Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2018. gada 11. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Brazīlijā veiktu lauka apskašu atbilstība ***I
 Kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem *
 Īstenošanas lēmums par kontroles pasākumu piemērošanu jaunajām psihoaktīvajām vielām ciklopropilfentanilam un metoksiacetilfentanilam *
 Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai
 Budžeta grozījuma projekts Nr. 4/2018: Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai
 ES kohēzijas politikas ietekme uz Ziemeļīriju
 Grieķijai paredzētie īpašie pasākumi
 Risinājumi attiecībā uz darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā pēc traumas vai slimības
 ES un trešo valstu attiecības finanšu pakalpojumu reglamentēšanas un uzraudzības jomā
 Izaugsmes un kohēzijas stimulēšana ES pierobežas reģionos
 Eiropas Solidaritātes korpuss ***I
 Strukturālo reformu atbalsta programma: finansējums un vispārīgais mērķis ***I
 Euratom programma, kas papildina pamatprogrammu "Apvārsnis 2020" *
 Pasākumi, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē
 Valodu līdztiesība digitālajā laikmetā
 Pārredzama un atbildīga dabas resursu pārvaldība jaunattīstības valstīs: meži

Brazīlijā veiktu lauka apskašu atbilstība ***I
PDF 126kWORD 49k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko Padomes Lēmumu 2003/17/EK groza attiecībā uz tādu lauka apskašu atbilstību, ko veic attiecībā uz lopbarības augu sēklu ražošanai paredzētiem augiem un graudaugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem Brazīlijā, un attiecībā uz Brazīlijā ražotu lopbarības augu sēklu un graudaugu sēklu līdzvērtīgumu, un attiecībā uz tādu lauka apskašu atbilstību, ko veic attiecībā uz graudaugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem, dārzeņu sēklu ražošanai paredzētiem augiem un eļļas augu un šķiedraugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem Moldovā, un attiecībā uz Moldovā ražotu graudaugu sēklu, dārzeņu sēklu un eļļas augu un šķiedraugu sēklu līdzvērtīgumu (COM(2017)0643 – C8-0400/2017 – 2017/0297(COD))
P8_TA(2018)0318A8-0253/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2017)0643),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, ar kuriem saskaņā Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C8-0400/2017),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 43. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A8-0253/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 11. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/..., ar ko groza Padomes Lēmumu 2003/17/EK attiecībā uz tādu lauka apskašu atbilstību, ko veic attiecībā uz lopbarības augu sēklu ražošanai paredzētiem augiem un graudaugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem Brazīlijas Federatīvajā Republikā, un attiecībā uz Brazīlijas Federatīvajā Republikā ražotu lopbarības augu sēklu un graudaugu sēklu līdzvērtīgumu, un attiecībā uz tādu lauka apskašu atbilstību, ko veic attiecībā uz graudaugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem, dārzeņu sēklu ražošanai paredzētiem augiem un eļļas augu un šķiedraugu sēklu ražošanai paredzētiem augiem Moldovas Republikā, un attiecībā uz Moldovas Republikā ražotu graudaugu sēklu, dārzeņu sēklu un eļļas augu un šķiedraugu sēklu līdzvērtīgumu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2018/1674.)

(1) OV C 227, 28.6.2018., 76. lpp.


Kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem *
PDF 180kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem (COM(2018)0021 – C8-0022/2018 – 2018/0006(CNS))
P8_TA(2018)0319A8-0260/2018

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2018)0021),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0022/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0260/2018),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1. apsvērums
(1)  Ar Padomes Direktīvu 2006/112/EK21 dalībvalstīm ir atļauts turpināt piemērot īpašus režīmus mazajiem uzņēmumiem saskaņā ar kopējiem noteikumiem un ciešākas saskaņošanas nolūkā. Tomēr šie noteikumi ir novecojuši un nemazina atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, jo tie bija paredzēti kopējai pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēmai, kas balstās uz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī.
(1)  Ar Padomes Direktīvu 2006/112/EK21 dalībvalstīm ir atļauts turpināt piemērot īpašus režīmus mazajiem uzņēmumiem saskaņā ar kopējiem noteikumiem un ciešākas saskaņošanas nolūkā. Tomēr šie noteikumi ir novecojuši un nepilda savu mērķi mazināt atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, jo tie bija paredzēti kopējai pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēmai, kas balstās uz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī.
_________________
_________________
21 OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.
21 OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
2. apsvērums
(2)  PVN rīcības plānā22 Komisija paziņoja par visaptverošu vienkāršošanas pasākumu kopumu mazajiem uzņēmumiem, kuru mērķis ir samazināt šo uzņēmumu administratīvo slogu un palīdzēt izveidot finanšu vidi, kas veicinātu to izaugsmi un pārrobežu tirdzniecības attīstību. Tas nozīmētu mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pārskatīšanu, kā izklāstīts paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem PVN rīcības plāna īstenošanai23. Tādējādi mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pārskatīšana ir svarīgs elements reformu paketē, kas izklāstīta PVN rīcības plānā.
(2)  PVN rīcības plānā22 Komisija paziņoja par visaptverošu vienkāršošanas pasākumu kopumu mazajiem uzņēmumiem, kuru mērķis ir samazināt šo uzņēmumu administratīvo slogu un palīdzēt izveidot finanšu vidi, kas veicinātu to izaugsmi un pārrobežu tirdzniecības attīstību, kā arī palielināt PVN saistību izpildi. Mazie uzņēmumi Savienībā ir jo īpaši aktīvi konkrētās nozarēs, kuras darbojas pāri robežām, piemēram, būvniecībā, ēdināšanas pakalpojumu sniegšanā un mazumtirdzniecībā, un tie var būt nozīmīgs nodarbinātības avots. Lai sasniegtu PVN rīcības plāna mērķus, ir jāpārskata mazajiem uzņēmumiem paredzētais īpašais režīms, kā izklāstīts paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem PVN rīcības plāna īstenošanai23. Tādējādi mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pārskatīšana ir svarīgs elements reformu paketē, kas izklāstīta PVN rīcības plānā.
_________________
_________________
22 Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2016)0148, 7.4.2016.).
22 Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2016)0148, 7.4.2016.).
23 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā “Turpmākie pasākumi PVN rīcības plāna īstenošanai. Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks rīkoties”(COM(2017)0566, 4.10.2017.).
23 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā “Turpmākie pasākumi PVN rīcības plāna īstenošanai. Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks rīkoties” (COM(2017)0566, 4.10.2017.).
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
3. apsvērums
(3)  Šā īpašā režīma pārskatīšana ir cieši saistīta ar Komisijas priekšlikumu, kurā izklāstīti principi attiecībā uz galīgo PVN sistēmu uzņēmumu savstarpējai pārrobežu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, kuras pamatā ir nodokļa uzlikšana preču pārrobežu piegādēm galamērķa dalībvalstī24. Attiecībā uz PVN sistēmas pāreju uz nodokļu uzlikšanu galamērķī, ir konstatēts, ka vairāki pašreiz spēkā esošie noteikumi nav piemēroti uz galamērķi balstītai nodokļu sistēmai.
(3)  Šā īpašā režīma pārskatīšana ir cieši saistīta ar Komisijas priekšlikumu, kurā izklāstīti principi attiecībā uz galīgo PVN sistēmu uzņēmumu savstarpējai pārrobežu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, kuras pamatā ir nodokļa uzlikšana preču pārrobežu piegādēm galamērķa dalībvalstī24. Attiecībā uz PVN sistēmas pāreju uz nodokļu uzlikšanu galamērķī, ir konstatēts, ka vairāki pašreiz spēkā esošie noteikumi nav piemēroti uz galamērķi balstītai nodokļu sistēmai. Galvenās grūtības, palielinot pārrobežu tirdzniecību, mazajiem uzņēmumiem rada sarežģītie un visā Savienībā atšķirīgie noteikumi attiecībā uz PVN, kā arī fakts, ka valstu mazajiem uzņēmumiem paredzētais atbrīvojums dod labumu mazajiem uzņēmumiem tikai tajā dalībvalstī, kurā tie ir reģistrēti.
_________________
_________________
24 Priekšlikums Padomes Direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa sistēmas atsevišķu noteikumu saskaņošanu un vienkāršošanu un galīgās nodokļa uzlikšanas sistēmas ieviešanu tirdzniecībā starp dalībvalstīm (COM(2017)0569, 4.10.2017.).
24 Priekšlikums Padomes Direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa sistēmas atsevišķu noteikumu saskaņošanu un vienkāršošanu un galīgās nodokļa uzlikšanas sistēmas ieviešanu tirdzniecībā starp dalībvalstīm (COM(2017)0569, 4.10.2017.).
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
4. apsvērums
(4)  Lai risinātu jautājumu par pārmērīgu administratīvo slogu, ar ko saskaras mazie uzņēmumi, vienkāršošanas pasākumiem vajadzētu būt pieejamiem ne tikai uzņēmumiem, kuri ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, bet arī uzņēmumiem, kuri ekonomiskā izteiksmē uzskatāmi par mazajiem uzņēmumiem. PVN noteikumu vienkāršošanas nolūkā uzņēmumi tiktu uzskatīti par “mazajiem uzņēmumiem”, ja to apgrozījums ļautu tos kvalificēt kā mikrouzņēmumus saskaņā ar vispārīgo definīciju, kas paredzēta Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK25.
(4)  Lai risinātu jautājumu par pārmērīgu administratīvo slogu, ar ko saskaras mazie uzņēmumi, vienkāršošanas pasākumiem vajadzētu būt pieejamiem ne tikai uzņēmumiem, kuri ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, bet arī uzņēmumiem, kuri ekonomiskā izteiksmē uzskatāmi par mazajiem uzņēmumiem. Šādu pasākumu pieejamība ir īpaši svarīga, jo lielākā daļa mazo uzņēmumu, neatkarīgi no tā, vai tie ir atbrīvoti no nodokļa vai nē, faktiski ir spiesti izmantot ekspertu vai ārējo konsultantu pakalpojumus, lai tie palīdzētu izpildīt to PVN saistības, un tas minētajiem uzņēmumiem rada papildu finanšu slogu. PVN noteikumu vienkāršošanas nolūkā uzņēmumi tiktu uzskatīti par “mazajiem uzņēmumiem”, ja to apgrozījums ļautu tos kvalificēt kā mikrouzņēmumus saskaņā ar vispārīgo definīciju, kas paredzēta Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK25.
_________________
_________________
25 Komisijas Ieteikums 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).
25 Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikums 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Mazie uzņēmumi var gūt labumu no atbrīvojuma tikai tad, ja to gada apgrozījums ir mazāks par noteikto robežvērtību, ko piemēro dalībvalstī, kurā ir jāmaksā PVN. Nosakot robežlielumu, dalībvalstīm būtu jāievēro Direktīvā 2006/112/EK paredzētie noteikumi par robežvērtībām. Šie noteikumi, no kuriem lielākā daļa tika ieviesti 1977. gadā, vairs nav piemēroti.
(6)  Mazie uzņēmumi var gūt labumu no atbrīvojuma tikai tad, ja to gada apgrozījums ir mazāks par noteikto robežvērtību, ko piemēro dalībvalstī, kurā ir jāmaksā PVN. Nosakot robežlielumu, dalībvalstīm būtu jāievēro Direktīvā 2006/112/EK paredzētie noteikumi par robežvērtībām. Šie noteikumi, no kuriem lielākā daļa tika ieviesti 1977. gadā, vairs nav piemēroti. Elastīguma labad un lai nodrošinātu, ka dalībvalstis var noteikt atbilstīgi zemākas robežvērtības, kas būtu proporcionālas to ekonomikas lielumam un vajadzībām, Savienības līmenī būtu jānosaka tikai maksimālās robežvērtības.
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Dalībvalstīm būtu jāļauj noteikt savu valsts atbrīvojuma robežvērtību tādā līmenī, kas vislabāk atbilst viņu ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, ievērojot šajā direktīvā noteikto maksimālo robežvērtību. Šajā saistībā ir jāprecizē, ka, gadījumos, kad dalībvalstis piemēro dažādas robežvērtības, tām būtu jābalstās uz objektīviem kritērijiem.
(8)  Dalībvalstīm būtu jāļauj noteikt savu valsts atbrīvojuma robežvērtību tādā līmenī, kas vislabāk atbilst viņu ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, ievērojot šajā direktīvā noteikto maksimālo robežvērtību. Šajā saistībā ir jāprecizē, ka, gadījumos, kad dalībvalstis piemēro dažādas robežvērtības, tām būtu jābalstās uz objektīviem kritērijiem. Lai veicinātu pārrobežu uzņēmējdarbību, atbrīvojuma piešķiršanai noteikto valsts robežvērtību sarakstam vajadzētu būt viegli pieejamam visiem mazajiem uzņēmumiem, kuri vēlas darboties vairākās dalībvalstīs.
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
12. apsvērums
(12)  Ja ir piemērojams atbrīvojums, mazajiem uzņēmumiem, kas to izmanto, būtu vismaz jānodrošina piekļuve vienkāršotām PVN reģistrācijas, rēķinu sagatavošanas, uzskaites un ziņošanas saistībām.
(12)  Ja ir piemērojams atbrīvojums, mazajiem uzņēmumiem, kas to izmanto, būtu vismaz jānodrošina piekļuve vienkāršotām PVN reģistrācijas, rēķinu sagatavošanas, uzskaites un ziņošanas saistībām. Lai dalībvalstīs novērstu neskaidrību un juridisko nenoteiktību, Komisijai būtu jāizstrādā pamatnostādnes par vienkāršotu reģistrāciju un uzskaiti, sīkāk izskaidrojot, kādas procedūras būtu jāvienkāršo un cik lielā mērā. Līdz ... [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] Komisijai un dalībvalstīm šī vienkāršošana būtu jāizvērtē, lai noteiktu, vai tā uzņēmumiem un patērētājiem rada pievienoto vērtību un atstāj reālu pozitīvu ietekmi uz tiem.
Grozījums Nr. 8
Direktīvas priekšlikums
13. apsvērums
(13)  Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību nosacījumiem attiecībā uz atbrīvojumu, ko dalībvalsts piešķir uzņēmumiem, kuri tajā neveic uzņēmējdarbību, ir nepieciešams pieprasīt iepriekšēju paziņojumu par šo uzņēmumu nodomu izmantot atbrīvojumu. Mazajam uzņēmumam šāds paziņojums būtu jāiesniedz dalībvalstij, kurā tas veic uzņēmējdarbību. Pēc tam minētajai dalībvalstij, pamatojoties uz šā uzņēmuma deklarētajiem apgrozījuma datiem, šī informācija būtu jāpaziņo citām attiecīgajām dalībvalstīm.
(13)  Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību nosacījumiem attiecībā uz atbrīvojumu, ko dalībvalsts piešķir uzņēmumiem, kuri tajā neveic uzņēmējdarbību, ir nepieciešams pieprasīt iepriekšēju paziņojumu par šo uzņēmumu nodomu izmantot atbrīvojumu. Šādu paziņojumu vajadzētu sniegt, izmantojot tiešsaistes portālu, kas ir jāizveido Komisijai. Pēc tam dalībvalstij, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, pamatojoties uz šā uzņēmuma deklarētajiem apgrozījuma datiem, būtu jāinformē citas attiecīgās dalībvalstis. Mazie uzņēmumi var jebkurā laikā darīt savai reģistrācijas dalībvalstij zināmu vēlmi atgriezties pie vispārējās PVN sistēmas.
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
15. apsvērums
(15)  Lai samazinātu atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, kuri nav atbrīvoti no nodokļa, dalībvalstīm būtu jāpieprasa vienkāršot PVN reģistrāciju un uzskaiti un pagarināt taksācijas periodus, lai nodrošinātu retāku PVN deklarāciju iesniegšanu.
(15)  Lai samazinātu atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, kuri nav atbrīvoti no nodokļa, dalībvalstīm būtu jāpieprasa vienkāršot PVN reģistrāciju un uzskaiti. Turklāt Komisijai katrā dalībvalstī būtu jāizveido vienas pieturas aģentūra, kurai tiktu iesniegtas PVN deklarācijas.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
17. apsvērums
(17)  Šīs direktīvas mērķi, proti, samazināt atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un tāpēc to var labāk īstenot Savienības līmenī. Tādējādi ES var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.
(17)  Šīs direktīvas mērķi, proti, samazināt atbilstības nodrošināšanas slogu mazajiem uzņēmumiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un tāpēc to var labāk īstenot Savienības līmenī. Tādējādi ES var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. Tomēr PVN pārbaudes procedūras, kas izriet no atbilstības nodrošināšanas procesiem, ir vērtīgi instrumenti, ar ko apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un atbilstības nodrošināšanas sloga mazināšana mazajiem uzņēmumiem nav veicama uz krāpšanas apkarošanas PVN jomā rēķina.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 12. punkts
Direktīva 2006/112/EK
284. pants – 4. punkts – 1. daļa
Pirms atbrīvojuma izmantošanas citās dalībvalstīs mazais uzņēmums informē dalībvalsti, kurā tas veic uzņēmējdarbību.
Komisija izveido tiešsaistes portālu, kurā piereģistrējas mazie uzņēmumi, kas vēlas izmantot atbrīvojumu citā dalībvalstī.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 12. punkts
Direktīva 2006/112/EK
284. pants – 4. punkts – 2. daļa
Ja mazais uzņēmums izmanto atbrīvojumu dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību, uzņēmējdarbības veikšanas vietas dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka mazais uzņēmums precīzi deklarē gada apgrozījumu Savienībā un gada apgrozījumu dalībvalstī un informē to attiecīgo citu dalībvalstu nodokļu iestādes, kurās mazais uzņēmums veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus.;
Ja mazais uzņēmums izmanto atbrīvojumu dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību, uzņēmējdarbības veikšanas vietas dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka mazais uzņēmums precīzi deklarē gada apgrozījumu Savienībā un gada apgrozījumu dalībvalstī un informē to attiecīgo citu dalībvalstu nodokļu iestādes, kurās mazais uzņēmums veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus. Dalībvalstis arī nodrošina, ka tām ir pietiekamas zināšanas par mazo uzņēmumu statusu un par to attiecībām ar akcionāriem un īpašniekiem, lai varētu apstiprināt, ka tie patiešām ir mazie uzņēmumi.;
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 15. punkts
Direktīva 2006/112/EK
288.a pants – 1. daļa
Ja nākamā kalendārā gada laikā mazā uzņēmuma gada apgrozījums dalībvalstī nepārsniedz atbrīvojuma robežvērtību, kas minēta 284. panta 1. punktā, mazais uzņēmums var turpināt gūt labumu no atbrīvojuma attiecīgajā gadā ar noteikumu, ka gada apgrozījums dalībvalstī minētajā gadā nepārsniedz 284. panta 1. punktā noteikto robežvērtību par vairāk nekā 50 %.;
Ja nākamā kalendārā gada laikā mazā uzņēmuma gada apgrozījums dalībvalstī nepārsniedz atbrīvojuma robežvērtību, kas minēta 284. panta 1. punktā, mazais uzņēmums var turpināt gūt labumu no atbrīvojuma vēl divus gadus ar noteikumu, ka gada apgrozījums dalībvalstī šajos divos gados gadā nepārsniedz 284. panta 1. punktā noteikto robežvērtību par vairāk nekā 33%.;
Grozījums Nr. 14
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 17. punkts
17)  svītro 291.–294. pantu;
17)  svītro 291. un 292. pantu;
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 17.a punkts (jauns)
Direktīva 2006/112/EK
293. pants – 1. daļa
17a)   direktīvas 293. panta 1. daļu aizstāj ar šādu:
Ik pēc četriem gadiem, sākot ar šīs direktīvas pieņemšanas dienu, Komisija, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no dalībvalstīm, iesniedz Padomei ziņojumu par šīs nodaļas piemērošanu, un, ja nepieciešams, un ņemot vērā vajadzību savlaicīgi nodrošināt dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu, tā arī iesniedz priekšlikumus par šādām tēmām: 1) par uzlabojumiem īpašajā režīmā, kas paredzēts mazajiem uzņēmumiem; 2) par valstu sistēmu pielāgošanu attiecībā uz atbrīvojumiem un diferencētiem nodokļa atvieglojumiem; 3) par 2. iedaļā paredzēto robežvērtību pielāgošanu.
Ik pēc četriem gadiem, sākot ar šīs direktīvas pieņemšanas dienu, Komisija, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no dalībvalstīm, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs nodaļas piemērošanu, un, ja nepieciešams, un ņemot vērā vajadzību savlaicīgi nodrošināt dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu, tā arī iesniedz priekšlikumus par šādām tēmām:
i)   uzlabojumi īpašajā režīmā, kas paredzēts mazajiem uzņēmumiem;
ii)   valstu sistēmu pielāgošana attiecībā uz atbrīvojumiem un iespēja saskaņot atbrīvojuma robežvērtības visā Savienībā;
iii)   2. iedaļā paredzēto robežvērtību pielāgošana.”
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 17.b punkts (jauns)
17b)   direktīvas 294. pantu svītro;
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 18. punkts
Direktīva 2006/112/EK
294.e pants
294.e pants
294.e pants
Dalībvalstis var atbrīvot mazos uzņēmumus no pienākuma iesniegt PVN deklarāciju, kas paredzēta 250. pantā.
Dalībvalstis vai nu atbrīvo no nodokļa atbrīvotos mazos uzņēmumus no pienākuma iesniegt PVN deklarāciju, kas paredzēta 250. pantā, vai arī atļauj šādiem no nodokļa atbrīvotajiem mazajiem uzņēmumiem iesniegt vienkāršotu PVN deklarāciju, kurā ir iekļauta vismaz šāda informācija: iekasējamais PVN, atskaitāmais PVN, PVN neto summa (maksājama vai saņemama), iepriekš veikto darījumu kopējā vērtība un turpmāko darījumu kopējā vērtība — kas attiecas uz vienu kalendāro gadu. Tomēr mazie uzņēmumi var izvēlēties piemērot taksācijas periodu, kas noteikts saskaņā ar 252. pantu.
Ja šī izvēles iespēja netiek izmantota, dalībvalstis atļauj šādiem no nodokļa atbrīvotajiem mazajiem uzņēmumiem iesniegt vienkāršotu PVN deklarāciju, kas attiecas uz vienu kalendāro gadu. Tomēr mazie uzņēmumi var izvēlēties piemērot taksācijas periodu, kas noteikts saskaņā ar 252. pantu.
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 18. punkts
Direktīva 2006/112/EK
294.i pants – 1. daļa
294.i pants
svītrots
Mazajiem uzņēmumiem PVN deklarācijā aptveramais taksācijas periods ir kalendārais gads. Tomēr mazie uzņēmumi var izvēlēties piemērot taksācijas periodu, kas noteikts saskaņā ar 252. pantu.
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 18. punkts
Direktīva 2006/112/EK
294.iapants (jauns)
294.ia pants
Komisija izveido vienas pieturas aģentūru, ar kuras palīdzību mazie uzņēmumi var iesniegt to citu dalībvalstu PVN deklarācijas, kurās tie darbojas. Par PVN iekasēšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību.
Grozījums Nr. 20
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 18. punkts
Direktīva 2006/112/EK
294.j pants
294.j pants
svītrots
Neatkarīgi no 206. panta dalībvalstis nepieprasa mazajiem uzņēmumiem veikt starpmaksājumus.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
1.a pants (jauns)
Regula (ES) Nr. 904/2010
31. pants – 1. punkts
1.a pants
Regulu (ES) Nr. 904/2010 groza šādi:
regulas 31. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:
1.  Katras dalībvalsts kompetentās iestādes nodrošina, lai personām, kas iesaistītas preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā Kopienas iekšienē, un nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību un kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, radio un televīzijas apraides pakalpojumus un elektroniski sniegtus pakalpojumus, jo īpaši tādus pakalpojumus, kas paredzēti Direktīvas 2006/112/EK II pielikumā, ir atļauts šādu darījumu nolūkos elektroniski iegūt jebkuras konkrētas personas PVN identifikācijas numura derīguma, kā arī attiecīgā vārda/nosaukuma un adreses apstiprinājumu. Šī informācija atbilst 17. pantā minētajiem datiem.
“1. Katras dalībvalsts kompetentās iestādes nodrošina, lai personām, kas iesaistītas preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā Kopienas iekšienē, un nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību un kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, radio un televīzijas apraides pakalpojumus un elektroniski sniegtus pakalpojumus, jo īpaši tādus pakalpojumus, kas paredzēti Direktīvas 2006/112/EK II pielikumā, ir atļauts šādu darījumu nolūkos elektroniski iegūt jebkuras konkrētas personas PVN identifikācijas numura derīguma, kā arī attiecīgā vārda/nosaukuma un adreses apstiprinājumu. Šī informācija atbilst 17. pantā minētajiem datiem. PVN informācijas apmaiņas sistēmā (VIES) norāda, vai atbalsttiesīgie mazie uzņēmumi izmanto mazajiem uzņēmumiem paredzēto atbrīvojumu no PVN, vai ne.”
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
2. pants – 1. punkts – 1. daļa
Dalībvalstis vēlākais līdz 2022. gada 30jūnijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.
Dalībvalstis vēlākais līdz 2019. gada 31decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
2. pants – 1. punkts – 2. daļa
Tās šos noteikumus piemēro no 2022. gada 1. jūlija.
Tās šos noteikumus piemēro no 2020. gada 1. janvāra.

Īstenošanas lēmums par kontroles pasākumu piemērošanu jaunajām psihoaktīvajām vielām ciklopropilfentanilam un metoksiacetilfentanilam *
PDF 114kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par kontroles pasākumu piemērošanu jaunajām psihoaktīvajām vielām N-fenil-N-[1-(2- feniletil)piperidīn-4-il]ciklopropānkarboksamīdam (ciklopropilfentanilam) un 2- metoksi-N-fenil-N-[1-(2-feniletil)piperidīn-4-il]acetamīdam (metoksiacetilfentanilam) (09420/2018 – C8-0278/2018 – 2018/0118(NLE))
P8_TA(2018)0320A8-0271/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (09420/2018),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0278/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 10. maija Lēmumu 2005/387/TI par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām(1) un jo īpaši tā 8. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0271/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 127, 20.05.2005., 32. lpp.


Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai
PDF 130kWORD 51k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai (COM(2018)0360 – C8-0245/2018 – 2018/2078(BUD))
P8_TA(2018)0321A8-0272/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0360 – C8-0245/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 10. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 11. punktu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0272/2018),

1.  atzinīgi vērtē lēmumu, kas apliecina Savienības solidaritāti ar Savienības iedzīvotājiem un reģioniem, kurus piemeklējušas dabas katastrofas;

2.  uzsver, ka ir steidzami jāpiešķir finansiāls atbalsts no Eiropas Savienības Solidaritātes fonda (turpmāk „Fonds”) reģioniem, kurus piemeklējušas dabas katastrofas, un pauž nožēlu par 2017. gadā Savienībā dabas katastrofās bojā gājušo cilvēku skaitu;

3.  prasa turpināt optimizēt izmantošanas procedūru, lai saīsinātu laiku no pieteikuma iesniegšanas līdz maksājumam; atgādina, ka ātra līdzekļu izmaksa saņēmējiem ir ļoti svarīga vietējām kopienām, vietējām iestādēm un viņu ticībai Savienības solidaritātei;

4.  atbalsta to, ka dalībvalstis katastrofu skarto reģionu atjaunošanai izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus; aicina Komisiju atbalstīt un strauji apstiprināt finansējuma pārdalīšanu partnerības nolīgumos, kā to šajā nolūkā pieprasījušas dalībvalstis;

5.  aicina dalībvalstis Fonda finansiālo ieguldījumu izmantot pārredzami, garantējot taisnīgu sadalījumu visos skartajos reģionos;

6.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

7.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, tostarp tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2018/1505.)

(1) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Budžeta grozījuma projekts Nr. 4/2018: Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai
PDF 126kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2018. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 4/2018 projektu, kas pievienots priekšlikumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu atbalsta sniegšanā Bulgārijai, Grieķijai, Lietuvai un Polijai (11738/2018 – C8-0395/2018 – 2018/2082(BUD))
P8_TA(2018)0322A8-0273/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(2).

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2017. gada 30. novembrī(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(4) (DFS regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(6),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 4/2018 projektu, ko Komisija pieņēma 2018. gada 31. maijā (COM(2018)0361),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 4/2018 projektu, ko Padome pieņēma 2018. gada 4. septembrī un nosūtīja Eiropas Parlamentam tajā pašā dienā (11738/2018 – C8‑0395/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0273/2018),

A.  tā kā budžeta grozījums Nr. 4/2018 attiecas uz ierosinājumu izmantot Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, lai sniegtu atbalstu Bulgārijai un Lietuvai saistībā ar plūdiem, Grieķijai — saistībā ar zemestrīcēm Kosā un Polijai — saistībā ar vētrām, kas notikušas 2017. gada laikā;

B.  tā kā Komisija tādēļ ierosina grozīt 2018. gada budžetu, palielinot līdzekļus budžeta 13 06 01. pozīcijā “Palīdzība dalībvalstīm lielas dabas katastrofas gadījumā ar ievērojamu ietekmi uz dzīves apstākļiem, vidi vai ekonomiku” par EUR 33 992 206 gan saistību, gan maksājumu apropriācijās;

C.  tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds ir īpašs instruments, kā definēts DFS regulā, un attiecīgās saistību un maksājumu apropriācijas budžetā jāiekļauj ārpus DFS maksimālajiem apjomiem,

1.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 4/2018 projektu;

2.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 4/2018 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.
(3) OV L 57, 28.02.2018.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(5) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(6) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.


ES kohēzijas politikas ietekme uz Ziemeļīriju
PDF 126kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par ES kohēzijas politikas ietekmi uz Ziemeļīriju (2017/2225(INI))
P8_TA(2018)0323A8-0240/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES kohēzijas politikas ietekmi uz Ziemeļīriju,

–  ņemot vērā 1998. gada Belfāstas nolīguma (Lielās Piektdienas vienošanās) noteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0240/2018),

A.  tā kā ES kohēzijas politika Ziemeļīrijā darbojas, izmantojot dažādus instrumentus, ieskaitot Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, programmu PEACE Ziemeļīrijai un pierobežas reģionam un pārrobežu programmu INTERREG;

B.  tā kā Ziemeļīrija neapšaubāmi ir reģions, kurš ir guvis ievērojamu labumu no ES kohēzijas politikas; tā kā apņemšanās turpināt finansēju Komisijas daudzgadu finanšu shēmas (DFS) projektā 2021.–2027. gadam ir ļoti vēlama;

C.  tā kā papildus vispārējiem kohēzijas politikas līdzekļiem Ziemeļīrija ir konkrēti guvusi labumu no īpašām pārrobežu un starpkopienu programmām, ieskaitot programmu PEACE;

D.  tā kā ES kohēzijas politika, jo īpaši ar programmu PEACE, ir devusi izšķirīgu ieguldījumu Ziemeļīrijas miera procesā, atbalsta Lielās Piektdienas vienošanos un turpina atbalstīt abu kopienu izlīgumu;

E.  tā kā pēc pirmās PEACE programmas izveidošanas, kas tika paveikts 1995. gadā, vairāk nekā EUR 1,5 miljardi ir tikuši izlietoti, lai īstenotu divkāršo mērķi — veicināt kohēziju starp konfliktā iesaistītajām kopienām Ziemeļīrijā un Īrijas robežapgabalos, kā arī ekonomisko un sociālo stabilitāti,

F.  tā kā ES kohēzijas finansējuma panākumi daļēji izriet no tā, ka to uzskata par “neitrālu naudu”, t. i., tādu, kas nav tieši piesaistīta kādas kopienas interesēm,

1.  uzsver, cik Ziemeļīrijai ir svarīgs un labvēlīgs ES kohēzijas politikas ieguldījums, jo īpaši, lai palīdzētu atlabt trūcīgām pilsētu un lauku teritorijām, pārvarētu ar klimata pārmaiņām saistītas problēmas un veidotu starpkopienu un pārrobežu kontaktus saistībā ar miera procesu; jo īpaši norāda, ka palīdzība trūcīgām pilsētu un lauku teritorijām nereti izpaužas kā atbalsts jaunām ekonomikas izstrādēm, kas veicina uz zināšanām balstītu ekonomiku, piemēram, zinātnes parki Belfāstā un Derijā/Londonderijā;

2.  uzsver, ka pašreizējā finansēšanas periodā no ES finansiālās palīdzības vairāk nekā EUR 1 miljards tiks izlietots ekonomiskajai un sociālajai attīstībai Ziemeļīrijā un kaimiņu reģionos, no šīs summas EUR 230 miljonus investēs Ziemeļīrijai paredzētajā programmā PEACE (ar kopējo budžetu gandrīz EUR 270 miljoni) un EUR 240 miljonus — Ziemeļīrijai, Īrijai un Skotijai paredzētajā programmā INTERREG V-A (ar kopējo budžetu EUR 280 miljoni);

3.  uzskata, ka īpašas ES programmas Ziemeļīrijai, sevišķi programma PEACE, ir ļoti svarīgas ilgstošam miera procesam, jo tās veicina izlīgumu un starpkopienu un pārrobežu kontaktus; norāda, ka šajā ziņā īpaši svarīgi ir starpkopienu un pārrobežu sociālie centri un kopīgi pakalpojumi;

4.  atzinīgi vērtē svarīgos pasākumus, kas jau ir veikti Ziemeļīrijā saskaņā ar PEACE programmu, un atzīst visu šajā procesā iesaistīto pušu darbu;

5.  uzsver, ka starpkopienu uzticēšanās veidošanas pasākumiem un mierīgas līdzāspastāvēšanas pasākumiem, piemēram, kopīgām telpām un kopīgiem atbalsta tīkliem, ir bijusi svarīga loma miera procesā, jo kopīgas telpas ļauj kopienām Ziemeļīrijā apvienoties kā vienotai kopienai kopīgām darbībām un raisīt savstarpēju uzticēšanos un cieņu, tādējādi palīdzot mazināt plaisu;

6.  uzsver sabiedrības virzītas vietējās attīstības un augšupējās pieejas nozīmi, kas mudina visas kopienas uzņemties atbildību par projektiem, tādējādi veicinot miera procesu;

7.  norāda uz to, lai visas ieinteresētās personas Ziemeļīrijā būtu iesaistītas ES kohēzijas politikas mērķu sasniegšanas turpināšanai šajā reģionā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga nozīme ir koordinētai daudzlīmeņu pārvaldībai un partnerības principam;

8.  tomēr uzskata, ka ir jādara vairāk, lai palielinātu vispārējo izpratni un redzamību attiecībā uz to, kāda ir ietekme ES finansējumam Ziemeļīrijā un cik tas ir nepieciešams, jo īpaši informējot sabiedrību par ES finansēto projektu ietekmi uz miera procesu un ekonomikas attīstību reģionā;

9.  atzinīgi vērtē to, ka reģionos pārvaldības un kontroles sistēmas darbojas pareizi un tādēļ ES finansiālā palīdzība tiek izlietota efektīvi; tomēr uzsver, ka, novērtējot šīs programmas darbības rezultātus, līdztekus atbilstībai ir vienmēr jāņem vērā programmas PEACE pamatmērķi;

10.  neskarot notiekošās ES un Apvienotās Karalistes sarunas, uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Ziemeļīrija pēc 2020. gada varētu piedalīties dažās īpašās ES programmās, piemēram, programmā PEACE un programmā INTERREG V-A Ziemeļīrijai, Īrijai un Skotijai, jo tas dotu būtisku labumu ilgtspējīgai ekonomiskajai un sociālajai attīstībai, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošos apgabalos, lauku apgabalos un pierobežas apgabalos, samazinot pastāvošās nepilnības; turklāt, ņemot vērā DFS laikposmam pēc 2020. gada, mudina izmantot visus attiecīgos finanšu instrumentus, lai varētu turpināt kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu;

11.  uzskata, ka, neskarot pašreizējās ES un Apvienotās Karalistes sarunas, pēc 2020. gada būtu jāturpina ES atbalsts teritoriālajai sadarbībai, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu un starpkopienu projektiem, ņemot vērā sasniegumus, kas gūti īpašajās ES kohēzijas programmās Ziemeļīrijai, proti, programmā PEACE un programmās INTERREG, kas ir īpaši svarīgas reģiona stabilitātei; pauž bažas par to, ka šo programmu izbeigšana varētu apdraudēt pārrobežu un starpkopienu uzticēšanās veidošanas pasākumus un līdz ar to — miera procesu;

12.  uzsver, ka 85 % no finansējuma programmām PEACE un INTERREG tiek saņemti no ES; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina sadarboties ar abām kopienām Ziemeļīrijā pēc 2020. gada, aktīvi iesaistoties pieejamā ES kohēzijas un starpkopienu finansējuma Ziemeļīrijā pārvaldībā, tādējādi palīdzot tām pārvarēt sociālo sašķeltību; šajā saistībā uzskata, ka būtu jāsaglabā pienācīgā līmenī finansējums laikposmā pēc 2020. gada; uzsver, ka tas ir svarīgi, lai miera veidošanas darbs varētu turpināties;

13.  aicina Komisiju popularizēt Ziemeļīrijas pieredzi attiecībā uz kohēzijas finansējumu, jo īpaši programmu PEACE, kā piemēru tam, kā ES pievēršas starpkopienu konfliktu risināšanai un kopienas sašķeltības pārvarēšanai; šajā sakarā uzsver, ka Ziemeļīrijas izlīguma process ir pozitīvs piemērs citiem ES apgabaliem, kuri ir saskārušies ar konfliktu;

14.  uzsver, ka laba prakse kohēzijas finansēšanā un attiecībā uz programmu PEACE būtu jāuzskata par ES modeli un jāveicina, lai pārvarētu neuzticību starp kopienām, starp kurām pastāv konflikts, un panāktu ilgstošu mieru citās Eiropas daļās un pat visā pasaulē;

15.  uzskata, ka ir svarīgi, lai Ziemeļīrijas iedzīvotājiem — un jo īpaši jauniešiem — būtu arī turpmāk pieejama ekonomiskā, sociālā un kultūras apmaiņa visā Eiropā, jo īpaši programma Erasmus+;

16.  norāda uz Komisijas nodomu ierosināt turpināt programmas PEACE un INTERREG tās 2021.–2027. gada DFS priekšlikumā; turklāt norāda uz Apvienotās Karalistes 2018. gada aprīļa nostājas dokumentu par kohēzijas politikas nākotni, kurā Apvienotā Karaliste pauž vēlmi — papildus savai iesaistei, pildot saistības attiecībā uz PEACE un INTERREG saskaņā ar pašreizējo DFS, — kopīgi ar Ziemeļīrijas izpildvaru, Īrijas valdību un ES izpētīt iespējamo nākamo programmu, kas sekotu programmai PEACE IV, kā arī INTERREG V-A, laikposmam pēc 2020. gada;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Ziemeļīrijas Asamblejai un valdībai un dalībvalstu un to reģionu valdībām un parlamentiem.


Grieķijai paredzētie īpašie pasākumi
PDF 139kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par Grieķijai paredzētiem īpašajiem pasākumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2015/1839 (2018/2038(INI))
P8_TA(2018)0324A8-0244/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu „Jauns sākums izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai Grieķijā” (COM(2015)0400),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 14. oktobra Regulu (ES) 2015/1839, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 attiecībā uz Grieķijai paredzētajiem īpašajiem pasākumiem(2),

–  ņemot vērā Regulu (ES) 2017/825, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu (SRAP)(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. septembra Komisijas dienestu darba dokumentu par 2007.–2013. gada ERAF un Kohēzijas fonda ex post novērtējumu (SWD(2016)0318),

–  ņemot vērā Grieķijas Ekonomikas un attīstības ministrijas ziņojumu par summu izmantošanu saskaņā ar Regulu (ES) 2015/1839 (2007.–2013. gada plānošanas periods)(4),

–   ņemot vērā mutisko jautājumu (O-000100/2017 – B8-0001/2018) Komisijai par Regulas (ES) 2015/1839 attiecībā uz Grieķijai paredzētajiem īpašajiem pasākumiem īstenošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0244/2018),

A.  tā kā kohēzijas politika ir solidaritātes izpausme un galvenais ES ieguldījumu instruments, kas aptver visus reģionus un samazina atšķirības; tā kā daudzkārt ir apstiprinājusies tā pievienotās vērtības un elastības nozīme, reaģējot uz ekonomikas un finanšu krīzi; tā kā ar esošajiem budžeta resursiem kohēzijas politika ir palīdzējusi saglabāt ļoti nepieciešamās publisko ieguldījumu iespējas, ir palīdzējusi novērst krīzes saasināšanos un ir ļāvusi dalībvalstīm un reģioniem pieņemt īpaši pielāgotus reaģēšanas pasākumus, lai palielinātu to izturētspēju pret negaidītiem notikumiem un ārējiem satricinājumiem;

B.  tā kā laikposmā starp 2007. un 2015. gadu atbalsta summa no ERAF un Kohēzijas fonda (KF) Grieķijā sasniedza EUR 15,8 miljardus, kas atbilst apmēram 19 % kopējo valdības kapitālizdevumu;

C.  tā kā ekonomikas un finanšu krīzes rezultātā Grieķijā ir pastāvīgi negatīvi izaugsmes rādītāji, kurus nevarēja risināt ar trijiem starptautiskajiem glābšanas tiesību aktu kopumiem, kā arī nopietnas likviditātes problēmas un publisko līdzekļu trūkums;

D.   tā kā Grieķiju un Grieķijas salas ir īpaši smagi skārusi un joprojām skar bēgļu un migrācijas krīze un tās izjūt lielu spiedienu, ko rada pieaugošā migrantu un bēgļu plūsma, kas lielā mērā ietekmē vietējo ekonomisko aktivitāti, jo īpaši tūrisma jomā;

E.  tā kā laikā starp 2007. un 2013. gadu IKP faktiski samazinājās par 26 % un, kaut arī ekonomikas lejupslīde beidzās 2014. gadā, pieaugums pēdējo divu gadu laikā ir bijis mazāks nekā 1 %; tā kā nodarbinātības līmenis 2013. gadā samazinājās no 66 % līdz 53 % un tas nozīmē, ka tikai vairāk nekā puse no iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā bija nodarbināti, savukārt bezdarbs palielinājās no 8,4 % līdz 27,5 % tajā pašā laikposmā, ievērojami ietekmējot Grieķijas iedzīvotāju pirktspēju un smagi ietekmējot vairākas nozares, tostarp veselības nozari; tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem bezdarba līmenis ir 20,8 % un ir augsts jauniešu bezdarba līmenis;

F.  tā kā 2015. gadā Komisija un abi likumdevēji atzina, ka Grieķiju ir skārusi krīze nepieredzētā veidā, kam varētu būt bijusi būtiska ietekme gan uz darbību saskaņā ar 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada darbības programmām pabeigšanu, gan 2014.–2020. gada kohēzijas politikas programmu īstenošanas uzsākšanu;

G.  tā kā ar Regulas (ES) 2015/1839 pieņemšanu bija paredzēts nodrošināt Grieķijai likviditāti izšķirīgā brīdī, pirms apstājas programmu īstenošana un tiek zaudētas vajadzīgās ieguldījumu iespējas, jo tiktu atgūtas ievērojamas summas gadījumā, ja netiek pabeigti 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada periodu projekti;

H.  tā kā ar Regulu (ES) 2015/1839 noteica papildu sākotnējo priekšfinansējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodam, sadalītu divos maksājumos — katrs 3,5 % apmērā no atbalsta summas, ko saņem no kohēzijas politikas līdzekļiem un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF), kā arī līdzfinansējuma likmes 100 % apmērā piemērošanu attiecināmajiem izdevumiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā un atlikušo 5 % no ES maksājumiem, kas būtu bijis jāsaglabā līdz programmu slēgšanai, priekšlaicīgu izmaksāšanu;

I.  tā kā regula tika pieņemta ar nolūku pēc iespējas ātrāk reaģēt uz smagu krīzes situāciju un nodrošināt, ka Grieķijai ir pietiekams finansējums, lai varētu pabeigt projektus saskaņā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu un sākt īstenošanu saskaņā ar pašreizējo plānošanas periodu;

J.  tā kā saskaņā ar 152. panta 6. punkta 2. apakšpunktu Grieķijai bija jāiesniedz līdz 2016. gada beigām ziņojums Komisijai par noteikumu īstenošanu, kas saistīti ar 100 % līdzfinansēšanas likmes piemērošanu un programmu maksājumu maksimālajiem apjomiem plānošanas perioda beigās;

K.  tā kā ES arī apmaksāja 95 % no kopējām investīciju izmaksām 2007.–2013. gada finansēšanas periodam Grieķijā (parasti tiek piemērots maksimālais likmes apmērs 85 %), izmantojot Regulu (ES) Nr. 1311/2011, kas pieļauj papildinošu pasākumu;

L.  tā kā 2015. gada oktobrī tika izveidots norobežotais konts, uz kuru tika pārvietoti visi ES finansēto projektu finansēšanai piešķirtie līdzekļi, lai nodrošinātu, ka tie tiek izmantoti tikai maksājumiem saņēmējiem un darbībām saskaņā ar darbības programmām;

M.  tā kā kopš 2011. gada Grieķija ir saņēmusi arī atbalstu ar Komisijas darba grupas Grieķijas jautājumos palīdzību, kas sniedz tehnisko palīdzību valsts reformu procesā, un kopš 2015. gada — ar Strukturālo reformu atbalsta dienesta palīdzību, kas sniedz atbalstu izaugsmi veicinošu reformu sagatavošanā, izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā; tā kā Regula (ES) 2017/825, ar ko izveido Strukturālo reformu atbalsta programmas (SRSP) laikposmam no 2017. līdz 2020. gadam, stājās spēkā 2017. gada 20. maijā un iezīmēja svarīgu brīdi Strukturālo reformu atbalsta dienesta saistībām ar ieinteresētajām dalībvalstīm, tostarp Grieķiju,

1.  atkārtoti uzsver, ka kohēzijas politika ir svarīga, lai sasniegtu ES mērķus — gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, cīnītos pret bezdarbu, mazinātu nevienlīdzību un stiprinātu visu ES reģionu konkurētspēju, paužot Eiropas solidaritāti un papildinot citas politikas jomas; turklāt atgādina, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir lielākais tiešo ieguldījumu avots Grieķijā;

2.  pieņem zināšanai ziņojumu par Regulā (ES) 2015/1839 paredzēto summu izmantošanu saistībā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu, kas bija jāiesniedz līdz 2016. gada beigām; norāda, ka Grieķijas iestādes ziņojumu iesniedza 2017. gada maijā un tas tika darīts pieejams Parlamentam 2017. gada decembrī pēc vairākkārtējiem pieprasījumiem; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sniegusi Parlamentam provizorisku novērtējumu par 181 prioritāriem projektiem, kuru kopējā summa ir EUR 11,5 miljardi un kas ir aptuveni 55 % no kopējiem ERAF, KF un ESF piešķīrumiem Grieķijai 2007.–2013. gadā, no kuriem 118 jau bija veiksmīgi īstenoti līdz plānošanas perioda beigām, bet 24 — uzskatīti par pakāpeniski izbeigtiem;

3.  uzsver, ka saskaņā ar iepriekš minētajā ziņojumā sniegtajiem datiem pēc tam, kad tika pieņemta regula attiecībā uz Grieķijai paredzētajiem īpašajiem pasākumiem, tiešā ietekme uz likviditāti 2015. gadā bija EUR 1 001 709 731,50 un 2016. gada ielaides sasniedza EUR 467 674 209,45; turklāt norāda, ka kopā ar sākotnējā priekšfinansējuma 2014.–2020. gada plānošanas periodam palielināšanos Grieķija 2015.–2016. gadā saņēma aptuveni EUR 2 miljardus;

4.  atzinīgi vērtē to, ka izmaksātās summas tika novirzītas visdažādākajiem projektiem: transporta un citām infrastruktūrām (vides, tūrisma, kultūras, pilsētu un lauku vides reģenerācijas, sociālās infrastruktūras), informācijas sabiedrības projektiem un pasākumiem, lai attīstītu cilvēkresursus; turklāt atzinīgi vērtē faktu, ka 63 % kopējo maksājumu valsts atbalsta projektiem attiecās uz atbalstu uzņēmumiem un projektiem, kas tiešā veidā palīdz sasniegt konkurētspēju un samazināt uzņēmējdarbības risku, savukārt 37 % attiecās uz valsts atbalsta pasākumiem infrastruktūras projektiem, kas papildina pasākumus tirgus apstākļu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanas jomā;

5.  atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā, ko iesniegušas Grieķijas iestādes, tiek atzīts, ka likviditātes pieaugums vienlaikus nozīmēja to, ka uzlabojās finanšu ieņēmumi — par aptuveni EUR 1,5 miljardiem — un valsts ieguldījumu programma 2015.–2016. gadam;

6.  atzinīgi vērtē pasākumu iedarbīgumu attiecībā uz saimnieciskās darbības uzlabošanu, apgrozījuma un apgrozāmā kapitāla normalizāciju un konsolidāciju ievērojamam skaitam uzņēmumu, darba vietu radīšana un saglabāšana un svarīgu ražošanas infrastruktūru izveides pabeigšanu, kas atspoguļojas arī kā ievērojama ietekme uz nodokļu ieņēmumiem budžetā;

7.  saprot, ka finansējums, kuru ES maksā regulas īstenošanas rezultātā, 2015. gadā tika izmantoti, lai pabeigtu projektus saskaņā ar darbības programmām līdz atbilstības perioda beigām, un ka 2016. gadā atlikusī summa, kas tika izmaksāta kopā ar valsts resursiem, veicināja arī citu projektu pabeigšanu;

8.  atzinīgi vērtē to, ka Grieķijas iestādes apņēmās reorganizēt projektu klasifikāciju un noteikt galvenos projektus, kas tiks atlasīti to pabeigšanai; uzsver, ka tas ir ievērojami palīdzējis pārvarēt institucionālos un administratīvos šķēršļus un noteikt prioritārās darbības, kas jāīsteno bez turpmākas kavēšanās, tādējādi novēršot arī finanšu korekcijas; atzinīgi vērtē to, ka finansējums, kuru ES maksā saskaņā ar Regulu (ES) 2015/1839, būtiski samazināja to projektu skaitu, kas deklarēti par nepilnīgiem; norāda, ka — salīdzinājumā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodu, kurā netika pabeigti 900 projekti, — laikā, kad tika iesniegti galīgie pieprasījumi par 2007.–2013. gada plānošanas periodu, vēl nebija pabeigti 79 projekti, bet sagaidāms, ka tie tiks pabeigti, izmantojot valsts līdzekļus;

9.  uzsver, ka struktūrfondu apguve ir ievērojami uzlabojusies un 2016. gada marta beigās maksājumu līmenis Grieķijā 2007.– 2013. gada plānošanas periodam pārsniedza 97 %(5) un ka saskaņā ar stāvokli 2018. gada 31. martā attiecībā uz kopējo maksājumu izpildi un „reste à liquider” (RAL) attiecībā uz 2007.–2013. gada programmām Grieķijai nav RAL 1.b kategorijā(6); atzinīgi vērtē to, ka Grieķija bija pirmā dalībvalsts, kas ir pilnībā izmantojusi pieejamos resursus un sasniegusi 100 % apgūšanas līmeni salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju — 96 %;

10.  tomēr atzīst, ka līdzekļu apguves līmenis sniedz tikai indikatīvu informāciju un ka uzsvars, kas likts uz līdzekļu apguvi, nedrīkstētu būt uz ieguldījumu kvalitātes, efektivitātes un pievienotās vērtības rēķina; norāda, ka īpašie pasākumi ir makroekonomiski un ka ir grūti izsekot, kā tie izpaužas uz atsevišķiem projektiem;

11.  atgādina, ka ESI fondiem ir būtiska ietekme uz IKP un citiem rādītājiem vairākās dalībvalstīs, kā arī uz sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju kopumā, un tiek lēsts, ka ieguldījumi, kurus atbalsta ar kohēzijas politiku un lauku attīstības politiku Grieķijā, ir palielinājuši IKP 2015. gadā, beidzoties iepriekšējam plānošanas periodam, par vairāk kā 2 % virs tā līmeņa, kāds būtu bijis, ja šis finansējums netiktu sniegts; atgādina, ka ES struktūrfondu izmantošanai vienmēr jābūt vērstai uz Līgumā noteikto mērķu sasniegšanu, patiesu ES pievienoto vērtību un ES prioritātēm, neaprobežojoties tikai ar IKP pieaugumu;

12.  pieņem zināšanai analīzi, kas ir galvenokārt kvantitatīva, Grieķijas iestāžu iesniegtajā ziņojumā par to, kā izlietotas summas saskaņā ar Regulu (ES) 2015/1839 saistībā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu, izpildot juridiskās prasības; atzīst, ka īpašo pasākumu ietekmi nevar nodalīt no ESI fondu vispārējās ietekmes Grieķijā, bet uzskata, ka kvalitatīvais novērtējums, kaut arī to ir grūti īstenot, palīdzētu papildināt analīzi un izprast sasniegtos rezultātus; mudina Komisiju sniegt vairāk informācijas par konkurētspējas un ražīguma uzlabošanu un ilgtspēju no sociālā un ekoloģijas aspekta;

13.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar galīgajiem datiem, kas Komisijai tika paziņoti 2016. gada 31. decembrī, Grieķijas iestāžu maksājuma pieprasījumu summa bija EUR 1,6 miljardi un ka Grieķija uzrādīja 2018. gada 31. martā 28 % izpildes līmeni attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu(7), kopumā ierindojoties starp dalībvalstīm, kurās ir vislabākie rezultāti, neraugoties uz dažām atšķirībām, kas jāpiemin attiecībā uz iedalījuma līmeni vai līdzekļu apguves līmeni fondā; turklāt apstiprina, ka Regulas (ES) Nr. 2015/1839 pieņemšana ir svarīgs pasākums, kas ir piemērots, lai sniegtu īpaši pielāgotu atbalstu Grieķijai izšķiroši svarīgā brīdī; atzinīgi vērtē to, ka atbilstoši noteiktajam papildu priekšfinansējumu pilnībā sedza ar starpposma maksājumu pieprasījumiem no ERAF un KF, vienlaikus norādot, ka to nesedza pilnībā Eiropas Sociālais fonds (aptuveni 4 %) vai Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds;

14.  atgādina, cik nozīmīgas ir attiecīgās strukturālās reformas; atzinīgi vērtē īstenotos centienus un aicina Grieķiju turpināt pilnībā izmantot atbalsta iespējas saskaņā ar SRAP, lai radītu stabilu uzņēmējdarbības vidi lietderīgai un efektīvai ESI fondu izmantošanai un to sociālekonomiskās ietekmes palielināšanai;

15.  atzīst, ka, atbalstot valsts ieguldījumus un elastīgi pielietojot ES investīcijas, izmantojot līdzekļu pārplānošanu vai palielinot līdzfinansējuma likmes, reģionālā politika mazināja finanšu krīzes un ilgstošas fiskālās konsolidācijas ietekmi vairākās dalībvalstīs; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu finansējumu nākamajai daudzgadu finanšu shēmai; tomēr atkārtoti norāda, ka kohēzijas politika būtu jāuztver kā galvenais valsts ieguldījumu instruments un kā katalizators papildu publiskā un privātā finansējuma piesaistīšanai un ka līdzīgi pasākumi, kuru rezultātā tiek samazinātas valsts līdzfinansējuma kvotas, kas Grieķijai vai citai dalībvalstij vajadzīgas, lai saņemtu finansējumu darbības programmām, kuras tiek finansētas no struktūrfondiem, būtu jāparedz tikai izņēmuma kārtā un pirms to pieņemšanas un īstenošanas jāizskata no to efektivitātes viedokļa un pienācīgi jāpamato;

16.  norāda, ka daži reģioni saskaras ar grūtībām projektu līdzfinansēšanā ESI fondu satvarā; tādēļ aicina Komisiju steidzamības kārtā saistībā ar Eiropas pusgadu un Stabilitātes un izaugsmes paktu apsvērt tādu reģionālo ieguldījumu, ko līdzfinansē, izmantojot ESI fondus, jo īpaši — mazāk attīstītajos reģionos, ietekmi uz valsts budžeta deficīta aprēķiniem;

17.  atgādina Grieķijas iestādēm, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgu saziņu un to ieguldījumu pamanāmību, kuri tiek finansēti no ESI fondiem;

18.  atzinīgi vērtē sākotnējo izvērtējumu, ka paredzams, ka 2007.–2013. gada plānošanas periods tiks noslēgts, nezaudējot līdzekļus Grieķijai; prasa Komisijai informēt Parlamentu par slēgšanas procesa rezultātiem, kurus paredzēts pabeigt 2018. gada pirmajā pusē, kā arī sniegt atjauninātu informāciju par projektiem, kas jāpabeidz ar valsts līdzekļiem, un projektiem, kas 2018. gada 31. martā vēl nebija pabeigti;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 270, 15.10.2015., 1. lpp.
(3) OV L 129, 19.5.2017., 1. lpp.
(4) Atēnas, 2017. gada maijs.
(5) Komisijas dienestu darba dokuments par 2007.–2013. gada ERAF un Kohēzijas fonda ex post novērtējumu.
(6) Kopējais maksājumu izpildes līmenis un “reste à liquider” (RAL) līmenis 1.b kategorijā (2007.–2013. gada programmas) – Valsts atbildīgo iestāžu iecelšana un starpposma maksājumu izpildes līmenis 2014.–2020. gada ESI fondu darbības programmām (stāvoklis 2018. gada 31. martā).
(7) Kopējais maksājumu izpildes līmenis un “reste à liquider” (RAL) līmenis 1.b kategorijā (2007.–2013. gada programmas) – Valsts atbildīgo iestāžu iecelšana un starpposma maksājumu izpildes līmenis 2014.–2020. gada ESI fondu darbības programmām (stāvoklis 2018. gada 31. martā).


Risinājumi attiecībā uz darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā pēc traumas vai slimības
PDF 195kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par risinājumiem attiecībā uz darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā pēc traumas vai slimības (2017/2277(INI))
P8_TA(2018)0325A8-0208/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīva)(1), piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Hronisko slimību alianses 2017. gada novembra kopīgo paziņojumu “Improving the employment of people with chronic diseases in Europe” (Personu ar hroniskām slimībām nodarbinātības veicināšana Eiropā),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā ES 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2014. gada kopīgo ziņojumu “Psihosociālie riski Eiropā — izplatība un novēršanas stratēģijas”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem(4),

–  ņemot vērā 1944. gada 10. maija Filadelfijas deklarāciju par Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) mērķiem un uzdevumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu par atjauninātu sociālo programmu — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā (COM(2008)0412),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. februāra ziņojumu par Eiropas sociālo partneru pieņemtā Pamatnolīguma par stresu darbā īstenošanu (SEC(2011)0241),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. februāra paziņojumu par darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošanu: Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007. līdz 2012. gadam (COM(2007)0062),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(6),

–  ņemot vērā Direktīvu 2000/78/EK par diskriminācijas novēršanu un Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, piemēram, Tiesas 2013. gada aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-335/11 un C-337/11 (HK Denmark), kuri kopā ievieš aizliegumu darba devējiem īstenot diskrimināciju gadījumos, kad ilgstoša slimība var izraisīt invaliditāti, kā arī pienākumu darba devējiem veikt darba apstākļu saprātīgu pielāgošanu,

–  ņemot vērā 2013. gadā sākto vienoto rīcību garīgās veselības un labklājības jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) kampaņu “Veselīgas darbavietas uzvar stresu”,

–  ņemot vērā neseno izmēģinājuma projektu attiecībā uz gados vecāku darba ņēmēju veselību un drošību, ko īsteno EU-OSHA,

–  ņemot vērā EU-OSHA 2016. gada ziņojumu „Rehabilitācija un atgriešanās darbā: analīzes ziņojums par ES un dalībvalstu politikas virzieniem, stratēģijām un programmām”,

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu par nodarbinātības iespējām cilvēkiem ar hroniskām slimībām,

–  ņemot vērā Eiropas Biznesa konfederācijas (Business Europe) 2012. gada ziņojumu par darba devēju praksi attiecībā uz aktīvām vecumdienām,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0208/2018),

A.  tā kā ar darbu saistītais stress ir aizvien lielāka problēma un otrā visbiežāk minētā ar darbu saistībā veselības problēma Eiropā; tā kā 25 % darba ņēmēju(7) pauž viedokli, ka viņi saskaras ar stresu darbā; tā kā ar darbu saistītais stress var kaitēt indivīda tiesībām uz veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem; tā kā ar darbu saistītais stress veicina darba kavējumus un neapmierinātību ar darbu, nelabvēlīgi ietekmē darba ražīgumu un ik gadu izraisa gandrīz pusi no visiem darbdienu kavējumiem;

B.  tā kā Eiropas darbaspēka novecošana rada jaunas problēmas attiecībā uz darba vidi un pārmaiņas darba organizācijā; tā kā novecošana ir saistīta ar lielāku risku saskarties ar hroniskām garīgās un fiziskās veselības problēmām, tostarp invaliditāti un slimībām, un tādēļ profilakse, reintegrācija un rehabilitācija ir nozīmīgi politikas virzieni, kuru mērķis ir saglabāt darbvietas, kā arī pensiju un sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; tā kā hroniskas slimības neattiecas tikai uz gados vecākiem iedzīvotājiem;

C.  tā kā ilgtermiņa darba kavējumi negatīvi ietekmē garīgo un fizisko veselību, rada augstas sociālās un ekonomiskās izmaksas un var novērst atgriešanos darbā; tā kā veselībai un labjutībai ir galvenā nozīme ilgtspējīgas ekonomikas veidošanā; tā kā ir svarīgi ņemt vērā slimību vai invaliditātes nopietnās finansiālās sekas uz ģimenēm, ja attiecīgās personas nevar atgriezties darbā;

D.  tā kā, lai gan pastāv atšķirības starp invaliditāti, traumu, slimību un ar vecumu saistītu veselības stāvokli, šīs situācijas bieži vien pārklājas un to risināšanai vajadzīga visaptveroša, taču vienlaikus individuāla pieeja;

E.  tā kā novecošana ir viena no lielākajām ES sociālajām problēmām; tā kā tādēļ ir vajadzīga politika, kuras mērķis ir veicināt aktīvas vecumdienas, lai ļautu cilvēkiem ilgāk saglabāt aktivitāti un nodarbinātību līdz pensionēšanās vecumam vai ilgāk, ja viņi to vēlas; tā kā vecākā paaudze un tās pieredze ir neatsverama darba tirgū; tā kā gados vecāki cilvēki, kuri vēlas turpināt strādāt, bieži vien meklē tādu darbu, kas piedāvā elastīgu vai individuālu darba režīmu; tā kā slimībai, invaliditātei un izstumšanai no darba tirgus ir būtiskas finansiālas sekas;

F.  tā kā smēķēšana un pārmērīga alkohola un narkotisko vielu lietošana cita starpā ir būtiskākie veselības riska faktori darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem ES gan saistībā ar traumām, gan dažādām neinfekciozām slimībām(8); tā kā 20–25 % no visiem nelaimes gadījumiem darbā ir iesaistītas personas alkohola reibumā(9) un tā kā tiek lēsts, ka 5–20 % no darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem Eiropā ir nopietnas problēmas saistībā ar alkohola lietošanu(10); atzīst, ka tādu darba ņēmēju reintegrācija kvalitatīvā nodarbībā, kuri cietuši no reibinošo vielu pārmērīgas lietošanas izraisītiem traucējumiem, rada īpašas problēmas darba devējiem;

G.  tā kā personas ar invaliditāti vai hroniskām slimībām vai personas, kas atveseļojas pēc traumas vai slimības, ir neaizsargātā situācijā un tām būtu vajadzīgs individuāli pielāgots atbalsts, atgriežoties darbā vai darba tirgū; tā kā dažas personas ar hroniskām slimībām nevēlas vai nevar atgriezties darbā;

H.  tā kā profesionālās rehabilitācijas un atgriešanās darbā veicināšanas joma varētu piedāvāt vērtīgas brīvprātīgā darba iespējas, piemēram, iesaistot brīvprātīgajā darbā personas pēc pensionēšanās; tā kā brīvprātīgais darbs būtu jāatbalsta jebkurā vecumā;

I.  tā kā darba devēji ir pirmie, kuriem jāveicina veselības un drošības kultūra darbavietā; tā kā brīvprātīga dalība darba aizsardzības un veselības veicināšanas pasākumos, piemēram, darba grupās, arī varētu veicināt izmaiņas minētajā kultūrā;

J.  tā kā darbam ir būtiska nozīme atveseļošanās un rehabilitācijas procesa veicināšanā, ņemot vērā to, ka darbs sniedz svarīgus pozitīvus psiholoģiskos un sociālos ieguvumus darba ņēmējiem; tā kā labai darba aizsardzības praksei ir ārkārtīgi svarīga nozīme tāda produktīva un motivēta darbaspēka nodrošināšanā, kas uzņēmumiem palīdz saglabāt konkurētspēju un būt novatoriskiem, nodrošina darba ņēmēju labjutību un palīdz saglabāt vērtīgas prasmes un darba pieredzi, samazināt kadru mainību un novērst atstumtību, negadījumus un traumas; tā kā tādēļ Komisija tiek aicināta izvērtēt visu izmaksu aprēķinus aktīvas un sociālas integrācijas jomā; tā kā piemērotu un individuāli pielāgotu pieeju pieņemšana attiecībā uz to cilvēku reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā, kuri atveseļojas pēc traumas vai slimības, ir svarīgs faktors papildu darba kavējumu vai slimības prezenteisma novēršanā;

K.  tā kā dažādās dalībvalstīs var atšķirties to cilvēku definīcija, kuriem ir ierobežota darbspēja;

L.  tā kā MVU un mikrouzņēmumiem šajā kontekstā ir īpašas vajadzības, jo to rīcībā ir mazāk resursu, kas vajadzīgi, lai izpildītu ar veselības un nelaimes gadījumu profilaksi saistītos pienākumus, un tāpēc tiem bieži ir vajadzīgs atbalsts darba aizsardzības mērķu sasniegšanā; tā kā, no otras puses, labai darba aizsardzības praksei ir izšķiroša nozīme MVU un mikrouzņēmumos, jo īpaši to darbības ilgtspējas nodrošināšanai; tā kā dažādas ES finansētas programmas piedāvā vērtīgas inovāciju un paraugprakses apmaiņas iespējas ilgtspējīgas darba aizsardzības jomā;

M.  tā kā negatīvi psihosociālie faktori darba vietā ir saistīti ne tikai ar ietekmi uz veselību, bet arī veicina darba kavējumus un zemu apmierinātību ar darbu; tā kā individuāli pielāgoti darba aizsardzības pasākumi var dot iespēju personai ar atšķirīgām darba spējām palikt darbā un sniegt ieguldījumu visu darba ņēmēju labā; tā kā prombūtne no darba dažreiz ir medicīniski nepieciešama, cilvēki, kuri ilgāku laiku nestrādā un kuriem tādēļ ir mazāk iespēju jebkad atgriezties darbā, saskaras ar papildu negatīvām psihosociālajām sekām; tā kā agrīni koordinēta aprūpe, kurā galvenā uzmanība pievērsta darbinieku labjutībai, ir būtiski svarīga, lai uzlabotu cilvēku atgriešanos darbā un nepieļautu negatīvas ilgtermiņa sekas;

N.  tā kā arodslimību datu pieejamība un salīdzināmība ES līmenī bieži vien ir nepietiekama; tā kā saskaņā ar Eurofound datiem aptuveni 28 % eiropiešu ir kāda hroniska fiziskās vai garīgās veselības problēma, slimība vai invaliditāte(11); tā kā tiek lēsts, ka katrai ceturtajai personai darbspējīgā vecumā ir ilgstošas veselības problēmas(12); tā kā invaliditāte un slikta veselība vienlaikus ir gan nabadzības iemesls, gan sekas; tā kā ESAO pētījumā tika secināts, ka personu ar invaliditāti ienākumi ir vidēji par 12 % mazāki nekā pārējai sabiedrības daļai(13); tā kā dažās valstīs šīs darba samaksas atšķirības ir pat 30 %; tā kā 2013. gadā veikta pētījuma rezultāti uzskatāmi parādīja, ka 21,8 % vēža slimnieku 18–57 gadu vecumā kļuva par bezdarbniekiem tūlīt pēc diagnozes noteikšanas, savukārt 91,6 % personu šajā grupā kļuva par bezdarbniekiem 15 mēnešu laikā pēc diagnozes noteikšanas(14); tā kā 2011. gada Eurostat pētījumā(15) tika konstatēts, ka to nodarbināto cilvēku vidū, kuriem ir ierobežotas darba spējas ilgstošas veselības problēmas un/vai grūtību veikt kādu pamatdarbību dēļ, tikai 5,2 % ir pauduši, ka izmanto īpašu darba režīmu; tā kā saskaņā ar to pašu Eurostat pētījumu 24,2 % no tiem, kuri ir bezdarbnieki, ir precizējuši, ka būtu nepieciešams īpašs darba režīms, lai atvieglotu atgriešanos darbā;

O.  tā kā digitalizācija var izraisīt būtiskas pārmaiņas darba organizācijā un var palīdzēt uzlabot to darba ņēmēju iespējas, kuriem, piemēram, ir ierobežotas fiziskās spējas; tā kā vecāka gadagājuma cilvēki, visdrīzāk, saskarsies ar unikālām problēmām šajā sakarā; tā kā viņiem vajadzētu arī gūt labumu no šīm izmaiņām;

P.  tā kā ikviena darba ņēmēja tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un labiem darba apstākļiem pašiem par sevi ir pozitīva vērtība; tā kā visiem cilvēkiem ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds atbilst viņu veselībai un labjutībai, un tiesības strādāt un tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju; tā kā darba ņēmēju veselības stāvokļa un reintegrācijas uzlabošanās palielina sabiedrības vispārējo labklājību un nodrošina ekonomiskus ieguvumus dalībvalstīm, darba ņēmējiem un darba devējiem, tostarp gados vecākiem darba ņēmējiem un personām, kurām ir medicīniskas problēmas, kā arī palīdz saglabāt prasmes, kuras citādi tiktu zaudētas; tā kā darba devēji, darba ņēmēji, ģimenes un kopienas iegūst, ja darbnespēja tiek pārveidota par darbspēju,

Profilakse un agrīna iejaukšanās

1.  uzskata, ka ir būtiski uzlabot slimības atvaļinājuma pārvaldību dalībvalstīs, kā arī darba vietas labāk pielāgot cilvēkiem ar hroniskām slimībām un invaliditāti, novēršot diskrimināciju un labāk īstenojot Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju; atzīst, ka uzlabojumu panākšanai dalībvalstīs ir jānodrošina funkcionējoši tiesību akti un efektīva pārraudzība, lai nodrošinātu, ka darba devēji padara darbavietas iekļaujošākas attiecībā uz tiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un invaliditātes, tostarp, piemēram, pielāgojot uzdevumus un aprīkojumu un sekmējot prasmju pilnveidošanu; mudina dalībvalstis atbalstīt saprātīgus pielāgojumus darbavietās, lai nodrošinātu savlaicīgu atgriešanos darbā;

2.  aicina Komisiju veicināt integrācijas un rehabilitācijas pasākumus un atbalstīt dalībvalstu centienus palielināt izpratni, apzināt labu praksi un veikt tās apmaiņu tādos jautājumos kā darba vietas aprīkojums un pielāgojumi; aicina visas attiecīgās personas, kas ir ieinteresētas sekmēt atgriešanos darbā, veicināt informācijas apmaiņu par iespējamiem ar veselības stāvokli nesaistītiem šķēršļiem, kas kavē atgriešanos darbā, un koordinēt darbības to apzināšanai un risināšanai;

3.  mudina Eurofound sīkāk izpētīt un analizēt nodarbinātības iespējas un nodarbināmības pakāpi cilvēkiem ar hroniskām slimībām; aicina uz pierādījumiem balstītas politikas izmantošanu padarīt par standarta praksi un šo politiku izmantot par pamatu pieejām, kuru mērķis ir veicināt atgriešanos darbā; aicina politikas veidotājus uzņemties vadību, nodrošinot to, ka darba devējiem un darba ņēmējiem ir pieejama informācija un medicīniskā aprūpe un ka šī paraugprakse tiek sekmēta Eiropas līmenī;

4.  uzskata, ka nākamajā ES stratēģiskajā satvarā par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam pēc 2020. gada būtu jāturpina par prioritāti uzskatīt ES līdzekļu ieguldījumus, kuru mērķis ir pagarināt un sekmēt veselīgāku dzīvi un darba mūžu, ieviest individuāli pielāgotu darba režīmu un sekmēt pieņemšanu darbā un labi pielāgotu atgriešanos darbā, ja persona to vēlas un ja to ļauj veselības stāvoklis; uzskata, ka šīs stratēģijas neatņemama daļa ir ieguldījumi primārās un sekundārās profilakses mehānismos, piemēram, nodrošinot e-veselības tehnoloģijas; aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti noteikt risku un slimību novēršanu darbavietā;

5.  mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīties nākamajā 2020.–2022. gada ES mēroga kampaņā par darba izraisītu balsta un kustību aparāta slimību novēršanu, rast novatoriskus neleģislatīvus risinājumus un apmainīties ar informāciju un labu praksi ar sociālajiem partneriem; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties EU-OSHA sniegtās informācijas izplatīšanā; atkārtoti aicina Komisiju nekavējoties iesniegt tiesību akta priekšlikumu attiecībā uz balsta un kustību aparāta slimībām; aicina dalībvalstis veikt pētījumus, sniedzot sadalījumu pēc dzimuma, vecuma un ekonomiskās aktivitātes, par balsta un kustību aparāta slimību izplatību, lai novērstu un apkarotu šādu traucējumu parādīšanos un izstrādātu visaptverošu ES stratēģiju hronisko slimību profilakses un agrīnās iejaukšanās jomā;

6.  aicina dalībvalstis un darba devējus aktīvi rīkoties, lai EU-OSHA sniegto informāciju integrētu politikā un programmās, kas saistītas ar darba vietu; atzinīgi vērtē EU-OSHA tīmekļa vietnē nesen izveidoto sadaļu, kas veltīta ar darbu saistītām slimībām, rehabilitācijai un atgriešanās darbā jautājumiem, ar mērķi sniegt informāciju par profilakses politiku un praksi;

7.  uzskata, ka sistēmiska psihosociālo risku novēršana ir svarīga mūsdienīgu darbavietu iezīme; ar bažām norāda uz to, ka pēdējos gados ir palielinājies ar garīgās veselības un psihosociālām problēmām saistīto apzināto gadījumu skaits un ka stress darbā ir aizvien lielāka problēma darbiniekiem un darba devējiem; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus sniegt atbalstu uzņēmumiem, īstenojot saskaņotu darbavietas politiku un programmas, lai veicinātu minēto problēmu profilaksi, novērstu ar garīgo veselību saistītos stereotipus un sniegtu atbalstu personām, kurām problēmas rada pašreizējie apstākļi, nodrošinot tām piekļuvi psiholoģiskam atbalstam; lai turpmāk motivētu darba devējus rīkoties, uzsver psihosociālo risku profilakses un veselības veicināšanas ieguvumus, tostarp pierādīto ieguldījumu atdevi; norāda, ka dažādās dalībvalstīs atšķiras tiesību akti un psihosociālo risku un garīgās veselības problēmu, piemēram, hroniska stresa un izdegšanas sindroma, atzīšana;

8.  uzsver, ka ir būtiski atjaunināt un nodrošināt vienotus veselības rādītājus un definīcijas ar darbu saistītajām slimībām, ieskaitot stresu darbā, un apkopot ES mēroga statistikas datus, lai noteiktu mērķus arodslimību skaita mazināšanai;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot programmu psihosociālo risku, tostarp stresa, depresijas un izdegšanas sindroma, skarto darba ņēmēju sistemātiskai uzraudzībai, pārvaldībai un atbalstam, lai cita starpā izstrādātu efektīvus ieteikumus un pamatnostādnes šo risku apkarošanai; uzsver, ka hronisks stress darbā ir atzīts par ievērojamu traucēkli darba ražīgumam un dzīves kvalitātei; norāda, ka psihosociālie riski un ar darbu saistītais stress bieži vien ir strukturāla problēma, kas saistīta ar darba organizāciju, un ka šos riskus ir iespējams novērst un pārvaldīt; uzsver, ka ir jāveic pētījumi, jāuzlabo profilakse un jāapmainās ar labāko praksi un instrumentiem skarto personu reintegrācijai darba tirgū;

10.  aicina izbeigt garīgās veselības problēmu un mācīšanās traucējumu stigmatizāciju; atbalsta iniciatīvas, ar ko veicina izpratni un rosina pārmaiņas šajā jomā, uzņēmumu līmenī izstrādājot psihosociālo risku novēršanas politikas virzienus un darbības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē sociālo partneru darbības dalībvalstīs, kas sekmē pozitīvas pārmaiņas; atgādina, ka ir svarīgi pienācīgi apmācīt darba aizsardzības pakalpojumu sniedzējus un darba inspektorus psihosociālo risku pārvaldības metožu izmantošanā; aicina īstenot ciešāku to ES iniciatīvu sadarbību un atjaunināšanu, kuru mērķis ir mazināt psihosociālos riskus darbā, un izvirzīt šo jautājumu par prioritāti nākamajā ES stratēģiskajā satvarā darba aizsardzības jomā;

11.  atzīst, ka tādu darba ņēmēju reintegrācija, kuriem ir bijušas problēmas ar atkarību izraisošu vielu pārmērīgu lietošanu, rada īpašus sarežģījumus darba devējiem; šajā sakarībā kā piemēru min “Alna” modeli, ko izmanto sociālie partneri Zviedrijā(16), lai sniegtu atbalstu darbavietām, veicot aktīvus un agrīnus intervences pasākumus un sniedzot atbalstu tādu darbinieku rehabilitācijas procesā, kuriem ir bijušas problēmas ar atkarību izraisošu vielu pārmērīgu lietošanu;

12.  atzinīgi vērtē kampaņu „Drošas un veselībai nekaitīgas darbvietas uzvar stresu”; uzsver, ka iniciatīvās ar darbu saistītā stresa novēršanai ir jāiekļauj dzimuma dimensija, ņemot vērā specifiskos darba apstākļus, kādos strādā sievietes;

13.  uzsver, ka ir būtiski vairāk ieguldīt risku novēršanas politikā un atbalstīt profilakses kultūru; atzīmē, ka profilakses dienestu darba kvalitāte ir ārkārtīgi svarīga uzņēmumu atbalstīšanā; aicina dalībvalstis īstenot efektīvu politiku attiecībā uz veselīgu uzturu, alkohola un tabakas patēriņu un gaisa kvalitāti, kā arī veicināt šādas politikas īstenošanu darbavietā; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt integrētus veselības aizsardzības pakalpojumus, kas ietver sociālos, psiholoģiskā atbalsta, ar nodarbinātību saistītus un arodmedicīnas pakalpojumus; mudina dalībvalstis nodrošināt darba ņēmēju pienācīgu piekļuvi veselības aprūpei, lai savlaicīgi konstatētu fiziskas un garīgas saslimšanas sākumu un veicinātu reintegrācijas procesu; atgādina, ka savlaicīgi ieguldījumi un profilaktiska rīcība var samazināt ilgtermiņa psihosociālo ietekmi uz cilvēkiem, kā arī vispārējās ilgtermiņa izmaksas sabiedrībai;

14.  prasa nodrošināt, lai reintegrācijas politika:

   būtu saskaņota ar dzīves cikla pieeju izglītības, mūžizglītības, sociālajai un nodarbinātības politikai;
   būtu pielāgota, mērķtiecīga un orientēta uz vajadzībām, neizvirzot iesaistītajām personām prasības, kuras, visticamāk, nevar tikt izpildītas veselības stāvokļa dēļ,
   būtu orientēta uz līdzdalību un balstīta uz integrētu pieeju, kā arī
   ņemtu vērā vajadzīgos priekšnoteikumus, lai sekmētu līdzdalību, neradot nosacījumus, kuri apdraud ienākumu minimumu;

15.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina mērķtiecīgi papildu pabalsti personām ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, kas sedz papildu izmaksas cita starpā saistībā ar individuālo atbalstu un palīdzību, īpašu iespēju un medicīniskās un sociālās aprūpes izmantošanu, un cita starpā jānosaka pieejams zāļu cenu līmenis nelabvēlīgākā situācijā esošajām sociālajām grupām; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu invaliditātes un vecuma pensijas līmeni;

Atgriešanās darbā

16.  atzīst, ka darbs ir svarīgs personu pozitīvas psihosociālās labjutības avots un ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija darba dzīvē, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā un nodrošina arī citus preventīvus psihosociālus ieguvumus; uzsver, ka to personu integrācijai, kas atgriežas darbā pēc fiziskas vai garīgas traumas vai slimības, ir vairāku veidu pozitīva ietekme — tā sekmē attiecīgo personu labjutību, mazina valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu un atsevišķu uzņēmumu izmaksas, nodrošina plašāku atbalstu ekonomikai, piemēram, padarot pensiju un sociālā nodrošinājuma sistēmas ilgtspējīgākas nākamajām paaudzēm; norāda uz grūtībām, ar kurām darba ņēmēji saskaras saistībā ar kompensācijas sistēmām un kuras var radīt nevajadzīgu kavēšanos saistībā ar ārstēšanas saņemšanu, kā arī dažos gadījumos var veicināt atsvešināšanos; stingri aicina piemērot uz klientu vērstu pieeju visās administratīvajās procedūrās, kas saistītas ar darba ņēmēju reintegrāciju; aicina dalībvalstis rīkoties, sadarbojoties ar Komisiju un attiecīgām ES aģentūrām, lai novērstu negatīvo ietekmi, ko rada ilgtermiņa darba kavējumi, piemēram, izolāciju, psihosociālas problēmas, sociālekonomiskās sekas un zemāku nodarbināmību;

17.  uzskata, ka gan dalībvalstīm, gan darba devējiem būtu jāīsteno pozitīva un uz nodarbinātību orientēta pieeja darba ņēmējiem ar invaliditāti, gados vecākiem darba ņēmējiem un tiem, kurus skārusi garīga vai fiziska slimība vai trauma, tostarp cilvēkiem, kuriem diagnosticēta neārstējama slimība, koncentrējoties uz indivīda atlikušo spēju un gatavības strādāt agrīnu novērtējumu un agrīnā posmā organizējot psiholoģiskas, sociālas un nodarbinātības konsultācijas, ņemot vērā personas nodarbošanos un sociālekonomisko situāciju, kā arī uzņēmuma situāciju; mudina dalībvalstis uzlabot to sociālā nodrošinājuma sistēmu noteikumus, ar kuriem sekmē atgriešanos darbā, ja darba ņēmējs to vēlas un ja to ļauj veselības stāvoklis;

18.  norāda uz pozitīvo ietekmi, ko ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrēšanā darba tirgū ir radījuši darbā iekārtošanas sociālie uzņēmumi (WISE); aicina dalībvalstis nodrošināt šādiem uzņēmumiem nepieciešamo atzīšanu un tehnisko atbalstu;

19.  šajā sakarībā mudina atsaukties uz ANO Konvenciju par UNCRDP un tās fakultatīvo protokolu (A/RES/61/106) un visos attiecīgajos pasākumos un politikas virzienos izmantot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Starptautisko klasifikāciju par funkcionalitāti, invaliditāti un veselību (ICF); piekrīt viedoklim, ka invaliditāte ir veselības pieredze, ar ko saskaras sociāli ekonomiskajā kontekstā;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un sniegt pamatnostādnes par paraugpraksi un konsultācijas, atbalstu un padomus darba devējiem par to, kā izstrādāt un īstenot reintegrācijas plānus, vienlaikus nodrošinot pastāvīgu sociālo partneru dialogu un to, ka darbinieki ir informēti par savām tiesībām, jau uzsākot atgriešanās darbā procesu; mudina apmainīties ar labu praksi starp dalībvalstīm, profesionālām kopienām, sociālajiem partneriem, NVO un politikas veidotājiem par to darba ņēmēju reintegrāciju, kuri atveseļojas pēc slimības vai traumas;

21.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem sniegt ārēju atbalstu, lai nodrošinātu konsultācijas un tehnisku atbalstu MVU un mikrouzņēmumiem, kuriem ir neliela pieredze profesionālās rehabilitācijas un atgriešanās darbā pasākumu veikšanā; atzīst, ka ir būtiski ņemt vērā ne tikai MVU un mikrouzņēmumu, bet arī konkrētu publisko pakalpojumu nozaru situāciju un specifiskās vajadzības, kā arī grūtības panākt atbilstību saistībā ar pasākumu īstenošanu uzņēmumu līmenī; uzsver, ka informētības uzlabošanai, labas prakses apmaiņai, konsultācijām un tiešsaistes platformām ir ārkārtīgi būtiska nozīme, palīdzot MVU un mikrouzņēmumiem šajā procesā; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt izstrādāt praktiskus instrumentus un pamatnostādnes, kas var palīdzēt sniegt atbalstu MVU un mikrouzņēmumiem, kuriem ir neliela pieredze profesionālās rehabilitācijas un atgriešanās darbā pasākumu veikšanā; atzīst, ka ir svarīgi ieguldīt vadošo darbinieku apmācībā;

22.  norāda, ka radošāku pieeju izmantošana no darba tirgus atstumto personu reintegrācijai darba tirgū var nesaņemt finansējumu, ko drīzāk mēdz piešķirt šaurākai pieejai, kuras pamatā ir viegli izmērāmi rezultāti; tādēļ aicina Komisiju uzlabot finansējumu augšupējām pieejām saskaņā ar struktūrfondiem, jo īpaši ESF;

23.  pieņem zināšanai panākumus, kas gūti, reintegrācijas programmās īstenojot atsevišķu lietu izskatīšanas pieeju, un uzsver, ka ir jānodrošina individuāli izstrādāts un integrēts atbalsts, ko sniedz sociālie darbinieki vai īpaši izraudzīti konsultanti; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai uzņēmumi tādas darba ņēmēju prombūtnes laikā, ko izraisījusi slimība vai trauma, saglabātu ciešus kontaktus ar darba ņēmējiem vai viņu pārstāvjiem;

24.  uzskata, ka atgriešanās darbā un reintegrācijas politika būtu jāiekļauj plašākā holistiskā pieejā, lai veicinātu veselīgu darba dzīvi, nodrošinot fiziski un garīgi drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi visā cilvēka darba dzīves laikā un visu darba ņēmēju aktīvu un veselīgu novecošanu; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt saziņu, speciālistu (darba palīgu) atbalstu profesionālās rehabilitācijas pārvaldībā un integrētu pieeju, iesaistot visas ieinteresētās personas darba ņēmēju sekmīgā fiziskajā un profesionālajā rehabilitācijā; uzskata, ka sistēmās, kas veicina atgriešanos darbā, uzmanības centrā jābūt darba vietai; atzinīgi vērtē Austrijas “fit2work(17) programmas nebirokrātiskās un praktiskās pieejas panākumus, jo tajā galvenā uzmanība pievērsta vienkāršai saziņai, kas pieejama visiem darba ņēmējiem (piemēram, vienkāršotas valodas lietojums);

25.  uzsver, ka ir svarīgi saglabāt to cilvēku nodarbinātību, kuriem ir ierobežota darbspēja, tostarp nodrošinot, ka MVU un mikrouzņēmumiem ir vajadzīgie resursi šā mērķa efektīvai īstenošanai; stingri atbalsta tādu darba ņēmēju reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā, kuri atveseļojas pēc slimības vai traumas, ja viņi to vēlas un ja to ļauj viņu veselības stāvoklis, izmantojot pārkvalificēšanas un kvalifikācijas celšanas pasākumus integrācijai atvērtā darba tirgū; uzsver, ka ir svarīgi politikas pasākumus vērst uz personu spēju strādāt un parādīt darba devējiem ieguvumus no darba ņēmēja pieredzes un zināšanām, kas var tikt zaudētas, darba ņēmējam dodoties ilgstošā slimības atvaļinājumā; tomēr atzīst, ka ļoti svarīgi ir tas, lai personām, kuras nevar atgriezties darbā, būtu uzticams drošības tīkls, ko nodrošina valsts sociālā nodrošinājuma sistēma;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest aktīvu darba tirgus politiku un politikas stimulus darba devējiem, lai atbalstītu personu ar invaliditāti un hroniskām slimībām nodarbinātību, tostarp veicot piemērotus pielāgojumus un likvidējot šķēršļus darba vietā, lai atvieglotu viņu reintegrāciju; atgādina, ka ir ļoti svarīgi informēt uzņēmumus un iesaistītās personas par pieejamajiem stimuliem un tiesībām;

27.  šajā sakarībā atzīst, ka elastīgam, individuāli pielāgotam un adaptīvam darba režīmam, piemēram, tāldarbam, elastīgam darba laikam, pielāgotam aprīkojumam un saīsinātam darba laikam vai samazinātai darba slodzei, ir svarīga loma, atgriežoties darbā; uzsver, ka ir svarīgi veicināt agrīnu un/vai pakāpenisku atgriešanos darbā (ja to ļauj veselības stāvoklis), ko varētu papildināt ar daļējiem slimības pabalstiem, lai nodrošinātu, ka attiecīgās personas, atgriežoties darbā, necieš no ienākumu zuduma, un vienlaikus saglabāt finanšu stimulus uzņēmumiem; uzsver, ka šādam darba režīmam, kas ietver ģeogrāfisku, laika plānošanas un funkcionālo elastību, ir jābūt īstenojamam gan no darba ņēmēju, gan darba devēju puses, sekmējot darba pārvaldības organizēšanu un ņemot vērā ražošanas ciklu atšķirības;

28.  atzinīgi vērtē dalībvalstu programmas un iniciatīvas, kuras ir palīdzējušas veicināt personu ar hroniskām slimībām reintegrāciju kvalitatīvā nodarbinātībā, piemēram, Vācijas programmu “Job4000”(18), kurā izmantota integrēta pieeja, lai uzlabotu tādu personu stabilu profesionālo integrāciju, kurām ir smaga invaliditāte un īpašas grūtības atrast darbu, vai reintegrācijas aģentūru izveidi, lai palīdzētu personām ar hroniskām slimībām atrast darbu, kas pielāgots viņu situācijai un spējām(19);

29.  ņem vērā nozīmīgos psiholoģiskos ieguvumus un uzlabotu darba ražīgumu, ko nodrošina augsts neatkarības līmenis darbavietā; uzskata, ka neatkarības līmenis darbavietā var būt ļoti svarīgs, lai atvieglotu reintegrācijas procesu darba ņēmējiem pēc slimības vai traumas, jo šo personu veselības stāvoklis un vajadzības ir ļoti atšķirīgas;

30.  atzīst atgriešanās darbā vērtību aprūpes procesā, jo daudzām personām darbs nodrošina finansiālu neatkarību un paildzina mūžu, kā arī reizēm var būt izšķirošs faktors atveseļošanās procesā;

31.  aicina dalībvalstis nepārtraukt sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksu, līdzko personas ar hroniskām slimībām atrod darbu, tādējādi palīdzot viņām izvairīties no tā dēvētā pabalstu slazda;

Attieksmes maiņa pret darba ņēmēju reintegrāciju

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem nodrošināt, lai ar to paziņojumiem, pamatnostādnēm un politikas virzieniem tiktu sekmēts tas, ka darba devēji uztver reintegrācijas procesu kā iespēju gūt labumu no darba ņēmēju prasmēm, kompetences un pieredzes; uzskata, ka darba devēji un darba ņēmēju pārstāvji ir svarīgi atgriešanās darbā procesa dalībnieki jau no paša sākuma un ir daļa no lēmumu pieņemšanas procesa;

33.  atgādina par Konvencijas par UNCRPD 26. un 27. pantu, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu organizēt, nostiprināt un paplašināt rehabilitācijas pakalpojumus un programmas, jo īpaši veselības aizsardzības, nodarbinātības, izglītības un sociālo pakalpojumu jomā, un veicināt personu ar invaliditāti karjeras virzību darba tirgū, kā arī sniegt palīdzību darba atsākšanā;

34.  uzsver, ka izpratnes veidošana par profesionālās rehabilitācijas un atgriešanās darbā politikas virzieniem un programmām un labāka uzņēmējdarbības kultūra ir ļoti svarīgi veiksmes faktori atgriešanās darbā procesā un negatīvas attieksmes, kā arī stereptipu un diskriminācijas apkarošanā; uzskata, ka profesionālās rehabilitācijas jomā apmācītu tādu speciālistu kā psihologi un konsultanti grupas varētu efektīvi izmantot vairāki uzņēmumi, tādējādi ļaujot arī mazākiem uzņēmumiem gūt labumu no šo speciālistu īpašajām zināšanām; uzskata, ka šajā procesā atbalstu un papildu ieguldījumu varētu sniegt NVO un brīvprātīgie;

35.  pauž atzinību uzņēmumiem, kuri īsteno iniciatīvas, lai sniegtu atbalstu cilvēkiem ar veselības problēmām, invaliditāti vai izmainītu darbspēju, īstenojot, piemēram, visaptverošas preventīvas programmas, pienākumu pielāgošanu, apmācību un pārkvalifikāciju vai citu darbinieku sagatavošanu to darba ņēmēju, kuri atgriežas darbā, izmainītajām spējām, tādējādi atvieglojot viņu reintegrāciju; stingri mudina vairāk uzņēmumu iesaistīties šādu centienu īstenošanā un nākt klajā ar šādām iniciatīvām; uzskata, ka ir svarīgi, lai pasākumi, ar ko sekmē darba ņēmēju reintegrāciju uzņēmumos, būtu daļa no uzņēmumu kultūras;

36.  aicina veidot labāku izpratni par problēmām un diskrimināciju, kuras dēļ cilvēkiem ar veselības problēmām vai invaliditāti ir mazāk iespēju, jo īpaši par tādām problēmām kā sapratnes trūkums, aizspriedumi, uzskati par zemu produktivitāti un sociālie aizspriedumi;

37.  uzskata, ka izglītībai un pārmaiņām uzņēmumu kultūrā, kā arī tādām ES mēroga kampaņām kā “Vision Zero”, ir būtiska nozīme sabiedrības uzskatu mainīšanā; aicina palielināt informētību par demogrāfiskajām problēmām, ar kurām saskaras Eiropas darba tirgi; uzskata par nepieņemamu to, ka vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien saskaras ar diskrimināciju vecuma dēļ; uzsver, ka ir svarīgi īstenot kampaņas pret diskrimināciju, kuras pamatā ir darba ņēmēju vecums, veicinot profilakses un darba aizsardzības pasākumus; aicina dalībvalstis un Savienību ņemt vērā secinājumus, kas izdarīti, īstenojot Parlamenta izmēģinājuma projektu attiecībā uz vecāku darba ņēmēju veselību un drošību;

38.  uzskata, ka dalībvalstu politikas satvaram ir izšķirīga nozīme tādas vides veidošanā, kas sekmē vecuma struktūras pārvaldību un aktīvu un veselīgu novecošanu; uzskata, ka to varētu sekmēt ar ES līmeņa pasākumiem, piemēram, politikas virzieniem, pamatnostādnēm, zināšanu apmaiņu un dažādu finanšu instrumentu, piemēram, ESF un ESI fondu, izmantošanu; aicina dalībvalstis veicināt gados vecākiem darba ņēmējiem paredzētus rehabilitācijas un reintegrācijas pasākumus, ja tas iespējams un ja attiecīgās personas to vēlas, piemēram, ņemot vērā rezultātus, kas gūti, īstenojot ES izmēģinājuma projektu attiecībā uz gados vecāku darba ņēmēju veselību un drošību;

39.  atzīst, ka personām, kurām diagnosticēta neārstējama slimība, joprojām ir pamattiesības uz darbu; atzīst arī, ka šīs personas saskaras ar īpašām problēmām, kas saistītas ar viņu nodarbinātības situāciju un kas atšķiras no problēmām, ar kurām saskaras citas pacientu grupas, jo šīm personām bieži vien ir maz laika, lai pielāgotos savai mainīgajai situācijai un lai tiktu veikti darba vietas pielāgojumi; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā “Dying to Work” kampaņu, kuras mērķis ir palielināt izpratni par šo konkrēto problēmu kopumu; mudina darba devējus uzturēt pēc iespējas intensīvu dialogu ar darbiniekiem, kuriem diagnosticēta neārstējama slimība, lai nodrošinātu, ka var veikt visus nepieciešamos un iespējamos pielāgojumus, kas vajadzīgi, lai šādi darbinieki varētu turpināt strādāt, ja viņi to vēlas; uzskata, ka daudziem pacientiem iespēja turpināt strādāt ir ļoti svarīga personisku, psiholoģisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī ārkārtīgi nozīmīgs aspekts cieņas un dzīves kvalitātes saglabāšanā; aicina dalībvalstis atbalstīt darba vietu saprātīgu pielāgošanu, lai ņemtu vērā to īpašo problēmu kopumu, kas ir raksturīgas šai cilvēku grupai; aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu datu trūkumu attiecībā uz vēža slimnieku nodarbinātības statusu, un atbalstīt labāku un salīdzināmu dalībvalstu datu apkopošanu, lai uzlabotu šādām personām sniegtos atbalsta pakalpojumus;

40.  šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi pilnveidot un atjaunot darba ņēmēju prasmes atbilstīgi uzņēmuma un tirgus vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot digitālajām prasmēm un nodrošinot darba ņēmējiem nepieciešamo apmācību un piekļuvi mūžizglītībai; uzsver, ka darba tirgū pieaug digitalizācija; norāda, ka digitālo prasmju uzlabošana var būt gatavošanās atgriezties darba dzīvē neatņemama daļa, it īpaši attiecībā uz gados vecākiem iedzīvotājiem;

41.  norāda, ka gan oficiālajiem, gan neoficiālajiem aprūpētājiem ir būtiska nozīme profesionālajā rehabilitācijā; atzīst, ka 80 % no Eiropā sniegtās aprūpes nodrošina neapmaksāti aprūpētāji(20) un ka aprūpes pienākumi ievērojami samazina šīs cilvēku grupas ilgtermiņa nodarbinātības izredzes; turklāt, ņemot vērā to, ka lielākā daļa aprūpētāju ir sievietes, atzīst, ka jautājumam par aprūpētāju nodarbinātības situāciju ir izteikta dzimumu dimensija; aicina Savienību, dalībvalstis un darba devējus īpašu uzmanību pievērst aprūpētāju nodarbinātības situācijai;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 204, 13.6.2018., 179. lpp.
(2) OV C 366, 27.10.2017., 117. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0474.
(4) OV C 101, 16.3.2018., 138. lpp.
(5) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(7) https://osha.europa.eu/lv/tools-and-publications/publications/reports/psychosocial-risks-eu-prevalence-strategies-prevention/view
(8) Institute for Health Metrics and Evaluation, GBD Compare Data Visualization, 2016, http://vizhub.healthdata.org/gbd-compare
(9) Eiropas foruma “Alkohols un veselība” zinātniskās grupas zinātniskais atzinums “Alcohol, Work and Productivity” (Alkohols, darbs un darba ražīgums), 2011, https://ec.europa.eu/health//sites/health/files/alcohol/docs/science_02_en.pdf
(10) EurofoundUse of alcohol and drugs at the workplace” (Alkohola un narkotisko vielu lietošana darba vietā), https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_files/docs/ewco/tn1111013s/tn1111013s.pdf
(11) Eurofound Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums 2001.–2012. gadā, https://www.eurofound.europa.eu/lv/surveys/european-quality-of-life-surveys/european-quality-of-life-survey-2012
(12) 7. lpp. ziņojumā “Health of people of working age” (Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju veselības stāvoklis), https://ec.europa.eu/health//sites/health/files/social_determinants/docs/final_sum_ecorys_web.pdf
(13) 7. lpp., galvenie konstatējumi, https://www.oecd.org/els/emp/42699911.pdf
(14) 5. lpp. https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/policies/docs/2017_chronic_framingdoc_en.pdf
(15) Eurostat, 2011, LFS ad hoc module (Darbaspēka apsekojuma īpašais modulis), https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/policies/docs/2017_chronic_framingdoc_en.pdf
(16) http://www.alna.se/in-english
(17)EU-OSHA Case Study on Austria — Fit2Work programme”, https://osha.europa.eu/en/tools-and-publications/publications/austria-fit2work/view
(18) Avots: Projekta “Pathways” 5.2. mērķis, “Scoping Paper on the Available Evidence on the Effectiveness of Existing Integration and Re-Integration into Work Strategies for Persons with Chronic Conditions” (Darbības jomas dokuments par pieejamajiem pierādījumiem attiecībā uz pašreizējo stratēģiju personu ar hroniskām slimībām integrācijai un reintegrācijai darbā efektivitāti).
(19) Avots: EU-OSHA pētījums “Return to work coaching services for people with a chronic disease by certified "experts by experience” (Personām ar hroniskām slimībām paredzēti konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz sertificēti un pieredzējuši speciālisti, lai veicinātu minēto personu atgriešanos darbā), Nīderlande
(20) http://www.ecpc.org/WhitePaperOnCancerCarers.pdf


ES un trešo valstu attiecības finanšu pakalpojumu reglamentēšanas un uzraudzības jomā
PDF 156kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par ES un trešo valstu attiecībām finanšu pakalpojumu reglamentēšanas un uzraudzības jomā (2017/2253(INI))
P8_TA(2018)0326A8-0263/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 25. februāra ziņojumu, ko sniegusi augsta līmeņa grupa ES finanšu uzraudzības jautājumos Jacques de Larosière vadībā,

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas pārskatīšanu(1),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 15. maija darba dokumentu “Finanšu regulējuma darba kārtības ekonomiska pārskatīšana” (SWD(2014)0158),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. augusta ziņojumu par Eiropas Uzraudzības iestāžu (EUI) un Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) darbību (COM(2014)0509),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 23. novembra paziņojumu “Aicinājums sniegt pierādījumus — ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā” (COM(2016)0855),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi(3),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 27. februāra darba dokumentu “ES lēmumi par līdzvērtību finanšu pakalpojumu politikā: novērtējums” (SWD(2017)0102),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0263/2018),

A.  tā kā kopš finanšu krīzes iestāšanās ir pieņemti vairāk nekā 40 jauni ES tiesību akti finanšu jomā un 15 no šiem tiesību aktiem ir tā dēvētie noteikumi par trešām valstīm, kuri dod Komisijai rīcības brīvību ES vārdā vienpusēji lemt par to, vai regulējuma noteikumus ārvalstu jurisdikcijās var uzskatīt par līdzvērtīgiem;

B.  tā kā līdzvērtība un atļauju piešķiršanas tiesības ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni, ar ko regulatoriem, uzraudzītājiem, finanšu iestādēm un tirgus dalībniekiem ir nodrošinātas atšķirīgas tiesības un pienākumi; tā kā lēmumi par līdzvērtību nenozīmē, ka finanšu iestādes, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, ir saņēmušas tiesības piešķirt atļaujas, jo šis jēdziens ir nesaraujami saistīts ar iekšējo tirgu un tā kopīgo regulatīvo, uzraudzības, izpildes un tiesu sistēmas satvaru;

C.  tā kā nevienā tirdzniecības nolīgumā, kuru ES ir noslēgusi, nekad nav bijis noteikumu par finanšu pakalpojumu savstarpēju pieejamību pārrobežu mērogā;

D.  tā kā lēmumiem par līdzvērtību nav vienotas sistēmas pamata; tā kā katrā tiesību aktā ir noteikts tieši konkrētā akta politiskajiem mērķiem atbilstošs līdzvērtības režīms; tā kā pašreizējie līdzvērtības noteikumi piedāvā dažādas pieejas, kas nodrošina dažādas iespējamas priekšrocības atkarībā no finanšu pakalpojuma sniedzēja un tirgus, kurā tas darbojas;

E.  tā kā līdzvērtība cita starpā ir instruments, ar ko veicināt starptautisku regulējuma konverģenci, kā rezultātā konkurence ES iekšējā tirgū vienlīdzīgos konkurences apstākļos varētu kļūt sīvāka, un vienlaikus arī nepieļaut regulējuma arbitrāžu, aizsargāt patērētājus un investorus, saglabāt ES finanšu stabilitāti un nepieļaut vienotā tirgus fragmentāciju; tā kā līdzvērtība ir arī instruments, ar ko regulējuma un uzraudzības ziņā nodrošināt taisnīgu un vienādu attieksmi pret ES finanšu iestādēm un trešo valstu finanšu iestādēm;

F.  tā kā lēmumi par līdzvērtību pamatojas uz ES vienoto noteikumu kopumu un tos pieņem, balstoties uz tehnisku novērtējumu; tā kā Parlamentam tie tomēr būtu rūpīgāk jāpārbauda;

G.  tā kā Komisija līdzvērtību raksturo kā svarīgu instrumentu, ar ko efektīvi pārvaldīt tirgus dalībnieku pārrobežu darbību stabilā un drošā prudenciālās uzraudzības vidē, kur trešo valstu jurisdikcijas ievēro un īsteno tikpat augstus prudenciālā regulējuma standartus, kādi ir ES, un stingri nodrošina to izpildi;

H.  tā kā plānotā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES nākotnē var būtiski ietekmēt finanšu pakalpojumu reglamentēšanu un uzraudzību, ņemot vērā to, cik ciešas attiecības šajā jomā pašlaik ir izveidojušās starp dalībvalstīm; tā kā sarunas par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES joprojām turpinās;

I.  tā kā izstāšanās līguma un tostarp arī pārejas perioda pieņemšanas un ratifikācijas gadījumā finanšu iestādēm tiks dots ilgāks laiks, lai tās pielāgotos Brexit; tā kā, ja šāda pārejas perioda nebūs, Komisijai un EUI ir jābūt gatavām aizsargāt finanšu stabilitāti, iekšējā tirgus integritāti un lēmumu pieņemšanas autonomiju Eiropas Savienībā;

J.  tā kā Savienības finanšu stabilitātes vajadzībām ir pilnībā jāizanalizē sasaiste, kas izveidojusies starp trešo valstu tirgiem un ES vienoto tirgu;

K.  tā kā 2016. gada 19. janvāra rezolūcijā par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem Parlaments aicināja Komisiju “ierosināt konsekventu, saskaņotu, pārredzamu un praktisku sistēmu procedūrām un lēmumiem par trešo valstu līdzvērtību, ņemot vērā uz rezultātiem balstītu analīzi un starptautiskos standartus un nolīgumus”,

Attiecības ar trešām valstīm kopš krīzes iestāšanās

1.  atzīmē, ka kopš finanšu krīzes iestāšanās ES savu finanšu regulējumu ir attīstījusi tālāk, veicot vērienīgas reformas un īstenojot starptautiskus standartus; atzinīgi vērtē to, ka sadarbība starp ES un trešām valstīm regulējuma un uzraudzības jomā ir kļuvusi ciešāka; atzīst, ka tas ir palīdzējis panākt, lai finanšu regulējums kopumā būtu konsekventāks, un ir palīdzējis ES kļūt izturīgākai pret globāliem finanšu satricinājumiem;

2.  uzskata, ka ES būtu jāveicina globālas finanšu regulējuma reformas, kas vērstas uz sistēmiska riska samazināšanu un finanšu stabilitātes palielināšanu, un ka ES būtu jāstrādā, tiecoties veidot atvērtu, integrētu, efektīvu un izturīgu finanšu sistēmu, kura atbalsta ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi, darbvietu radīšanu un investīcijas; uzsver, ka ar jebkādu mehānismu, kas veidots starptautiskai sadarbībai regulējuma un uzraudzības jomā, būtu jāaizsargā finanšu stabilitāte Savienībā un jānodrošina, ka tiek ievērots tās noteiktais regulējuma un uzraudzības režīms un standarti un ka šāds režīms un standarti tiek piemēroti;

3.  ar bažām atzīmē, ka kļūst aizvien grūtāk īstenot starptautisko sadarbību, jo valstīm ir dažādas intereses un dabiska vēlme pārnest riskus uz citām jurisdikcijām;

ES procedūras līdzvērtības noteikšanai

4.  atzīmē, ka vairākos ES tiesību aktos ir īpaši noteikumi par sadarbību ar trešām valstīm regulējuma jomā, kas saistīti ar sadarbību uzraudzības jomā un prudenciālajiem pasākumiem;

5.  uzsver, ka lēmumu atzīt līdzvērtību vienpusēji pieņem ES, pamatojoties uz ES standartiem; uzskata, ka dažos īpašos gadījumos starptautisko sadarbību varētu veicināt arī ar sadarbības nolīgumiem starp ES un trešām valstīm;

6.  jo īpaši uzsver, ka ES būtu jāmudina citas jurisdikcijas atļaut ES tirgus dalībniekiem ienākt attiecīgo jurisdikciju finanšu tirgos;

7.  uzsver — ES, izmantojot savas attiecības ar trešām valstīm finanšu pakalpojumu regulējuma un uzraudzības jomā, būtu jāveicina sadarbība ar trešām valstīm nodokļu jomā atbilstoši starptautiskiem un ES standartiem; uzskata, ka lēmumi par līdzvērtību būtu jāpieņem atkarībā no tā, vai trešās valsts noteikumi cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir apmierinoši;

8.  atzīst, ka ES noteiktais līdzvērtības režīms ir neatņemama daļa no vairākiem ES tiesību aktiem finanšu pakalpojumu regulējuma un uzraudzības jomā un spēj piedāvāt vairākas priekšrocības, piemēram, palielināt konkurenci, palielināt kapitāla plūsmas uz ES, piedāvāt ES uzņēmumiem un investoriem vairāk instrumentu un vairāk iespēju investēt, spēcīgāku aizsardzību investoriem un patērētājiem un finanšu stabilitāti;

9.  atkārtoti norāda, ka lielākajā daļā gadījumu ar lēmumiem par līdzvērtību finanšu iestādes, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, nesaņem tiesības sniegt finanšu pakalpojumus visā ES; norāda, ka tie dažos gadījumos var nodrošināt trešo valstu iestādēm ierobežotu pieeju vienotajam tirgum attiecībā uz atsevišķiem produktiem vai pakalpojumiem;

10.  turpretim uzsver, ka tā dēvētā ES pase dod uzņēmumiem tiesības sniegt finanšu pakalpojumus visā EEZ, ja vien uzņēmuma piederības valsts ir izsniegusi tam licenci un īsteno tā uzraudzību, un ka tieši tādēļ šāda pase nav pieejama finanšu iestādēm, kas veic uzņēmējdarbību valstīs, kuras nav pievienojušās EEZ, jo pases pamatā ir atbilstoši ES tiesību aktiem saskaņotu prudenciālo prasību kopums un savstarpēja licenču atzīšana;

11.  uzsver, ka ES līdzvērtības režīma mērķis ir veicināt starptautisku regulējuma konverģenci un pastiprināt sadarbību uzraudzības jomā, pamatojoties uz ES un starptautiskiem standartiem, un nodrošināt vienādu attieksmi pret ES un trešo valstu finanšu iestādēm, vienlaikus saglabājot ES finanšu stabilitāti un aizsargājot investorus un patērētājus;

12.  uzskata, ka pašreizējo ES noteikto līdzvērtības atzīšanas procesu varētu pilnveidot, palielinot tā pārredzamību Eiropas Parlamentam; uzskata, ka pārredzamību uzlabotu strukturēts, horizontāls un praktisks satvars, kā arī vadlīnijas attiecībā uz trešo valstu uzraudzības sistēmu atzīšanu un to, cik detalizēts šādu sistēmu novērtējums ir jāveic;

13.  uzskata, ka lēmumiem par līdzvērtību vajadzētu būt objektīviem un samērīgiem un ar tiem būtu jānodrošina iespējas reaģēt uz risku, vienlaikus saglabājot ES regulējuma augstos standartus; turklāt uzskata, ka lēmumi par līdzvērtību būtu jāpieņem Savienības, tās dalībvalstu un tās iedzīvotāju interesēs, ņemot vērā Savienības vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu finanšu stabilitāti, tirgus integritāti, investoru un patērētāju aizsardzību un iekšējā tirgus darbību;

14.  uzskata, ka līdzvērtības noteikšanas vajadzībām veiktie novērtējumi pēc būtības ir tehniski, taču norāda, ka lēmumiem par līdzvērtību nenoliedzami ir arī politisks raksturs, jo tajos, iespējams, tiek saskaņoti dažādi politikas mērķi; uzstāj, ka Parlamentam un Padomei būtu pienācīgi jāpārbauda, kā finanšu pakalpojumu jomā notiek līdzvērtības atzīšanas process attiecībā uz trešo valsti, un ka lielākas pārredzamības nolūkā šie lēmumi būtu jāpieņem ar deleģētajiem aktiem, vajadzības gadījumā veicināšanas nolūkā izmantojot agrīnu iebildumu neizteikšanas procedūru;

15.  atzīmē, ka Komisijas 2017. gada 21. decembra lēmumam atzīt Šveices akciju tirdzniecības vietu līdzvērtību — kurš pieņemts, īstenojot Finanšu instrumentu tirgu direktīvā / Finanšu instrumentu tirgu regulā (FITD/FITR) paredzēto līdzvērtības noteikšanas procedūru, kurš ir spēkā 12 mēnešus un kuru var pagarināt, ja tiek panākts pietiekams progress kopīga institucionāla satvara izveidē, — nenoliedzami bija arī politisks raksturs;

16.  atzīmē, ka Komisijai ir tiesības atsaukt lēmumus par līdzvērtību, īpaši gadījumos, kad trešās valsts regulējumā parādās būtiskas atšķirības, un uzskata, ka ar Parlamentu būtu atbilstoši jāapspriežas, principā pirms šāds lēmums par atsaukšanu tiek pieņemts; pieprasa ieviest pārredzamas procedūras, kuras jāievēro, pieņemot vai atsaucot lēmumus par līdzvērtību vai apturot šādu lēmumu darbību;

17.  uzskata, ka būtu jāizstrādā saskaņots satvars līdzvērtīga trešās valsts režīma nepārtrauktai uzraudzībai; uzskata, ka būtu jādod Eiropas Uzraudzības iestādēm (EUI) tiesības konsultēt Komisiju un pārbaudīt norises trešo valstu regulējuma un uzraudzības vidē, jo šādas norises finanšu sistēmas savstarpējās sasaistes dēļ var ietekmēt Savienību; pieprasa, lai Parlaments tiktu pastāvīgi informēts par trešajās valstīs notiekošajām regulējuma un uzraudzības pārbaudēm; šajā sakarībā norāda uz tiesību aktu kopumu par Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas pārskatīšanu, kurā paredzēta pastiprināta pārraudzība pēc lēmuma par līdzvērtību pieņemšanas, tostarp attiecībā uz regulējuma jautājumiem, uzraudzību un izpildi, kā arī stāvokli trešās valsts tirgū;

18.  uzskata, ka trešajām valstīm, izmantojot ES nākamo līdzvērtības noteikšanas satvaru, ir pastāvīgi jāinformē EUI par jebkādām norisēm valsts regulējuma vidē un ka lēmumā par līdzvērtību būtu jāprasa laba sadarbība regulatīvajā un uzraudzības jomā un informācijas apmaiņa; uzskata, ka trešām valstīm tieši tāpat būtu jāuztur ciešs dialogs ar ES;

19.  aicina Komisiju pārskatīt un nodrošināt skaidru satvaru pārredzamai, saskaņotai un konsekventai līdzvērtības noteikšanas procedūru piemērošanai, ar kuru tiktu ieviesta labāka procedūra līdzvērtības noteikšanai, pārbaudei, apturēšanai vai atsaukšanai; aicina Komisiju izvērtēt, vai būtu izdevīgi ieviest pieteikšanās procedūru, kas paredzēta trešo valstu līdzvērtības atzīšanai;

20.  prasa, lai attiecīgā EUI pastāvīgi pārraudzītu lēmumus par līdzvērtību un lai šādas pārraudzības rezultāti tiktu publiskoti; vērš uzmanību uz to, ka šāda pārraudzība būtu jāveic, izvērtējot attiecīgos tiesību aktus, izpildes praksi un uzraudzības praksi, kā arī nozīmīgākos tiesību aktu grozījumus un tirgus norises attiecīgajā trešā valstī; turklāt aicina EUI ad hoc kārtībā izvērtēt norises trešās valstīs, atsaucoties uz pamatotiem Parlamenta, Padomes un Komisijas pieprasījumiem;

21.  aicina Komisiju izskatīt pašreizējo līdzvērtības režīmu un izvērtēt, vai tas palīdz panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES un trešo valstu finanšu iestādēm, vienlaikus saglabājot Savienības vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu finanšu stabilitāti, tirgus integritāti, investoru un patērētāju aizsardzību un iekšējā tirgus darbību; uzskata, ka šīs izskatīšanas rezultāti un — attiecīgā gadījumā — uzlabojumu priekšlikumi būtu jāpublisko;

22.  aicina Komisiju katru gadu darīt Eiropas Parlamentam zināmus visus lēmumus par līdzvērtību, tostarp par līdzvērtības atzīšanu, apturēšanu vai atsaukšanu, un sniegt šo lēmumu pamatojumu;

23.  atgādina, ka EUI ir nozīmīga loma trešo valstu uzraudzības un regulatīvo satvaru analīzē un pārraudzībā, un šajā sakarībā pieprasa, lai attiecīgajām EUI būtu nodrošinātas spējas un pilnvaras vākt, apkopot un analizēt datus; liek atcerēties valstu kompetento iestāžu (VKI) lomu atļauju piešķiršanā finanšu iestādēm, kuras vēlas daļu savas portfeļa pārvaldības vai riska pārvaldības uzticēt pakalpojumu sniedzējiem trešās valstīs, kur regulējuma režīms ir līdzvērtīgs ES regulējumam, kā arī uzraudzības konverģences nozīmību; norāda uz patlaban notiekošo EUI pārskatīšanas procesu, jo īpaši priekšlikumiem attiecībā uz to, kā finanšu iestādes deleģē savus pienākumus, piesaista ārpakalpojumu sniedzējus un nodrošina riska pārvešanu; uzskata, ka EUI un VKI būtu cieši jāsadarbojas, lai apmainītos ar paraugpraksi un nodrošinātu sadarbības un pasākumu ar trešām valstīm regulējuma jomā vienotu īstenošanu;

ES devums finanšu regulējuma globālo standartu noteikšanā

24.  vērš uzmanību uz to, cik ES ir svarīgi aktīvi piedalīties globālu standartu noteikšanas procesā, tādējādi tiecoties panākt finanšu regulējuma konsekvenci starptautiskā līmenī, maksimāli palielināt finanšu stabilitāti, mazināt sistēmisko risku, aizsargāt patērētājus un investorus, nepieļaut regulējuma nepilnības starp jurisdikcijām un veidot efektīvu starptautisko finanšu sistēmu;

25.  prasa, lai Savienība un dalībvalstis aktīvi piedalītos to struktūru darbā, kuras nodarbojas ar globālu standartu noteikšanu finanšu pakalpojumu jomā; atgādina par prasībām, kas Komisijai izvirzītas Parlamenta ziņojumā par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā;

26.  tādēļ pieprasa arī atjaunināt kopējo ES un ASV forumu par finanšu tirgu regulējumu, nosakot, ka sanāksmes ir jārīko regulārāk, lai koordinācija notiku biežāk un konsekventāk;

27.  norāda — nedrīkst uzskatīt, ka attiecību uzlabošana ar trešām valstīm finanšu pakalpojumu jomā izslēdz iespēju nostiprināt ES kapitāla tirgus, un otrādi; tāpēc uzsver, ka ir jāpanāk progress, īstenojot kapitāla tirgu savienības ieceri;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0202.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0006.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0069.


Izaugsmes un kohēzijas stimulēšana ES pierobežas reģionos
PDF 170kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par izaugsmes un kohēzijas stimulēšanu ES pierobežas reģionos (2018/2054(INI))
P8_TA(2018)0327A8-0266/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 162., 174.–178. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(2),

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. septembra paziņojumu “Kohēzijas un izaugsmes veicināšana ES pierobežas reģionos” (COM(2017)0534),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 20. septembra darba dokumentu, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos” (SWD(2017)0307),

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par mazāk attīstītajiem ES reģioniem(5),

–   ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par mazāk attīstītajiem ES reģioniem, Eiropas Komisijas septītais ziņojums(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par Eiropas reģioniem piemērotāko finansējumu kombināciju: finanšu instrumentu un dotāciju līdzsvarošana ES kohēzijas politikā(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(10),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 8. februāra atzinumu par trūkstošajiem transporta savienojumiem pierobežas reģionos(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3)(12),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi(13),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība(14),

–  ņemot vērā augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0266/2018),

A.  tā kā ES un tās tuvākajām kaimiņvalstīm Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā (EBTA) ir 40 iekšējās sauszemes robežas un ES iekšējie pierobežas reģioni, un šie reģioni aptver 40 % no Savienības teritorijas, tajos dzīvo 30 % ES iedzīvotāju un tie rada gandrīz vienu trešdaļu no ES IKP;

B.  tā kā pierobežas reģioni, jo īpaši tie, kuros ir mazāks iedzīvotāju blīvums, parasti saskaras ar sliktākiem sociālās un ekonomiskās attīstības apstākļiem un parasti darbojas mazāk ekonomiski efektīvi nekā citi reģioni dalībvalstīs, un to ekonomiskais potenciāls netiek pilnībā izmantots;

C.  tā kā fiziskie un/vai ģeogrāfiskie šķēršļi arī veicina ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas ierobežošanu starp pierobežas reģioniem gan ES, gan ārpus tās, jo īpaši attiecībā uz kalnu reģioniem;

D.  tā kā, neraugoties uz jau īstenotajiem centieniem, šķēršļi, kas galvenokārt ir administratīvi, lingvistiski un juridiski, joprojām pastāv un kavē izaugsmi, ekonomisko un sociālo attīstību un kohēziju starp pierobežas reģioniem un to iekšienē;

E.  tā kā Komisija 2017. gadā aplēsa, ka tikai 20 % no pašreizējo šķēršļu novēršanas pierobežas reģionos varētu tajos radīt IKP pieaugumu par 2 % jeb aptuveni EUR 91 miljardiem, kas nozīmē aptuveni miljonu jaunu darbvietu; tā kā ir plaši atzīts, ka teritoriālā sadarbība, tostarp pārrobežu sadarbība, nodrošina patiesu un redzamu pievienoto vērtību, jo īpaši ES iedzīvotājiem, kas dzīvo pie iekšējām robežām;

F.  tā kā kopējais pārrobežu darba ņēmēju un studentu skaits, kas strādā citā ES valstī, ir aptuveni 2 miljoni, no kuriem 1,3 miljoni ir darba ņēmēji, kas ir 0,6 % no visiem darba ņēmējiem 28 ES dalībvalstīs;

G.  tā kā pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 95 % Eiropas transporta tīklu (TEN-T) un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) finansējuma tiek piešķirts TEN-T galvenajiem koridoriem, savukārt nelieli projekti visaptverošajā tīklā un pasākumi, kas nodrošina savienojumu ar TEN-T tīklu, lai gan ir būtiski konkrētu problēmu risināšanai un pārrobežu savienojumu un ekonomikas attīstībai, bieži vien nav tiesīgi saņemt līdzfinansējumu vai valsts finansējumu;

H.  tā kā Komisija ir arī iecerējusi izklāstīt savu nostāju attiecībā uz iekšējiem jūras pierobežas reģioniem;

I.  tā kā ES ārējo robežu reģioni, tostarp tālākie reģioni, lauku apvidi, apgabali, kurus ietekmē rūpniecības restrukturizācija, un reģioni Savienībā, kuri cieš attāluma, izolētības, atrašanās uz salas vai citu smagu un pastāvīgu dabas vai demogrāfisko ierobežojumu dēļ atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantam, arī būtu pelnījuši Komisijas pieņemtu nostāju,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos”, kas pēc pētniecības un dialoga divu gadu garumā dod vērtīgu ieskatu attiecībā uz problēmām un šķēršļiem, ar ko saskaras ES iekšējie pierobežas reģioni; šajā kontekstā uzsver, cik svarīgi ir izmantot un publiskot labas prakses un veiksmes stāstus, kā tas ir darīts šajā Komisijas paziņojumā, un mudina veikt turpmākus pasākumus ar līdzīgu analīzi attiecībā uz ES ārējo robežu reģioniem;

Pastāvīgo šķēršļu novēršana

2.  norāda, ka piekļuvei sabiedriskajiem pakalpojumiem un to attīstībai ir izšķiroša nozīme 150 miljoniem iedzīvotāju iekšējos pārrobežu reģionos un ka šo piekļuvi bieži kavē daudzi juridiski un administratīvi, tostarp lingvistiski, šķēršļi; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli palielināt savus centienus un pastiprināt sadarbību, lai novērstu šos šķēršļus un veicinātu un ieviestu e-pārvaldi, jo īpaši saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumiem, transportu, svarīgas fiziskās infrastruktūras izveidi, izglītību, kultūru, sportu, komunikācijām, darbaspēka mobilitāti, vidi, kā arī regulējumu, pārrobežu tirdzniecību un uzņēmējdarbības attīstību;

3.  uzsver, ka problēmas un uzdevumi, ar kuriem saskaras pierobežas reģioni, zināmā mērā ir kopīgi, taču arī atšķiras dažādos reģionos vai dalībvalstīs un ir atkarīgi jo īpaši no konkrētā reģiona juridiskajām, administratīvajām, ekonomiskajām un ģeogrāfiskajām iezīmēm, kas padara nepieciešamu individuālu pieeju ikvienam no šiem reģioniem; atzīst kopumā pārrobežu reģionu apvienoto attīstības potenciālu; atbalsta individuāli pielāgotu, integrētu un uz vietu balstītu pieeju, piemēram, sabiedrības virzītu vietējo attīstību (SVVA);

4.  uzsver, ka dalībvalstu atšķirīgie tiesiskie un institucionālie regulējumi var radīt tiesisko nenoteiktību pierobežas reģionos, kā rezultātā palielinās īstenošanas projektiem vajadzīgais laiks un to izmaksas, kā arī tas rada papildu šķēršļus iedzīvotājiem, iestādēm un uzņēmumiem pierobežas reģionos, bieži kavējot labas iniciatīvas; tādēļ uzsver, ka ir vēlama lielāka papildināmība, labāka koordinācija un saziņa, sadarbspēja un gatavība novērst šķēršļus starp dalībvalstīm vai vismaz pierobežas reģiona līmenī;

5.  atzīst pārrobežu darba ņēmēju īpašo situāciju, kurus visvairāk skar pierobežas reģionos esošās problēmas, tostarp it sevišķi diplomu un citu kvalifikāciju, kas iegūtas pēc pārkvalifikācijas, atzīšanas, veselības aprūpes, transporta un piekļuves informācijai par brīvajām darbvietām, sociālā nodrošinājuma un nodokļu sistēmu jomā; šajā sakarībā aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pārvarētu šos šķēršļus un nodrošinātu lielākas pilnvaras, līdzekļus un pietiekamu elastību reģionālajām un vietējām iestādēm pierobežas reģionos nolūkā nodrošināt labāku saskaņošanu ar kaimiņvalstu juridiskajām un administratīvajām sistēmām ar mērķi uzlabot pārrobežu darba ņēmēju dzīves kvalitāti; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir izplatīt un izmantot paraugpraksi visā ES; uzsver, ka šīs problēmas ir vēl jo sarežģītākas pārrobežu darba ņēmējiem, kas dodas uz un kas ir no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis;

6.  norāda uz problēmām, kas saistītas ar uzņēmējdarbību pierobežas reģionos, jo īpaši saistībā ar darba tiesību un komerctiesību pieņemšanu, nodokļiem, publisko iepirkumu vai sociālā nodrošinājuma sistēmām; aicina dalībvalstis un reģionus labāk pielāgot vai tuvināt attiecīgās tiesību normas pārrobežu apgabalu radītajām problēmām, veicināt papildināmību un panākt konverģenci tiesiskajos regulējumos nolūkā nodrošināt lielāku juridisko saskaņotību un elastību valsts tiesību aktu īstenošanā, kā arī uzlabot informācijas izplatīšanu par pārrobežu jautājumiem, piemēram, izveidojot vienas pieturas aģentūras, lai darba ņēmēji un uzņēmumi varētu izpildīt savas saistības un pilnībā īstenot savas tiesības, kā to prasa tās dalībvalsts likumdošanas sistēma, kurā tie sniedz savus pakalpojumus; aicina labāk izmantot esošos risinājumus un garantēt finansējumu esošajām sadarbības struktūrām;

7.  pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav iekļauts īpašs mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) novērtējums, tostarp iespēja izskatīt papildu atbalsta sniegšanu tiem; uzskata, ka MVU saskaras ar īpašām problēmām saistībā ar pārrobežu mijiedarbību, kas ietver problēmas, kuras attiecas uz valodu, administratīvajām spējām un kultūras un juridiskajām atšķirībām, bet neaprobežojas ar šīm problēmam; uzsver, ka šī problēma ir īpaši svarīga, jo MVU nodarbina 67 % ES nefinanšu uzņēmumu darba ņēmēju un rada 57 % pievienotās vērtības(15);

8.  norāda, ka pārrobežu reģionos, jo īpaši tajos, kuros ir mazāks iedzīvotāju blīvums, transports, jo īpaši pārrobežu sabiedriskā transporta pakalpojumi, joprojām nav pietiekami attīstīts un koordinēts daļēji tāpēc, ka trūkst savienojumu vai tie vairs netiek izmantoti, un tas kavē pārrobežu mobilitāti un ekonomiskās attīstības perspektīvas; turklāt uzsver, ka arī pārrobežu transporta infrastruktūru īpaši nelabvēlīgi ietekmē sarežģīta regulatīvā un administratīvā kārtība; uzsver esošo potenciālu ilgtspējīga transporta attīstībai, galvenokārt balstoties uz sabiedrisko transportu, un šajā sakarībā sagaida turpmāko Komisijas pētījumu par trūkstošiem dzelzceļa savienojumiem pie ES iekšējām robežām; uzsver, ka jebkuram šādam pētījumam vai turpmākiem ieteikumiem vajadzētu citā starpā pamatoties uz informāciju un pieredzi no vietējām, reģionālām un valsts iestādēm un ka tajos būtu jāņem vērā jebkādi priekšlikumi par pārrobežu sadarbību un, ja tādi jau ir formulēti, par pārrobežu savienojumu uzlabošanu, un aicina pārrobežu reģionālās iestādes ierosināt veidus, kā pārvarēt pastāvošās nepilnības transporta tīklos; atgādina, ka dažkārt esošā dzelzceļa infrastruktūra vairs netiek izmantota atbalsta trūkuma dēļ; uzsver priekšrocības, ko turpmāka ūdensceļu attīstība var sniegt vietējām un reģionālām ekonomikām; prasa izveidot EISI asi ar pienācīgu budžetu, lai varētu ieviest trūkstošos savienojumus ilgtspējīgā transporta infrastruktūrā pierobežas reģionos; uzsver nepieciešamību novērst transporta sastrēgumus, kas kavē saimniecisko darbību, piemēram, transportu, tūrismu un iedzīvotāju ceļošanu;

9.  ņem vērā to, ka pārrobežu dzīves reģionu pievilcība dzīvošanas un ieguldījumu ziņā ir ļoti atkarīga no dzīves kvalitātes un iedzīvotājiem un uzņēmumiem sniegto sabiedrisko un komerciālo pakalpojumu un transporta kvalitātes, un to var nodrošināt, tikai cieši sadarbojoties valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī uzņēmumiem abās robežas pusēs;

10.  pauž nožēlu par to, ka dažādas un sarežģītas iepriekšējas atļaujas piešķiršanas procedūras attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem un izmantotajām maksājumu un izdevumu atlīdzināšanas metodēm, administratīvais slogs pacientiem saistībā ar pārrobežu apspriedēm ar speciālistiem, nesavietojamība tehnoloģiju izmantošanā un pacientu datu kopīgošanā, kā arī vienotas pieejamas informācijas trūkums ne tikai ierobežo pieejamību abās robežas pusēs un tādējādi kavē veselības aprūpes iespēju pilnīgu izmantošanu, bet arī traucē neatliekamās palīdzības un glābšanas dienestiem veikt pārrobežu darbības;

11.  uzsver ES pierobežas reģionu lomu vides aizsardzībā un saglabāšanā, jo vides piesārņojums un dabas katastrofas bieži vien ir pārrobežu jautājumi; šajā kontekstā atbalsta pārrobežu projektus vides aizsardzības jomā ES ārējo robežu reģionos, jo šie reģioni bieži saskaras ar vides problēmām, ko rada atšķirīgi vides standarti un tiesību akti ES kaimiņvalstīs; aicina arī uzlabot sadarbību un koordināciju ūdens iekšējo ūdeņu pārvaldības jomā, lai novērstu dabas katastrofas, piemēram, plūdus;

12.  aicina Komisiju steidzami risināt problēmas, ko rada fiziskas un ģeogrāfiskas barjeras starp pierobežas reģioniem;

Sadarbības un uzticēšanās stiprināšana

13.  uzskata, ka dažādu ieinteresēto personu no vietējā līdz valsts līmenim, tostarp pilsoniskās sabiedrības, politiskā griba un elastīga pieeja ir būtiska, lai pārvarētu iepriekš minētos pastāvīgos šķēršļus; uzskata, ka kohēzijas politikas vērtība pierobežas reģionos ir balstīta uz mērķi veicināt nodarbinātību un izaugsmi un ka šī rīcība jāuzsāk Savienības, dalībvalsts, reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ prasa īstenot labāku koordināciju un dialogu, efektīvāku informācijas apmaiņu un turpmāku paraugprakses apmaiņu starp iestādēm, jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt šādu sadarbību un nodrošināt finansējumu sadarbības struktūrām, lai garantētu attiecīgo vietējo un reģionālo iestāžu pienācīgu darbības un finansiālo autonomiju;

14.  uzsver izglītības un kultūras nozīmi un jo īpaši iespējas pastiprināt centienus, lai veicinātu daudzvalodību un starpkultūru dialogu pierobežas reģionos; uzsver skolu un vietējo plašsaziņas līdzekļu potenciālu šajos centienos un mudina dalībvalstis, reģionus un pašvaldības pie iekšējām robežām ieviest kaimiņvalstu valodu mācīšanu savā mācību programmā no pirmsskolas vecuma; turklāt uzsver, cik svarīgi ir veicināt daudzvalodu pieeju visos administratīvajos līmeņos;

15.  mudina dalībvalstis sekmēt un veicināt labāku izpratni par sertifikātiem, diplomiem un aroda un profesionālajām kvalifikācijām un to savstarpēju atzīšanu starp kaimiņu reģioniem; līdz ar to mudina iekļaut mācību programmā īpašas prasmes, lai palielinātu pārrobežu nodarbinātības iespējas, tostarp prasmju validēšanu un atzīšanu;

16.  mudina veikt dažādus pasākumus ar mērķi cīnīties pret visu veidu diskrimināciju pierobežas reģionos un likvidēt šķēršļus neaizsargātām personām atrast darbu un integrēties sabiedrībā; šajā sakarībā atbalsta sociālo uzņēmumu popularizēšanu un attīstīšanu pierobežas reģionos kā darbvietu radīšanas avotu, jo īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, jauniešiem, kas ir bezdarbnieki, un personām ar invaliditāti;

17.  atzinīgi vērtē e-pārvaldes rīcības plānu 2016.–2020. gadam(16) kā līdzekli, lai panāktu efektīvu un iekļaujošu valsts pārvaldi, un atzīst šā plāna konkrēto vērtību attiecībā uz vienkāršošanas pasākumiem pierobežas reģionos; norāda, ka esošo e-pārvaldes sistēmu sadarbspēja ir nepieciešama valsts, reģionālā un vietējā līmenī; tomēr pauž bažas par šā plāna nevienmērīgo īstenošanu dažās dalībvalstīs; pauž bažas arī par iestāžu elektronisko sistēmu bieži vien nepietiekamo sadarbspēju un to, ka ārvalstu uzņēmējiem ir nepietiekami pieejami tiešsaistes pakalpojumi, lai sāktu uzņēmējdarbību citā valstī; tādēļ aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu piekļuvi saviem digitālajiem pakalpojumiem, tostarp lingvistiskiem instrumentiem, potenciālajiem lietotājiem no tuvējām teritorijām, aicina iestādes pārrobežu reģionos izveidot elektroniskus portālus, lai attīstītu pārrobežu uzņēmējdarbības iniciatīvas; mudina dalībvalstis, reģionālās un vietējās iestādes pastiprināt savus centienus attiecībā uz e-pārvaldes projektiem, kas pozitīvi ietekmēs pierobežas iedzīvotāju dzīvi un darbu;

18.  norāda, ka daži iekšējie un ārējie pierobežas reģioni saskaras ar nopietnām migrācijas problēmām, kas bieži vien pārsniedz to reaģēšanas spējas, un mudina atbilstīgi izmantot Interreg programmas, kā arī īstenot labas prakses apmaiņu starp vietējām un reģionālajām iestādēm pierobežas apgabalos saistībā ar bēgļu, kuriem piemēro starptautisko aizsardzību, integrāciju; uzsver nepieciešamību pēc atbalsta un koordinācijas Eiropas līmenī, kā arī nepieciešamību valstu valdībām atbalstīt vietējās un reģionālās iestādes šo problēmu risināšanā;

19.  mudina Komisiju sniegt ieskatu par to, kā risināt problēmas, ar kurām saskaras gan iekšējie jūras, gan ārējie pierobežas reģioni; prasa papildu atbalstu pārrobežu projektiem starp ES ārējās robežas reģioniem un kaimiņvalstu pierobežas reģioniem, jo īpaši tajos trešo valstu reģionos, kas ir iesaistīti ES integrācijas procesā; šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka problēmas, ar kurām saskaras visi pierobežas reģioni, zināmā mērā ir kopīgas un ka tām ir nepieciešama diferencēta un individuāli pielāgota pieeja; uzsver, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība un jānodrošina pienācīgs atbalsts tālākajiem reģioniem pie ES ārējām robežām ;

20.  uzsver, ka turpmākajā kohēzijas politikā būtu pienācīgi jāapsver un jāsniedz atbalsts tiem ES reģioniem, kurus visvairāk ietekmē Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, jo īpaši tiem reģioniem, kas līdz ar to turpmāk atradīsies pie ES (jūras vai sauszemes) robežām;

21.  aicina dalībvalstis uzlabot to veselības aprūpes pakalpojumu papildināmību pierobežas reģionos un nodrošināt patiesu sadarbību pārrobežu neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanā, piemēram, veselības aprūpes, kārtības nodrošināšanas un ugunsdrošības pakalpojumu jomā, lai garantētu, ka tiek ievērotas pacientu tiesības, kā paredzēts Pārrobežu veselības aprūpes direktīvā, kā arī palielināt pakalpojumu pieejamību un kvalitāti; aicina dalībvalstis, reģionus un pašvaldības noslēgt divpusējus vai daudzpusējus pamatnolīgumus par pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā un šajā sakarībā vērš uzmanību uz tā sauktajām ZOAST zonām (Zones Organisées d'Accès aux Soins Transfrontaliers), kurās pierobežas teritoriju iedzīvotāji var saņemt veselības aprūpi abpus robežai īpašās veselības aprūpes iestādēs bez jebkādiem administratīviem vai finansiāliem šķēršļiem un kuras ir kļuvušas par etalonu pārrobežu sadarbībai veselības aprūpes jomā visā Eiropā;

22.  aicina Komisiju izpētīt iespējas uzlabot sadarbību un pārvarēt šķēršļus, kas kavē reģionālo attīstību pie ārējām robežām ar kaimiņu reģioniem, jo īpaši ar to valstu reģioniem, kuras gatavojas pievienoties ES;

23.  uzsver neliela mēroga un pārrobežu projektu nozīmi, tuvinot cilvēkus un tādējādi radot jaunu potenciālu vietējai attīstībai;

24.  uzsver, cik svarīgi ir mācīties no dažu pierobežas reģionu veiksmīgās pieredzes un vairāk izmantot tās potenciālu;

25.  uzsver sporta kā instrumenta, kas veicina pierobežas reģionu kopienu integrāciju, nozīmi un aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju piešķirt pietiekamus saimnieciskos resursus teritoriālās sadarbības programmām, lai finansētu vietējo sporta infrastruktūru;

ES instrumentu izmantošana labākai saskaņotībai

26.  uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) programmu un jo īpaši pārrobežu sadarbības programmu ļoti svarīgo un pozitīvo lomu pierobežas reģionu, tostarp jūras un ārējo robežu reģionu, ekonomiskajā un sociālajā attīstībā un kohēzijā; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas DFS priekšlikumā 2021.–2027. gadam ETS tiek saglabāta kā svarīgs mērķis ar lielāku nozīmi kohēzijas politikā pēc 2020. gada, prasa ievērojami palielināt budžetu, jo īpaši pārrobežu komponentam; uzsver ETS ievērojamo Eiropas pievienoto vērtību un aicina Padomi pieņemt šajā sakarībā ierosinātās apropriācijas; vienlaikus uzsver, ka ir jāvienkāršo programmas, jānodrošina labāka ETS saskaņotība ar ES vispārējiem mērķiem un jānodrošina programmām elastīgums, lai labāk risinātu vietējās un reģionālās problēmas, samazinātu administratīvo slogu saņēmējiem un atvieglotu ieguldījumu veikšanu ilgtspējīgas infrastruktūras projektos, izmantojot pārrobežu sadarbības programmas; aicina pārrobežu reģionu iestādes intensīvāk izmantot šajās programmās sniegto atbalstu;

27.  aicina Komisiju regulāri iesniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par to šķēršļu sarakstu, kuri ir likvidēti pārrobežu sadarbības jomā; mudina Komisiju uzlabot esošos inovatīvos instrumentus, kas palīdz modernizēt un padziļināt pašreizējo pārrobežu sadarbību, piemēram, robežu kontaktpunktu, un nostiprināt SOLVIT, kā arī vienoto digitālo vārteju ar mērķi koordinēt zinātību un konsultācijas par pārrobežu reģionālajiem aspektiem un turpināt izstrādāt jaunus instrumentus; aicina Komisiju un dalībvalstis, ciktāl iespējams, digitalizēt valsts pārvaldes darbību, lai nodrošinātu visaptverošu digitālo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem un uzņēmumiem pierobežas reģionos;

28.  uzsver to, cik svarīgi ir, lai Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, reģioniem un pašvaldībām, vāktu informāciju par pārrobežu mijiedarbību, nodrošinot labāku un pamatotāku lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī atbalstot un finansējot izmēģinājuma projektus, programmas, pētījumus, analīzi un teritoriālo izpēti;

29.  aicina labāk izmantot ES makroreģionālās stratēģijas, risinot problēmas, kas saistītas ar pierobežas reģioniem ;

30.  uzskata, ka kohēzijas politikai vajadzētu būt vairāk orientētai uz ieguldījumiem cilvēkos, jo pierobežas reģionu ekonomiku var palielināt efektīvs ieguldījumu kopums inovācijās, cilvēkkapitālā, labā pārvaldībā un institucionālās spējās;

31.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupas potenciāls netiek pilnībā izmantots, kas daļēji varētu būt saistīts ar reģionālo un vietējo iestāžu atrunām, un daļēji — ar bažām par kompetenču nodošanu un pašreizējo informācijas trūkumu par to attiecīgajām kompetencēm; prasa, lai tiktu ātri apzināti un novērsti jebkādi citi šīs situācijas iespējamie cēloņi; aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai pārvarētu šķēršļus šā instrumenta efektīvai piemērošanai; atgādina, ka Komisijas galvenajam uzdevumam ETS programmās vajadzētu būt sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm;

32.  mudina ņemt vērā to daudzo eiroreģionu pieredzi, kuri darbojas ES iekšējos un ārējos pierobežas reģionos, lai veicinātu pierobežas reģionu iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās attīstības un dzīves kvalitātes iespējas; aicina novērtēt eiroreģionu darbību reģionālās sadarbības jomā un to līdzdalību ES pierobežas reģionu iniciatīvās un veiktajos pasākumos, lai koordinētu un optimizētu to darba rezultātus šajā jomā;

33.  uzsver, ka teritoriālās ietekmes novērtējums veicina labāku izpratni par politikas virzienu telpisko ietekmi; aicina Komisiju, ierosinot ES likumdošanas iniciatīvas, apsvērt iespēju noteikt teritoriālās ietekmes novērtējumam svarīgāku lomu;

34.  stingri uzskata, ka Eiropas pārrobežu konvencija (ECBC), kas gadījumā, ja tiktu teritoriāli ierobežota pārrobežu infrastruktūra vai pakalpojums (piemēram, slimnīca vai tramvaja līnija), ļautu piemērot valsts normatīvo sistēmu un/vai standartus, kas attiecas uz vienu no divām vai vairākām attiecīgajām valstīm, un vēl vairāk samazinātu pārrobežu šķēršļus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen publicēto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānismu juridisko un administratīvo šķēršļu novēršanai pārrobežu kontekstā (COM(2018)0373);

35.  gaida Komisijas regulas priekšlikumu par pārrobežu sadarbības pārvaldības instrumentu, lai izvērtētu tā lietderību attiecīgajiem reģioniem;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, dalībvalstu un reģionālajiem parlamentiem, RK un EESK.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(3) OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.
(4) OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0067.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0105.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0254.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0245.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0222.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.
(11) OV C 207, 30.6.2017., 19. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0320.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211.
(15) Gada ziņojums par Eiropas MVU 2016/2017, 6. lpp.
(16) Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojums „ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam: pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179);


Eiropas Solidaritātes korpuss ***I
PDF 138kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz Eiropas Solidaritātes korpusa tiesisko regulējumu un groza Regulu (ES) Nr. 1288/2013, (ES) Nr. 1293/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013 un Lēmumu Nr. 1313/2013/ES (COM(2017)0262 – C8-0162/2017 – 2017/0102(COD))
P8_TA(2018)0328A8-0060/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0262),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 165. panta 4. punktu un 166. panta 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0162/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par Eiropas Solidaritātes korpusu, 2017/2629(RSP)(1),

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Čehijas parlamenta Senāts, Spānijas parlaments un Portugāles parlaments un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 19. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011. gads) Politikas programmas brīvprātīgajam darbam Eiropā (PAVE) dokumentu un ar to saistīto EYV2011 5 gadu pārskatīšanu, sākot no 2015. gada, “Helping Hands”;

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 27. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0060/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo deklarāciju, kas pievienota šai rezolūcijai;

3.  ņem vērā Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 11. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... ar ko paredz Eiropas Solidaritātes korpusa tiesisko regulējumu un groza Regulu (ES) Nr. 1288/2013, Regulu (ES) Nr. 1293/2013 un Lēmumu Nr. 1313/2013/ES

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1475.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS

Neskarot budžeta lēmējinstitūcijas pilnvaras, 80 % no programmas īstenošanai atvēlētā budžeta 2019. un 2020. gadā būtu jādara pieejami, izmantojot konkrētas pārdales saskaņā ar 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 1.a apakškategoriju (Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai) un pārdales no Savienības civilās aizsardzības mehānisma un programmas LIFE. Tomēr no programmas “Erasmus +” netiek veiktas nekādas turpmākas pārdales papildus Komisijas priekšlikumā (COM(2017)0262) minētajai summai EUR 231 800 000.

Atlikušie 20 % no budžeta programmas īstenošanai 2019. un 2020. gadā būtu jāgūst no pieejamām rezervēm saskaņā ar 2014.–2020. gada DFS 1.a apakškategoriju.

Pastāv vienota izpratne par to, ka Komisija nodrošinās, ka vajadzīgās apropriācijas tiek darītas pieejamas, izmantojot parasto ikgadējo budžeta procedūru līdzsvarotā un pārdomātā veidā.

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Komisija apstiprina, ka apropriāciju no tehniskās palīdzības resursiem izmantošana pēc Komisijas iniciatīvas saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulu (jo īpaši saistībā ar pārvietojumiem no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai), lai finansētu Eiropas Solidaritātes korpusu 2018. gadā, Komisija neizmantos kā precedentu laikposma pēc 2020. gada priekšlikumam par Eiropas Solidaritātes korpusu (COM(2018)0440).

(1) OV C 298, 23.8.2018., 68. lpp.
(2) OV C 81, 2.3.2018., 160. lpp.


Strukturālo reformu atbalsta programma: finansējums un vispārīgais mērķis ***I
PDF 133kWORD 50k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) 2017/825, lai palielinātu Strukturālo reformu atbalsta programmas finansējumu un pielāgotu tās vispārīgo mērķi (COM(2017)0825 – C8-0433/2017 – 2017/0334(COD))
P8_TA(2018)0329A8-0227/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0825),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 175. pantu un 197. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0433/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 3. aprīļa atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 18. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0227/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 11. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko groza Regulu (ES) 2017/825, lai palielinātu Strukturālo reformu atbalsta programmas finansējumu un pielāgotu tās vispārīgo mērķi

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1671.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS KOPĪGS PAZIŅOJUMS

Attiecībā uz Strukturālo reformu atbalsta programmas finansējuma palielinājuma finansēšanu un neskarot budžeta lēmējinstitūcijas pilnvaras, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir vienojušies šādi:

1.  EUR 40 miljonus finansēs no DFS 1.b izdevumu kategorijā (Ekonomikas, sociālā un teritoriālā kohēzija) iekļautās Strukturālo reformu atbalsta programmas budžeta pozīcijas (13 08 01), saskaņā ar LESD 314. pantu īstenotajā budžeta procedūrā izmantojot vispārējo rezervi saistībām atbilstoši DFS regulas (Regula (ES, Euratom) Nr. 1311/2013) 14. pantam.

2.  EUR 40 miljonus finansēs no DFS 2. izdevumu kategorijā (Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi) iekļautās Strukturālo reformu atbalsta programmas budžeta pozīcijas (13 08 02), šajā izdevumu kategorijā pārdalot līdzekļus, kas nav paredzēti tehniskajai palīdzībai un lauku attīstībai, un neizmantojot rezerves. Konkrēti šādu pārdalāmu līdzekļu avoti tiks precīzāk norādīti laika gaitā, ņemot vērā budžeta procedūrā notiekošās sarunas par 2019. gada budžetu.

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

(kurš jāpublicē OV C sērijā)

Komisija 2019. gada vispārējā budžeta projekta grozījumu vēstulē noteiks un ierosinās pārvietot 40 miljonus euro daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2. izdevumu kategorijā (Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi .

Saskaņā ar LESD 314. pantu 2020. gada budžeta procedūras ietvaros Komisija plāno ierosināt vispārējās rezerves saistībām izmantošanu atbilstoši DFS regulas (Regula (ES, Euratom) Nr. 1311/2013) 14. pantam.

(1) OV C 237, 6.7.2018., 53. lpp.
(2) OV C 247, 13.7.2018., 54. lpp.


Euratom programma, kas papildina pamatprogrammu "Apvārsnis 2020" *
PDF 190kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Atomenerģijas kopienas pētniecības un mācību programmu 2019.–2020. gadam, kas papildina pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (COM(2017)0698 – C8-0009/2018 – 2017/0312(NLE))
P8_TA(2018)0330A8-0258/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2017)0698),

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 7. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0009/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0258/2018),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums
4. apsvērums
(4)  Lai Kopienas līmenī nodrošinātu kodolpētījumu nepārtrauktību, ir jāizveido Kopienas pētniecības un mācību programma laikposmam no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim ("Euratom programma"). Euratom programmas mērķiem vajadzētu būt tādiem pašiem kā 2014.–2018. gada programmas mērķiem, atbalstīt tos pašus pasākumus un izmantot to pašu īstenošanas veidu, kas apliecinājis savu efektivitāti un lietderību programmas mērķu sasniegšanā.
(4)  Lai Kopienas līmenī nodrošinātu kodolpētījumu nepārtrauktību un sasniegtu šīs jomas mērķus, ir jāizveido Kopienas pētniecības un mācību programma laikposmam no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim ("Euratom programma"). Euratom programmas mērķiem vajadzētu būt tādiem pašiem kā 2014.–2018. gada programmas mērķiem, atbalstīt tos pašus pasākumus un izmantot to pašu īstenošanas veidu, kas apliecinājis savu efektivitāti un lietderību programmas mērķu sasniegšanā.
Grozījums Nr. 2
Regulas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Neatkarīgi no kodolenerģijas iespējamās ietekmes uz energoapgādi un ekonomikas attīstību smagas kodolavārijas var apdraudēt cilvēku veselību. Tāpēc Euratom programmā pēc iespējas lielāka uzmanība būtu jāpievērš kodoldrošuma un – vajadzības gadījumā – kodoldrošības aspektiem, ar kuriem nodarbojas Kopīgais pētniecības centrs ("JRC").
(6)  Neatkarīgi no kodolenerģijas iespējamās ietekmes uz energoapgādi un ekonomikas attīstību smagas kodolavārijas var vidējā termiņā un ilgtermiņā apdraudēt cilvēku veselību un vidi. Tāpēc Euratom programmā pēc iespējas lielāka uzmanība būtu jāpievērš kodoldrošuma un – vajadzības gadījumā – kodoldrošības aspektiem, ar kuriem nodarbojas Kopīgais pētniecības centrs ("JRC").
Grozījums Nr. 3
Regulas priekšlikums
7. apsvērums
(7)  Eiropas Energotehnoloģiju stratēģiskais plāns ("SET plāns"), kas izklāstīts 2008. gada 28. februārī Briselē notikušās Padomes sanāksmes secinājumos, paātrina daudzveidīgu mazoglekļa tehnoloģiju izstrādi. Eiropadome 2011. gada 4. februāra sanāksmē vienojās, ka Savienība un tās dalībvalstis veicinās ieguldījumus atjaunojamo energoresursu un drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa tehnoloģiju jomās un galveno uzmanību pievērsīs SET plānā noteikto tehnoloģiju prioritāšu īstenošanai. Katra dalībvalsts var brīvi izvēlēties, kāda veida tehnoloģijas tā vēlas atbalstīt.
(7)  Eiropas Energotehnoloģiju stratēģiskais plāns ("SET plāns"), kas izklāstīts 2008. gada 28. februārī Briselē notikušās Padomes sanāksmes secinājumos, paātrina inovācijas procesu Eiropas moderno mazoglekļa tehnoloģiju jomā. Eiropadome 2011. gada 4. februāra sanāksmē vienojās, ka Savienība un tās dalībvalstis veicinās ieguldījumus atjaunojamo energoresursu un drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa tehnoloģiju, tostarp kodolenerģētikas, jomās un galveno uzmanību pievērsīs SET plānā noteikto tehnoloģiju prioritāšu īstenošanai. SET plāna 10. darbības (kodolenerģētika) mērķis ir uzturēt augstu drošuma līmeni kodolreaktoros un saistītajos degvielas ciklos ekspluatācijas un ekspluatācijas pārtraukšanas laikā, vienlaikus uzlabojot šo iekārtu efektivitāti. Katra dalībvalsts var brīvi izvēlēties, kāda veida tehnoloģijas tā vēlas atbalstīt.
Grozījums Nr. 4
Regulas priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Tā kā visās dalībvalstīs ir kodoliekārtas vai arī tās izmanto radioaktīvus materiālus, jo īpaši medicīniskiem nolūkiem, Padome 2008. gada 1. un 2. decembrī Briselē notikušās sanāksmes secinājumos ir atzinusi, ka pastāvīgi ir nepieciešams apgūt jaunas prasmes kodolenerģijas jomā, jo īpaši nodrošinot atbilstošu izglītību un apmācību, kas saistīta ar pētniecību un tiek koordinēta Kopienas līmenī.
(8)  Tā kā visās dalībvalstīs ir kodoliekārtas vai arī tās izmanto radioaktīvus materiālus, jo īpaši medicīniskiem nolūkiem, Padome 2008. gada 1. un 2. decembrī Briselē notikušās sanāksmes secinājumos ir atzinusi, ka pastāvīgi ir nepieciešams apgūt jaunas prasmes kodolenerģijas jomā, jo īpaši nodrošinot atbilstošu izglītību un apmācību visos līmeņos un pienācīgu koordināciju ar Eiropas līmeņa pētniecības projektiem.
Grozījums Nr. 5
Regulas priekšlikums
9. apsvērums
(9)  Lai gan katra dalībvalsts pati izvēlas, vai izmantot kodolenerģiju, ir arī atzīts, ka kodolenerģijas loma dažādās dalībvalstīs atšķiras.
(9)  Lai gan katra dalībvalsts pati izvēlas, vai izmantot kodolenerģiju, ir arī atzīts, ka kodolpētniecībai visās dalībvalstīs ir liela nozīme ne tikai cilvēku veselības jomā.
Grozījums Nr. 6
Regulas priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Lai kodolsintēze kļūtu par reālu iespēju komerciālai enerģijas ražošanai, pirmkārt, ir nepieciešams veiksmīgi un savlaicīgi pabeigt ITER būvniecību un sākt tā ekspluatāciju. Otrkārt, ir jāizstrādā vērienīgs un tajā pašā laikā reālistisks ceļvedis elektroenerģijas ražošanai laikposmā līdz 2050. gadam. Lai sasniegtu šos mērķus, Eiropas kodolsintēzes programmai ir jābūt orientētai uz kopīgu pasākumu programmu šā ceļveža īstenošanai. Lai nosargātu panākumus, kas jau ir gūti pašlaik notiekošajās kodolsintēzes pētniecības pasākumos, kā arī lai garantētu ilgtermiņa ieguldījumu, ko sniedz kodolsintēzē ieinteresētās personas, un šo personu savstarpēju sadarbību, būtu jānodrošina Kopienas atbalsta nepārtrauktība. Lielāks uzsvars būtu jāliek galvenokārt uz pasākumiem, ar kuriem atbalsta ITER, tomēr arī uz virzību uz demonstrācijas reaktora izveidi, tostarp – vajadzības gadījumā – privātā sektora ciešāku iesaistīšanos. Šāda racionalizācija un pārorientēšanās būtu jāveic, neapdraudot Eiropas vadošo lomu kodolsintēzes zinātniskajās aprindās.
(11)  Lai kodolsintēze kļūtu par reālu iespēju komerciālai enerģijas ražošanai, pirmkārt, ir nepieciešams veiksmīgi un savlaicīgi pabeigt ITER būvniecību un sākt tā ekspluatāciju, un EURATOM programma var sniegt būtisku ieguldījumu. Otrkārt, ir jāizstrādā vērienīgs un tajā pašā laikā reālistisks ceļvedis elektroenerģijas ražošanai laikposmā līdz 2050. gadam. Lai sasniegtu šos mērķus, Eiropas kodolsintēzes programmai ir jābūt orientētai uz kopīgu pasākumu programmu šā ceļveža īstenošanai. Lai nosargātu panākumus, kas jau ir gūti pašlaik notiekošajās kodolsintēzes pētniecības pasākumos, kā arī lai garantētu ilgtermiņa ieguldījumu, ko sniedz kodolsintēzē ieinteresētās personas, un šo personu savstarpēju sadarbību, būtu jānodrošina Kopienas ilgtermiņa atbalsta nepārtrauktība. Lielāks uzsvars būtu jāliek galvenokārt uz pasākumiem, ar kuriem atbalsta ITER, tomēr arī uz virzību uz demonstrācijas reaktora izveidi, tostarp – vajadzības gadījumā – privātā sektora ciešāku iesaistīšanos. Šāda racionalizācija un pārorientēšanās būtu jāveic, neapdraudot Eiropas vadošo lomu kodolsintēzes zinātniskajās aprindās.
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums
12. apsvērums
(12)  JRC būtu jāturpina sniegt neatkarīgu, uz patērētājiem orientētu zinātnisko un tehnoloģisko atbalstu Kopienas politikas virzienu formulēšanai, izstrādei, īstenošanai un uzraudzībai, jo īpaši kodoldrošuma un kodoldrošības pētniecības un mācību jomā. Lai optimizētu cilvēkresursus un novērstu pētniecības dublēšanos Savienībā, būtu jāanalizē ikviens jauns pasākums, ko veic JRC, lai pārbaudītu tā atbilstību pasākumiem, kuri jau tiek veikti dalībvalstīs. Pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" drošības aspektiem būtu jāaprobežojas tikai ar JRC tiešajām darbībām.
(12)  JRC būtu jāturpina sniegt neatkarīgu, uz patērētājiem orientētu zinātnisko un tehnoloģisko atbalstu Kopienas politikas virzienu formulēšanai, izstrādei, īstenošanai un uzraudzībai, jo īpaši kodoldrošuma, kodoldrošības, drošības kontroles un kodolieroču neizplatīšanas pētniecības un mācību jomā. Lai optimizētu cilvēkresursus un novērstu pētniecības dublēšanos Savienībā, būtu jāanalizē ikviens jauns pasākums, ko veic JRC, lai pārbaudītu tā atbilstību pasākumiem, kuri jau tiek veikti dalībvalstīs. Pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" drošības aspektiem būtu jāaprobežojas tikai ar JRC tiešajām darbībām.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums
14. apsvērums
(14)  Visu tās dalībvalstu interesēs Savienības loma ir izstrādāt satvaru, lai sniegtu atbalstu kopīgiem progresīviem pētījumiem, zināšanu radīšanai un zināšanu saglabāšanai saistībā ar kodolskaldīšanas tehnoloģijām, īpaši uzsverot drošumu, drošību, aizsardzību pret radiāciju un kodolieroču neizplatīšanu. Tam vajadzīgi neatkarīgi zinātniski pierādījumi, un JRC tajā var dot būtisku ieguldījumu. Tas ir atzīts 2010. gada 6. oktobra Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Stratēģijas "Eiropa 2020" pamatiniciatīva "Inovācijas savienība"", kurā Komisija pauda nodomu ar JRC palīdzību stiprināt zinātniskos pierādījumus saistībā ar politikas veidošanu. JRC ierosina šī uzdevuma veikšanā savu kodoldrošuma un kodoldrošības pētniecību orientēt uz Savienības politikas prioritātēm.
(14)  Visu tās dalībvalstu interesēs Savienības loma ir izstrādāt satvaru, lai sniegtu atbalstu kopīgiem progresīviem pētījumiem, zināšanu radīšanai un zināšanu saglabāšanai saistībā ar kodolskaldīšanas tehnoloģijām, īpaši uzsverot drošumu, drošību, kodolatkritumu pārstrādi, aizsardzību pret radiāciju un kodolieroču neizplatīšanu. Tam vajadzīgi neatkarīgi zinātniski pierādījumi, un JRC tajā var dot būtisku ieguldījumu. Tas ir atzīts 2010. gada 6. oktobra Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Stratēģijas "Eiropa 2020" pamatiniciatīva "Inovācijas savienība"", kurā Komisija pauda nodomu ar JRC palīdzību stiprināt zinātniskos pierādījumus saistībā ar politikas veidošanu. JRC ierosina šī uzdevuma veikšanā savu kodoldrošuma un kodoldrošības pētniecību orientēt uz Savienības politikas prioritātēm.
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums
15. apsvērums
(15)  Lai nostiprinātu saikni starp zinātni un sabiedrību un palielinātu sabiedrības uzticēšanos zinātnei, Euratom programmai būtu jāveicina iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības informēta iesaistīšanās pētniecības un inovācijas jautājumu risināšanā, veicinot izglītību zinātnes jomā, padarot pieejamāku zinātnisko informāciju, attīstot atbildīgas pētniecības un inovācijas programmas, kurās ņemtas vērā iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības bažas un cerības, un veicinot to līdzdalību Euratom programmas pasākumos.
(15)  Lai nostiprinātu saikni starp zinātni un sabiedrību un palielinātu sabiedrības uzticēšanos zinātnei, Euratom programmai būtu jānodrošina uzlabota informācijas sniegšana, lai sekmētu iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības informētu iesaistīšanos pētniecības un inovācijas jautājumu risināšanā, veicinot izglītību zinātnes jomā, padarot pieejamāku zinātnisko informāciju, attīstot atbildīgas pētniecības un inovācijas programmas, kurās ņemtas vērā iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības bažas un cerības, un veicinot to līdzdalību Euratom programmas pasākumos.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums
17. apsvērums
(17)  Diskusiju, kas risinājās simpozijā "Kodolskaldīšanas pētniecības priekšrocības un trūkumi attiecībā uz mazoglekļa ekonomiku", kurš tika sagatavots, veicot starpnozaru pētījumu, un kurā cita starpā piedalījās enerģētikas, ekonomikas un sociālo zinātņu jomas eksperti, un kuru kopīgi rīkoja Komisija un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja Briselē 2013. gada 26. un 27. februārī, iznākumā tika atzīta nepieciešamība turpināt kodolpētījumus Eiropas līmenī.
(17)  Diskusiju, kas risinājās simpozijā "Kodolskaldīšanas pētniecības priekšrocības un trūkumi attiecībā uz mazoglekļa ekonomiku", kurš tika sagatavots, veicot starpnozaru pētījumu, un kurā cita starpā piedalījās enerģētikas, ekonomikas un sociālo zinātņu jomas eksperti, un kuru kopīgi rīkoja Komisija un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja Briselē 2013. gada 26. un 27. februārī, iznākumā tika atzīta nepieciešamība turpināt kodolpētījumus, tostarp kodolskaldīšanas pētījumus, Eiropas līmenī.
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums
18. apsvērums
(18)  Euratom programmai būtu jāpalielina pētnieka profesijas pievilcīgums Savienībā. Pienācīga uzmanība būtu jāvelta Eiropas Pētnieku hartai un Rīcības kodeksam pētnieku pieņemšanai , kā arī citiem atbilstīgiem atsauces pamatdokumentiem, kas noteikti saistībā ar Eiropas pētniecības telpu, vienlaikus ņemot vērā, ka to ievērošana ir brīvprātīga.
(18)  Euratom programmai būtu jāpalielina pētnieka profesijas pievilcīgums Savienībā un jāmudina jaunieši iesaistīties pētniecībā šajā jomā. Pienācīga uzmanība būtu jāvelta Eiropas Pētnieku hartai un Rīcības kodeksam pētnieku pieņemšanai17, kā arī citiem atbilstīgiem atsauces pamatdokumentiem, kas noteikti saistībā ar Eiropas pētniecības telpu, vienlaikus ņemot vērā, ka to ievērošana ir brīvprātīga.
_________________
_________________
17 Komisijas 2005. gada 11. marta ieteikums par Eiropas pētnieku hartu un par Uzvedības kodeksu pētnieku pieņemšanai darbā (OV L 75, 22.3.2005., 67. lpp.).
17 Komisijas 2005. gada 11. marta ieteikums par Eiropas pētnieku hartu un par Uzvedības kodeksu pētnieku pieņemšanai darbā (OV L 75, 22.3.2005., 67. lpp.).
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums
19. apsvērums
(19)  Euratom programmas ietvaros izstrādāties pasākumi būtu jāvērš uz sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanu pētniecībā un inovācijā, jo īpaši novēršot dzimumu līdzsvara trūkuma pamatcēloņus, izmantojot pētnieku gan sieviešu, gan vīriešu potenciālu pilnā apjomā un integrējot dzimuma aspektu projektu saturā, lai paaugstinātu pētniecības kvalitāti un veicinātu inovāciju. Vienlaikus pasākumos būtu jācenšas īstenot principus, kas saistīti ar sieviešu un vīriešu līdztiesību un noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā.
(19)  Euratom programmas ietvaros izstrādātajos pasākumos jāievēro sieviešu un vīriešu līdztiesības principi pētniecībā un inovācijā, jo īpaši novēršot dzimumu līdzsvara trūkuma pamatcēloņus, izmantojot pētnieku gan sieviešu, gan vīriešu potenciālu pilnā apjomā un uzlabojot viņu piekļuvi pētniecības programmām, lai paaugstinātu pētniecības kvalitāti un veicinātu inovāciju. Vienlaikus pasākumos būtu jācenšas īstenot principus, kas saistīti ar sieviešu un vīriešu līdztiesību un noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā.
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums
20. apsvērums
(20)  Euratom programmas atbalstītajos pētniecības un inovācijas pasākumos būtu jāievēro ētikas pamatprincipi. Vajadzības gadījumā ar enerģiju saistītajos jautājumos būtu jāņem vērā Eiropas grupas par dabaszinātņu ētiku un jaunām tehnoloģijām atzinumi. Pētniecības pasākumos būtu arī jāņem vērā LESD 13. pants un būtu jāsamazina dzīvnieku izmantošana pētniecībā un testēšanā, ar nolūku galarezultātā aizstāt dzīvnieku izmantošanu. Visi pasākumi būtu jāveic, augstā līmenī nodrošinot cilvēku veselības aizsardzību.
(20)  Euratom programmas atbalstītajos pētniecības un inovācijas pasākumos būtu jāievēro ētikas pamatprincipi. Vajadzības gadījumā ar enerģiju saistītajos jautājumos būtu jāņem vērā Eiropas grupas par dabaszinātņu ētiku un jaunām tehnoloģijām atzinumi. Pētniecības pasākumos būtu arī jāņem vērā LESD 13. pants un būtu jāaizstāj dzīvnieku izmantošana pētniecībā un testēšanā, ar nolūku galarezultātā aizliegt dzīvnieku izmantošanu. Visi pasākumi būtu jāveic, visaugstākajā līmenī nodrošinot cilvēku veselības aizsardzību.
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums
21. apsvērums
(21)  Būtu arī jāpanāk lielāka ietekme, kombinējot Euratom programmu ar privātā sektora līdzekļiem publiskā un privātā sektora partnerībās tajās galvenajās jomās, kur pētniecība un inovācija varētu veicināt Savienības plašāku konkurētspējas mērķu sasniegšanu. Īpaša vērība būtu jāvelta mazo un vidējo uzņēmumu iesaistei.
(21)  Būtu arī jāpanāk lielāka ietekme, kombinējot Euratom programmu ar privātā sektora līdzekļiem publiskā un privātā sektora partnerībās tajās galvenajās jomās, kur pētniecība un inovācija varētu veicināt Savienības plašāku konkurētspējas mērķu sasniegšanu. Īpaša vērība būtu jāvelta mazo un vidējo uzņēmumu iesaistei, tostarp jaunu inovatīvu dalībnieku ienākšanai attiecīgajā pētniecības jomā.
Grozījums Nr. 15
Regulas priekšlikums
25. apsvērums
(25)  Savienības finanšu intereses būtu jāaizsargā, visā izdevumu ciklā veicot samērīgus pasākumus, tostarp pārkāpumu novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu, zaudēto, kļūdaini samaksāto vai nepareizi izlietoto līdzekļu piedziņu un – vajadzības gadījumā – sankciju piemērošanu. Pārskatītai kontroles stratēģijai, kurā galvenā uzmanība vairs nav veltīta kļūdu īpatsvara mazināšanai, bet gan uz riska novērtēšanu balstītai kontrolei un krāpšanas atklāšanai, būtu jāmazina kontroles slogs dalībniekiem.
(25)  Savienības finanšu intereses būtu jāaizsargā, visā izdevumu ciklā veicot samērīgus pasākumus, tostarp pārkāpumu novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu (izmantojot kopīgas revīzijas procedūras), zaudēto, kļūdaini samaksāto vai nepareizi izlietoto līdzekļu piedziņu un – vajadzības gadījumā – sankciju piemērošanu. Pārskatītai kontroles stratēģijai, kurā galvenā uzmanība vairs nav veltīta kļūdu īpatsvara mazināšanai, bet gan uz riska novērtēšanu balstītai kontrolei un krāpšanas atklāšanai, kas pamatojas uz kopīgiem ES līmeņa principiem un kritērijiem, būtu jāmazina kontroles slogs dalībniekiem.
Grozījums Nr. 16
Regulas priekšlikums
26. apsvērums
(26)  Ir svarīgi nodrošināt Euratom programmas pareizu finanšu pārvaldību un tās īstenošanu visefektīvākajā un lietotājam draudzīgākajā veidā, vienlaikus arī nodrošinot juridisko noteiktību un tās pieejamību visiem dalībniekiem. Ir jānodrošina atbilstība attiecīgajiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 ("Finanšu regula")19 un vienkāršošanas un labāka regulējuma prasībām.
(26)  Ir svarīgi nodrošināt Euratom programmas pareizu finanšu pārvaldību un tās īstenošanu visefektīvākajā un lietotājam draudzīgākajā veidā, vienlaikus arī nodrošinot juridisko noteiktību un pienācīgi informējot potenciālos saņēmējus, lai palielinātu pieejamību visiem dalībniekiem. Ir jānodrošina atbilstība attiecīgajiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 ("Finanšu regula")19 un vienkāršošanas un labāka regulējuma prasībām.
_________________
_________________
19 Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.).
19 Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 17
Regulas priekšlikums
33. apsvērums
(33)  Lai sasniegtu Euratom programmas mērķus attiecīgajās jomās, ir vajadzīgs atbalsts transversāliem pasākumiem gan Euratom programmas ietvaros, gan apvienojumā ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" pasākumiem.
(33)  Lai sasniegtu Euratom programmas mērķus attiecīgajās jomās, ir vajadzīgs atbalsts transversāliem pasākumiem gan Euratom programmas ietvaros, gan apvienojumā ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" pasākumiem, piemēram, Marie Skłodowska Curie vārdā nosauktās darbības pētnieku mobilitātes atbalstam.
Grozījums Nr. 18
Regulas priekšlikums
3. pants – 1. punkts
1.  Euratom programmas vispārīgais mērķis ir īstenot kodolpētniecības un mācību pasākumus, uzsvaru liekot uz nepārtrauktu kodoldrošuma, kodoldrošības un aizsardzības pret radiāciju uzlabošanu, jo īpaši, lai potenciāli veicinātu energosistēmas drošu, efektīvu un nekaitīgu dekarbonizāciju ilgtermiņā. Vispārīgo mērķi īsteno, veicot I pielikumā precizētos pasākumus, kas izpaužas kā tiešas un netiešas darbības, ar kurām sasniedz šā panta 2. un 3. punktā noteiktos konkrētos mērķus.
1.  Euratom programmas vispārīgais mērķis ir īstenot kodolpētniecības un mācību pasākumus, uzsvaru liekot uz nepārtrauktu kodoldrošuma, kodoldrošības un aizsardzības pret radiāciju uzlabošanu, jo īpaši, lai veicinātu energosistēmas drošu, efektīvu un nekaitīgu dekarbonizāciju ilgtermiņā. Vispārīgo mērķi īsteno, veicot I pielikumā precizētos pasākumus, kas izpaužas kā tiešas un netiešas darbības, ar kurām sasniedz šā panta 2. un 3. punktā noteiktos konkrētos mērķus.
Grozījums Nr. 19
Regulas priekšlikums
3. pants – 2. punkts – a apakšpunkts
(a)  atbalstīt kodolsistēmu drošumu;
(a)  atbalstīt kodolsistēmu drošumu, tostarp veicot strukturālas pārrobežu pārbaudes, ja netālu no vienas vai vairākām valsts robežām ar citām dalībvalstīm atrodas kodoliekārtas;
Grozījums Nr. 20
Regulas priekšlikums
3. pants – 2. punkts – b apakšpunkts
(b)  veicināt drošu un ilgāka termiņa risinājumu izstrādi galīgo kodolatkritumu apsaimniekošanai, tostarp saistībā ar galīgo ģeoloģisko apglabāšanu, kā arī sadalīšanu un transmutāciju;
(b)  veicināt sadarbību ES līmenī un ar trešām valstīm, lai noteiktu un izstrādātu drošus un ilgāka termiņa risinājumus galīgo kodolatkritumu apsaimniekošanai, tostarp saistībā ar galīgo ģeoloģisko apglabāšanu, kā arī sadalīšanu un transmutāciju;
Grozījums Nr. 21
Regulas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – 1. daļa – a apakšpunkts
(a)  uzlabot kodoldrošumu, ieskaitot: kodolreaktoru un kodoldegvielas drošumu, atkritumu apsaimniekošanu, ieskaitot galīgo ģeoloģisko apglabāšanu, kā arī sadalīšanu un transmutāciju; dezekspluatāciju un gatavību ārkārtas situācijām;
(a)  uzlabot kodoldrošumu, ieskaitot: kodolreaktoru un kodoldegvielas drošumu, atkritumu apsaimniekošanu, lai nepieļautu nekādu nevēlamu ietekmi uz cilvēku vai vidi, ieskaitot galīgo ģeoloģisko apglabāšanu, kā arī sadalīšanu un transmutāciju; ekspluatācijas pārtraukšanu un gatavību ārkārtas situācijām;
Grozījums Nr. 22
Regulas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – 1. daļa – b apakšpunkts
(b)  uzlabot kodoldrošību, ieskaitot: kodolmateriālu drošības kontroli, kodolieroču neizplatīšanu, kontrabandas apkarošanu un kodolkriminālistiku;
(b)  uzlabot kodoldrošību, ieskaitot: kodolmateriālu drošības kontroli, kodolieroču neizplatīšanu, kontrabandas apkarošanu un ar kodolmateriāliem saistītu tiesu ekspertīzi, izejmateriālu un radioaktīvu atkritumu apglabāšanu, pret kodolelektrostacijām vērstu kiberuzbrukumu apkarošanu un terorisma risku mazināšanu, kā arī strukturālas pārrobežu pārbaudes, ja netālu no vienas vai vairākām valsts robežām ar citām dalībvalstīm atrodas kodoliekārtas;
Grozījums Nr. 23
Regulas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – 1. daļa – d apakšpunkts
(d)  veicināt zināšanu pārvaldību, izglītību un apmācību;
(d)  veicināt zināšanu pārvaldību, izglītību un apmācību, tostarp ilgtermiņa profesionālas apmācības, lai atspoguļotu pastāvīgo attīstību, kas iespējama, izmantojot jaunās tehnoloģijas;
Grozījums Nr. 24
Regulas priekšlikums
3. pants – 4. punkts
4.  Euratom programmu īsteno tā, lai nodrošinātu, ka atbalstītās prioritātes un pasākumi atbilst mainīgajām vajadzībām un tiek veiktas, ņemot vērā zinātnes, tehnoloģijas, inovācijas, politikas veidošanas, tirgu un sabiedrības nemitīgo attīstību, ar mērķi optimizēt cilvēkresursus un finanšu resursus un izvairīties no dublēšanās kodolpētniecības un izstrādes jomā Savienībā.
4.  Euratom programmu īsteno tā, lai nodrošinātu, ka atbalstītās prioritātes un pasākumi atbilst mainīgajām vajadzībām un tiek veiktas, ņemot vērā zinātnes, tehnoloģijas, inovācijas, politikas, jo īpaši enerģētikas un vides politikas, veidošanas, tirgu un sabiedrības nemitīgo attīstību, ar mērķi optimizēt cilvēkresursus un finanšu resursus, veidot lielāku sinerģiju starp pašreizējām programmām un projektiem un izvairīties no dublēšanās kodolpētniecības un izstrādes jomā Savienībā.
Grozījums Nr. 25
Regulas priekšlikums
4. pants – 2. punkts
2.  No Euratom programmas finansējuma var segt izdevumus, kas saistīti ar sagatavošanas, uzraudzības, kontroles, revīzijas un izvērtēšanas pasākumiem, kuri vajadzīgi minētās programmas pārvaldībai un tās mērķu sasniegšanai, jo īpaši izdevumus pētījumiem un ekspertu sanāksmēm, ciktāl tie saistīti ar šīs regulas vispārīgajiem mērķiem, un izdevumus, kas saistīti ar informācijas apstrādei un apmaiņai paredzētiem informācijas tehnoloģijas tīkliem, kopā ar visiem citiem tehniskā un administratīvā atbalsta izdevumiem, kas radušies Komisijai, pārvaldot Euratom programmu. Izdevumi, kas vajadzīgi nepārtrauktām un atkārtotām darbībām, piemēram, kontrolei, revīzijai un IT tīkliem, tiks segti Komisijas administratīvo izdevumu robežās, kas norādīti 1. punktā.
2.  No Euratom programmas finansējuma var segt izdevumus, kas saistīti ar sagatavošanas, uzraudzības, kontroles, revīzijas un izvērtēšanas pasākumiem, kuri vajadzīgi minētās programmas pārvaldībai un tās mērķu sasniegšanai, jo īpaši izdevumus pētījumiem un ekspertu sanāksmēm, ciktāl tie saistīti ar šīs regulas vispārīgajiem mērķiem, un izdevumus, kas saistīti ar informācijas apstrādei un apmaiņai paredzētiem informācijas tehnoloģijas tīkliem un šo tīklu drošību, kopā ar visiem citiem tehniskā un administratīvā atbalsta izdevumiem, kas radušies Komisijai, pārvaldot Euratom programmu. Izdevumi, kas vajadzīgi nepārtrauktām un atkārtotām darbībām, piemēram, kontrolei, revīzijai un IT tīkliem, tiks segti Komisijas administratīvo izdevumu robežās, kas norādīti 1. punktā.
Grozījums Nr. 26
Regulas priekšlikums
5. pants – 1. punkts – c apakšpunkts
(c)  Euratom Septītās pamatprogrammas vai Euratom pētniecības un apmācības programmas (2014–2018) asociētās valstis vai teritorijas.
(c)  Euratom Septītās pamatprogrammas vai Euratom pētniecības un apmācības programmas (2014–2018) asociētās valstis vai teritorijas, vai dalībvalstis, kas piedalās šajās programmās.
Grozījums Nr. 27
Regulas priekšlikums
11. pants – 3. punkts
3.  Darba programmās, kas minētas 1. un 2. punktā, ņem vērā situāciju zinātnē, tehnoloģijā un inovācijā valsts, Savienības un starptautiskā līmenī un attiecīgās norises politikā, tirgū un sabiedrībā. Vajadzības gadījumā darba programmas atjaunina. Vajadzības gadījumā darba programmas atjaunina.
3.  Darba programmās, kas minētas 1. un 2. punktā, ņem vērā situāciju zinātnē, tehnoloģijā un inovācijā valsts, Savienības un starptautiskā līmenī un attiecīgās norises politikā, tirgū un sabiedrībā. Vajadzības gadījumā darba programmas atjaunina. Vajadzības gadījumā darba programmas atjaunina, pienācīgi ņemot vērā attiecīgos ieteikumus, ko sagatavojušas neatkarīgo Komisijas ekspertu grupas, kas izveidotas EURATOM programmas novērtēšanai.
Grozījums Nr. 28
Regulas priekšlikums
15. pants – 1. daļa
Īpašu uzmanību pievērš tam, lai nodrošinātu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un kopumā privātā sektora pienācīgu dalību Euratom programmā un inovācijas ietekmi uz tiem. Izvērtēšanas un uzraudzības pasākumu ietvaros veic MVU dalības kvantitatīvu un kvalitatīvu novērtēšanu.
Īpašu uzmanību pievērš tam, lai nodrošinātu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), tostarp attiecīgās pētniecības jomas jauno inovatīvo dalībnieku, un kopumā privātā sektora pienācīgu dalību Euratom programmā un inovācijas ietekmi uz tiem. Izvērtēšanas un uzraudzības pasākumu ietvaros veic MVU dalības kvantitatīvu un kvalitatīvu novērtēšanu.
Grozījums Nr. 29
Regulas priekšlikums
21. pants – 2. punkts
2.  Komisija paziņo un dara publiski pieejamus 1. punktā minētās uzraudzības rezultātus.
2.  Komisija paziņo un dara publiski pieejamus 1. punktā minētās uzraudzības rezultātus un iesniedz tos Parlamentam.
Grozījums Nr. 30
Regulas priekšlikums
I pielikums – 2. daļa
Kodolenerģija ir viens no tematiem debatēs par cīņu pret klimata pārmaiņām un to, kā mazināt Eiropas atkarību no enerģijas importa. Plašākā kontekstā, proti, saistībā ar ilgtspējīgas energoresursu struktūras izveidi nākotnē, Euratom programma ar tās pētniecības pasākumiem sekmēs arī debates par kodolskaldīšanas enerģijas priekšrocībām un trūkumiem attiecībā uz mazoglekļa ekonomiku. Nodrošinot kodoldrošuma nepārtrauktu uzlabošanu, progresīvākas kodoltehnoloģijas varētu arī piedāvāt iespējas būtiski uzlabot efektivitāti un resursu izmantošanu un radīt mazāk atkritumu nekā pašreizējās konstrukcijas. Kodoldrošuma aspektiem tiks pievērsta pēc iespējas lielāka uzmanība.
Kodolenerģija būtiski sekmē cīņu pret klimata pārmaiņām un Eiropas atkarības no enerģijas importa mazināšanu. Plašākā kontekstā, proti, saistībā ar ilgtspējīgas energoresursu struktūras izveidi nākotnē, Euratom programma ar tās pētniecības pasākumiem sekmēs arī kodolskaldīšanas enerģijas tehnoloģisko priekšrocību saglabāšanu attiecībā uz mazoglekļa ekonomiku. Nodrošinot kodoldrošuma nepārtrauktu uzlabošanu, progresīvākas kodoltehnoloģijas varētu arī piedāvāt iespējas būtiski uzlabot efektivitāti un resursu izmantošanu un radīt mazāk atkritumu nekā pašreizējās konstrukcijas. Kodoldrošuma aspektiem tiks pievērsta pēc iespējas lielāka uzmanība.
Grozījums Nr. 31
Regulas priekšlikums
I pielikums – 6. daļa – a punkts – 2. daļa
Saskaņā ar vispārīgo mērķi atbalsts kopīgiem pētniecības pasākumiem attiecībā uz Savienībā izmantoto reaktoru sistēmu (tostarp kodoldegvielas cikla iekārtu) drošu ekspluatāciju un dezekspluatāciju vai, ciktāl tas vajadzīgs, lai saglabātu plašo lietpratību kodoldrošuma jomā Savienībā, to reaktoru veidu drošu ekspluatāciju, kuri var tikt izmantoti nākotnē, koncentrējoties tikai uz drošuma aspektiem, tostarp uz visiem kodoldegvielas cikla aspektiem, piemēram, sadalīšanu un transmutāciju.
Saskaņā ar vispārīgo mērķi atbalsts kopīgiem pētniecības pasākumiem attiecībā uz Savienībā izmantoto reaktoru sistēmu (tostarp kodoldegvielas cikla iekārtu) drošu ekspluatāciju un ekspluatācijas pārtraukšanu vai, ciktāl tas vajadzīgs, lai saglabātu plašo lietpratību kodoldrošuma jomā Savienībā, šos reaktoru veidus var izmantot nākotnē attiecībā uz visiem kodoldegvielas cikla aspektiem, piemēram, sadalīšanu un transmutāciju.
Grozījums Nr. 32
Regulas priekšlikums
I pielikums – 9. daļa – a punkts – 2. daļa – 3. punkts
(3)  informācijas apmaiņu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai nostiprinātu Savienības spēju reaģēt uz kodolavārijām un incidentiem, veicot pētījumus par brīdināšanas sistēmām un modeļiem saistībā ar radioloģisko izkliedi gaisā un mobilizējot resursus un lietpratību kodolavāriju analīzei un modelēšanai.
(3)  informācijas apmaiņu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai nostiprinātu Savienības spēju reaģēt uz kodolavārijām un incidentiem, veicot pētījumus par brīdināšanas sistēmām un modeļiem saistībā ar radioloģisko izkliedi vidē (gaisā, ūdenī un augsnē) un mobilizējot resursus un zinātību kodolavāriju analīzei un modelēšanai.
Grozījums Nr. 33
Regulas priekšlikums
I pielikums – 11. daļa
Lai sasniegtu Euratom programmas mērķus, tiks nodrošināta atbilstoša saikne un mijiedarbība ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" īpašo programmu, piemēram, izziņojot kopīgus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus.
Lai sasniegtu Euratom programmas mērķus un radītu sinerģiju starp darbībām, kas ir saistītas un kas nav saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu un zināšanu pārnesi attiecīgajās jomās, tiks nodrošināta atbilstoša saikne un mijiedarbība ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" īpašo programmu, piemēram, izziņojot kopīgus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus.
Grozījums Nr. 34
Regulas priekšlikums
II pielikums – 1. daļa – b punkts – ievaddaļa
b)  Veicināt drošu un ilgtermiņa risinājumu izstrādi galīgo kodolatkritumu apsaimniekošanai, tostarp saistībā ar galīgo ģeoloģisko apglabāšanu, sadalīšanu un transmutāciju
b)  (uz latviešu valodas versiju neattiecas)
Grozījums Nr. 36
Regulas priekšlikums
II pielikums – 1. daļa – g punkts – ievaddaļa
g)  Veicināt inovāciju un rūpniecības konkurētspēju
g)  Veicināt inovāciju

Pasākumi, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē
PDF 190kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē (2018/2055(INI))
P8_TA(2018)0331A8-0265/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 19. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas ar Lisabonas līguma pieņemšanu stājās spēkā 2009. gada decembrī(1), un jo īpaši tās 1., 20., 21., 23. un 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada ziņojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums”(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(3),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā tiek definēta un nosodīta aizskaršana un seksuāla uzmākšanās(4),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā EIGE 2017. gada jūnija publikāciju par kibervardarbību pret sievietēm un meitenēm,

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Igaunijas, Bulgārijas un Austrijas) 2017. gada 19. jūlija deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību instrumentus cilvēktiesību un jo īpaši sieviešu tiesību jomā, tādus kā ANO Statūti, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās Protokols un Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā citus ANO instrumentus, ar kuriem vēršas pret seksuālu uzmākšanos sievietēm un vardarbību pret sievietēm, tādus kā Pasaules Cilvēktiesību konferencē pieņemtā 1993. gada 25. jūnija Vīnes deklarācija un rīcības programma, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra Ģenerālās asamblejas Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, 1997. gada 21. jūlija Rezolūcija par noziedzīgu nodarījumu novēršanu un krimināltiesiskiem pasākumiem nolūkā izskaust vardarbību pret sievietēm, ANO īpašo referentu jautājumos par vardarbību pret sievietēm ziņojumi, kā arī CEDAW komitejas Vispārējo ieteikumu Nr. 19,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembrī Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(5) (“Direktīva par cietušo tiesībām”),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs) (COM(2012)0614),

–  ņemot vērā 2007. gada 26. aprīļa Pamatnolīgumu par personas aizskaršanas un vardarbības novēršanu darba vietā, kas noslēgts starp ETUC/CES, BUSINESSEUROPE, UEAPME un CEEP,

–  ņemot vērā Eiropas Līdztiesības iestāžu sadarbības tīkla (EQUINET) 2015. gadā publicēto ziņojumu “Sieviešu diskriminācijas, aizskaršanas un nevienlīdzības nepārtrauktā aktualitāte. To līdztiesības iestāžu darbs, kas sniedz informatīvu atbalstu Eiropas Komisijas jaunās dzimumu līdztiesības stratēģijas izstrādē”,

–  ņemot vērā EQUINET ziņojumu „Ar dzimumu saistīta aizskaršana un seksuāla uzmākšanās — atbalsts vienlīdzības struktūru darbam“, kas tika publicēts 2014. gadā,

–  ņemot vērā Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, jo īpaši tās 2. un 40. pantu(6), un Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 20. septembra rezolūciju par personas aizskaršanu darba vietā(8), 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(9), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(10), 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(11), 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(12) un tai pievienoto 2013. gada novembra Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, kā arī 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(14), 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(15) un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, publiskojot uzņēmumu un valsts iestāžu konfidenciālu informāciju(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālas uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(17),

–  ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību konfederācijas ziņojumu “Droši mājās, droši darbā — arodbiedrību stratēģijas sieviešu aizskaršanas un vardarbības pret sievietēm darba vietā novēršanai, pārvaldīšanai un izskaušanai”,

–  ņemot vērā ziņojumu, kas sagatavots Starptautiskās Darba organizācijas rīkotajai sanāksmei (2016. gada 3.–6. oktobrī), kurā tikās eksperti jautājumos par vardarbību pret sievietēm un vīriešiem darba pasaulē,

–  ņemot vērā Parlamentu savienības pētījumu “Seksisms, personas aizskaršana un vardarbība pret sievietēm, kuras strādā parlamentos”, kas publicēts 2016. gadā(18),

–  ņemot vērā pētījumu par iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos darba vietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē Eiropas Savienībā, ko 2018. gada martā publicēja tā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts(19),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0265/2018),

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, kas iekļauta Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība izriet no nevienlīdzīgām varas attiecībām starp vīriešiem un sievietēm un ir saistīta ar patriarhātu un pastāvīgu uz dzimumu balstītu diskrimināciju;

B.  tā kā vecāka gadagājuma cilvēki, jo īpaši vecāka gadagājuma vientuļās sievietes, ir īpaši neaizsargāta sociālā grupa, saskaroties ar psiholoģisku un fizisku aizskaršanu un iebiedēšanu;

C.  tā kā saskaņā ar Direktīvā 2002/73/EK sniegto definīciju seksuāla uzmākšanās ir tad, “ja notiek jebkāda veida nevēlama vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana, jo īpaši, ja tā rada iebiedējošu, naidīgu, degradējošu, pazemojošu vai aizskarošu vidi”;

D.  tā kā šī definīcija ir jāpārstrādā, ņemot vērā sociālās un tehnoloģiskās tendences un paradumus, kas laika gaitā ir attīstījušies un mainījušies;

E.  tā kā, lai panāktu patiesu darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm, ir jācīnās pret grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanu;

F.  tā kā seksuāla uzmākšanās ir vardarbības veids un vissmagākais, tomēr plaši izplatīts dzimumu diskriminācijas veids; tā kā aptuveni 90 % no personām, kas cietušas no seksuālas uzmākšanās, ir sievietes un aptuveni 10 % — vīrieši; tā kā saskaņā ar FRA 2014. gadā veiktu ES mēroga pētījumu “Vardarbība pret sievietēm” katra trešā sieviete pieaugušā vecumā ir cietusi no fiziskas vai seksuālas vardarbības; tā kā līdz par 55 % sieviešu ES ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 32 % no visiem cietušajiem Eiropas Savienībā ir norādījuši, ka pārkāpuma izdarītājs bijis priekšnieks, kolēģis vai klients; tā kā 75 % sieviešu profesijās, kurās vajadzīga īpaša kvalifikācija, vai augstākā līmeņa vadītāju amatos ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 61 % pakalpojumu nozarē nodarbināto sieviešu ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā kopumā 5–10 % Eiropas darbaspēka kaut kādā posmā ir cietuši no iebiedēšanas darba vietā;

G.  tā kā seksuāla un psiholoģiska aizskaršana darbvietā ir aizliegta ES līmenī, tostarp saistībā ar piekļuvi darbam, arodmācībām un paaugstinājumam, un ir ietverta veselības un drošības principos;

H.  tā kā ES iestādes un aģentūras ir atbildīgas par to, lai uzlabotu ieviesto mehānismu efektivitāti, īstenojot visefektīvākos noteikumus, kas vairotu izpratni par seksuālas uzmākšanās definīciju un aizsargātu darba ņēmējus;

I.  tā kā par seksuālu uzmākšanos ļoti bieži neziņo, jo par šo problēmu trūkst sociālas izpratnes, ir bail vai kauns par to runāt ar citiem cilvēkiem, pastāv bailes no atlaišanas, grūtības iegūt pierādījumus, trūkst pienācīgu ziņošanas un uzraudzības kanālu, kā arī vardarbība tiek uzskatīta par normu;

J.  tā kā ziņojot par seksuālu uzmākšanos darbā daudzkārt noved pie cietušā atlaišanas vai izolācijas darbvietā; tā kā mazāk smagi pārkāpumi, ja tie netiek apstrīdēti, sniedz motivāciju nopietnāku nodarījumu veikšanai;

K.  tā kā iebiedēšana un seksuāla uzmākšanās joprojām rada nopietnas problēmas dažādos sociālos apstākļos, tostarp darba vietā, sabiedriskās vietās, tādās virtuālajās telpās kā internetā un politiskajā dzīvē, un arvien biežāk tiek īstenota, izmantojot jaunas tehnoloģijas, piemēram, tīmekļa vietnes vai sociālos tīklus, tādējādi ļaujot vainīgajiem justies droši anonimitātes aizsegā;

L.  tā kā saistībā ar jauniem darba un sociālās dzīves organizēšanas veidiem un robežu izzušanu starp privāto, profesionālo un sociālo dzīvi var pastiprināties pret atsevišķām personām vai sociālajām grupām vērsta negatīva uzvedība; tā kā iebiedēšana darbvietā var bieži izpausties dažādos veidos gan vertikālās attiecībās (īsteno priekšniecība vai pakļautībā esošie) un horizontālas attiecības (ko īsteno viena un tā paša hierarhiskā līmeņa darba kolēģi);

M.  tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana ir problēma, ar kuru saskaras cietušie un vainīgie visos vecumos, ar visu veidu izglītību, kultūru pieredzi, ienākumu un sociālā statusa līmeni, un tā kā šī problēma rada cietušajam fiziskas, seksuālas, emocionālas un psiholoģiskas sekas; tā kā dzimumu stereotipi un seksisms, tostarp seksistiska naida runa bezsaistē un tiešsaistē, ir cēlonis daudziem pret sievietēm vērstiem vardarbības un diskriminācijas veidiem un mazina pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

N.  tā kā Direktīvā par cietušo tiesībām dzimumu vardarbība ir definēta kā cietušā pamatbrīvību pārkāpums un ietver seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, seksuālu vardarbību un uzmākšanos); tā kā sievietēm, kas cietušas no dzimumu vardarbības, un viņu bērniem bieži vien ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo ar šādu vardarbību ir saistīts ļoti liels risks cietušajiem atkārtoti kļūt par vardarbības upuriem, ciest no iebiedēšanas jeb atriebības, kas saistīta ar šādu vardarbību;

O.  tā kā vardarbība darbā bieži vien tiek risināta daļēji, koncentrējoties galvenokārt uz redzamām formām, tādām kā fiziska vardarbība; tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana attiecīgo personu tomēr var ietekmēt daudz smagāk;

P.  tā kā seksisma izpausmes un no tā izrietošā seksuālā uzmākšanās, ar kuru sievietes var saskarties darbvietā, veicina viņu izstumšanu no darba tirgus, kas negatīvi ietekmē viņu ekonomisko neatkarību un ģimenes ienākumus;

Q.  tā kā sievietēm, kuras Eiropas Savienības laukos un attālākos reģionos ir cietušas no aizskaršanas un vardarbības, parasti ir grūtāk saņemt pilnu palīdzību un aizsardzību no pāridarītājiem;

R.   tā kā gan fiziskas uzmākšanās, gan vārdiskas aizskaršanas (tostarp tiešsaistē) sekas nodara kaitējumu ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā un var radīt, piemēram, stresu un smagu klīnisku depresiju, kā arī novest upurus līdz pašnāvībai, kā to pierāda aizvien lielākais ziņojumu skaits par šādiem gadījumiem; tā kā papildus negatīvai ietekmei uz veselību, iebiedēšana un seksuāla uzmākšanās darbavietā arī negatīvi ietekmē indivīda karjeru, organizācijas un sabiedrību, piemēram, palielinot darba kavējumus, samazinot produktivitāti un pakalpojumu kvalitāti un radot cilvēkkapitāla zudumus;

S.  tā kā ES tiesību akti prasa, lai ES dalībvalstis, iestādes un aģentūras nodrošina piekļuvi līdztiesības iestādei, kas sniegtu neatkarīgu palīdzību no aizskaršanas cietušajām personām, veiktu neatkarīgus apsekojumus, vāktu attiecīgus pēc dzimuma sadalītus un salīdzināmus datus, veiktu pētījumus par definīcijām un klasifikāciju, publicētu neatkarīgus ziņojumus un sniegtu ieteikumus par nodarbinātības un apmācības jautājumiem, par piekļuvi precēm un pakalpojumiem un to piegādi, kā arī par pašnodarbinātību;

T.  tā kā ES sievietes nav pietiekami aizsargātas no dzimuma vardarbības un seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas, jo dalībvalstīs ir ļoti dažāda politika un likumdošana; tā kā tiesu sistēmas ne vienmēr nodrošina pietiekamu atbalstu sievietēm; tā kā dzimuma vardarbības pārkāpumu izdarītāji bieži vien ir pazīstami ar cietušo personu un tā kā daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no pāridarītāja, un tādēļ viņiem ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

U.  tā kā visas dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, bet ne visas ir to ratificējušas, un tā kā šī kavēšanās kavē Konvencijas pilnīgu īstenošanu;

V.  tā kā seksisms un sieviešu seksuāla un psiholoģiska aizskaršana parlamentos ir reāla un plaši izplatīta; tā kā aizskārēji un varmākas pieder ne tikai pie politikās opozīcijas, bet var būt arī vienas un tās pašas partijas biedri, kā arī reliģiskie līderi, pašvaldību vadītāji un pat ģimenes locekļi;

W.  tā kā politiķiem kā pilsoņu ievēlētiem pārstāvjiem ir būtisks pienākums rādīt pozitīvu piemēru, lai sabiedrībā nepieļautu un apkarotu seksuālu uzmākšanos,

X.  tā kā joprojām ik pa laikam tiek apstrīdēta sieviešu leģitimitāte politikā un sievietes cieš no stereotipu ietekmes, kas laupa viņām drosmi iesaistīties politikā, ko var īpaši skaidri pamanīt politikas jomās, kurās sievietes ir mazāk pārstāvētas;

Y.  tā kā nedz valstu un reģionālie parlamenti, nedz visas pašvaldības nav ieviesušas īpašas struktūras un iekšējus noteikumus, ar ko izveidotu pienācīgus kanālus, lai drošā un konfidenciālā veidā varētu iesniegt un izskatīt sūdzības par aizskaršanu; tā kā apmācībai par seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas novēršanu vajadzētu būt obligātai visiem parlamenta darbiniekiem un deputātiem, tostarp arī Eiropas Parlamentā;

Z.  tā kā vardarbība ģimenē attiecas arī uz darbvietu, jo tā var ietekmēt cietušā piedalīšanos darba dzīvē, darba rezultātus un drošību;

AA.  tā kā seksuāla uzmākšanās un psiholoģiska aizskaršana notiek ne tikai darba vietā, bet arī sabiedriskās vietās, tostarp formālās un informālās izglītības iestādēs, veselības aprūpes un izklaides objektos, uz ielas un sabiedriskajā transportā;

AB.  tā kā kibervajāšana un kiberterorizēšana ir saistīta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu nolūkā kādu personu vajāt, aizskart, kontrolēt vai ar to manipulēt; tā kā kiberterorizēšana sevišķi smaga problēma ir jaunām sievietēm, jo viņas plaši lieto šīs tehnoloģijas; tā kā 20 % jauno sieviešu (vecumā no 18 līdz 29 gadiem) ES–28 ir cietušas no kiberterorizēšanas;

AC.  tā kā 2016. gada pētījumā konstatēts, ka vairāk nekā puse no aptaujātajām sievietēm ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos darbvietās Apvienotajā Karalistē, bet četras no piecām personām nav ziņojušas savam darba devējam par uzmākšanos(20);

AD.  tā kā jaunās tehnoloģijas potenciāli var būt lietderīgas, analizējot, izprotot un novēršot vardarbības gadījumus;

AE.  tā kā sievietes, īpaši jaunas sievietes, saskaras ar iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos, kas saistīta ar tādu jaunu tehnoloģiju izmantošanu kā tīmekļa vietnes un sociālie tīkli, ko dažkārt organizē slepeni forumi vai sociālo plašsaziņas līdzekļu grupas; tā kā šādās darbībās ir iekļaujami arī izvarošanas draudi, nāves draudi, uzlaušanas mēģinājumi un privātas informācijas un fotogrāfiju publicēšana; tā kā tiešsaistes un sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošana ir plaši izplatīta, tiek lēsts, ka līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai viena no desmit meitenēm jau bija pieredzējusi kādu no kibervardarbības veidiem, tostarp kibervajāšanu un uzmākšanos; tā kā publiski pazīstamas sievietes, cita starpā žurnālistes un īpaši LGBTI un invalīdes ir galvenais tiešsaistes iebiedēšanas un vardarbības mērķis, un tā kā tās rezultātā dažām sievietēm ir nācies pamest sociālos tīklus, izjūtot bailes no fiziskas izrēķināšanās, stresu, koncentrēšanās problēmas, bailes doties mājās un bažas par mīļotajiem;

AF.  tā kā aizskaršanu darbvietā var novērst tikai tad, ja gan privātā, gan publiskā sektora uzņēmumi veido kultūru, kurā sievietes tiek uzskatītas par līdzvērtīgām, un darbinieki cits pret citu izturas ar cieņu;

AG.  tā kā pētījumi liecina, ka aizskaršana ir ļoti izplatīta darba vietās, kurās vadošos amatos dominē vīrieši un sievietēm ir maz varas, piemēram, izklaides un plašsaziņas līdzekļu nozarē, bet tā notiek arī ar tehnoloģijām un tiesībām saistītos uzņēmumos, tirdzniecības un daudzās citās nozarēs, ja vadošajos amatos pārsvarā strādājošo vīriešu grupas pieļauj seksualizētu attieksmi pret darba ņēmējiem; tā kā uzņēmumos, kuru vadībā ir vairāk sieviešu, retāk notiek seksuāla uzmākšanās,

Vispārīgi ieteikumi

1.  stingri nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm (VAW), kā aprakstīts CEDAW un Stambulas konvencijā;

2.  uzsver, ka seksuāla uzmākšanās ir cilvēktiesību pārkāpums, kas saistīts ar patriarhālo varas struktūru, kas steidzami ir jāpārveido;

3.  uzsver vīriešu lielo lomu visu veidu uzmākšanās un seksuālas vardarbības izbeigšanā; aicina Komisiju un visas dalībvalstis aktīvi iesaistīt vīriešus izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņās, kā arī izglītošanas kampaņās par dzimumu līdztiesību; uzsver, ka profilakses kampaņām ir jāpievērš uzmanība arī mazāk smagiem nodarījumiem;

4.  uzskata, ka informētības palielināšanas pasākumi un kampaņas, kas paredzētas, lai novērstu vardarbību pret meitenēm un sievietēm, jāattiecina arī uz zēniem, un tās būtu jāorganizē sākotnējos izglītības posmos;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt, lai pareizi tiktu īstenotas ES direktīvas par seksuālas uzmākšanās aizliegumu;

6.  aicina dalībvalstis izstrādāt visaptverošus valsts rīcības plānus un tiesību aktus vardarbības pret sievietēm novēršanai, pienācīgu uzmanību pievēršot tam, lai līdztiesības iestādēm būtu pietiekami resursi, tostarp, bet ne tikai personāla apmācībai un pietiekamam finansējumam;

7.  aicina Komisiju apkopot paraugprakses piemērus par seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas, kā arī grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanas apkarošanu darba vietā un citās vietās, kā arī plaši izplatīt šāda apkopojuma rezultātus;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgus un piemērotus finansēšanas mehānismus programmām un pasākumiem, kas paredzēti, lai apkarotu sieviešu seksuālu uzmākšanos un psiholoģisku aizskaršanu visos līmeņos, īpašu uzmanību pievēršot jaunu tehnoloģiju un to līdzekļu izmantošanai, kurus nodrošina inovācija, piemēram, veicot lielākus ieguldījumus pētniecības un inovācijas procesos, kuru mērķis ir novērst šo parādību;

9.  aicina Eiropas ombudu apkopot datus par dažādiem aizsardzības noteikumiem, kas pastāv ES iestādēs un aģentūrās, un izdot saistošus secinājumus, lai saskaņotu noteikumus ar labākajiem standartiem;

10.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju, un aicina visas dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties to ratificēt un pilnībā īstenot; turklāt aicina dalībvalstis, kuras jau ir ratificējušas Stambulas konvenciju, to pilnībā īstenot;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis gūt skaidru priekštatu par seksuālas uzmākšanās problēmu ES, izdarot labākus un zinātniski pamatotākus pētījumus, kas ietvertu arī jauna veida problēmas, tādas kā kiberterorizēšana;

12.  atzinīgi vērtē jaunās, plašās publiskās debates, tostarp sociālajos plašsaziņas līdzekļos, kas sekmē robežu novilkšanu attiecībā uz to, kur beidzas pieņemama uzvedība un sākas seksuāla uzmākšanās; atzinīgi vērtē īpaši tādas iniciatīvas kā # MeToo kustība un stingri atbalsta visas sievietes un meitenes, kas piedalījās kampaņā, tostarp tās, kuras ir nosodījušas savus pāridarītājus;

13.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par mobinga un seksuālas uzmākšanās apkarošanu darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē un iekļaut tajā jēdzienu seksuālas uzmākšanās un citu veidu aizskaršanas atjauninātu un visaptverošu definīciju;

14.  uzsver nepieciešamību apkarot to darba ņēmēju pastāvīgu un ilgstošu aizskaršanu vai iebiedēšanu, kas izraisa vai ir iemesls viņu pazemošanai vai izolēšanai, vai izslēdz viņus no līdzstrādnieku komandas;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Eurostat un EIGE nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī uzlabot, veicināt un nodrošināt attiecīgu, pēc dzimumiem sadalītu un salīdzināmu datu vākšanu par gadījumiem, kad notikusi seksuāla un uz dzimumu balstīta diskriminācija un psiholoģiska aizskaršana, tostarp kiberterorizēšana; mudina darba devēju organizācijas, arodbiedrības un darba devējus aktīvi piedalīties datu vākšanas procesā, nodrošinot ar nozarēm un profesijām saistītas specifiskas zināšanas;

16.  norāda, ka, lai iegūtu salīdzināmus datus par seksuālās uzmākšanās un iebiedēšanas izplatību dalībvalstīs, būtu jānosaka par prioritāti lielāka informētība par problēmām un to atzīšana, veicot saskaņotus pasākumus, lai izplatītu informāciju un nodrošinātu apmācību;

17.   atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, lai cīnītos pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un dzimuma vardarbību, kurā būtu jāiekļauj kopējas dažādu veidu vardarbības pret sievietēm definīcijas, tostarp atjaunināta un visaptveroša seksuālas uzmākšanās vai citādas aizskaršanas un mobinga definīcija, kā arī kopēji tiesību akti par kriminālatbildības noteikšanu par vardarbību pret sievietēm; aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu ES stratēģiju pret visu veidu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, tostarp seksuālu uzmākšanos un ļaunprātīgu sieviešu un meiteņu izmantošanu, pamatojoties uz liecībām, kuru pamatā ir sieviešu stāstītais un tieša pieredze;

18.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu publisko finansējumu nolūkā nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tiesneši un visi ierēdņi, kas nodarbojas ar iebiedēšanas un seksuālas uzmākšanās gadījumiem, ir apmācīti, lai izprastu vardarbību un aizskaršanu darbavietā un ārpus tās;

19.  aicina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu, viegli pieejamu un atbilstīgi finansētu specializētu pakalpojumu sniegšanu no dzimuma vardarbības un seksuālas uzmākšanās un psiholoģiskas aizskaršanas cietušajiem, un atzīt, ka šīs vardarbības pret sievietēm izpausmes ir savstarpēji saistītas un ka tās ir jārisina, izmantojot holistisku pieeju, kuras mērķis ir aptvert gan sociālos, gan kultūras aspektus, uz kuriem balstās vardarbība pret sievietēm, kā arī nodrošināt specializētu pakalpojumu sniegšanu, lai darītu pieejamus tehnoloģiskus profilakses un vadības instrumentus;

20.  aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās valdības nodrošināt atbilstīgus plānus un resursus, lai garantētu, ka personām, kas cietušas no vardarbības un aizskaršanas laukos un attālos rajonos, netiek liegta piekļuve palīdzībai un aizsardzībai vai ierobežota to pieejamība;

21.  aicina Komisiju novērst jaunas dzimuma vardarbības formas, piemēram, iebiedēšanu tiešsaistē, paplašinot nelikumīgas naida runas definīciju, kas noteikta ES tiesību aktos pamatlēmumā par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, izmantojot krimināltiesības, lai iekļautu mizogīniju, un nodrošinātu, ka rīcības kodekss cīņai pret nelikumīgu tiešsaistes naida runu attiecas arī uz šiem noziegumiem; aicina izstrādāt izglītības programmas, mudinot sievietes uzlabot savas jauno tehnoloģiju lietošanas prasmes, lai viņas varētu labāk stāties pretī visiem seksuālās uzmākšanās un iebiedēšanas veidiem kibertelpā, un mudina specializētus dienestus sadarboties tādu datu un resursu sistēmu izveidošanā, kas spēj uzraudzīt un analizēt dzimuma vardarbības problēmu, nepārkāpjot jauno Vispārīgo datu aizsardzības regulu (Regula (ES) 2016/679);

22.  turklāt nosoda plaši izplatīto seksuālo uzmākšanos un cita veida aizskarošu izturēšanos, īpaši tiešsaistes spēlēs un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, un mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus un operatorus veikt uzraudzību un nekavējoties reaģēt uz jebkuriem aizskaršanas gadījumiem; tāpēc, lai novērstu un apkarotu iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, kā arī tiešsaistes vidē, prasa izveidot dažādus pasākumus, tostarp palielināt informētību, izstrādāt apmācību, pieņemt iekšējus noteikumus par disciplinārsodiem pārkāpumu izdarītājiem un sniegt psiholoģisku un/vai juridisku atbalstu personām, kas cietušas šādas prakses dēļ;

Vardarbība darbvietā

23.  uzsver, ka dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām iestādēm, darba devēju organizācijām un arodbiedrībām steidzami ir jāsaprot šķēršļi, ar kuriem saskaras sievietes, ziņojot par seksuālu uzmākšanos, diskrimināciju dzimuma dēļ un vardarbību, un ka tādēļ jāpiedāvā sievietēm pilnīgs atbalstu un jāiedrošina ziņot cita starpā par seksuālu uzmākšanos, ar dzimumu saistītu diskrimināciju, grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršanu un iebiedēšanu, nebaidoties no iespējamām sekām, un jāizveido mehānismi, kas dod iespēju un atbalstu sievietēm drošai ziņošanai par aizskarošas izturēšanās gadījumiem;

24.  aicina dalībvalstis īstenot aktīvu un efektīvu politiku, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp seksuālu uzmākšanos un seksisma un mobinga izpausmes, kurām darbvietā ir pakļauta lielākā sieviešu daļa;

25.  uzsver, ka nekavējoties ir vajadzīgi standarti par cīņu pret vardarbību un aizskaršanu darba vietā, ar ko būtu jānodrošina tiesiskais regulējums valdību, darba devēju, uzņēmumu un arodbiedrību rīcībai visos līmeņos;

26.  atzīmē, ka atsevišķās nozarēs un profesijās ir lielāks vardarbības risks, jo īpaši veselības aprūpē, valsts neatliekamās palīdzības dienestos, politikā, izglītībā, transportā, mājsaimniecības darbā, lauksaimniecībā un lauku ekonomikā, kā arī tekstilrūpniecības, apģērbu šūšanas, ādas apstrādes un apavu ražošanas nozarē;

27.  atzīmē, ka atsevišķu grupu darba ņēmēji var vairāk ciest no iebiedēšanas un vardarbības darba vietā, jo īpaši grūtnieces un vecāki, sievietes ar invaliditāti, migrantes, pirmiedzīvotājas, LGBTI un sievietes, kuras strādā nepilnu darba laiku vai ar pagaidu darba līgumu;

28.  norāda, ka nevēlama rīcība var rasties vienlaicīgi no dažādiem avotiem vai vienlaikus attiekties uz profesionālo, privāto vai sociālo dzīvi, kam ir negatīva ietekme uz visām personām, profesionālajām grupām vai sociālajām grupām minētajās jomās;

29.  aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai novērstu un apkarotu vardarbību un aizskaršanu darba vietā, īstenojot politiku, ar ko nosaka novēršanas pasākumus, efektīvas, pārredzamas un konfidenciālas procedūras sūdzību izskatīšanai, stingras un atturošas sankcijas pret pārkāpējiem, visaptverošu informāciju un apmācību, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji izprot attiecīgo politiku un procedūras, kā arī atbalstu uzņēmumiem, izstrādājot rīcības plānus visu šo pasākumu īstenošanai; uzsver, ka šie pasākumi būtu jāiekļauj pašreizējās struktūrās, ja šajās struktūrās jau ir iestrādāti šķēršļi dzimumu līdztiesībai;

30.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar psiholoģijas speciālistiem ieguldīt darba inspektoru apmācībā un nodrošināt, ka uzņēmumi un organizācijas sniedz kvalificētu profesionālo un psiholoģisko atbalstu cietušajiem;

31.  aicina dalībvalstis un sociālos partnerus nodrošināt, ka gan valsts, gan privātie uzņēmumi un organizācijas rīko obligātu apmācību par seksuālu uzmākšanos un iebiedēšanu visiem darbiniekiem un tiem, kas ir vadošos amatos; uzsver, ka efektīvai apmācībai vajadzētu būt interaktīvai, nepārtrauktai un pielāgotai konkrētajai darbvietai un to jānodrošina ārējiem ekspertiem;

32.  uzsver, cik nopietna ir neziņošana par uzmākšanās gadījumiem, un uzsver, ka ir svarīgi, lai katrā organizācijā būtu pieejami apmācīti konfidenciāli padomdevēji, lai atbalstītu cietušos, palīdzētu viņiem ziņot un sniegtu juridisko palīdzību;

33.  uzsver, ka uzņēmumiem vajadzētu būt absolūtas neiecietības pieejai attiecībā uz seksuālu uzmākšanos un politiku, kas to veicina, un ka uzņēmumiem ir jānodrošina, ka visi darbinieki ir informēti par šo politiku, ziņošanas procedūrām un savām tiesībām un pienākumiem saistībā ar seksuālu uzmākšanos darbvietā;

34.  aicina plašsaziņas līdzekļus aizsargāt un atbalstīt tos žurnālistus, kas cietuši no iebiedēšanas tiešsaistē, un pieņemt tādus labas prakses piemērus kā izpratnes veidošanas kampaņas, atbilstošu vadības apmācību, tostarp par cietušo vainošanas un sekundārās viktimizācijas novēršanu, pasākumus kiberdrošības uzlabošanai un juridiskās palīdzības sniegšanu attiecīgajai personai, lai iesniegtu sūdzību;

35.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu vienādu sieviešu un vīriešu darba samaksu kā līdzekli, ar ko nepieļaut ļaunprātīgu varas izmantošanu un veicināt dzimumu līdztiesību un cilvēcisko cieņu, kam ir izšķirīga nozīme vardarbības pret sievietēm izskaušanā; uzsver, ka par vienādu darba samaksu jāgarantē ar darba samaksas pārredzamību un ievērojot iespējamo cietušo tiesības uz informāciju, nodrošinot vienlīdzīgas attieksmes un nodarbinātības iespējas starp sievietēm un vīriešiem, kā arī nodrošinot un atvieglojot sieviešu piekļuvi lēmumu pieņemšanai un augstākā līmeņa vadības amatiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā, tādējādi panākot līdzsvarotu sieviešu pārstāvību direktoru padomēs; tādēļ aicina Komisiju un Padomi pastiprināt centienus, lai atsāktu izskatīt Padomes direktīvu par sievietēm, kuras izskatīšana Padomē ir apturēta kopš 2013. gada;

36.  uzskata, ka ir nepieciešama visaptveroša pieeja, novēršot vardarbību darbvietā, un šādā pieejā būtu jāatzīst, ka iebiedēšana, seksuāla uzmākšanās, grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršana pastāv līdztekus tādām problēmām kā dažādi neapmaksāta darba veidi oficiālajā un neoficiālajā ekonomikā (piemēram, naturālās saimniecības, pārtikas gatavošana, bērnu un vecu cilvēku aprūpe) un vairākās darba pieredzes shēmās (piemēram, stažēšanās, prakse un brīvprātīgais darbs);

37.  prasa ātri pieņemt pārskatīto Rakstiskā paziņojuma direktīvu (Padomes Direktīva 91/533/EEK);

38.  konstatē, ka vardarbība ģimenē bieži vien ietekmē arī darba vietu un atstāj nelabvēlīgas sekas uz darba ņēmēju dzīvi un uzņēmumu produktivitāti un ka šāds domino efekts var izpausties arī pretējā virzienā, proti, no darba vietas uz mājas dzīvi; šajā kontekstā aicina Komisiju sniegt norādījumus par Eiropas aizsardzības rīkojumu piemērojamību darbvietā un izskaidrot darba devēju pienākumus;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka pastāv grūtnieču un jauno māmiņu aizskaršana nodarbinātības jomā;

Vardarbība politiskajā dzīvē

40.  aicina visus politiķus ievērot augstākos uzvedības standartus un rādīt atbildīgas rīcības piemēru, kā nepieļaut un apkarot seksuālu uzmākšanos parlamentos un ārpus tiem;

41.  nosoda sieviešu politiķu visu veidu aizskaršanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos un viņu āzēšanu, kas ir saistīta ar seksistisku un aizskarošu paziņojumu ievietošanu, tostarp ietverot draudus nogalināt un izvarot;

42.  uzsver, cik būtiski ir izstrādāt visu partiju politiku un procedūras, ar ko aizsargāt politiskos amatos ievēlētas personas, kā arī darbiniekus;

43.  atzīst, ka paritātes sarakstiem visos līmeņos ir liela nozīme, lai politikā varētu iesaistīties sievietes un pārveidotu varas struktūras, kas diskriminē sievietes; aicina dalībvalstis ieviest šādus sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

44.  aicina visas politiskās partijas, tostarp tās, kas pārstāvētas Eiropas Parlamentā, veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu šo problēmu, tostarp ieviest rīcības plānus un pārskatīt iekšējos partiju noteikumus, lai ieviestu absolūtas neiecietības politiku, preventīvus pasākumus, procedūras sūdzību izskatīšanai un piemērotas sankcijas par seksuālo uzmākšanos un sieviešu iebiedēšanu politikā;

45.  aicina valsts un reģionālos parlamentus, kā arī pašvaldības pilnībā atbalstīt cietušos saskaņā ar iekšējo procedūru satvaru un/vai politiku, lai izmeklētu gadījumus, uzglabātu datus konfidenciālā reģistrā, nodrošinātu visiem darbiniekiem un deputātiem obligātu apmācību par personas cieņu un pieņemtu citus paraugprakses pasākumus, ar ko visos attiecīgās iestādes līmeņos garantētu absolūtu neiecietību pret pārkāpumiem;

46.  mudina visus attiecīgos dalībniekus nodrošināt tā 2017. gada rezolūcijas par seksuālas uzmākšanās un aizskarošas izturēšanās Eiropas Savienībā visaptverošu un ātru īstenošanu; uzskata, ka tā pienākums ir nodrošināt absolūtu neiecietību pret seksuālu uzmākšanos un pienācīgi aizsargāt un atbalstīt cietušos; šajā sakarībā prasa:

   izveidot neatkarīgu ekspertu darba grupu, kas nodarbojas ar seksuālās uzmākšanās un aizskarošas izturēšanās situācijas izpēti Parlamentā;
   veikt novērtējumu un vajadzības gadījumā pārskatīt Parlamenta kompetento iestāžu sastāvu, lai nodrošinātu neatkarību un dzimumu līdzsvaru;
   noteikt, ka uz visiem darbiniekiem un deputātiem ir jāpiedalās obligātā apmācībā;
   noteikt skaidru termiņu regulējumā paustā prasību visaptverošai īstenošanai;

47.  aicina politiķus mudināt vadītājus piedalīties apmācībā un kursos, lai nepieļautu vienaldzīgu attieksmi no vadītāju puses un konstatētu situācijas, kurās notiek vardarbība pret sievietēm;

Vardarbība sabiedriskās vietās

48.  aicina Komisiju nākt klajā ar jēdziena “sabiedriska vieta” definīciju, ņemot vērā komunikācijas tehnoloģiju attīstību un līdz ar to šajā definīcijā ietverot arī virtuālas sabiedriskās vietas, tādas kā sociālie tīkli un tīmekļa vietnes;

49.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest īpašus tiesību aktus par aizskaršanas nepieļaušanu sabiedriskās vietās, tostarp profilaktiskas programmas, kurās īpašu uzmanību pievērstu aculiecinieku iejaukšanās nozīmei;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmāku izpēti par seksuālas uzmākšanās cēloņiem un sekām sabiedriskās vietās, tostarp par seksistisku un dzimumu stereotipus kultivējošu reklāmu iespējamo ietekmi uz vardarbības un aizskaršanas biežumu;

51.  uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņas, ar kurām apkaro dzimumu stereotipus un patriarhālas attiecības un veicina absolūtu neiecietību pret seksuālu uzmākšanos, ir viens no labākajiem rīkiem, kas palīdz novērst dzimuma vardarbību sabiedriskās vietās;

52.  uzsver, ka izglītība par dzimumu līdztiesību katrā līmenī ir būtisks līdzeklis, lai izvairītos no šāda veida pārkāpumiem un novērstu tos, mainītu domāšanas veidu un samazinātu ar kultūru saistīto iecietību pret seksismu un seksuālu uzmākšanos; uzsver, ka skolās ir jāievieš izglītojošas programmas un diskusijas par šo tēmu; norāda, ka sadarbībā ar attiecīgajām NVO un līdztiesības iestādēm šajās programmās un diskusijās vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj pienācīga informācija un diskusijas par seksuālas uzmākšanās novēršanu un tās apkarošanas pasākumiem, lai veicinātu izpratni par cietušo tiesībām un atgādinātu cilvēkiem par tā saistību ar priekšstatu par sievieti kā objektu;

53.  aicina dalībvalstis sekmēt izpratnes veicināšanas kampaņas vidusskolās un iekļaut jautājumus par iebiedēšanu tiešsaistē skolu un augstskolu izglītības programmās; īpaši aicina turpināt veiksmīgo iniciatīvu pret iebiedēšanu tiešsaistē un drošāka interneta iniciatīvu nolūkā apkarot iebiedēšanu un seksuālu uzmākšanos, lai palīdzētu jauniešiem, kas būs nākotnes ES iedzīvotāji, izprast vajadzību virzīties tuvāk dzimumu līdztiesībai un cienīt sievietes;

54.  aicina dalībvalstis izveidot ziņojumu sistēmu skolās, lai sekotu līdzi visiem kiberiebiedēšanas gadījumiem;

55.  atzīmē, ka atsevišķi dalībvalstu veiktie pasākumi ir bijuši efektīvi un samazinājuši uzmākšanos sabiedriskās vietās, tādi kā oficiāla uzraudzība (palielināta policijas klātbūtne un/vai transporta darbinieku skaits sabiedriskā transportā, videonovērošanas sistēma (CCTV) un dabiskā novērošana (labāka redzamība un uzlabots apgaismojums);

56.  aicina dalībvalstis atgādināt interneta pakalpojumu sniedzējiem viņu pienākumu aizsargāt patērētājus tiešsaistē, vēršoties pret atkārtotu aizskaršanu vai vajāšanu, lai aizsargātu cietušos un informētu pārkāpējus, ka viņi neizbēgs no soda, un tādējādi mainītu pārkāpēju uzvedību;

57.  aicina dalībvalstis, saņemot atbalstu no IT speciālistiem un attiecīgām uzraudzības struktūrām, piemēram, pasta policijas spēkiem, rūpīgāk uzraudzīt tīmekļa vietnes, lai aizsargātu personas, kas cietušas iebiedēšanas un seksuālas uzmākšanās, kā arī, ja nepieciešams, novērst nodarījumus un sodīt par tiem;

58.  aicina dalībvalstis izmantot līdzekļus, kas vajadzīgi, lai izskaustu plašsaziņas līdzekļos, politikā un sabiedrības diskusijās izmantoto valodu, kas veicina vardarbīgu uzvedību un pazemo sievietes, tādējādi aizskarot viņu cilvēcisko cieņu;

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot savus tiesību aktus un definīciju par dzimuma vardarbību, ņemot vērā vardarbības pret sievietēm definīciju Stambulas Konvencijā, lai palielinātu to tiesību aktu efektivitāti, kas apkaro aizskaršanu un mobingu;

60.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzības mehānismus, lai adekvāti īstenotu ES tiesību aktus, kas aizliedz seksuālu uzmākšanos, un nodrošināt, ka līdztiesības iestādēm katrā dalībvalstī ir pietiekami līdzekļi, lai stātos pretī diskriminācijai;

o
o   o

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp.
(2) http://fra.europa.eu/en/publication/2014/violence-against-women-eu-wide-survey-main-results-report
(3) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(4) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(5) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(6) https://rm.coe.int/168008482e
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.
(8) OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.
(9) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.
(10) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.
(11) OV C 168 E, 14.6.2013., 102. lpp.
(12) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0451.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(15) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0417.
(18) https://www.ipu.org/resources/publications/reports/2016-10/sexism-harassment-and-violence-against-women-parliamentarians
(19) Pētījums — “Iebiedēšana un seksuāla uzmākšanās darbavietā, sabiedriskās vietās, kā arī politiskajā dzīvē Eiropas Savienībā”, Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2018. gada marts.
(20) https://www.tuc.org.uk/sites/default/files/SexualHarassmentreport2016.pdf


Valodu līdztiesība digitālajā laikmetā
PDF 178kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par valodu līdztiesību digitālajā laikmetā (2018/2028(INI))
P8_TA(2018)0332A8-0228/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu un 22. pantu,

–  ņemot vērā UNESCO 2003. gada Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/2240, ar ko izveido programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu un kopīgu sistēmu nodrošināšanai (programma ISA2) kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai(3),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 21. novembra rezolūciju par Eiropas daudzvalodības stratēģiju (2008/C 320/01)(4),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 3. decembra Lēmumu, ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads), un atceļ Lēmumus 2006/971/EK, 2006/972/EK, 2006/973/EK, 2006/974/EK un 2006/975/EK(5),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), ko ES ratificēja 2010. gadā,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. septembra paziņojumu “Daudzvalodība: Eiropas priekšrocība un kopīga apņemšanās” (COM(2008)0566),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245)(6),

–  ņemot vērā Parīzē 2003. gada 15. oktobrī notikušās UNESCO vispārējās konferences 32. sesijā pieņemto ieteikumu par daudzvalodības veicināšanu un izmantošanu un vispārēju piekļuvi kibertelpai,

–  ņemot vērā 2012. gada jūnijā publicēto Eirobarometra Īpašo ziņojumu Nr. 386 “Eiropieši un viņu valodas”,

–  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus (SN 100/1/02 REV 1),

–  ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(7),

–  ņemot vērā 2004. gada 14. janvāra rezolūciju par kultūras daudzveidības saglabāšanu un veicināšanu: Eiropas reģionu un tādu starptautisko organizāciju kā UNESCO un Eiropas Padome loma(8) un 2003. gada 4. septembra rezolūciju par Eiropas reģionālajām un mazāk lietotajām valodām — minoritāšu valodām ES — saistībā ar paplašināšanos un kultūras daudzveidību(9),

–  ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par daudzvalodību — Eiropas priekšrocība un kopīga apņemšanās(10),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(11),

–  ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs(12),

–  ņemot vērā 2017. gada martā publicēto Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) un Zinātniskās perspektīvikas nodaļas (STOA) pētījumu “Language equality in a digital age — towards a Human Language project” (“Valodu vienlīdzība digitālajā laikmetā. Virzība uz cilvēku valodas projektu”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0228/2018),

A.  tā kā valodu tehnoloģijas atvieglo saziņu cilvēkiem, kuri ir kurli un vājdzirdīgi, akli un vājredzīgi, kā arī cilvēkiem, kuriem ir disleksija, un tā kā šajā ziņojumā jēdziens “valodas tehnoloģija” attiecas uz tehnoloģiju, kas atbalsta ne tikai mutvārdu valodu, bet arī zīmju valodu, atzīstot, ka zīmju valodas ir svarīgs Eiropas valodu daudzveidības elements;

B.  tā kā valodu tehnoloģiju (VT) izstrāde aptver daudzas pētniecības jomas un disciplīnas, tostarp datorlingvistiku, mākslīgo intelektu, datorzinātni un lingvistiku, un tās tiek izmantotas arī dabiskās valodas apstrādē, teksta analīzē, runas tehnoloģijā un datizracē;

C.  tā kā saskaņā ar Eirobarometra Īpašajā ziņojumā Nr. 386 “Eiropieši un viņu valodas” sniegto informāciju nedaudz vairāk kā puse eiropiešu (54 %) spēj uzturēt sarunu vismaz vienā papildu valodā, ceturtdaļa (25 %) spēj runāt vismaz divās papildu valodās un viena desmitdaļa (10 %) spēj sarunāties vismaz trijās valodās;

D.  tā kā papildus migrantu valodām un dažādajām zīmju valodām, kas valstīs ir atzītas saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas un vairāk nekā 60 nacionālās, reģionālās un minoritāšu valodas; tā kā daudzvalodība ir viena no Eiropas kultūru daudzveidības lielākajām vērtībām un vienlaikus arī viens no lielākajiem sarežģījumiem, kas apgrūtina patiesi integrētas ES izveidi;

E.  tā kā nolūkā pārvarēt ģeogrāfiskos, sociālos un ekonomiskos šķēršļus, kas liedz piekļūt platjoslai, svarīgs priekšnoteikums efektīvas ES daudzvalodības politikas nodrošināšanā ir atbalsts tādām vietējām kopienām kā pirmiedzīvotāju, lauku vai attālas kopienas;

F.  tā kā daudzvalodība ir ietverta dažādās ES politikas jomās, tostarp kultūras, izglītības, ekonomikas, digitālā vienotā tirgus, mūžizglītības, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas, konkurētspējas, jaunatnes, pilsoniskās sabiedrības, mobilitātes, pētniecības un plašsaziņas līdzekļu politikā; tā kā lielāka uzmanība jāveltī tādu šķēršļu likvidēšanai, kas kavē starpkultūru un starpvalodu dialogu, un jāstimulē savstarpēja sapratne;

G.  tā kā Komisija atzīst, ka digitālajam vienotajam tirgum jābūt daudzvalodīgam; tā kā nav ierosināta nekāda kopēja ES rīcībpolitika valodas šķēršļu problēmas risināšanai;

H.  tā kā VT tiek izmantotas praktiski visos ikdienā izmantojamos digitālajos produktos un pakalpojumos, jo lielākā to daļa zināmā mērā izmanto valodu, jo īpaši tas attiecas uz visiem ar internetu saistītajiem produktiem, piemēram, meklēšanas rīkiem, sociālajiem tīkliem un e-komercijas pakalpojumiem; tā kā VT izmantošana ietekmē arī nozares, kas ir būtiski svarīgas Eiropas iedzīvotāju labjutības nodrošināšanai ikdienā, t. i., izglītības, kultūras un veselības aprūpes nozares;

I.  tā kā pārrobežu e-komercijas līmenis ir ļoti zems — 2015. gadā pirkumus no citām ES valstīm tiešsaistē veica tikai 16 % Eiropas iedzīvotāju; tā kā valodas tehnoloģijas var sekmēt turpmāko Eiropas pārrobežu un starpvalodu saziņu, stiprināt ekonomisko izaugsmi un sociālo stabilitāti un mazināt dabiskos šķēršļus, tādējādi respektējot un veicinot kohēziju un konverģenci un stiprinot ES konkurētspēju pasaulē;

J.  tā kā tehnoloģiju attīstība arvien vairāk pamatojas uz valodu un ietekmē izaugsmi un sabiedrību; tā kā steidzami ir vajadzīga gan rīcībpolitika, kurā ir vairāk ņemta vērā valoda, gan ne tikai tehnoloģiska, bet arī patiešām multidisciplināra pētniecība un izglītība tādās jomās kā digitālā komunikācija, VT un to saikne ar izaugsmi un sabiedrību;

K.  tā kā, sasniedzot Barselonas mērķi, proti, panākot, ka iedzīvotāji var labi sazināties ne vien dzimtajā valodā, bet arī divās citās valodās, papildus digitālā vienotā tirgus pieejamībai viņiem pavērtos plašākas iespējas piekļūt digitālajam kultūras, izglītojošam un zinātniskam saturam un līdzdarboties kā pilsoņiem; tā kā papildu līdzekļiem un rīkiem, sevišķi tādiem, kas balstās uz valodu tehnoloģijām, ir būtiska nozīme Eiropas daudzvalodības pienācīgā pārvaldībā un individuālās daudzvalodības veicināšanā;

L.  tā kā mākslīgā intelekta jomā ir bijuši nozīmīgi atklājumi un valodu tehnoloģiju attīstības temps ir bijis straujš; tā kā uz valodu orientēta mākslīgā intelekta joma piedāvā jaunas digitālās saziņas, digitāli uzlabotas saziņas un tehnoloģiju nodrošinātas saziņas iespējas un sadarbību visās Eiropas valodās (un ne tikai), nodrošinot dažādu valodu lietotājiem vienlīdzīgu piekļuvi informācijai un zināšanām un uzlabojot IT tīkla funkcionalitātes;

M.  tā kā kopīgajām Eiropas vērtībām — sadarbībai, solidaritātei, vienlīdzībai, atzīšanai un cieņai — vajadzētu nozīmēt, ka visiem iedzīvotājiem ir pilnīga un vienlīdzīga piekļuve digitālajām tehnoloģijām, kas ne tikai uzlabotu Eiropas kohēziju un eiropiešu labjutību, bet arī veicinātu daudzvalodīgu digitālo vienoto tirgu;

N.  tā kā tehnoloģisko rīku, piemēram, videospēļu vai izglītojošu lietojumprogrammu, pieejamība minoritāšu un mazāk lietotajās valodās ir būtiska valodas prasmju attīstībai, jo īpaši bērniem;

O.  tā kā mazāk lietoto Eiropas valodu pratējiem ir jāspēj izteikties kultūrai nozīmīgā veidā un jārada pašiem savs kultūras saturs vietējās valodās;

P.  tā kā jaunas metodes, piemēram, mašīnu dziļā mācīšanās, kas balstās uz pieaugošu skaitļošanas jaudu un piekļuvi milzīgam datu apjomam, padara valodu tehnoloģijas par reālu risinājumu valodu barjeru pārvarēšanai;

Q.  tā kā valodu barjeras būtiski ietekmē eiropiešu identitātes veidošanos un turpmāko Eiropas integrācijas procesu; tā kā iedzīvotāji par ES lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesu būtu jāinformē viņu dzimtajā valodā gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

R.  tā kā valoda ir ļoti liela daļa no aizvien augošajiem lielo datu krājumiem;

S.  tā kā cilvēka valodās tiek izteikts ārkārtīgi liels datu apjoms; tā kā VT pārvaldība varētu pavērt ceļu plašam inovatīvu IT produktu un pakalpojumu klāstam rūpniecībā, tirdzniecībā, valsts pārvaldē, pētniecībā, publiskajos pakalpojumos un administrācijā, samazinot dabiskus šķēršļus un tirgus izmaksas;

Eiropā pastāvošie šķēršļi valodu vienlīdzības panākšanai digitālajā laikmetā

1.  pauž nožēlu par to, ka adekvātas politikas trūkuma dēļ Eiropā pašlaik paplašinās tehnoloģiskā plaisa starp valodām, kam resursu netrūkst, un valodām, kam to ir mazāk, neatkarīgi no tā, vai šīs pēdējās ir oficiālās, otrās oficiālās vai neoficiālās ES valodas; turklāt pauž nožēlu par to, ka vairāk nekā 20 Eiropas valodām draud digitālā valodas izzušana; norāda, ka ES un tās iestādēm ir pienākums veicināt, popularizēt un atbalstīt valodu daudzveidību Eiropā;

2.  norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā digitālā tehnoloģija ir būtiski ietekmējusi valodas attīstību, ko ir sarežģīti novērtēt; iesaka politikas veidotājiem nopietni ņemt vērā pētījumus, kas parāda, ka digitālā saziņa mazina gados jaunu pieaugušu cilvēku rakstpratību, radot barjeras starp paaudzēm gramatikas un rakstpratības ziņā un izraisot vispārēju valodas noplicināšanu; uzskata, ka digitālajai saziņai vajadzētu paplašināt, bagātināt un papildināt valodas un ka šie mērķi būtu jāatspoguļo nacionālajā rakstpratības izglītībā un rakstpratības politikā;

3.  uzsver, ka mazāk lietotajām Eiropas valodām ir būtiski sliktāki apstākļi, jo akūti trūkst rīku, resursu un finansējuma pētījumiem, un tas kavē un sašaurina darbu, ko veic pētnieki, kas nespēj no valodu tehnoloģijām gūt maksimālu labumu, pat ja viņiem ir vajadzīgās tehnoloģiskās prasmes;

4.  norāda, ka padziļinās digitālā plaisa starp plaši lietotām un mazāk lietotām valodām un palielinās Eiropas sabiedrības digitalizācija, izraisot atšķirības piekļuvē informācijai, kuras izjūt mazkvalificēti cilvēki, gados vecāki cilvēki, cilvēki ar zemiem ienākumiem un cilvēki no nelabvēlīgas vides; uzsver, ka šo nevienlīdzību mazinātu satura pieejamība dažādās valodās;

5.  norāda, ka tirgus fragmentācijas, nepietiekamu ieguldījumu zināšanās un kultūrā, slikti koordinētas pētniecības, nepietiekama finansējuma un juridisku šķēršļu dēļ Eiropa ļoti atpaliek, lai gan tai ir spēcīga valodu inženierijas un tehnoloģijas zinātniskā bāze un pašreizējās valodu tehnoloģijas paver tai milzīgas iespējas gan ekonomikas, gan kultūras aspektā; turklāt norāda, ka tirgū pašlaik dominē dalībnieki, kas nav no Eiropas un nerisina jautājumus par to, kā apmierināt daudzvalodīgās Eiropas īpašās vajadzības; uzsver, ka šī paradigma ir jāmaina un ir jāpastiprina Eiropas vadošā loma valodu tehnoloģiju jomā, izveidojot Eiropas vajadzību apmierināšanai un prasībām īpaši pielāgotu projektu;

6.  norāda, ka VT pirmām kārtām ir pieejamas angļu valodā; ir informēts, ka lielie pasaules un Eiropas ražotāji un uzņēmumi bieži vien izstrādā VT arī galvenajām Eiropas valodām ar salīdzinoši lieliem tirgiem ― spāņu, franču un vācu valodai (šajās valodās jau trūkst resursu dažās apakšjomās); tomēr uzsver, ka ir vajadzīgi vispārīgi ES līmeņa pasākumi (rīcībpolitika, finansējums, izpēte un izglītošana), kas nodrošinātu VT izstrādi mazāk lietotām oficiālajām ES valodām, un īpaši ES līmeņa pasākumi (rīcībpolitika, finansējums, izpēte un izglītošana), kas šajā izstrādē iekļautu un popularizētu reģionālās un minoritāšu valodas;

7.  uzsver, ka ir labāk jāizmanto jaunās tehnoloģiskās pieejas, kuru pamatā ir palielināta skaitļošanas jauda un vieglāka piekļuve lieliem datu apjomiem, lai palīdzētu attīstīt dziļās mācīšanās neironu tīklus, kuri padara cilvēka valodas tehnoloģijas (CVT) par reālu risinājumu valodas barjeru problēmai; tādēļ aicina Komisiju saglabāt pietiekamu finansējumu šādas tehnoloģiju attīstības atbalstam;

8.  norāda, ka valodām ar mazāku lietotāju skaitu ir vajadzīgs pienācīgs atbalsts, ko var sniegt ieinteresētās personas, tostarp burtveidolu izplatītāji diakritisko zīmju sakarā, klaviatūru ražotāji un satura pārvaldības sistēmas, lai varētu pienācīgi glabāt, apstrādāt un attēlot saturu šajās valodās; prasa, lai Komisija novērtē, kā šādu atbalstu varētu veicināt un ieteikt iekļaušanai iepirkuma procesā Eiropas Savienībā;

9.  aicina dalībvalstis digitālajos pakalpojumos, piemēram, mobilajās lietotnēs, plašāk izmantot vairākas valodas;

10.  ar bažām atzīmē, ka daudzu barjeru, tostarp valodas barjeru, dēļ digitālais vienotais tirgus joprojām ir sadrumstalots, tāpēc tiek ierobežota tiešsaistes tirdzniecība, saziņa sociālajos tīklos un citos saziņas kanālos, pārrobežu apmaiņa ar kultūras, radošo un audiovizuālo saturu, kā arī Eiropas mēroga publisko pakalpojumu plašāka ieviešana; uzsver, ka kultūru daudzveidībai un daudzvalodībai Eiropā varētu nākt par labu pārrobežu piekļuve saturam, jo īpaši izglītības nolūkā; aicina Komisiju izstrādāt spēcīgu un koordinētu stratēģiju daudzvalodīgam digitālajam vienotajam tirgum;

11.  norāda, ka valodu tehnoloģijām Eiropas politikas programmā pašlaik nav piešķirta nekāda nozīme, lai gan valodu daudzveidības ievērošana ir paredzēta Līgumos;

12.  atzinīgi vērtē iepriekšējo ES finansēto pētniecības tīklu, piemēram, FLaReNet, CLARIN, HBP un META-NET (tostarp META-SHARE), svarīgo celmlauža lomu, ko tie pildījuši Eiropas valodu tehnoloģiju platformas izveidē;

Valodu tehnoloģiju politikas institucionālā satvara uzlabošana ES līmenī

13.  aicina Padomi izstrādāt ieteikumu kultūras un valodu daudzveidības aizsargāšanai un veicināšanai, tostarp valodu tehnoloģiju jomā, Savienībā;

14.  nolūkā palielināt valodu tehnoloģiju nozīmi Eiropā iesaka Komisijai kāda komisāra portfelim pievienot daudzvalodības un valodu tehnoloģiju jomu; uzskata, ka atbildīgā komisāra pienākums būtu veicināt valodu daudzveidību un vienlīdzību ES līmenī, ņemot vērā valodu daudzveidības svarīgo ietekmi uz Eiropas nākotni;

15.  ierosina ES līmenī nodrošināt visaptverošu tiesisko aizsardzību 60 reģionālajām un minoritāšu valodām, atzīt nacionālo un minoritāšu kolektīvās tiesības digitālajā pasaulē un nodrošināt mācības dzimtajā valodā ES oficiālo un neoficiālo valodu pratējiem;

16.  mudina tās dalībvalstis, kas jau ir izstrādājušas sekmīgas politikas stratēģijas valodu tehnoloģiju jomā, dalīties pieredzē un labā praksē, lai palīdzētu citām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm izveidot pašām savas stratēģijas;

17.  aicina dalībvalstis izstrādāt visaptverošu un ar valodas jautājumiem saistītu politiku, piešķirt resursus un izmantot piemērotus līdzekļus, lai popularizētu un veicinātu valodu daudzveidību un daudzvalodību digitālajā jomā; uzsver ES, dalībvalstu, universitāšu un citu publisko iestāžu kopīgo atbildību, sekmējot valodu saglabāšanu digitālajā pasaulē un izstrādājot datubāzes un tulkošanas tehnoloģijas visām ES valodām, tostarp mazāk lietotām valodām; aicina koordinēt pētniecību un nozares darbību, izvirzot kopēju mērķi uzlabot valodas tulkošanas digitālās iespējas un nodrošinot atvērtu piekļuvi datiem, kas vajadzīgi tehnoloģiju progresam;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas un rīcībpolitiku daudzvalodības veicināšanai digitālajā tirgū; šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt minimālos valodu resursus, piemēram, datu kopas, leksikonus, runas ierakstus, tulkošanas atmiņas, anotētus korpusus un enciklopēdisko saturu, kam vajadzētu būt visām Eiropas valodām, lai nepieļautu to digitālo izzušanu;

19.  iesaka Komisijai apsvērt valodu daudzveidības centra izveidi, kas nostiprinās informētību par mazāk lietoto, reģionālo un minoritāšu valodu nozīmi, tostarp valodu tehnoloģiju jomā;

20.  aicina Komisiju pārskatīt tās daudzvalodības pamatstratēģiju un ierosināt skaidru rīcības plānu par to, kā veicināt valodu daudzveidību un pārvarēt valodas barjeras digitālajā jomā;

21.  aicina Komisiju prioretizēt valodu tehnoloģijas tajās dalībvalstīs, kuras ir mazas un kurās ir sava valoda, lai pievērstu uzmanību valodas problēmām, kas šīm dalībvalstīm jārisina;

22.  uzsver, ka valodu tehnoloģiju attīstība sekmēs videospēļu un lietojumprogrammu subtitrēšanu, dublēšanu un tulkošanu minoritāšu valodās un mazāk lietotās valodās;

23.  uzsver, ka ir jāsamazina tehnoloģiskās šķirtnes starp valodām, pastiprinot zināšanu un tehnoloģiju pārnesi;

24.  mudina dalībvalstis nākt klajā ar efektīviem dzimtās valodas nostiprināšanas risinājumiem;

Ieteikumi ES pētniecības politikas jomā

25.  aicina Komisiju izveidot Eiropas, valsts un reģionālā līmenī īstenojamu, plašu un saskaņotu ilgtermiņa finansēšanas programmu pētniecībai, izstrādei un inovācijai valodu tehnoloģiju jomā, īpaši pielāgojot to Eiropas vajadzībām un prasībām; uzsver, ka ar šīs programmas palīdzību būtu jācenšas sekmēt padziļinātu dabiskās valodas izpratni un palielināt efektivitāti, daloties zināšanās, infrastruktūrā un resursos, lai izstrādātu inovatīvas tehnoloģijas un pakalpojumus nolūkā sasniegt kārtējos zinātniskos pavērsienus šajā jomā un mazināt tehnoloģisko plaisu starp Eiropas valodām; uzsver, ka tas būtu jāpanāk, iesaistot pētniecības centrus, akadēmiskās aprindas, uzņēmumus (jo īpaši MVU un jaunuzņēmumus) un citas attiecīgās ieinteresētās personas; turklāt uzsver, ka šim projektam vajadzētu būt atvērtam, balstītam uz mākoņtehnoloģijām un sadarbspējīgam un nodrošināt ļoti mērogojamus augstas veiktspējas pamatrīkus vairākām valodu tehnoloģiju lietojumprogrammām;

26.  uzskata, ka IKT integrētājiem Eiropas Savienībā būtu jānodrošina ekonomiski stimuli uz mākoņtehnoloģijām balstītu pakalpojumu sniegšanai, lai to e-komercijas lietojumprogrammās varētu raiti integrēt CVT un jo īpaši nodrošinātu, ka MVU gūst labumu no automatizētās tulkošanas;

27.  uzsver, ka Eiropai jāieņem vadošās pozīcijas uz valodu orientēta mākslīgā intelekta jomā; atgādina, ka ES uzņēmumi spēj vislabāk piedāvāt risinājumus, kas pielāgoti mūsu īpašajām kultūras, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām;

28.  uzskata, ka īpašām programmām, kas būtu īstenojamas pastāvošo finansēšanas shēmu, piemēram, “Apvārsnis 2020”, kā arī turpmāku finansēšanas programmu ietvaros, būtu jāstiprina ilgtermiņa fundamentālie pētījumi, kā arī zināšanu un tehnoloģijas nodošana starp valstīm un reģioniem;

29.  iesaka izveidot Eiropas valodu tehnoloģiju platformu, kurā būtu pārstāvētas visas Eiropas valodas un kura dotu iespēju jo īpaši universitātēm un pētniecības centriem dalīties ar resursiem, pakalpojumiem un atvērtā pirmkoda pakotnēm, kas saistītas ar valodu tehnoloģijām, vienlaikus nodrošinot, ka visas finansēšanas shēmas var strādāt ar atvērtā pirmkoda kopienām un būtu tām pieejamas;

30.  iesaka izveidot vai paplašināt arī tādus projektus kā digitālās valodu daudzveidības projekts, kas ļauj pētīt visu Eiropas mazāk lietoto valodu, tostarp tādu valodu, ko lieto gan ļoti maz, gan ļoti daudz pratēju, digitālās vajadzības, lai risinātu digitālās plaisas jautājumu un palīdzētu šīm valodām sagatavoties ilgtspējīgai digitālai nākotnei;

31.  iesaka atjaunināt META-NET balto grāmatu sērijā 2012. gadā publicēto Eiropas mēroga apsekojumu par valodu tehnoloģiju statusu, visām Eiropas valodām pieejamajiem resursiem, informāciju par valodas barjerām un ar šo tematu saistīto politiku, lai varētu novērtēt un attīstīt valodu tehnoloģiju politiku;

32.  mudina Komisiju izveidot CVT finansēšanas platformu, izmantojot pieredzi, kas gūta, īstenojot Septīto pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu, “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI); turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāuzsver tās pētniecības jomas, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu padziļinātu valodas izpratni, piemēram, datorlingvistika, lingvistika, mākslīgais intelekts, VT, datorzinātne un kognitīvā zinātne;

33.  norāda, ka valoda var būt šķērslis zinātnisko zināšanu pārnesei; atzīmē, ka vairākums zinātnisko žurnālu, kam ir augsts ietekmes koeficients, tiek izdoti angļu valodā, savukārt tas izraisa būtiskas pārmaiņas akadēmisko zināšanu radīšanā un izplatīšanā; uzsver, ka šie zināšanu radīšanas apstākļi ir jāņem vērā Eiropas pētniecības un inovācijas rīcībpolitikā un programmās; mudina Komisiju rast risinājumus, kā nodrošināt, ka zinātniskās zināšanas tiek darītas pieejamas ne tikai angļu valodā, bet arī citās valodās, un atbalstīt mākslīgā intelekta izstrādi dabiskās valodas jomā;

Valodu tehnoloģiju nākotnes uzlabošanai paredzēta izglītības politika Eiropā

34.  uzskata, ka, tā kā pašlaik valodu tehnoloģiju tirgū dominē dalībnieki, kas nav no Eiropas, Eiropas izglītības politikai būtu jātiecas noturēt Eiropā talantīgus cilvēkus, jāanalizē pašreizējās ar valodu tehnoloģijām saistītās izglītības vajadzības (tostarp visās attiecīgajās jomās un disciplīnās) un, pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsagatavo pamatnostādnes saskaņotas kopīgas rīcības īstenošanai Eiropas līmenī, kā arī būtu jāpalielina skolēnu un studentu informētība par karjeras iespējām valodu tehnoloģiju nozarē, tostarp uz valodu orientēta mākslīgā intelekta nozarē;

35.  uzskata, ka digitālie mācību materiāli jāizstrādā arī minoritāšu un reģionālajās valodās, kas ir svarīgi nediskriminācijas ziņā, ja vēlamies nodrošināt iespēju vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi;

36.  norāda, ka ir jāveicina vēl jo lielāka sieviešu iesaiste Eiropas valodu tehnoloģiju studijās, jo tas ir būtisks pētniecības un inovācijas attīstības aspekts;

37.  ierosina Komisijai un dalībvalstīm sekmēt valodu tehnoloģiju izmantošanu kultūras un izglītības apmaiņā starp Eiropas iedzīvotājiem, piemēram, programmā “Erasmus+” (“Erasmus+” piedāvātais tiešsaistes valodas atbalsts — OLS), lai mazinātu barjeras, ko valodu daudzveidība var radīt starpkultūru dialogā un savstarpējā izpratnē, jo īpaši rakstiskās un audiovizuālās izpausmēs;

38.  iesaka dalībvalstīm arī izstrādāt digitālās rakstpratības programmas Eiropas minoritāšu un reģionālajās valodās un skolu, augstskolu un arodskolu mācību programmās iekļaut valodu tehnoloģiju apmācību un rīkus; uzsver arī to, ka rakstpratība joprojām ir nozīmīgs faktors un absolūti nepieciešams kopienu digitālās iekļaušanas progresa priekšnoteikums;

39.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāsniedz izglītības iestādēm atbalsts, kas nepieciešams, lai uzlabotu valodu digitalizāciju ES;

Valodu tehnoloģijas — ieguvumi gan privātuzņēmumiem, gan publiskā sektora iestādēm

40.  uzsver, ka ir jāatbalsta tādu ieguldījumu instrumentu un paātrināšanas programmu izstrāde, kuru mērķis ir palielināt valodu tehnoloģiju izmantojumu kultūras un radošajās nozarēs, īpaši pievēršoties kopienām, kam ir mazāk resursu, un veicinot valodu tehnoloģiju spēju attīstību tur, kur šī joma ir attīstīta visvājāk;

41.  mudina izstrādāt pasākumus ar pienācīgu finansējumu, kuru mērķis būtu Eiropas MVU un jaunuzņēmumiem dot iespējas viegli piekļūt VT un tās izmantot, lai attīstītu savu uzņēmējdarbību tiešsaistē, ieejot jaunos tirgos un apgūstot jaunas attīstības iespējas, tādējādi palielinot savu inovācijas līmeni un radot jaunas darbvietas;

42.  aicina ES iestādes palielināt informētību par ieguvumiem, ko uzņēmumiem, publiskā sektora struktūrām un iedzīvotājiem var dot tiešsaistes pakalpojumu, satura un produktu pieejamība vairākās valodās, tostarp mazāk lietotās, reģionālajās un minoritāšu valodās, lai pārvarētu valodas barjeras un saglabātu valodu kopienu kultūras mantojumu;

43.  atbalsta daudzvalodu publisko e-pakalpojumu izveidi Eiropas, valstu, reģionu un attiecīgos gadījumos vietējo pašvaldību līmenī ar inovatīvām, iekļaujošām un palīdzīgām VT, jo tādējādi Eiropā tiks samazināta valodu un valodu kopienu nevienlīdzība, sekmēta vienlīdzīga piekļuve pakalpojumiem, veicināta uzņēmumu, iedzīvotāju un darba ņēmēju mobilitāte un nodrošināts, ka daudzvalodu digitālais vienotais tirgus ir iekļaujošs;

44.  aicina visu līmeņu administratīvās struktūras uzlabot piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem un informācijai dažādās valodās, jo īpaši tas attiecas uz pakalpojumiem pārrobežu reģionos un ar kultūru saistītiem jautājumiem, un izmantot jau pastāvošas bezmaksas atvērtā pirmkoda valodu tehnoloģijas, tostarp, mašīntulkošanu, runas atpazīšanu, teksta pārveidi runā, un viedās valodu sistēmas, piemēram, tās, ar kuru palīdzību var izgūt informāciju daudzās valodās, veidot pārskatus/rezumējumus un kuras nodrošina runas sapratni, lai uzlabotu piekļuvi šiem pakalpojumiem;

45.  uzsver teksta un datu ieguves metožu nozīmi valodu tehnoloģiju attīstībā; uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība starp nozari un datu īpašniekiem; uzsver, ka ir jāpielāgo tiesiskais regulējums un jānodrošina valodas resursu atvērtāka, sadarbspējīgāka izmantošana un vākšana; norāda, ka sensitīvu informāciju nevajadzētu nodot komerciāliem uzņēmumiem un izmantot šo uzņēmumu bezmaksas programmatūrā, jo nav zināms, kā tie varētu izmantot savākto informāciju, piemēram, datus par veselību;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.
(2) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.
(3) OV L 318, 4.12.2015., 1. lpp.
(4) OV C 320, 16.12.2008., 1. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 965. lpp.
(6) OV C 54, 19.2.2011., 58. lpp.
(7) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.
(8) OV C 92 E, 16.04.2004., 322. lpp.
(9) OV C 76 E, 25.3.2004., 374. lpp.
(10) OV C 117 E, 6.5.2010., 59. lpp.
(11) OV C 93, 9.3.2016., 52. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0032.


Pārredzama un atbildīga dabas resursu pārvaldība jaunattīstības valstīs: meži
PDF 220kWORD 74k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par pārredzamu un atbildīgu dabas resursu pārvaldību jaunattīstības valstīs: meži (2018/2003(INI))
P8_TA(2018)0333A8-0249/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) rīcības plānu (2001. gada septembris) un FLEGT brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus (BPN) ar trešām valstīm,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un tā 208. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(1) (ES Kokmateriālu regula),

–  ņemot vērā 2011. gada Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) 2015.–2030. gadam,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas tika pieņemts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21),

–  ņemot vērā Komisijas galīgo ziņojumu par pētījumu “The impact of EU consumption on deforestation: Comprehensive analysis of the impact of EU consumption on deforestation” (ES patēriņa ietekme uz mežu izciršanu: visaptveroša analīze par ES patēriņa ietekmi uz mežu izciršanu) (2013),

–  ņemot vērā projektu Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pasūtītajai priekšizpētei par iespējām pastiprināt ES rīcību pret atmežošanu (2017),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. oktobra paziņojumu “Atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumi cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu” (COM(2008)0645),

–  ņemot vērā 2010. gada Patēriņa preču forumu — globālu nozares tīklu, kas apvieno mazumtirgotājus, ražotājus un pakalpojumu sniedzējus un kas pieņēma mērķi līdz 2020. gadam panākt, ka tā dalībnieku piegādes ķēdēs tīrā mežu izciršana ir nulles līmenī,

–  ņemot vērā 2011. gada Bonnas uzdevumu, proti, pasaules mēroga centienus līdz 2020. gadam atjaunot 150 miljonus hektāru no pasaules atmežotās un degradētās zemes un līdz 2030. gadam — 350 miljonus hektāru,

–  ņemot vērā partnerību “Tropical Forest Alliance 2020”,

–  ņemot vērā 2014. gada Ņujorkas deklarāciju par mežiem un rīcības programmu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada secinājumus par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un tirdzniecību,

–  ņemot vērā 2015. gada decembra Amsterdamas deklarāciju “Ceļā uz to, lai izbeigtu mežu izciršanu, ko izraisa lauksaimniecības preču piegādes ķēdes Eiropas valstīm”,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju “Tirdzniecība visiem” (2105),

–  ņemot vērā ANO programmas atmežošanas un mežu degradācijas izraisīto emisiju samazināšanai (REDD+) mehānismu,

–  ņemot vērā ANO Stratēģisko plānu attiecībā uz mežiem 2017.–2030. gadam (UNSPF), kurā noteikti seši globālie mērķi mežu jomā un 26 saistītie mērķi, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā 1994. gada 17. jūnijā pieņemto ANO Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos,

–  ņemot vērā to, ka ANO Attīstības programma (UNDP) izstrādā valsts līmeņa ilgtspējīgu preču platformas,

–  ņemot vērā divpusējo sadarbības mehānismu meža tiesību aktu ieviešanas un pārvaldības jomā (BCM-FLEG) ar Ķīnu (2009),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā 1969. gada Amerikas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā 1987. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1989. gada Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām,

–  ņemot vērā ANO 2007. gada Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP),

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2012. gada brīvprātīgās pamatnostādnes par īpašumtiesību pārvaldību,

–  ņemot vērā FAO 2014. gada principus par atbildīgām investīcijām lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās,

–  ņemot vērā jaunāko ziņojumu “Planetary boundaries” (planētas iespēju robežas),

–  ņemot vērā 1973. gada Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES),

–  ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un tai pievienoto 2000. gada Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību, un 2010. gada Nagojas protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas,

–  ņemot vērā augsta līmeņa ekspertu grupas ilgtspējīgu finanšu jautājumos galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, kurus 2011. gadā apstiprināja ANO Cilvēktiesību padome, kā arī 2011. gadā atjauninātās ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par palmu eļļu un lietusmežu izciršanu(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(3),

–  ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības pārstāvju 2018. gada aprīļa paziņojumu par ES lomu mežu un tiesību aizsardzībā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) vispārējo programmu noziegumu pret savvaļas dzīvniekiem un augiem un mežu apkarošanai,

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0249/2018),

A.  tā kā bioloģiski daudzveidīgi meži būtiski palīdz mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties šīm pārmaiņām, un saglabāt bioloģisko daudzveidību;

B.  tā kā mežos dzīvo 300 miljoni cilvēku un 1,6 miljardiem cilvēku iztika ir tieši atkarīga no mežiem, to skaitā vairāk nekā 2000 pirmiedzīvotāju grupām; tā kā mežiem ir izšķirīga nozīme vietējo ekonomiku attīstībā; tā kā ir aplēsts, ka mežos mājo apmēram 80 % no visām sauszemes sugām, un tādēļ tie ir svarīga bioloģiskās daudzveidības krātuve; tā kā saskaņā ar FAO datiem ik gadu tiek zaudēts ap 13 miljoniem hektāru meža;

C.  tā kā atmežošana un meža degradācija lielākoties notiek dienvidu puslodē un tropu mežos;

D.  tā kā meži pasargā no zemes degradācijas un pārtuksnešošanās un līdz ar to samazina plūdu, zemes nogruvumu un sausuma risku;

E.  tā kā meži ir ļoti svarīgi ilgtspējīgai lauksaimniecībai un uzlabo pārtikas un uztura nodrošinājumu;

F.  tā kā meži arī nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus, kas stiprina ilgtspējīgu lauksaimniecību, regulējot ūdens plūsmas, stabilizējot augsni, uzturot augsnes auglību, regulējot klimatu un nodrošinot dzīvotspējīgu dzīvotni savvaļas apputeksnētājiem un lauksaimniecības kaitēkļu plēsējiem;

G.  tā kā meža produkti veido 1 % no pasaules IKP;

H.  tā kā meža atjaunošana ir viena no stratēģijām, kas ir ļoti svarīga, lai nepieļautu, ka pasaules vidējās temperatūras pieaugums pārsniedz 1,5 grādus; tā kā visām valdībām būtu jāuzņemas atbildība un jāveic pasākumi, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju radītās izmaksas savā valstī;

I.  tā kā atmežošana un meža degradācija ir otrs nozīmīgākais cilvēka radīto oglekļa emisiju cēlonis un izraisa apmēram 20 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām pasaulē;

J.  tā kā koksnes kurināmais joprojām ir vissvarīgākais meža produkts jaunattīstības valstīs un vissvarīgākais enerģijas avots daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs; tā kā Subsahāras Āfrikā četri no pieciem cilvēkiem joprojām izmanto malku, gatavojot ēst;

K.  tā kā primārajos mežos ir bagātīga bioloģiskā daudzveidība un tie piesaista par 30 līdz 70 procentiem vairāk oglekļa nekā izcirsti vai degradēti meži;

L.  tā kā efektīvai uzraudzībai un tiesībaizsardzībai izšķirīgi svarīga ir skaidra, konsekventa un atjaunināta informācija par meža segumu;

M.  tā kā FLEGT brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem joprojām piemīt daudz trūkumu, lai arī ir pierādījusies to vērtība mežu pārvaldības uzlabošanā;

N.  tā kā FLEGT brīvprātīgajos partnerattiecību nolīgumos galvenā uzmanība tiek pievērsta rūpnieciskajai mežizstrādei, taču lielākā daļa nelikumīgas mežizstrādes izriet no mežu izciršanas amatniecības un lauksaimniecības vajadzībām;

O.  tā kā FLEGT brīvprātīgajos partnerattiecību nolīgumos ir pārāk ierobežota “likumības” definīcija, dažkārt neņemot vērā svarīgus jautājumus saistībā ar zemes lietošanu un vietējo iedzīvotāju tiesībām;

P.  tā kā FLEGT brīvprātīgie partnerattiecību nolīgumi, REDD+ un sertifikācija joprojām ir atsevišķas iniciatīvas, kas būtu vairāk jākoordinē;

Q.  tā kā FLEGT mērķu īstenošana ir lielā mērā atkarīga no lielākajām ražošanas, apstrādes un tirdzniecības valstīm, piemēram, Ķīnas, Krievijas, Indijas, Dienvidkorejas un Japānas, un to apņemšanās cīnīties pret nelikumīgu mežizstrādi un nelikumīgu koka izstrādājumu tirdzniecību un tā kā divpusējie politiskie dialogi ar šīm partnerēm līdz šim ir devuši ierobežotus rezultātus;

R.  tā kā ES Kokmateriālu regulas mērķis ir nodrošināt, ka ES tirgū netiek laisti nelikumīgi kokmateriāli; tā kā, 2016. gadā pārskatot Kokmateriālu regulu, ir secināts, ka tā netiek pilnībā īstenota un izpildīta; tā kā šā gada sākumā tika sākta sabiedriskā apspriešana par iespējamām izmaiņām Kokmateriālu regulas darbības jomā;

S.  tā kā ikvienā stratēģiskā pieejā savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzībai galvenā uzmanība būtu jāpievērš aizsargājamām teritorijām; tā kā šīm teritorijām būtu jādarbojas kā drošas un iekļaujošas ekonomiskās attīstības centriem, pamatojoties uz ilgtspējīgu lauksaimniecību, enerģētiku, kultūru un tūrismu, un jāpalīdz attīstīt labu pārvaldību;

T.  tā kā publiskā un privātā sektora partnerībām ir svarīga loma Subsahāras Āfrikas parku ilgtspējīgā attīstībā, ievērojot mežu teritorijā dzīvojošo kopienu tiesības;

U.  tā kā korupcija un vājas institūcijas ir būtiski šķēršļi mežu aizsardzībai un saglabāšanai; tā kā ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola 2016. gada kopīgajā ziņojumā(5) konstatēts, ka noziegumi pret mežu ir starp pieciem svarīgākajiem uzdevumiem ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā, un norādīts, ka nelikumīga mežizstrāde veido 15–30 % no globālās likumīgās tirdzniecības; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm, nelikumīgas meža izciršanas un kokmateriālu tirdzniecības skartās valstis šo procesu dēļ ik gadu zaudē USD 15 miljardus;

V.  tā kā noziegumi pret mežu var būt dažādu veidu, proti, augstvērtīgu apdraudētu meža sugu (kas ir iekļautas CITES sarakstā) nelikumīga ieguve; nelikumīga kokmateriālu ieguve būvmateriāliem un mēbelēm; nelikumīga mežizstrāde un nelikumīgi iegūtas koksnes legalizācija ar plantāciju un lauksaimniecības aizsega uzņēmumu starpniecību, piegādājot celulozi papīrrūpniecībai, un koksnes kurināmā un kokogļu tirdzniecības, kas ir lielā mērā neregulēta, izmantošana nelikumīgas mežizstrādes slēpšanai aizsargājamās teritorijās un ārpus tām;

W.  tā kā urbanizācija, slikta pārvaldība, plaša mēroga atmežošana lauksaimniecības, kalnrūpniecības un infrastruktūras attīstības vajadzībām izraisa smagus cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, zemes piesavināšanos, piespiedu izraidīšanu, policijas īstenotu aizskaršanu, kopienu vadītāju, cilvēktiesību aizstāvju un aktīvistu patvaļīgu aizturēšanu un kriminālatbildības noteikšanu, postoši ietekmējot mežu teritorijā dzīvojošās tautas un vietējās kopienas;

X.  tā kā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir noteikts mērķis līdz 2020. gadam apturēt atmežošanu un meža degradāciju un vērst šo tendenci pretējā virzienā; tā kā šī apņemšanās ir atkārtota Parīzes klimata nolīgumā un nebūtu jāatliek;

Y.  tā kā 15. IAM ir skaidri minēts, ka ir vajadzīga laba mežsaimniecības pārvaldība, jo meži var palīdzēt sasniegt daudzus no citiem IAM;

Z.  tā kā programma REDD+ daudzās jaunattīstības valstīs ir nesusi vides un sociālos ieguvumus, sākot ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un beidzot ar lauku attīstību un meža pārvaldības uzlabošanu; tā kā šī programma tomēr ir kritizēta par spiediena izdarīšanu uz mežu teritorijā dzīvojošajām kopienām;

AA.  tā kā ir aizvien vairāk pierādījumu, ka, nodrošinot kopienām zemes lietošanas tiesības, samazinās atmežošana un meža apsaimniekošana ir ilgtspējīgāka;

AB.  tā kā 80 % no atmežošanas visā pasaulē notiek lauksaimniecības dēļ; tā kā jo īpaši lopkopība un lielas rūpnieciskās sojas un palmu eļļas plantācijas ir galvenie atmežošanas virzītāji, it sevišķi tropu valstīs, un tam par iemeslu ir augošs pieprasījums pēc šiem produktiem attīstītajās valstīs un jaunietekmes ekonomikās, kā arī rūpnieciskās lauksaimniecības izplešanās visā pasaulē; tā kā 2013. gadā veiktā Komisijas pētījumā tika konstatēts, ka laikā no 1990. gada līdz 2008. gadam ES 27 bija lielākā ar atmežošanu saistītu produktu neto importētāja pasaulē; tā kā ES tādēļ ir jāuzņemas izšķirīga loma atmežošanas un meža degradācijas apkarošanā, jo īpaši attiecībā uz tās pieprasījumu un pienācīgas pārbaudes prasībām saistībā ar lauksaimniecības precēm;

AC.  tā kā sojas platību izplešanās ir radījusi sociālas un vides problēmas, piemēram, augsnes eroziju, ūdens resursu noplicināšanos, piesārņojumu ar pesticīdiem un cilvēku piespiedu pārvietošanu; tā kā pirmiedzīvotāju kopienas ir vienas no visvairāk ietekmētajām grupām;

AD.  tā kā eļļas palmu plantāciju izplešanās ir izraisījusi meža masveida iznīcināšanu un sociālos konfliktus, kas pretējās pozīcijās nostāda plantāciju uzņēmumus un pirmiedzīvotāju grupas un vietējās kopienas;

AE.  tā kā pēdējo gadu laikā privātais sektors ir apliecinājies aizvien lielāku gribu iesaistīties meža aizsardzībā un tā kā vairāk nekā 400 uzņēmumi saskaņā ar Ņujorkas deklarāciju par mežiem ir apņēmušies panākt, ka to produkti un piegādes ķēdes nav saistīti ar atmežošanu, īpašu uzmanību pievēršot tādām precēm kā palmu eļļa, soja, liellopu gaļa un kokmateriāli; tā kā publiskā sektora pasākumi attiecībā uz lauksaimniecības produktiem tomēr joprojām ir samērā reti,

1.  atgādina, ka Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir atzīta bioloģiski daudzveidīgu mežu izšķirīgā nozīme ilgtspējīgā attīstībā, kā arī Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā; atkārtoti norāda, ka ilgtspējīga un iekļaujoša meža apsaimniekošana un meža preču atbildīga izmantošana ir visefektīvākā un vislētākā dabiskā sistēma oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai;

2.  prasa ES atbalstīt meža un zemes pārvaldības mērķu integrāciju mežu klāto jaunattīstības valstu nacionāli noteiktajā devumā;

3.  atgādina, ka Parīzes nolīgumā ir prasīts visām pusēm rīkoties, lai saglabātu un palielinātu siltumnīcefekta gāzu piesaistītājus, arī mežus;

4.  norāda, ka, apturot atmežošanu un meža degradāciju un ļaujot mežiem atjaunoties, tiktu veikti vismaz 30 % no visiem klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, kas vajadzīgi, lai panāktu, ka globālā sasilšana nepārsniedz 1,5 ˚C(6);

5.  norāda, ka atmežošana ir izraisījusi 11 % no visām antropogēnajām siltumnīcefekta gāzu emisijām, proti, vairāk nekā visi vieglie automobiļi kopā;

6.  apstiprina meža apsaimniekošanas veida svarīgumu attiecībā uz oglekļa bilanci tropos, kā par to liecina neseni pētījumi(7), kuros norādīts, ka mazāk klaji atmežošanas veidi — un ne tikai plaša mežu izciršana, kā tika domāts agrāk, — varētu būt ļoti nozīmīgs oglekļa emisiju avots, radot vairāk nekā pusi emisiju;

7.  norāda, ka meža atjaunošana, pastāvošo degradēto mežu atjaunošana un koku seguma palielināšana lauksaimniecības zemēs, īstenojot agromežsaimniecības pasākumus, ir vienīgie pieejamie veidi, kā atbrīvot atmosfēru no siltumnīcas efekta gāzu emisijām, un tiem piemīt ievērojams potenciāls veicināt Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu;

8.  atgādina par pasākumu Bonn Challenge(8) (Bonnas uzdevums), kura mērķis līdz 2030. gadam atjaunot 350 miljonus hektāru degradētas un atmežotas zemes varētu radīt ap USD 170 miljardu neto ieguvumu gadā, ko sniegtu ūdensgūtves baseinu aizsardzība, lielāka raža un meža produktu pieaugums, un dotu iespēju piesaistīt līdz pat 1,7 gigatonnām oglekļa dioksīda ekvivalenta gadā;

9.  aicina Komisiju ievērot ES starptautiskās saistības, cita starpā saistības, ko tā uzņēmusies COP 21, ANO Mežu foruma (UNFF), ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (UNCBD), Ņujorkas deklarācijas par mežiem un 15. IAM — jo īpaši 15.2. uzdevuma — satvarā, proti, veicināt visu meža tipu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, apturēt atmežošanu, atjaunot degradētos mežus un būtiski palielināt apmežošanu un meža atjaunošanu visā pasaulē līdz 2020. gadam;

10.  īpaši atgādina, ka Savienība ir apņēmusies sasniegt Konvencijā par bioloģisko daudzveidību noteikto Aiči mērķi, kas paredz līdz 2020. gadam aizsargāt 17 % no visām dzīvotnēm, atjaunot 15 % no degradētajām ekosistēmām un panākt, ka meža platība tikpat kā netiek zaudēta vai ka tās zaudējumi ir samazināti vismaz uz pusi;

11.  norāda, ka aviācijas nozarē tiek ļoti daudz izmantotas oglekļa emisiju izlīdzināšanas vienības, arī meži; tomēr uzsver, ka meža nodrošinātās izlīdzināšanas vienības tiek nopietni kritizētas, jo tās ir grūti izmērīt un nav iespējams garantēt; uzskata, ka Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO) būtu jāizņem meža izlīdzināšanas vienības no starptautiskās gaisa satiksmes radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēmas (CORSIA) mehānisma;

12.  uzskata, ka atmežošanas cēloņi nav meklējami tikai mežsaimniecības nozarē un ir saistīti ar plašu jautājumu klāstu, piemēram, zemes lietošanu, pirmiedzīvotāju tautu tiesību aizsardzību, lauksaimniecības politiku un klimata pārmaiņām; aicina Komisiju pastiprināt centienus attiecībā uz FLEGT brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu pilnīgu un efektīvu īstenošanu un vispusīgi risināt atmežošanas jautājumu saskaņotā politikas satvarā, t. i., nodrošinot no meža atkarīgo kopienu zemes lietošanas tiesību faktisku atzīšanu un ievērošanu, jo īpaši saistībā ar ES finansējumu attīstībai, kā arī FLEGT brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu pārbaudes procesā, un darīt to tādā veidā, lai vietējās kopienas varētu iegūt iztiku no mežsaimniecības, vienlaikus nodrošinot ekosistēmu saglabāšanu;

13.  aicina Komisiju ik pēc diviem gadiem sagatavot ziņojumu par FLEGT rīcības plāna īstenošanas gaitu; uzsver, ka tajā būtu jāiekļauj brīvprātīgo partnerattiecības nolīgumu īstenošanas novērtējums, plānotie termiņi un informācija par grūtībām, ar ko nācies saskarties, kā arī par veiktajiem vai plānotajiem pasākumiem;

14.  norāda, ka iespēja sekmīgi īstenot brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus būs lielāka tad, ja tiks paredzēts mērķtiecīgāks atbalsts neaizsargātām grupām, kas iesaistītas kokmateriālu resursu pārvaldībā (mazie īpašnieki, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, neatkarīgi “neoficiālās” nozares dalībnieki); uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai sertifikācijas procesos tiktu ievērotas meža apsaimniekošanā iesaistītu neaizsargātāku grupu intereses;

15.  uzsver, ka ir svarīgi apkarot nelikumīgu tirdzniecību ar tropu kokmateriāliem; ierosina Komisijai turpmākajās sarunās par FLEGT eksporta licencēm koka izstrādājumiem, kuru likumība ir pārbaudīta un kurus eksportē uz ES, ņemt vērā pieredzi, ko sniegusi kopš 2016. gada novembra spēkā esošā Indonēzijas sistēma; prasa, lai Komisija veiktu neatkarīgu ietekmes novērtējumu par Indonēzijas kokmateriālu likumības nodrošināšanas sistēmas īstenošanu un ar to iepazīstinātu atbilstīgā termiņā;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties konfliktu zonās iegūtu kokmateriālu riskam un nodrošināt, ka brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu satvarā šādi kokmateriāli ir noteikti par nelikumīgiem; uzskata, ka kokmateriālu likumības nodrošināšanas sistēmā (TLAS) izmantotā likumības definīcija būtu jāpaplašina, visos brīvprātīgajos partnerattiecību nolīgumos iekļaujot cilvēktiesības, jo īpaši kopienu zemes lietošanas tiesības;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ierosināto FLEGT strukturēto dialogu, lai sāktu pienācīgu novērtējumu attiecībā uz korupcijas risku meža nozarē un lai izveidotu pasākumus ar mērķi stiprināt līdzdalību, pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti kā korupcijas novēršanas stratēģijas elementus;

18.  prasa, lai ES izstrādātu zaļā kokmateriālu iepirkuma politiku nolūkā atbalstīt meža ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu visā pasaulē;

19.  ar bažām norāda, ka meža nozare ir jo īpaši neaizsargāta pret sliktu pārvaldību, cita starpā korupciju, krāpšanu un organizēto noziedzību, kam lielā mērā raksturīga nesodāmība; pauž nožēlu par to, ka pat valstīs ar labiem meža tiesību aktiem to īstenošana ir vāja;

20.  atzīst, ka noziegumu pret mežu — piemēram, nelikumīgas mežizstrādes — aplēstā vērtība pasaules mērogā bija USD 50–152 miljardi 2016. gadā, tai pieaugot no USD 30–100 miljardiem 2014. gadā, un tie sniedz visvairāk ienākumu no visiem izdarītajiem noziegumiem pret vidi; norāda, ka nelikumīgai mežizstrādei ir ievērojama loma organizētās noziedzības finansēšanā un ka tā attiecīgi padara būtiski nabadzīgākas valdības, tautas un vietējās kopienas neiekasētu ieņēmumu dēļ(9);

21.  pauž satraukumu par cilvēktiesību pārkāpumu, zemes piesavināšanās un pirmiedzīvotāju zemes sagrābšanas pastiprināšanos, ko izraisa infrastruktūras un pārtikas, degvielas un šķiedru ieguvei paredzētu monokultūru plantāciju izplešanās, mežizstrāde un oglekļa emisiju mazināšanas pasākumi, piemēram, biodegvielu, dabasgāzes vai liela mēroga hidroenerģijas projektu īstenošana;

22.  ar bažām norāda, ka ap 300 000 mežu teritorijā dzīvojošu cilvēku (saukti arī par pigmejiem vai batvu tautu) Centrālāfrikas lietusmežā saskaras ar nepieredzētu spiedienu uz viņu zemēm, meža resursiem un sabiedrībām, mežiem tiekot izcirstiem, to platībai atbrīvotai lauksaimniecības vajadzībām vai pārvērstai ekskluzīvās savvaļas dzīvnieku un augu saglabāšanas teritorijās;

23.  uzstājīgi mudina Komisiju rīkoties atbilstīgi norādēm Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(10), arī attiecībā uz sabiedrībām, kas darbojas šajā jomā; jo īpaši mudina Komisiju sākt šajā rezolūcijā pieprasītos pasākumus atbildīgo personu identificēšanai un sodīšanai gadījumos, kad notikušo var tieši vai netieši attiecināt uz daudznacionālām sabiedrībām, kas darbojas kādas dalībvalsts jurisdikcijā;

24.  uzsver, ka nelikumīgas mežizstrādes dēļ jaunattīstības valstis zaudē nodokļu ieņēmumus; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka čaulas sabiedrību un lielu celulozes, mežizstrādes un kalnrūpniecības uzņēmumu filiāļu finansēšanai tiek izmantotas ārzonas nodokļu oāzes un nodokļu apiešanas shēmas, kā to apstiprinājuši “Panamas dokumenti” un “Paradīzes dokumenti”, apstākļos, kad neregulēta finansiālā globalizācija var negatīvi ietekmēt meža saglabāšanu un vides ilgtspēju; vēlreiz mudina ES izrādīt stingru politisko gribu un apņēmību apkarot nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas gan ES iekšienē, gan trešās valstīs;

25.  atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts ilgi gaidītais Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pasūtītais priekšizpētes ziņojums par iespējām pastiprināt ES rīcību pret atmežošanu(11); norāda, ka šajā pētījumā galvenā uzmanība ir pievērsta septiņām precēm, kas ir saistītas ar apdraudējumu mežam, proti, palmu eļļai, sojai, kaučukam, liellopu gaļai, kukurūzai, kakao un kafijai, un atzīst, ka ES nepārprotami ir daļa no globālās atmežošanas problēmas;

26.  mudina Komisiju nekavējoties sākt rūpīgu ietekmes novērtējumu un patiesu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, jo īpaši vietējiem iedzīvotājiem un sievietēm, lai izstrādātu jēgpilnu ES rīcības plānu attiecībā uz atmežošanu un meža degradāciju, plānā iekļaujot konkrētus un saskanīgus reglamentējošus pasākumus, arī uzraudzības mehānismu, ar mērķi nodrošināt, ka ar ES saistītas piegādes ķēdes vai finanšu darījumi neizraisa atmežošanu, meža degradāciju vai cilvēktiesību pārkāpumus; prasa, lai ar šo rīcības plānu tiktu veicināta lielāka finansiālā un tehniskā palīdzība ražotājvalstīm, īpaši tiecoties aizsargāt, saglabāt un atjaunot mežus un sevišķi svarīgas ekosistēmas un uzlabot no meža atkarīgo kopienu iztiku;

27.  atgādina, ka pirmiedzīvotāju tautu sievietēm un sievietēm lauksaimniecēm ir svarīga loma meža ekosistēmu aizsardzībā; tomēr ar bažām norāda, ka dabas resursu pārvaldības procesā sievietes netiek iekļautas un viņām netiek nodrošinātas pilnvērtīgas iespējas; pauž nožēlu par mežsaimniecības izglītības trūkumu; uzskata, ka dzimumu līdztiesība mežsaimniecības izglītībā ir svarīgs mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas aspekts un ES rīcības plānā tas būtu jāņem vērā;

28.  norāda, ka ir sākta sabiedriskā apspriešana par Kokmateriālu regulas darbības jomā iekļaujamo izstrādājumu klāstu; uzskata, ka iespēja anketā izvēlēties variantu, kas paredz regulas darbības jomas samazināšanu, nav pamatota, ņemot vērā, ka pašreizējā regulas darbības jomā zeļ un plaukst nelikumīga tirdzniecība; turklāt norāda, ka Eiropas kokapstrādes nozaru konfederācija pozitīvi vērtē Kokmateriālu regulas darbības jomas paplašināšanu, tajā iekļaujot visus koka izstrādājumus;

29.  norāda — 2016. gadā pārskatot ES Kokmateriālu regulu (SWD(2016)0034), nebija iespējams izvērtēt, vai dalībvalstu noteiktās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas, jo līdz šim piemēroto sankciju skaits ir bijis ļoti neliels; izsaka šaubas par to, ka dažas dalībvalstis sankciju noteikšanai piemēro kritēriju “valsts ekonomiskie apstākļi”, ņemot vērā šā nozieguma starptautisko aspektu un to, ka tas ir atzīts par visā pasaulē svarīgāko noziegumu pret vidi;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot un izpildīt ES Kokmateriālu regulu un minēto regulu attiecināt uz visiem izstrādājumiem, kuri ir gatavoti vai kurus var gatavot no koka un kuri satur vai var saturēt koku; uzsver prasību veikt atbilstīgu un efektīvu kontroli, cita starpā kontrolēt sarežģītas piegādes ķēdes un importu no ražotājvalstīm, un prasa paredzēt stingras un atturošas sankcijas visiem ekonomikas dalībniekiem, ņemot vērā, ka tas ir starptautisks noziegums, kas dod lielākos ienākumus no visiem noziegumiem pret vidi;

31.  norāda, ka ir atklāts — FLEGT eksporta licences pieļauj nelikumīgi iegūtas koksnes un likumīgi iegūtu kokmateriālu kombinēšanu un šāda koksne līdz ar to var tikt eksportēta uz ES kā atbilstoša ES Kokmateriālu regulas prasībām(12);

32.  aicina Komisiju atjaunināt ES Kokmateriālu regulas norādījumus par konfliktu zonās iegūtiem kokmateriāliem un iesaka pieņemt sīkāk izstrādātus riska mazināšanas pasākumus, lai uzlabotu regulas izpildi, cita starpā prasību nozares dalībniekiem, kas importē kokmateriālus no konfliktu skartām vai augsta riska zonām, veikt pastiprinātu pienācīgu pārbaudi, līgumos ar piegādātājiem iekļaut kukuļošanas apkarošanas noteikumus, īstenot atbilstības nodrošināšanas noteikumus korupcijas apkarošanas jomā, pārbaudīt finanšu pārskatus un veikt korupcijas novēršanas revīzijas;

Meža un zemes pārvaldība

33.  atzīst ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) satvarā veikto svarīgo darbu saistībā ar ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu pasaules mērogā, jo tam ir būtiska nozīme ilgtspējīgā tirdzniecībā ar mežsaimniecības produktiem;

34.  aicina ES izveidot ciešāku sadarbību un efektīvas partnerības ar lielajām kokmateriālu patēriņa valstīm un starptautiskām ieinteresētajām personām, piemēram, ANO, jo īpaši FAO, Starptautisko mežsaimniecības pētniecības centru (CIFOR) un Pasaules Bankas Mežu programmu (PROFOR), lai efektīvāk samazinātu nelikumīgi iegūtu kokmateriālu tirdzniecību pasaules mērogā un panāktu labāku meža pārvaldību kopumā;

35.  uzsver, ka sekundārie meži, kas galvenokārt atjaunojas dabiskā procesā pēc nozīmīgiem antropogēniem vai dabiskiem primāro mežu traucējumiem, līdz ar primārajiem mežiem arī nodrošina ļoti svarīgus ekosistēmu pakalpojumus un ir vietējo iedzīvotāju iztikas un kokmateriālu avots; uzskata — tā kā nelikumīga mežizstrāde apdraud arī šo mežu pastāvēšanu, ikvienā pasākumā, kas domāts meža apsaimniekošanas pārredzamības un pārskatatbildības jautājumu risināšanai, ir jāpievēršas arī sekundārajiem, ne tikai primārajiem mežiem;

36.  uzsver, ka ir jāveicina līdzdalība un kopienu īstenota meža apsaimniekošana, nostiprinot pilsoniskās sabiedrības iesaisti meža apsaimniekošanas politikas un projektu plānošanā un īstenošanā, uzlabojot informētību un nodrošinot, ka no meža resursiem labumu gūst arī vietējās kopienas;

37.  ar bažām norāda — tas, ka mežu teritorijā dzīvojošajām tautām nav nodrošinātas kopienas zemes lietošanas tiesības, ir būtisks šķērslis atmežošanas apkarošanai;

38.  atgādina — lai nodrošinātu sociālo stabilitāti, vides ilgtspējīgu izmantošanu un atbildīgas investīcijas ilgtspējīgā attīstībā, būtiska nozīme ir zemes un mežu lietošanas atbildīgai pārvaldībai;

39.  norāda, ka ir tādi kopienu mežsaimniecības / kolektīvo paražu īpašumtiesību modeļi, kas var dot dažādus ieguvumus(13), cita starpā apmežotās platības un pieejamo ūdens resursu pieaugumu, nelikumīgas mežizstrādes samazināšanos, piemērojot skaidrus noteikumus par piekļuvi kokmateriāliem, un stabilu meža uzraudzības sistēmu; ierosina, ka šis jautājums būtu vairāk jāpēta un jāsniedz lielāks atbalsts, palīdzot izstrādāt tiesisko regulējumu kopienu mežsaimniecības jomā;

40.  mudina partnervalstis atzīt un aizsargāt no meža atkarīgo vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju tiesības, jo īpaši pirmiedzīvotāju sieviešu tiesības, uz tradicionālajām īpašumtiesībām un kontroli pār savu zemi, teritorijām un dabas resursiem, kā noteikts starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos, piemēram, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, UNDRIP un SDO Konvencijā Nr. 169; prasa, lai ES atbalstītu partnervalstis šajos centienos un palīdzot piemērot brīvas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas principu liela mēroga zemes iegādēm;

41.  norāda, ka aizvien vairāk tiek ierobežota un aizskarta pilsoniskās sabiedrības un vietējo kopienu vārda brīvība saistībā ar meža pārvaldību;

42.  aicina Komisiju noteikt, ka ārējo investīciju plānā ir obligāti jāievēro FAO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par īpašumtiesību pārvaldību; uzsver — lai nodrošinātu atbilstību šīm pamatnostādnēm, ir vajadzīga efektīva neatkarīga uzraudzība un izpilde, arī pienācīgi strīdu izšķiršanas un sūdzību mehānismi; uzstājīgi pieprasa, lai projektu izstrādē, uzraudzībā un ikgadējā ziņošanā tiktu iekļauti zemes lietošanas standarti un lai tie būtu saistoši visā ES ārējā darbībā, ko finansē ar oficiālo attīstības palīdzību;

43.  mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties izveidot efektīvu administratīvu sūdzību izskatīšanas mehānismu cilvēktiesību pārkāpumu upuriem un personām, ko citādā veidā negatīvi ietekmējušas ar oficiālās attīstības palīdzību finansētas darbības, lai sāktu izmeklēšanu un izlīguma procesu; norāda, ka šajā mehānismā ir jāparedz standartizētas procedūras, tam ir jābūt administratīvam un attiecīgi jāpapildina tiesiskie mehānismi un ka par kontaktpunktiem varētu būt ES delegācijas;

44.  prasa ES pieņemt noteikumus par to, ka ir obligāti jāatklāj tāda informācija par atmežošanu, kas sniedz pierādījumus par finanšu investīcijām, kuras ir saistītas ar apdraudējumu mežam izraisošu preču ražošanu vai apstrādi;

45.  atgādina, ka Komisijai līdz 2018. gada 27. novembrim būtu jāiesniedz Parlamentam un Padomei ziņojums par to, kā darbojas Pārredzamības direktīva (Direktīva 2013/50/ES), ar ko tika ieviesta prasība atklāt informāciju par tādu biržā kotētu un lielu biržā nekotētu uzņēmumu maksājumiem valdībām, kuri nodarbojas ar kalnrūpniecību un ir iesaistīti primāro mežu (dabisko un daļēji dabisko) izciršanā; turklāt norāda, ka kopā ar šo ziņojumu būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums; ņemot vērā iespējamu pārskatīšanu, aicina Komisiju apsvērt iespēju šo pienākumu attiecināt arī uz citām rūpniecības nozarēm, kas ietekmē mežus, un uz citiem meža tipiem, nevis tikai primārajiem mežiem;

46.  pauž nožēlu par to, ka daudzās valstīs ir nepietiekama vietējā līdzdalība un, izstrādājot zemes izmantošanas zonējumu un piešķirot koncesijas, netiek panāktas vienošanās ar mežu teritorijā dzīvojošajām kopienām; uzskata, ka kokmateriālu likumīguma nodrošināšanas sistēmās būtu jāiekļauj procesuālas garantijas, kas dod pilnvērtīgas iespējas kopienām, ar mērķi samazināt korupcijas vai netaisnības risku zemes piešķiršanā vai nodošanā;

47.  uzsver, ka datu pārredzamībai, labākai kartēšanai, neatkarīgai uzraudzībai, revīzijas instrumentiem un informācijas apmaiņai ir būtiska nozīme pārvaldības un starptautiskās sadarbības uzlabošanā un to saistību ievērošanas veicināšanā, kuras pieņemtas nolūkā pilnīgi novērst atmežošanu; prasa ES palielināt finansiālo un tehnisko atbalstu partnervalstīm šo mērķu sasniegšanai un palīdzēt tām attīstīt specializētās zināšanas, kas vajadzīgas, lai uzlabotu vietējās meža pārvaldības struktūras un pārskatatbildību;

Atbildīgas piegādes ķēdes un finansēšana

48.  norāda, ka pie ES robežām būtu rūpīgāk jāpārbauda kokmateriālu un koka izstrādājumu imports, lai nodrošinātu, ka importētie produkti patiešām atbilst kritērijiem, kas vajadzīgi to ievešanai ES;

49.  norāda, ka vairāk nekā puse saražoto un pasaules tirgū eksportēto preču ir nelikumīgas atmežošanas produkti; norāda — ņemot vērā lauksaimniecības preces, kas saistītas ar apdraudējumu mežam, ir aprēķināts, ka 65 % Brazīlijas un 9 % Argentīnas liellopu gaļas eksporta un 41 % Brazīlijas, 5 % Argentīnas un 30 % Paragvajas sojas eksporta, iespējams, ir saistīti ar nelikumīgu atmežošanu; turklāt atzīmē, ka ES ražotāji nozīmīgu daudzumu barības un proteīnvielu ieved no jaunattīstības valstīm(14);

50.  uzsver privātā sektora izšķirīgo nozīmi starptautisko meža mērķu sasniegšanā, cita starpā meža atjaunošanā; tomēr uzsver, ka ir jānodrošina, lai globālās piegādes ķēdes un finanšu plūsmas atbalstītu tikai likumīgu un ilgtspējīgu ražošanu, kas nav saistīta ar atmežošanu un neizraisa cilvēktiesību pārkāpumus;

51.  atzinīgi vērtē to, ka nozīmīgi privātā sektora dalībnieki (kas ļoti bieži ir no ES) ir apņēmušies panākt, lai to piegādes ķēdes un investīcijas nebūtu saistītas ar atmežošanu; tomēr norāda, ka ES ir jāuzņemas šīs problēmas risināšana un jāpastiprina privātā sektora centieni, ar politiku un piemērotiem pasākumiem izveidojot visiem uzņēmumiem kopīgas pamatprasības un vienādojot konkurences apstākļus; uzskata, ka tādējādi tiktu stimulēta saistību uzņemšanās, radīta uzticēšanās un panākts, ka uzņēmumi izrāda lielāku atbildību par savām saistībām;

52.  atgādina, ka ir jāievēro ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām; atbalsta notiekošās sarunas ar mērķi izstrādāt saistošu ANO instrumentu, ar ko tiktu reglamentētas transnacionālu sabiedrību un citu uzņēmumu darbības cilvēktiesību aspektā, un uzsver, ka ir svarīgi, lai ES aktīvi iesaistītos šajā procesā;

53.  mudina sabiedrības rīkoties, lai novērstu korupciju to uzņēmējdarbības praksē, jo īpaši saistībā ar zemes lietošanas tiesību piešķiršanu, un palielināt darba standartu ārējās novērošanas sistēmas, ietverot plašākas saistības attiecībā uz atmežošanu;

54.  prasa, lai ES ieviestu obligātas prasības finanšu sektoram veikt pamatīgu pienācīgu pārbaudi, novērtējot finansiālu un nefinansiālu vides, sociālo un pārvaldības risku; tāpat prasa publiskot pienācīgas pārbaudes procesu, kā minimumu paredzot, ka investoriem ir jāsagatavo ikgadēji ziņojumi;

55.  prasa ES pievērsties atmežošanai pasaules mērogā, reglamentējot ES tirdzniecību ar tādām precēm, kuras ir saistītas ar apdraudējumu mežam, piemēram, soju, palmu eļļu, eikaliptu, liellopu gaļu, ādu un kakao, un šādu preču patēriņu, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta saistībā ar FLEGT rīcības plānu, Kokmateriālu regulu, Konfliktu izrakteņu regulu, Direktīvu par nefinanšu informācijas atklāšanu, tiesību aktiem par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju un citām ES iniciatīvām piegādes ķēžu regulēšanai;

56.  uzskata, ka šajā tiesiskajā regulējumā būtu:

   a) jānosaka obligāti kritēriji ilgtspējīgiem un ar atmežošanu nesaistītiem produktiem;
   b) jānosaka obligāti pienācīgas pārbaudes pienākumi gan augšupējiem, gan lejupējiem uzņēmumiem ar apdraudējumu mežam saistītu preču piegādes ķēdēs;
   c) jāpanāk preču izsekojamība un pārredzamība visā piegādes ķēdē;
   d) jānosaka, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāveic izmeklēšana par ES valstspiederīgajiem un ES reģistrētiem uzņēmumiem, kas gūst labumu no nelikumīgi veiktas zemes izmantošanas maiņas ražotājvalstīs, un tie šajā saistībā jāsauc pie atbildības;
   e) jānodrošina atbilstība starptautiskajām cilvēktiesībām un paražu tiesību ievērošana, kā noteikts brīvprātīgi piemērojamajās pamatnostādnēs par īpašumtiesību pārvaldību, un jāgarantē visu iespējami ietekmēto kopienu brīva, iepriekšēja un apzināta piekrišana visā produkta dzīves cikla laikā;

57.  aicina ES nodrošināt, ka īstenotie pasākumi un tiesiskais regulējums nerada nepamatotu slogu maziem un vidējiem ražotājiem vai netraucē to piekļuvei tirgiem un iespējai nodarboties ar starptautisko tirdzniecību;

58.  tāpat prasa ES veicināt līdzīgu saistošu tiesisko regulējumu starptautiskā līmenī un iekļaut meža diplomātiju tās klimata politikā, lai mudinātu valstis, kas apstrādā un/vai importē nozīmīgus tropu kokmateriālu apjomus, piemēram, Ķīnu un Vjetnamu, pieņemt efektīvus tiesību aktus, kuros būtu aizliegts importēt nelikumīgi iegūtus kokmateriālus un pieprasīts, lai nozares dalībnieki veiktu pienācīgu pārbaudi, kas pielīdzināma ES Kokmateriālu regulas prasībām; šajā nolūkā aicina Komisiju uzlabot pārredzamību saistībā ar sarunām un pasākumiem, kas tiek veikti saskaņā ar divpusējās sadarbības mehānismu, kurš noslēgts ar Ķīnu meža tiesību aktu ieviešanas un pārvaldības jomā;

59.  pauž nožēlu par Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) valdības izdarīto moratorija pārkāpumu, piešķirot diviem Ķīnas uzņēmumiem jaunas licences mežizstrādei KDR tropu lietusmežos; prasa saglabāt moratoriju, līdz mežizstrādes uzņēmumi, valdība un no meža atkarīgās vietējās kopienas panāks vienošanos par protokoliem, kas nodrošinātu pietiekamu vides un sabiedrības pārvaldību;

60.  prasa ES, reformējot kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), ieviest savstarpējas atbilstības kritērijus dzīvnieku barībai, lai nodrošinātu, ka valsts subsīdijas saņem tikai ilgtspējīgi un ar atmežošanu nesaistīti pārtikas produkti, samazinātu barībā izmantoto proteīnaugu un lopu importu, vienlaikus dažādojot un nostiprinot vietējo proteīnaugu ražošanu, kā arī panāktu, ka ar apdraudējumu mežam saistītu preču (piemēram, sojas un kukurūzas) imports nesaņem tiešu vai netiešu atbalstu saskaņā ar turpmāko ES pārtikas un lauksaimniecības politiku;

61.  uzsver, ka jaunā KLP būs jāsaskaņo ar ES starptautiskajām saistībām, cita starpā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām;

62.  prasa KLP papildu ietekmes izvērtēšanā izmantot IAM rādītājus, kā to ierosinājusi ESAO;

63.  atgādina, ka Malaizija un Indonēzija ir galvenās palmu eļļas ražotājas (aptuveni 85–90 % no pasaules ražošanas apjoma) un ka aizvien lielākais pieprasījums pēc šīs preces izraisa atmežošanu, rada spiedienu uz zemes izmantošanu un būtiski ietekmē vietējās kopienas, veselību un klimata pārmaiņas; šajā sakarībā uzsver, ka ar Indonēziju un Malaiziju risinātās sarunas par tirdzniecības nolīgumiem būtu jāizmanto vietējās situācijas uzlabošanai;

64.  attiecībā uz palmu eļļu atzīst pašreizējo sertifikācijas shēmu pozitīvo devumu, tomēr ar nožēlu konstatē, ka Apaļais galds par ilgtspējīgu palmu eļļu (RSPO), Indonēzijas ilgtspējīgā palmu eļļa (ISPO), Malaizijas ilgtspējīgā palmu eļļa (MSPO) un citas atzītas galvenās sertifikācijas shēmas nenodrošina efektīvu aizliegumu saviem dalībniekiem pārvērst lietusmežus vai kūdrājus par palmu plantācijām; tāpēc uzskata, ka šīs galvenās sertifikācijas shēmas nenodrošina siltumnīcefekta gāzu emisiju efektīvu samazināšanu plantāciju ierīkošanas un darbības laikā un tādējādi nav spējušas novērst milzīgus meža un kūdrāju ugunsgrēkus; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek veikta šo sertifikācijas shēmu neatkarīga revīzija un uzraudzība, lai garantētu, ka ES tirgū laistā palmu eļļa atbilst visiem nepieciešamajiem standartiem un ir ražota ilgtspējīgi; norāda, ka palmu eļļas nozares ilgtspējas jautājumu nevar atrisināt tikai ar brīvprātīgiem pasākumiem un politikas nostādnēm, bet palmu eļļas ražošanas uzņēmumiem būtu jāpiemēro arī saistoši noteikumi un obligāta sertifikācijas shēma;

65.  uzsver, ka saskaņā ar Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(15) ir jāuzlabo brīvprātīgo sertifikācijas shēmu uzticamība, izmantojot marķēšanu, lai garantētu, ka ES tirgū nonāk tikai tāda palmu eļļa, kas nav saistīta ar atmežošanu, meža degradāciju, nelikumīgu zemes sagrābšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un ka tādas shēmas kā RSPO ietver visus palmu eļļas galalietojuma veidus; turklāt uzsver, ka patērētāji ir vairāk jāinformē par neilgtspējīgas palmu eļļas ražošanas kaitīgo ietekmi uz vidi, lai galu galā panāktu palmu eļļas patēriņa būtisku samazinājumu;

66.  mudina Komisiju un visas dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, strādāt pie tā, lai visā ES tiktu īstenotas saistības līdz 2020. gadam panākt, ka tiek izmantota vienīgi sertificēta ilgtspējīgi ražota palmu eļļa, un tādēļ cita starpā parakstīt un īstenot Amsterdamas deklarāciju “Ceļā uz to, lai izbeigtu mežu izciršanu, ko izraisa lauksaimniecības preču piegādes ķēdes Eiropas valstīm”, un strādāt pie nozares saistību uzņemšanās, šajā nolūkā cita starpā parakstot un īstenojot Amsterdamas deklarāciju “Atbalsts pilnībā ilgtspējīgas palmu eļļas piegādes ķēdes izveidei līdz 2020. gadam”;

Politikas saskaņotība attīstībai

67.  atgādina, ka ilgtspējīgas attīstības mērķus var sasniegt tikai tad, ja piegādes ķēdes kļūst ilgtspējīgas un tiek radīta politikas pasākumu sinerģija; pauž satraukumu par to, ka ES lielā atkarība no dzīvnieku barības importa (sojas pupiņu veidā) izraisa atmežošanu ārvalstīs; ir noraizējies par biomasas importa pieauguma ietekmi uz vidi un aizvien lielāko pieprasījumu pēc koksnes Eiropā, jo īpaši lai izpildītu ES atjaunojamo energoresursu mērķrādītājus; aicina ES ievērot LESD 208. pantā nostiprināto principu “politikas saskaņotība attīstībai”, jo tas ir būtisks aspekts ES ieguldījumā Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam, Parīzes nolīguma un Eiropas Konsensa par attīstību īstenošanā; tādēļ prasa ES nodrošināt attīstības, tirdzniecības, lauksaimniecības, enerģētikas un klimata politikas saskaņotību;

68.  aicina Komisiju racionalizēt un labāk koordinēt savus centienus nelikumīgas mežizstrādes apkarošanā dažādās ES politikas jomās, kā arī racionalizēt un labāk koordinēt šajās politikas jomās iesaistīto dienestu darbu; aicina Komisiju sarunās vienoties par kokmateriālu importa standartiem turpmākajos divpusējos vai daudzpusējos ar tirdzniecību saistītos nolīgumos, lai nemazinātu sasniegumus, kas ar FLEGT rīcības plāna palīdzību gūti sadarbībā ar kokmateriālu ražotājvalstīm;

69.  atgādina, ka 80 % no visas pasaules mežu teritorijām veido tradicionālās zemes un pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu teritorijas; ar bažām norāda, ka ANO īpašais referents jautājumos par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām ir ziņojis, ka saņem aizvien vairāk informācijas par gadījumiem, kad klimata pārmaiņu mazināšanas projekti, jo īpaši atjaunojamo energoresursu enerģijas projekti, piemēram, biodegvielas ražošana un hidroelektrostaciju aizsprostu būvniecība, ir negatīvi ietekmējuši pirmiedzīvotāju tautu tiesības; uzsver, ka ir jānodrošina zemes lietošanas tiesības — arī paražu tiesības — vietējām mežu teritorijā dzīvojošajām kopienām; uzsver, ka rezultātnoteikti maksājumi un programma REDD+ ir iespēja uzlabot meža pārvaldību, zemes lietošanas tiesības un iztiku;

70.  uzsver pirmiedzīvotāju tautu būtisko nozīmi ilgtspējīgā dabas resursu pārvaldībā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā; atgādina, ka ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ir pausts aicinājums tās dalībvalstīm cienīt pirmiedzīvotāju zināšanas un tiesības kā garantijas programmas REDD+ īstenošanai; mudina partnervalstis pieņemt pasākumus, kas ļautu efektīvi iesaistīt pirmiedzīvotājus pasākumos ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt tās;

71.  aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt sinerģiju starp FLEGT brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem un programmu REDD+;

72.  pauž dziļas bažas par to, ka meži aizvien vairāk tiek plašā mērogā izmantoti rūpnieciskiem mērķiem — enerģijas ražošanai, izmantojot monokultūru, un tas paātrina bioloģiskās daudzveidības zudumu pasaulē un ekosistēmu pakalpojumu pasliktināšanos;

73.  atgādina, ka ES biodegvielu politikai būtu jāsaskan ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un principu “politikas saskaņotība attīstībai”; vēlreiz norāda, ka ES, vēlākais, līdz 2030. gadam būtu pakāpeniski jāizbeidz visi politikas stimuli agrodegvielām;

74.  pauž nožēlu par to, ka Atjaunojamo energoresursu direktīvas pašreizējā pārskatīšanā nav ieviesti kritēriji attiecībā uz sociālo ilgtspēju un citām netiešām sekām zemes izmantošanai, ņemot vērā zemes piesavināšanās risku; atgādina, ka šai direktīvai būtu jāsaskan ar starptautiskajiem zemes lietošanas tiesību standartiem, t. i., SDO Konvenciju Nr. 169 un FAO brīvprātīgi piemērojamajām pamatnostādnēm par zemes lietošanu un principiem par atbildīgām investīcijām lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās; tāpat uzsver, ka ir jāievieš stingrāki meža biomasas kritēriji, lai nepieļautu, ka bioenerģijas veicināšana izraisa atmežošanu ārvalstis;

75.  norāda — ir nepārprotami pierādīts, ka tropu mežu pārveide lauksaimniecības, plantāciju un citu zemes izmantošanas veidu platībās izraisa būtisku sugu — jo īpaši meža speciālistsugu — zaudējumu; uzsver, ka ir jāatjauno dabiski, bioloģiski daudzveidīgi meži kā līdzeklis klimata pārmaiņu apkarošanai un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 15. mērķi; uzskata, ka meža atjaunošanas programmās vajadzētu atzīt vietējās paražu tiesības uz zemi, tām vajadzētu būt iekļaujošām un pielāgotām vietējiem apstākļiem un veicināt dabā balstītus risinājumus, piemēram, meža ainavas atjaunošanu ar mērķi līdzsvarot zemes izmantošanas veidus, cita starpā aizsargājamās teritorijas, agromežsaimniecību, lauksaimniecības sistēmas, nelielas plantācijas un cilvēka apmetnes; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES patēriņa ietekme uz atmežošanu ārvalstīs tiek skatīta, ņemot vērā mērķus, kas noteikti ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam;

76.  aicina ES atbalstīt ar mežiem bagāto jaunattīstības valstu iniciatīvas, kuru mērķis ir kompensēt tādas lauksaimniecības prakses un kalnrūpniecības darbību neiegrožotu izplešanos, kuras negatīvi ietekmē mežu apsaimniekošanu un pirmiedzīvotāju iztiku un kultūras integritāti un atstāj postošas sekas uz sociālo stabilitāti un lauksaimnieku uztursuverenitāti;

77.  vēlreiz norāda, ka ilgtspējīgas kokmateriālu vērtības ķēdes — kokmateriāli tiek iegūti no ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem, cita starpā ilgtspējīgiem meža stādījumiem un ģimeņu vadītiem mežsaimniecības uzņēmumiem, — var sniegt būtisku ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā un klimata pārmaiņu jomā pieņemto saistību izpildē; uzstāj, ka situācijā, kad meža degradācija vai traucējumi ir cēlonis 68,9 % kopējo oglekļa zaudējumu tropu ekosistēmās(16), lauksaimniecības paplašināšanai, rūpnieciskai mežizstrādei, kalnrūpniecībai, resursu ieguvei vai infrastruktūras izvēršanai neskartās meža ainavās nebūtu jāizmanto nekāds publiskais finansējums, kas ņemts no klimatam un attīstībai paredzētiem līdzekļiem, un uz publisko finansējumu kopumā būtu jāattiecina stingri ilgtspējas kritēriji; turklāt aicina ES un tās dalībvalstis šajā sakarībā saskaņot līdzekļu devēju politiku(17);

78.  uzskata, ka centieniem apturēt atmežošanu ir jāietver palīdzība un atbalsts pastāvošās aramzemes izmantošanai visefektīvākajā veidā, līdztekus īstenojot viedo ciematu pieeju; atzīst, ka agroekoloģiskajai praksei piemīt liels potenciāls maksimāli izmantot ekosistēmas funkcijas un palielināt ekosistēmas noturību, izmantojot jauktus un sevišķi daudzveidīgus stādījumus un agromežsaimniecības un permakultūras paņēmienus, kas ir svarīgi arī tādām kultūrām kā eļļas palmas, kakao vai kaučuka koki, un šāda prakse arī sniedz papildu ieguvumus sociālo rezultātu, produkcijas dažādošanas un ražīguma ziņā, nepārvēršot vēl vairāk meža platības aramzemē;

Ar mežu saistītā noziedzība

79.  atgādina, ka saskaņā ar UNEP un Interpola datiem nelikumīga mežizstrāde un kokmateriālu tirdzniecība ir viena no piecām vissvarīgākajām ar vidi saistītas noziedzības jomām, aizvien vairāk pieaugot transnacionālu organizētās noziedzības grupu nozīmei;

80.  uzsver — lai apkarotu nelikumīgu starptautisko tirdzniecību, ir jārīkojas saskaņoti un iekļaujoši, lai apturētu meža iznīcināšanu, atmežošanu un nelikumīgu mežizstrādi un apkarotu krāpšanu, iznīcināšanu un pieprasījumu pēc meža precēm un savvaļas augiem un dzīvniekiem;

81.  uzsver, ka noziegumi pret mežu, sākot no neregulētas vai nelikumīgas kokogļu dedzināšanas un beidzot ar uzņēmumu izdarītajiem plaša mēroga noziegumiem saistībā ar kokmateriāliem, papīru un celulozi, būtiski ietekmē kopējās klimata emisijas, ūdens rezerves, pārtuksnešošanos un nokrišņu režīmu;

82.  ar bažām norāda, ka saskaņā ar UNEP un Interpola datiem daudzās valstīs nav atbilstīgu tiesību aktu noziegumu pret vidi sodīšanai, cita starpā tādēļ, ka trūkst specializētu zināšanu un personāla, ir mazas sodanaudas vai nav kriminālsodu, un tas traucē efektīvi apkarot šos noziegumus;

83.  uzsver, ka ir svarīgi piemērot patiesi atturošas un efektīvas sankcijas ražotājvalstīs, lai apkarotu nelikumīgu mežizstrādi un kokmateriālu tirdzniecību;

84.  aicina Komisiju paplašināt darbības jomu Direktīvai 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(18), tajā iekļaujot nelikumīgu mežizstrādi;

85.  mudina ES sniegt palīdzību atmežošanas un nelikumīgu darbību uzraudzības pastiprināšanai;

86.  uzsver, ka ir jānovērš noziegumu pret vidi pamatcēloņi, piemēram, nabadzība, korupcija un slikta pārvaldība, izmantojot integrētu un vispusīgu pieeju, mudinot uz finansiālu sadarbību pārrobežu mērogā un izmantojot visus attiecīgos instrumentus starptautiskas organizētās noziedzības apkarošanai, cita starpā izņemot un konfiscējot noziedzīgi iegūtus līdzekļus un vēršoties pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

87.  uzsver, ka ir jānostiprina valstu tiesiskais regulējums, jāatbalsta valstu tiesībaizsardzības tīklu izveide un jāuzlabo pārredzamas un atbildīgas meža apsaimniekošanas veicināšanai svarīgo starptautisko tiesību īstenošana un izpilde, cita starpā ar paraugprakses apmaiņu, stingriem informācijas atklāšanas noteikumiem, stingriem ietekmes uz ilgtspēju novērtējumiem un uzraudzības un ziņošanas sistēmām, ņemot vērā vajadzību aizsargāt mežsargus; pieprasa pastiprināt starpnozaru sadarbību un sadarbību starp aģentūrām valsts un starptautiskā līmenī, jo īpaši ar Interpolu un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroju (UNODC), arī apmaiņu ar izlūkdatiem un tiesu iestāžu sadarbību, un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas jomas paplašināšanu, aptverot noziegumus pret vidi;

88.  atgādina, ka plašāka piekļuve muitas datiem par importu, kas tiek ievests ES, palielinātu globālās vērtību ķēdes pārredzamību un pārskatatbildību; aicina Komisiju paplašināt prasības par muitas datiem un kā obligātus muitas datu elementus iekļaut eksportētāju un ražotāju, tādā veidā uzlabojot globālo vērtības ķēžu pārredzamību un izsekojamību;

Tirdzniecības jautājumi

89.  uzsver, ka Savienības tirdzniecības sarunām ir jāatbilst Savienības saistībām rīkoties, lai samazinātu atmežošanu un meža degradāciju un palielinātu meža oglekļa uzkrājumus jaunattīstības valstīs;

90.  uzsver, ka ir jāpaplašina un jāpastiprina pasākumi ES divpusējo un daudzpusējo brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumu (BTN) ietekmes uz vidi un cilvēktiesībām novēršanai, uzraudzībai un pārbaudei, cita starpā izmantojot pārbaudāmus rādītājus un neatkarīgas kopienas līmeņa uzraudzības un ziņošanas iniciatīvas;

91.  mudina ES tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās vienmēr iekļaut saistošus un izpildāmus nosacījumus, kas paredzēti, lai apturētu nelikumīgu mežizstrādi, atmežošanu, meža degradāciju, zemes piesavināšanos un citus cilvēktiesību pārkāpumus, uz kuriem attiecas atbilstīgi un efektīvi strīdu izšķiršanas mehānismu, un līdz ar dažādām izpildes panākšanas metodēm apsvērt arī uz sankcijām balstītu mehānismu un noteikumus tiesību uz īpašumu, iepriekšējas apspriešanās un apzinātas piekrišanas nodrošināšanai; aicina Komisiju, izmantojot pārskatīšanas klauzulu, iekļaut šādus nosacījumus jau noslēgtajos BTN, jo īpaši apņemšanos efektīvi īstenot Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām; uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt šos nosacījumus un ka ir nekavējoties jāsāk valdības konsultāciju procedūras, ja tirdzniecības partneri šos noteikumus neievēro, un jāsāk piemērot spēkā esošie izpildes mehānismi, piemēram, tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās paredzētie strīdu izšķiršanas mehānismi;

92.  aicina Komisiju iekļaut vērienīgus un konkrēti uz mežu attiecināmus noteikumus visos ES tirdzniecības un investīciju nolīgumos; uzsver, ka šiem noteikumiem vajadzētu būt saistošiem un izpildāmiem, izmantojot efektīvus uzraudzības un sankciju mehānismus, kas ļauj atsevišķām personām un kopienām meklēt tiesisko aizsardzību ES vai ārpus tās;

93.  uzsver, ka ES tirdzniecības politikā būtu jāpievēršas ar nelikumīgu mežizstrādi saistītajai korupcijai; mudina Komisiju brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut ar nelikumīgu mežizstrādi saistītas korupcijas apkarošanas noteikumus, kas ir izpildāmi un ir efektīvi un pilnībā jāīsteno;

94.  mudina Komisiju BTN izpildāmo korupcijas apkarošanas noteikumu darbības jomā iekļaut nelikumīgu mežsaimniecības praksi, piemēram, pārmērīgi zemas koksnes cenas noteikšanu koncesijās, aizsargājamu koku izciršanu, ko veic komercsabiedrības, meža produktu kontrabandu pāri robežām, nelikumīgu mežizstrādi un meža izejmateriālu apstrādi bez licences;

95.  norāda, ka Vispārējo preferenču sistēmas (VPS) regulas darbības joma saistībā ar mežsaimniecības resursu aizsardzību un pārskatatbildīgu apsaimniekošanu joprojām ir ierobežota; aicina Komisiju nodrošināt, ka ar mežu saistītās konvencijas, uz kurām attiecas VPS un VPS+, tiek pienācīgi uzraudzītas, arī iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai garantētu mežu aizsardzību partnervalstīs, cita starpā apsverot iespēju izveidot sūdzību izskatīšanas mehānismu, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā ieinteresēto pušu sūdzības; uzsver, ka šajā mehānismā ir īpaši jāņem vērā pirmiedzīvotāju un no meža atkarīgo kopienu tiesības, kā arī attiecīgā gadījumā tiesības, kas paredzētas SDO Konvencijā C169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām;

96.  atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstīgas iespējas vērsties tiesu iestādēs, tiesiskās aizsardzības līdzekļus un trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību dabas resursu eksportētājvalstīs, lai nodrošinātu tiesību aktu vai iniciatīvu efektivitāti;

o
o   o

97.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0098.
(3) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0330.
(5) Nellemann, C. (galv. red.); Henriksen, R., Kreilhuber, A., Stewart, D., Kotsovou, M., Raxter, P., Mrema, E. un Barrat, S. (red.), The Rise of Environmental Crime – A Growing Threat to Natural Resources, Peace, Development And Security, A UNEP-INTERPOL Rapid Response Assessment, ANO Vides programma un RHIPTO Rapid Response, Norwegian Center for Global Analyses, www.rhipto.org., 2016.
(6) Goodman, R.C. un Herold, M., Why Maintaining Tropical Forests is Essential and Urgent for Maintaining a Stable Climate, Darba dokuments Nr. 385, Centre for Global Development, Vašingtona, 2014; McKinsey & Company, Pathways to a Low-Carbon Economy, 2009; McKinsey & Company, Pathways to a Low-Carbon Economy: Version 2 of the Global Greenhouse Gas Abatement Cost Curve, 2013.
(7) Baccini, A. un citi, “Tropical forests are a net carbon source based on aboveground measurements of gain and loss”, Science, 358. sējums, 6360. izdevums, 2017, 230–234. lpp.
(8) Sk. https://www.iucn.org/theme/forests/our-work/forest-landscape-restoration/bonn-challenge.
(9) Nellemann, C. (galv. red.); Henriksen, R., Kreilhuber, A., Stewart, D., Kotsovou, M., Raxter, P., Mrema, E. un Barrat, S. (red.), The Rise of Environmental Crime – A Growing Threat to Natural Resources, Peace, Development And Security, A UNEP-INTERPOL Rapid Response Assessment, ANO Vides programma un RHIPTO Rapid Response, Norwegian Center for Global Analyses, www.rhipto.org., 2016.
(10) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.
(11) http://ec.europa.eu/environment/forests/pdf/feasibility_study_deforestation_kh0418199enn_main_report.pdf.
(12) Vides izmeklēšanas aģentūras (EIA) un Indonēzijas Meža uzraudzības tīkla (Jaringan Pemantau Independen Kehutanan) 2014. gada ziņojumā “Permitting Crime” konstatēts, ka daži TLAS licenci saņēmušie uzņēmumi ir iesaistīti nelikumīgi iegūtu kokmateriālu legalizācijā, kombinējot nelikumīgi iegūtu koksni ar likumīgi iegūtiem kokmateriāliem. Patlaban šie kokmateriāli var tikt eksportēti uz ES kā FLEGT licencēti kokmateriāli. Pieejams: http://www.wri.org/blog/2018/01/indonesia-has-carrot-end-illegal-logging-now-it-needs-stick; pirmavots: https://eia-international.org/wp-content/uploads/Permitting-Crime.pdf.
(13) ClientEarth pētījums par Nepālu, pieejams vietnē https://www.clientearth.org/what-can-we-learn-from-community-forests-in-nepal/.
(14) “Forest Trends Report Series: Consumer Goods and Deforestation: An Analysis of the Extent and Nature of Illegality in Forest Conversion for Agriculture and Timber Plantations”, 2014.
(15) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.
(16) Baccini, A. un citi, “Tropical forests are a net carbon source based on aboveground measurements of gain and loss”, Science, 358. sējums, 6360. izdevums, 2017, 230.–234. lpp., http://science.sciencemag.org/content/early/2017/09/27/science.aam5962.
(17) Baccini, A. un citi., turpat.
(18) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

Juridisks paziņojums