka 2014. gadā, lai stiprinātu Eiropas Sociālās hartas līgumu sistēmu Eiropas Padomē un saistībā ar Eiropas Savienības tiesībām(16),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma konstatējumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu (2015. gada septembris),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada marta īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jauniešu bezdarbs: vai ES politikas virzieniem ir bijusi nozīme? Garantijas jauniešiem shēmas un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtējums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0329/2018),

A.  tā kā 2018. gada jūnijā sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis eurozonā bija 8,3 %, proti, mazāks nekā 2017. gada jūnijā (9,0 %), un bija zemākais eurozonā kopš 2008. gada decembra reģistrētais rādītājs; tā kā bezdarba līmenis eurozonas dalībvalstīs būtiski atšķiras: zemākais bezdarba līmenis 2018. gada jūnijā bija reģistrēts Maltā (3,9 %) un Vācijā (3,4 %), savukārt augstākais — kas joprojām rada bažas — bija konstatēts Grieķijā (20,2 % 2018. gada aprīlī) un Spānijā (15,2 %), kurās nodarbinātības līmenis bija attiecīgi 57,8% un 65,5 %;

B.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā 2018. gada jūnijā bija 16,9 % salīdzinājumā ar 18,9 % 2017. gada jūnijā; tā kā, neraugoties uz šī bezdarba līmeņa pastāvīgo samazināšanos, tas joprojām ir nepieņemami augsts, tā kā vairāk nekā divas reizes lielāks par vidējo vispārējo bezdarba līmeni un tā kā dažās valstīs bezdarbnieki ir aptuveni trešā daļa jauniešu; tā kā galvenā atbildība par bezdarba problēmas risināšanu gulstas uz dalībvalstīm un tām šajā nolūkā ir jāizstrādā un jāievieš regulatīvs darba tirgus satvars, izglītības un apmācības sistēmas un aktīvas darba tirgus politikas, lai cita starpā nodrošinātu iespējas strādāt pienācīgu darbu par pienācīgu darba samaksu;

C.  tā kā eurozonas dalībvalstīs būtiski atšķiras arī jauniešu bezdarba līmenis: 2018. gada jūnijā eurozonā zemākais jauniešu bezdarba līmenis bija reģistrēts Maltā (5,5 %) un Vācijā (6,2 %), savukārt augstākais — Grieķijā (42,3 % 2018. gada aprīlī), Spānijā (34,1 %) un Itālijā (32,6 %);

D.  tā kā citas dalībvalstis saskaras ar strukturālām darba tirgus problēmām, tādām kā zems dalības līmenis un prasmju un kvalifikācijas neatbilstība; tā kā, lai apmierinātu darba tirgus vajadzības, arvien vairāk palielinās nepieciešamība pēc konkrētiem pasākumiem neaktīvā darbaspēka integrēšanai vai reintegrēšanai;

E.  tā kā vispārējais nodarbinātības līmenis eurozonā 2017. gadā bija 71,0 % un sieviešu nodarbinātības līmenis — 65,4 %; tā kā saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” Eiropas Savienības mērķis ir panākt vismaz 75 % nodarbinātības līmeni personām vecumā no 20 līdz 64 gadiem, tostarp nodarbinātībā vairāk iesaistot sievietes un vecāka gadagājuma darba ņēmējus un darbaspēkā labāk integrējot migrantus; tā kā eurozonas nodarbinātības līmenis 2016. gada beigās pārsniedza pirmskrīzes augsto līmeni un 2018. gada otrajā ceturksnī bija palielinājies par 1,5 % salīdzinājumā ar to pašu ceturksni iepriekšējā gadā; tā kā dažās dalībvalstīs tas tomēr nav sasniedzis pirms desmit gadiem reģistrēto līmeni un tā kā ir jāpatur prātā, ka Austrumeiropas valstīs to var drīzāk izskaidrot ar kopējā iedzīvotāju skaita ilgtermiņa samazināšanos, nevis ar nelabvēlīgām norisēm darba tirgū; tā kā bažas joprojām rada uz vienu darba ņēmēju nostrādāto stundu skaita samazināšanās — kuras viens no iemesliem ir piespiedu nepilns darba laiks — tendence: 2017. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu attiecīgais rādītājs nedaudz samazinājās (par 0,3 %), un tas vēl aizvien ir par aptuveni 3,0 % zemāks nekā 2008. gadā(17);

F.  tā kā darba tirgus segmentācija īpaši ietekmē sievietes un mazkvalificētus, jaunus un vecāka gadagājuma cilvēkus, cilvēkus ar invaliditāti un migrantu izcelsmes personas, kuri arī, visticamāk, strādā nepilnas slodzes un pagaidu darbu, kas turpina pastāvēt līdzās nestandarta un netipiskiem nodarbinātības veidiem un fiktīvai pašnodarbinātībai; tā kā 55 līdz 64 gadus vecu iedzīvotāju nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā 2017. gadā bija 57 %, t. i., ir par 10 procentpunktiem zemāks par vispārējo nodarbinātības līmeni, un tā kā nodarbinātības līmeņa atšķirība starp dzimumiem šajā vecuma grupā bija 13 procentpunkti, t. i., par 3 procentpunktiem lielāka nekā attiecīgais rādītājs visu darbspējīgā vecuma iedzīvotāju vidū; tā kā saskaņā ar demogrāfiskajām prognozēm gados vecāku darba ņēmēju skaits palielināsies;

G.  tā kā vispārēja kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība ir pamatvajadzība un tāpēc dalībvalstīm tā ir jānodrošina un ir jāinvestē tajā;

H.  tā kā 2016. gadā eurozonā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauts 23,1 % cilvēku — joprojām vairāk nekā 2009. gadā, un tā kā strādājošo nabadzības līmenis bija 9,5 %; tā kā 118 miljoni (par vienu miljonu vairāk nekā pirms krīzes) Eiropas iedzīvotāju joprojām ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam; tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis samazināt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu par 20 miljoniem salīdzinājumā ar 2008. gada atsauces rādītāju joprojām ir tālu no sasniegšanas; tā kā, neraugoties uz to, ka materiālās nenodrošinātības rādītāji pazeminās, monetārās nenodrošinātības un pakļautības nabadzības riskam rādītāji turpina palielināties;

I.  tā kā eurozonā ilgtermiņa bezdarba līmenis samazinās (no 5 % 2016. gadā līdz 4,4 % 2017. gadā), taču tā kā tas joprojām sastāda 48,5 % no kopējā bezdarba rādītāja, kas ir nepieņemami augsts īpatsvars;

J.  tā kā saskaņā ar pārskata par nodarbinātības un sociālajām norisēm Eiropā 2018. gada izdevumu ražīguma uz vienu nodarbināto nelielais pieauguma temps, kas ietekmē darba samaksas pieaugumu, ir saistīts ar tādiem faktoriem kā nepilnas slodzes darbvietu īpatsvara palielināšanās un nostrādāto stundu skaita samazināšanās;

K.  tā kā nepilna darba laika nodarbinātības un pagaidu nodarbinātības līmenis eurozonā ir saglabājies stabils kopš 2013. gada, lai gan šādas nodarbinātības īpatsvars kopējā nodarbinātībā ir augsts: 2017. gadā 21,2 % no visiem darba līgumiem bija nepilna darba laika līgumi; tā kā nepilnu darba laiku strādājošo sieviešu īpatsvars (31,4 %) ir ievērojami lielāks nekā nepilnu darba laiku strādājošo vīriešu īpatsvars (8,2 %) — parādība, kas var būtiski ietekmēt saņemamos ienākumus un sociālās aizsardzības pabalstus; tā kā 2016. gadā ar pagaidu darba līgumu strādājošo personu īpatsvars vislielākais bija vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem — 43,8 % no visiem attiecīgās vecuma grupas darba ņēmējiem;

L.  tā kā pensiju atbilstība joprojām ir problemātisks jautājums, jo sociālās atstumtības risks palielinās līdz ar vecumu, un tā kā pensijas atšķirība starp dzimumiem (37 %) joprojām ir problēma, kas skar daudz gados vecāku sieviešu, palielinot viņu nabadzības un sociālās atstumtības risku; tā kā pensija, uz ko ir tiesības nestandarta darba attiecībās esošām un pašnodarbinātām personām, ir mazāka nekā pensija, uz kuru ir tiesības darba ņēmējiem;

M.  tā kā piekļuve sociāliem pakalpojumiem, tādiem kā bērnu aprūpes, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi, kā arī maksas ziņā pieejamiem pakalpojumiem, kas atbalsta mobilitāti, būtiski ietekmē ienākumu atbilstību, it īpaši cilvēku ar zemiem ienākumiem un no sociālās aizsardzības pabalstiem atkarīgu personu gadījumā,

1.  atzīmē — lai gan ekonomiskie apstākļi eurozonā pašlaik ir labvēlīgi un vispārējais nodarbinātības līmenis pastāvīgi palielinās, ekonomikas atlabšana eurozonā nav vienmērīgi sadalīta, un joprojām ir iespējami būtiski uzlabojumi ekonomikas konverģences, cīņas pret jauniešu un ilgtermiņa bezdarbu, dzimumu nelīdzsvarotību, darba tirgus segmentāciju un nevienlīdzību, it īpaši mazaizsargātās grupās, kā arī to cilvēku skaita samazināšanas, kuri strādā darbu, kuram nepieciešamā kvalifikācija ir zemāka par viņu kvalifikāciju, vispārējās nabadzības un it īpaši strādājošo nabadzības mazināšanas, bērnu nabadzības izskaušanas, ražīguma veicināšanas un darba samaksas palielināšanas jomā; atzīmē, ka ienākumu nevienlīdzība būtu bijusi daudz augstāka, ja nebūtu sociālo pārvedumu pārdalošās ietekmes: pateicoties sociālajiem pārvedumiem, 2015. gadā nabadzības riskam pakļauto cilvēku īpatsvars samazinājās par aptuveni vienu trešdaļu (33,7 %); tomēr pauž nožēlu par to, ka sociālo pārvedumu ietekme nebija pietiekami liela visās dalībvalstīs un būtiski atšķīrās starp tām, piemēram, Beļģijā, Īrijā un Somijā tie samazināja ienākumu nevienlīdzību par vairāk nekā 20 %, savukārt Grieķijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā un Portugālē — par mazāk nekā 10 %;

2.  uzsver, ka iespēja izmantot sociālās tiesības un pienācīgi funkcionējoša un efektīva sociālās aizsardzības sistēma, kas nodrošina atbilstošu aizsardzību visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu darba tiesisko attiecību, darba līguma vai nodarbinātības veida līdzās aktīvām un ilgtspējīgām darba tirgus politikām ir svarīgi priekšnoteikumi nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, it īpaši vismazāk aizsargāto personu gadījumā, jo minētie faktori nodrošina iekļaujošu valsts darba tirgu un stiprina visas eurozonas ekonomikas noturību un konkurētspēju;

3.  atzinīgi vērtē ar Strukturālo reformu atbalsta programmas starpniecību dalībvalstīm sniegto palielināto finanšu atbalstu, lai tās varētu veikt reformas, kuru mērķis ir kvalitatīvu darbvietu radīšana nolūkā palielināt nodarbinātību, bezdarba mazināšana, uzsvaru liekot uz ilgtermiņa un jauniešu bezdarba problēmas risināšanu, un cenšanās panākt darba samaksas pieaugumu; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt Strukturālo reformu atbalsta programmas darbības jomu, tajā iekļaujot valstis, kuru valūta nav euro, ar mērķi veicināt ekonomisko un sociālo konverģenci visā ES;

4.  pieņem zināšanai Komisijas 2018. gada konkrētām valstīm adresētos ieteikumus (KVAI), kas ir svarīga daļa no Eiropas pusgada procesa, un atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība tajos ir veltīta sociālām problēmām; mudina Komisiju nodrošināt saskaņotību starp sociāliem un ekonomiskiem KVAI un ievērot Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastības klauzulu, kā noteikts Padomes Kopīgi saskaņotajā nostājā par Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastīgumu; ar bažām atzīmē, ka pilnībā vai daļēji tika īstenoti tikai 50 % no KVAI attiecībā uz 2017. gadu, un mudina dalībvalstis pastiprināt centienus šo ieteikumu īstenošanā, it īpaši šādās jomās:

   nabadzība un sociālā atstumtība, tostarp bērnu un strādājošo nabadzība, it īpaši mazaizsargātās grupās,
   jauniešu un ilgtermiņa bezdarbs — atbilstoši Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(18),
   ienākumu nevienlīdzība,
   darba samaksas pieaugums,
   priekšlaicīga mācību pārtraukšana un lielais to jauniešu skaits, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET),
   izglītība, mūžizglītība, arodizglītība un apmācība,
   pensiju sistēmu ilgtspēja un atbilstība,
   veselības aprūpe, tostarp ilgtermiņa aprūpe,
   droši un pielāgojami darba apstākļi,
   dzimumu līdzsvars, it īpaši dalība darba tirgū, un darba samaksas un pensijas atšķirība starp dzimumiem;

5.  tādēļ uzsver, ka pienācīgu darbvietu radīšana, sociālās aizsardzības pieejamība neatkarīgi no darba tiesisko attiecību vai darba līguma veida un darba samaksas pieaugums būtiski ietekmē nevienlīdzības un nabadzības un sociālās atstumtības riska mazināšanu, palīdz uzlabot dzīves līmeni un veicina ekonomikas atveseļošanos; uzsver, ka tāpēc dalībvalstīm savās reformās, kuras Komisija atbalsta ar KVAI starpniecību, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādām politikām, kas palielina ražīguma un ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu, atbalsta kvalitatīvu darbvietu radīšanu un mazina nevienlīdzību un nabadzību, it īpaši bērnu nabadzību; mudina radīt beztermiņa nodarbinātības veidus, vienlaikus nodrošinot pielāgojamību, veicinot iekļaujošu darba tirgu un panākot taisnīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 13. marta paziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanas pārraudzību (COM(2018)0130), kurā minētais pīlārs ir saskaņots ar Eiropas pusgada ciklu, pīlāra prioritātes atspoguļojot valsts līmenī veikto pasākumu un sasniegtā progresa analīzē; uzsver, ka ES sociālajiem mērķiem un saistībām prioritātes ziņā vajadzētu būt vienlīdzīgiem ar tās ekonomiskajiem mērķiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sociālās tiesības, īstenojot Eiropas sociālo tiesību pīlāru tādā veidā, lai (ar attiecīgajā līmenī nodrošinātu tiesību aktu, politikas veidošanas mehānismu un finanšu instrumentu palīdzību) izveidotu reālu ES sociālo dimensiju;

7.  atzīmē, ka eurozonas valstu darba tirgi būtiski savstarpēji atšķiras un ka tas apgrūtina to pareizu darbību; tādēļ prasa, neskarot subsidiaritātes principu, nodrošināt labi izstrādātas darba tirgus politikas un reformas, kas rada kvalitatīvu nodarbinātību, veicina vienlīdzīgas iespējas, vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem un sociālo un solidaritātes ekonomiku, atvieglo vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum un sociālajai aizsardzībai un darbaspēka mobilitāti, reintegrē bezdarbniekus un risina nevienlīdzības un dzimumu līdzsvara trūkuma problēmu; aicina dalībvalstis izstrādāt sociālās un ekonomikas politikas saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumā par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(19), un šajās politikās īpašu uzmanību veltīt atbilstoša ienākumu atbalsta nodrošināšanai, darba tirgus pieejamībai un piekļuvei kvalitatīviem pakalpojumiem, jo visi šie faktori ir uzskatāmi par svarīgiem ilgtspējīga iznākuma priekšnoteikumiem;

8.  uzsver nepieciešamību palielināt nodarbinātības līmeni un veicināt pienācīgu darbvietu radīšanu, it īpaši ilgtermiņa bezdarbniekiem un mazkvalificētiem, gados jauniem un gados vecākiem darba ņēmējiem, sievietēm, migrantiem, cilvēkiem ar invaliditāti, minoritātēm un atstumtām kopienām, piemēram, romiem, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi panākt vismaz 75 % nodarbinātības līmeni un lai mazinātu nabadzības, it īpaši bērnu un strādājošo nabadzības, risku un sociālo atstumtību, ar ko saskaras šie cilvēki; uzsver, ka jāsamazina nabadzībā nonākušu cilvēku skaits, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi par 20 miljoniem samazināt nabadzībā dzīvojošu cilvēku skaitu; uzsver, ka ir jāsamazina bērnu nabadzība, īstenojot ES mēroga Garantiju bērniem;

9.  aicina dalībvalstis atbilstoši Eiropas sociālo tiesību pīlāram izstrādāt darbības un stratēģijas, kuru mērķis ir apmierināt to personu sociālās vajadzības, kurām nav pieejams darba tirgus, proti, galējā trūkumā dzīvojošu personu, tādu kā bezpajumtnieki, bērni, jaunieši un personas ar hroniskiem fiziskās un garīgās veselības traucējumiem, sociālās vajadzības;

10.  prasa valstu stratēģijas un ES līmeņa koordināciju, lai, reaģējot uz gados vecāku darba ņēmēju pieaugošo īpatsvaru ES darbaspēkā, darba tirgū apkarotu diskrimināciju vecuma dēļ, tostarp palielinot informētību par Padomes Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(20), saskaņojot noteikumus par arodveselību un drošību ar ilgtspējīgas nodarbinātības mērķiem — šajā sakarā ņemot vērā jaunos un vēl tikai veidojošos arodriskus —, nodrošinot mūžizglītības iespējas un uzlabojot politikas, ar kurām atbalsta darba un ģimenes dzīves saskaņošanu;

11.  aicina eurozonas dalībvalstis pilnībā izmantot pozitīvo ekonomisko perspektīvu un turpināt darba tirgus reformas, kurās īpaša uzmanība būtu veltīta darbvietu radīšanai, veicinot paredzamas, drošas un beztermiņa nodarbinātības veidus, juridiski noteiktus darba līgumus, kuros ir izklāstīti nodarbinātības noteikumi un nosacījumi, nepieļaujot un apkarojot fiktīvu pašnodarbinātību un nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību neatkarīgi no darba tiesiskajām attiecībām un līguma veida; aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot ierosināto Padomes ieteikumu par sociālās aizsardzības pieejamību un mudināt nestandarta nodarbinātībā iesaistītas personas pieteikties sociālās aizsardzības shēmās; uzsver, ka liela nozīme ir pašlaik notiekošajām sarunām par direktīvu par paredzamiem un pārredzamiem darba apstākļiem;

12.  aicina dalībvalstis investēt aprūpes pakalpojumos visa dzīves cikla garumā, turpināt Eiropadomes 2002. gada Barselonas samitā noteikto bērnu aprūpes mērķu īstenošanu un izstrādāt mērķus gados vecāku un apgādājamu personu aprūpes jomā; uzskata, ka aprūpes pakalpojumu sniegšanai ģimenē nevajadzētu negatīvi ietekmēt sociālos un pensijas pabalstus; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka pensiju tiesību uzkrāšanās ir pietiekama;

13.  aicina eurozonas dalībvalstis ar pienācīgu un pietiekamu pensijas pabalstu palīdzību samazināt pensijas atšķirību starp dzimumiem un nodrošināt paaudžu vienlīdzību, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību gados vecu cilvēku vidū un vienlaikus ilgtermiņā nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspēju un atbilstību, veicinātu augstāku nodarbinātības līmeni pienācīgās darbvietās, kas nodrošina lielākas iemaksas pensiju shēmās un nepārslogo jaunāko paaudzi; ar bažām atzīmē, ka lielākajā daļā eurozonas dalībvalstu saglabājas liela pensijas atšķirība starp dzimumiem un augsts priekšlaicīgas pensionēšanās līmenis; norāda, ka pensiju sistēmu ilgtspēju var uzlabot, cita starpā samazinot bezdarbu, efektīvi risinot nedeklarēta darba problēmu un integrējot migrantus un bēgļus darba tirgū; atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada ziņojumā par pensiju atbilstību iekļauto ieteikumu par nepieciešamību vispusīgi izvērtēt ar vecumu saistīto ienākumu atbilstību un pensiju sistēmu finansiālo ilgtspēju; prasa vairāk analizēt visvecākā gada gājuma cilvēku stāvokli, jo pensijas apmērs, uz kuru viņiem ir tiesības, laika gaitā inflācijas dēļ var būt samazinājies;

14.  uzskata, ka dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmas reformām jābūt izstrādātām tā, lai atvieglotu dalību darba tirgū tiem, kas var strādāt, šajā sakarā nodrošinot to, ka strādāt ir izdevīgi; šajā sakarā uzsver, ka ienākumu atbalstam vajadzētu būt paredzētam tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs;

15.  atzīmē, ka brīvo darbvietu īpatsvars eurozonā 2018. gada pirmajā ceturksnī bija 2,1 %, proti, lielāks nekā 2017. gadā (1,9 %); uzsver, ka atbilstošas prasmes var iegūt un prasmju neatbilstību novērst, uzlabojot izglītības un apmācības, tostarp kvalitatīvas specializētās apmācības, kvalitāti un pieejamību, tostarp pieejamību maksas ziņā, uzlabojot kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu, pastiprinot prasmju pilnveidošanas un pārkvalifikācijas pasākumus — īpašu uzmanību pievēršot pamatprasmēm — un nodrošinot pieaugušo neformālās izglītības apguves iespējas, kam ir nepieciešams atbilstošs atbalsts, tostarp ES finansējums, neskarot LESD 149. pantu, un finansējums valsts un reģionālā līmenī; šajā sakarā prasa konkrētiem mērķiem paredzētus pasākumus, lai sniegtu atbalstu mazaizsargātām grupām, tostarp romiem, cilvēkiem ar invaliditāti, mācības priekšlaicīgi pārtraukušajiem, ilgstošiem bezdarbniekiem, migrantiem un bēgļiem; apstiprina nepieciešamību palielināt arodmācību nozīmi darba tirgū un veikt pasākumus, lai uzlabotu to pievilcīgumu salīdzinājumā ar akadēmisko karjeru; atbalsta iniciatīvas “Prasmju pilnveides ceļi” pastāvīgu īstenošanu un uzraudzību nolūkā palīdzēt cilvēkiem iegūt prasmes, kas ir svarīgas 21. gadsimtā; aicina dalībvalstis prasmju pilnveidošanas un pārkvalificēšanās kontekstā prioritāti piešķirt visaptverošai apmācībai digitālo un uzņēmējdarbības iemaņu jomā un ņemt vērā pāreju uz digitālo ekonomiku;

16.  pauž bažas par to, ka ES-19 vidējie vispārējie valdības izdevumi izglītībai (procentos no IKP) laikposmā no 2009. gada līdz 2016. gadam ik gadu ir samazinājušies(21); uzsver, ka ar pietiekamiem resursiem nodrošinātai valsts izglītības sistēmai ir liela nozīme vienlīdzības un sociālās iekļaušanas panākšanā;

17.  ar lielām bažām norāda, ka joprojām liels ir to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kuru lasītprasme un rakstītprasme ir vāja vai kuriem ir grūtības šajā jomā, tostarp piemīt funkcionālais vai mediju analfabētisms, jo tas savukārt rada bažas par viņu jēgpilnu un efektīvu dalību sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū;

18.  mudina veicināt duālās izglītības sistēmu un citas līdzīgas politikas; uzsver, ka efektīva saikne starp izglītību, pētniecību, inovāciju un darba tirgu var dot izšķirošu ieguldījumu darbvietu radīšanā;

19.  uzsver, ka studentu un pedagoģiskā personāla labjutībai ļoti svarīga ir droša un piemērota mācību vide;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodarbinātības, izglītības un sociālās politikas ietvaros izstrādāt īpašus pasākumus, lai nodrošinātu cilvēku ar invaliditāti un cilvēku no nelabvēlīgas vides efektīvu iekļaušanu;

21.  norāda uz nepieciešamību plānot un veicināt organizētas un atjauninātas profesionālās orientācijas programmas skolās, it īpaši lauku, pierobežas, kalnainos un salu reģionos;

22.  atbalsta studentu, darba ņēmēju, sportistu un mākslinieku mobilitāti ES un eurozonā; tomēr pauž bažas par to, ka būtiskas dzīves līmeņa un darba standartu atšķirības eurozonā izraisa piespiedu migrāciju, tādējādi vēl vairāk pastiprinot intelektuālā darbaspēka emigrācijas ietekmi; norāda, ka būtisks priekšnoteikums intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmas risināšanai ir pienācīgu darbvietu radīšana, kā arī efektīvu izglītības, apmācības un profesionālās orientācijas stratēģiju veicināšana; prasa jaunas izglītības un nodarbinātības politikas, lai efektīvi risinātu šo problēmu, tostarp pilnībā attīstot Eiropas izglītības telpu; uzsver nepieciešamību izstrādāt Eiropas studenta karti, lai veicinātu mācību mobilitāti un atvieglotu sertifikātu, diplomu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, tādējādi samazinot administratīvo slogu un izmaksas studentiem un izglītības un apmācības iestādēm;

23.  uzsver, ka saskaņā ar stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) kritērijiem līdz 2020. gadam to piecpadsmitgadīgo jauniešu īpatsvaram, kuriem ir nepietiekamas prasmes lasīšanā, matemātikā un zinātnēs, vajadzētu būt zemākam par 15 %; atzinīgi vērtē to, ka jaunajā sociālo rādītāju apkopojumā par piecpadsmitgadīgiem jauniešiem ir iekļauts kritērijs “nepietiekami sasniegumi izglītībā” (vāji sasniegumi matemātikā saskaņā ar Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) apsekojuma rezultātiem);

24.  atgādina, ka saskaņā ar ET 2020 kritērijiem līdz 2020. gadam vismaz 95 % bērnu (vecumā no četriem gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam) būtu jāpiedalās agrīnajā pirmsskolas izglītībā; uzsver, ka sociālo rādītāju apkopojumā agrīnās pirmsskolas aprūpes joma ietver tikai vienu rādītāju attiecībā uz oficiālā aprūpē esošiem bērniem vecumā līdz trim gadiem; uzsver, ka šajā jomā trūkst informācijas par aprūpi, kas tiek sniegta vecākiem bērniem, kuri vēl nav sasnieguši obligāto izglītības vecumu, kā arī par bērnu aprūpes nodrošināšanas apmēru, kas izteikts kā sniegtās aprūpes stundu skaits;

25.  ņem vērā atvērtās izglītības un atvērto universitāšu, it īpaši darba ņēmējiem paredzētu tiešsaistes apmācības programmu, pozitīvo lomu zināšanu un prasmju apguves procesā, jo tas ir dinamisks mācīšanās veids, kas atbilst pašreizējām vajadzībām un dalībnieku interesēm;

26.  atkārtoti pauž savu prasību nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) vismaz trīskāršot Erasmus+ paredzēto līdzekļu summu, lai tā sasniegtu daudz vairāk jauniešu, jauniešu organizāciju, vidusskolu audzēkņu un mācekļu visā Eiropā; prasa īpašu uzmanību pievērst cilvēkiem no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, lai viņiem dotu iespēju piedalīties šajā programmā, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti — atbilstoši ES un dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām;

27.  atgādina kultūras un radošās nozares kā darbvietu un labklājības radītājas stratēģisko potenciālu Eiropas Savienībā; uzsver, ka kultūras un radošās nozares uzņēmumi ir 11,2 % no visiem privātajiem uzņēmumiem, nodarbina 7,5 % no visām ES ekonomikā nodarbinātajām personām un rada 5,3 % no kopējās ES bruto pievienotās vērtības; uzsver kultūras un radošās nozares uzņēmumu lomu Eiropas kultūras un valodu daudzveidības saglabāšanā un veicināšanā un to devumu ekonomikas izaugsmē, inovācijā un nodarbinātībā, it īpaši jauniešu nodarbinātībā;

28.  uzsver, ka atbilstošas investīcijas un plānošana izglītības jomā, it īpaši digitālo prasmju un programmu izstrādes jomā, ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu Savienības konkurētspēju, kvalificēta darbaspēka pieejamību un darbaspēka nodarbināmību;

29.  aicina Komisiju sniegt stimulus un tehnisko palīdzību jauniešiem, lai viņi varētu dibināt savus uzņēmumus, un ierosināt pasākumus uzņēmējdarbības veicināšanai, tostarp ar mācību programmu palīdzību dalībvalstīs;

30.  uzsver nepieciešamību veikt reformas, kas ar elastīgas un uz mācīšanos orientētas pieejas palīdzību darba tirgu un tā darbaspēku sagatavo digitālajai pārejai — šajā procesā ņemot vērā visu vecumu cilvēkus un vidi, no kādas viņi nāk —, it īpaši nodrošinot atbilstīgas mūžizglītības un digitālo prasmju apguves iespējas, kas ir ļoti svarīgi, lai panāktu uz zināšanām balstītu ekonomiku; uzsver — lai nodrošinātu iedzīvotāju dalību piemērotā, elastīgā un kvalitatīvā apmācībā un karjeras veidošanā, liela nozīme ir profesionālajai orientācijai visa mūža garumā; šajā sakarā atgādina ierobežotās prasmju prognozēšanas iespējas, ņemot vērā strauji mainīgo darba tirgus būtību, un uzsver, ka tāpēc ļoti svarīgas ir tādas transversālās prasmes kā komunikācija, problēmu risināšana, radošums un spēja mācīties, jo tās visas palielina cilvēku izturību un spēju pielāgoties pārmaiņām un apgūt jaunas prasmes visā dzīves laikā; uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka valsts sociālās aizsardzības sistēma visiem darba ņēmējiem — tostarp tiem darba ņēmējiem, kas strādā jaunos darba veidos un ar jauna veida līgumiem, — sniedz atbilstošu aizsardzību, kā arī atbilstošu sociālo nodrošinājumu tiem, kas nevar strādāt vai nespēj atrast darbu; aicina dalībvalstis izstrādāt tādas darba tirgus politikas, kas atbalsta starpnozaru mobilitāti un darba ņēmēju pārkvalifikāciju, jo, mūsu darba tirgiem pielāgojoties ekonomikas digitālajai pārejai, šāda mobilitāte un pārkvalifikācija kļūs arvien nozīmīgāka; šajā sakarā uzsver nepieciešamību panākt gan arodbiedrību, gan darba devēju organizāciju iesaistīšanos, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju;

31.  aicina eurozonas dalībvalstis veikt nepieciešamās reformas un palielināt sociālās investīcijas, lai nodrošinātu savu veselības aprūpes sistēmu pieejamību, tostarp maksas ziņā, kvalitāti un rentabilitāti; prasa atjaunot Eiropas mērķi būtiski palielināt veselīgas dzīves gadu skaitu, līdzās ārstnieciskiem pasākumiem profilaksi padarot par ES veselības politiku prioritāti; prasa aktīvi organizēt veselības veicināšanas kampaņas;

32.  prasa izstrādāt Eiropas stratēģiju ilgtermiņa aprūpes sistēmu kvalitātes un pieejamības nodrošināšanai, īstenojot uz tiesībām un kopienu balstītu pieeju ilgtermiņa aprūpei un atbalstam; prasa veikt ievērojamas investīcijas ilgtermiņa aprūpes pakalpojumos, lai sagatavotos lielākām vajadzībām, kas ir gaidāmas, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas; atzīst, ka ilgtermiņa aprūpes sektors piedāvā neatbilstošus darba apstākļus, un prasa no jauna izvērtēt aprūpes darbu un darba apstākļus aprūpes pakalpojumu sniegšanas sektorā, lai nodrošinātu ilgtermiņa aprūpes kvalitāti;

33.  norāda uz nepieciešamību pēc labi izstrādātām politikām, lai panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, tostarp nodrošinot maksas ziņā pieejamu bērnu aprūpi, bērnu agrīno aprūpi un ilgtermiņa aprūpi, līdzsvarojot dzimumu lomu aprūpes pakalpojumu sniegšanā starp vīriešiem un sievietēm un veicinot pielāgojamu darba režīmu un izdevīga un apmaksāta maternitātes, paternitātes, vecāku un aprūpētāja atvaļinājuma izmantošanu; šajā sakarā uzskata, ka darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošanas virzienā nepieciešams solis ir līdzsvarotas direktīvas par vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvaru pieņemšana; turklāt prasa Eiropas iniciatīvu par neoficiāliem aprūpētājiem paredzētu sociālo aizsardzību un pakalpojumiem;

34.  uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt strukturētu dialogu un darba devēju organizāciju, arodbiedrību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību nodarbinātības un sociālās politikas un reformu izstrādē un īstenošanā, kā arī veicināt to aktīvu iesaistīšanos Eiropas pusgada procesā;

35.  uzskata — lai saglabātu un palielinātu konkurētspēju pasaules mērogā, dalībvalstu darba tirgus tiesiskajam regulējumam ir jābūt skaidram, vienkāršam un elastīgam un ir jāuztur augsti darba standarti;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(2) OV C 179, 25.5.2018., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0181.
(4) OV C 155, 25.5.2011., 10. lpp.
(5) Direktīvas (ES) 2018/849, 2018/850, 2018/851 un 2018/852.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0325.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0078.
(8) OV C 356, 4.10.2018., 89. lpp.
(9) OV C 346, 27.9.2018., 200. lpp.
(10) OV C 346, 27.9.2018., 156. lpp.
(11) OV C 337, 20.9.2018., 135. lpp.
(12) OV C 242, 10.7.2018., 24. lpp.
(13) OV C 76, 28.2.2018., 93. lpp.
(14) OV C 366, 27.10.2017., 117. lpp.
(15) OV C 35, 31.1.2018, p. 157. lpp.
(16) https://www.coe.int/en/web/turin-european-social-charter/turin-process.
(17) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=8030&furtherPubs=yes.
(18) OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.
(19) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.
(20) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(21) Eurostat dati.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 26. oktobrisJuridisks paziņojums