Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2018. gada 30. maijs - StrasbūraGalīgā redakcija
ES Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei
 Budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projekts, kas pievienots priekšlikumam par ES Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei
 Aizsardzība pret importu par dempinga cenām un subsidētu importu no valstīm, kas nav ES dalībvalstis ***II
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana (pieteikums EGF/2018/000 TA 2018 – tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)
 Ģenētiski modificēta kukurūza GA21 (MON-ØØØ21-9) (D056125)
 Ģenētiski modificēta kukurūza 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 un ģenētiski modificēta kukurūza, kurā kombinēti divi vai trīs no vienkāršiem transformācijas notikumiem 1507, 59122, MON 810 un NK603
 Zivsaimniecības produktu atbilstība ES tirgus piekļuves kritērijiem
 Pārtikas un lauksaimniecības nākotne
 Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretācija un īstenošana
 Daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam un pašu resursi
 Lībija
 Gada ziņojums par Šengenas zonas darbību
 Noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālie standarti
 Gada ziņojums par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu

ES Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei
PDF 130kWORD 50k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei (COM(2018)0150 – C8-0039/2018 – 2018/2029(BUD))
P8_TA(2018)0217A8-0175/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0150 – C8-0039/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 10. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 11. punktu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0175/2018),

1.  atzinīgi vērtē lēmumu, kas pauž Savienības solidaritāti ar Savienības pilsoņiem un reģioniem, ko skārušas dabas katastrofas;

2.  pauž nožēlu par Savienībā 2017. gadā dabas katastrofās bojā gājušo skaitu; aicina dalībvalstis ieguldīt katastrofu novēršanā, mobilizējot vajadzīgos līdzekļus un izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai turpmāk novērstu to, ka tiek zaudētas cilvēku dzīvības;

3.  atbalsta to, ka dalībvalstis izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus katastrofu skarto reģionu atjaunošanai; aicina Komisiju atbalstīt un steidzami apstiprināt partnerattiecību nolīgumu finansiālu pārdali, kā to šajā nolūkā pieprasījušas dalībvalstis;

4.  aicina dalībvalstis Eiropas Savienības Solidaritātes fonda (ESSF) finansiālo ieguldījumu izmantot pārredzami, garantējot taisnīgu sadalījumu visos skartajos reģionos;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par jaunu ES civilās aizsardzības mehānismu, jo tas ir veids, kā novērst dabas katastrofu situācijas un reaģēt, ja tādas radušās; uzskata, ka ES civilās aizsardzības mehānisms īsteno Savienības solidaritātes principu atbilstīgi ESSF; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir arī turpmāk tālākajiem reģioniem nodrošināt īpašus nosacījumus piekļuvei ESSF, lai palīdzētu tiem risināt problēmas, kas saistītas ar augsto dabas katastrofu risku, kuram tie pakļauti; prasa arī lielāku elastīgumu attiecībā uz termiņu, līdz kuram ir jāiesniedz pieteikums ESSF līdzekļu izmantošanai, gadījumos, kad informācijas vākšana ir sarežģīta un ja to pamato dabas katastrofas apmērs;

6.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

7.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2018/846.)

(1) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projekts, kas pievienots priekšlikumam par ES Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei
PDF 125kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2018. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projektu, kas pievienots priekšlikumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Grieķijai, Spānijai, Francijai un Portugālei (08109/2018 – C8-0181/2018 – 2018/2030(BUD))
P8_TA(2018)0218A8-0176/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2017. gada 30. novembrī(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(3) (DFS regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(5),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projektu, ko Komisija pieņēma 2018. gada 22. februārī (COM(2018)0155),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projektu, ko Padome pieņēma 2018. gada 14. maijā un tajā pašā dienā nosūtīja Eiropas Parlamentam (08109/2018 – C8‑0181/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0176/2018),

A.  tā kā budžeta grozījums Nr. 1/2018 attiecas uz ierosināto Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu, lai sniegtu atbalstu Grieķijai saistībā ar zemestrīci Lesbā, Francijai saistībā ar viesuļvētrām Senmartēnā un Gvadelupā, kā arī Portugālei un Spānijai saistībā ar meža ugunsgrēkiem Centro reģionā un Galisijā 2017. gada laikā;

B.  tā kā Komisija tādēļ ierosina grozīt 2018. gada Savienības budžetu, palielinot līdzekļus budžeta 13 06 01. pozīcijā “Palīdzība dalībvalstīm lielas dabas katastrofas gadījumā ar ievērojamu ietekmi uz dzīves apstākļiem, vidi vai ekonomiku” par EUR 97 646 105 gan saistību, gan maksājumu apropriācijās;

C.  tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds ir īpašs instruments, kā definēts DFS regulā, un attiecīgās saistību un maksājumu apropriācijas budžetā ir jāiekļauj papildus DFS maksimālajiem apjomiem,

1.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2018 projektu;

2.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 1/2018 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 57, 28.2.2018.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.


Aizsardzība pret importu par dempinga cenām un subsidētu importu no valstīm, kas nav ES dalībvalstis ***II
PDF 119kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko groza Regulu (ES) 2016/1036 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, un Regulu (ES) 2016/1037 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (05700/1/2018 – C8-0168/2018 – 2013/0103(COD))
P8_TA(2018)0219A8-0182/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05700/1/2018 – C8-0168/2018),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0192),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, ko atbildīgā komiteja apstiprināja saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 67.a pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8-0182/2018),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam par akstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 443, 22.12.2017., 934. lpp.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana (pieteikums EGF/2018/000 TA 2018 – tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)
PDF 147kWORD 53k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (pieteikums EGF/2018/000 TA 2018 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas) (COM(2018)0165 – C8-0131/2018 – 2018/2048(BUD))
P8_TA(2018)0220A8-0172/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0165 – C8-0131/2018),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006 (1)(EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (pieteikums EGF/2017/000 TA 2016 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0172/2018),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, palielināt Savienības finansiālo ieguldījumu līdz 60 % no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā maksimālais EGF pieejamais gada budžets ir EUR 150 miljoni (2011. gada cenās) un tā kā EGF regulas 11. panta 1. punktā ir norādīts, ka 0,5 % no šīs summas (t. i., 2018. gadā — EUR 861 515) pēc Komisijas iniciatīvas var darīt pieejamus tehniskajai palīdzībai, lai finansētu sagatavošanos, pārraudzību, datu vākšanu un zināšanu bāzes izveidi, administratīvo un tehnisko atbalstu, informācijas un komunikācijas pasākumus, kā arī revīzijas, kontroles un novērtēšanas pasākumus, kas nepieciešami EGF regulas īstenošanai;

E.  tā kā Eiropas Parlaments atkārtoti ir uzsvēris nepieciešamību uzlabot EGF kā Savienības instrumenta atbalsta sniegšanai atlaistiem darbiniekiem pievienoto vērtību, efektivitāti un līdzekļu saņēmēju nodarbināmību;

F.  tā kā ierosinātā summa — EUR 345 000 — atbilst aptuveni 0,2 % no maksimālā gada budžeta, kas EGF pieejams 2018. gadā,

1.  piekrīt tam, ka Komisijas ierosinātos pasākumus finansē no tehniskajai palīdzībai paredzētajiem līdzekļiem saskaņā ar EGF regulas 11. panta 1. un 4. punktu un 12. panta 2., 3. un 4. punktu;

2.  atzīst uzraudzības un datu vākšanas nozīmību; atgādina, ka ir svarīgi atbilstošā veidā apkopot stabilu statistikas datu kopumu, lai tas būtu viegli pieejams un saprotams; atzinīgi vērtē 2019. gada divgadu ziņojumu plānoto publicēšanu un aicina minētos ziņojumus publiski un plaši izplatīt visā Savienībā;

3.  atgādina, ka ir svarīgi, lai būtu īpaša EGF veltīta tīmekļa vietne, kam vajadzētu būt pieejamai visiem Savienības iedzīvotājiem, un prasa palielināt pamanāmību; uzsver daudzvalodības nozīmību saziņā ar plašāku sabiedrību; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri EGF tīmekļa vietnes jaunos elementus tulkot visās Savienības oficiālajās valodās; aicina nodrošināt lietotājam draudzīgāku tīmekļa vidi un mudina Komisiju uzlabot publikāciju un audiovizuālo materiālu satura kvalitāti, kā paredzēts EGF regulas 11. panta 4. punktā; ierosina Komisijai uzlabot savu saziņu, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus un alternatīvas platformas;

4.  atzinīgi vērtē to, ka tiek turpināts darbs, lai standartizētu EGF pieteikumu iesniegšanas un pārvaldības procedūras, izmantojot elektronisku datu apmaiņas sistēmu (SFC 2014), kas ļauj vienkāršot un paātrināt pieteikumu izskatīšanu un labāk sniegt ziņojumus; prasa uzlabot informācijas apmaiņu par procesiem starp Komisiju un dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm; norāda, ka Komisija ir atvieglojusi EGF finanšu operācijas, izveidojot saskarni starp SFC un Komisijas grāmatvedības un finanšu informācijas sistēmu ABAC; pieņem zināšanai, ka ir nepieciešami vienīgi sīkāki precizējumi un pielāgojumi iespējamām izmaiņām, kas de facto ierobežo EGF ieguldījumu šāda veida izdevumos;

5.  pieņem zināšanai to, ka Komisija plāno ieguldīt EUR 105 000 no tehniskajai palīdzībai pieejamā budžeta, lai rīkotu trīs EGF kontaktpersonu ekspertu grupas sanāksmes; atzīst, ka ir vērts rīkot papildu Kontaktpersonu ekspertu grupas sanāksmi, gatavojoties nākamajai daudzgadu finanšu shēmai; pieņem zināšanai arī Komisijas nodomu ieguldīt EUR 120 000, lai veicinātu sadarbības tīklu veidošanu ar semināru palīdzību, kuros piedalītos dalībvalstis, EGF īstenošanas struktūras un sociālie partneri; atkārtoti aicina Komisiju pieņemamos termiņos uzaicināt Parlamentu uz ekspertu grupas sanāksmēm un semināriem saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(5);

6.  atzinīgi vērtē Komisijas gatavību aicināt tās EGF darba grupas locekļus piedalīties EGF sadarbības tīklu veidošanas seminārā, kad vien iespējams; aicina Komisiju arī turpmāk uzaicināt Parlamentu uz šīm sanāksmēm un semināriem saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām; atzinīgi vērtē, ka arī sociālie partneri tiek aicināti piedalīties;

7.  atgādina, ka paraugprakses izplatīšanas nolūkā ir svarīgi veidot sadarbības tīklus un īstenot informācijas apmaiņu par EGF; tādēļ atbalsta divus sadarbības tīklu veidošanas seminārus par EGF īstenošanu papildus ekspertu grupas sanāksmēm; sagaida, ka šī informācijas apmaiņa veicinās arī labāku un detalizētāku ziņošanu par pieteikumu veiksmīga iznākuma rādītājiem dalībvalstīs, jo īpaši par darbu atguvušo atbalsta saņēmēju īpatsvaru;

8.  uzsver, ka ir nepieciešams vēl vairāk pastiprināt saikni starp visām ar EGF atbalsta pieteikumiem saistītajām personām, tostarp jo īpaši sociālajiem partneriem un ieinteresētajām personām reģionālā un vietējā līmenī, lai radītu iespējami lielāku sinerģiju; uzsver, ka būtu jāpastiprina valsts kontaktpersonas un reģionālo vai vietējo īstenošanas partneru savstarpējā sadarbība, kā arī visām attiecīgajām pusēm vajadzētu būt skaidrībā un vienoties par komunikāciju, atbalsta pasākumiem un informācijas plūsmām (iekšējā struktūra, uzdevumi un pienākumi);

9.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt vispārējo informētību par EGF un tā atpazīstamību; atgādina pieteikumu iesniedzējām dalībvalstīm par to uzdevumu paziņot paredzētajiem atbalsta saņēmējiem, vietējām un reģionālajām iestādēm, sociālajiem partneriem, plašsaziņas līdzekļiem un plašai sabiedrībai par darbībām, ko finansē no EGF, kā izklāstīts EGF regulas 12. pantā;

10.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

11.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (EGF/2018/000 TA 2018 – tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2018/845.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0116.
(5) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.


Ģenētiski modificēta kukurūza GA21 (MON-ØØØ21-9) (D056125)
PDF 161kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu GA21 (MON-ØØØ21-9), sastāv vai ir ražoti no tās (D056125-02 – 2018/2698(RSP))
P8_TA(2018)0221B8-0232/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu GA21 (MON-ØØØ21-9), sastāv vai ir ražoti no tās (D056125-02),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(1) un jo īpaši tās 11. panta 3. punktu un 23. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētās Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2018. gada 23. aprīļa balsojumu, kura rezultātā atzinums netika sniegts,

–  ņemot vērā 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes 2017. gada 21. septembrī pieņemto atzinumu, kas publicēts 2017. gada 24. oktobrī(3),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (COM(2017)0085 – COD(2017)0035),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, ar ko iebilst pret atļauju izmantot ģenētiski modificētus organismus(4),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā ar Komisijas Lēmumu 2008/280/EK(5) atļāva laist tirgū pārtiku un barību, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu GA21 (“kukurūza GA21”), sastāv vai ir ražota no tās; tā kā pieteikums attiecas arī uz tādu produktu atļaušanu, kas satur kukurūzu GA21 vai sastāv no tās, bet kas nav pārtika un barība, un kas paredzēti tādiem pašiem izmantošanas veidiem kā jebkura cita kukurūza, izņemot audzēšanu.

B.  tā kā pirms minētā Komisijas Lēmuma 2008/280/EK Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu 2007. gada 13. septembrī pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas tika publicēts 2007. gada 2. oktobrī(6) (“EFSA 2007”);

C.  tā kā 2016. gada 6. oktobrī uzņēmums Syngenta France SAS, kas pārstāv uzņēmumu Syngenta Crop Protection AG, Šveice, iesniedza Komisijai pieteikumu saskaņā ar 11. un 23. pantu Regulā (EK) Nr. 1829/2003, minētās atļaujas atjaunošanai;

D.  tā kā 2017. gada 21. septembrī EFSA saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas tika publicēts 2017. gada 24. oktobrī(7) (“EFSA 2017”);

E.  tā kā GA21 kukurūza ir izstrādāta, lai nodrošinātu toleranci pret glifosātu, izdalot EPSPS proteīna modificētu versiju;

F.  tā kā papildu herbicīdu, šajā gadījumā glifosāta, izmantošana ir daļa no parastas lauksaimniecības prakses pret herbicīdiem izturīgu augu kultivēšanā un tāpēc var prognozēt, ka atliekas no izsmidzināšanas būs atrodamas ražā un ir neizbēgamas sastāvdaļas; tā kā ir pierādīts, ka pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūru izmantošana izraisa paplidu herbicīdu izmantošanu lielākos apmēros salīdzinājumā ar to tradicionālajām alternatīvām;

G.  tā kā līdz ar to var prognozēt, ka šī GA21 kukurūza ar glifosātu tiks apstrādāta lielākās devās un vairākas reizes, kas savukārt ne vien palielinās atlieku īpatsvaru ražā, bet var arī ietekmēt šīs ĢM kukurūzas auga sastāvu un agronomiskās īpašības;

H.  tā kā triju mēnešu apspriešanās periodā dalībvalstis iesniedza daudz kritisku komentāru gan attiecībā uz EFSA 2007(8), gan EFSA 2017(9); tā kā dalībvalstu kritiskie komentāri, piemēram, attiecas arī uz to, ka ir vajadzīga papildu informācija, lai izdarītu secinājumus attiecībā uz riska novērtējumu par GA21 kukurūzu, ka nav sniegti dati par nekaitīgas lietošanas vēsturi, ka uzraudzības ziņojumi par GA21 kukurūzu atļaujas laikposmā ir ar būtiskiem trūkumiem un ka īstenotā uzraudzības pieeja nav pilnībā atbilstīga Direktīvas 2001/18/EK prasībām;

I.  tā kā EFSA Ekspertu grupa ģenētiski modificētu organismu jautājumos (EFSA ĢMO ekspertu grupa) pati uzskata, ka ir vajadzīgas turpmākas pārrunas ar pieteikumu iesniedzējiem un riska pārvaldītājiem par to, kā praktiski īstenot pēcreģistrācijas vides monitoringa plānus attiecībā uz ģenētiski modificētiem (ĢM) importētiem un pārstrādājamiem augiem;

J.  tā kā joprojām nav skaidras atbildes uz to, vai glifosāts ir kancerogēns; tā kā EFSA 2015. gada novembrī secināja, ka glifosāts, visticamāk, nav kancerogēns, un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) 2017. gada martā secināja, ka nav pamatota neviena klasifikācija; tā kā Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra — gluži pretēji — 2015. gadā glifosātu ir klasificējusi kā cilvēkiem iespējami kancerogēnu vielu;

K.  tā kā Parlaments ir izveidojis īpašu komiteju jautājumos par Savienības atļaujas piešķiršanu pesticīdiem, kura palīdzēs noskaidrot, vai ir tikuši ievēroti attiecīgie Savienības zinātniskie standarti un vai pie secinājumiem par glifosāta kancerogenitāti Savienības aģentūras nav nonākušas nepieļaujamas uzņēmumu ietekmes rezultātā;

L.  tā kā EFSA ekspertu grupa pesticīdu jomā uzskata, ka nevar izdarīt secinājumus par to, cik nekaitīgas ir ģenētiski modificētu kultūraugu apsmidzināšanas ar glifosāta preparātiem radītās atliekas(10); tā kā piedevas un to maisījumi, ko izmanto glifosāta izsmidzināšanas tirdzniecības preparātos, var būt toksiskāki par pašu aktīvo vielu(11);

M.  tā kā Savienība jau ir izņēmusi no tirgus glifosāta piedevu, kas pazīstama ar nosaukumu POE-talovamīns, jo ir bažas, ka tā ir toksiska viela; tā kā valstīs, kurās audzē GA21 kukurūzu (Argentīnā, Brazīlijā, Kanādā, Japānā, Paragvajā, Filipīnās, Dienvidāfrikā, ASV, Urugvajā un Vjetnamā), problemātiskās piedevas un maisījumi joprojām var būt atļauti;

N.  tā kā informācija par herbicīdu un to metabolītu atlieku līmeņiem ir svarīga, lai varētu veikt pret herbicīdiem rezistentu ģenētiski modificētu augu visaptverošu riska novērtējumu; tā kā tiek uzskatīts, ka jautājums par atliekām no apsmidzināšana ar herbicīdiem neietilpst EFSA ĢMO ekspertu grupas kompetences jomā; tā kā GA21 kukurūzas apsmidzināšanas ar glifosātu ietekme nav novērtēta;

O.  tā kā patlaban no dalībvalstīm nav prasīts mērīt glifosāta vai glufosināta atliekas importētajā kukurūzā, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem atlieku līmeņiem, ievērojot saskaņoto daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/660(12), un tas nav prasīts arī attiecībā uz 2019., 2020. un 2021. gadu(13); tā kā līdz ar to nav zināms, vai glifosāta atliekas importētajā GA21 kukurūzā atbilst Savienības noteiktajam maksimāli pieļaujamam atlieku daudzumam;

P.  tā kā GA21 kukurūzu audzē tostarp Argentīnā; tā kā glifosāta izmantošanas postošā ietekme uz veselību ir plaši dokumentēta; tā kā Savienība ir apņēmusies pildīt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kas ietver apņemšanos līdz 2030. gadam būtiski samazināt to nāves gadījumu un slimību skaitu, kuras izraisa bīstamas ķīmiskas vielas un gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums un kontaminācija (IAM 3, 3.9. mērķis)(14);

Q.  tā kā Savienība ir apņēmusies īstenot politikas saskaņotību attīstībai ar mērķi līdz minimumam samazināt pretrunas un veidot dažādu Savienības politikas jomu sinerģijas, tostarp tādās jomās kā tirdzniecība, vide un lauksaimniecība, lai no tā gūtu labumu jaunattīstības valstis un lai palielinātu attīstības sadarbības efektivitāti;

R.  tā kā EFSA secināja, ka visi parastajiem kultūraugiem (t. i., ģenētiski nemodificētiem kultūraugiem) paredzētie glifosāta reprezentatīvie izmantošanas veidi, izņemot vienu, rada draudus savvaļas sauszemes mugurkaulnieku nemērķa sugām, taču tā konstatēja arī augstu ilgtermiņa risku zīdītājiem saistībā ar dažiem galvenajiem glifosāta lietojumiem uz tradicionālajiem kultūraugiem(15); tā kā ECHA ir klasificējusi glifosātu kā toksisku ūdens organismiem ar ilgstošām sekām; tā kā glifosāta lietošanas negatīvā ietekme uz bioloģisko daudzveidību un vidi ir plaši dokumentēta; tā kā, piemēram, ASV 2017. gada pētījumā ir konstatēta negatīva korelācija starp glifosāta izmantošanu un pieaugušu Danaus plexippus sugas tauriņu pārpilnību, jo īpaši reģionos, kuros īsteno intensīvu lauksaimniecību(16);

S.  tā kā atļauja laist tirgū šo GA21 kukurūzu turpinās radīt pieprasījumu pēc tās audzēšanas trešās valstīs; tā kā, kā jau minēts iepriekš, ir sagaidāms, ka attiecībā uz šādiem pret herbicīdiem noturīgiem ģenētiski modificētiem augiem (salīdzinājumā ar ģenētiski nemodificētiem augiem) tiks izmantotas lielākas un atkārtotas herbicīda devas, jo tie ir īpaši paredzēti šādam nolūkam;

T.  tā kā Savienība ir pievienojusies ANO Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, saskaņā ar kuru pusēm ir pienākums nodrošināt, ka darbības to jurisdikcijā, nenodara kaitējumu videi citās valstīs(17); tā kā lēmums par to, vai piešķirt atļauju šai GA21 kukurūzai vai ne, ir Savienības jurisdikcijā;

U.  tā kā pret vairākiem selektīviem herbicīdiem noturīgu ĢM kultūraugu izstrāde galvenokārt notiek tādēļ, ka strauji palielinājās nezāļu noturība pret glifosātu tajās valstīs, kuras lielā mērā paļāvās uz ĢM kultūraugiem; tā kā 2015. gadā pasaulē pastāvēja vismaz 29 pret glifosātu noturīgas nezāļu sugas(18);

V.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, 2018. gada 23. aprīlī balsojot nolēma atzinumu nesniegt;

W.  tā kā Komisija vairākkārt ir nosodījusi faktu, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā tai lēmumi par atļauju piešķiršanu bijuši jāpieņem bez Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atbalsta un ka dokumentu nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas iepriekš bija visnotaļ liels izņēmums visā procedūrā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai pārtikai un barībai; tā kā arī Komisijas priekšsēdētājs J. C. Junkers ir nosodījis šādu praksi kā nedemokrātisku(19);

X.  tā kā Parlaments 2015. gada 28. oktobrī pirmajā lasījumā(20) noraidīja 2015. gada 22. aprīļa priekšlikumu tiesību aktam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, un aicināja Komisiju to atsaukt un iesniegt jaunu priekšlikumu;

Y.  tā kā Regulas (ES) Nr. 182/2011 14. apsvērumā ir norādīts, ka Komisijai, ciktāl vien iespējams, būtu jārīkojas tā, lai nepieļautu, ka tās nostāja ir pretrunā dominējošajai nostājai, kas pret īstenošanas akta piemērotību varētu rasties pārsūdzības komitejā, un jo īpaši tad, ja konkrētais tiesību akts attiecas uz tādiem sensitīviem jautājumiem kā patērētāju veselība, pārtikas nekaitīgums un vide,

Z.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta pārtika vai barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un ka Komisija, izstrādājot savu lēmumu par atļaujas atjaunošanu, ņem vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus tiesiskos faktorus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu;

1.  uzskata, ka īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 mērķi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(21) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

3.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu;

4.  aicina Komisiju apturēt īstenošanas lēmumus attiecībā uz ikvienu pieteikumu atļaujas saņemšanai par ĢMO, kamēr atļaujas piešķiršanas procedūra nav pārskatīta tā, lai būtu novērstas nepilnības pašreizējā procedūrā, kas izrādījusies neatbilstīga;

5.  aicina Komisiju jo īpaši ievērot tās saistības saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, apturot visu to ģenētiski modificēto augu importu, kas ir noturīgi pret glifosātu;

6.  aicina Komisiju nesniegt atļauju nevienam pret herbicīdiem noturīgam ģenētiski modificētam augam, pirms nav veikts pilnīgs novērtējums par atliekām pēc apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem un to tirdzniecības preparātiem, ko izmanto attiecīgo augu kultivēšanas valstīs;

7.  aicina Komisiju riska novērtējumu, kas veikts attiecībā uz papildu herbicīdu izmantošanu un to atliekām, pilnībā iekļaut pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūraugu riska novērtējumā neatkarīgi no tā, vai attiecīgo ģenētiski modificēto kultūraugu Savienībā ir paredzēts kultivēt vai importēt Savienībā pārtikai vai barībai;

8.  atkārtoti apliecina savu apņēmību panākt progresu, strādājot pie Komisijas priekšlikuma grozīt Regulu (ES) Nr. 182/2011, lai nodrošinātu, ka turpmāk Komisija savus priekšlikumus atsauc arī gadījumos, kad Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja nav sniegusi atzinumu par tādu ĢMO atļaujām, kas paredzēti kultivēšanai vai izmantošanai pārtikā vai lopbarībā; aicina Padomi steidzami turpināt darbu pie minētā Komisijas priekšlikuma;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.
(2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.
(3) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2017.5006
(4)––––––––––––––––––––––– – Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L., līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (OV C 482, 23.12.2016., 110. lpp.).Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25, sastāv vai ir ražoti no tās (OV C 399, 24.11.2017., 71. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87705 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 19. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 17. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 (MST-FGØ72-2), sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 15. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × MIR162 × MIR604 × GA21 un ģenētiski modificētu kukurūzu, kurā apvienoti divi vai trīs no šiem modifikācijas gadījumiem, vai kas sastāv vai ir ražota no tās (OV C 86, 6.3.2018., 108. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam attiecībā uz ģenētiski modificētu neļķu (Dianthus caryophyllus L., līnija SHD-27531-4) laišanu tirgū. (OV C 86, 6.3.2018., 111. lpp.).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atjauno atļauju ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 sēklu laišanai tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0388).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 produktus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0389).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas Bt11 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0386).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas 1507 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0387).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj produktu, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu 281-24-236 × 3006-210-23 × MON 88913, sastāv vai ir ražoti no tās, laišanu tirgū (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0390).Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × 59122 × MIR604 × 1507 × GA21 un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas, trīs vai četras no modifikācijām Bt11, 59122, MIR604, 1507 un GA21, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0123).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu DAS-40278-9, sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0215).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB119 (BCS-GHØØ5-8), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0214).Parlamenta 2017. gada 13. septembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416-4, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0341).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 × A5547-127, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0377).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-44406-6, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0378).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 (DAS-Ø15Ø7-1), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0396).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas 305423 × 40-3-2 (DP-3Ø5423-1 × MON-Ø4Ø32-6), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0397).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētus eļļas rapšus MON 88302 × Ms8 × Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8 × ACS-BNØØ3-6), MON 88302 × Ms8 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8) un MON 88302 × Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACS-BNØØ3-6), sastāv vai ir ražoti no tiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0398).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 59122 (DAS-59122-7), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0051).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu MON 87427 × MON 89034 × NK603 (MON‑87427‑7 × MON‑89Ø34‑3 × MON-ØØ6Ø3-6) un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas no modifikācijām MON 87427, MON 89034 un NK603, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās, un ar kuru atceļ Lēmumu 2010/420/ES (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0052).Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū pārtiku un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 (KM-ØØØH71-4) (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0197),
(5) Komisijas 2008. gada 28. marta Lēmums 2008/280/EK, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu GA21 (MON-ØØØ21-9), sastāv vai ir ražoti no tās (OV L 87, 29.3.2008., 19. lpp.);
(6) https://www.efsa.europa.eu/fr/efsajournal/pub/541
(7) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2017.5006
(8) G pielikums, Dalībvalstu komentāri, http://registerofquestions.efsa.europa.eu/roqFrontend/questionLoader?question=EFSA-Q-2005-226
(9) G pielikums, Dalībvalstu komentāri, http://registerofquestions.efsa.europa.eu/roqFrontend/questionDocumentsLoader?question=EFSA-Q-2016-00714
(10) EFSA slēdziens par aktīvās vielas glifosāta pesticīdu riska novērtējuma salīdzinošo analīzi. EFSA 2015. gada biļetens, 13 (11):4302 http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2015.4302/epdf
(11) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3955666
(12) Komisijas 2017. gada 6. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2017/660 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību pesticīdu maksimālajiem atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 94, 7.4.2017., 12. lpp.).
(13) Komisijas 2018. gada 9. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2018/555 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2019., 2020. un 2021. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem pesticīdu atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 92, 10.4.2018., 6. lpp.).
(14) https://sustainabledevelopment.un.org/sdg3
(15) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.2903/j.efsa.2015.4302
(16) https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/ecog.02719
(17) 3. pants, https://www.cbd.int/convention/articles/default.shtml?a=cbd-03
(18) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5606642/
(19) Piemēram, Eiropas Parlamenta plenārsēdē teiktajā uzrunā par nākamās Eiropas Komisijas politiskajām vadlīnijām (Strasbūrā 2014. gada 15. jūlijā) vai uzrunā par Savienības stāvokli 2016. gadā (Strasbūrā 2016. gada 14. septembrī).
(20) OV C 355, 20.10.2017., 165. lpp.
(21) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.


Ģenētiski modificēta kukurūza 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 un ģenētiski modificēta kukurūza, kurā kombinēti divi vai trīs no vienkāršiem transformācijas notikumiem 1507, 59122, MON 810 un NK603
PDF 160kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 un ģenētiski modificētu kukurūzu, kurā kombinēti divi vai trīs no vienkāršiem transformācijas notikumiem 1507, 59122, MON 810 un NK603, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās, un ar kuru atceļ Lēmumus 2009/815/EK, 2010/428/ES un 2010/432/ES (D056123-02 – 2018/2699(RSP))
P8_TA(2018)0222B8-0233/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas īstenošanas lēmumu, ar kuru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 un ģenētiski modificētu kukurūzu, kurā kombinēti divi vai trīs no vienkāršiem transformācijas notikumiem 1507, 59122, MON 810 un NK603, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās, un ar kuru atceļ Lēmumus 2009/815/EK, 2010/428/ES un 2010/432/ES (D056123-02),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētās Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2018. gada 23. aprīļa balsojumu, kura rezultātā atzinums netika sniegts,

–  ņemot vērā 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes 2017. gada 14. novembrī pieņemto atzinumu, kas publicēts 2017. gada 28. novembrī(3),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (COM(2017)0085, COD(2017)0035),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, ar ko iebilst pret atļauju izmantot ģenētiski modificētus organismus(4),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā Pioneer Overseas Corporation, pārstāvot Pioneer Hi-Bred International Inc., ASV, 2011. gada 3. februārī saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza pieteikumu Nīderlandes valsts kompetentajai iestādei, lai saņemtu atļauju laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un barību, kas satur, sastāv no, vai ražotas no 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 kukurūzas (pieteikums); tā kā šis pieteikums attiecās arī uz tādu produktu laišanu tirgū, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 × 59122 × MON 810 × NK603 (ĢM kukurūza) vai sastāv no tās un kurus nav paredzēts izmantot pārtikai un barībai, nedz arī kultivēšanai;

B.  tā kā pieteikums attiecas uz vienkāršu transformācijas gadījumu desmit apakškombinācijām, kas veido ĢM kukurūzu, no kurām piecas jau ir bijušas atļautas; tā kā astoņas no šīm apakškombinācijām regulē Komisijas īstenošanas lēmuma projekts; tā kā apakškombinācijas 1507 × NK603 un NK603 × MON810 jau ir atļautas atbilstīgi dažādiem Komisijas lēmumiem;

C.  tā kā 2017. gada 14. novembrī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas tika publicēts 2017. gada 28. novembrī(5);

D.  tā kā šī ĢM kukurūza ir iegūta krustojot četrus ģenētiskās inženierijas izstrādātus kukurūzas transformācijas notikumus: 1507 ražo insekticīda proteīnu Cr1F un ir izturīgs pret herbicīdu glufosinātu; 59122 ražo insekticīda proteīnus Cry34Ab1 un Cry35Ab1 un arī ir izturīgs pret herbicīdu glufosinātu; MON810 ražo insekticīda proteīnu Cr1Ab; NK603 ražo divus enzīmus, kas izraisa izturību pret herbicīdu glifosātu;

E.  tā kā papildu herbicīdu, šajā gadījumā glifosāta un glufosināta, izmantošana ir daļa no parastas lauksaimniecības prakses pret herbicīdiem izturīgu augu kultivēšanā un tāpēc var prognozēt, ka atliekas no izsmidzināšanas būs atrodamas ražā un ir neizbēgamas sastāvdaļas; tā kā ir pierādīts, ka pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūru izmantošana izraisa paplidu herbicīdu izmantošanu lielākos apmēros salīdzinājumā ar to tradicionālajām alternatīvām;

F.  tā kā līdz ar to var prognozēt, ka šī ĢM kukurūza ar glifosātu un glufosinātu tiks apstrādāta lielākās devās un vairākas reizes, kas savukārt ne vien palielinās atlieku īpatsvaru ražā, bet var arī ietekmēt šīs ĢM kukurūzas auga sastāvu un agronomiskās īpašības;

G.  tā kā neatkarīgā pētījumā secināts, ka EFSA riska novērtējums nebūtu jāpieņem, jo, citstarp, EFSA nav pieprasījusi empīriskus datus par toksiskumu un ietekmi uz imūnsistēmu, tika ignorēta arī kombinētā ietekme, ja papildu herbicīdi tiktu izsmidzināti lielākās devās, vides riska novērtējums bija nepieņemams un pamatots uz nepareiziem pieņēmumiem un nav paredzēta nekāda sistēma, lai veiktu īpašu uzraudzību konkrētos gadījumos attiecībā uz noplūdēm un iespējamo ietekmi uz veselību(6);

H.  tā kā pieteikuma iesniedzējs neiesniedza nekādus eksperimentāli iegūtus datus par vienu pašlaik neatļautu salikta transformācijas notikuma apakškombināciju (59122 × MON810 × NK603); tā kā par atļaujas piešķiršanu saliktiem transformācijas notikumiem nevajadzētu lemt, ja nav pamatīgi izanalizēti eksperimentu dati par apakškombināciju;

I.  tā kā glufosināts ir klasificēts kā reproduktīvajai sistēmai toksiska viela un tāpēc tam piemērojami Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktie izslēgšanas kritēriji(7); tā kā glufosināta apstiprinājums izmantošanai Savienībā izbeidzas 2018. gada 31. jūlijā(8);

J.  tā kā joprojām nav skaidras atbildes uz to, vai glifosāts ir kancerogēns; tā kā EFSA 2015. gada novembrī secināja, ka glifosāts, visticamāk, nav kancerogēns, un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) 2017. gada martā secināja, ka nav pamatota neviena klasifikācija; tā kā Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra — gluži pretēji — 2015. gadā glifosātu ir klasificējusi kā cilvēkiem iespējami kancerogēnu vielu;

K.  tā kā EFSA ekspertu grupa pesticīdu jomā uzskata, ka nevar izdarīt secinājumus par to, cik nekaitīgas ir ģenētiski modificētu kultūraugu apsmidzināšanas ar glifosāta preparātiem radītās atliekas(9); tā kā piedevas un to maisījumi, ko izmanto glifosāta izsmidzināšanas tirdzniecības preparātos, var būt toksiskāki par pašu aktīvo vielu(10);

L.  tā kā Savienība jau ir izņēmusi no tirgus glifosāta piedevu, kas pazīstama ar nosaukumu POE-talovamīns, jo ir bažas, ka tā ir toksiska viela; tā kā valstīs, kurās audzē ĢM kukurūzu (Kanādā un Japānā), problemātiskās piedevas un maisījumi joprojām var būt atļauti;

M.  tā kā informācija par herbicīdu un to metabolītu atlieku līmeņiem ir svarīga, lai varētu veikt pret herbicīdiem rezistentu ģenētiski modificētu augu visaptverošu riska novērtējumu; tā kā tiek uzskatīts, ka jautājums par atliekām no apsmidzināšana ar herbicīdiem neietilpst EFSA ĢMO ekspertu grupas kompetences jomā; tā kā šīs ĢM kukurūzas apsmidzināšanas ar herbicīdu ietekme, kā arī kumulatīvā ietekme apsmidzināšanai gan ar glifosātu, gan glufosinātu, nav izvērtēta;

N.  tā kā patlaban no dalībvalstīm nav prasīts mērīt glifosāta vai glufosināta atliekas importētajā kukurūzā, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem atlieku līmeņiem, ievērojot saskaņoto daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/660(11), un tas nav prasīts arī attiecībā uz 2019., 2020. un 2021. gadu(12); tā kā līdz ar to nav zināms, vai glifosāta, vai glufosināta atliekas šajā importētajā ĢM kukurūzā atbilst ES noteiktajam maksimāli pieļaujamam atlieku līmenim;

O.  tā kā šis saliktais transformācijas gadījums rada četrus insekticīdu toksīnus (Cry1F un Cry1Ab, kuri vērsti pret lepidoptera kārtas insektiem, un Cry34Ab1 un Cry35Ab1 pret coleptera); tā kā 2017. gadā īstenotā zinātniskā pētījumā par ietekmi, ko uz veselību varētu radīt Bt toksīni un atliekas pēc apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem, ir secināts, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš herbicīdu atliekām un to mijiedarbībai ar Bt toksīniem(13); tā kā EFSA šo aspektu nav izanalizējusi;

P.  tā kā EFSA secināja, ka visi parastajiem kultūraugiem (t. i., ģenētiski nemodificētiem kultūraugiem) paredzētie glifosāta reprezentatīvie izmantošanas veidi, izņemot vienu, rada draudus savvaļas sauszemes mugurkaulnieku nemērķa sugām, taču tā konstatēja arī augstu ilgtermiņa risku zīdītājiem saistībā ar dažiem galvenajiem glifosāta lietojumiem uz tradicionālajiem kultūraugiem(14); tā kā ECHA ir klasificējusi glifosātu kā toksisku ūdens organismiem ar ilgstošām sekām; tā kā glifosāta lietošanas negatīvā ietekme uz bioloģisko daudzveidību un vidi ir plaši dokumentēta; tā kā, piemēram, ASV 2017. gada pētījumā ir konstatēta negatīva korelācija starp glifosāta izmantošanu un pieaugušu Danaus plexippus sugas tauriņu pārpilnību, jo īpaši reģionos, kuros īsteno intensīvu lauksaimniecību(15);

Q.  tā kā atļauja laist tirgū šo ĢM kukurūzu palielinās pieprasījumu pēc tās audzēšanas trešās valstīs; tā kā saskaņā ar iepriekšminēto, pret herbicīdiem noturīgiem ģenētiski modificētiem augiem (salīdzinājumā ar ģenētiski nemodificētiem augiem) izmanto lielākas un atkārtotas herbicīda devas, jo tie ir īpaši paredzēti šādam nolūkam;

R.  tā kā Savienība ir pievienojusies ANO Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, saskaņā ar kuru pusēm ir pienākums nodrošināt, ka darbības to jurisdikcijā, nenodara kaitējumu videi citās valstīs(16); tā kā lēmums par to, vai piešķirt atļauju šai ĢM kukurūzai vai nē, ir Savienības jurisdikcijā;

S.  tā kā pret vairākiem selektīviem herbicīdiem noturīgu ĢM kultūraugu izstrāde galvenokārt notiek tādēļ, ka strauji palielinājās nezāļu noturība pret glifosātu tajās valstīs, kuras lielā mērā paļāvās uz ĢM kultūraugiem; tā kā 2015. gadā pasaulē pastāvēja vismaz 29 pret glifosātu noturīgas nezāļu sugas(17);

T.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, 2018. gada 23. aprīlī balsojot nolēma atzinumu nesniegt;

U.  tā kā Komisija vairākkārt ir nosodījusi faktu, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā tai lēmumi par atļauju piešķiršanu bijuši jāpieņem bez Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atbalsta un ka dokumentu nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas iepriekš bija visnotaļ liels izņēmums visā procedūrā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai pārtikai un barībai; tā kā arī Komisijas priekšsēdētājs J. C. Junkers ir nosodījis šādu praksi kā nedemokrātisku(18);

V.  tā kā Parlaments 2015. gada 28. oktobrī pirmajā lasījumā(19) noraidīja 2015. gada 22. aprīļa priekšlikumu tiesību aktam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, un aicināja Komisiju to atsaukt un iesniegt jaunu priekšlikumu;

W.  tā kā Regulas (ES) Nr. 182/2011 14. apsvērumā ir norādīts, ka Komisijai, ciktāl vien iespējams, būtu jārīkojas tā, lai nepieļautu, ka tās nostāja ir pretrunā dominējošajai nostājai, kas pret īstenošanas akta piemērotību varētu rasties pārsūdzības komitejā, un jo īpaši tad, ja konkrētais tiesību akts attiecas uz tādiem sensitīviem jautājumiem kā patērētāju veselība, pārtikas nekaitīgums un vide,

X.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta pārtika vai barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un ka Komisija, izstrādājot savu lēmumu par atļaujas atjaunošanu, ņem vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus tiesiskos faktorus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu;

1.  uzskata, ka īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 mērķi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(20) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

3.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu;

4.  aicina Komisiju apturēt īstenošanas lēmumus attiecībā uz ikvienu pieteikumu atļaujas saņemšanai par ĢMO, kamēr atļaujas piešķiršanas procedūra nav pārskatīta tā, lai būtu novērstas nepilnības pašreizējā procedūrā, kas izrādījusies neatbilstīga;

5.  aicina jo Komisiju jo īpaši ievērot tās saistības saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, apturot visu to ģenētiski modificēto augu importu, kas ir noturīgi pret glifosātu;

6.  jo īpaši aicina Komisiju neatļaut importēt nevienu tādu ģenētiski modificētu augu izmantošanai pārtikā vai barībā, kas ir izturīgas pret tādu herbicīdu, ko nav atļauts izmantot Savienībā (šajā gadījumā glufosināta atļauja, kas derīga līdz 2018. gada 31. jūlijam);

7.  aicina Komisiju nesniegt atļauju nevienam pret herbicīdiem noturīgam ģenētiski modificētam augam, pirms nav veikts pilnīgs novērtējums par atliekām pēc apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem un to tirdzniecības preparātiem, ko izmanto attiecīgo augu kultivēšanas valstīs;

8.  aicina Komisiju riska novērtējumu, kas veikts attiecībā uz papildu herbicīdu izmantošanu un to atliekām, pilnībā iekļaut pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūraugu riska novērtējumā neatkarīgi no tā, vai attiecīgo ģenētiski modificēto kultūraugu Savienībā ir paredzēts kultivēt vai importēt Savienībā pārtikai vai barībai;

9.  atkārtoti apliecina savu apņēmību panākt progresu, strādājot pie Komisijas priekšlikuma grozīt Regulu (ES) Nr. 182/2011, lai nodrošinātu, ka turpmāk Komisija savus priekšlikumus atsauc arī gadījumos, kad Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja nav sniegusi atzinumu par tādu ĢMO atļaujām, kas paredzēti kultivēšanai vai izmantošanai pārtikā vai lopbarībā; aicina Padomi steidzami turpināt darbu pie minētā Komisijas priekšlikuma;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.
(2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.
(3) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2017.5000
(4)––––––––––––––––––––––– – Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L., līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (OV C 482, 23.12.2016., 110. lpp.).Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25, sastāv vai ir ražoti no tās (OV C 399, 24.11.2017., 71. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87705 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 19. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 17. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 (MST-FGØ72-2), sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 15. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × MIR162 × MIR604 × GA21 un ģenētiski modificētu kukurūzu, kurā apvienoti divi vai trīs no šiem modifikācijas gadījumiem, vai kas sastāv vai ir ražota no tās (OV C 86, 6.3.2018., 108. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam attiecībā uz ģenētiski modificētu neļķu (Dianthus caryophyllus L., līnija SHD-27531-4) laišanu tirgū. (OV C 86, 6.3.2018., 111. lpp.).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atjauno atļauju ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 sēklu laišanai tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0388).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 produktus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0389).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas Bt11 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0386).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas 1507 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0387).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj produktu, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu 281-24-236 × 3006-210-23 × MON 88913, sastāv vai ir ražoti no tās, laišanu tirgū (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0390).Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × 59122 × MIR604 × 1507 × GA21 un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas, trīs vai četras no modifikācijām Bt11, 59122, MIR604, 1507 un GA21, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0123).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu DAS-40278-9, sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0215).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB119 (BCS-GHØØ5-8), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0214).Parlamenta 2017. gada 13. septembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416-4, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0341).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 × A5547-127, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0377).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-44406-6, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0378).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 (DAS-Ø15Ø7-1), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0396).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas 305423 × 40-3-2 (DP-3Ø5423-1 × MON-Ø4Ø32-6), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0397).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētus eļļas rapšus MON 88302 × Ms8 × Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8 × ACS-BNØØ3-6), MON 88302 × Ms8 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8) un MON 88302 × Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACS-BNØØ3-6), sastāv vai ir ražoti no tiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0398).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 59122 (DAS-59122-7), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0051).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu MON 87427 × MON 89034 × NK603 (MON‑87427‑7 × MON‑89Ø34‑3 × MON-ØØ6Ø3-6) un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas no modifikācijām MON 87427, MON 89034 un NK603, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās, un ar kuru atceļ Lēmumu 2010/420/ES (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0052).Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū pārtiku un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 (KM-ØØØH71-4) (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0197),
(5) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2017.5000
(6) https://www.testbiotech.org/node/2130
(7) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.
(8) Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/404 Pielikuma 7. punkts (OV L 67, 12.3.2015., 6. lpp.).
(9) EFSA slēdziens par aktīvās vielas glifosāta pesticīdu riska novērtējuma salīdzinošo analīzi. EFSA 2015. gada biļetens, 13 (11):4302 http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2015.4302/epdf
(10) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3955666
(11) Komisijas 2017. gada 6. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2017/660 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību pesticīdu maksimālajiem atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 94, 7.4.2017., 12. lpp.).
(12) Komisijas 2018. gada 9. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2018/555 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2019., 2020. un 2021. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem pesticīdu atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 92, 10.4.2018., 6. lpp.).
(13) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5236067/
(14) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.2903/j.efsa.2015.4302
(15) https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/ecog.02719
(16) 3. pants, https://www.cbd.int/convention/articles/default.shtml?a=cbd-03
(17) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5606642/
(18) Piemēram, Eiropas Parlamenta plenārsēdē teiktajā uzrunā par nākamās Eiropas Komisijas politiskajām vadlīnijām (Strasbūrā 2014. gada 15. jūlijā) vai uzrunā par Savienības stāvokli 2016. gadā (Strasbūrā 2016. gada 14. septembrī).
(19) OV C 355, 20.10.2017., 165. lpp.
(20) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.


Zivsaimniecības produktu atbilstība ES tirgus piekļuves kritērijiem
PDF 175kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par kontroles pasākumu īstenošanu, lai nodrošinātu zivsaimniecības produktu atbilstību ES tirgus piekļuves kritērijiem (2017/2129(INI))
P8_TA(2018)0223A8-0156/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1),

–  ņemot vērā kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) kontroles režīmu, kas ietver Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009(2) un Padomes Regulu (EK) Nr. 1005/2008(3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2403(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1184/2006 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1026/2012 par konkrētiem pasākumiem zivju krājumu saglabāšanas jomā attiecībā uz valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju(7),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas2017. gada decembra Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses”,

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0156/2018),

A.  tā kā ES ir pasaulē lielākais zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus, kas 2016. gadā uzņēma 24 % no kopējā pasaules importa, un šādu produktu patēriņā par vairāk nekā 60 % ir atkarīga no importa;

B.  tā kā 2010. gada 8. jūlija rezolūcijā par zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa režīmu ES(9) Parlaments uzsvēra, ka viens no ES zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa politikas galvenajiem mērķiem ir nodrošināt, lai importētie produkti visos aspektos atbilstu tām pašām prasībām, kas izvirzītas ES ražotajiem produktiem, un ka ES centieni padarīt zivsaimniecību ilgtspējīgu nav savienojami ar produktu importu no valstīm, kas zvejo, nerūpējoties par ilgtspēju;

C.  tā kā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumā “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497) ir izteikta apņēmība, ka ES īstenos atbildīgāku tirdzniecības politiku kā instrumentu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai;

D.  tā kā tas, vai ES ražotāju zivis atbilst ES sanitārajiem standartiem, ir jāpārbauda dalībvalstīm, taču attiecībā uz importētām zivīm Komisija atļauj trešām valstīm apzināt uzņēmumus, kam atļauts eksportēt zivju produktus uz ES ar nosacījumu, ka tie var garantēt līdzvērtīgus standartus;

E.  tā kā ES tālākie reģioni Karību jūrā, Indijas okeānā un Atlantijas okeānā robežojas ar trešām valstīm, kuru zvejas, ražošanas un tirdzniecības nosacījumi ne vienmēr atbilst ES standartiem, un līdz ar to veidojas negodīga konkurence ar vietējo produkciju;

F.  tā kā attiecībā uz zvejniekiem ir daudz starptautisku instrumentu, kas būtu jāratificē un jāīsteno, piemēram, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 188 par darbu zvejniecībā, Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) 2012. gada Keiptaunas nolīgums un SJO Starptautiskā konvencija par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F);

G.  tā kā 2017. gada 29. novembrī sniegtā zinātniskā ieteikuma Nr. 3/2017 “Food from the Oceans” (Pārtika no okeāniem) secinājumos ieteikts integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus visās Savienības politikas jomās un piemērot šo pašu pieeju citiem starptautiskajiem forumiem un atbalstot citus pasaules reģionus, lai līdzsvarotu ekonomiskos un ekoloģiskos mērķus, kas ir saistīti ar pārtikas ražošanu un jūras vidi,

1.  norāda — lai zivsaimniecības un akvakultūras produktus laistu tirgū, ES zivsaimniecības nozares dalībniekiem ir jāievēro plašs klāsts regulu un jāizpilda stingri kritēriji, cita starpā KZP noteikumi un sanitārie, darba, kuģu drošuma un vides standarti, kas visi ir nostiprināti ar režīmiem atbilstības nodrošināšanai; ir pārliecināts, ka minēto noteikumu apvienojums rada augstus produkcijas kvalitātes un ilgtspējas standartus, kuru ievērošanu pamatoti sagaida ES patērētāji;

2.  uzskata, ka trešo valstu zivsaimniecības un akvakultūras produktu atbilstība ES standartiem, kas attiecas uz vides un sociālo ilgtspēju, veicinātu ilgtspēju minētajās trešās valstīs un palīdzētu radīt godīgāku konkurenci ES produktu un trešo valstu produktu starpā;

3.  pauž bažas par to, ka šādu produktu imports ir pakļauts retākām kontrolēm, galvenokārt kontrolējot sanitāros standartus un Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas (NNN zveja) regulas(10) izpildi, un minētā regula ir izstrādāta tikai, lai nodrošinātu, ka produkta zvejā ir ievēroti piemērojamie noteikumi;

4.  uzsver — lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret importētiem un Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, kam vajadzētu būt ES zivsaimniecības politikas galvenajam mērķim, ES būtu jāpieprasa, lai visi importētie produkti atbilstu ES saglabāšanas un pārvaldības standartiem, kā arī ES tiesību aktos noteiktajām higiēnas prasībām; norāda, ka tas palīdzētu radīt godīgāku konkurenci un paaugstināt jūras resursu izmantošanas standartus trešās valstīs;

5.  uzskata, ka ES centieni saglabāt zivju krājumus un padarīt zivsaimniecību ilgtspējīgu saskaņā ar KZP nav savienojami ar zivsaimniecības un akvakultūras produktu importu no valstīm, kuras palielina savu zvejas jaudu, neievērojot ilgtspējas aspektu, un ir vienīgi ieinteresētas gūt īstermiņa peļņu;

6.  pauž bažas par to, ka atšķirīgi noteikumi par zivju laišanu tirgū rada diskriminējošu tirgu, kas negatīvi ietekmē ES zvejniekus un zivju audzētājus, tādēļ būtu jāpastiprina un jāuzlabo zivsaimniecības un akvakultūras produktu kontrole;

7.  uzskata, ka visās dalībvalstīs būtu jāveicina Kontroles regulas(11) piemērošana, lai to viendabīgā un saskaņotā veidā piemērotu gan ES produktiem, gan importētajiem produktiem visos piegādes ķēdes posmos, arī mazumtirdzniecības un ēdināšanas pakalpojumu posmā; norāda, ka tas attiecas arī uz noteikumiem par marķējumu;

Sanitārie standarti

8.  pauž bažas par to, ka Savienības noteiktā sistēma, ko izmanto trešo valstu kompetentās iestādes, lai pārbaudītu uz ES eksportēto zivsaimniecības produktu atbilstību sanitārajiem kritērijiem, nesniedz pietiekamas garantijas, ka šie kritēriji tiek vienmēr ievēroti;

9.  aicina Komisiju nodrošināt plašākas apmācības, lielāku tehnisko palīdzību un vairāk iespēju institucionālo spēju veidošanai, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm ievērot ES noteikumus; atbalsta tādas iniciatīvas kā Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta (DG SANTE) programma “Labāka apmācība nekaitīgākai pārtikai”, saskaņā ar kuru jaunattīstības valstu oficiālajā kontrolē iesaistītajiem darbiniekiem tiek organizēti apmācību kursi par ES standartiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem;

10.  uzsver, ka ir svarīgi importētajiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, arī barībai un barības ražošanai izmantotajām sastāvdaļām, visos aspektos stingri piemērot ES tiesību aktus sanitāro normu un inspekciju jomā (tostarp attiecībā uz pārtikas drošību, izsekojamību un profilaksi), kas ir ļoti svarīgi patērētāju aizsardzības aspekti; šajā sakarībā mudina Komisiju pastiprināt trešo valstu inspekciju programmu, pielāgojot Pārtikas un veterinārā biroja komandējumus, pirmām kārtām palielinot katrā komandējumā pārbaudīto uzņēmumu skaitu, lai iegūtu datus, kas labāk ataino patieso situāciju trešās valstīs;

11.  norāda, ka pat DG SANTE veiktās revīzijas liecina, ka dažas trešās valstis ne tuvu nenodrošina produktu atbilstību nepieciešamajiem sanitārajiem standartiem, vismaz attiecībā uz zvejas un pārstrādes kuģiem un refrižeratorkuģiem, un tas traucē ES robežkontroles punktos veikt sanitāro kontroli, lai pārbaudītu likumā noteikto sanitāro prasību izpildi;

12.  pauž satraukumu par novērojumiem, ka trešo valstu zvejas kuģiem, kas darbojas pie Rietumāfrikas krastiem, ir grūtības nodrošināt produktu izsekojamību un sanitāro standartu ievērošanu; uzskata, ka nevar pilnībā paļauties uz to sertifikātu patiesīgumu, kurus trešās valstis ir izsniegušas kuģiem un uzņēmumiem, kam atļauts eksports uz ES;

13.  uzskata, ka trešo valstu iespēja deleģēt citām izvēlētām trešām valstīm — pat piekrastes valstīm — tiesības izsniegt šādus sertifikātus ir pretrunā karoga valsts atbildības koncepcijai, uz ko balstās KZP un arī NNN zvejas regula, jo īpaši attiecībā uz tās karoga valsts atbildību, kura apstiprina nozvejas sertifikātu; uzskata, ka Komisijai būtu jāizbeidz prakse ļaut trešām valstīm deleģēt šādas tiesības citām valstīm;

14.  turklāt uzskata, ka kompetentajām iestādēm vismaz reizi gadā būtu jāveic zvejas kuģu sanitārā inspekcija;

Darba tiesības

15.  norāda, ka krasi atšķiras dalībvalstu slavējamie panākumi ar jūrniekiem saistīto darba konvenciju ratificēšanā un to ārkārtīgi sliktie rezultāti ar zvejniekiem saistīto konvenciju ratificēšanā, un mudina tās nekavējoties ratificēt attiecīgos instrumentus, cita starpā SDO Konvenciju Nr. 188, Keiptaunas nolīgumu un SJO Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F);

16.  apsveic sociālos partnerus par Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 155. panta sekmīgo izmantošanu, lai risinātu sarunas par Padomes Direktīvu (ES) 2017/159(12), ar ko tiek daļēji īstenota SDO Konvencija Nr. 188, vienlaikus paužot nožēlu, ka tā neattiecas uz pašnodarbinātajiem zvejniekiem; mudina Komisiju pabeigt šo procesu, iesniedzot priekšlikumu par papildu direktīvu, kas ietvertu izpildes panākšanas noteikumus, kā tas darīts kuģošanas jomā;

17.  šajā sakarībā mudina Komisiju sākt procedūras LESD 155. panta izmantošanai attiecībā uz STCW-F, lai uzlabotu drošību jūrā zvejas nozarē, kas ir plaši atzīta par vienu no visbīstamākajiem arodiem pasaulē;

18.  atbalsta nemitīgos centienus uzlabot ES zivsaimniecības politiku, lai to padarītu ilgtspējīgāku vides ziņā, nodrošinot piekrastes kopienu ilglaicīgu pastāvēšanu un uzturvielām bagātas pārtikas avotu; salīdzinājumam norāda uz to, ka ES tirgus ir aizvien vairāk atvērts zivsaimniecības produktiem no trešām valstīm, kurās pārvaldības režīms nav tik stingrs; uzskata, ka līdz ar to zivsaimniecības politika un tirdzniecības politika nav saskaņotas;

Tirdzniecības politika

19.  pauž nožēlu par to, ka Komisija dažkārt dod pretrunīgus signālus trešām valstīm, piemēram, apspriežot brīvās tirdzniecības nolīgumus (BTN) ar valstīm, kas ir provizoriski noteiktas par noteikumus neievērojošām valstīm saskaņā ar NNN zvejas regulu vai Neilgtspējīgas zvejas regulu, vai citādi paplašinot to piekļuvi ES tirgum(13);

20.  aicina Komisiju nodrošināt Savienības tirdzniecības un zivsaimniecības politikas ciešu koordināciju, arī sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, kas ietver ar zivsaimniecībām saistītus jautājumus; uzskata, ka ir svarīgi analizēt BTN ekonomisko un sociālo ietekmi uz ES zivsaimniecības produktiem, vajadzības gadījumā ieviest piemērotus aizsardzības pasākumus un noteikt konkrētus zivsaimniecības produktus par sensitīviem;

21.  uzskata, ka ES kā pasaulē lielākā zivsaimniecības produktu importētāja kopā ar citām lielākajām zivju importētājvalstīm ir politiski atbildīga par to, lai Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) tirdzniecības noteikumi atbilstu pēc iespējas augstākiem vispārējiem zivsaimniecības pārvaldības un saglabāšanas standartiem; šajā nolūkā aicina Komisiju nodrošināt, ka ES divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos tiek nostiprināta taisnīga, pārredzama un ilgtspējīga zivju tirdzniecība;

22.  uzstāj, ka BTN un citos daudzpusējos nolīgumos ar tirdzniecības noteikumiem, par kuriem Komisija risina sarunas, ir jāiekļauj pastiprinātas ilgtspējīgai attīstībai veltītas sadaļas, kurās pievērsta uzmanība konkrētiem zivsaimniecības jautājumiem un kurās:

   ir skaidri pastiprinātas NNN zvejas regulas prasības un trešai valstij uzlikts pienākums sākt procedūru nolūkā nepieļaut NNN zvejā iegūtu zivju nonākšanu tās tirgū, lai novērstu to nonākšanu ES netiešā ceļā;
   ir pieprasīts, lai trešā valsts ratificētu un efektīvi īstenotu galvenos starptautiskos zivsaimniecības instrumentus, piemēram, ANO Jūras tiesību konvenciju, ANO Nolīgumu par zivju krājumiem, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Nolīgumu par ostas valsts pasākumiem un FAO atbilstības nolīgumu, un ievērotu attiecīgo reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) standartus;

23.  prasa rūpīgi apsvērt tālāko reģionu intereses, slēdzot ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus vai tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm, vajadzības gadījumā paredzot sensitīvu produktu izslēgšanu;

24.  aicina Komisiju, sagatavojot vienošanos par stāvokli pēc Brexit, noteikt, ka Apvienotās Karalistes piekļuve ES zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgum ir atkarīga no ES kuģu piekļuves Lielbritānijas ūdeņiem un KZP piemērošanas;

25.  aicina Komisiju ierosināt grozījumu VPS regulai(14) nolūkā pievienot svarīgus zivsaimniecības instrumentus, piemēram, ANO Jūras tiesību konvenciju, ANO Nolīgumu par zivju krājumiem, FAO atbilstības nolīgumu un FAO Nolīgumu par ostas valsts pasākumiem, kā vienus no instrumentiem, kas ir jāratificē un jāpiemēro, kā arī iekļaut noteikumus, kuri ļautu apturēt VPS+ statusu gadījumos, ja minēto instrumentu noteikumi nav piemēroti;

26.  uzsver — lai novērstu trūkumus BTN tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanā un nostiprinātu minētos noteikumus, tajos būtu jāiekļauj saistošs strīdu izšķiršanas mehānisms (ietverot savstarpējas valdību konsultācijas, grupas procedūru, sabiedrības piekļuvi dokumentiem un apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību), ko papildinātu iespēja piemērot sankcijas, ja netiek ievērotas starptautiskās saistības;

27.  pauž satraukumu par Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā Nr. 19/2017 aprakstītajām muitas kontroles nepilnībām un trūkumiem un mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk īstenot ziņojumā paustos ieteikumus;

28.  norāda, ka papildus vispārējām prasībām par nefinanšu informācijas atklāšanu, kuras jāievēro lieliem uzņēmumiem, divās problemātiskās nozarēs — kokmateriālu un konflikta zonās iegūtu izrakteņu nozarē — ir noteiktas papildu prasības visu lielumu dalībniekiem (arī MVU) attiecībā uz pastiprinātiem pienācīgas pārbaudes pienākumiem, kas jāizpilda visā uzraudzības ķēdē; uzskata, ka zivsaimniecības produktiem nāktu par labu līdzīgi pienākumi, un mudina Komisiju pārbaudīt iespējas ieviest pienācīgas pārbaudes prasības attiecībā uz šiem produktiem;

Tirdzniecības standarti

29.  norāda — lai gan Regulas (ES) Nr. 1379/2013 noteikumi par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju attiecas uz visiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, noteikumi par patērētājiem paredzēto marķējumu attiecas tikai uz salīdzinoši nelielu produktu grupu, kas neietver sagatavotus, konservētus vai pārstrādātus produktus; uzskata, ka būtu jāuzlabo patērētājiem domātā informācija arī par šiem produktiem, iekļaujot papildu obligātu informāciju uz to etiķetes; uzskata, ka šo produktu marķējums ir jāuzlabo, lai informētu patērētājus un nodrošinātu zivsaimniecības un akvakultūras produktu izsekojamību;

30.  aicina Komisiju veicināt informācijas kampaņas par ES zvejnieku un zivju audzētāju centieniem nodrošināt ilgtspēju, uzsverot augstos kvalitātes standartus, ko paredz ES tiesību akti, salīdzinājumā ar trešo valstu standartiem;

31.  uzskata, ka kopīgās zivsaimniecības politikas un citu ES tiesību aktu stingra ievērošana nodrošina ES flotes atbilstību augstiem standartiem vides, higiēnas, sanitārajā un sociālajā jomā, un tādēļ mudina Komisiju nekavējoties pārbaudīt iespēju izveidot marķējumu ES zivsaimniecības produktu apzīmēšanai;

32.  pauž pārliecību, ka Eiropas patērētāji bieži vien izdarītu citu izvēli, ja būtu labāk informēti par pārdošanā esošo produktu patieso raksturu, ģeogrāfisko izcelsmi, kvalitāti un ražošanas vai nozvejas apstākļiem;

33.  uzskata, ka uz zivsaimniecības produktu etiķetēm būtu obligāti jānorāda arī produktu nozvejojušā kuģa karoga valsts;

34.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija nesen sākusi pirms vairākiem desmitiem gadu pirmoreiz pieņemto tirdzniecības standartu izvērtēšanu, lai noteiktu, kuri standarti būtu jāpiemēro, ņemot vērā mūsdienu tirdzniecības praksi un pieejamās tehnoloģijas produktu izsekojamības nodrošināšanai;

Kontroles režīms

35.  uzskata, ka kontroles režīmu veidojošās trīs regulas ir līdzsvarots tiesību aktu kopums un palīdzējušas nozīmīgi uzlabot zvejniecības pārvaldību ES;

36.  uzteic Komisiju par to, kā tā ir panākusi NNN zvejas regulas izpildi attiecībā uz trešām valstīm, parādot, ka ES kā atbildīga tirgus valsts var ārkārtīgi ietekmēt pasaules zvejniecības; mudina Komisiju arī turpmāk izdarīt spiedienu uz citām tirgus valstīm, lai tās īstenotu pasākumus nolūkā nepieļaut NNN zvejā nozvejotu zivju nonākšanu to tirgū;

37.  vērš uzmanību uz nesen pilsoniskās sabiedrības publicēto ziņojumu, kurā analizēta jūras produktu plūsma uz ES valstīm kopš 2010. gada, kad stājās spēkā NNN zvejas regula, un kurš rāda, kā kontroles nepilnības attiecībā uz dalībvalstu importu no trešām valstīm un nevienādi noteikumi var ļaut ES tirgū nonākt neatbilstīgiem produktiem; tāpēc aicina dalībvalstis, tranzītvalstis un galamērķa valstis uzlabot koordināciju, lai nodrošinātu, ka zivju importam izsniegtie nozvejas sertifikāti tiek rūpīgāk pārbaudīti; uzskata, ka ir sevišķi svarīgi pieņemt saskaņotu un koordinētu Eiropas mēroga datorizētu sistēmu, kas varētu atvieglināt zivju importa kontroli dalībvalstīs;

38.  uzskata, ka Komisija un dažas dalībvalstis nav stingri īstenojušas visas trīs regulas un nav panākušas to izpildi, kā atzīts Komisijas, Revīzijas palātas un neatkarīgu novērotāju sniegtajos dokumentos;

39.  uzskata, ka papildus NNN zvejas regulas piemērošanai ir stingrāk lejupēji jākontrolē šādu zivju tirdzniecība, galvenokārt veicot stingrākas revīzijas dalībvalstīs un uzņēmumos, kurus tur aizdomās par nelegāli nozvejotu produktu piegādi;

40.  prasa Komisijai izmantot visos tai pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu, ka visas valstis, kas uz ES eksportē zivsaimniecības un akvakultūras produktus, piemēro stingru politiku krājumu saglabāšanai; mudina to sadarboties ar šīm valstīm visos atbilstīgajos forumos un jo īpaši reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās;

41.  konstatē, ka īstenošanas kļūdas ir pieļautas vairākos aspektos un ietver:

   nevienmērīgu sankciju līmeni un punktu sistēmas neīstenošanu dažādās dalībvalstīs;
   sankcijas, kas ne vienmēr ir pietiekami atturošas, efektīvas vai samērīgas, lai nepieļautu pārkāpumu atkārtošanos;
   datu vākšanu nepietiekamā apmērā dalībvalstīs un nepietiekamu apmaiņu ar datiem starp dalībvalstīm, jo īpaši kopējas un savietojamas datu bāzes trūkuma dēļ;
   sliktu zivju izsekojamību, arī šķērsojot valstu robežas;
   sliktu svēršanas prakses kontroli;
   būtiskas atšķirības importēto produktu pārbaudē un ievešanas vietās veiktajā pārbaudē, arī attiecībā uz nozvejas sertifikātiem;
   to, ka dalībvalstīs netiek piemērota skaidra un vienota būtisku pārkāpumu definīcija;

42.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai pēc importēta produkta noraidīšanas vienas dalībvalsts ostā tas nevarētu nonākt ES tirgū no citas ostas citā dalībvalstī;

43.  piekrīt, ka konkrētus kontroles režīma regulējuma noteikumus var dažādi interpretēt un tas ir traucējis vienotai īstenošanai, taču uzskata, ka ar pietiekamu atvērtību un politisko gribu Komisija un dalībvalstis varētu pastiprināt centienus nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu saskaņotāku īstenošanu, piemēram, izmantojot vadlīnijas un interpretāciju;

44.  norāda, ka šajā nolūkā, reformējot KZP, tika izveidota Ekspertu grupa jautājumos par Eiropas Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmas saistību izpildi, to paredzot par forumu atklātām un nekritiskām dalībnieku diskusijām par nepilnībām, un pauž nožēlu par to, ka šī grupa līdz šim nav šādi darbojusies;

45.  uzskata, ka ir jādara vēl daudz vairāk, lai mudinātu pilnībā īstenot kontroles režīmu, cita starpā panākt, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem, dalībvalstis labāk ziņo par veiktajiem pasākumiem un notiek informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un ar Komisiju;

46.  uzstājīgi aicina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai mudinātu dalībvalstis pilnībā īstenot kontroles režīma noteikumus, tostarp attiecīgā gadījumā apturot līdzekļu izmaksu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda;

47.  atkārtoti uzsver 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošanu Eiropā(15) izklāstītos secinājumus, ka jebkādai Kontroles regulas vai NNN zvejas regulas pārskatīšanai ir jābūt mērķtiecīgai un jākoncentrējas tikai uz tiem aspektiem, kas kavē efektīvu un vienmērīgu kontroli visās Savienības dalībvalstīs;

48.  prasa paplašināt Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (EFCA) pilnvaras, tās attiecinot arī uz zivsaimniecības nolīgumos paredzētajām kuģu pārbaudēm, tostarp pamatojoties uz sadarbību ar parakstītājvalsts kompetentajām iestādēm, un piešķirt EFCA resursus, kas vajadzīgi pārbaužu veikšanai;

49.  pauž dziļu nožēlu par Komisijas lēmumu sākt visa kontroles režīma pamatīgu pārskatīšanu, neveicot pienācīgu sabiedrisko apspriešanu ne par NNN zvejas regulas īstenošanu, ne EFCA pilnvarām, ne arī visas paketes pārskatīšanu, kā to prasa labāka regulējuma vadlīnijas; uzskata, ka oficiāla sabiedriskā apspriešana par visiem minētajiem elementiem pirms pārskatīšanas priekšlikuma iesniegšanas ļautu visām ieinteresētajām personām dot pietiekamu ieguldījumu šā KZP vissvarīgākā pīlāra pārskatīšanā;

50.  stingri uzstāj, ka pārskatīšana nedrīkst vājināt pašreizējos pasākumus, bet tai drīzāk būtu jāuzlabo un jānostiprina vienlīdzīgi konkurences apstākļi zvejniecības kontrolē, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt kopējās zivsaimniecības politikas kopējo dimensiju;

51.  uzstāj, ka pārskatītā kontroles režīma pamatprincipu vidū ir jābūt:

   ES mēroga standartiem un normām attiecībā uz inspekcijām jūrā, ostā un visā uzraudzības ķēdē;
   pilnīgai zivju izsekojamībai visas uzraudzības ķēdes garumā no kuģa līdz galīgajam pārdošanas punktam;
   pilnīgiem datiem par visu nozares dalībnieku nozveju, arī attiecībā uz kuģiem, kuru garums nesasniedz 10 m, un atpūtas zvejniekiem;
   vienlīdzīgam sankciju līmenim visās dalībvalstīs;
   kopīgai pārkāpuma definīcijai;
   līdzvērtīgai punktu sistēmas piemērošanai visās dalībvalstīs;
   pietiekami atturošām, efektīvām un samērīgām sankcijām;
   Komisijai un dalībvalstīm pieejamai sistēmai, kas paredzēta, lai apmainītos ar visu informāciju par konstatētajiem pārkāpumiem un to saistībā veiktajiem juridiskajiem un tiesiskajiem pasākumiem;
   pilnīgai pieejamo tehnoloģiju uzlabojumu apgūšanai un spējai apgūt turpmāk izstrādātās tehnoloģijas bez vajadzības grozīt tiesību aktus;
   Komisijas un dalībvalstu, un attiecīgā gadījumā dalībvalstu reģionu pienākumu nepārprotamai noteikšanai;
   Kontroles regulas nereģionalizēšanai;

52.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu par Kontroles regulas grozīšanu;

53.  uzstāj, ka NNN zvejas regulas noteikumus un principus nedrīkst nekādā ziņā mainīt vai mīkstināt, ņemot vērā šīs regulas milzīgos panākumus un ietekmi uz zivsaimniecībām visā pasaulē;

54.  uzstāj, ka trešo valstu iekļaušanai NNN zvejas regulā paredzētajos provizoriskās noteikšanas, noteikšanas un sarakstā iekļaušanas procesos nedrīkst būt nekādas politiskas sekas un ka izņemšana no saraksta var tikt pamatota tikai ar to, ka attiecīgā valsts ir pilnībā īstenojusi uzlabojumus, kurus Komisija uzskatījusi par nepieciešamiem;

55.  uzskata, ka būtu jānostiprina EFCA loma, lai tā varētu vairāk iesaistīties Kontroles regulas un NNN zvejas regulas piemērošanā, tostarp datu pārbaudē un kontrolpārbaudē visā uzraudzības ķēdes garumā, Komisijas un dalībvalstu veikto inspekciju plānošanā un koordinēšanā un nozvejas sertifikātu pārbaudē;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.
(2) Padomes 2009. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.).
(3) Padomes 2008. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999; OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regula (ES) 2017/2403 par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008 (OV L 347, 28.12.2017., 81. lpp.).
(5) OV L 354, 28.12.2013., 1. lpp.
(6) OV L 139, 30.4.2004., 206. lpp.
(7) OV L 316, 14.11.2012., 34. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0195.
(9) OV C 351 E, 2.12.2011., 119. lpp.
(10) Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008.
(11) Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009.
(12) OV L 25, 31.1.2017., 12. lpp.
(13) Regula (ES) Nr. 1026/2012.
(14) Regula (ES) Nr. 978/2012 (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.).
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0407.


Pārtikas un lauksaimniecības nākotne
PDF 255kWORD 86k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par pārtikas un lauksaimniecības nākotni (2018/2037(INI))
P8_TA(2018)0224A8-0178/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. novembra paziņojumu par pārtikas un lauksaimniecības nākotni (COM(2017)0713),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 38. un 39. pantu, ar ko nosaka kopīgu lauksaimniecības politiku (KLP) un tās mērķus,

–  ņemot vērā LESD 40. un 42. pantu, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju (TKO) un kas nosaka, ciktāl noteikumi par konkurenci attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību,

–  ņemot vērā LESD 13. pantu,

–  ņemot vērā LESD 349. pantu, ar ko nosaka tālāko reģionu statusu un nosacījumus Līgumu piemērošanai šiem reģioniem,

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2393, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, un (ES) Nr. 652/2014, ar ko paredz noteikumus tādu izdevumu pārvaldībai, kuri attiecas uz pārtikas apriti, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu(1) (Omnibus regulu),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2018. gada 19. martā publicēto informatīvo dokumentu par KLP nākotni,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai(3), un Komisijas 2017. gada 10. oktobra ziņojumu par dalībvalstu rīcības plāniem un par progresu, īstenojot Direktīvu 2009/128/EK par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu (COM(2017)0587),

–  ņemot vērā tā 2018. gada 6. februāra lēmumu par Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašās komitejas izveidi, tās pienākumiem, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku(4),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašos ziņojumus: Nr. 16/2017 "Lauku attīstības plānošana: tai jābūt mazāk sarežģītai un vairāk uzmanības jāveltī rezultātiem" un Nr. 21/2017 "Zaļināšana: "sarežģītāka ienākumu atbalsta shēma, kas vēl nav efektīva vides aizsardzības ziņā",

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 28. jūnija pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni (COM(2017)0358),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 14. februāra paziņojumu "Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada"(COM(2018)0098),

–  ņemot vērā 2016. gada Eiropas konferencē par lauku attīstību izdoto Korkas deklarāciju 2.0 "Labāka dzīve lauku teritorijās",

–  ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par ES aitkopības un kazkopības nozares pašreizējo stāvokli un turpmākajām perspektīvām(5),

–  ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par Eiropas stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai — proteīnaugu un pākšaugu ražošanas veicināšana Eiropas lauksaimniecības nozarē(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par nākamo DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada(7),

–  ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par ES biškopības nozares perspektīvām un izaicinājumiem(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju "Pašreizējā lauksaimniecības zemes koncentrācija Eiropas Savienībā — "kā atvieglot zemes pieejamību lauksaimniekiem?"(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par sievietēm un viņu lomu lauku apvidos(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par KLP instrumentiem cenu svārstīguma mazināšanai lauksaimniecības tirgos(11),

–  ņemot vērā 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par veidiem, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par inovācijas un ekonomiskās attīstības veicināšanu Eiropas lauku saimniecību turpmākajā pārvaldībā(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 7. jūlija rezolūciju par ES piena nozares perspektīvām — piena nozares tiesību aktu kopuma īstenošanas pārskatīšana(14),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Kopējās lauksaimniecības politikas iespējamā pārveidošana"(15),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu "KLP pēc 2020. gada"(16),

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), no kuriem lielākā daļa atbilst KLP,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupas 2016. gada novembra ziņojumu "Tirgus darbības rezultātu uzlabošana: lauksaimnieku stāvokļa uzlabošana piegādes ķēdē" un tā secinājumus,

–  ņemot vērā 2015. gadā notikušajā ANO 21. klimata pārmaiņu konferencē pieņemto Parīzes nolīgumu, un jo īpaši Eiropas Savienības uzņemtās saistības kā "nacionāli noteiktus devumus" (NND), lai sasniegtu nolīguma vispasaules mērķus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. decembra ziņojumu par īpašu pasākumu shēmas īstenošanu lauksaimniecībā par labu Savienības tālākajiem reģioniem (POSEI) (COM(2016)0797),

–  ņemot vērā 2016. gadā paziņoto (COM(2016)0316) vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR), kas ir uzskatāms par instrumentu, kurš palīdz uzņēmumiem un iedzīvotājiem baudīt ES vides tiesību un vides rīcībpolitikas labvēlīgo iedarbību, pateicoties labākai īstenošanai,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A8-0178/2018),

A.  tā kā Komisijas paziņojumā par pārtikas un lauksaimniecības nākotni ir atzīts, ka kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir viena no vecākajām un integrētākajām politikas jomām ES un ir stratēģiski nozīmīga politika pasaules līmenī, un ka KLP būtu jāveido tā, lai ES lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēm dotu iespēju reaģēt uz pamatotām iedzīvotāju prasībām ne tikai saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, nekaitīgumu, kvalitāti un ilgtspēju, bet arī saistībā ar vides aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu aizsardzību, rīcību klimata pārmaiņu jomā, lauku attīstību, veselību un augstiem dzīvnieku labturības standartiem, kā arī nodarbinātību;

B.  tā kā ir acīmredzams, ka KLP ir jāreformē, lai tā labāk reaģētu gan uz savas galvenās mērķa grupas, proti, lauksaimnieku, vajadzībām, gan uz iedzīvotāju vajadzībām kopumā;

C.  tā kā KLP ir sevišķi svarīga visā Eiropā apmēram 12 miljoniem lauku saimniecību;

D.  tā kā lauksaimniecības zeme veido 47 % no Eiropas teritorijas un Eiropas Savienībā ir 22 miljoni lauksaimnieku un lauksaimniecībā nodarbināto;

E.  tā kā KLP mērķiem vajadzētu būt nodrošināt pārtikas nekaitīgumu un suverenitāti, kā arī ES lauksaimniecības sistēmu un teritoriju izturētspēju un ilgtspēju;

F.  tā kā Eiropas Savienības daudzfunkcionālas un dažādotas lauksaimniecības un mežsaimniecības, kas rada darbvietas un ir taisnīga, vispārējais mērķis, kuru virza ilgtspējīga lauksaimniecības prakse un kurš ļauj saglabāt dzīvotspējīgas, pieejamas un nākamajām paaudzēm nododamas ģimenes saimniecības, joprojām ir galvenais priekšnoteikums, lai sniegtu pozitīvu papildu ieguvumu un sabiedriskos labumus (pārtikas un nepārtikas preces, kā arī pakalpojumus), ko pieprasa Eiropas iedzīvotāji;

G.  tā kā ir jāaptur pašreizējā varas koncentrācija lielo izplatīšanas uzņēmumu un lielo ražotāju rokās un ir jāmaina šīs varas sadalījums;

H.  tā kā izmaiņas spēkā esošajā KLP jāveic, pamatojoties uz stratēģiskiem mērķiem — palielināt konkurētspēju un nodrošināt labu un nekaitīgu pārtiku;

I.  tā kā KLP vairāk nekā 25 gadus ir bijusi pakļauta regulārām reformām, ko noteica Eiropas lauksaimniecības atvēršana starptautiskajiem tirgiem un jaunu problēmu rašanās, piemēram, vides un klimata jomā; tā kā šajā nepārtrauktajā pielāgošanās procesā ir vajadzīga turpmāka virzība, lai KLP vienkāršotu, modernizētu un pārorientētu ar mērķi nodrošināt lauksaimnieku ienākumus un to, ka tā efektīvāk reaģē uz visas sabiedrības gaidām, jo īpaši pārtikas kvalitātes un nodrošinājuma, klimata pārmaiņu, sabiedrības veselības un nodarbinātības jomā, vienlaikus nodrošinot politikas noteiktību un finansiālu drošību nozarei, lai panāktu ilgtspēju lauku apvidos, risinātu problēmas saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, veicinātu Eiropas klimata un vides mērķu sasniegšanu, kā arī palielinātu ES pievienoto vērtību;

J.  tā kā, lai arī Komisijas paziņojuma par KLP pašreizējo reformu nosaukumā ir atsauce uz pārtikas un lauksaimniecības nākotni, tā nav sniegusi nekādu nodrošinājumu attiecībā uz KLP budžeta saglabāšanu, un ir būtiski nepieciešams risināt šo jautājumu pirms paredzamo tiesību aktu priekšlikumu iesniegšanas; tā kā šiem tiesību aktu priekšlikumiem jānodrošina, lai netiktu izraisīta KLP atkārtota nacionalizācija, netiktu radīts kaitējums pareizai vienotā tirgus darbībai un tiktu nodrošināta patiesa vienkāršošana atbalsta saņēmējiem ne tikai ES līmenī, bet arī dalībvalstu, reģionu, vietējā un lauku saimniecību līmenī, un elastīgums un juridiska noteiktība lauksaimniekiem un mežu īpašniekiem, vienlaikus nodrošinot, ka vērienīgie vides mērķi un jaunās KLP mērķi tiek izpildīti, neradot jaunus ierobežojumus dalībvalstīm un tādējādi jaunu sarežģītības pakāpi, kas kavētu valstu stratēģiju īstenošanu;

K.  tā kā jaunam īstenošanas modelim būtu jānodrošina tieša saikne starp Eiropas Savienību un Eiropas lauksaimniekiem;

L.  tā kā KLP ir jāuzņemas svarīga nozīme, lai uzlabotu nozares ilgtermiņa produktivitāti un konkurētspēju un sekmētu stagnācijas pārvarēšanu un mazinātu mainību lauku saimniecību ienākumos, kuri vidēji joprojām ir zemāki nekā pārējā ekonomikā, neraugoties uz ražošanas koncentrāciju un intensifikāciju un produktivitātes pieaugumu;

M.  tā kā tiešie maksājumi nodrošina pirmo būtisko stabilitātes līmeni un drošības tīklu lauku saimniecības ienākumiem, jo tie veido ievērojamu daļu no lauksaimniecības gada ienākumiem — līdz pat 100 % no lauku saimniecības ieņēmumiem dažos reģionos; tā kā ar šiem maksājumiem arī turpmāk jāsekmē lauksaimnieku konkurētspēja vienlīdzīgos konkurences apstākļos ar trešām valstīm;

N.  tā kā jaunas lauku pievienotās vērtību ķēdes bioekonomikā var nodrošināt labas izaugsmes un nodarbinātības iespējas lauku apvidos;

O.  tā kā tiešajiem maksājumiem jābūt mērķtiecīgāk vērstiem uz lauksaimniekiem, jo tieši viņi nodrošina mūsu lauku reģionu stabilitāti un nākotni un saskaras ar ekonomiska rakstura tirgus riskiem;

P.  tā kā pēdējos dažos gados lauksaimnieki ir saskārušies ar pastiprinātu cenu nestabilitāti, ko atspoguļo cenu svārstības pasaules tirgos, un nenoteiktību, ko izraisījušas makroekonomiskās pārmaiņas, ārējā politika, piemēram, tirdzniecības, politiskie un diplomātiskie jautājumi, sanitārās krīzes, pārpalikums atsevišķās Eiropas nozarēs, klimata pārmaiņas un biežāki ekstremāli laika apstākļi ES;

Q.  tā kā Vidusjūras reģionu nozarēm īpaši paredzētiem instrumentiem būtu jāpaliek I pīlārā;

R.  tā kā ir būtiski nodrošināt elastīgus un apstākļiem atbilstošus rīkus, kas ļautu jutīgām un stratēģiski nozīmīgām nozarēm pārvarēt strukturālās pārmaiņas, piemēram, Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES iespējamo ietekmi vai ar ES galvenajiem partneriem noslēgto divpusējo tirdzniecības nolīgumu ietekmi;

S.  tā kā augļu un dārzeņu, vīnkopības un biškopības nozaru stratēģijas arī turpmāk būtu obligāti piemērojamas ražotājvalstīm, un būtu jāsaglabā šo instrumentu un noteikumu īpašās iezīmes;

T.  tā kā ir būtiski reģionos un visās ES dalībvalstīs nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, taisnīgas cenas un pienācīgu dzīves līmeni visiem lauksaimniekiem, nodrošinot pieņemamas cenas iedzīvotājiem un patērētājiem un lauksaimnieciskās darbības veikšanu visā Savienības teritorijā, tostarp apgabalos, kuros ir dabiski ierobežojumi; tā kā ir būtiski veicināt kvalitatīvas pārtikas un veselīga un ilgtspējīga uztura patēriņu un piekļuvi tam, vienlaikus izpildot saistības attiecībā uz sociālo un vides ilgtspēju, rīcību klimata pārmaiņu jomā, veselību, dzīvnieku un augu veselību un labturību un lauku apvidu līdzsvarotu attīstību;

U.  tā kā ūdens un lauksaimniecība ir cieši saistītas jomas un ūdens ilgtspējīga apsaimniekošana lauksaimniecības nozarē ir būtiska, lai garantētu labu kvalitāti un pietiekamu pārtikas ražošanu un lai nodrošinātu ūdens resursu saglabāšanu;

V.  tā kā KLP ir vajadzīgi piemēroti instrumenti, lai risinātu jautājumu par lauksaimniecības neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un vienlaikus samazinātu spiedienu uz saldūdens rezervēm, ko izraisa šī nozare, uz kuru attiecas 50 % no ES saldūdens patēriņa;

W.  tā kā vajadzīga atjaunināta, vienkāršāka un taisnīgāka maksājumu sistēma, lai panāktu lielāku taisnīgumu un leģitimitāti;

X.  tā kā pašreizējā KLP trūkst instrumentu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu gados vecākiem lauksaimniekiem pienācīgus ienākumus, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi;

Y.  tā kā trūkst atbilstīgu instrumentu, kas veicinātu uzņēmumu nodošanu no vecākās lauksaimnieku paaudzes jaunajai paaudzei;

Z.  tā kā saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas 2018. gada marta informatīvo dokumentu par KLP nākotni 2010. gadā uz katriem 100 lauku saimniecību vadītājiem, kas vecāki par 55 gadiem, bija 14 lauku saimniecību vadītāji, kas jaunāki par 35 gadiem, bet šis skaitlis 2013. gadā samazinājās līdz 10,8; tā kā laikposmā no 2004. gada līdz 2013. gadam ES lauksaimnieku vidējais vecums no 49,2 gadiem palielinājās līdz 51,4 gadiem; tā kā mazākās lauku saimniecības bieži vien apsaimnieko vecāki lauksaimnieki;

AA.  tā kā pieaugošā pasaules tirdzniecība rada jaunas iespējas un jaunus uzdevumus, kas cita starpā saistīti ar vidi, klimata pārmaiņām, ūdeņu aizsardzību, lauksaimniecības zemes trūkumu un zemes noplicināšanos, un tādēļ prasa pielāgot starptautiskās tirdzniecības noteikumus, lai nodrošinātu kopējus vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kuru pamatā ir godīgi un ilgtspējīgi nosacījumi preču un pakalpojumu apmaiņai pasaulē, kā arī atjauninātus un efektīvus tirdzniecības aizsardzības mehānismus saskaņā ar spēkā esošajiem ES sociālajiem, ekonomiskajiem, vides, veselības, sanitārajiem, fitosanitārajiem un dzīvnieku labturības standartiem;

AB.  tā kā šādi augsti standarti ir jāsaglabā un jāveicina visā pasaulē, jo īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ietvaros, Eiropas ražotāju un patērētāju interešu aizsardzības nolūkā ietverot Eiropas standartus tirdzniecības nolīgumos par importu;

AC.  tā kā aptuveni 80 % no ES nepieciešamā proteīna tiek importēti no trešām valstīm un līdz šim KLP nav īstenota pienācīga stratēģija proteīna jomā;

AD.  tā kā, lai gan galvenās uzmanības pievēršana gan resursus taupošu produktu, gan procesu inovācijas pētniecībai un attīstībai ir jāvērtē atzinīgi, tomēr vairāk jācenšas pilnveidot pētniecības spējas un infrastruktūra, kas vajadzīga, lai pārvērstu pētījumu rezultātus pārtikas ražošanas un ilgtspējīgas lauksaimniecības un mežsaimniecības praksē, un jāsekmē daudzu dalībnieku pieeja, kurā galvenā nozīme piešķirta lauksaimniekiem un ko veicina neatkarīgi, pārredzami un pietiekami finansēti ES līmeņa lauksaimniecības papildināšanas pakalpojumi visās dalībvalstīs un reģionos, kā arī zināšanu apmaiņa un apmācību pakalpojumi dalībvalstu līmenī;

AE.  tā kā tiešo ieguldījumu atbalstam jābūt mērķtiecīgāk vērstam uz divējādām ekonomikas un vides prasībām un tajā jāņem vērā pašu lauku saimniecību vajadzības;

AF.  tā kā Eiropas Savienība ir izstrādājusi vairākas kosmosa programmas (EGNOS un Galileo) un zemes novērošanas programmu (Copernicus), kuru potenciāls attiecībā uz KLP īstenošanas uzraudzības veicināšanu un attiecībā uz pāreju no Eiropas lauksaimniecības uz precīzo lauksaimniecību un uz saimniecību veiktspēju gan vides, gan ekonomikas ziņā ir maksimāli jāizmanto;

AG.  tā kā lielākā daļa pētījumu biotehnoloģijas jomā patlaban tiek veikti ārpus ES, un tajos galvenā uzmanība tiek veltīta agroekonomikas jautājumiem, kas nav raksturīgi ES nozarei, tādējādi radot iespējamus ieguldījumu un prioritāšu zaudējumus;

AH.  tā kā, ņemot vērā neseno pieredzi, dabisko procesu izmantošana un veicināšana ražīguma un izturētspējas palielināšanas nolūkā visticamāk samazinās ražošanas izmaksas;

AI.  tā kā konkurētspējīgai lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības nozarei joprojām jāpiešķir liela nozīme, lai sasniegtu ES vides un klimata jomas mērķus, kas izklāstīti starptautiskos nolīgumos, piemēram, COP 21 un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, paredzot lauksaimniekiem stimulus un atlīdzību par viņu ieguldījumu, kā arī sniedzot atbalstu lauksaimniekiem, samazinot nevajadzīgu regulatīvo un administratīvo slogu saistībā ar pasākumiem, ko tie veic;

AJ.  tā kā zemeslodes virsmas vidējās temperatūras paaugstināšanās, kas paredzēta 21. gadsimtā, un tās tūlītējā ietekme uz klimatiskajiem apstākļiem rada vajadzību izveidot ekoloģiski ilgtspējīgu pārtikas sistēmu, kas garantē drošu un daudzveidīgu ražošanu, vienlaikus neuzliekot Savienībai saistības citos tirgos;

AK.  tā kā ir svarīgi, lai turpmākā KLP atbilstu ilgtspējīgas attīstības mērķiem, Parīzes nolīgumam un ES politikas virzieniem, jo īpaši ilgtspējības, vides, klimata, sabiedrības veselības un pārtikas jomā;

AL.  tā kā lauksaimniecība ir viena no tām ekonomikas nozarēm, no kurām tiek sagaidīts, ka tās palīdzēs sasniegt 2030. gada mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni saskaņā ar Kopīgo centienu regulu;

AM.  tā kā mazie lauksaimnieki veido aptuveni 40 % no ES lauku saimniecībām, taču saņem tikai 8 % KLP subsīdiju;

AN.  tā kā 17 IAM ir noteikti jauni, skaidri uzdevumi KLP pēc 2020. gada;

AO.  tā kā KLP ir pakāpeniski integrēti mērķi vides jomā, nodrošinot, ka tās noteikumi ir saderīgi ar vides aizsardzības prasībām, kas noteiktas ES tiesību aktos, un panākot, ka lauksaimnieki pilda šīs prasības, kā arī nodrošinot, ka tās noteikumi veicina ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi, kas ir labvēlīga videi un bioloģiskajai daudzveidībai;

AP.  tā kā piesātināto tauku un sarkanās gaļas patēriņš Savienībā ievērojami pārsniedz ieteikto uzturvērtību uzņemšanu un pārtikas ražošanas nozare joprojām ievērojami sekmē siltumnīcefekta gāzu un slāpekļa emisiju;

AQ.  tā kā slēgtie ražošanas cikli — ražošana, pārstrāde un iepakošana, ko veic vienā un tajā pašā reģionā — saglabā pievienoto vērtību attiecīgajā reģionā un tādējādi nodrošina vairāk darbvietu vietējā apgabalā, un nodrošina iespēju atdzīvināt lauku apgabalus;

AR.  tā kā KLP ekonomiskie un vides mērķi nav nošķirami, šāda divpusība ir jāsaglabā un pat jāstiprina, veicot pirmā pīlāra un zaļināšanas mehānisma reformu, lai sekmētu pāreju uz ilgtspējīgu un efektīvu Eiropas lauksaimniecības modeli;

AS.  tā kā Eiropas Savienībai turpmākajā KLP jācenšas būtiski ierobežot antibiotiku izmantošanu lauksaimniecības un pārtikas nozarē, lai veicinātu ilgtspējīgu lauksaimniecību;

AT.  tā kā lauksaimniecības sistēmu un teritoriju ilgtermiņa noturības un ilgtspējas palielināšana dos labumu visai ES;

AU.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir uzsvērusi faktu, ka zaļināšanas prasību dēļ, kas bieži tikai atspoguļo pašreizējās prakses, zaļie maksājumi, kurus ieviesa 2013. gada reformas ietvaros, rada papildu sarežģītību un birokrātiju, ir grūti saprotami un, kā uzskata Revīzijas palāta, to struktūras dēļ nepietiekami uzlabo KLP vides un klimata rezultātus, un tas jāņem vērā, izstrādājot KLP jauno "zaļo struktūru";

AV.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir konstatējusi būtiskas nepilnības II pīlāra īstenošanā, jo īpaši laikietilpīgo apstiprināšanas procesu, kā arī sarežģītās un birokrātiskās lauku attīstības programmas;

AW.  tā kā uz pierādījumiem pamatotas atbilstības pārbaudes zinātnisko pētījumu metanovērtējumā ir konstatēts, ka zaļināšanas pasākumi nav būtiski paaugstinājuši vides raksturlielumus, galvenokārt tāpēc, ka šīs prasības jau bija izpildītas;

AX.  tā kā Korkas 2.0 deklarācijā par labāku dzīvesveidu lauku apvidos izvirzītie mērķi nosaka lauku apvidu dzīvotspēju, lietpratīgu daudzfunkcionalitāti, bioloģisko daudzveidību gan lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, gan ārpus šīm nozarēm, retu dzīvnieku sugas un aizsargājamās kultūras, kā arī bioloģisko lauksaimniecību, atbalstu mazāk labvēlīgiem apgabaliem un uzdevumus saistībā ar Natura 2000; tā kā deklarācijā arī uzsvērts, ka ir svarīgi īstenot centienus, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku apvidos, un sieviešu un jauniešu nozīme šajā procesā, kā arī vajadzība augstāk novērtēt visu lauku apvidu resursus, īstenojot integrētas stratēģijas un daudznozaru pieejas, pastiprinot augšupēju pieeju un dalībnieku sinerģiju, kas rada vajadzību investēt lauku apvidu ilgtspējā, saglabāt un efektīvāk pārvaldīt dabas resursus, sekmēt klimatam labvēlīgu rīcību, veicināt zināšanas un inovāciju, stiprināt lauku apvidu pārvaldību, kā arī vienkāršot lauku politiku un tās īstenošanu;

AY.  tā kā mazāk labvēlīgie apgabali, piemēram, reģioni, kuros valda spēcīga konkurence starp pilsētu attīstību un lauksaimniecību, būtu jāņem vērā KLP, jo tajos ir papildu ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi zemei, lai saglabātu lauksaimniecību šādos apgabalos;

AZ.  tā kā KLP arī turpmāk jākompensē mazāk labvēlīgiem reģioniem, piemēram, kalnu un tālākiem reģioniem, papildu izmaksas, kas saistītas ar to īpašajiem ierobežojumiem, lai saglabātu lauksaimniecisko darbību šādos apvidos;

BA.  tā kā KLP pienācīgi jāņem vērā lielās priekšrocības vides jomā, ko nodrošina konkrētas nozares, piemēram, aitkopība un kazkopība vai proteīnaugu audzēšana;

BB.  tā kā biškopības nozarei ES ir izšķirīga nozīme un tā sniedz sabiedrībai būtisku labumu ekonomikas un vides ziņā;

BC.  tā kā svarīgi ir turpināt stiprināt lauksaimnieku pozīciju pārtikas piegādes ķēdē un nodrošināt godīgu konkurenci vienotajā tirgū, īstenojot taisnīgus un pārredzamus noteikumus, kuros ņemtas vērā lauksaimniecības īpašās iezīmes attiecībās starp ražošanu un ar citiem pārtikas piegādes posmiem, gan pārtikas piegādes sākuma, gan beigu posmā, kā arī izstrādāt stimulus, kas efektīvi novērš riskus un krīzes, tostarp aktīvus pārvaldības instrumentus, kas var panākt labāku atbilstību starp apgādi un pieprasījumu un ko var izvērst nozaru līmenī un publiskā sektora iestādes, kā norādīts Lauksaimniecības tirgus darba grupas ziņojumā; tā kā ir pienācīgi jāņem vērā un jāuzrauga arī aspekti, kas nav ietverti KLP darbības jomā un kas ietekmē konkurētspēju, un vienlīdzīgi konkurences apstākļi lauksaimniekiem;

BD.  tā kā jaunie Eiropas lauksaimniecības uzdevumi attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un Eiropas lauksaimniecības autonomiju ES politisko prioritāšu ietvaros, kā norādīts Komisijas pārdomu dokumentā par ES finanšu nākotni, prasa nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) palielināt vai saglabāt lauksaimniecības budžetu euro, lai segtu pašreizējos un jaunos uzdevumus;

BE.  tā kā sabiedrība sagaida, ka lauksaimnieki mainīs savu praksi, padarot to pilnībā ilgtspējīgu, tie šajā pārejas posmā jāatbalsta, piešķirot publisko finansējumu;

BF.  tā kā jebkuras pašreizējās KLP izmaiņas jāievieš tā, lai nodrošinātu nozares stabilitāti, juridisko noteiktību un plānošanas drošību lauksaimniekiem un mežu īpašniekiem, izmantojot atbilstīgus pārejas periodus un pasākumus;

BG.  tā kā Parlamentam ir jāuzņemas visaptverošs uzdevums, nosakot skaidru politikas pamatu, lai saglabātu kopīgus mērķus Eiropas līmenī un demokrātiskas debates par stratēģiskajiem jautājumiem, kas ietekmē visu iedzīvotāju ikdienas dzīvi attiecībā uz dabas resursu, tostarp ūdens, augsnes un gaisa, ilgtspējīgu izmantošanu, mūsu pārtikas kvalitāti, lauksaimniecības produktu ražotāju finansiālo stabilitāti, pārtikas drošumu, veselību un lauksaimniecības un higiēnas prakses ilgtspējīgu modernizāciju nolūkā izstrādāt Eiropas līmeņa sabiedrisko nolīgumu starp ražotājiem un patērētājiem;

BH.  tā kā pastāv vajadzība pārstrādāt KLP, lai panāktu rezultātu atbilstību nepieciešamajam līmenim, ir jāsniedz līdztiesīgajiem likumdevējiem līdzekļi sava uzdevuma pilnīgai veikšanai regulētā laikposmā, un tā kā pastāv neskaidrības saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES;

BI.  tā kā pārtikas nodrošinājuma nākotne Eiropā ir jānodrošina gan Apvienotajai Karalistei, gan ES 27 dalībvalstīm, darot visu iespējamo, lai līdz minimumam samazinātu traucējumus ražošanai un pārtikas pieejamībai abām pusēm; tā kā jāpieliek visas pūles, lai panāktu vienotu atbilstību vides un pārtikas nekaitīguma standartiem, tādējādi nodrošinot, ka gan AK, gan ES pilsoņi necieš no pārtikas kvalitātes un pārtikas nekaitīguma samazināšanas;

BJ.  tā kā lauksaimniecības un mežsaimniecības ekosistēmu atjaunošana, saglabāšana un stiprināšana, tostarp Natura 2000 teritorijās, ir viena no sešām galvenajām lauku attīstības prioritātēm ES;

BK.  tā kā ES pašlaik strādā pie stratēģijas proteīnaugu jomā, lai veicinātu pašpietiekamību attiecībā uz proteīnaugiem;

BL.  tā kā pārtikas nodrošinājuma ievērojama nedrošība 2017. gadā skāra 124 miljonus cilvēku 51 valstī, kas ir par 16 miljoniem vairāk nekā 2016. gadā; tā kā lielākā daļa pārtikas nodrošinājuma nedrošības skarto personu dzīvo lauku apvidos;

BM.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir būtisks ES un tās dalībvalstu mērķis; tā kā sievietes laukos veic daudzus pienākumus, kas palīdz uzturēt lauksaimniecības uzņēmumu un lauku kopienu dzīvotspēju; tā kā centieni novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku apvidos ir saistīti ar sievietēm un jauniešiem sniegtajām iespējām; tā sievietes lauku apvidos joprojām sakaras ar dažādām problēmām, taču lauksaimniecības un lauku attīstības politikā dzimumu aspekts nav pietiekami integrēts; tā kā — lai gan tiešo maksājumu vai lauku attīstības atbalsta saņēmēju dzimums nav uzticams programmu ietekmes rādītājs, sievietes pieteikumu iesniedzēju vai atbalsta saņēmēju vidū ir nepietiekami pārstāvētas;

BN.  tā kā, lai pamatotu KLP budžetu Eiropas nodokļu maksātājiem, turpmākajam finansējumam jābūt saistītam gan ar drošas un augstas kvalitātes pārtikas ražošanu, gan arī ar skaidru sociālo pievienoto vērtību attiecībā uz ilgtspējīgu lauksaimniecību, vērienīgiem vides un klimata rezultātiem, sabiedrības un dzīvnieku veselības un labturības standartiem un citādu KLP sociālo ietekmi, lai radītu patiesi vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES un ārpus tās;

BO.  tā kā Eirobarometra īpašais pētījums Nr. 442 par eiropiešu attieksmi pret dzīvnieku labturību liecina, ka 82 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimniecības dzīvnieku labturība būtu jāuzlabo;

BP.  tā kā pesticīdu izmantošana, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un izmaiņas lauksaimniecības vidē var negatīvi ietekmēt apputeksnētāju daudzumu un apputeksnētāju sugu daudzveidību; tā kā problēmas saistībā ar apputeksnētājiem — gan mājdzīvnieku, gan arī savvaļas sugu — ir ievērojamas un tās var negatīvi ietekmēt ES lauksaimniecību un pārtikas nodrošinājumu, ņemot vērā to, ka ES ražošana savā ziņā ir atkarīga no apputeksnēšanas pakalpojumiem; tā kā sabiedriskā apspriešana ES apputeksnētāju iniciatīvas ietvaros tika uzsākta 2018. gada janvārī, lai noteiktu labāko pieeju un veicamos pasākumus apputeksnētāju skaita samazināšanās novēršanai ES;

BQ.  tā kā lauku attīstības politikas ietvaros ir jāizstrādā konkrēti pasākumi, balstoties uz Eiropas Savienības integrētās augu aizsardzības (IAA) astoņiem principiem, lai rosinātu samazināt smagu pesticīdu izmantošanu un sekmētu neķīmisko alternatīvu izmantošanu;

BR.  tā kā KLP arī turpmāk jākompensē mazāk labvēlīgiem reģioniem, piemēram, kalnu un tālākiem reģioniem, papildu izmaksas, kas saistītas ar to īpašajiem ierobežojumiem, lai saglabātu lauksaimniecisko darbību šādos apvidos;

BS.  tā kā, piemērojot KLP satvaru tālākiem reģioniem, vajadzētu rūpīgi izpētīt LESD 349. panta tvērumu, jo šie reģioni sociālās un ekonomiskās attīstības ziņā un arī sabiedrības novecošanas un iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā; tā kā tālāku un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programma (POSEI) ir rezultatīvs instruments, kas paredzēts nozaru strukturēšanas veidošanai un nostiprināšanai, reaģējot uz konkrētām lauksaimniecības problēmām tālākajos reģionos; atgādina, ka Komisija savā 2016. gada 15. decembra ziņojumā Parlamentam un Padomei par POSEI īstenošanu secināja, ka, "ņemot vērā POSEI novērtējumu, grozīt Pamatregulu (ES) Nr. 228/2013 nav nepieciešams";

BT.  tā kā gan mežu apsaimniekošana, gan arī agromežsaimniecība, kas aptver kokaugu veģetācijas augšējo slāni, kurš atrodas virs ganībām vai lauksaimniecības kultūraugiem, var uzlabot izturētspēju lauku saimniecību un ainavu līmenī un sekmēt vajadzīgos vides aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus, nodrošinot mežsaimniecības vai lauksaimniecības produktus vai citus ekosistēmas pakalpojumus, tādējādi veicinot KLP mērķu sasniegšanu un dodot iespēju aprites ekonomikai un bioekonomikai veicināt jaunus darījumdarbības modeļus, kas sniedz priekšrocības lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un lauku apvidiem; tā kā ES meža stratēģija veicina saskaņotu un visaptverošu pieeju mežu apsaimniekošanai, ietver daudzas mežu sniegtās priekšrocības un attiecas uz visu meža vērtību ķēdi; uzsver, ka KLP ir izšķiroša nozīme ES meža stratēģijas mērķu sasniegšanā un ka tajā īpaša vērība pievērsta Vidusjūras reģiona mežiem, kuri vairāk cieš klimata pārmaiņu un ugunsgrēku dēļ, apdraudot lauksaimnieciskās ražošanas un bioloģiskās daudzveidības iespējas;

Jaunas attiecības starp Eiropas Savienību, dalībvalstīm, reģioniem un lauksaimniekiem

1.  atzinīgi vērtē nodomu vienkāršot un modernizēt KLP, lai nodrošinātu saimniecisko ieguvumu lauksaimniekiem un īstenotu iedzīvotāju cerības, taču uzsver, ka Romas līgumā noteiktajiem principiem, vienotā tirgus integritātei un patiesi kopējai, ES atbilstīgi finansētai, mūsdienīgai un uz rezultātiem orientētai, lauksaimniecības ilgtspējīgu attīstību veicinošai politikai ar izšķirošu nozīmi drošas, augstas kvalitātes un daudzveidīgas pārtikas, darbvietu un lauku apvidu attīstības nodrošināšanā ir jābūt reformu prioritātēm;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par pārtikas un lauksaimniecības nākotni un atzinīgi vērtē to, ka ir atzīts, ka viens no KLP mērķiem ir veicināt un nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un sekmēt ES vides un klimata mērķu sasniegšanu;

3.  prasa veidot tādu KLP, kam galvenā prioritāte ir katras Eiropas lauku saimniecības pārveidošana par tādu uzņēmumu, kurā izmanto gan ekonomiskos, gan vides raksturlielumu standartus;

4.  uzsver, ka KLP ir jāsaglabā nozīmīgā saikne starp ES likumdevējiem, lauksaimniekiem un iedzīvotājiem; noraida jebkādu iespēju nodot KLP atpakaļ valstu kompetencē, jo tādējādi vienotajā tirgū tiktu radīta vēl lielāka konkurences nelīdzsvarotība;

5.  vērš uzmanību uz mazo un vidējo lauku saimniecību īpaši svarīgo nozīmi, kas ir jāatzīst un jānovērtē;

6.  norāda, ka elastība, kuru dalībvalstis patlaban izmanto attiecībā uz pamatnoteikumos minētajām iespējām, ļauj reaģēt uz konkrētām situācijām, taču vienlaikus pierāda to, ka KLP elementus vairs nevar uzskatīt par kopējiem; uzsver nepieciešamību nodrošināt konkurences apstākļus vienotajā tirgū un garantēt vienlīdzīgus apstākļus attiecībā uz piekļuvi atbalstam lauksaimniekiem dažādās dalībvalstīs vai dažādos reģionos, kā arī nepieciešamību rast atbilstīgus un efektīvus risinājumus, lai pēc iespējas samazinātu jebkādu konkurences kropļojumu risku vai kohēzijas apdraudējumus;

7.  uzskata, ka pamatots elastīguma līmenis dalībvalstīm būtu jāpiešķir vienīgi kopīgu ES noteikumu, pamatstandartu, intervences instrumentu, kontroles pasākumu un finanšu piešķīrumu ietvaros, par kuriem likumdevēji vienojās ES līmenī, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus lauksaimniekiem un jo īpaši ES pieeju atbalstam saskaņā ar I pīlāru nolūkā nodrošināt taisnīgas konkurences nosacījumu ievērošanu;

8.  uzskata, ka, lai KLP īstenošanu padarītu efektīvāku un labāk pielāgotu dažādajām situācijām Eiropas lauksaimniecībā, būtu jāintegrē valstu izdarītā izvēle ES līmenī noteikta tādu instrumentu klāsta satvarā, kas pieejami saskaņā ar I un II pīlāru, un dalībvalstīm, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas, būtu jāizstrādā saskaņotas un uz pierādījumiem balstītas valsts stratēģijas, ņemot vērā ES mērķus un rādītājus attiecībā uz iespējamo intervences instrumentu galvenajiem veidiem, kas arī jānosaka ES līmenī, un atlases kritēriji skaidru un kopīgu ES noteikumu ietvaros, ko piemēro visā ES, pienācīgi ņemot vērā vienotā tirgus noteikumus un principus;

9.  uzsver, ka papildu subsidiaritāte būtu jāpiešķir tikai ar nosacījumu, ka ir paredzēts pamatots kopīgu ES noteikumu, mērķu, rādītāju un pārbaužu kopums;

10.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pielāgojumus nākamajā KLP, lai īstenotu Eiropas Parlamenta prasību par lauksaimniecības subsīdiju nepiešķiršanu tādu vēršu audzēšanai, kurus izmanto vēršu cīņām;

11.  norāda uz riskiem, kas saistīti ar pārmērīgu reglamentēšanu valsts un reģionālā līmenī un ar lielo nenoteiktību lauksaimniekiem, ko rada iespēja dalībvalstīm patstāvīgi noteikt valsts plānus un vienu reizi gadā pārskatīt savus lēmumus atkarībā no atbildīgās valdības īstenotās nostājas; tādēļ aicina Komisiju kopā ar tiesību aktu priekšlikumiem iesniegt likumdevējiem skaidru un vienkāršu valsts stratēģiskā plāna paraugu, lai likumdevēji varētu novērtēt šādu plānu darbības jomu, saturu un to, cik sīki tie ir izstrādāti — tie ir būtiski elementi Komisijas turpmākajā priekšlikumā, — un izstrādāt precīzus kritērijus šo valstu stratēģiju novērtēšanai;

12.  aicina Komisiju nodrošināt instrumentus, lai palielinātu sinerģijas starp KLP un kohēzijas politikas finansējumu izmantošanu;

13.  uzsver, ka turpmākajā KLP pilnībā jāievēro pilnvaru sadalījums katrā dalībvalstī, kas bieži ir izklāstītas to konstitūcijās, jo īpaši attiecībā uz ES reģionu tiesisko kompetenču ievērošanu politikas, piemēram, ELFLA īstenošanas politikas, izstrādē, pārvaldībā un īstenošanā; uzsver, ka jānodrošina, lai lauksaimnieki un citi atbalsta saņēmēji tiktu pienācīgi iesaistīti politikas izstrādes visos posmos;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus ieviest programmu izstrādē, īstenošanā un kontrolē uz rezultātiem balstītu pieeju, lai sekmētu darbības rezultātus, nevis atbilstību, vienlaikus nodrošinot pienācīgu un uz risku balstītu uzraudzību, izmantojot skaidri noteiktus, vienkāršākus, mazāk birokrātiskus (tostarp novēršot pārmērīgu reglamentēšanu), pamatotus, pārredzamus un mērāmus rādītājus ES līmenī, tostarp atbilstošu sistēmu dalībvalstu pasākumu un programmu izstrādes, īstenošanas un sankciju kontrolei; uzskata, ka jāievieš vienoti pamatkritēriji, lai noteiktu līdzīgas sankcijas par vienādām neatbilstībām, kas atklātas dalībvalstu vai reģionu īstenotos pasākumos, kas veikti ES noteikto vispārējo kopējo mērķu sasniegšanai;

15.  uzsver, ka pilnībā uz rezultātu balstīta pieeja radītu risku dalībvalstīm, kuras īpašu apstākļu dēļ nevarētu pilnībā sasniegt visus to valsts plānos noteiktos rezultātus un kurām ex-post varētu tikt samazināts vai apturēts atvēlētais valsts finansējums;

16.  atzīst, ka jaunais īstenošanas modelis būs jāpielāgo un jākoriģē vairākus gadus, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki netiktu sodīti tādēļ, ka mainās rezultātā balstītais modelis;

17.  tomēr norāda, ka KLP stratēģisko plānu pieņemšanas iespējamā kavēšanās rezultāts varētu būt kavēti maksājumi, bet no tā ir jāizvairās;

18.  pieņem zināšanai, ka I pīlāra ietvaros dalībvalstis var izvēlēties programmas no prioritārā piedāvājuma, kas izveidots ES līmenī;

19.  aicina izstrādāt atbilstošu institucionālo un juridisko pielāgojumu sistēmu, kas nepieciešami īstenošanas modeļa mainīšanai, lai izvairītos no papildu izmaksām un finansējuma apguves samazināšanās dalībvalstīs;

20.  uzskata, ka, vācot informāciju, būtu jāizmanto satelītattēli un integrētās administrācijas un kontroles sistēmas datubāzes, nevis atsevišķu lauksaimnieku iesniegtie dati;

21.  aicina Komisiju attīstīt attiecīgas sinerģijas starp ES pamatprogrammām kosmosa jomā un KLP, jo īpaši ar Copernicus programmu, kura ir īpaši interesanta lauksaimniecības nozarei saistībā ar klimata pārmaiņām un vides pārraudzību;

22.  prasa ieviest pasākumus barības vielu otrreizējās pārstrādes palielināšanai; prasa lauksaimniecības struktūrpolitiku pielāgot vides atbalsta shēmai, piemēram, labāk apvienojot kultūraugu un mājlopu audzēšanu;

23.  prasa saglabāt vienkāršoto mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu;

24.  uzskata, ka lauksaimniekiem, kuru zemes platība nepārsniedz 5 hektārus, būtu jāparedz iespēja brīvprātīgi iesaistīties šajā shēmā;

25.  aicina Komisiju veikt finanšu un izpildes kontroli un revīziju, lai nodrošinātu, ka funkcijas visās dalībvalstīs tiek veiktas saskaņā ar vienādi augstiem standartiem un kritērijiem neatkarīgi no dalībvalstu lielākas elastības programmas izstrādē un pārvaldībā, un it īpaši, lai nodrošinātu savlaicīgu naudas līdzekļu izmaksu dalībvalstīs lauksaimniekiem un lauku kopienām, kuras ir tiesīgas saņemt atbalstu, vienlaikus samazinot administratīvo slogu atbalsta saņēmējiem;

26.  atgādina, ka iepriekšējās reformas laikā bija sarežģīti vienoties par definīciju "aktīvs lauksaimnieks"; tādēļ uzskata, ka lauku saimniecības darbības rezultāti (piemēram, zemes saglabāšana labā lauksaimnieciskajā stāvoklī, labas lopkopības prakses īstenošana, aprites ekonomikas veicināšana) varētu būt mērķtiecīgāks un vieglāk nosakāms kritērijs minētajai definīcijai;

27.  noraida lauku attīstības budžeta samazinājumu 25 % apmērā kā izklāstīts nesenajā 2018. gada 2. maija priekšlikumā daudzgadu finanšu shēmai 2021. — 2027. gadam; uzstāj, ka jebkuri budžeta samazinājumi lauksaimniecības un lauku attīstības jomā nedrīkst pazemināt vērienīgumu salīdzinājumā ar pašreizējo KLP;

28.  uzskata, ka visiem dalībniekiem, kas iesaistīti ES finanšu kontrolē, tostarp Eiropas Revīzijas palātai, jābūt vienotai izpratnei par kontroles sistēmu, kas vērsta uz rezultātu, lai ne dalībvalstis, ne atbalsta saņēmēji nesaskartos ar negaidītām finanšu korekcijām;

29.  uzsver, ka lauksaimnieki ir uzņēmēji un tādēļ viņiem ir jābūt brīvībai veikt uzņēmējdarbību, lai viņi saviem produktiem varētu panākt atbilstošas tirgus cenas;

30.  uzsver, ka nedrīkst izslēgt nepilna laika lauksaimniekus un lauksaimniekus, kuri gūst dažādus ienākumus;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt dalībvalstīm, reģioniem un lauksaimniekiem lielāku elastību augstāku finanšu ierobežojumu ietvaros attiecībā uz lauksaimniecības de minimis noteikumiem, vienlaikus nodrošinot iekšējā tirgus integritāti;

32.  turklāt aicina Komisiju piešķirt dalībvalstīm lielāku elastību lauksaimniecības valsts atbalsta noteikumu ietvaros, lai mudinātu lauksaimniekus brīvprātīgi veidot piesardzības ietaupījumus nolūkā sekmīgāk pārvarēt ar klimatu saistītus apdraudējumus un veselības apdraudējumus, kā arī ekonomikas krīzes;

33.  tomēr aicina nodrošināt taisnīgu atlīdzību par sabiedriskajiem labumiem, ko sniedz mikrosaimniecības un mazās lauku saimniecības, tostarp par to dalību sadarbībā un kopienu īstenotajos centienos;

34.  aicina dalībvalstis tiekties veidot labāku sinerģiju starp KLP un citām politikas jomām un fondiem, piemēram, Kohēzijas fondu, struktūrfondiem un citiem ieguldījumu fondiem, lai radītu pastiprinošu efektu lauku apvidos;

35.  prasa uzlabot politikas koordināciju starp KLP un citām ES politikas jomām un darbībām (jo īpaši Direktīvu 2000/60/EK, Direktīvu 91/676/EEK un Regulu (EK) Nr. 1107/2009), lai panāktu ūdens resursu ilgtspējīgu aizsardzību, kuru daudzumu un kvalitāti nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecība; prasa ar stimuliem atbalstīt vietējos sadarbības projektus starp lauksaimniekiem un ūdens piegādātājiem, lai uzlabotu ūdens resursu aizsardzību;

36.  pieņem zināšanai, ka dažās dalībvalstīs administratīvu iemeslu dēļ daudzi ciemi un reģioni, kas pēc būtības atrodas lauku apvidos, joprojām nav iekļauti lauku attīstības programmu darbības jomā un tādēļ atrodas nelabvēlīgākā situācijā;

37.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju piemērot elastīgākas pieejas, lai nekaitētu šiem reģioniem un ražotājiem tajos;

Vieda, efektīva, ilgtspējīga un taisnīga KLP, kas apgādā lauksaimniekus, iedzīvotājus, lauku apvidus un vidi

38.  uzskata, ka ir jāsaglabā pašreizējā divu pīlāru struktūra, un uzsver, ka pīlāriem jābūt saskaņotiem un savstarpēji papildinošiem, turklāt I pīlārs pilnībā jāfinansē no ES fondiem un tam jānodrošina efektīvs atbalsts ienākumiem, pamatpasākumiem vides jomā un pašreizējo tirgus pasākumu turpināšanai, savukārt II pīlāram jānodrošina dalībvalstu īpašās vajadzības; taču uzskata, ka vienlaikus ir nepieciešams mudināt lauksaimniekus un citus atbalsta saņēmējus veikt pasākumus, kuri nodrošina vides un sociālos sabiedriskos labumus, ko neatlīdzina tirgus, un izmantot gan jaunu, gan arī iedibinātu lauksaimniecības praksi, pamatojoties uz kopīgiem, vienotiem un objektīviem kritērijiem, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm ieviest īpašas pieejas, lai atspoguļotu vietējos apstākļus; uzskata, ka visu Eiropas lauku saimniecību pāreja uz ilgtspēju, kā arī visu Eiropas lauku saimniecību pilnīga integrācija aprites ekonomikā, apvienojot ekonomiskos un vides raksturlielumu standartus un nepazeminot sociālos vai nodarbinātības standartus, ir galvenā prioritāte;

39.  atgādina Komisijai, ka KLP mērķi, kas noteikti LESD 39. pantā, ir paaugstināt lauksaimniecības ražīgumu, panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, stabilizēt tirgus, nodrošināt piedāvāto produktu pieejamību tirgū un panākt, ka patērētāji piedāvātos produktus saņem par samērīgām cenām;

40.  uzsver, ka tehnoloģiskām inovācijām piemīt potenciāls, lai attīstītu viedu un efektīvu nozari, kas nodrošina ilgtspēju, jo īpaši saistībā ar resursu efektīvu izlietojumu, kā arī ražas, dzīvnieku veselības un vides uzraudzību;

41.  aicina nodrošināt, lai ar KLP veicina un atbalsta šādu inovāciju izmantošanu;

42.  uzskata, ka turpmākā KLP struktūra var sasniegt savus mērķus tikai tad, ja tā tiek pietiekami finansēta; tādēļ aicina nākamajā DFS saglabāt vai palielināt KLP budžetu euro, lai sasniegtu pārskatītas un efektīvas KLP mērķus pēc 2020. gada;

43.  uzskata, ka turpmāka tirgus liberalizācija un tās ietvertā lauksaimnieku aizsardzības mazināšanās nosaka vajadzību paredzēt kompensācijas lauksaimniecības nozarei un jo īpaši tām lauku saimniecībām, kuras saskaras ar neizdevīgiem konkurences apstākļiem, īpaši ar grūtībām, kas saistītas ar lauksaimniecības zemes izmantošanu un atrašanos kalnainos apgabalos, un ka tikai šādi kompensējoši pasākumi var nodrošināt ekstensīvu lauksaimniecības zemes pārvaldību un kultūras ainavu saglabāšanu;

44.  uzsver, ka KLP budžets būtu jāpielāgo nākotnes vajadzībām un uzdevumiem, tādiem kā tiem, kas radīsies Apvienotās karalistes izstāšanās no ES ietekmē un saistībā ar brīvās tirdzniecības nolīgumiem, ko ES noslēgusi ar saviem galvenajiem tirdzniecības partneriem;

45.  norāda, ka aizvien vēl pastāv attīstības līmeņa atšķirības starp lauku rajoniem dažādos reģionos un dalībvalstīs, tāpēc uzskata, ka kohēzijas kritērijiem ir jāsaglabā nozīmīga loma II pīlāra līdzekļu sadalē starp dalībvalstīm;

46.  uzsver, ka ir svarīgi no kopējā KLP budžeta ietvaros atvēlēt stabilu finansējumu II pīlāram (lauku attīstības politikai);

47.  uzskata, ka pārejā uz pilnīgu ilgtspēju lauksaimniekiem jāsniedz atbalsts;

48.  uzskata, ka jaunas ES politikas un mērķu izstrādi nedrīkst veikt veidā, ar ko negatīvi ietekmē sekmīgu KLP īstenošanu un tās resursus;

49.  atzīst, ka patlaban pastāv neskaidrība saistībā ar turpmākās KLP budžetu;

50.  uzsver, ka KLP resursi ir ikvienas dalībvalsts nodokļu maksātāju nauda un ka nodokļu maksātājiem visā ES ir tiesības gūt apstiprinājumu tam, ka šie līdzekļi tiek izlietoti tikai mērķtiecīgi un pārredzami;

51.  uzskata, ka būtu jāizvairās no jauniem lauku attīstības izdevumiem, kuriem nav paredzēts papildu finansējums;

52.  uzskata, ka mērķtiecīgāks atbalsts ir nepieciešams daudzveidīgām lauksaimniecības sistēmām, jo īpaši mazām un vidējām ģimenes saimniecībām un jaunajiem lauksaimniekiem, lai stiprinātu reģionu ekonomiku, veidojot tādu lauksaimniecības nozari, kas nodrošina saimnieciskus un sociālus ieguvumus, kā arī ieguvumus videi; uzskata, ka to var panākt, ieviešot obligātu lielāku pārdales atbalsta likmi par saimniecības pirmajiem hektāriem, kas piesaistīta saimniecību vidējam lielumam dalībvalstīs, ņemot vērā savā ziņā atšķirīgo saimniecību lielumu ES; uzsver, ka, atspoguļojot apjomradītus ietaupījumus, lielākām saimniecībām atbalstam būtu jābūt samazinātam un ka obligāts atbalsta ierobežojums būtu jānosaka Eiropas līmenī, piemērojot elastības kritēriju, lai ņemtu vērā saimniecību un kooperatīvu nodrošināto stabilo nodarbinātības līmeni, kas mudina iedzīvotājus palikt lauku apvidos; uzskata, ka līdzekļiem, kas ir atbrīvojušies maksimālās un minimālās robežas noteikšanas dēļ, būtu jāpaliek tās dalībvalsts vai reģiona rīcībā, no kura tie iegūti;

53.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai atbalsts tiktu novirzīts reāliem lauksaimniekiem, īpaši pievēršoties tiem, kuri pelna iztiku, nodarbojoties ar aktīvu lauksaimniecību;

54.  uzskata, ka ir jāsaglabā vienkāršota shēma mazajiem lauksaimniekiem, kas viņiem atvieglotu piekļuvi KLP tiešajiem maksājumiem un to pārvaldību;

55.  uzsver nepieciešamību noteikt labi līdzsvarotas, pārredzamas, vienkāršas un objektīvas sodu sistēmas galvenos elementus un stimulus, kā arī pārredzamu sistēmu ar konkrētiem termiņiem, lai noteiktu atbalsta saņēmēju tiesības saņemt valsts finansējumu par sabiedrisko labumu sniegšanu, kuros būtu jāietver vienkārši, brīvprātīgi un obligāti pasākumi un kuriem būtu jābūt vērstiem uz rezultātiem, lai uzsvaru pārvirzītu no atbilstības uz faktisko veiktspēju;

56.  uzsver, ka nepilnas slodzes lauksaimnieki un personas, kuru saimniecības gūst dažādus ienākumus un daudzveidīgi atdzīvina laukus, nodarbojas ar lauksaimniecību, lai tādējādi nopelnītu iztikas līdzekļus, un ir uzskatāmi par reāliem lauksaimniekiem, kā noteikts Komisijas paziņojumā;

57.  aicina modernizēt pašreizējo sistēmu tiešo maksājumu aprēķināšanai I pīlārā, jo īpaši dalībvalstīs, kurās maksājumus joprojām daļēji aprēķina, pamatojoties uz vēsturiskām atsaucēm, aizstājot to ar ES maksājumu aprēķināšanas metodi, kas pamatā paredzētu atbalstu lauksaimnieku ienākumiem konkrētās robežās un kas varētu tikt palielināts, lai kompensētu viņu ieguldījumu sabiedrisko labumu nodrošināšanā atbilstīgi ES uzdevumiem un mērķiem laikposmā līdz 2030. gadam, lai padarītu sistēmu vienkāršāku un pārredzamāku;

58.  atzinīgi vērtē vienkāršo, pamatoto, pārredzamo un ērti īstenojami vienoto platībmaksājuma shēmu, kas sekmīgi ir piemērota daudzās dalībvalstīs; tāpēc aicina turpināt šo shēmu pēc 2020. gada un ierosina ļaut to izmantot jebkurā dalībvalstī vai jebkuram lauksaimniekam Eiropas Savienībā;

59.  uzsver, ka šāda shēma varētu aizstāt administratīvi sarežģīto maksājumtiesību sistēmu, tā ievērojami samazinot birokrātiju;

60.  uzskata, ka, lai nodrošinātu šo jauno maksājumu efektivitāti ilgtermiņā, tiem nevajadzētu kļūt par tirgojamām precēm;

61.  prasa Komisijai izvērtēt vajadzību pēc maksājumu pieprasījumiem saistībā ar atbilstību PTO noteikumiem;

62.  uzsver, ka pašreizējās KLP valsts finansējums, ko izlieto lauksaimnieku konkrētām darbībām, ir pakļauts ļoti stingrai un rūpīgai kontrolei;

63.  uzskata, ka maksājumiem būtu arī jāpiemēro stingri un kopīgi nosacījumi, tostarp attiecībā uz mērķiem vides jomā un citiem sabiedriskiem labumiem, piemēram, kvalitatīvām darbvietām;

64.  atgādina, ka Parlamenta rezolūcijā "Pašreizējā lauksaimniecības zemes koncentrācija Eiropas Savienībā — kā atvieglot zemes pieejamību lauksaimniekiem?" atzīst, ka zemes maksājumi bez skaidriem nosacījumiem rada kropļojumu zemes tirgū un tādējādi ietekmē arvien lielāku lauksaimniecības zemes platību koncentrāciju dažiem īpašniekiem;

65.  precizē, ka sabiedriskie labumi ir pakalpojumi, kas pārsniedz tos, kuri paredzēti vides, klimata un dzīvnieku labturības tiesību aktos, tostarp jo īpaši ūdens resursu aizsardzība, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, augsnes auglības aizsardzība, apputeksnētāju aizsardzība, humusa slāņa aizsardzība un dzīvnieku labturība;

66.  uzsver nepieciešamību taisnīgi sadalīt tiešos maksājumus starp dalībvalstīm, jo tas ir ļoti būtiski, lai nodrošinātu vienotā tirgus darbību, un veikt šādu sadali, ņemot vērā objektīvus kritērijus, piemēram, summas, ko dalībvalstis saņēmušas saskaņā ar I un II pīlāru, kā arī to, ka dabas apstākļi, nodarbinātības un sociāli ekonomiskie apstākļi, vispārējais dzīves līmenis, ražošanas izmaksas, jo īpaši zemes izmaksas, un pirktspēja ES atšķiras;

67.  uzsver, ka lielāku tiešo maksājumu summu konverģenci starp dalībvalstīm var panākt, tikai attiecīgi palielinot budžetu;

68.  uzsver, ka tiešie maksājumi ir paredzēti, lai atbalstītu lauksaimniekus pārtikas ražošanā un vides un dzīvnieku labturības standartu aizsargāšanā;

69.  uzskata, ka brīvprātīgi saistītie atbalsta (BSA) maksājumi būtu jāaktivizē tikai pēc tam, kad Komisija ir veikusi novērtējumu, un tie būtu jāsaglabā tikai ar stingru nosacījumu, ka ir iespējams nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū, ka tiek novērsti konkurences kropļojumi, jo īpaši saistībā ar precēm, ka tiek nodrošināta atbilstība PTO noteikumiem un netiek apdraudēta vides un klimata mērķu sasniegšana; uzskata, ka BSA ir līdzeklis, lai risinātu jutīgo nozaru vajadzības un īstenotu konkrētus ar vidi, klimatu vai lauksaimniecības produktu kvalitāti un tirdzniecību saistītos mērķus, stimulētu tādu lauksaimniecisko praksi, kura atbilst augstiem dzīvnieku labturības un vides aizsardzības standartiem, un lai novērstu īpašas grūtības, jo īpaši tādas, kas rodas strukturāli nelabvēlīgā situācijā mazāk labvēlīgos un kalnu reģionos, kā arī tādas grūtības, kurām ir pagaidu raksturs un kas rodas, piemēram, pārejot no vecās tiesību sistēmas; uzskata, ka BSA ir arī līdzeklis, lai nākotnē veicinātu stratēģisko ražošanu, piemēram, proteīnaugu audzēšanu, vai lai kompensētu brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekmi; turklāt uzskata, ka BSA maksājumiem ir liela nozīme Eiropas Savienības lauksaimniecības produktu dažādības, darbvietu lauksaimniecībā un ilgtspējīgu ražošanas modeļu saglabāšanā;

70.  prasa, lai maksājumi no I pīlāra, ieskaitot saistītos atbalsta maksājumus, vienam saņēmējam uz vienu hektāru tiktu ierobežoti līdz summai, kas līdzvērtīga ES tiešo maksājumu divkāršotam vidējam rādītājam uz vienu hektāru, lai novērstu konkurences kropļošanu;

71.  atgādina, ka paaudžu atjaunošana un jaunienācēji nozarē ir problēma, ar ko lauksaimniekiem jāsaskaras daudzās dalībvalstīs, un tāpēc tā ikvienā valsts vai reģionālajā stratēģijā ir jārisina, izmantojot visaptverošu pieeju, mobilizējot visus KLP finanšu resursus, tostarp papildu maksājumu, kas I pīlārā ir paredzēts jaunajiem lauksaimniekiem, un īstenojot pasākumus, kas paredzēti, lai jaunajiem lauksaimniekiem, uz kuriem attiecas II pīlārs, palīdzētu uzsākt darbību un kas būtu jānosaka par obligātiem dalībvalstīm papildus atbalstam, ko nodrošina tādi jaunie finanšu instrumenti kā kapitāla piekļuves līdzeklis ierobežotu resursu gadījumā; uzsver arī, ka būtiska nozīme ir valstu pasākumiem, lai likvidētu regulatīvos un saimnieciskos šķēršļus, vienlaikus veicinot nomaiņas plānošanu, pensionēšanās pasākumu kopumus un piekļuvi zemei, kā arī atvieglojot un sekmējot sadarbību, piemēram, partnerību, pusgraudniecību, dzīvnieku audzēšanu saskaņā ar līgumu un dzīvnieku nomu starp vecajiem un jaunajiem lauksaimniekiem; uzskata, ka valsts atbalsta noteikumos būtu jāņem vērā arī paaudžu atjaunošanas būtiskā nozīme un jānovērš atteikšanās no ģimenes lauksaimniecības;

72.  uzskata, ka jaunajā tiesiskajā regulējumā kritēriji, uz kuru pamata tiek nodrošināti stimuli jauniem lauksaimniekiem, ir skaidrāk jānošķir no kritērijiem, uz kuru pamata tiek nodrošināti stimuli jaunpienācējiem, kas sāk lauksaimniecisku darbību (jauni lauksaimnieki tiek noteikti pēc to vecuma, bet jaunpienācēji — pēc gadu skaita, kas ir pagājis kopš viņu saimniecību izveides), lai palielinātu šo abu grupu potenciālu nodrošināt paaudžu atjaunošanu un uzlabot dzīvi lauku apvidos;

73.  mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka nesenās sabiedriskās, tehnoloģiskās un ekonomiskās pārmaiņas, piemēram, tīra enerģija, digitalizācija un viedie risinājumi, ietekmē lauku dzīvesveidu;

74.  aicina Komisiju atbalstīt centienus uzlabot dzīves līmeni lauku apvidos, lai mudinātu cilvēkus — it īpaši jaunus cilvēkus — palikt vai atgriezties lauku apvidos, un mudina gan Komisiju, gan dalībvalstis atbalstīt uzņēmējus, jo īpaši sievietes un jaunus cilvēkus, kuri izveido jaunus pakalpojumus;

75.  ar bažām norāda, ka darbaspēka trūkuma dēļ vairākās lauksaimniecības nozarēs tiek izbeigta lauksaimnieciskā darbība; aicina nodrošināt atbalstu darba ņēmēju piesaistīšanai darbam lauksaimniecībā;

76.  uzsver, ka ir nepieciešams apmainīties ar tādiem dalībvalstu sekmīgiem modeļiem, kuros tiek apvienoti jaunie un vecie lauksaimnieki paaudžu atjaunošanas mērķu sasniegšanai;

77.  ierosina uzlabot piekļuvi finansējumam, nodrošinot subsidētas procentu likmes aizdevumiem lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem;

78.  atgādina, ka lauku apvidiem un apdzīvotajām vietām ir jāpievērš īpaša uzmanība un jāīsteno integrēti centieni viedo ciematu attīstībai;

79.  aicina uzlabot sadarbību ar EIB un Eiropas Investīciju fondu (EIF), lai sekmētu tādu finanšu instrumentu izveidi, kuri paredzēti gados jauniem lauksaimniekiem visās dalībvalstīs;

80.  aicina nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus konkrētu tehnoloģisko uzlabojumu ieviešanai lauku centros un tīklos;

81.  uzsver lauku attīstības nozīmi, tostarp LEADER iniciatīvas nozīmi, lai uzlabotu sinerģiju dažādu politikas virzienu starpā un veicinātu konkurētspēju, lai sekmētu efektīvu un ilgtspējīgu ekonomiku, lai atbalstītu ilgtspējīgu un daudzfunkcionālu lauksaimniecību un mežsaimniecību un lai ražotu pārtikas un nepārtikas preces un pakalpojumus, kas rada pievienoto vērtību un darbvietas; uzsver lauku attīstības nozīmi, veicinot partnerību veidošanu starp lauksaimniekiem, vietējām kopienām un pilsonisko sabiedrību un sekmējot papildu darījumdarbības pasākumus un iespējas, kas ļoti bieži nav pārceļamas, lauksaimniecības darījumdarbības, lauksaimniecības tūrisma, tiešās tirdzniecības, kopienas atbalstītas lauksaimniecības, bioekonomikas un bioenerģijas un atjaunojamo energoresursu enerģijas ilgtspējīgas ražošanas jomā, — visas šīs darbības palīdz nodrošināt saimnieciskās darbības saglabāšanu reģionos; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi finansiāli stiprināt II pīlāru, tādējādi palielinot potenciālu gūt ienākumus, palīdzēt cīnīties pret depopulāciju, bezdarbu un nabadzību, kā arī veicināt sociālo iekļaušanu, sociālo pakalpojumu sniegšanu un sociāli ekonomiskās struktūras stiprināšanu lauku apvidos ar vispārēju mērķi uzlabot dzīves kvalitāti šajos apvidos;

82.  aicina Komisiju ieviest vairāku fondu finansētu ieguldījumu pieeju laikposmā pēc 2020. gada likumdošanas perioda, lai tādējādi nodrošinātu integrētu lauku attīstības instrumentu, piemēram, viedo ciematu iniciatīvas, netraucētu īstenošanu;

83.  aicina izveidot jaunu sabiedrības virzītas vietējās attīstības (CLLD) fondu, pamatojoties uz LEADER iniciatīvu un šajā jomā gūto pieredzi, lai visos struktūrfondos 10 % piešķirtu vietējās sabiedrības virzītajās stratēģijās noteikto mērķu īstenošanai, nenodalot struktūrfondus, kas būtu jāievieš decentralizētā veidā;

84.  uzsver, ka lauku attīstības programmām būtu jārada pievienotā vērtība lauku saimniecībām un jāsaglabā to svarīgā loma ilgtermiņa rīcības veicināšanā attiecībā uz inovatīvu praksi un agrovides pasākumiem;

85.  uzskata, ka LEADER iniciatīvā papildu uzmanība būtu jāpievērš ģimenes mikrosaimniecību vajadzībām un projektiem, kā arī jāsniedz vajadzīgā finansiālā palīdzība;

86.  uzskata, ka ir pierādījies, ka lauku apvidos ir vajadzīgas sievietes un vīrieši, kas iesaistās mazo un vidējo lauku saimniecību darbā;

87.  uzsver, cik svarīgi ir saglabāt īpašu kompensējošu atbalstu lauku saimniecībām mazāk labvēlīgos apgabalos saskaņā ar nosacījumiem, ko, ņemot vērā konkrētos vietējos apstākļus, nosaka dalībvalstis;

88.  turklāt uzsver, ka finanšu instrumentu īstenošanai lauku attīstībā būtu jābūt brīvprātīgai, lai gan ieguldījumi lauku apvidos būtu jāstiprina;

89.  aicina Komisiju izstrādāt viedo ciematu iniciatīvas pasākumus, lai viedos ciematus noteiktu par nākamās lauku attīstības politikas prioritāti;

90.  uzskata, ka II pīlāra finansējums biškopībai būtu jāpadara mērķtiecīgāks un efektīvāks un ka jaunajā tiesiskajā regulējumā būtu jāparedz jauna I pīlāra atbalsta shēma biškopjiem, tostarp tiešs atbalsts bišu saimēm;

91.  uzsver, ka pasākumiem, kas nav tik cieši saistīti ar lauksaimniecību, ir jāpiemēro augstāka līdzfinansējuma likme;

92.  aicina Komisiju I pīlārā ieviest jaunu, saskaņotu, pastiprinātu un vienkāršotu nosacījumu režīmu, kas ļauj integrēt un īstenot dažādas patlaban pieejamās vides aizsardzības darbības, piemēram, pašreizējos savstarpējās atbilstības un zaļināšanas pasākumus; uzsver, ka I pīlāra pamatnoteikumiem ar mērķi panākt ilgtspējīgu lauksaimniecības attīstību jābūt obligātiem un tiem skaidri jāparedz pasākumi un rezultāti, ko sagaida no lauksaimniekiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, vienlaikus pēc iespējas samazinot birokrātiju lauku saimniecību līmenī un atkarībā no vietējiem apstākļiem nodrošinot, ka dalībvalstīm ir pienācīga kontrole; aicina arī izveidot jaunu vienkāršu shēmu, kurai jābūt obligātai dalībvalstīm, taču brīvprātīgai lauku saimniecībām, pamatojoties uz ES noteikumiem, kuri pārsniedz pamatnoteikumus, lai mudinātu lauksaimniekus pāriet uz metodēm un praksi, kas ir ilgtspējīgas attiecībā uz klimatu un vidi un saderīgas ar agrovides klimata pasākumiem (AECM) II pīlārā; uzskata, ka šīs shēmas īstenošana būtu jāparedz dalībvalstu stratēģiskajos plānos atbilstīgi ES regulējumam;

93.  aicina Komisiju nodrošināt, ka II pīlārā paredzētie AECM lauku attīstības jomā turpina kompensēt papildu izmaksas un ienākumu zaudējumus saistībā ar lauksaimnieku veiktu videi un klimatam nekaitīgas prakses brīvprātīgu ieviešanu, paredzot iespēju sekmēt arī ieguldījumus vides aizsardzībā, bioloģiskajā daudzveidībā un resursu efektīvā izmantošanā; uzskata, ka šīs programmas vajadzētu vienkāršot, padarīt mērķtiecīgākas un efektīvākas, lai lauksaimnieki varētu efektīvi īstenot vērienīgus politikas mērķus attiecībā uz vides aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, ūdens apsaimniekošanu, rīcību klimata politikas jomā un klimata pārmaiņu mazināšanu, vienlaikus pēc iespējas samazinot birokrātiju lauku saimniecību līmenī un atkarībā no vietējiem apstākļiem nodrošinot, ka dalībvalstīm ir pienācīga kontrole;

94.  prasa, lai papildus lauku saimniecībām, kuras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 834/2007 11. pantu nodarbojas tikai ar bioloģisko lauksaimniecību un ir atbrīvotas no Regulas (ES) Nr. 1307/2013 43. pantā paredzētajām "zaļās saimniekošanas" prasībām, tiktu noteikts izņēmums arī attiecībā uz saimniecībām, kas veic agrovides pasākumus Regulas (ES) Nr. 1305/2013 izpratnē;

95.  uzsver, ka Vidusjūras reģionā ietilpstošās ES teritorijas ir mazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi, piemēram, sausumu, ugunsgrēkiem un pārtuksnešošanos, tādēļ lauksaimniekiem šajos apgabalos būs jāiegulda lielākas pūles, lai savu saimniecisko darbību pielāgotu izmainītajai videi;

96.  uzskata, ka Komisijai, izstrādājot turpmākos tiesību aktu priekšlikumus, būtu jāspēj atbalstīt pēc iespējas lielāks skaits lauksaimnieku viņu modernizācijas centienos, kas ir vērsti uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības attīstību;

97.  lai vienkāršotu KLP, aicina saglabāt pašreizējo atbrīvojumu mazākajām lauku saimniecībām, kuru platība ir līdz 15 ha, un nepiemērot tām KLP paredzētos papildu pasākumus vides un klimata jomā;

98.  ierosina šo jauno zaļās saimniekošanas veidu papildināt ar vēl vienu pārmaiņu virzītājspēku — būtiskiem, saskaņotiem un efektīvākiem II pīlāra līdzekļiem, veicot mērķtiecīgus materiālus un nemateriālus ieguldījumus (zināšanu pārnesē, apmācībā, konsultācijās, zinātības apmaiņā, sadarbības tīklu veidošanā un inovācijā, izmantojot Eiropas inovācijas partnerības (EIP));

99.  aicina Komisiju savos tiesību aktu priekšlikumos par KLP reformu ietvert piemērotus pasākumus un instrumentus, ar kuriem proteīnaugu audzēšana tiek integrēta uzlabotās augsekas sistēmās, lai novērstu patlaban vērojamo olbaltumvielu deficītu, palielinātu lauksaimnieku ienākumus un risinātu galvenās lauksaimniecības problēmas, tādas kā klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības un augsnes auglības zudums, kā arī ūdens resursu aizsardzība un ilgtspējīga apsaimniekošana;

100.  uzskata, ka minimāla summa no II pīlāra kopējā pieejamā budžeta būtu jāpiešķir agrovides un klimata pasākumiem, tostarp bioloģiskajai lauksaimniecībai, oglekļa dioksīda piesaistei, augsnes veselības aizsardzībai, ilgtspējīgiem mežsaimniecības pārvaldības pasākumiem, barības vielu pārvaldības plānošanai, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību, kā arī apputeksnēšanai un dzīvnieku un augu ģenētiskajai daudzveidībai; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir saglabāt Natura 2000 maksājumus un nodrošināt to pietiekamību, lai sniegtu patiesus stimulus lauksaimniekiem;

101.  uzsver, ka lauku attīstības programmās ir jāparedz maksājumi lauksaimniekiem apgabalos, kuros ir dabas ierobežojumi (ANC), nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, stāvas nogāzes vai ierobežojumi augsnes kvalitātes ziņā; aicina vienkāršot un padarīt mērķtiecīgāku ANC plānu laikposmam pēc 2020. gada;

102.  atgādina, ka Parlaments jau ir norādījis, ka Natura direktīvas atbilstības pārbaude uzsvērta vajadzība uzlabot saskaņotību ar KLP, un norādīts uz lauksaimniecības sugu un dzīvotņu skaita satraucošo samazināšanos; aicina Komisiju novērtēt KLP ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; turklāt prasa noteikt lielākus Natura 2000 maksājumus, lai labāk stimulētu aizsardzību Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām, kas ir ļoti sliktā stāvoklī;

103.  aicina īstenot un stiprināt klimatam labvēlīgus lauksaimniecības pasākumus, jo klimata pārmaiņu turpmākā ietekme uz lauksaimniecību Eiropā pieaugs;

104.  uzskata, ka ar KLP ir jāpārvalda riski, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un augsnes degradāciju visā lauku saimniecību ainavā, veicot ieguldījumus agroekosistēmu noturībā un stabilitātē un augsnes virskārtas veidošanai paredzētajā ekoloģiskajā infrastruktūrā, lai novērstu augsnes eroziju, ieviestu augseku vai pagarinātu tās ciklu, papildinātu ainavu ar kokiem un palielinātu lauku saimniecību bioloģisko un strukturālo daudzveidību;

105.  uzskata, ka būtu jāatbalsta un jāveicina zemkopības atlikumu plašāka izmantošana, tos pārvēršot atjaunojamos, efektīvos un ilgtspējīgos energoresursos lauku apvidu vajadzībām;

106.  aicina Komisiju veicināt inovāciju, pētniecību un modernizāciju lauksaimniecības, agromežsaimniecības un pārtikas nozarē, atbalstot spēcīgu konsultatīvo sistēmu un apmācību, kas ir labāk pielāgota KLP atbalsta saņēmēju vajadzībām, lai tie varētu izstrādāt praksi nolūkā panākt lielāku ilgtspējību un resursu aizsardzību, un atbalstot viedo tehnoloģiju piemērošanu, lai efektīvāk risinātu problēmas veselības, vides un konkurētspējas jomā; uzsver, ka apmācībai un paplašināšanai jābūt priekšnosacījumam programmas plānošanā un īstenošanā visās dalībvalstīs un ir ļoti svarīgi veicināt zinātības nodošanu, paraugprakses modeļu izveidi un apmaiņu starp kooperatīviem un ražotāju organizācijām visās dalībvalstīs, piemēram, izmantojot Eiropas lauksaimniecības zināšanu un informācijas sistēmu (AKIS); uzskata, ka agroekoloģijas metodes un precīzās lauksaimniecības principi var radīt būtiskus ieguvumus vides jomā, palielināt lauksaimnieku ienākumus, racionalizēt lauksaimniecības tehnikas izmantošanu un būtiski palielināt resursu efektivitāti;

107.  uzsver, cik svarīgi ir tas, lai KLP, pamatprogramma "Apvārsnis 2020" un citas finansēšanas atbalsta shēmas mudinātu lauksaimniekus veikt ieguldījumus jaunās tehnoloģijās, kas pielāgotas viņu saimniecību lielumam, piemēram, precīzās un digitālās lauksaimniecības instrumentos, ar kuriem var uzlabot lauksaimniecības noturību un ietekmi uz vidi;

108.  aicina Komisiju stimulēt tādu inovatīvu tehnoloģiju izstrādi un izmantošanu, kas ir piemērotas visiem lauku saimniecību veidiem neatkarīgi no to lieluma un produkcijas, kā arī no tā, vai tās ir tradicionālās vai bioloģiskās, lopkopības vai zemkopības, mazas vai lielas lauku saimniecības;

109.  aicina Komisiju īstenot tādu KLP, kas paredz vairāk inovāciju, veicina bioekonomikas attīstību un piedāvā risinājumus bioloģiskās daudzveidības, vides un klimata jomā;

110.  aicina Komisiju pievērst uzmanību dzīves kvalitātei lauku apvidos un padarīt to pievilcīgu visiem cilvēkiem, jo īpaši jaunākajai paaudzei;

111.  uzskata, ka ar KLP veicinātā digitalizācija un precīzā lauksaimniecība nedrīkst padarīt lauksaimniekus vairāk atkarīgus no papildu ieguldījuma vai ārējā finansējuma, ne arī liegt viņiem piekļuvi resursiem, bet tai būtu jābūt visiem pieejamai un attīstītai iekļaujošā veidā, iesaistot lauksaimniekus;

112.  neskarot lauku attīstībai paredzētā ES atbalsta kopējās summas pārskatīšanu, aicina pašreizējās lauku attīstības programmas, kas apstiprinātas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 10. panta 2. punktu, turpināt piemērot līdz 2024. gadam vai līdz jaunas reformas pieņemšanai;

113.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos Eiropas Savienībā veicināt "viedo ciematu" pieeju, kas, saskaņotākā veidā izstrādājot dažādus politikas pasākumus, ļaus visaptveroši risināt problēmas, kuras ir saistītas ar nepietiekamajiem platjoslas savienojumiem, darba iespējām un pakalpojumu sniegšanu lauku apvidos;

114.  prasa rīkoties, lai risinātu nopietno problēmu saistībā ar negadījumiem lauku saimniecībās, kuru dēļ ES lauku saimniecībās tiek gūtas traumas un iet bojā cilvēki, īstenojot II pīlārā paredzētos pasākumus, lai atbalstītu ieguldījumus drošības pasākumos un apmācībā;

115.  prasa, lai, izstrādājot ES stratēģiju proteīnaugu jomā, tiktu noteikts, ka augu aizsardzības līdzekļus visā proteīnaugiem paredzētajā platībā var izmantot tikai vienreiz — pirms vai īsi pēc sēšanas;

116.  uzskata, ka Eiropas lauksaimniecības nākotnei būtiski svarīgi ir ieguldījumi inovācijā, izglītībā un apmācībā;

117.  uzsver, ka nākamās KLP kontekstā būtu padziļināti jāpēta uz rezultātiem balstīta pieeja dalībvalstu un reģionu līmenī un inovatīvie risinājumi, ko nodrošina sertifikācijas sistēmas, nepalielinot birokrātijas un uz vietas veicamās kontroles slogu;

118.  aicina II pīlārā ieviest mērķtiecīgus modernizēšanas un strukturālās uzlabošanas pasākumus, lai sasniegtu prioritāros mērķus, tādus kā digitālā lauksaimniecība 4.0;

119.  mudina Komisiju un dalībvalstis garantēt un veicināt mazo lauksaimnieku un marginalizēto grupu piekļuvi sēklām un lauksaimniecības izejvielām un veicināt un nodrošināt sēklu apmaiņu un to atrašanos publiskajā īpašumā, kā arī ilgtspējīgas tradicionālās metodes, kas garantē cilvēka tiesības uz pienācīgu pārtiku un uzturu;

120.  mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību uzņēmēju iespējām sniegt pakalpojumus ciematiem un otrādi;

121.  norāda, ka katra lauku saimniecība ir atšķirīga, tādēļ tām ir vajadzīgi individuāli risinājumi;

Spēcīga lauksaimnieku pozīcija pasaules pārtikas sistēmā

122.  aicina Komisiju I pīlārā saglabāt pašreizējo vienotas tirgu kopīgās organizācijas (vienotas TKO) sistēmu, tostarp konkrētos politikas instrumentus un tirdzniecības standartus, un uzlabot ES programmas skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu; uzsver pašreizējo, ar konkrētiem produktiem saistīto ražošanas pārvaldības sistēmu un obligātu individuālu nozaru (vīna, augļu un dārzeņu, olīveļļas un biškopības) programmu saglabāšanas nozīmi ražotājvalstīm ar galīgo mērķi stiprināt katras nozares ilgtspējību un konkurētspēju un saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, vienlaikus nodrošinot piekļuvi visiem lauksaimniekiem;

123.  uzskata, ka pozitīvā un uz tirgu orientētā pieredze saistībā ar vienotas TKO darbības programmām augļu un dārzeņu nozarē, ko īstenojušas ražotāju organizācijas un kas finansētas, pamatojoties uz tirgotās produkcijas vērtību (TPV), ir pierādījušas savu efektivitāti attiecīgo nozaru konkurētspējas un strukturēšanas veicināšanā un to ilgtspējības uzlabošanā; tāpēc aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest līdzīgas darbības programmas arī attiecībā uz citām nozarēm; uzskata, ka tas varētu sniegt īpašu labumu ražotāju organizācijām, kuras pārstāv ES kalnu reģionos un nomaļās teritorijās dzīvojošus piensaimniekus, kas apstrādā un laiž tirgū kvalitatīvus produktus un saglabā piena ražošanu šajos apvidos, kur lauksaimnieciskā darbība ir apgrūtināta;

124.  atgādina, ka nevienlīdzīgs ietekmes sadalījums tirgū rada īpašus šķēršļus rentablai ražošanai piena nozarē;

125.  vērš uzmanību uz iespēju TKO ietvaros ieviest brīvprātīgo piena piegādes samazināšanas programmu;

126.  prasa ieviest jaunu pašpalīdzības pārvaldības instrumentu olīveļļas nozarē, kas ļautu eļļu uzglabāt pārprodukcijas gados un laist tirgū tad, kad ražošana atpaliek no pieprasījuma;

127.  uzstāj, ka nākamajā KLP ir būtiski svarīgi efektīvāk, taisnīgāk un savlaicīgāk atbalstīt lauksaimniekus, lai reaģētu uz cenu un ienākumu svārstīgumu klimata, sliktu laika apstākļu, sanitāro un tirgus risku dēļ, radot papildu stimulus un tirgus nosacījumus, kas veicina riska pārvaldības un stabilizācijas instrumentu (apdrošināšanas shēmu, ienākumu stabilizācijas instrumentu, individuālā nodrošinājuma mehānismu un kopieguldījumu fondu) izstrādi un brīvprātīgu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot visu lauksaimnieku piekļuvi un saderību ar pašreizējām valstu shēmām;

128.  aicina uzlabot atbalstu pākšaugu audzēšanas palielināšanai Eiropas Savienībā un sniegt īpašu atbalstu lauksaimniekiem, kuri nodarbojas ar aitu un kazu ekstensīvo audzēšanu, ņemot vērā šo nozaru labvēlīgo ietekmi uz vidi un vajadzību samazināt ES atkarību no dzīvnieku barībai paredzēto olbaltumvielu importa;

129.  uzsver, ka uz nākotni orientēta KLP būtu jāveido tā, lai labāk risinātu būtiski svarīgus veselības jautājumus, piemēram, saistībā ar rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem (AMR), gaisa kvalitāti un veselīgāku uzturu;

130.  uzsver problēmas, ko dzīvnieku un cilvēku veselībai rada AMR; uzskata, ka ar jauno tiesisko regulējumu būtu aktīvi jāveicina augstāks dzīvnieku veselības un labturības līmenis kā līdzeklis cīņai pret antibiotiku rezistenci, tādējādi labāk aizsargājot sabiedrības veselību un lauksaimniecības nozari kopumā;

131.  vērš uzmanību uz to, ka tirgus riskus var pārvaldīt arī ar ES lauksaimniecības un pārtikas produktu labāku piekļuvi tirgum eksporta tirgos;

132.  uzstāj, cik svarīgi ir stiprināt primāro ražotāju pozīciju pārtikas piegādes ķēdē, jo īpaši garantējot pievienotās vērtības taisnīgu sadali starp ražotājiem, pārstrādātājiem un mazumtirdzniecības nozares pārstāvjiem, ieviešot finanšu resursus un stimulus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu tautsaimniecības organizāciju — gan vertikālo, gan arī horizontālo, piemēram, ražotāju organizāciju, tostarp kooperatīvu, un to apvienību un starpnozaru organizāciju, — izveidi un attīstību, nosakot saskaņotus minimālos standartus, lai apkarotu negodīgu un ļaunprātīgu tirdzniecības praksi visā pārtikas piegādes ķēdē, kā arī stiprinot pārredzamību tirgos un ieviešot krīzes novēršanas instrumentus;

133.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 39. pantā noteiktajiem mērķiem un izņēmumu, kas minēts LESD 42. pantā, Omnibus regulā ir precizētas juridiskās attiecības starp vienotas TKO noteikumiem un ES konkurences noteikumiem un ieviestas jaunas kolektīvās iespējas lauksaimniekiem uzlabot spēju aizstāvēt savas intereses pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka šie noteikumi ir svarīgi saistībā ar turpmāko KLP un tie būtu jāuzlabo vēl vairāk;

134.  uzskata, ka, pamatojoties uz pieredzi par to, kā darbojas dažādi ES tirgus novērošanas centri (piena, gaļas, cukura un kultūraugu nozarē), šādi instrumenti būtu jāattiecina arī uz nozarēm, kas vēl nav ietvertas, un jāpilnveido tā, lai tirgus dalībniekiem agrīnas brīdināšanas nolūkā sniegtu ticamus datus un prognozes un nodrošinātu ātru un preventīvu rīcību tirgus traucējumu gadījumā ar mērķi novērst krīzes;

135.  aicina pastiprināti atbalstīt un veicināt vietējos tirgus un īsās pārtikas piegādes ķēdes; uzsver, ka ir jāattīsta vietējie pakalpojumi, kas saistīti ar īsām piegādes ķēdēm;

136.  aicina Komisiju sīkāk precizēt un vajadzības gadījumā atjaunināt ražotāju organizācijām un starpnozaru organizācijām paredzētos noteikumus, jo īpaši attiecībā uz konkurences politiku, tostarp ņemot vērā starpnozaru organizāciju pasākumus un vienošanās, lai izpildītu sabiedrības prasības;

137.  uzsver, ka KLP vēsturiskajiem tirgus pārvaldības instrumentiem (t. i., valsts intervencei un privātās uzglabāšanas atbalstam) ir samazināta un nepietiekama ietekme globalizētās ekonomikas kontekstā un ka ar riska pārvaldības instrumentiem vienmēr nepietiek, lai tiktu galā ar cenu lielo svārstīgumu un nopietnajiem tirgus traucējumiem;

138.  tāpēc uzsver, ka turpmākajā KLP vienotai TKO ir jāsaglabā svarīgā loma kā drošības tīklam, ātri stabilizējot lauksaimniecības tirgus un prognozējot krīzes, un uzsver, cik svarīga nozīme ir Omnibus regulai, lai, ņemot vērā pieredzi, kas gūta pēdējo tirgus krīžu laikā, jo īpaši piensaimniecības nozarē, nodrošinātu un veicinātu inovatīvu tirgus un krīzes pārvaldības instrumentu, piemēram, brīvprātīgu nozaru nolīgumu, papildu izmantošanu, lai pārvaldītu un attiecīgā gadījumā kvantitatīvi samazinātu ražotāju, ražotāju organizāciju, ražotāju organizāciju apvienību un starpnozaru organizāciju un pārstrādātāju piedāvājumu (piemēram, ES piena ražošanas sašaurināšanas shēma);

139.  atzinīgi vērtē darbu, kas tiek veikts saistībā ar ilgtspējīgu proteīna stratēģiju Eiropas Savienībai;

140.  norāda uz vajadzību visā ES izveidot vietējos un reģionālos pākšaugu kultūru tirgus, uzlabot vides rādītājus, izmantojot augseku un vienlaikus arī samazinot atkarību no importētās lopbarības, mēslojuma un pesticīdiem, un palielināt dzīvotspēju un ekonomiskos stimulus, lai pārietu uz ilgtspējīgākas lauksaimniecības praksi;

141.  uzskata, ka piedāvājuma pārvaldības pasākumi attiecībā uz sieru un šķiņķi ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai attiecībā uz vīniem ir pierādījuši savu efektivitāti, uzlabojot attiecīgo produktu ilgtspējību, konkurētspēju un kvalitāti, tāpēc tie būtu jāsaglabā un vajadzības gadījumā jāpaplašina, lai aptvertu visus produktus ar kvalitātes zīmi saskaņā ar KLP mērķiem;

142.  aicina padziļināti pārskatīt pašreizējo krīzes rezerves mehānismu, lai izveidotu darbam piemērotu un neatkarīgu lauksaimniecības krīzes ES fondu, kas būtu atbrīvots no budžeta gada pārskata principa, lai varētu veikt budžeta pārvietojumus no viena gada uz nākamo, jo īpaši laikā, kad tirgus cenas ir pietiekami augstas, vienlaikus visā DFS periodā krīzes rezervi saglabājot nemainīgā līmenī, tādējādi nodrošinot ātrākus, saskaņotākus un efektīvus preventīvos pasākumus un risinājumus, kas papildina tirgus un riska pārvaldības instrumentu izmantošanu smagas krīzes situācijās, tostarp tādās, kas rada ekonomiskas sekas lauksaimniekiem saistībā ar dzīvnieku veselību, augu slimībām un pārtikas nekaitīgumu, kā arī tādās, kas saistītas ar ārējiem satricinājumiem, kuri ietekmē lauksaimniecību;

143.  uzskata, ka, lai gan tirdzniecības nolīgumi ir labvēlīgi ietekmējuši dažas ES lauksaimniecības nozares un ir vajadzīgi tam, lai stiprinātu ES pozīciju pasaules lauksaimniecības tirgū un sniegtu labumu ES ekonomikai kopumā, tie rada arī vairākas problēmas, jo īpaši mazām un vidējām lauku saimniecībām un jutīgām nozarēm, kas jāņem vērā, piemēram, ES sanitāro, fitosanitāro, dzīvnieku labturības, vides un sociālo standartu ievērošana, kuru dēļ ir jānodrošina saskaņotība starp tirdzniecības politiku un noteiktiem KLP mērķiem un kuri nedrīkst vājināt Eiropas augstos standartus vai apdraudēt tās lauku teritorijas;

144.  uzsver, ka atšķirīgu standartu piemērošana palielinātu risku, ka ES iekšzemes produkcijas eksports uz ārzemēm tiek veikts uz lauku attīstības, vides un atsevišķos gadījumos pārtikas kvalitātes rēķina;

145.  uzsver, ka vajadzība pēc pastiprinātiem aizsardzības mehānismiem būtu arī jāuzsver debatēs par turpmākajiem tirdzniecības nolīgumiem (ar Mercosur, Jaunzēlandi, Austrāliju u. c.) un to ietekmi uz lauksaimniecību Eiropā;

146.  uzsver, ka, lai gan ir svarīgi turpināt darbu pie uzlabotas Eiropas lauksaimniecības produktu piekļuves tirgum, ir vajadzīgi atbilstīgi Eiropas lauksaimniecības aizsardzības pasākumi, kuros ņemtas vērā konkrētām nozarēm raksturīgās problēmas, piemēram, aizsardzības mehānismi, lai novērstu negatīvu sociālekonomisko ietekmi maziem un vidējiem lauksaimniekiem ES un trešās valstīs, vai jutīgāko nozaru iespējama izslēgšana no sarunām un savstarpības principa piemērošana ražošanas nosacījumos, lai lauksaimniekiem Eiropas Savienībā un viņu ārvalstu konkurentiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka Eiropas ražošanu nedrīkst apdraudēt mazvērtīgs un standartam neatbilstošs imports;

147.  aicina Komisiju sākt uzlūkot lauksaimniecību kā stratēģisku darbību un attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem īstenot tādu pieeju, lai lauksaimniecību neuzskatītu par pārējo tirdzniecībā iesaistīto nozaru pielāgojamu mainīgo lielumu un lai tiktu aizsargātas tādas svarīgas nozares kā svaigpiena ražošana;

148.  uzskata, ka starptautiskās tirdzniecības un PTO prasības ir ļoti būtiski ietekmējušas KLP pārskatīšanu, kas vairākas reizes veikta kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem; uzskata, ka šīs pārskatīšanas ir palielinājušas Eiropas lauksaimniecības produktu un Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozares konkurētspēju, taču tās ir arī kaitējušas lielām lauksaimniecības nozares daļām, tās pakļaujot pasaules tirgu nestabilitātei; kā ieteikts Komisija paziņojumā par lauksaimniecības un pārtikas nākotni Eiropā, uzskata, ka tagad ir pienācis laiks vairāk koncentrēties uz citiem KLP mērķiem, tādiem kā lauksaimnieku dzīves līmenis un veselības, nodarbinātības, vides un klimata jautājumi;

149.  uzsver, ka ES tirdzniecības politikai ir jābūt saskaņotai ar citām ES politikas jomām, piemēram, attīstības un vides politiku, un jāatbalsta IAM sasniegšana un ka tā var sekmēt KLP mērķu sasniegšanu, jo īpaši nodrošinot pienācīgu dzīves līmeni iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, un piedāvājuma nonākšanu pie patērētājiem par pieņemamām cenām; uzsver, ka ES lauksaimniecības pārtikas nozarei būtu jāizmanto eksporta sniegtās izaugsmes iespējas, ņemot vērā aplēses, ka nākamajā desmitgadē 90 % no visā pasaulē klāt nākušā pieprasījuma pēc lauksaimniecības pārtikas produktiem radīs valstis ārpus Eiropas; uzsver, ka KLP vispirms ir jāapmierina Eiropas sabiedrības pārtikas, vides un klimata vajadzības, pirms tā koncentrējas uz ražošanu pārdošanai starptautiskajā lauksaimniecības tirgū; uzsver, ka tā dēvētajām jaunattīstības valstīm vajadzētu būt pietiekamām iespējām patstāvīgi izveidot un uzturēt spēcīgu lauksaimniecības pārtikas nozari;

150.  turklāt uzskata, ka precēm, kuru ražošana ir saistīta ar atmežošanu, zemes vai resursu piesavināšanos un cilvēktiesību pārkāpumiem, nedrīkst piešķirt piekļuvi ES tirgum;

151.  atgādina, ka ES un tās dalībvalstis jaunajā Eiropas Konsensā par attīstību atkārtoti apliecina savu apņemšanos un atzīst, cik svarīgi ir efektīvi ievērot principu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD), kas izveidots ar LESD 208. pantu, paredzot attīstības sadarbības mērķus ņemt vērā visās tajās ES politikas jomās, ieskaitot lauksaimniecības politiku un finansējumu, kas varētu negatīvi ietekmēt jaunattīstības valstis; šajā saistībā uzskata, ka KLP reformā būtu jāņem vērā jaunattīstības valstu tiesības veidot savu lauksaimniecības un pārtikas politiku, nevājinot pārtikas ražošanas jaudu un ilgtermiņa pārtikas nodrošinājumu, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs;

152.  atgādina par ES un tās dalībvalstu pausto apņemšanos īstenot IAM un uzsver, cik būtiski svarīga ir KLP saskaņotība ar IAM, jo īpaši IAM Nr. 2 (bada izskaušana), Nr. 5 (dzimumu līdztiesība), Nr. 12 (atbildīgs patēriņš un ražošana), Nr. 13 (rīcība klimata politikas jomā) un Nr. 15 (dzīvība uz zemes), un ka turpmākā KLP ir jāpielāgo šiem mērķiem;

153.  prasa saskaņā ar budžeta efektivitātes principu panākt saskaņotību un uzlabot sinerģiju starp KLP un visām pārējām ES politikas jomām un starptautiskajām saistībām, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, ūdensapgāde, zemes izmantošana, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas, kā arī nomaļu reģionu un kalnu reģionu attīstība;

154.  aicina Komisiju veikt sistemātisku ietekmes novērtējumu par noteikumiem attiecībā uz lauksaimniecības nozari visos tirdzniecības nolīgumos un piedāvāt konkrētas stratēģijas, lai nodrošinātu, ka neviena lauksaimniecības nozare necietīs ar trešo valsti noslēgta tirdzniecības nolīguma rezultātā;

155.  uzstāj, ka procesi un ražošanas metodes (PRM) ir būtiska sociālo, ekonomisko un vides standartu daļa globālajā lauksaimniecības produktu tirdzniecībā, un aicina Komisiju mudināt PTO atzīt šādu PRM nozīmi;

156.  uzsver, ka Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām noteikto mērķu un IAM sasniegšanai ir jābūt vienam no vadošajiem principiem visā tirdzniecības politikā attiecībā uz lauksaimniecības produktiem; norāda, ka Komisija savā pārdomu dokumentā par globalizācijas iespēju izmantošanu pamatoti norāda uz pieprasījumu pēc taisnīgākas tirdzniecības un ilgtspējīgiem un vietējiem produktiem kā mainīgu globalizācijas tendenci; uzsver, ka ES tirdzniecības politika var lielā mērā sekmēt IAM un Parīzes nolīgumā noteikto klimata mērķu sasniegšanu;

157.  atgādina, ka ES no savas puses ir izbeigusi eksporta subsīdijas un ka pašreizējā ES budžetā vairs nav eksporta subsīdijām paredzētas budžeta pozīcijas; šajā saistībā aicina ES tirdzniecības partnerus apņemties samazināt tirdzniecību kropļojošu iekšzemes atbalstu; aicina tās PTO dalībvalstis, kuras turpina piešķirt eksporta subsīdijas, īstenot 2015. gada 19. decembrī Nairobi pieņemto ministru lēmumu par konkurenci eksporta jomā;

158.  prasa Komisijai saglabāt modrību un pastiprināt ES aizsardzības pasākumus, lai novērstu aizvien lielāko skaitu pašreizējo un turpmāko šķēršļu tirgus pieejamībai trešās valstīs, vienlaikus aizsargājot vidi un ievērojot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz pārtiku; uzsver, ka lielākā daļa šo šķēršļu ietekmē lauksaimniecības produktus (27 % saskaņā ar Komisijas tirgus pieejamības datubāzi), kas savukārt pārsvarā ir saistīti ar sanitārajiem un fitosanitārajiem (SFS) tirgus pieejamības pasākumiem;

159.  aicina Komisiju, sagatavojot piedāvājumu apmaiņu un aprēķinot kvotas, prognozēt un ņemt vērā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ietekmi;

160.  aicina Komisiju uzsākt skaidras un pārredzamas iniciatīvas, lai vēl vairāk veicinātu ES ražošanas, drošības, dzīvnieku labturības un vides standartus un īsas piegādes ķēdes un lai atbalstītu kvalitatīvas pārtikas ražošanas shēmas, ko varētu panākt, cita starpā izmantojot gan Eiropas izcelsmes marķējuma shēmas, gan tirdzniecības un veicināšanas pasākumus iekšējos un trešo valstu tirgos attiecībā uz tām nozarēm, kuras izmanto īpašus politikas instrumentus, ko nodrošina KLP; uzstāj, ka jāsamazina birokrātija un nevajadzīgi nosacījumi, lai šajās shēmās varētu piedalīties arī mazāki ražotāji; atzinīgi vērtē to, ka pastāvīgi pieaug veicināšanas programmām pieejamais budžets, un mudina Komisiju saglabāt apropriāciju pieauguma tempu, jo pieaug ražotāju interese;

161.  uzsver, cik liela nozīme ir īsām vietēja un reģionāla mēroga piegādes ķēdēm, kas ir ekoloģiski ilgtspējīgākas, jo, tā kā to gadījumā vajag mazāk transporta, tās rada mazāku piesārņojumu un nodrošina svaigākus un vieglāk izsekojamus produktus;

162.  atgādina, cik svarīgi ir dot vietējiem lauksaimniekiem iespēju virzīties augšup pa vērtības ķēdi, sniedzot tiem palīdzību un atbalstu attiecībā uz bioloģiskajiem un pievienotās vērtības produktiem, kā arī jaunas zināšanas un tehnoloģijas, jo ilgtspējības panākšanai ir vajadzīga tieša rīcība, lai saglabātu, aizsargātu un bagātinātu dabas resursus;

163.  norāda, ka vietējā ražošana atbalsta vietējo pārtikas kultūru un vietējo ekonomiku;

164.  1uzsver, ka galvenā uzmanība lauksaimniecībā turpmāk būtu jāpievērš augstas kvalitātes pārtikas ražošanai, jo šajā jomā Eiropai ir konkurētspējas priekšrocība; uzsver, ka ES standarti ir jāsaglabā un jāpastiprina, kur tas ir iespējams; prasa veikt pasākumus, lai vēl vairāk palielinātu pārtikas ražošanas nozares ilgtermiņa produktivitāti un konkurētspēju un ieviestu jaunas tehnoloģijas un efektīvāku resursu izmantošanu, tādējādi stiprinot ES kā pasaules līderes lomu;

165.  uzskata par nepieņemamu to, ka pastāv kvalitātes atšķirības starp pārtikas produktiem, kas vienotajā tirgū tiek reklamēti un izplatīti ar vienu un to pašu zīmolu un iepakojumu; atzinīgi vērtē Komisijas centienus risināt jautājumu par pārtikas produktu duālu kvalitāti vienotajā tirgū, tostarp darbu pie kopīgas testēšanas metodikas;

166.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti, veicinot ES lauksaimniecības intereses nesenajās divpusējās tirdzniecības sarunās, jo īpaši attiecībā uz augstas kvalitātes ES lauksaimniecības pārtikas produktu piekļuvi tirgum un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību trešās valstīs; uzskata, ka šo tendenci iespējams turpināt un uzlabot;

Pārredzams lēmumu pieņemšanas process, lai sniegtu stabilu KLP priekšlikumu 2021.–2028. gadam

167.  uzsver, ka Parlamentam un Padomei, izmantojot koplēmuma procedūru, būtu jānosaka vispārīgi kopējie mērķi, pamatstandarti, pasākumi un finanšu piešķīrumi, kā arī atbilstīgs elastības līmenis, kas vajadzīgs, lai dalībvalstis un to reģioni varētu tikt galā ar savām īpatnībām un vajadzībām saskaņā ar vienoto tirgu, tādējādi novēršot konkurences kropļojumus, ko rada valstu izvēles;

168.  pauž nožēlu par to, ka viss plānošanas process attiecībā uz KLP pēc 2020. gada — apspriešanās, saziņa, ietekmes novērtējums un tiesību aktu priekšlikumi — atkal sākas ar ievērojamu kavēšanos, kad tuvojas Parlamenta astotā pilnvaru termiņa beigas, radot risku, ka debates par turpmāko KLP tiks aizēnotas ar vēlēšanu debatēm, un apdraudot iespēju galīgo vienošanos panākt pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

169.  aicina Komisiju ieviest pārejas noteikumus, kas gadījumā, ja KLP pieņemšana aizkavējas, ļauj lauksaimniekiem turpināt piekļūt lauku attīstības programmas pasākumiem, jo īpaši vides un ieguldījumu pasākumiem;

170.  aicina dalībvalstis, īstenojot jauno reformu, nodrošināt, ka maksājumi lauksaimniekiem netiek aizkavēti, un šādu kavējumu gadījumā uzņemties atbildību un izsniegt pienācīgu kompensāciju lauksaimniekiem;

171.  tomēr uzsver, ka pirms pašreizējā sasaukuma termiņa beigām ir jāpanāk pēc iespējas lielāks progress un šis jautājums ir jāakcentē Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas laikā;

172.  atzīst, ka ir svarīgi KLP lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt iestādes un ekspertus, kuri atbild par veselības un vides politiku, kas ietekmē bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņas un gaisa, augsnes un ūdens piesārņojumu;

173.  aicina Komisiju, pirms būtisku izmaiņu ieviešanas KLP izstrādes un/vai īstenošanas procesā, ierosināt pietiekami ilgu pārejas periodu, lai dalībvalstīm nodrošinātu "vieglu piezemēšanos" un pietiekamu laiku pienācīgi un pareizi īstenot jauno politiku, tādējādi novēršot kavēšanos ar lauksaimnieku ikgadējo maksājumu veikšanu un lauku attīstības pasākumu īstenošanu;

174.  prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt dialogu ar jaunattīstības valstīm un sniegt savas zināšanas un finansiālo atbalstu, lai veicinātu ekoloģiski ilgtspējīgu lauksaimniecību, kuras pamatā ir mazapjoma un ģimenes lauku saimniecības, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un jauniešiem, saskaņā ar apņemšanos, kas pausta Āfrikas Savienības un ES 2017. gada samita kopīgajā deklarācijā ar nosaukumu "Investēt jaunatnē, lai paātrinātu iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību"; atgādina par sieviešu ieguldījumu uzņēmējdarbībā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā lauku apvidos; uzsver vajadzību attīstīt viņu potenciālu ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā un viņu noturību lauku apvidos;

175.  atgādina, ka bads un nepilnvērtīgs uzturs jaunattīstības valstīs lielā mērā ir saistīts ar pirktspējas trūkumu un/vai nabadzīgo lauku iedzīvotāju nespēju būt pašpietiekamiem; tāpēc mudina ES aktīvi palīdzēt jaunattīstības valstīm pārvarēt šķēršļus (tādus kā slikta infrastruktūra un slikta loģistika) lauksaimnieciskajā ražošanā;

176.  norāda, ka vairāk nekā puse no vismazāk attīstīto valstu iedzīvotājiem 2050. gadā joprojām dzīvos lauku rajonos un ka ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība jaunattīstības valstīs palīdzēs atraisīt savu lauku kopienu potenciālu, saglabāt lauku teritoriju apdzīvotību un mazināt bezdarbu, nabadzību un pārtikas trūkumu, kas savukārt palīdzēs risināt piespiedu migrācijas pamatcēloņus;

177.  atzīst, ka kosmosa tehnoloģijām, piemēram, tām, kas izstrādātas ES kosmosa un satelītu programmās, ko pārvalda Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmu aģentūra (Galileo, EGNOS un Copernicus), var būt ļoti būtiska loma ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā, nodrošinot pieņemamus risinājumus, lai veicinātu pāreju uz precīzo lauksaimniecību, tādējādi novēršot atkritumu rašanos, ietaupot laiku, mazinot nogurumu un optimizējot iekārtu izmantošanu;

178.  aicina Komisiju izpētīt kosmosa zinātnes tehnoloģijas un lietojumus un Globālo partnerību efektīvai attīstības sadarbībai kā mehānismus, ko izmanto, lai palīdzētu pārraudzīt kultūraugus, lauksaimniecības dzīvniekus, mežsaimniecību, zivsaimniecību un akvakultūru, atbalstīt lauksaimniekus, zvejniekus, mežsaimniekus un politikas veidotājus to centienos izmantot daudzveidīgas metodes ilgtspējīgas pārtikas ražošanas panākšanai un risināt saistītās problēmas;

179.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis savos rīcības plānos garantē sieviešu un vīriešu vienlīdzību lauku apvidos; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sieviešu vienlīdzīgu pārstāvību to iestāžu struktūrās, kuras risina dialogu ar nozari, kā arī nozares profesionālo organizāciju, kooperatīvu un apvienību lēmējinstitūcijās; uzskata, ka ar jaunajiem ES tiesību aktiem būtu ievērojami jāuzlabo tematiskās apakšprogrammas, kas paredzētas sievietēm lauku apvidos;

180.  uzsver, ka Komisijai arī turpmāk vienmēr būtu jānodrošina ES tiesību aktu par dzīvnieku labturību stingra un vienāda ievērošana visās dalībvalstīs, veicot pienācīgu kontroli un piemērojot sankcijas; aicina Komisiju uzraudzīt un ziņot par dzīvnieku veselību un labturību, tostarp par dzīvnieku pārvadāšanu; atgādina, ka attiecībā uz produktiem, ko ieved Eiropas Savienībā, ir jāievēro Eiropas dzīvnieku labturības, vides un sociālie standarti; aicina noteikt finansiālus stimulus par tādu dzīvnieku labturības pasākumu brīvprātīgu pieņemšanu, kuri pārsniedz minimālos, tiesību aktos paredzētos standartus;

181.  aicina Komisiju īstenot un izpildīt attiecīgos ES tiesību aktus, jo īpaši Padomes 2004. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā; uzskata, ka šajā saistībā ir jāievēro ES Tiesas spriedums, ar kuru tā noteica, ka dzīvnieku labturības aizsardzība nebeidzas pie ES ārējām robežām un ka līdz ar to no Eiropas Savienības eksportēto dzīvnieku pārvadātājiem ir jāievēro ES noteikumi par dzīvnieku labturību, tostarp ārpus ES;

182.  uzstāj, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš lauksaimniekiem, kuriem papildu izmaksas rada īpašie ierobežojumi, kas saistīti ar augstvērtīgiem dabas apgabaliem, piemēram, kalnainiem apgabaliem, salām, tālākiem reģioniem, un citiem mazāk labvēlīgiem apgabaliem; uzskata, ka šādu apgabalu īpašo ierobežojumu dēļ KLP finansējums šiem reģioniem ir īpaši svarīgs un ka jebkādam samazinājumam būtu ļoti nelabvēlīga ietekme uz daudziem lauksaimniecības produktiem; mudina dalībvalstis izstrādāt un īstenot kvalitātes shēmas, lai dotu iespēju ražotājiem, kuri to vēlas, tās ātri ieviest;

183.  uzskata, ka POSEI budžets būtu jāsaglabā pietiekamā līmenī, lai risinātu lauksaimniecības problēmas tālākos reģionos, kā to vairākkārt aicinājis Parlaments; atzinīgi vērtē rezultātus saistībā ar Komisijas jaunāko ziņojumu par POSEI īstenošanu un uzskata, ka tālāko reģionu un Egejas jūras mazāko salu programmas būtu jānošķir no ES vispārējās tiešo maksājumu shēmas, lai nodrošinātu līdzsvarotu teritoriālo attīstību, tādējādi novēršot risku, ka lauksaimnieciskā ražošana tiek izbeigta tādēļ, ka attiecīgais reģions ir tālu, atrodas uz salām, tam ir maza platība, tajā ir sarežģīti topogrāfiskie un klimatiskie apstākļi vai tas ir saimnieciski atkarīgs no neliela skaita produktu;

184.  aicina Komisiju Piena tirgus novērošanas centrā iekļaut autonomu nodaļu, kura pētītu cenas tālākos reģionos, lai nekavējoties reaģētu uz krīzi šajā nozarē; uzskata, ka "krīzes" definīcijas noteikšana un Komisijas attiecīga iejaukšanās būtu jāpielāgo tālākiem reģioniem, ņemot vērā tirgus lielumu, atkarību no mazas saimnieciskās aktivitātes un tā, ka ir mazāk dažādošanas iespēju;

185.  aicina labāk integrēt aprites ekonomiku, lai nodrošinātu izejmateriālu un blakusproduktu labāko un efektīvāko izmantošanu jaunajā bioekonomikas nozarē, vienlaikus ņemot vērā ierobežoto biomasas un zemes un citu ekosistēmas pakalpojumu pieejamību, un uzskata, ka uz bioloģiskiem resursiem balstītas rūpniecības attīstība lauku apvidos varētu nodrošināt jaunus darījumdarbības modeļus, kas varētu palīdzēt lauksaimniekiem un mežu īpašniekiem atrast jaunus tirgus saviem produktiem un radīt jaunas darbvietas; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt vajadzīgo atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarei, lai dotu lielāku ieguldījumu bioekonomikas turpmākajā attīstībā ES; uzsver, ka ir jāatbalsta agromežsaimniecība, kas var nodrošināt daudzfunkcionālu atpūtas un produktīvo ekosistēmu un mikroklimata izveidi, un jānovērš nepilnības, kas varētu kavēt tās attīstību;

186.  uzskata, ka ar AECM atbalstu, ko papildina ekoshēmas dalībvalstu līmenī, būtu jāsedz lauksaimnieku izmaksas, kas saistītas ar pāreju uz jaunu un ilgtspējīgu praksi, piemēram, veicinot un atbalstot agromežsaimniecības un citus ilgtspējīgas mežsaimniecības pasākumus, kas paredzēti bioloģiskās daudzveidības un dzīvnieku un augu sugu ģenētiskās daudzveidības atbalstam, un izmaksas, kas saistītas ar pielāgošanos mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem;

187.  aicina Komisiju nodrošināt inovāciju, pētniecību un modernizāciju agromežsaimniecības un mežsaimniecības nozarē, atbalstot spēcīgas un pielāgotas konsultatīvās sistēmas izveidi, mērķtiecīgu apmācību un īpaši pielāgotus risinājumus, lai veicinātu inovāciju un zinātības un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, galveno uzmanību pievēršot būtiskām jaunām tehnoloģijām un digitalizācijai; uzsver arī mežu īpašnieku apvienību būtisko nozīmi informācijas un inovācijas nodošanā, mazo mežu īpašnieku apmācībā un turpmākā izglītošanā un aktīvas daudzfunkcionālās mežu apsaimniekošanas īstenošanā;

o
o   o

188.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 350, 29.12.2017., 15. lpp.
(2) OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.
(3) OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0022.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0203.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0095.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0075.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0057.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0197.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0099.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0504.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0427.
(13) OV C 86, 6.3.2018., 62. lpp.
(14) OV C 265, 11.8.2017., 7. lpp.
(15) OV C 288, 31.8.2017., 10. lpp.
(16) OV C 342, 12.10.2017., 10. lpp.


Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretācija un īstenošana
PDF 222kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretāciju un īstenošanu (2016/2018(INI))
P8_TA(2018)0225A8-0170/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 295. pantu,

–   ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(1) (jaunais IN),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(2) („2010. gada pamatnolīgums”),

–  ņemot vērā 2003. gada 16. decembra iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(3) („2003. gada IN”),

–  ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai(4),

–  ņemot vērā 1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgumu par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti(5),

–  ņemot vērā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(6),

–  ņemot vērā 2007. gada 13. jūnija Kopīgo deklarāciju par koplēmuma procedūras praktiskajiem aspektiem(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(8),

–  ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par ES likumdošanas prioritātēm 2017. gadā(9),

–  ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par ES likumdošanas prioritātēm 2018.–2019. gadā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2014. gada 18. marta spriedumu (biocīdo produktu lieta), 2015. gada 16. jūlija spriedumu (vīzu savstarpējības mehānisma lieta), 2016. gada 17. marta spriedumu lietā (CEF deleģēto aktu lieta), 2016. gada 14. jūnija spriedumu (Tanzānijas lieta) un 2014. gada 24. jūnija spriedumu (Maurīcijas lieta)(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. decembra lēmumu par Parlamenta Reglamenta vispārēju pārskatīšanu(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) — pašreizējais stāvoklis un perspektīva(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par stratēģiskajām prioritātēm attiecībā uz Komisijas 2017. gada darba programmu(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. marta lēmumu par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju(15),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūciju par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu(17),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads(18),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)(19),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu(20),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu(21),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu „Labāka regulējuma programmas noslēgšana: labāki risinājumi —labāki rezultāti” (COM(2017)0651),

–  ņemot vērā LESD 294. pantu par koplēmuma procedūru,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 24. oktobra darba dokumentu „Pārskats par Savienības centieniem vienkāršot un samazināt regulējuma slogu” (SWD(2017)0675),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra paziņojumu „ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”(22),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu „Labāks regulējums: labāki rezultāti spēcīgākai Savienībai” (COM(2016)0615),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 7. jūlija darba programmu par labāka regulējuma vadlīnijām (SWD(2017)0350),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas un Konstitucionālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0170/2018),

A.  tā kā jaunais IN stājās spēkā tā parakstīšanas dienā — 2016. gada 13. aprīlī;

B.  tā kā, pieņemot jauno IN, Parlaments un Komisija izdarīja paziņojumu, sakot, ka jaunajā nolīgumā ir „atspoguļots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas savstarpējais līdzsvars un attiecīgās šo iestāžu kompetences, kas ir noteiktas līgumos” un „neskar 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām”(23);

C.  tā kā nolūkā īstenot jaunā IN normas par starpiestāžu plānošanu Parlaments pārskatīja savu Reglamentu, cita starpā, lai izklāstītu kopīgu secinājumu par daudzgadu plānošanu un kopīgo deklarāciju par starpiestāžu gada plānošanu apspriešanas un pieņemšanas iekšējos procesus;

D.  tā kā, īstenojot gada starpiestāžu plānošanu, trīs likumdošanas iestādes vienojās par divām kopīgām deklarācijām attiecībā uz ES likumdošanas prioritātēm attiecīgi 2017. un 2018.–2019. gadam;

E.  tā kā atšķirībā no 2003. gada IN jaunais IN vairs nesatur likumdošanas alternatīvo metožu izmantošanas juridisko regulējumu, piemēram, kopregulējumu un pašregulējumu, kā rezultātā šīs metodes nav pieminētas vispār;

F.  tā kā jaunā IN 13. pantā ir prasīts Komisijai tās ietekmes novērtējuma procesā apspriesties, aptverot, cik vien iespējams, plašu dalībnieku loku; tā kā tādā pat veidā jaunā IN 19. punktā Komisijai, pirms pieņemt priekšlikumu, nevis pēc tam, ir prasīts veikt sabiedrisko apspriešanos atklātā un pārredzamā veidā, nodrošinot, ka šīs sabiedriskās apspriešanās kārtība un termiņš nodrošina iespējami lielāko dalību, neaprobežojoties ar personīgām interesēm un šo interešu lobētājiem;

G.  tā kā 2017. gada jūlijā Komisija pārskatīja savas labāka likumdošanas procesa vadlīnijas, lai labāk paskaidrotu un izmantotu Komisijas iekšienē pastāvošo dažādo politikas izstrādes posmu saiknes, aizstājot agrākās atsevišķās vadlīnijas, kurās individuāli tika risināts ietekmes novērtējums, izvērtējums un īstenošana, un lai iekļautu jaunas vadlīnijas par plānošanu un apspriešanos ar ieinteresētajām personām;

H.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 16. punktu Komisija pēc savas ierosmes vai pēc Parlamenta vai Padomes uzaicinājuma drīkst papildināt pati savu ietekmes novērtējumu vai veikt citu analītisko darbu, ko tā uzskata par nepieciešamu;

I.  tā kā jaunais IN atzīst agrākās Ietekmes novērtējuma padomes aizstāšanu ar Komisijas Regulējuma kontroles padomi; tā kā minētās padomes uzdevums cita starpā ir veikt Komisijas ietekmes novērtējumu kvalitātes objektīvu pārbaudi; tā kā, lai iniciatīvu, kurai ir pievienots ietekmes novērtējums, varētu iesniegt pieņemšanai Komisijā, Regulējuma kontroles padomei ir jāsniedz pozitīvs atzinums; tā kā negatīva atzinuma gadījumā ziņojuma projekts ir jāpārskata un Regulējuma kontroles padomei ir jāiesniedz no jauna un tā kā otra negatīvā atzinuma gadījumā ir nepieciešams politisks lēmums, ar kuru nodrošina iniciatīvas turpmāko virzību; tā kā Regulējuma kontroles padomes atzinumu publisko Komisijas tīmekļa vietnē un vienlaicīgi — arī ziņojumu par attiecīgo iniciatīvu un ietekmes novērtējumu gadījumā — pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi saistīto politikas iniciatīvu(24);

J.  tā kā 2017. gada sākumā Regulējuma kontroles padome pabeidza savu darbinieku komplektāciju, tostarp, pieņemot darbā trīs locekļus ārpus Eiropas iestādēm; tā kā 2016. gadā Padome pārskatīja 60 individuālus ietekmes novērtējumus, no kuriem 25 (42 %) sākotnēji saņēma negatīvu atzinumu, kā rezultātā tie tika pārskatīti un no jauna iesniegti Regulējuma kontroles padomei; tā kā Regulējuma kontroles padome pēc tam ir devusi pozitīvus vispārējos novērtējumus par visiem saņemtajiem pārskatītajiem ietekmes novērtējumiem, izņemot vienu; tā kā Regulējuma kontroles padome ir apmainījusies ar informāciju ar Parlamenta dienestiem par paraugpraksi un metodoloģiju, kā veikt ietekmes novērtējumus;

K.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 25. punktu — ja ir paredzēta juridiskā pamata grozīšana, kas liek parasto likumdošanas procedūru nomainīt ar īpašo likumdošanas procedūru vai ar procedūru, kuras rezultātā netiek pieņemts tiesību akts, trīs likumdošanas iestādes apmainīsies ar viedokļiem šajā jautājumā; tā kā Parlaments ir pārskatījis savu Reglamentu nolūkā īstenot šo normu; tā kā šī norma vēl nekad nav bijusi jāpiemēro;

L.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 27. punktu trīs likumdošanas iestādes atzīst vajadzību panākt visu normatīvo aktu saskaņu ar juridisko regulējumu, ko ieviesa ar Lisabonas līgumu, un jo īpaši vajadzību par augstu prioritāti uzskatīt ātru visu to pamataktu saskaņošanu, kuri joprojām attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru (RKP); tā kā Komisija ierosināja otro minēto korekciju 2016. gada decembrī(25); tā kā Parlaments un Padome patlaban šo priekšlikumu izskata ar lielu rūpību;

M.  tā kā jaunajam IN ir pievienota Kopējās vienošanās par deleģētajiem aktiem un saistītajām standarta klauzulām jauna redakcija; tā kā saskaņā ar jaunā IN 28. punktu trīs likumdošanas iestādes sāks sarunas nekavējoties pēc tam, kad spēkā stāsies nolīgums, lai papildinātu Kopējo vienošanos, izstrādājot nesaistošus LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijus; tā kā pēc ilgstoša sagatavošanās darba šīs sarunas sākās 2017. gada septembrī;

N.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 29. punktu trīs likumdošanas iestādes apņēmās vēlākais līdz 2017. gada beigām izveidot kopīgu deleģēto aktu pielietojamu reģistru, ar kuru informāciju sniedz strukturētā un lietotājiem draudzīgā veidā, lai uzlabotu pārredzamību, sekmētu plānošanu un padarītu iespējamu visu deleģēto aktu dažādo dzīves cikla posmu izsekojamību; tā kā reģistrs tagad ir izveidots un sāka darboties 2017. gada decembrī;

O.  tā kā IN 32. pantā ir noteikta trīs iestāžu vienošanās par to, ka „Komisija savu starpnieka uzdevumu veic, pret abām likumdevējām iestādēm attiecoties vienādi un pilnībā ievērojot lomas, kas trīs iestādēm ir piešķirtas Līgumos”;

P.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 34. punktu Parlaments un Padome kā līdztiesīgi likumdevēji jau pirms iestāžu sarunām ir uzsvēruši ciešu sakaru nozīmību, lai panāktu labāku attiecīgo savu nostāju sapratni, un šajā sakarībā vienojās sekmēt savstarpēju viedokļu un informācijas apmaiņu, tostarp, uzaicinot citu iestāžu pārstāvjus neoficiāli un regulāri apmainīties viedokļiem; tā kā, pamatojoties uz šīm normām, nekādas jaunas īpašas procedūras vai struktūras radītas nav; tā kā, kaut arī iestāžu saziņa ir pastiprinājusies kopīgās deklarācijas par likumdošanas prioritātēm ietvaros, komiteju pieredze liecina, ka tādas regulāras pieejas, ar ko sekmē savstarpējo viedokļu apmaiņu, nav un ka joprojām ir grūti iegūt informāciju un atsauksmes no Padomes par jautājumiem, kurus tajā ierosina izskatīt dalībvalstis; tā kā Parlaments šo situāciju uzskata par ļoti neapmierinošu;

Q.  tā kā, lai vēl vairāk uzlabotu likumdošanas procesa pārredzamību, Parlaments pārskatīja savu Reglamentu, lai savus noteikumus pielāgotu iestāžu sarunām, kas noris parastās likumdošanas procedūras gaitā, pamatojoties uz 2012. gadā ieviestajām normām; tā kā, kaut arī visi Parlamenta sarunu mandāti ir darīti zināmi atklātībai, to pašu nevar teikt par Padomes mandātiem; tā kā Parlaments šo situāciju uzskata par ļoti neapmierinošu;

R.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 39. punktu, lai sekmētu dažādo likumdošanas procesa posmu izsekojamību, trīs likumdošanas iestādes apņēmās līdz 2016. gada 31. decembrim noskaidrot veidus, kā turpināt platformu un rīku pilnveidi, lai nodrošinātu minēto izsekojamību, paredzot izveidot kopīgu specializētu datubāzi par likumdošanas dokumentu virzību; tā kā līdz šim šāda kopīga datubāze izveidota nav;

S.  tā kā atbilstoši jaunā IN 40. punktam attiecībā uz starptautisko nolīgumu apspriešanu sarunās un to noslēgšanu trīs iestādes apņēmās satikties sešu mēnešu laikā pēc jaunā IN stāšanās spēkā, lai apspriestu uzlabotos praktisko sadarbības un informācijas apmaiņas kārtību saskaņā ar Līgumos paredzēto regulējumu un Eiropas Savienības Tiesas sniegto tā interpretāciju; tā kā šādas sarunas sākās 2016. gada novembrī un joprojām nav beigušās;

T.  tā kā sadarbība regulējuma jomā ir izrādījusies galvenais līdzeklis, ar kuru starptautisko tirdzniecības nolīgumu ietvaros cenšas nodrošināt regulējuma dialogu un panākt saskaņu tirdzniecības partneru starpā; tā kā Komisijas pienākums, īstenojot šo procesu, ir arī turpmāk ievērot principus par taisnīgiem un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem visām ieinteresētajām personām un nodrošināt lēmumu pieņemšanas procesa maksimālu pārredzamību;

U.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 46. punktu trīs likumdošanas iestādes apstiprina savu apņemšanos biežāk izmantot likumdošanas paņēmienu — pārstrādāšanu —, lai grozītu spēkā esošos tiesību aktus, pilnībā ievērojot 2001. gada 28. novembra iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu;

V.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 48. punktu, piedaloties Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) īstenošanā, Komisija apņemas katru gadu iesniegt pārskatu, tostarp gada pārskatu par slogu, par Savienības sasniegumiem, cenšoties vienkāršot normatīvos aktus un novērst pārmērīgu regulēšanu, kā arī samazināt administratīvos slogus; tā kā pirmā gada pārskata par slogu rezultāti nāca klājā 2017. gada 24. oktobrī kā daļa no Komisijas 2018. gada darba programmas;

W.  tā kā ikgadējais sloga pārskats sniedz vienreizēju iespēju noteikt un uzraudzīt ES centienu rezultātus nolūkā izvairīties no pārmērīga regulējuma un samazināt administratīvo slogu; tā kā šis sloga pārskats sniedz izcilu iespēju apliecināt ES tiesību aktu pievienoto vērtību un nodrošināt ES pilsoņiem pārredzamību;

X.  tā kā IN tiek aicināts iestādēm sadarboties, lai vienkāršotu spēkā esošos Savienības tiesību aktus, novērstu pārmērīgu regulējumu un pilsoņiem, pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem uzlikto administratīvo slogu; tā kā Parlaments uzsver, ka šo mērķu sasniegšana attiecībā uz starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem, nedrīkstētu izraisīt vides, sabiedrības veselības, darba ņēmēju veselības, drošības, Starptautiskās darba organizācijas standartu vai patērētāju tiesību līmeņa samazināšanos;

Y.  tā kā saskaņā ar jaunā IN 50. punktu trīs iestādes kopīgi un regulāri uzraudzīs jaunā IN īstenošanu gan politiskā līmenī, rīkojot gadskārtējās diskusijas, gan tehniskā līmenī Starpiestāžu koordinācijas grupas ietvaros; tā kā uzraudzība politiskā līmenī nozīmē pienākumu Komiteju priekšsēdētāju konferencē rīkot regulāras diskusijas un ikgadējās augsta līmeņa sanāksmes, kurās tiek apzināta konkrētā situācija; tā kā papildus tam saistībā ar kopējām deklarācijām par ES likumdošanas prioritātēm attiecīgi 2017. un 2018.–2019. gadam tika noteikta īpaša uzraudzības kārtība; tā kā turklāt komiteju līdz šim gūtā pieredze ir neatsverams palīglīdzeklis jaunā IN īstenošanas novērtēšanā; tā kā Juridiskajai komitejai ir īpaša kompetence, lai nodrošinātu labāku likumdošanas procesu un Savienības tiesību vienkāršošanu,

Kopīgās saistības un mērķi

1.  uzskata jauno IN par darbību, kas iestādēm jāveic kopīgi un kuras mērķis ir uzlabot Savienības tiesību aktu kvalitāti; atgādina, ka daudzos gadījumos ES tiesību akti saskaņo vai aizstāj 28 dalībvalstu dažādos noteikumus, padarot dalībvalstu tirgus savstarpēji un vienādā mērā pieejamus un samazinot vispārējās administratīvās izmaksas, lai izveidotu pilnībā funkcionējošu iekšējo tirgu;

2.  atzinīgi vērtē gūtos panākumus un pieredzi, pusotru gadu piemērojot jauno IN, un mudina iestādes pielikt papildu pūliņus, lai nolīgumu īstenotu pilnībā, jo īpaši attiecībā uz iestāžu sarunām par nesaistošiem LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijiem, visu to pamataktu saskaņošanu, kuri joprojām attiecas uz RKP, iestāžu sarunām par sadarbības un informācijas apmaiņas praktisko kārtību attiecībā uz starptautisko nolīgumu apspriešanu sarunās un noslēgšanu un kopīgas tādas specializētas datubāzes izveidi, kas satur informāciju par likumdošanas dokumentu virzību;

3.  atgādina, ka jaunā IN noslēgšanas mērķis ir iedibināt atklātākas un pārredzamākas triju likumdošanas iestāžu attiecības, lai nodrošinātu tādu augstas kvalitātes normatīvo aktu pieņemšanu, kas atbilst ES pilsoņu interesēm; uzskata, ka, kaut arī iestāžu patiesas sadarbības princips ir minēts tikai 9. un 32. punktā attiecībā uz īpašām jomām, kas ir iekļautas jaunajā IN, tas tomēr būtu jāievēro visa likumdošanas cikla laikā kā viens no principiem, kas ir nostiprināts LES 13. pantā;

Plānošana

4.  atzinīgi vērtē trīs likumdošanas iestāžu nolīgumu pastiprināt Savienības gada un daudzgadu plānošanu saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu, paredzot strukturētāku procedūru, kurai būtu noteikts precīzs grafiks; ar gandarījumu konstatē, ka pirmajā iestāžu gada plānošanā, kas notika saskaņā ar jauno IN, visas trīs likumdošanas iestādes piedalījās aktīvi, kā rezultātā tika pieņemtas kopējas ES likumdošanas prioritātes 2017. gadam, kurās 59 galvenie likumdošanas priekšlikumi tika minēti kā 2017. gada prioritārie normatīvo aktu priekšlikumi, un papildus kopējai deklarācijai par 2018. un 2019. gadu 31 galvenais normatīvo aktu priekšlikums tika izkristalizēti kā akti, kas ir jāpieņem prioritārā kārtā līdz šā sasaukuma termiņa beigām; šajā sakarībā īpaši atzinīgi vērtē Padomes aktīvu iesaistīšanos un paļaujas uz to, ka tā to darīs arī turpmāk, tostarp attiecībā uz daudzgadu plānošanu jaunajam sasaukuma termiņam; tomēr uzskata, ka atsevišķu likumdošanas dokumentu prioritāro statusu, par kuru vienojās, pieņemot kopējas deklarācijas, nedrīkst izmantot, lai izdarītu nepamatotu spiedienu uz līdztiesīgajiem likumdevējiem, un ka procesa paātrināšana nedrīkst būt svarīgāka par likumdošanas kvalitāti; uzskata, ka ir svarīgi novērtēt, kā tiek piemēroti pašreizējā prakse un noteikumi attiecībā uz kopīgo deklarāciju apstiprināšanu un vai ir iespējams veikt uzlabojumus Parlamenta Reglamentā attiecībā uz sarunām par iestāžu programmu izstrādi, piemēram, lai pastiprinātu politisko grupu piešķirto pilnvarojumu priekšsēdētājam;

5.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ar parlamentārajām komitejām apspriestos visā kopējās deklarācijas sagatavošanas un īstenošanas gaitā;

6.  norāda uz to, ka jaunais IN neskar savstarpējos solījumus, par kuriem Parlaments un Komisija vienojās, 2010. gadā pieņemot pamatnolīgumu; jo īpaši atgādina par to, ka, īstenojot jaunā IN 6.–11. punktu, ir jāievēro ar 2010. gada pamatnolīguma 4. pielikumā izklāstīto Komisijas darba programmas grafiku saistītie risinājumi;

7.  uzskata, ka Komisijai, iepazīstinot ar savu darba programmu, papildus jaunā IN 8. punktā minētajiem elementiem būtu jānorāda uz to, kā paredzētais normatīvais akts ir tiesiski pamatots no subsidiaritātes un proporcionalitātes principa viedokļa un konkrēti jāpierāda tā Eiropas pievienotā vērtība;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas darba grupas subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumos izveidi, kuras devīze ir „Darīt mazāk, bet efektīvāk” un kurai ir jāstrādā, stingri ievērojot jauno IN, lai vairotu iedzīvotāju uzticēšanos, ņemot vērā, ka viņi subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu;

9.  aicina Komisiju iesniegt iekļaujošākas, izstrādātākas un uzticamākas darba programmas; jo īpaši pieprasa, lai Komisijas darba programmā būtu nepārprotami minēts katra tiesību akta priekšlikuma juridiskais raksturs un sniegts precīzs un reālistisks grafiks; aicina Komisiju nodrošināt, lai gaidāmie tiesību aktu priekšlikumi — jo īpaši galvenie tiesību aktu kopumi — tiktu iesūtīti labu laiku pirms šā likumdošanas termiņa beigām, tādējādi dodot līdztiesīgajiem likumdevējiem pietiekami daudz laika, kurā tie savas tiesības varētu izmantot pilnībā;

10.  mudina izstrādāt efektīvus tiesību aktus, kas būtu vērsti uz nodarbinātības aizsardzības un Eiropas konkurētspējas nodrošināšanas pilnveidi, īpašu uzmanību pievēršot maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas visās ekonomikas nozarēs;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atbildējusi uz Parlamenta pieprasījumu attiecībā uz Savienības normatīvo aktu priekšlikumiem, kurus iesniedz saskaņā ar LESD 225. pantu, galvenokārt trīs mēnešu termiņā, kurš ir minēts jaunā IN 10. punktā; tomēr norāda, ka Komisija nav pieņēmusi īpašus paziņojumus, kā ir paredzēts šajā normā; aicina Komisiju pieņemt šos paziņojumus, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un sniegtu politisku atbildi uz Parlamenta pieprasījumiem, kas ir izteikti Parlamenta rezolūcijās, un pienācīgi ņemt vērā tā sniegto attiecīgo Eiropas pievienoto vērtību un Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas;

12.  uzsver to, cik svarīga ir lojāla un pārredzama sadarbība starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju, kas praksē būtu jāpārvērš par Komisijas patiesu apņemšanos uz vienlīdzīgiem nosacījumiem iesaistīt Parlamentu un Padomi tās plānos paredzēto pasākumu īstenošanā, un atgādina Komisijai par tās pienākumu nekavējoties reaģēt uz normatīviem un nenormatīviem patstāvīgajiem ziņojumiem; pauž nožēlu par to, ka vairāki patstāvīgie ziņojumi ir palikuši neatbildēti, un aicina Komisiju sniegt likumdevējiem trīs mēnešu laikā atteikuma iemeslus attiecībā uz tekstu un arī pamatotas atbildes uz pieprasījumiem par leģislatīviem vai nenormatīvajiem priekšlikumiem;

13.  uzskata, ka visu atsauču uz alternatīvo regulējuma metožu izmantošanu dzēšana jaunajā IN atstāj neskartu Parlamenta nostāju, ka ieteikuma tiesības būtu jāpiemēro tikai ar vislielāko piesardzību pienācīgi pamatotos apstākļos, negraujot juridisko noteiktību un spēkā esošo normatīvo aktu precizitāti, pēc apspriešanās ar Parlamentu(26); turklāt ir nobažījies par to, ka ieteikuma tiesību izmantošanas precīzu kritēriju trūkums var pat veicināt to izmantošanu bez garantijām par to, ka Parlaments varētu veikt kontroli;

14.  aicina Padomi un Komisiju piekrist, ka daudzgadu un gada plānošanas dokumentos ir jāiekļauj alternatīvas regulējuma metodes, ja tās patiešām ir nepieciešamas, lai likumdevēji pienācīgi varētu identificēt trūkumus un īstenot kontroli;

Labāka likumdošanas procesa līdzekļi

15.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi var būt informējoši, bet nekad nevar tikt uzskatīti par politisko lēmumu aizstājējiem vai izraisīt likumdošanas procesa nepamatotu kavēšanos; uzsver, ka visa likumdošanas procesa gaitā un visos ierosināto tiesību aktu novērtējumos īpaša uzmanība ir jāpievērš iespējamajai ietekmei, kāda šiem aktiem var būt uz iesaistītajām personām, kuras vismazāk spēj darīt zināmas savas bažas lēmumu pieņēmējiem, tostarp uz MVU un citiem, kuriem nav priekšrocību vienkāršā veidā uzrunāt likumdošanas iestādes; uzskata, ka ietekmes novērtējumos ir vienlīdzīgi jāpievēršas seku izvērtēšanai konkrēti sociālajā, veselības un vides ziņā un ir jānovērtē ietekme uz iedzīvotāju pamattiesībām un sieviešu un vīriešu līdztiesību;

16.  atgādina, ka MVU veido 99 % no visiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā, tie rada 58 % ES apgrozījuma un nodarbina divas trešdaļas no kopējā nodarbināto skaita privātajos uzņēmumos; atgādina, ka Komisija Mazās uzņēmējdarbības aktā ir apņēmusies savu politikas nostādņu izstrādē ievērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un ka tas paredz MVU testa veikšanu, lai novērtētu gaidāmo likumdošanas un administratīvo iniciatīvu ietekmi uz MVU(27); atgādina, ka Parlaments savā 2016. gada 9. marta lēmumā attiecībā uz jauno IN ir apgalvojis, ka jaunā IN redakcija nesatur pietiekami stingras saistības trim iestādēm, veicot savus ietekmes novērtējumus, ņemt vērā arī MVU un īstenot konkurētspējas pārbaudes(28); uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā MVU vajadzības un pievērst uzmanību ietekmei uz konkurētspēju un inovācijai, kā arī MVU vajadzībām visos likumdošanas cikla posmos un pauž gandarījumu par to, ka Komisijas labāka regulējuma vadlīnijās ir paredzēts, ka iespējamā ietekme uz MVU un konkurētspēja ir regulāri jāanalizē visos ietekmes novērtējumos un tajos par tām periodiski ir jāsniedz pārskats; norāda, ka MVU testu īstenošana bieži nenotiek kvalitatīvā un saskaņotā veidā; aicina Komisiju apsvērt, kā ietekme uz MVU var tikt ņemta vērā vēl labāk, un ir nolēmis cieši sekot līdzi šā jautājuma attīstībai turpmākajos gados;

17.  mudina Komisiju saistībā ar labāku likumdošanas procesu labāk novērtēt tās politikas sociālās un vides sekas un ietekmi uz pilsoņu pamattiesībām, ņemot vērā arī Eiropas līmeņa regulējuma neesamības izmaksas un to, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

18.  atkārtoti prasa visos ietekmes novērtējumos obligāti iekļaut līdzsvarotu analīzi par vidēja līdz ilgtermiņa ietekmi uz ekonomiku, sabiedrību, vidi un veselību;

19.  aicina Komisiju izmantot ietekmes novērtējumus un ex-post izvērtējumus nolūkā noskaidrot, vai iniciatīvas, priekšlikumi vai spēkā esošo tiesību aktu daļas ir saderīgi ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā arī to ietekmi attiecīgi uz šo mērķu īstenošanas gaitu un to sasniegšanas pakāpi;

20.  atgādina, ka ideja par papildu ad hoc tehnisko un neatkarīgo ekspertu grupu, kas bija paredzēta Komisijas sākotnējā jaunā IN priekšlikumā, sarunu gaitā attīstīta netika; norāda uz to, ka šādas ekspertu grupas izveides mērķis bija uzlabot ietekmes novērtējumu neatkarību, pārredzamību un objektivitāti; atgādina, ka jaunā IN 15. punktā tika panākta vienošanās, ka Parlaments un Padome gadījumos, kad tie to uzskata par lietderīgu un nepieciešamu, veiktu ietekmes novērtējumus attiecībā uz saviem būtiskajiem un uz informāciju balstīta un apzināta lēmuma pieņemšanai nepieciešamajiem Komisijas priekšlikuma grozījumiem; norāda savām komitejām, cik svarīgi ir šo punktu izmantot vienmēr, kad tas ir nepieciešams;

21.  atzinīgi vērtē atsauci jaunajā IN uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principa iekļaušanu ietekmes novērtējuma priekšmetā; šajā sakarībā uzsver, ka, veicot ietekmes novērtējumu, būtu vienmēr jāveic arī rūpīga un pamatīga priekšlikuma atbilstības subsidiaritātes un proporcionalitātes principam analīze un jākonstatē tā konkrētā Eiropas pievienotā vērtība;

22.  norāda, ka diezgan daudziem Komisijas priekšlikumiem nebija pievienots ietekmes novērtējums un ka komitejas ir paudušas bažas, ka ietekmes novērtējumu kvalitāte un detalizācijas pakāpe ir ļoti dažāda — no visaptverošas līdz diezgan virspusējai; norāda, ka jaunā IN piemērošanas pirmajā posmā attiecībā 20 no Komisijas 59 priekšlikumiem, kas bija iekļauti 2017. gada kopējā deklarācijā, ietekmes novērtējumi veikti netika; šajā sakarībā atgādina — kaut arī jebkurā gadījumā ir paredzēts, ka attiecībā uz iniciatīvām, kurām vajadzētu nozīmīgi ietekmēt sabiedrību, ekonomiku un vidi, būtu jāveic ietekmes novērtējums, IN 13. punktā ir turklāt noteikts, ka Komisijas darba programmā vai kopējā deklarācijā iekļautām iniciatīvām parasti ir jāpievieno ietekmes novērtējums;

23.  atzinīgi vērtē to, ka IN ir paredzēts, ka, nosakot likumdošanas programmu, būtu jāņem vērā ikvienas ierosinātās Savienības rīcības „Eiropas pievienotā vērtība”, kā arī nerīkošanās Savienības līmenī gadījumā — „Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”; uzsver to, ka Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas var lēst ap EUR 1,75 triljonu gadā, kas atbilst 12 % no ES IKP (2016. gadā); uzteic Eiropas Parlamenta deputātiem paredzēto izpētes pakalpojumu dienesta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāta veikto darbu šajā jomā;

24.  aicina Komisiju turpināt sniegt precizējumus par to, kā tā ir paredzējusi novērtēt Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas, kas cita starpā rodas ražotājiem, patērētājiem, strādājošajiem, administrācijām un attiecībā uz vidi, jo Eiropas līmenī nav saskaņoti normatīvie akti un atšķirīgie dalībvalstu regulējumi rada papildus izmaksas un mazina politikas virzienu efektivitāti — (kā tas ir minēts jaunā IN 10. un 12. punktā); norāda, ka šāds novērtējums būtu jāveic ne tikai turpināmības klauzulu gadījumā, kad programmas ir gandrīz īstenotas vai kad ir paredzēts tās atcelt, bet būtu jāapsver arī gadījumos, kad ES līmenī attiecīgā rīcība vēl īstenota nav vai nav pieņemti attiecīgie normatīvie akti, vai tie tiek pārskatīti;

25.  atgādina, ka bijušā Ietekmes novērtējuma padome ir aizstāta ar jauno Regulatīvās kontroles padomi, tādējādi palielinot padomes neatkarību; atkārtoti pauž uzskatu, ka Regulatīvās kontroles padomes un tās darbības neatkarība, pārredzamība un objektivitāte ir jāgarantē un ka attiecībā uz tās locekļiem nedrīkst īstenot nekādu politisku kontroli(29); uzsver, ka Komisijai būtu jāgādā par to, ka visi Padomes atzinumi, tostarp arī negatīvi, tiktu publiskoti un darīti pieejami tajā pašā laikā, kad tiek publicēti attiecīgie ietekmes novērtējumi; prasa veikt Regulatīvās kontroles padomes veikuma novērtējumu un no tā izrietošas turpmākas darbības, tai pildot uzticētos uzdevumus uzraudzīt un sniegt objektīvus padomus par ietekmes novērtējumiem;

26.  norāda uz to, ka Parlamenta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāts, kas ir izveidots tā administrācijas ietvaros, palīdz parlamentārajām komitejām un tām piedāvā virkni pakalpojumu, kuru sniegšanas nolūkā ir jānodrošina pietiekami daudz resursu, lai deputāti un komitejas saņemtu iespējami labāko pieejamo atbalstu; ar gandarījumu konstatē to, ka Komiteju priekšsēdētāju konference 2017. gada 12. septembrī pieņēma atjauninātu „Ietekmes novērtējuma rokasgrāmatu — komiteju vadlīnijas”;

27.  aicina visas savas komitejas pārbaudīt Komisijas ietekmes novērtējumus un likumdošanas procesā, cik vien savlaicīgi iespējams, pārbaudīt Eiropas Parlamenta ex-ante veikto ietekmes novērtējumu analīzi;

28.  atgādina, ka saskaņā ar jaunā IN 14. punktu Parlaments, izskatot Komisijas likumdošanas priekšlikumus, pilnībā ņems vērā Komisijas veiktos ietekmes novērtējumus; šajā sakarībā atgādina, ka parlamentārās komitejas var uzaicināt Komisiju izklāstīt savu ietekmes novērtējumu un izdarīto politisko izvēli pilna sastāva komitejas sanāksmē, un aicina savas komitejas izmantot šo iespēju regulārāk, kā arī iespēju klātienē piedalīties iepazīstināšanā ar Komisijas īstenotā ietekmes novērtējuma sākotnējo novērtējumu, ko veic Parlamenta paša dienesti; taču norāda, ka tam nevajadzētu ierobežot likumdevējiem piešķirto rīcības brīvību;

29.  atzinīgi vērtē iespēju, ka Komisija likumdošanas procesa laikā var papildināt savus ietekmes novērtējumus; uzskata, ka jaunā IN 16. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad to pieprasa Parlaments vai Padome, Komisijai saskaņā ar priekšrakstiem šie papildinošie ietekmes novērtējumi ir jāiesniedz ātri;

30.  uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt ieinteresētās aprindas un apspriesties ar tām publiski, pārredzami un savlaicīgi, lai būtu pietiekami daudz laika sniegt konstruktīvas atbildes; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija organizētu sabiedriskās apspriešanas visās oficiālajās valodās sagatavošanās posma laikā;

31.  norāda, ka saskaņā ar jaunā IN 17. pantu „katrai no trim iestādēm ir jāizlemj, kā tās organizē savu ietekmes novērtējuma darbu, tostarp, kā tās organizē savus iestādes iekšējos resursus un īsteno kvalitātes kontroli”;

32.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jaunā IN 17. punktu trīs likumdošanas iestādes ir apņēmušās apmainīties ar informāciju par paraugpraksi un metodoloģijām, kas attiecas uz ietekmes novērtējumiem; uzskata, ka tam vajadzētu nozīmēt arī apmaiņu, kad vien tas ir iespējams, ar izejas datiem, kas ir Komisijas ietekmes novērtējuma pamatā, un jo īpaši, kad vien Parlaments izlemj papildināt Komisijas ietekmes novērtējumu ar savu turpmāko darbu; šim nolūkam mudina trīs iestāžu dienestus sadarboties, cik vien iespējams plaši, tostarp, rīkojot kopīgas apmācības sesijas par ietekmes novērtējuma metodoloģijām, lai papildus visam citam izstrādātu turpmāko kopīgo starpiestāžu metodoloģiju;

33.  joprojām uzskata, ka saskaņā ar jaunā IN 18. punktu nosacījumiem nozīmīgi ir tas, ka „Komisijas sākotnējais ietekmes novērtējums un viss ietekmes novērtējuma papildu darbs, ko iestādes veic likumdošanas procesa ietvaros” tiek nodots atklātībai pirms likumdošanas procesa beigām nolūkā nodrošināt iedzīvotājiem un ieinteresētajām aprindām pārredzamību;

34.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka ieinteresētajām personām, tostarp arodbiedrībām un pilsoniskajai sabiedrībai, ir jāvar sniegt efektīvu ieguldījumu ietekmes novērtējuma procesā, cik vien iespējams agri, apspriešanās posmā, un mudina Komisiju šim nolūkam regulārāk izmantot ceļvežus un agrīnās stadijas ietekmes novērtējumus un publiskot tos savlaicīgi ietekmes novērtējuma procesa sākumā;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos, pirms pieņemt priekšlikumu, plaši apspriesties un mudina jo īpaši MVU, pilsonisko sabiedrību un citus gala lietotājus apspriešanā piedalīties pašiem; ar gandarījumu konstatē, ka Komisijas pārskatītās labāka likumdošanas procesa vadlīnijas atspoguļo iepriekš minēto nostāju;

36.  uzsver jaunās normas par sabiedrības un ieinteresēto personu apspriešanos, kurām ir jākļūst par svarīgu instrumentu, ko var izmantot sagatavošanas fāzē un visā likumdošanas procesā;

37.  mudina Komisiju ievērot noteiktos obligātos termiņus īstenošanas ziņojumiem un direktīvu un regulu pārskatīšanai;

38.  uzsver to, cik svarīga ir spēkā esošo normatīvo aktu ex-post novērtēšana saskaņā ar „vispirms novērtēt” principu, un iesaka, kad vien tas ir iespējams, to veikt kā ex-post ietekmes novērtējumu, piemērojot to pašu metodoloģiju, kādu piemēro ex-ante ietekmes novērtējumā par vienu un to pašu normatīvo aktu, lai labāk novērtētu šā akta īstenošanas rezultātus;

39.  atzinīgi vērtē jaunā IN 22. punktu, kurā, lai atbalstītu spēkā esošo normatīvo aktu novērtēšanas procesu, trīs likumdošanas iestādes vienojas vajadzības gadījumā normatīvajos aktos noteikt ziņošanas, uzraudzības un izvērtēšanas prasības, vienlaikus izvairoties no pārmērīga regulējuma un administratīvā sloga, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm; konstatē problēmas, kas ir saistītas ar datu ieguvi dalībvalstīs par tiesību aktu lietderību, un mudina Komisiju un dalībvalstis šajā jomā pielikt vēl lielākus pūliņus;

40.  atzinīgi vērtē jaunā IN 23. punktu, saskaņā ar kuru trīs likumdošanas iestādes ir vienojušās regulāri apsvērt normatīvajos aktos paredzētās pārskatīšanas normas izmantošanu; aicina Komisiju savos priekšlikumos katru reizi, kad tas ir lietderīgi, iekļaut pārskatīšanas klauzulas un, ja nav lietderīgi, paskaidrot iemeslus, kuru dēļ šī vispārējā norma ieviesta netiek;

Juridiskie līdzekļi

41.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanās attiecībā uz tā paskaidrojuma raksta priekšmetu, kas ir pievienots katram tā priekšlikumam; pauž īpašu gandarījumu par to, ka Komisija papildus tam paskaidros to, kā ierosinātie pasākumi ir pamatoti no subsidiaritātes un proporcionalitātes principa viedokļa; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgs ir pastiprināts un visaptverošs ierosinātā pasākuma atbilstības šiem principiem, kā arī Eiropas pievienotās vērtības novērtējums un tās pamatojums;

42.  uzskata, ka ir jānodrošina viena un tā paša priekšlikuma paskaidrojuma raksta un ietekmes novērtējuma saskanība; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt šādu saskanību un paskaidrot izdarīto izvēli, ja tā nav ņēmusi vērā ietekmes novērtējuma secinājumus;

43.  pievērš uzmanību tam apstāklim, ka saskaņā ar jaunā IN 25. punktu Komisija ir apņēmusies tikai „pienācīgi ņemt vērā regulu un direktīvu rakstura un iedarbības atšķirības”; atkārtoti prasa, lai, īstenojot to pašu pieeju, kas ir izklāstīta M. Monti ziņojumā, izstrādājot likumdošanas priekšlikumus, vairāk būtu jāizmanto regulas(30), jo tādējādi tiktu ievērotas Līgumos noteiktās juridiskās prasības, kas reglamentē to izmantošanu, lai nodrošinātu konsekvenci, vienkāršību un tiesisko noteiktību visā Savienībā;

44.  atzinīgi vērtē to, ka trīs likumdošanas iestādes ir apņēmušās apmainīties ar viedokļiem par juridiskā pamata grozījumiem, kā minēts jaunā IN 25. punktā; uzsver to, kāda nozīme ir tā Juridiskajai komitejai un tās zinātībai juridisko pamatu pārbaudē(31); atgādina Parlamenta nostāju par to, ka tas stingri iestāsies pret jebkuriem centieniem graut Parlamenta likumdošanas pilnvaras, nepamatoti mainot juridisko pamatu; aicina Padomi pilnībā ievērot savu apņemšanos turpināt dialogu ar Parlamentu, ja rodas domstarpības par ierosināto juridisko pamatu, jo īpaši attiecībā uz politiski jutīgiem dokumentiem;

45.  uzsver to, ka juridiskā pamata izvēle Komisijas priekšlikumam būtu jāveic, pamatojoties uz objektīviem iemesliem, kurus ir iespējams pārbaudīt tiesā; tomēr uzsver Parlamenta kā vienas no likumdošanas iestādēm tiesības ierosināt juridisko pamatu grozīšanu, pamatojoties uz tā sniegto Līgumu interpretāciju;

Deleģētie akti un īstenošanas akti

46.  uzsver, cik svarīgs ir jaunā IN 26. punktā nostiprinātais princips, atkārtoti norāda, ka likumdevējas iestādes kompetencē ir, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, pieņemt lēmumu par to, vai un kādā apmērā izmantot deleģētos aktus un vai un kādā apmērā izmantot īstenošanas aktus(32);

47.  konstatē, ka pilnvarojuma deleģējums Komisijai nav tikai tīri tehniskas dabas jautājums, bet var skart arī politiski jutīgus jautājumus, kas ir ļoti nozīmīgi no ES iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu viedokļa;

48.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus ievērot jaunā IN 27. punktā minēto termiņu, kurā ir jāierosina visu to pamataktu saskaņošana, attiecībā uz kuriem joprojām ir jāveic RKP; papildus tam uzskata, ka, vispār visiem gadījumiem, kurus agrāk izskatīja saskaņā ar RKP, tagad bija jau jābūt saskaņotiem ar LESD 290. un līdz ar to — pārveidotiem par deleģētiem aktiem(33);

49.  brīdina par to, ka Komisijas pienākums, izstrādājot deleģētos aktus, regulāri vērsties pie dalībvalstu ekspertiem nedrīkst nozīmēt to, ka attiecīgā procedūra ir jāpadara par ļoti līdzīgu vai pat par identisku tai, kas ir izveidota, lai izstrādātu īstenošanas aktus, īpaši attiecībā uz šiem ekspertiem piešķirtajām procesuālām prerogatīvām; uzskata, ka šāda vienādošana var mazināt arī abu aktu starpā pastāvošās atšķirības, jo tā faktiski varētu nozīmēt pirms Lisabonas līguma piekoptā komitoloģijas mehānisma iedzīvināšanu;

50.  pauž neapmierinātību par to, ka, neskatoties uz to, ka Parlaments vairākos jautājumos ir piekāpies, Padome joprojām nevēlas akceptēt deleģētos aktus, ja LESD 290. pantā minētie kritēriji ir ievēroti; atgādina, ka saskaņā ar 7. apsvērumā teikto ar jauno IN ir jāsekmē sarunas, ko risina parastās likumdošanas procedūras ietvaros, un jāuzlabo LESD 290. un 291. panta piemērošana; norāda, ka, neskatoties uz to, Padome vairākos likumdošanas dokumentos ir uzstājusi vai nu uz īstenošanas pilnvaru piešķiršanu saskaņā LESD 291. pantu, vai nu uz visu tādu elementu in abstracto iekļaušanu jau pašā pamataktā, attiecībā uz kuriem var piešķirt deleģēšanas pilnvaras vai īstenošanas pilnvaras; pauž vilšanos par to, ka visos šajos gadījumos Komisija savus sākotnējos priekšlikumus neaizstāvēja;

51.  ir ļoti noraizējies, ka Padome gandrīz sistemātiski cenšas aizstāt deleģētos aktus ar īstenošanas aktiem; uzskata par īpaši nepieņemamu, ka saskaņošanu, kas ir jāveic pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Padome cenšas izmantot, lai regulatīvās RKP aizstātu ar īstenošanas aktiem, nevis deleģētajiem aktiem;

52.  atzinīgi vērtē jaunā IN 28. punktā minēto iestāžu sarunu sākšanu; apstiprina savu nostāju par nesaistošiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem piemēro LESD 290. un 291. pantu un kuri ir noteikti tā 2014. gada 25. februāra rezolūcijā(34); uzskata, ka tiem ir jākalpo par šo sarunu pamatu;

53.  atgādina, ka politiski svarīgi elementi, piemēram, Savienības saraksti vai produktu vai vielu reģistri arī turpmāk būtu jāreglamentē pamataktā, — ja iespējams, kā pielikumi — un tāpēc tos drīkst grozīt, tikai pieņemot deleģētos aktus; uzsver — lai nodrošinātu juridisko noteiktību, nevajadzētu pieļaut pastāvīgu sarakstu izveidi;

54.  uzskata, ka attiecībā uz LESD 290. un 291. panta piemērošanas kritērijiem ir jāņem vērā ES Tiesas spriedumi, piemēram, tie, kas ir pieņemti biocīdo produktu lietā, EISI deleģēto aktu lietā un vīzu savstarpējības mehānismu lietā(35);

55.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos atkarībā no vajadzības izmantot ekspertu grupas, apspriesties ar mērķtiecīgi izraudzītām ieinteresētajām personām un veikt sabiedrisku apspriešanos ikreiz, kad īstenošanas aktu projektu sagatavošanas sākumposmā ir vajadzīga plašāka zinātība; uzskata, ka katru reizi, kad šādas apspriešanās process tiek sākts, Parlaments par to ir attiecīgi jāinformē;

56.  ar gandarījumu konstatē, ka saskaņā ar jaunā IN 28. punktu Komisija piekrita nodrošināt to, lai Parlamentam un Padomei būtu vienādas tiesības iepazīties ar visu informāciju par deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, — tāpēc tie varēs saņemt visus dokumentus vienlaikus ar dalībvalstu ekspertiem; atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta un Padomes ekspertiem būs regulāra piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, uz kurām ir uzaicināti dalībvalstu eksperti un kas attiecas uz deleģēto aktu sagatavošanu; aicina Komisiju ievērot šīs saistības godprātīgi un regulāri; norāda, ka šāda piekļuve jau ir ievērojami uzlabojusies;

57.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot neoficiālu sadarbību deleģēto aktu un īstenošanas aktu sagatavošanas stadijā; brīdina neatkāpties no likumdevēju iestāžu nodoma, kas pausts likumdošanas aktā, un lai šis nodoms, sagatavojot deleģētos un īstenošanas aktus, veidotu daļu no likumdošanas mērķa; uzsver, cik nozīmīgs ir deleģēto aktu reģistrs, kurš ir sācis darboties;

58.  pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos Komisija uzskata trīs finanšu pakalpojumu iestāžu (ESMA, EBI un EAAPI) ierosinātos 2. līmeņa pasākumus par pieņemtiem bez grozījumiem, tādējādi samazinot Parlamentam paredzēto pārbaudes laiku gadījumos, kad ir iesniegti svarīgi grozījumi vai liels skaits grozījumu;

59.  uzteic ātro progresu, kāds ir panākts, starpiestāžu līmenī izveidojot kopīgo deleģēto aktu funkcionālu reģistru, un atzinīgi vērtē tā oficiālo darbības sākšanu 2017. gada 12. decembrī;

60.  cer, ka varēs izmantot strukturētu un lietotājam draudzīgu deleģēto aktu pielietojamo reģistru, ko publiskoja 2017. gada 12. decembrī un ko bija pieprasījis Parlaments;

61.  norāda, ka labākas likumdošanas procedūras ES līmenī ar savlaicīgu un ciešāku iestāžu savstarpējo sadarbību var radīt priekšnoteikumus konsekventākai un saskaņotākai ES tiesību aktu piemērošanai;

Likumdošanas procesa pārredzamība un koordinācija

62.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jaunā IN 32. punktu Parlaments un Padome kā līdzvērtīgi likumdevēji ir vienojušies, ka tiem ir jāīsteno savas pilnvaras līdztiesīgi un ka Komisijai savs starpnieka uzdevums ir jāveic, pret abām likumdevējām iestādēm izturoties vienādi; atgādina, ka šis princips jau ir nostiprināts Lisabonas līgumā; tādēļ prasa, lai Komisija vienlaicīgi padarītu pieejamus un, ja iespējams, publiskus abām likumdošanas iestādēm visus attiecīgos dokumentus, kas saistīti ar leģislatīvajiem priekšlikumiem, tostarp neoficiālus dokumentus;

63.  pauž nožēlu par to, ka jaunā IN 33. un 34. punkta piemērošanas rezultātā joprojām nav panākts nekāds informācijas plūsmas no Padomes uzlabojums, jo īpaši, ņemot vērā, ka, šķiet, ir novērojams vispārējs informācijas trūkums par dalībvalstu Padomē ierosinātajiem jautājumiem un nav regulāras pieejas, kas sekmētu savstarpēju viedokļu un informācijas apmaiņu; ar bažām konstatē, ka informācijas plūsma parasti lielā mērā ir mainīga atkarībā no prezidentūras, un tā ir atšķirīga arī Padomes Ģenerālsekretariāta dienestu starpā; uzsver asimetrisko pieeju informācijai likumdevēju starpā, jo Padome var apmeklēt Parlamenta komiteju sanāksmes, bet Parlamenta pārstāvji netiek ielūgti apmeklēt Padomes darba grupu sanāksmes; tādēļ uzskata, ka ir vēlama konsekventa pārredzama pieeja; ierosina, lai Padome visas savas sanāksmes principā rīkotu publiski, kā to dara Parlaments;

64.  pieprasa, lai jaunā IN 33. un 34. punkts tiktu īstenoti pilnībā; jo īpaši prasa, lai Padome Parlamentam regulāri un strukturēti piesūtītu darba grupu un Dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) programmas, darba dokumentus un priekšlikumus attiecībā uz prezidentūru, lai līdztiesīgajiem likumdevējiem nodrošinātu vienāda līmeņa informāciju; uzskata, ka jaunā IN 33. un 34. punkts ir jāinterpretē tādējādi, lai papildu neoficiālajai informācijas apmaiņai, Parlamentu var uzaicināt nosūtīt pārstāvi uz Padomes darba grupu un Coreper sanāksmēm;

65.  uzsver, ka jaunā IN attiecīgi 35. un 36. panta nozīmē likumdošanas procesa sinhronizācija un paātrināšanu var panākt, ja vienlaikus tiek pilnībā saglabātas katras likumdošanas iestādes prerogatīvas; uzskata, ka tādēļ nav nekāda pamata, lai citas likumdošanas iestādes Parlamentam noteiktu obligātu grafiku, pamatojoties uz sinhronizācijas un paātrināšanas apsvērumiem;

66.  mudina pielikt lielākus pūliņus, lai izveidotu kopīgu specializētu datubāzi par jaunā IN 39. punktā minēto likumdošanas dokumentu virzību; atgādina, ka šajā datubāzē būtu jāiekļauj informācija par visiem likumdošanas procedūras posmiem, lai sekmētu to izsekojamību; iesaka šajā datubāzē iekļaut arī informāciju par ietekmes novērtēšanas procesu;

67.  atgādina trim ES iestādēm, ka ir nepieciešami lielāki panākumi tās specializētās kopīgas datubāzes izveidē, kurā ir atspoguļota likumdošanas dokumentu virzība;

68.  ierosina, lai Padome konsultāciju procedūras laikā ar Parlamentu tiktos vismaz reizi, pateicoties kam, tas varētu izklāstīt un paskaidrot grozījumu apstiprināšanas iemeslus un Padome varētu iepazīstināt ar savu nostāju par katru no tiem; ierosina, lai Padome jebkurā gadījumā sniedz rakstisku atbildi;

69.  iesaka, lai Parlaments veiktu kvantitatīvu pētījumu par konsultāciju procedūras efektivitāti;

70.  mudina Komisiju ievērot Eiropas Uzraudzības Iestāžu regulā noteikto laikposmu, kurā ir jāpieņem lēmums par to, vai tehnisko standartu projektu apstiprināt, grozīt vai neapstiprināt, un vismaz ļoti savlaicīgi oficiāli informēt abus likumdevējus, ja tā izņēmuma kārtā nespēj šādus laikposmus ievērot, kā arī paskaidrot iemeslus tam; uzsver to, ka Komisija pēdējā laikā daudzas reizes to nav izdarījusi; atgādina Komisijai, ka procedūras, ar kuru palīdzību Parlaments dara zināmu, ka tam nav nekādu iebildumu pret kādu tiesību aktu, nav paredzētas, lai kompensētu kavējumu, kas ir radies Komisijas dēļ, un ka šīs procedūras ievērojami ietekmē Parlamentam pieejamo laiku, kurā tas var īstenot savas pārbaudes tiesības;

71.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā IN 40. punktā minētās iestāžu sarunas sākās 2016. gada novembrī; ir vīlies, konstatējot, ka pēc vairāk kā viena gada diskusiju, trim sarunu kārtām politiskā līmenī un virkni sanāksmju tehniskā līmenī, šajās sarunās joprojām nav panākta nekāda vienošanās, neskatoties uz precīzu un iedibinātu judikatūru; norāda uz līdz šim panākto progresu un stingri uzstāj, lai šīs sarunas būtu pabeigtas vēl Bulgārijas prezidentūras laikā;

72.  atzinīgi vērtē rakstiskos kopsavilkumus, kurus Komisija sniedz pirms starptautiskām konferencēm, un ikdienas mutiskos kopsavilkumus, kurus sniedz Padomes prezidentūra un Komisija šo konferenču laikā;

73.  pauž nožēlu par to, ka Parlaments kā novērotājs nav tiesīgs apmeklēt ES koordinācijas sanāksmes, kuras rīko starptautisko konferenču laikā;

74.  atgādina Padomei un Komisijai, ka starptautiskajiem nolīgumiem piemērojamajai praktiskajai kārtībai ir jāatbilst Līgumiem, jo īpaši LESD 218. panta 10. punktam, un attiecībā uz tiem ir jāņem vērā ES Tiesas spriedumi, piemēram, tie, kas tika pieņemti Tanzānijas un Maurīcijas lietā(36);

75.  aicina pārējās iestādes ievērot Līgumus un regulējumus, kā arī attiecīgo judikatūru, lai nodrošinātu, ka Parlaments:

   a) nekavējoties, pilnībā un precīzi tiek informēts visa starptautisko nolīgumu aprites cikla laikā proaktīvā, strukturētā un racionālā veidā, neapdraudot ES nostāju sarunās, un tam tiek piešķirts pietiekami daudz laika, lai tas varētu paust savus viedokļus visos posmos, kurus ņem vērā, cik vien tas ir iespējams;
   b) ir rūpīgi jāinformē un jāiesaista nolīgumu īstenošanas posmā, jo īpaši attiecībā uz lēmumiem, ko pieņēmušas struktūras, kas izveidotas ar nolīgumiem, un tam ir jādod iespēja pilnībā izmantot savas kā viena no likumdevējiem tiesības, ja šie nolīgumi ietekmē ES tiesību aktus;
   c) ir iepriekš informēts par Komisijas nostāju, ko tā pauž starptautiskajos forumos, piemēram, PTO, UNCTAD, ESAO, UNDP, FAO un UNHRC;

76.  uzskata, ka ir svarīgi horizontāli ievērot iedibināto praksi par Parlamenta akcepta saņemšanu, pirms provizoriski tiek piemēroti politiski svarīgu nolīgumu tirdzniecības un ieguldījumu noteikumi, kā to apņēmās ievērot arī Komisijas locekle C. Malmström savā 2014. gada 29. septembra uzklausīšanā; aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu turpināt paplašināti attiecināt šādu praksi uz visiem starptautiskajiem nolīgumiem;

77.  konstatē, ka Parlaments ir gatavs atkal vērsties ES Tiesā, lai nodrošinātu, ka tiek respektētas Parlamenta tiesības, ja tuvākajā nākotnē sarunās par Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesa 40. punktu netiktu panākts pārliecinošs progress;

78.  norāda, ka katrai iestādei ir jāapzinās, ka likumdevēju atbildība nebeidzas ar starptautisko nolīgumu noslēgšanas brīdi; uzsver vajadzību cieši uzraudzīt īstenošanu un patlaban veikto darbu, lai nodrošinātu to, ka tiek sasniegti nolīgumos noteiktie mērķi; aicina iestādes paraugprakses un sadarbības pieeju piemērot arī starptautisko nolīgumu īstenošanas un izvērtēšanas posmiem;

79.  norāda, ka ietekmes novērtējumi, tostarp cilvēktiesību situācijas analīze, var būt nozīmīgs līdzeklis sarunās par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, palīdzot pusēm pildīt savas saistības cilvēktiesību jomā, un atgādina par tādu nolīgumu kā, piemēram, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām saistošo raksturu;

80.  aicina Komisiju un Padomi attiecībā uz sarunu norāžu pieņemšanu, sarunām, nolīgumu parakstīšanas un noslēgšanas priekšlikumu juridiskajiem pamatiem un jo īpaši attiecībā uz Padomes parakstītajiem un noslēgtajiem starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem pilnībā ievērot ES un tās dalībvalstu kompetenču dalījumu, kuru var secināt no Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija Atzinumā Nr. 2/15;

81.  aicina Eiropas pārstāvjus īpašu uzmanību pievērst starptautisko standartu un prasību, un pieņemto saistošo ES tiesību aktu saskanībai;

82.  aicina Komisiju nodot atklātībā dokumentus, kuros ir izklāstīta tās nostāja starptautiskajās organizācijās, kas nosaka standartus finanšu, monetārajā un regulatīvajā jomā, jo īpaši Bāzeles Banku uzraudzības komitejā; prasa, lai Parlaments būtu pilnībā informēts visos to starptautisko standartu izstrādes posmos, kuri var ietekmēt ES tiesību aktus;

83.  prasa pirms gaidāmām nozīmīgām starptautiskām sarunām iedibināt un institucionalizēt „finanšu dialogu” par Eiropas nostāju pieņemšanu un saskanību, ievērojot Parlamenta pieņemto 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un struktūru vidē(37); uzsver, ka šīs nostājas būtu jāapspriež un jādara zināmas ex ante, pamatojoties uz izsmeļošām vadlīnijām, kas, iespējams, būtu jāpapildina ar proaktīvām pamatnostādņu rezolūcijām, un vienlaikus būtu jānodrošina novērošana, Komisijai regulāri atskaitoties par šādu vadlīniju piemērošanu;

84.  atgādina par savu deklarāciju, kas tika pieņemta 2018. gada 15. martā par mītnes atrašanās vietu Eiropas Zāļu aģentūrai, kurā Parlaments pauda nožēlu par to, ka tā loma un tiesības, kurš ir Padomei līdztiesīgs likumdevējs, nav pienācīgi ņemtas vērā;

85.  atzīst mandātu, ko 2017. gada 6. decembrī apstiprināja Coreper, vienojoties par Padomes nostāju attiecībā uz Komisijas priekšlikumu izveidot obligātu pārredzamības reģistru; aicina visas puses pabeigt sarunas labas sadarbības gaisotnē, lai uzlabotu likumdošanas procesa pārredzamību;

86.  Pienācīgi ņem vērā spriedumu lietā T-540/15 De Capitani vs European Parliament(38), kurā atkārtoti apstiprināts, ka publiskuma un pārskatāmības principi ir daļa no ES likumdošanas procesa un ka vispārējo nepubliskošanas prezumpciju nevar attiecināt uz leģislatīviem dokumentiem, tostarp trialoga dokumentiem.

Savienības normatīvo aktu īstenošana un piemērošana

87.  uzsver, cik svarīgs ir jaunā IN 43. punktā noteiktais princips, saskaņā ar kuru, ja dalībvalstis, savās iekšējās tiesības transponējot direktīvas, izvēlas pievienot elementus, kas nekādā veidā nav saistīti ar minētajiem Savienības normatīvajiem aktiem, šādiem papildinājumiem vajadzētu būt identificējamiem ar transponēšanas akta(-u) vai saistīto dokumentu palīdzību; konstatē, ka šādas informācijas bieži vien nav joprojām; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties kopīgi un konsekventi, lai novērstu nepārredzamību un citas problēmas, kas ir saistītas ar pārmērīgu reglamentēšanu(39);

88.  uzskata, ka, īstenojot un transponējot ES aktus, būtu precīzi jānošķir pārmērīgas reglamentēšanas gadījumi, kuros dalībvalstis ievieš papildu administratīvas prasības, kas ar ES tiesību aktiem saistītas nav, no tādu augstāku standartu noteikšanas, kas pārsniedz vides un patērētāju aizsardzības, veselības aprūpes un pārtikas nekaitīguma ES mēroga standartu minimumu;

89.  uzskata — lai samazinātu problēmas, kas ir saistītas ar pārmērīgu regulēšanu, trim iestādēm ir jāapņemas pieņemt ES tiesību aktus, kas ir saprotami, viegli transponējami un kuriem ir īpaša Eiropas pievienotā vērtība; atgādina, ka, kaut arī nedrīkst pieļaut papildu lieku administratīvo slogu, tas nedrīkstētu atturēt dalībvalstis no vērienīgāku pasākumu veikšanas un augstāku sociālo, vides un patērētāju aizsardzības standartu pieņemšanas gadījumos, kad Savienības tiesībās ir definēts tikai standartu minimums;

90.  aicina dalībvalstis, cik vien iespējams, transponējot ES tiesību aktus, atturēties no papildu administratīvo prasību ieviešanas un saskaņā ar iestāžu nolīguma 43. punktu transponēšanas aktā vai saistītajos dokumentos minētos papildinājumus darīt precīzi atpazīstamus;

91.  atgādina, ka jaunā IN 44. punktā dalībvalstīm ir prasīts sadarboties ar Komisiju nolūkā iegūt informāciju un datus, kas ir nepieciešami, lai pārraudzītu un izvērtētu Savienības tiesību īstenošanu; tādēļ aicina dalībvalstis veikt visu nepieciešamo, lai ievērotu savas saistības, tostarp izstrādāt atbilstības tabulas, kas saturētu saprotamu un precīzu informāciju par dalībvalstu normatīvajiem aktiem, ar kuriem dalībvalstu tiesību sistēmās tiek transponētas direktīvas, kā par to tika panākta vienošanās, pieņemot dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopējo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopējo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem;

92.  uzskata, ka saistības, kuras Komisija ir uzņēmusies saskaņā ar jaunā IN 45. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus, tiks ievērojami uzlabotas Parlamenta iespējas iepazīties ar informāciju par pirmspārkāpuma un pārkāpuma procedūrām; šajā sakarībā atkārtoti pauž ilgstoši Komisijai izvirzītās prasības par datiem, kuriem Parlamentam ir tiesības piekļūt(40);

93.  atkārtoti atzinīgi izsakās par ES problēmu risināšanas izmēģinājuma mehānismu, kurš gan ir vairāk neoficiāls, toties efektīvs veids, kā nodrošināt dalībvalstu tiesību saskanību ar Savienības tiesībām(41); nepiekrīt Komisijas paziņojumam par to, ka tai pamatos vajadzētu varēt sākt pārkāpuma procedūras, vairs neizmantojot šo mehānismu(42);

94.  atgādina, ka Komisijas locekļiem ir jāievēro Eiropas Parlamenta deputātu tiesības; uzskata, ka viņiem ir Parlamentam jāsniedz visi neatkarīgi veiktie pētījumi, pamatojoties uz kuriem viņi pieņēma lēmumu, vienlaikus nododot atklātībai tos, kas viņu secinājumiem neatbilst;

95.  pauž nožēlu par to, ka ne visi leģislatīvo priekšlikumu tulkojumi tiek padarīti pieejami vienlaicīgi, kas novilcina likumdošanas procesu;

96.  uzsver, ka nolūkā nodrošināt ES tiesību aktu efektīvu piemērošanu, šos tiesību aktus ir jācenšas izstrādāt tā, lai nodrošinātu, ka tajos noteiktās procedūras atbilst attiecīgā tiesību akta pamatuzdevumam un jo īpaši — augstākajam mērķim aizsargāt vidi, ja runa ir par vides aizsardzības augsta līmeņa nodrošināšanu;

97.  atzīst Lūgumrakstu komitejas veiktā darba lielo nozīmi, izvērtējot ES tiesību aktu kvalitāti no tās faktiskās īstenošanas viedokļa, un uzskata to par likumdošanas dokumentu un procedūru uzlabošanas pamatu; šajā sakarībā norāda, ka liela nozīme ir patiesai iestāžu sadarbībai ar Komisiju, lai minētos lūgumrakstus izskatītu pienācīgi;

Vienkāršošana

98.  atzinīgi vērtē jaunā IN 46. punktā paredzētās saistības biežāk izmantot likumdošanas pārstrādes paņēmienu; atkārtoti pauž uzskatu, ka šis paņēmiens ir vērtējams kā parasts tiesību aktu grozīšanas paņēmiens — neatsverams vienkāršošanas instruments(43); tomēr uzskata, ka gadījumā, kad politika tiek reformēta pilnībā, Komisijai ir jāiesniedz pilnīgi jauna normatīvā akta priekšlikums, ar kuru atceļ spēkā esošo tiesību aktu, nevis jāizmanto pārstrādes paņēmiens, ļaujot līdztiesīgiem likumdevējiem iesaistīties reālās plaša mēroga diskusijās un neskarot viņu Līgumos nostiprinātās prerogatīvas;

99.  atgādina, ka, vērtēšanas rezultātā secinot regulatīvā un administratīvā sloga nevajadzību, saskaņā ar trīs iestāžu jaunajā IN 47. un 48. pantā iekļauto vienošanos un pārbaudot iespējamas sloga samazināšanas mērķus, lai mazinātu pārvaldes iestāžu un uzņēmumu, tostarp MVU, labāks likumdošanas process attiecīgā gadījumā var nozīmēt arī to, ka tiek pieņemts vairāk ES tiesību aktu, tostarp nolūkā novērst atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, ņemot vērā likumdošanas pasākumu priekšrocības un iespējamās sekas, ja netiek īstenota rīcība ES līmenī, attiecībā uz sociālajiem, vides un patērētāju tiesību aizsardzības standartiem, kā arī paturot prātā to, ka dalībvalstis var brīvi piemērot augstākus standartus, ja tiek ievēroti Savienības tiesību aktos noteiktie minimālie standarti; turklāt atgādina, ka LESD 9. pantā paredzētā horizontālā sociālā klauzula prasa, lai Savienība rūpīgi apsvērtu ES tiesību aktu ietekmi uz sociālajiem standartiem un nodarbinātību, ietverot pienācīgu apspriešanos ar sociālās jomas ieinteresētajām personām, jo īpaši arodbiedrībām, patērētājiem un neaizsargātu iedzīvotāju grupu interešu pārstāvjiem, ievērojot sociālo partneru autonomiju, un vienošanās, ko tie var slēgt saskaņā ar LESD 155. pantu; tādēļ uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana ne vienmēr nozīmē noteikumu atcelšanu un ka jebkurā gadījumā, pirmkārt, tā nedrīkst apdraudēt pamattiesības, kā arī vides, sociālos, darba, veselības un drošuma, patērētāju tiesību aizsardzības, dzimumu līdztiesības vai dzīvnieku labturības standartus, tostarp informācijas prasības attiecībā uz tiem, un tādējādi nedrīkst negatīvi ietekmēt darba ņēmēju tiesības — neatkarīgi no uzņēmuma lieluma — vai radīt nedrošu darba līgumu skaita palielināšanos;

100.  atzinīgi vērtē pirmo gadskārtējo sloga pārskatu, ko Komisija veica saistībā ar ES normatīvo aktu vienkāršošanu un kura mērķiem tā veica Eirobarometra zibensaptauju par to, kā uzņēmumi uztver regulējumu, aptaujājot vairāk nekā 10 000 uzņēmumu 28 dalībvalstīs, galvenokārt MVU, un atspoguļojot uzņēmumu ģeogrāfisko pārstāvību Eiropas Savienībā; vērš uzmanību uz aptaujā izdarītajiem secinājumiem, kas apstiprina uzskatu, ka lieko izmaksu samazināšanas prioritārais uzdevums joprojām ir aktuāls, un liek domāt par tādu dažādo faktoru sarežģīto mijiedarbību, kas ietekmē uzņēmumu uztveri, ņemot vērā, ka viens no šiem faktoriem varētu būt dažādu dalībvalstu administratīvo un tiesisko sistēmu atšķirības, kas skar tiesību aktu īstenošanu; norāda, ka šo uztveri var ietekmēt arī pārmērīga regulēšana un pat neprecīzs atspoguļojums no plašsaziņas līdzekļu puses; uzskata, ka koncepcija par ikgadēju pārskatu attiecībā uz slogu, kaut arī tie ir svarīgs instruments, lai identificētu problēmas, kas saistītas ar ES tiesību aktu ieviešanu un piemērošanu, var arī neradīt pieņēmumu, ka regulējums pēc savas būtības vien rada pārmērīgu administratīvo slogu; piekrīt Komisijai, ka vienīgais veids, kā noskaidrot, ko konkrēti var vienkāršot, apvienot vai svītrot, ir censties uzzināt visu ieinteresēto personu, tostarp to, kuras ir vismazāk ietekmīgi pārstāvētas, viedokļus par atsevišķiem likumdošanas tekstiem vai vairākiem likumdošanas tekstiem, ko piemēro noteiktajā nozarē; aicina Komisiju gadskārtējo sloga pārskatu izstrādāt izsmeļošāk, pamatojoties uz mācību, kas ir gūta, veidojot pirmo izdevumu, piemērot pārredzamas un pārbaudāmas datu ieguves metodes, īpašu uzmanību pievērst MVU vajadzībām un iekļaut gan faktisko, gan šķietamo slogu;

101.  papildus tam pieņem zināšanai tajā Komisijas izvērtēšanā izdarītos secinājumus, kuru veica, lai noskaidrotu, vai ir iespējams nospraust sloga samazināšanas mērķus, neskarot attiecīgā tiesību akta pieņemšanas nolūku; mudina Komisiju noteikt sloga samazināšanas mērķus attiecībā uz katru iniciatīvu elastīgā, bet uz pierādījumiem balstītā un uzticamā veidā, un pilnībā apspriežoties ar ieinteresētajām personām, kā tā jau to dara saskaņā ar REFIT;

102.  uzsver, ka parasti viens ES standarts aizstāj 28 valstu standartus, tādējādi stiprinot iekšējo tirgu un samazinot birokrātiju;

103.  uzsver, ka svarīgi ir novērst lieko birokrātisko slogu un ņemt vērā uzņēmuma lieluma un saistību īstenošanai nepieciešamo resursu savstarpējo ietekmi;

Jaunā IN īstenošana un uzraudzība

104.  konstatē, ka priekšsēdētāju konference saņems regulāri sagatavotu ziņojumu, ko izstrādā priekšsēdētājs un kurā tiek raksturota attiecīgā brīža īstenošanas situācija gan katras iestādes iekšienē, gan starp iestādēm; uzskata, ka šajā ziņojumā ir pienācīgi jāņem vērā novērtējums, ko ir veikusi Komiteju priekšsēdētāju konference, pamatojoties uz pieredzi, kādu ir guvušas dažādās komitejas, jo īpaši Juridiskā komiteja kā par labāku likumdošanas procesu un Savienības tiesību vienkāršošanu atbildīgā komiteja(44);

105.  atzinīgi vērtē iestāžu augsta līmeņa IN īstenošanas rezultātu politiskās konstatēšanas pirmo sanāksmi, kas notika 2017. gada 12. decembrī; mudina Komiteju priekšsēdētāju konferenci sniegt Priekšsēdētāju konferencei visus tādus ieteikumus attiecībā uz jaunā IN īstenošanu, kurus tā uzskata par lietderīgiem;

o
o   o

106.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(2) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(3) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.
(4) OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.
(5) OV C 73, 17.3.1999., 1. lpp.
(6) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.
(7) OV C 145, 30.6.2007., 5. lpp.
(8) OV C 369, 17.12.2011., 15. lpp.
(9) OV C 484, 24.12.2016., 7. lpp.
(10) OV C 446, 29.12.2017., 1. lpp.
(11) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 18. marta spriedums lietā Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, Lieta C–427/12, ECLI:EU:C:2014:170; Tiesas (virspalāta) 2015. gada 16. jūlija spriedums lietā Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, Lieta C–88/14, ECLI:EU:C:2015:499; Tiesas 2016. gada 17. marta spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Komisija, C–286/14, ECLI:EU::C:2016:183; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome C–263/14, ECLI:EU:C:2016:435; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 24. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome C–658/11, ECLI:EU:C:2014:2025.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0484.
(13) OV C 58, 15.2.2018., 39. lpp.
(14) OV C 101, 16.3.2018., 116. lpp..
(15) OV C 50, 9.2.2018., 91. lpp..
(16) OV C 289, 9.8.2016., 53. lpp.
(17) OV C 285, 29.8.2017., 11. lpp.
(18) OV C 93, 24.3.2017., 14. lpp.
(19) OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
(20) OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
(21) OV C 380 E, 11.12.2012., 31. lpp.
(22) OV C 50, 9.2.2018., 91. lpp.
(23) Sk. II pielikumu Eiropas Parlamenta 2016. gada 9. marta lēmumam par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju;
(24)1 Eiropas Komisijas 2015. gada 19. maija lēmuma par neatkarīgas Regulējuma kontroles padomes izveidi izveidi 6. panta 2. punkts (C(2015)3263).
(25) Sk. COM(2016)0798 un COM(2016)0799.
(26) Sk. Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par tiesību aktu labāku izstrādi — Komisijas 15. ikgadējais ziņojums saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (OV C 308 E, 20.10.2011., 66. lpp.) 47. punktu;
(27) Sk. Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcijas par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu 16. punktu.
(28) Sk. Parlamenta 2016. gada 9. marta lēmuma par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju 4. punktu.
(29) Sk. iepriekš minēto Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcijas 12. punktu, kā arī Parlamenta iepriekš minētā 2016. gada 9. marta lēmuma 6. punktu.
(30) Sk. 2011. gada 14. septembra rezolūcijas par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu 5. punktu.
(31) Sk. Eiropas Parlamenta Reglamentu, V pielikuma XVI punkta 1. punktu.
(32) Sk. Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcijas par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, minēta iepriekš, D. apsvērumu.
(33) Sk. Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcijas par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, minēta iepriekš, 6. punktu.
(34) Turpat, 1. punkts.
(35) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 18. marta spriedums Eiropas Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš; Tiesas 2016. gada 17. marta spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Komisija, minēts iepriekš; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš.
(36) Tiesas (virspalāta) 2014. gada 14. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš; Tiesas (virspalāta) 2016. gada 24. jūnija spriedums lietā Eiropas Parlaments/Eiropas Savienības Padome, minēts iepriekš.
(37) OV C 58, 15.2.2018., 76. lpp.
(38) Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 22. marta spriedums, De Capitani v European Parliament, lieta T-540/15, ECLI:EU:T:2018:167.
(39) Sk. Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūcijas par 28. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2010. gads) (OV C 419, 16.12.2015., 73. lpp.) 7. punktu.
(40) Sk. Parlamenta 2014. gada 4. februāra rezolūcijas par 29. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2011. gads) 21. un 22. punktu.
(41) Sk. Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcijas par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats (pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0385) 16. punktu.
(42) Sk. Komisijas paziņojumu ar nosaukumu „ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”, minēts iepriekš, 2. punktu (sk. OV C 18, 19.1.2017., 12. lpp.).
(43) Sk. iepriekš minētās Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūcijas 41. punktu.
(44) Sk. Eiropas Parlamenta Reglamenta V pielikuma XVI punkta 1. apakšpunktu.


Daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam un pašu resursi
PDF 127kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem (2018/2714(RSP))
P8_TA(2018)0226B8-0239/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 311., 312. un 323. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. maija paziņojumu ar nosaukumu „Mūsdienīgs budžets Savienībai, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv. Daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam” (COM(2018)0321),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. maija priekšlikumus par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam un Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs (COM(2018)0324),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūcijas par nākamo DFS: Parlamenta nostājas sagatavošana attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada(1) un par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reformu(2),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2018. gada 29. maija paziņojumus par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

1.  pieņem zināšanai Komisijas 2018. gada 2. maija priekšlikumus par 2021.–2027. gada DFS un ES pašu resursu sistēmu, kas nosaka pamatu gaidāmajām sarunām; atgādina, ka Parlamenta nostāja ir skaidri pausta divās rezolūcijās, kuras tas 2018. gada 14. martā pieņēma ar ļoti lielu balsu vairākumu un kuras ietver sarunu pilnvaras;

2.  mudina Padomi nodrošināt, ka nākamā finanšu shēma atspoguļo skaidru un pozitīvu redzējumu par Savienības nākotni un apmierina ES pilsoņu vajadzības, kā arī reaģē uz viņu bažām un cerībām; uzsver, ka lēmumam par DFS būs jānodrošina Savienībai nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai īstenotu svarīgus uzdevumus un tās politiskās prioritātes, kā arī sasniegtu nākamo septiņu gadu periodam paredzētos mērķus; tāpēc sagaida, ka Padome rīkosies atbilstīgi politiskajām saistībām, ko tā jau veikusi, un īstenos drosmīgu pieeju; pauž bažas par to, ka Komisijas priekšlikumā tiek vājināta ES solidaritātes politika, un plāno apspriest ar Padomi mērķi izstrādāt vērienīgāku DFS, nodrošinot guvumu pilsoņiem;

3.  pauž pārsteigumu un bažas par to, ka Komisijas sagatavotie salīdzināmie dati, kuri nāca klajā 2018. gada 18. maijā pēc Parlamenta kategoriska pieprasījuma, liecina par dažām pretrunām starp veidiem, kādos šie dati tika iesniegti un paziņoti kopā ar DFS priekšlikumiem; jo īpaši norāda, ka līdzekļu palielinājums vairākām ES programmām faktiski ir ievērojami zemāks, kaut arī samazinājumi attiecībā uz citām programmām ir ievērojami augstāki, nekā to sākotnēji bija norādījusi Komisija; uzsver, ka Parlamentam un Padomei jau no paša sākuma ir nepieciešams vienoties par skaidru metodiku attiecībā uz skaitļiem; paziņo, ka Parlaments šajā rezolūcijā izmantos savus aprēķinus, kuru pamatā ir nemainīgās cenas, un ņems vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos;

4.  pauž vilšanos par ierosināto nākamās DFS vispārējo līmeni, kurš tika noteikts EUR 1,1 triljonu apmērā, atbilstot 1,08 % no 27 dalībvalstu ES NKI, pēc Eiropas Attīstības fondam paredzēto summu atskaitīšanas (pašlaik tas ir 0,03 % no ES NKI ārpus ES budžeta); uzsver, ka šis vispārējais NKI līmenis, kas ir izteikts procentos, faktiski ir zemāks nekā pašreizējā DFS, neraugoties uz to, ka jaunām politikas prioritātēm un jauniem uzdevumiem, ar kuriem Savienība saskaras, ir vajadzīgs papildu finansējums; atgādina, ka spēkā esošā DFS ir mazāka par iepriekšējo (2007.–2013. gada DFS) un nepietiekama, lai finansētu Savienības neatliekamās vajadzības;

5.  pauž nožēlu par to, ka šis priekšlikums rada līmeņa tiešu samazināšanos gan attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un kohēzijas politiku — attiecīgi par 15 % un 10 %; īpaši iebilst pret jebkādu radikālu samazinājumu, kas negatīvi ietekmē šo politiku galveno raksturu un mērķus, piemēram, — pret ierosināto līdzekļu samazinājumu Kohēzijas fondam (par 45 %) un Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai (vairāk nekā par 25 %); šajā sakarībā apšauba priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Sociālā fonda samazināšanu par 6 %, neraugoties uz paplašināto darbības jomu un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas iekļaušanu tajā;

6.  atkārtoti apstiprina savu kategorisko nostāju attiecībā uz nepieciešamo finansējuma līmeni svarīgākajām ES politikas jomām 2027.–2021. gada DFS, lai tām dotu iespēju nodrošināt paredzēto uzdevumu izpildi un mērķu sasniegšanu; īpaši uzsver aicinājumu saglabāt finansējumu KLP un kohēzijas politikai 27 dalībvalstu ES faktiskajā izteiksmē vismaz 2020.– 2014. gada budžeta līmenī, ņemot vērā šīs politikas vispārējo struktūru, trīskāršot pašreiz paredzēto budžetu programmai Erasmus +, divkāršot īpašu finansējumu MVU un jauniešu bezdarba problēmas risināšanai, palielināt pašreizējo budžetu pētniecībai un inovācijai vismaz par 50 %, sasniedzot EUR 120 miljardus, divkāršot Life + programmas budžetu, būtiski palielināt ieguldījumus Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā un nodrošināt papildu finansējumu drošības, migrācijas un ārējo attiecību jomās; tāpēc uzsver savu nostāju noteikt DFS 2021.–2027. gadam 1,3 % apmērā no 27 dalībvalstu NKI;

7.  uzsver, cik svarīgi ir horizontālie principi, kuriem vajadzētu būt par pamatu DFS un visām saistītajām ES politikām; šajā sakarībā atkārtoti pauž savu nostāju, ka ES ir jāizpilda sava apņemšanās kļūt par līderi ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanā, un pauž nožēlu par to, ka DFS priekšlikumos trūkst skaidru un redzamu apņemšanos šajā sakarībā; tādēļ prasa iekļaut IAM visās nākamās ES politikas jomās un iniciatīvās, kas ir paredzētas nākamajā DFS; turklāt uzsver — lai izpildītu ES saistības virzībā uz iekļaujošu Eiropu, būtiska nozīme ir dažādu diskriminācijas veidu, kā arī dzimumu nevienlīdzības un ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanai un pauž nožēlu par to, ka ES politikās nav iekļauti dzimumu un dzimumu līdztiesības aspekti, kā norādīts DFS priekšlikumos; uzsver arī savu nostāju, ka, ievērojot Parīzes nolīgumu, ar klimatu saistītie izdevumi salīdzinājumā ar pašreizējo DFS būtu ievērojami jāpalielina un tiem iespējami drīz (vēlākais — 2027. gadā) būtu jāsasniedz 30 %;

8.  atbalsta Komisijas priekšlikumus par ES pašu resursu sistēmas reformu, kura ir atspoguļo ļoti pozitīvu 2027.–2021. gada DFS paketes ienākumu sastāvdaļu; tādēļ atzinīgi vērtē ierosinājumu ieviest trīs jaunus ES pašu resursus un vienkāršot pašreizējos pašu resursus, kuru pamatā ir PVN; uzsver, ka šie priekšlikumi, kuriem iedvesma tieši ņemta no iestāžu pašu resursu jautājumu augsta līmeņa darba grupas darba, arī bija daļa no ierosinājumu kopuma, kurus Parlaments izvirzīja 2018. gada 14. marta rezolūcijā; ar gandarījumu norāda, ka šie jaunie resursi atbilst diviem Savienības stratēģiskajiem mērķiem, proti, iekšējā tirgus pienācīgai darbībai un vides aizsardzībai un cīņai pret klimata pārmaiņām; sagaida Padomes un Komisijas atbalstu, lai pastiprinātu Parlamenta lomu pašu resursu pieņemšanas procedūrā; vēlreiz atgādina par savu nostāju, ka gaidāmajās sarunās par nākamo DFS vienkopus būtu jāaplūko gan izdevumu, gan ieņēmumu aspekti un ka vienošanos par DFS būs iespējams panākt tikai tad, ja būs gūti atbilstoši panākumi pašu resursu jautājumā;

9.  turklāt atzinīgi vērtē principu, ka turpmākie ieņēmumi, kas rodas tieši no ES politikas jomām, ieplūst ES budžetā, un pilnībā atbalsta visu atlaižu un korekciju atcelšanu; vēlas zināt, kādā tempā šie jaunie pašu resursu nosacījumi tiks ieviesti, lai samazinātu valstu iemaksas; tomēr pauž šaubas par to, ka Komisijas priekšlikumos nav paredzēta īpašas rezerves izveidošana ES budžetā, kuru veidotu dažādi citi neparedzēti ieņēmumi, tostarp uzņēmumiem uzliktie naudas sodi par konkurences noteikumu pārkāpumiem, kā arī lieliem uzņēmumiem digitālajā nozarē paredzēts nodoklis un finanšu darījumu nodoklis kā jauni ES pašu resursi;

10.  atgādina par savu nostāju izstrādāt mehānismu, kas ļautu finansiāli ietekmēt dalībvalstis, kuras neievēro Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā noteiktās vērtības; pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs, kas tika iesniegts kā daļa no vispārējā DFS dokumentu kopuma; plāno rūpīgi pārbaudīt visus šā priekšlikuma elementus un ieviest vajadzīgos noteikumus, lai garantētu, ka noteikumu pārkāpumi nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt Savienības budžeta līdzekļu galīgos saņēmējus, kuri par šiem pārkāpumiem nav atbildīgi;

11.  ir pārliecināts, ka ir vajadzīga juridiski saistoša un obligāta DFS vidusposma pārskatīšana, kurā būtu savlaicīgi jāierosina un jāsagatavo, lai ļautu nākamajam Parlamentam un Komisijai veikt jēgpilnu korekciju 2027.–2021. gada laikposmam; ir nolēmis uzlabot formulējumu ierosinātajam pantam DFS regulā;

12.  uzskata, ka Komisijas priekšlikumi par elastīgumu ir labs pamats sarunām; īpaši atzinīgi vērtē vairākus priekšlikumus, ar kuriem uzlabo pašreizējos noteikumus, jo īpaši atcelto apropriāciju Savienības rezervei atkārtotu izmantošanu, pastiprinātus piešķīrumus īpašajiem instrumentiem, kā arī jebkādu ierobežojumu noraidīšanu attiecībā uz maksājumu vispārējo rezervi saskaņā ar Parlamenta pieprasījumu šajā jomā; plāno apspriest papildu uzlabojumus, ja tādi būs nepieciešami;

13.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas stabilizācijas mehānismu, kas papildinās valstu budžetu stabilizācijas funkciju lielu asimetrisku satricinājumu gadījumā; plāno rūpīgi pārbaudīt šo priekšlikumu, jo īpaši attiecībā uz tā mērķi un apjomu;

14.  uzsver, ka ar Komisijas priekšlikumiem oficiāli tiek uzsāktas intensīvas sarunas Padomē, kā arī starp Padomi un Parlamentu, lai nodrošinātu Parlamenta piekrišanu DFS regulai; uzsver, ka DFS sarunās tiks aplūkoti visi DFS un pašu resursu dokumentu paketes elementi, tostarp DFS iekļautie skaitļi, un tās turpināsies, kamēr būs panākta galīgā vienošanās; pauž gatavību nekavējoties sākt strukturētu dialogu ar Padomi, lai ļautu labāk izprast Parlamenta vēlmes un atvieglotu savlaicīgu vienošanos; tāpēc uzskata, ka nesen uzsāktās regulāras sanāksmes starp secīgajām Padomes prezidentūrām un Parlamenta sarunu grupu ir būtiska iniciatīva procedūrā, kuras rezultātā pieņem nākamo DFS;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0075.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0076.


Lībija
PDF 184kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Lībiju (2018/2017(INI))
P8_TA(2018)0227A8-0159/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2259(2015) un sekojošās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Lībijas politisko vienošanos,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 22. augusta ziņojumu par ANO atbalsta misiju Lībijā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1973(2011) un visas sekojošās ANO Drošības padomes rezolūcijas par Lībiju, tostarp rezolūciju Nr. 2380(2017),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu, kas sagatavots saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2312(2016),

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2017. gada 14. novembra paziņojumu par migrantu ciešanām Lībijā kā kliedzošs pārmetums cilvēces sirdsapziņai,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2018. gada aprīļa ziņojumu “Ļaunprātīga varas izmantošana aiz restēm: patvaļīga un nelikumīga turēšana apcietinājumā Lībijā”,

–  ņemot vērā 2014. gada 18. septembra(1), 2015. gada 15. janvāra(2) un 2016. gada 4. februāra(3) rezolūciju par stāvokli Lībijā,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2017. gada 20. decembra deklarāciju par migrantu stāvokli Lībijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā ES vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 25. janvāra kopējo paziņojumu “Migrācija Vidusjūras centrālās daļas maršrutā: plūsmu pārvaldība, dzīvību glābšana” (JOIN(2017)0004),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. februāra Maltas deklarāciju,

–  ņemot vērā ES un Āfrikas kopējo stratēģiju un tās rīcības plānu,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības un Eiropas Savienības 2017. gada samitā pieņemto kopīgo paziņojumu par migrantu stāvokli Lībijā un augsta līmeņa trīspusējās Āfrikas Savienības, Eiropas Savienības un ANO darba grupas izveidi,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 17. jūlija secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2017. gada 19. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 113. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0159/2018),

A.  tā kā situācija Lībijā ir ļoti nestabila un valsts saskaras ar daudzām sarežģītām savstarpēji saistītām problēmām politiskās stabilitātes, ekonomiskās attīstības un drošības jomā;

B.  tā kā krīze Lībijā būtiski ietekmē šīs valsts iedzīvotājus un skar arī visu apkārtējo reģionu un ES un tā kā tāpēc ir izšķiroši svarīgi Lībijas iedzīvotāju, kā arī kaimiņvalstu un Subsahāras Āfrikas un Vidusjūras reģiona interesēs Lībijā nodrošināt politisko stabilitāti, kas ir priekšnoteikums tam, lai šajā valstī uzlabotos ekonomiskā un sociālā situācija;

C.  tā kā, ņemot vērā Lībijas kaimiņvalstu nestabilo stāvokli, tostarp iespējamos džihādistu nemierus, kas apdraud novājinātās Sāhelas un Sahāras reģiona valstu valdības, īpaši svarīgi ir nodrošināt stabilitāti Lībijas dienvidos;

D.  tā kā Eiropas Savienībai būtu aktīvāk jāinformē par saviem diplomātiskajiem centieniem un lielo finansiālo ieguldījumu drošības un sociāli ekonomiskās situācijas nostiprināšanā Lībijā;

E.  tā kā konfliktu Lībijā iespējams atrisināt tikai ar saskaņotu, visaptverošu un iekļaujošu pieeju, iesaistot visus starptautiskā līmeņa dalībniekus un ieinteresētās personas, tostarp dažādu vietējo kopienu pārstāvjus, cilšu vecākos un pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, un nodrošinot Lībijas līdzatbildību par miera procesu un iesaistīšanos šajā procesā;

F.  tā kā Lībijas politiskā vienošanās un ANO rīcības plāns attiecībā uz Lībiju pašlaik ir vienīgais dzīvotspējīgais satvars krīzes atrisināšanai;

G.  tā kā ES, izmantojot diplomātisku rīcību un konkrētu atbalstu, palīdz Lībijai īstenot politisku pāreju uz stabilu, funkcionējošu valsti un atbalsta ANO vadībā īstenotos starpniecības centienus šajā jomā;

H.  tā kā ir ļoti būtiski, lai visas dalībvalstis paustu vienotu nostāju, tādējādi pastiprinot ES starpniecības centienus un uzsverot ANO un tās rīcības plāna izšķiroši svarīgo nozīmi; tā kā individuālas dalībvalstu iniciatīvas jebkurā gadījumā ir atzinīgi vērtējamas tikai tad, ja tās tiek īstenotas Eiropas satvarā un ja tās pilnībā atbilst ES ārpolitikai;

I.  tā kā ir redzami rezultāti ES darbībai migrācijas jomā — ņemot vērā to, ka attiecīgie skaitļi 2017. gada beigās bija samazinājušies par vienu trešdaļu salīdzinājumā ar 2016. gadu un 2018. gada sākumā šie skaitļi bija samazinājušies par 50 % salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo laikposmu;

J.  tā kā Lībija migrantiem — it īpaši migrantiem no Subsahāras Āfrikas —, kas cenšas nokļūt Eiropā, ir svarīgs tranzīta un ceļā došanās punkts; tā kā tūkstošiem migrantu un bēgļu, kas bēg no vardarbības Lībijā, ir zaudējuši dzīvību, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā;

K.  tā kā migranti ir vieni no tiem, kas cieš visvairāk Lībijā pastāvošo drošības problēmu dēļ, jo viņi bieži vien kļūst par nevalstiska līmeņa dalībnieku īstenotas patvaļīgas vardarbības, aizturēšanas un apcietināšanas upuriem un tiek pakļauti izspiešanai, nolaupīšanai šantāžas nolūkā un ekspluatācijai;

L.  tā kā daudzus migrantus, it īpaši no Subsahāras Āfrikas, Lībijā patvaļīgi ir aizturējušas dažādas bruņotas grupas;

M.  tā kā nopietnas bažas rada Nigēras īstenotā vismaz 132 Sudānas iedzīvotāju — kas tobrīd saņēma palīdzību no UNHCR — piespiedu atgriešana Lībijā;

N.  tā kā joprojām aktuāla ir iekšzemē pārvietoto personu problēma; tā kā šādas personas bieži vien saskaras ar dzīvības apdraudējumu, piemēram, konfliktu zonu un tādu teritoriju šķērsošanu, kurās atrodas sauszemes mīnas un nesprāgusi munīcija, un dažādo paramilitāro grupējumu īstenoto vardarbību;

O.  tā kā Lībija ir kļuvusi par cilvēku tirdzniecības tranzītvalsti; tā kā Lībija turpina uzņemt simtiem tūkstošu dažādu tautību migrantu un patvēruma meklētāju, daudzi no kuriem dzīvo traģiskos apstākļos un līdz ar to kļūst par kontrabandistu mērķi; tā kā ir ticis ziņots par iespējamiem verdzības gadījumiem Lībijā;

P.  tā kā vienkāršo Lībijas iedzīvotāju ikdienas dzīvi raksturo aizvien smagāki dzīves apstākļi, ko vēl vairāk pasliktina naudas krīze, ūdens piegādes pārtraukumi, bieži pārtraukumi enerģijas padevē un vispārējais valsts veselības aprūpes sistēmas katastrofālais stāvoklis;

Q.  tā kā Lībijas politiskajam klimatam ir raksturīga dziļa neuzticēšanās starp dažādu reģionu galvenajiem politiskās un militārās jomas dalībniekiem;

R.  tā kā starptautiski atzītā nacionālās saskaņas valdība pašas drošības apsvērumu dēļ arvien vairāk paļaujas uz vairākiem paramilitāriem grupējumiem; tā kā šie grupējumi ir ieguvuši bezprecedenta ietekmi uz valsts institūcijām Tripolē, tādējādi apdraudot ANO mēģinājumus šajā valstī izveidot dzīvotspējīgāku politisko satvaru;

S.  tā kā tādām valstīm kā Turcija, Katara, Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti ir būtiska ietekme uz dažādām savstarpēji karojošu frakciju grupām;

T.  tā kā Lībijas sabiedrības sociāli kulturālās struktūras pamatā vienmēr ir bijusi dažādo Lībijas kopienu, cilšu vai etnisko grupu vietējā identitāte un tā kā šai identitātei ir būtiska loma sociālajā un politiskajā dinamikā un valsts drošības jautājumos; tā kā Lībijas sabiedrībai ir stipras tradīcijas, saskaņā ar kurām strīdi starp pilsētām, ciltīm un etniskajām kopienām tiek izšķirti neoficiālā ceļā;

U.  tā kā šai valstij pašlaik trūkst skaidra un plaši atzīta tiesiskā regulējuma attiecībā uz vēlēšanu sistēmu; tā kā nav pieņemta konstitūcija un līdz ar to valstij trūkst vēlēšanu noturēšanai nepieciešamā tiesiskā regulējuma; tā kā pašlaik valdošā nesodāmības gaisotne, plaši izplatītā nelikumība, korupcija, bruņoto grupējumu loma un cilšu un reģionālais saspīlējums Lībijā veicina to, ka vēl vairāk mazinās uzticēšanās jau tā vājajām publiskajām un valdības institūcijām;

V.  tā kā Lībijā pastāvīgi vēršas plašumā sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšana, patvaļīga aizturēšana un neselektīvi uzbrukumi apdzīvotām vietām un infrastruktūras objektiem, kā arī naida runa un kūdīšana uz vardarbību;

W.  tā kā Lībijas austrumos, kā arī rietumos arvien spēcīgāka un ietekmīgāka kļūst madhalismu atbalstošo salafistu ekstrēmistu grupa; tā kā madhalisti iebilst pret vēlēšanām, vēlas saglabāt status quo, pilnībā noraida jebkādu demokrātijas modeli un ir smagi bruņoti, tādējādi valstī radot reālu turpmāka ekstrēmisma un vardarbības risku;

X.  tā kā krimināljustīcijas sistēmas sabrukums palielina nesodāmību valstī un līdz ar to sašaurina iespējas cietušajiem meklēt aizsardzību, tostarp tiesisko aizsardzību; tā kā vairākos reģionos pat gadījumos, kad pēc nozieguma izdarīšanas ir iesniegts paziņojums policijai, maz ir ticis darīts, lai uzsāktu tūlītēju, pamatīgu, efektīvu, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu un sauktu pie atbildības likumpārkāpējus; tā kā Lībijā kopš 2011. gada nav ticis notiesāts neviens likumpārkāpējs, kas pieder bruņotam grupējumam;

Y.  tā kā vardarbības ciklu Lībijā pastāvīgi uztur tajā valdošā vispārējā nesodāmība par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā, ja vien šī problēma netiks pienācīgi risināta, ilgstošs tiesiskuma trūkums runas par miermīlīgu līdzāspastāvēšanu un vardarbīga ekstrēmisma apkarošanu iedzīvotāju acīs padarīs par bezjēdzīgām;

Z.  tā kā ir tikuši nolaupīti desmitiem politisko un cilvēktiesību aktīvistu, plašsaziņas līdzekļu speciālistu un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku vai arī viņi ir saņēmuši draudus; tā kā ANO ir saņēmusi paziņojumus par abu pušu īstenotu patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos;

AA.  tā kā aizvien intensīvāki uzbrukumi tiesu sistēmas locekļiem, vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, kā arī bēgļiem un migrantiem ir paātrinājuši cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Lībijas teritorijā; tā kā tiesiskuma neesamība un nesodāmība par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu, nonāvēšanu bez tiesas sprieduma un neselektīviem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem un infrastruktūras objektiem valstī turpina uzturēt vardarbības ciklu;

AB.  tā kā Lībijas robežu caurlaidība veicina nelikumīgu pārrobežu tirdzniecību; tā kā bruņotu grupējumu izplatīšanās pierobežas apgabalos vēl vairāk ir saasinājusi konfliktu starp konkurējošiem tirgotājiem par pārrobežu resursu kontroli un tiem; tā kā tā dēvētie ārvalstu kaujinieki, kas ierodas šajā valstī, un dažādie noziedzīgie tīkli turpina gūt labumu no nekontrolētās ieroču izplatīšanas;

AC.  tā kā politiskā nedrošība un nestabilitāte ir padarījušas Lībiju par auglīgu augsni ekstrēmistu grupējumu darbībai; tā kā Fezānas reģions ir strukturāli nestabils un vēsturiski ir bijusi vieta, kur notiek bēgļu un migrantu tranzīts uz Eiropu, kā arī tiek veikta naftas, zelta, ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecības kontrabanda; tā kā kopš pulkveža Kadafi krišanas šis reģions cieš no pieaugošas etniskās un cilšu spriedzes un cīņas par valsts resursu kontroli; tā kā Fezānas stabilizācijai ir būtiska nozīme visas valsts stabilizācijā;

AD.  tā kā Lībijas vietējās pašpārvaldes iestādēm ir būtiska loma konfliktu novēršanā un svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem,

AE.  tā kā Dernas pilsēta kopš 2018. gada 7. maija ir bijusi pakļauta arvien pieaugošiem uzbrukumiem no zemes un gaisa, kā arī artilērijas uzbrukumiem; tā kā tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji, tika stingri ierobežota palīdzības un medicīniskās aprūpes pieejamība un humanitārā situācija ir dramatiska;

AF.  tā kā no 2018. gada 20. līdz 23. maijam misijā uz Lībiju bija devusies oficiāla Parlamenta delegācija;

1.  iesaka Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos:

   a) nodrošināt pēc iespējas lielāku atbalstu ANO Lībijas rīcības plānam, ar kuru 2017. gada septembrī iepazīstināja ANO īpašais pārstāvis Ghassan Salamé un kurš paredzēts Lībijas stabilizēšanai un iekļaujoša nacionālā izlīguma procesa norisei, kas ļautu visām Lībijas procesā iesaistītajām pusēm, tostarp visām cilšu vienībām, panākt ilgstošu politisku vienošanos, vienlaikus veltot pienācīgu uzmanību sieviešu un minoritāšu iesaistīšanai; ņemt vērā iekļaujošās apspriešanās rezultātus, ar kuriem ANO DP tika iepazīstināta 2018. gada 21. maijā; stingri nosodīt jebkādus mēģinājumus apdraudēt ANO vadīto miera procesu; turpināt cieši sadarboties ar ANO atbalsta misiju Lībijā (UNSMIL);
   b) pastiprināt diplomātiskos centienus, lai atbalstītu ANO plānu un palīdzētu stiprināt Lībijas valdību tās centienos panākt politisku vienošanos, garantēt drošību un paplašināt tās autoritāti, lai tā aptvertu visu Lībijas teritoriju — ne tikai šauru starptautiski atzītas nacionālās saskaņas valdības kontrolē esošu teritoriju —, jo tas ir nepieciešams priekšnoteikums valsts stabilizāciju, atjaunošanu un izlīguma panākšanu veicinošam iekļaujošam politiskam risinājumam, valsts veidošanai un jebkurai miera uzturēšanas operācijai, kas balstās uz demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām; nodrošināt Lībijas līdzatbildību stabilizācijas procesā un turpmākā valsts pārvaldes veida izlemšanā; atbalstīt valstī vietējo mehānismu un kapacitātes nostiprināšanu attiecībā uz starpniecību, strīdu izšķiršanu un uguns pārtraukšanu un sasaistīt tos ar ANO rīcības plānu tādas saskaņotas un integrētas pieejas ietvaros, kas varētu sniegt konkrētus un ilgstošus rezultātus;
   c) atbalstīt t. s. pilsētas domes sanāksmes — kas ANO vadībā notiek vairākās pašvaldībās — kā efektīvu augšupēju saskaņošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir veicināt dialogu starp dažādām kopienām, tādējādi reāli veicinot ilgtspējīga un dzīvotspējīga Lībijas krīzes risinājuma rašanu un palīdzot radīt nacionālu pilsoniskās apziņas kultūru;
   d) strādāt pie līdzekļiem, ar kuriem veicināt institucionālo attīstību, patiesas pilsoniskas sabiedrības pakāpenisku izveidi un strauju ekonomikas attīstību, un atteikties no uzpūsta civildienesta, lai sekmētu ilgtspējīgu privātā sektora attīstību, kas ir priekšnoteikumi ilgtermiņa stabilitātes un labklājības nodrošināšanai valstī;
   e) atbalstīt Lībijas centienus izstrādāt jaunu konstitucionālo kārtību, kas ietvertu formulu no naftas gūtās bagātības taisnīgai sadalei, kā arī uzdevumu un pienākumu precīzu sadali starp valsts vēsturiskajiem reģioniem, no vienas puses, un jebkāda veida valsts valdību, no otras puses; atgādināt, ka šāda jauna konstitūcija, kuras izstrādē varētu ņemt vērā grozītās 1963. gada konstitūcijas elementus, palīdzētu organizēt valsts mēroga vēlēšanas, kas nolūkā nodrošināt augstu dalības līmeni, kā arī sabiedrības atbalstu un leģitimitāti būtu jārīko tikai tad, kad būs pieņemta jaunā konstitūcija un pienācīgi izpildīti nepieciešamie nosacījumi;
   f) arī turpmāk par prioritāti noteikt darbu ES institūcijās pie tā, kā labāk risināt visus Lībijas krīzes aspektus, un kādus instrumentus un nozares aptvert — tostarp veltot lielāku uzmanību vietējai attīstībai —, lai noteiktu efektīvu visaptverošu pieeju valstī valdošās situācijas risināšanai, un demonstrēt visu institūciju un dalībvalstu vienotību mērķa un iniciatīvas ziņā, lai nodrošinātu visu iesaistīto dalībnieku veikto pasākumu saskaņotību plašākas reģionālas stratēģijas ietvaros;
   g) pastiprināt savu klātbūtni, pamanāmību un izpratni par valstī valdošās situācijas sarežģītību, no jauna izveidojot ES delegāciju Tripolē un atjaunojot pastāvīgu ES personālu šajā delegācijā;
   h) turpināt uzsvērt, ka Lībijas krīzi nav iespējams atrisināt militārā veidā, un no jauna apstiprināt, ka visām pusēm un bruņotajiem grupējumiem Lībijā ir jāapņemas ievērot Lībijas politiskās vienošanās 42. pantu un starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību principi un atturēties no naidu kurinošas retorikas un vardarbības izmantošanas, jāveic demobilizācija un jāapņemas panākt miermīlīgu konflikta risinājumu, tādējādi novēršot turpmāku kaitējuma nodarīšanu un dzīvību zaudēšanu; uzskata, ka sarunām būtu jākalpo visu Lībijas reģionu drošības spēku apvienošanai, lai veidotu iekļaujošas starptautiski atzītas Lībijas valdības pakļautībā esošu civilo spēku kontrolētu valsts drošības struktūru, kas garantētu pārredzamību un pārskatatbildību un ievērotu Lībijas starptautiskos pienākumus cilvēktiesību jomā, un ka šo sarunu rezultātā būtu jāparaksta protokols, ar kuru visi bruņotie grupējumi apņemas atteikties no spēka un vardarbības pielietošanas saskaņota un visaptveroša atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas procesa ietvaros, kura mērķis ir bruņoto grupējumu dalībnieku reintegrācija sabiedrībā un tāda drošības sistēmas reforma, kas tiktu īstenota, vadoties pēc Shīrātas nediskriminēšanas un pārredzamības principiem; uzskata, ka šāda protokola parakstīšanai vajadzētu dot iespēju īstenot miera līgumu, kas atvieglotu brīvu un godīgu vēlēšanu rīkošanu, un ka tai vajadzētu radīt ekonomiskus un finanšu stimulus un mudināt parakstītājas puses strādāt pie jauno valsts institūciju izveides;
   i) paturēt prātā nepieciešamību izstrādāt īpaši pielāgotas programmas, lai oficiālajās drošības struktūrās reintegrētu paramilitāru grupējumu indivīdus, nevis to grupas, un tādējādi ierobežotu dalītas lojalitātes iespēju;
   j) atbalstīt ANO centienus, kuru mērķis ir noturēt Lībijā vēlēšanas līdz 2018. gada beigām un tikai tad, kad būs pieņemta jauna konstitūcija; īpaši atbalstīt centienus reģistrēt vēlētājus, jo pašlaik ir reģistrēti tikai 50 % balsstiesīgo vēlētāju; nodrošināt to, ka vienošanās par pārejas noteikumiem tiek pieņemta pirms šīm vēlēšanām, lai atjaunotu uzticēšanos un tādējādi stiprinātu jaunās valdības starptautisko un valsts leģitimitāti; atbalstīt, tostarp ar tehniskiem līdzekļiem, procedūru stabila konstitucionālā satvara izveidei un vēlēšanu procedūru kopumā, Eiropas finanšu atbalstu piesaistot tāda vēlēšanu likuma pieņemšanai, kas pēc iespējas atbilstu Venēcijas komisijas noteiktajiem starptautiskajiem principiem;
   k) izdarīt spiedienu uz tiem, kas traucē politiskās miera sarunas, un efektīvi nodrošināt Lībijai noteiktā ANO ieroču embargo īstenošanu; apsvērt iespēju noteikt jaunas sankcijas pret tiem, kas atbalsta nelikumīgus naftas darījumus;
   l) pastiprināt sadarbību ar visām starptautiskajām organizācijām un citiem dalībniekiem uz vietas, lai stiprinātu starptautiskās darbības saskaņotību un konverģenci; pastiprināt diplomātisko sadarbību ar visiem reģionālajiem dalībniekiem un kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu, ka tā veicina pozitīvu krīzes atrisinājumu Lībijā saskaņā ar ANO rīcības plānu, kas ir vienīgais iespējamais satvars šīs krīzes risināšanai; atbalstīt Lībijā notiekošo valsts konferences procesu, lai panāktu vienošanos starp dažādajām Lībijas partijām par turpmākajiem soļiem pārejas procesa pabeigšanai; censties atturēt reģionālos pārstāvju no jebkādas vienpusējas vai daudzpusējas militārās intervences bez tiesiska pamata vai Lībijas valdības politiskas piekrišanas;
   m) atbalstīt likumdevēju, tiesnešu un specializētu prokuroru pakalpojumu izmantošanu Lībijā, kuri var palīdzēt pārskatīt Lībijas terorisma apkarošanas tiesību aktus, un nodrošināt, ka viņu rīcībā ir viss nepieciešamais, lai atbilstoši tiesiskuma principam vadītu terorisma apkarošanas lietu izskatīšanu un piedalītos šādās izskatīšanās;
   n) veikt pārdomas par Lībijas krīzi plašākā — reģionālā un visas Āfrikas — kontekstā, paturot prātā to, ka Lībijai ir ļoti liela nozīme Ziemeļāfrikas, Sāhelas un Vidusjūras reģiona stabilitātes nodrošināšanā; veicināt un atvieglot Lībijas sadarbību ar tās Sāhelas kaimiņvalstīm; šo pārdomu ietvaros izvērtēt Lībijā valdošās situācijas ietekmi uz izmaiņām notikumu gaitā un problēmām, ar ko saskaras ES; izstrādāt visaptverošu politiku attiecībā uz Lībiju, kurā būtu ņemta vērā reģionālā un visas Āfrikas perspektīva, kas aptvertu plašākas attīstības, drošības un migrācijas politikas un cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, terorisma apkarošanu un cīņu pret verdzību un ekspluatāciju; nodrošināt, ka šīs politikas īstenošanai tiek paredzēts atbilstošs un pietiekams finansējums, lai gūtu konkrētus rezultātus, tostarp nākamajā daudzgadu finanšu shēmā; turpināt un, ja iespējams, pastiprināt sadarbību starp NATO operāciju “Sea Guardian” un EUNAVFOR MED operāciju “Sophia”;
   o) nodrošināt pastāvīgu un aktīvu iesaisti terorisma un cilvēku tirdzniecības apkarošanā, izmantojot ne tikai izlūkošanas integrāciju, finansiālo sadarbību un taktisko atbalstu, bet arī tādas sociālās un izglītības programmas veselības aprūpes un izglītības jomā, ar kurām tiek atbalstīta sociālās jomas dalībnieku un svarīgāko viedokļu veidotāju apmācība un iesaistīšana, lai apkarotu vardarbīgu ekstrēmismu un izplatītu līdzāspastāvēšanas un miermīlīgas sadarbības vēsti;
   p) paturēt prātā to, ka, lai gan Da'esh/IS Lībijā varētu būt būtiski novājināta, valstī vēršas plašumā jauni ekstrēmisma veidi, piemēram, madhalistu pārstāvētais ekstrēmisms; atgādināt, ka visefektīvākā atbildes reakcija uz radikālo kaujinieku klātbūtni valstī galu galā ir tādu iekļaujošu iekšzemes institūciju izveide, kuras var uzturēt tiesiskumu, nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus un vietējā līmeņa drošību un efektīvi cīnīties pret grupējumiem, kas apdraud valsts un visa reģiona stabilitāti;
   q) saskaņā ar 2017. gada 25. jūlija Parīzes deklarāciju nodrošināt, ka ES līdzekļi tiek efektīvi izmantoti, lai garantētu koordinētu valdību rīcību publiskās infrastruktūras atjaunošanā ar ES stabilizācijas mehānismu palīdzību; prioritāti piešķirt tādu projektu un iniciatīvu finansēšanai, ar kuriem tiek atbalstīti dalībnieki, kas veicina pārskatatbildību un demokrātiskas pārmaiņas, un kuri sekmē vietējā līmenī balstītu dialogu un konfliktu risināšanas mehānismus, šajā procesā iesaistot sievietes un strādājot ar jauniešiem, lai nepieļautu viņu iesaistīšanos noziedzīgās darbībās, tādās kā iestāšanās paramilitāros grupējumos, kas iesaistīti kontrabandā un nelikumīgā tirdzniecībā; turpināt pilsoniskās sabiedrības, it īpaši cilvēktiesību aizstāvju, stiprināšanu un atbalstīt politisko procesu, drošību un starpniecības darbības, it īpaši izmantojot Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (EKI) un Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu (IcSP); veicināt pārstāvošas pārvaldības īstenošanu vietējā un valsts līmenī, lai labāk reaģētu uz problēmām, kas saistītas ar izlīgumu, stabilizāciju un drošības atjaunošanu; nodrošināt, ka līdzekļi no ES Ārkārtas trasta fonda tiek piešķirti tikai tad, ja tiek ievēroti sākotnējie šādas piešķiršanas mērķi un ja tiek veikta pamatīga vietējo iestāžu un saņēmēju analīze un tai sekojoša izvērtēšana;
   r) atbalstīt vietējās pašpārvaldes iestādes svarīgu pakalpojumu sniegšanā un vietējās pārvaldes sistēmas veidošanā; nodrošināt iedzīvotājiem pamata dzīves līmeni, paturot prātā to, ka labākai izpratnei par vietējo politisko un ekonomisko sistēmu ir izšķiroši svarīga nozīme izlīguma procesa nepieciešamības skaidrošanā iedzīvotājiem un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanā; nodrošināt to, ka ES līdzekļi tiek efektīvi izmantoti projektos, kas palīdz Lībijas iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai; veicināt saziņu starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējās pašpārvaldes iestādēm;
   s) atbalstīt iniciatīvas, tādas kā Misrātas-Tāvurgas Samierināšanas komitejas sekmētā iniciatīva, kuras ietvaros šīs pilsētas, pamatojoties uz mierīgas līdzāspastāvēšanas doktrīnu, panāca vienošanos, tādējādi pārvietotajiem Tāvurgas iedzīvotājiem dodot iespēju atgriezties savā pilsētā;
   t) vēl vairāk mudināt Lībijas institūcijas efektīvāk un pārredzamāk strādāt pie visu Lībijas iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanas, cita starpā atjaunojot prioritāru sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un sabiedrisko infrastruktūru, stiprināt valsts ekonomikas pārvaldību, atrisināt likviditātes krīzi un īstenot nepieciešamās starptautisko finanšu institūciju pieprasītās finanšu un ekonomikas reformas, lai veicinātu ekonomikas atlabšanu un stabilizāciju; palīdzēt Lībijai izveidot uz tirgu balstītu ekonomiku, kas spētu sniegt labumu visiem šīs valsts iedzīvotājiem; mudināt Lībijas iestādes nodrošināt, ka no dabas resursiem gūtie ieņēmumi un izrietošie labumi tiek izmantoti visu iedzīvotāju labā, tostarp vietējā līmenī; aicināt Lībijas iestādes pēc iespējas ātrāk apņemties ievērot augstus pārredzamības standartus iekšzemes ieguves rūpniecības nozarē un it īpaši Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) prasības; palīdzēt Lībijas iestādēm apkarot jebkādas nelikumīgas darbības, kas kavē valsts ekonomikas attīstību, kā tika norādīts starpposma ziņojumā, kuru nesen sagatavojusi ekspertu grupa, kas izveidota saskaņā ar rezolūciju Nr. 1973(2011) par Lībiju;
   u) turpināt apņēmīgi nosodīt cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus un pastiprināt centienus sniegt humāno palīdzību iedzīvotājiem, kuriem tā ir nepieciešama, visās valsts daļās, it īpaši veselības aprūpes un energoiekārtu jomā; palielināt humānās un finanšu palīdzības efektivitāti un pastiprināt atbalstu humānās palīdzības organizācijām uz vietas, kā arī sadarbību ar tām; nosodīt daudzos aizvien pieaugošos mēģinājumus ierobežot pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību, it īpaši izmantojot represīvu tiesisko regulējumu un uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem un tiesu sistēmai; aicina Āfrikas Savienību, ANO un ES turpināt strādāt kopā un veikt stingrus pasākumus, lai nekavējoties izbeigtu šos cilvēktiesību pārkāpumus; stiprināt pilsonisko sabiedrību un atbalstīt vietējo plašsaziņas līdzekļu attīstību un neatkarību;
   v) paātrināt centienus attiecībā uz ES finansēto UNHCR ārkārtas evakuācijas mehānismu, kas ir devis iespēju no Lībijas evakuēt aptuveni 1000 vismazāk aizsargāto bēgļu, kuriem bija nepieciešama aizsardzība; mudina partnerus Lībijā palielināt to tautību skaitu, ar kurām Lībija pašlaik ļauj UNHCR strādāt;
   w) risināt jautājumu par neatbilstīgas migrācijas plūsmām caur Lībiju un no tās, paturot prātā nepieciešamību pēc ilgtermiņa efektīviem un dzīvotspējīgiem risinājumiem, ar kuriem būtu jānovērš migrācijas pamatcēloņi izcelsmes un tranzīta valstīs Āfrikā un jānosaka tiesiskais pamats starptautiskiem migrācijas procesiem, kas pašlaik balstās tikai uz pārmitināšanu ar ārkārtas tranzīta mehānisma palīdzību vai uz tiešu pārmitināšanu; īpašu uzmanību veltīt ES centieniem aizsargāt migrantus Lībijā; palīdzēt Lībijas iestādēm nodrošināt iekšzemē pārvietotu personu atgriešanos mājās un atbalstīt vietējās kopienas šo sarežģīto uzdevumu risināšanā, vienlaikus nodrošinot to, ka iekšzemē pārvietotu personu atgriešanās nav tikai naudas kompensācija, no kuras labumu gūst dažādie paramilitārie grupējumi, apmaiņā pret atgriešanās tiesībām; brīdināt starptautisko sabiedrību par nepieciešamību veikt pasākumus, lai risinātu attīstības, cilvēktiesību un drošības problēmas Lībijā un Sāhelas un Sahāras reģionā, tostarp rast līdzekļus, ar kuru palīdzību apkarot cilvēku tirdzniecību un migrantu kontrabandu; nodrošināt to, ka cilvēku kontrabandas un tirdzniecības apkarošanas pasākumi nekavē pārvietošanās brīvību reģiona ekonomiskās attīstības nolūkā;
   x) pastiprināt ES, Āfrikas Savienības un ANO īstenotos kopīgos centienus uzlabot migrantu un bēgļu aizsardzību Lībijā, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām personām; rūpīgi un nekavējoties izmeklēt ziņojumus par iespējamiem kriminālo grupējumu veiktiem pārkāpumiem un necilvēcīgu izturēšanos pret migrantiem un bēgļiem Lībijā, kā arī ziņojumus par iespējamiem verdzības gadījumiem; izstrādāt iniciatīvas, lai novērstu šādu incidentu atkārtošanos; uzlabot aizturēšanas centros turēto bēgļu un migrantu dzīves apstākļus un mudināt Lībijas iestādes pēc iespēja drīzāk slēgt šādus centrus gadījumos, kad tiek konstatēts, ka tie neatbilst starptautiskiem standartiem; turpināt un pastiprināt atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un pārmitināšanas centienus, kas tiek īstenoti sadarbībā ar ANO un Āfrikas Savienību, šajā sakarā uzsverot, ka ir svarīgi, lai Lībija atceltu izceļošanas vīzu prasību; mudināt Lībijas iestādes pārtraukt patvaļīgu aizturēšanu un nepieļaut neaizsargātu personu, it īpaši bērnu, aizturēšanu; nodrošināt, ka izturēšanās pret migrantiem atbilst starptautiskiem cilvēktiesību standartiem, un piešķirt šim nolūkam nepieciešamo finansējumu no ES budžeta; aicināt Lībiju parakstīt un ratificēt 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gadā protokolu; nodrošināt, ka gan ES Robežu palīdzības misijā (EUBAM) Lībijā, gan EUNAVFOR MED operācijā “Sophia”, gan Frontex operācijā “Themis” uzmanība tiek veltīta tam, kā izjaukt nelikumīgas darbības, tostarp migrantu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un terorismu Vidusjūras reģiona centrālajā daļā; nodrošināt, ka EUBAM saskaņā ar tās pilnvarojumu arī turpmāk aktīvi sadarbojas ar Lībijas iestādēm un palīdz tām prioritārās jomās, kas saistītas ar robežu pārvaldību, tiesībaizsardzību un plašāku krimināljustīcijas sistēmu;
   y) turpināt pastiprināt centienus apkarot jebkāda veida cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, tos ievedot Lībijā, izvedot no tās vai veicot šādas darbības pie Lībijas krastiem, jo tās apdraud Lībijas stabilizācijas procesu un pakļauj briesmām vairāku tūkstošu cilvēku dzīvību; šajā sakarā nodrošināt nepārtrauktu ES ieguldījumu šo problēmu risināšanā, palīdzot partneriem Lībijā veidot jau sen nepieciešamo spēju nodrošināt savu sauszemes un jūras robežu aizsardzību un palīdzot Lībijas iestādēm ieviest visaptverošu robežu pārvaldības stratēģiju;
   z) atbalstīt ilgtspējīga risinājuma rašanu attiecībā uz vairāk nekā 180 000 iekšzemē pārvietotajām personām Lībijā — no kurām 40 000 saskaņā ar aplēsēm ir bijušie Tāvurgas iedzīvotāji —, nodrošinot viņu pārmitināšanu vai atvieglojot viņām drošu atgriešanos mājās un šajā nolūkā palielinot atbalstu UNHCR un Starptautiskajai Migrācijas organizācijai;
   aa) risināt problēmu, kas saistīta ar to, ka starptautiski krimināli grupējumi un teroristu grupējumi sāk veikt otram grupējumam raksturīgās darbības, un šajā nolūkā veikt pamatīgu izmeklēšanu, it īpaši par cilvēku tirdzniecību un seksuālo vardarbību konfliktu laikā;
   ab) atbalstīt sadarbību ar Lībijas krasta apsardzi, kas laikposmā no 2017. gada janvāra līdz oktobra beigām deva iespēju Lībijas teritoriālajos ūdeņos izglābt gandrīz 19 000 migrantu; palīdzēt Lībijas iestādēm oficiālā paziņošanā par savu meklēšanas un glābšanas zonu, ieviest skaidras standarta operatīvās procedūras izkāpšanai krastā un Lībijas krasta apsardzei nodrošināt funkcionējošu uzraudzības sistēmu, lai izveidotu skaidru un pārredzamu visu Lībijā krastā izcēlušos personu reģistru un tādējādi nodrošinātu, ka tās tiek pienācīgi aprūpētas saskaņā ar starptautiskajiem humanitārajiem standartiem; pastiprināt sadarbību ar Lībijas iestādēm, lai paātrinātu sagatavošanās darbus pie jūras glābšanas koordinācijas centra izveides Lībijā nolūkā palielināt to meklēšanas un glābšanas kapacitāti; nodrošināt, ka turpinās specializētā apmācība, ko IOM un UNHCR sniedz Lībijas krasta apsardzei starptautiskās aizsardzības, bēgļu tiesību un cilvēktiesību jomā;
   ac) palielināt Lībijas iedzīvotājiem sniegto civilo un humāno palīdzību, lai atvieglotu viņu nožēlojamo stāvokli un apmierinātu Lībijas konfliktā vissmagāk cietušo cilvēku steidzamākās vajadzības, it īpaši visvairāk skartajās teritorijās, un būt gataviem reaģēt uz jebkādu situācijas pasliktināšanos; mudina ES atbalstīt to pilsoniskās sabiedrības organizāciju, it īpaši sieviešu grupu, iespēju palielināšanu, kuras cenšas rast nevardarbīgus risinājumus valstī valdošajai daudzpusīgajai krīzei;
   ad) darīt pieejamus visus finanšu un cilvēkresursus, kas nepieciešami, lai palīdzētu bēgļiem, un sniegt atbilstošu humāno palīdzību pārvietotajām personām nolūkā risināt humanitāro krīzi Lībijā, kuras dēļ no valsts bijuši spiesti bēgt tūkstošiem cilvēku;
   ae) pastiprināt starptautiskos centienus izjaukt migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus, apkarot šos noziegumus un saukt pie atbildības to pastrādātājus; turpināt un intensificēt EUNAVFOR MED operācijas “Sophia” darbu, lai iznīcinātu cilvēku tirgotāju un kontrabandistu darbības modeli, palielināt Lībijas krasta apsardzes kapacitāti un atbalstīt ANO Drošības padomes rezolūciju par ieroču embargo un nelikumīgas naftas tirdzniecību īstenošanu; turpināt sniegt atbalstu Lībijai, izmantojot KDAP civilās jomas misijas; palielināt briesmās nokļuvušu cilvēku meklēšanas un glābšanas kapacitāti, kā arī visu valstu kapacitāti, kas tām būtu jāizmanto šajā sakarā, un atzīt atbalstu, ko privātā sektora dalībnieki un NVO sniedz glābšanas operāciju veikšanā jūrā un uz sauszemes, paturot prātā spēkā esošo tiesisko regulējumu un drošības apsvērumus;
   af) no jauna apstiprināt pilnīgu atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) mandātam attiecībā uz Lībijā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, atgādinot, ka starptautiskiem pārskatatbildības mehānismiem, tādiem kā SKT un universālā jurisdikcija, ir būtiska loma miera plāna īstenošanā tādā satvarā, kas paredz pasākumus, kuri jāveic, lai Lībijā nodrošinātu pārskatatbildību un cilvēktiesību ievērošanu; atbalstīt SKT tās centienos saukt pie atbildības nežēlīgu noziegumu pastrādātājus; atbalstīt ANO īpašā sūtņa Lībijā 2017. gada novembrī pausto aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai palīdzēt Lībijai apkarot nesodāmību par kara noziegumiem un apsvērt iespēju izveidot kopīgus tribunālus; aicināt ES un tās dalībvalstis atbalstīt starptautisku mehānismu izmantošanu valsts tiesu sistēmas nodrošināšanā ar visiem līdzekļiem, kas nepieciešami iepriekš un pašlaik izdarīto smago pārkāpumu izmeklēšanas sākšanai, un atbalstīt nākamās leģitīmas Lībijas iestādes šī uzdevuma pastāvīgā veikšanā; ņemt vērā to, ka taisnīga tiesa nodrošinātu taisnīgumu visiem, kas cietuši Lībijas teritorijā izdarītos cilvēktiesību pārkāpumos, un ka šāda taisnīguma nodrošināšana bruģētu ceļu uz ilgtspējīgu izlīgumu un mieru;
   ag) paust bažas par aizvien pieaugošo Da'esh un citu teroristu grupu klātbūtni Lībijā, kas destabilizē valsti un apdraud tās kaimiņvalstis, kā arī ES;
   ah) aicināt īpaši Lībijas iestādes un paramilitāros grupējumus nodrošināt ārēju piekļuvi izmitināšanas centriem, it īpaši tiem, kas paredzēti migrantiem;
   ai) noskaidrot situāciju attiecībā uz akciju dividenžu, no obligācijām gūto ienākumu un procentu maksājumiem par Eiropas Savienībā iesaldētajiem Lībijas Investīciju iestādes aktīviem; sniegt detalizētu ziņojumu par kopējo procentu maksājumu summu, kas saņemta par M. Kadafi aktīviem kopš to iesaldēšanas 2011. gadā, un šos procentu maksājumus saņēmušo fizisko un juridisko personu sarakstu; prioritārā kārtā risināt problēmas, kas saistītas ar iespējamās nepilnībām ar šo jautājumu saistītajā ES sankciju režīmā;
   aj) aktīvi atbalstīt projektus, kas paredzēti Fezānas reģiona ekonomiskās attīstības un legālās ekonomikas attīstības veicināšanai, šajā nolūkā cieši sadarbojoties ar dažādajām municipalitātēm — it īpaši tām, kuras atrodas pie migrācijas ceļiem —, lai apkarotu noziedzīgo tīklu nelikumīgās darbības un teroristu grupējumu vardarbīgo ekstrēmismu, izveidojot alternatīvus ienākumu avotus, it īpaši jauniešiem;
   ak) turpināt Lībijai noteikto ieroču eksporta embargo, tādējādi apturot to nonākšanu ekstrēmistu un bruņotu grupējumu rokās, jo tā vēl vairāk palielina nedrošību un nestabilitāti visā Lībijas teritorijā;
   al) veikt steidzamus diplomātiskus pasākumus, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un rastu risinājumu humanitārajai situācijai Dernā;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un informēšanas nolūkā Lībijas nacionālās saskaņas valdībai.

(1) OV C 234, 28.6.2016., 30. lpp.
(2) OV C 300, 18.8.2016., 21. lpp.
(3) OV C 35, 31.1.2018., 66. lpp.


Gada ziņojums par Šengenas zonas darbību
PDF 180kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par gada ziņojumu par Šengenas zonas darbību (2017/2256(INI))
P8_TA(2018)0228A8-0160/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 27. septembra paziņojumu par Šengenas zonas saglabāšanu un stiprināšanu (COM(2017)0570),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. marta paziņojumu “Atpakaļceļš uz Šengenu – Ceļvedis” (COM(2016)0120),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regulu (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi(1) (EBCG regula),

–  ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksu un jo īpaši tā 14. un 17. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Regulu (ES) 2016/794 par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1052/2013, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR)(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0160/2018),

A.  tā kā Šengenas zona ir unikāls veidojums un viens no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem, kas ļauj cilvēkiem brīvi pārvietoties Šengenas zonā bez kontrolēm pie iekšējām robežām; tā kā tas ir kļuvis iespējams, pateicoties dažādiem kompensējošiem pasākumiem, piemēram, pastiprinātai informācijas apmaiņai līdz ar Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi un izvērtēšanas mehānisma radīšanu, lai pārbaudītu Šengenas acquis īstenošanu dalībvalstīs un Šengenas zonas darbībā veicinātu savstarpēju uzticēšanos; tā kā, lai veicinātu savstarpējo uzticēšanos, ir nepieciešama arī solidaritāte, drošība, tiesu iestāžu un policijas sadarbība krimināllietās, ES ārējo robežu kopīga aizsardzība un vienota politika migrācijas, vīzu un patvēruma jomā, un ir jāievēro starptautiskās un Eiropas tiesības šajā jomā;

B.  tā kā pēdējos gados vairāki faktori ietekmējuši Šengenas zonas darbību; šie faktori ietver starptautisku plūsmu un tūristu plūsmas ietekmi, kas bija sākotnējā motivācija tā dēvēto “viedrobežu” tiesību aktiem, kā arī lielu skaitu patvēruma meklētāju un neatbilstīgo migrantu un ar to saistīto sekundāro kustību, uz ko reaģējot, kopš 2014. gada dažās dalībvalstīs ir tikušas atjaunotas iekšējās robežkontroles un pagarināts to darbības laiks; tā kā robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām visdrīzāk ir saistīta ar iespaidu par draudiem sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai cilvēku pārvietošanās un terorisma dēļ, kā arī ar to, kā tiek uztverts ierodošos starptautiskās aizsardzības meklētāju un neatbilstīgo migrantu skaits, nevis ar pamatotiem pierādījumiem par to, ka patiešām pastāv nopietni draudi, vai ieradušos personu faktisko skaitu; tā kā šie faktori ir arī terorisms un paaugstināts apdraudējums sabiedriskajai kārtībai un dalībvalstu iekšējai drošībai;

C.  tā kā ES ārējo robežu nostiprināšana un sistemātisku pārbaužu attiecīgās datubāzēs, tostarp Eiropas iedzīvotāju pārbaužu, ieviešana bija daļa no pasākumiem, kas tika veikti, lai aizsargātu Šengenas zonu;

D.  tā kā dažas dalībvalstis, reaģējot uz patvēruma meklētāju un bēgļu ierašanos, ir atjaunojušas robežkontroli pie savām iekšējām robežām, pamatojoties uz to trešo valstu valstspiederīgo kustības “regulēšanu”, kuri vēlas saņemt starptautisko aizsardzību, lai gan Šengenas Robežu kodeksa 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka parastā robežu procedūra patvēruma meklētājiem netiek piemērota; tā kā patvēruma pieteikumu novērtēšanā ir jāievieš taisnīga kopīgas atbildības sistēma;

E.  tā kā Komisija no 2016. gada marta ir ierosinājusi virkni pasākumu, lai atjaunotu Šengenas zonas normālu darbību; tā kā Šengenas zonas pareiza darbība vēl nav atjaunota un ir atkarīga galvenokārt no dalībvalstīm, to savstarpējās uzticēšanās solidaritātes, ko tās izrāda, atbalstot pirmās ieceļošanas valstis, un pietiekamu pasākumu pieņemšanas un īstenošanas, jo īpaši dalībvalstīs;

F.  tā kā stimuli dalībvalstīm pieņemt pasākumus Šengenas zonas pareizas darbības atjaunošanai ir atkarīgi galvenokārt no robežkontroles neatjaunošanas pieprasījumiem;

G.  tā kā iekšējās robežkontroles saglabāšanas Savienībā vai šādas kontroles atjaunošana Šengenas zonā nopietni ietekmē Eiropas iedzīvotāju dzīvi un visus tos, kas gūst labumu no brīvas pārvietošanās principa ES, un būtiski grautu uzticēšanos Eiropas iestādēm un integrācijai; tā kā iekšējās robežkontroles saglabāšana vai atjaunošana ir saistīta ar tiešām darbības un investīciju izmaksām pārrobežu darba ņēmējiem, tūristiem, kravu autopārvadātājiem un valsts pārvaldei un kropļojošā veidā ietekmē dalībvalstu ekonomiku; tā kā ir aplēsts, ka ar robežkontroles atjaunošanu saistītās izmaksas varētu svārstīties no EUR 0,05 miljardiem līdz EUR 20 miljardiem, kas būtu vienreizējas izmaksas, un EUR 2 miljardi būtu gada darbības izmaksas(4); tā kā jo īpaši skarti ir pārrobežu reģioni;

H.  tā kā pastiprinās vairāku dalībvalstu veiktā sienu un žogu celšana pie ES ārējām un iekšējām robežām un tas tiek darīts, lai aizkavētu patvēruma meklētāju iekļūšanu un tranzītu, inter alia, ES teritorijā; atgādina, ka saskaņā ar Transnacionālā institūta (TNI) sniegto informāciju tiek lēsts, ka Eiropas valstis ir uzcēlušas sienas un žogus vairāk nekā 1200 km garumā un to izmaksas ir vismaz EUR 500 miljoni, turklāt no 2007. gada līdz 2010. gadam Eiropas fondu līdzekļi ir izmantoti, lai uzstādītu 545 robežuzraudzības sistēmas, aptverot 8279 ES ārējās robežas kilometrus, un 22 347 novērošanas ierīces;

I.  tā kā Šengenas zona nonākusi krustcelēs un ir nepieciešama izlēmīga un kopīga rīcība, lai pilnībā atjaunotu priekšrocības, ko tā sniedz iedzīvotājiem; tā kā ir nepieciešama arī dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, sadarbība un solidaritāte; tā kā nevajadzētu pieļaut tādas politiskās sarunas, kuru mērķis ir vainot Šengenu;

J.  tā kā jaunākām dalībvalstīm Šengenas zonas paplašināšana joprojām ir nozīmīgs ekonomisko un sociālo labumu paplašināšanas instruments, kas pamatojas uz tiesībām uz personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu, preču un kapitāla brīvu apriti, veicina kohēziju un mazina atšķirības starp valstīm un reģioniem; tā kā Šengenas acquis pilnīga piemērošana visās dalībvalstīs, kuras ir izpildījušas kritērijus, lai sekmīgi pabeigtu Šengenas izvērtēšanas procesu, ir būtiska, lai izveidotu saskaņotu un noturīgu tiesiskās drošības sistēmu; tā kā par Rumānijas un Bulgārijas gatavību pievienoties Šengenas zonai vairākkārt ir paziņojis Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, un tā ir arī norādīta arī Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. jūnija nostājā par projektu Padomes Lēmumam par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Bulgārijas Republikā un Rumānijā (5) un Padome savos secinājumos;

K.  tā kā Šengenas jautājumu pārraudzības darba grupa ir cieši sekojusi Šengenas acquis īstenošanai, izmantojot Šengenas izvērtēšanas mehānismu, neaizsargātības novērtējuma metodiku, komitejas uzklausīšanas un darba braucienus uz dalībvalstīm un trešām valstīm; tā kā grupa ir noteikusi jau īstenotus vai drīzumā īstenojamus pasākumus, būtiskas nepilnības Šengenas zonas darbībā un nākotnē veicamās nepieciešamās darbības,

Galvenie jautājumi

Konstatēto trūkumu novēršanā gūtie panākumi

1.  norāda, ka pēdējo trīs gadu laikā ES likumdevējs ir pieņēmis vairākus pasākumus, kuri paredzēti Šengenas zonas integritātes nostiprināšanai bez iekšējo robežkontroļu veikšanas; atzinīgi vērtē veikto pasākumu efektivitāti pie ārējām robežām un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (EBCGA) izveidi; atzīmē aģentūras centienus īstenot jauno regulējumu, jo īpaši izmantojot kopīgas darbības robežu uzraudzības un atgriešanās jomā, un atbalstot dalībvalstis, kuras saskaras ar pastiprinātu migrācijas līmeni, vienlaikus turpinot pilnībā ievērot pamattiesības, kā noteikts EBCG regulā; atzīst, cik svarīgs ir jaunieviestais neaizsargātības novērtējuma mehānisms, lai atklātu nepilnības uz kopējām ārējām robežām un novērstu krīzes; uzsver nepieciešamību saskaņot centienus un īstenot sadarbību starp aģentūrām un citām ieinteresētajām personām, apmācības jomā īstenojot “karsto punktu pieeju”;

2.  pieņem zināšanai veiktos pasākumus, izdarot grozījumus Šengenas Robežu kodeksā un ieceļošanas un izceļošanas punktos pie ārējām robežām ieviešot obligātas un sistemātiskas trešo valstu valstspiederīgo un ES pilsoņu pārbaudes attiecīgās datubāzēs, vienlaikus saglabājot modrību par šo prasību ietekmi uz robežas šķērsojošiem ES pilsoņiem un šo prasību nepieciešamību un samērību; uzsver, ka dažos gadījumos obligātas sistemātiskas pārbaudes pie Šengenas zonas ārējām robežām sakarā ar nesamērīgu ietekmi uz satiksmes plūsmu ir aizstātas ar mērķtiecīgām pārbaudēm; atgādina, ka Komisijai jāņem vērā šīs sekas, kad tā veiks novērtējumu, kas paredzēts Regulā (ES) 2017/458;

3.  atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo SIS reformu to, ka eu-LISA 2018. gada 5. martā ieviesa SIS II automatizētas pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēmas (AFIS) platformu ar iespēju sistēmā veikt biometrisku meklēšanu, kas sekmēs cīņu pret noziedzību un terorismu;

4.  uzsver, ka pašreizējie līdzekļi ir jāizmanto labāk, proti, maksimāli jāizmanto pašreizējo sistēmu priekšrocības, lai novērstu strukturālus informācijas trūkumus, pilnībā ievērojot datu aizsardzības prasības un principus par tiesībām uz privātumu un nediskrimināciju, kā arī nepieciešamības un samērīguma principus;

5.  atzinīgi vērtē policijas un tiesu iestāžu, kā arī tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbībā paveikto, gan arī Eurojust un Eiropola sasniegto cīņā pret pārrobežu un organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību un terorismu, izmantojot izlūkdatus, informācijas apmaiņu un kopīgu izmeklēšanu;

6.  pauž bažas par Komisijas centieniem izstrādāt Eiropas integrētās robežu pārvaldības (IRP) koncepciju un stratēģiju, pamatojoties uz 2018. gada 14. martā publicēto dokumentu, kura nolūks ir nodrošināt atbilstību Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulas noteikumiem; pauž šaubas par tās efektivitāti vēlamo mērķu un uzdevumu noteikšanā Eiropas integrētās robežu pārvaldības jomā, un jo īpaši pamattiesību un citu stratēģijas elementu stiprināšanā un īstenošanā;

7.  par ļoti vērtīgu uzskata jauno Šengenas izvērtēšanas mehānismu, jo tas veicina pārredzamību, savstarpēju uzticēšanos un dalībvalstu pārskatatbildību, kontrolējot, kā dažādās jomās tiek īstenots Šengenas acquis;

Konstatētie kritiski svarīgie trūkumi

8.  pauž bažas par Šengenas izvērtēšanas mehānismā un neaizsargātības novērtējuma mehānismā konstatētajiem kritiski svarīgajiem trūkumiem un nepilnībām;

9.  Pauž dziļas bažas par ļoti būtiskajām problēmām Šengenas acquis īstenošanā, kas tika konstatētas laikā, kad tika izvērtēta Apvienotās Karalistes pagaidu Šengenas Informācijas sistēmas izmantošana, un, lai nodrošinātu šīs sistēmas integritāti, aicina Padomi un Komisiju uzsākt sarunas ar Parlamentu par piemērotiem turpmākiem pasākumiem pēc šiem konstatējumiem;

10.  nosoda to, ka turpinās robežkontroles atjaunošana uz iekšējām robežām, jo tas apdraud Šengenas zonas pamatprincipus; uzskata, ka daudzu kontroles pasākumu pagarināšana neatbilst spēkā esošajiem noteikumiem par to pagarināšanu, nepieciešamību un samērību, un tāpēc ir nelikumīga; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav veikušas atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu sadarbību ar citām skartajām dalībvalstīm un līdz minimumam samazinātu šo pasākumu ietekmi, kā arī nav pietiekami pamatojušas šādas kontroles vai sniegušas pietiekamu informāciju par to rezultātiem, tādējādi apgrūtinot Komisijas un Parlamenta veikto uzraudzību; pauž nožēlu par dalībvalstu piekopto praksi, respektīvi, kontroļu atjaunošanas juridiskā pamatojuma mākslīgu grozīšanu, lai, faktiskajiem apstākļiem saglabājoties nemainīgiem, juridiskā pamatojuma darbības laiku pagarinātu uz ilgāku laiku nekā maksimāli iespējamais; uzskata, ka šādas prakses ekonomiskā, politiskā un sociālā ietekme var kaitēt Šengenas zonas vienotībai un kaitēt Eiropas iedzīvotāju labklājībai un pārvietošanās brīvības principam; atkārto, ka Savienības likumdevējs pēdējo trīs gadu laikā ir pieņēmis daudzus pasākumus, lai stiprinātu ārējās robežas un ārējo robežu kontroli; uzsver, ka nav bijis atbilstošas reakcijas saistībā ar iekšējo robežu kontroļu atcelšanu;

11.  uzsver, ka ir daudz vieglāk atjaunot robežkontroles pie iekšējām robežām, nekā tās atcelt pēc tam, kad tās atjaunotas;

12.  pauž bažas par to, ka dažos aspektos netiek pildīta regula, kas reglamentē noteiktas ārējo robežu kontroles jomas, piemēram, sistemātiska pārbaude datubāzēs robežpārbaužu laikā un pieprasīto ieceļošanas nosacījumu rūpīga pārbaude; ir nobažījies arī par to, ka atsevišķos robežšķērsošanas punktos ik pa laikam nav pieejamas dažas datubāzes, piemēram, SIS un VIS; atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs joprojām nepārprotami netiek ievēroti noteikumi par valstu koordinācijas centru izveidi saskaņā ar Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (Eurosur) regulu; vēlreiz uzsver, ka tiesību akti par iekšējām un ārējām robežām var būt efektīvi vien tad, ja Savienības līmenī pieņemtos pasākumus dalībvalstis īsteno pareizi;

13.  atgādina, ka dalībvalstu rīcībā ir citi līdzekļi, tostarp, kā to iesaka Komisija, mērķtiecīgas policijas pārbaudes, ar nosacījumu, ka šādu kontroļu mērķis nav robežu kontrole, tās ir pamatotas uz vispārīgu policijas rīcībā esošu informāciju vai pieredzi saistībā ar iespējamiem draudiem sabiedriskajai drošībai, to mērķis ir jo īpaši apkarot pārrobežu noziedzību, un tās ir izstrādātas un tiek izpildītas tādā veidā, kas skaidri atšķiras no sistemātiskām personu pārbaudēm uz ārējām robežām; atgādina, ka šādas pārbaudes var izrādīties iedarbīgākas nekā robežkontroles uz iekšējām robežām, jo tās ir elastīgākas un mainīgu riska faktoru gadījumā tās var vieglāk pielāgot;

14.  atgādina, ka ir iespējams veikt nepieteiktus Šengenas zonas darbības izvērtēšanas apmeklējumus pie iekšējām robežām, iepriekš par tiem nepaziņojot attiecīgajām dalībvalstīm;

15.  nosoda fizisku barjeru, tostarp žogu, celtniecību uz robežām starp dalībvalstīm un atgādina par savām šaubām par šādas rīcības atbilstību Šengenas Robežu kodeksam; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt jau uzceltos un gaidāmos objektus un ziņot Eiropas Parlamentam;

16.  kā daļu no centieniem atjaunot normālu Šengenas zonas darbību pieņem zināšanai priekšlikumu grozīt Šengenas Robežu kodeksu attiecībā uz noteikumiem, kas piemērojami iekšējo robežu kontroles pagaidu atjaunošanai; uzsver vajadzību paredzēt skaidrus noteikumus un to, ka jebkurām izmaiņām būtu vien jāatspoguļo jaunie uzdevumi un jāmazina draudi iekšējai drošībai, nevis jāmudina uz iekšējo robežu kontroļu atjaunošanu; atgādina, ka jebkurām izmaiņām nevajadzētu kļūt par papildu veidu, kā paildzināt robežkontroles pie iekšējām robežām; ir nobažījies par to, ka Komisijas priekšlikums par iekšējo robežu kontroļu atjaunošanu ir pamatots uz “domājamo risku”, nevis pārliecinošiem un pamatotiem pierādījumiem un nopietnu draudu esamību, un ka tā dēvēto “riska novērtējumu” tiek pilnībā uzticēts veikt valstij, kura atjauno robežkontroles; uzskata, ka šie pasākumi ir jāveic uzmanīgi, lai nenodarītu neatgriezenisku kaitējumu pamatidejai par brīvu pārvietošanos, konkrēti, nosakot fundamentālas procesuālās garantijas, jo īpaši tāpēc, lai attiecībā uz iekšējo robežu kontrolēm saglabātu stingru ierobežojumu laikā;

17.  uzsver, ka esošo iekšējo robežu kontroļu darbības laika turpmāka pagarināšana vai papildu kontroļu atjaunošana radītu lielas izmaksas ES ekonomikai kopumā, jo tā ievērojami kaitētu vienotajam tirgum.

Veicamās darbības

18.  uzsver steidzamo nepieciešamību nekavējoties risināt apzinātos kritiskos trūkumus, lai atjaunotu normālu Šengenas zonas darbību bez kontrolēm uz iekšējām robežām;

19.  aicina visas dalībvalstis pilnībā īstenot spēkā esošos noteikumus un aicina Komisiju izlēmīgi rīkoties saistībā ar kopīgi pieņemto noteikumu pārkāpumiem, nosakot samērīgus un nepieciešamus pasākumus attiecīgajām dalībvalstīm, tostarp pienākumu neizpildes procedūras, lai aizsargātu citu dalībvalstu un visas Savienības intereses;

20.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi pārveidot un pielāgot SIS, lai ātri varētu risināt jaunos uzdevumus, proti, saistībā ar pazudušo bērnu vai bērnu, kurus apdraud pazušana, aizsardzību, nekavējošu un obligātu informācijas apmaiņu par terorismu, vienlaikus ievērojot ES pilsoņu un trešo valstu valstspiederīgo pamattiesības un saglabājot drošības pasākumus datu aizsardzības un privātuma jomā, un obligātu informācijas apmaiņu par atgriešanas lēmumiem; uzsver, ka šāda reforma nedrīkst kaitēt nepieciešamības un proporcionalitātes principiem; uzsver, ka tad, ja sistēma darbojas pareizi, ir nepieciešama rīcība attiecībā uz brīdinājumiem un būtu jāpamato to iekļaušana sistēmā; uzsver, ka ir paredzams ievērojams darbību pieaugums Papildu informācijas pieprasījumu pie ierašanās valstī (SIRENE) birojos, un aicina dalībvalstis pastiprināt to rīcībā esošos līdzekļus, nodrošinot, ka tiem ir pietiekami finanšu resursi un cilvēkresursi, lai pildītu savus jaunos pienākumus;

21.  uzsver Šengenas izvērtēšanas mehānisma secinājumu kritisko raksturu un aicina dalībvalstis atbilstoši īstenot tām adresētos ieteikumus; uzsver arī neaizsargātības novērtējumu un aicina dalībvalstis rīkoties saskaņā ar ieteikumiem, ko sniegusi Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra;

22.  aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei visaptverošu gada ziņojumu par izvērtēšanām, kas veiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1053/2013;

23.  stingri uzstāj, lai Komisija neatjaunotu pieprasījumus par atkāpi no Šengenas zonas noteikumiem, ja attiecīgā dalībvalsts nav īstenojusi ieteikumus, kas tai adresēti saskaņā ar Šengenas izvērtēšanas mehānismu;

24.  uzsver, ka visām dalībvalstīm, tostarp tām, kam nav ārējās sauszemes robežas, būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu augsta līmeņa kontroli pie savām ārējām robežām, piešķirot pietiekamus resursus gan darbinieku, gan aprīkojuma un ekspertīzes ziņā, vienlaikus nodrošinot pamattiesību pilnīgu ievērošanu, tostarp ar starptautisko aizsardzību un neizraidīšanu saistītos jautājumos, nosakot nepieciešamās vadības un kontroles struktūras un izstrādājot aktuālu riska analīzi saskaņā ar EBCG Regulu attiecībā uz visiem vadības līmeņiem, lai tādējādi veicinātu efektīvu darbību un nodrošinātu pienācīgu infrastruktūru, kas vajadzīga nolūkā garantēt robežu šķērsošanas vietu drošu, organizētu un raitu darbību;

25.  uzskata, ka Šengenas izvērtēšanas mehānisma pārskatīšanas gadījumā ar ikvienu priekšlikumu būtu jāmēģina saīsināt lielais laiks, kas paiet no apmeklējuma uz vietas līdz īstenošanas lēmumiem un rīcības plāniem, kā arī būtu jāatvieglo iespējas dalībvalstīm veikt ātrus korektīvus pasākumus; uzskata, ka nepaziņoto uz vietas veikto apmeklējumu vērtību Šengenas izvērtēšanas mehānisma sakarā varētu palielināt, ja par šiem apmeklējumiem patiešām netiktu paziņots (netiktu sniegts brīdinājums 24 stundas iepriekš);

26.  atgādina, ka Parlaments būtu nekavējoties un pilnībā jāinformē par ikvienu priekšlikumu grozīt vai aizstāt Šengenas izvērtēšanas mehānismu; atzīmē, ka Komisijai būtu jāveic Šengenas izvērtēšanas mehānisma darbības pārskatīšana sešos mēnešos pēc tam, kad pieņemti visi izvērtēšanas ziņojumi, uz kuriem attiecas pirmā daudzgadu izvērtēšanas programma, uz jāiesniedz pārskats Parlamentam;

27.  uzstāj, ka Šengenas izvērtēšanas mehānisms kopā ar neaizsargātības novērtēšanas instrumentu jāizstrādā tā, lai novērstu neparedzētu pārklāšanos ārējo robežu vispārējā pārvaldībā un šo pārvaldību uzlabotu, veicinātu Šengenas acquis un pamattiesību ievērošanu, tostarp nodrošinātu atbilstību Ženēvas konvencijai, ko parakstījušas visas dalībvalstis, un veicinātu rūpīgu pārbaudi un pārredzamību starp dalībvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm, konkrēti Parlamentu; aicina Komisiju un dalībvalstis atvēlēt pietiekamus resursus, lai īstenotu Šengenas izvērtējumu un neaizsargātības novērtējumu un veiktu turpmākus pasākumus; aicina Komisiju organizēt apmeklējumus uz vietas pie iekšējām robežām, kas patiešām tiek veikti bez iepriekšēja brīdinājuma un ir paredzēti, lai novērtētu īstenoto pasākumu būtību un ietekmi;

28.  aicina dalībvalstu kompetentās iestādes uzlabot to, kā tiek vākta informācija un statistikas dati par ar robežkontroli saistīto valstu resursu un spēju pārvaldību; aicina dalībvalstis savlaicīgi darīt pieejamu visu neaizsargātības novērtējuma mehānismam nepieciešamo informāciju;

29.  aicina dalībvalstis, it īpaši tās, kuras ir tieši skartas, sagatavot un pienācīgi pārbaudīt nepieciešamos ārkārtas situāciju plānus palielināta migrācijas līmeņa mazināšanai, kā arī pastiprināt to reģistrācijas un izmitināšanas spējas šādu notikumu gadījumā; aicina dalībvalstis uzlabot to spējas atklāt dokumentu viltošanu un neatbilstīgu ieceļošanu, vienlaikus pilnībā ievērojot neizraidīšanas principu un pamattiesības; aicina īstenot saskaņotus centienus, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību un terorismu, jo īpaši ar mērķi atklāt noziedzīgās organizācijas un to finansēšanu ar lielāku precizitāti;

30.  uzsver, ka droša un likumīga piekļuve ES, tostarp pie Šengenas zonas ārējām robežām, palīdzēs nodrošināt kopējo stabilitāti Šengenas zonā;

31.  uzskata, ka IRP stratēģijas īstenošanā pašlaik nav sasniegts pietiekami daudz; prasa Komisijai un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai atbalstīt dalībvalstis to centienos izpildīt prasības, kas noteiktas EBCG Regulā, kā arī savlaicīgi sākt IRP tematisko novērtēšanu dalībvalstīs; aicina dalībvalstis saskaņot savu robežu pārvaldību ar IRP koncepciju, izmantojot visaptverošu pieeju robežu pārvaldībai, balstoties uz tās pamatā esošajiem pamatprincipiem un jo īpaši garantējot pamattiesību pilnīgu ievērošanu, visās robežu pārvaldības un atgriešanas darbībās pievēršot īpašu uzmanību mazāk aizsargāto grupu un nepilngadīgo aizsardzībai, tostarp neizraidīšanas principa ievērošanai; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka Eiropas un valstu līmenī tiek pilnībā īstenota IRP stratēģija un ievērotas starptautiskās konvencijas, tādējādi stiprinot ārējo robežu pārvaldību, vienlaikus ievērojot pamattiesības;

32.  uzsver nepieciešamību steidzami ieviest pilnīgi sagatavoto un iestāžu savstarpēji saskaņoto IRP stratēģiju, kas ir Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras tehniskā un operatīvā stratēģija, un no tās izrietošo dalībvalstu valsts stratēģijas; pilnībā apzinās nepilnības saistībā ar IRP ieviešanu dalībvalstīs un uzsver, ka IRP stratēģijas pilnīga īstenošana visās dalībvalstīs ir ārkārtīgi svarīga Šengenas zonas pienācīgai darbībai;

33.  aicina Komisiju pieņemt tiesību akta priekšlikumu Eurosur regulas grozīšanai, lai ņemtu vērā galvenos trūkumus, kas konstatēti spēkā esošā regulējuma īstenošanā, un uzskata, ka šāds priekšlikums veicinātu plašāku Eurosur izmantošanu, lai iesaistītos un palīdzētu informācijas apmaiņā, riska analīzē un meklēšanas un glābšanas operācijās;

34.  atkārtoti pauž Parlamenta atbalstu tam, lai Bulgārija un Rumānija nekavējoties pievienotos Šengenas zonai, savukārt Horvātija — tiklīdz tā būs izpildījusi pievienošanās kritērijus. aicina Padomi apstiprināt Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos kā pilntiesīgām Šengenas zonas dalībniecēm;

Citi jautājumi, kas ietekmē Šengenas zonu

35.  uzsver, ka pašreizējo Šengenas zonas stāvokli un to, ka joprojām tiek veiktas iekšējās robežkontroles, nav radījušas galvenokārt problēmas pašas Šengenas zonas struktūrā un tās darbības noteikumos, bet gan drīzāk saistītajās acquis jomās, piemēram, nepilnības kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, tostarp politiskās gribas, solidaritātes un pienākumu sadales trūkums, kā arī nepilnības Dublinas regulā un ārējo robežu kontrolē;

Konstatēto trūkumu novēršanā gūtie panākumi

36.  uzsver nozīmi, kāda ir atbalsta un spēju veidošanas pasākumiem, kuru nolūks ir risināt neatbilstīgās migrācijas pamatcēloņus un uzlabot dzīves apstākļus izcelsmes valstīs;

37.  uzskata, ka sadarbība ar trešām valstīm ir viens no elementiem, kas palīdzētu atvieglot apstākļus, kuru rezultāts ir piespiedu un neatbilstīga migrācija; uzsver — lai sasniegtu vēlamos mērķus, šiem pasākumiem ir jābūt visaptverošiem;

Konstatētie kritiski svarīgie trūkumi

38.  pauž nožēlu par to, ka pēdējos gados ir ziņots par daudzu cilvēku bojāeju vai bezvēsts pazušanu Vidusjūrā; turklāt uzsver, ka meklēšana un glābšana ir atsevišķa Eiropas integrētās robežu pārvaldības sastāvdaļa, kā noteikts EBCG regulā; uzskata, ka pastāvīga, stabila un efektīva Savienības reakcija, veicot meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā, ir būtiska, lai novērstu cilvēku bojāeju jūrā; uzskata par ļoti svarīgu, lai visos jūras robežu uzraudzības operatīvās plānošanas un šādu operāciju, ko veic EBCG, īstenošanā, būtu pienācīgi iekļauti jūras meklēšanas un glābšanas aspekti un spējas, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 656/2014;

39.  pauž lielas bažas par EBCG regulas īstenošanu un uzsver nepieciešamību dalībvalstīm ievērot regulas prasības, it īpaši attiecībā uz saistībām attiecībā uz pietiekamu cilvēkresursu un tehniskā aprīkojuma nodrošināšanu gan kopīgajām operācijām, gan ātrās reaģēšanas aprīkojuma rezervei, gan prasību piešķirt pietiekamus līdzekļus neaizsargātības novērtējuma īstenošanai; ir nobažījies par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras resursiem, finanšu plānošanu un aplēsēm, uz kurām ir balstīta finansējuma aprēķināšana tās darbības nodrošināšanai un no dalībvalstīm prasītās iemaksas; aicina dalībvalstis nodrošināt valstu robežsargiem pienācīgu apmācību par pamattiesībām;

40.  uzskata, ka bieži vien nepilnīga ir sadarbība valstu līmenī starp dažādiem tiesībaizsardzības dienestiem, militārajām, robežsardzes un muitas iestādēm, kā arī meklēšanā un glābšanā jūrā iesaistītajām iestādēm, un tādēļ rodas sadrumstalota situācijas izpratne un zema efektivitāte; norāda, ka sadarbības struktūru trūkums var izraisīt pasākumu efektivitātes trūkumu un/vai nesamērīgumu; atgādina, ka dalībvalstu attiecīgo iestāžu iekšējās sadarbības trūkumu nevar aizstāt ar nekādiem labi iecerētiem Savienības līmenī īstenotiem pasākumiem;

41.  norāda uz citu lielapjoma informācijas sistēmu izveidi un uz mērķi uzlabot to sadarbspēju, vienlaikus saglabājot vajadzīgos aizsardzības pasākumus, tostarp attiecībā uz datu aizsardzību un privātumu;

42.  uzskata, ka darbs pie priekšlikumiem par informācijas sistēmu sadarbspēju būtu jāuzskata par iespēju uzlabot un daļēji saskaņot valstu IT sistēmas un valstu infrastruktūru robežšķērsošanas punktos;

Veicamās darbības

43.  mudina aģentūras un dalībvalstis turpināt īstenot vairākmērķu operācijas un nodrošināt, ka tiek veikti pienācīgi pasākumi, lai operāciju darbības jomā ietvertu meklēšanu un glābšanu uz jūras, paredzot pienācīgu nodrošinājumu un cilvēkresursus; mudina aģentūru nodrošināt, ka tiek ieviests sūdzību izskatīšanas mehānisms, un nodrošināt pamattiesību amatpersonas darbam nepieciešamos līdzekļus un personālu;

44.  aicina dalībvalstis nodrošināt ātras un iedarbīgas atgriešanas procedūras, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un nodrošinot cilvēciskus un cieņpilnus apstākļus, līdzko ir izdots atgriešanas lēmums;

45.   norāda, ka dalībvalstīm iespēja, ko piedāvā Direktīva 2001/40/EK, proti, atzīt un īstenot citā dalībvalstī pieņemtu atgriešanas lēmumu, nevis pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu vai nosūtīt neatbilstīgo migrantu atpakaļ uz dalībvalsti, no kuras šī persona ir sākotnēji ieradusies.

46.  aicina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošu infrastruktūru, uzņemšanas un dzīves apstākļus visiem patvēruma meklētājiem, it īpaši ņemot vērā nepavadītu nepilngadīgo un ģimeņu ar nepilngadīgajiem vajadzības, kā arī sievietes neaizsargātās situācijās; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to aizturēšanas vietas atbilst starptautiskās paraugprakses un cilvēktiesību normu un konvenciju prasībām, lai apmierinātu ietilpības vajadzības, ņemot vērā, ka aizturēšana ir galējas nepieciešamības līdzeklis un nav bērna interesēs, un vairāk izmantot alternatīvus pasākumus, kas nav aizturēšana; aicina dalībvalstis pildīt savas pārcelšanas saistības, par ko vienojās Eiropadome 2015. gada septembrī un ko atkārtoti apstiprināja Eiropas Savienības Tiesa 2017. gada septembrī, lai atjaunotu kārtību migrācijas pārvaldībā un veicinātu solidaritāti un sadarbību ES;

47.  aicina dalībvalstis nodrošināt valsts datu aizsardzības iestāžu neatkarību, galvenokārt piešķirot pietiekamus finanšu resursus un personālu to arvien plašāko uzdevumu izpildei; aicina dalībvalstu neatkarīgās uzraudzības iestādes nodrošināt informācijas sistēmu un to izmantošanas nepieciešamās revīzijas; aicina dalībvalstis īstenot noteikumus, lai nodrošinātu datu subjektu tiesības iesniegt sūdzības un pieprasīt viņu personas datus, kā arī palielināt sabiedrības informētību par informācijas sistēmām;

48.  uzstāj, ka Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai jāveic vairākmērķu operācijas, lai būtu iespējams reaģēt uz vajadzību pēc jūras meklēšanas un glābšanas aktīviem attiecīgajos apgabalos (kā noteikts Regulā (ES) Nr. 656/2014); atgādina, ka valstu robežsardzes iestādēm ir arī jānodrošina pietiekami resursi savām darbībām, jo īpaši meklēšanai un glābšanai; uzsver, ka robežkontrole būtu jāveic apmācītiem robežsargiem vai stingrā kompetentas iestādes uzraudzībā;

49.  norāda, ka Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai ir piešķirtas plašākas pilnvaras, ko tās var izmantot, lai palīdzētu dalībvalstīm koordinēt atgriešanas operācijas;

50.  aicina dalībvalstis turpināt attīstīt pārrobežu policijas sadarbību, veicot kopīgu apdraudējuma izvērtēšanu, riska analīzi un patruļas; aicina pilnībā īstenot Prīmes konvenciju un Padomes Lēmumu 2008/615/TI un pievienoties Eiropas Informācijas apmaiņas modelim un Zviedrijas iniciatīvai; aicina dalībvalstis uzlabot savas valsts tiesībaizsardzības sadarbības un informācijas apmaiņas struktūras un uzlabot praktisko sadarbību, jo īpaši ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm;

51.  atgādina, cik augsta prioritāte noteikta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (CEAS) reformai kā daļai no visaptverošās pieejas, kuras nolūks ir risināt jautājumus, kas ietekmē ar bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrāciju saistītos politikas virzienus un Komisijas programmu migrācijas jomā; norāda, ka Parlaments ir atkārtoti uzsvēris, ka likumīgu kanālu atvēršana migrantiem un bēgļiem ir labākais veids, kā apkarot cilvēku tirdzniecību un vienlaikus novērst “neatbilstīgu” migrāciju; aicina Padomi nekavējoties sekot Parlamentam un pieņemt mandātu sarunām par katru priekšlikumu šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz Dublinas regulu; uzsver, ka jaunā Eiropas Patvēruma aģentūra vēl jāapstiprina, un mudina Padomi steidzami pārtraukt bloķēt darbu pie šīs lietas;

52.  uzsver nepieciešamību uzlabot personas apliecību drošību, kuras dalībvalstis izsniedz ES pilsoņiem; aicina Komisiju ierosināt standartus drošības un biometriskajiem elementiem, kas iekļaujami personas apliecībās, kā tas jau notiek attiecībā uz pasēm;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai.

(1) OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.
(2) OV L 135, 24.5.2016., 53. lpp.
(3) OV L 295, 6.11.2013., 11. lpp.
(4) Wouter van Ballegooij, “The Cost of Non-Schengen: Civil Liberties, Justice and Home Affairs aspects” (“Šengenas zonas likvidēšanas izmaksas: pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu aspekti”), Eiropas pievienotās vērtības nodaļas 2016. gada pētījums par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām, 32. lpp.
(5) OV C 380 E, 11.12.2012., 160. lpp.


Noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālie standarti
PDF 209kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, īstenošanu (2016/2328(INI))
P8_TA(2018)0229A8-0168/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 18., 19., 21., 79. un 82. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 6., 20., 21., 23., 24., 41. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1985. gada 29. novembra Deklarāciju par tiesvedības pamatprincipiem noziedzības un ļaunprātīgas varas izmantošanas upuriem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un Padomes 2017. gada 11. maija lēmumus (ES) 2017/865(1) un (ES) 2017/866(2) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 14. jūnija ieteikumu CM/Rec(2006)8 dalībvalstīm par palīdzību noziegumos cietušajiem,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2010. gada 31. marta Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem, ar ko apkarot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes pamata,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 6. decembra secinājumus par naida noziegumu apkarošanu ES un Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus "Pret sievietēm un meitenēm vērstas visa veida vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršana un apkarošana",

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Direktīvu (ES) 2017/541 par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. decembra rezolūciju par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu "Kā ES un dalībvalstis varētu labāk palīdzēt terorisma upuriem?", ko 2017. gada septembrī publicējis Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojumu "Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums", kas publicēts 2017. gada decembrī,

–   ņemot vērā FRA 2017. gada februārī publicēto pētījumu "Bērniem draudzīga tiesu sistēma: tiesvedībā iesaistīto bērnu (cietušo, liecinieku vai lietas pušu) perspektīvas un pieredze deviņās ES dalībvalstīs",

–  ņemot vērā FRA 2017. gada ziņojumu par pamattiesībām, kas publicēts 2017. gada maijā,

–  ņemot vērā FRA 2016. gada ziņojumu par pamattiesībām, kas publicēts 2016. gada maijā,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Noziegumos cietušie ES: cietušo atbalsta apmērs un veids", kas publicēts 2015. gada janvārī,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Smaga darbaspēka ekspluatācija: darba ņēmēji, kuri pārvietojas ES teritorijā vai dodas uz ES", kas publicēts 2015. gada jūnijā,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums", kas publicēts 2014. gada martā,

–  ņemot vērā projekta IVOR ziņojumu "Implementing Victim-oriented reform of the criminal justice system in the EU" ("Uz cietušajiem vērstas krimināltiesību sistēmas reformas īstenošana Eiropas Savienībā"), kas publicēts 2016. gada 6. maijā,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) ziņojumu "An analysis of the Victims’ Rights Directive from a gender perspective" ("Cietušo tiesību direktīvas analīze no dzimumperspektīvas"),

–  ņemot vērā 2017. gada 10. novembrī pieņemtos Jogjakartas principus +10 ("Papildu principi un valstu pienākumi attiecībā uz starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanu seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimtes izpausmes un dzimumīpašību ziņā"),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta veikto Eiropas īstenošanas novērtējumu par Direktīvu 2012/29/ES, ko sagatavojusi ex post novērtēšanas nodaļa,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8–0168/2018),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus ("Cietušo tiesību direktīva"), tiecas noziegumos cietušos pozicionēt krimināltiesību sistēmas centrā un tās mērķis ir stiprināt noziegumos cietušo tiesības tā, lai visi cietušie varētu paļauties uz vienāda līmeņa tiesībām neatkarīgi no nodarījuma vietas, valstspiederības vai uzturēšanās statusa;

B.  tā kā 2017. gada septembrī Cietušo tiesību direktīvu savos tiesību aktos bija transponējušas 23 no 27 dalībvalstīm; tā kā Komisija ir sākusi 16 pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kas praksē vēl nav panākušas pilnīgu atbilstību; tā kā direktīva ir nodrošinājusi iespēju sākt uzlabot situāciju personām, kas cietušas noziegumā citā dalībvalstī; tā kā pārrobežu situācijās joprojām ir trūkumi;

C.  tā kā Eiropas līmenī ir ieviesti vienoti standarti un instrumenti, ar ko uzlabot ES iedzīvotāju dzīvi, bet attieksme pret noziegumos cietušajiem joprojām katrā valstī ir atšķirīga;

D.  tā kā par spīti daudzām dalībvalstīs ieviestajām izmaiņām cietušie joprojām bieži vien nezina savas tiesības, tāpēc Cietušo tiesību direktīvu nav iespējams efektīvi īstenot uz vietas un jo īpaši — izpildīt informācijas pieejamības prasību;

E.  tā kā līdztekus juridiskajam atbalstam cietušo atbalsta grupas cietušo vajadzības iedala četrās grupās: tiesības uz taisnīgu tiesu, cieņu, patiesību un piemiņu, no kurām pēdējā saprotama kā terorisma beznosacījumu nosodījums;

F.  tā kā dažās dalībvalstīs trūkst dažādu cietušo atbalsta dienestu savstarpējās koordinācijas gan vietējā, gan reģionālā, gan valsts un starptautiskā līmenī, tādējādi apgrūtinot cietušo piekļuvi piedāvātajiem atbalsta pakalpojumiem;

G.  tā kā sieviešu patversmes, centri un palīdzības dienesti ir galvenās iestādes, kas nodrošina atbalstu vardarbībā cietušajām sievietēm un viņu bērniem; tā kā Eiropā nav pietiekama sieviešu patversmju un centru nodrošinājuma; tā kā steidzami vajag vairāk sieviešu patversmju, jo sievietes, kas cietušas no vardarbības ģimenē, un viņu bērni tajās var rast drošību, pajumti, konsultācijas un atbalstu; tā kā sieviešu patversmju trūkums var apdraudēt viņu dzīvību;

H.   tā kā gadījumos, kad teroristu uzbrukums notiek vienā dalībvalstī, bet cietušā dzīvesvietas valsts ir cita dalībvalsts, abām dalībvalstīm būtu cieši jāsadarbojas, lai atvieglotu palīdzības sniegšanu cietušajam;

I.  tā kā — ja valdības struktūras un valstu iestādes efektīvi palīdzētu cietušajiem un nodrošinātu aizsardzību, iedzīvotāji tās atbalstītu un tām uzticētos, tādējādi stiprinot šo iestāžu reputāciju;

J.  tā kā ar cietušajiem, jo īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos, parasti saskaras dažādi veselības aprūpes speciālisti un tā kā cietušie bieži vien vispirms vēršas pie šiem speciālistiem, lai ziņotu par noziegumu; tā kā pierādījumi liecina, ka veselības aprūpes speciālisti, piemēram, ārsti un citi klīniskās aprūpes speciālisti, nav pietiekami apmācīti, kā efektīvi reaģēt ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos;

K.  tā kā sievietēm, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, vienmēr ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo viņas ir īpaši neaizsargātas pret sekundāru un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem;

L.  tā kā Eiropas Savienībā, jo īpaši tad, kad cietušie ir minoritāšu pārstāvji, migranti, cilvēki ar atkarīgu vai nedrošu uzturēšanās statusu, LGBTI personas, kad ir notikuši antisemītiski nodarījumi, bērnu seksuāla izmantošana, vardarbība ģimenē vai ar dzimumu saistīta vardarbība, cilvēku tirdzniecība un piespiedu darbs, joprojām sistemātiski netiek pietiekami ziņots par šādiem gadījumiem vai par vardarbīgajām personām; tā kā aptuveni divas trešdaļas sieviešu, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, par to neziņo iestādēm, jo baidās no atriebības, apkaunojuma un sociālās stigmas;

M.  tā kā naida noziegumi pret LGBTI personām notiek visā ES; tā kā par šiem noziegumiem netiek pietiekami ziņots un tāpēc netiek ievērotas cietušo tiesības;

N.  tā kā FRA pētījumā "Naida noziegumu problēmas aktualizācija Eiropas Savienībā: cietušo tiesību atzīšana" norādīts, ka imigranta statuss palielina risku ciest noziedzīgā nodarījumā neatkarīgi no citiem zināmiem riska faktoriem;

O.  tā kā ES dalībvalstīs aizvien biežāk notiek rasistiski naida noziegumi pret migrantiem un patvēruma meklētājiem; tā kā vien nedaudzi šo naida noziegumu izdarītāji tiek saukti pie atbildības;

P.  tā kā, lai gan direktīvas 1. pantā visiem noziegumos cietušajiem bez diskriminācijas ir piešķirtas vienlīdzīgas tiesības, vairākums dalībvalstu faktiski nav ieviesušas politiku vai procesus, kas nodrošinātu, ka cietušie, kam nav personu apliecinošu dokumentu, var droši ziņot par smagiem darbaspēka ekspluatācijas, ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumiem un citām ļaunprātīgas izmantošanas izpausmēm, neriskējot saņemt ar imigrāciju saistītus sodus; tā kā šī situācija nesamērīgi skar sievietes un meitenes, kas turklāt ir vairāk pakļautas cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas riskam; tā kā FRA apsekojumā "Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums" norādīts, ka tikai viens no astoņiem respondentiem ir ziņojis vai iesniedzis sūdzību par nesenāko diskriminācijas gadījumu, ar ko saskāries etniskās izcelsmes vai imigranta statusa dēļ;

Q.  tā kā direktīvas 1. pantā norādīts, ka direktīvā noteiktās tiesības cietušajiem piemēro, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar uzturēšanās statusu;

R.  tā kā #MeToo kampaņa ir skaidri parādījusi, ka tiesu sistēma sievietēm un meitenēm nenodrošina pietiekami taisnīgu tiesu un aizsardzību un ka tāpēc personas, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, nesaņem vajadzīgo atbalstu;

S.  tā kā Stambulas konvencijas ratifikācija un pilnīga īstenošana nodrošina saskanīgu Eiropas tiesisko regulējumu, ar ko novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un aizsargāt cietušās sievietes; tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības definīcija būtu jāpamato ar Stambulas konvenciju, kā arī būtu jāņem vērā strukturālā specifika, kas piemīt vardarbībai pret sievietēm un citām ar dzimumu saistītas vardarbības izpausmēm, un tās saikne ar sabiedrībā joprojām plaši izplatīto sieviešu un vīriešu nelīdztiesību; tā kā vardarbība tuvās attiecībās ir jāskata no dzimuma perspektīvas, jo tā nesamērīgi skar sievietes;

T.  tā kā tieši sievietes visvairāk apdraud vajāšana, kas ir izplatīta ar dzimumu saistītas vardarbības izpausme, un tā kā septiņu dalībvalstu kriminālkodeksos vajāšana nav ņemta vērā kā īpašs nodarījums;

U.  tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš tādu bērnu drošībai un aizsardzībai, kuru mātes cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā vai vardarbībā ģimenē;

V.  tā kā cietušie bieži vien nav pietiekami informēti par tiesas procesiem un to iznākumu; tā kā par nozieguma izdarītāja atbrīvošanu cietušie pārāk bieži negaidīti uzzina vien no plašsaziņas līdzekļiem vai citiem ārējiem avotiem, nevis no kompetentajām iestādēm;

W.  tā kā cietušie un viņu ģimenes locekļi nesaņem pietiekamu informāciju par savām tiesībām, ja noziegums noticis dalībvalstī, kas nav cietušā dzīvesvietas valsts; tā kā dalībvalstīs jēdziena "cietušais" definīcijas atšķiras; tā kā šā iemesla dēļ valstu tiesību aktu piemērošanas jomas atšķiras (dažkārt attiecinot to arī uz ģimenes locekļiem);

X.  tā kā viegli pieejami un plaši popularizēti palīdzības tālruņu numuri ir pirmā iespēja, ko daudzas sievietes izmanto, lai vērstos pēc palīdzības un atbalsta, kas nepieciešams, tuvās attiecībās saskaroties ar vardarbību;

Y.  tā kā tikai 27 % Eiropas iedzīvotāju ir zināms vienotais Eiropas neatliekamās palīdzības tālruņa numurs 112; tā kā vēl joprojām ne visiem tas ir pieejams;

Z.  tā kā ievērojamā skaitā gadījumu cietušie ir arī svarīgākie liecinieki tiesas procesā un ir jāaizsargā pret nozieguma izdarītāja iespējamu atriebību vai draudiem, cita starpā novēršot atkārtotu vai sekundāru kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri; tā kā liecinieku liecības ir izšķirīgs elements, kas nodrošina pienācīgu krimināltiesību sistēmas darbību un paļāvību uz šo sistēmu, kā arī ir būtiski svarīgas organizētās noziedzības un teroristu grupu kriminālvajāšanai un likvidēšanai; tā kā dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai efektīvi aizsargātu lieciniekus un paātrinātu paraugprakses apmaiņu un starptautisko sadarbību šajā jomā;

AA.  tā kā ir ziņots par Cietušo tiesību direktīvas īstenošanas trūkumiem, jo sevišķi šādā ziņā:

   pienācīgu pakalpojumu sniegšana cietušajiem atbilstīgi viņu īpašajām vajadzībām,
   cietušo individuāla novērtējuma nodrošināšanai vajadzīgo prasību pienācīga izpilde,
   tādu mehānismu pienācīga izveide, kuri iespējamajam likumpārkāpējam ļauj iegūt sūdzības eksemplāru,
   cietušo atbalsta dienestu un speciālistu atbalsta pakalpojumu vienlīdzīgas piekļūstamības nodrošināšana visiem cietušajiem, tostarp personām ar invaliditāti, LGBTI personām, cietušajiem bērniem, ar dzimumu saistītas vardarbības, tostarp seksuālas vardarbības gadījumos cietušajiem, kā arī naida noziegumos un goda aizstāvēšanas noziegumos cietušajiem neatkarīgi no uzturēšanās statusa,
   tādu strauju, efektīvu un uz cietušajiem orientētu procedūru garantēšana krimināltiesas lietās, kuras atbilst visneaizsargātāko grupu īpašajām vajadzībām,
   datu vākšana un analīze attiecībā uz vardarbības kultūru, mizoginiju un dzimumu stereotipiem, kā arī to saikni ar naida noziegumu izplatību,
   cietušo informēšana par uzbrucēju situāciju krimināltiesību vai procesuālo tiesību kontekstā;

AB.  tā kā noziegumos cietušie bieži ziņo, ka izturēt taisnīguma panākšanas procesu jau nozīmē piedzīvot pakļaušanu netaisnībai — sekundāru vai atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri; tā kā faktori, kas ietekmē cietušo pieredzi sistēmā, citu starpā ir attieksme pret viņiem procesa laikā, kā arī tas, kādā mērā viņiem tiek nodrošinātas kontroles un līdzdalības iespējas;

AC.  tā kā terora aktos cietušie ir pārdzīvojuši uzbrukumus, kuru galvenais nolūks ir kaitēt sabiedrībai vai sabiedrības grupai, kuru pārstāv cietušie; tā kā tādēļ, ņemot vērā pret cietušajiem pastrādātā nozieguma specifiku, viņiem ir vajadzīga īpaša uzmanība, atbalsts un sociālā atzīšana;

AD.  tā kā personām, kas 2016. gadā cieta teroristu uzbrukumos Briselē, netika pienācīgi nodrošinātas vai vispār netika nodrošinātas dažādas tiesības, piemēram, tiesības uz finansiālo palīdzību un kompensāciju, kas paredzētas Cietušo tiesību direktīvas noteikumos;

Direktīvas īstenošanas novērtējums

1.  kritizē to, ka Komisija līdz 2017. gada novembrim nav iesniegusi Parlamentam un Padomei ziņojumu par Cietušo tiesību direktīvas īstenošanu, kā tas paredzēts direktīvas 29. pantā; aicina dalībvalstis sadarboties un nosūtīt Komisijai visus attiecīgos datus un statistiku, lai atvieglotu direktīvas īstenošanas novērtēšanu;

2.  kritizē to, ka līdz 2017. gada septembrim, divus gadus pēc transponēšanas termiņa, tikai 23 no 27 dalībvalstīm bija oficiāli transponējušas Cietušo tiesību direktīvu, turklāt daļa — tikai daļēji atbilstīgi un tikai daļu no noteikumiem;

3.  atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir sekmīgi īstenojušas konkrētus Cietušo tiesību direktīvas noteikumus, proti, par:

   tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkošanu,
   tiesībām būt uzklausītam,
   bērnu cietušo aizsardzību,
   cietušo tiesībām, iesniedzot sūdzību,
   tiesībām saņemt informāciju no pirmā saziņas brīža ar kompetento iestādi;

4.  tomēr pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs joprojām ir būtiskas nepilnības direktīvas transponēšanā un īstenošanā, jo īpaši šādā ziņā:

   sarežģītas procedūras, lai piekļūtu cietušo atbalsta pakalpojumiem, un cietušo atbalsta sistēmas nepilnības, tostarp nepietiekama piekļuve juridiskajai palīdzībai un kompensācijai, finansiālā atbalsta trūkums un nesaskaņota atbalsta dienestu darbība, kā arī nekonsekventi nosūtīšanas mehānismi;
   bieži vien precīza informācija tiek sniegta tikai vienā valodā, tādējādi faktiski sarežģījot cietušo iespējas vērsties pēc aizsardzības citā dalībvalstī;
   pārrobežu lietām un citā dalībvalstī dzīvojošu cietušo tiesībām nav juridiskā pamata, netiek veikti pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka neskaidrs uzturēšanās statuss vai tā trūkums neliedz cietušajiem izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības;

5.  uzsver, ka ir absolūti nepieciešams, lai pirmā saziņa ar cietušo noritētu pienācīgi, īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos; tomēr norāda, ka daļai visneaizsargātāko cietušo, piemēram, nepilngadīgajiem un nepietiekami izglītotiem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un gados vecākiem cietušajiem, kā arī (valodas dēļ) migrantiem un cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, var būt grūti saprast viņiem sniegto informāciju, tāpēc 4. pantā noteiktās tiesības uz informāciju var netikt īstenotas pilnībā, un tādēļ, lai palīdzētu cietušajiem, ir jānodrošina kvalificēta speciālista klātbūtne; norāda, ka 4. pants ir viens no direktīvas svarīgākajiem elementiem, jo palīdz cietušajiem izmantot tiesības uz pieejamo atbalstu un aizsardzību, kas paredzēts direktīvā;

6.  aicina dalībvalstis sekmēt tiesu iestāžu vienkāršu pieejamību un pienācīgu bezmaksas juridisko palīdzību, jo tā būtiski palīdz izbeigt klusēšanu un nostiprināt cietušā uzticēšanos krimināltiesību sistēmai, mazina nesodāmības iespējamību un nodrošina cietušajam iespēju sākt psiholoģiskās atlabšanas procesu;

7.  aicina visas dalībvalstis ieviest un efektīvi īstenot visu cietušo un iespējamo cietušo tiesības saņemt informāciju, kā noteikts Cietušo tiesību direktīvas 4. pantā; uzsver, ka ir jāuzlabo informācijas sniegšanas mehānismi dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka cietušie ir ne vien informēti par savām tiesībām, bet arī zina, pie kā vērsties, lai šīs tiesības īstenotu; norāda, ka speciālistiem, ar kuriem cietušie saskaras vispirms, vajadzētu būt pirmajiem, kas cietušajiem sniedz informāciju par viņu tiesībām, kā arī par programmām, kuras izstrādātas, lai novērstu situācijas, kas izraisa pakļaušanu netaisnībai; uzsver, ka, cietušo nepietiekami informējot pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā, cietušais nevar pilnībā izmantot savas tiesības, tādējādi izraisot neapmierinātību ar tiesu sistēmu, kā arī attur cietušos no aktīvas līdzdalības kriminālprocesā;

8.  pauž nožēlu par to, ka pārāk daudzas dalībvalstis savos tiesību aktos nav paredzējušas cietušā individuālu novērtējumu, tāpēc cietušo īpašo vajadzību apzināšana un identificēšana, izturēšanās pret cietušajiem ar cieņu ir nepilnīga, tāpēc netiek arī nodrošināta viņu īpašajām vajadzībām atbilstīga aizsardzība;

9.  norāda, ka Cietušo tiesību direktīvas netransponēšana dažu dalībvalstu tiesību aktos nozīmē, ka šo dalībvalstu pilsoņi tiek diskriminēti situācijās, kad vēlas izmantot savas tiesības, kuras viņiem ir kā Eiropas pilsoņiem;

10.  pauž nožēlu par to, ka Cietušo tiesību direktīva ierobežo cietušo iespējas izmantot tiesības uz juridisko palīdzību, noteikdama dalībvalstīm prasību juridisko palīdzību sniegt vien tad, ja cietušais ir puse kriminālprocesā, un paredzēdama, ka nosacījumi vai procesuālie noteikumi, saskaņā ar kuriem cietušajiem pieejama juridiskā palīdzība, ir jānosaka valsts tiesību aktos; uzsver, ka šie ierobežojumi var būt īpaši apgrūtinoši tiem ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem, kuri neiesniedz sūdzību un kuru lietas nekad netiks izskatītas krimināltiesību sistēmā;

11.  norāda, ka citi instrumenti, kas attiecas uz līdzīgiem secīgiem cietušo tiesību papildinājumiem, sarežģī Cietušo tiesību direktīvas īstenošanu;

12.  atgādina, ka trešo valstu valstspiederīgie un ES pilsoņi, kuri citā dalībvalstī ir cietuši noziegumā, neatkarīgi no uzturēšanās statusa arī var izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības, atbalstu un aizsardzību un ka cietušie tādā noziedzīgā nodarījumā, kas izdarīts dalībvalstī, kura nav cietušā dzīvesvietas valsts, var iesniegt sūdzību dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajās iestādēs; tomēr norāda, ka šīs tiesības bieži vien vājina dalībvalstu eksteritorialitātes noteikumu neskaidrība; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka uzturēšanās statuss nav kritērijs cietušo tiesību pilnīgai izmantošanai, un precizēt valsts eksteritorialitātes noteikumus; aicina dalībvalstis garantēt, ka citā dalībvalstī izdarītā noziegumā cietušajiem ir pieejami atbalsta dienesti un informācija par viņu tiesībām, un pieņemt īpašus pasākumus, kuros īpaša uzmanība pievērsta visu cietušo tiesībām saņemt kompensāciju un tiesībām kriminālprocesos; šajā ziņā aicina dalībvalstis atbilstīgi rīkoties un veicināt kompetento iestāžu vai struktūru sadarbību, sniedzot specializētu atbalstu, lai cietušajiem būtu efektīva piekļuve šādai informācijai un dienestiem;

13.  atgādina dalībvalstīm, ka cietušajiem, kam nav atbilstīga uzturēšanās statusa, arī vajadzētu būt iespējai izmantot tiesības un pakalpojumus, tostarp patversmes un citus šajā direktīvā paredzētus specializētus pakalpojumus, piemēram, juridisko aizsardzību un psihosociālo un finansiālo atbalstu bez izraidīšanas riska; aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību un pakalpojumu pieejamību bez diskriminācijas; atzinīgi vērtē pasākumus, ko dažas dalībvalstis veikušas, lai cietušajiem bez personu apliecinošiem dokumentiem humānu apsvērumu dēļ vai kriminālprocesa laikā piešķirtu uzturēšanās atļauju, tādējādi mudinot cietušos ziņot par noziegumiem un kliedējot nodarītāju nesodāmības atmosfēru; mudina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, kas cietušajiem ar atkarīgu uzturēšanās statusu nodrošinātu iespējas izkļūt no vardarbības situācijām, dodot iespēju iegūt neatkarīgu uzturēšanās statusu; mudina Komisiju popularizēt un atvieglot tādas pastāvošas labas prakses apmaiņu un izvērtēšanu dalībvalstu starpā, kur integrēta cietušo un pilsoniskās sabiedrības perspektīva;

Ieteikumi

Individuāls novērtējums

14.  atgādina, ka viens no svarīgākajiem Cietušo tiesību direktīvas mērķiem ir uzlabot cietušo stāvokli visā ES un cietušos pozicionēt krimināltiesību sistēmas centrā;

15.  aicina dalībvalstis nostiprināt tādu personu tiesības, kas cietušas naida noziegumos, tostarp noziegumos pret LGBTI vai rasisma izraisītos noziegumos;

16.  uzsver, ka individuālie novērtējumi ir būtiski svarīgi, lai radītu paļāvību cietušajiem, sniedzot informāciju par viņu tiesībām, kā arī tiesībām pieņemt lēmumus tiesvedībā, kurā viņi iesaistīti, un attiecībā uz bērniem — par tiesībām uz īpašām procesuālajām garantijām, kas piemērojamas jau no tiesvedības sākuma; aicina dalībvalstis savos tiesību aktos pienācīgi paredzēt savlaicīgus individuālus cietušo novērtējumus, tostarp vajadzības gadījumā, sākotnēji sazinoties ar kompetento iestādi, jo tas ir būtisks tiesvedības posms cietušā īpašo vajadzību atzīšanai un apzināšanai, lai pēc tam atbilstīgi šīm vajadzībām piešķirtu īpašu aizsardzību un tādējādi novērstu sekundāru un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, iebiedēšanu un atriebību; uzsver, ka individuālais novērtējums ir regulāri jāpārskata, lai apzinātu aktuālās atbalsta vajadzības, un ka cietušajiem piemērotā laikposmā pēc nozieguma būtu jānodrošina atkārtots izvērtējums, ņemot vērā iegūtās zināšanas par reakciju uz traumatisku notikumu; atgādina, ka individuālais novērtējums ir īpaši vajadzīgs cilvēku tirdzniecībā cietušajiem un bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības, ņemot vērā šo noziegumu sociālās, fiziskās un psiholoģiskās sekas; atgādina, ka visos individuālajos noteikumos vajadzētu būt īpaši iejūtīgai attieksmei pret dzimumu, jo augsta atkārtotas kļūšanas par noziedzīga nodarījuma upuri riska dēļ ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušām sievietēm un LGBTQI personām vajadzīga īpaša uzmanība un aizsardzība un tādēļ būtu jānodrošina īpaši pasākumi un speciālistu atbalsts;

Cietušo atbalsta dienesti

17.  pauž nožēlu par to, ka cietušajiem ir sarežģīti piekļūt atbalsta dienestiem; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs cietušo atbalsta dienesti vēl nav izveidoti; uzsver, ka cietušo atbalsta dienest pieejamība un tiesību izmantošana būtu jāgarantē visiem cietušajiem visā ES, un tiem vajadzētu būt pieejamiem pat tad, ja persona vēl nav pierādījusi, ka ir cietusi noziegumā, vai pirms oficiālas procedūras vai rīcības sākuma; aicina dalībvalstis nodrošināt sieviešu patversmes un sieviešu centrus un palielināt to skaitu, uzlabot to pieejamību, palīdzot sievietēm, kuras ir cietušas no visu veidu vardarbības dzimuma dēļ, un nodrošināt, ka sievietēm, kas pārcietušas vardarbību, nekad netiktu liegts patvērums; uzstāj, ka šie pakalpojumi ir jāpaplašina, lai pienācīgāk apmierinātu visu sieviešu vajadzības un jo īpaši palīdzētu sievietēm ar atšķirīgām spējām un migrantēm, tostarp migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem; uzsver, ka šajos pakalpojumos būtu jāiekļauj arī speciālistu atbalsts, ko sniedz neizmitinot, piemēram, informācija un konsultācijas, pavadīšana uz tiesu un iesaistes pakalpojumi; uzskata, ka šīm patversmēm būtu jāpalīdz visām sievietēm, kuras saskaras ar vardarbību tuvās attiecībās, un 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā vajadzētu būt bez maksas pieejamām sievietēm un viņu bērniem, lai sievietes varētu justies droši un ziņot par vardarbību dzimuma dēļ;

18.  aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst bērnu un jebkādos noziegumos cietušu bērnu individuālajam novērtējumam, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku tirdzniecībai, tostarp seksuālai izmantošanai, ar dzimumu saistītai vardarbībai un seksuālai vardarbībai un izmantošanai; atgādina, ka vienmēr būtu jāuzskata, ka neaizsargātības dēļ cietušajiem bērniem ir vajadzīga īpaša aizsardzība, kā paredzēts direktīvas 22. panta 4. punktā; uzsver, ka pret cietušajiem bērniem un jauniešiem jāizturas, pienācīgi ņemot vērā viņu neaizsargātību;

Apmācība

19.  uzsver, ka dalībvalstu procedūru saskaņošanas un standartizācijas nolūkā, kā arī nolūkā panākt vienlīdzīgu attieksmi pret Eiropas iedzīvotājiem ir ārkārtīgi svarīgi ES līmenī nodrošināt papildu apmācības programmas;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt īpašu apmācību personām, kas atbild par palīdzības sniegšanu terora aktos cietušajiem, kā arī piešķirt šim nolūkam vajadzīgos līdzekļus;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt visiem speciālistiem, kas strādā ar noziegumos cietušajiem, piemēram, juristiem, policistiem, prokuroriem, tiesnešiem un veselības aprūpes speciālistiem, sociālajiem darbiniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, apmācības programmas un vadlīnijas, kurās ņemts vērā dzimuma aspekts; mudina dalībvalstis attiecīgi izmantot šai apmācībai paredzēto ES finansējumu; aicina dalībvalstis īpaši nodrošināt visu ar policijas darbinieku apmācību saistīto pienākumu izpildi, lai viņi varētu labāk veikt individuālos novērtējumus tūlīt pēc tam, kad noticis noziedzīgs nodarījums; aicina dalībvalstis novērst papildu vai sekundāro kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, ar ko saskaras noziegumos cietušie, un sniegt cietušajiem informāciju par viņu tiesībām un dienestiem, pie kuriem iespējams vērsties, tādējādi radot paļāvību cietušajiem, lai samazinātu posttraumatisko stresu; uzsver, ka sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un NVO šāda apmācība būtu jāiekļauj arī izglītības programmās un ka visiem speciālistiem, kurs saskaras ar noziegumos cietušajiem, vajadzētu būt pieejamai obligātai un speciālai regulārai apmācībai, lai, attīstot skatījumu, kas piemērots darbam ar dažādu cietušo īpatnībām un vajadzībām, palīdzētu šiem speciālistiem novērst vardarbību un sniegt atbilstīgu palīdzību neaizsargātām grupām, piemēram, bērniem, sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, LGBTI personām un cilvēkiem ar invaliditāti; norāda, ka personāla apmācība ir būtiski svarīga efektīvai direktīvas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāiekļauj norādījumi par to, kā nodrošināt cietušo aizsardzību pret piespiešanu, izmantošanu un vardarbību un ķermeņa un garīgās veselības integritātes respektēšanu; uzskata, ka visās apmācības sesijās būtu jāuzsver nediskriminācijas princips, kas ir direktīvas pamatā;

22.  atgādina, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš to speciālistu apmācībai, kuri saskaras ar noziegumos cietušajiem bērniem, jo īpaši seksuālas izmantošanas un seksuālas vardarbības gadījumos, ņemot vērā dažādu vecuma grupu vajadzības; uzsver, ka šādu speciālistu saziņai ar bērniem jānotiek bērniem labvēlīgi;

23.  mudina Komisiju piešķirt praktisku nozīmi starptautiskai terorisma upuru piemiņas dienai, vismaz divas reizes gadā rīkojot starptautisku sanāksmi, kas īpaši veltīta pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstu vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un cietušo personu liecību vākšanai; uzskata, ka tādējādi būtu jāpalīdz nodrošināt direktīvas ātru, vienotu un pilnīgu transponēšanu, vispārēju piemērošanas problēmu agrīnu apzināšanu un jāpalīdz pastāvīgi novērtēt tās spēju palielināt informētību, kā arī papildināt tās darbības dimensiju, lai cietušajiem izrādītu solidaritāti un sniegtu institucionālu un sociālu atbalstu;

24.  uzsver, ka veselības aprūpes speciālistiem ir būtiska loma ģimenes vardarbībā cietušo identificēšanā, jo ciešās attiecībās vardarbība pret sievietēm ilgtermiņā ietekmē gan fizisko, gan garīgo veselību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir pieejama informācija par cietušo atbalsta dienestiem un cietušo tiesībām, un nodrošināt speciālu apmācību plašam veselības aprūpes speciālistu lokam, tostarp ģimenes ārstiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstiem, māsām, ārstu palīgiem, klīniskajiem sociālajiem darbiniekiem un uzņemšanas nodaļu darbiniekiem, lai cietušajam būtu iespējams sniegt efektīvu palīdzību, jo īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos, tādējādi palīdzot identificēt iespējamas izmantošanas gadījumus un mudināt cietušās sievietes sazināties ar kompetento iestādi;

Pārrobežu dimensija

25.  aicina dalībvalstis piešķirt finansiālu un juridisku palīdzību ģimenes locekļiem, ja dalībvalstī, kura nav cietušā dzīvesvietas valsts, ir noticis smags noziegums, piemēram, ja cietušais ir miris vai smagi ievainots, īpaši gadījumos, kad ģimenes locekļi nevar atļauties ierasties attiecīgajā dalībvalstī, lai apmeklētu tiesas sēdes, samaksāt par psiholoģisko atbalstu vai nogādāt cietušo atpakaļ mājās;

26.  aicina dalībvalstis padarīt elastīgākas procedūras un paātrināt procesu, ko izmanto, lai pārsūtītu spriedumus par vardarbību dzimuma dēļ, kas pieņemti kādā valstī, īpaši starptautisku pāru gadījumos, lai iestādes valstīs, no kurām ir laulātie, varētu iespējami drīz attiecīgi rīkoties un nepieļaut, ka bērnu aizgādība tiek nodota tēvam, kurš citā valstī apsūdzēts ar dzimumu saistītā vardarbībā;

27.  aicina Komisiju un Padomi turpināt pilnveidot cietušo tiesības, lai ES varētu uzņemties vadošo lomu cietušo tiesību aizsardzības jomā;

Procesuālās tiesības

28.  uzsver, cik svarīgi ir sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, nodrošinot arī cietušajiem iespējami mazāku birokrātisko slogu;

29.  īpaši aicina dalībvalstis izveidot konfidenciālas un anonīmas procedūras ziņošanai par noziegumiem, jo īpaši seksuālas vardarbības un personu ar invaliditāti un nepilngadīgo ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, lai pārraudzītu un novērtētu ziņojumu skaitu un nodrošinātu, ka cietušie, kam nav personu apliecinošu dokumentu, varētu iesniegt sūdzības, nebaidoties, ka tas varētu izraisīt ar imigrāciju saistītas sekas;

30.  aicina dalībvalstis paātrināt tādu juridisku kriminālprocesa normu ieviešanu, kas garantē cietušo bērnu aizsardzību visa kriminālprocesa laikā, ņemot vērā ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušo bērnu īpašās vajadzības, jo īpaši gadījumos, kad bērna māti ir nogalinājis viņas partneris, un nodrošinātu, ka pēc kriminālprocesa viņi saņem palīdzību un sociālo un psiholoģisko atbalstu, lai novērstu cietušo bērnu sekundāru kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem; aicina dalībvalstis ātrāk ieviest īpašus pasākumus, lai uzlabotu valstu palīdzības dienestu lomu gadījumos, kad cietuši bērni, ņemot vērā to, ka bērniem ir ierobežotas ziņošanas iespējas;

31.  aicina dalībvalstis, lemjot par aizgādības un tikšanās tiesībām, ņemt vērā būtiskus ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumus, tostarp vardarbību ģimenē, un uzskata, ka, nodrošinot aizsardzību un atbalsta pakalpojumus cietušajiem, vajadzētu ņemt vērā arī liecību sniedzošo bērnu tiesības un vajadzības;

32.  atgādina dalībvalstīm par prasību bez maksas nodrošināt rakstisko un mutisko tulkošanu un norāda, ka citās valodās sniegtas informācijas trūkums var būt gan šķērslis efektīvas cietušo aizsardzības nodrošināšanai, gan cietušo diskriminācija;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties un cieši sadarboties informācijas kampaņās, lai uzlabotu sabiedrības izpratni par cietušo tiesībām, tostarp par cietušo bērnu īpašajām vajadzībām, kā paredzēts ES tiesību aktos; uzsver, ka šādas informēšanas kampaņas būtu jārīko skolās, lai informētu bērnus par viņu tiesībām un nodrošinātu viņiem līdzekļus, kurus izmantojot, būtu iespējams pazīt visu veidu noziegumus, kuros viņi varētu būt cietuši vai kuru viņi varētu būt piedzīvojuši; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot kampaņas, lai iedrošinātu sievietes un LGBTQI ziņot par jebkādu ar dzimumu saistītu vardarbību, tādējādi nodrošinot šīm personām iespēju saņemt aizsardzību un vajadzīgo atbalstu;

34.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi, kas saistīta ar pieeju, kura vērsta uz cietušajiem un kuru savā ikdienas darbā izmanto policijas darbinieki;

35.  aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties kampaņās, kuru mērķis ir novērst ar dzimumu saistītu vardarbību un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem tiesu sistēmā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī sekmēt sabiedrības viedokļa kultūras maiņu, nepieļaujot pret cietušajiem vērstu vainojošu attieksmi vai uzvedību, kas var radīt papildu traumu personām, kas cietušas īpašos noziegumos, piemēram, ar dzimumu saistītā vardarbībā vai seksuālā izmantošanā; aicina dalībvalstis mudināt privāto sektoru, informācijas tehnoloģiju nozari un plašsaziņas līdzekļus izmantot savu potenciālu un piedalīties vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā;

36.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz tādu mehānismu izveidi, kas iedrošina cietušos ziņot par noziegumiem un atvieglo ziņošanas procesu;

37.  aicina dalībvalstis izveidot konkrētus pasākumus, ko piemērot gadījumos, kad notikuši uzbrukumi, radot lielus zaudējumus, lai liels skaits cietušo varētu piedalīties kriminālprocesā;

38.   atgādina dalībvalstīm, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš iebiedēšanas un atriebības riskam un nepieciešamībai aizsargāt cietušo cieņu un fizisko integritāti, tostarp pratināšanas un liecināšanas laikā, lai noteiktu, vai un cik lielā mērā kriminālprocesa laikā viņiem būtu nepieciešami aizsardzības pasākumi;

39.  uzsver, ka ir svarīgi informēt cietušos par kriminālprocesa virzību, kas ierosināts pret tām personām, kas pret viņiem izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, jo īpaši gadījumos, kad ir piespriests vai izciests cietumsods;

Institucionālā perspektīva

40.  aicina Komisiju pildīt ziņošanas pienākumus, kas noteikti direktīvā;

41.  uzsver, ka attiecīgiem grupētiem un salīdzināmiem datiem par visiem noziegumu veidiem, jo īpaši tādos gadījumos kā vardarbība pret sievietēm un cilvēku tirdzniecība, ir liela nozīme izpratnes veidošanā par šo problēmu, informētības veicināšanā, kā arī cietušo atbalstam paredzēto dalībvalstu pasākumu novērtēšanā un uzlabošanā;

42.  aicina Komisiju vērsties pret šīs direktīvas īstenošanas juridiskajām un praktiskajām nepilnībām, panākot, ka pienācīgi mijiedarbojas dažādie ES cietušo aizsardzības instrumenti, piemēram, Direktīva 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un Direktīva 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju; aicina visas dalībvalstis un ES ratificēt un pilnībā īstenot Eiropas Padomes Stambulas konvenciju(15), kuras mērķis ir nepieļaut un apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm, un saskaņoti īstenot šos svarīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka cietušie Eiropā var pilnībā izmantot savas tiesības;

43.  aicina Komisiju savās pārraudzības un ziņošanas darbībās ietvert nozaru pārbaudes un nodrošināt direktīvas vienādu piemērošanu, lai aizsargātu visus cietušos neatkarīgi no viktimizācijas iemesla vai konkrētām īpatnībām, kā rase, ādas krāsa, reliģija, dzimums, dzimtes identitāte, dzimuma pašizpausme, dzimumorientācija, dzimumpazīmes, invaliditāte, migrācijas statuss vai jebkāds cits statuss;

44.  atgādina, ka cietušo ģimenes locekļi ir iekļauti jēdziena "cietušais" definīcijā, un aicina dalībvalstis jēdzienu "ģimenes locekļi" — un citus svarīgus jēdzienus, piemēram, "īpaši neaizsargāts", — interpretēt plaši, lai lieki nesašaurinātu potenciālo tiesību subjektu loku;

45.  aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, kas nodrošinātu, ka rakstiskā un mutiskā saziņa atbilst vienkāršas valodas standartiem, ir pielāgota nepilngadīgajiem un cilvēkiem ar invaliditāti un notiek cietušajam saprotamā valodā, lai pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā cietušos varētu visaptveroši, atbilstīgi un mērķtiecīgi informēt par viņu tiesībām;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gadījumos, kad tiesības ir jāīsteno noteiktos laikposmos, tiek ņemta vērā kavēšanās, kas radusies rakstiskās un mutiskās tulkošanas grūtību dēļ;

47.  ņemot vērā to, ka vajāšana ir izplatīta ar dzimumu saistītas vardarbības forma, kuras novēršanai vajadzīgi īpaši pasākumi, aicina septiņas dalībvalstis, kas vajāšanu vēl nav noteikušas par noziedzīgu nodarījumu, to izdarīt, kā minēts Stambulas konvencijas 34. pantā, pamatojoties uz attiecīgajiem Cietušo tiesību direktīvas noteikumiem par tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, tiesībām uz aizsardzību un jo īpaši tiesībām izvairīties no saskarsmes ar likumpārkāpēju vai viņa līdzzinātājiem;

48.  aicina dalībvalstis novērst turpmāku kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, ko izraisa sākotnējam likumpārkāpējam tuvu sabiedrības grupu veikta cietušā pazemošana vai viņa cieņas aizskaršana; atkārtoti norāda, ka šādas darbības ir uzskatāmas par papildu pakļaušanu netaisnībai un nebūtu jāaizsargā ar vārda brīvību, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. punktā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā(16);

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darbojas ārkārtas informācijas tālruņa līnija, uz kuru zvanīt pēc uzbrukuma, vai, vēlams, iekļaut šo līniju to dienestu struktūrā, kurus nodrošina Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112, un nodrošināt, ka ir izstrādāti noteikumi, lai sniegtu palīdzību citās valodās; tādēļ aicina visas dalībvalstis savos tiesību aktos nekavējoties īstenot Cietušo tiesību direktīvas 22. pantu;

50.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gadījumā, ja terora aktā cietušais nedzīvo dalībvalstī, kur noticis terora akts, šī dalībvalsts sadarbojas ar dzīvesvietas dalībvalsti, lai atvieglotu palīdzības sniegšanu cietušajam;

51.  aicina dalībvalstis nodrošināt ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajām sievietēm un LGBTQI valsts palīdzības dienestu, kas bez maksas būtu pieejams visu diennakti septiņas dienas nedēļā;

52.  aicina dalībvalstis garantēt cietušajiem cietušo atbalsta dienestu palīdzību, arī psiholoģisko palīdzību, pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga loma atbalsta sniegšanā cietušajiem; tomēr uzskata, ka valdībām cietušo atbalsta pakalpojumu sniegšanā nav jāpaļaujas tikai uz NVO (brīvprātīgo darbs); uzstāj, ka dalībvalstīm ir jāpalielina finansējums un resursi NVO, kuras darbojas sieviešu tiesību un cietušo tiesību aizsardzības jomā, un jāveido spējas, lai izstrādātu cietušo atbalsta mehānismus, iesaistot tiesībaizsardzības iestādes, veselības aprūpes un sociālos dienestus un pilsonisko sabiedrību;

53.  aicina dalībvalstis, plānojot reaģēšanu ārkārtas situācijās, paredzēt speciālistu atbalstu terora aktos cietušajiem, lai nodrošinātu piemērotu atbalsta pakalpojumu sniegšanu gan tūlīt pēc uzbrukuma, gan arī ilgtermiņā;

54.  aicina dalībvalstis izveidot īpašus pasākumus, lai sniegtu informāciju tiem cietušajiem, kas nav rezidenti dalībvalstī, kurā noticis teroristu uzbrukums; uzskata, ka šādos pasākumos īpaša uzmanība būtu jāpievērš cietušo nerezidentu tiesībām kriminālprocesu laikā un tiesībām saņemt kompensāciju;

55.  aicina visas dalībvalstis visos gadījumos apkarot nesodāmību un nodrošināt, ka likumpārkāpēji tiek saukti pie atbildības, lai cietušie varētu justies aizsargāti; turklāt aicina visas dalībvalstis sadarboties starp nozarēm, lai identificētu un risinātu sistēmiskus faktorus, kas veicina to cilvēku atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem, kuri ir neaizsargātā situācijā un/vai kuri saskaras ar augstu diskriminācijas līmeni, jo bezdarbība varētu negatīvi ietekmēt cietušā psiholoģiskās atlabšanas procesu;

56.  aicina dalībvalstis izveidot tiesiskus mehānismus, paredzot kriminālsodus par konkrēta terora akta glorificēšanu, ja šāda glorificēšana pazemo cietušos un varētu izraisīt sekundāru viktimizāciju, kaitējot cietušo cieņai un atlabšanai;

57.  uzskata, ka Eiropas sabiedrībā svarīga nozīme jāpiešķir terorismā cietušajiem kā demokrātiska plurālisma aizstāvības simboliem; tādēļ prasa rīkot konferences, veidot piemiņas vietas un audiovizuālus materiālus, lai veicinātu Eiropas iedzīvotāju informētību, un administratīvai lietošanai izveidot Eiropas cietušo personu reģistru;

58.  aicina dalībvalstis nodrošināt stingrāku aizsardzību personām, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, tostarp seksuālā vardarbībā, lai tādējādi uzlabotu tiesu pieejamību un kriminālprocesa efektivitāti;

59.  atgādina par teroristu uzbrukumos cietušo īpašo stāvokli, jo viņi veido atsevišķu kategoriju un viņiem ir īpašas vajadzības; aicina Komisiju izstrādāt projektu īpašai direktīvai par terorismā cietušo aizsardzību;

60.  aicina dalībvalstis, sniedzot mērķorientētu atbalstu cietušajiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, bērniem, sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, LGBTI personām un cilvēkiem ar invaliditāti, garantēt tādus atbalsta pakalpojumus kā atbalsts un konsultācijas pēc traumatiska notikuma, piekļuve vajadzīgajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem.

61.  aicina dalībvalstis izveidot atbilstīgus kvalitātes kontroles mehānismus, ar ko novērtēt, vai tās ir izpildījušas prasības ievērot dzimumu aspektu un sievietēm un bērniem labvēlīgus standartus attiecībā uz nosacījumiem, kurus pieņēmuši cietušo atbalsta dienesti, lai sekmētu ziņošanu par noziegumiem un efektīvi aizsargātu cietušos;

62.  aicina dalībvalstis palīdzēt cietušajiem risināt tiesiskus, finansiālus un praktiskus sarežģījumus, kā arī novērst papildu viktimizācijas risku;

63.  aicina Komisiju uzsvērt iespēju izmantot ES finansēto projektu "InfoVictims", lai uzrunātu cietušos un informētu par kriminālprocesu, izmantojot dažādus saziņas līdzekļus, piemēram, brošūras un plakātus; uzskata, ka šis projekts veicina paraugprakses apmaiņu saistībā ar noziegumos cietušo personu informēšanu;

64.  aicina dalībvalstis izveidot saskaņotus mehānismus, ar ko vākt informāciju par cilvēkiem, kas cietuši teroristu uzbrukumos to teritorijās, un, izveidojot un pilnveidojot vienotu kontaktpunktu, nodrošināt cietušajiem pieejamu tīmekļa portālu un ārkārtas tālruņa līniju vai citus saziņas līdzekļus, piemēram, e-pastu vai multivides ziņapmaiņas līdzekļus, kas nodrošina piekļuvi drošai, personalizētai, konkrētai un būtiskai informācijai atbilstīgi lietotāja vajadzībām, tādējādi nodrošinot cietušajiem konfidenciālus, bezmaksas un viegli pieejamus atbalsta dienesta pakalpojumus; uzsver, ka šim atbalsta dienestam jāspēj nodrošināt palīdzību un atbalstu terorismā cietušajiem atbilstīgi viņu īpašajām vajadzībām, piemēram, emocionālo un psiholoģisko atbalstu, kā arī konsultācijas un informāciju par jebkādiem juridiskiem, praktiskiem vai finansiāliem jautājumiem, tam jāspēj palīdzēt cietušajiem sadarboties ar dažādām administratīvām iestādēm un vajadzības gadījumā šajā ziņā pārstāvēt cietušos gan tūlīt pēc uzbrukuma, gan kriminālprocesa laikā, kā arī sniegt palīdzību saistībā ar valsts kompensācijas pieprasīšanas procedūrām;

65.  aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai iespēju robežās novērstu uzbrukumus cietušā un viņa ģimenes locekļu privātajai dzīvei, jo īpaši saistībā ar izmeklēšanas darbībām un juridisko procedūru laikā;

66.  aicina Komisiju pārveidot pašreizējo e-tiesiskuma portālu par lietotājam saprotamāku platformu, kur cietušajiem tiktu sniegta konspektīva un viegli saprotama informācija par viņu tiesībām un procedūrām, kas jāievēro;

67.  aicina dalībvalstis, pilnībā ievērojot vārda brīvību, sadarboties ar plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem, lai pēc teroristu uzbrukumiem pieņemtu pašregulēšanas pasākumus nolūkā garantēt cietušo un viņu ģimenes locekļu privātās dzīves aizsardzību, un atzīt, cik vērtīgi ir sadarboties ar specializētiem cietušo atbalsta un palīdzības dienestiem, lai cietušie spētu izturēt viņiem pievērsto preses uzmanību;

68.  aicina dalībvalstis izveidot saskaņotus mehānismus, kas nodrošinātu cietušo atbalsta efektīvu pārorientēšanu no dzimumam atbilstīgas aprūpes tūlīt pēc nozieguma uz ilgtermiņā vajadzīgo palīdzību; norāda, ka vietējās un reģionālās iestādes, kas cietušajiem sniedz lielāko daļu palīdzības pakalpojumu, būtu jāiesaista visos plānošanas, lēmumu pieņemšanas un īstenošanas posmos; uzsver, ka šādiem mehānismiem būtu jo īpaši jānodrošina cietušo nosūtīšana uz ilgtermiņa atbalsta pakalpojumiem, ko dažādos posmos sniedz dažādas organizācijas; uzskata, ka šādiem mehānismiem vajadzētu pildīt arī pārrobežu funkciju, lai cietušajiem sniegtu atbalstu un garantētu cietušo tiesības saņemt informāciju, palīdzību un kompensāciju savā dzīvesvietas valstī, ja noziegums noticis dalībvalstī, kas nav cietušā dzīvesvietas valsts;

69.  aicina dalībvalstis teroristu uzbrukuma gadījumā izveidot koordinācijas centru, apvienojot tās organizācijas un speciālistus, kuriem ir vajadzīgās īpašās zināšanas, lai sniegtu informāciju, atbalstu un praktiskus pakalpojumus cietušajiem, viņu ģimenēm un radiniekiem; uzsver, ka šiem pakalpojumiem vajadzētu būt konfidenciāliem, bezmaksas un viegli pieejamiem visiem terorismā cietušajiem, tostarp:

   a) speciālistu sniegts emocionāls un psiholoģisks atbalsts, piemēram, terorismā cietušo vajadzībām pielāgots atbalsts un konsultācijas pēc traumatiska notikuma;
   b) arodrehabilitācijas pakalpojumi, lai palīdzētu atrast jaunu darbu vai mainīt profesiju tiem cietušajiem, kuri guvuši ievainojumus un kuriem nodarīts kaitējums;
   c) cietušo savstarpējas drošas virtuālas saziņas un cietušo vadītu atbalsta grupu sekmēšana;
   d) kopienā sniegti atbalsta pakalpojumi;
   e) pakalpojumi ģimenes locekļu informēšanai par cietušo un viņu mirstīgo atlieku identificēšanu un cietušo mirstīgo atlieku repatriāciju;

70.  pauž nožēlu par to, ka, salīdzinot ar Stambulas konvenciju, Cietušo tiesību direktīvas darbības joma ir ierobežotāka attiecībā uz aizsardzību, ko nodrošina ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem (arī tām sievietēm, kas cietušas dzimumorgānu kropļošanas dēļ); tomēr atzinīgi vērtē to, ka direktīvā ir stingrāks pārskatatbildības mehānisms, un uzsver, ka abi instrumenti būtu jāpopularizē kopā, lai nodrošinātu maksimālu aizsardzību ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem;

71.  mudina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu informatīvu materiālu un bezmaksas juridisku palīdzību terorismā cietušajiem, kuri ir arī puses kriminālprocesos, lai viņu labā tiktu pieņemts lēmums par kompensāciju;

72.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas fondu palīdzības sniegšanai cietušajiem terorismā;

73.  aicina dalībvalstis izveidot:

   a) pastāvīgu speciālu tīmekļa vietni, kurā būtu pieejama visa publiskā informācija par atbalsta dienestiem, kas izveidoti pēc attiecīgajā dalībvalstī notikuša teroristu uzbrukuma, un kurā steidzamības kārtā būtu publiskota šāda informācija: kontaktinformācija par visām organizācijām, kas atbild par atbalsta un informācijas sniegšanu cietušajiem, viņu ģimenes locekļiem un sabiedrības locekļiem pēc teroristu uzbrukuma, un informācija par uzbrukumu un pasākumiem, kas veikti, reaģējot uz uzbrukumu, tostarp informācija par pazudušu cietušo atrašanu vai saziņu ar viņiem, kā arī pasākumiem, kas paredzēti, lai cietušajiem palīdzētu atgriezties mājās; tā tostarp ir:
   i. informācijas sniegšana par uzbrukumā zaudēta īpašuma atgūšanu;
   ii. informācija par cietušo normālu psihes reakciju uz uzbrukumu un norādījumi cietušajiem par to, kā mazināt negatīvu reakciju, un informācija par iespējamiem neredzamiem ievainojumiem, piemēram, dzirdes zudumu;
   iii. informēšana par to, kā aizstāt personu apliecinošus dokumentus;
   iv. informēšana par iespēju saņemt finansiālu palīdzību, kompensāciju vai valsts pabalstus;
   v. informēšana par attiecīgām terorismā cietušo un viņu ģimenes locekļu tiesībām, tostarp tiesībām kriminālprocesos, kā paredzēts Cietušo tiesību direktīvā;
   vi. jebkāda cita informācija, kas šķiet nepieciešama, lai nodrošinātu, ka cietušie ir informēti par savām tiesībām, drošību vai pieejamiem pakalpojumiem;
   b) privātas piekļuves tīmekļa vietne, kura pieejama cietušajiem un viņu ģimenes locekļiem un kurā cietušajiem tiek sniegta informācija, kas nav publiski pieejama;
   c) plānošana saistībā ar ģimenes locekļu informēšanu par cietušo stāvokli;
   d) vienota informācijas vākšana par cietušajiem, ko veic visas iestādes un organizācijas, kas atbild par cietušo uzņemšanu, ārstēšanu un palīdzību cietušajiem; informācija būtu jāapkopo atbilstīgi visu to organizāciju vajadzībām, kuras ir iesaistījušās, reaģējot uz teroristu uzbrukumu un sniedzot palīdzību cietušajiem un viņu ģimenēm;

74.  aicina dalībvalstis izveidot valsts cietušo atbalsta dienestu tīklu, lai sekmētu sadarbību starp šīm organizācijām, un izveidot darba grupas nolūkā apmainīties ar paraugpraksi, pilnveidot apmācību un uzlabot saziņu starp iestādēm un noziegumos cietušajiem;

75.  aicina Komisiju sākt dialogu ar dalībvalstīm, lai mazinātu to finansiālo kompensāciju krasās atšķirības(17), kuras katra dalībvalsts piešķir cietušajiem teroristu uzbrukumos;

76.  uzsver — ir būtiski, ka dalībvalstis ar noziegumos cietušajiem sazinās cieņpilni, iejūtīgi un profesionāli, lai iedrošinātu noziegumos cietušos ziņot tiesībaizsardzības iestādēm vai medicīnas darbiniekiem;

77.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka neatliekamās palīdzības dienesta tālruņa līnija 112 ir pilnībā pieejama personām ar invaliditāti, un rīkot kampaņas, lai veicinātu informētību par to;

78.  atkārto savu aicinājumu Eiropas Komisijai iespējami drīz iesniegt Eiropas stratēģiju visu veidu ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, tostarp tiesību aktu, lai palīdzētu dalībvalstīm novērst un nepieļaut jebkādu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī ar dzimumu saistītu vardarbību; atkārto savu aicinājumu Padomei izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu ar dzimumu saistīta vardarbība) ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu;

79.  aicina dalībvalstis izveidot mehānismus, ko piemērot, lai no likumpārkāpēja atgūtu atbilstīgu kompensāciju;

80.  aicina dalībvalstis, izmantojot pietiekamus ekonomiskos un finanšu resursus un pilnīgā sadarbībā ar Komisiju un citiem attiecīgiem dalībniekiem, tostarp pilsonisko sabiedrību, faktiski īstenot visus Cietušo tiesību direktīvas noteikumus;

81.  aicina Komisiju Eiropas Drošības programmā kā prioritāti iekļaut personiskās drošības garantēšanu un visu personu aizsardzību pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un pret citu cilvēku vardarbību;

o
o   o

82.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 131, 20.5.2017., 11. lpp.
(2) OV L 131, 20.5.2017., 13. lpp.
(3) OV L 82, 22.3.2001., 1. lpp.
(4) OV L 88, 31.3.2017., 6. lpp.
(5) OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.
(6) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.
(7) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(8) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.
(9) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(10) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0501.
(12) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.
(13) OV L 261, 6.8.2004., 15. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.
(15) Sk. Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par pievienošanos Stambulas konvencijai;
(16) Palātas 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā Féret v Belgium, C-573.
(17) Valsts finansiālās kompensācijas apmērs ir diapazonā no simboliskas summas viena euro apmērā, ko izmaksā dažās dalībvalstīs, līdz 250 000 euro vai vairāk, ko izmaksā citās dalībvalstīs.


Gada ziņojums par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu
PDF 198kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūcija par gada ziņojumu par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu (2017/2070(INI))
P8_TA(2018)0230A8-0166/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku",

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra ziņojumu par stratēģijas "Tirdzniecība visiem" īstenošanu (COM(2017)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 9. novembra ziņojumu par brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanu (2016. gada 1. janvāris — 2016. gada 31. decembris) (COM(2017)0654),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto rezolūciju "Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam",

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Jean Claude Juncker 2017. gada 13. septembra runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par daudzpusējām sarunām saistībā ar PTO 11. Ministru konferenci Buenosairesā 2017. gada 10.–13. decembrī(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Komisijai attiecībā uz sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA)(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(5),

–  ņemot vērā nostāju pirmajā lasījumā 2017. gada 15. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko groza Regulu (ES) 2016/1036 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, un Regulu (ES) 2016/1037 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju "Ceļā uz digitālās tirdzniecības stratēģiju"(7),

–  ņemot vērā nostāju pirmajā lasījumā 2017. gada 16. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(8),

–  ņemot vērā nostāju pirmajā lasījumā 2016. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. maija paziņojumu "Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē" (COM(2006)0249, SEC(2006)0643),

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par Eiropas Savienības un Korejas Republikas Brīvās tirdzniecības nolīguma īstenošanu(12),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija atzinumu Nr. 2/15 par ES kompetenci parakstīt un ratificēt brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūru,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. novembra pētījumu par turpmāko tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ekonomisko ietekmi uz lauksaimniecības pārtikas produktu nozari,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada 14. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu par ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošanas pašreizējo situāciju (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), it īpaši tās 4. panta 1. punktu, kas aizliedz turēt verdzībā vai nebrīvē,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207., 208. un 218. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0166/2018),

A.  tā kā kopējo tirdzniecības politiku veido tirdzniecības nolīgumi un likumdošanas instrumenti, kuriem būtu jāgarantē Savienības ofensīvās un defensīvās tirdzniecības intereses, jāveicina ilgtspējīga izaugsme un pienācīgu darbvietu radīšana, jānodrošina Eiropas noteikumu un standartu ievērošana, jāaizsargā valstu tiesības regulēt un pilsoņu labklājība, kā arī jāveicina Savienības vērtības; un tā kā šie mērķi ir sasniedzami, labi orientējot, kā arī taisnīgāk un pārredzamāk pilnībā un efektīvi īstenojot un pārraugot Savienības tirdzniecības politiku;

B.  tā kā Savienība savā 2017. gada Eiropas Konsensā attīstības jomā ir apņēmusies saskaņot attīstības politiku, ar to tiecoties panākt ilgtspējīgu attīstību un paātrināt pārveidi, liekot uzsvaru uz transversāliem attīstības politikas elementiem, piemēram, dzimumu līdztiesību, jaunatni, ieguldījumiem un tirdzniecību, ilgtspējīgu enerģētiku un darbībām klimata jomā, labu pārvaldību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām, un migrāciju un mobilitāti, lai veicinātu to, ka viss tās ārpolitikas virzienu kopums, tostarp kopējā tirdzniecības politika, sasniedz mērķus, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;

C.  tā kā Savienība ir apņēmusies veicināt pienācīgu darbu visiem, kā noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada pasaules samita rezultātos un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padomes augsta līmeņa grupas ministru 2006. gada deklarācijā, tostarp izmantojot tās tirdzniecības attiecības; tā kā Eiropadome ir atkārtoti uzsvērusi, cik svarīgi ir stiprināt globalizācijas sociālo dimensiju un ņemt to vērā dažādās iekšpolitikas un ārpolitikas jomās un starptautiskajā sadarbībā;

D.  tā kā Savienība ir pasaulē lielākā tirdzniecības lielvara un lielākais vienotais tirgus pasaulē, un tā ir arī lielākā preču un pakalpojumu eksportētāja pasaulē, nodrošinot Eiropā 31 miljonu darbvietu jeb par 67 % vairāk nekā 20. gs. 90. gadu vidū;

E.  tā kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) ir vienīgā pasaules mēroga starptautiskā organizācija, kas nodarbojas ar globāliem tirdzniecības noteikumiem starp dažādām ekonomikas zonām vai valstīm;

F.  tā kā īstenošanas un izpildes posms ir izšķiroši svarīgs Savienības tirdzniecības politikas efektivitātes garantēšanā;

G.  tā kā Savienības iedzīvotāji aizvien vairāk prasa, lai Savienības tirdzniecības politika nodrošinātu, ka preces, kas nonāk ES tirgū, ir ražotas pienācīgos un ilgtspējīgos apstākļos;

H.  tā kā Eiropas uzņēmumi tirdzniecības nolīgumu satvarā izmanto muitas tarifu samazinājumus attiecībā uz aptuveni 70 % no eksporta apjoma, kuram šādi tarifi būtu piemērojami, savukārt mūsu partneri tos izmanto aptuveni 90 % gadījumu, un ir svarīgi, ka Eiropas uzņēmumi pilnībā izmanto savas priekšrocības, lai veicinātu nodarbinātību, izaugsmi un ieguldījumus;

I.  tā kā MVU ir daļa no Eiropas ekonomikas dzinējspēka, nodrošinot 30 % no Savienības eksporta kopējā apjoma un 90 % darbvietu Eiropas Savienībā, un tā kā ir svarīgi, lai tie tiktu iekļauti Savienības tirdzniecības politikas īstenošanā, tādējādi stiprinot tās nozīmi eksportēšanā, inovācijā un internacionalizācijā;

J.  tā kā Savienība ir pasaulē lielākā pakalpojumu eksportētāja un kopš 2000. gada Savienības tirdzniecības pārpalikums šajā jomā ir desmitkāršojies, 2016. gadā sasniedzot vairāk nekā EUR 120 miljardus;

K.  tā kā ir vajadzīgas skaidras un precīzas atbildes uz jautājumiem, kas radušies publiskās diskusijās par kopējo tirdzniecības politiku un tās īstenošanu;

L.  tā kā kopējā tirdzniecības politika, kā ierosināts stratēģijā "Tirdzniecība visiem”, ir uz vērtību pamatota politika, kas paredzēta, lai cita starpā veicinātu labu pārvaldību, pārredzamību, ilgtspējīgu attīstību un godīgu tirdzniecības praksi;

M.  tā kā tirdzniecības politika ir jāsaskaņo ar citiem iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem un ar principu par politikas saskaņotību attīstībai, lai nodrošinātu pārredzamību, stabilitāti un taisnīgākus konkurences nosacījumus, cita starpā paturot prātā arī "Eiropa 2020" — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei — mērķus;

Pašreizējais stāvoklis

1.  norāda, ka kopš stratēģijas "Tirdzniecība visiem" publicēšanas starptautiskā situācija ir ievērojami mainījusies un tirdzniecības jomā ir jārisina jaunas problēmas un konkrēti uzdevumi; pauž bažas, ka pasaulē pieaug zināms protekcionisms, kas nav saskaņā ar PTO noteikumiem, un atgādina par savu atbalstu atvērtai, godīgai, līdzsvarotai, ilgtspējīgai un uz noteikumiem balstītai tirdzniecības sistēmai;

2.  ņem vērā to, ka ir pieaugusi Āzijas ekonomiskā nozīme un pakāpeniski samazinājusies Amerikas Savienoto Valstu tirdzniecība, radot nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā, kā arī ņem vērā vietējo kritiku par starptautiskās tirdzniecības politiku un pieprasījumu pēc godīgas tirdzniecības; aicina Komisiju pielāgot tirdzniecības politiku šīm norisēm un izrādīt lielāku reaģētspēju un atbildību, vienlaikus izstrādājot ilgtermiņa stratēģiju, ņemot vērā šīs pārmaiņas starptautiskajā kontekstā; uzsver, ka šajā mainīgajā globālajā kontekstā ES loma, veicinot uz vērtību balstītu tirdzniecības programmu, ir aizvien svarīgāka Eiropas iedzīvotājiem;

3.  uzsver to, ka nozīmīgāki kļūst pakalpojumi, jo īpaši digitālie pakalpojumi, tostarp preču tirdzniecības servitizācija (5. režīms), kā arī datu plūsmas un e-komercijas servitizācija starptautiskajā tirdzniecībā; uzstāj, ka šajā jomā ir jāpastiprina starptautiskie noteikumi, lai garantētu konkrētas priekšrocības patērētājiem, ārvalstu tirgu labāku pieejamību Eiropas uzņēmumiem un pamattiesību ievērošanu visā pasaulē, tostarp datu aizsardzību un privātumu; norāda, ka jautājums par personas datu aizsardzību nav apspriežams tirdzniecības sarunās, uzskata, ka iedzīvotāju digitālās tiesības būtu jāveicina, izmantojot tirdzniecības nolīgumus, un atgādina par savu nostāju jautājumā par datu aizsardzību un digitālo tirdzniecību, kas pausta rezolūcijā "Ceļā uz digitālās tirdzniecības stratēģiju"; uzsver, ka ES tirdzniecības politikai var būt svarīga loma digitālās plaisas pārvarēšanā; mudina Komisiju veicināt digitālās tirdzniecības programmu pašreizējās un turpmākajās Brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN) sarunās un PTO; aicina visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos, tostarp tajos, kas pašlaik tiek apspriesti, iekļaut digitālās tirdzniecības nodaļas un atgādina, ka ir svarīgi novērst nepamatotas datu lokalizēšanas prasības; prasa Komisijai īstenot tādu digitālās tirdzniecības stratēģiju, kurā tiek ņemtas vērā iespējas, ko tā sniedz maziem un vidējiem uzņēmumiem, atvieglojot piekļuvi pasaules tirgiem;

4.  uzsver, ka iekšējo un ārējo tirdzniecību ietekmēs Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības; aicina Komisiju prognozēt Brexit ietekmi uz Savienības tirdzniecības politiku un nodrošināt ES tirdzniecības politikas un attiecību ar trešām valstīm nepārtrauktu īstenošanu, un kurā skatīti veidi, kā rast risinājumu attiecībā uz kopīgām saistībām Pasaules Tirdzniecības organizācijā;

5.  ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija atzinumu Nr. 2/15, kurā noteikts, ka, izņemot portfeļieguldījumu jautājumu un ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas regulējumu, ES un Singapūras BTN ir Savienības ekskluzīvā kompetencē; prasa Komisijai un Padomei pēc iespējas drīzāk precizēt lēmumu par BTN turpmāko struktūru, kā arī pilnībā ievērot kompetenču sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm attiecībā uz sarunu norādēm, sarunām, parakstāmo un noslēdzamo priekšlikumu juridisko pamatu un jo īpaši attiecībā uz Padomes parakstu un starptautisko tirdzniecības nolīgumu slēgšanu, lai vēl vairāk nekavētu visus jau saskaņotos, bet vēl neratificētos tirdzniecības darījumus ar tirdzniecības partneriem; norāda, ka Parlaments ir savlaicīgi, pirms sarunu pamatnostādņu pieņemšanas un no visu tirdzniecības sarunu sākuma, jāiesaista un pilnībā jāinformē visos kompetences piešķiršanas un sarunu posmos, kā arī tirdzniecības nolīgumu īstenošanā; pieprasa veikt nepieciešamos pasākumus, ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu;

6.  ņem vērā, ka neraugoties uz ASV izstāšanos no sarunām, pārējām 11 valstīm 2018. gada 23. janvārī Tokijā izdevās panākt vienošanos par Klusā okeāna valstu partnerības nolīgumu;

Savienības tirdzniecības sarunu programmas pašreizējais stāvoklis

7.  pauž nožēlu par to, ka PTO Ministru konferencē Buenosairesā netika panākta nekāda vienošanās; uzsver daudzpusējās sistēmas primāro politisko un ekonomisko nozīmi un atkārtoti pauž atbalstu šādai sistēmai; aicina Savienību aktīvi nākt klajā ar priekšlikumiem modernu daudzpusēju noteikumu definēšanā, ņemot vērā jaunās problēmas, kas izriet no globālajām vērtību ķēdēm, un veicināt PTO centrālo lomu globālajā tirdzniecības sistēmā; atzinīgi vērtē to, ka ir stājies spēkā tirdzniecības atvieglošanas nolīgums; atzinīgi vērtē to, ka līdz 2033. gadam ir pagarināts PTO atbrīvojums attiecībā uz farmaceitiskajiem produktiem vismazāk attīstītajām valstīm; pauž nožēlu par to, ka daži daudzpusējie nolīgumi netiek ievēroti, un aicina Komisiju turpināt strādāt arī PTO satvarā, lai panāktu noteikumu un daudzpusējo nolīgumu efektīvu īstenošanu; atgādina savu iepriekšējo prasību Komisijai iesaistīties PTO darba kārtības izstrādē, jo īpaši saistībā ar uzņēmumu sociālo atbildību, tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību; atkārtoti pauž bažas par to, ka ASV bloķē jaunu locekļu iecelšanu PTO Apelācijas institūcijā, un uzsver, cik svarīga ir labi funkcionējoša strīdu izšķiršanas sistēma PTO; aicina Komisiju paplašināt sadarbību ar mūsu lielākajiem partneriem, vēršoties pret negodīgu konkurenci un protekcionisma praksi, ko īsteno trešās valstis;

8.  norāda uz strupceļu daudzpusējās sarunās par Pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA) un Vides preču nolīgumu; Prasa, lai Savienība uzņemtos iniciatīvu abu sarunu procesu atsākšanā un — attiecībā uz TiSA — balstītos uz Eiropas Parlamenta nostāju;

9.  uzsver, ka ir pilnībā vai provizoriski stājušies spēkā vairāki BTN, piemēram, tirdzniecības nolīgumi ar Kanādu un Ekvadoru, padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma nosacījumi ES un Ukrainas asociācijas nolīgumā, kā arī vairāki ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) ar Āfrikas valstīm, un ka kopš stratēģijas "Tirdzniecība visiem" publicēšanas ir noslēgti tirdzniecības nolīgumi ar Singapūru, Vjetnamu un Japānu; uzsver, ka ir jāsniedz pietiekams politisks un administratīvs atbalsts, lai nodrošinātu, ka par tirdzniecības darījumiem var vienoties un tos var ratificēt atbilstīgos termiņos; atbalsta notiekošo modernizācijas procesu attiecībā uz tirdzniecības nolīgumiem ar Čīli un Meksiku; atgādina par savu lūgumu sākt sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi, ņemot vērā tā nostāju;

10.  uzsver, ka vēl vairāk jāveicina un jāpaplašina savstarpēji izdevīgas tirdzniecības un ieguldījumu attiecības ar ES stratēģiskajiem partneriem; prasa atjaunot centienus virzīties uz priekšu sarunās ar Ķīnu par visaptverošu nolīgumu par ieguldījumiem, jo īpaši attiecībā uz savstarpību attieksmē pret piekļuvi tirgum un panākumiem ilgtspējīgas attīstības jomā;

11.  uzsver, ka Savienības noslēgtie nolīgumi un pašreizējās un turpmākās divpusējās sarunas rada izaugsmes iespējas, izmantojot piekļuvi tirgiem un likvidējot tirdzniecības šķēršļus; aicina Komisiju nepārtraukti sadarboties ar ieinteresētajām personām, lai novērtētu prioritātes notiekošajās sarunās; atgādina, ka sarunu saturam ir jābūt svarīgākam par sarunu gaitu, ka sarunām ir jānotiek savstarpēja izdevīguma un labuma garā, ka ir jāgarantē Eiropas normu un standartu ievērošana, novēršot draudus Eiropas sociālajam modelim un videi, un ka sarunās nav jāapspriež sabiedriskie pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes pakalpojumi un vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi atbilstoši LESD 14. un 106. pantam un 26. protokolam, kā arī audiovizuālie pakalpojumi; uzsver, ka Komisijai visās tirdzniecības sarunās ir jānodrošina, ka ES, valsts un vietējās iestādes patur pilnīgas tiesības ieviest, pielāgot, saglabāt vai atcelt jebkurus pasākumus attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu nodošanu ekspluatācijā, organizēšanu, finansēšanu un nodrošināšanu, tāpat kā iepriekšējos tirdzniecības nolīgumos;

12.  prasa Komisijai un dalībvalstīm ik pēc pieciem gadiem pārskatīt un vajadzības gadījumā atjaunināt notiekošo tirdzniecības sarunu pilnvaras, lai pielāgotu tās iespējami mainīgajai situācijai un problēmām, un paredzēt tirdzniecības nolīgumos pārskatīšanas klauzulas, lai nodrošinātu nolīgumu maksimāli efektīvu īstenošanu un iespējas izdarīt tajos korekcijas nolūkā atspoguļot pašreizējo situāciju un pielāgoties tai, ar nosacījumu, ka tiek garantēta parlamentārā pārbaude un pārredzamība;

13.  norāda, ka Komisija ir vairākkārt paziņojusi par sarunu sākšanu ar Honkongu un Taivānu par ieguldījumiem, un aicina Komisiju beigt sagatavošanās darbus, lai varētu pēc iespējas drīzāk oficiāli sākt sarunas par ieguldījumu nolīgumiem;

14.  uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir svarīgi gan iekšējie, gan ārējie ieguldījumi un ka ir jānodrošina Eiropas investoru aizsardzība ārvalstīs; prasa Komisijai turpināt darbu pie jaunas daudzpusējas ieguldījumu tiesu sistēmas, kurai cita starpā vajadzētu būt koncentrētai uz to, ka tiek garantētas valstu tiesības regulēt, un uz pārredzamību, kā arī nodrošināt apelācijas mehānismu, stingrus noteikumus par interešu konfliktu un rīcības kodeksu; uzskata, ka šajā jaunajā sistēmā ir jāskata investoru saistības un ar to ir jānovērš nebūtiska tiesāšanās, jāuztur tiesības pieņemt regulējumu sabiedrības interesēs un jānovērš regulatīvais sastingums, kā arī jāgarantē visu investoru tiesiskā vienlīdzība (īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un MVU), neatkarība, pārredzamība un atbildība; jāizpēta iespējas iekļaut procedūras noteikumus arī par pretprasībām, ja ieguldījumi, par kuriem ir iesniegta prasība, ir veikti pretrunā piemērojamiem tiesību aktiem, un novērst paralēlu prasību iesniegšanu dažādās jurisdikcijās, tādējādi precizējot attiecības ar valstu tiesām;

15.  aicina dalībvalstis tagad, kad Eiropas Savienības Tiesa beidzot ir panākusi skaidrību par pilnvaru jautājumiem, beidzot atbloķēt procedūru attiecībā uz Mauritānijas Konvenciju par pārredzamību uz līgumu balstītā investoru un valsts arbitrāžā, un aicina Komisiju divkāršot tās centienus šajā saistībā; prasa arī no 2020. gada nākt klajā ar pārskatītu regulu par tiesībām saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus attiecībā uz divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem, ko noslēgušas dalībvalstis;

16.  sagaida pastiprinātu ES un tās dalībvalstu iesaistīšanos ANO apspriedēs par saistošu nolīgumu par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām;

17.  ar bažām norāda, ka izcelsmes noteikumu reforma, par ko tika paziņots stratēģijā "Tirdzniecība visiem", nav īstenota; uzsver izcelsmes noteikumu sarežģītību un atkārtoti prasa atjaunināt tos, padarot viegli piemērojamus un skaidrākus; akcentē 10. Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministru konferencē pausto apņemšanos līdz 2018. gada beigām pabeigt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Konvencijas par izcelsmes noteikumiem pārskatīšanu; atkārtoti aicina Komisiju sagatavot ziņojumu, kurā tiek izvērtēts pašreizējais stāvoklis saistībā ar izcelsmes noteikumiem, ņemot vērā ar divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem īstenoto izcelsmes noteikumu kumulatīvo ietekmi;

18.  norāda, ka, īstenojot Savienības tirdzniecības politiku, īpaša uzmanība ir jāpievērš lauksaimniecības produktiem, kā arī Eiropas ražotāju un patērētāju interesēm, jo īpaši ņemot vērā visu BTN kumulatīvo ietekmi uz nozari; uzsver, ka tirdzniecības nolīgumi var pavērt ekonomikas perspektīvas lauksaimniecības pārtikas nozarē, jo īpaši saistībā ar nolīgumu, kas noslēgts ar Japānu; norāda, ka Savienība ir lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi panākt taisnīgu līdzsvaru starp paaugstināta riska lauksaimniecības produktu aizsardzību un Savienības aktīvu interešu veicināšanu attiecībā uz pārtikas produktu eksportu, cita starpā paredzot pārejas periodus un atbilstīgas kvotas, kā arī attiecīgos gadījumos vislielākā riska produktu iespējamo neiekļaušanu eksporta produktu klāstā; norāda, ka ir būtiski nodrošināt augsta līmeņa sanitārās un fitosanitārās normas saskaņā ar ES piesardzības principu, vienlaikus cīnoties pret jebkādu diskriminējošu izturēšanos šajā jomā;

Savstarpības princips kā Savienības tirdzniecības politikas stūrakmens un godīgas konkurences garantija

19.  stingri uzskata, ka vienam no Savienības tirdzniecības politikas galvenajiem mērķiem jābūt godīgas konkurences veicināšanai un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai; atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā par Savienības tirdzniecības stratēģijas īstenošanu vairākkārt ir pieminēts savstarpības princips; atkārtoti norāda, ka savstarpībai ir jābūt vienam no Savienības tirdzniecības politikas stūrakmeņiem, vienlaikus ņemot vērā, ka attiecīgā gadījumā ir nepieciešama asimetrija ar attīstības valstīm un preferenciālas attieksmes noteikumi mazāk attīstītajām valstīm; ņem vērā Komisijas grozīto priekšlikumu regulai par trešo valstu preču un pakalpojumu piekļuvi Savienības publiskā iepirkuma iekšējam tirgum; tas varētu būt nozīmīgs instruments, ar ko nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus piekļuvē trešo valstu tirgiem; uzskata, ka iniciatīvas, kas aicina pārbaudīt ārvalstu tiešos ieguldījumus Eiropas Savienībā, mērķis ir aizsargāt Savienības un tās dalībvalstu drošību un sabiedrisko kārtību un ka tādējādi varētu panākt lielāku savstarpību attiecībā uz piekļuvi tirgum, vienlaikus nodrošinot pastāvīgu atvērtību ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem;

20.  norāda, ka, īstenojot tirdzniecības politiku, būtu jāpalīdz nodrošināt uzņēmumiem taisnīgus, līdzvērtīgus un uzticamus konkurences apstākļus; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta jauna antidempinga metodika gadījumos, kad trešā valstī tiek veikta tirgus kropļošana; ņem vērā iestāžu nolīgumu par tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju; uzsver jauno iespēju, ko tie sniedz, jo īpaši attiecībā uz nodevu piemērošanu kaitējuma starpībai; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šo jauno instrumentu atbilstīgu īstenošanu, nekavējoties iejaucoties, lai labotu jebkādu nepareizu vai ļaunprātīgu darbību, proporcionāli un pilnībā ievērojot atbilstību PTO tiesību aktiem un citām Savienības juridiskajām saistībām; atzinīgi vērtē Komisijas aktīvo nostāju, izvēršot tirdzniecības aizsardzības instrumentus 2016. gadā, un aicina rast līdzīgu risinājumu un reaģētspēju gadījumos, kad daži no mūsu tirdzniecības partneriem nepamatoti izmanto šos instrumentus pret ES eksportu;

21.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā par tirdzniecības politikas stratēģijas īstenošanu tik vien kā pieminēts koordinācijas darbs, kas būtu jāveic attiecībā uz muitu; norāda, ka tirdzniecības politikas uzdevums ir sekmēt cīņu pret nelikumīgu tirdzniecību, lai nodrošinātu ES uzņēmumu konkurētspēju un garantētu patērētāju drošības augstu līmeni; norāda arī uz konkurences politikas svarīgo nozīmi šajā saistībā un uz divpusēju un daudzpusēju sarunu nepieciešamību šā mērķa īstenošanai;

Efektīvu transversālu instrumentu izmantošana visiem izdevīgas tirdzniecības politikas īstenošanā

22.  prasa, lai tirdzniecības politikas īstenošana kļūtu par neatņemamu Savienības tirdzniecības stratēģijas sastāvdaļu;

23.  mudina Komisiju gadījumos, kad tiek konstatēta nepareiza darbība un šķēršļi vai kad partneris neievēro saistības, nekavējoties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus, jo īpaši strīdu izšķiršanas procedūru, kā arī pašreizējos ad hoc procesus, kas paredzēti tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nosacījumiem Savienības brīvās tirdzniecības nolīgumos;

24.  aicina Komisiju izvērtēt pašlaik pieejamos cilvēkresursus un finanšu resursus, lai labāk sagatavotu tirdzniecības nolīgumus, kas jāpieņem mūsu likumdevējiem, un lai nodrošinātu labāku tirdzniecības politikas īstenošanu, un aicina izveidot Komisijas satvarā īpašu dienestu, kuram tiktu uzticēta tirdzniecības politikas īstenošanas uzraudzība un pastāvīga novērtēšana, un kurš ziņotu Parlamentam;

25.  mudina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši izmantojot digitālos instrumentus, turpināt strādāt pie tā, lai novērstu administratīvos šķēršļus un nevajadzīgu slogu, vienkāršotu tehniskās procedūras un atbalstītu uzņēmumus centienos gūt labumu no tirdzniecības nolīgumiem un instrumentiem;

26.  uzsver, ka izšķirīgi svarīgs ir Savienības delegāciju un dalībvalstu vēstniecību un sociālo partneru veiktais darbs, kas ļauj ātri un tieši rīkoties, lai veiksmīgi īstenotu tirdzniecības noteikumus, kā arī ātri noteiktu un risinātu problēmas un šķēršļus; uzskata, ka Savienības delegācijas būtu ieguvējas, ja tiktu ieviesta pilnveidota sistēma, balstoties uz vienotu noteikumu kopumu un norādēm, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību; mudina Komisiju ciešāk iesaistīt ES delegācijas trešās valstīs spēkā esošo un jauno brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanā, it īpaši attiecībā uz vietējo jaunuzņēmumu stiprināšanu; mudina Komisiju un EĀDD turpināt izvērst diplomātisko darbību ekonomikas jomā, cita starpā iesaistot Eiropas tirdzniecības palātas;

27.  aicina Komisiju veikt pētījumu par tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ietekmi pa nozarēm un pa valstīm, tādējādi palīdzot izvērtēt mūsu tirdzniecības politiku, lai paredzētu un pielāgotu tās radītās sekas;

28.  uzsver, ka dažās nozarēs var rasties ar tirdzniecību saistītas ekonomiskas grūtības; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt papildu politikas virzienus, ņemot vērā sociālo perspektīvu, lai maksimāli palielinātu ieguvumus un samazinātu negatīvās sekas, ko varētu radīt tirdzniecības liberalizācija; šajā sakarībā aicina Komisiju palielināt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda efektivitāti un padarīt to proaktīvāku;

29.  mudina Komisiju turpināt un padziļināt sadarbību ar tādām starptautiskām organizācijām un forumiem kā G20, Apvienoto Nāciju Organizācija, ESAO, SDO, Pasaules Banka, Pasaules Muitas organizācija un Starptautiskā Standartizācijas organizācija, lai izstrādātu un īstenotu starptautiskus standartus, kā arī uzraudzītu tirdzniecību, tostarp attiecībā uz sociālajiem un vides aspektiem;

Komisijas pirmā ziņojuma par brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) īstenošanu analīze

30.  atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts Komisijas pirmais ziņojums par BTN īstenošanu; prasa Komisijai turpināt katru gadu publicēt šo dokumentu; tomēr papildus uzstāj, lai Komisija veiktu padziļinātākus vispusīgus pētījumus par Savienības BTN īstenošanu, vairāk iedziļinātos šajā jautājumā un nodrošinātu, ka pētījumos ir ietverta attiecīga un atbilstīga ekonometriskā un kvalitatīvā analīze, datu interpretācija un konkrēti ieteikumi, piedāvājot kontekstu attiecībā uz publicētajiem skaitļiem un nodrošinot papildu kvalitatīvu informāciju, tostarp — attiecībā uz noteikumu īstenošanu — tādas BTN sadaļas kā tirdzniecība un ilgtspējīga attīstība (TIA) un publiskais iepirkums; uzsver, ka tādējādi būs iespējams iegūt visaptverošu un labāku novērtējumu par nolīgumu reālo ietekmi uz vietas, lai panāktu, ka šis ziņojums ir efektīvs instruments ES iestāžu orientēšanā uz Savienības tirdzniecības stratēģijas noteikšanu un vadīšanu; šajā sakarībā uzskata, ka minētajiem pētījumiem būtu jānosaka un jāizmanto kopēja metodoloģija;

31.  prasa Komisijai ziņot par lielākās labvēlības režīma (MFN) nosacījumiem pašreizējos ES divpusējos brīvās tirdzniecības nolīgumos un par MFN praktisko ietekmi, garantējot papildu piekļuvi ES tirgum trešās valstīs, kas panākama, izmantojot ar ES BTN partneriem apspriestos BTN;

32.  uzsver, ka ziņojumā trūkst vairāku faktu un skaitļu; prasa Komisijai turpināt strādāt ar dalībvalstīm un partnervalstīm, lai iegūtu vairāk datu un informācijas par nolīgumu īstenošanu; prasa Komisijai cita starpā sniegt informāciju par visu BTN ietekmi uz izaugsmi un darbavietām, BTN ieguldījumu tirdzniecības plūsmu attīstībā un tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ietekmi uz ieguldījumu plūsmām un pakalpojumu tirdzniecību;

33.  pauž bažas par to, ka Savienības BTN vāji tiek izmantotas tirdzniecības preferences, jo īpaši par to, ka Eiropas eksportētāji tās izmanto mazākā mērā nekā partnervalstu uzņēmumi; prasa, lai Komisija pēc iespējas drīzāk noteiktu šo atšķirību iemeslus un uz tiem reaģētu; prasa Komisijai izvērtēt saikni starp sarežģītiem izcelsmes noteikumiem un to, kā ekonomikas dalībnieki ievieš preferenciālās tirdzniecības nolīgumus; aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami izstrādāt pasākumus, lai labāk informētu ekonomikas dalībniekus par nolīgumos paredzētajām tirdzniecības preferencēm; uzskata, ka ir jāsniedz izvērsta informācija, tostarp mikrolīmenī, lai varētu pareizi novērtēt ES BTN īstenošanu;

34.  uzskata, ka Komisijai jāseko brīvās tirdzniecības nolīgumu noteikumu īstenošanai ar tikpat lielu uzmanību, kādu tā velta sarunu posmam; aicina Komisiju skatīt īstenošanas sarežģījumus ar attiecīgajiem ES tirdzniecības partneriem, lai rastu risinājumus un sistematizētu viedokļu apmaiņu ar Eiropas ekonomikas dalībniekiem;

35.  aicina Komisiju paplašināt analīzē iekļauto nozaru klāstu un informēt par sekām, ko tirdzniecības nolīgumu īstenošana rada attiecībā uz nozarēm, kas tiek uzskatītas par neaizsargātām;

36.  atzinīgi vērtē paziņojumu par to, ka ir izstrādāts rīcības plāns katra tirdzniecības nolīguma īstenošanai, un prasa Komisijai iesaistīt šādu plānu izstrādē visas ieinteresētās personas; aicina Komisiju noteikt paredzētos mērķus un konkrētus kritērijus, kas ļautu veikt skaidru novērtējumu par, piemēram, stāvokli ar tarifiem nesaistīto šķēršļu atcelšanā, izmantoto preferenču un kvotu īpatsvaru vai stāvokli attiecībā uz sadarbību regulējuma jomā, kā arī progresu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības ziņā; sagaida, ka īstenošanas rīcības plāni tiks nosūtīti Parlamentam kopā ar oficiālu pieprasījumu, un prasa informāciju par rīcības plānu īstenošanā sasniegto progresu iekļaut ikgadējā ziņojumā par BTN īstenošanu;

37.  norāda, ka tirdzniecības nolīgumi nevar stāties spēkā, pirms tos nav ratificējis Eiropas Parlaments, un tas attiecas arī uz asociācijas nolīgumu tirdzniecības sadaļām; uzskata, ka ir horizontāli jāievēro prakse sagaidīt Parlamenta piekrišanu pirms politiski svarīgu nolīgumu provizoriskas piemērošanas, kā to apņēmās panākt komisāre C. Malmström savā uzklausīšanā 2014. gada 29. septembrī;

Kopējās tirdzniecības politikas īpašie noteikumi attiecībā uz MVU

38.  aicina Komisiju izvērtēt MVU paredzēto instrumentu kopumu, lai izstrādātu integrētāku vispārējo pieeju, kā arī patiesu stratēģiju MVU internacionalizācijai un atbalstīšanai eksporta jomā; mudina Komisiju veicināt šo pieeju starptautiskajos forumos; atbalsta iesaistīšanos efektīvās MVU paredzētās informācijas kampaņās, lai tiektos palielināt preferenču izmantošanas īpatsvaru ES brīvās tirdzniecības nolīgumos; uzsver, cik liela nozīme ir daudzvalodībai, vēršoties pie visu ES dalībvalstu MVU; prasa, lai MVU būtu pieejams lielāks juridiskais un administratīvais atbalsts, ņemot vērā eksportu uz ārvalstu tirgiem; tas panākams, ne tikai apjauninot tīmekļvietnes, bet arī apsverot tādu jaunu instrumentu izmantošanu kā tiešsaistes tehniska tērzēšana, kas varētu nodrošināt vieglāk pieejamu pamata atbalstu; prasa, lai Savienības delegācijas papildinātu informāciju par eksportēšanu uz attiecīgajiem aizjūru tirgiem, lai palīdzētu MVU;

39.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā par BTN īstenošanu nav iekļauts daudz informācijas par MVU; aicina Komisiju ziņojumā vienu sadaļu veltīt tam, kā tirdzniecības nolīgumu īstenošana ietekmē MVU, un paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz MVU;

40.  atzinīgi vērtē to, ka brīvās tirdzniecības nolīgumos, par kuriem pašlaik notiek sarunas, tiek paredzētas īpašas sadaļas attiecībā uz MVU, un prasa Komisijai turpināt vest sarunas un paredzēt īpašas sadaļas un noteikumus attiecībā uz MVU gan tirdzniecības nolīgumos, par kuriem tā ved sarunas, gan arī tās likumdošanas priekšlikumos, lai uzlabotu mazo un vidējo uzņēmumu spēju iesaistīties tirdzniecībā un ieguldījumos; uzsver, ka izpratne par izcelsmes noteikumu sarežģītību, to atjaunināšana, izskaidrošana un vieglāka piemērošana ir ļoti svarīga mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un ka sarunās ir jāvienojas par īpašiem MVU paredzētiem noteikumiem, lai risinātu jautājumu par mazo uzņēmumu piekļuvi ārvalstu publiskajiem iepirkumiem; prasa Komisijai tiekties nodrošināt MVU pielāgotu izcelsmes noteikumu kalkulatoru, kam būtu īpaši jārada tiem iespēja izmantot preferences, kas pieejamas saskaņā ar spēkā esošajiem nolīgumiem, lai palielinātu preferenču izmantošanas īpatsvaru;

Publiskā iepirkuma pieejamības un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības svarīgums

41.  ņem vērā, ka sarunās par nolīgumiem ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība ir Savienības ofensīvās politikas elements; uzsver, ka ziņojumā par BTN īstenošanu ir norādīts — atsevišķas partnervalstis neievēro noteikumus par ģeogrāfisko izcelsmes norāžu aizsardzību, un aicina Komisiju rīkoties pēc iespējas drīzāk, lai panāktu, ka minētās saistības tiek ievērotas;

42.  atgādina, ka Savienībai ir vispieejamākais publiskais iepirkums pasaulē; pauž bažas par to, ka vairāki partneri neievēro ES BTN noteikumus par piekļuvi publiskā iepirkuma tirgum, tādējādi kaitējot ES uzņēmumiem, un ka piekļuve konkrētu trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem ir ļoti ierobežota; prasa Komisijai strādāt pie tā, lai panāktu plašāku piekļuvi trešo valstu publiskajam iepirkumam un paredzēt attiecīgus pasākumus atbilstoši Nolīguma par valsts iepirkumu (VIN) noteikumiem, kas īstenojami attiecībās ar trešām valstīm un publiskā iepirkuma pieejamības ziņā par prioritāriem nosaka savus uzņēmumus; aicina Komisiju vākt un publicēt uzņēmumu līmeņa datus par publiskā iepirkuma nosacījumu izmantošanu BTN, lai labāk izprastu grūtības, ar kurām saskaras ES uzņēmumi;

43.  prasa Komisijai sniegt labāku informāciju par publiskā iepirkuma pieejamību, iekļaujot pārskatu par tās attīstību vairāku gadu garumā un statistikas datus, kā arī sniegt konkrētu informāciju par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības radītajiem ieguvumiem;

Tirdzniecības politikas efektīva īstenošana — stimuls Savienības vērtību popularizēšanai un aizsardzībai

44.  atgādina, ka ar kopējo tirdzniecības politiku ir jāpalīdz veicināt LES 2. pantā minētās Savienības vērtības, kā arī sasniegt tādus LES 21. pantā minētos mērķus kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību, pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana, vienlīdzība, cilvēka cieņas respektēšana un vides un sociālo tiesību aizsardzība; uzskata — lai sasniegtu šos mērķus, Komisijai ir jārīkojas izlēmīgi un ilgtspējīgi; uzsver, ka ANO programma 2030. gadam un Parīzes klimata nolīgums nodrošina galvenos mērķrādītājus, pēc kuriem mērāms ES tirdzniecības politikas ieguldījums saskaņoto globālo ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā;

45.  aicina Komisiju regulāri uzraudzīt vispārējo preferenču sistēmu (VPS), jo īpaši VPS+, un turpināt reizi divos gados publicēt ziņojumus; aicina Komisiju pastiprināt darbu ar saņēmējvalstīm, EĀDD, Savienības delegācijām, dalībvalstu diplomātiskajām misijām, starptautiskajām organizācijām, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, lai uzlabotu informācijas vākšanu un nodrošinātu padziļinātu uzraudzības analīzi nolūkā skaidri novērtēt visu sistēmas aspektu īstenošanu; uzsver, ka VPS efektivitāte ir atkarīga no Komisijas spējas pārraudzīt un īstenot tiesību normu noteikumus gadījumos, kad netiek īstenotas starptautiskās konvencijas darba vai vides jomā;

46.  norāda, ka jaunās paaudzes nolīgumos ir iekļautas klauzulas par cilvēktiesībām un sadaļas par ilgtspējīgu attīstību, kuru pilnīga īstenošana ir vērsta uz to, lai garantētu un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, Savienības vērtības un augsta līmeņa sociālos un vides standartus; ņem vērā Komisijas ziņojumā par brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanu iekļauto ilgtspējīgas attīstības sadaļu novērtējumu un aicina savlaicīgi īstenot spēkā esošos TIA noteikumus; prasa Komisijai izstrādāt skaidru un konkrētu metodiku šo sadaļu īstenošanas uzraudzībai un novērtēšanai, ņemot vērā to, ka nav iespējams veikt šo novērtēšanu, tikai pamatojoties uz kvantitatīviem datiem; atgādina, ka atsevišķos gadījumos ir grūti īstenot TIA noteikumus, piemēram, attiecībā uz ES un Korejas BTN, un tāpēc atkārtoti aicina stiprināt TIA sadaļu izpildi un pārraudzību, visos tirdzniecības nolīgumos vairāk iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp sociālos partnerus; pauž nožēlu par to, ka Komisija ir priekšlaicīgi noslēgusi debates par to, kā stiprināt tirdzniecības nolīgumos iekļautās ilgtspējīgas attīstības sadaļas izpildi, tostarp citu risinājumu starpā apsvērt uz sankcijām balstītu pieeju;

47.  šajā saistībā atgādina par valsts konsultatīvo grupu (VKG) būtisko nozīmi; uzsver potenciālo pievienoto vērtību, kāda ir strukturētākām un pārredzamākām attiecībām ar tirdzniecības partneru VKG, atzīstot to izšķirīgi svarīgo nozīmi, lai labāk izprastu vietējās vajadzības un vietējos mērķus; uzskata, ka VKG ir būtiska nozīme to procesu veicināšanā, kas ir nepieciešami, lai labāk uzraudzītu un īstenotu TIA sadaļas;

48.  atzinīgi vērtē tirdzniecības atbalsta stratēģijas pārskatīšanu un atbalsta mērķi par jaunattīstības valstu spēju stiprināšanu, lai tās varētu labāk izmantot Savienības tirdzniecības nolīgumu piedāvātās iespējas; uzsver arī to, ka ar šādu stratēģiju būtu jāveicina taisnīga un ētiska tirdzniecība, un tai vajadzētu kļūt par svarīgu rīku, lai novērstu pieaugošo nevienlīdzību un atbalstītu ekonomisko attīstību ES partnervalstīs; mudina Komisiju palīdzēt jaunattīstības valstīm pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai cita starpā saglabātu Eiropas tirgus pieejamību to eksportam un cīnītos pret klimata pārmaiņām;

49.  atkārtoti pauž atbalstu vērienīgu korupcijas apkarošanas noteikumu Savienības ekskluzīvajā kompetencē iekļaušanai visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos; atzinīgi vērtē to, ka ES un Meksikas, kā arī ES un Čīles asociācijas nolīgumu atjaunināšanas sarunās tiek apspriesti korupcijas apkarošanas noteikumi; atgādina, ka BTN nodrošina labu iespēju paplašināt sadarbību cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, krāpšanos nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

50.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas ziņojumā par tirdzniecības stratēģijas īstenošanu ir ņemts vērā dzimumu līdztiesības jautājums; uzsver mērķi uzlabot tirdzniecības sniegtās priekšrocības sievietēm un vīriešiem vienādā mērā, tostarp īstenojot stratēģiju "Palīdzība tirdzniecībai"; uzsver, ka tāpēc Komisijai ir jāīsteno proaktīva pieeja, veicinot dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanu ES tirdzniecības politikā, un prasa Komisijai iekļaut šo aspektu tās turpmākajos gada īstenošanas ziņojumos;

51.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt, ka tirdzniecības sarunās par pastāvošā ES un Čīles asociācijas nolīguma modernizāciju pirmo reizi ES vēsturē tiks iekļauta īpaša sadaļa par dzimumjautājumiem un tirdzniecību; atkārtoti aicina Komisiju un Padomi veicināt un atbalstīt īpašas sadaļas par dzimumjautājumiem iekļaušanu ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos;

52.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts regulējums pret spīdzināšanu, un atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt tā pareizu īstenošanu un to, lai mūsu tirdzniecības partneri šo regulējumu ievērotu; atbalsta to, ka starptautiskā līmenī tiek veidota alianse pret spīdzināšanu;

53.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Regula (ES) 2017/821) par konfliktu izrakteņiem, kuras mērķis ir sekmēt globālās vērtības ķēdes atbildīgāku pārvaldību; aicina Komisiju, dalībvalstis un citas attiecīgās ieinteresētās personas turpināt sagatavošanas darbus, lai panāktu regulējuma stāšanos spēkā; aicina Komisiju nodrošināt, ka papildu pasākumi tiek izstrādāti efektīvi un ka dalībvalstīm un iesaistītajām valstu ieinteresētajām personām tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas un palīdzība, īpašu uzsvaru liekot uz atbalstu MVU, lai palielinātu to spēju izpildīt regulā paredzētās pienācīgas pārbaudes prasības;

54.  atzīst integrēto globālo piegādes ķēžu izplatīšanos starptautiskās tirdzniecības modeļos; atkārtoti aicina rast veidus, kā izstrādāt globālās vērtību ķēdes pārredzamības un pārskatatbildības stratēģijas un noteikumus, un uzsver, ka kopējā tirdzniecības politika ir jāīsteno tā, lai nodrošinātu atbildīgu globālās vērtību ķēdes pārvaldību; prasa Komisijai tās tirdzniecības politikas ietvaros popularizēt un stiprināt uzņēmumu sociālo atbildību, tostarp veikt papildu pasākumus nolūkā izstrādāt īpašus noteikumus un praksi, ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, lai nodrošinātu uzņēmumu sociālās atbildības efektīvu īstenošanu; atkārtoti pieprasa Komisijai visos tirdzniecības nolīgumos iekļaut uzņēmumu sociālās atbildības aspektu un efektīvi uzraudzīt šos noteikumus, ņemot vērā pilnveidoto TIA sadaļas neatkarīgo uzraudzību, ko pieprasīja Parlaments un kas ietver pilsoniskās sabiedrības iesaisti; atkārtoti pauž atbalstu tādām starptautiskām iniciatīvām kā Bangladešas ilgtspējības pakts un prasa Komisijai koncentrēties uz minētās iniciatīvas īstenošanu;

55.  aicina Komisiju un visus starptautiskos dalībniekus ievērot jaunās ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas par atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē;

56.  atgādina, ka ES tirdzniecības un attīstības politikai globālā mērogā ir jāsekmē ilgtspējīga attīstība, reģionālā integrācija un jaunattīstības valstu iekļaušana reģionālajās un visbeidzot globālajās vērtību ķēdēs, pamatojoties uz ekonomisko diversifikāciju, kurai nepieciešami taisnīgi un uz attīstību orientēti globāli tirdzniecības noteikumi; aicina Komisiju turpināt atbalstīt kontinentālas brīvās tirdzniecības zonas izveidi Āfrikā, sniedzot politisko un tehnisko palīdzību;

57.  atgādina par ES apņemšanos izskaust bērnu darba ļaunākās formas globālā līmenī, jo šāda apņemšanās izriet no mūsu vērtībām, kā noteikts LES 21. pantā; atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai aizliegtu tādu preču importu, kuru ražošanā izmantots bērnu darbs vai cita veida piespiedu darbs, vai mūsdienu verdzība; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi valstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt SDO Konvenciju Nr. 182 par bērnu darba ļaunākajām formām un Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu iesaistei nodarbinātībā;

58.  ņem vērā progresu attiecībā uz EPN slēgšanu un īstenošanu; uzskata, ka nepieciešama padziļināta analīze par to ietekmi uz Āfrikas tautsaimniecībām un tās apakšnozarēm, attiecīgajiem darba tirgiem un reģionu iekšējo tirdzniecību Āfrikā; aicina Komisiju turpināt dialogu patiesas partnerības garā, lai pievērstos neatrisinātajiem jautājumiem; atgādina, ka EPN ir asimetriski nolīgumi, kuros ir jāpiešķir vienlīdzīga nozīme attīstības un tirdzniecības aspektiem; šajā saistībā prasa laikus īstenot papildinošos pasākumus, tostarp Eiropas Attīstības fonda (EAF) līdzekļu izmaksu;

59.  turklāt atzinīgi vērtē Cariforum ekonomisko partnerattiecību nolīguma īstenošanu; norāda, ka ir nepieciešama turpmāka izpratnes veicināšana, lai nodrošinātu CARICOM valstu spēju izmantot nolīgumā paredzētās iespējas; atzinīgi vērtē apvienotās konsultatīvās komitejas izveidi, taču mudina Komisiju nodrošināt, lai turpmāk pilsoniskās sabiedrības institūcijas tiktu sasauktas savlaicīgi;

60.  atkārtoti aicina ES strādāt, lai rastu atbilstīgus un efektīvus risinājumus pārredzamas un funkcionālas obligātas "sociālas un vides izsekojamības" marķējuma sistēmas ieviešanai visā ražošanas ķēdē atbilstoši PTO Nolīgumam par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā, vienlaikus veicinot līdzīgu darbību starptautiskā līmenī;

Pārredzamība un informācijas pieejamība — aspekti, kas jāparedz Savienības tirdzniecības politikas īstenošanā

61.  ņem vērā Komisijas veikto darbu attiecībā uz pārredzamību un aicina Komisiju veikt sarunas pēc iespējas pārredzamāk un pilnībā ievērojot paraugpraksi, kas iedibināta citās sarunās; uzskata, ka par vienu no saviem galvenajiem mērķiem Komisijai ir jāizvirza mērķis panākt pārredzamību; aicina Komisiju un dalībvalstis publicēt dokumentus, kas saistīti ar sarunām par nolīgumiem un to īstenošanu, vienlaikus nepadraudot Savienības nostāju sarunās;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt reālu komunikācijas stratēģiju attiecībā uz tirdzniecības politiku, kā arī katru tirdzniecības nolīgumu, lai maksimāli izplatītu informāciju un pielāgotu to katra ekonomikas dalībnieka vajadzībām tā, ka viņi var gūt labumu no nolīgumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pasākumus ekonomikas dalībnieku informētības uzlabošanai par noslēgtajiem nolīgumiem, uzturot regulāru dialogu ar profesionālajām apvienībām, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību;

63.  atzinīgi vērtē to, ka Padome ir publicējusi pilnvaras sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP), CETA, TiSA, nolīgumiem ar Japānu, Tunisiju un Čīli, kā arī Daudzpusējās ieguldījumu tiesas (MIC) konvenciju un Komisija ir publicējusi priekšlikumus sarunu pilnvarām saistībā ar nolīgumiem ar Austrāliju un Jaunzēlandi, kā arī par MIC izveidi, ņemot vērā Parlamenta ilgstošo prasību nodrošināt pārredzamību; aicina Padomi un dalībvalstis publicēt visas sarunu pilnvaras un Komisiju publicēt visus priekšlikumus par pilnvarojumu turpmāku sarunu sākšanai; prasa, lai Padome un Komisija sarunu pilnvaru sagatavošanā un pieņemšanā ņemtu vērā Parlamenta ieteikumus;

64.  atkārtoti prasa, lai tirdzniecības politikas uzraudzībā, tostarp (bet ne tikai) TIA nosacījumu īstenošanā, tiktu vairāk iesaistītas dalībvalstis, Eiropas Parlaments, dalībvalstu parlamenti, ekonomikas dalībnieki, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un sociālie partneri; aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumu īstenošanas nolūkā publicēt rīcības plānu un pastiprinātas partnerības aprakstu;

65.  prasa Komisijai uzlabot to ietekmes novērtējumu kvalitāti, kas tiek veikti attiecībā uz katru tirdzniecības nolīgumu, un iekļaut tajos nozares un ģeogrāfisko analīzi; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt labāku un savlaicīgāku komunikāciju attiecībā uz informāciju, kas ietverta tirdzniecības nolīgumu ex ante un ex post ietekmes novērtējumos;

66.  atzinīgi vērtē paziņojumu par konsultatīvās grupas izveidi tirdzniecības politikas uzraudzībai; uzsver to, ka ir svarīgi ātri ieviest šo jauno struktūru un darīt to pārredzami, publiski un iekļaujoši; prasa Komisijai regulāri publicēt šīs konsultatīvās grupas sanāksmēs pieņemtos dokumentus un informāciju par tās darbu; aicina Komisiju arī noteikt procesus, lai nodrošinātu, ka uz konsultatīvās grupas uzdotajiem jautājumiem tiek sniegta pienācīga atbilde;

o
o   o

67.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

(1) OV C 101, 16.3.2018., 30. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0439.
(3) OV C 101, 16.3.2018., 19. lpp.
(4) OV C 35, 31.1.2018., 21. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0330.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0437.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0488.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0090.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0369.
(10) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(11) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0225.

Juridisks paziņojums