Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2018. gada 4. oktobris - StrasbūraPagaidu redakcija
Plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanās Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lieta
 Apvienotie Arābu Emirāti, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvoklis
 Uiguru un kazahu masveida patvaļīga aizturēšana Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā
 Publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopums
 Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) ***I
 Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēja atzīšana ***I
 Nepersonizētu datu brīva aprite Eiropas Savienībā ***I
 ES ieguldījums tāda saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju darbību
 Stāvoklis Jemenā
 Muitas krāpšanas apkarošana un ES pašu resursu aizsardzība

Plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanās Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lieta
PDF 337kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lietu (2018/2861(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0375RC-B8-0451/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas cilvēktiesību konvencijas, ko Baltkrievija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ES 2016. gada februārī atcēla lielāko daļu no Baltkrievijas ierēdņiem un juridiskajām personām piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tā parādot labo gribu nolūkā sākt iesaistes politiku, lai mudinātu Baltkrieviju ievērot cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principus;

B.  tā kā ES vairākkārt ir atkārtojusi, ka ES un Baltkrievijas attiecības turpmāk var uzlabot tikai tad, ja tās balstās uz uzticēšanos un tādām vērtībām kā demokrātija, tiesiskums un pamatbrīvības;

C.  tā kā pašreizējie politikas virzieni Baltkrievijā ierobežo šīs vērtības, tādējādi liedzot Eiropas Savienībai piedāvāt Baltkrievijai plašāku iesaistīšanos Austrumu partnerībā, ciešākas attiecības vai parakstīt ES un Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumentu;

D.  tā kā Baltkrievijā stāvoklis plašsaziņas līdzekļu un vārda brīvības jomā turpina pasliktināties, par ko liecina neatkarīgu ziņu portālu un žurnālistu nopietna iebiedēšana, kā tas noticis “BelTA” gadījumā;

E.  tā kā nesen Baltkrievijas iestādes ir sākušas iebiedēšanas un aizskaršanas pasākumus, ko policija īsteno pret žurnālistiem;

F.  tā kā organizācija “Reportieri bez robežām” ir konstatējusi, ka 2017. gadā, galvenokārt opozīcijas protestu atspoguļošanas laikā, tika apcietināti vairāk nekā 100 žurnālistu; tā kā ārvalstu plašsaziņas līdzekļu labā strādājošu ārštata žurnālistu iebiedēšana ir sasniegusi vēl nepieredzētu līmeni un šie žurnālisti nevar saņemt akreditāciju;

G.  tā kā vadošā neatkarīgo ziņu tīmekļa vietne Charter 97.org, kuras uzmanības centrā ir cilvēktiesības un ar opozīciju saistīti jautājumi un kuras nosaukums ņemts no žurnālistu, opozīcijas politiķu un tiesību aktīvistu parakstītās 1997. gada deklarācijas “Charter 97”, kurā pausta prasība pēc demokrātijas Baltkrievijā, bija spiesta pārcelties uz Varšavu (Polijā), kur tā darbojas kopš 2011. gada pēc tam, kad Baltkrievijas iestādes vairākkārt tajā pašā gadā bloķēja vietni, tās birojos divas reizes iebruka policija un konfiscēja aprīkojumu;

H.  tā kā kopš 2018. gada 24. janvāra piekļuve Charter 97 tīmekļa vietnei Baltkrievijā bez tiesas sprieduma ir bloķēta uz nenoteiktu laiku un ir arī izteikti neskaidri apgalvojumi par “valsts interešu apdraudējumu”; tā kā saskaņā ar Charter 97 galvenās redaktores Natalya Radina sniegto informāciju nākamajā mēnesī pēc Charter 97 tīmekļa vietnes bloķēšanas vietnes apmeklētāju skaits no Baltkrievijas saruka par 70 %;

I.  tā kā N. Radina ir saņēmusi nāves draudus;

J.  tā kā 2018. gada 16. aprīlī arī Krievijas iestādes bloķēja Charter 97 tīmekļa vietnes darbību Krievijas Federācijas teritorijā;

K.  tā kā 2010. gada septembrī “Charter 97” izveidotājs Aleh Byabenin tika atrasts pakārts savās mājās netālu no Minskas; tā kā 2016. gada jūlijā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, eksplodējot automašīnai, bojā gāja Baltkrievijā dzimušais Pavel Sheremet, kas bija “Charter 97” atbalstošās organizācijas runaspersona;

L.  tā kā 2018. gada augusta sākuma Baltkrievijas iestādes veica reidus vairāku neatkarīgo Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļu redakcijās, sākot ar Tut.by un pēc tam veicot kratīšanas BelaPAN, realty.by, Belaruskaya Navuka un Kultura; tā kā reidu laikā tika apcietināti un aizturēti žurnālisti, tostarp Tut.by galvenā redaktore, pamatojoties uz pieņēmumiem, ka viņi ir nelikumīgi ieguvuši un izmantojuši valsts ziņu aģentūras BelTA nodrošināto tiešsaistes informāciju;

M.  tā kā 2018. gada 7. augustā Baltkrievijas Izmeklēšanas komiteja saskaņā ar Kriminālkodeksa 349. panta 2. daļu pret vairāku tiešsaistes resursu žurnālistiem un redaktoriem ierosināja krimināllietu par pārkāpumiem, par kuriem noteiktais sods ir līdz diviem gadiem apcietinājumā (tāda nelikumīga piekļuve datorinformācijai, kuras mērķis nav personīga labuma gūšana un kura ir radījusi nopietnu kaitējumu), un apcietināja 18 žurnālistus, no kuriem septiņi tika paturēti apcietinājumā uz trim dienām kā aizdomās turamas personas; tā kā ir bijuši gadījumi, kad uz žurnālistiem un viņu radiniekiem tiek izdarīts spiediens, lai viņi sadarbotos ar izlūkdienestu un policiju;

N.  tā kā jaunākie grozījumi 2018. gada jūnijā pieņemtajā Plašsaziņas līdzekļu likumā paplašina valdības kontroli pār tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem; tā kā izmaiņas, kas stāsies spēkā 2018. gada 1. decembrī, radīs vēl lielākus birokrātiskos šķēršļus tām tīmekļa vietnēm, kas vēlas reģistrēties kā oficiāli tiešsaistes plašsaziņas līdzekļi;

O.  tā kā tām tīmekļa vietnēm, kuras, neraugoties uz jauno tiesību aktu, izvēlas nereģistrēties vai neatbilst jaunajiem kritērijiem, valdības iestādes neļauj akreditēties, tādējādi vēl vairāk cenzējot presi; tā kā gan reģistrētajiem, gan nereģistrētajiem tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem arī vajadzēs reģistrētu to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri iesniedz komentārus; tā kā reģistrēto tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu īpašnieki būs arī juridiski atbildīgi par šādu komentāru saturu;

P.  tā kā jaunajā tiesību aktā ir noteikts, ka visus tiešsaistes forumos publicēto ziņu un komentāru autorus vajadzēs identificēt un ka tīmekļa vietņu īpašniekiem vajadzēs būt par šādu komentāru moderatoriem;

Q.  tā kā ANO īpašais referents par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā Miklós Haraszti un EDSO pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos Harlem Désir ir pauduši viedokli, ka šīs izmaiņas tiesību aktos ir nepieņemams vārda brīvības un informācijas pieejamības brīvības ierobežojums;

R.  tā kā Baltkrievija ierindojas 155. vietā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā, kurā katru gadu tiek vērtēta preses brīvība 180 valstīs;

S.  tā kā kopš 2018. gada sākuma Baltkrievijas žurnālisti, kuru tiesības vākt, glabāt un izplatīt informāciju ir garantētas konstitūcijā, ir vairāk nekā 70 reižu sodīti ar naudas sodiem par sadarbību ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem, kuriem nav akreditācijas, un naudas sodu kopējais apmērs pārsniedz 60 000 BYN; tā kā Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22.9 pants ir kļuvis par efektīvu līdzekli neatkarīgu žurnālistu un tādu plašsaziņas līdzekļu kā Belsat TV (kas kopš 2011. gada darbojas Polijā) iebiedēšanai;

T.  tā kā Baltkrievija joprojām ir vienīgā valsts Eiropā, kurā aizvien tiek piespriests nāvessods;

U.  tā kā konkrētu kategoriju cilvēkiem Baltkrievijā nelikumīgi atņem brīvību un viņus tur patvaļīgā apcietinājumā, kur viņiem liedz pienācīgu aprūpi un saziņu ar ģimenes locekļiem, un Baltkrievijas iestādes pret viņiem īsteno valsts atbalstītu fizisku un psiholoģisku vardarbību un vajāšanu, viņus tiesā, pamatojoties uz safabricētām un falsificētām apsūdzībām, nosaka nesamērīgus naudas sodus, administratīvas sankcijas un vērš pret viņiem cita veida represijas; tā kā šo cilvēku kategorijā ir politieslodzītie (sevišķi Mikhail Zhamchuzhny un Dzmitry Paliyenka), pazīstami politiskie oponenti, cilvēktiesību aktīvisti, pilsoniskās sabiedrības locekļi, vides, nevalstisko un pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvisti, neatkarīgi blogeri, žurnālisti un redaktori, miermīlīgi demonstranti no visām sociālajām grupām un jo īpaši neatkarīgu arodbiedrību aktīvisti (sevišķi Henadz Fiadynich un Ihar Komlik),

1.  stingri nosoda žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu sistemātisko iebaidīšanu Baltkrievijā; mudina iestādes izbeigt visa veida iebiedēšanu un draudus, ko pret žurnālistiem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem vērš tiesu iestādes, un ļaut visiem ziņu portāliem brīvi darboties;

2.  uzskata, ka nav pieņemami, ka Baltkrievijas iestādes kopš 2018. gada janvāra ir bloķējušas Charter 97 ziņu tīmekļa vietni; atkārtoti aicina Baltkrievijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem pārtraukt bloķēt interneta piekļuvi ziņu tīmekļa vietnei Baltkrievijā;

3.  stingri nosoda pieņemtos Plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumus, kurus izmanto, lai pastiprināti kontrolētu internetu; atkārtoti pauž nopietnas bažas par neatkarīgo un opozīcijas tīmekļa vietņu, plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā;

4.  uzskata, ka neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi nav drauds iestādēm, bet tie drīzāk ir svarīgi līdzsvara un atsvara sistēmas elementi, tāpēc valdībai pret tiem būtu jāizturas kā pret potenciāliem kritiskiem partneriem, nevis ienaidniekiem;

5.  pauž nožēlu par to, ka Baltkrievija turpina īstenot represīvu un nedemokrātisku politiku pret žurnālistiem, juristiem, politiskajiem aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības locekļiem, arodbiedrību biedriem un citiem, kurus tā uzskata par politiskās sistēmas apdraudētājiem; uzsver, ka šādas represijas ir šķērslis jebkādām ciešākām attiecībām ar ES un plašākai iesaistei Austrumu partnerībā;

6.  atkārtoti aicina Baltkrievijas iestādes saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Baltkrievijas ratificētajiem starptautiskajiem un reģionālajiem instrumentiem cilvēktiesību jomā stiprināt demokrātijas principus, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp respektēt patiesu un objektīvu žurnālistiku;

7.  prasa ES iestādēm ES un Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumentā iekļaut stingras atsauces uz plašsaziņas līdzekļu neatkarību, runas brīvību un pulcēšanās brīvību; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis nodrošināt, lai ES palīdzības programmām un cita veida divpusējai sadarbībai, tostarp finansiālai palīdzībai, būtu sasaiste ar skaidriem un reāliem soļiem virzībā uz demokrātiju un atklātību, tostarp visaptverošu vēlēšanu reformu un pilnīgu plašsaziņas līdzekļu brīvības respektēšanu;

8.  aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām gan Baltkrievijā, gan ārvalstīs; šajā kontekstā uzsver, ka ir jāatbalsta visi neatkarīgie informācijas avoti Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļi, kas raida baltkrievu valodā, un no ārzemēm, piemēram, Charter 97 un Belsat TV;

9.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokli Baltkrievijā, sadarbojoties ar ANO pastāvīgo referentu Baltkrievijas jautājumos;

10.  mudina Baltkrievijas iestādes atļaut pilnībā un neierobežoti darboties politiskajām un sabiedriskajām organizācijām un atcelt Kriminālkodeksa 193/1. pantu, kas ierobežo miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

11.  stingri pieprasa bez nosacījumiem un nekavējoties atbrīvot politieslodzītos Mikhail Zhamchuzhny un Dzmitry Paliyenka un pilnībā reabilitēt visus bijušos politieslodzītos; aicina iestādes atļaut, neliekot nekādus šķēršļus, visām neatkarīgajām arodbiedrībām pildīt savus leģitīmos un svarīgos pienākumus pilsoniskajā sabiedrībā; pauž nožēlu par to, ka 2018. gada 24. augustā neatkarīgās arodbiedrības REP aktīvistiem tika piespriests sods ar brīvības ierobežošanu uz četriem gadiem;

12.  pauž atzinību par darbu, ko veicis pašreizējais ANO īpašais referents par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā Miklós Haraszti, un vērš viņa pēcteces Anaïs Marin uzmanību uz daudzajiem varas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, individuālo un kolektīvo brīvību ierobežošanu un pret pilsonisko sabiedrību, neatkarīgajām arodbiedrībām un plašsaziņas līdzekļiem vērstajām represijām, kā skaidri norādīts M. Haraszt ziņojumos;

13.  šajā sakarībā prasa Baltkrievijas iestādēm nekavējoties atzīt ANO īpašā referenta par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā mandātu un prasa Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai paredzēt, ka jebkāda turpmāka finansiāla vai tehniska palīdzība Baltkrievijai ir atkarīga no iepriekš minētajiem apstākļiem, vienlaikus saglabājot ES spēju tieši finansēt Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību;

14.  aizvien pauž bažas par kodolelektrostacijas būvniecību Ostrovecā; norāda uz ziņojumu par stresa testiem un 2018. gada 3. jūlijā publicētajiem ieteikumiem un pieprasa, lai ar stresa testiem saistītie ieteikumi tiktu īstenoti kā priekšnoteikums jebkādai turpmākai ES un Baltkrievijas sadarbības veicināšanai, jo īpaši ES u Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumenta parakstīšanai;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Baltkrievijas prezidentam un valdībai.


Apvienotie Arābu Emirāti, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvoklis
PDF 335kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvokli (2018/2862(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0376RC-B8-0456/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas, tostarp 2012. gada 26. oktobra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Apvienotajos Arābu Emirātos(1),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāja 2018. gada 4. jūnija paziņojumu, kurā viņš nosoda 10 gadu cietumsodu, kas ir piespriests Ahmed Mansoor,

–  ņemot vērā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) konstitūcijas 30. pantu,

–  ņemot vērā Arābu Cilvēktiesību hartu, kuru ir parakstījuši Apvienotie Arābu Emirāti,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. oktobra secinājumus attiecībā uz rīcības plāna par cilvēktiesībām un demokrātiju vidusposma novērtējumu,

–  ņemot vērā ES 2004. gada pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuras ir atjauninātas 2008. gadā,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2018. gada 12. jūnija paziņojumu, kurā pausts aicinājums nekavējoties atbrīvot apcietināto cilvēktiesību aizstāvi Ahmed Mansoor,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības (ES) un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes (GCC) Apvienotās padomes un ministru sanāksmes līdzpriekšsēdētāju 2016. gada 18. jūnija paziņojumu Briselē,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuru ir parakstījuši AAE,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada martā Ahmed Mansoor arestēja AAE drošības spēku darbinieki; tā kā viņš ir pazīstams cilvēktiesību aktīvists un 2015. gada Martin Ennals cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētās balvas laureāts; tā kā Ahmed Mansoor varbūt ir pēdējais cilvēktiesību aizstāvis AAE, kurš varēja publiski kritizēt AAE iestādes;

B.  tā kā AAE Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrija 2017. gada 29. marta paziņojumā pauda, ka Valsts prokuratūra elektronisko noziegumu jautājumos pieprasīja aizturēt Ahmed Mansoor, izvirzot apsūdzību par nepatiesas un maldinošas informācijas izplatīšanu internetā nolūkā vairot nepatiku un sektantismu; tā kā šajā un citos AAE iestāžu oficiālajos paziņojumos ir norādīts, ka vienīgais viņa aizturēšanas, tiesāšana un notiesāšanas iemesls bija viņa paustais tiešsaistes saturs, un tā kā viņa apsūdzība balstās uz iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar AAE 2012. gada represīvo kibernoziegumu likumu, kas ļāva AAE iestādēm apklusināt cilvēktiesību aizstāvjus un nodrošināja ilgus apcietinājuma termiņus un smagus finanšu sodus personām, kuras kritizē valsts vadītājus;

C.  tā kā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ir izvērtējis, ka Ahmed Mansoor apcietināšana un slepenā aizturēšana var būt uzskatāma par pretpasākumu viņa saistībai ar ANO cilvēktiesību mehānismiem un pret viņa viedokļiem, kas tika pausti sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tostarp Twitter sociālajā tīklā, kā arī vēršoties pret viņa aktīvo dalību tādās organizācijās kā Persijas līča Cilvēktiesību centrs;

D.  tā kā ANO cilvēktiesību ekspertu grupa ir aicinājusi AAE valdību atbrīvot Ahmed Mansoor, aprakstot viņa arestu kā tiešu uzbrukumu cilvēktiesību aizstāvju leģitīmajam darbam AAE;

E.  tā kā 2018. gada 29. maijā Ahmed Mansoor pēc ārkārtīgi netaisnīga tiesas procesa Abū Dabī tika piespriesti 10 gadi cietumā par vārda brīvības izmantošanu, publicējot sīkziņas Twitter sociālajā tīklā; tā kā viņam tika arī piespriests naudassods viena miljona AAE dirhēmu apmērā (232 475 EUR) un trīs gadu uzraudzības periods pēc viņa atbrīvošanas; tā kā Ahmed Mansoor ir pārsūdzējis šo spriedumu, taču pārsūdzības procesa termiņš joprojām nav skaidrs;

F.  tā kā pēc Ahmed Mansoor apcietināšanas 2017. gada martā tiek ziņots, ka viņam ir aizliegts jebkādā veidā sazināties ar savu ģimeni un ka kopš tās dienas viņam bija atļauts tikties ar sievu tikai četras reizes; tā kā tiek ziņots, ka kopš apcietinājuma viņš tiek turēts viennīcā un, iespējams, tiek spīdzināts; tā kā saskaņā ar AAE iestādēm viņš tiek turēts Al Sadr cietumā Abū Dabī;

G.  tā kā šķiet, ka Ahmed Mansoor nevarēja pēc saviem ieskatiem izraudzīties neatkarīgu juristu, neraugoties uz valdības apgalvojumiem, ka viņš to varētu izdarīt; tā kā tiesības tikties ar juristu ir jebkuras aizturētas personas pamattiesības, kas ir noteiktas 16. pantā Arābu Cilvēktiesību hartā, kuru ir ratificējusi AAE;

H.  tā kā Ahmed Mansoor vairāk nekā sešu gadu garumā iebaidīja un vajāja AAE iestādes un viņš atkārtoti saskārās ar fiziskiem uzbrukumiem, nāves draudiem un fizisku un elektronisko novērošanu; tā kā pēc septiņu mēnešu pirmstiesas apcietinājuma 2011. gadā viņš tika notiesāts uz trim gadiem cietumā par amatpersonu aizskaršanu tiesas procesā, kas tika uzskatīts par netaisnu; tā kā pēc astoņiem mēnešiem prezidenta apžēlošanas rezultātā viņš tika atbrīvots, taču tā arī neatguva no iestādēm savu pasi, kas radīja de facto ceļošanas aizliegumu;

I.  tā kā Ahmed Mansoor pirms aresta bija viens no133 personām, kuras parakstīja lūgumrakstu vispārēju un tieši vēlēšanu ieviešanai AAE un par to, lai piešķirtu likumdošanas pilnvaras valdības padomdevējai padomei, proti, Federālajai nacionālajai padomei; tā kā Ahmed Mansoor vadīja tiešsaistes forumu Al-Hiwar al-Emarati, kurā tika pausta kritika pret AAE valdības politiku un vadītājiem; tā kā viņš ir organizācijas „Human Rights Watch“ Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas padomdevēju komitejas loceklis un aktīvs ANO cilvēktiesību mehānismu dalībnieks;

J.  tā kā AAE iedzīvotāji, kuri ir pauduši viedokli par cilvēktiesību jautājumiem, saskaras ar nopietnu patvaļīgas aizturēšanas, apcietināšanas un spīdzināšanas risku; tā kā joprojām tiek apspiesti miermīlīgie aktīvisti, kuri aicina veikt konstitucionālu reformu un reformēt cilvēktiesību jautājumus; tā kā pēdējo gadu laikā aizvien biežāk notiek uzbrukumi pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tostarp centieni apklusināt, apcietināt vai iebiedēt cilvēktiesību aktīvistus, žurnālistus, juristus un citus dalībniekus;

K.  tā kā pēc 2014. gada AAE apmeklējuma ANO īpašā referente par tiesnešu un advokātu neatkarību norādīja, ka juristi, kas uzņemas ar valsts drošību saistītas lietas tiek iebaidīti, pret viņiem tiek vērsti draudi un izdarīts spiediens; tā kā viņa nosodīja to, ka tiesiskā sistēma joprojām de facto ir valdības izpildvaras kontrolē;

L.  tā kā ir parādījušies pierādījumi, ka ES dalībvalstis ir atļāvušas eksportēt dažādas kibernovērošanas tehnoloģijas uz valstīm ar šausminošu cilvēktiesību situāciju, tostarp uz AAE;

M.  tā kā AAE joprojām tiek piespriests nāvessods; tā kā pašlaik vismaz 19 cilvēku gaida nāvessoda izpildi un 2017. gadā nāvessods tika izpildīts vienai personai,

1.  stingri nosoda Ahmed Mansoor, kā arī citu cilvēktiesību aizstāvju iebaidīšanu, vajāšanu un aizturēšanu, balstoties tikai uz viņu darbu cilvēktiesību jomā un tiešsaistes un bezsaistes vārda brīvības izmantošanu; mudina AAE iestādes veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu par uzbrukumiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai sauktu pie atbildības vainīgos;

2.  aicina iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Ahmed Mansoor un atsaukt visas pret viņu izvirzītās apsūdzības, jo viņš ir ieslodzītais pārliecības dēļ, kurš tika aizturēts par miermīlīgu savas vārda brīvības izmantošanu, tostarp īstenojot savu darbu cilvēktiesību jomā; pieprasa arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos AAE un atsaukt pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

3.  pauž milzīgas bažas par ziņojumiem, ka apcietinājumā Ahmed Mansoor saskārās ar spīdzināšanu un sliktu izturēšanos un ka viņš tiek turēts viennīcā; mudina iestādes izmeklēt šos apgalvojumus un piešķirt viņam tūlītēju un pastāvīgu piekļuvi juristam, viņa ģimenei un jebkurai nepieciešamai medicīniskai aprūpei; atgādina AAE iestādēm, ka pagarināta un nenoteikta atrašanās viennīcā saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām var tikt uzskatīta par spīdzināšanas veidu vai citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību un ka apcietināšanas ordera vai jebkuras citas tiesiskas kontroles trūkums pārkāpj starptautiskajās cilvēktiesībās paredzēto kārtību;

4.  aicina AAE iestādes nodrošināt, ka apcietinātajiem, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņi ir pārkāpuši likumu, tiek piemērota likumā paredzētā kārtība un nodrošināta brīva un taisnīga tiesa atbilstīgi starptautiskajiem standartiem;

5.  aicina AAE pārskatīt federālo likumu par kibernoziegumu apkarošanu, lai panāktu tā atbilstību starptautiskajiem standartiem attiecībā uz ikvienas personas tiesībām meklēt, saņemt, izplatīt un sniegt informāciju un idejas citām personām, uzskatu, vārda un informācijas, interneta piekļuves brīvību un tiesībām uz privātumu; mudina AAE iestādes grozīt pretterorisma likumu, 2012. gadā pieņemto kibernoziegumu likumu un Federālo likumu Nr. 2/2008, kuri atkārtoti tiek izmantoti, lai vajātu cilvēktiesību aizstāvjus;

6.  aicina AAE iestādes pārtraukt jebkuru pret personām vērstu iebiedēšanu un nekavējoties atcelt cilvēktiesību aizstāvju ceļošanas aizliegumu, kā arī pieprasa visos apstākļos garantēt, lai cilvēktiesību aizstāvji AAE gan valsts iekšienē, gan ārpus tās varētu īstenot likumīgus cilvēktiesību pasākumus, nebaidoties no represijām;

7.  aicina visā ES noteikt aizliegumu eksportēt, tirgot, atjaunināt un uzturēt jebkādu AAE paredzētu drošības aprīkojumu, ko var lietot vai kas tiek lietots iekšējām represijām, tostarp interneta novērošanas tehnoloģijas; pauž bažas par atsevišķu kibernovērošanas divējāda lietojuma tehnoloģiju arvien plašāku izmantošanu pret aktīvistiem un žurnālistiem; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES iestāžu pašreizējos centienus atjaunināt divējāda lietojuma eksporta kontroles regulējumu;

8.  pauž bažas par pieaugošo tādu personu skaitu, kuras tiek sodītas par sadarbošanos ar ANO un tās dažādajām struktūrām; mudina AAE iestādes pārtraukt to personu iebiedēšanu un kavēšanu, kuras ir iesaistījušās dažādos ANO cilvēktiesību mehānismos; turklāt mudina iestādes atļaut ANO ekspertiem, starptautiskajām NVO vai ES amatpersonām apciemot Ahmed Mansoor;

9.  aicina panākt AAE lielākas brīvības; uzskata, ka ir svarīgi, lai AAE ievērotu starptautiskajās cilvēktiesībās noteiktās starptautiskās saistības, un mudina iestādes nodrošināt, ka tiek aizsargāta visu AAE iedzīvotāju vārda, uzskatu brīvība un to paušana tiešsaistē un bezsaistē, un pildīt visus ANO Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem noteikumus, īpaši 1. pantu, 6. panta a) apakšpunktu un 12. panta 2) punktu; uzsver, ka šīs brīvības garantē ne tikai vispārējie cilvēktiesību instrumenti, bet arī Arābu Cilvēktiesību harta, kuru ir parakstījusi AAE;

10.  aicina AAE apstiprināt savu nodomu ievērot augstākos standartus cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā, ratificējot ICCPR un tās fakultatīvos protokolus un izsniedzot visiem ANO īpašo procedūru pilnvarotajiem pastāvīgu uzaicinājumu ierasties vizītē;

11.  aicina PV/AP, ES un tās dalībvalstis paust pārliecinošu publisku nostāju par šo kliedzošo cilvēktiesību pārkāpumu, tostarp, pieprasot Ahmed Mansoor atbrīvošanu jebkurā saziņā, kas notiek ar AAE iestādēm; mudina ES delegāciju Abū Dabī sniegt visu atbilstošo atbalstu Ahmed Mansoor, tostarp apciemot viņu ieslodzījumā, uzraudzīt tiesas procesu un sniegt juridisku vai cita veida palīdzību, kas viņam varētu būt vajadzīga; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) ziņot Parlamenta par līdz šim veiktajiem ES delegācijas pasākumiem, lai atbalstītu Ahmed Mansoor;

12.  aicina, lai EĀDD ierosinātu un dalībvalstis pieņemtu mērķtiecīgus ES pasākumus, kas saistīti ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem;

13.  atkārtoti apliecina, ka tas nekādos gadījumos neatbalsta nāvessodu, un aicina noteikt tā moratoriju, lai to atceltu;

14.  mudina turpināt ES, dalībvalstu un AAE dialogu; uzskata, ka regulāras starpparlamentāras sanāksmes starp Parlamentu un tā partneriem Persijas līča reģionā ir nozīmīgs forums, lai veidotu konstruktīvu un atklātu dialogu par visām pusēm svarīgiem jautājumiem; uzsver, ka parlamentārajā diskusijās nevajadzētu pievērst uzmanību tikai drošības un tirdzniecības jautājumiem, bet tajās ir jāiekļauj arī cilvēktiesību ievērošanas aspekti, kuriem ir jābūt būtiskiem šo diskusiju tematiem;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes dalībvalstu valdībām; aicina iztulkot šo rezolūciju arābu valodā.

(1) OV C 72 E, 11.3.2014., 40. lpp.


Uiguru un kazahu masveida patvaļīga aizturēšana Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā
PDF 336kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par Uiguru un kazahu masveida patvaļīgu aizturēšanu Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā (2018/2863(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0377RC-B8-0460/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Ķīnu, mazākumtautību tiesībām un nāvessoda piemērošanu(1), 2011. gada 10. marta rezolūciju par stāvokli Kašgarā un tās kultūras mantojumu (Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā)(2), 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo lietu un Lee Ming-che lietu(3), 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Tibetas budistu akadēmijas Larung Gar un Ilham Tohti lietām(4) un 2018. gada 12. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecību stāvokli(5),

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un 4. pantu, kurā ir ietvertas „mazākumtautības” tiesības,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas tika uzsākta 2003. gadā, un Eiropas Komisijas un EĀDD 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Parlamentam un Padomei “ES jaunās stratēģijas par attiecībām ar Ķīnu elementi” (JOIN(2016)0030),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga 36. kārtu, kura notika 2018. gada 9.–10. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet uzrunā ANO Cilvēktiesību padomes 39. sesijā iekļautās piezīmes, kurās viņa pauda dziļas bažas par “pāraudzināšanas nometnēm” un pieprasīja Ķīnas valdībai atļaut darboties neatkarīgiem izmeklētājiem,

–  ņemot vērā ANO darba grupas, kas nodarbojas ar personu piespiedu pazušanu, nesen, 2018. gada maijā nosūtīto vēstuli, kurā ir iekļautas vispārīgas aizdomas un paustas bažas par to, ka stāvoklis joprojām pasliktinās un ka palielinās uiguru skaits, kuri tiek patvaļīgi ieslodzīti,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vispārējo cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm nozīmīgajām vērtībām savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā kopš prezidenta Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas stāvoklis cilvēktiesību jomā Ķīnā ir vēl vairāk pasliktinājusies — valdība aizvien naidīgāk vēršas pret miermīlīgu opozīciju, vārda brīvību, ticības brīvību un tiesiskumu,

C.  tā kā iepriekšējos gados strauji ir pasliktinājies stāvoklis Siņdzjanā, kur dzīvo apmēram 11 miljoni uiguru un etnisko kazahu, jo valsts absolūta kontrole pār Siņdzjanu ir kļuvusi par galveno prioritāti, kad papildu problēmas rada uiguru ik pa laikam rīkoti terorakti Siņdzjanā vai it kā saistībā ar Siņdzjanu;

D.  tā kā ANO Diskriminācijas izskaušanas komiteja ir minējusi aplēses, ka “no desmitiem tūkstošu līdz pat miljonam uiguru” var būt ieslodzīti Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā, kaut gan viņi netiek ne tiesāti, ne viņiem piespriests kāds sods, un viņi atrodas ieslodzījumā ar aizbildinājumu, kā tādējādi tiek apkarots terorisms un reliģiskais ekstrēmisms; tā kā tā būtu vislielākā etniskās minoritātes iedzīvotāju ieslodzīšana mūsdienu pasaulē;

E.  tā kā ASV Kongresa iecelta izpildu komisija Ķīnas jautājumos arī ir izskaidrojusi, ka tās rīcībā ir nopietna informācija, saskaņā ar kuru uiguri, kazahi un citas galvenokārt musulmaņu etniskās minoritātes Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā tiek patvaļīgi ieslodzīti, spīdzināti, tiem noteikti rupji ierobežojumi reliģijas un kultūras praktizēšanai, kā arī informācija par digitālu uzraudzības sistēmu, kura ir tik ļoti uzmācīga, ka ar tās starpniecību tiek novērots ikviens ikdienas dzīves aspekts, izmantojot kameras sejas atpazīšanai, mobilo tālruņu skenēšanu, DNS vākšanu, kā arī plašu un uzmācīgu policijas klātbūtni;

F.  tā kā ir saņemta informācija par to, ka ieslodzītie tiek turēti sliktos apstākļos, tiek pakļauti politiski ideoloģiskai apstrādei, tostarp liekot viņiem piedalīties patriotisma kursos un piespiežot noliegt savu etnisko un reliģisko identitāti; tā kā vēl nesen ir saņemta informācija par nāves gadījumiem apcietinājumā, tostarp pašnāvībām;

G.  tā kā ir saņemta informācija, ka tūkstošiem bērnu ir šķirti no saviem vecākiem, kuri ir patvaļīgi ieslodzīti aizturēšanas nometnēs, un ka šie bērni tiek turēti pārpildītos bērnunamos pat tad, ja tikai viens no vecākiem ir ieslodzīts kādā no nometnēm;

H.  tā kā ANO rīkotā uzklausīšana Ženēvā 2018. gada 13. augustā Ķīnas delegācija noraidīja ANO ekspertu paustās apsūdzības par ieslodzīto uiguru musulmaņu “pāraudzināšanas” nometnēm Siņdzjanas rietumu reģionā; tā kā ir iegūti plaši pierādījumi par šo objektu celtniecību un atjaunināšanu;

I.  tā kā daži ārvalstu žurnālisti tika piespiesti atturēties no informācijas sniegšanas par svarīgiem jautājumiem kā, piemēram, uiguru cilvēktiesības un aizturēšanas nometnēm, un dažos gadījumos piespiešana notiek, draudot nepiešķirt vai nepagarināt preses akreditāciju;

J.  tā kā nekur citur pasaulē iedzīvotāji netiek tik stingri novēroti, kā tas ir Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā; tā kā provinces valdība ir papildus pieņēmusi darbā desmitiem tūkstošu apsardzes personālu;

K.  tā kā dati tiek vākti ar “integrētas vienotās darbības platformas starpniecību”, kurā tiek saglabāti arī papildu dati par iedzīvotajiem, tostarp patērētāju paradumiem, bankas darījumiem, veselības stāvokli un DNS profilu attiecībā uz katru atsevišķu iedzīvotāju Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā; tā kā no musulmaņiem šajā reģionā tiek prasīts, lai viņi uz saviem mobilajiem tālruņiem instalētu spiegprogrammatūras aplikāciju, un šādas aplikācijas neesamība tiek uzskatīta par noziegumu;

L.  tā kā tiešo iesaistīto personu mutvārdu liecības un ticami akadēmiski pētījumi liecina par to, ka tīši tiek vajāti uiguri, kuriem ir saites ar cilvēkiem ārzemēs, un tie kuriem ir reliģiska pārliecība;

M.  tā kā uiguri, kas atrodas aizjūras zemēs, ir bijuši spiesti atgriezties Ķīnā, bieži vien ar uzņēmēju valstu atbalstu; tā kā Ķīnas vēstniecības ārvalstīs ir atteikušās atjaunot daudzas uiguru pases, kas rada nedrošu situāciju attiecībā uz darbu un studijām;

N.  tā kā ANO darba grupas, kas nodarbojas ar personu piespiedu pazušanu, ANO augstā cilvēktiesību komisāra un citu ANO ar īpašām pilnvarām apveltītu struktūru pieprasījumus nosūtīt uz Siņdzjanu neatkarīgus izmeklētājus Ķīnas valdība regulāri noraida;

O.  tā kā 2014. gada 23. septembrī uiguru ekonomikas profesoram Ilham Tohti tika piespriests mūža ieslodzījums apsūdzībā par iespējamu separātismu, pēc tam, kad tā paša gada janvārī viņš tika ieslodzīts; tā kā septiņi no viņa bijušajiem studentiem arī tika apcietināti un sodīti ar brīvības atņemšanu no trim līdz astoņiem gadiem par apsūdzību sadarbībā ar I. Tohti; tā kā Ilham Tohti ir vienmēr noraidījis separātismu un vardarbību un mēģinājis panākt izlīgumu, kura pamatā ir cieņa pret uiguru kultūru,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka arvien vairāk izplatās režīms, kas skar dažādas minoritātes, jo īpaši uigurus un kazahus, papildus ierobežojot konstitucionālās garantijas attiecībā uz viņu tiesībām uz kultūras izpausmes brīvību un reliģisko pārliecību, runas un vārda brīvību, mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību; prasa, lai iestādes ievērotu šīs pamatbrīvības;

2.  aicina Ķīnas valdību nekavējoties izbeigt uigiru un kazahu minoritāšu pārstāvju masveida patvaļīgu ieslodzīšanu, slēgt visas nometnes un aizturēšanas centrus, kā arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot ieslodzītās personas; ir ļoti nobažījies par daudziem apgalvojumiem, ka nometnēs ir slikti apstākļi, tiek pielietotas spīdzināšanas un konstatēti nāves gadījumi; atgādina Ķīnas iestādēm, ka pāraudzināšanas iestāžu izveidei nav nekāda juridiska pamata;

3.  ir satraucies par informāciju, kas liecina par Muhammad Salih Hajim, Abdulnehed Mehsum, Ayhan Memet un citu vecāka gadagājuma uiguru, universitāšu absolventu un sabiedrības līderu nāvi aizturēšanas nometnēs;

4.  pauž dziļas bažas par to, ka valsts īsteno pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt reģiona “visaptverošu uzraudzību”, uzstādot Ķīnas elektroniskās uzraudzības sistēmu “Skynet” lielākajās pilsētās, GPS izsekošanas iekārtas mehāniskajos transportlīdzekļos, izmantojot sejas atpazīšanas skenerus kontrolpunktos, vilcienu un degvielas uzpildes stacijās, un par to, ka Siņdzjanas policija ievāc asinis, lai vēl vairāk paplašinātu Ķīnas DNS datubāzi;

5.  uzsver, ka valdības īstenotā kontroles un masveida pilsoņu datu obligāta vākšanas galvenokārt ir vērsta un ietekmē uigurus, kazahus un citas etniskās minoritātes, pārkāpjot starptautiskajās tiesībās paredzēto diskriminācijas aizliegumu;

6.  mudina Ķīnas valdību attiecīgajām ģimenēm pilnībā atklāt detaļas par tiem, kuri Siņdzjanā ir pazuduši piespiedu kārtā, tostarp atklājot viņu vārdus, iespējamo atrašanās vietu un pašreizējo statusu;

7.  ir ļoti nobažījies par Ķīnas Pretterorisma likumu, kuru pieņēma 2015. gadā, un Regulējumu par ekstrēmistu neitralizēšanu, kuros ir iekļauta pārāk plaša definīcija par to, kas ir terorakts; tāpēc aicina Ķīnu noteikt skaidru robežu starp miermīlīgu opozīciju un vardarbīgu ekstrēmismu;

8.  atgādina aicinājumu Ķīnas valdībai nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot uiguru zinātnieku Ilham Tohti un citus, kas tika ieslodzīti vienīgi tāpēc, ka mierīgi īstenojuši savas tiesības uz vārda brīvību, bet līdz viņu atbrīvošanai aicina Ķīnu nodrošināt, ka viņi var regulāri neierobežoti satikties ar savām ģimenēm un ar advokātiem pēc savas izvēles; turklāt aicina atbrīvot Eli Mamut, Hailaite Niyazi, Memetjan Abdulla, Abduhelil Zunun un Abdukerim Abduweli, kā tas jau tika pieprasīts ES un Ķīnas Cilvēktiesību dialoga 36. kārtā, kura notika 2018. gada 9.–10. jūlijā;

9.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis intensīvi novērtēt, kā mainās attīstība cilvēktiesību jomā Siņdzjanā, tostarp pieaugošas valdības represijas pret uiguriem, kazahiem un citam etniskajām minoritātēm, un nepārprotami likt saprast Ķīnas valdības visaugstākajā līmenī, ka šie groteskie cilvēktiesību pārkāpumi ir jāizbeidz;

10.  aicina Ķīnas iestādes pārtraukt brīvu un netraucētu žurnālistu un starptautisko novērotāju piekļuvi Siņdzjanas provincē;

11.  atgādina, cik svarīgi ES un tās dalībvalstīm ir pievērsties jautājumam par cilvēktiesību pārkāpumiem dialogos ar Ķīnas iestādēm, tostarp vadības līmenī, kas atbilstu ES saistībām paust stingru, skaidru un vienotu nostāju tās attieksmē pret šo valsti, tostarp ikgadējā cilvēktiesību dialogā un gaidāmajā Eiropas un Āzijas augstākā līmeņa sanāksmē;

12.  ir dziļi nobažījies par saņemto informāciju, kas liecina, ka Ķīnas iestādes vajā ārvalstīs esošos uigurus nolūkā piespiest viņus būt informantiem pret citiem uiguriem, atgriezties Siņdzjanā vai klusēt par situāciju Siņdzjanā, un reizēm to cenšas panākt turot ieslodzījumā viņu ģimenes locekļus;

13.  atzinīgi vērtē Vācijas un Zviedrijas pieņemto lēmumu pārtraukt visu etnisko uiguru, kazahu vai citu tjurku musulmaņu atgriešanu uz Ķīnu, apsverot patvaļīgas aizturēšanas, spīdzināšanas vai citas cietsirdīgas izturēšanās risku, ar kuru viņi saskartos šajā valstī, un aicina visas pārējās dalībvalstis attiecīgi rīkoties un paātrināt to tjurku musulmaņu iesniegto patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri ir pakļauti piespiedu atgriešanās riskam Ķīnā; turklāt aicina ES dalībvalstis vajadzības gadījumā atsaukties uz vietējiem tiesību aktiem, lai izmeklētu Ķīnas valdības iebiedējumus, ar kuriem Eiropā saskaras tjurku musulmaņu diasporas kopienas;

14.  atgādina Ķīnai par tās saistībām cilvēktiesību jomā, jo tā ir parakstījusi daudzus starptautiskus nolīgumus cilvēktiesību jomā, un tādēļ vēlreiz norāda, ka no Ķīnas tiek sagaidīts, ka tā pildīs šīs saistības;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 285 E , 21.10.2010., 80. lpp.
(2) OV C 199 E , 7.7.2012., 185. lpp.
(3) OV C 334, 19.9.2018., 137. lpp.
(4) OV C 238, 6.7.2018., 108. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0343.


Publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopums
PDF 431kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopumu (2017/2278(INI))
P8_TA-PROV(2018)0378A8-0229/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra paziņojumu “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā” (COM(2017)0572),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra paziņojumu “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana — palīgs ieguldītājiem” (COM(2017)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra Ieteikumu (ES) 2017/1805 par publiskā iepirkuma profesionalizāciju. Publiskā iepirkuma profesionalizācijas iestāžu struktūra (C(2017)6654)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 17. maija ziņojumu “Pārskats par Eiropas vienotā iepirkuma procedūras dokumenta (ESPD) praktisko piemērošanu (COM(2017)0242),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/55/ES par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 11. oktobra ziņojumu “Par elektronisko rēķinu Eiropas standarta novērtēšanu atbilstoši Direktīvai 2014/55/ES” (COM(2017)0590),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. februāra atzinumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0229/2018),

A.  tā kā vēl nav pilnībā izmantots publiskā iepirkuma potenciāls palīdzēt veidot konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku un tā kā vairāk nekā 250 000 publiskā sektora iestādes Savienībā katru gadu tērē aptuveni 14 % no IKP jeb gandrīz EUR 2 000 miljardus par pakalpojumu, būvdarbu un piegāžu iegādi;

B.  tā kā publiskais iepirkums ir saistīts ar ievērojamām nodokļu maksātāju naudas summām, proti, iepirkumam būtu jānotiek ētiski, pārredzami un godīgi un visefektīvākajā iespējamā veidā attiecībā gan uz izmaksām, gan kvalitāti, lai iedzīvotājiem nodrošinātu kvalitatīvas preces un pakalpojumus;

C.  tā kā pareizi īstenoti publiskā iepirkuma noteikumi ir svarīgs instruments spēcīgāka vienotā tirgus rīcībā, kas Savienībā veicina uzņēmumu izaugsmi un jaunas darbvietas, un tā kā publiskā iepirkuma gudra izmantošana var būt stratēģisks instruments, lai sasniegtu ES mērķus — gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgākām piegādes ķēdēm un uzņēmējdarbības modeļiem;

D.  tā kā, transponējot ES noteikumus par publisko iepirkumu un koncesijām, ES tiesību aktu pilnīga transponēšana un īstenošana ir būtiska, lai mazie un vidējie uzņēmumi varētu vieglāk un lētāk piedalīties publiskā iepirkuma konkursos, pilnībā ievērojot ES pārredzamības un konkurences principus;

E.  tā kā Komisija 2017. gada 3. oktobrī uzsāka īpašu apspriešanu par norādījumu par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu projektu un 2017. gada 7. decembrī — par Komisijas rokasgrāmatu par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu darbības jomu un struktūru;

F.  tā kā saskaņā ar 2016. gada apsekojumu, kā minēts Komisijas paziņojumā COM(2017)0572, tikai četras dalībvalstis izmantoja digitālās tehnoloģijas visiem svarīgākajiem publiskā iepirkuma posmiem, proti, e-paziņojumu, e-piekļuvi iepirkuma procedūras dokumentiem, e-iesniegšanu, e-novērtēšanu, e-piešķiršanu, e-pasūtījumu, e-rēķinu sagatavošanu un e-maksājumu;

G.  tā kā saskaņā ar 2017. gada novembra Eiropas pusgada tematisko faktu lapu par publisko iepirkumu konkursa procedūru ar tikai vienu piedāvājumu īpatsvars laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam ir palielinājies no 14 % līdz 29 % un tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu COM(2017)0572 “MVU saņem tikai 45 % no kopējā to publisko līgumu apjoma, kuri pārsniedz ES slieksni, un tas ir krietni zem MVU īpatsvara ekonomikā”;

H.  tā kā jaunajiem noteikumiem, kas ieviesti ar 2014. gada direktīvām, veicinot publisko iepirkumu un piemērojot lielāku kontroli, vajadzētu palīdzēt īstenot stratēģiju “Eiropa 2020” ilgtspējīgai, sociālākai, inovatīvākai un iekļaujošākai ekonomikai;

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu COM(2017)0572 55 % publiskā iepirkuma procedūru joprojām par vienīgo līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju izmanto zemāko cenu, nevis, piemēram, stratēģiskus sociālos un vides kritērijus;

J.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies izpildīt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

K.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai piegādātāji uzticas, ka Savienības publiskā iepirkuma sistēmas piedāvā vienkāršas un pieejamas digitālas procedūras, pilnīgu pārredzamību, godīgumu un datu drošību,

Tiesiskais regulējums un īstenošana

1.  atzinīgi vērtē — gandrīz četrus gadus pēc Savienības publiskā iepirkuma tiesiskā regulējuma plašās pārskatīšanas — virkni Komisijas ierosināto neleģislatīvo pasākumu un sagaida, ka tie stimulēs labāku īstenošanu;

2.  pauž dziļu vilšanos par tempu, kādā daudzas dalībvalstis ir transponējušas 2014. gada direktīvas publiskā iepirkuma jomā, un par lielo kavējumu skaitu un pauž nožēlu, ka Komisijai pret dažām dalībvalstīm nācās uzsākt pārkāpuma procedūru; mudina ātri pabeigt transponēšanu visās dalībvalstīs bez jebkādas turpmākas kavēšanās;

3.  pauž bažas par direktīvās paredzēto nākamā posma termiņu ievērošanu attiecībā uz elektronisko iepirkumu un dalībvalstu pāreju uz pilnīgu e-iepirkumu, tostarp e-rēķiniem; uzsver, ka dalībvalstu digitalizācijas programmās ir jāiekļauj pārejas uz pilnīgu e-iepirkumu veicināšanu;

4.  aicina Komisiju ātri pabeigt norādījumus par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu un rokasgrāmatu par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu, lai dalībvalstīs atvieglotu attiecīgo tiesību normu īstenošanu;

5.  prasa Komisijai labāk un pārredzamāk organizēt rokasgrāmatas un citus rīkus, kas izstrādāti ar mērķi palīdzēt dalībvalstīm īstenot publiskā iepirkuma regulējumu lietotājam saprotamākā veidā, kurš nodrošina labu pārskatu praktizējošiem speciālistiem, vienlaikus arī pievēršot uzmanību pieejamajām valodām;

6.  atzinīgi vērtē jaunos 2018. gada februāra norādījumus praktizējošiem speciālistiem par publisko iepirkumu, kuru mērķis ir palīdzēt valsts, reģionālā un vietējā līmeņa amatpersonām nodrošināt efektīvas un pārredzamas ES finansēto projektu publiskā iepirkuma procedūras;

Stratēģisks un koordinēts iepirkums

7.  norāda, ka pašreizējie Savienības tiesību akti vairāk nekā jebkad agrāk dod iespēju publisko iepirkumu izmantot kā stratēģisku instrumentu ES politisko mērķu sasniegšanai, un mudina dalībvalstis šo situāciju maksimāli izmantot; atgādina, ka publiskais iepirkums ir arī svarīgs instruments reģionālā un vietējā līmenī, lai papildinātu vietējās un reģionālās stratēģijas, un mudina rīkot atklātas uzklausīšanas un apspriešanos ar produktu un pakalpojumu tiešajiem lietotājiem;

8.   aicina plaši izmantot novatorisku iepirkumu, lai panāktu gudru, zaļu un iekļaujošu izaugsmi un stiprinātu aprites ekonomiku; uzsver aprites ekonomikas nozīmi, un šajā sakarā jaunās iespējas, ko piedāvā jaunās publiskā iepirkuma direktīvas attiecībā uz atkārtoti izmantotām, remontētām, atjaunotām un renovētām precēm un pakalpojumiem un citiem ilgtspējīgiem un resursu ziņā efektīviem produktiem un risinājumiem;

9.  aicina dalībvalstis publisko iepirkumu izmantot stratēģiski, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, tostarp MVU un sociālo uzņēmumu izaugsmi; uzsver, ka tas liek dalībvalstīm sistemātiski izziņot šādu politiku augstākajā līmenī un šajā nolūkā atbalstīt valsts pārvaldē strādājošos iepirkumu rīkotājus un praktizējošos speciālistus;

10.  norāda, ka ir svarīgi tādi iepirkuma nosacījumi, kas nav pārāk apgrūtinoši, lai visiem uzņēmumiem, tostarp MVU, būtu iespēja piekļūt publiskā iepirkuma līgumiem;

11.  atzinīgi vērtē valsts publiskā iepirkuma stratēģiju pieņemšanas piemēru un mudina vairāk dalībvalstis sekot šim piemēram, lai modernizētu un racionalizētu savas publiskā iepirkuma sistēmas un līdz ar to palielinātu efektivitāti; uzsver, ka dažādiem valsts pārvaldes sektoriem publiskais iepirkums ir transversāla joma un tādēļ papildus koordinēšanai ir nepieciešama vadības struktūra, kurā galvenie dalībnieki ir iesaistīti tā, lai uzlabotu sadarbību svarīgāko lēmumu pieņemšanā un to, ka pieņemtos lēmumus atbalsta visas ieinteresētās puses;

12.  atzinīgi vērtē to, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas noteikumus par kvalitātes kritēriju izmantošanu (tostarp labāko cenas un kvalitātes attiecību), un mudina tos sistemātiski piemērot; mudina līgumslēdzējas iestādes piemērot citus kritērijus, nevis tikai cenu vai izmaksu lietderību, ņemot vērā kvalitātes, vides un/vai sociālos aspektus;

13.  lai arī atzīst, ka dažos gadījumos zemā cena ir apvienojama ar inovatīviem risinājumiem un efektīvu pārvaldību, pauž bažas par zemākās cenas pārmērīgu izmantošanu par primāro piešķiršanas kritēriju virknē dalībvalstu, neņemot vērā kvalitāti, ilgtspēju un sociālo iekļaušanu, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šīs situācijas cēloņus un ziņot par tiem, kā arī vajadzības gadījumā ierosināt piemērotus risinājumus;

14.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai publiskā iepirkuma prakse atbilstu Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām; aicina dalībvalstis šajā sakarā veicināt apspriešanos ar personām ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijām;

15.  aicina pieņemt Eiropas publiskā iepirkuma ētikas kodeksu, kas paredzēts iepirkuma procedūrās iesaistītajiem dalībniekiem;

16.  uzsver, ka līgumslēdzējām iestādēm, pieņemot lēmumus par iepirkumu, vajadzības gadījumā ir svarīgi apsvērt ražojumu pilnu aprites ciklu, tostarp ietekmi uz vidi, un aicina Komisiju palīdzēt izstrādāt metodiku koncepcijas par “aprites cikla izmaksām” ieviešanai;

17.  norāda, ka novatoriski, sociāli un ar vidi saistīti apsvērumi ir pamatoti un būtiski piešķiršanas kritēriji publiskā iepirkuma jomā un ka līgumslēdzējas iestādes var arī īstenot zaļus, inovatīvus vai sociālus mērķus, izmantojot labi pārdomātus nosacījumus un nediskriminējošā veidā nodrošinot variantu piedāvājumus ar nosacījumu, ka šie raksturlielumi ir saistīti ar līguma priekšmetu un ir samērīgi ar tā vērtību un mērķiem;

18.  atgādina, ka Savienības publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums paredz dalībvalstīm nodrošināt, ka līgumslēdzēji un apakšlīgumslēdzēji pilnībā ievēro vides, sociālo un darba tiesību noteikumus, kas ir piemērojami darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas vai preču ražošanas vai piegādes vietā, kā noteikts piemērojamajās starptautiskajās konvencijās, Savienības un valstu tiesību aktos, kā arī koplīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi; aicina Komisiju nodrošināt, ka šis pienākums ir izpildīts, dalībvalstīm transponējot un piemērojot 2014. gada direktīvas, un veicināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

19.  atzīst, ka kvalitatīvai piedāvājumu novērtēšanai ir vajadzīgi kvalificēti iepirkuma rīkotāji, un aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izplatīt vērtēšanas metodiku un praksi, jo īpaši organizējot darbseminārus un apmācības kursus; uzsver, ka šādai palīdzībai vajadzētu būt pieejamai visos administratīvajos līmeņos, kuros notiek darbs pie iepirkuma;

20.  norāda, ka sociāli atbildīgā publiskajā iepirkumā ir jāņem vērā piegādes ķēdes un ar moderno verdzību, sociālo dempingu un cilvēktiesību pārkāpumiem saistītie riski; norāda, ka jāveic pasākumi, kas nodrošinātu, ka publiskajos iepirkumos iegādātās preces un pakalpojumi nebūtu ražoti, pārkāpjot cilvēktiesības; mudina Komisiju jaunajā rokasgrāmatā par sociālajiem apsvērumiem publiskajos iepirkumos iekļaut būtiskus noteikumus par ētiku piegādes ķēdēs;

21.  atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu centienus izveidot iestādes, kas atbild par iepirkumu koordinēšanu, un atzīst, ka tas sekmē stratēģiska un efektīva iepirkuma norisi;

22.  prasa, lai vairāk dalībvalstis izmanto priekšrocības, ko sniedz centralizēts iepirkums un publisko iepirkumu apvienošana, un norāda, ka centralizēto iepirkumu struktūras varētu un tām vajadzētu paātrināt pieredzes, paraugprakses un inovācijas izplatīšanu;

23.  uzsver, ka — it īpaši ar mērķi veicināt jauninājumus — ir svarīgi, ka līgumslēdzējas iestādes sadarbojas ar tirgu un pietiekami izmanto pirmsiepirkuma posmu kā gatavošanos nākamajiem pasākumiem; uzskata, ka pirmsiepirkums ir arī svarīgs posms MVU iesaistīšanas atbalstam;

24.  uzskata, ka jaunā partnerības procedūra palīdzēs sekmēt inovāciju, un mudina līgumslēdzējas iestādes sadarboties ar tirgu, lai izstrādātu pilnīgi jaunas inovatīvas metodes, produktus, būvdarbus vai pakalpojumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka līdz šim ir sāktas 17 inovācijas partnerības procedūras;

25.  atzinīgi vērtē brīvprātīgo ex ante novērtējumu par iepirkuma aspektiem lieliem infrastruktūras projektiem, kā to ierosinājusi Komisija, un aicina Komisiju nekavējoties ieviest palīdzības dienestu, paziņošanas mehānismu un informācijas apmaiņas mehānismu, vienlaikus pilnībā ievērojot konfidencialitātes prasības;

Digitalizācija un iepirkuma procedūru pareiza pārvaldība

26.  pauž nožēlu par digitālo tehnoloģiju lēno ienākšanu publiskā iepirkuma procedūrās Savienībā un aicina dalībvalstis censties ātri pāriet uz digitālām procedūrām un ieviest e-procedūras visiem galvenajiem posmiem, proti, no paziņošanas, piekļuves konkursu piedāvājumiem un iesniegšanas līdz novērtēšanai, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, pasūtījumu veikšanai, rēķinu sagatavošanai un samaksai;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest e-veidlapas līdz, vēlākais, 2018. gada beigām;

28.  atgādina, ka e-iepirkums piedāvā svarīgu ieguvumu klāstu, piemēram, ievērojamus ietaupījumus visām pusēm, vienkāršotas un īsākas procedūras, mazāku birokrātijas un administratīvo slogu, lielāku pārredzamību un vairāk inovāciju, kā arī MVU labāku piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem;

29.  piekrīt Komisijai, ka līgumu reģistri var būt izmaksu ziņā lietderīgs instruments līgumu pārvaldīšanai, pārredzamības, integritātes un datu uzlabošanai un labākai publisko iepirkumu pārvaldībai;

30.  aicina Komisiju novērtēt iespēju savstarpēji savienot valstu publiskā iepirkuma reģistrus ar Eiropas publisko iepirkumu tīmekļa vietni Tenders Electronic Daily (TED), lai līgumslēdzējām iestādēm nebūtu jāpublicē viena un tā pati informācija divās sistēmās;

31.  vērš uzmanību uz grūtībām, kas var rasties pretendentiem un jo īpaši MVU attiecībā uz sertifikātu un paraksta prasībām, un šajā sakarā, lai pretendentiem samazinātu slogu, mudina ieviest vieglu prasību režīmu kopā ar visa pieteikuma vienreizējas iesniegšanas principu;

32.  uzsver, ka visām dalībvalstīm jābūt tiesīgām sniegt visus nepieciešamos datus par publiskā iepirkuma īstenošanu, tostarp datus par piedāvājumiem, procedūrām un līgumiem, un statistikas informāciju, arī lai Komisija spētu novērtēt publisko iepirkumu vienoto tirgu;

33.  aicina dalībvalstis veicināt datu novatorisku izmantošanu atklātā formātā, jo šādi dati ir būtiski jebkuras valsts pārvaldes vadīšanai un vienlaikus nodrošinātu uzņēmumiem iespēju izmantot šo datu ekonomisko potenciālu un arī veicinātu publiskā iepirkuma pārvaldes iestāžu un struktūru pārredzamību un atbildību; uzsver, ka, publicējot šādus datus, vienmēr būtu pienācīgi jāņem vērā proporcionalitātes princips un ES acquis datu aizsardzības un komercnoslēpuma jomā;

Vienotais tirgus un uzlabota piekļuve iepirkumam

34.  norāda, ka iepirkuma konkurss ir svarīgs publiskā iepirkuma jomā, un ar nožēlu norāda uz konkurences intensitātes mazināšanos publiskajos iepirkumos Savienībā pēdējos gados; mudina dalībvalstis, kurās lielā daļā konkursu ir pieteicies tikai viens pretendents, risināt šo problēmu;

35.  mudina dalībvalstis vairāk rīkot kopīgas iepirkuma procedūras, tostarp pārrobežu līmenī, ko atvieglo pārskatītie ES noteikumi, un aicina Komisiju sniegt padziļinātu atbalstu šajā jomā; uzskata, ka šādu procedūru dēļ tomēr nevajadzētu noslēgt tāda apjoma līgumus, saskaņā ar kuriem MVU tiek faktiski izslēgti procedūras sākumā;

36.  pauž nožēlu par to, ka MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumi vēl joprojām saskaras ar grūtībām piedalīties publiskajos iepirkumos, un aicina Komisiju izvērtēt 2014. gada direktīvu pasākumu efektivitāti un vajadzības gadījumā nākt klajā ar jauniem risinājumiem;

37.  prasa Komisijai ziņot Parlamentam par Direktīvas 2014/24/ES 46. pantā ietvertā principa “piemēro vai paskaidro” praktisko īstenošanu, jo saskaņā ar to līgumslēdzējām iestādēm jāiekļauj norāde par galvenajiem iemesliem, kas ir bijuši pamatā to lēmumam līguma slēgšanas tiesības piešķirt, nesadalot tās atsevišķās daļās, kas ir sistemātiski jāpaskaidro iepirkuma dokumentos vai atsevišķajā ziņojumā;

38.  aicina dalībvalstis atbalstīt MVU piedalīšanos konkursos, piemēram, paredzot obligātu iedalījumu daļās, kur vien tas iespējams, vai samazinot pieprasīto apgrozījumu, kas nepieciešams dalībai konkursa procedūrā; uzsver, ka publiskā iepirkuma līgumu sadalīšana daļās veicina konkurenci tirgū, kā arī novērš risku kļūt atkarīgiem no viena piegādātāja; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt MVU konsultāciju pakalpojumus un apmācību, kas uzlabotu to dalību konkursa procedūrās;

39.  aicina Komisiju jo īpaši analizēt pārrobežu publisko iepirkumu šķēršļus, kas izriet no valodu, administratīvām, juridiskām vai jebkādām citām barjerām, un ieteikt risinājumus vai iesaistīties, lai nodrošinātu funkcionējošu pārrobežu iepirkumu;

40.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt iegādāto preču un pakalpojumu savietojamību un izvairīties no atkarības no viena pārdevēja, un aicina Komisiju ierosināt pasākumus šajā jomā;

41.  pauž nožēlu par skaidru un konsolidētu publiskā iepirkuma datu trūkumu ES un norāda, ka uzticami dati par piekļuvi publiskajam iepirkumam ir nepieciešami, lai pārbaudītu publiskā sektora iestāžu atbildību, un tie ir līdzeklis cīņā pret krāpšanu un korupciju;

42.  pieņem tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas novērtējuma rezultātus un Komisijas lēmumu neierosināt tiesību akta pārskatīšanu, taču prasa turpināt valsts izvērtēšanas iestāžu sadarbību un Komisijai sniegt vairāk norādījumu attiecībā uz direktīvām;

43.  pauž nožēlu, ka publiskā iepirkuma direktīva aizsardzības jomā vēl nav sniegusi vēlamos rezultātus, jo īpaši starptautiskos infrastruktūras projektos, un mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus labāk īstenot patlaban piemērojamos noteikumus;

44.  uzsver to, cik svarīgi ir, lai publiskā iepirkuma procedūras būtu pārredzamas un nediskriminējošas; atgādina, ka ir svarīgi ieviest pienācīgas pārsūdzības procedūras un nodrošināt piekļuvi pamatnostādnēm par pārsūdzības iesniegšanu;

Starptautiskais publiskais iepirkums

45.  prasa Savienībai rīkoties, lai uzlabotu ES piegādātājiem piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, jo Savienības publiskā iepirkuma tirgus ir viens no atvērtākajiem pasaulē;

46.   pauž bažas par negodīgu konkurenci publiskā iepirkuma procedūrās, kad valsts iejaucas trešo valstu konkurentu darbībās, kas jo īpaši notiek elektrisko transportlīdzekļu un akumulatoru tirgū un arī citos tirgos; uzskata, ka ir nepieciešama tirdzniecības aizsardzības instrumentu un publiskā iepirkuma prakses sasaiste;

47.  uzsver, ka publiskā iepirkuma tirgiem ir liela ekonomiska nozīme, ņemot vērā to, ka iepirkumu izdevumi tiek lēsti 20 % no pasaules IKP apmērā, un uzsver, ka tādējādi piekļuves trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem uzlabošana, kā arī vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana Eiropas uzņēmumiem var būt nozīmīgs dzinulis izaugsmei preču un pakalpojumu tirdzniecībā un arī paplašina izvēli un uzlabo nodokļu maksātāju naudas izmantošanu gan ES, gan trešās valstīs;

48.  norāda, ka trešo valstu publiskā iepirkuma tirgi bieži vien ir de jure un/vai de facto slēgti pretendentiem no ES valstīm; mudina Komisiju vākt un sniegt labākus datus par starptautiskām publiskā iepirkuma procedūrām; atgādina, ka pēc Komisijas aprēķiniem protekcionisma pasākumu rezultātā lielākā daļa pasaules iepirkumu tirgus pašlaik ir slēgta brīvai starptautiskai konkurencei un šādi pasākumi kopumā pieaug, savukārt ES publiskie iepirkumi aptuveni EUR 352 miljardu vērtībā ir pieejami pretendentiem no PTO Nolīguma par valsts iepirkumu dalībvalstīm; uzsver, ka ES šī nelīdzsvarotība jānovērš, neizmantojot protekcionisma pasākumus; prasa Komisijai nodrošināt, ka Eiropas uzņēmumi iegūst līdzvērtīgu piekļuvi tirgum tai, ko saņem mūsu ārvalstu konkurenti ES tirgū, un norāda, ka ierosinātais tā saucamais starptautiskā iepirkuma akts (SIA) noteiktos apstākļos varētu būt veids, kā radīt sviras efektu attiecībā uz lielāku piekļuvi tirgum;

49.  atzinīgi vērtē to, ka viena no Komisijas darbības publiskā iepirkuma jomā sešām prioritātēm ir uzlabot piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem; uzsver, ka uzlabota piekļuve publiskā iepirkuma tirgiem trešās valstīs, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, ir ES tirdzniecības sarunu būtiskas aktīvās intereses, ņemot vērā to, ka daudzi ES uzņēmumi ir ar augstu konkurētspēju dažādās nozarēs; uzsver, ka publisko iepirkumu vajadzētu iekļaut visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos, lai nodrošinātu Eiropas uzņēmumu pēc iespējas lielāku līdzdalību ārvalstu iepirkumos; aicina Komisiju nodrošināt atbilsmi ES brīvās tirdzniecības nolīgumu noteikumiem par publiskā iepirkuma tirgiem, kā arī nodrošināt to pienācīgu īstenošanu; atgādina, ka tirdzniecības nolīgumi būtu jāizmanto, lai uzlabotu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, un ka uzlabotai piekļuvei trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem un stingrākiem noteikumiem attiecībā uz modernām, efektīvām un pārredzamām iepirkuma procedūrām, kas ir ļoti svarīgas, lai iegūtu lielāku vērtību no iztērētajiem publiskajiem līdzekļiem, vajadzētu būt visu ES turpmāko tirdzniecības nolīgumu pamatelementiem, vienlaikus pilnībā ievērojot leģitīmos publiskās politikas mērķus Savienības publiskā iepirkuma direktīvās; uzsver, ka trešo valstu ekonomikas dalībniekiem ir jāievēro Eiropas sociālie un vides kritēriji, lai tie varētu pretendēt uz publiskā iepirkuma līgumu tiesībām, kā noteikts Direktīvās 2014/23/ES, 2014/24/ES un 2014/25/ES, un mudina saskaņā ar šo izmantot MEAT (saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums) kritērijus šādu līgumu piešķiršanā; norāda, ka divpusējie un apakšreģionālie brīvās tirdzniecības nolīgumi ne vienmēr nodrošina pilnīgu piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem; prasa Komisijai sarunās panākt pēc iespējas lielāku piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem trešās valstīs;

50.  uzsver, ka ikvienā stratēģijā par publiskā iepirkuma tirgu atvēršanu trešās valstīs ir konkrēti jāpievēršas MVU īpašajām vajadzībām un šķēršļiem, ar ko tie saskaras, lai atvieglotu to piekļuvi tirgiem, jo tie ir īpaši nelabvēlīgā situācijā attiecībā uz ieiešanu trešo valstu publiskā iepirkuma tirgos, vienlaikus ir arī pienācīgi jāapsver ietekme uz MVU, ko rada saskare ar jauniem konkurentiem no trešām valstīm; aicina Komisiju veicināt maziem un vidējiem uzņēmumiem draudzīgu iepirkuma procedūru (tostarp pārrobežu iniciatīvas un piedāvājumu sadalīšanu daļās) iekļaušanu tirdzniecības nolīgumos; uzsver sagaidāmos ieguvumus, jo īpaši attiecībā uz MVU, no digitalizācijas un e-iepirkuma izmantošanas visās publiskā iepirkuma procedūrās ar trešām valstīm;

51.  norāda, ka tādas nozīmīgas jaunietekmes valstis kā Brazīlija, Ķīna, Indija un Krievija vēl nepiedalās Nolīgumā par valsts iepirkumu, bet Ķīna un Krievija oficiāli ir pievienošanās procesā, un aicina Komisiju mudināt atbalstīt trešo valstu centienus pievienoties šim nolīgumam, jo daudzpusējie un plurilaterālie nolīgumi ir labākais veids, kā ilgtermiņā panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka divpusēji tirdzniecības nolīgumi ar ambicioziem iepirkuma noteikumiem, kuros ir ievēroti Nolīguma par valsts iepirkumu pamatprincipi, var kalpot par atspēriena punktu ciešākai daudzpusējai sadarbībai;

52.  uzsver Nolīguma par valsts iepirkumu nozīmi ne tikai tāpēc, ka tas sniedz de jure piekļuvi iepirkuma tirgiem trešās valstīs, bet arī uzlabo iepirkuma procedūru pārredzamību un prognozējamību; mudina Komisiju veicināt globālu un vienotu standartu izstrādi pārredzamiem iepirkumiem kā svarīgu instrumentu korupcijas apkarošanā; precīzāk, prasa Komisijai censties panākt, ka tirdzniecības nolīgumos iekļauj kopīgus noteikumus attiecībā uz publisko iepirkumu, kas ļautu ziņot par korupciju, vienkāršotu procedūras un stiprinātu integritāti un pārredzamību attiecībā uz pretendentiem;

Profesionalizācija

53.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumus par profesionalizāciju un aicina dalībvalstis prioritārā kārtā izstrādāt nacionālos plānus; ierosina, ka katrā plānā būtu jānošķir iepirkuma veidi, jo īpaši tādēļ, ka MVU piekļuvi pakalpojumu un digitālās infrastruktūras iepirkumam var veicināt citādi, nekā piekļuvi iepirkumam liela apjoma infrastruktūras līgumu gadījumā;

54.  aicina Komisiju ierosināt veidu, kā sniegt Savienības fondu finansiālo atbalstu attiecīgām profesionalizācijas darbībām dalībvalstīs;

55.  pauž nožēlu par zemo profesionalitātes līmeni to personu vidū, kas ir atbildīgas par publisko iepirkumu, un aicina dalībvalstis uzlabot visos publiskā iepirkuma procedūras posmos iesaistīto personu prasmes;

56.  uzsver, ka gan iepirkuma rīkotājiem, gan piegādātājiem jābūt pietiekami apmācītiem, lai efektīvi strādātu visos iepirkuma procedūras posmos, un ka attiecībā uz profesionalizāciju uzmanība ir jāpievērš visiem valsts pārvaldes līmeņiem un kvalitātes kritērijiem, tostarp sociālajiem un vides kritērijiem; uzskata, ka var sasniegt labākus rezultātus, uzlabojot to, kā publiskā sektora iestādes apsver, ko tās iepirks, kā arī to, kā tās veic iepirkumu; neskarot sarunu procedūru, pauž nožēlu, ka publiskā iepirkuma līgumus bieži iegūst pieredzējušāki uzņēmumi, kas sniedz palīdzību iepirkuma līguma izstrādes posmā, un tādējādi tiem ir vēl labākas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības;

57.  prasa dalībvalstīm mudināt universitātes turpināt attīstīt universitātes kursus Eiropas publisko iepirkumu tiesībās un uzlabot iepirkuma speciālistu apmācību un karjeras vadību, tostarp to speciālistu, kuri strādā MVU, iekļaujot zināšanas par pieejamu IT rīku izstrādi un ieviešanu; atbalsta kopējas Eiropas attiecīgo tehnisko prasmju un datorprasmju sistēmas izveidi;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 259, 7.10.2017., 28. lpp.
(2) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.
(3) OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.
(4) OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.
(5) OV L 133, 6.5.2014., 1. lpp.


Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) ***I
PDF 1036kWORD 122k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535 – C7-0240/2013 – 2013/0256(COD))
P8_TA-PROV(2018)0379A8-0320/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 85. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0240/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Čehijas parlamenta Senāts, un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0320/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2002/187/TI

P8_TC1-COD(2013)0256


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 85. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(1),

tā kā:

(1)  Eurojust tika izveidota ar Padomes Lēmumu 2002/187/TI(2) kā Savienības struktūra ar tiesību subjekta statusu, lai sekmētu un uzlabotu koordināciju un sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām tiesu iestādēm, jo īpaši saistībā ar smagiem noziegumiem, kurus ir izdarījuši organizēti noziedzīgi grupējumi. Eurojust tiesiskais regulējums tika grozīts ar Padomes Lēmumiem 2003/659/TI(3) un 2009/426/TI(4).

(2)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 85. pantā noteikts, ka Eurojust darbību nosaka ar regulu, kas ir pieņemta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Minētajā pantā ir arī ietverta prasība noteikt kārtību Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu iesaistīšanai Eurojust darbību izvērtēšanā.

(3)  LESD 85. pantā arī noteikts, ka Eurojust uzdevums ir atbalstīt un stiprināt koordināciju un sadarbību starp tām valstu iestādēm, kas veic izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, saistībā ar smagiem noziegumiem, kuri skar vismaz divas dalībvalstis vai kuru dēļ nepieciešama kopīga kriminālvajāšana, pamatojoties uz dalībvalstu iestāžu un Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) veiktajām darbībām un sniegto informāciju.

(4)  Šīs regulas mērķis ir grozīt un paplašināt Lēmuma 2002/187/TI noteikumus. Tā kā paredzētie grozījumi ir būtiski skaita un satura ziņā, Lēmums 2002/187/TI skaidrības labad būtu pilnībā jāaizstāj attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

(5)  Tā kā Eiropas Prokuratūra (EPPO) ir izveidota, izmantojot ciešāku sadarbību, Padomes Regula (ES) 2017/1939(5) ir saistoša visā tās kopumā un ir tieši piemērojama tikai dalībvalstīs, kas piedalās ciešākas sadarbības īstenošanā. Tāpēc tām dalībvalstīm, kuras nepiedalās EPPO, Eurojust saglabā kompetenci pilnā apjomā attiecībā uz tiem smago noziegumu veidiem, kuri ir uzskaitīti šīs regulas I pielikumā.

(6)  Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā atgādina lojālas sadarbības principu, saskaņā ar kuru Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, kuri izriet no LES un LESD.

(7)   Lai sekmētu Eurojust un EPPO sadarbību, Eurojust vajadzības gadījumā būtu jārisina EPPO svarīgi jautājumi.

(8)  Saistībā ar EPPO izveidi ar ciešākas sadarbības palīdzību, skaidri jānosaka kompetenču sadalījums starp EPPO un Eurojust saistībā ar noziegumiem, kas apdraud Savienības finansiālās intereses. Sākot no datuma, kad EPPO sāk veikt tās kompetencē esošos uzdevumus, Eurojust būtu jāspēj īstenot sava kompetence lietās, kuras ir EPPO kompetencē, ja minētajās lietās ir iesaistītas dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā par EPPO izveidi, un dalībvalstis, kas šādā ciešākā sadarbībā nepiedalās. Šādos gadījumos Eurojust būtu jārīkojas pēc dalībvalstu, kas nepiedalās, vai EPPO pieprasījuma. Eurojust jebkurā gadījumā vajadzētu būt kompetencei attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud Savienības finanšu intereses, vienmēr, kad EPPO nav kompetenta vai, kompetencei pastāvot, tā neīsteno savu kompetenci. Dalībvalstis, kuras nepiedalās ciešākā sadarbībā EPPO izveidošanai, var turpināt pieprasīt Eurojust atbalstu visos gadījumos attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud Savienības finansiālās intereses. EPPO un Eurojust būtu jāizstrādā ciešā operatīvā sadarbībā saskaņā ar to attiecīgajām pilnvarām.

(9)  Lai Eurojust varētu izpildīt savu uzdevumu un izmantot visu savu potenciālu cīņā pret smagiem pārrobežu noziegumiem, būtu jāstiprina tās operatīvās funkcijas, samazinot valsts pārstāvju administratīvā darba slodzi, un jāpaplašina tās Eiropas dimensija ar Komisijas līdzdalību Valdē un lielāku Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu iesaistīšanu Eurojust darbību novērtēšanā.

(10)  Tāpēc ▌šajā regulā būtu jānosaka parlamentu iesaistīšanas kārtība, modernizējot Eurojust struktūru un vienkāršojot tās pašreizējo tiesisko regulējumu, vienlaikus saglabājot tos elementus, kas tās darbībā izrādījušies efektīvi.

(11)  Būtu skaidri jānosaka tie smago noziegumu veidi, kas skar vismaz divas dalībvalstis un attiecībā uz kuriem Eurojust ir kompetence. Papildus tam būtu jānosaka gadījumi, kas neiesaista divas vai vairāk dalībvalstis, bet kuru dēļ nepieciešama kopīga kriminālvajāšana. Šādi gadījumi var ietvert izmeklēšanas un kriminālvajāšanas, kas skar tikai vienu dalībvalsti un trešo valsti, ja ar minēto trešo valsti ir noslēgts nolīgums vai ja var būt īpaša vajadzība Eurojust iesaistei.

Šāda izmeklēšana var attiekties arī uz gadījumiem, kas skar vienu dalībvalsti, bet kuriem ir ietekme Savienības līmenī.

(12)  Veicot operatīvās funkcijas saistībā ar konkrētām krimināllietām, pēc dalībvalstu kompetento iestāžu lūguma vai pēc savas iniciatīvas Eurojust būtu jārīkojas ar viena vai vairāku valsts pārstāvju palīdzību vai kā Kolēģijai. Kad Eurojust rīkojas pēc savas iniciatīvas, tā var uzņemties aktīvāku lomu lietu koordinēšanā, piemēram, atbalstot valsts iestāžu veikto izmeklēšanu un kriminālvajāšanu. Šī loma varētu ietvert tādu dalībvalstu iesaistīšanu, kuras sākotnēji, iespējams, nav bijušas iesaistītas lietā, un saikņu atklāšanu starp lietām, pamatojoties uz informāciju, ko Eurojust saņem no Eiropola, Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF), EPPO un valsts iestādēm. Tas arī ļauj Eurojust izstrādāt pamatnostādnes, politikas dokumentus un veikt ar lietu izskatīšanu saistītu analīzi kā daļu no stratēģiskā darba.

(13)  Pēc dalībvalsts kompetentās iestādes vai Komisijas lūguma Eurojust vajadzētu būt iespējai palīdzēt arī tādās izmeklēšanās, kas gan skar tikai minēto dalībvalsti, bet kurām ir ietekme Savienības līmenī. Šādu izmeklēšanu piemēri ietver gadījumus, kad ir iesaistīts kāds Savienības iestādes vai struktūras darbinieks. Šādas izmeklēšanas attiecas arī uz gadījumiem, kuros ir iesaistīts būtisks skaits dalībvalstu un kurās, iespējams, varētu būt nepieciešama koordinēta Eiropas rīcība.

(14)  Eurojust rakstiskie atzinumi nav saistoši dalībvalstīm, bet uz tiem būtu jāreaģē saskaņā ar šo regulu.

(15)  Lai nodrošinātu, ka Eurojust var atbilstīgi atbalstīt un koordinēt pārrobežu izmeklēšanu, ir nepieciešams, lai visiem valsts pārstāvjiem būtu vajadzīgās darbības pilnvaras attiecībā uz to izcelsmes dalībvalsti un saskaņā ar to dalībvalsts tiesību aktiem nolūkā saskanīgāk un efektīvāk sadarboties savā starpā un ar valstu iestādēm. Valsts pārstāvjiem būtu jāpiešķir šīs pilnvaras, lai Eurojust spētu pienācīgi izpildīt savu uzdevumu. Minētajās pilnvarās būtu jāietver piekļuve attiecīgai informācijai valstu publiskajos reģistros, ▌tieša sazināšanās un informācijas apmaiņa ar kompetentajām iestādēm un iesaistīšanās kopējās izmeklēšanas grupās. Valsts pārstāvji var saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem saglabāt pilnvaras, kas izriet no to valsts iestāžu statusa. Ar kompetentās valsts iestādes atļauju vai steidzamības gadījumos valsts pārstāvji var dot arī rīkojumu par izmeklēšanas pasākumu veikšanu un par kontrolētām piegādēm, kā arī pieprasīt savstarpēju palīdzību un savstarpēju atzīšanu un izpildīt savstarpējas palīdzības vai savstarpējas atzīšanas pieprasījumus. Tā kā minētās pilnvaras tiek īstenotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, dalībvalstu tiesām vajadzētu būt kompetentām pārskatīt minētos pasākumus saskaņā ar prasībām un procedūrām, kas ir noteiktas valsts tiesību aktos.

(16)  Ir nepieciešams nodrošināt Eurojust administratīvo un pārvaldības struktūru, kas tam dod iespēju efektīvāk veikt savus uzdevumus un atbilst Savienības aģentūrām piemērojamajiem principiem, kā arī pilnībā respektē pamattiesības un pamatbrīvības, vienlaikus saglabājot Eurojust īpašo darbības specifiku un nodrošinot tās neatkarību, pildot savas operatīvās funkcijas. Minētajā sakarībā būtu jāprecizē valsts pārstāvju, Kolēģijas un administratīvā direktora funkcijas un jāizveido Valde.

(17)  Būtu jāparedz noteikumi, lai skaidri nošķirtu Kolēģijas operatīvās un vadības funkcijas, tādejādi pēc iespējas samazinot administratīvo slogu valsts pārstāvjiem, lai uzmanība būtu pievērsta Eurojust operatīvajam darbam. Kolēģijas vadības uzdevumos jo īpaši būtu jāiekļauj Eurojust darba programmu, budžeta, gada darbības ziņojuma ▌un sadarbības vienošanos ar partneriem pieņemšana. Kolēģijai būtu jāīsteno iecēlējinstitūcijas pilnvaras attiecībā uz ▌administratīvo direktoru. Kolēģijai būtu jāpieņem arī Eurojust reglaments. Tā kā minētais reglaments var ietekmēt dalībvalstu tiesiskās darbības, Padomei būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras apstiprināt minētos noteikumus.

(18)  Lai uzlabotu Eurojust pārvaldību un racionalizētu procedūras, būtu jāizveido Valde, kas palīdzētu Kolēģijai veikt pārvaldības funkcijas un dotu iespēju racionalizēt lēmumu pieņemšanu par jautājumiem, kas nav saistīti ar operatīvo darbību, un stratēģiskiem jautājumiem.

(19)  Komisijai vajadzētu būt pārstāvētai Kolēģijā, kad Kolēģija veic savas vadības funkcijas. Komisijas pārstāvim Kolēģijā vajadzētu būt arī tās pārstāvim Valdē, lai nodrošinātu Eurojust uzraudzību, kas nav saistīta ar operatīvo darbību, un tai sniegtu stratēģisko vadību.

(20)  Lai nodrošinātu efektīvu Eurojust ikdienas vadību, administratīvajam direktoram vajadzētu būt tās likumīgajam pārstāvim un vadītājam, pakļautam Kolēģijai ▌. Administratīvajam direktoram būtu jāsagatavo un jāīsteno Kolēģijas un Valdes lēmumi. Administratīvais direktors būtu jāieceļ, ņemot vērā nopelnus un pierādāmu administratīvā un pārvaldības darba prasmi, kā arī attiecīgo kompetenci un profesionālo pieredzi.

(21)  Kolēģijai no valstu pārstāvju vidus būtu jāievēlē Eurojust priekšsēdētājs un divi priekšsēdētāja vietnieki uz četru gadu pilnvaru termiņu. Kad par priekšsēdētāju ievēlē valsts pārstāvi, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāspēj uz valsts biroju norīkot citu personu ar pienācīgu kvalifikāciju un iesniegt pieteikumu kompensācijai no Eurojust budžeta.

(22)  Personas ar pienācīgu kvalifikāciju ir personas, kam ir nepieciešamā kvalifikācija un pieredze to uzdevumu izpildei, kas nepieciešami, lai nodrošinātu valsts biroja efektīvu darbību. Viņiem var būt par priekšsēdētāju ievēlēta valsts pārstāvja vietnieka vai palīga statuss vai arī viņi var pildīt vairāk administratīvas vai tehniskas funkcijas. Ikvienai dalībvalstij būtu jāspēj lemt par savām prasībām šajā ziņā.

(23)  Kvorums un balsošanas procedūras būtu jāregulē Eurojust reglamentā. Izņēmuma gadījumos, ja valsts pārstāvis un viņa vietnieks nav ieradies, attiecīgā valsts pārstāvja palīgam vajadzētu būt tiesīgam balsot Kolēģijā, ja asistentam ir tieslietu nozares amatpersonas statuss, t. i., viņš ir prokurors, tiesnesis vai tiesu iestādes pārstāvis.

(24)  Tā kā kompensācijas modelis ietekmē budžetu, ar šo regulu būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Padomei noteikt minēto modeli.

(25)  Eurojust būtu jāizveido koordinācija dežūras režīma mehānisms, lai Eurojust būtu efektīvāka un pieejama divdesmit četras stundas diennaktī un tai būtu iespēja iejaukties steidzamos gadījumos. Ikvienai dalībvalstij būtu jānodrošina, lai tās pārstāvji koordinācija dežūras režīma mehānismā varētu rīkoties 24 stundas diennaktī visas dienas nedēļā.

(26)  Dalībvalstīs būtu jāizveido Eurojust valsts koordinācijas sistēmas, lai koordinētu darbu, ko veic Eurojust valsts korespondenti, ▌valsts korespondents terorisma jautājumos, jebkurš Eurojust valsts korespondents jautājumos, kas ir saistīti ar EPPO kompetenci, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla valsts korespondents, kā arī līdz pat trīs citu sakaru punktu veikto darbu un kopējo izmeklēšanas grupu tīkla un citu tādu tīklu pārstāvju veikto darbu, kas izveidoti ar Padomes Lēmumiem 2002/494/TI(6), 2007/845/TI(7) un 2008/852/TI(8). Dalībvalstis var nolemt, ka vienu vai vairākus no minētajiem uzdevumiem veic viens un tas pats valsts korespondents.

(27)  Koordinācijas un sadarbības veicināšanai un stiprināšanai starp tām valstu iestādēm, kas veic izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ir svarīgi, lai Eurojust no valstu iestādēm saņemtu informāciju, kas ir nepieciešama tā uzdevumu veikšanai. Minētajā nolūkā kompetentajām valstu iestādēm bez liekas kavēšanās būtu jāinformē savi valsts pārstāvji par kopējo izmeklēšanas grupu izveidi un to rezultātiem. Kompetentajām valstu iestādēm bez liekas kavēšanās būtu jāinformē valsts pārstāvji par lietām Eurojust kompetencē, kurās ir tieši iesaistītas vismaz trīs dalībvalstis un par kurām vismaz divām dalībvalstīm ir nosūtīti lūgumi vai lēmumi par tiesu iestāžu sadarbību. Noteiktos apstākļos tām būtu jāinformē valsts pārstāvji par jurisdikcijas konfliktiem, kontrolētām piegādēm un atkārtotiem sarežģījumiem tiesu sadarbībā.

(28)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680(9) paredz saskaņotus noteikumus par tādu personas datu aizsardzību un brīvu apriti, kas tiek apstrādāti, lai novērstu, izmeklētu un atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no sabiedriskās drošības apdraudējuma un to novērstu. Lai nodrošinātu to, ka fiziskām personām visā Savienībā ir vienāds aizsardzības līmenis ar juridiski īstenojamu tiesību starpniecību, un novērstu atšķirības, kas traucē personas datu apmaiņu starp Eurojust un dalībvalstu kompetentām iestādēm, noteikumiem par Eurojust apstrādāto operatīvo personas datu aizsardzību un brīvu apriti būtu jāatbilst Direktīvas (ES) 2016/680 prasībām.

(29)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/...(10)(11) par operatīvo personas datu apstrādi atsevišķās nodaļas vispārīgie noteikumi būtu jāpiemēro, neskarot šajā regulā paredzētos īpašos datu aizsardzības noteikumus. Šādi īpaši noteikumi būtu jāuzskata par Regulas (ES) 2018/...+ minētās nodaļas noteikumu lex specialis (lex specialis derogat legi generali). Lai mazinātu juridisko sadrumstalotību, īpašiem datu aizsardzības noteikumiem šajā regulā būtu jāsaskan ar principiem, kas ir Regulas (ES) 2018/...+ minētās nodaļas pamatā, kā arī minētās regulas noteikumiem par neatkarīgu uzraudzību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, atbildību un sankcijām.

(30)  Lai aizsargātu datu subjektu tiesības un brīvības, ir skaidri jānosaka pienākumi saskaņā ar šo regulu. Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par datu precizitāti, kurus tās ir nosūtījušas Eurojust un kurus Eurojust ir apstrādājusi nemainītus, par šādu datu atjaunināšanu un par minēto datu pārsūtīšanas Eurojust likumību. Eurojust vajadzētu būt atbildīgai par citu datu sniedzēju sniegto datu pareizību vai kuri iegūti no Eurojust pašas veiktās analīzes vai pašai vācot datus un par šādu datu atjaunināšanu. Eurojust būtu jānodrošina, lai datus apstrādātu godprātīgi un likumīgi un lai tos vāktu un apstrādātu konkrētā nolūkā. Eurojust būtu arī jānodrošina, lai dati būtu adekvāti un nozīmīgi, lai tie nebūtu pārlieku apjomīgi salīdzinājumā ar nolūku, kādā tos apstrādā, lai tos neuzglabātu ilgāk, nekā tas ir nepieciešams attiecīgajā nolūkā, un lai tos apstrādātu veidā, kas nodrošina personas datu pienācīgu drošību un datu apstrādes konfidencialitāti.

(31)  Eurojust reglamentā būtu jāiekļauj pienācīgas garantijas attiecībā uz operatīvo personas datu glabāšanu arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai statistikas nolūkos.

(32)  Datu subjektam būtu jāspēj izmantot Regulas (ES) 2018/...(12) paredzētās tiesības piekļūt operatīvajiem personas datiem, kas attiecas uz viņu un kurus ir apstrādājusi Eurojust. Datu subjekts var pamatotos intervālos bez maksas iesniegt šādu pieprasījumu Eurojust vai valsts uzraudzības iestādei datu subjekta izvēlētajā dalībvalstī.

(33)  Šajā regulā paredzētie datu aizsardzības noteikumi neskar piemērojamos noteikumus par personas datu kā pierādījumu pieņemamību pirmstiesas kriminālprocesā un tiesas procesā.

(34)  Visi personas datu apstrādi, ko Eurojust veic savas kompetences ietvaros tās uzdevumu izpildei, būtu jāuzskata par operatīvo personas datu apstrādi.

(35)  Tā kā Eurojust apstrādā arī administratīvos personas datus, kas nav saistīti ar kriminālizmeklēšanu, uz šādu datu apstrādi būtu jāattiecina Regulas (ES) 2018/...(13) vispārīgie noteikumi.

(36)  Ja dalībvalsts nosūta vai sniedz Eurojust operatīvos personas datus, kompetentajai iestādei, valsts pārstāvim vai valsts korespondentam Eurojust būtu jābūt tiesīgiem pieprasīt minēto operatīvo personas datu labošanu vai dzēšanu.

(37)  Lai uzskatāmi parādītu, ka ir ievēroti šīs regulas noteikumi, Eurojust vai pilnvarotajam apstrādātājam būtu jāglabā ieraksti par visām to apstrādes darbību kategorijām, ko tie veic savas atbildības ietvaros. Eurojust un katram pilnvarotajam apstrādātājam vajadzētu būt pienākumam sadarboties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU) un darīt minēto uzskaiti tam pieejamu pēc pieprasījuma, lai šāda uzskaite varētu kalpot minēto apstrādes darbību uzraudzības vajadzībām. Eurojust vai tās pilnvarotā apstrādātāja rīcībā, kurš personas datus apstrādā ar neautomatizētām apstrādes sistēmām, vajadzētu būt efektīvām metodēm, piemēram, ierakstiem vai cita veida uzskaitei, ar ko uzskatāmi parāda apstrādes likumīgumu un kas ļauj veikt pašuzraudzību un nodrošina datu integritāti un datu drošību.

(38)  Eurojust Valdei būtu jāieceļ datu aizsardzības speciālistu, kuram vajadzētu būt Eurojust darbiniekam. Personai, kas ir iecelta par Eurojust datu aizsardzības speciālistu, vajadzētu būt ieguvušai speciālizētu apmācību par datu aizsardzības tiesību aktiem un praksi, kas sniedz ekspertu zināšanas minētajā jomā. Nepieciešamais speciālo zināšanu līmenis būtu jānosaka saistībā ar datu apstrādi, kas tiek veikta, un aizsardzību, kas nepieciešama Eurojust apstrādātajiem personas datiem.

(39)  EDAU vajadzētu būt atbildīgam par šīs regulas datu aizsardzības noteikumu uzraudzību un pilnīgas piemērošanu attiecībā uz operatīvo personas datu apstrādi, ko veic Eurojust. EDAU būtu jāpiešķir pilnvaras, lai nodrošinātu šī pienākumu efektīvu izpildi. EDAU vajadzētu būt tiesībām apspriesties ar Eurojust par iesniegtajiem pieprasījumiem, pārsūtīt Eurojust jautājumus izskatīšanai, lai risinātu radušās problēmas saistībā ar operatīvo personas datu apstrādi, iesniegt priekšlikumus par datu subjektu aizsardzības uzlabošanu, un likt Eurojust veikt īpašas darbības attiecībā uz operatīvo personas datu apstrādi. Tā rezultātā EDAU rīcībā ir jābūt līdzekļiem, lai nodrošinātu atbilstību rīkojumiem un izpildītu tos. Tādēļ EDAU vajadzētu būt pilnvarām izteikt brīdinājumu Eurojust. Izteikt brīdinājumu nozīmē izsniegt mutisku vai rakstisku atgādinājumu par Eurojust pienākumu pildīt EDAU rīkojumus vai nodrošināt atbilstību EDAU priekšlikumiem un atgādinājumu par līdzekļiem, ko piemēro, ja netiek nodrošināta atbilstība, vai Eurojust atteikuma gadījumā.

(40)  EDAU pienākumiem un pilnvarām, tostarp pilnvarām dot Eurojust rīkojumu labot, dzēst operatīvos personas datus vai ierobežot datu apstrādi, ja tie apstrādāti, pārkāpjot šajā regulā ietvertos datu aizsardzības noteikumus, nevajadzētu attiekties uz personas datiem, kuri ir iekļauti valsts lietu dokumentos.

(41)  Lai sekmētu EDAU un valstu uzraudzības iestāžu sadarbību, bet neskarot EDAU neatkarību vai viņa atbildību par Eurojust uzraudzību attiecībā uz datu aizsardzību, EDAU un valstu uzraudzības iestādēm būtu regulāri jātiekas Eiropas Datu aizsardzības padomē saskaņā ar noteikumiem par koordinētu uzraudzību, kas ir noteikti Regulā (ES) 2018/...(14).

(42)  Kā pirmā trešo valstu vai starptautisko organizāciju sniegto vai izgūto datu saņēmēja Savienības teritorijā, Eurojust vajadzētu būt atbildīgai par šādu datu precizitāti. Eurojust būtu jāveic pasākumi, lai pēc iespējas pārbaudītu datu precizitāti, saņemot datus vai darot datus pieejamus citām iestādēm.

(43)  Attiecībā uz Eurojust būtu jāpiemēro vispārīgie noteikumi par līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību, kas ir piemērojami Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām.

(44)  Eurojust būtu jāspēj veikt attiecīgo personas datu apmaiņa un jāsaglabā sadarbības attiecības ar citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām tik lielā mērā, cik nepieciešams tās uzdevumu veikšanai.

(45)  Lai garantētu nolūka ierobežojumu, ir svarīgi nodrošināt, ka Eurojust personas datus trešām valstīm un starptautiskām organizācijām var pārsūtīt vienīgi tad, ja tas ir vajadzīgs, lai novērstu un apkarotu noziedzību atbilstoši Eurojust uzdevumiem. Šajā nolūkā ir nepieciešams nodrošināt, ka gadījumos, kad tiek nosūtīti personas dati, saņēmējs apņemas datus izmantot vai pārsūtīt tālāk trešās valsts kompetentai iestādei tikai tam mērķim, kādam tie tika pārsūtīti sākotnēji. Datu tālākai pārsūtīšanai būtu jānotiek saskaņā ar šo regulu.

(46)  Visas dalībvalstis ir pievienojušās Starptautiskajai Kriminālpolicijas organizācijai (Interpolam). Lai pildītu savu uzdevumu, Interpols saņem, glabā un izplata personas datus, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm novērst un apkarot starptautisko noziedzību. Tādēļ ir lietderīgi stiprināt Savienības un Interpola sadarbību, veicinot personas datu efektīvu apmaiņu, vienlaikus nodrošinot pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi. Ja operatīvos personas datus no Eurojust nosūta Interpolam un valstīm, kuras norīkojušas pārstāvjus uz Interpolu, būtu jāpiemēro šī regula, jo īpaši tās noteikumi par starptautisku nosūtīšanu. Šai regulai nebūtu jāskar konkrētie noteikumi, kas paredzēti Padomes Kopējā nostājā 2005/69/TI(15)  un Padomes Lēmumā 2007/533/TI(16).

(47)  Kad Eurojust nosūta operatīvos personas datus trešās valsts iestādei vai starptautiskai organizācijai▌, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu, kas noslēgts saskaņā ar LESD 218. pantu, būtu jāparedz atbilstošas garantijas attiecībā uz privātuma un personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību, lai nodrošinātu piemērojamo datu aizsardzības noteikumu ievērošanu.

(48)  Eurojust būtu jānodrošina, ka nosūtīšana uz trešo valsti vai starptautisku organizāciju tiek veikta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, tostarp, lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu, un ka minētais pārzinis trešā valstī vai starptautiskajā organizācijā ir kompetenta iestāde šīs regulas izpratnē. Pārsūtīšana būtu jāveic tikai Eurojust, kas darbojas kā pārzinis. Šāda nosūtīšana var notikt gadījumos, kad Komisija nolēmusi, ka attiecīgā trešā valsts vai starptautiskā organizācija nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni, kad tiek sniegtas atbilstošas garantijas, vai kad ir piemērojamas atkāpes īpašās situācijās.

(49)  Eurojust būtu jāspēj pārsūtīt personas datus trešās valsts iestādei vai starptautiskai organizācijai, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, kurā konstatēts, ka attiecīgā valsts vai starptautiskā organizācija nodrošina datu aizsardzības pienācīgu līmeni („lēmums par atbilstību”), vai, ja nav lēmuma par atbilstību, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu, ko Savienība noslēgusi saskaņā ar LESD 218. pantu, vai sadarbības nolīgumu, ar kuru ļauj veikt personas datu apmaiņu un kurš noslēgts starp Eurojust un minēto trešo valsti pirms šīs regulas piemērošanas datuma.

(50)  Ja Kolēģija ir apzinājusi operatīvu vajadzību pēc sadarbības ar kādu trešo valsti vai starptautisku organizāciju, tai būtu jāspēj ieteikt Padomei vērst Komisijas uzmanību uz vajadzību pēc lēmuma par atbilstību vai pēc ieteikuma sākt sarunas par starptautisku nolīgumu saskaņā ar LESD 218. pantu.

(51)  Nosūtīšana, kas nebalstās uz lēmumu par atbilstību, būtu jāatļauj tikai tad, ja juridiski saistošā instrumentā tiek sniegtas atbilstošas garantijas, kas nodrošina personas datu aizsardzību, vai ja Eurojust ir izvērtējis visus datu nosūtīšanas apstākļus un, pamatojoties uz šo izvērtējumu, uzskata, ka pastāv atbilstošas garantijas personas datu aizsardzībai. Šādi juridiski saistoši instrumenti varētu būt, piemēram, juridiski saistoši divpusēji nolīgumi, kurus noslēgušas dalībvalstis un kuri ieviesti to tiesību sistēmā, un kuru izpildi varētu panākt to datu subjekti, nodrošinot datu aizsardzības prasību un datu subjektu tiesību ievērošanu, tostarp tiesību panākt tiesību efektīvu aizsardzību administratīvā kārtībā vai tiesā ievērošanu. Eurojust, vērtējot visus datu nosūtīšanas apstākļus, būtu jāspēj ņemt vērā starp Eurojust un trešām valstīm noslēgtus sadarbības nolīgumus, kas atļauj personas datu apmaiņu. Eurojust būtu jāspēj ņemt vērā arī to, ka personas datu nosūtīšanai tiks piemērotas konfidencialitātes prasības un specifiskuma princips, nodrošinot, ka dati netiks apstrādāti citos nolūkos kā vien nosūtīšanas nolūkā. Turklāt Eurojust būtu jāņem vērā, ka personas dati netiks izmantoti, lai pieprasītu, pasludinātu vai izpildītu nāvessodu vai jebkādu citu cietsirdīgu un necilvēcīgu soda veidu. Lai arī minētos nosacījumus varētu uzskatīt par atbilstošām garantijām, kas ļauj veikt datu nosūtīšanu, Eurojust būtu jāspēj pieprasīt papildu garantijas.

(52)  Ja nav lēmuma par atbilstību vai nav spēkā atbilstoši drošības garantijas, pārsūtīšanu vai pārsūtīšanas kategorijas var veikt tikai īpašos gadījumos, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas būtiskas intereses, vai lai aizsargātu datu subjekta likumīgās intereses, ja to paredz tiesību akti dalībvalstī, kas nosūta personas datus; lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai dalībvalstī vai trešā valstī; lai individuālā gadījumā novērstu, izmeklētu vai atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp pasargātu no sabiedriskās drošības apdraudējumiem un novērstu tos; vai lai individuālā gadījumā pamatotu, īstenotu vai aizstāvētu tiesiskus prasījumus; Minētās atkāpes būtu jāinterpretē sašaurināti, un ar tām nebūtu jāpieļauj personas datu bieža, masveida un strukturāla nosūtīšana vai apjomīga nosūtīšana, bet būtu jānosūta vienīgi dati, kas ir nepieciešami. Lai uzraudzītu nosūtīšanas likumīgumu, šāda nosūtīšana būtu jādokumentē un pēc pieprasījuma informācija par nosūtīšanu būtu jādara pieejama EDAU.

(53)  Izņēmuma gadījumos, Eurojust vajadzētu spēt pagarināt operatīvo personas datu glabāšanas termiņus, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, ievērojot mērķa ierobežojuma principu, kas piemērojams personas datu apstrādei saistībā ar visām tā darbībām. Šādi lēmumi būtu jāpieņem pēc rūpīgas visu, arī datu subjektu, interešu izvērtēšanas. Par to, vai būtu jāpagarina personas datu apstrādes termiņš, ja visās attiecīgajās dalībvalstīs kriminālvajāšana ir noilgusi saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu noteikumiem, būtu jālemj tikai tad, ja pastāv konkrēta vajadzība sniegt palīdzību saskaņā ar šo regulu.

(44)  Eurojust būtu jāsaglabā privileģētas attiecības ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu, balstot tās uz konsultācijām un papildināmību. Šai regulai būtu jāpalīdz precizēt Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla attiecīgās lomas un savstarpējās attiecības, vienlaikus saglabājot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla specifiku.

(55)  Tiktāl, ciktāl tas nepieciešams tā uzdevumu veikšanai, Eurojust būtu jāsaglabā sadarbības attiecības ar citām Savienības institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām, EPPO, trešo valstu kompetentajām iestādēm, kā arī starptautiskām organizācijām.

(66)  Lai uzlabotu operatīvo sadarbību starp Eurojust un Eiropolu un jo īpaši izveidotu saikni starp vienas vai otras aģentūras rīcībā esošiem datiem, Eurojust būtu jāļauj Eiropolam piekļūt Eurojust rīcībā esošajiem datiem, balstoties uz sistēmu „informācija ir/ nav atrasta”. Eurojust un Eiropolam būtu jānodrošina, ka tiek ieviesti pasākumi, kas vajadzīgi, lai optimizētu to operatīvo sadarbību, pienācīgi ņemot vērā to attiecīgās pilnvaras un jebkādus dalībvalstu paredzētus ierobežojumus. Šādiem darba nosacījumiem būtu jānodrošina piekļuve visai informācijai un iespēja meklēt visu informāciju, kas sniegta Eiropolam šķērspārbaudes nolūkā saskaņā ar šajā regulā paredzētiem konkrētiem aizsardzības pasākumiem un šajā regulā paredzētajām datu aizsardzības garantijām. Jebkādai Eiropola piekļuvei Eurojust rīcībā esošajiem datiem vajadzētu būt ar tehniskiem līdzekļiem ierobežotai līdz tādai informācijai, kas ietilpst attiecīgajās minēto Savienības aģentūru pilnvarās.

(57)  Eurojust un Eiropolam būtu citam citu jāinformē par visām darbībām, kas ir saistītas ar kopēju izmeklēšanas grupu finansēšanu.

(58)  Eurojust būtu jāspēj veikt personas datu apmaiņu ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tik lielā mērā, cik nepieciešams tā uzdevumu veikšanai, pilnībā respektējot privātuma aizsardzību, kā arī citas pamattiesības un pamatbrīvības.

(59)  Eurojust būtu jāpastiprina sadarbība ar trešo valstu kompetentajām iestādēm un starptautiskajām organizācijām atbilstoši stratēģijai, kas izveidota, apspriežoties ar Komisiju. Šim nolūkam būtu jāparedz noteikumi, saskaņā ar kuriem Eurojust nosūta tiesnešus koordinatorus uz trešām valstīm, lai izpildītu uzdevumus, kas līdzīgi tiem, kuri noteikti tiem tiesnešiem koordinatoriem, ko dalībvalstis norīkojušas, pamatojoties uz Padomes 1996. gada 22. aprīļa Vienoto rīcību 96/277/TI(17) ▌.

(60)  Būtu jāparedz noteikumi, saskaņā ar kuriem Eurojust koordinē trešās valsts izdotu tiesu iestāžu sadarbības lūgumu izpildi, ja ir vajadzīga minēto lūgumu izpilde vismaz divās dalībvalstīs vienas un tās pašas izmeklēšanas ietvaros. Eurojust būtu jāveic šāda koordinācija tikai ar attiecīgās dalībvalsts piekrišanu.

(61)  Lai garantētu pilnīgu Eurojust autonomiju un neatkarību, tam būtu jāpiešķir autonoms un tās darba pienācīgai veikšanai pietiekams budžets, ar ienākumiem galvenokārt no Eiropas budžeta iemaksām, izņemot attiecībā uz algām un atalgojumu valsts pārstāvjiem, deputātiem un palīgiem, ko maksā viņu dalībvalsts. Savienības budžeta procedūrai vajadzētu būt piemērojamai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Savienības ieguldījumu un citām subsīdijām, kas maksājamas no Savienības vispārējā budžeta. Pārskatu revīzija būtu jāveic Revīzijas palātai un jāapstiprina Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komitejai.

(62)  Lai palielinātu Eurojust pārredzamību un demokrātisku uzraudzību, ir nepieciešams paredzēt mehānismu saskaņā ar LESD 85. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu iesaistīšanai Eurojust darbību kopīgā novērtēšanā. Novērtējumam būtu jānotiek Parlamenta komitejas sanāksmē Eiropas Parlamenta telpās Briselē, piedaloties Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu kompetento komiteju locekļiem. Starpparlamentārai komiteju sanāksmei būtu notiek, pilnībā respektējot Eurojust neatkarības principus attiecībā uz rīcību konkrētos operatīvos gadījumos un attiecībā uz pienākumu ievērot diskrētumu un konfidencialitāti.

(63)  Ir atbilstīgi regulāri novērtēt šīs regulas piemērošanu.

(64)  Eurojust darbībai saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu vajadzētu būt pārredzamai. Kolēģijai būtu jāpieņem konkrēti noteikumi par to, kā tiek nodrošinātas tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem. Nekas šajā regulā nav paredzēts, lai ierobežotu tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem, ciktāl tās ir garantētas Savienībā un dalībvalstīs, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“harta”) 42. pantu. Vispārīgie noteikumi par pārredzamību, kurus piemēro Savienības aģentūrām, būtu jāattiecina arī uz Eurojust, nekādā veidā neapdraudot konfidencialitātes pienākumu tās operatīvajā darbā. Tādā pašā veidā, Eiropas Ombudam veicot administratīvās izmeklēšanas, būtu jāievēro Eurojust konfidencialitātes prasības.

(65)  Lai pastiprinātu Eurojust pārredzamību Savienības pilsoņiem un pārskatatbildību, Eurojust savā tīmekļa vietnē būtu jāpublicē Valdes locekļu saraksts un vajadzības gadījumā — Valdes sanāksmju rezultātu kopsavilkums, vienlaikus ievērojot datu aizsardzības prasības.

(66)  Eurojust būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 2018/1046(18).

(67)  Eurojust būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013(19) .

(68)  Nepieciešamie noteikumi attiecībā uz Eurojust izmitināšanu dalībvalstī, kurā tai ir mītne, t.i., Nīderlandē, un konkrētiem noteikumiem, kas piemērojami visiem Eurojust darbiniekiem un to ģimenes locekļiem, būtu jānosaka mītnes līgumā. Eurojust uzņēmēja dalībvalstij būtu nodrošina iespējami labākos apstākļus Eurojust ▌ darbībai, tostarp daudzvalodu un Eiropas ievirzes mācību iestādes un piemērotus transporta savienojumus, lai varētu piesaistīt augsta līmeņa cilvēkresursus no iespējami plašākās ģeogrāfiskās teritorijas.

(69)  Ar šo regulu izveidotajai Eurojust vajadzētu būt Eurojust, kas izveidota ar Lēmumu 2002/187/IT, tiesību pārņēmējai attiecībā uz visām tās līgumsaistībām, tostarp darba līgumiem, saistībām un iegūtajiem īpašumiem. Starptautiskajiem nolīgumiem, ko noslēgusi Eurojust, kā noteikts minētajā lēmuma, būtu jāpaliek spēkā.

(70)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi izveidot struktūru, kas ir atbildīga par koordinācijas un sadarbības atbalstīšanu un stiprināšanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm saistībā ar smagiem noziegumiem, kuri skar vismaz divas dalībvalstis vai kuru dēļ nepieciešama kopīga kriminālvajāšana, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(71)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu, kā arī 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un tām šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. ▌

(72)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(73)  Ir notikusi apspriešanās ar EDAU saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001(20) 28. panta 2. punktu, un 2014. gada 5. martā tas sniedza atzinumu.

(74)  Šī regula pilnībā respektē pamattiesības, kā arī garantē un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti hartā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU:

I NODAĻA

EUROJUST IZVEIDE, MĒRĶI UN UZDEVUMI

1. pants

Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās izveide

1.  Ar šo izveido Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust).

2.  Eurojust, kā tā izveidota ar šo regulu, aizstāj Eurojust, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 2002/187/TI, un ir tās pēctece.

3.  Eurojust ir tiesību subjekts. ▌

2. pants

Uzdevumi

1.  Eurojust atbalsta un stiprina koordināciju un sadarbību starp tām valstu iestādēm, kas veic izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, saistībā ar smagu noziegumu, ar kuru Eurojust ir kompetenta nodarboties saskaņā ar 3. panta 1. un 3. punktu, ja minētais noziegums skar divas vai vairāk dalībvalstis vai saistībā ar to nepieciešama kopīga kriminālvajāšana, pamatojoties uz dalībvalstu iestāžu, Eiropola, EPPO un OLAF veiktajām darbībām un sniegto informāciju.

2.  Veicot uzdevumus, Eurojust:

a)  ņem vērā ikvienu pieprasījumu, ko nosūtījusi dalībvalsts kompetentā iestāde, vai jebkuru informāciju, ko sniegušas Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, kas ir kompetentas atbilstīgi Līgumu noteikumiem, un jebkuru informāciju, ko ieguvusi Eurojust pati;

b)  veicina tiesiskās sadarbības lūgumu un lēmumu izpildi, tostarp tādu lūgumu un lēmumu izpildi, kas balstīti uz instrumentiem, ar kuriem īsteno savstarpējas atzīšanas principu.

3.  Eurojust veic savus uzdevumus pēc dalībvalstu kompetento iestāžu pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas, vai pēc EPPO pieprasījuma tās kompetences ietvaros.

3. pants

Eurojust kompetence

1.  Eurojust ir kompetence attiecībā uz 1. pielikumā uzskaitīto smago noziegumu veidiem. Tomēr, sākot no datuma, kad EPPO ir uzsākusi veikt savus uzdevumus attiecībā uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu saskaņā ar Regulas (ES) 2017/1939(21) 120. pantu, Eurojust neīsteno savu kompetenci attiecībā uz noziegumiem, par kuriem EPPO īsteno kompetenci, izņemot lietas, kurās ir iesaistītas arī dalībvalstīm, kuras nepiedalās ciešākā sadarbībā par EPPO izveidi, un pēc šo dalībvalstu pieprasījuma vai pēc EPPO pieprasījuma.

2.  Eurojust īsteno savu kompetenci attiecībā uz noziegumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, gadījumos, kad iesaistītas dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā par EPPO izveidi, bet attiecībā uz kuriem EPPO nav kompetences vai tā nolemj neīstenot savu kompetenci.

Eurojust, EPPO un attiecīgās dalībvalstis savstarpēji apspriežas un sadarbojas cita ar citu, lai veicinātu Eurojust kompetences īstenošanu atbilstīgi šim punktam . Praktiskas detaļas saistībā ar kompetences īstenošanu atbilstīgi šim punktam reglamentē sadarbības vienošanās, kas minēta 47. panta 3. punktā.

3.  Eurojust saskaņā ar saviem uzdevumiem pēc dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma var arī palīdzēt izmeklēšanā un kriminālvajāšanā attiecībā uz noziegumu veidiem, kas nav uzskaitīti I pielikumā..

4.  Eurojust kompetencē ir noziedzīgi nodarījumi, kas ir saistīti ar I pielikumā uzskaitītajiem noziedzīgu nodarījumu veidiem. Šādu kategoriju noziedzīgus nodarījumus uzskata par saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem:

a)  noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti, lai sagādātu līdzekļus I pielikumā uzskaitīto smago noziegumu izdarīšanai;

b)  noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti I pielikumā uzskaitīto smago noziegumu veicināšanai vai izdarīšanai;

c)  noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti, lai nodrošinātu 1. pielikumā uzskaitīto smago noziegumu izdarījušo personu nesodāmību.

5.  Pēc dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma Eurojust var palīdzēt arī tādā izmeklēšanā un kriminālvajāšanā, kas skar tikai attiecīgo dalībvalsti un trešo valsti, ar noteikumu, ka ar minēto trešo valsti ir noslēgts nolīgums vai vienošanās, ar ko izveido sadarbību saskaņā ar 52. pantu, vai ar noteikumu, ka īpašā gadījuma ir ievērojama interese, lai tiktu sniegta šāda palīdzība.

6.  Pēc dalībvalsts kompetentās iestādes vai Komisijas pieprasījuma Eurojust var palīdzēt arī tādā izmeklēšanā un kriminālvajāšanā, kas skar tikai minēto dalībvalsti, bet kam ir ietekme Savienības līmenī. Pirms uzsākt rīkoties pēc Komisijas pieprasījuma Eurojust apspriežas ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi.

Minētā kompetentā iestāde var Eurojust noteiktā termiņā iebilst pret pieprasījuma izpildi, ko veikusi Eurojust, ikvienā gadījumā pamatojot savu nostāju.

4. pants

Eurojust operatīvās funkcijas

1.  Eurojust:

a)  informē dalībvalstu kompetentās iestādes par tādu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, par kuru tā ir informēta un kurai ir ietekme Savienības līmenī vai kura varētu ietekmēt netieši iesaistītas dalībvalstis;

b)  palīdz dalībvalstu kompetentajām iestādēm nodrošināt vislabāko iespējamo izmeklēšanas un kriminālvajāšanas koordināciju;

c)  sniedz palīdzību, lai uzlabotu sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, jo īpaši pamatojoties uz Eiropola veiktajām analīzēm;

d)  sadarbojas un konsultējas ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu krimināllietās, tostarp izmantojot minētā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla dokumentu datu bāzi un sekmējot tās uzlabošanu;

e)  cieši sadarbojas ar EPPO ar tās kompetenci saistītos jautājumos;

f)  nodrošina operatīvo, tehnisko un finanšu atbalstu dalībvalstu pārrobežu operācijām un izmeklēšanai, tostarp kopējas izmeklēšanas darba grupām.

g)  atbalsta Savienības specializētās zinātības centrus, kurus izveidojis Eiropols un citas Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, un vajadzības gadījumā līdzdarbojas tajos;

h)  sadarbojas ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī tīkliem, kas ir izveidoti brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, ko reglamentē LESD V sadaļa;

i)  atbalsta dalībvalstu rīcību, ar ko apkaro I pielikumā uzskaitīto smago noziegumu veidus.

2.  Pildot savus uzdevumus, Eurojust, norādot iemeslus, var lūgt attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes:

a)  uzņemties konkrētu darbību izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

b)  atzīt, ka kāda no dalībvalstīm ir labāk sagatavota, lai uzņemtos konkrētu darbību izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

c)  veikt attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu koordināciju;

d)  izveidot kopēju izmeklēšanas grupu atbilstīgi attiecīgajiem sadarbības instrumentiem;

e)  sniegt Eurojust jebkādu tā uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju;

f)  veikt īpašus izmeklēšanas pasākumus;

g)  veikt jebkādus citus pamatotus pasākumus izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai.

3.  Eurojust var arī:

a)  sniegt Eiropolam atzinumus, pamatojoties Eiropola veikto analīzi;

b)  sniegt materiāli tehnisko atbalstu, tostarp palīdzību rakstiskai tulkošanai, mutiskai tulkošanai un koordinācijas sanāksmju organizēšanai.

4.  Ja divas vai vairākas dalībvalstis nevar vienoties par to, kurai no tām pēc pieprasījuma, kas izteikts saskaņā ar 2. punkta a) vai b) apakšpunktu, jāuzņemas izmeklēšana vai kriminālvajāšana, Eurojust sniedz rakstisku atzinumu par attiecīgo lietu. Eurojust nekavējoties nosūta minēto atzinumu attiecīgajām dalībvalstīm.

5.  Pēc kompetentās iestādes pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Eurojust sniedz rakstveida atzinumu par atkārtotiem atteikumiem vai sarežģījumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbības lūgumu un lēmumu izpildi, tostarp par lūgumiem un lēmumiem, kas pamatojas uz instrumentiem, ar ko īsteno savstarpējas atzīšanas principu, ar noteikumu, ka šādus gadījumus nevar atrisināt, attiecīgajām kompetentajām valsts iestādēm savstarpēji vienojoties vai iesaistot attiecīgos valsts pārstāvjus. Eurojust nekavējoties nosūta atzinumu attiecīgajām dalībvalstīm.

6.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes bez liekas kavēšanās atbild uz Eurojust pieprasījumiem, kas minēti 2. punktā, un rakstveida atzinumiem, kas minēti 4. vai 5. punktā. Dalībvalstu kompetentās iestādes var atteikties izpildīt šādus pieprasījumus vai ņemt vērā rakstveida atzinumu, ja, to darot, tiktu kaitēts būtiskām valsts drošības interesēm, tiktu apdraudēta jau notiekošas izmeklēšanas sekmīga norise vai apdraudēta kādas privātpersonas drošība.

5. pants

Operatīvo un citu funkciju izpilde

1.  Veicot jebkādas 4. panta 1. vai 2. punktā minētās darbības, Eurojust darbojas ar viena vai vairāku attiecīgo valsts pārstāvju starpniecību. Neskarot 2. punktu, Kolēģija koncentrējas uz operatīviem jautājumiem un jebkādiem citiem jautājumiem, kas ir tieši saistīti ar operatīviem jautājumiem. Kolēģija iesaistās administratīvos jautājumos tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīti tās operatīvās funkcijas.

2.  Eurojust darbojas kā Kolēģija:

a)  veicot jebkādas 4. panta 1. vai 2. punktā minētās darbības, ja:

i)  to pieprasa viens vai vairāki attiecīgie valsts pārstāvji lietā, ar kuru nodarbojas Eurojust;

ii)  lietā ir iesaistīta tāda izmeklēšana un kriminālvajāšana, kurai ir netieša ietekme Savienības līmenī vai kura varētu ietekmēt netieši iesaistītās dalībvalstis;

b)  veicot jebkādas 4. panta 3., 4. vai 5. punktā minētās darbības;

c)  ja ir iesaistīts vispārīgs jautājums saistībā ar Eurojust darbības mērķu sasniegšanu;

d)  pieņemot Eurojust gada budžetu - šādā gadījumā lēmumu pieņem ar divu trešdaļu tās pārstāvju balsu vairākumu;

e)  pieņemot programmu, kas minēta 15. pantā, vai gada pārskatu par Eurojust darbībām – šādā gadījumā lēmumu pieņem ar divu trešdaļu tās pārstāvju balsu vairākumu;

f)  ievēlot vai atbrīvojot no amata priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietniekus atbilstīgi 11. pantam;

g)  ieceļot administratīvo direktoru vai attiecīgā gadījumā pagarinot viņa pilnvaru termiņu vai atceļot viņu no amata atbilstīgi 17. pantam;

h)  pieņemot sadarbības vienošanās atbilstīgi 47. panta 3. punktam un 52. pantam;

i)  pieņemot noteikumus interešu konfliktu novēršanai un pārvaldībai attiecībā uz saviem pārstāvjiem, tostarp attiecībā uz viņu interešu deklarēšanu;

j)  pieņemot ziņojumus, politikas dokumentus, pamatnostādnes valsts iestāžu vajadzībām un atzinumus, kas attiecas uz Eurojust operatīvo darbu, vienmēr, kad minētajiem dokumentiem ir stratēģiska nozīme;

k)  ieceļot tiesnešus koordinatorus saskaņā ar 53. pantu;

l)  pieņemot jebkādus citus lēmumus, kas šajā regulā nav skaidri attiecināti uz Valdi vai kas saskaņā ar 18. pantu nav administratīvā direktora atbildībā;

m)   ja to paredz citi šīs regulas noteikumi.

3.  Veicot savus uzdevumus, Eurojust norāda, vai tā darbojas ar viena vai vairāku valsts pārstāvju starpniecību vai kā Kolēģija.

4.  Kolēģija saskaņā ar tās operatīvajām prasībām var administratīvajam direktoram un Valdei uzdot veikt administratīvus uzdevumus papildus tiem, kas ir paredzēti 16. un 18. pantā.

Ja tas nepieciešams izņēmuma gadījumos, Kolēģija var izlemt uz laiku apturēt iecēlējinstitūcijas pilnvaru deleģējumu administratīvajam direktoram un administratīvā direktora tālāk deleģētās pilnvaras, kā arī īstenot tās pati vai deleģēt tās kādam no saviem locekļiem vai darbiniekam, kurš nav administratīvais direktors.

5.  Kolēģija pieņem Eurojust reglamentu ar divu trešdaļu pārstāvju balsu vairākumu. Ja vienošanos nevar panākt ar divu trešdaļu pārstāvju balsu vairākumu, lēmumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Eurojust reglamentu ar īstenošanas aktiem apstiprina Padome.

II NODAĻA

EUROJUST STRUKTŪRA UN ORGANIZĀCIJA

I iedaļa

Struktūra

6. pants

Eurojust struktūra

Eurojust ietver:

a)  valsts pārstāvjus;

b)  Kolēģiju;

c)  Valdi;

d)  administratīvo direktoru.

II iedaļa

Valsts pārstāvji

7. pants

Valsts pārstāvju statuss

1.  Eurojust sastāvā ir viens katras valsts pārstāvis, kuru norīko dalībvalsts saskaņā ar tās tiesību sistēmu. Minētā valsts pārstāvja pastāvīgā darbvieta ir Eurojust mītne.

2.  Katram valsts pārstāvim palīdz viens vietnieks un viens palīgs. Vietnieka un palīga pastāvīgā darbvieta principā ir Eurojust mītne. Katra dalībvalsts var nolemt, ka vietniekam vai palīgam vai abiem diviem parastā darba vieta atrodas viņu dalībvalstī. Ja dalībvalsts pieņem šādu lēmumu, tā par to paziņo Kolēģijai. Ja tas nepieciešams saistībā ar Eurojust operatīvajām vajadzībām, Kolēģija var pieprasīt dalībvalstij nozīmēt vietnieku vai palīgu vai abus divus noteiktu laikposmu strādāt Eurojust mītnē. Dalībvalsts bez liekas kavēšanās izpilda šādu Kolēģijas pieprasījumu.

3.   Valsts pārstāvim var palīdzēt vairāki papildu vietnieki vai palīgi, un, ja vajadzīgs un Kolēģija to atļauj, to pastāvīgā darbavieta var būt Eurojust mītne. Dalībvalstis paziņo Eurojust un Komisijai par valsts pārstāvju, vietnieku un palīgu iecelšanu.

4.  Valsts pārstāvjiem un vietniekiem ir prokurora, tiesneša vai tiesu iestādes pārstāvja statuss ar kompetenci, kas ir līdzvērtīga prokurora vai tiesneša kompetencei saskaņā ar to tiesību aktiem. Lai valsts pārstāvji varētu veikt savus uzdevumus, dalībvalstis tiem piešķir vismaz šajā regulā minētās pilnvaras.

5.  Valsts pārstāvju un viņu vietnieku pilnvaru termiņš ir pieci gadi, un to var pagarināt vienu reizi. Gadījumos, kad vietnieks nevar darboties valsts pārstāvja vārdā vai aizstāt viņu, valsts pārstāvis paliek amatā pēc savu pilnvaru termiņa beigām līdz termiņa pagarināšanai vai līdz aizstāšanai, ko apstiprina viņu dalībvalsts.

6.  Dalībvalstis ieceļ valsts pārstāvjus un vietniekus, pamatojoties uz apliecinātu augsta līmeņa atbilstīgu praktisku pieredzi krimināltiesību jomā.

7.  Vietnieks var rīkoties valsts pārstāvja vārdā vai arī to aizstāt. Palīgs arī var rīkoties valsts pārstāvja vārdā vai to aizstāt, ja viņam ir 4. punktā minētais statuss.

8.  Apmaiņa ar operatīvo informāciju starp Eurojust un dalībvalstis notiek ar valsts pārstāvju starpniecību.

9.  Neskarot 12. pantu, valsts pārstāvju, vietnieku un palīgu algas un atalgojumu sedz viņu dalībvalsts.

10.  Ja valsts pārstāvji, vietnieki un palīgi rīkojas saskaņā ar Eurojust uzdevumiem, attiecīgos izdevumus, kas saistīti ar minētajām darbībām, uzskata par darbības izdevumiem.

8. pants

Valsts pārstāvju pilnvaras

1.  Valsts pārstāvjiem ir pilnvaras:

a)  atvieglot vai citādi atbalstīt jebkādas savstarpējas tiesiskās palīdzības vai savstarpējas atzīšanas lūgumu izdošanu un izpildi ▌;

b)  tieši sazināties un apmainīties ar informāciju ar jebkuru dalībvalsts kompetento iestādi vai kādu citu Savienības struktūru, biroju vai aģentūru, tostarp EPPO;

c)  tieši sazināties un apmainīties ar informāciju ar jebkuru starptautisku kompetento iestādi atbilstoši savu dalībvalstu starptautiskajām saistībām;

d)  piedalīties kopējās izmeklēšanas grupās, tostarp to izveidē.

2.  Neskarot 1. punktu, dalībvalstis saskaņā ar to valsts tiesību aktiem valsts pārstāvjiem var piešķirt papildu pilnvaras. Minētās dalībvalstis paziņo par minētajām pilnvarām Komisijai un Kolēģijai.

3.  Ar savas valsts kompetentās iestādes atļauju valsts pārstāvji saskaņā ar savas valsts tiesībām var:

a)  izdot vai izpildīt jebkādus savstarpējas juridiskās palīdzības vai savstarpējas atzīšanas lūgumus;

b)  norīkot, pieprasīt vai izpildīt izmeklēšanas pasākumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/41/ES(22).

4.  Steidzamos gadījumos, ja nav iespējams savlaicīgi noteikt valsts kompetento iestādi vai sazināties ar to, valsts pārstāvji ir kompetenti veikt 3. punktā minētos pasākumus saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka viņi pēc iespējas ātri informē valsts kompetento iestādi.

5.  Valsts pārstāvis var iesniegt priekšlikumu valsts kompetentajai iestādei, kura veic3. un 4. punktā minētos pasākumus, ja valsts pārstāvja veikta 3. un 4. punktā minēto pilnvaru īstenošana ir pretrunā dalībvalsts:

a)  konstitucionālajiem noteikumiem;

vai

b)  dalībvalsts krimināltiesību sistēmas pamata aspektiem attiecībā uz:

i)  pilnvaru sadalījumu starp policiju, prokuroriem un tiesnešiem;

ii)  uzdevumu funkcionālu sadalījumu starp kriminālvajāšanas iestādēm;

vai

iii)  attiecīgās dalībvalsts federālo struktūru.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka 5. punktā minētajos gadījumos valsts kompetentā iestāde izskata savas valsts pārstāvja iesniegto priekšlikumu bez nepamatotas kavēšanās.

9. pants

Piekļuve valsts reģistriem

Valsts pārstāvjiem saskaņā ar savas valsts tiesībām ir piekļuve šādiem valsts reģistriem vai vismaz iespēja iegūt informāciju no šādiem reģistriem viņu dalībvalstīs:

a)  sodāmības reģistriem;

b)  apcietināto personu reģistriem;

c)  izmeklēšanu reģistriem;

d)  DNS reģistriem;

e)  citiem viņu dalībvalsts valsts iestāžu reģistriem, ja šāda informācija ir nepieciešama viņu uzdevumu izpildei.

III iedaļa

Kolēģija

10. pants

Kolēģijas sastāvs

1.  Kolēģiju veido:

a)  visi ▌valstu pārstāvji ▌; un

b)  ja Kolēģija veic vadības funkcijas - viens Komisijas pārstāvis.

▌ Komisijas pārstāvim, kurš izvirzīts atbilstīgi pirmās daļas b) punktam vajadzētu būt tai pašai personai, kas ir Komisijas pārstāvis Valdē saskaņā ar 16. panta 4. punktu.

2.  Administratīvais direktors piedalās Kolēģijas ▌vadības sanāksmēs bez tiesībām balsot.

3.  Kolēģija var jebkuru personu, kuras viedoklī tā varētu būt ieinteresēta, uzaicināt piedalīties savās sanāksmēs kā novērotāju.

4.  Kolēģijas locekļiem saskaņā ar Eurojust reglamenta noteikumiem var palīdzēt konsultanti vai eksperti.

11. pants

Eurojust priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks

1.  Kolēģija ar divu trešdaļu locekļu balsu vairākumu no valsts pārstāvju vidus ievēlē priekšsēdētāju un divus priekšsēdētāja vietniekus. Gadījumā, ja pēc vēlēšanu otrās kārtas divu trešdaļu balsu vairākumu nevar panākt, priekšsēdētāja vietniekus ievēl ar Kolēģiju veidojošo pārstāvju vienkāršu balsu vairākumu, savukārt priekšsēdētāja ievēlēšanai joprojām ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums.

2.  Priekšsēdētājs pilda savus pienākumus Kolēģijas vārdā. Priekšsēdētājs:

a)  pārstāv Eurojust;

b)  sasauc un vada Kolēģijas un Valdes sanāksmes un pastāvīgi informē kolēģiju par jebkādiem jautājumiem, kas attiecas uz tās interesēm;

c)  virza kolēģijas darbu un pārrauga Eurojust ikdienas pārvaldību, ko nodrošina administratīvais direktors;

d)  īsteno pārējos pienākumus, kas noteikti Eurojust reglamentā.

3.  Priekšsēdētāja vietnieki īsteno 2. punktā noteiktos pienākumus, ko tiem uzticējis priekšsēdētājs. Viņi aizstāj priekšsēdētāju, ja viņš nevar veikt savus pienākumus. Priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekiem viņu konkrēto pienākumu izpildē palīdz Eurojust administratīvais personāls.

4.  Priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieku pilnvaru termiņš ir četri gadi. Viņus var vienu reizi ievēlēt atkārtoti.

5.   Ja par Eurojust priekšsēdētāju vai priekšsēdētāja vietnieku ievēlē valsts pārstāvi, viņa ▌pilnvaru termiņu pagarina, lai nodrošinātu, ka viņš var pildīt savas funkcijas kā priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks.

6.  Ja priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks vairs neatbilst pienākumu izpildei vajadzīgajiem nosacījumiem, Kolēģija pēc trešdaļas tās locekļu priekšlikuma var atbrīvot viņu no amata. Lēmumu pieņem, pamatojoties uz divu trešdaļu Kolēģijas locekļu balsu vairākumu, neskaitot attiecīgā priekšsēdētāja vai priekšsēdētāja vietnieka balsi.

7.  Ja valsts pārstāvi ievēlē par Eurojust priekšsēdētāju, attiecīgā dalībvalsts var norīkot citu personu ar pienācīgu kvalifikāciju, lai palielinātu valsts biroja darbinieku komandu uz laikposmu, kamēr iepriekšējais valsts pārstāvis pilda priekšsēdētāja funkcijas.

Dalībvalsts, kas nolemj norīkot šādu personu, ir tiesīga prasīt kompensāciju saskaņā ar 12. pantu.

12. pants

Kompensācijas mehānisms ievēlēšanas gadījumā priekšsēdētāja amatā

1.  Līdz ... [viens gads pēc šīs regulas stāšanās spēkā] Padome pēc Komisijas priekšlikuma un ar īstenošanas aktiem nosaka kompensācijas mehānismu, kuru, piemērojot 11. panta 7. punktu, dara pieejamu tām dalībvalstīm, kuru valsts pārstāvis ir ievēlēts par priekšsēdētāju.

2.  Kompensācija ir pieejama jebkurai dalībvalstij, ja:

a)  tās valsts pārstāvis ir ievēlēts par priekšsēdētāju;

un

b)  tā pieprasa kompensāciju no Kolēģijas un sniedz pamatojumu vajadzībai pastiprināt valsts biroja darbinieku komandu palielinātas darba slodzes dēļ.

3.  Piešķiramās kompensācijas apmērs ir līdzvērtīgs 50 % no norīkotās personas valsts noteiktās algas. Kompensāciju par dzīvošanas un citām saistītām izmaksām sniedz, uz līdzīga pamata kā darbam ārzemēs norīkotajiem Savienības ierēdņiem vai citiem darbiniekiem.

4.  Kompensācijas mehānisma izdevumus sedz no Eurojust budžeta.

13. pants

Kolēģijas sanāksmes

1.  Kolēģijas sanāksmes sasauc priekšsēdētājs.

2.  Kolēģija notur vismaz vienu ▌sanāksmi mēnesī. ▌Papildus tam Kolēģija sanāk pēc priekšsēdētāja iniciatīvas, pēc Komisijas pieprasījuma vai pēc vismaz vienas trešdaļas tās locekļu pieprasījuma, lai apspriestu Kolēģijas administratīvos uzdevumus.

3.  Eurojust nosūta EPPO ▌Kolēģijas sanāksmju darba kārtību vienmēr, kad tiek apspriesti jautājumi, kuri ir svarīgi EPPO uzdevumu izpildei. Eurojust aicina EPPO piedalīties šādās sanāksmēs bez tiesībām balsot. Ja EPPO tiek uzaicināta uz Kolēģijas sanāksmi, Eurojust tai nodrošina attiecīgos dokumentus, kas pamato darba kārtību.

14. pants

Kolēģijas balsošanas noteikumi

1.  Ja vien nav noteikts citādi un ja nevar panākt vienprātību, Kolēģija pieņem lēmumus ar tās locekļu balsu vairākumu.

2.  Katram loceklim ir viena balss. Balsstiesīga locekļa prombūtnē tiesības izmantot balsstiesības ir vietniekam, ievērojot 7. panta 7. punktā paredzētos nosacījumus. Vietnieka prombūtnē tiesības izmantot balsstiesības ir arī palīgam, ievērojot 7. panta 7. punktā paredzētos nosacījumus.

15. pants

Gada un daudzgadu plāns

1.  Kolēģija līdz ▌katra gada 30. novembrim ▌ pieņem plānošanas dokumentu, kurā ietverta gada un daudzgadu programma, pamatojoties uz administratīvā direktora sagatavoto projektu un ņemot vērā Komisijas atzinumu. Kolēģija iesniedz plānošanas dokumentu Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un EPPO. Plānošanas dokuments kļūst galīgs pēc Savienības vispārējā budžeta galīgās pieņemšanas un vajadzības gadījumā tiek attiecīgi koriģēts.

2.  Gada darba programmā ietver sīki izklāstītus mērķus un sagaidāmos rezultātus, tostarp snieguma rādītājus. Saskaņā ar budžeta līdzekļu sadales pēc darbības jomām un uz darbības jomām balstītas pārvaldības principiem gada darba programmā ietver arī finansējamo darbību aprakstu un norādi par katrai darbībai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem un cilvēkresursiem. Gada darba programma ir saskanīga ar daudzgadu darba programmu, kas minēta 4. punktā. Tajā skaidri norāda, kādi uzdevumi ir pievienoti, mainīti vai svītroti, salīdzinot ar iepriekšējo finanšu gadu.

3.  Kolēģija groza pieņemto gada darba programmu, ja Eurojust ir piešķirts jauns uzdevums. Visus būtiskos grozījumus gada darba programmā pieņem tādā pašā kārtībā kā sākotnējo gada darba programmu. Kolēģija administratīvajam direktoram var deleģēt pilnvaras izdarīt nebūtiskus grozījumus gada darba programmā.

4.  Daudzgadu darba programmā izklāsta vispārīgo stratēģisko plānu, ietverot mērķus, stratēģiju sadarbībai ar iestādēm trešās valstīs un starptautiskajām organizācijām, kas ir minētas 52. pantā, sagaidāmos rezultātus un snieguma rādītājus. Tajā arī nosaka resursu plānu, tostarp daudzgadu budžetu un darbiniekus. Resursu plānu atjaunina reizi gadā. Stratēģisko plānu atjaunina vajadzības gadījumā, jo īpaši, lai reaģētu uz 69. pantā minētā novērtējuma rezultātu.

IV iedaļa

Valde

16. pants

Valdes funkcijas

1.  Kolēģijai palīdz Valde. Valde ir atbildīga par administratīvu lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu Eurojust pienācīgu darbību. Tā pārrauga administratīvā direktora nepieciešamo sagatavošanas darbu par citiem administratīviem jautājumiem, lai Kolēģija tos varētu pieņemt. Tā nav iesaistīta Eurojust operatīvajās funkcijās, kas minētas 4. un 5. pantā.

2.  Valde, pildot savus uzdevumus, var apspriesties ar Kolēģiju.

3.  Valde arī:

a)  pārskata Eurojust 15. pantā minēto plānošanas dokumentu, pamatojoties uz projektu, ko sagatavojis administratīvais direktors, un nosūta tās pieņemšanai Kolēģijā;

b)  pieņem Eurojust krāpšanas apkarošanas stratēģiju, kas ir samērīga ar krāpšanas riskiem, ņemot vērā īstenojamo pasākumu izmaksas un ieguvumus un pamatojoties uz administratīvā direktora sagatavotu projektu;

c)  pieņem atbilstīgus īstenošanas noteikumus, ar kuriem īsteno Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus (Civildienesta noteikumi) un Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība), kas noteikta ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68(23), saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu;

d)  nodrošina pienācīgu reaģēšanu uz konstatējumiem un ieteikumiem, kas izriet no iekšējās vai ārējās revīzijas ziņojumiem, novērtējumiem un izmeklēšanām, tostarp tām, ko veic EDAU un OLAF;

e)  pieņem visus lēmumus par Eurojust iekšējo struktūru izveidi un, ja nepieciešams, par to izmaiņām;

f)  neskarot administratīvā direktora pienākumus, kas noteikti 18. pantā, palīdz viņam un dod padomus Kolēģijas lēmumu īstenošanai, lai pastiprinātu administratīvās un budžeta pārvaldības uzraudzību;

g)  veic jebkurus papildu administratīvos uzdevumus, ko Kolēģija tai uztic saskaņā ar 5. panta 4. punktu;

h)  pieņem Eurojust piemērojamos finanšu noteikumus saskaņā ar 64. pantu;

i)  saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu pieņem lēmumu, kas pamatojas uz Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punktu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 6. pantu, deleģējot administratīvajam direktoram attiecīgās iecēlējinstitūcijas pilnvaras un definējot nosacījumus šāda pilnvaru deleģējuma apturēšanai; administratīvais direktors ir pilnvarots minētās pilnvaras deleģēt tālāk;

l)  pārskata Eurojust gada budžeta projektu pieņemšanai Kolēģijā;

k)  pārskata gada ziņojuma projektu par Eurojust darbību un iesniedz to pieņemšanai Kolēģijā;

l)  ieceļ grāmatvedi un datu aizsardzības speciālistu, kuri, pildot savus pienākumus, ir funkcionāli neatkarīgi.

4.  Valdi veido Eurojust priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieki, viens Komisijas pārstāvis un divi citi Kolēģijas locekļi, kas iecelti, izmantojot divu gadu rotācijas sistēmu saskaņā ar Eurojust reglamentu. Administratīvais direktors piedalās Valdes sanāksmēs bez tiesībām balsot.

5.   Eurojust priekšsēdētājs ir Valdes priekšsēdētājs. Valde pieņem lēmumus ar tās locekļu balsu vairākumu. Katram loceklim ir viena balss. Ja balsu sadalījums ir vienāds, Eurojust priekšsēdētājam ir izšķirošā balss.

6.  ▌Valdes locekļu pilnvaru termiņš beidzas, kad beidzas viņu kā valsts pārstāvju, priekšsēdētāja vai priekšsēdētāja vietnieka pilnvaru termiņš.

7.  Valde tiekas vismaz vienreiz mēnesī. Turklāt tā tiekas pēc priekšsēdētāja iniciatīvas vai pēc Komisijas vai vismaz divu citu tās locekļu pieprasījuma.

8.  Eurojust nosūta EPPO visu Valdes sanāksmju darba kārtību un apspriežas ar EPPO par vajadzību piedalīties minētajās sanāksmēs. Eurojust uzaicina EPPO piedalīties bez balsstiesībām, ja tiek apspriesti jautājumi, kas ir svarīgi EPPO darbībai.

Ja EPPO ir uzaicināta uz Valdes sanāksmi, Eurojust tai iesniedz attiecīgos dokumentus, kas pamato darba kārtību.

V iedaļa

Administratīvais direktors

17. pants

Administratīvā direktora statuss

1.  Administratīvo direktoru pieņem darbā kā Eurojust pagaidu darbinieku saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta a) punktu.

2.  Administratīvo direktoru ieceļ Kolēģija no Valdes ierosināta kandidātu saraksta pēc atklātas un pārredzamas atlases procedūras saskaņā ar Eurojust reglamentu. Lai noslēgtu darba līgumu ar administratīvo direktoru, Eurojust pārstāv Eurojust priekšsēdētājs.

3.  Administratīvā direktora pilnvaru termiņš ir četri gadi. Līdz minētā termiņa beigām Valde veic novērtējumu, kurā ņem vērā administratīvā direktora darbības rezultātu izvērtējumu.

4.  Kolēģija, pieņemot lēmumu pēc Valdes priekšlikuma, kurā ņemts vērā 3. punktā minētais novērtējums, var pagarināt administratīvā direktora pilnvaru termiņu vienu reizi uz laiku, kas nepārsniedz četrus gadus.

5.  Administratīvais direktors, kura pilnvaras ir pagarinātas, kopējā termiņa beigās nepiedalās citā atlases procedūrā uz to pašu amatu.

6.  Administratīvais direktors atskaitās Kolēģijai ▌.

7.  Administratīvo direktoru ar atcelt no amata tikai ar Kolēģijas lēmumu, ko tā pieņem pēc Valdes priekšlikuma.

18. pants

Administratīvā direktora pienākumi

1.  Administratīviem mērķiem Eurojust vada administratīvais direktors.

2.  Neskarot ▌Kolēģijas vai Valdes kompetenci, administratīvais direktors, pildot savus pienākumus, ir neatkarīgs un nelūdz un nepieņem nekādas valdības vai citas struktūras norādījumus.

3.  Administratīvais direktors ir Eurojust juridiskais pārstāvis.

4.  Administratīvais direktors ir atbildīgs par Eurojust uzdoto administratīvo uzdevumu īstenošanu, jo īpaši:

a)  Eurojust ikdienas darba vadību un personāla pārvaldību;

b)  Kolēģijas un Valdes pieņemto lēmumu īstenošanu;

c)  šīs regulas 15. pantā minētā plānošanas dokumenta sagatavošanu un ▌tā iesniegšanu pārskatīšanai Valdē;

d)  šīs regulas 15. pantā minētā plānošanas dokumenta īstenošanu un ziņošanu Valdei un Kolēģijai par tā īstenošanu;

e)  gada ziņojuma par Eurojust darbību sagatavošanu un iesniegšanu pārskatīšanai Valdē un pieņemšanai Kolēģijā;

f)  rīcības plāna sagatavošanu, reaģējot uz secinājumiem, kas izriet no iekšējās vai ārējās revīzijas ziņojumiem, novērtējumiem un izmeklēšanām, tostarp tām, ko veic EDAU un OLAF, kā arī ziņošanu par sasniegtajiem panākumiem divreiz gadā Kolēģijai, Valdei, Komisijai un EDAU;

g)   Eurojust krāpšanas apkarošanas stratēģijas sagatavošanu un iesniegšanu Valdei pieņemšanai;

h)   Eurojust piemērojamo finanšu noteikumu projekta sagatavošanu;

i)   Eurojust ieņēmumu un izdevumu tāmes projekta sagatavošanu un Eurojust budžeta izpildi;

j)  attiecībā uz Eurojust personālu Civildienesta noteikumos piešķirto iecēlējinstitūcijas pilnvaru un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā piešķirto iestādes, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pilnvaru īstenošanu („iecēlējinstitūcijas pilnvaras”);

k)  nepieciešamā administratīvā atbalsta sniegšanas nodrošināšanu, lai sekmētu Eurojust operatīvo darbu;

l)  atbalsta sniegšanas nodrošināšanu priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekiem, tiem pildot savus pienākumus;

m)  priekšlikuma projektu sagatavošanu par Eurojust gada budžetu, kuru pārskata Valde pirms tā pieņemšanas Kolēģijā.

III NODAĻA

DARBĪBAS JAUTĀJUMI

19. pants

Koordinācija dežūras režīmā

1.  Lai izpildītu pienākumus ārkārtas gadījumos, Eurojust izmanto koordinācijas dežūras režīmā mehānismu ("KDR"), kas jebkurā laikā var saņemt un apstrādāt tai adresētos lūgumus. Ar KDR var sazināties 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā ▌.

2.  KDR darbojas viens KDR pārstāvis no katras dalībvalsts, kas var būt valsts pārstāvis, viņa vietnieks, ▌ palīgs, kurš ir pilnvarots aizstāt valsts pārstāvi, vai norīkots valsts eksperts. KDR pārstāvis ir pieejams divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā.

3.  KDR pārstāvji saistībā ar lūguma izpildi to dalībvalstīs rīkojas efektīvi un nekavējoties.

20. pants

Eurojust valsts koordinācijas sistēma

1.  Katra dalībvalsts ieceļ vienu vai vairākus Eurojust valsts korespondentus.

2.  Visiem valsts korespondentiem, ko dalībvalstis iecēlušas saskaņā ar 1. punktu, ir savu pienākumu izpildei vajadzīgā kompetence un pieredze.

3.  Katra dalībvalsts izveido Eurojust valsts koordinācijas sistēmu, lai nodrošinātu darba koordināciju, ko veic:

a)  Eurojust valsts korespondenti;

b)  jebkurš valsts korespondents jautājumos, kas saistīti ar EPPO kompetenci;

c)  Eurojust valsts korespondents terorisma jautājumos;

d)  valsts korespondents Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā krimināllietās un citi Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkti līdz pat trim šādiem kontaktpunktiem;

e)  valsts pārstāvji vai kontaktpunkti kopējo izmeklēšanas grupu tīklā un valsts pārstāvji vai kontaktpunkti tīklos, kas izveidoti saskaņā ar Lēmumu 2002/494/TI, Lēmumu 2007/845/TI un Lēmumu 2008/852/TI.

f)  attiecīgos gadījumos — jebkura cita attiecīga tiesu iestāde.

4.  Personas, kas minētas šā panta 1. un 3. punktā, saglabā savu amatu un statusu atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kam nevajadzētu būtiski ietekmēt to pienākumu pildīšanu atbilstīgi šai regulai.

5.  Eurojust valsts korespondenti ir atbildīgi par to Eurojust valsts koordinācijas sistēmas darbību. Ja ir iecelti vairāki Eurojust korespondenti, par to Eurojust valsts koordinācijas sistēmas darbību ir atbildīgs viens no tiem.

6.  Valsts pārstāvjus informē par visām to Eurojust valsts koordinācijas sistēmas sanāksmēm, kurās tiek apspriesti ar lietu izskatīšanu saistīti jautājumi. Valsts pārstāvji nepieciešamības gadījumā var apmeklēt šādas sanāksmes.

7.  Katra Eurojust valsts koordinācijas sistēma veicina Eurojust uzdevumu veikšanu attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši:

a)  nodrošinot, lai 23. pantā minētā lietu pārvaldības sistēma efektīvā un uzticamā veidā saņemtu informāciju saistībā ar attiecīgo dalībvalsti;

b)  palīdzot noteikt, vai attiecīgais pieprasījums būtu jāizskata ar Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla palīdzību;

c)  palīdzot valsts pārstāvjiem noteikt atbilstīgās iestādes tiesu iestāžu sadarbības lūgumu un lēmumu izpildei, tostarp tādu lūgumu un lēmumu, kas pamatoti uz instrumentiem, ar ko īsteno savstarpējas atzīšanas principu;

d)  uzturot ciešus sakarus ar Eiropola valsts vienību, citiem Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktiem un citām attiecīgām valsts kompetentajām iestādēm.

8.  Lai sasniegtu 7. punktā minētos mērķus, personas, kas minētas 1. punktā un 3. punkta a), b) un c) apakšpunktā, un personas vai iestādes, kas minētas 3. punkta d) un e) apakšpunktā, var pievienot Lietu pārvaldības sistēmai saskaņā ar šo pantu un 23., 24., 25. un 34. pantu. Izmaksas saistībā ar pievienošanu lietu pārvaldības sistēmai sedz no Savienības vispārējā budžeta.

9.  Eurojust valsts koordinācijas sistēmas izveide un valsts korespondentu iecelšana nekavē tiešus kontaktus starp valsts pārstāvi un viņa dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

21. pants

Informācijas apmaiņa ar dalībvalstīm un starp valsts pārstāvjiem

1.  Dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar Eurojust ar jebkādu informāciju, kas nepieciešama Eurojust uzdevumu veikšanai atbilstīgi 2. un 4. pantam un saskaņā piemērojamajiem noteikumiem par datu aizsardzību. Tas ietver vismaz šā panta 4., 5. un 6. ▌punktā minēto informāciju.

2.  Informācijas nosūtīšanu Eurojust interpretē kā lūgumu pēc Eurojust palīdzības attiecīgajā lietā vienīgi tad, ja kompetentā iestāde tā ir norādījusi.

3.  Valsts pārstāvji bez iepriekšējas atļaujas apmainās ar jebkādu Eurojust uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju savā starpā vai ar to kompetentajām iestādēm. Jo īpaši valstu kompetentās iestādes nekavējoties informē savus valsts pārstāvjus par lietu, kas uz tiem attiecas.

4.  Valstu kompetentās iestādes informē savus valsts pārstāvjus par kopēju izmeklēšanas grupu izveidi un par šo grupu darba rezultātiem.

5.  Valstu kompetentās iestādes bez nepamatotas kavēšanās informē savus valsts pārstāvjus par jebkādu lietu, kura ▌skar vismaz trīs dalībvalstis un par kuru lūgumi vai lēmumi par tiesu iestāžu sadarbību, tostarp lūgumi vai lēmumi, kas pamatoti uz instrumentiem, ar ko īsteno savstarpējas atzīšanas principu, ir nosūtīti vismaz divām dalībvalstīm, ja ir viens vai vairāki šādi apstākļi:

a)  par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu lūgumu iesniedzējā vai izdevējā dalībvalstī var piespriest brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanas saistītu drošības līdzekli ar vismaz piecu vai sešu gadu maksimālo ilgumu, par ko jālemj atbilstīgajai dalībvalstij un tas ir iekļauts šajā sarakstā:

i)  cilvēku tirdzniecība;

ii)  seksuāla vardarbība vai seksuāla izmantošana, tostarp bērnu pornogrāfija un bērnu izmantošana seksuālos nolūkos;

iii)  narkotiku tirdzniecība;

iv)  šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas un sprāgstvielu nelegāla tirdzniecība;

v)  korupcija;

vi)  noziegumi pret Savienības finansiālajām interesēm;

vii)  naudas vai maksāšanas līdzekļu viltošana;

viii)  nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbības;

ix)  kibernoziegumi;

b)  pastāv faktiskas norādes, ka ir iesaistīta organizēta noziedzīga grupa;

c)  ir norādes, ka lietai varētu būt izteiktu pārrobežu dimensiju vai tai var būt ietekme Savienības līmenī, vai tā var ietekmēt citas dalībvalstis, kas nav tieši iesaistītas lietā.

6.  Valstu kompetentās iestādes informē savus valsts pārstāvjus par:

a)  lietām, kurās ir radušās vai var rasties jurisdikcijas kolīzijas;

b)  kontrolētām piegādēm, kas ietekmē vismaz trīs valstis, no kurām vismaz divas ir dalībvalstis;

c)  atkārtotiem sarežģījumiem vai atteikumiem dalībvalstu teritorijā izpildīt lūgumus vai lēmumus par tiesu iestāžu sadarbību, tostarp lūgumus vai lēmumus, kas pamatoti uz instrumentiem, ar ko īsteno savstarpējas atzīšanas principu.

7.  Valstu kompetentajām iestādēm nav pienākuma sniegt informāciju par konkrētu lietu, ja, to darot, tiktu kaitēts būtiskām valsts drošības interesēm vai tiktu apdraudētu personu drošība.

8.  Šis pants neskar nosacījumus divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos vai vienošanās starp dalībvalstīm un trešām valstīm, tostarp jebkādus nosacījumus, ko paredzējušas trešās valstis attiecībā uz informācijas izmantošanu, kad tā ir sniegta.

9.  Šis pants neskar citus pienākumus saistībā ar informācijas sniegšanu Eurojust, tostarp Padomes Lēmumu 2005/671/TI(24).

10.  Šajā pantā minēto informāciju sniedz strukturētā veidā, ko nosaka Eurojust. Valsts iestādei nav pienākuma nosūtīt šādu informāciju, ja tā jau nosūtīta Eurojust saskaņā ar citiem šīs regulas noteikumiem.

22. pants

Informācija, ko Eurojust sniedz valstu kompetentajām iestādēm

1.  Eurojust bez liekas kavēšanās sniedz valstu kompetentajām iestādēm informāciju par informācijas apstrādes rezultātiem, tostarp par saistību ar lietām, kuras jau ir iekļautas lietu pārvaldības sistēmā. Minētā informācija var ietvert personas datus.

2.  Ja valsts kompetentā iestāde pieprasa Eurojust sniegt tai informāciju noteiktā termiņā, Eurojust nosūta minēto informāciju minētajā termiņā.

23. pants

Lietu pārvaldības sistēma, indekss un pagaidu darba datnes

1.  Eurojust izveido lietu pārvaldības sistēmu, kurā ir pagaidu darba datnes un indekss, kas ietver II pielikumā minētos personas datus un citus datus, kas nav personas dati.

2.  Lietu pārvaldības sistēmas uzdevums ir:

a)  atbalstīt tādu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas lietu pārvaldību un saskaņošanu, saistībā ar kurām Eurojust sniedz palīdzību, jo īpaši izmantojot savstarpējas norādes uz informāciju;

b)  atvieglot piekļuvi informācijai par notiekošu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu;

c)  veicināt likumības uzraudzību un atbilstību piemērojamajiem datu aizsardzības noteikumiem attiecībā uz Eurojust veiktu personas datu apstrādi.

3.  Lietu pārvaldības sistēmu var saistīt ar drošu tālsakaru savienojumu, kas minēts Padomes Lēmuma 2008/976/TI(25) 9. pantā.

4.  Indeksā ietver atsauces uz pagaidu darba datnēm, ko apstrādā Eurojust, un tajā nevar būt citi personas dati, kā vien tie, kas minēti II pielikuma 1. punkta a) līdz i), k) un m) apakšpunktā un 2. punktā.

5.  Pildot savus pienākumus, valsts pārstāvji var apstrādāt datus attiecībā uz atsevišķām lietām, ar kurām tie strādā, pagaidu darba datnēs. Valsts pārstāvji datu aizsardzības speciālistam atļauj piekļūt darba datnēm. Attiecīgais valsts pārstāvis informē datu aizsardzības speciālistu katru reizi, kad tiek atvērta jauna pagaidu darba datne, kurā ir personas dati.

6.  Operatīvo personas datu apstrādei Eurojust nevar izveidot citu automatizētu datu datni, kā vien to, kas ir lietu pārvaldības sistēmā. Tomēr valsts pārstāvis var uz laiku uzglabāt un analizēt personas datus, lai noteiktu, vai šādi dati ir būtiski saistībā ar Eurojust uzdevumiem un vai tos var iekļaut lietu pārvaldības sistēmā. Minētos datus var uzglabāt ne ilgāk par trim mēnešiem.

24. pants

Pagaidu darba datņu un indeksa darbība

1.  Attiecīgais valsts pārstāvis atver pagaidu darba datni katrai lietai, par kuru viņam ir nosūtīta informācija, ciktāl šāda nosūtīšana ir saskaņā ar šo regulu vai citiem piemērojamajiem tiesību aktiem. Valsts pārstāvis ir atbildīgs par to pagaidu darba datņu pārvaldību, kuras minētais valsts pārstāvis ir atvēris.

2.  Valsts pārstāvis, kurš atvēris pagaidu darba datni, katrā atsevišķā gadījumā pieņem lēmumu, vai saglabāt ierobežotu piekļuvi pagaidu darba datnei vai ▌atļaut citiem valsts pārstāvjiem vai pilnvarotiem Eurojust darbiniekiem, vai jebkurai citai personai, kas strādā Eurojust vārdā vai ir saņēmusi vajadzīgo administratīvā direktora atļauju, piekļūt datnei vai tās daļām.

3.  Valsts pārstāvis, kurš ir atvēris pagaidu darba datni, lemj par to, kādu ar minēto pagaidu darba datni saistītu informāciju iekļaut indeksā saskaņā ar 23. panta 4. punktu.

25. pants

Piekļuve lietu pārvaldības sistēmai valsts līmenī

1.  Personām, kas minētas 20. panta 3. punktā, ciktāl tās ir saistītas ar lietu pārvaldības sistēmu, ir piekļuve tikai:

a)  indeksam, ja vien valsts pārstāvis, kas nolēmis iekļaut datus indeksā, nav skaidri aizliedzis šādu piekļuvi;

b)  pagaidu darba datnēm, ko atvēris viņu dalībvalsts pārstāvis;

c)  pagaidu darba datnēm, ko ir atvēris kādas citas dalībvalsts valsts pārstāvis un attiecībā uz kurām viņu dalībvalsts valsts pārstāvis ir saņēmis piekļuvi, ja vien valsts pārstāvis, kurš ir atvēris pagaidu darba datnes, nav skaidri aizliedzis šādu piekļuvi.

2.  Valsts pārstāvis, ievērojot šā panta 1. punktā paredzētos ierobežojumus, lemj par to, kāda apmēra piekļuvi pagaidu darba datnēm viņa dalībvalstī piešķir personām, kuras minētas 20. panta 3. punktā, ciktāl tās ir saistītas ar lietu pārvaldības sistēmu.

3.  Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar savu valsts pārstāvi lemj par to, kāda apmēra piekļuvi indeksam minētajā dalībvalstī piešķir personām, kas minētas 20. panta 3. punktā, ciktāl tās ir saistītas ar lietu pārvaldības sistēmu. Dalībvalstis paziņo Eurojust un Komisijai par savu lēmumu attiecībā uz šā punkta īstenošanu. Komisija par to informē citas dalībvalstis.

4.  Personām, kurām ir piešķirta piekļuve saskaņā ar 2. punktu, ir piekļuve indeksam vismaz tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai piekļūtu pagaidu darba datnēm, kurām tām ir piešķirta piekļuve.

IV NODAĻA

INFORMĀCIJAS APSTRĀDE

26. pants

Eurojust veikta personas datu apstrāde

1.  Eurojust veiktai operatīvo personas datu apstrādei piemēro šo regulu un Regulas (ES) 2018/...(26) 3. pantu un IX nodaļu. Eurojust veiktai administratīvo personas datu apstrādei piemēro Regulu (ES) 2018/...+, izņemot minētās regulas IX nodaļu.

2.  Atsauces šajā regulā uz “piemērojamiem datu aizsardzības noteikumiem” saprot kā atsauces uz datu aizsardzības noteikumiem, kas izklāstīti šajā regulā un Regulā (ES) 2018/...+.

3.  Šajā regulā ietvertos datu aizsardzības noteikumus saistībā ar operatīvo personas datu apstrādi uzskata par speciālajiem datu aizsardzības noteikumiem attiecībā pret vispārīgajiem noteikumiem, kas paredzēti Regulas (ES) 2018/...+ 3. pantā un IX nodaļā.

4.  Eurojust sava reglamenta noteikumos par datu aizsardzību nosaka administratīvo personas datu glabāšanas termiņu.

27. pants

Operatīvo personas datu apstrāde

1.  Cik tas nepieciešams uzdevumu veikšanai, Eurojust savas kompetences ietvaros un savu operatīvo funkciju veikšanai saskaņā ar šo regulu automātiski vai strukturētās, ar roku ievadītās datnēs var apstrādāt tikai II pielikuma 1. punktā uzskaitītos operatīvos personas datus attiecībā uz personām, par kurām saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem ir nopietns pamats uzskatīt, ka tās ir izdarījušas vai plāno izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas ir Eurojust kompetencē, vai kuras ir notiesātas par šādu noziedzīgu nodarījumu.

2.  Eurojust var apstrādāt tikai II pielikuma 2. punktā uzskaitītos operatīvos personas datus attiecībā uz personām, kuras saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem uzskata ▌par cietušajiem vai citām personām saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, piemēram, personas, kuras varētu aicināt sniegt liecības kriminālizmeklēšanā vai kriminālvajāšanā par vienu vai vairākiem noziedzīgu nodarījumu veidiem un noziedzīgiem nodarījumiem, kas minēti 3. pantā, personas, kuras var sniegt informāciju par noziedzīgiem nodarījumiem, vai kontaktpersonas vai līdzdalībnieki kādai no 1. punktā minētajām personām. Šādu operatīvo personas datu apstrādi var veikt tikai tad, ja tas ir ▌nepieciešams Eurojust uzdevumu izpildei tās kompetences ietvaros un lai veiktu tā operatīvās funkcijas.

3.  Izņēmuma gadījumos uz ierobežotu laiku, kas nepārsniedz tās lietas pabeigšanai nepieciešamo laiku, saistībā ar kuru personas datus apstrādā, Eurojust var apstrādāt arī operatīvos personas datus, kas nav II pielikumā minētie personas dati, attiecībā uz noziedzīga nodarījuma apstākļiem, ja tādi dati ir tieši saistīti un ietverti notiekošā izmeklēšanā, kuru Eurojust koordinē vai palīdz koordinēt, un ja to apstrāde ir ▌nepieciešama 1. punktā minētajiem nolūkiem. Ja tiek apstrādāti šādi operatīvie personas dati, par to nekavējoties informē 36. pantā minēto datu aizsardzības speciālistu, un viņu informē par īpašajiem apstākļiem, kas pamato minēto operatīvo personas datu apstrādes nepieciešamību. Ja šādi citi dati attiecas uz lieciniekiem vai cietušajiem šā panta 2. punkta nozīmē, lēmumu par to apstrādi pieņem attiecīgie valsts pārstāvji kopā.

4.  Eurojust var apstrādāt īpašas operatīvo personas datu kategorijas saskaņā ar Regulas (ES) 2018/...(27) 76. pantu. Šādus datus nevar apstrādāt šīs regulas 23. panta 4. punktā minētajā indeksā. Ja šādi citi dati attiecas uz lieciniekiem vai cietušajiem šīs regulas 2. punkta nozīmē, lēmumu tos apstrādāt pieņem attiecīgie valsts pārstāvji.

28. pants

Apstrāde Eurojust vai apstrādātāja pakļautībā

Apstrādātājs un jebkura persona, kas darbojas Eurojust vai apstrādātāja pakļautībā un kam ir piekļuve operatīvajiem personas datiem, apstrādā minētos datus vienīgi pēc Eurojust norādījumiem, ja vien viņam tas nav jādara saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem.

29. pants

Operatīvo personas datu glabāšanas termiņi

1.  Eurojust apstrādātos operatīvos personas datus Eurojust uzglabā tikai tik ilgi, cik nepieciešams tās uzdevumu veikšanai. Jo īpaši, neskarot šā panta 3. punktu, operatīvos personas datus, kas minēti 27. pantā, nevar glabāt ilgāk par agrāko no šādiem piemērojamajiem datumiem:

a)  datumu, kurā kriminālvajāšana ir izbeigta noilguma dēļ visās dalībvalstīs, kas saistītas ar izmeklēšanu un kriminālvajāšanu;

b)  datumu, kad Eurojust tiek informēta, ka persona ir attaisnota un tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs; tādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts nekavējoties informē Eurojust;

c)  trīs gadiem pēc datuma, kad tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs pēdējā no dalībvalstīm, kura ir saistīta ar izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

d)  datumu, kurā Eurojust un attiecīgās dalībvalstis savstarpēji konstatē vai vienojas, ka Eurojust turpmāk nav nepieciešams koordinēt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ja vien nav pienākuma šo informāciju sniegt Eurojust saskaņā ar 21. panta 5. vai 6. punktu;

e)  trīs gadiem pēc datuma, kurā operatīvie personas dati ir nosūtīti saskaņā ar 21. panta 5. vai 6. punktu.

2.  Eurojust pastāvīgi pārskata šā panta 1. punktā minēto glabāšanas termiņu ievērošanu, veicot atbilstīgu automātisku apstrādi, jo īpaši no brīža, kad Eurojust lietas izskatīšanu pabeidz. Reizi trīs gados pēc datu ievadīšanas veic arī datu uzglabāšanas nepieciešamības pārskatīšanu; šādas pārskatīšanas rezultāti attiecas uz lietu kopumā. Ja operatīvos personas datus, kas minēti 27. panta 4. punktā, glabā ilgāk par pieciem gadiem, par to informē EDAU.

3.  Pirms kāds no 1. punktā ▌minētajiem glabāšanas termiņiem beidzas, Eurojust pārskata operatīvo personas datu turpmāku uzglabāšanu, ja un cik ilgi tas ir nepieciešams, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus. Izņēmuma kārtā tā var nolemt uzglabāt minētos datus līdz nākamai pārskatīšanai. Turpmākas glabāšanas iemeslus pamato un reģistrē. Ja pārskatīšanas laikā nav pieņemts lēmums par operatīvo personas datu turpmāku glabāšanu, šos datus automātiski dzēš.

4.  Ja operatīvos personas datus saskaņā ar 3. punktu glabā ilgāk par 1. punktā minētajiem glabāšanas termiņiem, EDAU reizi trīs gados veic arī papildu pārskatīšanu par nepieciešamību glabāt minētos datus.

5.  Tiklīdz ir beidzies datnes pēdējo automatizēto datu glabāšanas termiņš, visus datnē esošos dokumentus iznīcina, izņemot jebkādus oriģinālus dokumentus, ko Eurojust ir saņēmusi no valsts iestādēm un kurus jāatdod to sniedzējiem.

6.  Ja Eurojust ir koordinējusi izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu, attiecīgie valsts pārstāvji informē ▌cits citu, kad tie saņem informāciju, ka lieta ir izbeigta vai ka visi ar lietu saistītie tiesas nolēmumi ir stājušies spēkā ▌.

7.  Šā panta 5. punktu nepiemēro, ja:

a)  tas kaitētu datu subjekta interesēm, kuram nepieciešama aizsardzība; šādos gadījumos operatīvos personas datu izmanto tikai ar datu subjekta skaidri izteiktu un rakstveida piekrišanu;

b)  datu subjekts apstrīd operatīvo personas datu pareizumu; šādos gadījumos 5. punktu nepiemēro uz laiku, kas ļauj dalībvalstīm vai attiecīgā gadījumā Eurojust pārbaudīt šādu datu pareizumu;

c)  operatīvie personas dati jāsaglabā pierādījumu nolūkā vai lai pierādītu, īstenotu vai aizstāvētu juridiskas prasības,

d)  datu subjekts iebilst pret operatīvo personas datu dzēšanu un tā vietā pieprasa ierobežot to izmantošanu;

e)  operatīvie personas dati ir turpmāk nepieciešami arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs vai statistikas nolūkos.

30. pants

Operatīvo personas datu drošība

Eurojust un dalībvalstis nosaka mehānismus, lai nodrošinātu, ka visas informācijas sistēmas ietvaros tiek risinātas drošības vajadzības kā minēts Regulas (ES) 2018/...(28) 91. pantā.

31. pants

Datu subjekta piekļuves tiesības

1.  Jebkurš datu subjekts, kas vēlas izmantot Regulas (ES) 2018/...+ 80. pantā minētās tiesības piekļūt operatīvajiem personas datiem, kuri attiecas uz datu subjektu un kurus Eurojust ir apstrādājis, var iesniegt pieprasījumu Eurojust vai valsts uzraudzības iestādei datu subjekta izvēlētā dalībvalstī. Minētā iestāde nekavējoties un jebkurā gadījumā mēneša laikā no tā saņemšanas nosūta pieprasījumu Eurojust.

2.  Eurojust bez liekas kavēšanās un jebkurā gadījumā trīs mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas atbild uz pieprasījumu.

3.  Eurojust apspriežas ar attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm par lēmumu, kāds jāpieņem, atbildot uz pieprasījumu. Lēmumu, ar ko piešķir piekļuvi datiem, Eurojust pieņem tikai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, uz kurām tieši attiecas šādu datu paziņošana. Ja dalībvalsts iebilst pret Eurojust ierosināto lēmumu, tā paziņo Eurojust iebilduma iemeslus. Eurojust ievēro jebkuru šādu iebildumu. Attiecīgie valsts pārstāvji pēc tam paziņo Eurojust lēmuma saturu kompetentajām iestādēm.

4.  Attiecīgie valstu pārstāvji izskata pieprasījumu un pieņem lēmumu Eurojust vārdā. Ja attiecīgie valsts pārstāvji nepanāk vienošanos, viņi nodod jautājumu izskatīšanai Kolēģijā, kas pēc pieprasījuma pieņem lēmumu ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

32. pants

Piekļuves tiesību ierobežojumi

Gadījumos, kas minēti Regulas (ES) 2018/...(29) 81. pantā, Eurojust informē datu subjektu pēc apspriešanās ar attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar šīs regulas 31. panta 3. punktu.

33. pants

Tiesības uz apstrādes ierobežošanu

Neskatot šīs regulas 29. panta 7. punktā paredzētos izņēmumus, ja operatīvo personas datu apstrāde ir ierobežota saskaņā ar Regulas (ES) 2018/...+ 82. panta 3. punktu, šādus operatīvos personas datus apstrādā tikai, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas vai juridiskas personas tiesības, kas ir kāda no pusēm tiesvedībā, kurā Eurojust ir viena no pusēm, vai Regulas (ES) 2018/...+ 82. panta 3. punktā minētajos nolūkos.

34. pants

Atļauta piekļuve operatīvajiem personas datiem Eurojust

Piekļuve Eurojust apstrādātiem operatīvajiem personas datiem ir tikai valsts pārstāvjiem, viņu vietniekiem un palīgiem, norīkotiem valsts ekspertiem, kas ir pilnvaroti, personām, kas minētas 20. panta 3. punktā, ciktāl šīs personas saistītas ar lietu pārvaldības sistēmu, un Eurojust pilnvarotajiem darbiniekiem Eurojust uzdevumu izpildes nolūkā, ievērojot 23., 24. un 25. pantā noteiktos ierobežojumus ▌.

35. pants

Apstrādes darbību kategoriju reģistri

1.  Eurojust uztur reģistru ar visu kategoriju apstrādes darbībām, par kurām tā ir atbildīga. Minētajā reģistrā ietver visu šādu informāciju:

a)  Eurojust kontaktinformācija un tās datu aizsardzības speciālista vārds un uzvārds un kontaktinformācija;

b)  apstrādes nolūki;

c)  datu subjektu kategoriju un operatīvo personas datu kategoriju apraksts;

d)  to saņēmēju kategorijas, kuriem operatīvie personas dati izpausti vai kuriem tie tiks izpausti, tostarp saņēmēji trešās valstīs vai starptautiskā organizācijā;

e)  attiecīgā gadījumā — par operatīvo personas datu nosūtīšanu uz trešo valsti vai starptautisko organizāciju, ietverot minētās trešās valsts vai starptautiskās organizācijas identifikāciju;

f)  ja iespējams, paredzētie termiņi dažādu kategoriju datu dzēšanai;

g)  ja iespējams, Regulas (ES) 2018/...(30) 91. pantā minēto tehnisko un organizatorisko drošības pasākumu vispārējs apraksts.

2.  Šā panta 1. punktā minēto reģistrēšanu veic rakstiski, tostarp elektroniski.

3.  Eurojust pēc pieprasījuma dara reģistru pieejamu EDAU.

36. pants

Datu aizsardzības speciālista norīkošana

1.  ▌Valde norīko datu aizsardzības speciālistu ▌. Datu aizsardzības speciālists ir konkrēti šim nolūkam amatā iecelts darbinieks. Pildot savus pienākumus, datu aizsardzības speciālists darbojas neatkarīgi un nedrīkst saņemt nekādus norādījumus.

2.  Datu aizsardzības speciālistu izraugās, pamatojoties uz viņa profesionālajām īpašībām, jo īpaši speciālām zināšanām datu aizsardzības tiesību un prakses jomā un spēju pildīt uzdevumus atbilstīgi šai regulai, jo īpaši tos, kas minēti 38. pantā.

3.  Datu aizsardzības speciālista izvēles rezultātā nerodas interešu konflikts starp šīs viņa kā datu aizsardzības speciālista pienākumiem un jebkuriem citiem dienesta pienākumiem, kādi viņam varētu būt, jo īpaši saistībā ar šīs regulas piemērošanu.

4.  Datu aizsardzības speciālistu ieceļ amatā uz četriem gadiem, un viņam ir tiesības tikt atkārtoti ieceltam šajā amatā uz laiku, kas kopā nepārsniedz astoņus gadus. Valde var datu aizsardzības speciālistu atbrīvot no amata vienīgi ar EDAU piekrišanu, ja viņš vairs neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami viņa pienākumu pildīšanai.

5.  Eurojust publicē datu aizsardzības speciālista kontaktinformāciju un paziņo to EDAU.

37. pants

Datu aizsardzības speciālista statuss

1.  Eurojust nodrošina, ka datu aizsardzības speciālists tiek pienācīgi un laikus iesaistīts visos jautājumos, kas ir saistīti ar personas datu aizsardzību.

2.  Eurojust atbalsta datu aizsardzības speciālistu 38. pantā minēto uzdevumu izpildē, nodrošinot resursus un personālu, kas nepieciešams, lai pildītu minētos uzdevumus, un nodrošinot piekļuvi personas datiem un apstrādes darbībām, un lai viņš uzturētu speciālās zināšanas.

3.  Eurojust nodrošina, ka datu aizsardzības speciālists nesaņem nekādus norādījumus attiecībā uz viņa uzdevumu izpildi. Valde datu aizsardzības speciālistu neatbrīvo no amata un nepiemēro viņam sankcijas par viņa uzdevumu pildīšanu. Datu aizsardzības speciālists saistībā ar operatīvajiem personas datiem atbild tieši Kolēģijai un saistībā ar administratīvajiem personas datiem atbild Valdei.

4.  Datu subjekti var vērsties pie datu aizsardzības speciālista visos jautājumos, kas ir saistīti ar viņu personas datu apstrādi un savu tiesību īstenošanu atbilstīgi šai regulai un Regulai (ES) 2018/...(31) .

5.  Valde pieņem īstenošanas noteikumus attiecībā uz datu aizsardzības speciālistu. Minētie īstenošanas noteikumi jo īpaši attiecas uz kandidātu atlases procedūru datu aizsardzības speciālista amatam, viņa atbrīvošanu no amata, uzdevumiem, pienākumiem un pilnvarām un uz datu aizsardzības speciālista neatkarības garantijām.

6.  Datu aizsardzības speciālistam un viņa darbiniekiem ir saistošs konfidencialitātes pienākums saskaņā ar 72. pantu.

7.  Jautājumos, kas attiecas uz šīs regulas vai Regulas (ES) 2018/...(32) interpretāciju vai piemērošanu, ar datu aizsardzības speciālistu var apspriesties pārzinis un apstrādātājs, attiecīgā personāla komiteja un jebkura fiziska persona, neizmantojot oficiālos kanālus. Neviena intereses netiek skartas tādēļ, ka datu aizsardzības speciālistam ir darīta zināma lieta, kurā ir aizdomas par šīs regulas vai Regulas (ES) 2018/...+ pārkāpumu.

8.  Pēc datu aizsardzības speciālista iecelšanas Eurojust viņu reģistrē EDAU reģistrā.

38. pants

Datu aizsardzības speciālista uzdevumi

1.  Datu aizsardzības speciālistam ir jo īpaši šādi uzdevumi attiecībā uz personas datu apstrādi:

a)  neatkarīgā veidā nodrošināt to, ka Eurojust ievēro datu aizsardzības noteikumus, kas paredzēti šajā regulā un Regulā (ES) 2018/...(33), un attiecīgos datu aizsardzības noteikumus, kas paredzēti Eurojust reglamentā; tas ietver uzraudzību pār to, vai tiek ievērota šī regula, Regula (ES) 2018/…+, citi Savienības vai valstu datu aizsardzības tiesību akti, un Eurojust politika saistībā ar personas datu aizsardzību, tostarp pienākumu sadali, apstrādes darbībās iesaistīto darbinieku informēšanu un apmācību, un ar to saistītajām revīzijām;

b)  informēt un konsultēt Eurojust un darbiniekus, kas veic personas datu apstrādi, par viņu pienākumiem atbilstīgi šai regulai, Regulai (ES) 2018/…+un ar citiem Savienības vai dalībvalstu datu aizsardzības noteikumiem;

c)  pēc pieprasījuma sniegt padomus attiecībā uz datu aizsardzības ietekmes novērtējumu un pārraudzīt tā īstenošanu, ievērojot Regulas (ES) 2018/...(34) 89.  pantu;

d)  nodrošināt, ka personas datu pārsūtīšana un saņemšana tiek reģistrēta saskaņā ar noteikumiem, kas jāparedz Eurojust reglamentā;

e)  sadarboties ar Eurojust darbiniekiem, kuri ir atbildīgi par procedūrām, mācībām un konsultācijām par datu apstrādi;

f)  sadarboties ar EDAU;

g)  nodrošināt, ka datu subjekti tiek informēti par viņu tiesībām atbilstīgi šai regulai un Regulā (ES) 2018/...(35) ;

h)  būt par EDAU kontaktpunktu jautājumos, kas saistīti ar apstrādi, tostarp veicot iepriekšēju apspriešanos, kas minēta Regulas (ES) 2018/...(36) 90. pantā, un attiecīgā gadījumā apspriesties par jebkuru citu jautājumu;

i)  pēc pieprasījuma sniegt padomus attiecībā uz nepieciešamību paziņot vai ziņot par personas datu aizsardzības pārkāpumu saskaņā ar Regulas (ES) 2018/...(37) 92. un 93. pantu;

j)  sagatavot gada ziņojumu un nosūtīt to Valdei, Kolēģijai un EDAU.

2.  Datu aizsardzības speciālists veic funkcijas, kas Regulā (ES) 2018/...(38) paredzētas attiecībā uz administratīvajiem personas datiem.

3.  Datu aizsardzības speciālistam un Eurojust darbiniekiem, kuri palīdz datu aizsardzības speciālistam pienākumu izpildē, ir piekļuve Eurojust apstrādātajiem personas datiem un tās telpām tādā mērā, kādā tas nepieciešams viņu uzdevumu pildīšanai.

4.  Ja datu aizsardzības speciālists uzskata, ka nav nodrošināta atbilstība Regulas (ES) 2018/...(39) noteikumiem attiecībā uz administratīvo personas datu apstrādi vai šīs regulas noteikumiem vai Regulas (ES) 2018/...(40), 3. panta un IX nodaļas noteikumiem attiecībā uz operatīvo personas datu apstrādi, viņš par to informē Valdi, pieprasot tai noteiktā termiņā novērst neatbilstību. Ja Valde konkrētajā termiņā nenovērš neatbilstību, datu aizsardzības speciālists jautājumu nodod EDAU.

39. pants

Personas datu aizsardzības pārkāpuma paziņošana attiecīgajām iestādēm

1.  Personas datu aizsardzības noteikumu pārkāpuma gadījumā Eurojust bez liekas kavēšanās par šo pārkāpumu paziņo dalībvalstu attiecīgajām kompetentajām iestādēm.

2.  Paziņojumā, kas ir minēts 1. punktā, ietver vismaz šādu informāciju:

a)  apraksta personas datu aizsardzības pārkāpuma būtību, tostarp — ja iespējams un atbilstīgi — norāda attiecīgo datu subjektu kategorijas un skaitu un attiecīgo datu ierakstu kategorijas un skaitu;

b)  apraksta personas datu aizsardzības pārkāpuma iespējamās sekas;

c)  apraksta Eurojust ierosinātos vai veiktos pasākumus, lai risinātu personas datu aizsardzības pārkāpumu; un

d)  attiecīgā gadījumā ierosina pasākumus, ar ko mazina personas datu aizsardzības pārkāpuma iespējamās nelabvēlīgās sekas.

40. pants

EDAU veiktā uzraudzība

1.  EDAU ir atbildīgs par šīs regulas un Regulas (ES) 2018/...(41) noteikumu piemērošanas uzraudzību un nodrošināšanu attiecībā uz fizisko personu pamattiesību un brīvību aizsardzību saistībā ar operatīvo personas datu apstrādi, ko veic Eurojust, un par Eurojust un datu subjektu konsultēšanu visos jautājumos, kas attiecas uz operatīvo personas datu apstrādi. Minētajā nolūkā EDAU pilda šā panta 2. punktā noteiktos pienākumus, īsteno šā panta 3. punktā piešķirtās pilnvaras un sadarbojas ar valstu uzraudzības iestādēm saskaņā ar 42. pantu.

2.  Saskaņā ar šo regulu un Regulu (ES) 2018/...(42) EDAU ir šādi pienākumi:

a)  izskatīt un izmeklēt sūdzības un saprātīgā termiņā informēt datu subjektu par iznākumu;

b)  vai nu pēc savas iniciatīvas, vai, pamatojoties uz sūdzību, veikt izmeklēšanu un saprātīgā termiņā informēt datu subjektus par iznākumu;

c)  uzraudzīt un nodrošināt, lai šīs regulas un Regulas (ES) 2018/...(43) noteikumi tiktu piemēroti attiecībā uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar Eurojust veiktu operatīvo personas datu apstrādi;

d)  vai nu pēc savas iniciatīvas, vai, atbildot uz lūgumu sniegt konsultāciju, dot padomu Eurojust par visiem jautājumiem saistībā ar operatīvo personas datu apstrādi, jo īpaši pirms Eurojust izstrādā iekšējos noteikumus attiecībā uz pamattiesību un brīvību aizsardzību saistībā ar operatīvo personas datu apstrādi.

3.  EDAU saskaņā ar šo regulu un Regulu (ES) 2018/...(44) kā arī ņemot vērā ietekmi uz dalībvalstīs veiktu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, var:

a)  sniegt konsultācijas datu subjektiem par viņu tiesību īstenošanu;

b)  ja, ir pārkāpti noteikumi, kas regulē personas datu apstrādi, nodot lietu Eurojust un attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumus minētā pārkāpuma novēršanai un datu subjektu aizsardzības uzlabošanai;

c)  apspriesties ar Eurojust gadījumos, kad pieprasījumi izmantot konkrētas tiesības saistībā ar operatīvajiem personas datiem ir atteikti, pārkāpjot šīs regulas 31, 32. vai 33. pantu un Regulas (ES) 2018/...(45) 77.-82. pantu vai 84. pantu;

d)  izteikt brīdinājumu Eurojust;

e)  uzdot Eurojust veikt to operatīvo personas datu labošanu, ierobežošanu vai dzēšanu, ko Eurojust ir apstrādājusi, pārkāpjot noteikumus, kas regulē operatīvo personas datu apstrādi, un paziņot par šādām darbībām trešām personām, kurām šādi dati ir izpausti, ar noteikumu, ka tas netraucē izpildīt Eurojust uzdevumus, kas izklāstīti 2. pantā;

f)  nodot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai (“Tiesa”) saskaņā ar LESD izklāstītajiem nosacījumiem;

g)  iesaistīties lietās, ko izskata Eiropas Savienības Tiesa.

4.  EDAU ir piekļuve operatīvajiem personas datiem, ko apstrādā Eurojust, un tās telpām, ciktāl tas vajadzīgs viņa uzdevumu izpildei.

5.  EDAU izstrādā gada pārskatu par Eurojust uzraudzības darbībām. Šāds ziņojums veido daļu no EDAU gada pārskata, kas ir minēts Regulas (ES) 2018/...(46) 60. pantā. Valsts uzraudzības iestādes tiek aicinātas izteikt apsvērumus par šo pārskatu, pirms tas kļūst par daļu no EDAU gada pārskata, kas ir minēts Regulas (ES) 2018/...(47) 60. pantā. EDAU rūpīgi ņem vērā valsts uzraudzības iestāžu izteiktos apsvērumus un jebkurā gadījumā gada pārskatā atsaucas uz tiem.

6.  Eurojust sadarbojas ar EDAU savu uzdevumu izpildē pēc viņa pieprasījuma.

41. pants

EDAU dienesta noslēpums

1.  Esot amatā un arī pēc pilnvaru termiņa beigām, EDAU un viņa darbiniekiem ir pienākums glabāt dienesta noslēpumu attiecībā uz jebkādu konfidenciālu informāciju, ko viņi ir ieguvuši, pildot savus dienesta pienākumus.

2.  EDAU, īstenojot savas uzraudzības pilnvaras, ir pienākums maksimāli ievērot konfidencialitāti tiesas izmeklēšanas un kriminālprocesu jautājumos saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem.

42. pants

EDAU un valstu uzraudzības iestāžu sadarbība

1.  EDAU rīkojas ciešā sadarbībā ar valsts uzraudzības iestādēm ▌attiecībā uz konkrētiem jautājumiem, kuros nepieciešama valsts iesaistīšanās, jo īpaši tad, ja EDAU vai valsts uzraudzības iestāde ▌konstatē nozīmīgas neatbilstības dalībvalstu praksē vai, iespējams, nelikumīgu nosūtīšanu, izmantojot Eurojust sakaru kanālus, vai saistībā ar jautājumiem, kurus izvirzījusi viena vai vairākas valsts uzraudzības iestādes par šīs regulas īstenošanu un interpretāciju.

2.  Gadījumos, kas minēti 1. punktā, nodrošina koordinētu uzraudzību saskaņā ar Regulas (ES) 2018/...(48) 62. pantu.

3.   EDAU pastāvīgi pilnībā informē valsts uzraudzības iestādes par visiem jautājumiem, kuri tās tieši ietekmē vai kā citādi uz tām attiecas. Pēc vienas vai vairāku valsts uzraudzības iestāžu lūguma EDAU tās informē par konkrētiem jautājumiem.

4.  Gadījumos, kas attiecas uz datiem, kuru izcelsmes vieta ir viena vai vairākas dalībvalstis, tostarp gadījumos, kas minēti 43. panta 3. punktā, EDAU apspriežas ar attiecīgajām valsts uzraudzības iestādēm. EDAU nepieņem lēmumu par turpmāku īstenojamu pasākumu, pirms minētās valsts uzraudzības iestādes EDAU noteiktā termiņā nav informējušas EDAU par savu nostāju. Minētais termiņš nav īsāks par vienu mēnesi un nav garāks par trim mēnešiem.  EDAU rūpīgi ņem vērā attiecīgo valsts uzraudzības iestāžu nostāju. Ja EDAU plāno rīkoties atšķirīgi no minēto iestāžu paustās nostājas, viņš tās par to informē un pamato savu rīcību un nosūta lietu izskatīšanai Eiropas Datu aizsardzības padomei.

Gadījumos, kurus EDAU uzskata par ārkārtīgi steidzamiem, viņš var nolemt rīkoties tūlīt. Šādos gadījumos EDAU nekavējoties informē attiecīgās valsts uzraudzības iestādes un motivē konkrētās situācijas steidzamību un pamato īstenoto pasākumu.

5.  Valsts uzraudzības iestādes pastāvīgi informē EDAU par jebkādām darbībām, ko tās saskaņā ar šo regulu veic, kad dalībvalstis pārsūta, izgūst vai kā citādi dara zināmus operatīvos personas datus.

43. pants

Tiesības iesniegt sūdzību EDAU attiecībā uz operatīvajiem personas datiem

1.  Ikvienam datu subjektam ir tiesības iesniegt sūdzību EDAU, ja viņš uzskata, ka ar viņu saistītu operatīvu personas datu apstrāde, ko veic Eurojust, neatbilst šai regulai vai Regulai (ES) 2018/…+.

2.  Ja sūdzība ▌ir saistīta ar lēmumu, kas minēts šīs regulas 31., 32. vai 33. pantā vai Regulas (ES) 2018/...(49) 80., 81. vai 82. pantā, EDAU apspriežas ar valstu uzraudzības iestādēm vai kompetento tiesas iestādi dalībvalstī, kas ir sniegusi datus, vai tieši iesaistīto dalībvalsti. EDAU, pieņemot savu lēmumu, ▌kas var ietvert arī atteikumu darīt zināmu jebkādu informāciju, ņem vērā valsts uzraudzības iestādes vai kompetentas tiesas iestādes atzinumu.

3.  Ja sūdzība attiecas uz tādu datu apstrādi, kurus Eurojust sniegusi dalībvalsts, EDAU un tās dalībvalsts uzraudzības iestāde, kura ir sniegusi datus, katram darbojoties savas attiecīgās kompetences ietvaros, nodrošina, lai nepieciešamās pārbaudes attiecībā uz datu apstrādes likumību tiktu veiktas pareizi ▌.

4.  Ja sūdzība attiecas uz tādu datu apstrādi, kurus Eurojust ir sniegušas Savienības struktūras, biroji vai aģentūras, trešās valstis vai starptautiskas organizācijas, vai tādu datu apstrādi, kurus Eurojust ir izguvusi no publiski pieejamiem avotiem, EDAU nodrošina, lai Eurojust pareizi veiktu nepieciešamās pārbaudes attiecībā uz datu apstrādes likumību.

5.  EDAU informē datu subjektu par sūdzības izskatīšanas virzību un iznākumu, kā arī par tiesību aizsardzības iespēju, griežoties tiesā, saskaņā ar 44. pantu.

44. pants

Tiesības uz EDAU lēmumu pārbaudi tiesā

Prasības par EDAU lēmumiem attiecībā uz operatīvajiem personas datiem ceļ Eiropas Savienības Tiesā.

45. pants

Atbildība datu aizsardzības jautājumos

1.  Eurojust operatīvos personas datus apstrādā tādā veidā, lai varētu noteikt, kura iestāde ir sniegusi datus vai no kurienes dati ir izgūti.

2.  Atbildība par to operatīvo personas datu precizitāti tiek noteikta:

a)  Eurojust attiecībā uz operatīvajiem personas datiem, ko ir sniegusi dalībvalsts vai Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, ja sniegtie dati Eurojust datu apstrādes laikā ir mainīti;

b)  dalībvalstij vai Savienības iestādei, birojam, struktūrai vai aģentūrai, kas sniegusi datus Eurojust, ja iesniegtie dati Eurojust datu apstrādes laikā nav mainīti;

c)  Eurojust attiecībā uz operatīvajiem personas datiem, ko ir sniegušas trešās valstis vai starptautiskās organizācijas, kā arī operatīvajiem personas datiem, ko Eurojust ir izguvusi no publiski pieejamiem avotiem.

3.  Atbildība par atbilstību Regulai (ES) 2018/...(50) attiecībā uz administratīvajiem personas datiem un pa atbilstību šai regulai un Regulas (ES) 2018/...(51) 3. pantam un IX nodaļai attiecībā uz operatīvajiem personas datiem tiek noteikta Eurojust.

Atbildība par to operatīvo personas datu nosūtīšanas likumību tiek noteikta:

a)  ja dalībvalsts ir nosūtījusi attiecīgos operatīvās personas datus Eurojust, minētajai dalībvalstij;

b)  Eurojust, ja tā ir sniegusi attiecīgos operatīvos personas datus dalībvalstīm, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām.

4.  Ņemot vērā citus šīs regulas noteikumus, Eurojust ir atbildīga par visiem datiem, ko tā apstrādā.

46. pants

Atbildība par datu neatļautu vai nepareizu apstrādi

1.  Saskaņā ar LESD 340. pantu Eurojust ir atbildīga par jebkādu kaitējumu personai, kas radies Eurojust veiktas neatļautas vai nepareizas datu apstrādes dēļ.

2.  Sūdzības pret Eurojust, pamatojoties uz šā panta 1. punktā minēto atbildību, izskata Eiropas Savienības Tiesa saskaņā ar LESD 268. pantu.

3.  Katra dalībvalsts saskaņā ar tās tiesību aktiem ir atbildīga par jebkādu kaitējumu personai, kas radies dalībvalsts veiktas Eurojust nosūtītu datu neatļautas vai nepareizas apstrādes dēļ.

V NODAĻA

ATTIECĪBAS AR PARTNERIEM▌

I IEDAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

47. pants

Vispārīgie noteikumi

1.  Ciktāl tas nepieciešams uzticēto uzdevumu veikšanai, Eurojust var izveidot un uzturēt sadarbības attiecības ar Savienības institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām saskaņā ar to attiecīgajiem mērķiem, kā arī ar trešo valstu kompetentajām iestādēm un starptautiskajām organizācijām saskaņā ar 52. pantā minēto sadarbības stratēģiju.

2.  Ciktāl tas svarīgi Eurojust uzdevumu izpildei, ņemot vērā jebkādus ierobežojumus, ievērojot 21. panta 8. punktu un 76. pantu, Eurojust var ar šā panta 1. punktā minētajām vienībām tieši apmainīties ar visu informāciju, izņemot personas datus.

3.  Šā panta 1. un 2. punktā paredzētajiem mērķiem Eurojust var noslēgt sadarbības vienošanās ar 1. punktā minētajām vienībām. Šādas sadarbības vienošanās neveido pamatu personas datu apmaiņas atļaušanai, un tās neuzliek Savienībai vai tās dalībvalstīm saistības.

4.  Eurojust var ▌saņemt un apstrādāt personas datus, kas saņemti no 1. punktā minētajām struktūrām, ciktāl tas nepieciešams Eurojust uzdevumu izpildei, ņemot vērā piemērojamos datu aizsardzības noteikumus.

5.  Eurojust personas datus nosūta Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, trešām valstīm vai starptautiskajām organizācijām ▌tikai tad, ja tas nepieciešams tās uzdevumu izpildei un saskaņā ar 55. un 56. pantu. Ja pārsūtamos datus ir sniegusi dalībvalsts, Eiropols saņem attiecīgo kompetento iestāžu piekrišanu šajā dalībvalstī, ja vien ▌ dalībvalsts šādai tālākai pārsūtīšanai nav devusi iepriekšēju vispārēju piekrišanu vai piekrišanu ar konkrētiem nosacījumiem. Šādu piekrišanu jebkurā brīdī var atcelt.

6.  Ja dalībvalstis, Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras, trešās valstis vai starptautiskās organizācijas ▌ ir saņēmušas personas datus no Eurojust, tādu datu tālāka pārsūtīšana trešām personām ir aizliegta, ja vien nav izpildīti visi no šiem nosacījumiem:

a)  Eurojust ir saņēmusi iepriekšēju piekrišanu no tās dalībvalsts, kas datus ir sniegusi;

b)  Eurojust ir skaidri devusi savu piekrišanu pēc konkrētās lietas apstākļu apsvēršanas;

c)  tālāka pārsūtīšana ir tikai attiecībā uz konkrētu mērķi, kurš nav nesavienojams ar mērķi, kuram dati tika nosūtīti.

II IEDAĻA

ATTIECĪBAS AR PARTNERIEM SAVIENĪBĀ

48. pants

Sadarbība ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu un citiem Savienības tīkliem, kas iesaistīti tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās

1.  Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības krimināllietās tīkls, pamatojoties uz konsultācijām un papildināmību, savstarpēji uztur privileģētas attiecības jo īpaši starp valsts pārstāvi, tās pašas dalībvalsts kā valsts pārstāvja Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktiem, kā arī Eurojust valsts korespondentiem un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla valsts korespondentiem. Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību, veic šādus pasākumus:

a)  katrā atsevišķā gadījumā valsts pārstāvji informē Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktu pārstāvjus par visām lietām, kuras, viņuprāt, labāk varētu risināt tīkls;

b)  Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla sekretariāts ir Eurojust personāla daļa. Tas darbojas kā atsevišķa vienība. Tas var izmantot Eurojust administratīvos resursus, kas vajadzīgi Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla uzdevumu veikšanai, tostarp lai segtu tīkla plenārsēžu izmaksas;

c)  Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktu pārstāvjus katrā atsevišķā gadījumā var uzaicināt apmeklēt Eurojust sanāksmes;

d)  Nosakot, vai pieprasījums saskaņā ar 20. panta 7. punkta b) apakšpunktu būtu jāizskata ar Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla palīdzību, Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls var izmantot Eurojust valsts koordinācijas sistēmu.

2.  Kopējo izmeklēšanas grupu tīkla sekretariāts un tā tīkla sekretariāts, kas izveidots saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/494/TI, ir daļa no Eurojust personāla. Minētie sekretariāti darbojas kā atsevišķas vienības. Tie var izmantot Eurojust administratīvos resursus, kas vajadzīgi attiecīgo uzdevumu izpildei. Eurojust nodrošina tīklu sekretariātu koordināciju. Šo punktu piemēro jebkura attiecīga tīkla sekretariātam, kas iesaistīts tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, attiecībā uz kurām Eurojust ir jāsniedz atbalsts sekretariāta veidā. Eurojust var sniegt atbalstu attiecīgiem Eiropas tīkliem un struktūrām, kas ir iesaistīti tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, tostarp, vajadzības gadījumā izmantojot Eurojust mītnē izvietotu sekretariātu.

3.  Ar Lēmumu 2008/852/TI izveidotais tīkls var lūgt Eurojust, lai tā nodrošina tīkla sekretariātu. Ja ir izteikts šāds lūgums, piemēro 2. punktu.

49. pants

Attiecības ar Eiropolu

1.  Eurojust veic visus attiecīgos pasākumus, lai Eiropolam tā pilnvaru ietvaros uz sistēmas „informācija ir/nav atrasta” pamata būtu netieša piekļuve informācijai, kas ir sniegta Eurojust, neskarot ierobežojumus, ko ir norādījusi dalībvalsts, Savienības struktūras, birojs vai aģentūra, trešās valstis vai starptautiskā organizācija, kas sniedza attiecīgo informāciju ▌. Informācijas atrašanas gadījumā Eurojust sāk procedūru, kas dod iespēju apmainīties ar atrasto informāciju saskaņā ar tās dalībvalsts, Savienības struktūras, biroja vai aģentūras, trešās valsts vai starptautiskās organizācijas lēmumu ▌, kas Eurojust ir sniegusi informāciju.

2.  Informācijas meklēšanu saskaņā ar 1. punktu veic tikai nolūkā noteikt, vai Eiropolā pieejamā informācija atbilst Eurojust apstrādātai informācijai.

3.  Eurojust ļauj veikt meklēšanu saskaņā ar 1. punktu tikai pēc tam, kad no Eiropola ir saņemta informācija, attiecībā uz kuru Eiropola darbinieki ir pilnvaroti veikt minēto meklēšanu.

4.  Ja Eurojust informācijas apstrādes darbību laikā attiecībā uz atsevišķu izmeklēšanu Eurojust vai dalībvalsts konstatē koordinācijas, sadarbības vai atbalsta nepieciešamību atbilstīgi Eiropola pilnvarām, Eurojust paziņo par to Eiropolam un sāk procedūru informācijas apmaiņai saskaņā ar tās dalībvalsts lēmumu, kura sniedz informāciju. Šādā gadījumā Eurojust konsultējas ar Eiropolu.

5.  Eurojust veido un uztur ciešu sadarbību ar Eiropolu, ciktāl tas ir nepieciešams abu minēto aģentūru uzdevumu izpildei un mērķu sasniegšanai, ņemot vērā nepieciešamību izvairīties no darba dubultošanas.

Minētajā nolūkā Eiropola izpilddirektors un Eurojust priekšsēdētājs regulāri tiekas, lai izskatītu abas puses interesējošus jautājumus.

6.  Eiropols ievēro jebkādus vispārīgus vai konkrētus ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi vai izmantošanu, ko norādījušas dalībvalstis, Savienības struktūras, biroji vai aģentūras, trešās valstis vai starptautiskās organizācijas ▌attiecībā uz informāciju, ko tas ir sniedzis.

50. pants

Attiecības ar EPPO

1.  Eurojust izveido un uztur ciešas attiecībās ar EPPO, kas balstītas uz savstarpēju sadarbību to attiecīgo pilnvaru un kompetenču ietvaros un izmantojot operatīvās, administratīvās un pārvaldības saiknes to starpā, kā noteikts šajā pantā. Minētajā nolūkā ▌Eurojust priekšsēdētājs un Eiropas Ģenerālprokurors regulāri tiekas, lai apspriestu abpusēji svarīgus jautājumus. Viņi tiekas pēc Eurojust priekšsēdētaja vai Eiropas Ģenerālprokurora pieprasījuma.

2.  Eurojust atbalsta pieprasījumus, ko iesniegusi EPPO, izskata bez kavēšanās un vajadzības gadījumā ar šādiem lūgumiem rīkojas tā, it kā tie būtu saņemti no valsts iestādes, kura ir kompetenta tiesu sadarbības jautājumos.

3.  Kad vien nepieciešams atbalstīt sadarbību, kas izveidota saskaņā ar šā panta 1. punktu, Eurojust izmanto Eurojust valsts koordinācijas sistēmas, kas izveidotas saskaņā ar 20. pantu, kā arī attiecības, ko Eurojust izveidojusi ar trešām valstīm, tostarp tiesnešus koordinatorus.

4.  Operatīvos jautājumos, kas saistīti ar EPPO kompetenci, Eurojust informē un vajadzības gadījumā iesaista to savās darbībās saistībā ar pārrobežu lietām, tostarp:

a)  saskaņā ar šīs regulas attiecīgajiem noteikumiem apmainoties ar informāciju par tās lietām, tostarp personas datiem;

b)  lūdzot EPPO sniegtu atbalstu.

5.  Eurojust ir netieša piekļuve informācijai EPPO Lietu pārvaldības sistēmā uz sistēmas „informācija ir/ nav atrasta” pamata. Ikreiz, kad tiek konstatēta sakritība starp datiem, ko Lietu pārvaldības sistēmā ievadījusi EPPO, un datiem, kas ir Eurojust rīcībā, par informācijas sakritības faktu paziņo gan Eurojust, gan EPPO, kā arī tai dalībvalstij, kura sniedza datus Eurojust. ▌Eurojust veic vajadzīgos pasākumus, lai ļautu EPPO netieši piekļūt informācijai Eurojust Lietu pārvaldības sistēmā uz sistēmas „informācija ir/ nav atrasta” pamata.

6.  EPPO var paļauties uz Eurojust administrācijas atbalstu un resursiem. Minētajā nolūkā Eurojust var sniegt EPPO pakalpojumus, kas ir kopējās interesēs. Detaļas reglamentē ar vienošanos.

51. pants

Attiecības ar citām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām

1.  Eurojust izveido un uztur sadarbības attiecības ar Eiropas Tiesisko mācību tīklu.

2.  OLAF palīdz Eurojust koordinācijas darbā attiecībā uz Savienības finanšu interešu aizsardzību atbilstoši savām pilnvarām saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013.

3.  Eiropas Robežu un krasta apsardze sekmē Eurojust darbu, tostarp nosūtot nepieciešamo informāciju, kas apstrādāta saskaņā ar tās pilnvarām un uzdevumiem atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1624(52) 8. panta 1. punkta m) apakšpunktam, jebkādu ar to saistīto personas datu apstrādi, ko veic Eiropas Robežu un krasta apsardze, reglamentē Regula (ES) 2018/...(53).

4.  Informācijas saņemšanai un nosūtīšanai starp Eurojust un OLAF un neskarot šīs regulas 8. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka Eurojust valsts pārstāvjus uzskata par dalībvalstu kompetentajām amatpersonām vienīgi Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 mērķiem. Informācijas apmaiņa starp OLAF un valsts pārstāvjiem neskar pienākumus sniegt informāciju citām kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo regulu.

III IEDAĻA

STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA

52. pants

Attiecības ar trešo valstu iestādēm un starptautiskajām organizācijām

1.  Eurojust var veidot un uzturēt sadarbību ar trešo valstu iestādēm un starptautiskajām organizācijām.

Minētajā nolūkā Eurojust, saskaņojot ar Komisiju, ik pēc četriem gadiem izstrādā sadarbības stratēģiju, kurā precizē tās trešās valstis un starptautiskās organizācijas, ar kurām ir operatīva nepieciešamība sadarboties.

2.  Eurojust var noslēgt sadarbības vienošanās ar 38. panta 1. punktā minētājām iestādēm.

3.  Eurojust var izraudzīties kontaktpunktus trešās valstīs ar attiecīgo kompetento iestāžu piekrišanu, lai veicinātu sadarbību saskaņā ar Eurojust darbības vajadzībām,.

53. pants

Tiesneši koordinatori, kas norīkoti uz trešām valstīm

1.  Lai veicinātu tiesu iestāžu sadarbību ar trešām valstīm lietās, kurās Eurojust saskaņā ar šo regulu sniedz palīdzību, Kolēģija var norīkot uz trešo valsti tiesnešus koordinatorus, ievērojot ar attiecīgās trešās valsts kompetentajām iestādēm noslēgto sadarbības vienošanos, kā minēts 47. panta 3. punktā.

2.  Tiesnešu koordinatoru uzdevumos ietilpst jebkādas darbības, kas paredzētas, lai sekmētu un paātrinātu jebkādas tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās formas, jo īpaši izveidojot tiešus sakarus ar attiecīgās trešās valsts kompetentajām iestādēm. Tiesnešu koordinatori, pildot savus pienākumus, ar attiecīgās trešās valsts kompetentajām iestādēm var apmanīties ar operatīviem personas datiem saistībā ar uzdevumu izpildi saskaņā ar 56. pantu.

3.  Tiesnesim koordinatoram, kas minēts 1. punktā, ir pieredze darbā Eurojust un atbilstīgām zināšanām tiesu iestāžu sadarbības un Eurojust darbības jomā. Lai Eurojust vārdā norīkotu tiesnesi koordinatoru, pirms tam ir jāsaņem tiesneša un viņa dalībvalsts piekrišana.

4.  Ja Eurojust norīkotais tiesnesis koordinators ir izvēlēts no valsts pārstāvju, pārstāvja vietnieku vai palīgu vidus:

a)  attiecīgā dalībvalsts atrod viņa aizvietotāju valsts pārstāvja, pārstāvja vietnieka vai palīga amatā;

b)  beidzas viņa pilnvaras, kas viņam bija piešķirtas saskaņā ar 8. pantu.

5.  Neskarot Civildienesta noteikumu 110. pantu, Kolēģija izstrādā noteikumus un nosacījumus par tiesnešu koordinatoru norīkošanu, tostarp par viņu atalgojuma līmeni. Šajā sakarā Kolēģija, konsultējoties ar Komisiju, pieņem vajadzīgos īstenošanas noteikumus.

6.  Eurojust norīkoto tiesnešu koordinatoru darbību uzrauga EDAU. Tiesneši koordinatori iesniedz ziņojumu Kolēģijai, kas gada pārskatā atbilstīgā veidā informē Eiropas Parlamentu un Padomi par viņu darbību. Tiesneši koordinatori informē valsts pārstāvjus un kompetentās valsts iestādes par visām lietām, kas attiecas uz viņu dalībvalsti.

7.  Dalībvalstu kompetentās iestādes un tiesneši koordinatori, kas minēti 1. punktā, var izveidot tiešus savstarpējus sakarus. Tādā gadījumā tiesnesis koordinators informē attiecīgo valsts pārstāvi par šādiem sakariem.

8.  Šā panta 1. punktā minētiem tiesnešiem koordinatoriem ir piekļuve Lietu pārvaldības sistēmai.

54. pants

Tiesu iestāžu sadarbības lūgumi trešām valstīm un no tām

1.  Ar attiecīgo dalībvalstu piekrišanu Eurojust var koordinēt trešās valsts izdotu tiesu iestāžu sadarbības lūgumu izpildi, ja ▌ir vajadzīga šādu lūgumu izpilde vismaz divās dalībvalstīs vienas un tās pašas izmeklēšanas ietvaros. Minētos lūgumus Eurojust var nosūtīt arī valsts kompetentā iestāde.

2.  Neatliekamos gadījumos un saskaņā ar 19. pantu KDR var saņemt un nosūtīt lūgumus, kas minēti šā panta 1. punktā un ja tos izdevusi trešā valsts, kas ir noslēgusi sadarbības nolīgumu vai sadarbības vienošanos ar Eurojust.

3.  Neskarot 3. panta 5. punktu, ja kāda iesaistītā dalībvalsts ir izdevusi tiesu iestāžu sadarbības lūgumus, kas attiecas uz vienu un to pašu izmeklēšanu un kas jāizpilda trešā valstī, Eurojust veicina tiesu iestāžu sadarbību ar attiecīgo trešo valsti.

IV IEDAĻA

PERSONAS DATU PĀRSŪTĪŠANA

55. pants

Operatīvo personas datu nosūtīšana Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām

1.  Ievērojot visus citus šajā regulā, jo īpaši 21. panta 8. punktā, 47. panta 5. punktā un 76. pantā minētos ierobežojumus, Eurojust operatīvos personas datus vienkārši nosūta citai Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai tad, ja šie dati ir nepieciešami citas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras kompetencē ietilpstošo uzdevumu likumīgai izpildei.

2.  Ja operatīvos personas datus nosūta pēc citas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras pieprasījuma, gan pārzinis, gan saņēmējs uzņemas atbildību par minētās sūtīšanas likumību.

Eurojust ir jāpārbauda citas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras kompetence un provizoriski jāizvērtē operatīvo personas datu sūtīšanas nepieciešamība. Ja rodas šaubas par nosūtīšanas nepieciešamību, Eurojust pieprasa no saņēmēja papildu informāciju.

Cita Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra nodrošina to, ka vēlāk var pārbaudīt operatīvo personas datu sūtīšanas nepieciešamību.

3.  Cita Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra apstrādā operatīvos personas datus tikai tādā nolūkā, kādā tie ir sūtīti.

56. pants

Operatīvo personas datu pārsūtīšanas vispārējie principi trešām valstīm un starptautiskām organizācijām

1.  Eurojust var nosūtīt operatīvos personas datus trešai valstij ▌vai starptautiskai organizācijai, ievērojot piemērojamos datu aizsardzības noteikumus un pārējos šīs regulas noteikumus, var nosūtīt tikai tad, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

a)  nosūtīšana ir nepieciešama Eurojust uzdevumu veikšanai;

b)  iestāde trešā valstī vai starptautiskā organizācijā, kurai nosūta operatīvos personas datus, ir kompetenta tiesībaizsardzības un krimināltiesību jautājumos;

c)  ja saskaņā ar šo pantu nosūtāmos operatīvos personas datus dalībvalsts ir nosūtījusi vai darījusi pieejamus Eurojust, tā no minētās dalībvalsts attiecīgās kompetentās iestādes saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem saņem iepriekšēju atļauju nosūtīšanai, ja vien minētā dalībvalsts nav atļāvusi šādas nosūtīšanas vispārīgi vai ar konkrētiem nosacījumiem;

d)  ja trešā valsts vai starptautiska organizācija datus tālāk nosūta citai trešai valstij vai starptautiskai organizācijai, Eurojust sūtītājai trešai valstij vai starptautiskai organizācijai pieprasa iegūt iepriekšēju Eurojust atļauju minētajai tālākai nosūtīšanai.

Eurojust sniedz d) punktā minēto atļauju tikai pēc tam, kad saņēmusi datu izcelsmes dalībvalsts iepriekšēju atļauju un kad tā pienācīgi ņēmusi vērā visus būtiskos faktorus, tostarp noziedzīgā nodarījuma smagumu, nolūku, kādā operatīvie personas dati sākotnēji tika nosūtīti, un personas datu aizsardzības līmeni trešā valstī vai starptautiskā organizācijā, kurai operatīvie personas dati jānosūta tālāk.

2.  Eurojust var nosūtīt operatīvos personas datus trešai valstij vai starptautiskai organizācijai tikai tad, ja tiek ievēroti šā panta 1. punktā paredzētie nosacījumi un ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

a)  Komisija, ievērojot 57. pantu, ir nolēmusi, ka attiecīgā trešā valsts vai starptautiskā organizācija nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni, vai, ja šāda lēmuma par aizsardzības līmeņa pietiekamību nav, ir sniegtas vai pastāv atbilstošas garantijas saskaņā ar 58. panta 1 apakšpunktu, vai, ja nav nedz lēmuma par aizsardzības līmeņa pietiekamību, nedz arī šādu atbilstošu garantiju, tad piemēro atkāpi īpašās situācijās saskaņā ar 59. panta 1. apakšpunktu;

b)  sadarbības nolīgums, kas atļauj operatīvo datu apmaiņu, ir noslēgts pirms ... [šīs regulas piemērošanas datums] starp Eurojust un attiecīgo trešo valsti vai starptautisko organizāciju saskaņā ar Lēmuma 2002/187/TI 26.a pantu; vai

c)  starptautisku nolīgums ir noslēgts starp Savienību un attiecīgo trešo valsti vai starptautisko organizāciju saskaņā ar LESD 218. pantu, kas sniedz atbilstīgus aizsardzības pasākumus attiecībā uz privātuma un personu pamattiesību un brīvību aizsardzību.

3.  Sadarbības vienošanās, kas minētās 47. panta 3. punktā, var izmantot, lai noteiktu kārtību šā panta 2. punktā minēto nolīgumu vai atbilstības lēmumu īstenošanai.

4.  Eurojust neatliekamos gadījumos var nosūtīt operatīvos personas datus bez dalībvalsts iepriekšējas atļaujas saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu. Eurojust tā rīkojas tikai tad, ja operatīvo personas datu nosūtīšana ir nepieciešama, lai novērstu tiešus un nopietnus draudus kādas Eiropas Savienības dalībvalsts vai trešās valsts sabiedriskajai drošībai vai kādas dalībvalsts būtiskām interesēm, un ja nav iespējams laikus iegūt iepriekšēju atļauju. Nekavējoties tiek informēta iestāde, kas ir atbildīga par iepriekšējas atļaujas izsniegšanu.

5.  Dalībvalstis un Savienības institūcijas, iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras nenosūta tālāk no Eurojust saņemtos operatīvos personas datus trešai valstij vai starptautiskai organizācijai. Izņēmuma kārtā tās var veikt šādu nosūtīšanu, ja Eurojust to ir atļāvusi pēc tam, kad tā ir pienācīgi ņēmusi vērā visus būtiskos faktorus, tostarp noziedzīgā nodarījuma smagumu, nolūku, kādā operatīvie personas dati sākotnēji tika nosūtīti, un personas datu aizsardzības līmeni trešā valstī vai starptautiskā organizācijā, kurai operatīvie personas dati tiek nosūtīti tālāk.

6.  Šīs regulas 57., 58. un 59. pantu piemēro, lai nodrošinātu, ka nemazinās ar šo regulu un Savienības tiesību aktiem nodrošinātais fizisku personu aizsardzības līmenis.

57. pants

Nosūtīšana, pamatojoties uz atbilstības lēmumu

Eurojust var nosūtīt operatīvos personas datus trešai valstij vai starptautiskajai organizācijai, ja Komisija saskaņā ar Direktīvas (ES) 2016/680 36. pantu ir nolēmusi, ka trešā valststeritorija vai viens vai vairāki sektori minētajā trešā valstī, vai attiecīgā starptautiskā organizācija nodrošina atbilstošu aizsardzības līmeni.

58. pants

Nosūtīšana, kurai piemērojamas atbilstošas garantijas

1.  Ja nav atbilstības lēmuma, Eurojust var nosūtīt operatīvos personas datus trešai valstij vai starptautiskajai organizācijai, ja:

a)  juridiski saistošā instrumentā ir paredzētas pienācīgas garantijas attiecībā uz operatīvo personas datu aizsardzību vai

b)  Eurojust ir izvērtējusi visus apstākļus saistībā ar operatīvo personas datu nosūtīšanu un ir secinājusi, ka pastāv atbilstošas garantijas attiecībā uz operatīvo personas datu aizsardzību.

2.  Eurojust informē EDAU par 1. punkta b) apakšpunktā minētās nosūtīšanas kategorijām.

3.  Ja nosūtīšana balstās uz 1. punkta b) apakšpunktu, šādu nosūtīšanu dokumentē, un dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu EDAU. Dokumentācijā ietver nosūtīšanas datuma un laika ierakstu un informāciju par saņēmēju kompetento iestādi, par nosūtīšanas pamatojumu un par nosūtītajiem operatīvajiem personas datiem.

59. pants

Atkāpes īpašās situācijās

1.  Ja nav atbilstības lēmuma vai ja nav pienācīgu garantiju, ievērojot 58. pantu, Eurojust var nosūtīt operatīvos personas datus trešai valstij vai starptautiskajai organizācijai tikai ar nosacījumu, ka nosūtīšana ir vajadzīga:

a)  lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas vitālas intereses;

b)  lai pasargātu datu subjekta leģitīmās intereses;

c)  lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai dalībvalstī vai trešā valstī; vai

d)  atsevišķos gadījumos, lai veiktu Eurojust uzdevumus, ja vien Eurojust nekonstatē, ka nosūtīšanas gadījumā attiecīgā datu subjekta pamattiesības un pamatbrīvības ir svarīgākas par sabiedrības interesēm.

2.  Ja nosūtīšana balstās uz 1. punktu, šādu nosūtīšanu dokumentē un dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu EDAU. Dokumentācijā ietver nosūtīšanas datuma un laika ierakstu un informāciju par saņēmēju kompetento iestādi, par nosūtīšanas pamatojumu un par nosūtītajiem operatīvajiem personas datiem.

VI NODAĻA

FINANŠU NOTEIKUMI

60. pants

Budžets

1.  Katram finanšu gadam, kas atbilst kalendārajam gadam, sagatavo visu Eurojust ieņēmumu un izdevumu tāmi, un to iekļauj Eurojust budžetā.

2.  Eurojust budžeta ieņēmumi un izdevumi ir līdzsvarā.

3.  Neskarot citus resursus, Eurojust ieņēmumus veido:

a)  Savienības iemaksa, kas ir ietverta Savienības vispārējā budžetā;

b)  jebkādas dalībvalstu brīvprātīgas iemaksas;

c)  maksas par publikācijām un visiem Eurojust sniegtajiem pakalpojumiem;

d)  ad-hoc dotācijas.

4.  Eurojust izdevumi ietver personāla algas, administratīvos un infrastruktūras izdevumus un darbības izmaksas, tostarp finansējumu kopējām izmeklēšanas grupām.

61. pants

Budžeta izveide

1.  Administratīvais direktors katru gadu sagatavo Eurojust ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu nākamajam finanšu gadam, ietverot štatu sarakstu, un nosūta to Valdei. Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu un citus Savienības tīklus, kas piedalās 48. pantā minētajā tiešu iestāžu sadarbībā krimināllietās, savlaicīgi pirms tāmes nosūtīšanas Komisijai informē par tām daļām, kas attiecas uz to darbību.

2.  Valde uz minētā tāmes projekta pamata pārskata provizorisku Eurojust ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu nākamajam finanšu gadam, kuru tā nosūta Kolēģijai pieņemšanai.

3.  Eurojust provizorisko ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu katru gadu vēlākais līdz 31. janvārim nosūta Eiropas Komisijai. Eurojust tāmes projekta galīgo redakciju, kurā ietverts štatu saraksta projekts, līdz tā paša gada 31. martam nosūta Komisijai.

4.  Komisija tāmi līdz ar Savienības vispārējā budžeta projektu nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei (budžeta lēmējinstitūcijai).

5.  Ņemot vērā tāmi, Komisija Savienības vispārējā budžeta projektā iekļauj aplēses, ko tā uzskata par vajadzīgām attiecībā uz štatu sarakstu un tās iemaksas apjomu, kas attiecināma uz vispārējo budžetu, un iesniedz tās budžeta lēmējinstitūcijai saskaņā ar LESD 313. un 314. pantu.

6.  Budžeta lēmējinstitūcija apstiprina apropriācijas Savienības iemaksai, kas piešķirama Eurojust.

7.  Budžeta lēmējinstitūcija pieņem Eurojust štatu sarakstu. ▌Eurojust budžetu pieņem Kolēģija. Tas kļūst par galīgo budžetu pēc Savienības vispārējā budžeta galīgās pieņemšanas. Vajadzības gadījumā Kolēģija Eurojust budžetu attiecīgi koriģē.

8.  Komisijas Deleģētās Regulas (ES) Nr. 1271/2013(54) 88. pantu piemēro jebkādiem ēku projektiem, kuriem varētu būt ievērojama ietekme uz Eurojust budžetu.

62. pants

Budžeta izpilde

Administratīvais direktors darbojas kā Eurojust kredītrīkotājs un izpilda Eurojust budžetu saskaņā ar savu atbildību budžetā atļautajās robežās.

63. pants

Pārskatu sniegšana un budžeta izpildes apstiprināšana

1.  Eurojust grāmatvedis līdz nākamā finanšu gada 1. martam (N+1 gads) nosūta provizoriskos pārskatus par finanšu gadu (N gads) Komisijas grāmatvedim un Revīzijas palātai.

2.  Eurojust līdz N+1 gada 31. martam nosūta budžeta un finanšu pārvaldības ziņojumu par N gadu Eiropas Parlamentam, Padomei un Revīzijas palātai.

3.  Komisijas grāmatvedis līdz N+1 gada 31. martam nosūta Revīzijas palātai Eurojust provizoriskos pārskatus par N gadu, kas konsolidēts ar Komisijas pārskatu.

4.  Pēc katra finanšu gada Revīzijas palāta vēlākais līdz N +1 gada 1. jūnijam saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 246. panta 1. punktu izsaka savus apsvērumus par Eurojust provizoriskajiem pārskatiem.

5.  Kad ir saņemti Revīzijas palātas apsvērumi par Eurojust provizorisko pārskatu saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 246. pantu, administratīvais direktors saskaņā ar savu atbildību sagatavo Eurojust galīgo pārskatu un iesniedz to Valdei atzinuma sniegšanai.

6.  Valde sniedz atzinumu par Eurojust galīgo pārskatu.

7.  Administratīvais direktors līdz N+1 gada 1. jūlijam galīgo pārskatu par N gadu kopā ar Valdes atzinumu nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

8.  Līdz N+1 gada 15. novembrim galīgo pārskatu par N gadu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

9.  Administratīvais direktors līdz N+1 gada 30. septembrim Revīzijas palātai iesniedz atbildi uz apsvērumiem. Minēto atbildi administratīvais direktors nosūta arī Valdei un Komisijai.

10.  Administratīvais direktors pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma sniedz tam visu informāciju, kas vajadzīga attiecīgā finanšu gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras netraucētai piemērošanai saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 261. panta 3. punktu.

11.  Pēc Padomes ieteikuma, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, Eiropas Parlaments līdz N + 2 gada 15. maijam sniedz administratīvajam direktoram apstiprinājumu par N gada budžeta izpildi.

12.  Eurojust budžeta izpildi apstiprina Eiropas Parlaments, pamatojoties uz Padomes ieteikumu, saskaņā ar procedūru, kas ir salīdzināma ar LESD 319. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 260., 261. un 262.  pantā paredzēto procedūru, un pamatojoties uz Revīzijas palātas revīzijas ziņojumu.

Ja Eiropas Parlaments atsakās apstiprināt budžeta izpildi līdz N+2 gada 15. maijam, administratīvo direktoru aicina izklāstīt savu nostāju Kolēģijai, kura pieņem galīgo lēmumu par administratīvā direktora nostāju, ņemot vērā apstākļus.

64. pants

Finanšu noteikumi

1.  Eurojust piemērojamos finanšu noteikumus pieņem Valde saskaņā ar Deleģēto regulu (ES) Nr. 1271/2013 pēc apspriešanās ar Komisiju. Minētie finanšu noteikumi saskan ar ▌ Deleģēto regulu (ES) Nr. 1271/2013, izņemot gadījumus, kad tas īpaši nepieciešams Eurojust darbībai un kad Komisija ir devusi iepriekšēju piekrišanu.

Attiecībā uz kopēju izmeklēšanas grupu darbībām sniedzamo finansiālo atbalstu Eurojust un Eiropols kopīgi paredz noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem izskatāmi pieteikumi šādam atbalstam.

2.  Eurojust var piešķirt dotācijas uzdevumu izpildei, kas saistīti ar 4. panta 1. punktu. Dotācijas uzdevumiem saistībā ar 4. panta 1. punkta f) apakšpunktu var piešķirt dalībvalstīm bez uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus.

VII NODAĻA

PERSONĀLA NOTEIKUMI

65. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Uz Eurojust personālu attiecas Civildienesta noteikumi un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, kā arī noteikumi, kas pieņemti, Savienības iestādēm savstarpēji vienojoties, lai īstenotu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību.

2.  Eurojust personālu veido darbinieki, kas pieņemti darbā saskaņā ar noteikumiem un regulējumu, ko piemēro Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ņemot vērā visus Civildienesta noteikumu 27. pantā minētos kritērijus, tostarp attiecībā uz viņu ģeogrāfisko sadalījumu.

66. pants

Norīkoti valstu eksperti un pārējie darbinieki

1.  Eurojust papildus savam personālam var izmantot norīkotus valstu ekspertus vai citus darbiniekus, kuri nav pieņemti darbā Eurojust.

2.  Kolēģija pieņem lēmumu, izklāstot noteikumus par valstu ekspertu norīkošanu darbam Eurojust un citu darbinieku izmantošanu, jo īpaši, lai nepieļautu iespējamus interešu konfliktus.

3.  Eurojust īsteno nepieciešamos administratīvos pasākumus, cita starpā apmācību un preventīvas stratēģijas, nolūkā nepieļaut interešu konfliktus, tostarp interešu konfliktus attiecībā uz jautājumiem, kas rodas pēc darba attiecību izbeigšanas.

VIII NODAĻA

NOVĒRTĒŠANA UN ZIŅOŠANA

67. pants

Savienības iestāžu un valstu parlamentu iesaistīšana

1.  Eurojust nosūta savus gada ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem, kas var sniegt apsvērumus un secinājumus.

2.   Pēc tā ievēlēšanas jaunievēlētais Eurojust priekšsēdētājs nāk klajā ar paziņojumu Eiropas Parlamenta kompetentajai komitejai vai kompetentajām komitejām un atbild uz tās vai to locekļu jautājumiem. Apspriešana ne tieši, ne netieši neattiecas uz konkrētām darbībām , kas veiktas saistībā ar konkrētām operatīvajām lietām.

3.  Eurojust priekšsēdētājs reizi gadā piedalās Eurojust darbību kopīgā izvērtēšanā, ko veic Eiropas Parlaments un valstu parlamenti starpparlamentārās komiteju sanāksmes ietvaros, kā arī lai apspriestu Eurojust pašreizējās darbības un iesniegtu tās gada pārskatu vai citus svarīgus Eurojust dokumentus.

Apspriešana tieši vai netieši neattiecas uz konkrētām darbībām, kas veiktas saistībā ar konkrētām operatīvajām lietām.

4.  Papildus citiem šajā regulā izklāstītajiem informēšanas un apspriešanās pienākumiem Eurojust informācijas nolūkā nosūta Eiropas Parlamentam un attiecīgajās oficiālajās valodās — valstu parlamentiem:

a)  Eurojust izstrādātu vai pasūtītu pētījumu un stratēģisko projektu rezultātus;

b)  šīs regulas 15. pantā minētos plānošanas dokumentus;

c)  sadarbības vienošanās, kas noslēgtas ar trešām personām.▌

68. pants

Atzinumi par ierosinātajiem tiesību aktiem

Komisija un dalībvalstis, īstenojot savas tiesības, kuru pamatā ir LESD 76. panta b) punkts, var lūgt Eurojust atzinumu par visiem ierosinātajiem tiesību aktiem, kas minēti LESD 76. pantā.

69. pants

Izvērtēšana un pārskatīšana

1.  Līdz … ▌[pieci gadi pēc šīs regulas piemērošanas datuma] un pēc tam reizi piecos gados Komisija uzdod veikt šīs regulas īstenošanas un ietekmes, un Eurojust un tās darba prakses efektivitātes un lietderības izvērtējumu. ▌Izvērtējumā uzklausa Kolēģiju. Izvērtējumā jo īpaši var pievērst uzmanību iespējamajai vajadzībai grozīt Eurojust pilnvaras un šādu grozījumu finansiālajām sekām.

2.  Komisija nosūta izvērtējuma ziņojumu kopā ar saviem secinājumiem Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem, Padomei un Kolēģijai. Novērtējuma konstatējumus publisko.

IX NODAĻA

VISPĀRĪGI UN NOSBEIGUMA NOTEIKUMI

70. pants

Privilēģijas un imunitāte

Uz Eurojust un tās personālu attiecas Protokols Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā, kas pievienots LES un LESD.

71. pants

Valodu lietošanas kārtība

1.  Eurojust piemēro Padomes Regulu Nr. 1(55).

2.  Kolēģija ar divu trešdaļu locekļu balsu vairākumu pieņem lēmumu par Eurojust iekšējo kārtību valodu lietošanai.

3.  Eurojust darbībai nepieciešamos tulkošanas pakalpojumus nodrošina Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centrs, kas izveidots ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2965/94(56), ja vien nav nepieciešams rast citu risinājumu Tulkošanas centra nepieejamības dēļ.

72. pants

Konfidencialitāte

1.  Valsts pārstāvji, to vietnieki un palīgi, kas minēti 7. pantā, Eurojust darbinieki, valsts korespondenti, norīkotie valsts eksperti, tiesneši koordinatori, datu aizsardzības speciālists un EDAU biroja locekļi un darbinieki ir saistīti ar pienākumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas tiem kļuvusi zināma, veicot savus uzdevumus.

2.  Konfidencialitātes ievērošanas pienākums attiecas uz visām personām un iestādēm, kas sadarbojas ar Eurojust.

3.  Konfidencialitātes ievērošanas pienākums paliek spēkā arī pēc atbrīvošanas no amata un darba vai pēc 1. un 2. punktā minēto personu darbības izbeigšanas.

4.  Konfidencialitātes ievērošanas pienākums attiecas uz visu Eurojust saņemto vai apmainīto informāciju, ja vien šī informācija jau nav likumīgi publiskota vai pieejama sabiedrībai.

73. pants

Valsts procesu konfidencialitātes nosacījumi

1.  Neskarot 21. panta 3. punktu, ja informāciju saņem vai ar to apmainās ar Eurojust starpniecību, informāciju sniegušās dalībvalsts iestāde var saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem paredzēt nosacījumus par to, kā saņēmēja iestāde minēto informāciju izmanto valsts procesos.

2.  Informāciju saņēmušās dalībvalsts iestādei 1. punktā minētie nosacījumi ir saistoši.

74. pants

Pārredzamība

1.  Eurojust rīcībā esošiem dokumentiem piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001(57).

2.  Valde sešu mēnešu laikā pēc savas pirmās sanāksmes datuma sagatavo sīki izklāstītus noteikumus par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu, lai Kolēģija tos pieņemtu.

3.  Par Lēmumiem, ko Eurojust ir pieņēmusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. pantu, var iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam vai celt prasību Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar attiecīgi LESD 228. un 263. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

4.  Eurojust savā tīmekļa vietnē publicē Valdes locekļu sarakstu un Valdes sanāksmju rezultātu apkopojumus. Minēto apkopojumu publicēšanu uz laiku vai pastāvīgi atceļ vai ierobežo, ja šāda publicēšana varētu apdraudēt Eurojust uzdevumu veikšanu, ņemot vērā tā pienākumu ievērot diskrētumu un konfidencialitāti un Eurojust operatīvo raksturu.

75. pants

OLAF un Revīzijas palāta

1.  Lai saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 veicinātu cīņu pret krāpšanu, korupciju un citām nelikumīgām darbībām, sešu mēnešu laikā no šīs regulas stāšanās spēkā Eurojust pievienojas 1999. gada 25. maija Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas Iestāžu nolīgumam par iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF)(58), Eurojust pieņem attiecīgus noteikumus, ko piemēro visiem valsts pārstāvjiem, to vietniekiem un palīgiem, visiem norīkotajiem valsts ekspertiem un visiem Eurojust darbiniekiem, izmantojot minētā Nolīguma pielikumā sniegto paraugu.

2.  Revīzijas palātai ir tiesības uz dokumentu pamata un uz vietas veikt revīziju attiecībā uz visiem dotāciju saņēmējiem, uzņēmējiem un apakšuzņēmējiem, kas no Eurojust ir saņēmuši Savienības līdzekļus.

3.  OLAF var veikt izmeklēšanu, tostarp pārbaudes un inspekcijas uz vietas, saskaņā ar noteikumiem un procedūrām, kas noteiktas Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 un Padomes Regulā (Euratom, EK) Nr. 2185/96(59) ▌ ar mērķi noteikt, vai saistībā ar Eurojust izdevumiem ir bijuši pārkāpumi, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

4.  Neskarot 1., 2. un 3. punktu, sadarbības vienošanās ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, līgumos, dotāciju nolīgumos un dotāciju piešķiršanas lēmumos Eurojust ietver noteikumus, kas skaidri pilnvaro Revīzijas palātu un OLAF veikt minētās revīzijas un izmeklēšanas atbilstoši to attiecīgajām kompetencēm.

5.  Eurojust personāls, administratīvais direktors un Kolēģijas un Valdes locekļi nekavējoties un nebaidoties par amata zaudēšanu atklāj OLAF un EPPO visas aizdomas par viņu attiecīgajā kompetences jomā veiktu nepareizu vai nelikumīgu darbību, ko viņi pamanījuši, pildot savus amata pienākumus vai īstenojot pilnvaras.

76. pants

▌Noteikumi par sensitīvas neklasificētas informācijas un klasificētas informācijas aizsardzību

1.  Eurojust paredz iekšējus noteikumus par informācijas apstrādi un konfidencialitāti un par sensitīvas neklasificētas informācijas aizsardzību, tostarp šādas informācijas izveidi un apstrādi Eurojust.

2.  Eurojust paredz iekšējus noteikumus par ES klasificētas informācijas aizsardzību, kuri atbilst Padomes Lēmumam 2013/488/ES(60), lai nodrošinātu līdzvērtīgu aizsardzības līmeni šādai informācijai.

77. pants

Administratīvā izmeklēšana

Uz Eurojust administratīvajām darbībām attiecas Eiropas Ombuda izmeklēšana saskaņā ar LESD 228. pantu.

78. pants

Atbildība, kas nav atbildība par datu neatļautu vai nepareizu apstrādi

1.  Eurojust līgumisko atbildību regulē tiesību akti, kas piemērojami attiecīgajam līgumam.

2.  Eiropas Savienības Tiesai ir jurisdikcija taisīt spriedumu saskaņā ar jebkuru šķīrējtiesas klauzulu, kas ietverta Eurojust noslēgtā līgumā.

3.  Ārpuslīgumiskas atbildības gadījumā Eurojust saskaņā ar vispārīgajiem principiem, kas kopēji dalībvalstu tiesību aktiem, un neatkarīgi no atbildības saskaņā ar 46. pantu atlīdzina jebkādu kaitējumu, ko radījusi Eurojust vai tās darbinieki, veicot savus pienākumus.

4.  Turklāt 3. punkts attiecas uz kaitējumu, kas radies valsts pārstāvja, tā vietnieka vai palīga kļūdas dēļ, veicot savus pienākumus. Tomēr, kad viņš darbojas, pamatojoties uz pilnvarām, kas viņam piešķirtas saskaņā ar 8. pantu, viņa dalībvalsts atmaksā Eurojust summas, ko Eurojust samaksājusi, lai atlīdzinātu par šādu kaitējumu.

5.  Eiropas Savienības Tiesai ir jurisdikcija strīdos par 3. punktā minētā kaitējuma kompensāciju.

6.  Dalībvalstu tiesas, kas ir kompetentas izskatīt strīdus saistībā ar Eurojust atbildību, kā minēts šajā pantā, nosaka ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012(61) ▌.

7.  Eurojust darbinieku personisko atbildību pret Eurojust regulē piemērojamie noteikumi, kas izklāstīti Civildienesta noteikumos un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā.

79. pants

Mītnes nolīgums un darbības nosacījumi

1.  Eurojust mītne ir Hāgā, Nīderlandē.

2.  Nepieciešamie pasākumi attiecībā uz izmitināšanu, kas jānodrošina Eurojust Nīderlandē, un aprīkojumu, kas Nīderlandei ir jānodod Eurojust rīcībā, kā arī īpašie noteikumi, kurus Nīderlandē piemēro administratīvajam direktoram, Kolēģijas locekļiem, Eurojust darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem, ir noteikti mītnes nolīgumā starp Eurojust un Nīderlandi, kas noslēgts pēc tam, kad ir saņemts Kolēģijas apstiprinājums.

80. pants

Pārejas pasākumi

1.  Eurojust, kas izveidota ar šo regulu, ir vispārējais tiesību un saistību pārņēmēja attiecībā uz visiem līgumiem, saistībām un īpašumiem, kurus ir noslēgusi, uzņēmusies vai iegādājusies Eurojust, kas izveidota ar Lēmumu 2002/187/TI.

2.  Eurojust, kas izveidota ar Lēmumu 2002/187/TI, valsts pārstāvji, kurus katra dalībvalsts norīkojusi saskaņā ar minēto lēmumu, uzņemas Eurojust valsts pārstāvju lomu saskaņā ar šīs regulas II sadaļas II nodaļu. Pēc šīs regulas stāšanās spēkā viņu pilnvaru termiņu var pagarināt vienu reizi saskaņā ar šīs regulas 7. panta 5. punktu neatkarīgi no iepriekšējā pagarinājuma.

3.  Kad šī regula stājas spēkā, Eurojust, kas izveidota ar Lēmumu 2002/187/TI, esošais priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieki uzņemas Eurojust priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieku lomu saskaņā ar šīs regulas 11. pantu, kamēr beidzas viņu pilnvaru termiņš saskaņā ar minēto lēmumu. Pēc šīs regulas stāšanās spēkā viņus vienu reizi var ievēlēt atkārtoti saskaņā ar šīs regulas 11. panta 4. punktu neatkarīgi no iepriekšējās atkārtotās ievēlēšanas.

4.  Saskaņā ar Lēmuma 2002/187/TI 29. pantu pēdējais ieceltais administratīvais direktors uzņemas administratīvā direktora lomu saskaņā ar šīs regulas 17. pantu, kamēr beidzas viņa pilnvaru termiņš atbilstoši lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar minēto lēmumu. Pēc šīs regulas stāšanās spēkā minētā administratīvā direktora pilnvaru termiņu var pagarināt vienu reizi.

5.  Šī regula neietekmē to nolīgumu spēkā esamību, kurus noslēdzis Eurojust, kas izveidots ar Lēmumu 2002/187/TI. Jo īpaši, visi Eurojust noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kas stājušies spēkā pirms … [šīs regulas piemērošanas diena], paliek spēkā.

6.  Izpildes apstiprinājuma procedūru attiecībā uz budžetiem, kas apstiprināti, pamatojoties uz Lēmuma 2002/187/TI 35. pantu, veic saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti lēmuma 36. pantā.

7.  Šī regula neietekmē darba līgumus, kas noslēgti saskaņā ar Lēmumu 2002/187/TI pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Datu aizsardzības uzraudzītājs, kas kā pēdējais ir iecelts amatā saskaņā ar minēta lēmuma 17. pantu, uzņemas Datu aizsardzības uzraudzītāja pienākumus saskaņā ar šīs regulas 36. punktu.

81. pants

Aizstāšana un atcelšana

1.  ▌Lēmumu 2002/187/TI ar šo aizstāj attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, sākot no ... [viens gads pēc spēkā stāšanās dienas].

Lēmumu 2002/187/TI tādēļ atceļ, sākot no ... [viens gads pēc spēkā stāšanās dienas].

2.  Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, atsauces uz 1. punktā minēto lēmumu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

82. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.  Tā stājas spēkā, sākot no ... [viens gads pēc spēkā stāšanās dienas].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

To smagu noziegumu veidu saraksts, kuri ir Eurojust kompetencē saskaņā ar 3. panta 1. punktu:

–  terorisms,

–   organizētā noziedzība;

–  narkotiku nelikumīga tirdzniecība;

–   nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbības,

–  noziegumi, kas saistīti ar kodolmateriāliem un radioaktīvām vielām,

–  imigrantu nelikumīga ievešana,

–  cilvēku tirdzniecība,

–  noziegumi, kas saistīti ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem,

–  slepkavība un smagi miesas bojājumi,

–  cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība,

–  personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana un ķīlnieku sagrābšana,

–  rasisms un ksenofobija,

–  ▌laupīšana un zādzība atbildību pastiprinošos apstākļos,

–  kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība,

–  krāpšana,

–  noziegumi pret Savienības finansiālajām interesēm,

–  iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un finanšu tirgus manipulācija,

–  rekets un izspiešana,

–  izstrādājumu viltošana un pirātisms,

–  administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība,

–  naudas un maksāšanas līdzekļu viltošana,

–  kibernoziegumi,

–  korupcija,

–  šaujamieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība,

–  apdraudētu dzīvnieku sugu nelikumīga tirdzniecība,

–  apdraudētu augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība,

–  noziegumi pret vidi, tostarp kuģu radīts piesārņojums,

–  hormonu un citu augšanas veicinātāju vielu nelikumīga tirdzniecība,

–  seksuālā vardarbība un seksuālā izmantošana, tostarp materiāli, kuros attēlota bērnu izmantošana, un uzmākšanās bērniem seksuālos nolūkos,

–  genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi,

II PIELIKUMS

27. pantā minēto personas datu kategorijas

1.  a) uzvārds, pirmslaulību uzvārds, vārds un visi pieņemtie vārdi;

b)  dzimšanas datums un vieta;

c)  pilsonība;

d)  dzimums;

e)  attiecīgās personas dzīvesvieta, nodarbošanās un aptuvena atrašanās vieta;

f)  sociālās apdrošināšanas numurs vai citi oficiāli numuri, ko dalībvalstis izmanto, lai identificētu personas, vadītāju apliecības, identifikācijas dokumenti un pases dati, muitas un nodokļu identifikācijas numuri;

g)  informācija par juridiskām personām, ja tajā ietverta informācija, kas attiecas uz identificētām vai identificējamām personām, pret kurām vērsta tiesas izmeklēšana vai kriminālvajāšana;

h)  informācija par kontiem bankās vai citās finanšu iestādēs;

i)  iespējamo noziedzīgo nodarījumu apraksts un būtība, diena, kurā tie tika izdarīti, noziedzīgo nodarījumu kategorija un izmeklēšanas virzība;

j)  fakti, kas norāda uz lietas starptautisko mērogu;

k)  informācija par iespējamo piederību noziedzīgai organizācijai;

l)  tālruņa numuri, e-pasta adreses, informācijas plūsmas dati un atrašanās vietas dati, kā arī jebkādi saistītie dati, kas nepieciešami abonenta vai lietotāja identificēšanai;

m)  transportlīdzekļa reģistrācijas dati;

n)  DNS profili, kas noteikti no DNS nekodētās daļas, fotogrāfijas un pirkstu nospiedumi.

2.  a) uzvārds, pirmslaulību uzvārds, vārds un visi pieņemtie vārdi;

b)  dzimšanas datums un vieta;

c)  pilsonība;

d)  dzimums;

e)  attiecīgās personas dzīvesvieta, nodarbošanās un aptuvenā atrašanās vieta;

f)  noziedzīgo nodarījumu, kuros attiecīgās personas iesaistītas, apraksts un būtība, diena, kurā noziedzīgie nodarījumi tika izdarīti, noziedzīgo nodarījumu kategorija un izmeklēšanas virzība.

g)  sociālās apdrošināšanas numurs vai citi oficiāli numuri, ko dalībvalstis izmanto, lai identificētu personas, vadītāju apliecības, identifikācijas dokumenti un pases dati, muitas un nodokļu identifikācijas numuri;

h)  ziņas par kontiem bankās un citās finanšu iestādēs;

i)  tālruņa numuri, e-pasta adreses, informācijas plūsmas dati un atrašanās vietas dati, kā arī jebkādi saistītie dati, kas nepieciešami abonenta vai lietotāja identificēšanai;

j)  transportlīdzekļa reģistrācijas dati.

(1)Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra nostāja.
(2)Padomes Lēmums 2002/187/TI (2002. gada 28. februāris), ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem (OV L 63, 6.3.2002., 1. lpp.).
(3)Padomes Lēmums 2003/659/TI (2003. gada 18. jūnijs), ar kuru groza Lēmumu 2002/187/TI, ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem (OV L 245, 29.9.2003., 44. lpp.)
(4)Padomes Lēmums 2009/426/TI (2008. gada 16. decembris) par Eurojust stiprināšanu un ar kuru groza Lēmumu 2002/187/TI, ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem (OV L 138, 4.6.2009., 14. lpp.).
(5) Padomes Regula (ES) 2017/1939 (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV L 283, 31.10.2017. 1. lpp.).
(6)Padomes Lēmums 2002/494/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas sakaru punktu tīklu izveidošanu attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem (OV L 167, 26.6.2002., 1. lpp.).
(7)Padomes Lēmums 2007/845/TI (2007. gada 6. decembris) attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā (OV L 332, 18.12.2007., 103. lpp.).
(8)Padomes Lēmums 2008/852/TI (2008. gada 24. oktobris) par korupcijas apkarošanas kontaktpunktu tīklu (OV L 301, 12.11.2008., 38. lpp.).
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).
(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/… (…) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002 (OV …).
(11)+ OV: lūgums ievietot tekstā dokumentā Pe-cons 31/18 (2017/0002(COD)) ievietotās regulas numuru un zemsvītras piezīmē minētās regulas numuru, datumu un atsauci uz OV.
(12)+ OV: lūgums ievietot tekstā dokumentā Pe-cons 31/18 (2017/0002(COD)) ievietotās regulas numuru.
(13)+ OV: lūgums ievietot dokumentā Pe-cons 31/18 (2017/0002(COD)) ievietotās regulas numuru.
(14)+ OV: lūgums ievietot dokumentā Pe-cons 31/18 (2017/0002(COD)) ievietotās regulas numuru.
(15)Padomes Kopējā nostāja 2005/69/TI (2005. gada 24. janvāra) par konkrētu datu apmaiņu ar Interpolu (OV L 27, 29.1.2005., 61. lpp.).
(16)Padomes Lēmums 2007/533/TI (2007. gada 12. jūnijs) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 205, 7.8.2007., 63. lpp.).
(17)Padomes Vienotā rīcība 96/277/JHA (1996. gada 22. aprīlis) par sadarbības tiesnešu apmaiņu, lai uzlabotu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesisko sadarbību (OV L 105,27.4.1996.,1. lpp.).
(18)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.).
(19)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.).
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).
(21)Padomes Regula (ES) 2017/1939 (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras izveidei (OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.).
(22) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.).
(23) OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp.
(24) Padomes Lēmums 2005/671/TI (2005. gada 20. septembris) par informācijas apmaiņu un sadarbību attiecībā uz teroristu nodarījumiem (OV L 253, 29.9.2005., 22. lpp.)
(25)Padomes Lēmums 2008/976/TI (2008. gada 16. decembris) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.).
(26)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(27)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(28)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru..
(29)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(30)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(31)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(32)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru..
(33)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru..
(34)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(35)
(36)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(37)
(38)
(39)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(40)
(41)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(42)
(43)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(44)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(45)
(46)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(47)
(48)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(49)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(50)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(51)
(52) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (2016. gada 14. septembris) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.).
(53)+ OV: lūgums ievietot dokumentā PE-CONS 31/18 (2017/0002(COD)) ietvertās regulas numuru.
(54) Komisijas Deleģētā Regula (ES) Nr. 1271/2013 (2013. gada 30. septembris) par finanšu pamatregulu struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 208. pantā (OV L 328, 7.12.2013., 42. lpp.)
(55)Regula Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 17, 6.10.1958., 385. lpp.).
(56) Padomes Regula (EK) Nr. 2965/94 (1994. gada 28. novembris), ar ko izveido Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centru (OV L 314, 7.12.1994., 1. lpp.).
(57) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).
(58) OV L 136, 31.5.1999., 15. lpp.
(59) Padomes Regula (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (OV L 292, 15.11.1996., 2. lpp.).
(60) Padomes Lēmums 2013/488/ES (2013. gada 23. septembris) par drošības noteikumiem ES klasificētas informācijas aizsardzībai (OV L 274, 15.10.2013., 1. lpp.).
(61) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).


Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēja atzīšana ***I
PDF 937kWORD 118k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu (COM(2016)0819 – C8-0002/2017 – 2016/0412(COD))
P8_TA-PROV(2018)0380A8-0001/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0819),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 82. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0002/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Čehijas parlamenta Senāts un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0001/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu

P8_TC1-COD(2016)0412


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(1),

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)  Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Savienībā ir balstīta uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un šis princips kopš Eiropadomes sanāksmes Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī ierasti ir dēvēts par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.

(3)  Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiscēšana ir vieni no visefektīvākajiem veidiem, kā apkarot noziedzību. ▌Savienība ir apņēmusies nodrošināt efektīvāku noziedzīgu aktīvu identifikāciju, konfiskāciju un atkārtotu izmantošanu saskaņā ar "Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa pilsoņu un viņu aizsardzības labā"(2).

(4)  Noziegumiem bieži ir pārrobežu raksturs, tāpēc efektīvai pārrobežu sadarbībai ir būtiska nozīme, lai iesaldētu un konfiscētu nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

(5)  Pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu veido Padomes Pamatlēmumi 2003/577/TI▌ (3) un 2006/783/TI (4).

(6)  Komisijas īstenošanas ziņojumos par Pamatlēmumiem 2003/577/TI un 2006/783/TI norādīts, ka pašreizējais režīms attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav pilnībā efektīvs. Minētie Pamatlēmumi dalībvalstīs nav īstenoti un piemēroti vienveidīgi, kas ir izraisījis nepietiekamu savstarpēju atzīšanu un neoptimālu pārrobežu sadarbību.

(7)  Savienības tiesiskais regulējums par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav gājis kopsolī ar jaunākajām likumdošanas norisēm Savienības un valstu līmenī. Konkrētāk – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES (5) ir noteikti minimuma noteikumi par īpašuma iesaldēšanu un konfiskāciju. Minētie minimuma noteikumi attiecas uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, tostarp arī gadījumos, kad par noziedzīgu nodarījumu jau ir uzsākts kriminālprocess, bet aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir slima vai aizbēgusi, paplašinātu konfiskāciju un konfiskāciju, ko piemēro trešai personai. Minētie minimuma noteikumi attiecas arī uz īpašuma iesaldēšanu nolūkā to, iespējams, vēlāk konfiscēt. Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu veidi ▌, uz kuriem attiecas minētā direktīva, arī būtu jāiekļauj tiesiskajā regulējumā par savstarpēju atzīšanu.

(8)  Pieņemot Direktīvu 2014/42/ES, Eiropas Parlaments un Padome paziņojumā norādīja, ka efektīva iesaldēšanas un konfiskācijas sistēma ▌Savienībā ir nesaraujami saistīta ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu labi funkcionējošu savstarpēju atzīšanu. Ņemot vērā vajadzību Savienībā ieviest visaptverošu nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanas un konfiskācijas sistēmu, Eiropas Parlaments un Padome aicināja Komisiju iesniegt leģislatīvā akta priekšlikumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(9)  Komisija 2015. gada 28. aprīļa paziņojumā "Eiropas Drošības programma" pauda uzskatu, ka tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ir atkarīga no efektīviem pārrobežu instrumentiem un ka spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēja atzīšana ir svarīgs drošības sistēmas elements. Komisija arī atgādināja par vajadzību uzlabot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(10)  Komisija 2016. gada 2. februāra paziņojumā attiecībā uz Rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu uzsvēra vajadzību nodrošināt, ka noziedzniekiem, kas finansē terorismu, tiek atņemti viņu aktīvi. Komisija norādīja, ka, lai izjauktu organizētās noziedzības darbības, ar kurām finansē terorismu, ir ļoti svarīgi minētajiem noziedzniekiem atņemt noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Lai to panāktu, Komisija norādīja, ka ir jānodrošina visu veidu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu maksimāli iespējama izpilde visā Savienībā, piemērojot savstarpējas atzīšanas principu.

(11)  Lai nodrošinātu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu efektīvu savstarpēju atzīšanu, noteikumi par šo rīkojumu atzīšanu un izpildi būtu jāparedz juridiski saistošā un tieši piemērojamā Savienības aktā.

(12)  Ir svarīgi veicināt iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, izstrādājot noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir pienākums bez papildu formalitātēm atzīt iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, ko saistībā ar ▌procesu krimināllietās izdevusi cita dalībvalsts, un izpildīt minētos rīkojumus savā teritorijā.

(13)  Šī regula būtu jāpiemēro visiem iesaldēšanas rīkojumiem un visiem konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu krimināllietās. "Process krimināllietās" ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, ko interpretē Eiropas Savienības Tiesa neatkarīgi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Tādēļ šis jēdziens aptver visu veidu iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, kas ir izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, – ne tikai rīkojumus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES. Tas aptver arī citu veidu rīkojumus, kuri izdoti bez galīgā notiesājošā sprieduma. Lai arī šādi rīkojumi dalībvalsts tiesību sistēmā varētu nepastāvēt, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāspēj atzīt un izpildīt šādu rīkojumu, ko izdevusi cita dalībvalsts. Process krimināllietās varētu ietvert arī policijas un citu tiesībaizsardzības iestāžu veiktu kriminālizmeklēšanu. Iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi, kuri izdoti saistībā ar procesiem civillietās vai administratīvajās lietās, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(14)  Šai regulai būtu jāattiecas gan uz ▌ iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES, gan uz iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpēc ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šī regula, nebūtu jāsaprot vienīgi ▌sevišķi smagi noziegumi, kam ir pārrobežu dimensija, jo Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. pants neparedz šādu ierobežojumu attiecībā uz pasākumiem, ar ko nosaka noteikumus un procedūras, lai nodrošinātu spriedumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās.

(15)  Kā priekšnoteikums dalībvalstu sadarbībai, kas balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu un tūlītēju tiesas nolēmumu izpildi, ir vajadzīga paļaušanās uz to, ka atzīstamie un izpildāmie nolēmumi vienmēr tiks pieņemti atbilstīgi likumības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir arī tas, ka būtu jāaizsargā to personu tiesības, kuras skar iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums. Pie šādām skartām personām, kuras var būt gan fiziskas personas, gan juridiskas personas, būtu pieskaitāma persona, pret kuru ticis izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, vai persona, kurai pieder īpašums, kam piemērojams minētais rīkojums, kā arī jebkuras trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz minēto īpašumu tiek tieši ierobežotas ar minēto rīkojumu, tostarp bona fide trešās personas. Par to, vai iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums tieši ierobežo šādas trešās personas, būtu jālemj saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

(16)  Ar šo regulu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantā.

(17)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ("Harta") un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ("ECTK"). Tas ietver principu, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase vai etniskā izcelsme, reliģija, seksuālā orientācija, valstspiederība, valoda, politiskie uzskati vai invaliditāte. Šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(18)  Procesuālās tiesības, kuras izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/64/ES(6), 2012/13/ES(7), 2013/48/ES(8), (ES) 2016/343(9), (ES) 2016/800(10) un (ES) 2016/1919(11), būtu minēto direktīvu darbības jomā jāpiemēro kriminālprocesiem, ko aptver šī regula attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistošas minētās direktīvas. Jebkurā gadījumā Hartā paredzētie aizsargpasākumi būtu jāpiemēro visiem procesiem, uz kuriem attiecas šī regula. Jo īpaši, būtiskie kriminālprocesa aizsargpasākumi, kas izklāstīti Hartā, būtu jāpiemēro tiem procesiem krimināllietās, kuri nav kriminālprocesi, bet uz kuriem attiecas šī regula.

(19)  Ar ▌noteikumiem par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanu, atzīšanu un izpildi būtu jānodrošina noziedzīgi iegūtu aktīvu atgūšanas procesa efektivitāte, vienlaikus ievērojot pamattiesības.

(20)  Izvērtējot abpusējo sodāmību, izpildes valsts kompetentajai iestādei būtu jāpārbauda, vai attiecīgā noziedzīga nodarījuma pamatā esošajiem faktiskajiem elementiem, kuri atspoguļoti iesaldēšanas apliecībā vai konfiskācijas apliecībā, ko iesniegusi izdošanas valsts kompetentā iestāde, per se būtu piemērojams kriminālsods arī izpildes valstī, ja tie būtu notikuši minētajā valstī brīdī, kad pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu.

(21)  Izdevējiestādei būtu jānodrošina, ka, izdodot iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, tiek ievēroti nepieciešamības un proporcionalitātes principi. Saskaņā ar šo regulu iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums būtu jāizdod un jānosūta izpildiestādei citā dalībvalstī, ja to būtu bijis iespējams izdot un izmantot tādā lietā, kurai ir vienīgi iekšzemes raksturs. Izdevējiestādei vajadzētu būt atbildīgai par šādu rīkojumu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtēšanu katrā gadījumā, jo iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi nebūtu jāatsaka tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā.

(22)  Atsevišķos gadījumos iesaldēšanas rīkojumu var izdot izdošanas valsts norīkota iestāde, kura ir kompetenta krimināllietās īstenot vai izpildīt iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un kura nav tiesnesis, tiesa vai prokurors. Šādos gadījumos – pirms iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas izpildiestādei – to būtu jāapstiprina izdošanas valsts tiesnesim, tiesai vai prokuroram.

(23)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām tiek nosūtīta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, lai atzītu un izpildītu iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, izdevējiestādei kopā ar iesaldēšanas apliecību vai konfiskācijas apliecību būtu jānosūta iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija, ja tās iesniedz vai atsauc šādu deklarāciju. Šāda informācija Komisijai būtu jādara pieejama visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam, kas paredzēts Padomes Lēmumā 2008/976/TI(12). Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam minētā informācija būtu jādara pieejama tīmekļa vietnē, kas norādīta minētajā lēmumā.

(24)  Izdevējiestādei būtu jānosūta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība – attiecīgā gadījumā kopā ar iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu – tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā izpildes valsts centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt rīkojuma apliecības autentiskumu, piemēram, ar ierakstītu vēstuli vai drošu e-pastu. Izdevējiestādei vajadzētu spēt izmantot jebkurus atbilstošus nosūtīšanas kanālus vai līdzekļus, tostarp Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla drošo telesakaru sistēmu, Eurojust vai citus kanālus, ko izmanto tiesu iestādes.

(25)  Ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums attiecībā uz naudas summu, ir īpašums vai ienākumi dalībvalstī, izdevējiestādei iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, kas ir saistīta minēto rīkojumu, būtu jānosūta uz attiecīgo dalībvalsti. Balstoties uz minēto, apliecību varētu, piemēram, nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā fiziskai personai, pret kuru tika izdots rīkojums, ir pastāvīgā dzīvesvieta vai – ja minētajai personai nav pastāvīgas adreses –, uz dalībvalsti, kurā tā parasti dzīvo. Ja rīkojums ir izdots pret juridisku personu, apliecību varētu nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā ir juridiskās personas domicils.

(26)  Nolūkā veikt ar iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem saistītu apliecību administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, ja tas vajadzīgs dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu struktūras dēļ. Šādas centrālās iestādes varētu arī sniegt administratīvu atbalstu, pildīt koordinatora funkcijas un palīdzēt statistikas datu vākšanā, tādējādi atvieglojot un sekmējot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(27)  Ja konfiskācijas apliecību, kas ir saistīta ar konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz naudas summu, nosūta vairāk nekā vienai izpildes valstij, izdošanas valstij būtu jācenšas izvairīties no tā, ka tiek konfiscēts vairāk īpašuma nekā nepieciešams, un ka no rīkojuma izpildes iegūtā kopsumma pārsniedz rīkojumā norādīto maksimālo summu. Šajā sakarā izdevējiestādei cita starpā būtu konfiskācijas apliecībā jānorāda aktīvu vērtība, ja tā ir zināma, katrā izpildes valstī, lai izpildiestādes to varētu ņemt vērā, jāuztur nepieciešamie kontakti un dialogs ar izpildiestādēm par konfiscējamo īpašumu, kā arī nekavējoties jāinformē attiecīgā izpildiestāde vai izpildiestādes, ja tā uzskata, ka var pastāvēt risks, ka konfiskācijā varētu tikt pārsniegta maksimālā summa. Attiecīgā gadījumā Eurojust savas kompetences ietvaros varētu uzņemties koordinējošu lomu, lai izvairītos no pārmērīgas konfiskācijas.

(28)  Dalībvalstis būtu jāmudina nākt klajā ar deklarāciju, kurā norāda, ka tās – kā izpildes valstis – pieņems iesaldēšanas apliecības, konfiskācijas apliecības vai tās abas, vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav to oficiālās valodas.

(29)  Izpildiestādei būtu jāatzīst iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi ▌un būtu jāveic to izpildei vajadzīgie ▌pasākumi. Lēmums par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi būtu jāpieņem, un iesaldēšana vai konfiskācija būtu jāveic tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā ▌līdzīgās iekšzemes lietās. ▌Lai nodrošinātu ātru un efektīvu lēmuma par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma pieņemšanu, kā arī tā ātru un efektīvu izpildi, būtu jānosaka termiņi, kas būtu jāaprēķina saskaņā ar Padomes Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71(13). Attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumiem izpildiestādei ne vēlāk kā 48 stundas pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par to atzīšanu un izpildi, būtu jāsāk veikt konkrētus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šādus rīkojumus.

(30)  Izpildot iesaldēšanas rīkojumu, izdevējiestādei un izpildiestādei būtu pienācīgi jāņem vērā izmeklēšanas konfidencialitāte. Jo īpaši, izpildiestādei būtu jāgarantē iesaldēšanas rīkojumā ietverto faktu un ▌ tā satura konfidencialitāte. Tas neskar pienākumu informēt skartās personas par iesaldēšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar šo regulu.

(31)  Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi nevajadzētu atteikt tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā. Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādei neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, pamatojoties uz ▌ne bis in idem principu, pamatojoties uz skarto personu tiesībām vai pamatojoties uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

(32)  Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādēm neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, ja persona, pret kuru izdots konfiskācijas rīkojums, personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā tiesā, kā rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu. Šo neatzīšanas vai neizpildes iemeslu būtu jāpiemēro tikai tad, ja tiesas procesu rezultātā ir izdoti konfiskācijas rīkojumi saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu, un tas nebūtu jāpiemēro tajos procesos, kuru rezultātā izdoti konfiskācijas rīkojumi bez notiesājoša sprieduma. Tomēr, lai šādu iemeslu varētu piemērot, būtu jānotiek vienai vai vairākām tiesas sēdēm. Minēto iemeslu nebūtu jāpiemēro, ja attiecīgajos valsts procesuālajos noteikumos tiesas sēde nav paredzēta. Šādiem valsts procesuālajiem noteikumiem būtu jāatbilst Hartai un ECTK, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas attiecas, piemēram, uz gadījumu, kad process notiek vienkāršoti – pilnībā vai daļēji – saskaņā ar rakstisku procedūru vai procedūru, kurā nav paredzēta tiesas sēde.

(33)  Izņēmuma apstākļos vajadzētu būt iespējai neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, ja šāda atzīšana vai izpilde liegtu izpildes valstij piemērot savus konstitucionālos noteikumus saistībā ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.

(34)  Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr izņēmuma gadījumos, ja, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību acīmredzamu pārkāpumu, izpildiestādei vajadzētu spēt pieņemt lēmumu neatzīt un neizpildīt attiecīgo rīkojumu. Pamattiesības, kam vajadzētu būt relevantām šajā sakarā, jo īpaši ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Tiesībām uz īpašumu principā nevajadzētu būt relevantām, jo aktīvu iesaldēšana un konfiskācija vienmēr nozīmē iejaukšanos personas tiesībās uz īpašumu un vajadzīgās garantijas šajā sakarā jau ir paredzētas Savienības tiesību aktos, tostarp šajā regulā.

(35)  Pirms pieņem lēmumu neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, balstoties uz jebkādiem neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, izpildiestādei būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, lai iegūtu visu vajadzīgo papildu informāciju.

(36)  Izskatot izpildiestādes pieprasījumu ierobežot laikposmu, kādā īpašums būtu iesaldējams, izdevējiestādei būtu jāņem vērā visi lietas apstākļi, jo īpaši tas, vai iesaldēšanas rīkojuma turpināšana varētu radīt nepamatotu kaitējumu izpildes valstī. Pirms oficiāla pieprasījuma iesniegšanas izpildiestāde tiek mudināta apspriesties ar izdevējiestādi par šo jautājumu.

(37)  Izdevējiestādei būtu jāinformē izpildiestāde, ja izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kas ir samaksāta attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu, ar to saprotot, ka izpildes valsts būtu jāinformē vienīgi tad, ja summa, kas samaksāta attiecībā uz rīkojumu, ietekmē nenomaksāto summu, kas ir konfiscējama, ievērojot rīkojumu.

(38)  Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai atlikt ▌iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi, jo īpaši tad, ja tā izpilde varētu kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai. Tiklīdz vairs nepastāv iemesli atlikšanai ▌, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi rīkojuma izpildei.

(39)  Pēc iesaldēšanas rīkojuma izpildes un pēc lēmuma atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu, izpildiestādei, ciktāl iespējams, būtu jāinformē tai zināmās skartās personas par šādu izpildi vai šādu lēmumu. Minētajā nolūkā izpildiestādei būtu jāpieliek visas saprātīgās pūles, lai identificētu skartās personas, pārbaudītu, kā tās ir sasniedzamas, un informētu tās par iesaldēšanas rīkojuma izpildi vai par lēmumu atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu. Veicot minēto pienākumu, izpildiestāde varētu lūgt izdevējiestādes palīdzību, piemēram, ja ir pamats domāt, ka skartās personas pastāvīgi uzturas izdošanas valstī. Šajā regulā noteiktais izpildiestādes pienākums sniegt informāciju skartajām personām neskar nekādus izdevējiestādes pienākumus sniegt informāciju personām saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz iesaldēšanas rīkojuma izdošanu vai attiecībā uz pastāvošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem.

(40)  Izdevējiestāde būtu bez kavēšanās jāinformē, ja iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu izpildīt nav iespējams. Šāda neiespējamība varētu rasties, jo īpašums jau ir konfiscēts, ir nozudis, ir iznīcināts vai nav atrodams izdevējiestādes norādītajā atrašanās vietā, vai tāpēc, ka īpašuma atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi, lai arī starp izpildiestādi un izdevējiestādi ir notikusi apspriešanās. Šādos apstākļos izdevējiestādei vairs nevajadzētu būt pienākumam izpildīt rīkojumu. Tomēr, ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, tai vajadzētu spēt izpildīt rīkojumu, un tam nav vajadzīga jaunas apliecības nosūtīšana saskaņā ar šo regulu.

(41)  Ja izpildes valsts tiesību akti iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi padara juridiski neiespējamu, izpildiestādei būtu jāsazinās ar izdevējiestādi, lai pārrunātu situāciju un rastu risinājumu. Šāds risinājums varētu būt tāds, ka izdevējiestāde atsauc attiecīgo rīkojumu.

(42)  Tiklīdz konfiskācijas rīkojuma izpilde ir pabeigta, izpildiestādei būtu jāinformē izdevējiestāde par izpildes rezultātiem. Ja tas ir praktiski iespējams, izpildiestādei vienlaikus būtu jāinformē izdevējiestāde arī par īpašumu vai naudas summu, kas ir konfiscēta, un jādara zināma cita informācija, kuru tā uzskata par relevantu.

(43)  Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas ▌ rīkojuma izpilde būtu jāreglamentē saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, un vienīgi minētās valsts iestādēm vajadzētu ▌ būt kompetentām lemt par izpildes procedūrām. Attiecīgā gadījumā izdevējiestādei un izpildiestādei vajadzētu būt iespējai uzaicināt Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu to kompetences ietvaros sniegt palīdzību jautājumos, kuri saistīti ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu izpildi.

(44)  Šīs regulas pareizas ▌ darbības priekšnoteikums ir cieša iesaistīto kompetento valsts iestāžu saziņa, jo īpaši gadījumos, kad notiek vienlaicīga konfiskācijas rīkojuma izpilde vairāk nekā vienā dalībvalstī. Tādēļ valstu kompetentajām iestādēm, kad vien tas ir nepieciešams, būtu savstarpēji jāapspriežas – tieši vai attiecīgā gadījumā ar Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla starpniecību.

(45)  Cietušo tiesības uz kompensāciju un restitūciju pārrobežu lietās nebūtu jāierobežo. Noteikumos par rīcību ar iesaldēto vai konfiscēto īpašumu prioritāte būtu jāpiešķir kompensācijai un īpašuma restitūcijai cietušajiem. Jēdziens "cietušais" ir jāinterpretē saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, kuros vajadzētu būt iespējai arī paredzēt, ka šīs regulas nozīmē cietušais var būt arī juridiska persona. Šai regulai nebūt jāskar noteikumi par kompensāciju un īpašuma restitūciju cietušajiem valsts procesos.

(46)  Ja izpildiestāde ir informēta par izdevējiestādes vai citas izdošanas valstī kompetentas iestādes izdotu lēmumu par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu attiecīgā īpašuma iesaldēšanu un pēc iespējas ātrāku restitūciju cietušajam. Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nodot īpašumu izdošanas valstij, lai tā varētu nodrošināt īpašuma restitūciju cietušajam, vai tiešā veidā – cietušajam, ja tam piekrīt izdošanas valsts. Pienākumam nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam vajadzētu būt atkarīgam no šādiem nosacījumiem: cietušā tiesībām uz īpašumu nevajadzētu būt apstrīdētām tādā nozīmē, ka ir atzīts, ka cietušais ir tiesīgais īpašuma īpašnieks un nav būtisku prasību, kas to apstrīdētu; īpašumam nevajadzētu būt izpildes valstī pieprasītam kā pierādījumam kriminālprocesā; un nevajadzētu būt ierobežotām skarto personu tiesībām, jo īpaši bona fide trešo personu tiesībām. Izpildiestādei būtu jānodrošina iesaldētā īpašuma restitūcija cietušajam tikai tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti. Ja izpildiestāde uzskata, ka minētie nosacījumi nav izpildīti, tai būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, piemēram, jālūdz kāda papildinformācija vai jāapspriež situācija, lai rastu risinājumu. Ja risinājumu atrast nevar, izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nolemt nenodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam.

(47)  Katrai dalībvalstij būtu jāapsver centralizēta valsts biroja izveide, kas ir atbildīgs par iesaldētā īpašuma pārvaldību, ņemot vērā tā iespējamo konfiskāciju vēlāk, kā arī konfiscētā īpašuma pārvaldību. Prioritāti vajadzētu piešķirt iesaldētā īpašuma un konfiscētā īpašuma nodošanai tiesībaizsardzības un organizētās noziedzības novēršanas projektiem, kā arī citiem projektiem, kas ir sabiedrības interesēs un sociāli noderīgi.

(48)  Katrai dalībvalstij būtu jāapsver valsts fonda izveide, ar ko nodrošina atbilstošu kompensāciju noziegumos cietušajiem, piemēram, to policijas darbinieku un valsts amatpersonu ģimenēm, kuri, veicot savus pienākumus, gājuši bojā vai guvuši pastāvīgu invaliditāti. Dalībvalstis minētajam nolūkam varētu piešķirt daļu konfiscēto aktīvu.

(49)  Dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējai savstarpēji prasīt kompensāciju, lai segtu izmaksas, kas rodas, piemērojot šo regulu. Tomēr, ja izpildes valstij ir radušās lielas vai ārkārtējas izmaksas, piemēram, tādēļ, ka īpašums ir bijis iesaldēts uz ievērojamu laikposmu, izdevējiestādei būtu jāizvērtē jebkāds izpildiestādes ierosinājums segt izmaksas kopīgi.

(50)  Lai nākotnē varētu pēc iespējas ātrāk risināt konstatētās problēmas attiecībā uz šīs regulas pielikumos izklāstīto apliecību saturu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz grozījumiem minētajās apliecībās. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus ▌, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(14). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(51)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā paredzēto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(52)  Saistībā ar pierādījumu iesaldēšanu Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi jau ir aizstāti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/41/ES(15) attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām minētā direktīva ir saistoša. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj arī Pamatlēmums 2006/783/TI. Tādēļ Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu, kā arī Pamatlēmuma 2006/783/TI noteikumus būtu jāturpina piemērot ne tikai starp dalībvalstīm, kurām šī regula nav saistoša, bet arī starp jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula nav saistoša, un jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula ir saistoša.

(53)  Šā akta juridiskajai formai nevajadzētu radīt precedentu Savienības turpmākajiem tiesību aktiem attiecībā uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietas. Izvēloties turpmāko Savienības tiesību aktu juridisko formu, būtu rūpīgi jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, citu faktoru starpā ņemot vērā tiesību akta efektivitāti un proporcionalitātes un subsidiaritātes principus.

(54)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar Padomes Lēmumu 2007/845/TI(16) to līdzekļu atguves dienesti sadarbojas cits ar citu, lai atvieglotu tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu un citas ar noziegumu saistīta īpašuma meklēšanu un identificēšanu, kas varētu kļūt par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma objektu.

(55)  Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu ▌ Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, ▌ Apvienotā Karaliste ▌ ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā ▌.

(56)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21, un neskarot minētā protokola 4. pantu, ▌Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(57)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu ▌ Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā ▌, un ▌Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

PRIEKŠMETS, DEFINĪCIJAS UN DARBĪBAS JOMA

1. pants

Priekšmets

1.  Šajā regulā paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts atzīst un savā teritorijā izpilda iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, ko cita dalībvalsts izdevusi saistībā ar ▌procesu krimināllietās.

2.  Ar šo regulu netiek mainīts pienākums ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti LES 6. pantā.

3.  Izdevējiestādes nodrošina, ka, izdodot iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus, tiek ievēroti nepieciešamības un proporcionalitātes principi.

4.  Šo regulu nepiemēro iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu civillietās vai administratīvajās lietās.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)   "iesaldēšanas rīkojums" ir lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi izdevējiestāde, lai novērstu īpašuma iznīcināšanu, pārveidošanu, pārvietošanu, nodošanu vai atbrīvošanos no tā, nolūkā to konfiscēt;

2)  "konfiskācijas rīkojums" ir galīgais sods vai tiesas noteikts pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu, ar kuru paredz fiziskas vai juridiskas personas īpašuma galīgu atsavināšanu;

▌ 3) "īpašums" ir jebkāds īpašums neatkarīgi no tā, vai tā ir ķermeniska vai bezķermeniska, kustama vai nekustama manta, un juridiski dokumenti vai instrumenti, kas apliecina īpašumtiesības uz šo īpašumu vai cita veida tiesības uz to, kuru izdevējiestāde uzskata par:

a)  noziedzīgā nodarījumā iegūtiem līdzekļiem vai šādu līdzekļu pilnas vērtības vai tikai tās daļas ekvivalentu;

b)  noziedzīga nodarījuma rīkiem vai šādu rīku vērtību;

c)  konfiscējamu, izdošanas valstī piemērojot jebkādas no Direktīvā 2014/42/ES paredzētajām konfiskācijas pilnvarām; vai

d)  konfiscējamu saskaņā ar jebkādiem citiem noteikumiem saistībā ar konfiskācijas pilnvarām, tostarp bez galīgā notiesājošā sprieduma, saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu;

4)  "noziedzīgi iegūti līdzekļi" ir jebkāds saimniecisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu, to veido jebkāda veida īpašums un tas ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumus;

5)  "nozieguma rīki" ir jebkāds īpašums, kurš jebkādā veidā, pilnīgi vai daļēji, izmantots vai kuru bija paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu ▌;

6)  "izdošanas valsts" ir dalībvalsts, kurā ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums ▌;

7)  "izpildes valsts" ir dalībvalsts, uz kuru atzīšanas un izpildes nolūkā ir nosūtīts iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums;

8)  "izdevējiestāde" ir:

a)  attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumu:

i)  tiesnesis, tiesa ▌ vai prokurors, kura kompetencē ir attiecīgā lieta; vai

ii)  cita izdošanas valsts izraudzīta kompetentā iestāde, kas ir kompetenta krimināllietās izdot rīkojumu par īpašuma iesaldēšanu vai izpildīt iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Turklāt pirms iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas izpildiestādei to apstiprina izdošanas valsts tiesnesis, tiesa vai prokurors pēc tam, kad ir pārbaudīta tā atbilstība šāda rīkojuma izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo regulu ▌. Ja rīkojumu ir apstiprinājis tiesnesis, tiesa vai prokurors, minēto citu iestādi rīkojuma nosūtīšanas vajadzībām arī var uzskatīt par izdevējiestādi;

b)  attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu – iestāde, kuru ir izraudzījusies izdošanas valsts, un kura ▌ ir kompetenta krimināllietās izpildīt konfiskācijas rīkojumu, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem izdevusi tiesa;

9)  "izpildiestāde" ir iestāde, kura ir kompetenta atzīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu un nodrošināt tā izpildi saskaņā ar šo regulu un procedūrām, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piemērojamas īpašuma iesaldēšanai un konfiskācijai; ja šādas procedūras prasa, lai tiesa rīkojumu reģistrē un atļauj tā izpildi, izpildiestāde ir arī tā iestāde, kas ir kompetenta pieprasīt šādu reģistrēšanu un atļauju;

10)  "skartā persona" ir fiziska vai juridiska persona, pret kuru ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, vai fiziska vai juridiska persona, kurai pieder īpašums, kam piemērojams minētais rīkojums, kā arī jebkuras trešās personas, kuru tiesības uz minēto īpašumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem ar šo rīkojumu tiek tieši ierobežotas.

3. pants

Noziedzīgi nodarījumi

1.  Iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus izpilda, nepārbaudot nodarījumu, kuri ir par pamatu šādu rīkojumu izdošanai, abpusējo sodāmību, ja minētie nodarījumi izdošanas valstī ir sodāmi ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un ja tie ir viens vai vairāki no turpmāk minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem:

1)  dalība noziedzīgā organizācijā;

2)  terorisms;

3)  cilvēku tirdzniecība;

4)  bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija;

5)  narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība;

6)  ieroču, munīcijas un sprāgstošu vielu nelikumīga tirdzniecība;

7)  korupcija;

8)  krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1371(17);

9)  noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana;

10)  naudas, arī euro, viltošana;

11)  datornoziegumi;

12)  noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība;

13)  palīdzība nelikumīgi ieceļot un uzturēties;

14)  slepkavība vai smagi miesas bojājumi;

15)  cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība;

16)  personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana;

17)  rasisms un ksenofobija;

18)  organizēta vai bruņota laupīšana;

19)  kultūras preču, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība;

20)  izkrāpšana;

21)  rekets un izspiešana;

22)  izstrādājumu viltošana un pirātisms;

23)  administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība;

24)  maksāšanas līdzekļu viltošana;

25)  hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība;

26)  kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība;

27)  zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība;

28)  izvarošana;

29)  ļaunprātīga dedzināšana;

30)  noziegumi, kas ietilpst Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā;

31)  gaisa kuģu vai kuģu sagrābšana;

32)  sabotāža.

2.  Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav minēti 1. punktā, izpildes valsts iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanai un izpildei var piemērot nosacījumu, ka nodarījumi, uz kuriem attiecas iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem ir uzskatāmi par noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai formulējuma izdošanas valsts tiesību aktos.

II NODAĻA

IESALDĒŠANAS RĪKOJUMU NOSŪTĪŠANA, ATZĪŠANA UN IZPILDE

4. pants

Iesaldēšanas rīkojumu nosūtīšana

1.  Iesaldēšanas rīkojumu nosūta, izmantojot iesaldēšanas apliecību. Izdevējiestāde 6. pantā paredzēto iesaldēšanas apliecību nosūta tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā 24. panta 2. punktā minētajai centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt iesaldēšanas apliecības autentiskumu.

2.  Dalībvalstis var nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām iesaldēšanas rīkojuma atzīšanas un izpildes nolūkā tiek nosūtīta iesaldēšanas apliecība, izdevējiestādei kopā ar iesaldēšanas apliecību ir jānosūta iesaldēšanas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija. Tomēr saskaņā ar 6. panta 2. punktu ir jātulko tikai iesaldēšanas apliecība.

3.  Dalībvalstis ar 2. punktā minēto deklarāciju var nākt klajā pirms šīs regulas piemērošanas dienas vai vēlākā datumā. Dalībvalstis šādu deklarāciju var jebkurā laikā atsaukt. Dalībvalstis informē Komisiju, kad tās nāk klajā ar šādu deklarāciju vai atsauc to. Komisija šādu informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

4.  Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, dalībvalstī ir īpašums vai ienākumi, izdevējiestāde iesaldēšanas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

5.  Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka šādas sastāvdaļas atrodas dalībvalstī, izdevējiestāde iesaldēšanas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

6.  Iesaldēšanas apliecībai:

a)  pievieno konfiskācijas apliecību, kas nosūtīta saskaņā ar 14. pantu; vai

b)  tajā iekļauj norādi, ka īpašumam jāpaliek iesaldētam izpildes valstī līdz konfiskācijas rīkojuma nosūtīšanai un izpildei saskaņā ar 14. pantu, un šajā gadījumā izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā norāda šīs nosūtīšanas paredzamo datumu.

7.  Izdevējiestāde informē izpildiestādi, ja tai ir zināmas kādas skartās personas. Izdevējiestāde pēc pieprasījuma sniedz izpildiestādei arī jebkādu informāciju, kas ir nozīmīga jebkādiem prasījumiem, kas šādām skartām personām var būt saistībā ar īpašumu, tostarp jebkādu informāciju, ar kuru identificē minētās personas.

8.  Ja, neraugoties uz informāciju, kas darīta pieejama saskaņā ar 24. panta 3. punktu, kompetentā izpildiestāde nav zināma izdevējiestādei, izdevējiestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai noteiktu, kura iestāde ir kompetenta attiecībā uz iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi.

9.  Ja izpildes valsts iestāde, kas saņem iesaldēšanas apliecību, nav kompetenta atzīt iesaldēšanas rīkojumu vai veikt tā izpildei nepieciešamos pasākumus, minētā iestāde iesaldēšanas apliecību nekavējoties nosūta kompetentajai izpildiestādei savā dalībvalstī un attiecīgi informē izdevējiestādi.

5. pants

Iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšana vienai vai vairākām izpildes valstīm

1.  Iesaldēšanas apliecību, ievērojot 4. pantu, vienlaikus nosūta tikai vienai izpildes valstij, izņemot, ja piemēro šā panta 2. vai 3. punktu.

2.  Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, iesaldēšanas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja:

a)  izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas konfiskācijas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs; vai

b)  iesaldēšanas rīkojumā norādītā īpašuma konkrētās sastāvdaļas iesaldēšanai būtu nepieciešama rīcība vairāk nekā vienā izpildes valstī.

3.  Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu, iesaldēšanas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja izdevējiestāde uzskata, ka tas ir īpaši vajadzīgs, jo īpaši gadījumos, kad īpašuma aplēstā vērtība, ko var iesaldēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, ļoti iespējams, varētu būt nepietiekama, lai iesaldētu pilnu iesaldēšanas rīkojumā norādīto summu.

6. pants

Standartveida iesaldēšanas apliecība

1.  Nolūkā nosūtīt iesaldēšanas rīkojumu izdevējiestāde aizpilda I pielikumā iekļauto iesaldēšanas apliecību, paraksta to un apliecina, ka tās saturs ir precīzs un pareizs.

2.  Izdevējiestāde iesniedz izpildiestādei iesaldēšanas apliecības tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā vai jebkurā citā valodā, ko izpildes valsts pieņems saskaņā ar 3. punktu.

3.  Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā iesniegt Komisijai deklarāciju, kurā norādīts, ka tā pieņems iesaldēšanas apliecību tulkojumus vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav minētās dalībvalsts oficiālā valoda vai valodas. Komisija deklarācijas dara pieejamas dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

7. pants

Iesaldēšanas rīkojumu atzīšana un izpilde

1.  Izpildiestāde atzīst iesaldēšanas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 4. pantu, un veic tā izpildei nepieciešamos pasākumus tādā pašā veidā kā saistībā ar iekšzemes iesaldēšanas rīkojumu, kuru izdevusi kāda izpildes valsts iestāde, ja vien izpildiestāde neatsaucas uz kādu no neatzīšanas un neizpildes iemesliem, kas paredzēti 8. pantā, vai kādu no atlikšanas iemesliem, kas paredzēti 10. pantā.

2.  Izpildiestāde ziņo izdevējiestādei par iesaldēšanas rīkojuma izpildi, tostarp sniedzot iesaldētā īpašuma aprakstu un, ja šāda informācija ir pieejama, sniedzot tās vērtības aplēsi. Šādu ziņošanu, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, veic bez liekas kavēšanās, tiklīdz izpildiestāde ir informēta, ka iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts.

8. pants

Iesaldēšanas rīkojumu neatzīšanas un neizpildes iemesli

1.  Izpildiestāde var nolemt iesaldēšanas rīkojumu neatzīt vai neizpildīt vienīgi tad, ja:

a)  iesaldēšanas rīkojuma izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam;

b)  izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta privilēģija vai imunitāte, kas neļautu iesaldēt attiecīgo īpašumu, vai pastāv noteikumi par kriminālatbildības noteikšanu vai ierobežošanu, kuri ir saistīti ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un kuri neļauj iesaldēšanas rīkojumu izpildīt;

c)  iesaldēšanas apliecība ir nepilnīga vai acīmredzami nepareiza un nav aizpildīta pēc apspriešanās, kas minēta 2. punktā;

d)  iesaldēšanas rīkojums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kas pilnīgi vai daļēji ir izdarīts ārpus izdošanas valsts teritorijas un pilnīgi vai daļēji – izpildes valsts teritorijā, un rīcība, saistībā ar kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem;

e)  3. panta 2. punktā minētajā gadījumā rīcība, saistībā ar kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; tomēr gadījumos, kas saistīti ar nodokļiem vai nodevām, vai muitu un valūtas maiņas noteikumiem, iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu vai izpildi neatsaka uz tā pamata, ka izpildes valsts tiesību akti neparedz tādus pašus nodokļus vai nodevas vai neparedz tādus pašus noteikumus par nodokļiem un nodevām vai tādus pašus muitas un valūtas maiņas noteikumus kā izdošanas valsts tiesību aktos;

f)  izņēmuma gadījumos, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka iesaldēšanas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību – jo īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesību uz taisnīgu tiesu vai tiesību uz aizstāvību – acīmredzamu pārkāpumu.

2.  Jebkurā no gadījumiem, kas minēti 1. punktā, pirms lēmuma pieņemšanas par to, ka iesaldēšanas rīkojums – vai nu pilnībā, vai daļēji – netiek atzīts vai izpildīts, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un attiecīgā gadījumā lūdz izdevējiestādi nekavējoties sniegt visu vajadzīgo informāciju.

3.  Jebkuru lēmumu neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu pieņem bez kavēšanās un par to nekavējoties paziņo izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

4.  Ja izpildiestāde ir atzinusi iesaldēšanas rīkojumu, bet rīkojuma izpildes laikā tā konstatē, ka ir piemērojams kāds no neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, tā, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, nekavējoties sazinās ar izdevējiestādi, lai apspriestu, kādi atbilstīgi pasākumi ir veicami. Uz šā pamata izdevējiestāde var nolemt atsaukt iesaldēšanas rīkojumu. Ja pēc šādas apspriešanās nav panākts nekāds risinājums, izpildiestāde var nolemt pārtraukt iesaldēšanas rīkojuma izpildi.

9. pants

Iesaldēšanas rīkojumu atzīšanas un izpildes termiņi

1.  Pēc tam, kad izpildiestāde ir saņēmusi iesaldēšanas apliecību, tā pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi un minēto rīkojumu izpilda bez kavēšanās un tikpat ātri un tādā pašā prioritārā kārtā kā līdzīgā iekšzemes lietā.

2.  Ja izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā ir norādījusi, ka iesaldēšanas rīkojuma izpilde jāveic konkrētā datumā, izpildiestāde to pēc iespējas pilnīgi ievēro. Ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka ir vajadzīga koordinācija starp iesaistītajām dalībvalstīm, izpildiestāde un izdevējiestāde sazinās savā starpā, lai vienotos par iesaldēšanas rīkojuma izpildes datumu. Ja vienošanos nevar panākt, izpildiestāde pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma izpildes datumu, pēc iespējas pilnīgi ievērojot izdevējiestādes intereses.

3.  Neskarot 5. punktu, ja izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā ir norādījusi, ka nepieciešama tūlītēja iesaldēšana, jo ir leģitīms pamats uzskatīt, ka attiecīgo īpašumu nekavējoties pārvietos vai iznīcinās, vai arī to prasa kādas izmeklēšanas vai procesuālas vajadzības izdošanas valstī, izpildiestāde pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu ne vēlāk kā 48 stundas pēc tam, kad izpildiestāde to ir saņēmusi. Ne vēlāk kā 48 stundas pēc šāda lēmuma pieņemšanas izpildiestāde veic konkrētus rīkojuma izpildei vajadzīgos pasākumus. 

4.  Izpildiestāde lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi paziņo izdevējiestādei bez kavēšanās un izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

5.  Ja konkrētā lietā nav iespējams ievērot 3. punktā noteiktos termiņus, izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, nekavējoties informē izdevējiestādi, norādot iemeslus, kuru dēļ nebija iespējams ievērot minētos termiņus, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu grafiku iesaldēšanas rīkojuma atzīšanai vai izpildei.

6.  Šā panta 3. punktā noteikto termiņu izbeigšanās neatbrīvo izpildiestādi no pienākuma bez kavēšanās pieņemt lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi un izpildīt minēto rīkojumu.

10. pants

Iesaldēšanas rīkojumu izpildes atlikšana

1.  Izpildiestāde var atlikt saskaņā ar 4. pantu nosūtīta iesaldēšanas rīkojuma izpildi, ja:

a)  tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz tādam laikam, kādu izpildiestāde uzskata par saprātīgu;

b)  īpašumam jau piemēro spēkā esošu iesaldēšanas rīkojumu – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz brīdim, kad minētais spēkā esošais rīkojums ir atsaukts; vai

c)  īpašumam jau piemēro spēkā esošu rīkojumu, kas izdots saistībā ar citiem procesiem izpildes valstī – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz brīdim, kad spēkā esošs rīkojums tiek atsaukts; tomēr šo apakšpunktu piemēro tikai tad, ja šādam spēkā esošam rīkojumam saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu priekšroka pār turpmākiem valsts iesaldēšanas rīkojumiem krimināllietās.

2.  Izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, nekavējoties ziņo izdevējiestādei par iesaldēšanas rīkojuma izpildes atlikšanu, norādot atlikšanas iemeslus, un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

3.  Tiklīdz atlikšanas iemesli vairs nepastāv, izpildiestāde nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus iesaldēšanas rīkojuma izpildei un paziņo par to izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

11. pants

Konfidencialitāte

1.  Iesaldēšanas rīkojuma izpildes laikā izdevējiestāde un izpildiestāde pienācīgu vērību pievērš izmeklēšanas konfidencialitātei, saistībā ar kuru iesaldēšanas rīkojums bija izdots.

2.  Izpildiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem garantē iesaldēšanas rīkojumā ietverto faktu un tā satura konfidencialitāti, izņemot to, kas vajadzīgs iesaldēšanas rīkojuma izpildei. Neskarot šā panta 3. punktu – tiklīdz iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts –, izpildiestāde par to informē skartās personas saskaņā ar 32. pantu.

3.  Lai aizsargātu notiekošas izmeklēšanas, izdevējiestāde var pieprasīt, lai izpildiestāde atliek skarto personu informēšanu saskaņā ar 32. pantu par to, ka iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts. Tiklīdz vairs nav nepieciešams atlikt skarto personu informēšanu, lai aizsargātu notiekošas izmeklēšanas, izdevējiestāde par to informē izpildiestādi, lai izpildiestāde varētu saskaņā ar 32. pantu informēt skartās personas par iesaldēšanas rīkojuma izpildi.

4.  Ja izpildiestāde nevar izpildīt šajā pantā paredzētās konfidencialitātes prasības, tā nekavējoties un, ja iespējams, pirms iesaldēšanas rīkojuma izpildes informē izdevējiestādi.

12. pants

Iesaldēšanas rīkojumu ilgums

1.  Īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, paliek iesaldēta izpildes valstī, līdz minētās valsts kompetentā iestāde ir sniegusi galīgo atbildi uz konfiskācijas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 14. pantu, vai līdz izdevējiestāde ir informējusi izpildiestādi par jebkuru lēmumu vai pasākumu, kurš padara rīkojumu neizpildāmu, vai kura dēļ tas ir atsaucams saskaņā ar 27. panta 1. punktu.

2.  Izpildiestāde, ņemot vērā lietas apstākļus, var iesniegt pamatotu pieprasījumu izdevējiestādei ierobežot laikposmu, kurā īpašums tiek iesaldēts. Šādu pieprasījumu, tostarp jebkādu attiecīgu pamatojošu informāciju, nosūta, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izdevējiestādei ļauj noteikt pieprasījuma autentiskumu. Izskatot šādu pieprasījumu, izdevējiestāde ņem vērā visas intereses, tostarp izpildiestādes intereses. Izdevējiestāde atbild uz minēto pieprasījumu iespējami drīz. Ja izdevējiestāde nepiekrīt ierobežojumam, tā informē izpildiestādi par nepiekrišanas iemesliem. Šādā gadījumā īpašums paliek iesaldēts saskaņā ar 1. punktu. Ja izdevējiestāde sešu nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas uz to neatbild, izpildiestādei vairs nav pienākuma izpildīt iesaldēšanas rīkojumu.

13. pants

Iesaldēšanas rīkojuma izpildes neiespējamība

1.  Ja izpildiestāde uzskata, ka izpildīt iesaldēšanas rīkojumu nav iespējams, tā nekavējoties par to paziņo izdevējiestādei.

2.  Pirms paziņošanas izdevējiestādei saskaņā ar 1. punktu izpildiestāde attiecīgā gadījumā apspriežas ar izdevējiestādi.

3.  Iesaldēšanas rīkojuma neizpilde saskaņā ar šo pantu var būt pamatota tikai tad, ja īpašums:

a)  jau ir konfiscēts;

b)  ir nozudis;

c)  ir iznīcināta;

d)  nav atrodama iesaldēšanas apliecībā norādītajā atrašanās vietā; vai

e)  nav atrodama – neraugoties uz 2. punktā minēto apspriešanos – tāpēc, ka tās atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi.

4.  Attiecībā uz 3. punkta b), d) un e) apakšpunktā minētajām situācijām – ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, izpildiestāde var izpildīt iesaldēšanas rīkojumu, un tam nav vajadzīga jaunas iesaldēšanas apliecības nosūtīšana, ar noteikumu, ka izpildiestāde pirms iesaldēšanas rīkojuma izpildes ir noskaidrojusi izdevējiestādē, ka iesaldēšanas rīkojums joprojām ir spēkā.

5.  Neatkarīgi no 3. punkta, ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka varētu iesaldēt īpašumu, kurai ir līdzvērtīga vērtība, izpildiestādei iesaldēšanas rīkojums nav jāpilda, ja pastāv kāds no 3. punktā uzskaitītajiem apstākļiem un ja nav īpašuma ar līdzvērtīgu vērtību, kuru var iesaldēt.

III NODAĻA

KONFISKĀCIJAS RĪKOJUMU NOSŪTĪŠANA, ATZĪŠANA UN IZPILDE

14. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšana

1.  Konfiskācijas rīkojumu ▌nosūta, izmantojot konfiskācijas apliecību. Izdevējiestāde 17. pantā paredzēto konfiskācijas apliecību nosūta tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā 24. panta 2. punktā minētajai centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt konfiskācijas apliecības autentiskumu.

2.  Dalībvalstis var nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām konfiskācijas rīkojuma atzīšanas un izpildes nolūkā tiek nosūtīta konfiskācijas apliecība, izdevējiestādei ir jānosūta konfiskācijas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija kopā ar konfiskācijas apliecību. Tomēr saskaņā ar 17. panta 2. punktu ir jātulko tikai konfiskācijas apliecība.

3.  Dalībvalstis var nākt klajā ar 2. punktā minēto deklarāciju pirms šīs regulas piemērošanas dienas vai vēlākā datumā. Dalībvalstis šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Dalībvalstis informē Komisiju, kad tās nāk klajā ar šādu deklarāciju vai atsauc to. Komisija šādu informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

4.  Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, dalībvalstī ir īpašums vai ienākumi, izdevējiestāde konfiskācijas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

5.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka šādas sastāvdaļas atrodas dalībvalstī, tā konfiskācijas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

6.   Izdevējiestāde informē izpildiestādi, ja tai ir zināmas kādas skartās personas. Izdevējiestāde pēc pieprasījuma sniedz izpildiestādei arī jebkādu informāciju, kas ir nozīmīga jebkādiem prasījumiem, kas šādām skartām personām var būt saistībā ar īpašumu, tostarp jebkādu informāciju, ar kuru identificē minētās personas.

7.  Ja, neraugoties uz informāciju, kas darīta pieejama saskaņā ar 24. panta 3. punktu, kompetentā izpildiestāde nav zināma izdevējiestādei, izdevējiestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai noteiktu, kura iestāde ir par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi kompetentā iestāde.

8.  Ja izpildes valsts iestāde, kas saņem konfiskācijas apliecību, nav kompetenta atzīt konfiskācijas rīkojumu vai veikt tā izpildei ▌ nepieciešamos pasākumus, minētā iestāde konfiskācijas apliecību nekavējoties nosūta kompetentajai izpildiestādei savā dalībvalstī un attiecīgi informē izdevējiestādi.

15. pants

Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana vienai vai vairākām izpildes valstīm

1.  Konfiskācijas apliecību, ievērojot 14. pantu, vienlaikus nosūta tikai vienai izpildes valstij, izņemot, ja piemēro šā panta 2. vai 3. punktu.

2.  Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, konfiskācijas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja:

a)  izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas konfiskācijas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs; vai

b)  konfiskācijas rīkojumā norādītā īpašuma konkrētās sastāvdaļas konfiskācijai būtu nepieciešama rīcība vairāk nekā vienā izpildes valstī.

3.  Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, konfiskācijas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja izdevējiestāde uzskata, ka ir konkrēta vajadzība tā rīkoties, it īpaši tad, ja:

a)  attiecīgais īpašums nav iesaldēts saskaņā ar šo regulu; vai

b)  tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var konfiscēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai konfiscētu pilnu konfiskācijas rīkojumā norādīto summu.

16. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanas sekas

1.  Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana saskaņā ar 14. un 15. pantu neierobežo izdošanas valsts tiesības pašai izpildīt rīkojumu.

2.  Kopsumma, kas iegūta no konfiskācijas rīkojuma, kas attiecas uz naudas summu, izpildes, nepārsniedz maksimālo summu, kas norādīta minētajā rīkojumā, neatkarīgi no tā, vai minētais rīkojums tika nosūtīts vienai vai vairākām izpildes valstīm.

3.  Izdevējiestāde nekavējoties informē izpildiestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, ja:

a)  tā uzskata, ka pastāv risks, ka konfiskācijas izpildē var tikt pārsniegta maksimālā summa, jo īpaši balstoties uz informāciju, kas saņemta no izpildiestādes, ievērojot 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu ▌;

b)  viss konfiskācijas rīkojums vai tā daļa ▌ ir izpildīts izdošanas valstī vai citā izpildes valstī, un šādā gadījumā tajā norāda summu, par kuru ▌ konfiskācijas rīkojums vēl nav izpildīts; vai

c)  pēc konfiskācijas apliecības nosūtīšanas saskaņā ar 14. pantu izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kas ir samaksāta ▌ attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu.

Ja piemēro pirmās daļas a) apakšpunktu, izdevējiestāde pēc iespējas drīz informē izpildiestādi par to, kad minētajā apakšpunktā norādītais risks vairs nepastāv.

17. pants

Standartveida konfiskācijas apliecība

1.  Nolūkā nosūtīt konfiskācijas rīkojumu izdevējiestāde aizpilda II pielikumā iekļauto konfiskācijas apliecību, paraksta to un apliecina, ka tās saturs ir precīzs un pareizs.

2.  Izdevējiestāde iesniedz izpildiestādei konfiskācijas apliecības tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā vai jebkurā citā valodā ▌, ko izpildes valsts pieņems saskaņā ar 3. punktu.

3.  Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā iesniegt Komisijai deklarāciju par to, ka tā pieņems konfiskācijas apliecību tulkojumus vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav minētās dalībvalsts oficiālā valoda vai valodas. Komisija minētās deklarācijas dara pieejamas dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

18. pants

Konfiskācijas rīkojumu atzīšana un izpilde

1.  Izpildiestāde ▌ atzīst konfiskācijas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 14. pantu, un veic tā izpildei ▌ nepieciešamos pasākumus tādā pašā veidā kā saistībā ar iekšzemes konfiskācijas rīkojumu, kuru izdevusi kāda izpildes valsts iestāde, ja vien izpildiestāde neatsaucas uz kādu no neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, kas paredzēti 19. pantā, vai kādu no atlikšanas iemesliem, kas paredzēti 21. pantā.

2.  Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētu īpašuma sastāvdaļu, izdevējiestāde un izpildiestāde, ja ▌ to paredz izdošanas valsts tiesību akti, var vienoties, ka konfiskāciju izpildes valstī var veikt, konfiscējot naudas summu, kas atbilst tā īpašuma vērtībai, ko bija paredzēts konfiscēt.

3.  Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, un ja izpildiestādei nav iespējams saņemt minētās summas maksājumu, tā izpilda konfiskācijas rīkojumu saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz jebkuru tādu īpašuma sastāvdaļu, kas ir pieejama minētajā nolūkā. Ja nepieciešams, izpildiestāde konvertē konfiscējamo naudas summu izpildes valsts valūtā atbilstoši tās dienas euro maiņas kursam, kurā tika izdots konfiskācijas rīkojums, un kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

4.  Jebkuru tās naudas summas daļu, kuru atgūst, ievērojot konfiskācijas rīkojumu jebkurā valstī, kas nav izpildes valsts, pilnībā atskaita no tās summas, kas ir konfiscējama izpildes valstī.

5.  Ja izdevējiestāde ir izdevusi konfiskācijas rīkojumu, bet nav izdevusi iesaldēšanas rīkojumu, izpildiestāde – kā 1. punktā paredzēto pasākumu daļu – pēc savas iniciatīvas saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem var nolemt attiecīgo īpašumu iesaldēt, lai vēlāk varētu izpildīt konfiskācijas rīkojumu. Šādā gadījumā izpildiestāde bez kavēšanās informē izdevējiestādi, un, ja iespējams, pirms attiecīgā īpašuma iesaldēšanas.

6.  Tiklīdz konfiskācijas rīkojuma izpilde ir pabeigta, izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, informē izdevējiestādi par izpildes rezultātiem.

19. pants

Konfiskācijas rīkojumu neatzīšanas un neizpildes iemesli

1.  Izpildiestāde savu lēmumu neatzīt vai nepildīt konfiskācijas rīkojumu var pieņemt vienīgi tad, ja:

a)  konfiskācijas rīkojuma izpilde ▌ būtu pretrunā ne bis in idem principam;

b)  izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta privilēģija vai imunitāte, kas neļautu konfiscēt attiecīgo īpašumu, vai pastāv noteikumi par kriminālatbildības noteikšanu vai ierobežošanu, kuri saistīti ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un kuri neļauj konfiskācijas rīkojumu izpildīt;

c)  konfiskācijas apliecība ir nepilnīga vai acīmredzami nepareiza, un tā nav aizpildīta pēc apspriešanās, kas minēta 2. punktā;

d)  ▌konfiskācijas rīkojums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kas pilnīgi vai daļēji ir izdarīts ārpus izdošanas valsts teritorijas un pilnīgi vai daļēji – izpildes valsts teritorijā, un rīcība, saistībā ar kuru ▌ tika izdots konfiskācijas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem;

e)  skarto personu tiesības saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem padarītu neiespējamu konfiskācijas rīkojuma ▌ izpildi, tostarp ja šāda neiespējamība būtu radusies tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanas rezultātā saskaņā ar 33. pantu;

f)  ▌3. panta 2. punktā minētajā gadījumā rīcība ▌, saistībā ar kuru ▌ tika izdots konfiskācijas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; tomēr gadījumos, kas saistīti ar nodokļiem vai nodevām, vai muitu un valūtas maiņas noteikumiem, konfiskācijas rīkojuma ▌ atzīšanu vai izpildi neatsaka uz tā pamata, ka izpildes valsts tiesību akti neparedz tādus pašus nodokļus vai nodevas vai neparedz tādus pašus noteikumus par nodokļiem un nodevām vai tādus pašus muitu un valūtas maiņas noteikumus kā izdošanas valsts tiesību aktos;

g)  saskaņā ar konfiskācijas apliecību persona, attiecībā uz kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā tiesā, kuras rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums saistībā ar galīgu notiesāšanu, ja vien konfiskācijas apliecībā nav norādīts, ka ▌ saskaņā ar turpmākām procesuālām prasībām, kas noteiktas izdošanas valsts tiesību aktos, persona:

i)  tika laikus uzaicināta ierasties personīgi ▌ un tādējādi bija informēta par to, kad un kur paredzēts rīkot tiesas sēdi, kuras rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums, vai ▌ ar citiem līdzekļiem faktiski saņēma oficiālu informāciju par paredzēto minētās tiesas sēdes datumu un norises vietu tādā veidā, kas ļāva nepārprotami konstatēt ▌, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto tiesas sēdi un bija laikus informēta par to, ka var tikt pieņemts šāds konfiskācijas rīkojums, ja minētā persona neieradīsies uz tiesas sēdi;

ii)  zinādama par paredzēto tiesas sēdi, bija pilnvarojusi pašas ieceltu vai valsts norīkotu advokātu aizstāvēt šo personu tiesā, un minētais advokāts faktiski veica minētās personas aizstāvību tiesā; vai

iii)  pēc konfiskācijas rīkojuma saņemšanas un būdama nepārprotami informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu ▌ vai pārsūdzību ▌, kurā personai būtu tiesības piedalīties un kura dotu iespēju atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus ▌, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts, persona skaidri norādīja, ka tā neapstrīd konfiskācijas rīkojumu, vai attiecīgajā termiņā nelūdza lietas atkārtotu izskatīšanu vai neiesniedza pārsūdzību;

h)  izņēmuma gadījumos, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka konfiskācijas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību – jo īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesību uz taisnīgu tiesu vai tiesību uz aizstāvību – acīmredzamu pārkāpumu.

2.  Jebkurā no 1. punktā minētajiem gadījumiem, pirms lēmuma pieņemšanas par to, ka konfiskācijas rīkojums – vai nu pilnībā, vai daļēji – netiek atzīts vai izpildīts, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un attiecīgā gadījumā lūdz izdevējiestādi nekavējoties sniegt visu vajadzīgo informāciju.

3.  Jebkuru lēmumu neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumu pieņem bez kavēšanās un par to nekavējoties paziņo izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

20. pants

Konfiskācijas rīkojumu atzīšanas un izpildes termiņi

1.  ▌Izpildiestāde lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi pieņem bez kavēšanās un, neskarot 4. punktu, ne vēlāk kā 45 dienu laikā pēc tam, kad izpildiestāde ir saņēmusi konfiskācijas apliecību.

2.   Izpildiestāde bez kavēšanās paziņo lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

3.   Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 21. pantu pastāv atlikšanas iemesli, izpildiestāde veic konkrētus pasākumus, kas nepieciešami, lai konfiskācijas rīkojumu izpildītu bez kavēšanās un vismaz tikpat ātri un tādā pašā prioritārā kārtā kā līdzīgā iekšzemes lietā.

4.   Ja konkrētā lietā nav iespējams ievērot 1. punktā noteikto termiņu, izpildiestāde ▌ bez kavēšanās, izmantojot jebkurus līdzekļus, informē izdevējiestādi, norādot iemeslus, kuru dēļ nebija iespējams ievērot minēto termiņu, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu grafiku konfiskācijas rīkojuma atzīšanai un izpildei. ▌

5.  Šā panta 1. punktā noteiktā termiņa izbeigšanās neatbrīvo izpildiestādi no pienākuma pieņemt lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi un nekavējoties izpildīt minēto rīkojumu.

21. pants

Konfiskācijas rīkojumu izpildes atlikšana

1.  Izpildiestāde var atlikt saskaņā ar 14. pantu nosūtīta konfiskācijas rīkojuma atzīšanu vai izpildi, ja:

a)  tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai – šādā gadījumā konfiskācijas rīkojuma izpildi var atlikt līdz tādam laikam, kādu izpildiestāde uzskata par saprātīgu;

b)  attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu par naudas summas konfiskāciju uzskata, ka pastāv risks, ka kopsumma, kas iegūta no minētā konfiskācijas rīkojuma izpildes, varētu ievērojami pārsniegt konfiskācijas rīkojumā noteikto summu tādēļ, ka konfiskācijas rīkojumu vienlaikus izpilda vairāk nekā vienā dalībvalstī;

c)  attiecībā uz īpašumu jau notiek konfiskācijas procedūras izpildes valstī; vai

d)   tiek lūgts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kā minēts 33. pantā.

2.   Neatkarīgi no 18. panta 5. punkta, kamēr konfiskācijas rīkojuma izpilde ir atlikta, izpildes valsts kompetentā iestāde veic visus tos pasākumus, ko tā veiktu līdzīgā iekšzemes lietā, lai izvairītos no tā, ka īpašums vairs nebūtu pieejams konfiskācijas rīkojuma izpildei.

3.   Izpildiestāde ▌, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu ▌, bez kavēšanās ziņo izdevējiestādei par konfiskācijas rīkojuma izpildes atlikšanu, norādot atlikšanas iemeslus un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

4.   Tiklīdz atlikšanas iemesli vairs nepastāv ▌, izpildiestāde nekavējoties veic pasākumus, kas nepieciešami konfiskācijas rīkojuma izpildei, un paziņo par to izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

22pants

Konfiskācijas rīkojuma izpildes neiespējamība

1.  Ja izpildiestāde uzskata, ka izpildīt konfiskācijas rīkojumu nav iespējams, tā par to bez kavēšanās paziņo izdevējiestādei.

2.  Pirms paziņot izdevējiestādei saskaņā ar 1. punktu, izpildiestāde attiecīgā gadījumā apspriežas ar izdevējiestādi, ņemot vērā arī iespējas, kas paredzētas 18. panta 2. vai 3. punktā.

3.  Konfiskācijas rīkojuma neizpildi saskaņā ar šo pantu var pamatot tikai gadījumos, ja īpašums:

a)  jau ir konfiscēts;

b)  ir nozudis;

c)  ir iznīcināta;

d)  nav atrodama konfiskācijas apliecībā norādītajā atrašanās vietā; vai

e)  nav atrodama – neraugoties uz 2. punktā minēto apspriešanos – tāpēc, ka tās atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi.

4.  Attiecībā uz 3. punkta b), d) un e) apakšpunktā minētajām situācijām – ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, izpildiestāde var konfiskācijas rīkojumu izpildīt, un tam nav vajadzīga jaunas konfiskācijas apliecības nosūtīšana, ar noteikumu, ka izpildiestāde pirms konfiskācijas rīkojuma izpildes ir noskaidrojusi izdevējiestādē, ka konfiskācijas rīkojums joprojām ir spēkā.

5.  Neatkarīgi no 3. punkta, ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka var konfiscēt īpašumu, kurai ir līdzvērtīga vērtība, izpildiestādei konfiskācijas rīkojums nav jāpilda, ja pastāv kāds no 3. punktā uzskaitītajiem apstākļiem un ja nav īpašuma ar līdzvērtīgu vērtību, kuru varētu konfiscēt.

IV NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

23. pants

Izpildei piemērojamie tiesību akti

1.  Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi reglamentē izpildes valsts tiesību akti, un vienīgi tās iestādes ir kompetentas lemt par minēto rīkojumu izpildes procedūrām un noteikt visus ar tām saistītos pasākumus.

2.  Iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, kas izdots attiecībā uz juridisku personu, izpilda pat tad, ja izpildes valsts neatzīst juridisku personu kriminālatbildības principu.

3.  Neatkarīgi no 18. panta 2. un 3. punkta izpildes valsts bez izdošanas valsts piekrišanas nevar piemērot alternatīvus pasākumus ▌iesaldēšanas rīkojumam, kurš nosūtīts, ievērojot 4. pantu, vai konfiskācijas rīkojumam, kurš nosūtīts, ievērojot 14. pantu ▌.

24. pants

Kompetento iestāžu paziņošana

1.  Līdz ... [šīs regulas piemērošanas diena] katra dalībvalsts informē Komisiju par iestādi vai iestādēm, kuras – kā definēts 2. panta 8. un 9. punktā – ir kompetentas saskaņā ar tās tiesību aktiem gadījumos, ja minētā dalībvalsts ir attiecīgi izdošanas valsts vai izpildes valsts.

2.  Katra dalībvalsts, ja tas vajadzīgs tās iekšējās tiesību sistēmas struktūras dēļ, var izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, kas atbild par iesaldēšanas apliecību un konfiskācijas apliecību administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu un par palīdzību tās kompetentajām iestādēm. Katra dalībvalsts informē Komisiju par katru šādu iestādi, ko tā šādi ir izraudzījusies.

3.  Komisija saskaņā ar šo pantu saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

25. pants

Saziņa

1.  Ja nepieciešams, izdevējiestāde un izpildiestāde bez kavēšanās apspriežas ▌, izmantojot jebkādus piemērotus saziņas līdzekļus, lai sekmētu šīs regulas efektīvu piemērošanu.

2.  Visa saziņa, tai skaitā saziņa par grūtībām saistībā ar jebkādu iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildei nepieciešamo dokumentu nosūtīšanu vai autentifikāciju, notiek tieši starp izdevējiestādi un izpildiestādi, un – ja dalībvalsts ir izraudzījusies centrālo iestādi saskaņā ar 24. panta 2. punktu – tā notiek, attiecīgā gadījumā iesaistot šo centrālo iestādi.

26. pants

Vairāki rīkojumi

1.  Ja ▌ izpildiestāde saņem divus vai vairākus iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus no dažādām dalībvalstīm, kas izdoti pret vienu un to pašu ▌personu, un minētās personas ▌ īpašums izpildes valstī nav pietiekams, lai izpildītu visus rīkojumus, vai ja izpildiestāde saņem divus vai vairākus iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus attiecībā uz vienu un to pašu konkrēto īpašuma vienību, izpildiestāde saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pieņem lēmumu par to, kurš rīkojums ir izpildāms, neskarot iespēju atlikt konfiskācijas rīkojuma izpildi saskaņā ar 21. pantu.

2.  Pieņemot lēmumu, izpildiestāde, ja iespējams, par prioritārām uzskata cietušo intereses. Tā ņem vērā arī visus pārējos attiecīgos apstākļus, tostarp šādus:

a)  vai aktīvi jau ir iesaldēti;

b)  attiecīgo rīkojumu izdošanas datumus un to nosūtīšanas datumus ▌;

c)   ▌attiecīgā noziedzīgā nodarījuma smagumu; un

d)  vietu, kur tika izdarīts noziedzīgais nodarījums ▌.

27. pants

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildes izbeigšana

1.  Izdevējiestāde bez kavēšanās atsauc iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, ja iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu vairs nevar izpildīt vai tas vairs nav spēkā.

2.  Izdevējiestāde nekavējoties informē izpildiestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atsaukšanu, kā arī par jebkādu lēmumu vai pasākumu, kurš ir iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atsaukšanas pamatā.

3.  Izpildiestāde izbeidz iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi ciktāl izpilde vēl nav pabeigta –, tiklīdz izdevējiestāde to ir informējusi saskaņā ar 2. punktu. Izpildiestāde bez liekas kavēšanās, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, nosūta izdošanas valstij apstiprinājumu par izbeigšanu.

28. pants

Iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldība un rīcība ar to

1.  Iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldību reglamentē izpildes valsts tiesību akti.

2.  Izpildes valsts pārvalda iesaldēto vai konfiscēto īpašumu, lai novērstu tā vērtības samazināšanos. Šajā nolūkā izpildes valsts, ņemot vērā Direktīvas 2014/42/ES 10. pantu, var pārdot vai nodot iesaldēto īpašumu.

3.  Iesaldētais īpašums un naudas līdzekļi, kas iegūti pēc šāda īpašuma pārdošanas saskaņā ar 2. punktu, paliek izpildes valstī, kamēr nav nosūtīta konfiskācijas apliecība un kamēr nav izpildīts konfiskācijas rīkojums, neskarot īpašuma restitūcijas iespēju saskaņā ar 29. pantu.

4.  Izpildes valstij nav noteikta prasība pārdot vai atgriezt konkrētus priekšmetus, uz kuriem attiecas konfiskācijas rīkojums, ja minētie priekšmeti ir kultūras priekšmeti, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/60/ES 2. panta 1. punktā(18). Šī regula neietekmē pienākumu atgriezt kultūras objektus saskaņā ar minēto direktīvu.

29. pants

Iesaldētā īpašuma restitūcija cietušajam

1.  Ja izdevējiestāde vai cita kompetenta izdošanas valsts iestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir izdevusi lēmumu nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, izdevējiestāde informāciju par minēto lēmumu iekļauj iesaldēšanas apliecībā vai informāciju par minēto lēmumu paziņo izpildiestādei vēlākā posmā.

2.  Kad izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, tā veic vajadzīgos pasākumus, ar ko nodrošina, lai tad, ja attiecīgais īpašums ir ticis iesaldēts, minētā īpašuma restitūcija pēc iespējas ātrāk tiek nodrošināta cietušajam saskaņā ar izpildes valsts procesuālajiem noteikumiem, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību, ar noteikumu, ka:

a)  nav apstrīdētas cietušā īpašumtiesības uz īpašumu;

b)  īpašums nav izpildes valstī pieprasīts kā pierādījums kriminālprocesā; un

c)  nav ierobežotas skarto personu tiesības.

Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja īpašums ir nodots tieši cietušajam.

3.  Ja izpildiestāde nav pārliecināta, vai 2. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, tā bez kavēšanās apspriežas ar izdevējiestādi un izmanto visus piemērotos līdzekļus, lai rastu risinājumu. Ja risinājumu atrast nevar, izpildiestāde var nolemt nenodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam.

30. pants

Rīcība ar konfiscēto īpašumu vai naudu, kas iegūta pēc šāda īpašuma pārdošanas

1.  Ja izdevējiestāde vai cita kompetenta izdošanas valsts iestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir izdevusi lēmumu vai nu par konfiscētā īpašuma restitūciju cietušajam vai par kompensāciju cietušajam, izdevējiestāde informāciju par minēto lēmumu iekļauj konfiskācijas apliecībā vai informāciju par minēto lēmumu paziņo izpildiestādei vēlākā posmā.

2.  Ja izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt konfiscētā īpašuma restitūciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, tā veic vajadzīgos pasākumus, ar ko nodrošina, lai tad, kad attiecīgais īpašums ir konfiscēts, minētā īpašuma restitūcija pēc iespējas ātrāk tiek nodrošināta cietušajam, vajadzības gadījumā ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja īpašums ir nodots tieši cietušajam.

3.  Ja izpildiestādei nav iespējams nodrošināt īpašuma restitūciju cietušajam saskaņā ar 2. punktu, bet ar minēto īpašumu saistīta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā ir iegūta nauda, tad cietušajam restitūcijas nolūkā pārskaita atbilstošo summu, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja nauda ir pārskaitīta tieši cietušajam. Ar visu atlikušo īpašumu rīkojas saskaņā ar 7. punktu.

4.  Ja izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt kompensāciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, un konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā ir iegūta nauda, tad cietušajam kompensācijas nolūkā pārskaita atbilstošo summu, ciktāl tā nepārsniedz apliecībā norādīto summu, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja nauda ir pārskaitīta tieši cietušajam. Ar visu atlikušo īpašumu rīkojas saskaņā ar 7. punktu.

5.  Ja procesi, ar ko cietušajam tiek nodrošināta īpašuma restitūcija vai kompensācija, nav pabeigta izdošanas valstī, izdevējiestāde par to informē izpildiestādi. Izpildes valsts atturas no rīcības ar konfiscēto īpašumu, kamēr izpildiestādei nav paziņota informācija par lēmumu nodrošināt cietušajam īpašuma restitūciju vai kompensāciju, pat gadījumos, kad konfiskācijas rīkojums jau ir izpildīts.

6.  Neskarot 1.–5. punktu, ar īpašumu, kas nav nauda un kas ir iegūta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā, rīkojas saskaņā ar šādiem noteikumiem:

a)  īpašumu var pārdot, šādā gadījumā ar ieņēmumiem no pārdošanas ir jārīkojas saskaņā ar 7. punktu;

b)  īpašumu var nodot izdošanas valstij, ar noteikumu, ka, ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, izdevējiestāde ir devusi savu piekrišanu īpašuma nodošanai izdošanas valstij;

c)  ievērojot d) apakšpunktu, ja nav iespējams piemērot a) vai b) apakšpunktu, ar īpašumu var rīkoties citā veidā saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; vai

d)  īpašumu var izmantot sabiedrības interesēs vai sociāliem mērķiem izpildes valstī saskaņā ar tās tiesību aktiem, ja izdošanas valsts tam ir piekritusi.

7.  Ja vien konfiskācijas rīkojumam nav pievienots lēmums par īpašuma restitūciju cietušajam vai par kompensāciju cietušajam saskaņā ar 1.–5. punktu vai ja ▌ iesaistītās dalībvalstis nav vienojušās citādi, ar konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā iegūto naudu izpildes valsts rīkojas ▌ šādi:

a)  ja no konfiskācijas rīkojuma izpildes iegūtā naudas summa ir vienāda ar vai mazāka par EUR 10 000, tā pienākas izpildes valstij; vai

b)  ja no konfiskācijas rīkojuma izpildes iegūtā naudas summa ir lielāka par EUR 10 000, izpildes valsts 50 % no summas pārskaita izdošanas valstij.

31. pants

Izmaksas

1.  Katra dalībvalsts sedz savas izmaksas, kas rodas saistībā ar šīs regulas piemērošanu, neskarot 28. pantā izklāstītos noteikumus par rīcību ar konfiscēto īpašumu.

2.   Izpildiestāde var izdevējiestādei iesniegt priekšlikumu minētās izmaksas segt kopīgi, ja pirms vai pēc iesaldēšanas rīkojuma vai kompensācijas rīkojuma izpildes kļūst skaidrs, ka rīkojuma izpilde radītu lielas vai ārkārtējas izmaksas.

Šādiem priekšlikumiem izpildiestāde pievieno tai radušos izmaksu detalizētu uzskaitījumu. Pēc tam, kad ir iesniegts šāds priekšlikums, izdevējiestāde un izpildiestāde apspriežas viena ar otru. Eurojust vajadzības gadījumā var veicināt šādas apspriešanās norisi.

Apspriešanos vai vismaz tās rezultātu reģistrē, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

32. pants

Pienākums informēt skartās personas

1.  Neskarot 11. pantu, pēc iesaldēšanas rīkojuma izpildes vai pēc lēmuma atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu izpildiestāde – saskaņā ar savas valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām un ciktāl iespējams – bez kavēšanās informē tai zināmās skartās personas par šādu izpildi un šādu lēmumu.

2.  Saskaņā ar 1. punktu sniedzamajā informācijā norāda iestādes, kura izdevusi rīkojumu, nosaukumu un saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Informācijā vismaz saīsinātā veidā norāda arī rīkojuma iemeslus.

3.  Vajadzības gadījumā izpildiestāde var lūgt izdevējiestādei palīdzību 1. punktā minēto uzdevumu izpildē.

33. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi izpildes valstī

1.  Skartajām personām izpildes valstī ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret lēmumu par iesaldēšanas rīkojumu, ievērojot 7. pantu, un konfiskācijas rīkojumu, ievērojot 18. pantu, atzīšanu un izpildi. Tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem lūdz tiesā izpildes valstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Attiecībā uz konfiskācijas rīkojumiem prasībai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli var būt apturoša iedarbība, ja to paredz izpildes valsts tiesību akti.

2.  Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izdošanas iemeslus pēc būtības nevar apstrīdēt tiesā izpildes valstī.

3.  Izdošanas valsts kompetento iestādi informē par ikvienu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas lūgts saskaņā ar 1. punktu.

4.  Šis pants neskar aizsardzības pasākumu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu izdošanas valstī saskaņā ar Direktīvas 2014/42/ES 8. pantu.

34. pants

Atlīdzināšana

1.  Ja izpildes valsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem ir atbildīga par zaudējumu ▌ skartajai personai, kas radies saistībā ar iesaldēšanas rīkojuma izpildi, kurš tai nosūtīts, ievērojot 4. pantu, vai konfiskācijas rīkojuma izpildi, kurš tai nosūtīts, ievērojot 14. pantu, izdošanas valsts atlīdzina izpildes valstij visu zaudējumu atlīdzinājumu, ko tā veikusi skartajai personai. Tomēr, ja izdošanas valsts var izpildes valstij pierādīt, ka zaudējumu vai jebkādu tā daļu ir izraisījusi vienīgi izpildes valsts rīcība, izdošanas valsts un izpildes valsts savstarpēji vienojas par atlīdzināmo summu.

2.  Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz fizisku vai juridisku personu zaudējumu atlīdzības prasībām.

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

35. pants

Statistika

1.  Dalībvalstis regulāri vāc visaptverošus statistikas datus no attiecīgajām iestādēm. Tās minētos datus glabā un katru gadu nosūta Komisijai. Minētajos statistikas datos – papildus informācijai, kas minēta Direktīvas 2014/42/ES 11. panta 2. punktā – , ietver to iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu skaitu, kurus dalībvalsts ir saņēmusi no citām dalībvalstīm, kuri tika atzīti un izpildīti un kuru atzīšana un izpilde tika atteikta ▌.

2.  Katru gadu dalībvalstis nosūta Komisijai arī šādus statistikas datus, ja tie ir pieejami centralizētā līmenī attiecīgajā dalībvalstī:

a)  to gadījumu skaitu, kuros cietušajam izmaksāta kompensācija vai nodrošināta tā īpašuma restitūcija, kas saskaņā ar šo regulu iegūta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā; un

b)  vidējo laikposmu, kas vajadzīgs iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu izpildei saskaņā ar šo regulu.

36. pants

Apliecības un veidlapas grozījumi

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 37. pantu attiecībā uz jebkādiem grozījumiem apliecībās, kas norādītas I un II pielikumā. Šādi grozījumi ir saskaņā ar šo regulu, un to neskar.

37. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  ▌Pilnvaras pieņemt 36. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laikposmu no ... [šīs regulas piemērošanas diena].

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 36. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 36. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas ▌ šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

38. pants

Ziņošana un pārskatīšana

Līdz …. [pieci gadi no šīs regulas piemērošanas dienas] un pēc tam ik pēc pieciem gadiem Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu, tostarp par:

a)  iespēju dalībvalstīm nākt klajā ar un atsaukt deklarācijas saskaņā ar 4. panta 2. punktu un 14. panta 2. punktu;

b)  mijiedarbību starp pamattiesību ievērošanu un iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu;

c)  28., 29. un 30. panta piemērošanu attiecībā uz iesaldētas un konfiscēta īpašuma pārvaldību un rīcību ar to, attiecībā uz īpašuma restitūcijas nodrošināšanu cietušajiem un kompensāciju cietušajiem.

39. pants

Aizstāšana

Ar šo regulu no [šīs regulas piemērošanas diena] aizstāj Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

Ar šo regulu no ... [šīs regulas piemērošanas diena] aizstāj Pamatlēmumu 2006/783/TI starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

Dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, atsauces uz Pamatlēmumu 2003/577/TI attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu un atsauces uz Pamatlēmumu 2006/783/TI uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

40. pants

Pārejas noteikumi

1.  Šo regulu piemēro iesaldēšanas apliecībām un konfiskācijas apliecībām, kas nosūtītas ... [šīs regulas piemērošanas diena] vai vēlāk.

2.  Iesaldēšanas apliecības un konfiskācijas apliecības, kas nosūtītas pirms ... [šīs regulas piemērošanas diena], līdz iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma galīgai izpildei turpina reglamentēt Pamatlēmumi 2003/577/TI un 2006/783/TI attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

41. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no ... [24 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Tomēr 24. pantu piemēro no ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

IESALDĒŠANAS APLIECĪBA

A IEDAĻA:

Izdošanas valsts: ……………………………………………………………………………..

Izdevējiestāde: ………………………………………………………………………...

Apstiprinošā iestāde (ja ir): ……………………………………………………..

Izpildes valsts: ………………………………………………………………………….

Izpildiestāde (ja zināma): …………………………………………………………

B IEDAĻA: Steidzamība un/vai pieprasītais izpildes datums

1.  Lūgums norādīt konkrētos steidzamības iemeslus:

□ Ir leģitīms pamats uzskatīt, ka pastāv risks, ka attiecīgais īpašums tiks pārvietots vai iznīcināts, proti:

................................................................................................................................................................................................................................................................................................................................

□ Izmeklēšanas vai procesuālās vajadzības izdošanas valstī, proti: ……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

2.  Izpildes datums:

□ Ir pieprasīts konkrēts datums, proti: …………………….

□ Starp iesaistītajām dalībvalstīm ir vajadzīga koordinācija

Šā pieprasījuma pamatojums: ……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

C IEDAĻA: Skartā(-s) persona(-as)

Personas(-u), pret kuru(-ām) ir izdots iesaldēšanas rīkojums, vai personas(-u), kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, identitāte (ja tas skar vairākas personas, norādīt informāciju par katru personu):

1.  Identifikācijas dati

i)  Fiziskas(-u) personas(-u) gadījumā

Uzvārds: ……………………………………………………………………………

Vārds(-i):………………………………………………………………………….

Citi attiecīgi vārdi (ja ir):……………………………………………………………

Pieņemtie vārdi (ja ir):………………………………………………………………

Dzimums: …………………………………………

Valstspiederība:………………………………………………..

Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs, ja zināms:

Personas identitāti apliecinoša(-u) dokumenta(-u) (personas apliecība vai pase) veids un numurs (ja ir zināms):

………………………………………………….....................................

Dzimšanas datums:…………………………………………….......................

Dzimšanas vieta:…………………………………………………………

Dzīvesvieta un/vai zināmā adrese (ja adrese nav zināma, tad pēdējā zināmā adrese):

………………………………………………………………………………………………

Valoda(-as), kuru(-as) skartā persona saprot:………………………………………………

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

□ persona, pret kuru iesaldēšanas rīkojums ir vērsts

□ persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums

ii)  Juridiskas(-u) personas(-u) gadījumā

Nosaukums: ………………………………………………………………………..

Juridiskā forma: ………………………………………………………………………..

Saīsinātais nosaukums, parasti izmantotais nosaukums vai tirdzniecības nosaukums (ja ir):…………………………..

Juridiskā adrese (reģistrācijas vieta):……………………………………………………………………………….

Reģistrācijas numurs:……………………………………………………………………………….

Adrese:…………………………………………………………………..

Pārstāvja vārds un uzvārds:……………………………………………………

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

□ persona, pret kuru iesaldēšanas rīkojums ir vērsts

□ persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums

2.  Norādīt vietu, kur izpildāms iesaldēšanas rīkojums (ja tā atšķiras no iepriekš minētās adreses:

…………………………………………………………………………………………………………

3.  Trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz īpašumu, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, ar to tiek tieši ierobežotas (identitāte un iemesli):

…………………………………………………

………………………………………………………………………………………………….

4.  Sniegt citu informāciju, kas var būt noderīga iesaldēšanas rīkojuma izpildē:

………………………………………………………………………………………………….

D IEDAĻA: Informācija par īpašumu, uz kuru attiecas rīkojums

1.  Lūgums norādīt, vai rīkojums attiecas uz:

 naudas summu

 konkrētu(-ām) īpašuma (ķermeniskas vai bezķermeniskas, kustamas vai nekustama īpašuma) sastāvdaļu(-ām)

 īpašumu, kuram ir līdzvērtīga vērtība (uz vērtību pamatotas konfiskācijas kontekstā)

2.  Ja rīkojums attiecas uz naudas summu vai īpašumu, kuram ir minētajai naudas summai līdzvērtīga vērtība:

–  Izpildes valstī izpildei paredzētā summa ▌, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu): ………………………………………..

–  Kopsumma, uz ko attiecas rīkojums, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu): ………………………………………..

Papildu informācija:

–  Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka skartajai personai izpildes valstī ir īpašums/ienākumi:

……………………………………………………………………………………..

–   Skartās personas īpašuma/ienākumu avota apraksts (ja iespējams):

……………………………………………………………………………………..

–   Skartās personas īpašuma/ienākumu avota precīza atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā vieta, par kuru ir ziņas): ………………………………………………………………………………

–  Skartās personas bankas konta dati (ja zināmi):

3.  Ja rīkojums attiecas uz konkrētu(-ām) īpašuma sastāvdaļu(-ām) vai īpašumu, kuram ir šādam īpašumam līdzvērtīga vērtība:

Iemesli rīkojuma nosūtīšanai izpildes valstij:

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) ir reģistrēta(-as) izpildes valstī

 izdevējiestādei ir pamats uzskatīt, ka visas vai daļa no konkrētajām īpašuma sastāvdaļām, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas izpildes valstī.

Papildu informācija:

–   Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī:

…………………………………………………………………………………………

–   Īpašuma sastāvdaļas apraksts ▌:

…………………………………………………………………………………..

–   Īpašuma sastāvdaļas atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā zināmā vieta):

…………………………………………………………………………………..

–  Cita svarīga ▌ informācija (piemēram, tiesas administratora iecelšana):

…………………………………………………

E IEDAĻA: Iesaldēšanas rīkojuma izdošanas iemesli

1.  Faktu kopsavilkums

Norādīt iesaldēšanas rīkojuma izdošanas iemeslus, tostarp:

–  faktu kopsavilkumu, tostarp noziedzīga(-gu) nodarījuma(-u) aprakstu:

……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

–  izmeklēšanas stadiju:

……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

–  iesaldēšanas iemeslus:

……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

–  citu svarīgu informāciju:

……………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………

2.  Tā (to) noziedzīgā(-go) nodarījuma(-u) būtība un juridiskā klasifikācija, saistībā ar kuru(-iem) tika izdots iesaldēšanas rīkojums, kā arī piemērojamā(s) tiesību norma(-s):

……………………………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………………………….

3.  Vai par noziedzīgo nodarījumu, saistībā ar kuru izdots iesaldēšanas rīkojums, izdošanas valstī soda ar brīvības atņemšanu uz vismaz trīs gadiem un vai tas ir iekļauts tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā? (atzīmēt attiecīgo variantu). Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūgums tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā norādīt numurus (kas atbilst noziedzīgiem nodarījumiem, kā aprakstīts 1. un 2. punktā).

□ dalība noziedzīgā organizācijā

□ terorisms

□ cilvēku tirdzniecība

□ bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija

□ narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība

□ ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība

□ korupcija

□ krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Direktīvā (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu

□ noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana

□ naudas, tostarp euro, viltošana

□ datornoziegumi

□ noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība

□ nelikumīgas iebraukšanas un uzturēšanās sekmēšana

□ slepkavība vai smagi miesas bojājumi

□ cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība

□ personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana

□ rasisms un ksenofobija

□ organizēta vai bruņota laupīšana

□ kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība

□ izkrāpšana

□ rekets un izspiešana

□ izstrādājumu viltošana un pirātisms

□ administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība

□ maksāšanas līdzekļu viltošana

□ hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība

□ kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība

□ zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība

□ izvarošana

□ ļaunprātīga dedzināšana

□ noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā

□ gaisa kuģu vai kuģu nelikumīga sagrābšana

□ sabotāža

4.  Cita būtiska informācija (piemēram, saikne starp īpašumu un noziedzīgo nodarījumu):

………………………………………………………………………………………………………..

F IEDAĻA: Rīkojuma konfidencialitāte un/vai pieprasījums pēc konkrētām formalitātēm

Nepieciešamība pēc izpildes uzturēt rīkojumā iekļautās informācijas konfidencialitāti:

……………………………………………………………………………………………….

 Nepieciešamība pēc konkrētām formalitātēm izpildes laikā:

……………………………………………………………………………………………….

G IEDAĻA: Ja iesaldēšanas apliecība nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij, sniegt šādu informāciju:

1.  Iesaldēšanas apliecība ir nosūtīta šādai(-ām) citai(-ām) izpildes valstij(-īm) (valsts un iestāde):

……………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………….

2.  Iesaldēšanas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij šādu iemeslu dēļ ▌:

Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz īpašuma konkrētām sastāvdaļām:

 Tiek uzskatīts, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs ▌

 Īpašuma konkrētas sastāvdaļas iesaldēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairākās izpildes valstīs ▌

▌Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu:

 Tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var iesaldēt ▌ izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai iesaldētu pilnu rīkojumā norādīto summu

 Citas īpašas vajadzības:

…………………………………………………………………………………………..

3.  Aktīvu vērtība (ja zināma) katrā izpildes valstī:

…………………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………………

4.  Ja īpašuma konkrētās(-o) sastāvdaļas(-u) iesaldēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairāk nekā vienā izpildes valstī, izpildes valstī veicamo darbību apraksts:

…………………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………………

H IEDAĻA: Saistība ar agrāku iesaldēšanas rīkojumu un/vai citu(-iem) rīkojumu(-iem) vai pieprasījumu(-iem)

Lūgums norādīt, vai šis iesaldēšanas rīkojums ir saistīts ar agrāku rīkojumu vai pieprasījumu (piemēram, iesaldēšanas rīkojumu, Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, Eiropas apcietināšanas orderi vai savstarpēju tiesisko palīdzību). Attiecīgā gadījumā sniegt šādu informāciju, kas nozīmīga nolūkā identificēt iepriekšējo rīkojumu vai pieprasījumu:

—  Rīkojuma/pieprasījuma tips:………………………………………………………………….

—  Izdošanas datums:…………………………………………………………………………………..

—  Iestāde, kurai rīkojums/pieprasījums tika nosūtīts:………………………………………………….

—  Izdevējiestādes piešķirtais atsauces numurs:……………………………………………

—  Izpildiestādes(-iestāžu) piešķirtais(-ie) atsauces numurs(-i): ……………………………………

I IEDAĻA: Konfiskācija

Lūgums norādīt, vai:

□ šai iesaldēšanas apliecībai ir pievienota konfiskācijas apliecība, kas izdota izdošanas valstī (konfiskācijas apliecības atsauces numurs): ……………………………...........................................................................................................

□ īpašums paliek iesaldēts izpildes valstī, kamēr tiek nosūtīts un izpildīts konfiskācijas rīkojums (sagaidāmais konfiskācijas apliecības iesniegšanas datums, ja iespējams):

……………………………………………………………………………………………………

J IEDAĻA: Alternatīvi pasākumi

1.  Lūgums norādīt, vai izdošanas valsts ļauj izpildes valstij piemērot alternatīvus pasākumus gadījumā, ja pilnībā vai daļēji nav iespējams izpildīt iesaldēšanas rīkojumu:

□ Jā

□ Nē

2.  Ja atbilde ir "jā", norādīt, kādus pasākumus var piemērot:

………………………………………………………………………………………………….

K IEDAĻA: IESALDĒTĀ ĪPAŠUMA RESTITŪCIJA

1.  Lūgums norādīt, vai ir izdots lēmums par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam:

□ Jā

□ Nē

Ja atbilde ir "jā", lūgums norādīt šādu informāciju attiecībā uz lēmumu par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam:

Iestāde, kas izdevusi lēmumu (oficiālais nosaukums): .………………………………………

Lēmuma datums: .………………………….………………………………………….

Lēmuma atsauces numurs (ja pieejams): ……………………………………….......................

Īpašuma, kuram piemērojama restitūcija, apraksts: ………..…………………………………….

Cietušā vārds un uzvārds: ……………………………….………………………………………….

Cietušā adrese: ………………………………………………………………………..

Ja ir apstrīdētas cietušā īpašumtiesības uz īpašumu, sniegt detalizētu informāciju (personas, kuras apstrīd īpašumtiesības, iemesli utt.):

…………………………………………………………………………………………….

…………………………………………………………………………………………….

Ja ar restitūciju varētu tikt ierobežotas skarto personu tiesības, sniegt detalizētu informāciju (skartās personas, tiesības, kuras varētu tikt ierobežotas, iemesli utt.):

…………………………………………………………………………………………….

…………………………………………………………………………………………….

2.  Vai izdošanas valstī ir iesniegts pieprasījums par iesaldēta īpašuma restitūciju cietušajam?

□ Nē

□ Jā, par iznākumu tiks informēta izpildiestāde

Izdevējiestāde tiek informēta tiešas nodošanas cietušajam gadījumā.

L IEDAĻA: Tiesību aizsardzības līdzekļi

Izdošanas valsts iestāde, kas var sniegt papildu informāciju par procedūrām tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai izdošanas valstī un par to, vai ir pieejama juridiskā palīdzība, mutiska un rakstiska tulkošana:

 Izdevējiestāde (sk. M iedaļu)

 Apstiprinošā iestāde (sk. N iedaļu)

 Cits:……………………………………………………………………………………………

M IEDAĻA: Ziņas par izdevējiestādi

Izdevējiestādes veids:

□ tiesnesis, tiesa, prokurors

□ cita kompetenta iestāde, kuru norīkojusi izdošanas valsts

Iestādes nosaukums:……………………………………………………………………

Kontaktpersonas vārds un uzvārds:………………………………………………………….

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): ……………………………………………….

Lietas Nr.: …………………………………………………………………………………..

Adrese: …………………………………………………………………………………..

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):……………………………………………………

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):………………………………………………

E-pasts:……………………………………………………………………………………….

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar izdevējiestādi:………………..

Ja tā atšķiras no iepriekš norādītās – tās (to) personas(-u) kontaktinformācija, ar ko jāsazinās, ja vajadzīga papildinformācija vai lai veiktu praktiskus pasākumus saistībā ar rīkojuma izpildi:

Vārds un uzvārds/dienesta pakāpe/organizācija:……………………………………………….

Adrese: ……………………………………………………………………………………

E-pasts/Tālruņa Nr.:…………………………………………………………………….-------------------------------

Izdevējiestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, ar ko apliecina, ka iesaldēšanas apliecības saturs ir precīzs un pareizs:…………………………………………………………………

Vārds un uzvārds:………………………………………………………………………………………….

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija):………………………………………………….

Datums: ……………………………………………………………………………………………

Oficiālais zīmogs (ja ir):……………………………………………………………………

N IEDAĻA: Ziņas par iestādi, kas apstiprinājusi iesaldēšanas rīkojumu

Attiecīgā gadījumā lūgums norādīt iesaldēšanas rīkojumu apstiprinājušās iestādes veidu:

□ tiesnesis vai tiesa

□ prokurors

Apstiprinošās iestādes nosaukums:…………………………………………………

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: ……………………………………………………………

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija):………………………………………………………………………

Lietas Nr.: …………………………………………………………………………..

Adrese:…………………………………………………………………………..

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):………………………………………………

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):…………………………………………

E-pasts: …………………………………………………………………………………

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar apstiprinošo iestādi: ………………..

Lūgums norādīt izpildiestādes galveno kontaktpunktu:

□ izdevējiestāde

□ apstiprinošajai iestāde

__________________

Apstiprinošās iestādes un/vai tās pārstāvja paraksts un kontaktinformācija:

....................................................................................................................................................

Vārds un uzvārds:………………………………………………………………………………………….

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija):…………………………………………….

Datums:…………………………………………………………………………………………..

Oficiālais zīmogs (ja ir):……………………………………………………………………

O IEDAĻA: Centrālā iestāde

Ja par iesaldēšanas apliecības administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu izdošanas valstī atbildīga ir kāda centrālā iestāde, lūgums norādīt:

Centrālās iestādes nosaukums: ………………………………………………………………...

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …………………………………………………………………

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …………………………………………………………………………………

Lietas numurs: ………………………………………………………………………………

Adrese:………………………………………………………………………………………..

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): ............................................................................

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): ..............................................................................

E-pasta adrese: ……………………………………………………………………………………..

P IEDAĻA: Pievienotie dokumenti

Lūgums norādīt jebkādus apliecībai pievienotos dokumentus:………………………………………………...

___________________

II PIELIKUMS

KONFISKĀCIJAS APLIECĪBA

A IEDAĻA:

Izdošanas valsts: …………………………………………………………………………….

Izdevējiestāde: ………………………………………………………………………...

Izpildes valsts: ………………………………………………………………………….

Izpildiestāde (ja zināma): ……………………………………………....................

B IEDAĻA: Konfiskācijas rīkojums

1.  Tiesa, kas izdevusi konfiskācijas rīkojumu (oficiālais nosaukums):……………………….

2.  Konfiskācijas rīkojuma atsauces numurs (ja zināms):…………………………………..

3.  Konfiskācijas rīkojums izdots (datums):…………………………………………………

4.  Konfiskācijas rīkojums par galīgu atzīts (datums): …………………………………………

C IEDAĻA: Skartā(-ās) persona(-as)

Personas(-u), pret kuru(-ām) ir izdots konfiskācijas rīkojums, vai personas(-u), kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums, identitāte (ja tas skar vairākas personas, norādīt informāciju par katru personu):

1.  Identifikācijas dati

i)  Fiziskas(-u) personas(-u) gadījumā

Vārds un uzvārds:………………………………………………………………………….

Vārds(-i):…………………………………………………

Citi attiecīgi vārdi (ja ir):…………………………………………………

Pieņemtie vārdi (ja ir):………………………………

Dzimums: ……………………..

Valstspiederība:…………………………………………………………………………………..

Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs, ja zināms:……………………………………

Personas identitāti apliecinoša(-u) dokumenta(-u) (personas apliecība vai pase) veids un numurs (ja ir zināms):

………………………………………………………………………….

Dzimšanas datums:…………………………………………….....

Dzimšanas vieta:…………………………………………….....

Dzīvesvieta un/vai zināmā adrese (ja adrese nav zināma - pēdējā zināmā adrese):

……………………………………………………………………………………….

Valoda(-as), kuru(-as) skartā persona saprot: ……………………………………………..

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

□ persona, pret kuru konfiskācijas rīkojums ir vērsts

□ persona, kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums

ii)  Juridiskas(-u) personas(-u) gadījumā

Nosaukums: ………………………………………………………………………………

Juridiskā forma:………………………………………………………………

Saīsinātais nosaukums, parasti izmantotais nosaukums vai tirdzniecības nosaukums (ja ir): …………………………………………………

Juridiskā adrese (reģistrācijas vieta):……………………………………………………………

Reģistrācijas numurs:………………………………………………………………………

Adrese ▌:………………………………………………………………………………………..

Pārstāvja ▌ vārds un uzvārds:……………………………………………………

Lūgums norādīt skartās personas statusu ▌ procesā:

persona, pret kuru konfiskācijas rīkojums ir vērsts

persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums

2.  Norādīt vietu, kur izpildāms konfiskācijas rīkojums (ja tā atšķiras no iepriekš minētās adreses):

…………………………………………………………………………………………

3.   Trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz īpašumu, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums, ar to tiek tieši ierobežotas (identitāte un iemesli):

…………………………………………………

………………………………………………………………………………………………….

4.   Sniegt citu informāciju, kas var būt noderīga konfiskācijas rīkojuma izpildē:

…………………………………………………………………………………………..

D IEDAĻA: Informācija par īpašumu, uz kuruattiecas rīkojums

1.  Tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, ka īpašums:

□ ir noziedzīgā nodarījumā iegūti līdzekļi vai šādu līdzekļu vērtības pilna summa vai tikai to vērtības daļas ekvivalents

□ veido noziedzīgā nodarījuma rīkus vai šādu rīku vērtību

□ ir konfiscējams, izdošanas valstī piemērojot jebkādas no Direktīvā 2014/42/ES paredzētajām konfiskācijas pilnvarām (tostarp paplašinātu konfiskāciju)

□ ir konfiscējams saskaņā ar jebkādiem citiem noteikumiem saistībā ar konfiskācijas pilnvarām, tostarp bez galīgā notiesājošā sprieduma, saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu

2.  Lūgums norādīt, vai rīkojums attiecas uz:

 naudas summu

 konkrētu(-ām) īpašuma (ķermeniskas vai bezķermeniskas, kustamas vai nekustamaa īpašuma) sastāvdaļu(-ām)

 īpašumu, kuram ir līdzvērtīga vērtība (uz vērtību pamatotas konfiskācijas kontekstā)

3.  Ja rīkojums attiecas uz naudas summu vai īpašumu, kuram ir minētajai naudas summai līdzvērtīga vērtība:

–  Izpildes valstī izpildei paredzētā summa, ar cipariem un vārdiem

(norādīt valūtu): ……………………………………………………….

–  Kopsumma, uz ko attiecas rīkojums, ar cipariem un vārdiem

(norādīt valūtu): ………………………………………………………

Papildu informācija:

–  Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka skartajai personai izpildes valstī ir īpašums/ienākumi:

……………………………………………………………………………………..

–  Skartās personas īpašuma/ienākumu avota apraksts (ja iespējams):

…………………………………………………………………………………….

–  Skartās personas īpašuma/ienākumu avota precīza atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā vieta, par kuru ir ziņas): ……………………………………………………………..

–  Skartās personas bankas konta dati (ja zināmi):

4.  Ja rīkojums attiecas uz konkrētu(-ām) īpašuma sastāvdaļu(-ām) vai īpašumu, kuram ir šādam īpašumam līdzvērtīga vērtība:

Iemesli rīkojuma nosūtīšanai izpildes valstij:

 īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī

 īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) ir reģistrēta(-as) izpildes valstī

 izdevējiestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka konkrēta(-as) īpašuma daļa(-as), uz ko attiecas konfiskācijas rīkojums, pilnīgi vai daļēji atrodas izpildes valstī.

Papildu informācija:

—  Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī: ……………………………………………………………….

………………………………………………………………………………….

—  Īpašuma sastāvdaļas apraksts …….………………………………

………………………………………………………………………………….

—  Īpašuma sastāvdaļas atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā zināmā vieta):

………………………………………………………………………………….

—  Cita būtiska informācija (piemēram, tiesas administratora iecelšana):

…………………………………………………

5.  Informācija par īpašuma konversiju un nodošanu

Ja rīkojums attiecas uz konkrētu īpašuma sastāvdaļu, norādīt, vai izdošanas valsts tiesībās ir paredzēts, ka konfiskāciju izpildes valstī var veikt, konfiscējot naudas summu, kas atbilst konfiscējamā īpašuma vērtībai:

 Jā.

 Nē

E IEDAĻA: Iesaldēšanas rīkojums

Lūgums norādīt, vai:

□ konfiskācijas rīkojumam ir pievienots izdošanas valstī izdots iesaldēšanas rīkojums

(iesaldēšanas apliecības atsauces numurs):……………………………......................................................................................................

□ īpašums iesaldēts saskaņā ar agrāk izdotu iesaldēšanas rīkojumu, kas nosūtīts izpildes valstij

—  iesaldēšanas rīkojuma izdošanas datums:………………………………………………………...

—  iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas datums: ………………………………………………..

—  iestādei, kurai tas nosūtīts:………………………………………………….

—  izdevējiestādes piešķirtais atsauces numurs: ………………………………………….

—  izpildiestāžu piešķirtais atsauces numurs: ……………………………………..

F IEDAĻA: Iemesli konfiskācijas rīkojuma izdošanai

1.  Faktu kopsavilkums un konfiskācijas rīkojuma izdošanas iemesli, tostarp▌ noziedzīga(-gu) nodarījuma(-u) apraksts un cita attiecīga informācija:

……………………………………………………………………………………………………..

2.  Tā (to) noziedzīgā(-go) nodarījuma(-u) būtība un juridiskā klasifikācija, saistībā ar kuru(-iem) tika izdots konfiskācijas rīkojums, kā arī piemērojamā(-s) tiesību norma(-s):

………………………………………………………………………………………………………..

3.  Vai par noziedzīgo nodarījumu, saistībā ar kuru izdots konfiskācijas rīkojums, izdošanas valstī soda ar brīvības atņemšanu uz vismaz trīs gadiem un vai tas ir iekļauts tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā? (atzīmēt attiecīgo variantu). Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūgums tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā norādīt numurus (kas atbilst noziedzīgiem nodarījumiem, kā aprakstīts 1. un 2. punktā).

□ dalība noziedzīgā organizācijā

□ terorisms

□ cilvēku tirdzniecība

□ bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija

□ narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība

□ ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība

□ korupcija

□ krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Direktīvā (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu

□ noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana

□ naudas, tostarp euro, viltošana

□ datornoziegumi

□ noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība

□ nelikumīgas iebraukšanas un uzturēšanās sekmēšana

□ slepkavība vai smagi miesas bojājumi

□ cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība

□ personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana

□ rasisms un ksenofobija

□ organizēta vai bruņota laupīšana

□ kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība

□ izkrāpšana

□ rekets un izspiešana

□ izstrādājumu viltošana un pirātisms

□ administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība

□ maksāšanas līdzekļu viltošana

□ hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība

□ kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība

□ zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība

□ izvarošana

□ ļaunprātīga dedzināšana

□ noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā

□ gaisa kuģu vai kuģu nelikumīga sagrābšana

□ sabotāža

4.  Cita būtiska informācija (piemēram, saikne starp īpašumu un noziedzīgo nodarījumu):

………………………………………………………………………………………………………..

G IEDAĻA: Ja konfiskācijas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij, sniedziet šādu informāciju:

1.  Konfiskācijas apliecība ir nosūtīta šādai(-ām) citai(-ām) izpildes valstij(-īm) (valsts un iestāde):

………………………………………………………………………………………………………..

………………………………………………………………………………………………………..

2.  Konfiskācijas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij šādu iemeslu dēļ:

Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz īpašuma konkrētām sastāvdaļām:

 Tiek uzskatīts, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs

 Īpašuma konkrētas sastāvdaļas konfiscēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairākās izpildes valstīs

Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu:

 Attiecīgais īpašums nav iesaldēts saskaņā ar Regulu (ES) 2018/ ... (19)

 Tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var konfiscēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai konfiscētu pilnu rīkojumā norādīto summu

 Citas īpašas vajadzības:

…………………………………………………………………………………………..

3.  Aktīvu vērtība (ja zināma) katrā izpildes valstī:

…………………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………………

4.  Ja konkrētā(-o) īpašuma sastāvdaļas(-u) konfiskācijai ir nepieciešams veikt darbības vairāk nekā vienā izpildes valstī, izpildes valstī veicamo darbību apraksts:

……………………………………………………………………………………………

H IEDAĻA: Process, kas noslēdzas ar konfiskācijas rīkojuma izdošanu

Lūgums norādīt, vai persona, pret kuru ir izdots konfiskācijas rīkojums, ieradās uz tiesas sēdi, kuras noslēgumā izdots ar galīgo notiesāšanu saistītais konfiskācijas rīkojums:

1.  □ Jā, persona ieradās uz tiesas sēdi.

2.  □ Nē, persona neieradās uz tiesas sēdi. ▌

3.  □ Nē, saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem tiesas sēdes netika rīkotas.

4.  Ja izdarīta atzīme pie 2. punkta varianta, apliecināt, ka pastāv viens no šādiem apstākļiem:

4.1.a.  □ personai ▌ (diena/mēnesis/gads) tika izsniegta pavēste, un tādējādi attiecīgā persona tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kuras rezultātā izdots konfiskācijas rīkojums, un tika informēta par to, ka konfiskācijas rīkojumu varētu pieņemt aizmuguriski

VAI

4.1.b.  □ personai pavēste netika izsniegta personīgi, bet attiecīgā persona, izmantojot citus līdzekļus, saņēma oficiālu informāciju par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kuras rezultātā izdots konfiskācijas rīkojums, tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu un bija informēta par to, ka konfiskācijas rīkojumu var pieņemt aizmuguriski

VAI

4.2.  □ zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, persona bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu advokātu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais advokāts patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā

VAI

4.3.  □ personai konfiskācijas rīkojums tika izsniegts ▌ (diena/mēnesis/gads) , un persona tika skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā viņai bija tiesības piedalīties un kurā tika dota iespēja lietu atkārtoti izskatīt pēc būtības, tostarp izvērtēt jaunus pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts, un

□ persona ir tieši norādījusi, ka neapstrīdēja konfiskācijas rīkojumu

VAI

□ persona attiecīgajos termiņos nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību

5.  Ja izdarīta atzīme pie 4.1.b, 4.2. vai 4.3. punkta, sniegt informāciju par to, kā tiek ievērots attiecīgais nosacījums:……………………………………………………

I IEDAĻA: Alternatīvi pasākumi, tostarp brīvības atņemšana

1.  Lūgums norādīt, vai izdošanas valsts ļauj izpildes valstij piemērot alternatīvus pasākumus gadījumā, ja pilnībā vai daļēji nav iespējams izpildīt konfiskācijas rīkojumu:

□ Jā

□ Nē

2.  Ja jā, norādīt, kurus pasākumus var piemērot:

□ Brīvības atņemšana (maksimālais termiņš):

…………………………………………………………………………………………………

□ Sabiedrisks darbs (vai kas līdzvērtīgs) (maksimālais termiņš):

………………………………………………………………………………………………….

□ Citi pasākumi (apraksts):

………………………………………………………………………………………………….

J IEDAĻA: Lēmums par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam

1.  Lūgums attiecīgā gadījumā norādīt:

□ Izdošanas valsts izdevējiestāde vai cita kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par kompensāciju vai restitūciju cietušajam šādas naudas summas apmērā: …………………………………………………..

□ Izdošanas valsts izdevējiestāde vai cita kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par šāda īpašuma (kas nav naudas līdzekļi) restitūciju cietušajam: …………………………………………………………….

□ Izdošanas valstī ir uzsākts process par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam un par tā iznākumu informēs izpildiestādi

2.  Informācija par lēmumu par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam:

Lēmumu pieņēmusī iestāde (oficiālais nosaukums):…………………………………..

Lēmuma pieņemšanas diena:……………………………………………………………

Diena, kad lēmums kļuvis galīgs: ………………………………………………………….

Lēmuma atsauces numurs (ja zināms):………………………………………………

Īpašuma, attiecībā uz kuru paredzēts veikt restitūciju, apraksts: ………………………………….

Cietušā vārds un uzvārds: …………………………………………………................................

Cietušā adrese: …………………………………………………..............................................

Izdevējiestāde tiek informēta tiešas nodošanas cietušajam gadījumā.

K IEDAĻA: Izdevējiestāde

Iestādes nosaukums:……………………………………………………………………………

Kontaktpersonas ▌ vārds un uzvārds:………………………………………………………..

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …………………………………………………

Lietas Nr.: ………………………………………………………………………………….....

Adrese:………………………………………………………………………………………..

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):……………………………………………………

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods):……………………………………………………

E-pasts:……………………………………………………………………………………….

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar izdevējiestādi:………………..

Ja tā atšķiras no iepriekš norādītās – tās(-o) personas(-u) kontaktinformācija, ar ko sazināties, ja vajadzīga papildinformācija vai lai veiktu praktiskus pasākumus rīkojuma izpildei vai īpašuma nodošanai: ………………………………………

Vārds un uzvārds/dienesta pakāpe/organizācija:………………………………………………….

Adrese: ……………………………………………………………………………………..

E-pasts/Tālruņa Nr.: …………………………………………………………………….

-------------------------------

Izdevējiestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, ar ko apliecina, ka konfiskācijas apliecības saturs ir precīzs un pareizs: ……………………………………………………….

Vārds un uzvārds:…….…………………………………………………………………………….

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija):………………………………………………………………………….

Datums: …………………………………………………………………………………………..

Oficiālais zīmogs (ja ir):……………………………………………………………………

L IEDAĻA: Centrālā iestāde

Ja centrālā iestāde ir atbildīga par konfiskācijas apliecību administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu izdošanas valstī, lūgums norādīt:

Centrālās iestādes nosaukums: ………………………………………………………………

Kontaktpersonas vārds un uzvārds:………………

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …………………………………………………

Lietas Nr.: ………..………………..……………..……………..……………..……………..……

Adrese:…………………………………………………………………………………..

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …………………………………………………

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …………………………………………………

E-pasta adrese: ………………………………………………………………………….

M IEDAĻA: Izdošanas valsts maksājuma informācija

IBAN kods: ………………………………………………

BIC kods: ………………………………………………..

Bankas konta turētāja vārds: ……………………..

N IEDAĻA: Pievienotie dokumenti

Lūgums norādīt jebkādus apliecībai pievienotos dokumentus:

▌ ……………………………………………………………………………..

(1) Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra nostāja.
(2)OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.
(3)Padomes Pamatlēmums 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.).
(4)Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp.).
(5)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.).
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.).
(8)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.).
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.).
(10)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā (OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.).
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā (OV L 297, 4.11.2016., 1. lpp.).
(12)Padomes Lēmums 2008/976/TI (2008. gada 16. decembris) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.).
(13)Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 8.6.1971., 1. lpp.).
(14)OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(15) Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.).
(16)Padomes Lēmums 2007/845/TI (2007. gada 6. decembris) attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā (OV L 332, 18.12.2007., 103. lpp.).
(17)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/2017 (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp.).
(18)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/60/ES (2014. gada 15. maijs) par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 159, 28.5.2014., 1. lpp.).
(19)+ OV: lūgums ievietot šīs regulas numuru (PE-CONS 38/18 - 2016/0412 (COD)).


Nepersonizētu datu brīva aprite Eiropas Savienībā ***I
PDF 583kWORD 69k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par satvaru nepersonisku datu brīvai apritei Eiropas Savienībā (COM(2017)0495 – C8-0312/2017 – 2017/0228(COD))
P8_TA-PROV(2018)0381A8-0201/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0495),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0312/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Francijas parlamenta Senāts un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 15. februāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 29. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0201/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par satvaru nepersondatu brīvai apritei Eiropas Savienībā

P8_TC1-COD(2017)0228


(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Ekonomikas digitalizācija kļūst aizvien straujāka. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas vairs nav specifiska nozare, bet gan pamats visām mūsdienu inovatīvajām ekonomikas sistēmām un sabiedrībai. Šo sistēmu centrā ir elektroniskie dati, un, tos analizējot vai kombinējot ar pakalpojumiem un produktiem, tie var radīt lielu vērtību. Tajā pašā laikā datu ekonomikas straujā attīstība un jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, ar lietu internetu saistītie produkti un pakalpojumi, autonomas sistēmas un 5G, rada jaunas juridiskas problēmas saistībā ar piekļuvi datiem un to atkalizmantošanu, atbildību, ētiku un solidaritāti. Būtu jāpievēršas jautājumam par atbildību, jo īpaši ar pašregulējošu kodeksu un cita veida labākās prakses ieviešanas palīdzību, ņemot vērā ieteikumus un lēmumus, kas tiek pieņemti, un darbības, kas tiek veiktas bez cilvēka iejaukšanās visā datu apstrādes vērtības veidošanās ķēdē. Šā darba procesā varētu arī iekļaut atbilstošus mehānismus atbildības noteikšanai, atbildības nodošanai starp dienestiem, kas savstarpēji sadarbojas, apdrošināšanai un revīzijai.

(2)  Datu vērtības veidošanās ķēdes balstās uz dažādām ar datiem veiktām darbībām: datu radīšanu un vākšanu, datu apkopošanu un organizēšanu, ▌datu apstrādi, datu analīzi, tirgvedību un izplatīšanu, datu izmantošanu un atkalizmantošanu. Ikvienas datu vērtības veidošanās ķēdes svarīgs elements ir efektīva un lietderīga datu apstrāde. Tomēr efektīvu un lietderīgu datu apstrādi un datu ekonomikas attīstību Savienībā jo īpaši kavē divu veidu šķēršļi datu mobilitātei un iekšējam tirgum: dalībvalstu iestāžu ieviestās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un tāda prakse kā piesaiste pārdevējam privātajā sektorā.

(3)  Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) uz datu ▌apstrādes pakalpojumiem attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. Taču minēto pakalpojumu sniegšanu traucē un reizēm pat liedz atsevišķas valsts, reģionālās vai vietējās prasības, ka datiem ir jāatrodas konkrētā teritorijā.

(4)  Šādus šķēršļus datu ▌apstrādes pakalpojumu brīvai apritei un pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību rada dalībvalstu tiesību aktos ietvertās prasības, lai dati ▌apstrādes vajadzībām atrastos konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā vai teritorijā. Tāda pati ietekme ir citiem noteikumiem vai administratīvai praksei, kas paredz īpašas prasības, kuras apgrūtina datu ▌apstrādi ārpus noteikta ģeogrāfiskā apgabala vai teritorijas Savienībā, piemēram, prasība izmantot konkrētā dalībvalstī sertificētus vai apstiprinātus tehnoloģiskos līdzekļus. Turklāt tirgus dalībniekiem un publiskajam sektoram pieejamās izvēles iespējas datu ▌apstrādes vietas ziņā ierobežo arī juridiskā nenoteiktība par pamatotu un nepamatotu datu teritoriālu ierobežošanas prasību apmēru. Šī regula nekādā ziņā neierobežo uzņēmumu brīvību slēgt līgumus, kuros tiek precizēta vieta, kur datiem ir jāatrodas. Šī regula ir paredzēta tikai tam, lai aizsargātu minēto brīvību, nodrošinot, ka vieta, kurā vienojas turēt datus, var būt jebkur Savienības teritorijā.

(5)  Tajā pašā laikā datu mobilitāti Savienībā kavē arī privāta rakstura ierobežojumi: juridiskas, līgumiskas un tehniskas problēmas, kas datu ▌apstrādes pakalpojumu lietotājiem apgrūtina vai liedz savus datus pārnest no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita vai atpakaļ uz savām informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmām, jo īpaši tad, kad beidzas to līgums ar kādu pakalpojumu sniedzēju.

(6)  Minēto šķēršļu kombinācija ir izraisījusi konkurences trūkumu starp mākoņpakalpojumu sniedzējiem Savienībā, dažādas problēmas, kas saistītas ar grūtībām mainīt pakalpojumu sniedzēju, un nopietnu datu mobilitātes trūkumu. Tāpat arī datu teritoriālas ierobežošanas politika ir mazinājusi pētniecības un izstrādes uzņēmumu spēju atvieglot sadarbību starp uzņēmumiem, augstskolām un citām pētniecības organizācijām nolūkā veicināt inovāciju.

(7)  Juridiskās noteiktības labad un ņemot vērā nepieciešamību Savienībā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, svarīgs iekšējā tirgus darbības elements ir visiem tirgus dalībniekiem vienots noteikumu kopums. Lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai un konkurences izkropļojumus, ko rada atšķirības starp valstu tiesību aktiem, un novērstu iespējamu tirdzniecības šķēršļu un būtisku konkurences izkropļojumu rašanos nākotnē, būtu jāpieņem visās dalībvalstīs piemērojami vienoti noteikumi.

(8)  Šī regula neskar tiesisko regulējumu attiecībā uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar persondatu apstrādi, kā arī attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību un persondatu aizsardzību elektroniskajos sakaros un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680(5) un 2002/58/EK(6).

(9)  Būtiski nepersondatu avoti ir lietu internets, mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās — parādības, kas vēršas plašumā —, piemēram, kad tie tiek izmantoti automatizētos rūpnieciskās ražošanas procesos. Konkrēti nepersondatu piemēri ir apkopotas un anonimizētas datu kopas, ko izmanto lielo datu analīzei, dati par precīzo lauksaimniecību, kuri var palīdzēt uzraudzīt un optimizēt pesticīdu un ūdens izmantošanu, un dati par vajadzībām, kas saistītas ar rūpniecības iekārtu uzturēšanu. Ja tehnoloģiskā attīstība dod iespēju anonimizētus datus pārveidot par persondatiem, šādi dati uzskatāmi par persondatiem un attiecīgi ir piemērojama Regula (ES) 2016/679.

(10)  Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 dalībvalstis nedrīkst nedz ierobežot, nedz aizliegt brīvu persondatu apriti Savienībā tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar fizisku personu aizsardzību attiecībā uz persondatu apstrādi. Šī regula paredz tādu pašu brīvas aprites principu Savienībā arī attiecībā uz nepersondatiem, izņemot gadījumus, kad šāds ierobežojums vai aizliegums ir pamatots sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ. Regula (ES) 2016/679 un šī regula paredz saskaņotu noteikumu kopumu, ar kuriem nodrošina dažāda veida datu brīvu apriti. Turklāt šī regula neuzliek pienākumu šo dažādo veidu datus glabāt atsevišķi.

(11)  Lai izveidotu satvaru nepersondatu brīvai plūsmai Savienībā un pamatus datu ekonomikas attīstībai un Savienības rūpniecības konkurētspējas uzlabošanai, nepieciešams noteikt skaidru, visaptverošu un paredzamu tiesisko regulējumu datu, kas nav persondati, apstrādei iekšējā tirgū. Uz principiem balstītai pieejai, kas paredz sadarbību starp dalībvalstīm un pašregulāciju, būtu jānodrošina, ka šis satvars ir pietiekami elastīgs, lai ņemtu vērā jaunās lietotāju, pakalpojumu sniedzēju un valsts iestāžu vajadzības Savienībā. Lai izvairītos no iespējamas pārklāšanās ar pastāvošajiem mehānismiem, tādējādi novēršot lielāku slogu gan dalībvalstīm, gan uzņēmumiem, nebūtu jānosaka detalizēti tehniskie noteikumi.

(12)  Šai regulai nebūtu jāskar datu apstrāde, ja to veic kā daļu no darbības, kas neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā. Jo īpaši būtu jāatgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. pantu valsts drošība ir vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.

(13)  Brīvai datu plūsmai Savienībā būs svarīga loma datu virzītas izaugsmes un inovācijas nodrošināšanā. Tāpat kā uzņēmumi un patērētāji arī dalībvalstu publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti var gūt labumu no lielākas no datiem atkarīgu pakalpojumu sniedzēju izvēles brīvības, konkurētspējīgākām cenām un efektīvākas pakalpojumu sniegšanas iedzīvotājiem. Ņemot vērā lielos datu apjomus, ar ko rīkojas publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti, ir ļoti svarīgi, lai tie rādītu piemēru, izmantojot datu apstrādes pakalpojumus, un atturētos no ierobežojumiem datu teritoriālas ierobežošanas jomā, kad tie izmanto datu apstrādes pakalpojumus. Tādēļ šīs regulas piemērošanas jomā būtu jāiekļauj publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti. No iepriekš minētā izriet, ka šajā regulā paredzētais brīvas nepersondatu plūsmas princips būtu arī jāpiemēro vispārējai un konsekventai administratīvajai praksei un citām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām publiskā iepirkuma jomā, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES(7).

(14)  Tāpat kā Direktīva 2014/24/ES šī regula neskar normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo organizāciju un ar ko publiskām iestādēm un publisko tiesību subjektiem piešķir pilnvaras un pienākumus datu apstrādes jomā bez līgumā noteikta privāto tiesību subjektu atalgojuma, kā arī tādus dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuros paredzēta minēto pilnvaru un pienākumu īstenošana. Lai gan publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti tiek mudināti apsvērt ekonomiskos un citus ieguvumus, ko sniedz ārpakalpojumu sniedzēju nolīgšana, tiem varētu būt pamatoti iemesli izvēlēties pakalpojumus nodrošināt pašiem vai izraudzīties to sniedzēju no sava vidus. Līdz ar to nekas šajā regulā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus tādu pakalpojumu sniegšanai, kurus tās vēlas sniegt pašas vai organizēt to sniegšanu, izmantojot līdzekļus, kas nav publiskā iepirkuma līgumi.

(15)  Šī regula būtu jāpiemēro fiziskām vai juridiskām personām, kas sniedz datu ▌apstrādes pakalpojumus lietotājiem, kuriem Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, tostarp personām, kuras Savienībā sniedz datu apstrādes pakalpojumus, lai gan tām tajā nav reģistrācijas vietas. Tādēļ šo regulu nevajadzētu attiecināt uz datu apstrādes pakalpojumiem, kas notiek ārpus Savienības, un datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuras piemēro šādiem datiem.

(16)  Šī regula neparedz noteikumus par komerclietās piemērojamu tiesību aktu noteikšanu, un tāpēc tā neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008(8). Jo īpaši — ciktāl līgumam piemērojamie tiesību akti nav izraudzīti saskaņā ar minēto regulu — pakalpojumu sniegšanas līgumu principā reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir parastā rezidences vieta.

(17)  Šī regula būtu jāpiemēro datu ▌apstrādei visplašākā nozīmē, aptverot visu veidu IT sistēmu izmantošanu neatkarīgi no tā, vai tās atrodas lietotāja telpās, vai ir uzticētas pakalpojumu sniedzējam. Tai būtu jāaptver dažādas intensitātes pakāpes datu apstrāde — no datu glabāšanas (infrastruktūra kā pakalpojums (IaaS)) līdz datu apstrādei platformās (platforma kā pakalpojums (PaaS)) vai lietotnēs (programmatūra kā pakalpojums (SaaS)). ▌

(18)  Datu teritoriālas ierobežošanas prasības ir nepārprotams šķērslis brīvai datu ▌apstrādes pakalpojumu sniegšanai Savienības teritorijā, kā arī iekšējā tirgus darbībai. Šīs prasības pēc būtības būtu jāaizliedz, ja vien tās nav pamatotas ar sabiedriskās drošības apsvērumiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos, jo īpaši LESD 52. panta nozīmē, un ja vien tās neatbilst LES 5. pantā noteiktajam proporcionalitātes principam. Lai īstenotu principu, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, nodrošinātu spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību ātru atcelšanu un dotu iespēju operatīvu iemeslu dēļ datus apstrādāt dažādās vietās Savienības teritorijā un tā kā šī regula paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt datu pieejamību regulatīvas kontroles veikšanai, būtu jāparedz, ka dalībvalstis datu teritoriālas ierobežošanas prasības var pamatot tikai ar sabiedriskās drošības apsvērumiem.

(19)  Sabiedriskās drošības jēdziens LESD 52. panta nozīmē un atbilstoši Tiesas interpretācijai aptver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību, kā arī sabiedrības drošības jautājumus, jo īpaši, lai varētu sekmēt noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu un saukšanu pie atbildības par tiem. Tas saprotams tā, ka pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi, kas skar sabiedrības pamatintereses, piemēram, institūciju darbību, svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un iedzīvotāju izdzīvošanu, kā arī risks, ka var nopietni tikt apdraudētas ārējās attiecības vai mierīga nāciju līdzāspastāvēšana, vai militāro interešu apdraudējums. Saskaņā ar proporcionalitātes principu datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuru pamatojums ir sabiedriskās drošības apsvērumi, vajadzētu būt piemērotām izvirzītā mērķa sasniegšanai, un ar tām nevajadzētu pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

(20)  Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi piemērots princips, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, un novērstu to, ka rodas jauni šķēršļi vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīm būtu nekavējoties jāpaziņo Komisijai par ikvienu akta projektu, kas ievieš jaunu datu teritoriālas ierobežošanas prasību vai ar ko groza kādu spēkā esošu datu teritoriālas ierobežošanas prasību. Minētie aktu projekti būtu jāiesniedz un jāizvērtē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 ▌(9).

(21)  Turklāt, lai novērstu iespējamus šķēršļus, dalībvalstīm 24 mēnešu pārejas perioda laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas būtu jāpārskata spēkā esošie vispārējie normatīvie un administratīvie akti, ar ko nosaka datu teritoriālas ierobežošanas prasības, un jāpaziņo Komisijai jebkādas šādas datu teritoriālas ierobežošanas prasības, kuras tās uzskata par atbilstošām šai regulai, pievienojot pamatojumu. Tam vajadzētu Komisijai dot iespēju pārbaudīt jebkādu atlikušo datu teritoriālas ierobežošanas prasību atbilstību. Komisijai vajadzētu būt iespējai nepieciešamības gadījumā attiecīgajai dalībvalstij sniegt komentārus. Šādi komentāri varētu ietvert ieteikumu grozīt vai atcelt konkrēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību.

(22)  Ar šo regulu noteiktais pienākums paziņot Komisijai spēkā esošās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un aktu projektus būtu jāpiemēro regulatīvām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām un vispārēja rakstura aktu projektiem, bet ne konkrētām fiziskām vai juridiskām personām adresētiem lēmumiem.

(23)  Lai dalībvalstīs fiziskām un juridiskām personām, piemēram, pakalpojumu sniedzējiem un datu apstrādes pakalpojumu lietotājiem, nodrošinātu vispārējos normatīvajos un administratīvajos aktos paredzēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību pārredzamību, dalībvalstīm informācija par šādām prasībām būtu jāpublicē valsts vienotā tiešsaistes informācijas punktā un minētā informācija regulāri jāatjaunina. Alternatīvi dalībvalstīm atjaunināta informācija par šādām prasībām būtu jāsniedz centrālajam informācijas punktam, kas izveidots saskaņā ar citu Savienības tiesību aktu. Lai par datu teritoriālas ierobežošanas prasībām pienācīgi informētu fiziskas un juridiskas personas visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai šādu valsts vienotu informācijas punktu adreses. Komisijai šī informācija kopā ar regulāri atjauninātu visu dalībvalstīs spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību konsolidētu sarakstu, tostarp īsi apkopotu informāciju par minētajām prasībām, būtu jāpublicē savā tīmekļa vietnē.

(24)  Datu teritoriālas ierobežošanas prasību noteikšanas pamatā bieži vien ir neuzticēšanās datu pārrobežu ▌apstrādei, un šī neuzticēšanās izriet no iedomātas datu nepieejamības dalībvalstu kompetento iestāžu vajadzībām, piemēram, regulatīvas vai ar uzraudzību saistītas kontroles nolūkos veiktai pārbaudei vai revīzijai. Šādu neuzticēšanos nevar pārvarēt, tikai atzīstot par spēkā neesošiem līguma noteikumus, kas kompetentajām iestādēm liedz likumīgu piekļuvi datiem, kas nepieciešami to oficiālo pienākumu pildīšanai. Tādēļ ar šo regulu būtu skaidri jānosaka, ka tā neskar kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt vai saņemt piekļuvi datiem saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem un ka kompetentajām iestādēm piekļuvi datiem nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka dati ir apstrādāti citā dalībvalstī. Kompetentās iestādes varētu noteikt funkcionālas prasības, lai atbalstītu piekļuvi datiem, piemēram, prasību, ka sistēmu apraksti ir jāglabā attiecīgajā dalībvalstī.

(25)  Fiziskas vai juridiskas personas, uz kurām attiecas pienākums sniegt datus kompetentajām iestādēm, šādu pienākumu var izpildīt, nodrošinot un garantējot kompetentajām iestādēm efektīvu un laicīgu elektronisku piekļuvi datiem neatkarīgi no dalībvalsts, kuras teritorijā tie tiek apstrādāti. Šādu piekļuvi var nodrošināt, paredzot konkrētus noteikumus līgumos starp fizisku vai juridisku personu, uz kuru attiecas pienākums nodrošināt piekļuvi, un pakalpojumu sniedzēju.

(26)  Ja uz fizisku vai juridisku personu attiecas pienākums sniegt datus un tā šo pienākumu neizpilda ▌, būtu jāparedz, ka kompetentā iestāde var lūgt palīdzību kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs. Šādos gadījumos atkarībā no katrā atsevišķajā gadījumā skatītā jautājuma kompetentajām iestādēm būtu jāizmanto specifiski sadarbības instrumenti, kas pieejami Savienības tiesībās vai starptautiskos nolīgumos, tādi kā, piemēram, policijas sadarbības, krimināltiesību, civiltiesību vai administratīvo tiesību jomā, attiecīgi Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI(10), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES(11), Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem(12), Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001(13), Padomes Direktīva 2006/112/EK(14) un Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010(15). Ja šādu specifisku sadarbības mehānismu nav, kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas ar izraudzīto ▌vienoto kontaktpunktu starpniecību, lai nodrošinātu piekļuvi pieprasītajiem datiem ▌.

(27)  Ja palīdzības pieprasījuma izpildes nolūkā lūgumu saņēmušajai iestādei ir jāiegūst piekļuve jebkādām fiziskas vai juridiskas personas telpām, tostarp jebkādam datu ▌apstrādes aprīkojumam un līdzekļiem, šādai piekļuvei ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem vai valsts procesuālajiem noteikumiem, tostarp ievērojot jebkādas prasības saņemt iepriekšēju tiesas atļauju.

(28)  Ar šo regulu nevajadzētu dot iespēju lietotājiem mēģināt izvairīties no valstu tiesību aktu piemērošanas. Tādēļ tajā būtu jāparedz, ka dalībvalstis piemēro efektīvus, samērīgus un atturošus sodus lietotājiem, kuri kompetentajām iestādēm liedz iespēju piekļūt saviem datiem, kas vajadzīgi kompetento iestāžu oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem. Steidzamos gadījumos, kad lietotājs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot stingri samērīgus pagaidu pasākumus. Jebkādi pagaidu pasākumi, kas paredz datu teritoriālu ierobežošanu no jauna uz laiku, kas pārsniedz 180 dienas pēc atkārtotas teritoriālas ierobežošanas, ievērojamu periodu neatbilstu datu brīvas aprites principam, un tāpēc par tiem būtu jāpaziņo Komisijai, lai tā varētu pārbaudīt to atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(29)  Iespēja netraucēti pārnest datus ir svarīgs faktors, lai atvieglotu lietotāju izvēli un sekmētu efektīvu konkurenci datu ▌apstrādes pakalpojumu tirgos. Faktiskās vai šķietamās grūtības datus pārnest pāri robežām arī apdraud profesionālo lietotāju uzticēšanos, izvēloties pārrobežu piedāvājumus, un līdz ar to arī viņu uzticēšanos iekšējam tirgum. Lai gan individuāli patērētāji gūst labumu no spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem, tie neatvieglo tādu lietotāju iespējas mainīt pakalpojumu sniedzējus, kuri rīkojas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības veikšanas laikā. Konsekventu tehnisko prasību noteikšana visā Savienībā — attiecībā uz tehnisku saskaņošanu, savstarpēju atzīšanu vai brīvprātīgu saskaņošanu — arī veicina konkurētspējīga datu apstrādes pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi.

(30)  Lai pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz vide, kurā valda konkurence, profesionāliem lietotājiem būtu jāspēj izdarīt uz informāciju balstītu izvēli un viegli salīdzināt dažādu iekšējā tirgū piedāvātu datu ▌apstrādes pakalpojumu atsevišķos komponentus, tostarp attiecībā uz līguma noteikumiem par datu pārnešanu, kad beidzas līgums. Lai pielāgotos tirgus inovācijas potenciālam un ņemtu vērā pakalpojumu sniedzēju un datu apstrādes pakalpojumu profesionālo lietotāju pieredzi un speciālās zināšanas, tirgus subjektiem, izmantojot pašregulāciju — uz ko mudinātu un ko atvieglotu un uzraudzītu Komisija — attiecībā uz datu pārnešanu būtu jānosaka detalizēta informācija un operatīvas prasības tādu Savienības rīcības kodeksu veidā, kuri varētu ietvert līguma paraugnoteikumus. ▌

(31)  Lai šādi rīcības kodeksi būtu efektīvi un lai tie atvieglotu pakalpojumu sniedzēja maiņu un datu pārnešanu, šiem kodeksiem vajadzētu būt visaptverošiem un būtu jāietver vismaz vairāki tādi aspekti, kas ir svarīgi datu pārnešanas procesā, piemēram, procesi, ko izmanto datu dublēšanai, un to atrašanās vieta; pieejamie datu formāti un nesēji; nepieciešamā IT konfigurācija un minimālais tīkla joslas platums; laiks, kas vajadzīgs pirms pārnešanas procesa, periods, kurā datus varēs pārnest; un garantija, ka datiem varēs piekļūt pakalpojumu sniedzēja bankrota gadījumā. Rīcības kodeksos arī būtu skaidri jānorāda, ka šķēršļu likšana pakalpojumu sniedzēja maiņai nav pieņemama uzņēmējdarbības prakse, kā arī būtu jāparedz uzticēšanos veicinošas tehnoloģijas, un tie būtu regulāri jāatjaunina, lai ietu kopsolī ar tehnoloģiju attīstību. Komisijai būtu jānodrošina, ka minētajā procesā notiek apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) asociācijām un jaunuzņēmumiem, lietotājiem un mākoņpakalpojumu sniedzējiem. Komisijai būtu jāizvērtē šādu rīcības kodeksu izstrāde un īstenošanas efektivitāte.

(32)  ▌Ja kādas dalībvalsts kompetentā iestāde lūdz citas dalībvalsts palīdzību, lai iegūtu piekļuvi datiem saskaņā ar šo regulu, tai ar izraudzīta vienota kontaktpunkta palīdzību būtu jāiesniedz pienācīgi pamatots pieprasījums šīs citas dalībvalsts izraudzītajam vienotajam kontaktpunktam, pieprasījumā iekļaujot rakstisku skaidrojumu par nepieciešamās datu piekļuves iemesliem un juridiskajiem pamatiem. Vienotajam kontaktpunktam, ko izraudzījusies dalībvalsts, kurai tiek lūgta palīdzība, būtu jāatvieglo pieprasījuma nosūtīšana attiecīgajai kompetentajai iestādei dalībvalstī, kurai tiek lūgta palīdzība. Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību, iestādei, kurai tiek nodots pieprasījums, bez liekas kavēšanās būtu jāsniedz palīdzība, lai reaģētu uz konkrēto pieprasījumu, vai jāinformē par grūtībām izpildīt šādu pieprasījumu, vai jāsniedz pamatojums tā izpildes atteikšanai.

(33)  Uzticēšanās palielināšanai pārrobežu datu ▌apstrādes drošībai būtu jāmazina tirgus dalībnieku un publiskā sektora tieksme izmantot datu teritoriālu ierobežošanu kā datu drošības aizstājēju. Tam arī uzņēmumiem būtu jāuzlabo juridiskā noteiktība attiecībā uz atbilstību piemērojamām drošības prasībām, kad tie datu ▌apstrādes darbības uztic ārpakalpojumu sniedzējiem, tostarp pakalpojumu sniedzējiem citās dalībvalstīs.

(34)  Jebkādas ar datu ▌apstrādi saistītas drošības prasības, ko atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem atbilstīgiem dalībvalstu tiesību aktiem pamatoti un samērīgi piemēro tādu fizisku vai juridisku personu dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas dalībvalstī, uz kuru datiem attiecas šāda apstrāde, arī turpmāk būtu jāpiemēro šādu datu apstrādei citā dalībvalstī. Minētajām fiziskajām vai juridiskajām personām būtu jāspēj izpildīt šādas prasības vai nu pašām, vai arī līgumos ar pakalpojumu sniedzējiem iekļaujot attiecīgas līgumiskas klauzulas.

(35)  Valsts līmenī noteiktām drošības prasībām vajadzētu būt nepieciešamām un samērīgām ar riskiem, kas apdraud datu ▌apstrādes drošību, uz kuru attiecas valsts tiesību akts, ar ko šīs prasības ir noteiktas.

(36)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148(16) paredz juridiskus pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt vispārējo kiberdrošības līmeni Savienībā. Datu ▌apstrādes pakalpojumi ir viens no minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošiem digitālo pakalpojumu veidiem. Saskaņā ar minēto direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nosaka un veic atbilstošus un samērīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai pārvaldītu riskus, kas apdraud šo pakalpojumu sniedzēju izmantoto tīklu un informācijas sistēmu drošību. Ar šādiem pasākumiem būtu jānodrošina pastāvošajam riskam atbilstošs drošības līmenis un būtu jāņem vērā sistēmu un iekārtu drošība; incidentu novēršana; darbības nepārtrauktības pārvaldība; uzraudzība, revīzija un testēšana; un atbilstība starptautiskiem standartiem. Šie elementi Komisijai sīkāk būtu jāprecizē minētajā direktīvā paredzētajos īstenošanas aktos.

(37)  Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu, jo īpaši ar mērķi noteikt, vai nav nepieciešamas izmaiņas saistībā ar tehnoloģisko attīstību vai norisēm tirgū. Minētajā ziņojumā jo īpaši būtu jāizvērtē šīs regulas piemērošana, jo īpaši tās piemērošana attiecībā uz datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan nepersondatiem, kā arī sabiedriskās drošības izņēmuma piemērošana. Pirms šīs regulas piemērošanas — lai uzņēmumi, tostarp MVU, labāk izprastu mijiedarbību starp šo regulu un Regulu (ES) 2016/679 un lai nodrošinātu abu regulu ievērošanu —, Komisijai arī būtu jāpublicē informatīvi norādījumi par to, kā rīkoties ar datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem.

(38)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un tā būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem, tostarp tiesībām uz persondatu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību un darījumdarbības brīvību.

(39)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, datu, kas nav persondati, brīvu plūsmu Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets

Šīs regulas mērķis ir nodrošināt datu, kas nav persondati, brīvu plūsmu Savienībā, paredzot noteikumus par datu teritoriālas ierobežošanas prasībām un datu pieejamību kompetentām iestādēm, kā arī profesionāliem lietotājiem paredzētus noteikumus par datu pārnešanu.

2. pants

Piemērošanas joma

1.  Šo regulu piemēro Savienībā veiktai elektronisku datu, kas nav persondati, ▌apstrādei:

a)  ko nodrošina kā pakalpojumu lietotājiem, kuriem Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, neatkarīgi no tā, vai pakalpojuma sniedzējs ir vai nav reģistrēts Savienībā; vai

b)  ko savām vajadzībām veic fiziska vai juridiska persona, kurai Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta.

2.   Tādu datu kopu gadījumā, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem, šo regulu piemēro datu kopas nepersondatu daļai. Ja persondati un nepersondati datu kopā ir nedalāmi saistīti, šī regula neskar Regulas (ES) 2016/679 piemērošanu.

3.  Šo regulu nepiemēro darbībai, kas neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā.

Šī regula neskar normatīvos un administratīvos aktus, kas ir saistīti ar dalībvalstu iekšējo organizāciju un ar ko publiskām iestādēm un Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punkta 4) apakšpunktā definētiem publisko tiesību subjektiem piešķir pilnvaras un pienākumus attiecībā uz datu apstrādi bez līgumā noteikta privāto tiesību subjektu atalgojuma, kā arī dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, ar ko paredz minēto pilnvaru un pienākumu īstenošanu.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)  “dati” ir dati, kas nav persondati, kā definēts Regulas (ES) 2016/679 4. panta 1) punktā;

2)  “apstrāde” ir jebkura operācija vai operāciju kopums, ko ar elektroniskiem datiem vai datu kopām veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, atklāšana nosūtot, izplatot vai citādi datus darot pieejamus, sakārtošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana;

3)  “akta projekts” ir teksts, kas izstrādāts ar mērķi to ieviest kā vispārīgu normatīvu vai administratīvu aktu un kas ir tādā sagatavošanas pakāpē, kad ▌vēl ir iespējams izdarīt būtiskus grozījumus;

4)  “pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz datu ▌apstrādes pakalpojumus;

5)  “datu teritoriālas ierobežošanas prasība” ir jebkāds dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos noteikts vai no dalībvalstu un publisku tiesību subjektu vispārējas un konsekventas prakses — tostarp publiskā iepirkuma jomā, neskarot Direktīvu 2014/24/ES, — izrietošs pienākums, aizliegums, nosacījums, ierobežojums vai cita prasība, kas paredz datu ▌apstrādi konkrētas dalībvalsts teritorijā vai kavē datu ▌apstrādi jebkurā citā dalībvalstī;

6)  “kompetentā iestāde” ir dalībvalsts iestāde vai jebkura cita struktūra, kurai ar valsts tiesību aktiem ir atļauts pildīt publisku funkciju vai īstenot valsts varu un kura ir pilnvarota iegūt piekļuvi fiziskas vai juridiskas personas ▌apstrādātiem datiem savu oficiālo pienākumu pildīšanas nolūkā, kā noteikts Savienības vai valsts tiesību aktos;

7)  “lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp publiska iestāde vai publisko tiesību subjekts, kas izmanto vai pieprasa datu ▌apstrādes pakalpojumu;

8)  “profesionāls lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp publiska iestāde vai publisko tiesību subjekts, kas izmanto vai pieprasa datu ▌apstrādes pakalpojumu savām ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, arodu, profesiju vai uzdevumu saistītām vajadzībām.

4. pants

Brīva datu aprite Savienībā

1.  Datu teritoriālas ierobežošanas prasības ir aizliegtas, ja vien tās nav pamatotas ar sabiedriskās drošības apsvērumiem, ievērojot proporcionalitātes principu.

Pirmā daļa neskar 3. punktu un datu teritoriālas ierobežošanas prasības, kas noteiktas, pamatojoties uz spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem.

2.  Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par ikvienu akta projektu, ar kuru ievieš jaunu datu teritoriālas ierobežošanas prasību vai groza kādu spēkā esošu datu teritoriālas ierobežošanas prasību, atbilstīgi Direktīvas (ES) 2015/1535 5., 6. un 7. pantā paredzētajām procedūrām ▌.

3.  Līdz ... [24 mēneši pēc šīs regulas piemērošanas dienas] dalībvalstis nodrošina, ka tiek atcelta ikviena spēkā esoša ar vispārēja rakstura normatīvu vai administratīvu aktu noteikta datu teritoriālas ierobežošanas prasība, kas neatbilst šā panta 1. punktam.

Ja dalībvalsts uzskata, ka kāds spēkā esošs pasākums, kas ietver datu teritoriālas ierobežošanas prasību, atbilst šā panta 1. punktam un tāpēc var palikt spēkā, tā līdz ... [24 mēneši pēc šīs regulas piemērošanas dienas] par minēto pasākumu paziņo Komisijai, pievienojot pamatojumu tā paturēšanai spēkā. Neskarot LESD 258. pantu, Komisija sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas dienas pārbauda minētā pasākuma atbilstību šā panta 1. punktam un attiecīgā gadījumā dalībvalstij sniedz komentārus, tostarp nepieciešamības gadījumā iesakot pasākumu grozīt vai atcelt.

4.  Dalībvalstis, izmantojot valsts vienotu tiešsaistes informācijas punktu, kuru tās pastāvīgi atjaunina, tiešsaistē dara publiski pieejamu detalizētu informāciju par visām ar vispārēja rakstura normatīvu vai administratīvu aktu noteiktām un to teritorijā piemērojamām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām vai arī sniedz centrālajam informācijas punktam, kas izveidots ar citu Savienības tiesību aktu, atjauninātu detalizētu informāciju par visām šādām teritoriālas ierobežošanas prasībām.

5.  Šā panta 4. punktā minētā vienotā informācijas punkta adresi dalībvalstis paziņo Komisijai. Komisija savā tīmekļa vietnē publicē saiti(-es) uz šādu(-iem) punktu(-iem), kā arī regulāri atjauninātu konsolidētu sarakstu ar visām 4. punktā minētajām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, tostarp kopsavilkuma informāciju par šīm prasībām.

5. pants

Datu pieejamība kompetentajām iestādēm

1.  Šī regula neskar kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt vai iegūt piekļuvi datiem savu oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Kompetentajām iestādēm nedrīkst atteikt piekļuvi datiem, pamatojoties uz to, ka šie dati tiek ▌apstrādāti citā dalībvalstī.

2.   Ja kompetentā iestāde pēc tam, kad ir pieprasījusi piekļuvi lietotāja datiem, to neiegūst un ja nepastāv īpašs ar Savienības tiesību aktiem vai starptautiskiem nolīgumiem izveidots sadarbības mehānisms datu apmaiņai starp dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, minētā kompetentā iestāde var saskaņā ar 7. pantā izklāstīto procedūru lūgt palīdzību kompetentajai iestādei citā dalībvalstī.

3.  Ja palīdzības pieprasījuma izpildes nolūkā lūgumu saņēmušajai iestādei ir jāiegūst piekļuve fiziskas vai juridiskas personas telpām, tostarp jebkādam datu ▌apstrādes aprīkojumam un līdzekļiem, šādai piekļuvei ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem vai valstu procesuālajiem noteikumiem.

4.  Dalībvalstis saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem par datu sniegšanas pienākuma neizpildi var piemērot efektīvus, samērīgus un atturošus sodus.

Ja kāds lietotājs ļaunprātīgi izmanto tiesības, dalībvalsts tam var piemērot stingri samērīgus pagaidu pasākumus, ja tam par pamatojumu kalpo nepieciešamība steidzami piekļūt datiem un tiek ņemtas vērā attiecīgo pušu intereses. Ja pagaidu pasākums paredz datu atkārtotu teritoriālu ierobežošanu uz laiku, kas pārsniedz 180 dienas pēc atkārtotas teritoriālas ierobežošanas, par to minētajā 180 dienu periodā paziņo Komisijai. Komisija pēc iespējas īsākā laikā pārbauda minēto pasākumu un tā saderību ar Savienības tiesību aktiem un attiecīgā gadījumā veic nepieciešamos pasākumus. Komisija veic informācijas apmaiņu ar 7. pantā minētajiem dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem par šajā sakarā iegūto pieredzi.

6. pants

Datu pārnešana

1.  Lai veicinātu konkurētspējīgu datu ekonomiku, kas balstās uz pārredzamības un sadarbspējas principu un pienācīgi ņemot vērā atvērtos standartus, Komisija rosina un atvieglo pašregulējošu rīcības kodeksu (“rīcības kodeksi”) izstrādi Savienības līmenī, kuri cita starpā aptver šādus aspektus:

a)   labākā prakse nolūkā atvieglot pakalpojumu sniedzēja maiņu un datu pārnešanu strukturētā, plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā, tostarp atvērto standartu formātā, ja pakalpojumu sniedzējam, kurš datus saņem, tas ir vajadzīgs vai viņš to pieprasa;

b)  minimālās informācijas sniegšanas prasības, lai nodrošinātu, ka pirms līguma par datu apstrādi noslēgšanas profesionāliem lietotājiem tiek sniegta pietiekami detalizēta, skaidra un pārredzama informācija par procesiem, tehniskajām prasībām, termiņiem un maksu, ko piemēro gadījumos, kad profesionāls lietotājs vēlas mainīt pakalpojumu sniedzēju vai pārnest datus atpakaļ uz savām IT sistēmām ▌; ▌

c)  pieejas sertificēšanas shēmām, kas profesionāliem lietotājiem atvieglo datu apstrādes produktu un pakalpojumu salīdzināšanu, ņemot vērā valsts noteiktās vai starptautiskās normas, lai atvieglotu minēto produktu un pakalpojumu salīdzināmību. Šādas pieejas cita starpā var ietvert arī kvalitātes pārvaldību, informācijas drošības pārvaldību, uzņēmējdarbības nepārtrauktības pārvaldību un vides pārvaldību;

d)  komunikācijas ceļveži, kuros izmantota daudzdisciplīnu pieeja, lai veicinātu attiecīgo ieinteresēto personu izpratni par rīcības kodeksiem.

2.  Komisija nodrošina, ka rīcības kodeksus izstrādā ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) asociācijām un jaunuzņēmumiem, lietotājiem un mākoņpakalpojumu sniedzējiem.

3.  Komisija mudina pakalpojumu sniedzējus rīcības kodeksu izstrādi pabeigt līdz ... [12 mēneši pēc šīs regulas publicēšanas dienas] un tos efektīvi īstenot līdz ... [18 mēneši pēc šīs regulas publicēšanas dienas].

7. pants

Iestāžu sadarbības procedūra

1.  Katra dalībvalsts izraugās vienotu kontaktpunktu, kas attiecībā uz šīs regulas piemērošanu uztur sakarus ar citu dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem un Komisiju. Dalībvalstis izraudzītos vienotos kontaktpunktus un jebkādas turpmākas ar tiem saistītas izmaiņas paziņo Komisijai.

2.  Ja kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, ievērojot 5. panta 2. punktu, lūdz citas dalībvalsts palīdzību, lai iegūtu piekļuvi datiem, tā šīs citas dalībvalsts izraudzītajam vienotajam kontaktpunktam iesniedz pienācīgi pamatotu pieprasījumu. Pieprasījumā iekļauj rakstisku skaidrojumu par nepieciešamās datu piekļuves iemesliem un juridiskajiem pamatiem.

3.  Vienotais kontaktpunkts nosaka attiecīgo savas dalībvalsts kompetento iestādi un nosūta tai saskaņā ar 2. punktu saņemto pieprasījumu.

4.  Attiecīgā kompetentā iestāde bez liekas kavēšanās un laikā, kas ir samērīgs ar pieprasījuma steidzamību, sniedz atbildi, nosūtot prasītos datus vai informējot pieprasījumu iesniegušo kompetento iestādi par to, ka tā neuzskata, ka pieprasījums atbilst šajā regulā noteiktajiem palīdzības lūgšanas nosacījumiem.

5.  Jebkādu informāciju, kas saņemta lūgtās palīdzības kontekstā un sniegta saskaņā ar 5. panta 2. punktu, izmanto tikai saistībā ar jautājumu, kura risināšanai tā pieprasīta.

6.  Vienotie kontaktpunkti lietotājiem sniedz vispārēju informāciju par šo regulu, tostarp par rīcības kodeksu izstrādi.

8. pants

Izvērtēšana un pamatnostādnes

1.  Ne vēlāk kā ... [48 mēneši pēc šīs regulas publicēšanas dienas] Komisija ▌iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu, kurā izvērtē šīs regulas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz:

a)  šīs regulas piemērošanu — jo īpaši datu kopām, kuras sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem, — ņemot vērā norises tirgū un tehnoloģisko attīstību, kas varētu paplašināt datu deanonimizācijas iespējas;

b)  to, kā dalībvalstis īsteno 4. panta 1. punktu, un jo īpaši sabiedriskās drošības izņēmumu; un

c)  rīcības kodeksu izstrādi un efektīvu īstenošanu un pakalpojumu sniedzēju veiktu efektīvu informācijas sniegšanu.

2.  Dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju, kas nepieciešama 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai.

3.  Līdz ... [6 mēneši pēc šīs regulas publicēšanas dienas] Komisija publicē informatīvas pamatnostādnes par šīs regulas un Regulas (ES) 2016/679 mijiedarbību attiecībā uz datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem.

9. pants

Nobeiguma noteikumi

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo regulu sāk piemērot sešus mēnešus pēc tās publicēšanas.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 227, 28.6.2018., 78. lpp.
(2)OV C 227, 28.6.2018. 78. lpp.
(3) Eiropas Parlamenta 2018. gada 4.oktobra nostāja.
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).
(5)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.).
(10)Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI (2006. gada 18. decembris) par Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanu (OV L 386, 29.12.2006., 89. lpp.).
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.).
(12)Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem, CETS Nr. 185.
(13)Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001 (2001. gada 28. maijs) par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās (OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp.).
(14)Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.).
(15)Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV L 268, 12.10.2010., 1. lpp.).
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).


ES ieguldījums tāda saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju darbību
PDF 370kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par ES ieguldījumu tāda juridiski saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē transnacionālu korporāciju un citu tādu uzņēmumu darbību, kuriem piemīt transnacionālas iezīmes (2018/2763(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0382B8-0443/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 208. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā 17/4,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju “Tirdzniecība visiem”,

–  ņemot vērā Komisijas norādījumus nozarēm, kā īstenot UNGP(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu “ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana — Pašreizējais stāvoklis” (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atzinumu “Uzlabot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ES līmenī”(4),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju 26/9, ar ko tā nolēma izveidot beztermiņa starpvaldību darba grupu jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā ar mandātu izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, ar kura palīdzību starptautisko cilvēktiesību aktos regulēt transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību,

–  ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārīgo piezīmi Nr. 24 (2017) par valsts saistībām saskaņā ar Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kontekstā ar uzņēmējdarbību (E/C.12/GC/24),

–  ņemot vērā Māstrihtas principus par valstu eksteritoriālajiem pienākumiem ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā(5),

–  ņemot vērā ANO Globālo līgumu(6),

–  ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā 2017. gadā pārskatīto Starptautiskās Darba organizācijas trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas apģērbu un apavu ražošanas nozarei,

–  ņemot vērā UNICEF izstrādātos Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ISO 26000 Rekomendējošo standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas atbildīgai darījumdarbībai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 2. marta ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES tirdzniecības nolīgumos(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(13),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(16),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(18),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(19),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(20),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(21),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību(22),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(23),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas pasūtīto pētījumu “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana”(24),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos jautājumus Komisijai un Padomei par ES ieguldījumu tāda juridiski saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju un citu tādu uzņēmumu darbību, kuriem piemīt starptautiskas iezīmes (O-000074/2018 – B8-0402/2018, O-000075/2018 – B8-0403/2018 un O-000078/2018 – B8-0404/2018),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana; tā kā tās darbībai starptautiskajā arēnā (tostarp tās attīstības un tirdzniecības politikā) jāvadās pēc šiem principiem un jāatbilst politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principam, kas nostiprināts Lisabonas līguma 208. pantā; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu visās ES ārējās darbībās ir jāievēro PCD princips;

B.  tā kā Eiropas Savienībai ir gan normatīva, gan ekonomiska ietekme; tā kā Savienībai kā tādai ir sevi jāpozicionē kā līderim labākās prakses izplatīšanā un globālu standartu izstrādē;

C.  tā kā Agenda 2030 īstenošana nozīmē to, ka ekonomikas attīstībai jāiet roku rokā ar sociālo taisnīgumu, labu pārvaldību, cilvēktiesību ievērošanu, tostarp sociālajām tiesībām un tiesībām uz cilvēka cieņu un brīvību visiem, kā arī augstiem darba un vides standartiem; tā kā ilgtspējīga attīstība, tirdzniecība un cilvēktiesības var ietekmēt un pastiprināt cita citu;

D.  tā kā cilvēktiesību saistības galvenokārt ir saistītas ar valstīm; tā kā, lai gan valstis per se nav atbildīgas par privātu dalībnieku cilvēktiesību pārkāpumiem, tās var pārkāpt savas starptautisko cilvēktiesību saistības, ja šādus pārkāpumus uz tām var attiecināt vai ja tās neveic pienācīgu pārbaudi, lai novērstu, izmeklētu, sodītu un kompensētu privātu dalībnieku nelikumības; tā kā valstīm parasti ir rīcības brīvība izlemt, kādus pasākumus veikt, un izmantot rīcībpolitiku, tiesību aktus, noteikumus un tiesas procedūras;

E.  tā kā pienācīga pārbaude ir jēdziens, kas minēts ESAO Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem(25);

F.  tā kā valstīm savā teritorijā un/vai jurisdikcijā būtu jāpilda savas cilvēktiesību saistības; tā kā valstīm būtu skaidri jānosaka, ka tās sagaida, ka pienākums aizsargāt nozīmē regulēt tā, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmumi, kuru domicils ir to teritorijā un/vai jurisdikcijā, visā to darbību laikā ievēro cilvēktiesības, tostarp to meitasuzņēmumos, kontrolētos uzņēmumos un to piegādes ķēdes struktūrās visā pasaulē;

G.  tā kā ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), kurus vienprātīgi apstiprināja Cilvēktiesību padome, joprojām ir autoritatīvs regulējums, lai nepieļautu un novērstu ar uzņēmējdarbību saistītu negatīvas ietekmes risku uz cilvēktiesībām, un tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas 2017. gadā pasūtītais pētījums “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana” skaidri parāda, ka ES dalībvalstis ANO UNGP īstenošanā ir visattīstītākās visā pasaulē, jo tās ir pieņēmušas visvairāk valsts rīcības plānu vai pie tāda šobrīd strādā;

H.  tā kā UNGP attiecas uz visām valstīm un visiem uzņēmumiem — gan transnacionāliem, gan citiem neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras — un tie pamatojas uz ANO “aizsargāt, respektēt un piedāvāt tiesiskās aizsardzības līdzekļus” tiesiskā regulējuma trim pīlāriem, proti: 1) valsts pienākuma aizsargāt pret cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veic trešās personas, tostarp uzņēmumi; 2) korporatīvo sociālo atbildību par cilvēktiesību ievērošanu; un 3) cietušo lielāku piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai gan tiesas, gan ārpustiesas kārtībā; uzsver — lai gan UNGP nav juridiski saistoši, tie ir plaši atzīti un atbalstīti un ir pamatā politiskajai pieejai uzņēmumiem un cilvēktiesībām starptautiskā līmenī, kā arī atzinumam par valstu saistībām ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības, par uzņēmumu lomu kā specializētu sabiedrības struktūru, kas veic specializētas funkcijas, kuras ir vajadzīgas, lai ievērotu visus piemērojamos tiesību aktus un ievērotu cilvēktiesības, kā arī par nepieciešamību samērot tiesības un pienākumus ar piemērotiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ko izmanto pārkāpuma gadījumā; tā kā pieejamie pierādījumi liecina, ka gadījumos, kad tiek īstenoti UNGP, samazinās ar uzņēmumiem saistīto cilvēktiesību aizskārumu biežums;

I.  tā kā ar ANO Globālais līgums aicina korporācijas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā;

J.  tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā šie uzņēmumi, kā arī nacionālas korporācijas dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas; tā kā tiem var būt arī nozīmīga loma, piedāvājot pozitīvus stimulus cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās sociālās atbildības veicināšanai;

K.  tā kā starp transnacionālo korporāciju tiesības un pienākumi ir asimetriski, jo īpaši investīciju aizsardzības līgumos, kuros investoriem tiek piešķirtas plašas tiesības, piemēram, “taisnīga un vienlīdzīga attieksme”, kas ne vienmēr atbilst saistošiem pienākumiem, kuru ievērošana ir nodrošināma, cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību ievērošanas ziņā visā piegādes ķēdē;

L.  tā kā ir atzīts, ka Eiropas uzņēmumi, kas darbojas globāli un ar savu nediskriminējošo korporatīvo kultūru ir paraugs citiem, ilgtermiņā pozitīvi ietekmē cilvēktiesības;

M.  tā kā ES attiecībā uz tās rīcībpolitiku iekšējo/ārējo saskaņotību ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas globālas atbildības iniciatīvas, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu veicināšanu un ievērošanu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; tā kā ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās arī ieviest vairākus instrumentus, jo īpaši 2011. gada UNGP un Eiropas Padomes 2016. gada ieteikumu par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību;

N.  tā kā pēdējos gados ES un tās dalībvalstis ir sākušas pieņemt tiesību aktus, lai uzlabotu uzņēmumu atbildību un iestrādātu tiesību aktos cilvēktiesību jautājumu pienācīgas pārbaudes (HRDD) elementus; tā kā šie pasākumi tagad palīdz noteikt globālus standartus, bet tos vēl var izstrādāt tālāk kā, piemēram, ES Konfliktu izrakteņu regulā un ES Direktīvā par nefinanšu informācijas atklāšanu (NFR), kā arī Kokmateriālu regulā (EUTR); tā kā Komisija tomēr ir atturējusies ierosināt turpmākus tiesību aktus citām nozarēm, piemēram, apģērbiem, par spīti vairākkārtējiem Parlamenta aicinājumiem; tā kā valstu likumdošanas iniciatīvu daudzējādība varētu radīt neefektīvus un negodīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā; tā kā saistošs ANO Līgums varētu būt nozīmīgs solis šajā sakarā;

O.  tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros ir iesaistīti ES uzņēmumi, var pieprasīt kompensāciju ES valstu tiesās saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012; tā kā šajā regulā paredzētajiem noteikumiem ir vajadzīgs stingrāks starptautisks regulējums, lai uzlabotu to efektivitāti attiecībā uz iesaistītajām personām, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus starp korporācijām, kuru domicils ir ES, un tām, kuru domicils nav ES;

P.  tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros iesaistīti transnacionāli uzņēmumiem, saskaras ar daudziem šķēršļiem piekļuvē aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un garantijām, ka šādi pārkāpumi neatkārtosies; tā kā šādi šķēršļi piekļuvē aizsardzības līdzekļiem ir vēl viens nopietns cilvēktiesību pārkāpums; tā kā holistiska pieeja nodrošinātu juridisko noteiktību gan uzņēmumiem, gan privātpersonām saistībā ar valsts pienācīgas pārbaudes iniciatīvu izplatīšanu;

Q.  tā kā dzimumu nevienlīdzība nozīmē to, ka sievietes bieži ir īpaši neaizsargātas pret cilvēktiesību pārkāpumiem un, meklējot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem;

R.  tā kā Pamattiesību aģentūra 2017. gada atzinumā konstatēja, ka ir iespējams darīt vairāk, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesiskās un ārpustiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret cilvēktiesību pārkāpumiem ES teritorijā vai ārpus tās, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, tostarp cietušajiem vairāk palīdzot piekļūt tiesām un sniedzot iespēju iesniegt kolektīvas prasības, atvieglojot pierādīšanas pienākumu un stimulējot uzņēmumu pienācīgas pārbaudes pienākumus, tostarp attiecībā uz mātessabiedrībām, kas saistītas ar cilvēktiesību izpildi meitasuzņēmumos vai piegādes ķēdēs;

S.  tā kā ES Pamattiesību harta uzliek gan valstu iekšējās, gan ārpusteritoriālās saistības attiecībā uz pienākumu nodrošināt cilvēktiesību pārkāpumu upuriem piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

T.  tā kā korporatīvās atbildības sistēmu pašlaik apspriež ANO Ģenerālās asamblejas izveidotajā ANO Cilvēktiesību padomes atvērtajā starpvaldību darba grupā par transnacionālām korporācijām un cita veida uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām (OEIGWG); tā kā gan ES, gan tās dalībvalstīm ir sava loma OEIGWG, bet Komisijai nav pilnvaru no Padomes ES vārdā risināt sarunas par tās dalību OEIGWG,

1.  norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu globalizācija un pieaugošā internacionalizācija palielina korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau ir radījusi situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs;

2.  uzskata, ka transnacionālām korporācijām ir jāatturas no finansēšanas vai iesaistīšanās darbībās, komerciālās vai nekomerciālās, kas varētu uzkurināt radikalizēšanos vai ekstrēmismu, jo īpaši gadījumos, kad tās saistītas ar manipulācijām ar reliģiskām struktūrām, kā arī jāatturas no jebkāda tieša vai netieša atbalsta jebkurai grupai, kas veicina, aizstāv vai pamato vardarbību;

3.  stingri tic, ka privātais sektors ir nozīmīgs partneris, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un mobilizētu papildu resursus attīstībai; uzsver — ņemot vērā privātā sektora dalībnieku aizvien lielāko lomu attīstības sadarbībā, minētajiem dalībniekiem ir jāpielāgojas attīstības efektivitātes principiem un visā projektu dzīves cikla laikā jāievēro korporatīvās pārskatatbildības principi;

4.  atgādina, ka pienācīga rūpība ir svarīga sastāvdaļa ANO Vadošo principu otrajā pīlārā attiecībā uz korporatīvo atbildību un cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka efektīvas pienācīgas pārbaudes prakse var arī palīdzēt uzlabot piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt saskaņotu sistēmu, kas uzņēmumiem paredzētu obligātas prasības attiecībā uz cilvēktiesību pienācīgu pārbaudi;

5.  atgādina, ka NAP (nacionālais rīcības plāns) attīstības process, ja tas ir labi izstrādāts un pielāgots vietējiem apstākļiem, var palīdzēt ne tikai nodrošināt UNGP efektīvu īstenošanu, bet arī stiprināt valstu cilvēktiesību aizsardzības mehānismus;

6.  atkārto savu aicinājumu ES pārstāvjiem cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz UNGP un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem;

7.  stingri atbalsta to, lai ES un ārpus tās pilnībā īstenotu UNGP, ko Padome vienprātīgi apstiprināja 2011. gada jūnijā, un aicina ES un dalībvalstis izstrādāt un pieņemt vērienīgus un operatīvus rīcības plānus gan ES, gan valstīs, kuros būtu skaidri norādīts, ka no valdībām un visu veidu uzņēmumiem tiek sagaidīta ātra, efektīva un pilnīga minēto principu īstenošana; uzskata, ka NAP būtu jāietver indikatori sasniegumu mērīšanai; uzsver arī to, ka ES būtu jānodrošina dalībvalstu NAP un gūto panākumu neatkarīga un regulāra salīdzinošā izvērtēšana, jo īpaši, lai atvieglotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; atgādina, ka UNGP var papildināt ar paralēlām saistošām iniciatīvām, lai novērstu to trūkumus;

8.  uzskata par nožēlojamu to, ka joprojām trūkst vispārējas pieejas attiecībā uz to, kādā veidā transnacionālās korporācijas ievēro cilvēktiesības, un kā tiek nodrošināti citi aizsardzības mehānismi, jo šī situācija var veicināt transnacionālo korporāciju nesodāmību cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un tādējādi kaitēt cilvēku tiesībām un cieņai; pauž nožēlu par to, ka UNGP nav iekļauti obligātajos instrumentos; atgādina, ka UNGP vājā īstenošana, tāpat kā citu starptautiski atzītu standartu gadījumā, lielā mērā tiek skaidrota ar to nesaistošo raksturu;

9.  ar bažām norāda, ka joprojām pastāv daudzi šķēršļi attiecībā uz piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz transnacionālām korporācijām, piemēram, saistībā ar grūtībām, ar kurām cietušajiem jāsaskaras kompetentās tiesas identificēšanā, atsevišķu cilvēktiesību pārkāpumu kodifikācijas trūkumu kriminālkodeksos vai korupciju, kas var apdraudēt tiesvedību jaunattīstības valstīs; atgādina, ka svarīgi ir arī atbilstoši ārpustiesas aizsardzības līdzekļi, bet bieži vien tie nav pieejami; aicina valstu valdības, izmantojot tiesu, administratīvos, juridiskos vai citus piemērotus līdzekļus, pastiprināt centienus, lai gadījumos, kad to teritorijā un/vai jurisdikcijā notiek cilvēktiesību pārkāpumi, cietušie varētu izmantot efektīvus aizsardzības līdzekļus;

10.  vēlreiz apstiprina, ka steidzami, efektīvi un saskaņoti jārīkojas visos līmeņos, tostarp valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi risinātu cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic transnacionālās korporācijas, nodrošinātu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem, risinātu juridiskas problēmas, kas izriet no uzņēmumu un transnacionālo korporāciju darbību starptautiskā rakstura un transnacionālo korporāciju globālo vērtības ķēžu pieaugošās sarežģītības un eksteritoriālās dimensijas, kā arī ar to saistītās nenoteiktības par to, uz kā gulstas atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem; vēlreiz apstiprina nepieciešamību pilnībā īstenot dalībvalstu ekstrateritoriālos cilvēktiesību pienākumus, kas noteikti Māstrihtas principos, un pamatoties uz dažādiem Eiropas Padomes instrumentiem, īpaši uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK); plašāk — mudina ES īstenot iniciatīvas, lai uzlabotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem eksteritoriālajos gadījumos saskaņā ar ieteikumiem, kas izklāstīti Pamattiesību aģentūras 2017. gada atzinumā;

11.  vēlreiz apstiprina cilvēktiesību prioritāti starptautiskajās tiesībās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 103. pantu un nepieciešamību to konsolidēt, izmantojot skaidru sistēmu, saskaņā ar kuru cilvēktiesību pienākumiem ir priekšroka attiecībā pret citiem konfliktējošu saistību veidiem, un ir paredzēti piemēroti mehānismi cilvēktiesību aktu īstenošanai, uzraudzība un aizsardzības līdzekļi, kā arī atbilstošas sankcijas un kompensācija pārkāpumu gadījumā; uzstāj, ka tas ir būtiski, lai pārvarētu globalizācijas nelīdzsvarotību un nostādītu cilvēku tiesības un planētu pirmajā vietā; uzsver, ka koordinācija un informācijas un labas prakses apmaiņa pozitīvi ietekmēs to uzņēmumu iniciatīvas, kuri ir nolēmuši ievērot cilvēktiesības un sociālos un vides standartus;

12.  uzsver, ka brīvprātīga korporatīvās sociālās atbildības ieviešana draud radīt negodīgu konkurenci tiem, kuri izvēlas ievērot starptautiskos standartus; uzsver, ka saistībā ar rūpības pienākuma īstenošanu nepietiek nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem un saistībām;

13.  šajā kontekstā ļoti atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas sākto darbu OEIGWG ietvaros, lai izveidotu saistošu ANO instrumentu transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām, un uzskata, ka tas ir nepieciešams solis, lai veicinātu cilvēktiesību popularizēšanu un aizsardzību;

14.  uzsver, ka saistošajam līgumam būtu jābalstās uz UNGP sistēmu un jāietver: transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu, tostarp to meitasuzņēmumu, obligātas pienācīgas pārbaudes saistību definīcija, ekstrateritoriālo cilvēktiesību saistību atzīšana valstīs, korporatīvās kriminālatbildības atzīšana, koordinācijas un sadarbības mehānismi starp valstīm attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un pārrobežu lietu izpildi un uzraudzības un izpildes nodrošināšanas starptautisko tiesisko un ārpustiesisko mehānismu izveide; uzskata, ka jaunajam instrumentam būtu jāuzliek valstīm pienākums pieņemt regulatīvus pasākumus, kas prasa uzņēmumiem piemērot pienācīgas pārbaudes rīcībpolitikas un procedūras cilvēktiesību jomā, un ierosina, ka būtu jānodrošina šā pienākuma izpilde, prasot uzņēmumiem atbildēt vai nu forumā, kurā ir nodarīts kaitējums, vai forumā, kurā ir reģistrēta mātesuzņēmums, vai kurā tam ir būtiska klātbūtne;

15.  aicina ANO dalībvalstis, sekojot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) piemēram un PVO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (PKTK) 5. panta 3. punktam, sarunas aizsargāt no komerciālām un citām interesēm, iekļaujot stingrus ētikas noteikumus, kas novērš interešu konfliktus un neētisku lobēšanu, un prasa pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nozares mijiedarbībām ar sarunu pusēm;

16.  atgādina, ka visā procesā jāizmanto dzimumu līdztiesības pieeja un jāpievērš īpaša uzmanība neaizsargātām grupām, piemēram, pamatiedzīvotājiem un bērniem;

17.  atgādina, ka Parlaments ir paudis nepārprotamu atbalstu šim daudzpusējam OEIGWG procesam astoņās dažādās rezolūcijās;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un tās dalībvalstis aktīvi iesaistītos šajā starpvaldību procesā, izveidojot darba grupu, kurā būtu iekļauti visi attiecīgie Komisijas departamenti, EĀDD, Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupa (COHOM) un attiecīgās Parlamenta komitejas, pamatojoties uz politikas saskaņotība attīstībai principu;

19.  vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis patiesi un konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās un starpvaldību procesā, kura mērķis ir pabeigt OEIGWG pilnvaru noteikšanu; uzsver, ka ir ļoti būtiski ES konstruktīvi palīdzēt panākt saistošu līgumu, kas efektīvi risinās jautājumu par korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un ar tiem saistītām problēmām;

20.  aicina ANO dalībvalstis nodrošināt, ka sarunas, kuru rezultātā tiek noslēgts līgums, tiek veiktas pārredzami, apspriežoties ar plašu spektru tiesību subjektu loku, kurus, iespējams, līgums ietekmēs, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cietušo platformām; aicina ES un tās dalībvalstis savā sarunu pozīcijā iekļaut nozīmīgu dzimumu līdztiesības pieeju;

21.  aicina ES nodrošināt, ka ikviens pārskatīšanas vai nākotnes stratēģijas dokuments, kas ir saistīts ar ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, ietver skaidrus mērķus un izmērāmus kritērijus ES dalībai ANO sarunās par līgumu;

22.  nolemj turpināt cieši sekot OEIGWG sarunu procesam;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) OV C 101, 16.3.2018., 19. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0230.
(3) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/publications/european-commission-sector-guides-implementing-un-guiding-principles-business-and-hum-0_en
(4) http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-opinion-01-2017-business-human-rights_en.pdf
(5) http://www.etoconsortium.org/nc/en/main-navigation/library/maastricht-principles/?tx_drblob_pi1%5BdownloadUid%5D=23
(6) https://www.unglobalcompact.org/
(7) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
(8) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.
(9) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0066.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0494.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0448.
(13) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp.
(14) OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp.
(15) OV C 337, 20.9.2018., 33. lpp.
(16) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.
(17) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(18) OV C 238, 6.7.2018., 57. lpp.
(19) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp.
(20) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.
(21) OV C 101, 16.3.2018., 47. lpp.
(22) OV C 58, 15.2.2018., 209. lpp.
(23) OV C 399, 24.11.2017., 151. lpp.
(24) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/578031/EXPO_STU(2017)578031_EN.pdf
(25) http://www.oecd.org/corporate/mne/48004323.pdf


Stāvoklis Jemenā
PDF 436kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par stāvokli Jemenā (2018/2853(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0383RC-B8-0444/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu un jo īpaši 2016. gada 25. februāra(1) un 2017. gada 15. jūnija(2) rezolūcijas par humanitāro situāciju Jemenā un 2015. gada 9. jūlija(3) un 2017. gada 30. novembra(4) rezolūcijas par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Jemenā, tostarp pārkāpumiem un ļaunprātībām kopš 2014. gada septembra, ko 2018. gada 28. augustā publicēja ANO Cilvēktiesību padomes ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupa Jemenas jautājumos,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni un komisāra Hrista Stiljanida 2018. gada 13. jūnija paziņojumu par jaunākajiem notikumiem Hudeidas apkārtnē, Jemenā, un 2018. gada 4. augusta paziņojumu par gaisa uzbrukumiem Hudeidai,

–  ņemot vērā 2018. gada 24. septembra ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos gadskārtējo ziņojumu par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. jūnija secinājumus par Jemenu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2018. gada 15. marta paziņojumu par Jemenu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā 2018. gada 6. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Pasaules Pārtikas programmas izpilddirektores 2018. gada 19. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Rezolūciju Nr. 2201 (2015) un Rezolūciju Nr. 2140 (2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pašreizējais konflikts Jemenā ilgst jau ceturto gadu un vairāk nekā 22 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība; tā kā vairāk nekā 17 miljoniem cilvēku nepietiek pārtikas un viņu vidū vairāk nekā 8 miljoni cilvēku cieš no nopietna pārtikas trūkuma un ir uz bada robežas; tā kā konflikta pašreizējā sašķeltība skaidri liecina par to, ka jūk valsts vienotība; tā kā situācija Jemenā nopietni apdraud arī reģiona stabilitāti;

B.  tā kā konflikts sākās 2015. gadā, kad hūsītu nemiernieki ar Irānas atbalstu gāza valsts starptautiski atzīto prezidentu, kurš pēc tam ieveda daudznacionālo koalīciju Saūda Arābijas vadībā, lai cīnītos ar nemierniekiem un viņu sabiedrotajiem spēkiem;

C.  tā kā kopš 2017. gada novembra Saūda Arābijas vadītā koalīcija bloķē importa piegādi hūsītu kontrolētajām teritorijām un vienīgais izņēmums ir tikai paši nepieciešamākie humānie un stāvokļa atvieglošanas sūtījumi; tā kā saskaņā ar OCHA kopš blokādes sākuma Jemena ir saņēmusi tikai 21 % no degvielas pieprasījuma un 68 % no importētās pārtikas vajadzībām; tā kā dažos gadījumos hūsītu nemiernieki ir bloķējuši būtiski svarīgu medicīnas krājumu, pārtikas un humānās palīdzības piegādi valdības kontrolētajām pilsētām;

D.  tā kā 2018. gada jūnijā Saūda Arābijas un Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) vadītā koalīcija sāka ofensīvu ar mērķi ieņemt Hudeidu; tā kā organizācija “Save the Children” ir ziņojusi par simtiem civiliedzīvotāju bojāeju šajā operācijā; tā kā Hudeida ir svarīgākā Jemenas osta un tranzīta punkts vismaz 70 % no valsts kritiski svarīgās pārtikas un humānās palīdzības; tā kā saskaņā ar ANO datiem kopš 2018. gada jūnija sākuma Hudeidas apgabalu ir pametuši gandrīz 470 000 cilvēku; tā kā vēl viens uzbrukums Hudeidai katastrofāli ietekmētu civiliedzīvotājus; tā kā konflikta pusēm ir pienākums ļaut un sekmēt ātru un netraucētu humānās palīdzības, tostarp zāļu, pārtikas un citu izdzīvošanai nepieciešamu lietu, piegādi;

E.  tā kā sarunās par pamieru, ko vadīja ANO īpašais sūtnis Jemenā Martin Griffiths, tika panākta ofensīvas pagaidu pārtraukšana; tā kā nesenākais mēģinājums rīkot miera sarunas Ženēvā bija neveiksmīgs un noveda pie karadarbības atsākšanās 2018. gada 7. septembrī; tā kā kopš ofensīvas sākuma civiliedzīvotāju bojāejas līmenis ir pieaudzis par 164 %; tā kā par spīti starptautiskajam spiedienam panākt stabilu un iekļaujošu krīzes politisko risinājumu konflikta puses un to reģionālie un starptautiskie atbalstītāji, tostarp Saūda Arābija un Irāna, nav panākušas pamieru vai jebkādu vienošanos un cīņas un neselektīva bombardēšana netraucēti turpinās;

F.  tā kā 2018. gada 9. augustā Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumā ziemeļu provinces Sādas tirgū cieta skolēnu autobuss un bojā gāja daudzi cilvēki, tostarp vismaz 40 bērni, no kuriem lielākā daļa bija jaunāki par 10 gadiem; tā kā divas nedēļas vēlāk, 24. augustā, šim uzbrukumam sekoja jauns Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukums, kurā gāja bojā 27 civiliedzīvotāji, lielākoties bērni, kas bēga no vardarbības ielenktajā dienvidu pilsētā Hudeidā;

G.  tā kā Saūda Arābijas vadītā kampaņa un intensīvā aviobombardēšana, tostarp neselektīvi uzbrukumi blīvi apdzīvotās teritorijās, saasina šā kara ietekmi uz humanitāro situāciju; tā kā saskaņā ar kara tiesībām ir aizliegts ar nolūku vērst neselektīvus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civiliem mērķiem, piemēram, skolām un slimnīcām; tā kā, ņemot vērā neatkarīgu ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupas (IEG) konstatējumus, šādi uzbrukumi var būt uzskatāmi par kara noziegumiem un pret personām, kas tos izdara, var vērst kriminālvajāšanu; tā kā Saūda Arābijas vadītās koalīcijas izmeklēšana par iespējamiem kara noziegumiem Jemenā nav bijusi pietiekami uzticama un nav nodrošinājusi tiesisko aizsardzību cietušajiem civiliedzīvotājiem;

H.  tā kā kopš 2015. gada marta 2500 bērni ir zaudējuši dzīvību un vairāk nekā 3500 bērni ir sakropļoti vai guvuši ievainojumus un bruņotie spēki rekrutē aizvien lielāku skaitu bērnu; tā kā notiekošā karadarbība īpaši ietekmē sievietes un bērnus; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem gandrīz divi miljoni bērnu Jemenā neapmeklē skolu, savukārt tas ierobežotas izglītības pieejamības vai tās nepieejamības dēļ apdraud veselas bērnu paaudzes nākotni, padarot viņus neaizsargātākus pret militāru rekrutēšanu un seksuālu un dzimumbalstītu vardarbību;

I.  tā kā 2018. gada augustā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos sagatavotajā ziņojumā tika secināts, ka ir “pamatots iemesls uzskatīt”, ka visas konflikta puses Jemenā var būt izdarījušas kara noziegumus; tā kā abu konflikta pušu spēki ir apsūdzēti smago ieroču izmantošanā apbūvētās un blīvi apdzīvotās teritorijās, tostarp uzbrukumos slimnīcām un citām nemilitārām struktūrām;

J.  tā kā karš ir izraisījis infrastruktūras iznīcināšanu un Jemenas ekonomikas sabrukumu, kā arī plaša mēroga traucējumus pamatpreču pieejamībā un komunālo pakalpojumu, sanitārijas un tīra dzeramā ūdens piegādē; tā kā 2016. gada beigās līdz 1,4 miljoniem Jemenas nemilitārā publiskā sektora darbinieku faktiski tika pārtraukta regulārās algas izmaksa;

K.  tā kā, liedzot starptautiskajiem medijiem un cilvēktiesību organizācijām izmantot ANO lidojumus, tiek traucēta neatkarīga ziņošana par stāvokli Jemenā un palielināta pasaules vienaldzība par šo konfliktu;

L.  tā kā dzimumbalstītas seksuālās vardarbības līmenis kopš konflikta sākuma ir kāpis eksponenciāli; tā kā krimināltiesību sistēmas jau tā ierobežotā spēja vērsties pret seksuālu un dzimumbalstītu vardarbību ir izsīkusi un nav veikta nekāda izmeklēšana par tādu rīcību kā sieviešu nolaupīšana un izvarošana vai draudi to izdarīt nolūkā izspiest naudu no viņu ģimenēm un kopienām;

M.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji ir saskārušies ar neatlaidīgu vajāšanu, draudiem un nomelnošanas kampaņām, ko veic visas konflikta puses; tā kā sievietes cilvēktiesību aizstāves, žurnālistes un aktīvistes ir saskārušās ar īpašām represijām uz dzimuma pamata,

N.  tā kā hūsītu de facto varas iestādes pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un reliģiskajām minoritātēm ir vērsušas sistēmiskas vajāšanas kampaņas, patvaļīgu un ļaunprātīgu apcietināšanu, piespiedu pazušanu un spīdzināšanu; tā kā 24 bahājiešu minoritātei piederošiem jemeniešiem, starp kuriem ir viens bērns, tikai viņu reliģisko uzskatu un miermīlīgo darbību dēļ ir izvirzītas apsūdzības, par kurām viņiem var piespriest nāvessodu;

O.  tā kā hūsītu nemiernieki ir apsūdzēti par masveida civiliedzīvotāju bojāeju Jemenas trešās lielākās pilsētas Taizas aplenkuma laikā; tā kā valdības kontrolētajos rajonos viņi izmanto novājināšanas kara taktiku pret civiliedzīvotājiem; tā kā viņi ir izmantojuši arī aizliegtās kājnieku mīnas un rekrutējuši bērnus;

P.  tā kā pret Kamel Jendoubi, kurš vada IEG, kas 2018. gada 28. augustā publicēja Cilvēktiesību padomes ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Jemenā, tiek vērsta nomelnošanas kampaņa, kuras mērķis ir iebiedēt IEG un viest šaubas par tās konstatējumiem;

Q.  tā kā Jemena ir parakstījusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, bet nav tos ratificējusi; tā kā vairāki Romas statūtu noteikumi, tostarp par kara noziegumiem, atspoguļo starptautiskās paražu tiesības;

R.  tā kā 2018. gada februārī Krievija noteica veto pret ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā uzsvērta Irānas iesaistīšanās konfliktā;

S.  tā kā ir noteikts starptautisks ieroču embargo pret Irānas atbalstītajiem hūsītu nemierniekiem un saskaņā ar ES 18. gada ziņojumu par ieroču eksportu ES dalībvalstis ir turpinājušas atļaut ieroču pārvietošanu uz Saūda Arābiju arī pēc konflikta eskalācijas, pārkāpjot Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kon(5); tā kā pagājušajā gadā dažas ES dalībvalstis daļēji vai pilnīgi apturēja ieroču nodošanu Saūda Arābijai un AAE; tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis PV/AP nākt klajā ar iniciatīvu noteikt ES ieroču embargo pret Saūda Arābiju, ievērojot Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP;

T.  tā kā lielākā daļa ASV spēku uzbrukumi Jemenā ir letāli dronu uzbrukumi; tā kā lēmums dronu operāciju mērķu sarakstam pievienot konkrētas personas bieži vien tiek pieņemts bez tiesas rīkojuma; tā kā noteiktos apstākļos konkrētu personu noteikšanu par mērķi un nogalināšanu var uzskatīt par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma;

U.  tā kā karš Jemenā ekstrēmistu grupējumiem, tostarp Arābijas pussalas “Al Qaeda” (AQAP), ir pavēris iespēju paplašināt savu ietekmi, tādējādi apdraudot plašāku reģionu; tā kā stabila un droša Jemenas valsts, kam ir pienācīgi funkcionējoša valdība, ir izšķiroši svarīga, lai varētu īstenot starptautiskos centienus ekstrēmisma un vardarbības apkarošanā šajā reģionā un ārpus tā, kā arī lai panāktu mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

V.  tā kā šā reģiona stabilitāte ir ārkārtīgi svarīga Eiropas Savienībai; tā kā ES ir apņēmusies īstenot visaptverošu un stratēģisku pieeju, kurā ir iesaistīti visi attiecīgie reģionālie dalībnieki; tā kā ES un visas starptautiskās sabiedrības prioritātei vajadzētu būt politiskam konflikta risinājumam ANO miera iniciatīvas Jemenā ietvaros;

W.  tā kā ES joprojām ir apņēmusies turpināt sniegt dzīvības glābšanas palīdzību visiem cilvēkiem Jemenā, kuriem tā ir vajadzīga; tā kā tajā pašā laikā ES pievienojas ANO un citu līdzekļu devēju paustajām bažām par pastāvīgi sarūkošo humanitāro telpu; tā kā kopš 2015. gada līdz šim brīdim ES ir Jemenai sniegusi humānās palīdzības finansējumu vairāk nekā 233 miljonu EUR apmērā,

1.  ļoti asi nosoda pašreizējo vardarbību Jemenā un visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai; uzsver bažas par konfliktu, kas pamazām pārvēršas par vienu no visnopietnākajām humānajām, politiskajām un ekonomiskajām krīzēm; atgādina visām iesaistītajām pusēm, tostarp to reģionālajiem un starptautiskajiem atbalstītājiem, ka civiliedzīvotāju un civilās infrastruktūras, tostarp slimnīcu un medicīnas personāla, ūdensapgādes sistēmu, ostu, lidostu un tirgu, apzināta padarīšana par mērķiem ir smags starptautisko tiesību pārkāpums;

2.  pauž dziļu nožēlu par konflikta rezultātā zaudētajām dzīvībām un karadarbības skarto cilvēku ciešanām un izsaka līdzjūtību cietušo ģimenēm; vēlreiz apstiprina apņemšanos arī turpmāk atbalstīt Jemenu un Jemenas tautu;

3.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses nekavējoties pārtraukt karadarbību; mudina Saūda Arābiju un citas iesaistītās puses atcelt pašreizējo Jemenas blokādi; aicina visas tieši vai netieši iesaistītās valstis un attiecīgos dalībniekus, tostarp Irānu, izdarīt maksimālu spiedienu uz visām pusēm, lai strādātu pie eskalācijas novēršanas, un nekavējoties pārtraukt politisku, militāru un finansiālu atbalstu militārajiem dalībniekiem uz vietas, kurš tiek sniegts vai nu tieši, vai ar starpnieku palīdzību;

4.  uzsver, ka tikai politisks, iekļaujošs un sarunu ceļā panākts konflikta risinājums var atjaunot mieru un saglabāt Jemenas vienotību, suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; aicina visus starptautiskos un reģionālos dalībniekus konstruktīvi sadarboties ar Jemenas pusēm, lai panāktu saspīlējuma mazināšanos un atrisinātu konfliktu pie sarunu galda;

5.  atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā Martina Grifitsa centienus atsākt politisko procesu; pieņem zināšanai viņa 2018. gada 11. septembra paziņojumu ANO Drošības padomē, ka, “neraugoties uz to, ka pagājušajā nedēļā Ženēvā notikušajās apspriedēs nepiedalījās viena no pusēm, un pat uz to, ka tās nenoritēja tā, kā plānots, mums tik un tā izdevās atsākt politisko procesu, ko stabili atbalstīja paši Jemenas iedzīvotāji un starptautiskā sabiedrība”; atzinīgi vērtē Martina Grifitsa 2018. gada 16. septembra vizīti Sanā; aicina īpašajam sūtnim piešķirt pilnīgu un netraucētu piekļuvi visām Jemenas teritorijas daļām; aicina PV/AP un visas ES dalībvalstis nodrošināt Grifitsa kungam politisku atbalstu, ņemot vērā sarunu ceļā panāktu un iekļaujošu risinājumu;

6.  visstingrākajā mērā nosoda visus teroristu uzbrukumus; pauž dziļas bažas par aizvien lielāku kriminālo un teroristu grupējumu, tostarp AQAP un ISIS/Da’esh, klātbūtni Jemenā; aicina visas konfliktā iesaistītās puses ar izlēmīgu rīcību vērsties pret šiem grupējumiem; nosoda ārvalstu kaujinieku klātbūtni un aicina izraidīt visus šādus kaujiniekus no Jemenas;

7.  aicina visas konflikta puses nekavējoties nodrošināt humānās palīdzības sniedzējiem pilnīgu piekļuvi konfliktu skartajiem reģioniem, lai varētu palīdzēt iedzīvotājiem, kam šāda palīdzība vajadzīga; aicina Padomi un ANO Drošības padomi, īstenojot ANO Drošības padomes Rezolūciju 2216(2015), noteikt, kuras personas traucē sniegt humāno palīdzību Jemenā, un vērsties pret tām ar konkrētām sankcijām;

8.  uzsver, ka ANO Drošības padome ir paziņojusi par atbalstu ANO verifikācijas un inspekcijas mehānismam (UNVIM) un ka ES pilnībā atbalsta UNVIM turpināšanu un tā mandāta pilnīgu un netraucētu īstenošanu;

9.  aicina visas puses nekavējoties izbeigt visus uzbrukumus vārda brīvībai un atbrīvot visus žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kas apcietināti tikai par savu cilvēktiesību izmantošanu; aicina visas puses vairs nelikt šķēršļus starptautisko mediju un humānās palīdzības sniedzēju darbam šā konflikta sakarā;

10.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses veikt vajadzīgos pasākumus, lai saskaņā ar starptautiskajiem standartiem nodrošinātu efektīvu, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un ļaunprātībām un iespējamiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; pauž dziļas bažas par ziņojumiem par reliģijas vai ticības brīvības liegšanu, tostarp diskrimināciju, nelikumīgu aizturēšanu un vardarbības pielietošanu, cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp seksuālu un cita veida vardarbību pret sievietēm, vīriešiem, meitenēm un zēniem, pārkāpjot starptautiskos standartus;

11.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses beigt vervēt vai izmantot bērnus par karavīriem un izbeigt citus smagus pret viņiem izdarītus pārkāpumus, ar kuriem tiek pārkāptas piemērojamās starptautiskās tiesības un standarti; aicina visas puses atbrīvot jau savervētos bērnus un sadarboties ar ANO, lai varētu šos bērnus rehabilitēt un reintegrēt viņu kopienās; atbalsta nozīmīgo UNICEF darbu Jemenā;

12.  aicina īpašo krimināltiesu, kas atrodas hūsītu kontrolētajā teritorijā Sanā, attaisnot un atbrīvot Asmaa al-Omeissy, Saeed al-Ruwaho un Ahmed Bawazer, kuri bija piespiedu kārtā pazuduši, tika spīdzināti un kuriem pēc ārkārtīgi netaisnīgas tiesas prāvas par iespējamu palīdzību ienaidnieka valstij tika piespriests nāvessods;

13.  aicina Sanas īpašo krimināltiesu nekavējoties atbrīvot 25 bahājiešus, kas ir apcietināti par miermīlīgu savas reliģijas piekopšanu un kam izvirzītas apsūdzības, par kurām iespējams nāvessods;

14.  atgādina visām konflikta pusēm, ka tās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atbildīgas par visiem izdarītajiem noziegumiem; mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sauktu pie atbildības iespējamos vainīgos, jo īpaši valsts vai starptautiskā līmenī saucot pie atbildības personas, grupas un organizācijas, kas tiek turētas aizdomās par šādiem pārkāpumiem, vai piemērojot universālas jurisdikcijas principu un veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz iespējamiem nežēlīgu noziegumu izdarītājiem Jemenā;

15.  uzteic ANO IEG Jemenas jautājumos darbu un pauž pilnīgu solidaritāti ar tās vadītāju Kamel Jendoubi; atzinīgi vērtē ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2018. gada 24. septembra gada ziņojumu par stāvokli Jemenā, kurā ANO Cilvēktiesību padome nolēma pagarināt IEG mandātu vēl par vienu gadu ar iespēju to atjaunināt ar Cilvēktiesību padomes atļauju, lai mandātā iekļautu pierādījumu vākšanu par Jemenā izdarītajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nolūkā sākt kriminālvajāšanu pret vainīgajiem un sodīt viņus par šādiem pārkāpumiem; prasa, lai jautājums par situāciju Jemenā tiktu nosūtīts Starptautiskajai krimināltiesai (ICC); mudina Jemenu, kamēr jautājums vēl nav iesniegts ANO Drošības padomē, pievienoties ICC, kas ļautu saukt pie atbildības visus tos, kuri ir vainīgi konflikta laikā izdarītajos noziegumos;

16.  aicina Eiropas Savienību un visas dalībvalstis sniegt saliedētu, drīzu un efektīvu atbalstu IEG visās attiecīgajās ANO struktūrās un jo īpaši Cilvēktiesību padomē;

17.  mudina Padomi, PV/AP un dalībvalstis iestāties pret sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, tostarp izmantojot dronus, atkārtoti apstiprināt ES nostāju saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un nodrošināt, ka dalībvalstis neveic, neveicina vai citādi neiesaistās nelikumīgās nāvējošās operācijās; mudina Padomi pieņemt kopēju nostāju par bruņotu dronu izmantošanu;

18.  aicina ES nākamajā Cilvēktiesību padomes sanāksmē uzņemties iniciatīvu un aktualizēt jautājumu par tādu valstu dalību, kam ir ļoti apšaubāms sniegums cilvēktiesību jomā;

19.  mudina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis turpināt vest dialogu ar reģiona valstīm par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām; pauž gatavību piedalīties konstruktīvā un atklātā dialogā ar reģiona valstu iestādēm par to starptautisko cilvēktiesību saistību izpildi; aicina apmainīties ar speciālajām zināšanām par tiesiskajiem un juridiskajiem jautājumiem, lai pastiprinātu individuālo tiesību aizsardzību reģiona valstīs;

20.  aicina Padomi efektīvi veicināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā paredzēts attiecīgajās ES pamatnostādnēs; jo īpaši atkārtoti norāda, ka ir nepieciešams, lai visas ES dalībvalstis stingri piemērotu noteikumus, kas paredzēti Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP; šajā sakarā atgādina Parlamenta 2016. gada 25. februāra un 2017. gada 30. novembra rezolūcijas par stāvokli Jemenā; mudina visas ES dalībvalstis šajā sakarā atturēties no ieroču un jebkāda militārā aprīkojuma pārdošanas Saūda Arābijai, AAE un jebkuram citam starptautiskās koalīcijas dalībniekam, kā arī Jemenas valdībai un citām konflikta pusēm;

21.  nosoda Jemenas kultūras mantojuma iznīcināšanu Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumos, tostarp Sanas vecpilsētas un Zabidas vēsturiskās pilsētas iznīcināšanu; pauž nožēlu par šo iznīcināšanu, atgādina, ka koalīcija ir vainojama tajā, un uzsver, ka par šādu rīcību tai būs jāatbild; aicina ANO ģenerālsekretāru nodot Drošības padomei izskatīšanai jautājumu par visu Jemenas konflikta apdraudēto kultūras objektu aizsardzību, lai par to pieņemtu rezolūciju;

22.  atzinīgi vērtē ANO 2018. gada Humānās palīdzības plānu Jemenai un 2018. gadā notikušo ANO augsta līmeņa pasākumu līdzekļu devējiem saistībā ar humanitāro krīzi Jemenā, kur starptautiskie līdzekļu devēji pauda apņemšanos piešķirt vairāk nekā 2 miljardus USD; tomēr pauž nožēlu par to, ka Jemenai joprojām trūkst finansējuma; atzinīgi vērtē to, ka ES ir apņēmusies palīdzēt Jemenas konfliktā skartajiem iedzīvotājiem un šim nolūkam ir apsolījusi 107,5 miljonus EUR; aicina visus līdzekļu devējus nekavējoties īstenot savus solījumus; atzinīgi vērtē to, ka ES turpinās sniegt Jemenai attīstības palīdzību, piešķirot prioritāti valsts stabilizācijai paredzētajām intervencēm, un sadarbosies ar vietējām iestādēm stabilos reģionos, lai veicinātu noturību, palīdzētu saglabāt pamatpakalpojumu sniegšanu un veicinātu ilgtspējīgu iztiku kopienām;

23.  patur tiesības jautājumu pārskatīt, līdz būs panākts saskaņotais risinājums; iesaka Cilvēktiesību apakškomitejai uzraudzīt cilvēktiesību situācijas attīstību Jemenā un sagatavot ziņojumu par valstī izdarītajiem cilvēktiesību un civilo tiesību pārkāpumiem;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.

(1) OV C 35, 31.1.2018., 142. lpp.
(2) OV C 331, 18.9.2018., 146. lpp.
(3) OV C 265, 11.8.2017., 93. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0473.
(5) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.


Muitas krāpšanas apkarošana un ES pašu resursu aizsardzība
PDF 325kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par muitas krāpšanas apkarošanu un ES pašu resursu aizsardzību (2018/2747(RSP))
P8_TA-PROV(2018)0384B8-0400/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai septiņpadsmito ziņojumu par 2016. gadu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvu (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības(1),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulu (ES) 2017/1939, ar ko ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras izveidei(2), un Komisijas 2018. gada 1. augusta Lēmumu (ES) 2018/1094, ar ko apstiprina Nīderlandes dalību ciešākā sadarbībā Eiropas Prokuratūras izveidei(3), un 2018. gada 7. augusta Lēmumu (ES) 2018/1103, ar ko apstiprina Maltas dalību ciešākā sadarbībā Eiropas Prokuratūras izveidei(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulu (EK) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu(5), un saistītos deleģētos un īstenošanas aktus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par rīcības plānu PVN jomā (COM(2014)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 “Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

–  ņemot vērā muitas procedūru Nr. 42, kura paredz atbrīvojumu no PVN precēm, kas ievestas vienā dalībvalstī, ja tās pēc tam tiks nogādātas uz citu dalībvalsti;

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas2017. gada decembra Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses”,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā tradicionālie pašu resursi, ko galvenokārt veido nodevas importam Eiropas Savienībā no ārvalstīm un cukura nodevas, ir aptuveni 12,8 % no ES pašu resursiem;

B.  tā kā 2017. gada sākumā Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojs (OLAF) pabeidza izmeklēšanu par kādu krāpšanas gadījumu muitas jomā Apvienotajā Karalistē, par ko galvenie secinājumi ir sniegti OLAF 2017. gada darbības pārskatā;

C.  tā kā OLAF aprēķināja, ka pašu resursiem ES budžetā ir nodarīti zaudējumi 1,987 miljardu EUR apmērā, ko veido neiekasēti muitas nodokļi par tekstilpreču un apavu importu no Ķīnas caur Apvienoto Karalisti laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam;

D.  tā kā — salīdzinājumam — OLAF 2016. gadā savu 272 veikto izmeklēšanu rezultātā ieteica atgūt kopsummā 631,1 miljonu EUR;

E.  tā kā minētā krāpšana ietver pārāk zemas vērtības norādīšanu, kā rezultātā importētāji var gūt peļņu no muitas nodokļu un saistīto nodokļu apiešanas, maksājot daudz mazāk par likumīgi pienākošos summu;

F.  tā kā izmeklēšanā turklāt tika atklāta nozīmīga krāpšana PVN jomā saistībā ar importu caur Apvienoto Karalisti, ļaunprātīgi izmantojot PVN nepiemērošanu (tā sauktā muitas procedūra Nr. 42); tā kā tiek lēsts, ka šie zaudējumi laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam summējoties sastāda aptuveni 3,2 miljardus EUR, kas arī nozīmē zaudējumus ES budžetam;

G.  tā kā OLAF ir izdevis finanšu ieteikumu Komisijas Budžeta ģenerāldirektorātam, administratīva rakstura ieteikumu Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātam un tiesiska rakstura ieteikumu AK Karaliskajai prokuratūrai uzsākt tiesvedību pret personām, kas iesaistītas muitas nodokļu apiešanā krāpnieciskā nolūkā, un pret personām, kas apzināti iesaistījušās šajā nodarījumā noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijā;

H.  tā kā OLAF pašlaik izmeklē jaunu pārāk zemas muitojamās vērtības noteikšanas gadījumu, kas saistīts ar Pirejas ostu Grieķijā un kas ir nopietns zaudējums ES resursiem, un par kuru tiek lēsts, ka Itālija nav saņēmusi PVN desmitiem miljonu euro apmērā, lai gan izmeklēšana vēl nav beigusies un tādēļ kopsumma varētu izrādīties daudz lielāka;

I.  tā kā AK un Grieķijas lietas nebūt nav atsevišķi (izolēti) gadījumi un tām vajadzētu iedarbināt mehānismu rīcībai;

J.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir norādījusi, ka dalībvalstīs nepastāv saskaņota un standartizēta muitas kontroles piemērošana un ka tas var stimulēt krāpniekus izvēlēties “vājāko ķēdes posmu”, lai krāpnieciski realizētu importu,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2018. gada 8. martā uzsāka pārkāpumu procedūru kā turpmāko pasākumu attiecībā uz AK muitas nodokļu krāpšanas gadījumu;

2.  aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus neiekasēto ES pašu resursu atgūšanai, lai nodrošinātu ES budžetam ieņēmumus;

3.  aicina Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātu rīkoties, lai novērstu turpmāku muitas procedūras Nr. 42 ļaunprātīgu izmantošanu;

4.  prasa, lai Komisija veic turpmākos pasākumus pēc OLAF ieteikumiem un attiecīgi atskaitās, un ar nožēlu konstatē, ka līdzekļu atgūšana var ilgt līdz pat 10 gadiem;

5.  mudina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā ievērotu Savienības Muitas kodeksa noteikumus, kurš stājās spēkā 2016. gada 1. maijā, un precizēt visus noteikumu punktus, kas varētu radīt neskaidrības; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai kopīgo noteikumu piemērošana muitas iestādēs tiktu organizēta tādā veidā, ka tiek efektīvi novērsta krāpšana, tostarp karuseļveida krāpšana, un tiek pastiprināta kontrole ostās, lidostās un pie sauszemes robežām, kā arī internetā;

6.  aicina Komisiju sniegt ieguldījumu ES muitas informācijas sistēmu pabeigšanā un to finansiālajā ilgtspējā;

7.  aicina Komisiju izstrādāt piemērotu metodoloģiju un sagatavot periodiskas aplēses par muitas maksājumu nesakritībām, sākot no 2019. gada, un ik pēc sešiem mēnešiem atskaitīties par to Parlamentam;

8.  aicina Padomi panākt drīzu vienošanos ar Parlamentu par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, lai varētu saskaņot administratīvās sankcijas un piemērot vienādus kritērijus, lemjot par pārkāpumiem; atgādina, ka Parlaments savu nostāju pieņēma jau 2016. gada oktobrī; aicina Komisiju veicināt šo vienošanos;

9.  pauž nožēlu par to, ka ne visas ES dalībvalstis ir piekritušas iesaistīties Eiropas Prokuratūras darbā;

10.  mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīz pabeigt diskusijas par centieniem īstenot galīgu PVN sistēmu, kuras mērķis ir saskaņot to, kādā veidā visā ES tiek iekasēts un samaksāts PVN, lai cita starpā novērstu krāpšanu;

11.  aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu PVN noteikumu pilnīgas un savlaicīgas īstenošanas nodrošināšanai visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu šo ES pašu resursu ieguves avotu;

12.  aicina Komisiju apsvērt domu par muitas iestāžu atbildības kompetences pārcelšanu no valstu uz ES līmeni attiecībā uz saskaņotu apstrādi visos ES iekļuves punktos, muitas pārvaldes iestāžu darba rezultātu un darbības uzraudzīšanu un muitas datu vākšanu un apstrādi;

13.  atbalsta Regulas Nr. 1294/2013 (“Muita 2020”)(7) mērķus atbalstīt muitas iestādes Savienības un dalībvalstu finanšu un ekonomisko interešu aizsardzībā, tostarp krāpšanas apkarošanā; uzsver, ka Komisijai ir jāveic pienācīgi pasākumi, nodrošinot, ka Savienības finanšu intereses tiek aizsargātas, piemērojot profilaktiskus pasākumus pret krāpšanu;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp.
(2) OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.
(3) OV L 196, 2.8.2018., 1. lpp.
(4) OV L 201, 8.8.2018., 2. lpp.
(5) OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.
(6) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(7) OV L 347, 20.12.2013., 209. lpp.

Juridisks paziņojums