Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2856(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0546/2018

Iesniegtie teksti :

B8-0546/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 29/11/2018 - 8.11
CRE 29/11/2018 - 8.11
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0476

Pieņemtie teksti
PDF 410kWORD 55k
Ceturtdiena, 2018. gada 29. novembris - Brisele Pagaidu redakcija
Vācijas Bērnu un jauniešu sociālās labklājības biroja (Jugendamt) loma ģimeņu pārrobežu strīdos
P8_TA-PROV(2018)0476B8-0546/2018

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. novembra rezolūcija par Vācijas Bērnu un jauniešu labklājības iestādes (Jugendamt) lomu pārrobežu ģimenes strīdos (2018/2856(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 227. pantu,

–  ņemot vērā LESD 81. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 24. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8. un 20. pantu, kuros uzsvērts valstu valdību pienākums aizsargāt bērna identitāti, tostarp viņa ģimenes attiecības,

–  ņemot vērā 1963. gada Vīnes Konvenciju par konsulārajiem sakariem un jo īpaši tās 37. panta pirmās daļas b) apakšpunktu,

–  ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (regula “Brisele IIa”)(1), jo īpaši tās 8., 10., 15., 16., 21., 41., 55. un 57. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu „ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, jo īpaši tās 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C-497/10 PPU, Mercredi / Chaffe(3), un 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-523/07, kurā tiesvedību uzsāka A(4),

–  ņemot vērā bērna tiesību aizsardzības sistēmu apzināšanu, ko veikusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra,

–  ņemot vērā ļoti lielo skaitu lūgumrakstu, kas saņemti par Vācijas Bērnu un jauniešu labklājības iestādes (Jugendamt) lomu pārrobežu ģimenes strīdos,

–  ņemot vērā ziņojumā par faktu vākšanas apmeklējumu Vācijā (2011. gada 23.–24. novembrī) sniegtos ieteikumus veikt izmeklēšanu attiecībā uz lūgumrakstiem par Vācijas Bērnu un jauniešu labklājības iestādes (Jugendamt) lomu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par bērna interešu aizsardzību Eiropas Savienībā, pamatojoties uz Eiropas Parlamentam adresētajiem lūgumrakstiem(5),

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas Darba grupas bērnu labklājības jautājumos 2017. gada 3. maija ieteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parlamenta Lūgumrakstu komiteja vairāk nekā 10 gadus ir saņēmusi lūgumrakstus, kuros ļoti daudzi vecāki, kas nav Vācijas valstspiederīgie, ziņo par sistemātisku diskrimināciju un patvaļīgiem pasākumiem, kurus Vācijas Bērnu un jauniešu labklājības iestāde (Jugendamt) pret viņiem ir vērsusi pārrobežu ģimenes strīdos, kas skar bērnus, cita starpā jautājumos par vecāku atbildību un aizgādību pār bērnu;

B.  tā kā Lūgumrakstu komiteja galvenokārt balstās uz lūgumraksta iesniedzēja subjektīvo ziņojumu un parasti tai nav piekļuves tiesas lēmumiem, kas sniedz pilnīgu un objektīvu situācijas aprakstu un ietver gan vecāku, gan bērnu un liecinieku liecības;

C.  tā kā Jugendamt ir galvenā loma Vācijas ģimenes tiesību sistēmā, jo tā ir viena no pusēm visos ģimenes strīdos, kas skar bērnus;

D.  tā kā ģimenes strīdos, kas skar bērnus, Jugendamt sniedz ieteikumu tiesnešiem, kura būtība praksē ir saistoša, un var pieņemt pagaidu pasākumus, piemēram, “Beistandschaft” (juridiska aizbildnība), ko nevar apstrīdēt;

E.  tā kā Jugendamt ir atbildīga par Vācijas tiesu pieņemto lēmumu īstenošanu; tā kā šo Jugendamt lēmumu plaša interpretācija saskaņā ar lūgumrakstu iesniedzēju viedokli bieži vien ir kaitējusi to vecāku tiesību efektīvai aizsardzībai, kuri nav Vācijas valstspiederīgie;

F.  tā kā citu ES dalībvalstu tiesu iestāžu pieņemto lēmumu un spriedumu pārrobežu ģimenes strīdos neatzīšana un nepiemērošana no kompetento Vācijas varas iestāžu puses var tikt uzskatīta par dalībvalstu savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principa pārkāpumu, kas tādējādi apdraud bērna interešu efektīvu aizsardzību;

G.  tā kā lūgumrakstu iesniedzēji ir nosodījuši to, ka pārrobežu ģimenes strīdos kompetentās Vācijas iestādes sistemātiski interpretē bērna interešu aizsardzību kā vajadzību nodrošināt, lai bērni paliktu Vācijas teritorijā, pat gadījumos, kad ir ziņots par sliktu izturēšanos un vardarbību ģimenē, kas vērsta pret to vecāku, kurš nav Vācijas valstspiederīgais;

H.  tā kā vecāki, kas nav Vācijas valstspiederīgie, savos lūgumrakstos ir nosodījuši to, ka viņu izcelsmes valsts iestādes sniegušas nepietiekamas konsultācijas un juridisko atbalstu vai nav to sniegušas gadījumos, kad Vācijas iestādes, tostarp Jugendamt, pret viņiem ir īstenojušas iespējami diskriminējošas vai nelabvēlīgas tiesu un administratīvas procedūras ģimenes strīdos, kas skar bērnus;;

I.  tā kā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegto informāciju lūgumrakstu iesniedzēji, kas nav Vācijas valstspiederīgie, Tiesā ir iesnieguši 17 lietas pret Vāciju attiecībā uz vecāku atbildību vai aizgādību pār bērnu pārrobežu ģimenes strīdos, un tās visas ir atzītas par nepieņemamām;

J.  tā kā visām ES iestādēm un dalībvalstīm ir pilnībā jāgarantē bērna tiesību aizsardzība, kā noteikts ES Pamattiesību hartā; tā kā bērna interešu prioritāte, kas pirmām kārtām un vislabāk realizējama bērna ģimenē, ir pamatprincips, kas kā pamatnoteikums būtu jāievēro visu līmeņu lēmumu pieņemšanā saistībā ar bērnu aprūpes jautājumiem;

K.  tā kā lielāka mobilitāte ES ir izraisījusi arvien lielāku skaitu pārrobežu strīdu par vecāku atbildību un aizgādību pār bērnu; tā kā Komisijai ir jāpastiprina centieni visās dalībvalstīs, tostarp Vācijā, veicināt to principu konsekventu un konkrētu īstenošanu, kas noteikti ANO Konvencijā par bērna tiesībām, kuru ratificējušas visas ES dalībvalstis;

L.  tā kā regulas „Brisele IIa” darbības joma un mērķi pamatojas uz principu par Savienības iedzīvotāju nediskriminēšanu valstspiederības dēļ un dalībvalstu tiesu sistēmu savstarpējas uzticēšanās principu;

M.  tā kā regulas „Brisele IIa” noteikumi nekādā veidā nepieļautu to, ka tiek ļaunprātīgi izmantoti tās pamatā esošie mērķi, proti, nodrošināt savstarpēju cieņu un atzīšanu, nepieļaut diskrimināciju valstspiederības dēļ un, pirmkārt un galvenokārt, patiesi un objektīvi aizsargāt bērna intereses;

N.  tā kā precīzas un detalizētas kontroles trūkums attiecībā uz to procedūru un prakses nediskriminējošām iezīmēm, ko Vācijas kompetentās iestādes īsteno pārrobežu ģimenes strīdos, kas skar bērnus, var negatīvi ietekmēt bērnu labklājību un izraisīt to vecāku tiesību lielākus pārkāpumus, kuri nav Vācijas valstspiederīgie;

O.  tā kā subsidiaritātes princips attiecas uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar ģimenes materiālo tiesību aspektiem;

P.  tā kā Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa ir nolēmusi, ka tiesa var lūgt uzklausīt bērnu, kurš lēmuma pieņemšanas brīdī vēl nav sasniedzis trīs gadu vecumu; tā kā citās ES dalībvalstīs šī vecuma bērni tiek uzskatīti par pārāk jauniem un negataviem uzklausīšanai strīdos, kuros iesaistīti viņu vecāki;

Q.  tā kā tādu pamattiesību kā pārvietošanās un uzturēšanās brīvība izmantošana nedrīkst apdraudēt bērna tiesības uz ģimenes dzīvi;

R.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir noteikts autonoms bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” ES tiesību jēdziens un tie daudzie kritēriji, kurus valstu jurisdikcijās jāizmanto, lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu;

S.  tā kā no ES Pamattiesību hartas 24. panta izriet, ka tad, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm, bērniem ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešu kontaktu ar saviem vecākiem, ja vecāki izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos,

1.  ar lielām bažām norāda, ka joprojām nav atrisinātas problēmas saistībā ar Vācijas ģimenes tiesību sistēmu, tostarp Jugendamt pretrunīgo lomu, par ko lūgumrakstos sūdzas vecāki, kuri nav Vācijas valstspiederīgie; uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja pastāvīgi saņem lūgumrakstus no vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, un tajos tiek ziņots par nopietnu diskrimināciju saistībā ar procedūrām un praksi, ko īstenojušas kompetentās Vācijas iestādes pārrobežu ģimenes strīdos, kuri skar bērnus;

2.  ar bažām norāda uz visiem gadījumiem, kad ir ziņots par to, ka Jugendamt diskriminējusi vecākus, kuri nav Vācijas valstspiederīgie;

3.  norāda uz Lūgumrakstu komitejas ilgstošo darbu, izskatot lūgumrakstus par Jugendamt lomu; pieņem zināšanai kompetentās Vācijas ministrijas atbildes par Vācijas ģimenes tiesību sistēmas darbību, taču uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja pastāvīgi saņem lūgumrakstus par to vecāku iespējamu diskrimināciju, kas nav Vācijas valstspiederīgie;

4.  uzsver, ka regulā “Brisele IIa” ir noteikts valstu iestāžu pienākums atzīt citā dalībvalstī pasludinātus spriedumus ar bērniem saistītās lietās un nodrošināt to izpildi; pauž bažas par to, ka saskaņā ar saņemto informāciju Vācijas iestādes pārrobežu ģimenes strīdos var sistemātiski atteikties atzīt citās dalībvalstīs pieņemtus tiesu lēmumus gadījumos, kad nav uzklausīti bērni, kas vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu; uzsver, ka šis aspekts apdraud savstarpējas uzticēšanās principu attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuru tiesību sistēmās ir noteikti atšķirīgi vecuma ierobežojumi bērna uzklausīšanai;

5.  pauž nožēlu par to, ka Komisija gadiem nav veikusi pienācīgu kontroli attiecībā uz procedūrām un praksi, ko īsteno Vācijas ģimenes tiesību sistēmā, tostarp Jugendamt, saistībā ar pārrobežu ģimenes strīdiem, tādējādi netiek nodrošināta bērna interešu un visu citu saistīto tiesību efektīva aizsardzība;

6.  atgādina Komisijas atbildi attiecībā uz lūgumrakstiem par Jugendamt lomu pārrobežu ģimenes strīdos; atgādina, ka ES nav vispārējas kompetences rīkoties ģimenes tiesību jautājumos, ka materiālās ģimenes tiesības ir tikai un vienīgi dalībvalstu kompetencē un Komisija to nevar pārraudzīt, ka attiecībā uz bažām par Jugendamt darbību tiesiskā aizsardzība ir jāmeklē valsts līmenī un ka tad, ja vecāki uzskata, ka ir pārkāptas viņu pamattiesības, pēc valsts līmenī pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas viņi var iesniegt sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā;

7.  uzstāj, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis vāktu statistikas datus par administratīvajām lietām un tiesvedību saistībā ar aizgādību pār bērnu, kurā iesaistīti ārvalstu vecāki, jo īpaši par spriedumu iznākumu, lai būtu iespējams laika gaitā detalizēti analizēt pašreizējās tendences un paredzēt kritērijus;

8.  saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru uzsver bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” autonomo jēdzienu ES tiesību aktos un to kritēriju lielo skaitu, kurus valstu jurisdikcijām jāizmanto, lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu;

9.  aicina Komisiju nodrošināt, lai Vācijas jurisdikcijā gadījumos, kas minēti Lūgumrakstu komitejas saņemtajos lūgumrakstos, tiktu pienācīgi noteikta bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

10.  pauž asu kritiku par to, ka Vācijā nav statistikas datu par to lietu skaitu, kurās tiesu nolēmumi nav bijuši saskaņā ar Jugendamt ieteikumiem, un par to ģimenes strīdu iznākumu, kuri skar dažādas valstspiederības pāru bērnus, neraugoties uz to, ka daudzus gadus ticis atkārtoti pieprasīts, lai šādi dati tiktu apkopoti un publiskoti;

11.  aicina Komisiju izvērtēt, ņemot vērā minētos lūgumrakstus, vai Vācijas tiesu iestādes, nosakot savas kompetences, ir pienācīgi ievērojušas regulas “Brisele IIa” noteikumus un vai tās ir ņēmušas vērā spriedumus vai lēmumus, ko pieņēmušas citu dalībvalstu tiesu iestādes;

12.  nosoda to, ka gadījumos, kad vecāku piekļuve tiek uzraudzīta un vecāki, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, neievēro Jugendamt amatpersonu procedūru par vācu valodas lietošanu sarunās ar saviem bērniem, sarunas ir tikušas pārtrauktas un šiem vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, ir noteikts aizliegums satikties ar saviem bērniem; uzskata, ka šī Jugendamt amatpersonu īstenotā procedūra ir skaidra diskriminācija izcelsmes un valodas dēļ pret vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie;

13.  uzsver, ka Jugendamt parasti atļauj izmantot kopīgu dzimto valodu un, ja nepieciešams bērna labklājībai un drošībai, piemēram, iespējamas nolaupīšanas lietās, tā cenšas nodrošināt tulka pakalpojumus, lai Jugendamt amatpersonas saprastu sarunas saturu;

14.  pauž stingru pārliecību, ka gadījumos, kad vecāku piekļuve tiek uzraudzīta, Vācijas iestādēm vecāku un viņu bērnu sarunās ir jāatļauj lietot visas vecāku valodas; aicina ieviest mehānismus, lai nodrošinātu, ka vecāki, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, un viņu bērni var sazināties viņiem kopīgā valodā, jo šīs valodas izmantošanai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu spēcīgu emocionālo saikni starp vecākiem un viņu bērniem un nodrošinātu bērnu kultūras mantojuma un labklājības efektīvu aizsardzību;

15.  stingri uzskata, ka ir jāveic konsekventi un efektīvi papildu pasākumi saistībā ar Lūgumrakstu komitejas Darba grupas bērnu labklājības jautājumos 2017. gada 3. maija galīgā ziņojuma ieteikumiem, jo īpaši tiem, kas tieši vai netieši saistīti ar Jugendamt lomu un Vācijas ģimenes tiesību sistēmu;

16.  atgādina Vācijai par tās starptautiskajām saistībām saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām, tostarp tās 8. pantu; uzskata, ka visām Vācijas kompetentajām iestādēm ir jāveic būtiski uzlabojumi, lai pienācīgi aizsargātu dažādas valstspiederības pāru bērnu tiesības saglabāt savu identitāti, tostarp ģimenes attiecības, kā atzīts tiesību aktos, bez nelikumīgas iejaukšanās;

17.  uzskata, ka, ņemot vērā LESD 81. pantu, Komisija var aktīvi iesaistīties un tai ir aktīvi jāiesaistās, lai nodrošinātu taisnīgu un konsekventu nediskriminēšanas praksi attiecībā uz vecākiem bērnu aizgādības pārrobežu lietu izskatīšanā visā Savienībā;

18.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek veiktas precīzas pārbaudes par to procedūru un prakses nediskriminējošām iezīmēm, ko īsteno Vācijas ģimenes tiesību sistēmā, tostarp Jugendamt darbā, saistībā ar pārrobežu ģimenes strīdiem;

19.  atkārto, ka materiālo ģimenes tiesību jautājumos piemēro subsidiaritātes principu;

20.  aicina Komisiju palielināt sociālo dienestu ierēdņu apmācību un starptautisko apmaiņu, lai sekmētu informētību par kolēģu darbu citās dalībvalstīs un apmainītos ar labu praksi;

21.  uzsver, ka ir svarīga cieša sadarbība un efektīva saziņa starp dažādām valsts un vietējām iestādēm, kas iesaistītas bērnu aizgādības tiesvedībā, sākot no sociālajiem dienestiem līdz tiesu un centrālajām iestādēm;

22.  uzsver, ka ir jāuzlabo tiesu un administratīvā sadarbība starp Vācijas iestādēm un citu dalībvalstu iestādēm, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos attiecībā uz to lēmumu un spriedumu atzīšanu un izpildi Vācijā, kurus citu ES dalībvalstu iestādes pieņēmušas pārrobežu ģimenes strīdos, kas skar bērnus;

23.  atgādina, ka ir svarīgi vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, bez kavēšanās jau no paša sākuma un visos tiesvedības posmos nodrošināt pilnīgu un skaidru informāciju par tiesvedību un tās iespējamām sekām valodā, ko vecāki pilnībā saprot, lai izvairītos no gadījumiem, kad vecāki dod savu piekrišanu, pilnībā neizprotot savu saistību ietekmi; aicina dalībvalstis īstenot mērķtiecīgus pasākumus, kuru nolūks ir uzlabot juridisko atbalstu, palīdzību, konsultācijas un informācijas sniegšanu saviem valstspiederīgajiem gadījumos, kad viņi ziņo par diskriminējošām vai nelabvēlīgām tiesu un administratīvām procedūrām, ko Vācijas iestādes pret viņiem vērš pārrobežu ģimenes strīdos, kuri skar bērnus;

24.  uzsver, ka ziņotie gadījumi, kad vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, apmeklējumu laikā tiek liegts sazināties ar saviem bērniem viņu kopīgajā dzimtajā valodā, ir diskriminācija valodas dēļ, un šāda prakse arī neatbilst mērķim Savienībā veicināt daudzvalodību un kultūras mantojuma daudzveidību un ir domas, apziņas un reliģijas brīvības pamattiesību pārkāpums;

25.  aicina Vāciju pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka vecākiem uzraudzīto apmeklējumu laikā ir atļauts izmantot ar bērniem kopīgu dzimto valodu;

26.  pauž bažas par lietām, kuru sakarā lūgumrakstu iesniedzēji norādījuši uz pārāk īsiem kompetento Vācijas iestāžu noteiktajiem termiņiem un Vācijas kompetento iestāžu sūtītiem dokumentiem valodā, ko lūgumraksta iesniedzējs, kurš nav Vācijas valstspiederīgais, nesaprot; uzsver tiesības atteikties saņemt dokumentus, kas nav sagatavoti vai tulkoti valodā, ko persona saprot, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par dokumentu izsniegšanu 8. panta 1. punktā; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, kā šīs regulas noteikumi tiek īstenoti Vācijā, lai pienācīgi novērstu visus iespējamos pārkāpumus;

27.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai gadījumos, kas minēti Eiropas Parlamentam iesniegtajos lūgumrakstos, tiesvedības procesā Vācijas tiesās ir ievērotas prasības par valodu izmantošanu;

28.  aicina dalībvalstis īstenot mērķtiecīgus pasākumus, kuru nolūks ir uzlabot juridisko atbalstu, palīdzību, konsultācijas un informācijas sniegšanu saviem valstspiederīgajiem attiecībā uz pārrobežu ģimenes strīdiem, kas skar bērnus; šajā sakarībā norāda, ka kompetentās Vācijas ministrijas federālajā līmenī ir izveidojušas Vācijas centrālo kontaktpunktu pārrobežu ģimenes konfliktu risināšanai, kura uzdevums ir sniegt konsultācijas un informāciju pārrobežu ģimenes strīdos, kas saistīti ar vecāku atbildību;

29.  atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis līdzfinansēt un veicināt tādas platformas izveidi, ar ko ģimenes lietu tiesvedības gadījumos sniedz palīdzību ES pilsoņiem, kas nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi;

30.  aicina dalībvalstis sistemātiski īstenot 1963. gada Vīnes konvencijas noteikumus un nodrošināt, ka vēstniecības vai konsulārās pārstāvniecības jau no paša tiesvedības sākuma tiek informētas par visām bērnu aprūpes tiesvedības lietām, kurās ir iesaistīti to valstspiederīgie, un ka tām ir pilnīga piekļuve attiecīgajiem dokumentiem; uzsver uzticamas konsulārās sadarbības nozīmi šajā jomā un ierosina atļaut konsulārajām iestādēm piedalīties ikvienā tiesvedības posmā;

31.  atgādina dalībvalstīm, ka bērnam ir jānodrošina jebkāda nepieciešama un pamatota aprūpe audžuģimenē saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8. un 20. panta formulējumu un jo īpaši nolūkā nodrošināt nepārtrauktu bērna aprūpi, ņemot vērā bērna etnisko, reliģisko, lingvistisko un kultūras identitāti;

32.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.
(2) OV L 324, 10.12.2007., 79. lpp.
(3) Tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 22. decembra spriedums, Barbara Mercredi / Richard Chaffe, C-497/10 PPU, ECLI:EU:C:2010:829.
(4) Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 2. aprīļa spriedums, A, C-523/07, ECLI:EU:C:2009:225.
(5) OV C 66, 21.2.2018., 2. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 30. novembrisJuridisks paziņojums