Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2018. gada 13. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Uganda, opozīcijā esošo parlamenta deputātu arests
 Mjanma, jo īpaši žurnālistu Wa Lone un Kyaw Soe Oo lieta
 Kambodža, jo īpaši Kem Sokha lieta
 Eurojust un Albānijas sadarbības nolīgums *
 Personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un šādu datu brīva aprite ***I
 Vienota digitālā vārteja ***I
 2018. gada jūlijā notikušie ugunsgrēki pie Mati Atikas reģionā (Grieķija) un ES reaģēšanas pasākumi
 Khan al-Ahmar un citiem beduīnu ciematiem draudošā nojaukšana
 Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā
 Iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas
 Eiropas rīcības plāns pret mikrobu rezistenci pieejas "Viena veselība" ietvaros
 Eiropa kustībā: ES nākotnes mobilitātes programma
 Augu aizsardzības līdzekļu regulas īstenošana
 Divējādas kvalitātes produkti vienotajā tirgū

Uganda, opozīcijā esošo parlamenta deputātu arests
PDF 135kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Ugandu, opozīcijā esošo parlamenta deputātu arestiem (2018/2840(RSP))
P8_TA(2018)0344RC-B8-0364/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ugandu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Vācijas, Īrijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes misijas vadītāju un Norvēģijas un Islandes misijas vadītāju 2018. gada 17. augusta kopīgo vietējo paziņojumu par starpposma vēlēšanām Aruas pašvaldībā,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko Uganda ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Uganda ir ratificējusi 1995. gada 21. jūnijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem rīcības un sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu (ACDEG),

–  ņemot vērā Ugandas Cilvēktiesību komisijas paziņojumu par jaunām cilvēktiesību problēmām valstī pēc starpposma vēlēšanām, kas notika 2018. gada 15. augustā Aruas pašvaldībā,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ziņojumu par Ugandu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu (Kotonū nolīgumu), jo īpaši tā 8. panta 4. punktu par nediskrimināciju,

–  ņemot vērā Ugandas Republikas 1995. gada konstitūciju, kas grozīta 2005. gadā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vardarbības uzliesmojumi tika konstatēti starpposma vēlēšanās, kuras 2018. gada 15. augustā notika Ugandas ziemeļrietumos, Aruas pašvaldībā, un kurās tika ievēlēts neatkarīgs opozīcijas kandidāts Kassiano Wadri;

B.  tā kā Ugandas prezidents Yoweri Museveni un neatkarīgais parlamenta deputāts Robert Kyagulanyi Ssentamu, pazīstams arī kā Bobi Wine, kopā ar vairākiem citiem politiķiem ļoti strīdīgo starpposma vēlēšanu ietvaros 2018. gada 13. augustā Aruā rīkoja pimsvēlēšanu mītiņus, reaģējot uz jūnijā notikušo parlamenta deputāta slepkavību;

C.  tā kā Bobi Wine, kas ir populārs mūziķis, ir kļuvis par ietekmīgu prezidenta Y. Museveni kritiķi pēc tam, kad viņš 2017. gadā kļuva par Ugandas parlamenta deputātu;

D.  tā kā 2018. gada 13. augusta vakarā Bobi Wine šoferis Yasin Kawuma tika nošauts neskaidros apstākļos, un, kad prezidents Y. Museveni devās prom no Aruas, Kassiano Wadri atbalstītāji, iespējams, apmētāja viņa automašīnu ar akmeņiem;

E.  tā kā policija apcietināja Herbert Zziwa un Ronald Muwanga, divus žurnālistus no NTV Ugandas televīzijas kanāla, jo viņi tiešajā ēterā ziņoja no vietas, kurā Y. Kawuma tika nogalināts;

F.  tā kā īsi pēc tam kopā ar vairākiem citiem tika arestēts gan B. Wine, gan K. Wadri; tā kā B. Wine tika apsūdzēts par šaujamieroču glabāšanu;

G.  tā kā 33 cilvēki, tostarp K. Wadri un četri parlamenta deputāti (Robert Kyagulanyi, Francis Zaake, Gerald Karuhanga un Paul Mwiru), tika apsūdzēti par valsts nodevību nākamajā dienā pēc vēlēšanām un B. Wine tika apsūdzēts militārajā tiesā par nelikumīgu šaujamieroču glabāšanu;

H.  tā kā šie aresti izraisīja protestus Aruā, Kampalā un Mitjanā, kurus vardarbīgi apspieda Ugandas drošības spēki; tā kā ir ziņots par asaru gāzes un šāviņu pielietošanu;

I.  tā kā 2018. gada 20. augustā Reuters fotogrāfu James Akena, kurš Kampalā atspoguļoja politiskos protestus #freeBobiWine, karavīri piekāva, apcietināja un aizturēja vairākas stundas;

J.  tā kā tiek ziņots, ka B. Wine un citas aizturētās personas apcietinājumā tika spīdzinātas; tā kā pēc sākotnējas šo apgalvojumu noliegšanas iestādes ir apsolījušas tos izmeklēt;

K.  tā kā vēlāk B. Wine tika apsūdzēts par valsts nodevību civiltiesā pēc tam, kad militārā tiesa pieņēma lēmumu neuzturēt apsūdzību par šaujamieroču nelikumīgu glabāšanu;

L.  tā kā B. Wine pēc tam tika atbrīvots pret galvojumu, un ir pametis Ugandu, lai dotos ārstēties uz ASV;

M.  tā kā bijušais ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad al-Hussein ir mudinājis Ugandas valdību rūpīgi, neatkarīgi un objektīvi izmeklēt smagos apgalvojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp par ārpustiesas slepkavībām, pārmērīga spēka pielietošanu un spīdzināšanu un citiem ļaunprātīgas izturēšanās veidiem, un saukt vainīgos pie atbildības;

N.  tā kā Demokrātisko pārmaiņu foruma (FDC) vadītāju un četrkārtējo prezidenta amata kandidātu Kizza Besigye laikā no 2001. līdz 2017. gadam vairākkārt aizturēja policija vai militārpersonas, un pēdējais šāds atgadījums noticis 2017. gada 25. septembrī;

O.  tā kā Ugandā regulāri apcietina un iebiedē opozīcijas politiķus,

1.  pauž nopietnas bažas par opozīcijā esošo parlamenta deputātu apcietināšanu saistībā ar Aruas starpposma vēlēšanām;

2.  uzsver, ka Ugandas demokrātijai ir ļoti svarīgi, lai Ugandas prezidents un valdība respektētu valsts parlamenta kā institūcijas neatkarību un tās deputātu mandāta neatkarību un nodrošinātu, ka visi parlamenta deputāti var brīvi īstenot savus vēlēšanu mandātus;

3.  aicina Ugandas iestādes atcelt šķietami safabricētās apsūdzības pret Bobi Wine un izbeigt opozīcijas politiķu un atbalstītāju vajāšanu;

4.  mudina Ugandas iestādes nekavējoties sākt efektīvu, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar Yasin Kawuma slepkavību un ziņojumiem par nāves gadījumiem un pārmērīga spēka pielietošanu protestos; sagaida, ka tiks veikta ātra un neatkarīga izmeklēšana saistībā ar apsūdzībām par Aruā apcietināto personu spīdzināšanu un sliktu apiešanos; uzsver, ka vainīgie ir jāsauc pie atbildības;

5.  atkārtoti pauž ticību vārda brīvībai un vēlreiz apstiprina plašsaziņas līdzekļu lielo lomu demokrātiskā sabiedrībā; ar bažām norāda, ka žurnālisti, kuri atspoguļoja demonstrācijas un sadursmes, tika piekauti kopā ar citiem dalībniekiem un ka divi žurnālisti ir arestēti; aicina Ugandas iestādes radīt vidi, kurā žurnālisti varētu netraucēti veikt savu darbu, informējot par politiskajām norisēm valstī;

6.  atgādina Ugandas iestādēm, ka tām ir pienākums nodrošināt, aizsargāt un veicināt pamattiesības, tostarp valsts iedzīvotāju pilsoniskās un politiskās tiesības, kā arī vārda un pulcēšanās brīvību;

7.  atgādina Ugandas valdībai, ka tai ir starptautiskas saistības, jo īpaši attiecībā uz pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu un lietu izskatīšanu tiesā, sevišķi saistībā ar tiesībām uz taisnīgu un neatkarīgu tiesu;

8.  mudina tiesībaizsardzības iestādes aizsargāt pamatbrīvības, nepieļaujot nekādu iebiedēšanu un tādējādi izpildot Ugandas Konstitūcijas 24. pantu, kurā noteikts, ka “nevienu personu nedrīkst pakļaut nekāda veida spīdzināšanai vai cietsirdīgas, necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās veidam vai sodīšanai”;

9.  aicina Ugandas drošības spēkus atturēties no spēka pielietošanas protestos, nelietot šāviņus, rīkoties saskaņā ar likumu un pilnībā ievērot cilvēktiesības, kā arī ļaut žurnālistiem brīvi veikt viņu darbu, proti, sniegt informāciju;

10.  vienlaikus aicina protestētājus būt likumpaklausīgiem un savas tiesības un brīvības izmantot tiesību aktu robežās;

11.  aicina ES izmantot politiskā spiediena iespējas, ko paver attīstības palīdzības programmas, jo īpaši budžeta atbalsta programmas, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Ugandā;

12.  uzteic Ugandas Cilvēktiesību komisijas darbu, ko tā paveikusi pēc notikušajiem arestiem, slepkavībām un spīdzināšanas gadījumiem saistībā ar starpposma vēlēšanām Aruā un kas ietver ziņošanu, aizturēšanas centru apmeklēšanu, bezvēsts pazudušo personu meklēšanu un centienus garantēt ieslodzīto tiesības, ārstēšanu un ģimenes locekļu apmeklējumus;

13.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt situāciju Ugandā, uzsver, ka Eiropas Parlaments būtu jāinformē par jebkādām turpmākām pazīmēm, kas liecina, ka Ugandas parlamenta deputāti tiek vajāti vai ka tiek traucēts viņu kā likumdevēju darbs;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ugandas Republikas prezidentam, Ugandas parlamenta priekšsēdētājam, kā arī Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.


Mjanma, jo īpaši žurnālistu Wa Lone un Kyaw Soe Oo lieta
PDF 151kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Mjanmu, jo īpaši žurnālistu Wa Lone un Kyaw Soe Oo lietu (2018/2841(RSP))
P8_TA(2018)0345RC-B8-0371/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu un rohindžu stāvokli, jo īpaši rezolūcijas, kas pieņemtas 2018. gada 14. jūnijā(1), 2017. gada 14. decembrī(2), 2017. gada 14. septembrī(3), 2016. gada 7. jūlijā(4) un 2016. gada 15. decembrī(5),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2018. gada 3. septembra paziņojumu par Wa Lone un Kyaw Soe Oo notiesāšanu un par 2018. gada 9. jūlija paziņojumu par kriminālvajāšanu pret diviem Reuters žurnālistiem Mjanmā,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. oktobra un 2018. gada 26. februāra secinājumus par Mjanmu,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. aprīļa Lēmumu (KĀDP) 2018/655(6) un 2018. gada 25. jūnija lēmumu (KĀDP) 2018/900(7), ar ko paredz turpmākus ierobežojošus pasākumus pret Mjanmu, stiprinot ES ieroču embargo un vēršoties pret Mjanmas armijas un robežsardzes policijas amatpersonām,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgās starptautiskās faktu vākšanas misijas 2018. gada 24. augusta ziņojumu par Mjanmu, kas tiks prezentēts ANO Cilvēktiesību padomes 39. sesijā 2018. gada 10.–28. septembrī,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Michelle Bachelet 2018. gada 3. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā nobeiguma ziņojumu un ieteikumus, ko sagatavojusi Kofi Annan vadītā padomdevēja komisija, par Rakhainas pavalsti,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā starptautiskās humanitārās tiesības, Ženēvas konvencijas un to protokolus, kā arī Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) statūtus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes ģenerālsekretāra 2018. gada 23. marta ziņojumu par seksuālu vardarbību, kas saistīta ar konfliktu,

–  ņemot vērā SKT I Pirmstiesas palātas 2018. gada 6. septembra lēmumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada 12. decembrī divi žurnālisti — Wa Lone un Kyaw Soe Oo — tika patvaļīgi arestēti un aizturēti saistībā ar apgalvojumiem par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veikuši Tatmadaw (Mjanmas bruņotie spēki) Rakhainas pavalstī;

B.  tā kā pēc tam žurnālisti Wa Lone un Kyaw Soe Oo tika apsūdzēti saskaņā ar 1923. gada likumu par valsts noslēpumu; tā kā 2018. gada 3. septembrī Mjanmas tiesa viņiem piesprieda septiņu gadu cietumsodu; tā kā šī precedenta lieta vēl vairāk apdraud vārda brīvību, demokrātiju un tiesiskumu Mjanmā;

C.  tā kā Eiropas Savienības un ES dalībvalstu diplomāti ir bijuši to daudzo starptautisko novērotāju vidū, kuri ir piedalījušies katrā tiesas sēdē kopš šo žurnālistu aizturēšanas 2017. gada 12. decembrī un kuri ir pastāvīgi vērsušies ar šo jautājumu pie Mjanmas valdības;

D.  tā kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp žurnālisti, advokāti un cilvēktiesību aizstāvji, kuri izsaka kritiskus viedokļus par Mjanmas iestādēm, jo īpaši Tatmadaw un citiem Mjanmas drošības spēkiem, kā arī to veiktajām darbībām Rakhainas pavalstī, ir patvaļīgi arestēti, apcietināti vai iebiedēti; tā kā Rakhainas pavalstī notiekošās vardarbības atainojumu stingri kontrolē bruņotie spēki un valdība;

E.  tā kā rohindžu cilvēktiesību aktīviste Wai Nu, kura tika ieslodzīta 18 gadu vecumā un atbrīvota 25 gadu vecumā, joprojām ir viens no daudzajiem piemēriem, kas liecina par Mjanmas iestāžu vēršanos pret aktīvistiem;

F.  tā kā bijušais bērns–kareivis Aung Ko Htwe izcieš divus gadus un sešus mēnešus ilgu cietumsodu saistībā ar interviju plašsaziņas līdzekļos, kurā viņš aprakstīja savu pieredzi Mjanmas militārajā dienestā; tā kā saskaņā ar Mjanmas Kriminālkodeksa 505. panta b) punktu pret viņu tika vērsts neskaidri formulēts noteikums, kas tiek bieži izmantots, lai ierobežotu vārda brīvību;

G.  tā kā tiek ziņots, ka kopš 2016. gada ir apcietināti un aizturēti desmitiem žurnālistu; tā kā Mjanmas iestādes izmanto virkni represīvu tiesību aktu, tostarp likumu par valsts noslēpumu, lai apcietinātu, aizturētu, apklusinātu vai iebiedētu pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, žurnālistus, advokātus un cilvēktiesību aizstāvjus, kuri pauž kritiskus viedokļus par Mjanmas valdību vai tās drošības spēkiem; tā kā organizācijas ”Freedom House” 2017. gada preses brīvības reitingā Mjanma ierindojās 159. vietā no 198 valstīm;

H.  tā kā ANO pilnvarotās neatkarīgās starptautiskās faktu vākšanas misijas Mjanmā (IIFFMM) 2018. gada 24. augusta ziņojumā ir secināts, ka vissmagākie cilvēktiesību pārkāpumi un nopietnākie noziegumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, ir veikti Kačinas, Rakhainas un Šanas pavalstīs un tos ir īstenojuši Tatmadaw, Mjanmas policijas spēki, NaSaKa (iepriekš Pierobežas imigrācijas kontroles štābs), Mjanmas robežsardzes policija un nevalstiskas bruņotas grupas; tā kā šajā ziņojumā ir arī norādīts, ka Arakanas Rohindžu pestīšanas armija veica koordinētus uzbrukumus militārajai bāzei un vairākiem drošības spēku priekšposteņiem visā Rakhainas pavalsts ziemeļu daļā, izraisot spiedienu uz rohindžu kopienām; tā kā ziņojumā ir arī pausts aicinājums izmeklēt to Mjanmas augstākā ranga militāro komandieru un personu rīcību, kuras ir atbildīgas par nežēlīgiem noziegumiem pret rohindžām, un vērst pret šīm personām kriminālvajāšanu starptautiskā līmenī; tā kā Mjanma šos konstatējumus ir noraidījusi;

I.  tā kā IIFFMM ziņojumā ir norādīts, ka Mjanmas valsts padomniece, Nobela Miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Aung San Suu Kyi nav izmantojusi savu faktisko valdības vadītājas statusu vai savu morālo autoritāti, lai apturētu vai novērstu notikumus, kas pašlaik norisinās Rakhainas pavalstī; tā kā civilās iestādes arī ir veicinājušas nežēlīgu noziegumu veikšanu ar savu rīcību un bezdarbību, jo īpaši izplatot viltus vēstījumus, noliedzot Tatmadaw veiktos pārkāpumus, bloķējot neatkarīgu izmeklēšanu un uzraugot pierādījumu iznīcināšanu;

J.  tā kā 2018. gada 8. septembrī SKT apstiprināja, ka tā var īstenot jurisdikciju attiecībā uz iespējamo rohindžu izraidīšanu no Mjanmas uz Bangladešu;

K.  tā kā Mjanmā sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas ir izmantotas, lai izplatītu nomelnošanas kampaņas un sazvērestības teorijas, kas orientētas uz rohindžām un musulmaņiem valstī;

L.  tā kā rohindžas ir lielākā musulmaņu grupa Mjanmā un lielākā viņu daļa dzīvo Rakhainas pavalstī; tā kā piesardzīgas aplēses liecina, ka bojāgājušo skaits viņu vidū varētu būt 10 000; tā kā kopš 2017. gada augusta vairāk nekā 700 000 rohindžu, no kuriem aptuveni 500 000 ir bērni, ir devušies droša patvēruma meklējumos uz Bangladešu, un daudzi no šie bērniem ir ceļojuši vieni paši pēc tam, kad viņu vecāki ir nogalināti vai nošķirti no savām ģimenēm,

1.  stingri nosoda žurnālistu Wa Lone un Kyaw Soe Oo patvaļīgo apcietināšanu un notiesāšanu par ziņošanu par situāciju Rakhainas pavalstī; aicina Mjanmas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem viņus atbrīvot un atcelt visas apsūdzības, kas vērstas pret patvaļīgi aizturētām personām, tostarp politiski ieslodzītajiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, kas ir vienkārši izmantojuši savas tiesības un brīvības;

2.  nosoda visus iebiedēšanas, aizskaršanas vai vārda brīvības ierobežošanas izpausmes, jo īpaši no Mjanmas militāro un drošības spēku puses: uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība un kritiskā žurnālistika ir demokrātijas pamatpīlāri, veicinot labu pārvaldību, pārredzamību un atbildību, un aicina Mjanmas iestādes nodrošināt pienācīgus apstākļus žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, lai viņi varētu veikt savu darbu, nebaidoties no iebiedēšanas vai aizskaršanas, nepamatotas apcietināšanas vai kriminālvajāšanas;

3.  atkārtoti aicina Mjanmas valdību atcelt tās lēmumu pārtraukt sadarbību ar ANO īpašo referentu par stāvokli cilvēktiesību jomā Mjanmā un nodrošināt vietējām un starptautiskām plašsaziņas līdzekļu organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgiem novērotājiem un cilvēktiesību organizācijām, sevišķi ANO īpašajam referentam, pilnīgu un netraucētu piekļuvi Rakhainas pavalstij un garantēt drošumu un drošību plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem;

4.  pauž nopietnas bažas par tādu represīvu tiesību aktu noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, kuri ierobežo vārda brīvību; aicina Mjanmas iestādes atcelt, pārskatīt vai grozīt visus tiesību aktus, tostarp 1923. gada likumu par valsts noslēpumu, kas neatbilst starptautiskajiem standartiem un kas nosaka kriminālatbildību par vārda brīvību, miermīlīgu pulcēšanās brīvību un biedrošanās brīvību un pārkāpj tiesības uz tām; aicina Mjanmas valdību nodrošināt, lai visi tiesību akti atbilstu starptautiskajiem standartiem un pienākumiem;

5.  stingri nosoda plaši izplatītos un sistemātiskos uzbrukumus rohindžām Rakhainas pavalstī, ko veikuši Tatmadaw un citi Mjanmas drošības spēki un kas saskaņā ar IIFFMM sniegto informāciju ir uzskatāmi par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, proti, vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž dziļas bažas par aizvien smagākajiem un plašākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko sankcionē Mjanmas valdība;

6.  turpina paust atbalstu rohindžu tautai; vēlreiz aicina Mjanmas valdību un drošības spēkus nekavējoties apturēt esošos pārkāpumus, slepkavības, īpašuma iznīcināšanu un seksuālu vardarbību pret rohindžām un etnisko minoritāšu pārstāvjiem Mjanmā, kā arī nodrošināt, ka Mjanmā, jo īpaši Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstīs, dominē drošība un tiesiskums; atgādina Mjanmas iestādēm par to starptautiskajām saistībām veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības atbildīgās personas; mudina Mjanmas valdību un īpaši valsts padomnieci Aung San Suu Kyi nepārprotami nosodīt jebkādu naida kurināšanu un cīnīties pret sociālo diskrimināciju un vardarbību pret rohindžu minoritāti;

7.  pieņem zināšanai IIFFMM konstatējumus un atbalsta tās ieteikumus; atzinīgi vērtē to, ka SKT savā nesenajā nolēmumā apstiprināja, ka tā var īstenot jurisdikciju attiecībā uz iespējamo rohindžu izraidīšanu no Mjanmas uz Bangladešu; tomēr atzīst, ka joprojām ir nepieciešams ANO Drošības padomes (ANO DP) atzinums, lai SKT varētu veikt cilvēktiesību pārkāpumu pilnīgu izmeklēšanu; aicina SKT virsprokuroru sākt sākotnēju izmeklēšanu šajā sakarībā; aicina ANO DP bez kavēšanās ziņot SKT par stāvokli Mjanmā; atbalsta IIFFMM un ASEAN organizācijas „Parlamentārieši par cilvēktiesībām” (APHR) aicinājumus veikt izmeklēšanu par atbildīgo militārpersonu rīcību un vērst kriminālvajāšanu pret viņiem;

8.  aicina EĀDD un dalībvalstis daudzpusējos forumos censties panākt noziegumu veicēju Mjanmā saukšanu pie atbildības; aicina ES un dalībvalstis uzņemties iniciatīvu ANO DP vadībā attiecībā uz pieprasījumu ziņot par stāvokli Starptautiskajai Krimināltiesai, kā arī uzņemties vadību ANO Ģenerālajā asamblejā un gaidāmajā ANO Cilvēktiesību padomes 39. sesijā un pastiprināt savus centienus, lai steidzami izveidotu starptautisku, objektīvu un neatkarīgu pārskatatbildības mehānismu, kas palīdzētu izmeklēt iespējamus nežēlīgus noziegumus un saukt pie atbildības vainīgās personas;

9.  atkārtoti aicina ANO Drošības padomi noteikt visaptverošu ieroču embargo attiecībā uz Mjanmu, apturot visu tiešo un netiešo piegādi, pārdošanu vai nodošanu, tostarp visu ieroču, munīcijas un citu militāro un drošības iekārtu piegādi un pārkraušanu, kā arī apmācības nodrošināšanu vai citu militāro vai drošības palīdzību; mudina ANO DP pieņemt konkrēti vērstas sankcijas, tostarp ceļošanas aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu, pret personām, kuras, šķiet, ir atbildīgas par smagiem noziegumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām;

10.  aicina Komisiju apsvērt iespēju veikt izmeklēšanu saskaņā ar mehānismiem, kas paredzēti “Viss, izņemot ieročus” nolīgumā, lai pārskatītu tirdzniecības preferences, no kurām gūst labumu Mjanma;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Padome 2018. gada 26. aprīlī pieņēma tiesisku regulējumu attiecībā uz mērķtiecīgiem ierobežojošiem pasākumiem pret amatpersonām, kas ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, un ES ieroču embargo pastiprināšanu un pirmā sankciju saraksta izveidi 2018. gada 25. jūnijā; mudina Padomi noteikt ceļošanas aizliegumus, mērķtiecīgas finansiālās sankcijas un līdzekļu iesaldēšanu pret Mjanmas amatpersonām, kuras saskaņā ar IIFFMM datiem ir atbildīgas par nežēlīgiem noziegumiem;

12.  atgādina, ka tūkstošiem rohindžu, no kuriem daudzi ir bērni, ir pārvietoti valsts iekšienē un ka viņiem ir steidzami vajadzīga humānā palīdzība un aizsardzība; prasa nekavējoties nodrošināt netraucētu iespēju bez šķēršļiem sniegt humāno palīdzību visā valstī; uzskata, ka Mjanmas valdībai pilnīgā ANO uzraudzībā ir jāgarantē to personu droša, brīvprātīga un cieņpilna atgriešanās, kuras vēlas atgriezties savā zemē;

13.  aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību risināt jautājumu par pastiprinātu un ilgtermiņa humāno palīdzību rohindžām Bangladešā un viņu uzņēmējkopienām;

14.  atgādina, ka Kačinas, Rakhainas un Šanas pavalstīs civiliedzīvotāju izvarošana un seksuāla vardarbība pret viņiem ir regulāra parādība; aicina ES, jo īpaši Komisijas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju departamentu (ECHO), un ES dalībvalstis nodrošināt uzlabojumus cīņā pret dzimumvardarbību, kas vērsta pret rohindžu meitenēm un sievietēm;

15.  atgādina, ka ir nepieciešama medicīniska un psiholoģiska palīdzība bēgļu nometnēs, jo īpaši palīdzība, kas pielāgota neaizsargātām grupām, tostarp sievietēm un bērniem; prasa nodrošināt vairāk atbalsta pakalpojumu personām, kas cietušas no izvarošanas un seksuālas vardarbības;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Mjanmas valdībai un parlamentam, valsts padomniecei Aung San Suu Kyi, Bangladešas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajai referentei par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0261.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0500.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0351.
(4) OV C 101, 16.3.2018., 134. lpp.
(5) OV C 238, 6.7.2018., 112. lpp.
(6) OV L 108, 27.4.2018., 29. lpp.
(7) OV L 160 I, 25.6.2018., 9. lpp.


Kambodža, jo īpaši Kem Sokha lieta
PDF 150kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Kambodžu, jo īpaši Kem Sokha lietu (2018/2842(RSP))
P8_TA(2018)0346RC-B8-0366/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kambodžu, jo īpaši tās, ko pieņēma 2017. gada 14. septembrī(1) un 2017. gada 14. decembrī(2),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par Kambodžu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas 2018. gada 30. jūlija paziņojumu par vispārējām vēlēšanām Kambodžā,

–  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) novērtēšanas misiju Kambodžā 2018. gada 5.–11. jūlijā,

–  ņemot vērā 2008. gada ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2017. gada 16. novembra paziņojumu par Kambodžas Valsts glābšanas partijas izformēšanu,

–  ņemot vērā 1997. gada Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kambodžas Karalisti,

–  ņemot vērā ES 2017. gada 22. februāra vietējo paziņojumu par politisko situāciju Kambodžā un ES delegācijas runaspersonas 2017. gada 25. augusta un 3. septembra paziņojumu par politiskās telpas ierobežojumiem Kambodžā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 2017. gada 29. septembra Rezolūciju (36/32) un ģenerālsekretāra 2018. gada 2. februāra ziņojumu,

–  ņemot vērā parlamentārās Cilvēktiesību komitejas ziņojumu un Parlamentu savienības Padomes 2018. gada marta lēmumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1999. gada 8. martā pieņemto Rezolūciju (A/RES/53/144) par personu, grupu un sabiedrisko struktūru tiesībām un pienākumiem veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

–  ņemot vērā 1991. gada Parīzes miera līgumu, kura 15. pantā ir pausta apņemšanās Kambodžā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp no starptautisko līguma parakstītāju puses,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās,

–  ņemot vērā Kambodžas konstitūciju, jo īpaši tās 41. pantu, kurā nostiprinātas vārda un pulcēšanās tiesības un brīvības, 35. pantu par tiesībām uz politisko līdzdalību un 80. pantu par deputāta imunitāti,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada 3. septembrī Kambodžas Valsts glābšanas partijas (CNRP) prezidents Kem Sokha tika apcietināts un tā kā 2017. gada 16. novembrī vienas dienas garas tiesas sēdes beigās Augstākā tiesa paziņoja par CNRP izformēšanu; tā kā Augstākā tiesa arī uz pieciem gadiem ir aizliegusi 118 CNRP politiķu politiskās darbības;

B.  tā kā Kambodžas Tautas partija (CPP) ieguva 100 % vietu Nacionālajā asamblejā pēc vēlēšanām 2018. gada 29. jūlijā un Senātā — vēlēšanās, kas notika 2018. gada 25. februārī;

C.  tā kā politiskās līdzdalības tiesības ir noteiktas Kambodžas Konstitūcijas 35. pantā; tā kā 2017. gadā grozītais Politisko partijas likums ietver daudzus ierobežojumus opozīcijas partiju līdzdalībai, tostarp partiju likvidēšanu, ja tās vadītāji ir krimināli sodīti;

D.  tā kā 2018. gada vēlēšanas Kambodžā faktiski bija nekonkurētspējīgas un neatbilda obligātajiem starptautiskajiem demokrātisku vēlēšanu standartiem; tā kā Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis apturēja finansiālo palīdzību Kambodžas Valsts vēlēšanu komitejai un atteicās novērot vēlēšanas;

E.  tā kā lēmums likvidēt CNRP bija nozīmīgs solis ceļā uz autoritāras valsts izveidi; tā kā Kambodžas politisko struktūru vairs nevar uzskatīt par demokrātiju;

F.  tā kā Kambodžas valdība veica plaša mēroga pasākumus, lai nodrošinātu, ka valdošā CPP partija gan Senātā, gan Nacionālajā asamblejā iekļūtu pilnībā bez opozīcijas pretspēka vēlēšanās;

G.  tā kā pēc Kem Sokha aresta 2017. gada 3. septembrī viņš tika apsūdzēts par nodevību saskaņā ar Kambodžas Kriminālkodeksa 443. pantu, neraugoties uz viņa parlamentāro imunitāti; tā kā Kambodžas valdības paziņojumi apdraudēja viņa tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju; tā kā atzīšanas par vainīgu gadījumā viņam draud līdz 30 gadiem ilgs cietumsods; tā kā Tiesas priekšsēdētājs Dith Munty ir valdošās partijas pastāvīgās komitejas loceklis;

H.  tā kā 2018. gada 28. augustā Kambodžas iestādes atbrīvoja 14 CNRP biedrus pēc tam, kad viņi bija saņēmuši karaļa piedošanu; tā kā šī apžēlošana ir saistīta ar sešu aktīvistu un žurnālistu atbrīvošanu;

I.  tā kā Kem Sokha tika aizturēts bez tiesas prāvas uz vairāk nekā vienu gadu; tā kā ANO darba grupa par patvaļīgu aizturēšanu paziņoja, ka Kem Sokha pirmstiesas apcietinājums ir uzskatāms par “patvaļīgu” un “politiski motivētu”; tā kā viņš tika atbrīvots pret galvojumu 2018. gada 10. septembrī; tā kā viņš nevar iziet no mājām un viņam nav atļauts sazināties ar citiem opozīcijas pārstāvjiem vai plašsaziņas līdzekļiem;

J.  tā kā Kem Sokha arests un aizturēšana ir daļa no plaši izplatītiem un sistemātiskiem politiskajiem un vēlēšanu tiesību pārkāpumiem Kambodžā; tā kā apcietināto un aizturēto politiskās opozīcijas pārstāvju un politisko žurnālistu gadījumu skaits nepārtraukti pieaug; tā kā CNRP iepriekšējais priekšsēdētājs Sam Rainsy tika notiesāts par neslavas celšanu un tagad dzīvo trimdā;

K.  tā kā Kambodžas iestādes arī ir apspiedušas žurnālistus un reportierus, kas ziņoja par uzbrukumiem opozīcijas partijām; tā kā 69 gadus vecais godalgotais filmu veidotājs James Ricketson ir viens no cietušajiem šādos uzbrukumos plašsaziņas līdzekļiem; tā kā James Ricketson tika arestēts par drona lidināšanu uzbrukuma opozīcijas partijai laikā 2017. gada jūnijā; tā kā James Ricketson ir piespriests sešus gadus cietumsods galvaspilsētā Pnompeņā un viņš tiek apsūdzēts par spiegošanu;

L.  tā kā neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi tiek smagi apspiesti; tā kā uzbrukumi tiek vērsti arī pret sociālajiem tīkliem; tā kā 2018. gada maijā valdība pieņēma noteikumus, ar ko ierobežo tiesības uz vārda brīvību, presi un publicēšanu un dod valdībai tiesības noteikt policijas uzraudzību pār sociālajiem tīkliem, lai atklātu un apklusinātu tiešstaistē strādājošos disidentus Kambodžā;

M.  tā kā arodbiedrību pārstāvji, cilvēktiesību aktīvisti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas darbojas arvien ierobežotākā telpā Kambodžā un saskaras ar uzmākšanos, iebiedēšanu un patvaļīgu apcietināšanu; tā kā ar 2015. gadā grozītais likums par asociāciju un nevalstiskajām organizācijām (LANGO) stingri ierobežo biedrošanās un vārda brīvību, tostarp nosakot valdības kontroli un cenzūru NVO darbam; tā kā arodbiedrību likums ierobežo biedrošanās brīvību un rada nevajadzīgus šķēršļus un apgrūtinājumus reģistrācijas procedūrām un arodbiedrību darbībai;

N.  tā kā pieci cilvēktiesību aizstāvji, kas ir saistīti ar Kambodžas Cilvēktiesību un attīstības asociāciju (ADHOC), — Nay Vanda, Ny Sokha, Yi Soksan, Lim Mony un Ny Chakrya — tiek apsūdzēti par liecinieku uzpirkšanu un līdzdalību liecinieku uzpirkšanā; tā kā pieci cilvēktiesību aizstāvji 14 mēnešus tika turēti iepriekšējā apcietinājumā pirms viņu atbrīvošanas pret galvojumu;

O.  tā kā Kambodža gūst labumu no visizdevīgākā režīma, kāds ir pieejams ES vispārējā preferenču shēmā (VPS), proti, no “Viss, izņemot ieročus” (EBA) režīma; tā kā ES Kambodžai 2014.–2020. gada finanšu periodā ir piešķīrusi EUR 410 miljonus, no kuriem EUR 10 miljoni ir paredzēti, lai atbalstītu vēlēšanu reformas procesu Kambodžā, un šis maksājums šobrīd ir apturēts;

P.  tā kā ANO ģenerālsekretārs savā jūlija paziņojumā atgādināja, ka iekļaujošs un plurālistisks politiskais process joprojām ir būtisks, lai saglabātu Kambodžas panākto progresu miera nostiprināšanā;

Q.  tā kā vēl nav atrisināti konflikti saistībā ar cukurniedru plantācijām; tā kā joprojām pastāv bažas par padzīšanu no zemes, pastāvīgu šādu darbību nesodāmību un skarto kopienu nopietno stāvokli; tā kā Kambodžas valdība vēl nav apstiprinājusi ES pilnvaras attiecībā uz cukurniedru revīzijas procesu,

1.  norāda, ka Kem Sokha tika atbrīvots no cietuma pēc galvojuma nomaksāšanas un uz stingriem nosacījumiem; apgalvo, ka Kem Sokha atrodas mājas arestā; prasa atcelt pret Kem Sokha celtās apsūdzības un viņu nekavējoties un pilnībā atbrīvot; turklāt aicina nekavējoties izbeigt citas politiski motivētas apsūdzības un nolēmumus pret opozīcijas politiķiem, tostarp pret Sam Rainsy;

2.  pauž bažas par Kem Sokha veselības stāvokli un aicina Kambodžas iestādes atļaut viņam saņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi; lūdz valdību atļaut Kem Sokha tikties ar ārvalstu diplomātiem, ANO ierēdņiem un cilvēktiesību novērotājiem;

3.  pauž pārliecību, ka vēlēšanas Kambodžā nevar uzskatīt par brīvām un taisnīgām; pauž nopietnas bažas par Kambodžas 2018. gada vēlēšanu norisi un rezultātiem, jo tajās nebija vērojams ticams process un to plaši nosodīja starptautiskā sabiedrība;

4.  mudina Kambodžas valdību nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp pilnībā ievērot konstitucionālos noteikumus attiecībā uz plurālismu un vārda un biedrošanās brīvību; turklāt aicina Kambodžas valdību atcelt visus nesenos grozījumus Konstitūcijā, Kriminālkodeksā, Politisko partiju likumā, Arodbiedrību likumā, Likumā par NVO un visos citos tiesību aktos, kas ierobežo vārda brīvību un politiskās brīvības, kuri pilnībā neatbilst Kambodžas saistībām un starptautiskajiem standartiem;

5.  uzsver, ka ticamam demokrātiskajam procesam ir vajadzīga vide, kurā politiskās partijas, pilsoniskā sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi spēj veikt savas likumīgās funkcijas bez bailēm, draudiem vai patvaļīgiem ierobežojumiem; aicina valdību veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka lēmums par CNRP izformēšanu tiek nekavējoties atcelts;

6.  atkārtoti aicina Kambodžas valdību izbeigt visa veida vajāšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un politiski motivētu kriminālsodu noteikšanu, kas vērsti pret politiskās opozīcijas dalībniekiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem un darba tiesību aizstāvjiem, zemes tiesību aizstāvjiem un citiem pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, kā arī žurnālistiem; aicina Kambodžas valdību nekavējoties atbrīvot visus pilsoņus, kuri ir aizturēti par cilvēktiesību īstenošanu, tostarp James Ricketson, un atcelt visas apsūdzības pret viņiem;

7.  atbalsta lēmumu apturēt ES vēlēšanu atbalstu Kambodžai; atgādina par valsts un starptautiskajām saistībām, kas nosaka demokrātijas principus un cilvēka pamattiesības, kuras Kambodža ir uzņēmusies; mudina Kambodžas valdību iesaistīties reformās, lai veicinātu demokrātiju un piemērotu starptautiski atzītus obligātos standartus turpmākajos vēlēšanu procesos, tostarp organizēt daudzpartiju, brīvas un taisnīgas vēlēšanas, izveidot patiesi neatkarīgu Valsts vēlēšanu komiteju un iesaistīt NVO un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļus vēlēšanu novērošanā un ziņošanā par tām;

8.  atgādina Kambodžas valdībai, ka tai ir jāpilda savi pienākumi un saistības attiecībā uz demokrātijas principiem un cilvēka pamattiesībām, kas ir būtiska ES un Kambodžas sadarbības nolīguma sastāvdaļa un ko paredz EBI nosacījumi;

9.  atzinīgi vērtē neseno ES EBI faktu vākšanas misiju Kambodžā un aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk ziņot Parlamentam par secinājumiem; aicina Komisiju apsvērt iespējamās sekas Kambodžas tirdzniecības preferencēs, tostarp uzsākt izmeklēšanu saskaņā ar mehānismiem, kas paredzēti EBI struktūrā;

10.  aicina EĀDD un Komisiju pabeigt sarakstu ar personām, kas ir atbildīgas par opozīcijas likvidāciju un citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Kambodžā, lai, iespējams, tām noteiktu vīzu aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu;

11.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos stigri uzraudzīt stāvokli Kambodžā; aicina EĀDD un dalībvalstis rīkoties un uzņemties vadību gaidāmajā ANO Cilvēktiesību padomes 39. sesijā, lai pieņemtu spēcīgu rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Kambodžā;

12.  aicina Kambodžas valdību atjaunot saprašanās memorandu ar ANO Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos (OHCHR) Kambodžā līdz tā termiņa beigām 2018. gada 31. decembrī;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ASEAN ģenerālsekretāram, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Kambodžas valdībai un Nacionālajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0348.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0497.


Eurojust un Albānijas sadarbības nolīgums *
PDF 122kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eurojust noslēdz Nolīgumu par sadarbību starp Eurojust un Albāniju (08688/2018 – C8-0251/2018 – 2018/0807(CNS))
P8_TA(2018)0347A8-0275/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (08688/2018),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu, kurā grozījumi izdarīti ar Amsterdamas Līgumu, un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuru Padome ir ar to apspriedusies (C8–0251/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0275/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.


Personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un šādu datu brīva aprite ***I
PDF 130kWORD 57k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (COM(2017)0008 – C8-0008/2017 – 2017/0002(COD))
P8_TA(2018)0348A8-0313/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0008),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 16. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0008/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā ieguldījumu, ko saistībā ar leģislatīvā akta projektu ir sniedzis Čehijas Senāts, Spānijas parlaments un Portugāles parlaments,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 7. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0313/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienotas šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1725.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

KOMISIJAS PAZIŅOJUMI

Komisija izsaka nožēlu, ka regulas tvērumā nav iekļautas LES 42. panta 1. punktā, 43. un 44. pantā minētās misijas, un norāda, ka līdz ar to attiecībā uz šādām misijām netiks piemēroti datu aizsardzības noteikumi. Komisija norāda, ka ar Padomes lēmumu, kas pamatots uz LES 39. pantu, varētu noteikt tikai datu aizsardzības noteikumus par personas datu apstrādi, ko dalībvalstis veic, īstenojot darbības, kuras ietilpst kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. Šāds Padomes lēmums nevarētu ietvert noteikumus, kas piemērojami darbībām, ko veic ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras. Lai novērstu juridisko nepilnību, varbūtējo Padomes lēmumu līdz ar to vajadzētu papildināt ar vēl vienu papildinošu instrumentu, kas pamatotos uz LESD 16. pantu.

Komisija norāda, ka 9. panta 3. punkts (bijušais Padomes vispārējās pieejas 70a. pants) nenosaka jaunu pienākumu Savienības iestādēm un struktūrām nodrošināt līdzsvaru starp personu datu aizsardzību un publisko piekļuvi dokumentiem.


Vienota digitālā vārteja ***I
PDF 139kWORD 45k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vienotas digitālās vārtejas izveidi informācijas, procedūru, palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumu sniegšanai un par Regulas (ES) Nr. 1024/2012 grozījumiem (COM(2017)0256 – C8-0141/2017 – 2017/0086(COD))
P8_TA(2018)0349A8-0054/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0256),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 21. panta 2. punktu, 48. pantu un 114. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0141/2017),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 18. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0054/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1724.)

(1) OV C 81, 2.3.2018., 88. lpp.


2018. gada jūlijā notikušie ugunsgrēki pie Mati Atikas reģionā (Grieķija) un ES reaģēšanas pasākumi
PDF 126kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par 2018. gada jūlijā notikušajiem ugunsgrēkiem pie Mati Atikas reģionā (Grieķijā) un ES reaģēšanas pasākumiem (2018/2847(RSP))
P8_TA(2018)0350RC-B8-0388/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (COM(2017)0772),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(1),

–  ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Parīzes nolīgumu, kas pieņemts ar Lēmumu 1/CP.21 UNFCCC Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) un Pušu konferences 11. sesijā, kas vienlaikus bija Kioto protokola (CMP11) pušu sanāksme un notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ugunsgrēkos Mati Atikas reģionā (Grieķija) traģiski gāja bojā 99 cilvēki un simtiem tika ievainoti;

B.  tā kā šajā ugunsgrēkā ir nodeguši mājokļi un tāpēc vairākus simtus cilvēku nācās evakuēt, radīti lieli postījumi vietējas un reģionālas nozīmes infrastruktūrai un videi, tādējādi kaitējot lauksaimniecībai, kā arī ietekmēta saimnieciskā darbība, arī tūrisma un viesmīlības nozarē;

C.  tā kā visā Eiropā arvien biežāk novērojams ārkārtīgs sausums un meža ugunsgrēki un tie mēroga ziņā ir arvien lielāki, kā arī kļūst arvien sarežģītāki, un tā kā klimata pārmaiņas šīs situācijas vēl vairāk saasina;

D.  tā kā ieguldījumi cīņā pret klimata pārmaiņām ir jāveic steidzami, lai novērstu sausuma un mežu ugunsgrēku radītas katastrofas;

E.  tā kā 2018. gada vasarā ugunsgrēku dēļ ES atbalstu, izmantojot Savienības civilās aizsardzības mehānismu, pieprasīja Grieķija, Zviedrija un Latvija,

1.  izsaka visdziļāko līdzjūtību visu to cilvēku ģimenēm, kuri zaudēja dzīvību ugunsgrēkos Atikas reģionā;

2.  izsaka līdzjūtību visiem tiem iedzīvotājiem, kuri cietuši ugunsgrēkos Atikas reģionā;

3.  apliecina cieņu ugunsdzēsēju, krasta apsardzes, brīvprātīgo un to cilvēku, kas riskējuši ar savu dzīvību, apņēmībai, dzēšot savvaļas ugunsgrēkus un glābjot līdzpilsoņus;

4.  uzsver Savienības civilās aizsardzības mehānisma lomu, nodrošinot lidmašīnas, transportlīdzekļus, medicīnas personālu un ugunsdzēsējus no visas Eiropas Savienības;

5.  atgādina, ka pēc dabas katastrofas iespējams izmantot dažādus ES fondus, piemēram, ES Solidaritātes fondu, lai atjaunotu svarīgu infrastruktūru un veiktu sakopšanas darbus;

6.  atkārtoti norāda uz to, cik svarīgs ir Kohēzijas fonda satvarā sniegtais ES atbalsts ugunsgrēku novēršanai un ārkārtas reaģēšanai, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot šo finansējumu un informēt sabiedrību par mežu ugunsgrēku radīto apdraudējumu;

7.  uzsver, ka jāveic vairāk zinātnisku pētījumu par riska novērtēšanas mehānismiem, profilakses un agrīnās atklāšanas sistēmām un citiem veidiem, kā cīnīties pret šiem fenomeniem, un ka jāuzlabo pieredzes un paraugprakses apmaiņa starp reģioniem un dalībvalstīm;

8.  uzsver, ka dokumentā, ko Pasaules Meteoroloģijas organizācija publicēja 2018. gada 1. augustā(2) ir sniegti pierādījumi par Eiropā 2018. gadā novērotā karstuma viļņa saistību ar klimata pārmaiņām; mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt mērķus un īstenot klimata politiku, kas sniegtu iespēju izpildīt COP 21 Parīzes nolīgumā paredzētās saistības;

9.  uzsver vajadzību meža ugunsgrēku skartajās teritorijās nodrošināt aizsardzību pret plūdiem, lai nepieļautu turpmākas katastrofas;

10.  aicina Komisiju, kad tā izvērtē pašreizējos ES pasākumus, piemēram, ES meža stratēģiju un ES stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām, ņemt vērā mežu ugunsgrēku risku un ekosistēmas pieeju mežu un ainavas apsaimniekošanā, un pielāgot minētās stratēģijas, ja tiek konstatēti trūkumi;

11.  prasa Parlamentam, Padomei un Komisijai nekavējoties sākt starpiestāžu sarunas par jauno ES civilās aizsardzības mehānismu un rescEU izveidi līdz 2018. gada beigām;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām, kā arī reģionālajām pašvaldības iestādēm, kas atbildīgas par ugunsgrēku skartajām teritorijām.

(1) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.
(2) https://public.wmo.int/en/media/news/july-sees-extreme-weather-high-impacts


Khan al-Ahmar un citiem beduīnu ciematiem draudošā nojaukšana
PDF 138kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Khan al-Ahmar un citiem beduīnu ciematiem draudošo nojaukšanu (2018/2849(RSP))
P8_TA(2018)0351RC-B8-0384/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Izraēlas un Palestīnas konfliktu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2018. gada 7. septembra paziņojumu par jaunākajām norisēm attiecībā uz plānoto Khan al-Ahmar ciemata nojaukšanu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par starptautiskajām humanitārajām tiesībām,

–  ņemot vērā Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas un Apvienotās Karalistes 2018. gada 10. septembra kopīgo paziņojumu par Khan al-Ahmar ciematu,

–  ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju un jo īpaši tās 49., 50., 51. un 53. pantu,

–  ņemot vērā sešu mēnešu — 2018. gada janvāra–jūnija ziņojumu — par ES finansēto struktūru nojaukšanu un atsavināšanu Rietumkrastā, tostarp Austrumjeruzalemē, ko 2018. gada 24. augustā publicēja Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Izraēlas Augstākā tiesa 2018. gada 5. septembrī noraidīja Khan al-Ahmar iedzīvotāju lūgumus; tā kā Augstākā tiesa nolēma, ka attiecīgās iestādes ir pilnvarotas īstenot plānu šā ciemata iedzīvotāju pārvietošanai uz Jahalin West; tā kā Augstā tiesa ļāva Izraēlas iestādēm turpināt īstenot plānus saistībā ar Khan al-Ahmar nojaukšanu;

B.  tā kā Khan al-Ahmar ir viena no 46 beduīnu kopienām, saistībā ar kurām, kā ANO uzskata, pastāv ļoti liela iespēja, ka tās varētu piespiedu kārtā pārvietot uz Rietumkrasta centrālajiem rajoniem; tā kā šī kopiena sastāv no 32 ģimenēm — kopā 173 personām, tostarp 92 nepilngadīgiem bērniem; tā kā Izraēlas armijai ir dota pavēle nojaukt visas šā ciemata ēkas;

C.  tā kā 2010. gada Izraēlas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka visas Khan al-Ahmar ciemata ēkas ir uzbūvētas nelikumīgi, pārkāpjot plānošanas un funkcionālā zonējuma tiesību aktus, un tāpēc tās ir jānojauc; tā kā Augstākā tiesa vēl uzsvēra, ka Izraēlas iestādēm ir jārod piemērota alternatīva skolai un šīs kopienas iedzīvotājiem; tā kā Izraēlas valsts rakstveidā ir paziņojusi, ka tā nodrošinās ģimenēm, kas pārcelsies uz Jahalin West (Abu Dis), izredzes attīstīt otru pārcelšanas vietu Jericho austrumu daļā; tā kā Khan al-Ahmar kopiena atteicās pamest savu dzīves vietu;

D.  tā kā Ceturtā Ženēvas Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā aizliedz cilvēku piespiedu pārvietošanu, izņemot gadījumus, kad tā jāveic iedzīvotāju drošības vai svarīgu militāru iemeslu dēļ, un tas ir nopietns starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums;

E.  tā kā Izraēlas iestādes Rietumkrastā C zonas palestīniešu iedzīvotājiem uzspiež ārkārtīgi ierobežojošu celtniecības režīmu; tā kā šis režīms minētajā teritorijā padara par gandrīz neiespējamu palestīniešiem veikt likumīgu celtniecību un to izmanto par veidu, kā izlikt palestīniešus no mājām un paplašināt apmetņu veidošanu; tā kā saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem Izraēla, veidojot apmetnes, rīkojas nelikumīgi un šo apmetņu veidošana ir viens no galvenajiem šķērslis, kas kavē centienus panākt mieru; tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām jebkurai trešai pusei, tostarp ES dalībvalstīm, ir pienākums okupētā teritorijā neatzīt apmetnes, neatbalstīt tās un nepalīdzēt tām, kā arī pienākums izrādīt efektīvu pretestību;

F.  tā kā Khan al-Ahmar ciemats atrodas okupētā Jordānas upes Rietumkrasta E1 koridora teritorijā; tā kā status quo saglabāšana šajā jomā ir būtiski svarīga divu valstu risinājuma dzīvotspējai un blakusesošas un dzīvotspējīgas Palestīnas valsts izveidei nākotnē; tā kā Parlaments ir atkārtoti iebildis pret jebkādām darbībām, kas apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju, un mudinājis abas puses ar politikas nostādnēm un rīcību apliecināt patiesu apņemšanos panākt divu valstu risinājumu, lai atjaunotu uzticēšanos;

G.  tā kā 10 ES dalībvalstis atbalsta Khan al-Ahmar īstenotās humanitārās programmas, tostarp sākumskolas būvniecību, un tā kā tagad tiek apdraudēta aptuveni EUR 315 000 vērtā ES finansētā humanitārā palīdzība;

H.  tā kā saskaņā ar ES Pārstāvības Palestīnā biroja datiem 2018. gada pirmajā pusē okupētajā Rietumkrastā, tostarp Austrumjeruzalemē, turpinājās palestīniešu īpašuma iznīcināšana un piesavināšanās; tā kā Khan al-Ahmar nojaukšana var kalpot par negatīvu precedentu attiecībā uz dučiem citu beduīnu kopienu visā Rietumkrastā,

1.  pievienojas PV/AP, Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas un Apvienotās Karalistes aicinājumam Izraēlas valdībai atcelt šo pārcelšanas plānu, kas novedīs pie Khan al-Ahmar ciemata nojaukšanas un tā iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas uz citu vietu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES turpinātu ievērot vienotu nostāju šajā jautājumā;

2.  brīdina Izraēlas iestādes, ka Khan al-Ahmar nojaukšana un tās iedzīvotāju piespiedu pārvietošana tiks uzskatīta par starptautisko humanitāro tiesību smagu pārkāpumu;

3.  pauž bažas par sekām, ko var izraisīt šā ciemata nojaukšana un kas nopietni apdraudētu divu valstu risinājuma dzīvotspēju un mazinātu izredzes panākt šajā reģionā mieru; atkārtoti norāda, ka divu valstu risinājuma dzīvotspējas aizsargāšana un saglabāšana ir prioritārs Eiropas Savienības ar Izraēlas un palestīniešu konfliktu un Tuvo Austrumu miera procesu saistīto politikas nostāju un darbību jautājums;

4.  uzstāj, ka gadījumā, ja tiks īstenota Khan al-Ahmar nojaukšana un tās iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, ES atbildei ir jābūt atbilstošai šā notikuma nopietnībai un saskanīgai ar ilgstošo tās atbalstu Khan al-Ahmar kopienai; aicina PV/AP pastiprināt ES saziņu ar Izraēlas iestādēm attiecībā uz palestīniešu iedzīvotāju tiesību pilnīgu ievērošanu C zonā un pieprasīt Izraēlai pilnībā kompensēt ES finansētas infrastruktūras sagraušanu;

5.  aicina Izraēlas valdību nekavējoties izbeigt tās piekopto nojaukšanas un reālas izlikšanas draudu politiku, ko tā īsteno pret beduīnu kopienām, kuras dzīvo Negevā un okupētā Rietumkrasta C zonā; uzsver, ka māju, skolu un citu nozīmīgu infrastruktūras objektu nojaukšana okupētajā palestīniešu teritorijā ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums;

6.  uzsver, ka saskaņā ar Ceturto Ženēvas Konvenciju Izraēla ir pilnībā atbildīga par nepieciešamo pakalpojumu, tostarp izglītības, veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu, sniegšanu cilvēkiem, kuri dzīvo tās okupētajās teritorijās,

7.  ir stingri pārliecināts, ka vienīgais veids, kā noturīgi atrisināt Tuvo Austrumu konfliktu, ir izveidot divas demokrātiskas valstis — Izraēlu un Palestīnu —, kas miermīlīgi atrodas līdzās viena otrai drošās un, pamatojoties uz 1967. gada robežu, no jauna noteiktās robežās ar kopīgu galvaspilsētu Jeruzalemi; nosoda jebkādu vienpusēju lēmumu un rīcību, kas var apdraudēt šā risinājuma izredzes;

8.  aicina Izraēlas iestādes nekavējoties apturēt apmetņu politiku un novērst šīs politikas sekas; prasa, lai ES šajā jautājumā arī turpmāk būtu nelokāma;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO īpašajam koordinatoram Tuvo Austrumu miera procesā, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei.


Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā
PDF 187kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā (2018/2035(INI))
P8_TA(2018)0352A8-0262/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra ziņojumu par oksonoārdāmās plastmasas, tostarp oksonoārdāmās plastmasas iepirkumu maisiņu, lietošanas ietekmi uz vidi (COM(2018)0035),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu un dienestu darba dokumentu par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (COM(2018)0032),

–  ņemot vērā Komisijas ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam (COM(2016)0773), jo īpaši mērķi noteikt precīzākas prasības attiecībā uz konkrētiem ražojumiem un horizontālākas prasības tādās jomās kā ražojumu ilgtspējība, labošanas iespējas, uzlabojumu iespējas, demontāžas koncepcija un atkārtotas izmantošanas un pārstrādes vienkāršība,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/849, ar ko groza Direktīvas 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/850, ar ko groza Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/851, ar ko groza Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/852, ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Direktīvu (ES) 2015/720, ar ko groza Direktīvu 94/62/EK attiecībā uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(6) (turpmāk “Ekodizaina direktīva”), un saskaņā ar šo direktīvu pieņemtās īstenošanas regulas un brīvprātīgās vienošanās,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 18. decembra secinājumus par ekoinovāciju: veicināt pāreju uz aprites ekonomiku,

–  ņemot vērā Eirobarometra 2017. gada oktobra speciālaptauju Nr. 468 par Eiropas iedzīvotāju attieksmi pret vidi,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesiju (COP21),

–  ņemot vērā ANO rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, ko pieņēma ANO ilgtspējīgas attīstības samitā 2015. gada 25. septembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(8),

—  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem(9),

–  ņemot vērā 2018. gada 16. janvāra rezolūciju par starptautisko okeānu pārvaldību — okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība saistībā ar 2030. gada ilgtspējīgas attīstības mērķiem(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas atzinumu (A8-0262/2018),

A.  tā kā plastmasa ir vērtīgs materiāls, ko plaši izmanto visās vērtības ķēdēs un kas noderīgs gan sabiedrībai, gan ekonomikai, ja to izmanto un pārvalda atbildīgi;

B.  tā kā patlaban plastmasas ražošanas, izmantošanas un izmešanas veidam ir raksturīgi videi, klimatam un ekonomikai postoši trūkumi un potenciāli negatīva ietekme gan uz cilvēku, gan dzīvnieku veselību; tā kā tāpēc galvenais uzdevums ir ražot un izmantot plastmasu atbildīgā un ilgtspējīgā veidā, lai samazinātu plastmasas atkritumu rašanos un samazinātu bīstamo vielu izmantošanu plastmasā, ja tas ir iespējams; tā kā šajā ziņā svarīga loma ir pētniecībai un inovācijai attiecībā uz jaunām tehnoloģijām un alternatīvām;

C.  tā kā šie trūkumi rada plašas sabiedrības bažas, proti, 74 % ES iedzīvotāju ir pauduši bažas par plastmasas ietekmi uz veselību un 87 % uztraucas par tās ietekmi uz vidi;

D.  tā kā pašreizējais politiskais impulss būtu jāizmanto, lai pārietu uz ilgtspējīgu aprites plastmasas ekonomiku, kas piešķir prioritāti plastmasas atkritumu rašanās novēršanai saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju;

E.  tā kā vairākas dalībvalstis jau ir ieviesušas valsts tiesību aktus, lai aizliegtu mikroplastmasu, ko ar nolūku pievieno kosmētikas līdzekļiem;

F.  tā kā Eiropas valstis ir eksportējušas plastmasas atkritumus, tostarp uz valstīm, kur ir nepietiekamas atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes sistēmas, kuras rada kaitējumu videi un apdraud veselību vietējās kopienās, jo īpaši atkritumu apstrādes darbiniekiem;

G.  tā kā plastmasas atkritumi ir globāla problēma un ir vajadzīga starptautiska sadarbība, lai cīnītos ar šo problēmu; tā kā ES ir apņēmusies sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, no kuriem vairāki attiecas uz ilgtspējīgu plastmasas patēriņu un ražošanu nolūkā ierobežot ietekmi uz jūrām un zemi;

H.  tā kā pasaulē ikgadējais plastmasas ražošanas apjoms 2015. gadā sasniedza 322 miljonus tonnu un paredzams, ka nākamajos 20 gados plastmasas ražošana divkāršosies;

I.  tā kā Eiropas Savienībā katru gadu tiek radīti 25,8 miljoni tonnu plastmasas atkritumu;

J.  tā kā ES tikai 30 % plastmasas atkritumu savāc pārstrādei; tā kā tikai 6 % no tirgū laistās plastmasas ir izgatavoti no pārstrādātas plastmasas;

K.  tā kā atkritumu apglabāšana poligonos (31 %) un sadedzināšana (39 %) plastmasas atkritumiem joprojām ir augsta;

L.  tā kā aptuveni 95 % no plastmasas iepakojuma materiāla vērtības pašlaik no ekonomikas aizplūst, līdz ar to ik gadu radot zaudējumus EUR 70–105 miljardu apmērā;

M.  tā kā ES 2030. gada plastmasas iepakojuma pārstrādes mērķis ir 55 %;

N.  tā kā plastmasas pārstrāde rada būtiskus ieguvumus klimata jomā, radot CO2 emisiju samazinājumu;

O.  tā kā pasaulē katru gadu 5 līdz 13 miljoni tonnu plastmasas nonāk okeānos un ir aplēsts, ka līdz šim okeānos ir nonākuši vairāk nekā 150 miljoni tonnu plastmasas;

P.  tā kā Eiropas Savienībā katru gadu jūrās un okeānos nonāk 150 000 līdz 500 000 tonnu plastmasas atkritumu;

Q.  tā kā saskaņā ar ANO minētajiem pētījumiem, ja nekas netiks darīts, 2050. gadā okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju;

R.  tā kā plastmasa veido 85 % no pludmaļu piedrazojuma un vairāk nekā 80 % no jūras piedrazojuma;

S.  tā kā okeānā ir atrodami praktiski visu veidu plastmasas materiāli — gan Klusā okeāna atkritumu plankumā, kur vismaz 79 000 tonnu plastmasas peld 1,6 miljonu kvadrātkilometru platībā, gan planētas attālākajās vietās, piemēram, dziļi okeāna dzelmē un Arktikā;

T.  tā kā jūras piedrazojums nelabvēlīgi ietekmē arī saimniecisko darbību un cilvēku pārtikas ķēdi;

U.  tā kā 90 % no visiem jūras putniem norij plastmasas daļiņas;

V.  tā kā vēl nav pilnībā izprasta plastmasas atkritumu ietekme uz floru, faunu un cilvēka veselību; tā kā katastrofālā ietekme uz jūras dzīvniekiem ir dokumentēta un zināms, ka vairāk nekā 100 miljoni jūras dzīvnieku katru gadu okeānā iet bojā plastmasas atkritumu dēļ;

W.  tā kā risinājumus jūras plastmasas apkarošanai nevar izdalīt no kopējās stratēģijas plastmasas jomā; tā kā Zvejas kontroles regulas(11) 48. pants, kas ietver pasākumus, lai veicinātu nozaudētu zvejas rīku izgūšanu, ir solis pareizajā virzienā, bet ir pārāk ierobežots, ņemot vērā to, ka dalībvalstīm ir atļauts atbrīvot lielāko daļu zvejas kuģu no minētā pienākuma, un ziņošanas prasību īstenošana joprojām ir zema;

X.  tā kā tiek apsvērts Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) finansējums projektiem Adrijas jūrā, piemēram, jauniem pārvaldības instrumentiem un labai praksei, lai mazinātu un, ja iespējams, izskaustu zvejas rīku pamešanu, kā arī piešķirtu zvejas flotēm jaunu lomu — sargāt jūru;

Y.  tā kā dalībvalstis ir parakstījušas Starptautisko konvenciju par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu (MARPOL), un tām būtu jācenšas pilnībā īstenot tās noteikumus;

Z.  tā kā “rēgu zveja” notiek tad, kad pazaudēti vai pamesti bioloģiski nenoārdāmi zvejas tīkli, lamatas un auklas sagūsta, iepin, ievaino, nomērdē badā un nogalina jūrā dzīvojošo sugu pārstāvjus; tā kā “rēgu zvejas” fenomenu izraisa zvejas rīku nozaudēšana un pamešana; tā kā Zivsaimniecības kontroles regula paredz obligātu zvejas rīku marķēšanu, kā arī nozaudētu zvejas rīku izziņošanu un izguvi; tā kā tādēļ daži zvejnieki pēc savas iniciatīvas atgriež ostā pazaudētus tīklus, kas izgūti jūrā;

AA.  tā kā, lai gan ir grūti precīzi novērtēt akvakultūras konkrēto daļu jūras piedrazojumā, tiek lēsts, ka 80 % no jūras piedrazojuma ir plastmasa un mikroplastmasa un ka aptuveni no 20 % līdz 40 % šo plastmasas atkritumu ir daļēji saistīti ar cilvēka darbību jūrā, tostarp komerckuģiem un kruīza kuģiem, bet pārējais nāk no sauszemes, un tā kā saskaņā ar nesenu FAO pētījumu(12) aptuveni 10 % ir no nozaudētiem un izmestiem zvejas rīkiem; tā kā pazaudēti un izmesti zvejas rīki ir viens no jūras plastmasas drazu komponentiem un tiek lēsts, ka 94 % no plastmasas, kas nokļūst okeānā, nonāk uz jūras gultnes, līdz ar to ir jāizmanto Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF), lai zvejnieki varētu tieši iesaistīties jūras piedrazojumu izgūšanas shēmās, nodrošinot tiem maksājumus vai citus finansiālus un materiālus stimulus;

AB.  tā kā katru gadu ES vidē nonāk 75 000 līdz 300 000 tonnu mikroplastmasas, tostarp mikroplastmasa, kas ar nolūku pievienota plastmasas produktiem, mikroplastmasa, kas izdalās produktu izmantošanas laikā, un mikroplastmasa, kas rodas plastmasas produktu sairšanā;

AC.  tā kā mikroplastmasa un nanodaļiņas rada specifiskas problēmas publiskajai politikai;

AD.  tā kā mikroplastmasa ir atrodama 90 % pudelēs pildītā ūdens;

AE.  tā kā ir atzinīgi vērtējams Komisijas pieprasījums Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) izskatīt zinātnisko pamatojumu ierobežot ar nolūku pievienotas mikroplastmasas izmantošanu patērētājiem vai profesionāļiem paredzētos produktos;

AF.  tā kā ir atzinīgi vērtējams Komisijas pieprasījums ECHA sagatavot priekšlikumu par iespējamam ierobežojumam attiecībā uz oksonoārdāmu plastmasu;

AG.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 311. pantu jaunu pašu resursu ieviešana ir pakļauta īpašai likumdošanas procedūrai, kurā nepieciešama vienprātība starp dalībvalstīm un apspriešanās ar Parlamentu,

Vispārīgas piezīmes

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028) kā soli virzienā uz ES pāreju no lineāras ekonomikas uz aprites ekonomiku; atzīst, ka plastmasai ir noderīga loma mūsu ekonomikā un ikdienā, taču vienlaikus tai ir ievērojami trūkumi; uzskata, ka tāpēc galvenais uzdevums ir ilgtspējīgā veidā pārvaldīt plastmasu visā vērtības ķēdē un tādējādi mainīt veidu, kādā mēs ražojam un lietojam plastmasu, lai vērtība tiktu saglabāta mūsu ekonomikā, nekaitējot videi, klimatam un sabiedrības veselībai;

2.  uzsver, ka Atkritumu pamatdirektīvā noteiktajai plastmasas atkritumu rašanās prevencijai vajadzētu būt pirmajai prioritātei saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju; turklāt uzskata, ka mūsu plastmasas pārstrādes ievērojamai palielināšanai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes atbalstīšanā, kā arī vides un sabiedrības veselības aizsardzībā; aicina visas ieinteresētās personas uzskatīt, ka nesenais Ķīnas aizliegums importēt plastmasas atkritumus rada izdevību investēt plastmasas atkritumu prevencijā, tostarp stimulēt atkārtotu izmantošanu un aprites produktu izstrādi, un investēt mūsdienīgās iekārtās plastmasas vākšanai, šķirošanai un otrreizējai pārstrādei Eiropas Savienībā; uzskata, ka ir svarīgi apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz MVU;

3.  ir pārliecināts, ka stratēģija attiecībā uz plastmasu būtu jāizmanto arī kā līdzeklis, ar ko stimulēt jaunus, gudrus, ilgtspējīgus un cirkulārus modeļus uzņēmējdarbībā, ražošanā un patēriņā, aptverot visu vērtības ķēdi saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 12 par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu un internalizējot ārējās izmaksas; aicina Komisiju šajā nolūkā stiprināt skaidru saikni starp Savienības atkritumu, ķīmisko vielu un produktu politiku, tostarp izstrādājot netoksisku materiālu ciklus, kā paredzēts 7. vides rīcības programmā;

4.  aicina Komisiju izstrādāt aprites ekonomikas un bioekonomikas politiku laikposmam pēc 2020. gada, kuras pamatā būtu stingrs pētniecības un inovācijas stūrakmens, un nodrošināt, lai jaunajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) būtu pieejamas vajadzīgās saistību apropriācijas; jo īpaši uzsver pētniecības nozīmi, izstrādājot inovatīvus risinājumus un izprotot makro-, mikro- un nanoplastmasas ietekmi uz ekosistēmām un cilvēka veselību;

5.  uzsver, ka ir dažādu veidu plastmasa un dažādi plastmasas izmantošanas veidi un ka tāpēc atšķirīgām vērtības ķēdēm ir nepieciešama konkrētām — bieži vien atsevišķa produkta — vajadzībām atbilstoša pieeja, kas īstenojama, ar dažādiem kompleksiem risinājumiem ņemot vērā ietekmi uz vidi, pieejamās alternatīvas un vietējas un reģionālas prasības un nodrošinot, ka tiek apmierinātas funkcionālās vajadzības;

6.  uzsver, ka ir nepieciešama visu ieinteresēto personu vienota un koordinēta rīcība visas vērtības ķēdes garumā, lai gūtu panākumus un sasniegtu ekonomikai, videi, klimatam un veselībai labvēlīgu rezultātu;

7.  uzsver, ka atkritumu rašanās samazināšana ir kopīga atbildība un ka joprojām ir svarīgs uzdevums no vispārēja rakstura bažām par plastmasas atkritumiem pāriet pie publiskas atbildības; uzsver, ka šajā ziņā svarīgi ir izstrādāt jaunus patēriņa modeļus, stimulējot patērētāju paradumu maiņu; prasa palielināt patērētāju informētību par plastmasas atkritumu radītā piesārņojuma ietekmi, prevencijas un pienācīgas atkritumu apsaimniekošanas svarīgumu un pastāvošajām alternatīvām;

No reciklēšanai piemērota dizaina uz apritei piemērotu dizainu

8.  aicina dalībvalstu kompetentās iestādes nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenots un piemērots viss produktu jomas un atkritumu jomas acquis; norāda, ka ES tikai 30 % plastmasas atkritumu savāc pārstrādei, kā rezultātā milzīgs daudzums resursu tiek izšķērdēts; uzsver, ka no 2030. gada plastmasa vairs netiks pieņemta poligonos un ka dalībvalstīm plastmasas atkritumi ir jāapsaimnieko saskaņā ar Direktīvā 2008/98/EK paredzētajiem noteikumiem; atkārtoti norāda, ka dalībvalstīm vajadzētu izmantot ekonomikas instrumentus un citus pasākumus, lai stimulētu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas piemērošanu; uzsver, cik svarīgas ir dalītās savākšanas un šķirošanas iekārtas, lai nodrošinātu augstas kvalitātes reciklēšanu un palielinātu kvalitatīvu otrreizējo izejvielu izmantošanu;

9.  aicina visas nozares ieinteresētās personas pašlaik uzsākt konkrētu pasākumu veikšanu, lai izmaksefektīvā veidā vēlākais līdz 2030. gadam nodrošinātu, ka visus plastmasas iepakojuma veidus var izmantot atkārtoti vai reciklēt, savus zīmolus identificēt ar ilgtspējīgiem aprites uzņēmējdarbības modeļiem un savu tirgvedības spēku izmantot, lai popularizētu un iedzīvinātu ilgtspējīga aprites patēriņa ieradumus; aicina Komisiju uzraudzīt un novērtēt norises, veicināt labāko praksi un pārbaudīt ar vidi saistītus apgalvojumus, lai nepieļautu “zaļmaldināšanu”;

10.  uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība būtu pienācīgi jāiesaista un jāinformē, lai tā spētu prasīt ražošanas nozarei ievērot saistības un pienākumus;

11.  mudina Komisiju izpildīt savu pienākumu līdz 2020. gada beigām pārskatīt un pastiprināt Iepakojuma un izlietotā iepakojuma direktīvas pamatprasības, ņemot vērā dažādu iepakojuma materiālu relatīvās iezīmes saskaņā ar dzīves cikla novērtējumiem un jo īpaši pievēršoties prevencijai un apritei piemērotam dizainam; aicina Komisiju nākt klajā ar skaidrām, īstenojamām un efektīvām prasībām, tostarp attiecībā uz “izmaksefektīvā veidā atkārtoti izmantojamu un reciklējamu plastmasas iepakojumu” un uz pārmērīgu iepakojumu;

12.  aicina Komisiju noteikt, ka resursefektivitāte un cirkularitāte ir virsprincipi, norādot svarīgo lomu, kāda var būt cirkulāriem materiāliem, produktiem un sistēmām, tostarp arī attiecībā uz plastmasu, kas nav iepakojums; uzskata, ka to cita starpā var panākt ar paplašinātu ražotāju atbildību, izstrādājot produktu standartus, veicot dzīves cikla novērtējumus, paplašinot ekodizaina tiesisko regulējumu attiecībā uz visām galvenajām plastmasas produktu grupām, pieņemot ekomarķēšanas noteikumus un īstenojot produktu vides pēdas metodi;

Patiesi vienota tirgus veidošana reciklētai plastmasai

13.  norāda, ka ir dažādi iemesli, kāpēc Eiropas Savienībā reciklētas plastmasas izmantošana ir zemā līmenī, un ka to cita starpā izraisa zemas fosilā kurināmā cenas daļēji saistībā ar subsīdijām, uzticības trūkums un augstas kvalitātes piegāžu trūkums; uzsver, ka ir nepieciešams stabils otrreizējo izejvielu iekšējais tirgus, lai nodrošinātu pāreju uz aprites ekonomiku; aicina Komisiju novērst šķēršļus, ar kuriem saskaras šis tirgus, un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

Kvalitātes standarti un verifikācija

14.  aicina Komisiju nevilcinoties nākt klajā ar priekšlikumu par kvalitātes standartiem, lai panāktu uzticēšanos otrreizējo plastmasas izejvielu tirgum un stimulētu šāda tirgus veidošanos; mudina Komisiju šo kvalitātes standartu izstrādē ņemt vērā atšķirīgas reciklēšanas pakāpes, kas ir savienojamas ar dažādu produktu funkcionalitāti, vienlaikus aizsargājot sabiedrības veselību, pārtikas nekaitīgumu un vidi; aicina Komisiju nodrošināt reciklēto materiālu drošu izmantošanu materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, un veicināt inovāciju;

15.  aicina Komisiju apsvērt paraugpraksi ar neatkarīgu trešās personas sertifikāciju un veicināt reciklēto materiālu sertificēšanu, jo verifikācija ir būtiska, lai veicinātu gan nozares, gan patērētāju uzticību reciklētiem materiāliem;

Reciklēti materiāli

16.  aicina visus nozares dalībniekus savu publisko apņemšanos vairāk izmantot reciklētu plastmasu pārvērst par oficiālu solījumu un veikt konkrētus pasākumus;

17.  uzskata, ka var būt vajadzīgi obligāti noteikumi par reciklētu materiālu izmantošanu, lai panāktu, ka palielinās otrreizējo izejvielu izmantošanas apjoms, kamēr reciklēto materiālu tirgi vēl nedarbojas; aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest minimālās reciklētā satura prasības specifiskos plastmasas produktos, ko laiž ES tirgū, vienlaikus ievērojot pārtikas nekaitīguma prasības;

18.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest samazinātas likmes pievienotās vērtības nodokli (PVN) produktiem, kuri satur reciklētus materiālus;

Apritei piemērots iepirkums

19.  uzsver, ka iepirkums ir būtisks instruments pārejā uz aprites ekonomiku, jo tas spēj veicināt inovāciju uzņēmējdarbības modeļos un stiprināt resursefektīvu produktu un pakalpojumu izmantošanu; uzsver vietējo un reģionālo iestāžu lomu šajā ziņā; aicina Komisiju ES līmenī izveidot apmācības tīklu par apritei piemērotu iepirkumu un tādējādi izmantot pieredzi, kas gūta, īstenojot izmēģinājuma projektus; uzskata, ka ar šiem brīvprātīgajiem pasākumiem būtu jāpaver ceļš tam, ka, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu, tiek pieņemti saistoši ES noteikumi un kritēriji par apritei piemērotu publisko iepirkumu;

20.  aicina dalībvalstis pakāpeniski atteikties no visiem nevēlamajiem stimuliem, kas ir vērsti pret augstāko iespējamo plastmasas reciklēšanas līmeņu sasniegšanu;

Mijiedarbība starp atkritumu jomu un ķīmisko vielu jomu

21.  aicina dalībvalstu kompetentās iestādes optimizēt importētu materiālu un produktu kontroles pasākumus, lai panāktu, ka tiek ievērots ES regulējums ķīmisko vielu un produktu jomā un ka ir nodrošināta šī regulējuma izpilde;

22.  norāda uz Eiropas Parlamenta rezolūciju par aprites ekonomikas tiesību aktu paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas;

Pasākumi, ar ko novērš plastmasas atkritumu rašanos

Vienreiz lietojami plastmasas izstrādājumi

23.  norāda, ka nav panacejas, ar ko novērst vienreiz lietojamu plastmasas izstrādājumu kaitīgo ietekmi uz vidi, un uzskata, ka tāpēc šī sarežģītā jautājuma atrisināšanai ir vajadzīga gan brīvprātīgu, gan regulatīvu pasākumu kombinācija, kā arī patērētāju informētības, uzvedības un līdzdalības pārmaiņas;

24.  pieņem zināšanai pasākumus, kas jau veikti dažās dalībvalstīs, un tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par īpašu tiesisko regulējumu ar mērķi samazināt dažu plastmasas produktu ietekmi uz vidi, jo īpaši attiecībā uz vienreizlietojamo plastmasu; uzskata, ka šim priekšlikumam būtu jāveicina ievērojams samazinājums attiecībā uz jūras piedrazojumu, no kura vairāk nekā 80 % ir plastmasa, tādējādi atbalstot Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķi novērst un ievērojami mazināt visu veidu jūras piesārņojumu;

25.  uzskata, ka ir svarīgi, lai šajā regulējumā dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu piedāvāts ar vienotā tirgus integritāti saderīgu vērienīgu pasākumu klāsts, kam ir patiesi labvēlīga ietekme uz vidi un sociālekonomiskā ietekme un kas nodrošina patērētājiem nepieciešamo funkcionalitāti;

26.  atzīst, ka vienreizlietojamo plastmasas produktu samazināšana un ierobežošana var radīt iespējas ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības modeļiem;

27.  norāda uz darbu, kas turpinās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru attiecībā uz šo priekšlikumu;

28.  uzsver, ka ir dažādi ceļi, kā sasniegt augstus dalītas savākšanas un pārstrādes rādītājus un samazināt plastmasas atkritumu daudzumu, tostarp ražotāja paplašinātas atbildības (RPA) shēmas ar modulētiem maksājumiem, depozīta kompensācijas shēmas un palielināta sabiedrības informētība; atzīst dažādās dalībvalstīs izveidoto režīmu priekšrocības un potenciālu paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm; uzsver, ka konkrētas shēmas izvēle joprojām ir dalībvalsts kompetentās iestādes ziņā;

29.  atzinīgi vērtē to, ka Direktīva 94/62/EK nosaka, ka dalībvalstīm līdz 2024. gada beigām ir jāievieš obligātas RPA shēmas visam iepakojumam, un aicina Komisiju izvērtēt iespēju šo pienākumu attiecināt arī uz citiem plastmasas produktiem saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 8. un 8.a pantu;

30.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (COM(2018)0325) attiecībā uz iemaksu, kuras pamatā ir nereciklēta plastmasas iepakojuma atkritumi; uzsver, ka iespējamās iemaksas ietekmei jābūt saskaņotai ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju; tādēļ uzsver, ka prioritāte būtu jāpiešķir atkritumu rašanās prevencijai;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievienoties un atbalstīt starptautisko koalīciju plastmasas maisiņu piesārņojuma samazināšanai, kas tika izveidota ANO Klimata pārmaiņu konferences 22. sanāksmē 2016. gada novembrī Marrākešā;

32.  uzskata, ka lielveikaliem ir būtiska loma vienreizlietojamas plastmasas samazināšanā Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā “lielveikalu ejas bez plastmasas”, kas paver lielveikaliem iespējas testēt kompostējamus biomateriālus kā plastmasas iepakojuma alternatīvas;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par ostas atkritumu pieņemšanas iekārtām (COM(2018)0033) ar mērķi ievērojami samazināt zvejniekiem slogu un izmaksas saistībā ar zvejas rīku un plastmasas atkritumu atvešanu atpakaļ uz ostu; uzsver, cik nozīmīga varētu būt zvejnieku loma, jo īpaši zvejas laikā jūrā vācot plastmasas atkritumus un nododot tos ostā, kur notiek pienācīga atkritumu apsaimniekošana; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāstimulē šī darbība, lai par to apsaimniekošanu nebūtu jāmaksā zvejniekam;

34.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2017. gada izvērtēšanas un īstenošanas ziņojumā nav iekļauta Zvejniecības kontroles regulas 48. panta 3. punkta īstenošana attiecībā uz izgūšanas un ziņošanas pienākumu nozaudētu zvejas rīku gadījumā; uzsver, ka nepieciešams sīki izvērtēt Zvejas kontroles regulas prasību īstenošanu attiecībā uz zvejas rīkiem;

35.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus atbalstīt atkritumu savākšanas plānus jūrā, ja iespējams, iesaistot zvejas kuģus, un ieviest jūras piedrazojuma uzņemšanas un apglabāšanas iekārtas, kā arī nolietotu tīklu pārstrādes shēmu; aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar zvejniecības nozari izmantot FAO brīvprātīgi īstenojamās vadlīnijas attiecībā uz zvejas rīku marķēšanu, lai apkarotu “rēgu zvejniecību”;

36.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus uzlabot datu vākšanu attiecībā uz plastmasas piedrazojumu jūrā, izveidojot un īstenojot ES mēroga obligātu digitālās ziņošanas sistēmu par nozaudētajiem zvejas rīkiem no konkrētiem kuģiem, lai atbalstītu atgūšanas pasākumus, izmantojot datus no reģionālajām datubāzēm, lai apmainītos ar informāciju Eiropas datubāzē, ko pārvalda Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra vai attīstīt SafeSeaNet sistēmu par lietotājiem draudzīgu ES mēroga sistēmu, kas dotu iespēju zvejniekiem ziņot par nozaudētajiem zvejas rīkiem;

37.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielākas pūles izstrādāt stratēģijas un plānus ar mērķi samazināt zvejas rīku pamešanu jūrā, piemēram, ar EJZF dotācijām, struktūrfondiem un ETS atbalstu un ar nepieciešamās pakāpes aktīvu reģionālo iesaisti;

Bioloģiskas izcelsmes plastmasa, bioloģiskā noārdīšanās un kompostējamība

38.  stingri atbalsta to, ka Komisijai ir jāizvirza skaidri papildu standarti, saskaņoti noteikumi un definīcijas par bioloģiskas izcelsmes saturu, bioloģisko noārdīšanos (no izejvielas neatkarīga īpašība) un kompostējamību, lai novērstu maldīgus priekšstatus un pārpratumus un patērētājiem sniegtu skaidru informāciju;

39.  uzsver, ka ilgtspējīgas bioekonomikas sekmēšana var palīdzēt mazināt Eiropas atkarību no importētajām izejvielām; uzsver bioloģiskās un bioloģiski noārdāmās plastmasas potenciālo lomu gadījumos, kad ir pierādīts, ka tā ir lietderīga no dzīves cikla viedokļa; uzskata, ka bioloģiskā noārdīšanās ir jānovērtē attiecīgos reālos apstākļos;

40.  uzsver, ka bioloģiski noārdāma un kompostējama plastmasa var palīdzēt īstenot pāreju uz aprites ekonomiku, bet to nevar uzskatīt par risinājumu cīņā pret jūras piedrazojumu vai attaisnojumu nevajadzīgiem vienreizlietojamiem pielietojumiem; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt skaidrus kritērijus attiecībā uz noderīgiem produktiem, kuri satur bioloģiski noārdāmu plastmasu, un to izmantošanas veidiem, tostarp izmantošanu iepakojumā un pielietojumu lauksaimniecībā; prasa veikt turpmāku pētniecību un izstrādi šajā jautājumā; uzsver, ka pret bioloģiski noārdāmu un bioloģiski nenoārdāmu plastmasu ir jāizturas atšķirīgi, ņemot vērā atkritumu pareizu apsaimniekošanu;

41.  uzsver, ka no bioloģiskām izejvielām iegūta plastmasa sniedz iespējas daļēji diferencēt sākotnējās izejvielas, un šajā ziņā pieprasa lielākas investīcijas pētniecībā un izstrādē; atzīst, ka tirgū jau ir pieejami inovatīvi bioloģiskas izcelsmes materiāli; uzsver, ka ir vajadzīga neitrāla un vienlīdzīga attieksme pret aizstājējmateriāliem;

42.  prasa līdz 2020. gadam ES pilnībā aizliegt oksonoārdāmu plastmasu, jo šis plastmasas veids nav pienācīgi bioloģiski noārdāms, nav kompostējams, negatīvi ietekmē tradicionālās plastmasas otrreizējo pārstrādi un nesniedz pārbaudītu labumu videi;

Mikroplastmasa

43.  aicina Komisiju līdz 2020. gadam ieviest aizliegumu attiecībā uz mikroplastmasu kosmētikā, ķermeņa kopšanas līdzekļos, mazgāšanas līdzekļos un tīrīšanas līdzekļos; turklāt aicina ECHA izvērtēt un vajadzības gadījumā sagatavot aizliegumu attiecībā uz mikroplastmasu, ko apzināti pievieno citiem produktiem, ņemot vērā to, vai ir pieejamas dzīvotspējīgas alternatīvas;

44.  aicina Komisiju produktu jomas tiesību aktos noteikt prasību minimumu, ar ko būtiski samazināt mikroplastmasas piesārņojuma rašanās avotus, un tas jo īpaši attiecas uz tekstilizstrādājumiem, riepām, krāsām un cigarešu izsmēķiem;

45.  ņem vērā tādus labas prakses piemērus kā Operation Clean Sweep un dažādas iniciatīvas par piesārņojuma ar granulām izskaušanu; uzskata, ka ir iespējams izveidot šādas iniciatīvas gan ES, gan globālā līmenī;

46.  aicina Komisiju pašlaik notiekošajā Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas atbilstības pārbaudes procesā saistībā ar notekūdeņu attīrīšanu un nokrišņu ūdens apsaimniekošanu izanalizēt gan makroplastmasas, gan mikroplastmasas veidošanās avotus, izplatību, turpmākas pastāvēšanas iespējas un radīto ietekmi; turklāt aicina dalībvalstu kompetentās iestādes un Komisiju nodrošināt Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas pilnīgu īstenošanu un izpildi; papildus aicina Komisiju atbalstīt pētniecību notekūdeņu dūņu attīrīšanas un ūdens attīrīšanas tehnoloģiju jomā;

Zinātniskā izpēte un inovācija

47.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka programmā “Apvārsnis 2020” papildus tiks investēti EUR 100 miljoni, lai veicinātu investīcijas resursefektīvos un aprites risinājumos, piemēram, attiecībā uz prevencijas un dizaina iespējām, izejvielu dažādošanu un inovatīvām reciklēšanas tehnoloģijām, piemēram, molekulāro un ķīmisko reciklēšanu, kā arī mehāniskās reciklēšanas uzlabošanu; uzsver jaunuzņēmumu inovatīvo potenciālu šajā jomā; atbalsta stratēģiskās pētniecības inovācijas programmas izveidošanu attiecībā uz materiālu cirkularitāti, īpašu uzmanību pievēršot plastmasai un plastmasu saturošiem materiāliem un ne tikai iepakojumā, lai virzītu turpmākos finansēšanas lēmumus programmā “Apvārsnis Eiropa”; norāda, ka būs nepieciešams atbilstīgs finansējums, lai palīdzētu piesaistīt privātās investīcijas; uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerības var palīdzēt paātrināt pāreju uz aprites ekonomiku;

48.  uzsver lielo potenciālu, kas saistīts ar digitalizācijas programmas un aprites ekonomikas programmas sasaisti; uzsver, ka ir jānovērš regulatīvie šķēršļi, kas kavē inovāciju, un aicina Komisiju izskatīt iespējamos ES inovācijas darījumus, lai sasniegtu mērķus, kuri izklāstīti stratēģijā attiecībā uz plastmasu un plašākā aprites ekonomikas programmā;

49.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus atbalstīt inovatīvu zvejas rīku izmantošanu, veicinot to, lai zvejnieki vecos tīklus mainītu pret jauniem un aprīkotu esošos tīklus ar atsekošanas sistēmām un sensoriem, kas saistīti ar viedtālruņu lietotnēm, radiofrekvences identifikācijas čipiem un kuģa atsekošanas sistēmām, lai kapteiņi varētu tos precīzāk izsekot un atgūt, ja tas nepieciešams; atzīst nozīmīgo lomu, kas var būt tehnoloģijai attiecībā uz to, lai novērstu plastmasas atkritumu nonākšanu jūrā;

50.  prasa programmā “Apvārsnis Eiropa” iekļaut “no plastmasas brīva okeāna misiju”, lai izmantotu inovāciju nolūkā samazināt jūras vidē nonākošās plastmasas daudzumu un vākt plastmasu, kas atrodas okeānos; atkārtoti aicina apkarot jūras piedrazojumu (tostarp veikt prevenciju, palielināt zināšanas par okeāniem, palielināt informētību par vides problēmām, ko rada plastmasas piesārņojums un citi jūras piedrazojuma veidi, un par attīrīšanas kampaņām, piemēram, piedrazojuma zveju un pludmaļu tīrīšanu), kā minēts Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 10. novembra kopīgajā paziņojumā “Starptautiskā okeānu pārvaldība: mūsu okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība” (JOIN(2016)0049); prasa par jūras piedrazojumu veidot ES politikas dialogu starp politikas veidotājiem, ieinteresētajām personām un ekspertiem;

Globāla rīcība

51.  aicina ES uzņemties proaktīvu lomu, izstrādājot globālu protokolu par plastmasu, un nodrošināt iespēju integrēti un pārredzami izsekot dažādām gan ES, gan globālā līmenī īstenojamām saistībām; aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties aktīvu vadību darba grupā, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides asambleja izveidoja 2017. gada decembrī, lai strādātu pie starptautiskiem pasākumiem cīņā pret jūras piedrazojumu ar plastmasu un mikroplastmasu; uzsver, ka jautājumiem par plastmasas piesārņojumu un atkritumu apsaimniekošanas spējām ir jābūt daļai no ES ārējās politikas satvara, ņemot vērā to, ka liela daļa plastmasas atkritumu nāk no Āzijas un Āfrikas valstīm;

52.  aicina visas ES iestādes kopā ar ES Vides vadības un audita sistēmu koncentrēties uz prevenciju, rūpīgi pārbaudot savus iekšējos iepirkumu noteikumus un plastmasas atkritumu apsaimniekošanas praksi un ievērojami samazinot plastmasas atkritumu rašanos, jo īpaši aizstājot, samazinot un ierobežojot vienreizlietojamo plastmasu;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 150, 14.6.2018., 93. lpp.
(2) OV L 150, 14.6.2018., 100. lpp.
(3) OV L 150, 14.6.2018., 109. lpp.
(4) OV L 150, 14.6.2018., 141. lpp.
(5) OV L 115, 6.5.2015., 11. lpp.
(6) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.
(7) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.
(8) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0287.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0004.
(11) OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.
(12) Pamesti, nozaudēti vai citādi izmesti zvejas rīki


Iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas
PDF 161kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par aprites ekonomikas paketes īstenošanu: iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (2018/2589(RSP))
P8_TA(2018)0353B8-0363/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. un 192. pantu attiecībā uz cilvēku veselības aizsardzību un vides kvalitātes saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/851, ar ko groza Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/849, ar ko groza Direktīvas 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/850, ar ko groza Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/852, ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 850/2004 par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem, ar ko groza Direktīvu 79/117/EEK(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (COM(2018)0032),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumam par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (SWD(2018)0020),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 5. marta paziņojumu “Komisijas vispārējais ziņojums par REACH darbību un dažu elementu pārskatīšanu. Secinājumi un darbības” (COM(2018)0116),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu “Ekodizaina darba plāns 2016.–2019. gadam”(COM(2016)0773,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem(10),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par projektu Komisijas Īstenošanas lēmumam XXX, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 piešķir atļauju izmantot bis(2-etilheksil)ftalātu (DEHP)(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(12),

–  ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par Septītās vides rīcības programmas īstenošanu(13),

–  ņemot vērā Bāzeles Konvenciju par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu,

–  ņemot vērā Roterdamas Konvenciju par iepriekš norunātas piekrišanas procedūru attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem starptautiskajā tirdzniecībā,

–  ņemot vērā Stokholmas Konvenciju par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (O-000063/2018 – B8-0036/2018 un O-000064/2018 – B8-0037/2018),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Septītajā vides rīcības programmā (7. VRP) ir paredzēts izstrādāt Savienības netoksiskas vides stratēģiju, lai nodrošinātu, ka tiek līdz minimumam samazināta pakļaušana produktu, tostarp importētu produktu, sastāvā esošu ķīmisko vielu iedarbībai, lai tādējādi veicinātu netoksisku materiālu aprites ciklus, nodrošinot, ka reciklētos atkritumus var izmantot kā nozīmīgu, uzticamu izejvielu avotu Savienībā;

B.  tā kā Direktīvas (ES) 2018/851 9. pantā noteikts, ka dalībvalstu atkritumu rašanās novēršanas pasākumiem ir jāsamazina atkritumu rašanās, jo īpaši to atkritumu, kas nav piemēroti atkārtotai izmantošanai vai reciklēšanai;

C.  tā kā Direktīvas (ES) 2018/851 9. pantā ir arī noteikts, ka ar šiem pasākumiem ir jāveicina bīstamo vielu satura samazināšanās materiālos un produktos, un jānodrošina, ka jebkura izstrādājuma piegādātājs, kā definēts REACH regulas 3. panta 33. punktā, sniedz informāciju Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) saskaņā ar minētās regulas 33. panta 1. punktu un ka ECHA jāizveido un jāuztur datubāze ar šajā sakarā iesniegtajiem datiem, un atkritumu apstrādes operatoriem un pēc pieprasījuma arī patērētājiem jānodrošina piekļuve šai datubāzei;

D.  tā kā Direktīvas (ES) 2018/851 10. panta 5. punktā ir noteikts — ja nepieciešams panākt atbilstību atkārtotas izmantošanas, reciklēšanas un citu reģenerācijas darbību pienākumam un veicināt vai uzlabot reģenerāciju, dalībvalstīm pirms reģenerācijas vai tās laikā jāveic vajadzīgie pasākumi, lai atdalītu no bīstamajiem atkritumiem bīstamās vielas, to maisījumus un sastāvdaļas, ņemot vērā to apstrādi saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EC(14) par atkritumiem 4. un 13. pantu;

E.  tā kā Regulas (EK) Nr. 850/2004 7. panta 3. punktā noteikts, ka likvidēšanas vai reģenerācijas darbības, kas var novest pie IV pielikumā uzskaitīto vielu (noturīgo organisko piesārņotāju (NOP)) reģenerācijas, reciklēšanas, atgūšanas vai atkārtotas izmantošanas, ir jāaizliedz,

Vispārīgi apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu un dienestu darba dokumentu, kā arī notikušo apspriešanās procesu, bet sagaida ātru rīcību, lai novērstu saskarē konstatētās problēmas; atbalsta Komisijas piedāvāto visaptverošo redzējumu, kas atbilst 7. VRP mērķiem;

2.  uzskata, ka Komisijas primārajam mērķim vajadzētu būt novērst bīstamu ķīmisko vielu iekļūšanu materiālu aprites ciklā, panākt pilnīgu atbilstību starp tiesību aktiem, ar kuriem īsteno atkritumu un ķīmisko vielu rīcībpolitikas, un nodrošināt tiesību aktu labāku īstenošanu, vienlaikus novēršot minētās regulējuma nepilnības, kas varētu kavēt ilgtspējīgu ES aprites ekonomiku, tostarp jo īpaši attiecībā uz importētiem izstrādājumiem;

3.  uzsver, ka patiesā aprites ekonomikā produktiem jābūt izstrādātiem tā, lai tie būtu uzlabojami, ilgizturīgi, remontējami, atkārtoti izmantojami un reciklējami, un vielas, kas rada bažas, tiktu izmantotas pēc iespējas mazāk;

4.  atkārtoti uzsver, ka virzība uz aprites ekonomiku prasa stingri piemērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un, ja iespējams, pakāpeniski jāizbeidz bažas raisošo vielu izmantošana, jo īpaši, ja pastāv vai tiks izstrādātas drošākas alternatīvas, lai tādējādi nodrošinātu netoksisku materiālu aprites ciklu attīstību, kas atvieglos reciklēšanu un ir būtiski, lai nodrošinātu funkcionējoša otrreizējo izejvielu tirgus stabilu attīstību;

5.  aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās izstrādāt netoksiskas vides Savienības stratēģiju, kā noteikts 7. VRP;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar ECHA pastiprināt regulatīvos pasākumus, lai veicinātu vielu, kuras rada ļoti lielas bažas, aizstāšanu un ierobežotu to vielu izmantošanu, kuras atbilstoši REACH un specifiskiem nozares vai produktu tiesību aktiem rada nepieņemamu apdraudējumu cilvēka veselībai vai videi, lai reciklētos atkritumus Savienībā varētu izmantot kā nozīmīgu, uzticamu izejvielu avotu;

7.  uzsver vajadzību rast vietējos, valsts, reģionālos un Eiropas risinājumus, iesaistot visas ieinteresētās personas, lai identificētu bažas raisošās ķīmiskās vielas reciklēšanas plūsmās un izņemtu tās no šīm plūsmām;

8.  aicina uzņēmumus pilnībā īstenot tālredzīgu holistisku pieeju attiecībā uz ķīmisko vielu progresīvu pārvaldību, izmantojot iespēju aizstāt toksiskās vielas produktos un piegādes ķēdēs un paātrinot un vadot tirgus inovācijas;

9.  uzsver, ka ķīmisko vielu, produktu un atkritumu apsaimniekošanas tiesību akti varētu radīt problēmas maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); uzsver, ka veicot pasākumus, jāņem vērā šo uzņēmumu īpašā situācija, bet tajā pašā laikā nedrīkst apdraudēt cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeni; norāda uz vajadzību sniegt skaidru un viegli pieejamu informāciju, lai nodrošinātu, ka MVU ir vajadzīgie priekšnoteikumi, lai pilnībā ievērotu visus tiesību aktus šajā jomā;

10.  uzskata, ka gadījumā, ja pastāv tiesību aktu pārklāšanās risks, ir obligāti jānoskaidro saiknes, lai nodrošinātu saskaņotību un izmantotu iespējamo sinerģiju;

11.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi uzlabot pārredzamību attiecībā uz bažas raisošo vielu klātbūtni patēriņa produktos, lai panāktu sabiedrības uzticēšanos otrreizējo izejvielu drošumam; norāda, ka labāka pārredzamība vēl vairāk pastiprinātu stimulus pārtraukt izmantot bažas raisošās vielas;

Nepietiekama informācija par bažas raisošajām vielām produktos un atkritumos

12.  uzskata, ka vielas, kas rada bažas, ir tās, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti REACH regulas 57. pantā, kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, vielas, kas aizliegtas saskaņā ar Stokholmas Konvenciju (NOP), konkrētās ierobežotās vielas izstrādājumos, kas uzskaitītas REACH XVII pielikumā, un īpašas vielas, kuras reglamentē saskaņā konkrētiem tiesību aktiem nozaru/produktu jomā;

13.  atkārtoti aicina Komisiju pildīt savas saistības aizsargāt iedzīvotāju veselību un vidi no ķīmiskajām vielām, kas ir endokrīnie disruptori; sagaida, ka Komisija bez turpmākas kavēšanās sniegs savu stratēģiju attiecībā uz endokrīnajiem disruptoriem, lai līdz minimumam samazinātu ES pilsoņu pakļaušanu šādu vielu iedarbībai vēl papildus pesticīdiem un biocīdiem;

14.  uzsver, ka visas bažas raisošās vielas būtu jāidentificē cik drīz vien iespējams un ka informācija, kas attiecas uz šīm vielām, tostarp par to sastāvu un koncentrāciju, būtu jādara pilnībā pieejama visām piegādes ķēdē iesaistītajām personām, pārstrādātājiem un sabiedrībai, vienlaikus ņemot vērā pastāvošās sistēmas un apsverot iespēju izmantot nozarei specifiskus vielu identificēšanas risinājumus; kā pirmo soli šajā virzienā atzinīgi vērtē jaunos noteikumus, kas ietverti Direktīvas (ES) 2018/851 par atkritumiem 9. pantā;

15.  šajā kontekstā aicina dalībvalstis un Komisiju kopā ar ECHA palielināt centienus, lai nodrošinātu, ka līdz 2020. gadam visas attiecīgās vielas, kas rada ļoti lielas bažas, tostarp vielas, kas atbilst līdzvērtīgu bažu līmeņa kritērijam, piemēram, endokrīnie disruptori un sensibilizatori, tiek iekļautas REACH kandidātvielu sarakstā, kā noteikts 7. VRP;

16.  uzskata, ka saskaņā ar spēkā esošajām prasībām attiecībā uz importu, kas noteiktas REACH regulā, identificēšanas sistēma būtu jāattiecina arī uz visiem tiem produktiem, kas importēti Savienībā un kas varētu saturēt vielas, kuras rada bažas; turklāt norāda uz to, cik svarīgi ir risināt jautājumu par nereģistrētām vielām importētos izstrādājumos; uzsver, ka attiecībā uz importētajiem izstrādājumiem ciešāk jāsadarbojas starptautiskā līmenī ar tādiem dalībniekiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma (UNEP), trešās valstis, kam ir līdzīgas problēmas ar importētiem izstrādājumiem, un eksportētājvalstis;

17.  norāda, ka saskaņā ar secinājumiem, kas izklāstīti Komisijas otrajā REACH regulas pārskatīšanā, būtu jāuzlabo kvalitāte tiem ķīmisko vielu radītā apdraudējuma, lietojumu un iedarbības datiem, kas attiecas uz REACH reģistrācijas dokumentāciju;

18.  uzskata, ka saskaņā ar REACH regulas 20. panta 2. punktu (reģistrācijas pilnīguma pārbaude) ECHA nedrīkstētu piešķirt piekļuvi tirgum ķīmiskām vielām, kurām ir nepilnīga un neatbilstoša reģistrācijas dokumentācija, un būtu jānodrošina, ka vajadzīgā informācija tiek iegūta pēc iespējas drīzāk; atgādina, ka ir svarīgi, ka reģistrācijas dokumentācijā sniegtā informācija ir precīza, adekvāta, pareiza, atbilstīga un uzticama; aicina ECHA pastiprināt centienus saistībā ar REACH regulas 41. pantu (reģistrācijas atbilstības pārbaude), lai vairs neatkārtotos situācijas ar neatbilstīgu dokumentāciju un nodrošinātu, ka attiecībā uz ķīmiskām vielām, kurām nav atbilstošas reģistrācijas dokumentācijas, tirgus piekļuve netiktu piešķirta; aicina reģistrētājus un dalībvalstis sniegt savu ieguldījumu, lai nodrošinātu, ka REACH reģistrācijas dokumentācija ir atbilstīga un tiek atjaunināta;

Jautājuma risināšana par vielu, kas rada bažas, klātbūtni reciklētos materiālos

19.  uzsver, ka Savienībai ir jānodrošina vienāda līmeņa cilvēka veselības un vides aizsardzība neatkarīgi no tā, vai produkti ir ražoti no primāriem vai reģenerētiem materiāliem;

20.  atkārtoti atgādina, ka saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju atkritumu rašanās novēršana ir svarīgāka par reciklēšanu un ka attiecīgi reciklēšana nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamo vielu izmantošanas turpināšanai;

21.  uzskata, ka attiecībā uz visām primārām un otrreizējām izejvielām principā būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi; tomēr norāda, ka ne vienmēr ir iespējams nodrošināt, ka no reciklētajiem produktiem iegūti materiāli ir pilnīgi vienādi ar primārajiem izejmateriāliem;

22.  norāda, ka Savienības tiesību aktiem būtu jānodrošina, ka reciklēšana neturpina bīstamu vielu izmantošanu; ar bažām norāda, ka tiesību akti, kas aizliedz ķīmisko vielu klātbūtni produktos, tostarp importētos produktos, ir izkaisīti, nav ne sistemātiski, ne konsekventi un attiecas tikai uz ļoti nedaudzām vielām, produktiem un lietojumiem un bieži vien ar daudziem izņēmumiem; pauž nožēlu par to, ka nav gūti panākumi Savienības stratēģijas par netoksisku vidi izstrādē ar mērķi cita starpā samazināt vielu, kas rada bažas, ietekmi uz produktiem;

23.  uzsver, ka iespēju reciklēt materiālus, kas satur vielas, kuras rada bažas, var paredzēt vienīgi tad, ja nav nekādu aizstājējmateriālu, kuros nav šādu vielu; uzskata, ka šāda reciklēšana jāveic slēgtos vai kontrolētos reciklācijas lokos, neapdraudot cilvēku veselību, tostarp darba ņēmēju veselību vai vidi;

24.  pauž cerību, ka inovatīva reciklēšanas prakse palīdzēs attīrīt atkritumus, kas satur bažas raisošās vielas;

25.  uzskata, ka jautājums par produktiem, kas satur palikušās vielas, būtu jārisina, izmantojot efektīvu reģistrācijas, identificēšanas un likvidācijas sistēmu;

26.  uzskata, ka vairāk nekā 80 % no produkta ietekmes uz vidi nosaka projektēšanas posmā, ka papildus REACH būtu jāizmanto Ekodizaina direktīva un citi produktus skaroši tiesību akti, lai ieviestu prasības aizstāt vielas, kas rada bažas; uzsver, ka toksisku vielu vai vielu, kas rada bažas, piemēram, NOP un endokrīno disruptoru, izmantošanu būtu īpaši jāapsver, ņemot vērā plašākus ekodizaina kritērijus, neskarot citas Savienības līmenī saskaņotas juridiskās prasības attiecībā uz šīm vielām;

27.  uzsver, ka ir izšķiroši svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES ražotiem un importētiem izstrādājumiem; uzskata, ka ES ražotie izstrādājumi nekādos apstākļos nedrīkst būt neizdevīgā stāvoklī; tādēļ prasa Komisijai nodrošināt to ierobežojumu savlaicīgu izmantošanu, kas noteikti REACH regulā un citos tiesību aktos par produktiem, lai uz ES ražotajiem un importētajiem produktiem attiektos vienādi noteikumi; īpaši uzsver, ka, pakāpeniski pārtraucot vai aizstājot vielas, kas rada ļoti lielas bažas, kuras izriet no atļaujas piešķiršanas shēmas saskaņā ar REACH regulu, vienlaikus jāpiemēro ierobežojumi, kurus piemēro paralēli; aicina dalībvalstu kompetentās iestādes pastiprināt importētu materiālu kontroles pasākumus, lai panāktu atbilstību REACH un tiesību aktiem par produktiem;

28.  uzsver, ka būtu jāuzlabo tiesību aktu par ķīmiskajām vielām un produktiem izpilde uz ES robežām;

29.  uzskata, ka, lai risinātu jautājumu par bažas raisošu vielu klātbūtni pārstrādātajos materiālos, būtu ieteicams ieviest produkta pasi kā līdzekli informēšanai par produktos izmantotajiem materiāliem un vielām;

Nenoteiktība attiecībā uz to, kā materiāli var pārstāt būt par atkritumiem

30.  uzsver, ka ir vajadzīgi skaidri ES noteikumi, kas precizē nosacījumus, kuri jāievēro, lai uz materiāliem vairs neattiektos atkritumu režīms, un ka ir vajadzīgi saskaņoti atkritumu cikla beigu kritēriji; uzskata, ka šādi skaidri ES noteikumi jāizstrādā tā, lai tie būtu praktiski izpildāmi arī MVU;

31.  uzskata, ka jāveic pasākumi ES līmenī, lai panāktu lielāku saskaņotību Atkritumu pamatdirektīvas noteikumu par atkritumu cikla beigām interpretācijā un īstenošanā dalībvalstīs, lai atvieglotu reģenerēto materiālu izmantošanu ES;

32.  aicina dalībvalstis un Komisiju pilnībā sadarboties jautājumā par atkritumu cikla beigu kritērijiem;

Grūtības ES atkritumu klasifikācijas metožu piemērošanā un ietekme uz materiālu reciklējamību (otrreizējās izejvielas)

33.  uzskata, ka noteikumiem par to, kā klasificēt atkritumus kā bīstamus vai nebīstamus, vajadzētu būt saskaņotiem ar noteikumiem par vielu un maisījumu klasificēšanu CLP regulā (klasificēšana, marķēšana un iepakošana), ņemot vērā atkritumu specifiku un to, kā tos apstrādā, un atzinīgi vērtē arī jaunos tehniskos norādījumus par atkritumu klasifikāciju; uzsver, ka jāturpina izstrādāt atkritumu un ķīmisko vielu klasifikācijas sistēmu, lai iekļautu apdraudējumu beigupunktus, kas rada lielas bažas, piemēram, lielu noturību, endokrīno disrupciju, bioakumulāciju vai neirotoksicitāti;

34.  aicina Komisiju attiecībā uz atkritumu plūsmu klasifikāciju precizēt CLP regulas pareizu interpretāciju, lai novērstu to atkritumu nepareizu klasificēšanu, kuri satur vielas, kas rada bažas;

35.  uzsver, ka ES tiesību aktu par atkritumiem nepietiekamā izpilde ir nepieņemama un tai jāpievēršas prioritārā kārtā, tostarp izmantojot valstu ziņojumus vides politikas īstenošanas pārskatā, jo ir nepieciešama daudz saskaņotāka pieeja ķīmisko vielu un atkritumu klasifikācijas noteikumiem;

36.  aicina Komisiju nekavējoties pārskatīt Eiropas atkritumu sarakstu;

o
o   o

37.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 150, 14.6.2018., 109. lpp.
(2) OV L 150, 14.6.2018., 93. lpp.
(3) OV L 150, 14.6.2018., 100. lpp.
(4) OV L 150, 14.6.2018., 141. lpp.
(5) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.
(6) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.
(7) OV L 158, 30.4.2004., 7. lpp.
(8) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.
(9) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0287.
(11) OV C 366, 27.10.2017., 96. lpp.
(12) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0100.
(14) OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.


Eiropas rīcības plāns pret mikrobu rezistenci pieejas "Viena veselība" ietvaros
PDF 242kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Eiropas “Viena veselība” rīcības plānu pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai (2017/2254(INI))
P8_TA(2018)0354A8-0257/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu;

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2017. gada pamatnostādnes par medicīniski nozīmīgu antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus;

–  ņemot vērā Eiropas Veterinārārstu federācijas 2016. gada 29. februāra ziņojumu, sniedzot atbildes uz Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) jautājumiem par antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus(1);

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumus par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušos rezistenci;

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumus par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās ES un tās dalībvalstīs;

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 6. jūnija secinājumus “Bērnu imunizācija — panākumi un problēmas bērnu imunizācijā Eiropā un turpmākā rīcība”, ko pieņēma ES dalībvalstu veselības ministri;

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. decembra secinājumus par vakcināciju kā efektīvu līdzekli sabiedrības veselības jomā;

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par drošāku veselības aprūpi Eiropā — pacientu drošības uzlabošana un cīņa pret mikrobu rezistenci(2);

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par mikrobu problemātiku — mikrobu rezistences palielināšanās draudi(3);

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK(4);

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. jūnija paziņojumu “Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai” (COM(2017)0339);

–  Eiropas Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūcija par dzīvnieku labturības jauno stratēģiju 2016.–2020. gadam(5);

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) izstrādāto Vispārējo vakcinācijas rīcības plānu (Global Vaccine Action Plan — GVAP), kuru 2012. gada maijā apstiprināja Pasaules Veselības asamblejas 194 dalībvalstis;

–  ņemot vērā PVO 2015.–2020. gada Eiropas Vakcinācijas rīcības plānu (EVAP);

–  ņemot vērā žurnālā “Food Protection Trends” (Pārtikas aizsardzības tendences) 2018. gadā publicēto vispārējas nozīmes dokumentu “Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) uzdevumi cīņā pret antimikrobiālo rezistenci (AMR)”;

–  ņemot vērā Komisijas ceļvedi stratēģiskai pieejai farmaceitiskajiem produktiem vidē un šīs stratēģiskās pieejas pašreizējo projektu(6);

–  ņemot vērā ANO politisko deklarāciju, ko 2016. gada 21. septembrī pieņēma Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmē par antimikrobiālo rezistenci;

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2017. gada marta ziņojumu “Pret zālēm rezistentas infekcijas — drauds mūsu ekonomikas nākotnei”;

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par veterinārajām zālēm (COM(2014)0558);

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2015. gada septembra ziņojumu “Antimikrobiālā rezistence G7 valstīs un ārpus tām: ekonomikas jautājumi, politika un rīcības varianti”;

–  ņemot vērā EMA/EFSA Kopīgo zinātnisko atzinumu par pasākumiem, lai samazinātu vajadzību izmantot pretmikrobu līdzekļus lopkopībā Eiropas Savienībā, kā arī to izraisītā ietekme uz pārtikas nekaitīgumu (RONAFA atzinums);

–  ņemot vērā septiņdesmitās Pasaules Veselības asamblejas 2017. gada 29. maija rezolūciju par sepses profilakses, diagnostikas un klīniskās pārvaldības uzlabošanu;

–  ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC)–EFSA–EMA pirmo kopīgo ziņojumu (JIACRA I), kas publicēts 2015. gadā, un otro kopīgo ziņojumu (JIACRA II), kas publicēts 2017. gadā, par integrētu analīzi attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu patēriņu un antimikrobiālās rezistences rašanos baktērijās no cilvēkiem un tiem dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus;

–  ņemot vērā 2017. gada 2. marta rezolūciju par ES iespējām uzlabot zāļu pieejamību(7);

–  ņemot vērā ECDC 2016. gada ziņojumu par antimikrobiālās rezistences uzraudzību Eiropā;

–  ņemot vērā ECDC un EFSA sagatavoto Eiropas Savienības kopsavilkuma ziņojumu par cilvēku, dzīvnieku un pārtikas zoonožu un indikatora baktēriju antimikrobiālo rezistenci 2016. gadā(8);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu;

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0257/2018),

A.  tā kā pārmērīga un nepareiza antibiotiku lietošana, jo īpaši lopkopībā (antibiotikas, ko lieto profilaksei un kā augšanas aktivatorus), un infekciju kontroles neapmierinoša prakse cilvēku un veterinārajā medicīnā pakāpeniski ir padarījusi antimikrobiālo rezistenci (AMR) par lielu apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai;

B.  tā kā tiek lēsts, ka vismaz 20 % ar veselības aprūpi saistītu infekciju (HAI) var novērst, izmantojot pastāvīgas un daudzpusējas infekciju profilakses un kontroles programmas(9);

C.  tā kā saprātīga antibiotiku lietošana un infekciju profilakse un kontrole visās veselības aprūpes nozarēs, tostarp dzīvnieku veselībā, ir stūrakmens pret antibiotikām rezistento baktēriju attīstības un pārneses efektīvai novēršanai;

D.  tā kā 50 % antibiotiku recepšu, kas paredzētas cilvēkiem, ir neatbilstošas un 25 % cilvēku lietoto antibiotiku nav izrakstītas pareizi; tā kā 30 % no slimnīcās ievietotajiem cilvēkiem lieto antibiotikas un multirezistentās baktērijas rada īpašu apdraudējumu slimnīcās, pansionātos un tiem pacientiem, kuru aprūpē ir jāizmanto tādas ierīces kā ventilatori un asins katetri;

E.  tā kā antibiotikas joprojām tiek izmantotas lopkopībā, lai novērstu slimības un kompensētu neapmierinošus higiēnas apstākļus, nevis lai tās izrakstītu nepieciešamības gadījumos, un tas veicina tādu pret antibiotikām rezistento baktēriju rašanos dzīvniekiem, kuras pēc tam var pārnest uz cilvēkiem;

F.  tā kā korelāciju starp rezistenci pret antibiotikām, kas konstatēta dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus (piemēram, broileriem), un to, ka liela daļa baktēriju izraisīto infekciju cilvēkiem izriet no darbībām ar šiem dzīvniekiem vai šo dzīvnieku gaļas sagatavošanas un lietošanas pārtikā, ir apstiprinājušas arī ES aģentūras(10);

G.  tā kā antibiotiku nepareiza lietošana samazina to efektivitāti un izraisa to, ka izplatās ļoti rezistenti mikrobi, kas ir īpaši rezistenti pret jaunākajām antibiotikām; tā kā saskaņā ar ESAO datiem AMR visā pasaulē katru gadu varētu būt izraisījusi aptuveni 700 000 nāves gadījumu; tā kā 25 000 šo nāves gadījumu iestājas ES un pārējie — ārpus ES, un tas nozīmē, ka sadarbībai attīstības politikā un AMR koordinācijā un uzraudzībā starptautiskā līmenī ir būtiska nozīme;

H.  tā kā 2050. gadā AMR var izraisīt pat 10 miljonus nāves gadījumu gadā, ja netiks veikti nekādi pasākumi; tā kā 9 miljoni no šā aplēstā nāves gadījumu skaita iestātos ārpus ES — jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āzijā un Āfrikā; tā kā infekcijas un rezistentas baktērijas izplatās viegli un tādēļ ir steidzami vajadzīga globāla rīcība;

I.  tā kā vakcinācija un ātrās diagnostikas instrumenti (RDT) var ierobežot antibiotiku nepamatotu lietošanu; tā kā RDT ļauj veselības aprūpes speciālistiem ātri diagnosticēt baktēriju vai vīrusu infekciju un tādējādi samazināt antibiotiku nepamatotu lietošanu un rezistences attīstības risku(11);

J.  tā kā ļoti rezistentu baktēriju izplatības turpināšanās nākotnē varētu padarīt neiespējamu kvalitatīvu veselības aprūpi attiecībā uz invazīvām operācijām vai kvalitatīvu ārstēšanu dažām pacientu grupām, kurām ir nepieciešama staru terapija, ķīmijterapija un transplantācija;

K.  tā kā baktērijas pastāvīgi mainās, pētniecība un izstrāde (R&D) un regulatīvā vide ir sarežģīta, dažas specifiskas infekcijas ir reti sastopamas un gaidāmā atdeve no jaunajiem pretmikrobu līdzekļiem joprojām ir ierobežota;

L.  tā kā HAI ir saistītas ar profilakses pasākumu neesamību, kas rada pret antibiotikām rezistentas baktērijas un neapmierinošu higiēnas praksi, jo īpaši slimnīcās; tā kā ECDC lēš, ka ES aptuveni 4 miljoni pacientu katru gadu saslimst ar HAI un aptuveni 37 000 nāves gadījumu gadā ir tiešā veidā saistīti ar šīm infekcijām; tā kā nāves gadījumu skaits varētu būt pat vēl lielāks; tā kā ir pierādīts, ka iepriekš aplēstais ikgadējais 25 000 nāves gadījumu skaits Savienībā ir daudz par mazu;

M.  tā kā efektīvu antibiotiku nepieejamība jaunattīstības valstīs joprojām izraisa vairāk nāves gadījumu nekā AMR; tā kā pasākumi AMR novēršanai, kas pārāk daudz pievēršas antibiotiku pieejamības ierobežošanai, var saasināt jau tā smago zāļu nepieejamības krīzi, kas mūsdienās bērniem līdz piecu gadu vecumam katru gadu izraisa vairāk nekā vienu miljonu nāves gadījumu; tā kā pasākumiem AMR novēršanai ir jātiecas uz to, lai visiem nodrošinātu ilgtspējīgu zāļu pieejamību, proti, pieejamību tiem, kuriem šīs zāles ir vajadzīgas, bet ne citiem;

N.  tā kā vairākās dalībvalstīs ir vērojams strauji augošs multirezistento sēnīšu līmenis, kas izraisa strauju hospitalizācijas ilguma palielināšanos un inficēto pacientu paaugstinātu mirstību; tā kā Amerikas Slimību kontroles un profilakses centrs pastiprināti brīdina par šo problēmu; tā kā šī konkrētā problēma acīmredzami nav iekļauta Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānā pret AMR;

O.  tā kā ir pierādīts, ka aktīvās skrīninga programmas, kurās izmanto RDT, būtiski veicina HAI pārvaldību un ierobežo to izplatību slimnīcās un starp pacientiem(12);

P.  tā kā ir pierādīts, ka antibiotiku savienojumu izmantošana neklīniskos patēriņa produktos palielina pret zālēm rezistentu baktēriju celmu radīšanas risku(13);

Q.  tā kā apmierinoša roku higiēna, kas izpaužas kā efektīva roku mazgāšana un žāvēšana, var veicināt AMR un infekcijas slimību pārneses novēršanu;

R.  tā kā medicīnisku ierīču izmantošana var novērst infekcijas ķirurģijā un tādējādi novērst un kontrolēt AMR attīstību(14);

S.  tā kā sekmīgi ir īstenotas programmas, kuras ir uzlabojušas vispārējo piekļuvi zālēm, kas vajadzīgas HIV, tuberkulozes (TB) un malārijas ārstēšanai;

T.  tā kā nozokomiālās infekcijas visā pasaulē būtiski apdraud iespēju saglabāt un garantēt veselības pamataprūpi;

U.  tā kā, turpinoties pašreizējai tendencei, 2050. gadā AMR dēļ varētu mirt vairāk cilvēku nekā no vēža(15);

V.  tā kā ECDC un EFSA ir atkārtoti uzsvērušas, ka AMR ir viens no lielākajiem draudiem sabiedrības veselībai(16);

W.  tā kā pret zālēm rezistenta tuberkuloze ir galvenais AMR izraisītas nāves cēlonis;

X.  tā kā Pasaules Banka 2017. gada marta ziņojumā ir brīdinājusi, ka līdz 2050. gadam pret zālēm rezistentas infekcijas globālā mērogā varētu radīt ekonomiskos zaudējumus, kas būs salīdzināmi ar 2008. gada finanšu krīzes radītajiem zaudējumiem;

Y.  tā kā AMR ir jāuztver un jāizprot kā drauds cilvēku, dzīvnieku un planētas veselībai un kā tiešs drauds vairāku Ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanai, kuri izklāstīti 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmā, tostarp, bet ne tikai, SDG 1, SDG 2, SDG 3 un SDG 6 mērķu sasniegšanai;

Z.  tā kā pieejas “Viena veselība” mērķi ir vērsti uz to, lai saglabātu gan cilvēku, gan dzīvnieku infekciju ārstēšanas efektivitāti, lai apturētu AMR rašanos un izplatīšanos un veicinātu jaunu iedarbīgu antimikrobiālo līdzekļu izstrādi un pieejamību ES un pārējā pasaulē;

AA.  tā kā dokumentā “Padomes secinājumi par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu antimikrobiālo rezistenci”(17) Komisija un dalībvalstis ir aicinātas “Vienas veselības” tīklā attiecībā uz AMR saskaņot stratēģiskās pētniecības programmas, kas iekļautas jau esošajās ES pētniecības un izstrādes ierosmēs par jaunām antibiotikām, alternatīvām un diagnostiku;

AB.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir atzītas iedzīvotāju pamattiesības uz veselību un medicīnisko aprūpi; tā kā tiesības uz veselības aprūpi ir ekonomiskas, sociālas un kultūras tiesības uz universāliem veselības aprūpes minimālajiem standartiem, kas pienākas visām fiziskām personām;

AC.  tā kā jebkuram ES mēroga AMR stratēģijas galvenajam pīlāram ir jābūt veselības aprūpes speciālistu tālākizglītības nodrošināšanai par jaunākajiem sasniegumiem pētījumos un labo praksi attiecībā uz AMR profilaksi un izplatību;

AD.  tā kā Pasaules Veselības asambleja lēš, ka sepse — sindromāla reakcija uz infekcijas slimībām — katru gadu pasaulē izraisa aptuveni sešus miljonus nāves gadījumu, no kuriem lielākā daļa ir novēršami;

AE.  tā kā saskaņā ar kopīgajiem uzdevumiem ECDC, EFSA un EMA pašlaik strādā, lai nodrošinātu rezultatīvos rādītājus AMR un antimikrobiālo līdzekļu patēriņam starp dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus, un cilvēkiem;

AF.  tā kā daba nodrošina mūs ar daudzām spēcīgām antibiotikām, kuras var tikt izmantotas ievērojami lielākā mērā nekā pašlaik;

AG.  tā kā jaunākie EMA dati liecina, ka rīcība, lai samazinātu antimikrobiālo veterināro zāļu lietošanu, visā ES ir pretrunīga(18); tā kā dažas dalībvalstis īsā laika posmā ir panākušas antimikrobiālo veterināro zāļu lietošanas nozīmīgu samazinājumu, izstrādājot vērienīgu valsts politiku, par ko liecina vairākas faktu vākšanas misijas, ko īsteno Komisijas Veselības, pārtikas jomas revīziju un analīžu direktorāts(19);

AH.  tā kā AMR ir pārrobežu apdraudējums veselībai, bet situācija dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras; tā kā Komisijai tādēļ ir jāapzina tās jomas un jādarbojas tajās jomās, kurām ir augsta Eiropas pievienotā vērtība, vienlaikus respektējot dalībvalstu tiesības noteikt savu veselības politiku;

AI.  tā kā efektīvai rīcībai pret AMR ir jāiekļaujas plašākā starptautiskā iniciatīvā, kurā būtu iesaistītas iespējami daudzas starptautiskas institūcijas, aģentūras un eksperti, kā arī privātais sektors;

AJ.  tā kā AMR galvenie cēloņi cita starpā ir nepareiza un ļaunprātīga antimikrobiālo līdzekļu izmantošana, zāļu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu vājums, antimikrobiālo līdzekļu lietošana lopkopībā, lai veicinātu augšanu vai novērstu slimības, trūkumi infekciju profilaksē un kontrolē un uzraudzības sistēmu vājums;

AK.  tā kā pacientiem ir jābūt pieejamām veselības aprūpes un ārstniecības iespējām, tostarp papildinošām un alternatīvām ārstēšanas metodēm un zālēm, saskaņā ar viņu izvēli un vēlmēm;

AL.  tā kā tiek lēsts, ka pret AMR vērstas rīcības izmaksas desmit gadu laikā pasaules mērogā sasniedza 40 miljardus USD;

AM.  tā kā ar AMR saistītās problēmas turpmākajos gados pieaugs un efektīva rīcība ir atkarīga no pastāvīgiem starpnozaru ieguldījumiem publiskajā un privātajā pētniecībā un inovācijās (R&I), lai saskaņā ar pieeju “Viena veselība” varētu izstrādāt labākus instrumentus, produktus un ierīces, jaunus ārstniecības veidus un alternatīvas pieejas;

AN.  tā kā no piektās līdz septītajai pamatprogrammai (FP5–FP7) AMR pētniecībā ir ieguldīts vairāk nekā 1 miljards EUR un saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (H2020) līdz šim jau izmantotais budžets kopumā pārsniedz 650 miljonus EUR; tā kā Komisija ir apņēmusies pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pēdējos trijos gados AMR jomā ieguldīt vairāk nekā 200 miljonus EUR;

AO.  tā kā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” pētniecības rezultātus attiecībā uz AMR dos dažādi finansēšanas instrumenti, jo īpaši:

   novatorisku zāļu ierosme (IMI), kura pievēršas visiem antibiotiku izstrādes aspektiem, tostarp pētījumiem par AMR mehānismiem, jaunu zāļu atklāšanai, zāļu izstrādei, kā arī ekonomikai un pārvaldības pasākumiem, un kuras ietvaros pašlaik tiek īstenoti septiņi ND4BB programmas projekti ar kopējo budžetu vairāk nekā 600 miljonu EUR apmērā, ko nodrošina Komisijas finansējums un uzņēmumu ieguldījumi natūrā;
   Eiropas un jaunattīstības valstu klīnisko pārbaužu partnerība (EDCTP), kura pievēršas jaunu un uzlabotu zāļu, vakcīnu un mikrobicīdu izstrādei, kā arī HIV/AIDS, TB un malārijas diagnostikai, un kuras ietvaros pašlaik tiek īstenoti 32 projekti vairāk nekā 79 miljonu EUR vērtībā;
   kopīgas plānošanas ierosme attiecībā uz AMR (JPIAMR), kura pievēršas sadrumstaloto valstu pētniecības darbību konsolidācijai un kuras ietvaros pašlaik tiek īstenoti projekti 55 miljonu EUR vērtībā;
   Eiropas Pētniecības padome (EPP) ar tās “pētnieku ierosinātajiem” jeb “augšupējiem” pētniecības projektiem;
   InnovFin Infekcijas slimību finanšu instruments (IDFF) ar tirgu cieši saistītiem projektiem, no kura līdz šim piešķirti septiņi aizdevumi kopsummā par 125 miljoniem EUR;
   MVU instruments un “Ātrais ceļš uz inovāciju” (FTI), kas atbalsta MVU jaunu risinājumu un rīku izstrādē infekcijas slimību novēršanai, diagnosticēšanai un ārstēšanai un infekciju kontroles uzlabošanai, ar 36 ar AMR saistītiem projektiem un 33 miljonu EUR budžetu;

AP.  tā kā līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem tika izstrādātas vairāk nekā 20 jaunas antibiotiku klases, bet kopš tā laika ir izstrādāta tikai viena, lai gan ir izplatījušās un savairojušās jaunas rezistentas baktērijas; tā kā turklāt ir pierādījumi, kuri skaidri liecina par rezistenci pret jaunām aktīvajām vielām, ko satur pašreizējās antibiotiku klases;

AQ.  tā kā jauniem antimikrobiāliem līdzekļiem ir plašāka pozitīva ietekme uz sabiedrības veselību un zinātni;

AR.  tā kā antibiotiku izmantošana zootehniskos nolūkos, piemēram, par augšanas veicinātājiem, liecina par šo zāļu nepareizu izmantošanu, un tās noraida visas starptautiskās veselības aizsardzības organizācijas, kuras iesaka to aizliegt cīņā pret AMR; tā kā antibiotiku izmantošana to dzīvnieku augšanas veicināšanai, no kuriem iegūst pārtikas produktus, ES ir aizliegta kopš 2006. gada;

AS.  tā kā daudzas slimības, ko izraisa mikrobi, var efektīvi apkarot nevis ar antibiotikām, kas izraisa rezistenci pret zālēm, bet ar agrīnu diagnostiku, ko papildina jaunas un esošās zāles, un ar citām ES atļautajām ārstēšanas metodēm un praksi, tādējādi saglabājot dzīvību miljoniem cilvēku un dzīvnieku visā ES;

AT.  tā kā plaisa starp pieaugošo AMR un jaunu pretmikrobu līdzekļu attīstību palielinās; tā kā pret zālēm rezistentas slimības līdz 2050. gadam katru gadu visā pasaulē var izraisīt desmit miljonus nāves gadījumu; tā kā tiek lēsts, ka katru gadu ES vismaz 25 000 cilvēku mirst no rezistentu baktēriju izraisītām infekcijām, kas rada ikgadējus izdevumus 1,5 miljardu EUR apmērā, savukārt pēdējo 40 gadu laikā ir izstrādāta tikai viena jauna antibiotiku klase;

AU.  tā kā gadījumā, ja antibiotikas, kas paredzētas tikai cilvēku lietošanai, ir jāturpina efektīvi lietot un ir jāsamazina AMR riski attiecībā uz šīm svarīgākajām antibiotikām, veterinārajā medicīnā ir jāaizliedz dažu antibiotiku grupu lietošana; tā kā Komisijai būtu jānorāda, kuras antibiotikas vai antibiotiku grupas jārezervē noteiktu infekciju ārstēšanai cilvēkiem;

AV.  tā kā politiskajā deklarācijā, ko 2016. gada septembrī apstiprināja valstu vadītāji Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā, un Globālajā rīcības plānā, kuru pieņēma 2015. gada maijā, ir atgādināts par pasaules mēroga apņemšanos izstrādāt plašu un koordinētu pieeju, lai daudzos sektoros novērstu antimikrobiālās rezistences pamatcēloņus;

AW.  tā kā bieži minētie dati par 25 000 ar AMR saistīto nāves gadījumu ES katru gadu un ar tiem saistītajiem izdevumiem, kas pārsniedz 1,5 miljardus EUR, ir iegūti 2007. gadā un tā kā ir nepieciešama pastāvīgi atjaunināta informācija par faktisko AMR ietekmi; uzsver, ka problēmas lielums liecina par nepārprotamu vajadzību izstrādāt Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānu pret AMR;

ES kā labās prakses reģions

1.  uzskata, ka, lai varētu veikt pietiekamus pasākumus AMR novēršanai, principam “Viena veselība” ir galvenā nozīme, atspoguļojot to, ka cilvēku un dzīvnieku veselība, kā arī vide, ir savstarpēji saistīta un ka slimības izplatās no cilvēkiem uz dzīvniekiem un otrādi; tādēļ uzsver, ka slimības ir jānovērš gan cilvēkos, gan dzīvniekos, vienlaikus īpaši ņemot vērā arī pārtikas apriti un vidi, kas var būt vēl viens rezistentu mikroorganismu avots; uzsver Komisijas lielo nozīmi, koordinējot un uzraugot dalībvalstu īstenotos valsts rīcības plānus, kā arī pārrobežu administratīvās sadarbības nozīmi;

2.  uzsver vajadzību izstrādāt Eiropas “Vienas veselības” rīcības plāna laika ietvaru; aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt izmērāmus un saistošus AMR mērķus ar vērienīgiem uzdevumiem gan Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānā, gan valstu rīcības plānos, lai varētu veikt salīdzinošo novērtēšanu;

3.  uzsver, ka atbilstīga un piesardzīga antimikrobiālo līdzekļu lietošana ir būtiska, lai ierobežotu AMR veidošanos cilvēku veselības aprūpē, lopkopībā un akvakultūrā; uzsver, ka dalībvalstīs ir ievērojamas atšķirības attiecībā uz rīcību pret AMR un tās novēršanu, tādēļ valstu plānu saskaņošanai ar konkrētiem mērķiem ir izšķiroša nozīme; uzsver, ka Komisijai ir galvenā nozīme valstu stratēģiju koordinēšanā un uzraudzībā; uzsver nepieciešamību pēc jēdziena “Viena veselība” starpnozaru (jo īpaši nākamajā ES pētniecības un inovāciju pamatprogrammā FP9) un starpmediju ieviešanas, un tā vēl nav pietiekami nodrošināta Komisijas rīcības plānā; uzstāj, ka antibiotiku izmantošana veterinārajā medicīnā profilaktiskiem mērķiem ir stingri jāregulē saskaņā ar turpmāk paredzētās regulas par veterinārajām zālēm noteikumiem;

4.  iesaka noteikt, ka jaunizveidotajā tīklā “Viena veselība” un ES vienotā rīcībā par antimikrobiālo rezistenci un ar veselības aprūpi saistītajām infekcijām (EU-JAMRAI) papildus dalībvalstīm būtu jāiesaista arī citas galvenās ieinteresētās personas;

5.  aicina Komisiju veikt un publicēt “Vienas veselības” rīcības plāna starpposma novērtējumu un ex-post novērtējumu un iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas novērtēšanas procedūrā;

6.  uzsver, ka kopīga ES rīcība, lai novērstu pieaugošos draudus cilvēku un dzīvnieku veselībai un videi, ko izraisa pret antibiotikām rezistentas baktērijas, var gūt panākumus tikai tad, ja tā pamatojas uz standartizētiem datiem; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt un ierosināt atbilstošas procedūras un rādītājus, lai mērītu un salīdzinātu paveikto cīņā pret AMR un nodrošinātu standartizētu datu iesniegšanu un novērtēšanu;

7.  atzīmē, ka nesen pieņemtie ES rādītāji, kas palīdz dalībvalstīm kontrolēt paveikto AMR apkarošanā, koncentrējas tikai uz antibiotiku patēriņu un neatspoguļo izmantošanas lietderību; aicina ECDC attiecīgi grozīt ES rādītājus;

8.  aicina Komisiju vākt datus par ražotāju saražoto antibiotiku apjomiem un ziņot par tiem;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot AMR modeļu un patogēnu novērošanu, uzraudzību un ziņošanu un iesniegt šos datus Globālajai antimikrobiālās rezistences uzraudzības sistēmai (GLASS); turklāt uzsver, ka vissvarīgākā ir visu būtisko un salīdzināmo pārdošanas apjoma datu sistemātiska vākšana; aicina Komisiju, apspriežoties ar EMA, EFSA un ECDC, izstrādāt ES prioritāro patogēnu sarakstu (PPL), ņemot vērā PVO globālo PPL gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un tādējādi skaidri nosakot turpmākās pētniecības un tehnoloģiju izstrādes prioritātes; turklāt aicina Komisiju mudināt un atbalstīt dalībvalstis, lai tās ievieš un uzrauga valsts mērķus AMR/HAI uzraudzībai un samazināšanai;

10.  aicina Komisiju izstrādāt standartizētas aptaujas, lai savāktu HAI datus un izpētītu riskus lielām cilvēku un dzīvnieku populācijām epidēmiju un pandēmisko slimību laikā;

11.  uzsver, ka vietējās, reģionālās un valsts informācijas un datu labāka apmaiņa par jaunām problēmām saistībā ar cilvēku un dzīvnieku veselību, kā arī agrīnās brīdināšanas sistēmu izmantošana, var palīdzēt dalībvalstīm pieņemt piemērotus ierobežošanas pasākumus, lai ierobežotu rezistento organismu izplatīšanos;

12.  aicina palielināt visu attiecīgo ES aģentūru nozīmi, cilvēkresursus un finanšu resursus cīņā pret AMR un HAI; uzskata, ka ļoti svarīga ir cieša sadarbība starp ES aģentūrām un ES finansētajiem projektiem;

13.  mudina Komisiju un dalībvalstis iesniegt regulārus un precīzus ziņojumus par apstiprināto AMR gadījumu skaitu cilvēkiem, kā arī pareizu un atjauninātu AMR mirstības statistiku;

14.  uzsver, ka attiecībā uz visu infekciozo mikroorganismu kontroli izšķiroša nozīme ir lopkopības uzraudzībai lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā, infekciju profilaksei, veselības izglītībai, biodrošības pasākumiem, aktīvām skrīninga programmām un kontroles praksei, jo tā samazina vajadzību lietot antimikrobiālos līdzekļus un attiecīgi arī mikroorganismu iespējas vairoties un izplatīt rezistenci; uzsver, ka obligāti ir jāziņo sabiedrības veselības iestādēm par visiem pacientiem, kuri tiek inficēti ar ļoti rezistentām baktērijām vai tiek apzināti kā to pārnēsātāji; uzsver, ka ir vajadzīgas pamatnostādnes par hospitalizētu pārnēsātāju karantīnu un ir jāizveido daudznozaru darba grupa, kura būtu tieši pakļauta valstu veselības ministrijām;

15.  uzsver, ka ir vajadzīga ES sistēma datu vākšanai par visu antibiotiku pareizu lietošanu; prasa izstrādāt protokolus par antibiotiku izrakstīšanu un lietošanu ES līmenī, atzīstot veterinārārstu un primārās aprūpes ārstu atbildību arī šajā jautājumā; turklāt prasa valsts līmenī obligāti savākt visus datus par antibiotiku izrakstīšanu un reģistrēt tos datubāzē, ko kontrolē un koordinē infekciju eksperti, lai izplatītu zināšanas par to, kā antibiotikas labāk izmantot;

16.  saistībā ar to pauž nožēlu par to, ka Komisija agrāk nav ierosinājusi stratēģisku pieeju ūdens piesārņošanai ar farmaceitiskajiem produktiem, kā to prasa Ūdens pamatdirektīva(20); tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ES stratēģiju, lai nekavējoties novērstu zāļu atliekvielu izplatīšanos ūdenī un vidē, pievēršot pietiekamu uzmanību monitoringam, datu vākšanai un analīzes uzlabošanai par AMR ietekmi uz ūdens resursiem un ūdens ekosistēmu; vērš uzmanību uz integrētas ķēdes pieejas lietderību attiecībā uz zāļu atliekvielām un AMR vidē(21);

17.  uzsver, ka ūdens un augsnes piesārņojums ar cilvēku un veterināro antibiotiku atliekvielām ir arvien lielāka problēma un pati vide ir jaunu rezistentu mikroorganismu potenciāls avots; tāpēc aicina Komisiju “Vienas veselības” koncepcijas ietvaros pievērst būtiski lielāku uzmanību videi;

18.  atgādina, ka bieži minētie dati par 25 000 ar AMR saistītu nāves gadījumu ES katru gadu un ar tiem saistītajiem izdevumiem, kas pārsniedz 1,5 miljardus EUR, ir iegūti 2007. gadā un ir nepieciešama pastāvīgi atjaunināta informācija par faktisko AMR ietekmi;

19.  atgādina, ka veselība ir produktivitātes un konkurētspējas faktors un viena no iedzīvotāju lielākajām problēmām;

20.  aicina Komisiju palielināt finansējumu EUCAST, kas nodarbojas ar fenotipiskās in vitro antimikrobiālās jutības testēšanas tehniskajiem aspektiem un darbojas kā EMA un ECDC koordinācijas komiteja;

21.  mudina Komisiju 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ietvaros piešķirt papildu finansējumu, lai jo īpaši pētītu ne-terapeitiskās barības alternatīvas, ko izmanto lopkopībā;

22.  atbalsta vismaz Padomes atbildi uz Codex Alimentarius prakses kodeksa projektu antimikrobiālās rezistences mazināšanai un ierobežošanai un tā 18. un 19. principu par atbildīgu un piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu;

23.  mudina pievērst uzmanību infekcijas kontroles pamatnostādņu ievērošanai, integrējot infekciju samazināšanas mērķus un atbalstot labo praksi, lai palīdzētu nodrošināt pacientu drošību slimnīcās;

24.  aicina Komisiju, ECDC un dalībvalstis veicināt vienreizējas lietošanas roku dvieļu izmantošanu higiēnas aspektā jutīgās vietās, piemēram, veselības aprūpes iestādēs, pārtikas pārstrādes iekārtās un bērnu iestādēs;

25.  atgādina, ka pārtika ir viens no iespējamiem veidiem, kā nodot rezistentās baktērijas no dzīvniekiem uz cilvēkiem, turklāt pret zālēm rezistentas baktērijas var cirkulēt cilvēku un dzīvnieku populācijās caur ūdeni un vidi; ņem vērā risku inficēties ar rezistentiem organismiem no piesārņotām kultūrām, kuras apstrādātas ar antimikrobiāliem līdzekļiem, no kūtsmēsliem vai no tā, ka kūts notekūdeņi nonāk gruntsūdeņos; saistībā ar to norāda, ka minēto baktēriju izplatīšanos ietekmē tirdzniecība, ceļošana un cilvēku un dzīvnieku migrācija;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt informāciju par sabiedrības veselību, lai uzlabotu sabiedrības izpratni un veicinātu uzvedības maiņu attiecībā uz antibiotiku atbildīgu lietošanu un rīcību ar tām, jo īpaši profilakses nolūkos; uzsver to, cik svarīgi ir veicināt izpratni par veselību, jo ir būtiski, lai pacienti saprastu veselības aprūpes informāciju un spētu pareizi ievērot ārstēšanas instrukcijas; uzsver, ka profilakses pasākumi, tostarp pareiza higiēna, ir jāpaplašina, lai samazinātu cilvēku pieprasījumu pēc antibiotikām; uzsver, ka profilakses stratēģijas galvenajai sastāvdaļai jābūt izpratnei par pašārstēšanās un zāļu pārmērīgas lietošanas risku;

27.  aicina dalībvalstis izstrādāt sabiedrības veselības informāciju, lai palielinātu sabiedrības izpratni par saikni starp infekcijām un personisko higiēnu; uzsver, ka efektīvs līdzeklis, kā samazināt antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu, galvenokārt ir novērst infekciju izplatīšanos; šajā jomā mudina veicināt pašaprūpes iniciatīvas;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kā atbalstīt pacientu uzticību antibiotikām un citām atbilstošām ārstēšanas metodēm, kā arī pareizu to ievērošanu atbilstoši ārstu norādījumiem;

29.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu pamatnostādnēm atbilstoši pieejai “Viena veselība”, noteikt paraugpraksi saskaņotu kvalitātes standartu izstrādei, kas jāievieš ES mēroga mācību programmās, lai veicinātu starpnozaru izglītību, infekciju profilakses un apmācības programmas veselības aprūpes speciālistiem un sabiedrībai, lai nodrošinātu pareizu veselības aprūpes speciālistu un veterinārārstu rīcību saistībā ar materiālu, kas piesārņoti ar antimikrobiāliem līdzekļiem un AMR(22), izrakstīšanu, dozēšanu, lietošanu un iznīcināšanu, kā arī lai izveidotu un izvietotu multidisciplināras antibiotiku uzraudzības grupas slimnīcu iestādēs;

30.  uzsver, ka primārās aprūpes nozarē tiek izrakstīta viena trešdaļa recepšu, tādēļ šī nozare lietojuma protokolos būtu jāatzīst par prioritāru; uzsver nepieciešamību infekcijas slimību speciālistiem izstrādāt šos protokolus, kā arī tos kontrolēt un uzraudzīt; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes šo protokolu izmantošanai cilvēku veselības jomā; aicina dalībvalstis pārskatīt visus esošos protokolus, jo īpaši attiecībā uz profilaksi ķirurģisko operāciju laikā; atzinīgi vērtē pašreizējos valsts līmeņa projektus, piemēram, PIRASOA programmu, kā labās prakses piemērus racionālai lietošanai primārajā aprūpē un slimnīcās; mudina izstrādāt mehānismus, ar kuriem varētu kopīgi izmantot paraugpraksi un protokolus;

31.  apzinās, ka veselības aprūpes speciālistiem bieži ir ātri jāpieņem lēmumi par terapeitisko indikāciju ārstēšanai ar antibiotikām; norāda, ka ātri diagnostikas testi var palīdzēt pieņemt šos lēmumus efektīvi un precīzi;

32.  mudina dalībvalstis novērst infekciju izplatīšanos ar rezistentu baktēriju palīdzību, ieviešot aktīvās skrīninga programmas ar ātrās diagnostikas tehnoloģijām, lai ātri identificētu pacientus, kuri ir inficēti ar baktērijām, kas rezistentas pret daudzām zālēm, un ieviestu atbilstošus infekcijas kontroles pasākumus (piemēram, pacientu karantīna, kohorēšana un pastiprināti higiēnas pasākumi);

33.  apzinās, ka ātras diagnostikas rīku (RDT) izmaksas var pārsniegt antibiotiku cenu; aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt stimulus nozarei, lai tā izstrādātu efektīvas, lētas un lietderīgas testēšanas metodes un izmantotu RDT; uzsver, ka RDT ir pieejami visas valsts mērogā tikai 40 % ESAO valstu; aicina veselības apdrošināšanas uzņēmumus segt papildu izmaksas, kas rodas, izmantojot RDT, ņemot vērā ilgtermiņa ieguvumus, kas rodas, novēršot nevajadzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis ierobežot cilvēku un dzīvnieku veselības aprūpes speciālistu veikto antibiotiku pārdošanu, kuri tās izraksta, un novērst jebkādus finansiālus vai cita veida stimulus antibiotiku izrakstīšanai, vienlaikus nodrošinot pietiekami ātru piekļuvi ārkārtas veterinārajām zālēm; uzsver, ka gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem tiek izmantoti daudzi antimikrobiālie līdzekļi un daži no šiem līdzekļiem ir būtiski svarīgi, lai varētu novērst vai ārstēt dzīvībai bīstamas infekcijas cilvēkiem, tādēļ to lietošana dzīvniekiem būtu jāaizliedz; uzsver, ka šie antimikrobiālie līdzekļi būtu jāatstāj vienīgi cilvēku ārstēšanai, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu to efektivitāti cilvēku infekciju ārstēšanā; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāļauj īstenot vai saglabāt stingrākus pasākumus attiecībā uz antibiotiku pārdošanas ierobežošanu;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis stingri vērsties pret nelikumīgu antimikrobiālo produktu pārdošanu vai to pārdošanu ES bez ārsta vai veterinārārsta receptes;

36.  uzsver vakcīnu un diagnostikas rīku lielo nozīmi AMR un HAI apkarošanā; iesaka valstu rīcības plānos par AMR kā galveno elementu paredzēt mērķus attiecībā uz vakcināciju visa mūža garumā un infekcijas kontroli iedzīvotāju vidū, jo īpaši augsta riska grupās; uzsver arī to, cik svarīga ir sabiedrības informētība un izpratnes veicināšana, lai paaugstinātu vakcinācijas līmeni cilvēku un veterinārajā veselības aprūpē, tādējādi izmaksu ziņā efektīvi novēršot slimības un AMR;

37.  uzsver, ka Eiropas “Vienas veselības” rīcības plāns pret AMR ņem vērā to, ka imunizācija, izmantojot vakcināciju, ir izmaksu ziņā efektīvs veselības aprūpes pasākums, cenšoties apkarot AMR(23), un ka šajā rīcības plānā Komisija paziņo par stimuliem, lai veicinātu diagnostikas, alternatīvu antimikrobiālo līdzekļu un vakcinācijas izmantošanu(24), bet ka diagnostikas, alternatīvu antimikrobiālo līdzekļu un vakcinācijas salīdzinoši augstākās izmaksas, salīdzinot ar parastajām antibiotikām, ir šķērslis vakcinēšanās līmeņa palielināšanai, ko paredz rīcības plāns(25); uzsver, ka vairākas dalībvalstis jau pašlaik uzskata vakcināciju par nozīmīgu politikas pasākumu, kas palīdz novērst dzīvnieku slimību izplatīšanos pāri robežām un vēl vairāk ierobežot ES lauksaimniecības tirgus inficēšanās risku, un tādēļ ir to ieviesušas;

38.  aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai novērstu un kontrolētu infekcijas, kas var izraisīt sepsi; aicina dalībvalstis valstu AMR rīcības plānos paredzēt mērķtiecīgus pasākumus, lai uzlabotu sepses profilaksi, agrīnu identificēšanu un diagnosticēšanu, kā arī klīnisko ārstēšanu;

39.  aicina Komisiju izpētīt, kā vislabāk izmantot Eiropas references tīklu potenciālu reto slimību jomā, un novērtēt to iespējamo nozīmi AMR pētniecībā;

40.  uzsver, ka cilvēku un dzīvnieku antibiotiku atliekvielu radītais vides piesārņojums, jo īpaši lopkopībā, slimnīcās un mājsaimniecībās, ir jauna problēma, kas prasa saskaņotus politikas pasākumus, lai novērstu AMR izplatīšanos starp ekosistēmām, dzīvniekiem un cilvēkiem; mudina veikt papildu pētījumus par pārneses dinamiku un šā piesārņojuma relatīvo ietekmi uz AMR; tādēļ aicina izstrādāt sinerģijas starp pieeju “Viena veselība” un esošajiem vides monitoringa datiem, jo īpaši kā monitoringa kontrolsarakstus saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, lai uzlabotu zināšanas par antimikrobiālo līdzekļu sastopamību un izplatīšanos vidē;

41.  atzīmē, ka baktērijas, kas apstrādātas ar herbicīdiem, uz klīniski nozīmīgām antibiotikām reaģē atšķirīgi; atzīmē biežās antibiotiku rezistences izmaiņas, ko izraisa apstiprināto herbicīdu un antibiotiku lietošana, un to, ka šo izmaiņu ietekme netiek regulatīvi uzraudzīta;

42.  aicina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu zāļu, tostarp antimikrobiālo līdzekļu, izdalīšanos vidē ar notekūdeņiem un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām kā galveno AMR izveidošanās faktoru;

43.  aicina pārskatīt vides riska novērtējumus tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesa ietvaros attiecībā uz antimikrobiāliem līdzekļiem, kā arī vecākiem produktiem, kas jau ir laisti tirgū; aicina stingri ievērot ES labas ražošanas prakses (GMP) un zaļo iepirkumu noteikumus attiecībā uz farmaceitisko līdzekļu ražošanu un izplatīšanu un antibiotiku izdalīšanos vidē;

44.  mudina Komisiju un dalībvalstis risināt jautājumu par strauji augošo pret vairākām zālēm rezistento sēnīšu līmeni, pārskatot fungicīdu izmantošanu lauksaimniecības un rūpniecības nozarē;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis pakāpeniski izbeigt antimikrobiālo savienojumu vai ķīmisko vielu izmantošanu ne-klīniskos apstākļos, piemēram, ikdienas tīrīšanas līdzekļos un citās patēriņa precēs;

46.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešami padziļināti pētījumi par to, kā antimikrobiālo līdzekļu klātbūtne pārtikas kultūraugos un dzīvnieku barībā ietekmē AMR veidošanos, un par mikrobu populāciju augsnē;

47.  saistībā ar to norāda, ka ir jāveic rūpīgs ex-ante novērtējums par “caurules gala” pieejas sociālajām izmaksām;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt savus labas lauksaimniecības prakses un labāko pieejamo tehnisko paņēmienu kodeksus saskaņā ar Rūpniecisko emisiju direktīvu(26), iekļaujot noteikumus par tādu kūtsmēslu apstrādi, kas satur pret antimikrobiāliem līdzekļiem rezistentas antibiotikas/mikroorganismus;

49.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādu ilgtspējīgu zāļu izstrādi, kam ir maza ietekme uz vidi un ūdeni, un veicināt turpmākas inovācijas farmācijas nozarē šajā jomā;

50.  uzsver, ka ne visām dalībvalstīm ir pietiekami līdzekļi, lai izstrādātu un ieviestu visaptverošas AMR valsts stratēģijas; mudina Komisiju sniegt dalībvalstīm skaidru informāciju par pieejamiem ES resursiem, lai risinātu AMR problēmas, un šim nolūkam piešķirt mērķtiecīgāku finansējumu;

51.  aicina Komisiju pārskatīt un grozīt labāko pieejamo tehnisko paņēmienu atsauces dokumentus (BREF) saskaņā ar Rūpniecisko emisiju direktīvu, kas attiecas uz emisijām no antibiotiku ražošanas rūpnīcām;

52.  mudina Komisiju efektīvi izmantot pieejamos tiesību aktus visās ar AMR saistītajās jomās, lai nodrošinātu, ka draudi tiek risināti visos politikas virzienos;

53.  uzsver, cik nozīmīga ir dzīves cikla novērtēšanas pieeja, sākot no ražošanas un izrakstīšanas līdz farmaceitisko atkritumu apsaimniekošanai; aicina Komisiju risināt jautājumu par antibiotiku iznīcināšanu, izpētot sadedzināšanas alternatīvas, piemēram, gazifikāciju;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai farmakovigilances sistēmā tiktu iekļauti vides jautājumi cilvēkiem paredzēto farmaceitisko līdzekļu jomā un lai tie tiktu pastiprināti attiecībā uz veterinārajiem medikamentiem, jo īpaši saistībā ar AMR;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt kvalitātes standartus (robežvērtības) vai riska novērtēšanas prasības, lai nodrošinātu, ka kūtsmēsli, notekūdeņu dūņas un apūdeņošanas ūdens satur attiecīgo antibiotiku un AMR mikroorganismu drošu koncentrāciju, pirms to var izkliedēt lauksaimniecības tīrumos;

56.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sākt ES mēroga informācijas kampaņu, pievēršoties patērētājiem un uzņēmumiem, par akvakultūru kopumā un jo īpaši par atšķirībām starp stingrajiem un visaptverošajiem standartiem ES tirgū un standartiem, ko piemēro no trešām valstīm importētiem produktiem, īpaši uzsverot problēmas pārtikas nekaitīguma un sabiedrības veselības jomā, kuras rada īpaši rezistentu mikroorganismu un AMR veidošanās Savienībā;

57.  aicina pakāpeniski izbeigt antimikrobiālo līdzekļu tradicionālo profilaktisko un metafilaktisko izmantošanu saimniecības dzīvnieku grupās un aicina pilnībā aizliegt izmantot “pēdējā glābiņa” antibiotikas dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus; uzsver, ka pareiza lopkopība, higiēnas prakse, saimniecību pārvaldība un ieguldījumi šajās jomās veicina infekciju profilaksi un līdz ar to arī antibiotiku lietošanas samazināšanu; mudina Komisiju iesniegt jaunu ES stratēģiju par dzīvnieku labturību, kā to iesaka Eiropas Parlaments, ar ilgtermiņa mērķi izstrādāt dzīvnieku labturības tiesisko regulējumu; mudina Komisiju nekavējoties īstenot pasākumus, kas vēl nav veikti saistībā ar ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam;

58.  uzsver, ka pareizas lauku saimniecību pārvaldības, bioloģiskās drošības un lopkopības sistēmas ir pamats pārtikas ražotāju dzīvnieku veselībai un labturībai, un, pienācīgi izmantojot, tās samazina uzņēmību pret baktēriju slimībām un nepieciešamību izmantot antibiotikas dzīvniekiem;

59.  uzskata, ka ir jāmudina nodrošināt atbilstīgu finansējumu ieguldījumiem lauku saimniecībās, piemēram, kvalitatīvā izmitināšanā, ventilēšanā, tīrīšanā, dezinfekcijā, vakcinācijā un biodrošībā, un tas nedrīkstētu būt apdraudēts jaunajā kopējā lauksaimniecības politikā (KLP); saistībā ar to atzīst, ka liela nozīme ir lauksaimnieku kopienas dalībnieku informētībai par dzīvnieku labturību, dzīvnieku veselību un pārtikas nekaitīgumu; atzīmē, ka svarīgi ir veicināt un piemērot labo praksi visos pārtikas produktu ražošanas un pārstrādes posmos, kā arī atzīst, ka svarīga ir droša un uztura ziņā līdzsvarota barība, īpašas barošanas stratēģijas, barības sastāvs, barības sintezēšanas veids un barības pārstrāde;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis — tostarp saistībā ar KLP reformu — panākt lielāku sinerģiju un saskaņā ar konstatējumiem, kas izklāstīti Komisijas “Vienas veselības” rīcības plānā pret AMR, nodrošināt efektīvus finansiālus stimulus un atbalstu lopkopjiem, kuri var pierādīt, ka ir būtiski samazinājuši antibiotiku izmantošanu un sasnieguši augstu vakcinācijas līmeni saviem dzīvniekiem vai mājlopiem;

61.  uzsver, ka laba sanitārija un higiēna saimniecībās ir būtiska; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par antibiotiku lietošanu dzīvniekiem un lauku saimniecību higiēnas apstākļiem; aicina dalībvalstis izstrādāt īpašus plānus un pastiprināt sanitāro apstākļu kontroli;

62.  atgādina par profilakses pasākumiem, kas veicami pirms antimikrobiālās terapijas izmantošanas veselām grupām dzīvnieku, no kuriem iegūst pārtikas produktus (metafilakse):

   dabiskos apstākļos audzētu un veselīgu vaislas dzīvnieku ar pietiekamu ģenētisko daudzveidību izmantošana;
   tādu apstākļu nodrošināšana, kuros tiek ievērotas sugu izturēšanās vajadzības, tostarp socializācija un hierarhija;
   turēšanas blīvums, kas nepalielina slimības pārnešanas risku;
   slimo dzīvnieku izolācija atsevišķi no pārējās grupas;
   (mājputnu un sīklopu) ganāmpulka sadalīšana mazākās fiziski nošķirtās grupās;
   savstarpēji jau atbilstīgu spēkā esošo noteikumu par dzīvnieku labturību īstenošana, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 1306/2013 II pielikuma 11., 12., un 13. pārvaldības prasībā (SMR)(27);

63.  uzskata, ka prasības nodrošināt marķējumā atsauces uz antibiotiku lietošanu uzlabotu patērētāju zināšanas un ļautu patērētājiem izdarīt apzinātāku izvēli; aicina Komisiju izveidot saskaņotu marķēšanas sistēmu, kuras pamatā ir dzīvnieku labturības standarti un laba lopkopības prakse, kā bija paredzēts jau 2009. gadā(28);

64.  turklāt vērš uzmanību uz jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem (2018. gada februāris), kas parāda, ka plaša spektra beta-laktamāzes (ESBL) tiek pārnestas uz cilvēkiem no lopkopības un gaļas patēriņa tikai ierobežotā apjomā un ka ESBL pārnese galvenokārt notiek no cilvēka uz cilvēku(29);

65.  uzsver, ka lauku saimniecībās ar augstu dzīvnieku blīvumu var tikt piekopta prakse, kurā antibiotikas tiek nepareizi un regulāri izbarotas lauksaimniecības dzīvniekiem un mājputniem, lai veicinātu straujāku augšanu, kā arī tās plaši izmanto profilaksē, lai nepieļautu slimību izplatīšanos, ņemot vērā šaurību, nebrīvi un stresu, kas raksturo dzīvnieku turēšanas apstākļus un kavē viņu imūnsistēmu darbību, un lai kompensētu antisanitāros apstākļus, kuros tie tiek audzēti;

66.  uzskata, ka mūsu zināšanas par AMR izplatīšanos no lauku saimniecību dzīvniekiem uz cilvēkiem jau ir diezgan ievērojamas, un tas nav pietiekami atzīts rīcības plānā; norāda, ka rīcības plāns vienkārši prasa turpināt izpēti un novērst zināšanu trūkumus šajā jomā, un tas varētu tik ļoti nepieciešamo rīcību atlikt uz vēlāku laiku;

67.  aicina Komisiju un dalībvalstis atšķirt lauksaimniecības dzīvniekus no lolojumdzīvniekiem, jo īpaši izstrādājot mehānismus antimikrobiālo līdzekļu izmantošanas veterinārmedicīnā uzraudzībai un novērtēšanai un plānojot pasākumus attiecībā uz to izmantošanu;

68.  uzsver, ka visaptveroša antibiotiku uzraudzība lauksaimniecībā ir izstrādāta sadarbībā ar veterinārārstiem, kas visaptveroši dokumentē antibiotiku izmantošanu un turpina uzlabot to piemērošanu; pauž nožēlu, ka vēl nav līdzvērtīgas sistēmas cilvēku ārstēšanā;

69.  norāda, ka korelāciju starp rezistenci pret antibiotikām, kas konstatēta dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus (piemēram, broileriem), un lielu daļu baktēriju izraisīto infekciju cilvēkiem, kas iegūtas no darbībām ar šiem dzīvniekiem vai šo dzīvnieku gaļas sagatavošanas un lietošanas pārtikā, ir apstiprinājušas arī ES aģentūras(30);

70.  uzsver pētījumu rezultātus, proti, ka pasākumiem, kas ierobežo antibiotiku izmantošanu dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus, ir saistība ar to baktēriju samazinātu klātbūtni šajos dzīvniekos, kas rezistentas pret antibiotikām(31);

71.  aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā šo neseno pētījumu(32), parūpēties par to, lai saglabātu mēra sajūtu, pieņemot pasākumus, kā arī rūpīgi novērtēt un klasificēt antibiotiku un antimikrobiālo rezistenci visos attiecīgajos tiesību aktos tā, lai nevajadzīgi neierobežotu to, ka Eiropas lopkopībā ir līdzekļi, ar kuriem ir iespējams apkarot dažus vienšūņus, piemēram, kokcīdijas, tādējādi netīši palielinot risku, ka cilvēks var inficēties ar bīstamām baktērijām, piemēram, salmonellām un pārtikas mikrobiem;

72.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānā pret AMR trūkst resursu piešķīruma, un tas neļauj vērienīgāk izmantot likumdošanas instrumentus; aicina Komisiju būt vērienīgākai jebkurā turpmākā rīcības plānā, kuru tā izstrādā, un īstenot konsekventākus centienus, lai minēto plānu pilnībā īstenotu;

73.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas stratēģiskā pieeja, kas būtībā ir pareiza, pārāk bieži tiek ierobežota ar nodomu deklarācijām, un aicina Komisiju precizēt savu pieeju;

74.  aicina Komisiju koordinēt un uzraudzīt valstu stratēģijas, lai dalībvalstis varētu kopīgi izmantot paraugpraksi;

75.  mudina dalībvalstis izstrādāt vērienīgas valstu stratēģijas, lai risinātu AMR problēmas dzīvnieku audzēšanas nozarē, paredzot kvantitatīvus samazināšanas mērķus attiecībā uz antimikrobiālo veterināro zāļu lietošanu un vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļus; uzsver, ka to īstenošanā ir jāiesaista visas pārtikas aprites nozares;

76.  atzīmē, ka dažās dalībvalstīs ir juridiski definēti profesionāli kvalificēti dzīvnieku medicīnas konsultanti, kuriem attiecīgās iestādes ir atļāvušas izrakstīt dažas veterinārās zāles; uzsver, ka valstu rīcības plānos par AMR nevajadzētu aizliegt šīm personām izrakstīt un vajadzības gadījumā arī piegādāt noteiktas veterinārās zāles, ņemot vērā to, cik liela var būt šo personu nozīme izolētās lauku kopienās;

77.  uzsver, cik būtiski ir apmainīties ar labo praksi starp dalībvalstīm, kā arī Komisijai koordinēt šādu informācijas apmaiņu; saistībā ar to atzinīgi vērtē antibiotiku lietošanas samazinājumu lopkopībā Nīderlandē par 64,4 % laikposmā no 2009. līdz 2016. gadam un valsts pausto apņēmību līdz 2020. gadam to samazināt vēl vairāk; aicina Komisiju un dalībvalstis arī citās Savienības daļās izmantot šo piemēru par publiskā un privātā sektora sadarbību starp valsts iestādēm, nozarēm, zinātniekiem un veterinārārstiem;

78.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest pozitīvus (nodokļu atbrīvojumu piešķiršanu lauksaimniekiem) un negatīvus (antibiotiku pārdošanas aplikšanu ar nodokļiem, piemēram, šādi nodokļi ir sekmīgi ieviesti Beļģijā un Dānijā) nodokļu stimulus attiecībā uz antibiotikām, kuras lopkopībā tiek izmantotas ne-terapeitiskiem nolūkiem;

Pētniecības, izstrādes un inovāciju veicināšana attiecībā uz AMR

79.  norāda, ka ar 1,3 miljardu EUR lieliem ieguldījumiem AMR pētniecībā ES atrodas vadošajā pozīcijā šajā jomā un ES sasniegums ir arī uzsāktā “New Drugs for Bad Bugs” (ND4BB) programma(33) un Kopīgā plānošanas iniciatīva par antimikrobiālo rezistenci (JPIAMR)(34); uzsver vajadzību pēc pētniecības darbību efektivitātes un koordinēšanas; tādēļ atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā, piemēram, ERA–NET, lai izveidotu sinerģiju starp JPIAMR un “Apvārsnis 2020”; uzsver, ka līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem tika izstrādātas vairāk nekā 20 jaunas antibiotiku klases, un ar bažām atzīmē, ka pēdējos gados nav izstrādāta neviena patiesi jauna antimikrobiāla klase;

80.  mudina Komisiju apsvērt jaunu tiesisko regulējumu, lai stimulētu jaunu antimikrobiālu līdzekļu izstrādi cilvēkiem, kā Parlaments to jau ir pieprasījis 2016. gada 10. martā, izdarot grozījumus priekšlikumā regulai par veterinārajām zālēm, un 2015. gada 19. maija rezolūcijā; atzīmē, ka Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānā pret AMR Komisija apņemas arī “analizēt ES reglamentējošos instrumentus un stimulus — jo īpaši tiesību aktos par reti sastopamām slimībām un pediatriju — izmantojot tos jauniem antimikrobiāliem līdzekļiem”;

81.  atzinīgi vērtē to, ka EFSA un EMA nesen pārskatīja un apsprieda vairākas alternatīvas attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus, un dažas no šīm alternatīvām eksperimentālo pētījumu laikā ir apliecinājušas daudzsološus rezultātus dzīvnieku veselības parametru uzlabošanā; tādēļ iesaka dot jaunu stimulu šādu alternatīvu zinātniskai izpētei un ES tiesiskā regulējuma izstrādei, lai veicinātu to attīstību un precizētu veidu, kā tās apstiprināt;

82.  atgādina, ka tradicionālā antibiotiku iegūšana, kuras pamatā ir vairākas no dabas iegūtu antibiotiku modificēšanas metodes, ir sevi izsmēlusi, un ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, radot jaunu antibiotiku paaudzi, būtu jālauž tradicionālā paradigma; atzinīgi vērtē jaunās metodes, kas ir jau izstrādātas, piemēram, monoklonālās antivielas, kuras samazina baktēriju virulenci, tās nenogalinot, bet padarot nekaitīgas;

83.  norāda, ka zinātnei un pētniecībai ir izšķiroša nozīme, izstrādājot standartus cīņai pret AMR;

84.  atzinīgi vērtē nesenos pētījumu projektus par alternatīvām antibiotiku terapijām, tādām kā bakteriofāgu terapija, piemēram, ES finansēto Phagoburn projektu; norāda, ka līdz šim neviena bakteriofāgu terapija nav saņēmusi atļauju ES līmenī; aicina Komisiju ierosināt sistēmu bakteriofāgu terapijai, kuras pamatā būtu jaunākie zinātniskie pētījumi;

85.  atzīmē nesenos pētījumus par nākamās paaudzes probiotisko līdzekļu izstrādi lietošanai vienlaikus ar antibiotiku terapiju klīniskos apstākļos, saistībā ar kuriem ir pierādīts, ka tie samazina HAI, ko izraisa pret antibiotikām ļoti rezistentas baktērijas(35);

86.  atzīmē, ka vienlīdz svarīga ir pētniecība un izstrāde attiecībā uz jaunām pieejām infekciju ārstēšanai un novēršanai un šīs pieejas var paredzēt tādu vielu izmantošanu, kas stiprina imūnreakciju pret bakteriālo infekciju, piemēram, pre- un probiotiķi;

87.  mudina EMA sadarbībā ar EFSA un ECDC pārskatīt visu informāciju, kas pieejama par vecāku antimikrobiālo līdzekļu, tostarp kombinēto antibiotiku, sniegtajiem ieguvumiem un radītajiem riskiem, un apsvērt, vai ir vajadzīgs kaut kā mainīt to apstiprinātos lietošanas veidus; uzsver, ka ir jāveicina agrīns dialogs starp novatoriem un regulatīvajām iestādēm, lai vajadzības gadījumā pielāgotu tiesisko regulējumu tā, lai varētu noteikt prioritātes, paātrināt antimikrobiālo zāļu izstrādi un nodrošināt ātrāku piekļuvi tām;

88.  mudina Komisiju ieviest paātrinātu procedūru, saskaņā ar kuru uz laiku var aizliegt izmantot antimikrobiālos līdzekļus, kas apstiprināti rūpnieciskiem vai lauksaimniecības mērķiem, bet par kuriem ir aizdomas, ka tie būtiski negatīvi ietekmē AMR, kamēr netiek veikti papildu pētījumi par šo antimikrobiālo līdzekļu iedarbību;

89.  atgādina, ka sliktas kvalitātes medicīniskās un veterinārās zāles ar aktīvo vielu zemu koncentrāciju un/vai to ilgtermiņa lietošana veicina rezistentu mikrobu veidošanos; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot un izstrādāt tiesību aktus, kas nodrošina, ka zālēm tiek garantēta kvalitāte, tās ir drošas un efektīvas un ka to lietošanā tiks ievēroti stingri principi;

90.  aicina Komisiju palielināt finansējumu agrīnai starpnozaru un starpdisciplinārai pētniecībai un inovācijām attiecībā uz AMR patogēnu epidemioloģiju un imunoloģiju un HAI skrīningu, jo īpaši par pārneses veidiem starp dzīvniekiem, cilvēkiem un vidi; aicina Komisiju atbalstīt roku higiēnas pētījumus un pētījumus par dažādu roku mazgāšanas un roku žāvēšanas metožu ietekmi uz potenciālo patogēnu pārnesi;

91.  aicina Komisiju veikt ieguldījumus arī tādu dzīvnieku veselības alternatīvu izstrādē, kas nav antibiotikas, tostarp attiecībā uz augšanas veicinātājiem, un jaunu molekulu izstrādē, lai varētu veidot jaunas antibiotikas; uzsver, ka jaunās antibiotikas nedrīkst izmantot dzīvnieku veselības vai augšanas veicināšanai un nozarēm, kas saņem valsts līdzekļus jaunu antibiotiku izstrādei, ir jāpārtrauc izplatīt un/vai lietot antibiotikas dzīvnieku veselības un augšanas veicināšanai;

92.  atzinīgi vērtē nesenos pārrobežu pētniecības projektus par antimikrobiālo pārvaldību un infekciju profilaksi, piemēram, ES finansēto projektu i-4-1-Health Interreg; aicina Komisiju palielināt finansējumu pētniecības pasākumiem, lai novērstu HAI;

93.  aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt pētniecības un izstrādes centienus AMR jomā nākamās ES pētniecības un inovāciju pamatprogrammas ietvaros, tostarp saistībā ar globālajām veselības infekcijām, kas minētas IAM, jo īpaši pret zālēm rezistentām tuberkulozes, malārijas, HIV un novārtā atstātajām tropiskajām slimībām, tostarp paredzot īpašu uzdevumu, kas saskaņā ar programmu pievērstos cīņai pret AMR pasaules mērogā;

94.  aicina Komisiju ieviest ierobežojumus attiecībā uz dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu no zonām, kurās pašreizējā uzraudzības sistēma ir identificējusi pret antimikrobiālajiem līdzekļiem rezistentus baktēriju celmus;

95.  norāda, ka dažiem augu aizsardzības līdzekļiem var būt arī antimikrobiālas īpašības, kas ietekmē AMR izplatīšanos; aicina veikt turpmākus pētījumus par iespējamo saikni starp tirdzniecībā pieejamo pesticīdu un herbicīdu iedarbību un AMR veidošanos; atzīst, ka herbicīdi tiek regulāri pārbaudīti attiecībā uz toksicitāti, bet nevis uz subletālu iedarbību uz mikrobiem, un iepriekš minēto iemeslu dēļ uzsver, ka ir svarīgi apsvērt šādu testu regulāru veikšanu;

96.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt agrīnu un pastāvīgu dialogu ar visām ieinteresētajām personām, lai izstrādātu atbilstīgus stimulus pētniecībai un izstrādei AMR jomā; atzīst, ka šajā jomā nav universāla risinājuma; mudina Komisiju oficiāli iesaistīt pilsonisko sabiedrību diskusijās par “Vienu veselību”, piemēram, izveidojot un finansējot īpašu ieinteresēto personu tīklu;

97.  uzsver, ka ir vajadzīgi dažādi sadarbības modeļi, ko vadītu publiskais sektors, iesaistoties arī nozarei; atzīst, ka nozares spējām ir būtiska nozīme pētniecībā un izstrādē AMR jomā; neraugoties uz iepriekš minēto, uzsver, ka šajā steidzamajā jautājumā pētniecībai un tehnoloģiju izstrādei ir vajadzīga arī turpmāka sabiedriska prioritizācija un koordinācija; tādēļ aicina Komisiju izveidot publisku platformu publiski finansētiem pētniecības un izstrādes projektiem AMR jomā un visu pētniecības un izstrādes pasākumu koordinēšanai;

98.  tādēļ uzsver, ka pašreizējā inovāciju sistēma faktiski neveicina pētniecību un izstrādi AMR jomā, un aicina Eiropas līmenī pielāgot un saskaņot intelektuālā īpašuma režīmu, jo īpaši, lai labāk saskaņotu aizsardzības ilgumu ar laika periodu, kas pieprasīts attiecīgajām novatoriskajām zālēm;

99.  uzskata, ka izpēte AMR apkarošanas jomā jau notiek daudzās un dažādās Eiropas Savienības daļās, taču nav izveidots atbilstošs pārskats par pētījumu stāvokli ES kopumā; tāpēc ierosina ES līmenī izveidot īpašu platformu, kas ļautu nākotnē efektīvāk izmantot izpētes resursus;

100.  atgādina, cik svarīgi ir veidot koalīcijas starp akadēmiskajām aprindām un biofarmaceitiskajiem uzņēmumiem, izstrādājot jaunas antibiotikas, ātro diagnostiku un jaunas terapijas;

101.  atzinīgi vērtē secinājumus, kas pieņemti PVO, Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) apvienotajā tehniskajā simpozijā “Antimikrobiālā rezistence: kā veicināt antibiotiku inovāciju, pieejamību un pareizu lietošanu”(36), kurā tika apspriesti jauni stimulējoši pētniecības un izstrādes modeļi, vienlaikus atsaistot antibiotiku rentabilitāti no pārdotā apjoma;

102.  atgādina, ka Klīnisko izmēģinājumu regula(37) palīdzēs rosināt pētījumus par jauniem antimikrobiāliem līdzekļiem Eiropas Savienībā; aicina Komisiju un EMA, lieki nevilcinoties, īstenot Klīnisko izmēģinājumu regulu;

103.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jaunu ekonomikas modeļu, izmēģinājuma projektu un pamudinošu stimulu izstrādi un izmantošanu, lai paplašinātu jaunu terapiju, diagnostikas metožu, antibiotiku, medicīnas ierīču, vakcīnu un antimikrobiālo līdzekļu lietošanas alternatīvu izveidi; uzskata, ka tiem ir liela nozīme, ja tie ilgtermiņā ir ilgtspējīgi, uz vajadzībām un pierādījumiem balstīti, pievēršas svarīgākajām sabiedrības prioritātēm un veicina pienācīgu medicīnisko izmantošanu;

104.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējās higiēnas prakses un sanitārijas metožu efektivitāti slimnīcās un veselības aprūpes iestādēs; aicina Komisiju izpētīt iespējas izmantot probiotiķus un citas ilgtspējīgas higiēnas tehnoloģijas kā efektīvas sanitārijas metodes, lai novērstu un samazinātu ar AMR saistīto HAI skaitu;

105.  mudina ieviest rentablas tehnoloģijas, kas samazina HAI ietekmi slimnīcās un palīdz novērst multirezistentu mikroorganismu izplatīšanos;

106.  mudina dalībvalstis veicināt alternatīvas kompensēšanas sistēmas, lai atvieglotu novatorisku tehnoloģiju izmantošanu valsts veselības aprūpes sistēmās;

107.  atzīmē, ka parastais zāļu izstrādes darbības modelis nav piemērots antibiotiku izstrādei, jo rezistence var attīstīties laika gaitā un antibiotikas ir paredzētas pagaidu lietošanai un kā pēdējais līdzeklis; atgādina nozarei par tās korporatīvo un sociālo atbildību — veikt ieguldījumus AMR apkarošanā, meklējot veidus, kā paildzināt antibiotiku iedarbību, tādējādi efektīvu antibiotiku piegādi padarot ilgtspējīgu, un aicina veicināt šo pētniecību un noteikt reglamentēšanas veidus;

108.  atgādina, ka gan Parlaments, gan Padome ir lūguši pārskatīt pašreizējos stimulus (t. i., tos, kas noteikti Reti sastopamu slimību regulā(38)) to nepareizas izmantošanas un augsto gala cenu dēļ; tādēļ aicina Komisiju analizēt pašreizējos pētniecības un izstrādes stimulēšanas modeļus, tostarp “pārnesamās tirgus ekskluzivitātes” modeli, lai izstrādātu jaunus modeļus un noteiktu reglamentēšanas veidus;

109.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar pētniekiem un nozari izstrādāt jaunus stimulēšanas modeļus, kas atsaistītu maksājumus no izrakstītā daudzuma un stimulētu ieguldījumus visā produktu izstrādes un ražošanas periodā; uzsver, ka antibiotiku pieejamības nodrošināšanai cenu un kvalitātes jomā ir jābūt pētniecības un izstrādes stimulu galīgajam mērķim;

110.  atzīst farmaceitu galveno nozīmi, veicinot informētību par antimikrobiālo līdzekļu atbilstošu lietošanu un AMR novēršanu; mudina dalībvalstis paplašināt savu atbildību, atļaujot precīzu daudzumu izsniegšanu un nodrošinot dažu vakcīnu lietošanu un ātrās diagnostikas testu veikšanu aptiekās;

111.  aicina uzskatīt pārnesamo tirgus ekskluzivitāti un kompensācijas par ienākšanu tirgū par risinājumiem ilgtspējīgai stimulēšanai;

112.  aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu pasaules mērogā, atbalstot uz pierādījumiem balstītus labās prakses modeļus, lai varētu agrīnā posmā diagnosticēt AMR;

Globālas darba kārtības veidošana

113.  uzsver, ka bez saskaņotas un tūlītējas rīcības globālā mērogā pasaule tuvojas pēcantibiotiku laikmetam, kurā parastās infekcijas varētu atkal kļūt nāvējošas;

114.  atgādina, ka, ņemot vērā šīs problēmas sarežģītību, pārrobežu dimensiju, smagās sekas vides un cilvēku un dzīvnieku veselības jomā, kā arī lielo ekonomisko slogu, attiecībā uz AMR ir nepieciešama steidzama un koordinēta ES, globāla un starpnozaru rīcība; tādēļ prasa, lai ES un dalībvalstis skaidri uzņemtos saistības veidot Eiropas un starptautiskās partnerības un ieviest visaptverošu globālo stratēģiju AMR apkarošanai, aptverot tādas politikas jomas kā starptautiskā tirdzniecība, attīstība un lauksaimniecība;

115.  atzinīgi vērtē PVO sagatavoto sarakstu ar 20 bīstamākajiem pret antibiotikām rezistentajiem patogēniem(39); aicina steidzami veikt pētniecības un izstrādes projektus saistībā ar šo prioritāšu sarakstu ar baktērijām, kas ir rezistentas pret antibiotikām, lai radītu zāles to apkarošanai; tomēr uzsver, ka jaunu zāļu izpēte nav vienīgā vajadzīgā rīcība un nepareiza un pārmērīga lietošana ir jānovērš gan attiecībā uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem;

116.  atzīst, ka AMR ir pārrobežu problēma un produkti tiek ievesti Eiropā no visas pasaules; mudina Komisiju sadarboties ar trešām personām, lai samazinātu antibiotiku lietošanu lopkopībā un ar to saistīto vides piesārņojumu; turklāt aicina Komisiju īstenot kopīgas pētniecības programmas ar trešām valstīm, lai samazinātu antibiotiku pārmērīgu lietošanu; aicina Komisiju saistībā ar brīvās tirdzniecības nolīgumiem aizliegt dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu importu, ja šie dzīvnieki nav audzēti atbilstoši ES standartiem, un jo īpaši aizliegt izmantot antibiotiskus augšanas veicinātājus;

117.  ņem vērā ziņojumu “Globālā cīņa pret rezistentām infekcijām: galīgais ziņojums un ieteikumi”(40), kurā tiek lēsts, ka izmaksas, veicot pasaules mēroga rīcību AMR jomā, sasniegtu 40 miljardus USD desmit gadus ilgā laikposmā, un tā ir neliela summa, salīdzinājumā ar izmaksām, ko radītu bezdarbība, un tā ir arī ļoti maza daļa no summas, ko G20 valstis šobrīd tērē veselības aprūpei (aptuveni 0,05 %); aicina Komisiju analizēt iespēju uzlikt nozarei nodokli sabiedrības veselības veicināšanai saistībā ar šīs nozares sociālo atbildību;

118.  nosaka, ka plānotajā pēc-Brexit tirdzniecības nolīgumā ar Apvienoto Karalisti noteikti ir jāpievēršas AMR un ir jāizvirza priekšnoteikums, ka Apvienotajai Karalistei ir jāievēro visi turpmākie ES jaunievedumi cīņā pret AMR, lai aizsargātu patērētājus un darba ņēmējus gan ES, gan Apvienotajā Karalistē;

119.  atzinīgi vērtē PVO globālo rīcības plānu (GAP) par AMR, ko 2015. gada maijā vienprātīgi pieņēma 68. Pasaules Veselības asamblejā; uzsver, ka globālajiem, ES un valstu rīcības plāniem ir jāatbilst GAP;

120.  atzinīgi vērtē PVO jaunās pamatnostādnes par medicīniski nozīmīgu antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus(41); uzsver, ka dažās valstīs aptuveni 50–70 % no medicīnā nozīmīgu antibiotiku patēriņa attiecas uz patēriņu dzīvnieku nozarē, galvenokārt veselīgu dzīvnieku augšanas veicināšanai; aicina saskaņā ar pieeju “Viena veselība” šo tematu iekļaut ES tirdzniecības politikā un sarunās ar tādām starptautiskām organizācijām kā PTO un asociētajām vai trešām valstīm, veidojot pasaules mēroga politiku, lai aizliegtu antibiotiku izmantošanu veselīgu dzīvnieku nobarošanā;

121.  norāda, ka AMR ir nopietna problēma attiecībā uz daudzām nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (PRND), tostarp HIV/AIDS, malāriju, tuberkulozi un slimībām, kas saistītas ar epidēmijām un pandēmijām; uzsver, ka aptuveni 29 % no AMR izraisītajiem nāves gadījumiem ir saistīti ar tuberkulozi, kas rezistenta pret zālēm; aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami palielināt atbalstu pētījumiem un veselības aizsardzības instrumentu izmantošanai, lai novērstu AMR skartās PRND; aicina Komisiju un dalībvalstis veidot partnerības, kuru pamatā ir partnerība pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) un Eiropas un jaunattīstības valstu klīnisko pārbaužu partnerība (EDCTP), lai īstenotu starptautiskus pētniecības un izstrādes projektus veselības jomā, aptverot dažādus ģeogrāfiskos reģionus un visatbilstošāko veselības tematiku, piemēram, AMR, vakcīnas, vēzi un zāļu pieejamību;

122.  uzsver ES iniciatīvu, piemēram, ECDC programmu infekcijas slimību jomā, tostarp attiecībā uz AIDS, tuberkulozi un malāriju, lielo nozīmi; norāda, ka šīs iniciatīvas ir labās prakses piemēri, kas apliecina ES reaģētspēju un pareizu darbību apstākļos, kad ir vajadzīgas jaunas antibiotikas, un ka ECDC būtu jāuzņemas galvenā loma pētniecības un izstrādes vajadzību prioritizēšanā, pasākumu un visu dalībnieku iesaistīšanas koordinēšanā un starpnozaru darba un spēju veidošanas uzlabošanā, izmantojot pētniecības un izstrādes tīklus;

123.  uzsver multirezistento baktēriju rašanās problēmu, tās vienlaikus ir rezistentas pret vairākām antibiotikām un galu galā var kļūt par superbaktērijām, kas ir rezistentas pret visām pieejamajām antibiotikām, tostarp visjaunākajām antibiotikām; uzsver vajadzību izveidot datubāzi par šīm multirezistentajām baktērijām, aptverot AIDS, tuberkulozi, malāriju, gonoreju, Escherichia coli un citas pret zālēm rezistentās baktērijas;

124.  norāda, ka pārtikai audzētie dzīvnieki ASV saņem piecas reizes vairāk antibiotiku nekā Apvienotajā Karalistē; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir kontrolēt gaļas importu uz ES;

125.  aicina Komisiju atbalstīt ES standartus un pasākumus AMR apkarošanai un antibiotiku pienācīgai izmantošanai tirdzniecības nolīgumos un strādāt ar PTO starpniecību, lai izvirzītu AMR jautājumu; atzīmē, ka ES no 2006. gada ir aizliegta antibiotiku kā augšanas veicinātāju lietošana dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus, bet valstīs, kas nav ES dalībvalstis, tās joprojām var izmantot dzīvnieku barībā kā augšanas veicinātājus; aicina Komisiju visos brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut klauzulu, kas paredz, ka no trešām valstīm ievestā pārtika nedrīkst būt ražota, izmantojot antibiotikas kā augšanas veicinātājus, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES lopkopībai un akvakultūrai un lai samazinātu AMR; aicina Komisiju aizliegt visu pārtikas importu no trešām valstīm, ja šie produkti nāk no dzīvniekiem, kuri ārstēti ar tādām antibiotikām vai antibiotiku grupām, kas ES ir paredzētas noteiktu cilvēku infekciju ārstēšanai;

126.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai apkarotu nelikumīgu praksi, kas saistīta ar antimikrobiālo līdzekļu ražošanu, tirdzniecību, lietošanu un iznīcināšanu; uzsver to, ka dalībniekiem, kuri iesaistīti antimikrobiālo līdzekļu aprites ciklā, ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību;

127.  atzīmē ietekmi, ko rada esošo antibiotiku universālums, pieņemamās cenas un vieglā pieejamība; uzskata, ka mērķtiecīgai ārstēšanai, izmantojot konkrētas antibiotikas, ir jābūt pieejamai visiem, lai novērstu nepiemērotu antibiotiku nepareizu lietošanu un plaša spektra antibiotiku pārmērīgu lietošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus pret antimikrobiālo līdzekļu lielu sūtījumu pārdošanu par dempinga cenām, jo īpaši attiecībā uz kritiskām cilvēku antibiotikām;

128.  pieprasa veikt antibiotiku ražotāju visaptverošas pārbaudes, lai zāļu izņemšanas periodi tiktu pielāgoti reālajai situācijai un netiktu pieļauta antibiotiku klātbūtne pārtikas produktos;

129.  aicina Komisiju strādāt, lai panāktu, ka AMR apkarošanai pastāvīgi tiek pievērsta augsta līmeņa politiskā uzmanība un griba, tostarp ANO forumos un G7 un G20 sanāksmēs; uzsver ES zinātnisko struktūru, piemēram, ECDC, iespēju uzņemties vispārējās vadības funkcijas; aicina Komisiju atbalstīt sadarbību starp ES un starptautiskajām organizācijām, tostarp PVO, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (PLO) un Pasaules dzīvnieku veselības organizāciju (OIE); atzinīgi vērtē Davosas deklarāciju par antimikrobiālās rezistences apkarošanu, kura tika pieņemta Pasaules ekonomikas forumā Davosā 2016. gada janvārī un kurā farmācijas, biotehnoloģiju un diagnostikas nozares aicina uz kopīgu rīcību, lai izveidotu antibiotiku, vakcīnu un diagnostikas ilgtspējīgu un paredzamu tirgu, veicinot jauno un esošo ārstēšanas metožu saglabāšanu;

130.  aicina popularizēt, uzlabot un pāriet uz tādu ražošanas veidu, kura pamatā ir agroekoloģija;

o
o   o

131.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram, Eiropas Zāļu aģentūrai, Eiropas Ķimikāliju aģentūrai, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei, Eiropas Vides aģentūrai, Pasaules Veselības organizācijai un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijai.

(1) Eiropas Veterinārārstu federācija. “Antimikrobiālo līdzekļu izmantošana attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus. Atbildes uz EFSA/EMA jautājumiem par antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu Eiropas Savienībā attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūst pārtikas produktus, un iespējamiem pasākumiem antimikrobiālo līdzekļu izmantošanas samazināšanai”, 2016. gads.
(2) OV C 353, 27.9.2016., 12. lpp.
(3) OV C 434, 23.12.2015., 49. lpp.
(4) OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.
(5) OV C 366, 27.10.2017., 149. lpp.
(6) https://ec.europa.eu/info/consultations/public-consultation-pharmaceuticals-environment_en#add-info.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0061.
(8) http://www.efsa.europa.eu/en/press/news/180227.
(9) https://ecdc.europa.eu/sites/portal/files/media/en/publications/Publications/healthcare-associated-infections-antimicrobial-use-PPS.pdf.
(10) EFSA un ECDC “Eiropas Savienības kopsavilkuma ziņojums par cilvēku, dzīvnieku un pārtikas zoonožu un indikatora baktēriju antimikrobiālo rezistenci 2014. gadā”, 2016. gads.
(11) Pasaules Veselības organizācija “Vispārējās pamatnostādnes par infekciju profilaksi ķirurģijā”, 2016. gads. Pieejamas vietnē: http://www.who.int/gpsc/ssi-guidelines/en/.
(12) Celsus Academie voor Betaalbare Zorg “Antimikrobiālās rezistences ierobežošanas politiku izmaksu lietderība Nīderlandes veselības aprūpes organizācijās”, 2016. gada janvāris. Pieejams vietnē: https://goo.gl/wAeN3L.
(13) http://ec.europa.eu/health/ph_risk/committees/04_scenihr/docs/scenihr_o_021.pdf.
(14) Pasaules Veselības organizācija “Vispārējās pamatnostādnes par infekciju profilaksi ķirurģijā”, 2016. gads. Pieejamas vietnē: http://www.who.int/gpsc/ssi-guidelines/en/.
(15) https://amr-review.org/sites/default/files/160525_Final%20paper_with%20cover.pdf.
(16) http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2018.5182/epdf.
(17) http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2016/06/17/epsco-conclusions-antimicrobial-resistance/.
(18) http://www.ema.europa.eu/ema/index.jsp?curl=pages/news_and_events/news/2017/10/news_detail_002827.jsp&mid=WC0b01ac058004d5c1
(19) http://ec.europa.eu/food/audits-analysis/audit_reports/index.cfm.
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīvas 2013/39/ES, ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK un Direktīvu 2008/105/EK attiecībā uz prioritārajām vielām ūdens resursu politikas jomā, 8. panta c) punkts (OV L 226, 24.8.2013., 1. lpp.).
(21) Kā to Nīderlandē formulējusi Infrastruktūras un valsts būvdarbu ministrija, Nacionālais sabiedrības veselības un vides institūts (RIVM), ūdenssaimniecības uzņēmumi un ūdenssaimniecības padomes.
(22) Plānotās regulas par veterinārajām zālēm 78. pants.
(23) Eiropas Komisija, Eiropas “Vienas veselības” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai, 2017. gada jūnijs, 10. lpp.
(24) Turpat, 12. lpp.
(25) Turpat, 15. lpp.
(26) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).
(27) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV L 347, 20.12.2013., 549. lpp.), ar ko piemēro Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību noteikumus (OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.); Padomes 1991. gada 19. novembra Direktīva 91/630/EEK, ar kuru nosaka minimālos standartus cūku aizsardzībai (OV L 340, 11.12.1991., 33. lpp.); Padomes 1991. gada 19. novembra Direktīva 91/629/EEK, ar ko nosaka obligātos standartus teļu aizsardzībai (OV L 340, 11.12.1991., 28. lpp.).
(28) https://ec.europa.eu/food/sites/food/files/animals/docs/aw_other_aspects_labelling_ip-09-1610_en.pdf.
(29) Mevius, D. et al., “ESBL piesaistes analīze (ESBLAT). Meklējot antimikrobiālās rezistences avotus cilvēkos”, 2018. gads. Pieejams vietnē: http://www.1health4food.nl/esblat.
(30) Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde: https://ecdc.europa.eu/sites/portal/files/media/en/publications/Publications/antimicrobial-resistance-zoonotic-bacteria-humans-animals-food-EU-summary-report-2014.pdf.
(31) http://www.thelancet.com/pdfs/journals/lanplh/PIIS2542-5196(17)30141-9.pdf.
(32) Mevius, D. et al., “ESBL piesaistes analīze (ESBLAT). Meklējot antimikrobiālās rezistences avotus cilvēkos”, 2018. gads. Pieejams vietnē: http://www.1health4food.nl/esblat.
(33) http://www.imi.europa.eu/content/nd4bb.
(34) http://www.jpiamr.eu.
(35) Pamer, E. G. Zarnu mikrobiota atjaunošana, lai apkarotu pret antibiotikām rezistentus patogēnus. – Science, 352(6285). sējums, 2016. gads, 535.–538. lpp.
(36) http://www.wipo.int/publications/en/details.jsp?id=4197.
(37) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK (OV L 158, 27.5.2014., 1. lpp.).
(38) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (OV L 18, 22.1.2000., 1. lpp.).
(39) http://www.who.int/mediacentre/news/releases/2017/bacteria-antibiotics-needed/en/.
(40) https://amr-review.org/sites/default/files/160518_Final%20paper_with%20cover.pdf.
(41) http://www.who.int/foodsafety/areas_work/antimicrobial-resistance/cia_guidelines/en/.


Eiropa kustībā: ES nākotnes mobilitātes programma
PDF 192kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par Eiropa kustībā: ES nākotnes mobilitātes programmu (2017/2257(INI))
P8_TA(2018)0355A8-0241/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa kustībā: Programma sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem” (COM(2017)0283),

–  ņemot vērā Parīzes klimata nolīgumu, ko Eiropas Parlaments un Padome ratificēja 2016. gada 4. oktobrī(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 18. oktobra atzinumu par tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 5. jūlija atzinumu par tematu “Transporta digitalizācijas un robotizācijas ietekme uz ES politikas veidošanu”(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju par automatizēto transporta sistēmu rīcības plānu(5),

–   ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par CARS 2020: ceļā uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Eiropas autobūves nozari(6),

–   ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 7. jūlija rezolūciju par dažādiem transporta veidiem paredzētas integrētas biļešu sistēmas ieviešanu Eiropā(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada baltās grāmatas par transportu īstenošanu: novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti(8),

–   ņemot vērā 2017. gada 29. marta Valetas deklarāciju par ceļu satiksmes drošību,

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada pētījumu „Autonomie automobiļi: autotransporta nākotne?”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada pētījumu „Infrastruktūras finansēšanas problēmas sadarbīgā ekonomikā”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada pētījumu “Digitalizācijas un pieprasījuma ekonomikas ietekme uz darba tirgiem, nodarbinātību un sociālo partneru attiecībām”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0241/2018),

A.  tā kā transporta nozarē notiek strukturālas izmaiņas un ES transporta nākotni ietekmē gan svarīgākās prioritātes 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvarā, gan programma "Tīru gaisu Eiropā" un ES Ceļu satiksmes drošības pamatnostādnes 2011.–2020. gadam;

B.  tā kā transporta dekarbonizācija un zemas emisijas tehnoloģijas paver iespējas nākotnes mobilitātei un ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei;

C.  tā kā sadarbīgā un dalīšanās ekonomika pārveido transporta nozari visā pasaulē; tā kā tās darījumi transporta sektorā Eiropā 2015. gadā tiek lēsti EUR 5,1 miljarda apmērā, kas ir pieaugums par 77 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, savukārt nemonetārās sadarbīgās ekonomikas darījumi notiek vēl ievērojami lielākā apjomā, uzsverot to, cik šī norise ir nozīmīga;

D.  tā kā tiek lēsts, ka pasažieru transporta apjoms laikā no 2010. līdz 2050. gadam pieaugs par aptuveni 42 %, bet kravu transporta apjoms šajā pašā laikā pieaugs par 60 %;

E.  tā kā 2011. gada baltajā grāmatā par transportu aicināts panākt, lai līdz 2030. gadam galvenajos pārvadājumu koridoros 30 % kravu tiktu novirzīti no autopārvadājumiem uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļu, un lai līdz 2050. gadam šī daļa sasniegtu 50 % , turklāt vienlaikus pieprasīta arī atbilstošas zaļās infrastruktūru attīstīšana;

F.  tā kā principa “lietotājs un piesārņotājs maksā” piemērošana visiem transporta veidiem, tostarp autotransportam, dzelzceļam, jūras transportam un aviācijai, palīdzēs radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem transporta veidiem;

G.  tā kā jauno mobilitātes pakalpojumu mērķis ir būtiski uzlabot pilsētu transportu un ar tiem var panākt šos mērķus, samazinot sastrēgumus un emisijas un nodrošinot alternatīvu personīgajiem automobiļiem, jo privātā automašīna vēl arvien ir galvenais transporta līdzeklis braucienu skaita ziņā; tā kā šie pakalpojumi var veicināt pāreju uz multimodālu un koplietošanas transportu, kas ir arī ilgtspējīgāks un var papildināt sabiedriskā un aktīvā transporta veidus;

H.  tā kā transporta nozarei ir svarīga loma ES ekonomikas darbībā, veidojot apmēram 4 % no IKP ES 28 valstīs un nodrošinot vairāk nekā 5 % no ES kopējā darbvietu skaita(9); tā kā sievietes veido tikai 22 % no nozarē strādājošajiem un trešdaļa no visiem šīs nozares darba ņēmējiem ir vecāki par 50 gadiem;

I.  tā kā satīkloti un autonomi transportlīdzekļi varētu nākotnē autotransportu padarīt efektīvāku, drošāku un mazāk bīstamu, jo cilvēku kļūdas ir galvenais iemesls satiksmes negadījumiem uz Eiropas ceļiem;

J.  tā kā aizvadītajos gadu desmitos ir panākts liels progress, padarot ES par visdrošāko transporta reģionu pasaulē; tā kā lielais negadījumu upuru skaits uz Eiropas ceļiem, proti, 25 500 nāves gadījumi un 135 000 smagi cietušo pagājušajā gadā vēl arvien rada lielas ciešanas un nepieņemamas ekonomiskās izmaksas, kas tiek lēstas EUR 100 miljardu apmērā gadā, un tā kā pagaidām netiek sasniegts 2020. gadam noteiktais mērķis samazināt ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu uz pusi salīdzinājumā ar 2010. gadu, turklāt strauji pieaug smagi ievainoto un bojāgājušo skaits starp tādiem neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem kā gājēji, velosipēdisti vai mazāku divriteņu mehānisko transportlīdzekļu vadītāji;

K.  tā kā transports ir galvenais gaisa piesārņojuma cēlonis pilsētu teritorijās un rada vairāk nekā 25 % siltumnīcefekta gāzu emisiju ES, no kā autotransporta nozare savukārt rada vairāk nekā 70 %, turklāt šī daļa turpina palielināties,

L.  tā kā jaunākie pētījumi un aplēses liecina, ka pastāv lielāka saikne starp gaisa piesārņojuma iedarbību un lielāku apdraudējumu sabiedrības veselībai, tostarp sirds un asinsvadu slimībām, piemēram, insultu un sirds išēmisko slimību, un vēzi, un tā kā lēš, ka ES cieto daļiņu piesārņojums izraisa 399 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā, savukārt slāpekļa oksīda piesārņojums — 75 000 un ozona — 13 600 nāves gadījumu; tā kā īpaši neaizsargāti pret šādu apdraudējumu ir pilsētu iedzīvotāji;

M.  tā kā visā pasaulē pašlaik tiek īstenoti ļoti nopietni centieni virzībā uz iekļaujošāku, drošāku un taisnīgāku transporta nozari, tostarp nosakot vērienīgus mērķus un saistošus standartus, un tā kā ES nevajadzētu zaudēt iespēju būt šo sociālo inovāciju priekšgalā;

Transporta pārejas ietekme uz prasmēm un darba metodēm

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropa kustībā: Programma sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem”, kurā ir atzītas mobilitātes jomas būtiskās pārmaiņas un uzsvērts, ka digitālās mobilitātes revolūcijas rezultātā būtu jārada drošāka, inovatīvāka, labāk integrēta, ilgtspējīgāka, taisnīgāka, konkurētspējīgāka un tīrāka autotransporta nozare, kas ir savstarpēji saistīta ar citiem ilgtspējīgiem transporta veidiem; atzinīgi vērtē paziņojuma stratēģisko pieeju, lai panāktu saskaņotu tiesisko regulējumu arvien sarežģītākajā autotransporta jomā;

2.  norāda, ka ES mobilitātes nozarei ir jāizmanto digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas; pauž pārliecību, ka būtu jāattīsta un jāveicina jaunie uzņēmējdarbības modeļi, kas palīdz augt inovatīviem kopīgotas mobilitātes pakalpojumiem, tostarp jaunas tiešsaistes platformas kravu pārvadājumiem, automašīnu koplietošana, automašīnu vai velosipēdu kopīgas izmantošanas pakalpojumi vai viedtālruņu lietotnes, kas piedāvā reāllaika analīzi un datus par satiksmes apstākļiem;

3.  mudina Komisiju un dalībvalstis ierosināt un īstenot S-ITS pasākumus saskaņā ar mērķiem un iniciatīvām, kas iekļauti gan 2011. gada baltajā grāmatā par transportu, gan 2015. gada decembra Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām;

4.  uzsver, ka ES autobūves nozare nodrošina darbvietas 8 miljoniem cilvēku un rada 4 % no ES bruto pievienotās vērtības, nodrošinot EUR 120 miljardu lielu tirdzniecības bilances pārpalikumu;

5.  uzsver, ka pārmaiņām autobūves nozarē saistībā ar digitalizāciju, automatizāciju vai ekoloģiski tīrākiem automobiļiem būs vajadzīgas jaunas zināšanas un darba paņēmieni; uzsver, ka šīm pārmaiņām vajadzētu radīt jaunas iespējas, lai padarītu transporta nozari pievilcīgāku un izbeigtu darbaspēka trūkuma problēmu šajā nozarē; uzsver, ka ekoloģiski tīrāku, labāk satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu izgatavošana noteikti ietekmēs ražošanas, attīstības, uzturēšanas un apkopes procesu un būs vajadzīgas jaunas prasmes, piemēram, elektrisko motoru montāža vai otrās paaudzes akumulatoru, kurināmā elementu un digitālo vai sensoru iekārtu ražošana; uzsver, ka jau pašlaik nozare saskaras ar milzīgām grūtībām, pieņemot darbā personālu ar atbilstošām prasmēm, un, lai gan sagaidāms, ka turpinās palielināties ar inženierzinātnēm saistītu darbvietu skaits, taču jaunās prasības, kas uzņēmumiem būtu jāizvirza, ir saistītas ar programmatūras prasmēm; aicina Komisiju un dalībvalstis ES transporta darbinieku apmācības darba vietā un prasmju pilnveidošanas procesus pielāgot šiem jaunajiem uzdevumiem;

6.  uzsver, ka sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzībai vajadzētu būt vienai no prioritātēm programmā transporta nozares nākotnei; uzsver, ka transporta nozarē dominē vīrieši, kuri veido trīs ceturtdaļas no kopējā darbaspēka, un būtu jāveicina dzimumu līdzsvars; atzinīgi vērtē ES iniciatīvu “Sievietes un transporta nozare — pārmaiņu platforma”, kuras mērķis ir veicināt sieviešu nodarbinātību un vienlīdzīgas iespēju transporta nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties šīs platformas īstenošanā, lai darbavietu radīšana sievietēm un nozares digitalizācija būtu cieši saistīti aspekti;

7.  norāda, ka digitālā revolūcija mainīs autobūves nozares vērtību ķēdi, pētniecības un investīciju prioritātes un tehnoloģiskās iespējas, kam jābūt pārredzamām, saskaņotām un atbilstošām juridiskajiem standartiem, un ietekmēs nozares konkurētspēju pasaulē;

8.  atgādina, ka automatizēta braukšana būtiski ietekmēs transporta nozarē strādājošos un skarto profesiju gadījumā var nākties iegūt jaunu kvalifikāciju; aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus pirms šīm pārmaiņām darba tirgū, papildinot tos arī ar spēcīgāku sociālo dialogu; aicina Komisiju izstrādāt ES stratēģiju, kas ietvertu transporta nozares digitalizācijas radītās jaunās nodarbinātības iespējas un ņemtu vērā dalībvalstu labāko praksi, turklāt par galīgo mērķi nosakot to, lai tiktu sekmēta darbvietu radīšanu transporta nozarē, tostarp par prioritāti nosakot taisnīgu pārejas režīmu tiem nodarbinātajiem, kuru darbvietas kļūs nevajadzīgas transporta nozares digitalizācijas gaitā;

9.  uzsver, ka automatizētā braukšana galu galā radīs jautājumus par to, kā interpretēt spēkā esošos ES tiesību aktus par transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmiem; aicina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt nepieciešamību pēc leģislatīviem pasākumiem;

10.  vērš uzmanību uz digitalizācijas pozitīvo ietekmi transportā, jo tā palīdzēs samazināt birokrātiju un vienkāršos procedūras gan iestādēm, gan uzņēmumiem, kā arī ļaus vieglāk pārbaudīt atbilstību tiesību aktiem par transportlīdzekļu vadīšanas un atpūtas laiku un kabotāžas noteikumiem, ieviešot digitālos tahogrāfus, tādējādi uzlabojot nosacījumus profesionāliem autovadītājiem un palīdzot radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem transporta uzņēmumiem;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas jauno Prasmju programmu Eiropai un citas iniciatīvas, piemēram, Plānu nozaru sadarbībai prasmju jomā un Digitālo prasmju un darbvietu koalīciju, kas veicina sadarbību starp arodbiedrībām, mācību iestādēm un privātā sektora dalībniekiem, lai prognozētu, noteiktu un risinātu prasmju neatbilstības problēmu;

12.  atzinīgi vērtē to, ka autorūpniecība ir viena no sešām izmēģinājuma plānu jomām, kurai pieejams finansējums no Plāna nozaru sadarbībai prasmju jomā „Erasmus+” programmas ietvaros;

13.  aicina Komisiju nākt klajā ar starpposma novērtējumu par autobūves nozarē uzsāktajiem prasmju veidošanas projektiem, tostarp trīsgadīgo SKILLFULL pētniecības projektu un GEAR 2030 augsta līmeņa grupas sniegtajām rekomendācijām; uzskata, ka SKILFULL projekta rezultāti ļaus novērtēt to, cik atbilstošas ir pašlaik spēkā esošās mācību un kvalifikācijas prasības autotransporta vadītājiem, jo īpaši ņemot vērā jaunās profesijas/iemaņas;

14.  aicina dalībvalstis nevis reaģēt uz konkrētām problēmām, bet gan proaktīvi rīkoties saistībā ar digitalizāciju un, balstoties uz tehnoloģiju neitralitātes principu, pieņemt visaptverošus un stratēģiskus lēmumus, lai pēc iespējas palielinātu iespējamos ieguvumus, kā arī strādāt pie tā, lai vienotos par ES līmeņa pieeju attiecībā uz galvenajiem jautājumiem;

15.  uzsver, ka lietotājiem un patērētājiem var būt liela loma transporta pārejas sekmēšanā, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pārredzamību un attiecīgo datu publisku pieejamību, lai veicinātu sabiedrības izpratni un ļautu patērētājiem izdarīt apzinātu izvēli;

Pāreja, balstoties uz progresu pētniecībā un inovācijā

16.  uzsver, ka Eiropa ieņem vadošo vietu pasaulē gan ražošanas, gan transporta darbību jomā un norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas transporta nozare turpinātu attīstīties, investēt, īstenot inovācijas un atjaunoties ilgtspējīgi, tādējādi saglabājot tās līderpozīcijas tehnoloģiju jomā un konkurētspējīgo stāvokli;

17.  atgādina par pamatmērķi izveidot vienotu Eiropas transporta telpu bez šķēršļiem, kurā, izmantojot efektīvu komodalitāti, katram transporta veidam ir sava vieta un arvien pieaugoša transporta veidu savstarpējā mijiedarbība, un tādēļ aicina dalībvalstis izveidot piemērotu un uz stimuliem balstītu vidi, lai padarīt transporta veidus efektīvākus, kā arī novērst pastāvošos šķēršļus, piemēram, nevajadzīgu birokrātiju;

18.  atgādina, ka ilgtspējīgas inovatīvas transporta tehnoloģijas un mobilitātes risinājumi būs nepieciešami, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un ierobežotu klimata pārmaiņas un oglekļa dioksīda emisijas, mazinātu gaisa piesārņojumu un sastrēgumus, un uzsver, ka ir vajadzīgs inovāciju stimulējošs Eiropas līmeņa tiesiskais regulējums; šajā sakarībā aicina nodrošināt lielāku finansējumu savstarpēji labāk saistītai starpnozaru pētniecībai un izstrādei saistībā ar satīklotiem un bezvadītāja transportlīdzekļiem, dzelzceļa un autoceļu infrastruktūras elektrifikāciju, alternatīvām degvielām, transportlīdzekļu konstrukciju un izgatavošanu, tīklu un satiksmes pārvaldību, kā arī viedās mobilitātes pakalpojumiem un infrastruktūru, vienlaikus neatstājot novārtā jau esošās sistēmas citās nozarēs; norāda, ka šīm svarīgākajām inovācijām būs vajadzīgi dažādi rūpnieciskās zinātības veidi, ja tās grib izstrādāt efektīvi; šajā sakarībā norāda, ka sadarbīgi, automatizēti un satīkloti transportlīdzekļi var padarīt Eiropas rūpniecību konkurētspējīgāku un samazināt enerģijas patēriņu un transporta radītās emisijas, kā arī mazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu; tādēļ uzsver, ka infrastruktūras prasības būtu jānosaka tā, lai nodrošinātu šo sistēmu drošu darbību;

19.  norāda, ka, lai sekotu tehnoloģiju attīstībai, Eiropas iedzīvotājiem sniegtu iespējami labākos transporta un mobilitātes risinājumus un vienlaikus nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumi var saglabāt un uzlabot savu konkurētspēju, Eiropai ir vajadzīgs labāks satvars kopīgai rīcībai transporta pētniecības un inovācijas jomā; uzskata, ka vērienīgus mērķus attiecībā uz mūsu transporta sistēmām nākotnē var sasniegt tikai tad, ja jaunas idejas un koncepcijas tiek izstrādātas, pārbaudītas un īstenotas ciešā sadarbībā ar politikas un reglamentējošām programmām;

20.  prasa sniegt turpmāku pārredzamu finansiālo atbalstu pētniecībai, inovācijai un apmācībai, kā tas notika saistībā ar pārdomātas specializācijas stratēģijām, kuru gadījumā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu tika sniegts atbalsts tādās jomās kā dzinēji vai intelektiskās transporta sistēmas;

21.  atgādina, ka ES finansējums nākamajā daudzgadu finanšu shēmā 2021.-2027. gadam būs svarīgs, lai pabeigtu pārrobežu infrastruktūras izveidi un novērstu šaurās vietas Eiropas transporta tīkla (TEN-T) pamatkoridoros, kā arī norāda, ka infrastruktūras finansējums sekmē privātās un publiskās investīcijas augstas kvalitātes un ilgtspējīgos transporta pakalpojumos un tehnoloģijās; tādēļ aicina nodrošināt finansējumu no nākamās daudzgadu finanšu shēmas, lai veicinātu nākotnes transporta sistēmu, pakalpojumu un digitālo risinājumu ātru izstrādi un ieviešanu;

22.  uzsver, ka būtu jāmazina finansiālie šķēršļi un jāvienkāršo piekļuve finansējumam, jo birokrātija un administratīvās izmaksas proporcionāli vairāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kam trūkst prasmju un spēju; aicina Komisiju uzraudzīt, vai dalībvalstu publiskajos iepirkumos viedā transporta infrastruktūras jomā tiek ievērotas prasības par MVU uzlabotu piekļuvi, kas paredzētas Direktīvā 2014/24/ES par publisko iepirkumu;

23.  norāda, ka Eiropā ir jāuzlabo inovāciju ekosistēma, sākot no pamattehnoloģiju pētniecības līdz izpētei jauno pakalpojumu un uzņēmējdarbības modeļu jomā, kas veicina sociālo inovāciju (pēc plašas ieviešanas tirgū); uzsver, ka valsts atbalsts inovāciju ekosistēmai jākoncentrē uz jomām, kur nav tirgus atbalsta pētniecībai un inovācijām, uz inovācijai labvēlīgiem politikas virzieniem, sekmējot Eiropas standartizāciju un regulējumu, un uz finanšu instrumentiem, ar kuriem veicināt privātā sektora investīcijas inovācijā;

24.  konstatē, ka ES līmeņa pētniecībai, jo īpaši izmantojot programmu “Apvārsnis 2020”, būs izšķiroša nozīme rezultātu sasniegšanā, kā to apliecina tādas publiskā un privātā sektora partnerības kā kopuzņēmums “Kurināmā elementi un ūdeņradis” un Eiropas “Zaļo automobiļu” iniciatīva, un aicina izveidot īpašu publiskā un privātā sektora partnerību satīklotai un automatizētai braukšanai; atbalsta Komisijas darbu Eiropas akumulatoru alianses izveidē un aicina turpināt finansiālu atbalstu ilgtspējīgu akumulatoru un akumulatoru elementu ražošanas un pārstrādes attīstībai nākotnes mazemisiju un bezemisiju transportlīdzekļiem un īstenot pasaules mēroga godīgas tirdzniecības pieeju, importējot tādus materiālus kā litijs un kobalts, jo šo tehnoloģiju attīstībai būs galvenā nozīme tīras un ilgtspējīgas mobilitātes nākotnē;

25.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt konsekventas ekonomikas un rūpniecības attīstības stratēģijas, kuru mērķi, piemēram, turpināt palielināt mazemisiju transportlīdzekļu ražošanu un izmantošanu, ir saskaņoti ar resursu attīstīšanu šo mērķu sasniegšanai, ar to saprotot infrastruktūru un ar šo transportlīdzekļu izmantošanu saistītas sastāvdaļas, piemēram, akumulatorus — arī šim aspektam Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpievērš uzmanība, nosakot mērķi izstrādāt ES stratēģiju akumulatoru ražošanai; uzsver, ka liela nozīme ir stimuliem ražotājiem un ieviešanai tirgū, lai samazinātu izmaksas;

26.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau paredzējusi saikni ar aprites ekonomiku, īpašu uzmanību pievēršot gan mazā daudzumā pieejamiem materiāliem, gan akumulatoriem; šajā sakarībā mudina Komisiju turpināt novērtēt akumulatoru ražošanas un pārstrādes ietekmi uz vidi, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par to, kāda ir ar akumulatoriem darbināmu elektrotransportlīdzekļu ietekme uz vidi un tā būtu vieglāk salīdzināt dažādu piedziņas sistēmu ilgtspēju visā aprites ciklā;

27.  uzsver iespējamās priekšrocības, ko sniedz transportlīdzekļu akumulatoru turpmāka izmantošana, piemēram, tādās jomās kā viedie tīkli un viedie uzglabāšanas risinājumi mājokļos, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus un izmēģinājuma projektus šajā jomā, izmantojot finansēšanas shēmas;

28.  atbalsta digitālo tehnoloģiju plašāku izmantošanu principa “piesārņotājs maksā” īstenošanā, piemēram, elektronisku nodevu un brauciena maksas iekasēšanu atkarībā no transportlīdzekļu ekoloģiskajiem raksturlielumiem; atzinīgi vērtē Komisijas pamatnostādnes pilsētām par transportlīdzekļu pilsētpiekļuves regulēšanu (UVAR); tomēr uzsver, ka Eiropas līmenī ir jādara vairāk, lai novērstu Eiropas vienotās transporta telpas sadrumstalotību; šajā sakarībā norāda uz to, cik svarīgi ir finansēt transporta infrastruktūras projektus un veikt nozīmīgas investīcijas pēc iespējas ekoloģiski atbildīgākās degvielās ar zemu oglekļa saturu, lai veicinātu transporta sistēmas pārveidi, kā arī lai nodrošinātu enerģijas un transporta aktīvu integrāciju kā līdzekli paātrinātai pārejai uz ilgtspējīgāku energoresursu struktūru; saistībā ar ES finansējumu transporta nozarei uzskata, ka vienam no projektu atbilstības kritērijiem vajadzētu būt tam, cik lielā mērā ar tiem palīdz sasniegt mērķus klimata jomā;

29.  atgādina par ES saistībām cīņā pret klimata pārmaiņām saskaņā ar Parīzes nolīgumu, ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam; atzinīgi vērtē jau pieņemtos pasākumus, piemēram, vieglajiem transportlīdzekļiem paredzētās pasaules mēroga testa procedūras (WLTP) testa ciklu, kā arī noteikumu kopumus par emisijām reālos braukšanas apstākļos (RDE), kuru mērķis ir samazināt plaisu starp izvirzītajiem dekarbonizācijas mērķiem un reālas braukšanas emisijām; prasa, lai Komisija uzraudzītu šo pasākumu efektivitāti un, ja vajadzīgs, ierosinātu papildu uzlabojumus; uzskata, ka WLTP ir pareiza virzība attiecībā uz vieglo automobiļu degvielas patēriņa un CO2 emisiju mērīšanu;

30.  norāda, ka informācijas sniegšana patērētājiem par pasažieru transportlīdzekļiem ir ļoti svarīga transporta dekarbonizācijas paātrināšanai, un tāpēc aicina uzlabot, padarīt uzticamāku un labāk pieejamu informāciju par transportlīdzekļu emisijām un degvielas patēriņu, tostarp izmantojot standartizētu, labi saskatāmu un skaidru transportlīdzekļu marķējumu, lai patērētāji varētu izdarīt apzinātu izvēli un lai veicinātu uzņēmumu un privātpersonu attieksmes maiņu par labu ekoloģiski tīrākai mobilitātei; uzsver, ka precīzāka informācija arī atvieglos un dos iespēju valstu, reģionu un pilsētu iestādēm veikt videi draudzīgu publisko iepirkumu; atzinīgi vērtē Komisijas Ieteikumu (ES) 2017/948(10), vienlaikus aicinot Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt Automobiļu marķēšanas direktīvu 1999/94/EK(11);

31.  norāda uz pašlaik pastāvošiem finansiāliem un nefinansiāliem šķēršļiem, ar ko patērētāji saskaras mazemisiju transportlīdzekļa iegādē; atgādina, ka galalietotāju atbalsts mazemisiju transportlīdzekļiem ir lielā mērā atkarīgs no visaptverošas un pārrobežu infrastruktūras pieejamības un piekļūstamības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē esošās privātās un publiskās iniciatīvas, lai lietotājiem būtu viesabonēšanas iespēja starp uzlādes infrastruktūras operatoriem; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atvieglotu viesabonēšanu un uzlādes infrastruktūras pieejamību Eiropā; aicina Komisiju vairāk atbalstīt dalībvalstu centienus paplašināt alternatīvo degvielu infrastruktūru, lai cik drīz vien iespējams nodrošinātu tās ES mēroga pārklājumu;

32.  uzskata, ka nolūkā paātrināt mazemisiju degvielu ienākšanu tirgū un pilnībā izmantot to devumu klimata labā ir jārada stimuli to izmantošanai un atbilstošu transportlīdzekļu izstrādei; tomēr atgādina, ka Parīzes nolīguma ievērošanas nolūkā ap gadsimta vidu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas no transporta neatlaidīgi jācenšas samazināt līdz nulles līmenim; uzsver, ka Eiropas autotransporta nozari nevarēs pārveidot virzībai uz ekoloģisku un ekonomisku ilgtspēju, ja tehnoloģiju jomā tiks turpināta pieeja, ka viens risinājums der visiem, un tāpēc ir nepieciešama pāreja uz patiesi tehnoloģiski neitrālu piedziņas sistēmu novērtējumu saistībā ar tādu nākotnes transportlīdzekļu izstrādi, kas atbilst dažādām mobilitātes vajadzībām; uzsver starpnozaru centienu nepieciešamību, lai paātrinātu ieguldījumus mazemisiju degvielu infrastruktūrā, kas ir priekšnosacījums alternatīvas piedziņas transportlīdzekļu plašākai ieviešanai un attīstībai;

33.  uzsver, ka „tīro” transportlīdzekļu direktīvas(12) potenciāla pilnīgai īstenošanai ir jāņem vērā pašvaldību un reģionālo iestāžu vajadzības un tām pieejamie resursi, jo īpaši saistībā ar sarežģītību un administratīvo slogu;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdz 2018. gada 2. maijam iesniegt likumdošanas priekšlikumu par smagdarba transportlīdzekļu CO2 emisijām un degvielas patēriņa standartiem, kam vajadzētu būt vērienīgam, reālam un balstītam uz datiem, kas apkopoti ar Transportlīdzekļu enerģijas patēriņa aprēķināšanas rīku (VECTO), lai nodrošinātu saskaņotus tiesību aktus par smagdarba transportlīdzekļiem; uzsver, ka VECTO ātri un regulāri jāatjaunina, lai savlaicīgi un precīzi varētu ņemt vērā jaunās tehnoloģijas transportlīdzekļu efektivitātes uzlabošanai;

35.  uzsver, ka smagdarba transportlīdzekļiem izvirzāmajam CO2 emisiju līmenim jābūt saskaņotam ar nākotnes mērķiem samazināt piesārņojošo vielu emisijas, piemēram, atbilstoši Euro 7 normai, kā arī prasībām, kas noteiktas Direktīvā (ES) 2015/719 par svariem un izmēriem(13);

36.  atgādina par atbaidošajiem eksperimentiem par dūmu iedarbību uz cilvēkiem un pērtiķiem, ko veica Eiropas Pētniecības grupa par vides un veselības aizsardzības jautājumiem transporta nozarē (EUGT), kas ir lielāko autoražotāju finansēta struktūra; atgādina, ka šis nav pirmais šāda veida skandāls saistībā ar automobiļu rūpniecību; aicina, lai visas pētniecības darbības, uz kuru informāciju paļaujas ES politikas veidotāji, būtu pilnīgi neatkarīgas no autobūves nozares, tostarp finansējuma un apakšlīgumu slēgšanas aspektā;

Transporta pāreja, kas dotu labumu visiem lietotājiem

37.  uzsver, ka savienojamībai starp autonomiem transportlīdzekļiem, starp transportlīdzekļiem un infrastruktūru, starp transportlīdzekļiem un gājējiem, kā arī pašu tīklu, ir jākļūst par svarīgāko ilgtermiņa mērķi, lai nodrošinātu netraucētu satiksmes plūsmu; tādēļ aicina Komisiju risināt jautājumus par datu izmantošanu un pārvaldību, jo īpaši uzsverot datu aizsardzības aspektus, un novērtēt visus iespējamos datorizētās projektēšanas (CAD) tehnoloģiju lietojumus, kuri paredz augstu autonomijas līmeni un sniedz pakalpojumus ar pievienoto vērtību; uzsver, ka ir jāattīsta telekomunikāciju un satelītu infrastruktūra, lai nodrošinātu labākus pozicionēšanas un sakaru pakalpojumus starp transportlīdzekļiem un infrastruktūru, un aicina Komisiju noteikt, kur un kad esošā transporta infrastruktūra jāsaskaņo ar viedtransporta infrastruktūras standartiem;

38.  norāda, ka autonomai braukšanai un ekoloģiski tīriem transportlīdzekļiem būs vajadzīga integrēta infrastruktūras plānošana un investīcijas, lai aprīkotu ceļus ar vajadzīgo telesakaru un uzlādes infrastruktūru, piemēram, elektrotransportlīdzekļu vajadzībām, kā arī lai nodrošinātu kvalitatīvus ceļa datus, piemēram, augstas izšķirtspējas digitālās kartes, un pilnībā sadarbspējīgas borta iekārtas; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt investīcijas, finansējot inovatīvu un ilgtspējīgu transporta infrastruktūras modernizāciju;

39.  atgādina Komisijai, ka nolūkā panākt pienācīgu transporta satīklotību un pareizu pārvaldību attiecībā uz drošību, signalizāciju, automatizāciju, digitālām iespējām patērētājiem un drošu datu pārvaldību, ir pēc iespējas ātrāk jānodrošina pilnīgs 5G pārklājums dzelzceļa, autoceļu un iekšējo ūdensceļu TEN-T koridoros; aicina attīstīt viedo ceļu projektus un veidot viedus transporta koridorus; uzskata, ka galvenie ceļi jāaprīko ar ir optiskās šķiedras, bezvadu un 5G bāzes staciju iekārtām;

40.  atgādina, ka svarīgākajam mērķim vajadzētu būt tam, lai satiksmes negadījumos uz Eiropas ceļiem vairs nebūtu bojāgājušo, un uzsver nepieciešamību nodrošināt veco un jauno transporta veidu drošu līdzāspastāvēšanu, turklāt šo pāreju var atvieglot, ja noteiktas autovadītāju palīdzības sistēmas tiktu uzstādītas obligāti un tiktu nodrošināta pienācīga infrastruktūra; aicina Komisiju veikt rūpīgu un tehnoloģiski neitrālu novērtējumu par to, kādu ietekmi uz drošību rada automatizētu sistēmu izmantošana, īpašu uzmanību pievēršot visaptverošam novērtējumam par ietekmi uz drošību visās multimodālās transporta sistēmās;

41.  uzsver, ka vēl arvien nav sasniegti mērķi par bojāgājušo un smagi ievainoto personu skaita samazināšanu ceļu satiksmes negadījumos un ka tāpēc Eiropas transporta politika būtu jāvērš uz šo mērķu sasniegšanu; uzsver, cik svarīgi ir atbilstoši tiesību akti drošības jomā, lai panāktu lielāku drošību autotransporta nozarē; atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka visā ES ir jānodrošina atbilstoši stāvvietu un atpūtas apstākļi, lai tā samazinātu negadījumu un tajos cietušo skaitu uz Eiropas ceļiem;

42.  norāda, ka satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu attīstību lielākoties veicina tehnoloģija; tāpēc aicina pētīt un atzīt tās sociālo ietekmi un uzskata, ka ir jānodrošina, lai satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu ieviešana būtu pilnībā saderīga ar sociālajām, cilvēciskajām un vides vērtībām un mērķiem; uzsver, ka pēc negadījuma ar viena vai vairāku automatizētu transportlīdzekļu iesaisti jābūt skaidrībai par atbildīgo, turklāt neatkarīgi no tā, vai tas (tie) ir programmatūras uzņēmums(-i) transportlīdzekļa ražotājs(-i), vadītājs(-i) vai apdrošināšanas sabiedrība(-as);

43.  uzsver, ka šīs plānotās izmaiņas nedrīkst mazināt sociālo iekļaušanu un savienojamību dalībvalstīs un teritorijās, kur mobilitātes jomā ir trūkumi; norāda uz nepieciešamību uzlabot tīkla jaudu, izmantot pastāvošo tīkla infrastruktūru un nākotnē gaidāmās būtiskās inovācijas, lai veicinātu digitālo tehnoloģiju dziļāku integrāciju un novērstu savienojamības jomas lielās atšķirības gan starp dalībvalstīm, gan starp pilsētām un lauku, centrāliem un attāliem apgabaliem, attiecībā uz kuriem būtu jāizstrādā vairāki specifiski risinājumi, balstoties uz koordināciju starp publisko un privāto sektoru un ar to atbalstu; uzsver, ka tradicionālajiem transporta veidiem, piemēram, autobusiem, joprojām ir būtiska nozīme attālos un kalnainos apvidos, un tos nedrīkst neņemt vērā šajā procesā; atgādina par gūto pieredzi vairākās ES valstīs, ka kolektīvā un sabiedriskā transporta tīklu strukturēšana saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību līgumiem, ar kuriem apvieno peļņu nesošus un nenesošus maršrutus, var nodrošināt optimālus rezultātus iedzīvotājiem un publiskajām finansēm, kā arī konkurenci tirgū;

44.  atgādina par nepieciešamību dot priekšroku kolektīviem un drošākiem transportlīdzekļiem kravu un pasažieru pārvadāšanai galvenajos pārrobežu koridoros un lielpilsētās, lai samazinātu piesārņojumu, satiksmes sastrēgumus un cietušo skaitu, kā arī aizsargātu iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku veselību;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādus ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus (SUMP) un ilgtspējīgas lauku mobilitātes plānus (SRMP), kas ir pamatoti ar sabiedrības interesi, kuros integrē visus jaunos transporta veidus, ar kuriem atbalsta multimodālu transporta sistēmu pasažieriem, uzlabo mobilitāti un pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem, tostarp gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti, nodrošinot viņiem alternatīvas un internalizējot vai samazinot veselības un ārējās vides izmaksas pilsētas, kā arī veicinot tūrismu; norāda, ka ar šādiem plāniem būtu jāveicina to iedzīvotāju iekļaušana, līdzdalība un nodarbinātība, kuri dzīvo attālos rajonos, lai cīnītos pret lauku teritoriju depopulācijas draudiem, uzlabotu pieejamību un saziņu ar nomaļiem apgabaliem un pārrobežu reģioniem; uzsver, ka lauku mobilitāte būtiski atšķiras no pilsētu mobilitātes ne tikai attiecībā uz attālumiem un sabiedriskā transporta pieejamību, bet arī attiecībā uz vides un ekonomiskajiem faktoriem, piemēram, zemāku piesārņotāju emisiju spiedienu uz vidi, zemākiem vidējiem ienākumiem un lielākiem šķēršļiem investīcijām infrastruktūrā;

46.  norāda, ka mācības, kas gūtas saistībā ar iepriekšējiem un pašreizējiem projektiem, piemēram, darba programmu transporta jomā, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un projektu par ilgtspējīgu dalītu mobilitāti apvienojumā ar sabiedrisko transportu Eiropas lauku apvidos (SMARTA), veido elementus viedo ciematu izveidei, tostarp efektīvākai un viedākai loģistikai no nosūtītāja līdz saņēmējam, inovatīvai mobilitātes kā pakalpojuma (MaaS) koncepcijai, nākamās paaudzes viedā transporta infrastruktūrai, satīklotam un automatizētam transportam un viedai mobilitātei pilsētvidē (transports no pilsētām un uz tām);

47.  uzsver, ka mobilitāte aizvien vairāk tiek uzskatīta par pakalpojumu un šajā sakarā par iespējamu būtu jāpadara arvien plašāka netraucēta pārrobežu multimodāla pārvietošanās “no durvīm līdz durvīm” , un tādēļ aicina dalībvalstis padarīt pieejamus multimodālu ceļojumu informācijas un rezervēšanas pakalpojumus ar reāllaika informāciju, un aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par multimodālu pasažieru tiesībām; uzskata, ka šādi jauni transporta pakalpojumi būtu, piemēram, ceļa nodevu iekasēšanas sistēmu nolūkā, jāvērtē kā transporta veids, kas ir ja ne labāks, tad vismaz tikpat labs kā personīgā transportlīdzekļa lietošana, un šādu jaunu pakalpojumu attīstību nedrīkstētu kavēt likumdošanas šķēršļi;

48.  aicina Komisiju popularizēt pašreizējo valsts un vietējā līmeņa regulatīvo paraugpraksi, kas integrētu jaunos un tradicionālos mobilitātes veidus, ar ko atbalstītu patērētāju izvēles, padarītu multimodālu informāciju un biļešu pārdošanas pakalpojumus pieejamus patērētājiem un mudinātu izmantot nevis privāto, bet sabiedrisko transportu, vai arī atbalstītu sadarbības transporta ekonomikas piedāvājumus, kas dotu impulsu un vajadzīgo atbalstu ilgtspējīga tūrisma un vides un kultūras mantojuma veicināšanai, jo īpaši dodot priekšroku MVU un koncentrējoties uz dalībvalstīm un teritorijām, kurās ir mobilitātes trūkumi;

49.  atgādina, ka ceļošana ir viena no nozarēm, kuras visvairāk skārusi digitalizācija, un ka šī jaunā un ietekmīgākā digitālā vide dod iespēju patērētājiem uzņemties aktīvāku lomu, veicot meklēšanu, iegādājoties, rezervējot un apmaksājot savus ceļojumus; uzsver, ka ir jāpanāk spēkā esošo noteikumu īstenošana, ar kuriem nodrošina pārredzamību un neitralitāti, lai patērētāji varētu izdarīt informētu izvēli, pamatojoties uz uzticamu informāciju;

50.  norāda uz to, cik svarīgi ir mobilitāti vadīt; uzskata par svarīgu, lai cilvēki tiktu mudināti pieņemt ilgtspējīgas mobilitātes ieradumus ar ekonomiskiem stimuliem, kā arī veicinot izpratni par atsevišķu transporta veidu ietekmi uz vidi un koordinējot un attīstot transporta pakalpojumus ar zemu oglekļa emisiju, piemēram, sabiedrisko transportu, kā arī attīstot vai uzlabojot infrastruktūru videi draudzīgai mobilitātei (iešana ar kājām, riteņbraukšana utt.), lai cilvēkiem dotu alternatīvu autotransportam; norāda uz nepieciešamību finansēt projektus, lai sekmētu vietējo un reģionālo mobilitāti ar zemām oglekļa dioksīda emisijām, piemēram, pilsētas velosipēdu sistēmas;

51.  aicina Komisiju veicināt efektīvus un videi draudzīgus loģistikas risinājumus, lai labāk tiktu galā ar paredzamo arvien lielāko kravu pārvadājumu pieprasījumu, optimālāk izmantojot transportlīdzekļu kravas ietilpību un samazinot tukšā braucošu vai daļēji piekrautu kravas automobiļu skaitu; aicina Komisiju veicināt centienus paātrināt multimodālo pāreju un veicināt multimodālas platformas, lai koordinētu transporta pieprasījumu, kā arī aicina dalībvalstis izmantot elektroniskus transporta dokumentus kā standarta praksi visā Eiropā, lai samazinātu birokrātiju un administratīvo slogu un palielinātu efektivitāti;

52.  uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko efektivitātes palielināšanai un degvielas taupīšanai kravas autopārvadājumu nozarē dotu braukšana saistītās kolonās un sevišķi garu kravas automašīnu izmantošana, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Amsterdamas deklarācijas mērķus un izstrādāt stimulus, lai sevišķi garās kravas automašīnas tiktu izmantotas lielākā apmērā;

53.  mudina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kas palīdz samazināt un novērst satiksmes sastrēgumus, nepārvirzot transporta apjomus uz alternatīviem ceļu posmiem, piemēram, labākās prakses piemērus saistībā ar maksu par satiksmes sastrēgumiem, kā arī sekmīgiem kravu novirzīšanas pasākumiem uz citiem transporta veidiem;

54.  aicina Komisiju veikt padziļinātu novērtējumu par datu privātuma un atbildības jautājumiem, kas varētu rasties līdz ar automatizēto transportlīdzekļu attīstību;

55.  ņem vērā sadarbīgās ekonomikas modeļu potenciālu uzlabot transporta sistēmas efektivitāti un mazināt nevēlamu satiksmes ārējo ietekmi, piemēram, sastrēgumus un emisijas; ievērojot subsidiaritātes principu, aicina iestādes apsvērt iespēju patiesi sadarbīgus transporta pakalpojumus pilnībā integrēt tradicionālajā transporta sistēmā, lai veicinātu pilnīgas un plūstošas ķēdes ceļošanai un jaunu ilgtspējīgu mobilitātes veidu nodrošināšanu;

56.  uzsver, ka sadarbīgās ekonomikas kontekstā vissteidzamāk ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzību, atbildības sadalīšanu, nodokļiem, apdrošināšanas sistēmām, strādājošo sociālo aizsardzību (neatkarīgi no tā, vai viņi ir darbinieki vai pašnodarbinātie) un datu aizsardzību, un sagaida regulatīvus pasākumus šajās jomās; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sadarbīgā ekonomika nerada negodīgu konkurenci, nekļūst par sociālā un fiskālā dempinga iemeslu un neaizstāj reglamentēto sabiedrisko transportu;

57.  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 20. decembra spriedumu lietā C-434/15(14), uzskata, ka ir skaidri jānošķir vienkārša starpniecība ar tiešsaistes platformu palīdzību no transporta pakalpojuma sniegšanas; uzskata, ka pakalpojums nav informācijas sabiedrības daļa, ja darbība galvenokārt ir saistīta ar profesionālo pakalpojumu sniegšanu, kā arī visos gadījumos, kad tehnoloģiju platforma tieši vai netieši nosaka sniegtā pakalpojuma cenu, daudzumu vai kvalitāti;

58.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai mazinātu risku un iespējamību, ka uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus sadarbīgās ekonomikas ietvaros, izvairās no nodokļu maksāšanas, un pieprasīt, lai tie maksātu nodokļus tur, kur gūst peļņu un faktiski sniedz pakalpojumus;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 282, 19.10.2016., 1. lpp.
(2) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
(3) OV C 81, 2.3.2018., 195. lpp.
(4) OV C 345, 13.10.2017., 52. lpp.
(5) OV C 184 E, 8.7.2010., 50. lpp.
(6) OV C 468, 15.12.2016., 57. lpp.
(7) OV C 265, 11.8.2017., 2. lpp.
(8) OV C 316, 22.9.2017., 155. lpp.
(9) ES transports skaitļos. Statistikas rokasgrāmata, 2015. gads, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2015.
(10) OV L 142, 2.6.2017., 100. lpp.
(11) OV L 12, 18.1.2000., 16. lpp.
(12) OV L 120, 15.5.2009., 5. lpp.
(13) OV L 115, 6.5.2015., 1. lpp.
(14) Tiesas spriedums (virspalāta), 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi pret Uber Systems Spain SL, C-434/15, ECLI:EU:C:2017:981.


Augu aizsardzības līdzekļu regulas īstenošana
PDF 178kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu (2017/2128(INI))
P8_TA(2018)0356A8-0268/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regulu (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par bioloģiskajiem zema riska pesticīdiem(5),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2016. gada 18. februāra lēmumu lietā 12/2013/MDC par kārtību, kādā Komisija apstiprina un laiž tirgū augu aizsardzības līdzekļus (pesticīdus)(6),

–  ņemot vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu par Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un tā attiecīgajiem pielikumiem, ko Eiropas Parlamenta Izpētes dienests (DG EPRS)(7) publicēja 2018. gada aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 23. novembra spriedumu lietā C-673/13 P (Komisija/Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe) un lietā C-442/14 (Bayer CropScience pret Augu aizsardzības līdzekļu un biocīdo produktu atļaušanas padomi),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. aprīļa Regulai par ES riska novērtēšanas pārredzamību un ilgtspēju pārtikas aprites ķēdē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 178/2002 (par pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgiem principiem), Direktīvu 2001/18/EK (par ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē), Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (par ĢM pārtiku un barību), Regulu (EK) Nr. 1831/2003 (par barības piedevām), Regulu (EK) Nr. 2065/2003 (par kūpināšanas aromatizētājiem), Regulu (EK) Nr. 1935/2004 (par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku), Regulu (EK) Nr. 1331/2008 (par vienotu atļauju piešķiršanas procedūru pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem), Regulu (EK) Nr. 1107/2009 (par augu aizsardzības līdzekļiem) un Regulu (ES) Nr. 2015/2283 (par jauniem pārtikas produktiem)(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašās komitejas (PEST) pilnvaras un darbu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0268/2018),

A.  tā kā, izvērtējot Regulas (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (turpmāk “Regula”) īstenošanu, tika secināts, ka Regulas mērķi saistībā ar cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību nav pilnībā īstenoti un ka būtu jāveic uzlabojumi, lai tos sasniegtu;

B.  tā kā Regulas īstenošanas novērtējums būtu jāskata saistībā ar ES vispārējo pesticīdu politiku, tostarp noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 2009/128/EK (Ilgtspējīgas lietošanas direktīva), Regulā (ES) Nr. 528/2012 (Biocīdu regula), Regulā (EK) Nr. 396/2005 (Maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņu regula) un Regulā (EK) Nr. 178/2002 (Pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgie principi);

C.  tā kā Regulas īstenošana nav apmierinoša un tai būtu jāatbilst attiecīgajiem ES politikas virzieniem, tostarp pesticīdu jomā;

D.  tā kā pieejamie dati liecina par to, ka Regulas trīs galveno instrumentu — regulatīvo lēmumu apstiprināšanas, atļauju izsniegšanas un īstenošanas — izpilde ir jāuzlabo un tā nenodrošina Regulas mērķu pilnīgu sasniegšanu;

E.  tā kā Komisija vispār nav piemērojusi dažus Regulas noteikumus, jo īpaši 25. pantu par aizsargvielu un sinerģistu apstiprināšanu un 27. pantu par nepieņemamu papildvielu negatīvu sarakstu;

F.  tā kā Komisijas pretlikumīgās darbības dēļ ir būtiski aizkavējusies citu svarīgu noteikumu, piemēram, saistībā ar tādu aktīvo vielu izslēgšanas kritērijiem, kam piemīt endokrīno sistēmu noārdošas īpašības, īstenošana;

G.  tā kā ieinteresētās personas ir paudušas bažas par tiesību aktos paredzēto novērtēšanas pieeju, it īpaši attiecībā uz to, kam vajadzētu veikt zinātniskos pētījumus un sniegt pierādījumus saistībā ar aktīvo vielu novērtēšanu, kā arī par to, ka šajās novērtēšanās tiek izmantota uz bīstamību balstītā pieeja;

H.  tā kā pierādīšanas pienākums būtu joprojām jāparedz pieteikuma iesniedzējam, lai nodrošinātu, ka publiskie līdzekļi netiek izlietoti pētījumiem, kas galu galā var dot labumu privātām interesēm; tā kā vienlaikus ir jānodrošina pārredzamība katrā atļauju piešķiršanas procedūras posmā, pilnībā ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības, tajā pašā laikā nodrošinot, ka visā Savienībā tiek konsekventi ievēroti labas laboratoriskās prakses principi;

I.  tā kā pastāv bažas saistībā ar paredzētās novērtēšanas pieejas praktisko īstenošanu; tā kā jo īpaši pastāv nopietnas bažas par to, ka netiek nepilnībā saskaņotas prasības attiecībā uz nepieciešamajiem datiem un pielietotajām metodēm, kas var kavēt novērtēšanas procesu;

J.  tā kā tika secināts, ka aktīvo vielu novērtēšanu visvairāk ietekmē valsts kompetento iestāžu veiktspēja; tā kā dalībvalstīs ir būtiski atšķirīgs pieejamo specializēto zināšanu līmenis un attiecīgo darbinieku skaits; tā kā Regula un attiecīgās papildu juridiskās prasības visās dalībvalstīs netiek īstenotas vienādi un tas būtiski ietekmē veselību un vidi;

K.  tā kā būtu jāuzlabo pārredzamība visos apstiprināšanas procedūras posmos, un lielāka pārredzamība var veicināt sabiedrības uzticēšanos augu aizsardzības līdzekļu regulējuma sistēmai; tā kā arī darbības, ko kompetentās iestādes veic saistībā ar atļauju izsniegšanu, daudzos gadījumos nav pietiekami pārredzamas; tā kā Komisija ir ierosinājusi izmaiņas pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgajos principos, lai novērstu bažas saistībā ar datiem un pierādījumiem, kas sniegti novērtēšanas procesā, un palielinātu pārredzamību;

L.  tā kā atļauju izsniegšanu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanai, kas notiek tikai valsts līmenī, bieži vien kavē riska pārvaldības lēmumu lēna pieņemšana; tā kā tas noved pie tā, ka dažos gadījumos dalībvalstis vairāk piešķir atļaujas, izmantojot Regulas 53. pantā paredzēto atkāpi; tā kā ir gadījumi, kad šādas atkāpes tiek izmantotas pretēji sākotnējai likumdevēja iecerei;

M.  tā kā ar Regulu tiek ieviests noteikums, ka integrētai augu aizsardzībai (IAA) jākļūst par daļu no tiesību aktos paredzētajām pārvaldības prasībām atbilstīgi kopējās lauksaimniecības politikas savstarpējās atbilstības noteikumiem; tā kā tas vēl nav noticis;

N.  tā kā pieejamie dati liecina, ka šis ES līmeņa regulējums papildina un stiprina valstu centienu un pasākumu radīto vērtību;

O.  tā kā alternatīvas bieži vien sāk nopietni apsvērt tikai pēc juridisko prasību izmaiņām; tā kā, piemēram, attiecībā uz paplašināto aizliegumu neonikotinoīdiem visjaunākais novērtējums (2018. gada 30. maijs)(9) liecina, ka 78 % neonikotinoīdu lietošanas gadījumiem jau ir pieejamas neķīmiskas alternatīvas;

P.  tā kā kopš 2016. gada 31. maija apstiprināšanai nav iesniegta neviena jauna aktīvā viela; tā kā ir svarīgi ieviest un izstrādāt jaunus produktus, jo īpaši zema riska produktus;

Q.   tā kā viltotu pesticīdu pieejamība tirgū rada nopietnas bažas; tā kā viltoti pesticīdi var kaitēt videi un var arī mazināt Regulas efektivitāti;

Galvenie secinājumi

1.  uzskata, ka arī turpmāk pesticīdu joma būtu jāreglamentē ES līmenī;

2.  norāda, ka visās patlaban un turpmāk īstenojamajās darbībās galvenā uzmanība jāpievērš dabas aizsardzības pasākumiem, kuru mērķis ir novērst, ierobežot un apturēt patogēnu un kaitēkļu izplatību;

3.  uzskata, ka Regulas pieņemšana un īstenošana ir nozīmīgs solis uz priekšu attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu (AAL) izmantošanu ES, salīdzinot ar to, kā šie līdzekļi tika izmantoti agrāk;

4.  uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) lomai jaunu produktu izstrādē, jo MVU bieži pietrūkst ievērojamo resursu, kas nepieciešami jaunu vielu izstrādes un apstiprināšanas procesā;

5.  pauž bažas par nepietiekami efektīvu šīs regulas īstenošanu un to, ka rezultātā tās mērķi saistībā ar lauksaimniecisko ražošanu un inovācijām netiek sasniegti praksē; uzsver to, ka daļēji arī zemā inovāciju līmeņa dēļ samazinās pesticīdu aktīvo vielu skaits;

6.  atgādina, ka ļoti nepieciešama ir iekļaujoša pieeja un ka novērtēšanā ir jāņem vērā Regula (EK) Nr. 1185/2009 attiecībā uz statistiku par pesticīdiem(10), izmantojot tās rezultātus, lai samazinātu šo vielu daudzumu, tādējādi samazinot arī riskus un to negatīvo ietekmi uz veselību un vidi;

7.  norāda, ka Regulas mērķi un instrumenti, kā arī tās īstenošana ne vienmēr pietiekami atbilst ES politikas nostādnēm lauksaimniecības, veselības aizsardzības, dzīvnieku labturības, pārtikas nodrošinājuma, ūdens kvalitātes, klimata pārmaiņu jomā, kā arī saistībā ar ilgtspējīgu pesticīdu izmantošanu un maksimāli pieļaujamo pesticīdu atlieku līmeņiem pārtikā un barībā;

8.  pauž bažas, ka šī regulas īstenošana saistībā ar dzīvnieku izmantošanu apdraudējuma apzināšanas un sākotnējā riska novērtējuma procedūrās neatbilst aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides principiem, kas noteikti Direktīvā 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību, un ka divu gadu biotestēšana attiecībā uz kancerogēniskumu var dot pretrunīgus rezultātus(11);

9.  atgādina, ka piesardzības princips ir vispārējs ES princips, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā, un ka šā principa mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni, jebkāda riska gadījumā pieņemot preventīvu lēmumu;

10.  uzskata par nepieņemamu to, ka apstiprināšanas prasības joprojām netiek piemērotas aizsargvielām un sinerģistiem, kas ir pretrunā ar Regulas 25. panta prasībām;

11.  uzskata par nepieņemamu to, ka joprojām nav pieņemts papildvielu negatīvais saraksts, jo īpaši pēc aizlieguma izmantot POE-talolamīnus kombinācijā ar glifosātu, jo šajā aizliegumā tika uzsvērta dažu papildvielu iespējamā kaitīgā ietekme;

12.  ņem vērā to, ka Komisija veic Regulas (EK) Nr. 1107/2009 REFIT izvērtēšanu, ko ir plānots pabeigt 2018. gada novembrī; ir pārliecināts, ka šie secinājumi līdztiesīgajiem likumdevējiem sniegs pietiekamu informāciju, lai tie varētu apspriest, kā turpmāk pilnveidot šo regulu;

13.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs arvien biežāk tiek izmantota Regulas 53. pantā paredzētā atļaujas piešķiršana ārkārtas gadījumos un ir konstatēti tās ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi; norāda, ka dažas dalībvalstis 53. pantu izmanto daudz biežāk nekā citas; ņem vērā tehnisko palīdzību, ko saskaņā ar Regulas 53. panta 2. punktu ir sniegusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), pārbaudot ārkārtas atļauju izmantošanu; pieņem zināšanai EFSA izmeklēšanas rezultātus saistībā ar ārkārtas atļaujas piešķiršanu 2017. gadā trim neonikotinoīdiem, jo šie rezultāti liecina, ka, lai gan dažas ārkārtas atļaujas bija vajadzīgas un atbilda tiesību aktos noteiktajiem parametriem, citām pamatojuma nebija; uzskata, ka ir būtiski, lai dalībvalstis sniegtu vajadzīgos datus, jo tas ļaus EFSA efektīvi pildīt savas pilnvaras;

14.  uzsver to, cik svarīgi ir veidot politikas nostādnes, pamatojoties uz informāciju, ko dod regulatīvā zinātne, kura sniedz pārbaudāmus un atkārtojamus pierādījumus, izmantojot starptautiski saskaņotus zinātniskos principus attiecībā uz tādiem aspektiem kā pamatnostādnes, laba laboratorijas prakse un zinātniski recenzēti pētījumi;

15.  pauž bažas par to, ka dažās zinātnes jomās nav saskaņotas datu un testēšanas prasības, kā rezultātā tiek izmantotas neefektīvas darba metodes, valstu iestādes neuzticas viena otrai, kavējas apstiprināšanas process un tas var atstāt negatīvu ietekmi uz veselību, vidi un lauksaimniecisko ražošanu;

16.  pauž nožēlu par to, ka sabiedrībai ir pieejama nepilnīga informācija par novērtēšanas un atļaujas izsniegšanas procedūru, kā arī par ierobežoto piekļuvi informācijai; pauž nožēlu par to, ka pārredzamības līmenis (saistībā ar apstiprināšanas procedūru) ziņotājās dalībvalstīs ir zems, tādēļ ierosina, ka varētu uzlabot piekļuvi informācijai un tās lietošanas ērtumu EFSA posmā, un norāda, ka riska pārvaldības posmā varētu būt nepietiekama pārredzamība un ka to par problēmu uzskata arī ieinteresētās personas; atzinīgi vērtē Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) centienus uzlabot pārredzamību un lietotājdraudzīgumu savā tīmekļa vietnē un uzskata, ka nākotnē šo modeli varētu izmantot pārredzamības uzlabošanai;

17.  uzsver, ka uzticēšanās AAL apstiprināšanas sistēmai lielā mērā ir atkarīga no sabiedrības uzticības Eiropas aģentūrām, kuras sniedz zinātniskos atzinumus, kas kalpo par pamatu apstiprināšanai un risku pārvaldībai; uzsver, ka liela nozīme sabiedrības uzticības saglabāšanā ir zinātnisko novērtējumu procesa pārredzamībai; tādēļ prasa piešķirt attiecīgajām aģentūrām pienācīgu finansējumu un nodrošināt vajadzīgo personālu, lai tās varētu garantēt neatkarīgu, pārredzamu un savlaicīgu atļauju piešķiršanas procesu; turklāt atzinīgi vērtē EFSA nemitīgos centienus uzlabot savu sistēmu, lai nodrošinātu neatkarību un iespējamo interešu konfliktu pārvaldību, un Revīzijas palāta ir norādījusi, ka no visām aģentūrām, kurās tā ir veikusi revīzijas 2012. gadā (jaunākā aktualizācija veikta 2017. gada jūnijā), EFSA sistēma ir vispilnīgākā; aicina Komisiju ierosināt uzlabojumus, lai vēl vairāk palielinātu regulatīvā procesa pārredzamību, cita starpā saistībā ar piekļuvi datiem par drošības pētījumiem, ko ražotāji iesnieguši savos pieteikumos AAL tirgus atļaujas saņemšanai ES; saskata nepieciešamību pārskatīt šo procedūru, lai uzlabotu novērtējumus, palielinātu to iestāžu neatkarību, kurām uzticēts veikt minētos pētījumus, novērstu interešu konfliktus un padarītu šo procedūru pārredzamāku;

18.  aicina Komisiju izveidot Eiropas lietošanas katalogu, lai vēl vairāk saskaņotu regulējumu;

19.  pauž bažas par to, ka dažos gadījumos tirgū pieejamie AAL un veids, kā to lietotāji tos izmanto, ne vienmēr atbilst paredzētajiem atļaujas nosacījumiem attiecībā uz to sastāvu un lietošanu; uzsver, ka pēc iespējas vairāk vajadzētu ierobežot neprofesionālu lietošanu, lai samazinātu AAL nepareizu izmantošanu;

20.  uzsver profesionālo lietotāju apmācības nozīmi, lai nodrošinātu pienācīgu un pienācīgu AAL izmantošanu; uzskata, ka ir būtiski nošķirt profesionālos lietotājus no lietotājiem amatieriem; norāda, ka AAL tiek izmantoti gan privātajos dārzos, gan uz dzelzceļiem, gan publiskajos parkos;

21.  norāda, ka netiek skartas dalībvalstu tiesības atteikties atzīt AAL, kuri jau ir apstiprināti;

22.  uzsver, ka Regulā labāk būtu jāatspoguļo nepieciešamība veicināt lauksaimniecības praksi, kas balstās uz IAA, tostarp veicinot zema riska vielu izstrādi; uzsver, ka nepietiekamais zema riska AAL piedāvājums apgrūtina IAA izstrādi; ar bažām norāda, ka no gandrīz 500 vielām, kas pieejamas ES tirgū, tikai desmit vielas ir apstiprinātas kā zema riska AAL;

23.  uzsver, ka ir svarīgi apstiprināt ķimikālijas nesaturošus zema riska pesticīdus un veicināt to izmantošanu, lai atbalstītu augu aizsardzību, kurā lieto maz pesticīdu; atzīst, ka ir nepieciešami plašāki pētījumi par šiem produktiem, jo to sastāvs un iedarbība krasi atšķiras no parasto produktu sastāva un iedarbības; uzsver, ka tādēļ jāpaplašina EFSA un valstu kompetento iestāžu zinātība, lai tās varētu novērtēt šīs bioloģiski aktīvās vielas; uzsver, ka bioloģiskās izcelsmes AAL būtu jāpakļauj tikpat stingram novērtējumam, kā to veic citām vielām; atbilstoši savai 2017. gada 15. februāra Rezolūcijai par bioloģiskajiem zema riska pesticīdiem aicina Komisiju iesniegt konkrētu tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1107/2009, ārpus vispārējās no REFIT iniciatīvas izrietošās pārskatīšanas, lai izveidotu operatīvu novērtēšanas, atļauju piešķiršanas un reģistrācijas procesu attiecībā uz zema riska pesticīdiem;

24.   uzskata, ka Regula (EK) Nr. 1107/2009 būtu jāgroza, lai vairāk ņemtu vērā arī vielas, kuras netiek uzskatītas par AAL un uz kurām gadījumos, kad tās tiek izmantotas augu aizsardzībai, attiecas šī regula; norāda, ka šādas vielas piedāvā interesantas alternatīvas, jo tās var iekļaut ražošanas metodēs un dažos bioloģiskās kontroles produktos;

25.  uzsver, ka īpaša uzmanība un atbalsts jāpiešķir mazā lietojuma AAL, jo pagaidām uzņēmumiem nav ekonomiska stimula izstrādāt šādus produktus; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots mazā lietojuma koordinēšanas mehānisms kā forums, kas palīdzēs uzlabot koordināciju starp dalībvalstīm, audzētāju organizācijām un nozari, lai izstrādātu mazajam lietojumam nepieciešamos risinājumus;

26.  uzsver, ka daudzu atļauto AAL atbilstība ES standartiem nav novērtēta jau vairāk nekā 15 gadus, jo atļauju piešķiršanas procedūras ir pārāk lēna;

27.  uzsver, cik svarīgi ir izveidot inovācijām labvēlīgu tiesisko regulējumu, kas ļautu aizstāt novecojušās ķīmiskās vielas ar jauniem un labākiem ražas aizsardzības līdzekļiem; uzsver, cik svarīgi ir, lai būtu pieejami daudzi dažādi AAL ar atšķirīgiem iedarbības veidiem, kas ļautu novērst rezistences veidošanos un saglabātu ražas aizsardzības līdzekļu iedarbības efektivitāti;

28.  pauž bažas par to, ka vēl nav pabeigta pamatnostādņu saskaņošana;

29.  uzsver, ka trūkstošas vai nepilnīgas pamatnostādnes ir būtiska nepilnība, kas negatīvi ietekmē Regulas īstenošanu un tādējādi arī tās mērķu sasniegšanu;

30.  uzsver, ka pieejamie vadlīniju dokumenti nav juridiski saistoši un ka tas pieteikumu iesniedzējiem rada tiesisko nenoteiktību, kā arī liek apšaubīt atbilstīgi apstiprināšanas procedūrām veiktos novērtējumus;

31.  atzinīgi vērtē zonu sistēmas koncepciju un tās mērķi veicināt atļauju izsniegšanu augu aizsardzības līdzekļiem; uzskata, ka savstarpējas atzīšanas procedūra ir ārkārtīgi svarīga, lai varētu sadalīt darba slodzi un ievērot termiņus; pauž nožēlu par īstenošanas problēmām, ko izraisa savstarpējās atzīšanas princips; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm uzlabot zonu sistēmas darbību; uzsver, ka spēkā esošo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu vajadzētu veikt ar mērķi novērst darba dublēšanos un nodrošināt, ka lauksaimniekiem jaunās vielas ir pieejamas bez liekas kavēšanās;

32.  uzsver, ka jāapmainās ar zināšanām un jāapgūst prasmes saistībā ar pieejamajām alternatīvām ķīmisko pesticīdu un IAA izmantošanai, tostarp noskaidrojot optimālo augseku atbilstīgi lauksaimnieku tirgus un klimatiskajiem apstākļiem; turklāt norāda, ka tas jau ir paredzēts KLP horizontālajā regulā, jo īpaši arī lauku saimniecību konsultāciju pakalpojumos, ko finansē no lauku attīstībai paredzētajiem līdzekļiem;

33.  pauž bažas par to, ka no jauna apstiprinātas ir ļoti nedaudzas vielas; uzsver to, ka ES pārtikas piegādes nodrošināšanā ir svarīgi, lai lauksaimniekiem būtu pieejams atbilstīgs AAL instrumentu kopums;

34.  pauž bažas par to, ka pēdējā laikā notikušajās debatēs par ES izmantoto, uz zinātnes atziņām balstīto AAL novērtēšanas sistēmu, tā arvien biežāk tiek apšaubīta; uzsver, cik svarīgi ir saglābāt un vēl vairāk nostiprināt sistēmu, kas būtu zinātniski robusta, kas, izsniedzot atļauju jebkādas aktīvas vielas izmantošanai, ir objektīva, pamatota ar savstarpēji salīdzinātiem pierādījumiem, kas gūti, izmantojot atklātu, neatkarīgu un multidisciplināru zinātnisko pieeju, saskaņā ar ES riska analīzes principiem un piesardzības principu, kā noteikts pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgajos principos; uzsver, ka aktīvo vielu atkārtotas apstiprināšanas procedūrā ir jāņem vērā AAL praktiskais pielietojums, kā arī šajā jomā panāktais zinātniskais un tehnoloģiskais progress; norāda, ka pašreizējās novērtēšanas un apstiprināšanas sistēmas sarežģītība noved pie termiņu neievērošanas un var nozīmēt to, ka visa šī sistēma nevar pienācīgi darboties; tādēļ uzsver, ka minētā sistēma ir jāpārskata un jāvienkāršo;

35.  norāda uz to, cik atšķirīgs ir pieteikumu skaits dažās no vienā zonā iekļautajām dalībvalstīm, kurām ir līdzīga lieluma teritorija un līdzīgi lauksaimnieciskie apstākļi;

36.  uzskata, ka no trešām valstīm ievestā produkcija, kuras kultivēšanā ir izmantoti AAL, būtu jāpakļauj tiem pašiem stingrajiem kritērijiem, kas attiecas uz ES ražoto produkciju; pauž bažas, ka importētas produkcijas ražošanā varētu izmantot ES nereģistrētus AAL;

Ieteikumi

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Regulas efektīvu īstenošanu, ņemot vērā savu īpašo lomu apstiprināšanas un atļauju piešķiršanas procedūrās;

38.  aicina dalībvalstis novērst valsts kompetentajās iestādēs vērojamo nopietno un hronisko darbinieku trūkumu, kas noved pie kavēšanās dalībvalstu veiktajās apdraudējuma apzināšanas un sākotnējā riska novērtējuma procedūrās;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka apstiprinājuma laikposma pagarināšana uz procedūras laiku, kas paredzēta Regulas 17. pantā, netiks izmantota aktīvām vielām, kas ir mutagēnas, kancerogēnas, reproduktīvajai funkcijai toksiskas un tādējādi ietilpst 1A vai 1B kategorijā, vai aktīvām vielām, kuras izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus un ir kaitīgas cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā tas konstatēts attiecībā uz tādām vielām kā flumioksazīns, tiakloprīds, hlortolurons un dimoksistrobīns(12);

40.  ir nekavējoties jāaizliedz tādu aktīvo vielu lietošana, kas ir mutagēnas, kancerogēnas, reproduktīvajai funkcijai toksiskas un tādējādi ietilpst 1A vai 1B kategorijā, vai tādu aktīvo vielu lietošana, kuras izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus un ir kaitīgas cilvēku un dzīvnieku veselībai un kurām saskaņā ar 17.  pantu ir piešķirta viena apstiprinājuma laikposma pagarināšana vai arī vairākas;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzība ir galvenie šo tiesību aktu mērķi, bet vienlaikus tiem ir jāpalīdz uzlabot lauksaimniecisko ražošanu un saglabāt lauksaimniecības nozares konkurētspēju;

42.  aicina nozares pārstāvjus iesniegt visus datus un zinātniskos pētījumus vienotā elektroniskā un mašīnlasāmā formātā ziņotājām dalībvalstīm un ES aģentūrām; aicina Komisiju izstrādāt saskaņotu datu ievadīšanas modeli, lai atvieglotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm visos šā procesa posmos; atzīst, ka šie dati ir jāapstrādā ES datu aizsardzības un intelektuālā īpašuma tiesību aktos noteikto parametru ietvaros;

43.  aicina dalībvalstis stingri piemērot Regulas 9. pantu par pieteikumu pieņemamību un pieņemt tikai tādus pieteikumus aktīvās vielas novērtēšanai, kas ir pilnībā atbilst visām noteiktajām prasībām;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu un vienveidīgu bīstamības izslēgšanas kritēriju piemērošanu atbilstīgi spēkā esošajām saskaņotajām vadlīnijām un pārliecināties, ka vielas saistībā ar to radītajiem riskiem tiek novērtētas tikai tad, ja ir pierādījumi, ka tām nepiemīt bīstamas (izslēgšanas) īpašības, kā tas noteikts Regulā;

45.  aicina Komisiju beidzot īstenot noteikumus par papildvielām, aizsargvielām un sinerģistiem nolūkā izveidot nepieņemamu papildvielu sarakstu un noteikumus, lai tādējādi aizsargvielas un sinerģisti tiktu pārbaudīti ES līmenī, un nodrošināt, ka var tirgot tikai tās ķīmiskās vielas, kuras atbilst ES apstiprināšanas kritērijiem;

46.  atzinīgi vērtē Komisijas īstenoto piesardzības principa interpretāciju, kas pausta REFIT novērtējumā saistībā ar pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgajiem principiem(13), proti, ka tā nav alternatīva riska pārvaldības pieejai, bet drīzāk gan atsevišķa riska pārvaldības forma; atgādina, ka šā uzskata pareizību apstiprina arī ES Tiesas nolēmumi(14);

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis, apstiprināšanas un atļauju piešķiršanas procedūrās veicot riska pārvaldnieka funkciju, pienācīgi piemērot piesardzības principu un īpašu uzmanību pievērst iedzīvotāju neaizsargātāko grupu, aizsardzībai, kā noteikts Regulas 3. panta 13. punktā;

48.  aicina Komisiju, aģentūras un kompetentās iestādes pārskatīt un uzlabot saziņu par riska novērtēšanas procedūrām un riska pārvaldības lēmumiem, lai uzlabotu sabiedrības uzticēšanos atļauju piešķiršanas sistēmai;

49.  aicina dalībvalstis labāk īstenot atļauju piešķiršanas procedūras valsts līmenī, lai samazinātu to atkāpju un pagarinājumu skaitu, ko saskaņā ar Regulas 53. pantu piešķir faktiskām ārkārtas situācijām; aicina Komisiju pilnībā izmantot savas kontroles tiesības saskaņā ar 53. panta 2. un 3. punktu; turklāt aicina dalībvalstis pilnībā ievērot 53. panta 1. punktā noteikto pienākumu informēt citas dalībvalstis un Komisiju, jo īpaši par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu lietotāju, neaizsargāto grupu un patērētāju drošību;

50.  aicina Komisiju pilnībā izstrādāt metodes, ar kurām nosaka, kad būtu jāpiemēro konkrētas atkāpes, it īpaši attiecībā uz “nebūtisku ietekmi” vai “nopietnu apdraudējumu augu veselībai”, nemainot šā tiesību akta burtu un garu; brīdina Komisiju, ka jebkura termina “nebūtiska ietekme” interpretācija kā “nenozīmīgs risks” būtu pretrunā ar šā likuma burtu un garu;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt lielākus ieguldījumus, lai stimulētu pētniecības iniciatīvas attiecībā uz aktīvajām vielām, tostarp bioloģiski zema riska vielām, un AAL, programmas “Eiropa” un daudzgadu finanšu shēmas 2021. — 2027. gadam ietvaros; uzsver, cik svarīgs ir tiesiskais regulējums AAL jomā ES līmenī, kas aizsargā vidi un cilvēku veselību, kā arī stimulē pētniecību un inovāciju, lai izstrādātu efektīvus un drošus AAL, vienlaikus nodrošinot ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi un IAA; uzsver, ka augu veselības aizsardzībai ir vajadzīgi dažādi droši un efektīvi instrumenti; uzsver, ka precīza lauksaimniecības tehnika un tehnoloģiskās inovācijas var palīdzēt Eiropas lauksaimniekiem optimizēt kaitīgo organismu kontroli mērķtiecīgākā un ilgtspējīgākā veidā;

52.  aicina Komisiju stingri ierobežot apstiprinājuma datu procedūras izmantošanu atbilstoši Regulas 6. panta f) punktā noteiktajam mērķim, proti, ja pieņem jaunas prasības novērtējuma laikā vai jaunu zinātnes un tehnikas atziņu dēļ; uzsver, ka aktīvu vielu apstiprināšanā svarīga nozīme ir pilnīgai dokumentācijai; pauž nožēlu, ka atkāpes, kas atļautas saskaņā ar apstiprinošo datu procedūru, ir novedušas pie tā, ka ir pieejami konkrēti AAL, kurus citādi būtu aizliegts laist tirgū uz ilgāku laiku;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt procedūru vispārējo pārredzamību, tostarp sniedzot detalizētus protokolus par komitoloģijas apspriedēm un attiecīgajām nostājām, jo īpaši skaidrojot un pamatojot Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas (PAFF komiteja) lēmumus;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Regulas un tās īstenošanas saskaņotību ar atbilstīgajiem ES tiesību aktiem un politikas nostādnēm, jo īpaši ar Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu, un paredzēt stimulus, tostarp nodrošinot pietiekamus resursus, kas īstermiņā veicinātu drošu un netoksisku alternatīvu esošajiem AAL izstrādi un izmantošanu; norāda uz tiesiskā regulējuma nespēju ņemt vērā neizbēgamo ietekmi uz nemērķa sugām, jo īpaši uz bitēm un citiem apputeksnētājiem, kā arī pārējiem kukaiņiem, kuri barojas ar kaitēkļiem, tādējādi dodot labumu lauksaimniecībai; ņem vērā nesen veikto zinātnisko pētījumu, kas apliecina “kukaiņu pasaules gala pienākšanu”, jo iegūtie dati liecina, ka daudzos Vācijas reģionos ir iznīkuši 75 % spārnoto kukaiņu un ka tas noticis pat dabas rezervātos, kur lauksaimniecībā pesticīdi netiek izmantoti; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt KLP saskaņotību ar AAL tiesību aktiem, jo īpaši saglabājot Regulā (EK) Nr. 1107/2009 un Direktīvā 2009/128/EK paredzētos pienākumus saistībā ar tiesību aktos noteikto pārvaldības prasību sarakstu (SMR 12 un SMR 13), kā to Komisija ierosinājusi KLP stratēģisko plānu regulas priekšlikumā(15);

55.  aicina dalībvalstis nodrošināt šīs regulas efektīvu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz ES tirgū laisto AAL kontroli, neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti ES, vai ievesti no trešām valstīm;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.
(2) OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.
(3) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.
(4) OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0042.
(6) https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/64069
(7) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2018/615668/EPRS_STU(2018)615668_EN.pdf
(8) COM(2018)0179.
(9) ANSES Agence nationale de sécurité sanitaire de l’alimentation, de l’environnement et du travail (Francija) – 2018. gada secinājumi.
(10) OV L 324, 10.12.2009., 1. lpp.
(11) Avots: Pamatojoties uz informāciju un konstatējumiem, kas gūti Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2018. gada aprīlī veiktajā pētījumā saistībā ar Eiropas īstenošanas novērtējumu, 36. lpp. un II-33.
(12).Avots:https://www.foodwatch.org/fileadmin/foodwatch.nl/Onze_campagnes/Schadelijke_stoffen/Documents/Rapport_foodwatch_Ten_minste_onhoudbaar_tot.pdf
(13) SWD(2018)0038.
(14) Piemēram, Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedums Francija/Komisija T-257/07, ECLI:EU:T:2011:444.
(15) priekšlikums regulai par KLP stratēģiskajiem plāniem – COM(2018)0392.


Divējādas kvalitātes produkti vienotajā tirgū
PDF 182kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūcija par divējādas kvalitātes produktiem vienotajā tirgū (2018/2008(INI))
P8_TA(2018)0357A8-0267/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regulu (ES) 2017/2394 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. septembra paziņojumu “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos — īpašie aspekti saistībā ar pārtiku”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 25. maija darba dokumentu “Norādījumi par Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi īstenošanu/piemērošanu” (SWD(2016)0163),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu par vispusīgu pieeju pārrobežu e-komercijas veicināšanai Eiropas iedzīvotāju un uzņēmēju labā (COM(2016)0320),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu “Komisijas 2018. gada darba programma: vienotākas, stiprākas un demokrātiskākas Eiropas darba programma” (COM(2017)0650),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera 2017. gada 13. septembra runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2017. gada 9. marta secinājumus un it īpaši to 3. punktu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes 2017. gada 6. marta 3524. sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 8. marta 2203. sanāksmes protokolu,

–  ņemot vērā Parlamenta Politikas departamenta A 2012. gada janvāra informatīvo paziņojumu par maldinošu praksi iepakojuma jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par jaunu programmu attiecībā uz Eiropas patērētāju politiku(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūciju par stratēģiju neaizsargāto patērētāju tiesību stiprināšanai(5) un it īpaši tās 6. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 4. februāra rezolūciju par Direktīvas 2005/29/EK(6) (Negodīgas komercprakses direktīvas) īstenošanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(8) un it īpaši tās 14. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(9) un it īpaši tās 178. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 15. marta plašu interpelāciju par produktu apraksta, sastāva un garšas atšķirībām ES centrālā/austrumu reģiona un rietumu reģiona tirgos(10),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta 2017. gada jūnija informatīvo paziņojumu “Pārtikas zīmolproduktu divējādā kvalitāte: ar iespējamu dalījumu austrumos un rietumos saistītā jautājuma risināšana”,

–  ņemot vērā Čehijas Lauksaimniecības un pārtikas kontroles iestādes 2016. gada februārī veikto apsekojumu par pārtikas produktiem un Čehijas patērētājiem,

–  ņemot vērā Palacka Universitātes (Olomoucā) Juridiskās fakultātes 2017. gada īpašo pētījumu par problēmām, kas saistītas ar Eiropas Savienības vienotajā tirgū laisto produktu divējādo kvalitāti un sastāvu no patērētāju aizsardzības tiesību aktu (it īpaši negodīgas komercprakses), konkurences tiesību (it īpaši negodīgas konkurences) un rūpnieciskā īpašuma tiesību viedokļa;

–  ņemot vērā dažādos apsekojumus, pētījumus un pārbaudes, ko dažos iepriekšējos gados veikušas pārtikas kontroles iestādes vairākās Centrāleiropas un Austrumeiropa dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Nielsen 2014. gada novembra ziņojumu par pašzīmolu stāvokli pasaulē,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 11. aprīļa paziņojumu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (COM(2018)0183),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. aprīļa direktīvai par ES patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizāciju (COM(2018)0185),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktu par intelektuālā īpašuma aizsardzību,

–  ņemot vērā Horvātijas Republikas, Čehijas Republikas, Ungārijas, Lietuvas, Polijas Republikas un Slovākijas Republikas 2018. gada 23. marta kopīgo vēstuli Komisijai par produktu divējādo kvalitāti saistībā ar paziņojumu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss”,

–  ņemot vērā rezultātus salīdzinošajiem pētījumiem, kurus vairākās ES dalībvalstīs veikušas patērētāju aizsardzības iestādes un organizācijas,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu atjaunināt Direktīvu 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi (DNK), lai skaidri noteiktu, ka valstu iestādēm pastāv iespēja izvērtēt komercpraksi un vērsties pret maldinošu komercpraksi, kas ietver it kā identisku ražojumu laišanu tirgū vairākās ES valstīs, ja to sastāvs vai īpašības būtiski atšķiras,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0267/2018),

A.  tā kā uzņēmumiem, reklamējot, pārdodot un piegādājot produktus, būtu jāsniedz patērētājiem pareiza un viegli saprotama informācija par precīzu produkta sastāvu, tostarp par vietējiem produktiem un receptēm, lai viņi varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par iegādi;

B.  tā kā attiecībā uz zīmoliem vienam no pamatprincipiem vajadzētu būt patērētāju paļāvībai uz produkta sastāvu, vērtību un kvalitāti; tā kā tāpēc ražotāju pienākums ir nodrošināt to, ka šīs gaidas tiek attaisnotas;

C.  tā kā patērētāji neapzinās, ka tā paša zīmola produkti ar vienādu iepakojumu tiek pielāgoti vietējai izvēlei un gaumei, un tā kā produktu atšķirīgā kvalitāte rada bažas par to, ka attieksme nav vienāda pret visām dalībvalstīm; tā kā Eiropas Savienība jau ir izstrādājusi marķējumus, lai attaisnotu patērētāju konkrētās gaidas un ņemtu vērā ražošanas īpatnības, kas atzītas, izmantojot kvalitātes norādes;

D.  tā kā Direktīva 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi (DNK) ir Savienības galvenais likumdošanas rīks, ar ko nodrošināt to, ka uzņēmumu darījumos ar patērētājiem pēdējie netiek pakļauti maldinošai reklāmai un citāda veida negodīgai praksei, tostarp identiska zīmola produktu laišanai tirgū tādā veidā, kas var maldināt patērētājus;

E.  atgādina, ka negodīgu komercpraksi Direktīvā par negodīgu komercpraksi var formulēt tādā veidā, ka šāda prakse tiek aizliegta jebkādos apstākļos vai zināmos apstākļos; tā kā saskaņā ar Komisijas konstatējumiem konkrēta prakses veida iekļaušana DNK I pielikumā attiecīgā gadījumā palielina juridisko noteiktību un līdz ar to tirgū veicina godīgāku konkurenci starp ražotājiem;

F.  tā kā patērētāji veido asociatīvu saikni starp zīmolu, produktu un kvalitāti un attiecīgi sagaida, ka tā paša zīmola un/vai pēc izskata identisku produktu kvalitāte arī būs identiska neatkarīgi no tā, vai tie tiek pārdoti viņu valstī vai kādā citā dalībvalstī;

G.  tā kā patērētāji veido asociatīvu saikni arī starp lauksaimniecības vai pārtikas produkta zīmolu un marķējumu vai iesaiņojumu, no vienas puses, un kvalitāti, no otras puses, un attiecīgi sagaida, ka tā paša zīmola produktu, kuri tiek pārdoti ar to pašu marķējumu vai kuru izskats ir identisks, kvalitāte un sastāvs arī būs identiski neatkarīgi no tā, vai tie tiek pārdoti viņu valstī vai kādā citā dalībvalstī; tā kā visi lauksaimnieki Eiropas Savienības ražo produktus, ievērojot tos pašus augstos standartus, un patērētāji neatkarīgi no jurisdikcijas, kurā viņi dzīvo, sagaida, ka šī kvalitātes vienādība attieksies arī uz citiem pārtikas ķēdes produktiem;

H.  tā kā tad, kad runa ir par vienotajā tirgū laistiem pārtikas un nepārtikas produktiem, visi ES iedzīvotāji ir pelnījuši vienlīdzīgu attieksmi;

I.  tā kā šajā sakarā ir jādara gals negodīgai praksei, lai novērstu patērētāju maldināšanu, un tā kā šo pārrobežu jautājumu var atrisināt tikai ar spēcīgu sinerģiju ES līmenī;

J.  tā kā izvērtējums par to, vai konkrētā komercprakse ir uzskatāma par negodīgu saskaņā ar DNK, dalībvalstīm ir jāveic par katru gadījumu atsevišķi, izņemot DNK I pielikumā uzskaitītās prakses gadījumā;

K.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Ž. K. Junkers savā 2017. gada uzrunā par stāvokli Savienībā uzsvēra — nav pieņemams tas, ka dažās Eiropas daļās cilvēkiem pārdod zemākas kvalitātes pārtikas produktus nekā citās valstīs, lai gan iepakojums un zīmols ir identiski;

L.  tā kā DNK īstenošanā starp dalībvalstīm tika konstatētas būtiskas atšķirības, turklāt būtiski atšķiras arī izmantotās metodoloģiskās pieejas, kā arī risinājumu un direktīvas noteikumu izpildes nodrošināšanas efektivitāte;

M.  tā kā zīmolam bieži vien ir vissvarīgākā loma lēmumu pieņemšanā par produkta vērtību;

N.  tā kā pastiprināts un efektīvāks sadarbības satvars izpildes nodrošināšanas jomā gan palielinātu patērētāju uzticēšanos, gan arī mazinātu viņiem nodarīto kaitējumu;

O.  tā kā Eiropas Savienībā visiem patērētājiem ir vienādas tiesības un tā kā analīzes liecina, ka atsevišķi ražotāji ar to pašu zīmolu un izmantojot maldinoši identisku izskatu, ir pārdevuši atšķirīgas kvalitātes produktus un ka dažās dalībvalstīs atsevišķu produktu sastāvā ir bijis mazāk galvenās sastāvdaļas vai augstākas kvalitātes sastāvdaļas ir tikušas aizstātas ar zemākas kvalitātes sastāvdaļām; tā kā šī problēma ir vairāk izplatīta dalībvalstīs, kuras ES ir pievienojušās kopš 2004. gada; tā kā šajās analīzēs tika konstatēti gadījumi, kad vienādus produktus vai produktus ar maldinoši identisku izskatu, bet ar zemāku kvalitāti vai atšķirīgu garšu, konsistenci vai citām sensoriskajām īpašībām dažādās valstīs pārdod par ļoti atšķirīgu cenu; tā kā, pat ja ar šādu rīcību netiek pārkāpti brīvā tirgus ekonomikas principi vai spēkā esošie marķēšanas noteikumi vai citi pārtikas aprites tiesību akti, tā jebkurā gadījumā ir zīmola identitātes ļaunprātīga izmantošana un līdz ar to ir pretrunā principam, kas paredz vienādu izturēšanos pret visiem patērētājiem;

P.  tā kā ir bijuši gadījumi, kad produkti, piemēram, bērnu pārtika, būtiski atšķiras, un tā kā šie gadījumi liek apšaubīt ražotāju principus un apgalvojumus, ka viņi savus produktus pielāgo vietējā tirgū izdarītajai izvēlei; tā kā daži laboratorijās izdarītie konstatējumi apstiprina to, ka zemākas kvalitātes produkti var saturēt mazāk veselīgas sastāvdaļu kombinācijas, tādējādi liekot šķēršļus principa, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret visiem patērētājiem, ievērošanai; tā kā dažu ražotāju pārstāvji ir piekrituši dažās valstīs mainīt savu produktu receptes, lai visā vienotajā tirgū tiktu piedāvāti identiski produkti;

Q.  tā kā šo nepieņemamo praksi piekopj plaši pazīstami starptautiski lauksaimniecības pārtikas uzņēmumi, kas, izmantojot pirktspējas atšķirības dažādās dalībvalstīs, cenšas maksimāli palielināt savu peļņas normu;

R.  tā kā savā priekšlikumā “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss”, kas paredz ES direktīvu par patērētāju tiesībām uz konkrētu mērķu sasniegšanu orientētu pārskatīšanu, sākot ar ES patērētāju aizsardzības un mārketinga jomas tiesību aktu atbilstības pārbaudi, Komisija ierosina atjaunināt DNK, lai skaidri noteiktu, ka valstu iestādēm pastāv iespēja izvērtēt komercpraksi un vērsties pret maldinošu komercpraksi, kas ietver it kā identisku produktu laišanu tirgū dažādās ES valstīs, lai gan šo produktu sastāvs vai īpašības patiesībā būtiski atšķiras;

S.  tā kā, lai gan patērētājus nedrīkst maldināt, nevajadzētu ierobežot produktu diferencēšanu un inovāciju kā tādas;

T.  tā kā vienotais tirgus ir sniedzis būtiskus labumus pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, tā kā arvien svarīgāka kļūst pārtikas produktu tirdzniecības pārrobežu dimensija un tā kā pārtikas tirdzniecībai ir īpaša nozīme iekšējā tirgus darbībā;

U.  tā kā, lai pilnībā izmantotu iekšējā tirgus sniegtos labumus, ir izšķiroši svarīgi efektīvāk piemērot ES pārtikas aprites un patērētāju aizsardzības jomas tiesību aktus nolūkā konstatēt un novērst nepamatotus dubultstandartus un tādējādi pasargāt patērētājus no maldinošas informācijas un komercprakses;

V.  tā kā šajā sakarā pastāvīgi ir jāstiprina patērētāju apvienību loma; tā kā patērētāju apvienībām ir unikāla loma patērētāju uzticēšanās nodrošināšanā un tā kā tās būtu vēl vairāk jāatbalsta ar papildu juridiskiem un ekonomiskiem pasākumiem un palielinot veiktspēju;

W.  tā kā pierādītās atšķirības salīdzināmu produktu sastāvdaļās ilgtermiņā varētu apdraudēt patērētāju veselību — tas it īpaši attiecas uz neaizsargātiem patērētājiem, tādiem kā bērni un cilvēki ar īpašām uztura vajadzībām un/vai ar veselības problēmām —, tādējādi veicinot iedzīvotāju labjutības pasliktināšanos; tā kā tas tā ir, piemēram, gadījumos, kad tauku un/vai cukura līmenis produktā ir augstāks nekā paredzēts, kad dzīvnieku izcelsmes tauki ir aizstāti ar augu izcelsmes taukiem vai otrādi, kad cukurs ir aizstāts ar mākslīgiem saldinātājiem vai kad ir palielināts sāls saturs; tā kā marķējums, kas nesniedz precīzu priekšstatu par izmantotajām piedevām vai pamatsastāvdaļu aizstājēju skaitu, maldina patērētājus un var apdraudēt viņu veselību;

X.  tā kā ES līmenī nav tiesību aktu par divējādu kvalitāti un līdz ar to nav iespējams salīdzināt kvalitāti vai noteikt divējādas kvalitātes gadījumus un tā kā tas nozīmē, ka nav instrumentu, kurus varētu izmantot minētās situācijas novēršanai; tā kā Komisijas Veselības un pārtikas jomas revīziju un analīžu direktorāts regulāri ziņo par trūkumiem piemērojamo ES pārtikas aprites tiesību aktu prasību īstenošanā un izpildes nodrošināšanā, piemēram, mehāniski atdalītas gaļas marķēšanā(12) un pārtikas piedevu izmantošanā(13);

Y.  tā kā atšķirības sastāvā, kuras var negatīvi ietekmēt patērētāju veselību, var atrast ne tikai pārtikas produktos, bet arī kosmētikas, higiēnas un tīrīšanas līdzekļos;

Z.  tā kā daudzās Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas valstīs ir aizkavējusies pārformulēšanas pasākumu īstenošana, kuru mērķis ir samazināt tauku, cukura un sāls saturu pārtikas produktos,

1.  uzsver, ka vairākās dalībvalstīs, galvenokārt Centrāleiropā un Austrumeiropā, veiktu daudzu pārbaužu un pētījumu — laboratorijā veiktajās pārbaudēs izmantojot atšķirīgu metodiku — rezultāti ir pierādījuši, ka pastāv dažāda lieluma atšķirības, cita starpā to produktu sastāvā un tajos izmantotajās sastāvdaļās, kuri vienotajā tirgū tiek reklamēti un izplatīti ar to pašu zīmolu un šķietami identisku iepakojumu, tādējādi nodarot kaitējumu patērētājiem; atzīmē, ka saskaņā ar kādas valsts kompetentās iestādes veikta apsekojuma rezultātiem lielākā daļa patērētāju ir nobažījušies par šādām atšķirībām; tādēļ secina — minēto pārbaužu un apsekojumu rezultāti liecina par to, ka patērētājus satrauc diskriminācija starp dažādu dalībvalstu tirgiem; uzsver, ka jebkāda šāda diskriminācija nav pieļaujama un ka visiem ES patērētājiem vajadzētu būt pieejamiem vienādas kvalitātes produktiem;

2.  uzsver, ka šādas būtiskas atšķirības attiecas ne tikai uz pārtikas produktiem, bet bieži vien arī uz nepārtikas produktiem, tostarp mazgāšanas un kosmētikas līdzekļiem, tualetes piederumiem un zīdaiņiem paredzētiem produktiem;

3.  atgādina, ka Parlaments 2013. gadā aicināja Komisiju veikt pamatīgu izpēti, lai izvērtētu nepieciešamību pielāgot spēkā esošos Savienības tiesību aktus, un par šīs izpētes rezultātiem informēt Parlamentu un patērētājus;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen pasludinātās iniciatīvas, kuru mērķis ir minētās problēmas risināšana, un it īpaši Komisijas apņemšanos izstrādāt vienotu pārbaudes metodiku, piešķirt līdzekļus tās sagatavošanai un piemērošanai un turpmāku uzticamu un salīdzināmu pierādījumu vākšanai, atjaunināt DNK un nodrošināt to, ka sāk darbu Zināšanu centrs ar pārtiku saistītas krāpšanas un pārtikas kvalitātes jautājumos;

5.  pieņem zināšanai pilnvarojumu, ko Eiropadome ir piešķīrusi Augsta līmeņa forumam pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai, lai tas risinātu divējādas kvalitātes problēmu; mudina dalībvalstis un to kompetentās iestādes aktīvi piedalīties pašlaik īstenotajās iniciatīvās, tostarp kopējas pārbaudes metodikas izstrādē, tās integrēšanā savā darba praksē un turpmāku pierādījumu vākšanā; uzsver, ka ir aktīvi jāiesaista patērētāju intereses pārstāvošās puses, tostarp patērētāju organizāciju, ražotāju un pētniecības organizāciju pārstāvjus, kas dalībvalstīs ir pārbaudījuši produktus, un jāļauj tām sniegt atzinumus patērētāju vārdā; uzskata, ka Parlaments būtu jāiesaista visās pašlaik īstenotajās iniciatīvās, kuras var ietekmēt mēģinājumus risināt divējādas kvalitātes problēmu;

6.  iesaka dalībvalstīm, kuras skar minētā problēma, veikt pašām savu izvērtējumu attiecībā uz metodiku un to, cik efektīvi tiek nodrošināta DNK un citu pārtikas un citu produktu divējādas kvalitātes problēmas risināšanas jomā spēkā esošo tiesību aktu noteikumu izpilde, un iesniegt to Komisijai, lai tā objektīvi izvērtētu šīs problēmas nopietnību;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Parlaments attiecībā uz 2018. gadu ir pieņēmis izmēģinājuma projektu, kas paredz veikt virkni tirgus pētījumu par vairākām patēriņa preču kategorijām, lai izvērtētu dažādus divējādās kvalitātes aspektus; sagaida, ka projekts tiks īstenots un publicēts laikus — saskaņā ar sākotnēji plānoto grafiku; uzskata, ka šī izmēģinājuma projekta īstenošana būtu jāturpina arī 2019. gadā, lai iegūtu plašākas zināšanas un aptvertu arī nepārtikas preču nozari; prasa ļaut Parlamenta deputātiem vairāk iesaistīties projekta pārraudzībā; mudina Parlamentu, Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos instrumentus, tostarp izmēģinājuma projektus un valsts līmeņa projektus, lai turpinātu izvērtēt dažādus pārtikas divējādas kvalitātes aspektus;

8.  uzsver — lai DNK noteikumu izpildes nodrošināšana būtu efektīva, ļoti liela nozīme ir tam, lai būtu pieejama visaptveroša informācija par valsts iestādi, kas ir atbildīga par pasākumu veikšanu, un par attiecīgajām administratīvajām vai tiesas procedūrām, tostarp sabiedrības locekļu iespējai iesniegt sūdzības tiešsaistē; tādēļ kā negatīvu vērtē informācijas trūkumu attiecīgajās dalībvalstīs, kas, neraugoties uz dalībvalstu paustajām bažām par nepieciešamību risināt produktu divējādas kvalitātes problēmu, šo informāciju nedara pieejamu atbildīgo iestāžu tīmekļa vietnēs;

9.  uzsver, ka Komisija jau ir saņēmusi paziņojumu par jaunu valsts līmeņa marķēšanas pasākumu, kura mērķis ir brīdināt patērētājus par atšķirībām pārtikas produktu sastāvā;

10.  atzinīgi vērtē to, ka nolūkā vēl vairāk uzlabot patērētāju aizsardzību Eiropas Savienībā un sniegt atbalstu uzņēmumiem, Komisija ir sākusi tiešsaistes mācību programmu, lai palīdzētu uzņēmumiem labāk izprast patērētāju tiesības ES un nodrošināt to ievērošanu;

Komisijas paziņojums par patērētāju tiesību aizsardzības jomas tiesību aktu piemērošanu divējādas kvalitātes produktu jautājumiem

11.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomas tiesību aktu piemērošanu divējādas kvalitātes produktu jautājumiem; norāda, ka šis paziņojums ir paredzēts, lai palīdzētu valstu iestādēm noteikt, vai attiecīgais uzņēmums, pārdodot divējādas kvalitātes produktus dažādās valstīs, nepārkāpj ES pārtikas aprites un patērētāju aizsardzības tiesību aktus, un lai ieteiktu tām savstarpēji sadarboties; pauž bažas par to, ka paziņojumā minēto pakāpenisko pieeju, kas jāizmanto, lai konstatētu, vai ražotāji nepārkāpj ES tiesību aktus, attiecīgās valstu iestādes pašlaik praksē nepiemēro, kas varētu nozīmēt to, ka tiek pārkāptas patērētāju tiesības;

12.  piekrīt Komisijai, ka vienotajā tirgū, kurā patērētājiem ir vispārināts priekšstats par preču brīvas aprites un to vienlīdzīgas pieejamības principiem, patērētājiem a priori neienāk prātā tas, ka dažādās valstīs tirgoti zīmolprodukti varētu būt atšķirīgi; atgādina, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju pētījumi par uzticību zīmolam uzskatāmi parāda, ka zīmols patērētāju apziņā darbojas kā kontrolētas un pastāvīgas kvalitātes apliecinājums; piekrīt Komisijai, ka tāpēc daži patērētāji var sagaidīt, ka zīmolproduktiem būs ja ne pilnīgi vienāda, tad vismaz līdzvērtīga kvalitāte neatkarīgi no to iegādes vietas un laika un ka zīmolu īpašnieki viņus attiecīgi informēs, kad tie nolems mainīt savu produktu sastāvu;

13.  tādēļ uzskata, ka ar jebkādas papildu informācijas sniegšanu, pat iepakojuma galvenajā redzamības laukā, vien nepietiek, ja vien patērētājs skaidri nezina, ka attiecīgais produkts atšķiras no citā dalībvalstī tirgotiem tā paša zīmola šķietami identiskiem produktiem;

14.  šajā sakarā piekrīt Komisijai, ka ražotājiem dažādos ģeogrāfiskajos apgabalos nav obligāti jāpiedāvā identiski produkti un ka brīva preču aprite nenozīmē to, ka visiem produktiem visā vienotajā tirgū jābūt identiskiem; uzsver, ka uzņēmumiem ir atļauts laist tirgū un pārdot preces ar atšķirīgu sastāvu un īpašībām, pamatojoties uz leģitīmiem faktoriem, ar nosacījumu, ka pilnībā tiek ievēroti ES tiesību akti; tomēr uzsver — kad šie produkti patērētājiem tiek piedāvāti dažādos tirgos, nevajadzētu atšķirties to kvalitātei;

15.  uzskata, ka precīzas un viegli saprotamas informācijas sniegšana patērētājiem ir ļoti svarīga produktu divējādas kvalitātes problēmas risināšanā; ir pārliecināts, ka gadījumos, kad uzņēmumi dažādu dalībvalstu tirgū plāno laist produktu ar atsevišķām atšķirīgām īpašībām, šādu produktu nedrīkst laist tirgū ar šķietami identisku marķējumu un zīmolu;

16.  atzīmē, ka var būt pieņemamas atšķirības tā paša zīmola produktu sastāvā un ka produkti var atšķirties patērētāju reģionālo izvēles īpatnību, vietējo sastāvdaļu izcelsmes, valsts tiesību aktu prasību vai mērķu pārformulēšanas dēļ; uzsver, ka mērķis nav noteikt vai saskaņot pārtikas kvalitātes prasības un ka nav vēlams ražotājiem noteikt dažādo produktu precīzu sastāvu; tomēr uzskata, ka patērētāju izvēle nebūtu jāizmanto kā aizbildinājums tam, lai pazeminātu kvalitāti vai dažādos tirgos piedāvātu atšķirīgas kvalitātes produktus; uzsver, ka patērētāji ir skaidri jāinformē par šādiem pielāgojumiem attiecībā uz katru atsevišķo produktu, nevis tikai vispārīgi jānorāda, ka pastāv šāda vispārpieņemta prakse, un patērētājiem šādi pielāgojumi skaidri jāapzinās;

17.  uzskata, ka minētais paziņojums tiek uztverts kā tāds, kas galvenokārt attiecas uz pārtikas produktiem; uzskata, ka noteikumi par patērētāju aizsardzības tiesību aktu piemērošanu būtu jāpiemēro visiem vienotajā tirgū pieejamiem pārtikas un nepārtikas produktiem kopumā un ka produkta marķējumam ir jābūt patērētājiem salasāmam un jāietver pilnīga informācija;

18.  vērš uzmanību uz Komisijas 2016. gada norādījumiem par DNK piemērošanu, kuros noteikts, ka: “tā paša zīmola preces, kurām ir vienāds vai līdzīgs iepakojums, var atšķirties sastāva ziņā atkarībā no ražošanas vietas un galamērķa tirgus, proti, dažādās dalībvalstīs tās var būt atšķirīgas,” un ka “saskaņā ar DNK atšķirīga sastāva produktu mārketings kā tāds nav uzskatāms par negodīgu komercpraksi”; uzsver Komisijas norādījumus saturošo dokumentu nozīmi DNK pienācīgas un saskaņotas piemērošanas atvieglošanā; tādēļ aicina Komisiju precizēt saikni starp minēto paziņojumu, norādījumiem un Augsta līmeņa foruma pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai Iekšējā tirgus apakšgrupas sagatavoto dokumentu;

19.  atzīmē, ka valstu kompetento iestāžu prasības attiecībā uz kontroles metodēm var atšķirties; uzsver, ka jau ir veiktas dažādas analīzes, ko varētu izmantot par pamatu kopējas pārbaudes metodikas izstrādē un ieviešanā, pat ja šo analīžu metodika ir bijusi atšķirīga un to rezultāti netika izvērtēti vienādā veidā; uzskata, ka skaidri ir jānosaka mērķis Komisijas Kopīgā pētniecības centra vadībā veiktajam darbam pie metodikas izstrādes, lai nodrošinātu šīs metodikas, tostarp jēdziena “būtiska atšķirība” definīcijas, vienotu interpretāciju un lai kompetentās iestādes varētu to izmantot; norāda — tas, ka tiks noteikts, kurš no dažādajiem produktiem vislabāk atbilst standartam un līdz ar to ir uzskatāms par atskaites produktu, faktiski varētu apgrūtināt vispārējo izvērtēšanu, jo varētu rasties grūtības tā noteikšanā;

20.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus palīdzēt valstu tiesībaizsardzības iestādēm identificēt negodīgu komercpraksi produktu mārketingā; aicina Komisiju koordinēt valstu kompetento iestāžu darbu šajā jomā; uzsver, ka šādas metodikas mērķis ir nodrošināt to, ka dalībvalstis, pamatojoties uz vienādiem principiem, vāc uzticamus un salīdzināmus pierādījumus, un sniegt ieguldījumu izvērtēšanā, ar kuras palīdzību nosaka to, cik nopietna un izplatīta ir produktu divējādas kvalitātes problēma vienotajā tirgū; atgādina, ka negodīgas prakses faktiskais raksturs, visticamāk, arī turpmāk tiks vērtēts tikai katrā gadījumā atsevišķi, jo patērētāju maldināšanas apmēru vienmēr nosaka kompetentās iestādes vai tiesas subjektīvs spriedums;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu aicināt kompetentās iestādes dalībvalstīs veikt vairāk tādu tirgus pārbaužu, kas būtu saistītas ar produktu salīdzināšanu starp dažādiem reģioniem un valstīm; tomēr norāda, ka Komisija uzskata — šādas pārbaudes būtu jāveic saskaņā ar vienotu pārbaudīšanas pieeju, kas vēl nav pilnībā izstrādāta; uzsver nepieciešamību stingri ievērot noteikto grafiku, lai saskaņā ar kopēju pārbaudīšanas pieeju veikto pārbaužu rezultāti tiktu iegūti, publicēti visās ES oficiālajās valodās publiski pieejamā datubāzē un izanalizēti pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 2018. gada beigās; turklāt uzsver nepieciešamību pienācīgi atklāt šos rezultātus patērētāju un ražotāju informēšanas nolūkā, lai palielinātu izpratni un tādējādi palīdzētu samazināt produktu divējādas kvalitātes gadījumu skaitu;

Citi divējādas kvalitātes aspekti

22.  uzsver, ka pašzīmoli ir kļuvuši par svarīgu preci patērētāju iepirkumu groziņos un ka vairumā dalībvalstu to īpatsvars tirgū iepriekšējā desmitgadē ir palielinājies lielākajā daļā produktu kategoriju; uzskata — lai novērstu patērētāju mulsināšanu, pašzīmoliem nebūtu jārada iespaids, ka tie ir zīmolprodukti; atkārtoti norāda, ka Komisijai būtu jāpievērš īpaša uzmanība pašzīmolu jautājumam, lai izbeigtu pašzīmolu jaukšanu ar zīmolproduktiem; atzīmē, ka vienotais tirgus ir pieejams ražotājiem un ka tajā pašā laikā tajā valda spēcīga konkurence, jo daži zīmoli ir visā Savienībā plaši pazīstami vai augstu vērtēti;

23.  atgādina, ka Parlaments vairākkārt ir aicinājis Komisiju noteikt to, vai divējāda kvalitāte nelabvēlīgi neietekmē vietējo un reģionālo ražošanu, it īpaši MVU; pauž nožēlu, ka Komisija līdz šim nav sniegusi nekādus datus;

24.  uzsver, ka zīmolproduktu viltošana apdraud patērētāju veselību un drošību, mazina patērētāju uzticēšanos zīmoliem un izraisa ienākumu zudumu ražotājiem; atzīmē, ka Eiropas Savienībā konfiscēto viltoto preču klāsts joprojām ir plašs un aptver gandrīz visu veidu preces;

25.  pauž bažas par tirgotājiem noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz preču iepirkšanu, jo tie var nelabvēlīgi ietekmēt patērētāju izvēles iespējas; mudina Komisiju identificēt faktorus, kas veicina vienotā preču tirgus sadrumstalotību un nelikumīgi ierobežo patērētāju iespējas pilnībā izmantot vienotā tirgus sniegtos labumus, un šajā sakarā īpašu uzmanību pievērst teritoriāliem piegādes šķēršļiem un to sekām; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā izmantot konkurences tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu praksi;

26.  norāda, ka valstu kompetentās iestādes var atlasīt paraugus un veikt pārbaudes tikai savas dalībvalsts teritorijā; uzsver nepieciešamību pēc pastiprinātas, efektīvas, pārredzamas un ātras pārrobežu sadarbības un datu apmaiņas, tostarp pēc apmaiņas ar informāciju par iespējami neatbilstīgiem produktiem un par iespējami negodīgu praksi, starp valstu patērētāju aizsardzības un pārtikas nekaitīguma iestādēm, patērētāju apvienībām un Komisiju nolūkā risināt divējādas kvalitātes problēmu un uzlabot un saskaņot tiesību aktu noteikumu izpildes nodrošināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk iesaistīties šādā sadarbībā; šajā sakarā atzinīgi vērtē pārskatītās Regulas par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā pieņemšanu, jo ar to tiek pastiprinātas izmeklēšanas un izpildes nodrošināšanas pilnvaras, uzlabota informācijas un datu apmaiņa un piekļuve jebkādai būtiskai informācijai un ieviesti saskaņoti noteikumi, ar kuriem nosaka procedūras izmeklēšanas un izpildes nodrošināšanas pasākumu koordinēšanai;

27.  atzīst vienlaicīgi veikto tīmekļa vietņu pārbaužu noderīgumu, jo tās ir svarīgs veids, kā koordinēt izpildes nodrošināšanu saistībā ar minēto regulu, un aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk pastiprināt šīs pārbaudes un paplašināt to piemērošanas jomu;

Ieteikumi un turpmākie pasākumi

28.  uzsver, ka liela nozīme ir plašām un savlaicīgām publiskām debatēm, kas palielina patērētāju izpratni par produktiem un to īpašībām; atzīmē, ka daži ražotāji un pašzīmolu īpašnieki jau ir paziņojuši par izmaiņām receptēs vai par vienota ražošanas standarta izmantošanu ES līmenī; uzsver rūpniecības nozīmīgo lomu pārredzamības un skaidrības uzlabošanā attiecībā uz produktu sastāvu, kvalitāti un jebkādām to izmaiņām; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu šajā jomā izstrādāt rīcības kodeksu; prasa gan ražotājiem, gan mazumtirgotājiem aktīvāk iesaistīties — kas ir viņu pašu interesēs —, lai palīdzētu pēc iespējas drīzāk rast efektīvu risinājumu pašreizējai situācijai bez izpildes nodrošināšanas procedūru izmantošanas un nodrošināt Eiropas patērētājiem piekļuvi vienādas kvalitātes produktiem visā vienotajā tirgū; aicina ražotājus apsvērt iespēju uz iepakojuma attēlot logotipu, kas norādītu, ka tā paša zīmola produkta saturs un kvalitāte visās dalībvalstīs ir vienādi;

29.  aicina patērētāju organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un paziņotās valstu iestādes, kas ir atbildīgas par DNK un citu attiecīgo tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, uzņemties aktīvāku lomu publiskajās debatēs un patērētāju informēšanā; ir pārliecināts, ka patērētāju organizācijas varētu sniegt būtisku ieguldījumu divējādas kvalitātes problēmas risināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis ar finanšu un juridisku mehānismu palīdzību sniegt lielāku atbalstu valsts līmeņa patērētāju organizācijām, lai tās varētu palielināt savu veiktspēju, pilnveidot pārbaudīšanas darbības, veikt salīdzinošas pārbaudes un kopā ar kompetentajām iestādēm palīdzēt izsekot un atklāt negodīgas produktu diferencēšanas gadījumus; turklāt uzskata, ka būtu jāveicina pastiprināta pārrobežu informācijas apmaiņa starp patērētāju apvienībām;

30.  uzskata, ka saskaņā ar iepriekšējo pieredzi kompetentās iestādes nav spējušas vienas pašas valsts līmenī efektīvi atrisināt nevienu konkrētu divējādas kvalitātes gadījumu vai nodrošināt spēkā esošu tiesību aktu noteikumu izpildi vai arī ir mēģinājušas to darīt minimālā mērā, daļēji tāpēc, ka ES līmenī šajā jomā trūkst skaidru noteikumu; atgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par DNK noteikumu izpildes nodrošināšanu un ka tāpēc tām tas būtu jādara, lai nodrošinātu to, ka patērētāji netiek maldināti ar negodīgu mārketinga praksi; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstu kompetento iestāžu rīcībā ir atbilstoši tehniskie, finanšu un cilvēkresursi, kas nepieciešami efektīvai izpildes nodrošināšanai; aicina dalībvalstis patērētājiem nodrošināt telpu sūdzību iesniegšanai un turpmākas izmeklēšanas veikšanai un pēc iespējas lielākā mērā informēt patērētājus par viņu tiesībām un iespējām attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu noteikumu izpildes nodrošināšanu un par pārdevēju pienākumiem informēt patērētājus par produktu sastāvu un attiecīgā gadījumā par to izcelsmi;

31.  vērš uzmanību uz to, ka divējādas kvalitātes problēma ir tieši saistīta ar vienotā tirgus darbības būtību un patērētāju uzticēšanos un ka tāpēc cita starpā ir nepieciešams Savienības līmeņa risinājums, kas paredzētu tieši īstenojamu pasākumu izmantošanu; pauž pārliecību, ka, ņemot vēra iespēju rīkoties valsts līmenī, Savienības līmeņa rīcība aizsargātu vienotā tirgus integritāti; aicina Komisiju izstrādāt pārtikas un nepārtikas produktu jomā spēkā esošo valstu standartu kartogrāfisku attēlojumu Eiropas Savienībā un izvērtēt to saistību ar divējādas kvalitātes gadījumiem vienotajā tirgū;

32.  prasa ES līmenī jau pastāvošā ES institūcijā (Kopīgajā pētniecības centrā, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādē (EFSA) vai kādā citā institūcijā) specializētā uzraudzības un kontroles struktūrvienībā, nodrošinot minimālu birokrātijas līmeni, steidzami attīstīt spējas un ieviest mehānismus, lai uzraudzītu sastāva konsekvenci un sastāvdaļu proporcionālu izmantošanu identiska zīmola un iepakojuma pārtikas produktos un lai izvērtētu salīdzinošās laboratorijas analīzes nolūkā atklāt minētās negodīgas komercprakses gadījumus pārtikas produktu mārketingā;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss”, kurā produktu divējādas kvalitātes problēmas risināšanas nolūkā ierosināts grozīt DNK 6. pantu, lai par maldinošu komercpraksi uzskatītu tādu produktu mārketingu, kuri ir identiski tādiem pašiem vairākās citās dalībvalstīs tirgū laistiem produktiem, bet kuru sastāvs vai īpašības ir atšķirīgas; tomēr atzīmē, ka priekšlikums ietver arī dažus neskaidrus noteikumus, kas ir jāprecizē, lai nodrošinātu to pienācīgu interpretēšanu un piemērošanu;

34.  tomēr pauž stingru pārliecību, ka grozījuma izdarīšana DNK I pielikumā, lai tajā iekļautajā “melnajā” sarakstā — kurā uzskaitīti prakses veidi, kas ir aizliegti jebkādos apstākļos, — ieviestu vēl vienu punktu, kurā būtu skaidri minēta identiska zīmola produktu divkārša kvalitāte gadījumos, kad tā ir diskriminējoša un kad netiek ievērotas patērētāju gaidas, visefektīvāk novērstu nepamatotus divējādas kvalitātes gadījumus;

35.  uzsver, ka likumdošanas procesa rezultātā vajadzētu būt skaidri noteiktam, ko var uzskatīt par divējādu kvalitāti un kā kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē un jārisina katrs atsevišķais gadījums; šajā sakarā uzsver, ka atvērtais tā saukto leģitīmo faktoru saraksts varētu apdraudēt kompetento iestāžu spēju veikt izvērtēšanu un piemērot tiesību aktus; pauž bažas par to, ka noteiktas patērētāju izvēles jēdziena izmantošana, lai izvērtētu, vai produkta sastāva diferencēšana ir vai nav bijusi pamatota, var novest pie pretrunīgiem kompetento iestāžu interpretējumiem;

36.  aicina Komisiju pagarināt Kopīgajam pētniecības centram piešķirto pilnvarojumu strādāt pie saskaņotas Eiropas mēroga metodikas nepārtikas produktu īpašību salīdzināšanai un pie pamatnostādnēm produktu pārredzamības uzlabošanai gada laikā un izvērtēt pārbaužu rezultātus; norāda — lai apmainītos ar paraugpraksi šajā jomā, Kopīgajam pētniecības centram arī būtu jācenšas sadarboties ar tām dalībvalstu iestādēm, kuras jau ir uzsākušas pašas savas produktu pārbaudes, taču to rezultātus vēl nav paziņojušas citu dalībvalstu attiecīgajām iestādēm;

37.  norāda, ka pārtikas nekaitīgums un kvalitāte un patērētāju aizsardzība pret maldināšanu ir augstākās prioritātes jautājumi; atgādina Komisijai par tās apņemšanos labāk uzraudzīt un veicināt ES tiesību aktu pareizu piemērošanu; uzskata, ka valstu kompetentajām iestādēm būtu efektīvi jāuzrauga atbilstība minētajās jomās piemērojamiem tiesību aktiem;

38.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot to zinātnisko pētījumu pārredzamību, kas tiek veikti pārtikas nekaitīguma jomā, reaģējot uz sabiedrības paustajām bažām; kā šī priekšlikuma mērķi Komisija ir norādījusi tādas informācijas pieejamības uzlabošanu, kura ir nepieciešama, lai varētu pieņemt lēmumus par iegādi, kuru pamatā ir uzticams un uz zinātniskiem pētījumiem balstīts riska izvērtējums;

39.  aicina valstu pārtikas nekaitīguma iestādes katrā atsevišķā gadījumā, pamatojoties uz DNK noteikumiem un to savstarpējo mijiedarbību ar godīgas informēšanas prasībām, kas izklāstītas Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, noteikt, vai prakse, par kuru pastāv aizdomas, ka tā ir nelikumīga, patiešām tāda ir;

40.  atzīmē, ka divējādas kvalitātes prakse skar visus ES iedzīvotājus, tostarp tad, kad viņi ceļo no vienas dalībvalsts uz citu;

41.  tomēr uzsver, ka būtiskas atšķirības mazuļiem paredzētos produktos, tādos kā zīdaiņu un mazbērnu pārtika, nevar pamatot tikai ar reģionālām garšas izvēles īpatnībām;

42.  stingri noraida dažu ražotāju apgalvojumu, ka sastāva un/vai kvalitātes izmaiņas ir veiktas, lai cenu pielāgotu patērētāju gaidām; uzsver, ka dažādu pētījumu rezultāti liecina par to, ka zemākas kvalitātes produkti bieži vien ir dārgāki nekā tā paša zīmola augstākas kvalitātes produkti citur ES;

43.  neatlaidīgi mudina izmantot aprites ekonomikas principu attiecībā uz produktu iepakojumu un uzsver — ja vienā dalībvalstī produkta iepakojums atbilst šim principam, ražotājam ir jāveic saskaņoti centieni, lai nodrošinātu, ka šim principam atbilst visi tā ražotie produkti, kurus laiž tirgū kā viena zīmola produktus tāda paša veida iepakojumā, gan visā ES, gan arī ārpus tās;

44.  uzsver, ka dažus divējādās kvalitātes produktu gadījumus izraisa ES tiesību aktu noteikumu izpildes nodrošināšanas trūkums; aicina dalībvalstu iestādes steidzami nodrošināt to, ka tiek pildīti spēkā esošie ES noteikumi par pārtikas marķēšanu, tostarp, piemēram, attiecībā uz mehāniski atdalītu gaļu;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
(2) OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.
(3) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
(4) OV C 65, 19.2.2016., 2. lpp.
(5) OV C 264 E, 13.9.2013., 11. lpp.
(6) OV C 93, 24.3.2017., 27. lpp.
(7) OV C 86, 6.3.2018., 40. lpp.
(8) OV C 11, 12.1.2018., 2. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0027.
(10) O-000019/2017.
(11) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.
(12) http://ec.europa.eu/food/audits-analysis/overview_reports/details.cfm?rep_id=76.
(13) http://ec.europa.eu/food/audits-analysis/overview_reports/details.cfm?rep_id=115.

Juridisks paziņojums