Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2926(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B8-0528/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 15/11/2018 - 5.2

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0460

Pieņemtie teksti
PDF 144kWORD 55k
Ceturtdiena, 2018. gada 15. novembris - Strasbūra Galīgā redakcija
Cilvēktiesību stāvoklis Kubā
P8_TA(2018)0460RC-B8-0528/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kubā (2018/2926(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kubu, jo īpaši 2004. gada 17. novembra rezolūciju par Kubu(1), 2006. gada 2. februāra rezolūciju par ES politiku attiecībā uz Kubas valdību(2), 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par Kubu(3), 2010. gada 11. marta rezolūciju par pārliecības dēļ ieslodzītajiem Kubā(4) un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses(5), un Parlamenta pausto piekrišanu šim nolīgumam,

–  ņemot vērā Miguel Díaz-Canel ievēlēšanu par Kubas Nacionālās tautas varas asamblejas jauno priekšsēdētāju 2018. gada 19. aprīlī,

–  ņemot vērā ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos secinājumus par Kubu, ko publicēja 2017. gada 17. martā,

–  ņemot vērā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos Atzinumu Nr. 59/2018 par Ariel Ruiz Urquiola, kuru organizācija Amnesty International atzīst par ieslodzīto pārliecības dēļ, un kas tika pieņemts tās 82. sesijā 2018. gada 20.-24. augustā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada maija un 2018. gada maija vispārējos periodiskos pārskatus par Kubu,

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch 2017. gada ziņojumu par Kubu, kā arī organizācijas Amnesty International Amerikas valstu direktores Erika Guewara-Rosas 2018. gada 27. jūlija paziņojumu par Kubas jaunās vadības 100 dienām,

–  ņemot vērā Kubas Cilvēktiesību un nacionālā izlīguma komisijas (CCHRNC) ikmēneša paziņojumus,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citus starptautiskos nolīgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Kubas konstitūciju,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Kuba ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību jautājumi ir iekļauti gan ES politiskajos dialogos, gan arī sadarbības un tirdzniecības nolīgumos; tā kā cilvēktiesību nedalāmībai, tostarp pilsoniskajām, politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, vajadzētu būt vienam no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem attiecībās ar Kubu;

B.  tā kā 2017. gada 5. jūlijā Parlaments sniedza piekrišanu ES un Kubas Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumam (PDCA); tā kā PDCA ir skaidri formulētas lielas bažas par cilvēktiesību stāvokli Kubā, kā arī tajā ir ietverta klauzula par apturēšanu gadījumā, ja tiek pārkāpti cilvēktiesību noteikumi;

C.  tā kā cilvēktiesību dialogs starp ES un Kubu, ko vadīja ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, sākās 2015. gadā; tā kā ceturtajā ES un Kubas cilvēktiesību dialogā 2018. gada 9. oktobrī puses cita starpā pievērsās jautājumam par iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajās lietās, tostarp saistībā ar nesenajiem vēlēšanu procesiem, kā arī par biedrošanās un vārda brīvību un iespēju cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem brīvi apvienoties, paust savu viedokli un piedalīties sabiedriskajā dzīvē; tā kā Parlamentam nav skaidrs, vai šai sanāksmei bijuši jelkādi pārliecinoši rezultāti; tā kā nav panākti taustāmi rezultāti attiecībā uz cilvēktiesībām Kubā, turklāt neraugoties uz cilvēktiesību dialoga izveidi un Kubas atkārtotu ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē laikposmam no 2017. līdz 2019. gadam; tā kā politiskajā dialogā ir jāiekļauj tiešs un intensīvs dialogs ar pilsonisko sabiedrību un opozīciju bez jebkādiem ierobežojumiem;

D.  tā kā Kubas valdība vēl arvien atsakās atzīt cilvēktiesību uzraudzību kā leģitīmu darbību un liedz likumīgu statusu vietējām cilvēktiesību aizstāvju grupām;

E.  tā kā 2019. gada 24. februārī notiks referendums par konstitūciju; tā kā jaunās konstitūcijas izstrādes procesā nenotiek pienācīga apspriešanās visā valstī, nodrošinot, ka Komunistiskā partija saglabā savu ietekmīgo lomu sabiedrībā, kurā nav daudzpartiju sistēmas, pamatbrīvību un politisko un pilsonisko tiesību, tādējādi nostiprinot centralizētu partijas kontroli pār valsti un ekonomiku; tā kā vienpartijas politiskā sistēma 3. pantā ir pasludināta par “neatsaucamu”, savukārt 224. pantā pašreizējai un nākamajām paaudzēm ir aizliegts atteikties no sociālisma un mainīt esošo politisko un sociālo sistēmu; tā kā projektā, šķiet, ir vēl arī citi noteikumi, kas rada ļoti lielas bažas;

F.  tā kā Kubā tiek vajāti, patvaļīgi aizturēti vai ieslodzīti cietumā neatkarīgie žurnālisti, miermīlīgie disidenti un cilvēktiesību aizstāvji, kas dokumentē cilvēktiesību pārkāpumus un galvenokārt ir demokrātiskās opozīcijas dalībnieki; tā kā saskaņā ar CCHRNC datiem 2018. gada oktobrī neapšaubāmu politisku iemeslu dēļ tika veikti vismaz 202 miermīlīgo oponentu un neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības aktīvistu patvaļīgi īstermiņa aresti, kad tie izmantoja savas vārda, pulcēšanās un politiskās biedrošanās pamattiesības;

G.  tā kā viens no šiem cilvēkiem ir Dr. Eduardo Cardet — Kristiešu atbrīvošanās kustības (MCL) valsts koordinators, kuram tika piespriests trīs gadu cietumsods par miermīlīgu vārda brīvības izmantošanu; tā kā 2016. gada novembrī viņu arestēja, atgriežoties valstī pēc brauciena uz Maiami; tā kā par ieslodzīto pārliecības dēļ uzskatāmais Dr. E. Cardet pašlaik tiek turēts apcietinājumā Cuba Si cietumā Holguin, kur viņš atrodas izolācijā un viņam nav atļauti nedz ģimenes apciemojumi, nedz tālruņa zvani;

H.  tā kā neoficiālās politiskās opozīcijas grupas “Kubas Patriotiskā savienība” (Unión Patriótica de Cuba, UNPACU) biedrs Tomás Núñez Magdariaga 62 dienas turpināja bada streiku un 2018. gada 15. oktobrī starptautiskā spiediena rezultātā tika atbrīvots; tā kā T. N. Magdariaga tika apvainots par it kā izteiktiem draudiem valsts amatpersonai, kura vēlāk atzinās, ka šīs apsūdzības bija safabricētas; tā kā viņa lieta ir vēl viens skaidrs piemērs mēģinājumiem apklusināt citādi domājošos;

I.  tā kā 2018. gada oktobrī organizācija „Sievietes baltā” atkal kļuvusi par politisko represiju galveno upuri un vairākās valsts provincēs tika veiktas represijas pret Apvienotā antitotalitārā foruma (FANTU) locekļiem;

J.  tā kā pret visiem ieslodzītajiem Kubā ir jānodrošina humāna attieksme; tā kā Kubas valdība liedz neatkarīgām cilvēktiesību grupām piekļuvi cietumiem; tā kā Kubas iedzīvotājiem nav pienācīgu garantiju uz taisnīgu tiesu, piemēram, tiesības uz taisnīgu un publisku uzklausīšanu, ko veic kompetenta un objektīva tiesa; tā kā varas iestādes bieži vien turpina vajāt nosacīti atbrīvotos agrākos ieslodzītos;

K.  tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos ir skaidri paziņojusi, ka no patvaļīgas aizturēšanas Kubā cietušajiem ir tiesības pieprasīt tiesisko aizsardzību no valdības, kas ietver restitūciju, kompensāciju, rehabilitāciju, prasību apmierināšanu un garantijas, ka šādi pārkāpumi neatkārtosies;

L.  tā kā ir pazīmes, kas liecina par reliģijas brīvības lielāku ievērošanu Kubā; tā kā Kubas varas iestādes vienlaikus joprojām ļoti ierobežo kristiešu baznīcu būvniecību vai rekonstrukciju; tā kā baznīca ir pakāpeniski kļuvusi par lielāko pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un galveno nevalstiskā sektora sociālo pakalpojumu sniedzēju Kubā, taču tās darbību joprojām stingri kontrolē iestādes;

M.  tā kā no ES viedokļa ciešākām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām ar Kubu vajadzētu palīdzēt veicināt politiskās reformas valstī saskaņā ar visu tās iedzīvotāju centieniem; tā kā ekonomikas un tirdzniecības liberalizācijai būtu jāļauj valstij pakāpeniski virzīties uz brīvu sociālo telpu, līdzāspastāvēšanu, tehnoloģijām un komunikācijām, ko Kubas iedzīvotāji novērtē un pieprasa;

N.  tā kā Parlaments savu Saharova balvu par domas brīvību trīs reizes piešķīris Kubas aktīvistiem: Oswaldo Payá 2002. gadā, organizācijai „Sievietes baltā” 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā; tā kā Saharova balvas laureātiem vēl arvien regulāri liedz izbraukt no valsts un piedalīties starptautiskos pasākumos;

O.  tā kā Parlaments vairākkārt pieprasījis iespēju nosūtīt oficiālas delegācijas uz Kubu; tā kā Kubas iestādes ik reizi liegušas piekļuvi valstij, turklāt pat pēc PDCA noslēgšanas,

1.  stingri nosoda miermīlīgu disidentu, neatkarīgu žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas pārstāvju patvaļīgo aizturēšanu, vajāšanu un aizskaršanu, kā arī uzbrukumus viņiem; prasa nekavējoties izbeigt šīs darbības un tūlīt atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp Eduardo Cardet, kā arī tos, kuri patvaļīgi apcietināti tikai par savu vārda un pulcēšanās brīvības izmantošanu;

2.  mudina ES dalībvalstis, EĀDD un tā delegāciju Kubā stingri ievērot savus pamatprincipus un politiku attiecībā uz Kubu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu minēto personu atbrīvošanu, nodrošinātu, ka politisko oponentu un cilvēktiesību aizstāvju vajāšana nekavējoties tiek pārtraukta, kā arī palīdzētu šiem cilvēkiem un viņus aizsargātu;

3.  aicina Kubas iestādes uzlabot ieslodzījuma apstākļus un izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī ļaut starptautiskajām cilvēktiesību grupām un neatkarīgām Kubas organizācijām piekļūt valsts cietumiem; uzstāj, ka Kubas disidentu vajāšana un ieslodzīšana viņu ideālu un nevardarbīgās politiskās darbības dēļ ir pretrunā Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai;

4.  pauž nožēlu, ka situācija cilvēktiesību un demokrātijas jomā nav uzlabojusies, pat neraugoties uz PDCA pieņemšanu; aicina izpildīt ES un Kubas PDCA paredzētās saistības, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; uzsver, ka nolīguma panākumi ir atkarīgi no tā īstenošanas un ievērošanas;

5.  atgādina, ka PDCA ir iekļauts noteikums par nolīguma apturēšanu, kas būtu jāpiemēro cilvēktiesību noteikumu neievērošanas gadījumā; tādēļ uzstāj, lai Eiropas Savienība PDCA īstenošanas gaitā cieši sekotu un uzraudzītu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Kubā un lai par to tiktu iesniegti regulāri ziņojumi Parlamentam; aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi Federica Mogherini plenārsēdē detalizēti informēt Parlamentu par konkrētiem pasākumiem, kas veicami iepriekš minēto prasību izpildei;

6.  mudina Kubas valdību no jauna noteikt savu politiku cilvēktiesību jomā, saskaņojot to ar starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā un bez ierobežojumiem ļaujot politiskajā un sociālajā dzīvē aktīvi iesaistīties visai pilsoniskajai sabiedrībai un opozīcijas politiskajiem dalībniekiem; aicina Kubu apstiprināt savu nodomu ievērot visaugstākos standartus cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā un ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to fakultatīvos protokolus;

7.  atgādina Kubas iestādēm, ka saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām tiek garantēta pārvietošanās un pulcēšanās brīvība, un ka tas attiecas arī uz aktīvistiem un demokrātiskās opozīcijas dalībniekiem;

8.  stingri nosoda Dekrēta Nr. 349 pieņemšanu, kas grauj tiesības uz mākslas brīvību Kubā; aicina Kubas iestādes veikt atbilstošus likumdošanas pasākumus, lai atceltu Dekrētu Nr. 349 pirms tā stāšanās spēkā 2018. gada decembrī; uzsver, ka mākslinieciskās izpausmes brīvībai ir izšķiroša nozīme dzīvotspējīgā un dinamiskā kultūras sektorā, kas var radīt darba vietas, attīstīt kultūras nozares un atjaunināt kultūras mantojumu;

9.  aicina Kubas valdību pārtraukt tiešsaistes jomas cenzūru un interneta vietņu blokādi ar vienīgo nolūku ierobežot politisko kritiku un piekļuvi informācijai;

10.  pilnībā atbalsta ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos 2017. gada 17. marta secinājumus par Kubu, aicinot šo valsti veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tās tiesu sistēmas pilnīgu neatkarību, kā arī izveidot neatkarīgu Nacionālo cilvēktiesību institūtu saskaņā ar Parīzes principiem;

11.  pauž nopietnas bažas par jauno konstitūcijas projektu un 2019. gada februārī paredzēto referendumu; uzsver, ka visā procesā trūkst iekļaušanas, tolerances un cieņas pret pilsoniskajām un politiskajām pamattiesībām, kas varētu nodrošināt demokrātisku konstitucionālo procesu; šajā ziņā atkārtoti apliecina apņēmību veicināt gan pāreju uz plurālistisku demokrātiju un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, piedaloties visiem dalībniekiem bez izņēmuma, kā noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan ilgstošu ekonomikas atveseļošanos, kuras mērķis būtu uzlabot Kubas iedzīvotāju dzīves līmeni saskaņā ar viņu vēlmēm; aicina attiecīgās Kubas iestādes jaunajā konstitūcijā paredzēt brīvas un plurālistiskas vēlēšanas;

12.  mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis palīdzēt Kubai ekonomiskajā un politiskajā pārejā uz pilnīgi demokrātisku režīmu, kurā tiek ievērotas visas valsts iedzīvotāju pamattiesības; atbalsta dažādu ES ārpolitikas instrumentu un it īpaši Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) izmantošanu, lai stiprinātu ES dialogu ar Kubas pilsonisko sabiedrību un tiem, kuri Kubā atbalsta miermīlīgu pārejas procesu;

13.  aicina Kubas iestādes atcelt nāvessodu par visiem noziegumiem; aicina noteikt nāvessoda moratoriju, līdz šīs juridiskās izmaiņas tiks oficiāli pieņemtas; prasa pārskatīt visus spriedumus par nāvessodu, lai nodrošinātu, ka šie tiesas procesi atbilst starptautiskajiem standartiem un nākotnē vairs netiek izpildīts neviens augstākais soda mērs;

14.  aicina Kubas valdību atļaut baznīcām brīvi veikt sociālās aprūpes pasākumus Kubas sabiedrībā; mudina pilnībā garantēt reliģijas un apziņas brīvību;

15.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi Federica Mogherini atzīt, ka pastāv politiskā opozīcija Kubas valdībai, un atbalstīt opozīcijas iekļaušanu politiskajā dialogā starp ES un Kubu; atgādina Eiropas iestādēm, ka pilsoniskā sabiedrība un tie, kam piešķirta Saharova balva, ir galvenie Kubas demokratizācijas procesa dalībnieki un viņu viedoklis ir jāuzklausa un jāņem vērā divpusējo attiecību ietvaros; šajā sakarā aicina visos ES dalībvalstu pārstāvju apmeklējumos aktualizēt cilvēktiesību jautājumus Kubas varas iestādēm un šīs valsts apmeklējumos tikties ar Saharova balvas laureātiem, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas iekšējo un ārējo saskaņotību;

16.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas iestādes atsakās ļaut Eiropas Parlamenta komitejām, delegācijām un dažām politiskajām grupām apmeklēt Kubu, turklāt neraugoties uz to, ka Parlaments ir devis savu piekrišanu PDCA; aicina iestādes nekavējoties atļaut iebraukšanu valstī, tostarp iespēju apmeklēt to, kad 2019. gada 24. februārī notiks referendums par konstitūciju;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Kubas Republikas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un CELAC dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 201 E, 18.8.2005., 83. lpp.
(2) OV C 288 E, 24.11.2006., 81. lpp.
(3) OV C 146 E, 12.6.2008., 377. lpp.
(4) OV C 349 E, 22.12.2010., 82. lpp.
(5) OV C 334, 19.9.2018., 99. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 6. februārisJuridisks paziņojums