Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2101(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0424/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0424/2018

Debates :

PV 15/01/2019 - 14
CRE 15/01/2019 - 14

Balsojumi :

PV 16/01/2019 - 21.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0029

Pieņemtie teksti
PDF 430kWORD 60k
Trešdiena, 2019. gada 16. janvāris - Strasbūra Pagaidu redakcija
Eiropas Centrālās bankas 2017. gada pārskats
P8_TA-PROV(2019)0029A8-0424/2018

Eiropas Parlamenta 2019. gada 16. janvāra rezolūcija par ECB 2017. gada pārskatu (2018/2101(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2018. gada 6. februāra rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskatu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2017. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) Statūtus un Eiropas Centrālās bankas Statūtus un jo īpaši to 2., 3., 7. pantu, 10. panta 2. punktu, 15. pantu, 21. pantu, 32. panta 5. punktu un 33. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 129. panta 3. punktu, 130. pantu, 138. panta 2. punktu, 282. panta 2. un 3. punktu, 283. panta 2. punktu un 284. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā ECB priekšsēdētāja Mario Draghi uzstāšanos Sintrā 2018. gada 19. jūnijā,

–  ņemot vērā ECB Tautsaimniecības biļetenu Nr. 5/2018,

–  ņemot vērā 11. pantu Padomes 1998. gada 3. maija Regulā (EK) Nr. 974/98 par euro ieviešanu,

–  ņemot vērā LESD 128. panta 1. punktu par euro kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu(2),

–  ņemot vērā atsauksmes par Parlamenta sniegto ieguldījumu, sagatavojot rezolūciju par ECB 2016. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas (BIS) 2017. gada ekonomikas pārskatu,

–  ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) 2016. gada novembra ziņojumu "Vulnerabilities in the EU residential real estate sector" (ES mājokļa īpašuma nozares neaizsargātība) un tam pievienotos īpašos brīdinājumus astoņām dalībvalstīm,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0424/2018),

A.  tā kā euro neapstrīdami joprojām ir otra svarīgākā valūta starptautiskajā monetārajā sistēmā; tā kā iedzīvotāji 2017. gadā pauda lielu atbalstu euro — eurozonā vienoto valūtu atbalstīja gandrīz trīs ceturtdaļas respondentu (73 %), kas ir augstākais rādītājs kopš 2004. gada rudens;

B.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2018. gada vasaras prognozi ES un eurozonas IKP 2017. gadā pieauga par 2,4 %, pārspējot ASV; tā kā saskaņā ar to pašu prognozi IKP pieaugumam 2018. un 2019. gadā vajadzētu būt attiecīgi 2,1 % un 2,0 %;

C.  tā kā vājāka ārējās tirdzniecības stimula un augstāku naftas cenu dēļ jaunākie ekonomiskie rādītāji 2018. gadā atspoguļo zināmu izaugsmes palēnināšanos salīdzinājumā ar 2017. gada augsto līmeni;

D.  tā kā saskaņā ar Eurostat 2018. gada maija datiem bezdarbs ES un eurozonā pašlaik ir gandrīz atgriezies pirmskrīzes līmenī un ir attiecīgi 7,0 % un 8,4 %; tā kā nodarbināto skaits un ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis eurozonā ir augstākais kopš ekonomiskās un monetārās savienības darbības sākuma 1999. gadā;

E.  tā kā, neraugoties uz zināmu konverģenci, izaugsmes un bezdarba līmenis joprojām ir lielā mērā ģeogrāfiski nelīdzsvarots un tas izraisa bīstamu ekonomikas neaizsargātību un apdraud pareizu un līdzsvarotu attīstību; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām vairāk nekā divas reizes pārsniedz vidējo rādītāju un 2017. gada beigās tas bija 16,8 % Eiropas Savienībā un 18,8 % eurozonā;

F.  tā kā pašreizējo plašo ekonomikas ekspansiju galvenokārt nosaka eksports un iekšzemes patēriņš dalībvalstīs; tā kā pagājušajā gadā ieguldījumu pieauguma temps bija straujākais kopš 2007. gada, pateicoties globālajam uzplaukumam un Investīciju plānam Eiropai; uzsver ESIF nozīmi ieguldījumu nepietiekamības mazināšanā Eiropas Savienībā, mobilizējot ieguldījumus, kuru kopējais apmērs sasniedz 256,9 miljardus EUR, un nodrošinot finansējumu gandrīz 550 000 maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas saņem EIF līdzekļus;

G.  tā kā dalībvalstīs, kas nav ieviesušas vienoto valūtu un izmanto savas valūtas maiņas likmju elastīgumu, ekonomiskie rezultāti ir bijuši visai atšķirīgi; tā kā dalībvalstīs, kas ir pieņēmušas vienoto valūtu, ekonomiskie rezultāti pēdējos desmit gados ir bijuši salīdzinoši labāki nekā valstīs, kuras piemēro elastīgas valūtas maiņas likmes;

H.  tā kā saskaņā ar Eurosistēmas speciālistu 2018. gada jūnija makroekonomisko prognozi ir gaidāms, ka saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) gada inflācija eurozonā 2018., 2019. un 2020. gadā sasniegs 1,7 %, atgūstoties no iepriekšējā zemā līmeņa un pietuvojoties ECB vidēja termiņa inflācijas mērķim, kas ir nedaudz zem 2 %, taču minēto mērķi joprojām nesasniedzot, un inflācijas līmenis eurozonā būs ļoti atšķirīgs; tā kā kopējās inflācijas pieaugumu galvenokārt veicina augstākas enerģijas cenas, bet pamatinflācijas pieaugums bija niecīgs, proti, līdz 1 % no 0,9 % 2016. gadā, un nav pazīmju par noturīgu augšupēju tendenci 2017. gadā; tā kā produktivitātes pieaugumam atbilstošs algu pieaugums joprojām ir svarīgs priekšnosacījums noturīgam pamatinflācijas pieaugumam;

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2018. gada pavasara prognozi ir gaidāms, ka kopējais valdības budžeta deficīts eurozonā 2018. gadā saruks no 0,9 % līdz 0,7 % no IKP un 2019. gadā samazināsies vēl vairāk, proti, līdz 0,6 % (salīdzinājumā ar paredzamo deficītu 5,9 % no IKP ASV un 2,7 % no IKP Japānā);

J.  tā kā ECB prognozē, ka vidējā termiņā inflācija pakāpeniski palielināsies un to sekmēs pašreizējās monetārās politikas nostāja, ekonomikas ekspansijas turpināšanās, algu pieaugums un ekonomiskā atslābuma izzušana;

K.  tā kā eurozonas bankas ir straujāk samazinājušas ieņēmumus nenesošu kredītu (INK) īpatsvaru, kas ir sarucis no 8 % no kredītu kopējā apjoma 2014. gadā līdz 4,9 % 2017. gada ceturtajā ceturksnī; tā kā INK kopējais apjoms visā ES joprojām ir 950 miljardi EUR; jā kā INK ir jāpārdod, (daļēji) jānoraksta vai pienācīgi jānodrošina, lai garantētu finanšu stabilitāti un izvairītos no negatīvām sekām norēķinu kontu turētājiem, noguldītājiem un investoriem; tā kā INK īpatsvara ziņā starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības; tā kā INK īpatsvars astoņās dalībvalstīs joprojām krietni pārsniedz 10 %, turklāt divās no tām tas ir lielāks par 40 %;

L.  tā kā ir vajadzīgs uzlabots INK sekundārais tirgus ar mērķi palielināt tirgus likviditāti Eiropas līmenī un izvairīties no iespējamas tirgus nepārredzamības; tā kā no finanšu iestādēm, kas darbojas otrreizējā tirgū, ir jāprasa, lai tās ņemtu vērā patērētāju intereses un ievērotu visas attiecīgās valsts un ES patērētāju aizsardzības prasības;

M.  tā kā ECB Padome 2017. gada oktobra sanāksmē nolēma līdz 2018. gada septembrim turpināt mēneša neto iegādes saskaņā ar aktīvu iegādes programmu (AIP) 30 miljardu EUR apmērā; tā kā 2018. gada jūnija sanāksmē tā nolēma līdz 2018. gada beigām pagarināt mēneša iegādes par samazinātu summu 15 miljardu EUR apmērā un pēc tam tās pilnīgi izbeigt, pamatojoties uz ienākošajiem datiem, kas apstiprina tās vidēja termiņa inflācijas prognozi, šo lēmumu apstiprinot 2018. gada septembra sanāksmē;

N.  tā kā ECB Padome ir apstiprinājusi cerības galveno refinansēšanas operāciju procentu likmi, aizdevumu uz nakti procentu likmi un noguldījumu iespējas procentu likmi saglabāt attiecīgi 0,00 %, 0,25 % un 0,40 % līmenī vismaz līdz 2019. gada vasaras beigām un katrā ziņā līdz laikam, kad būs vērojama inflācijas rādītāja noturīga tuvināšanās ECB vidēja termiņa mērķim;

O.  tā kā pēdējā ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (ITRM) īstenošanas kārta 2017. gadā uzrādīja banku pieprasījuma pieaugumu eurozonā; tā kā ITRM mērķis ir stimulēt banku aizdevumus reālajai ekonomikai;

P.  tā kā 2017. gada beigās Eurosistēmas bilance bija sasniegusi vēsturiski lielāko apjomu (vairāk nekā 4,5 triljonus EUR), salīdzinājumā ar 2016. gada beigām pieaugot par 0,8 triljoniem EUR un veidoja 41 % no eurozonas kopējā IKP; tā kā līdz ar obligāciju pirkšanas programmu ECB savai bilancei ir piesaistījusi nopietnu risku;

Q.  tā kā 2017. gadā apgrozībā esošo euro banknošu skaits un vērtība pieauga par attiecīgi aptuveni 5,9 % un 4,0 %, savukārt euro monētu skaits un vērtība pieauga par attiecīgi 4,2 % un 4,0 %;

R.  tā kā 2017. gadā ECB tīrā peļņa bija 1,275 miljardi EUR salīdzinājumā ar 1,193 miljardiem EUR 2016. gadā; tā kā šo pieaugumu var galvenokārt saistīt ar neto procentu ienākumu palielinājumu;

S.  tā kā ECB Valdes locekļi ir nemitīgi uzsvēruši, ka saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu ir svarīgi eurozonā īstenot strukturālas reformas, kas palielina produktivitāti, kā arī izaugsmi veicinošu fiskālo politiku;

T.  tā kā saskaņā ar LESD 123. pantu un ECBS/ECB Statūtu 21. pantu valdību monetāra finansēšana ir aizliegta;

U.  tā kā ECB, pildot savu uzraudzības funkciju, līdz šim ne vienmēr ir pietiekami ņēmusi vērā proporcionalitātes principu,

Vispārīgs pārskats

1.  atzinīgi vērtē to, ka iedzīvotāju atbalsts euro 2017. gadā pieauga par astoņiem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2016. gadu un gandrīz divas trešdaļas (64 %) respondentu uzskata, ka vienotā valūta nāk par labu viņu valstīm;

2.  uzsver, ka euro ir galvenokārt politisks, nevis ekonomisks projekts; uzsver, ka vienotās valūtas ieviešana ir neatgriezeniska;

3.  vērš uzmanību uz to, ka ikvienai dalībvalstij, izņemot Apvienoto Karalisti un Dāniju, ir pienākums ieviest vienoto valūtu, tiklīdz tā atbilst Māstrihtas konverģences kritērijiem; uzskata, ka dalība banku savienībā ir jāuzskata par vienu no galvenajiem kritērijiem valstīm, kuras vēlas pievienoties eurozonai;

4.  uzsver, ka Līgumos paredzētajai ECB neatkarībai ir izšķiroša nozīme, lai tā varētu īstenot savas pilnvaras attiecībā uz cenu stabilitātes nodrošināšanu un visu iestādi aizsargātu no politiskas iejaukšanās;

5.  uzsver, ka ECB ir atbildīga par visas eurozonas monetāro politiku; atgādina, ka saskaņā ar ECB noteikumiem Valdes locekļi nepārstāv attiecīgo dalībvalsti, viņiem nav veto tiesību un neviena iestāde, valdība vai cita struktūra nedrīkst viņiem dot norādījumus, tādējādi ļaujot ECB rīkoties izlēmīgi;

6.  norāda, ka monetārā politika ir palīdzējusi saglabāt vienoto valūtu un ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti;

7.  atkārtoti norāda, ka ECB neatkarība dod Valdes locekļiem brīvību, atbildīgi un pamatojoties uz pienācīgu pārskatatbildību, lemt par dalību forumos, arī tajos, kas nav pieejami plašākai sabiedrībai, ja viņi uzskata, ka tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu pēc iespējas labāku ECB monetārās politikas īstenošanu; ņem vērā Ombuda 2018. gada 5. jūlija atzinumu;

8.  aicina ECB koncentrēties uz savu galveno mērķi uzturēt cenu stabilitāti; atgādina, ka saskaņā ar ECB Statūtu 2. pantu, LESD 127. pantu un noteikumiem, kas sīkāk izklāstīti LESD 282. pantā, ECB ir pienākums, neietekmējot galveno cenu stabilitātes mērķi, atbalstīt "vispārējo ekonomikas politiku Savienībā", lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā;

9.  norāda, ka ES ekonomikas pieaugums 2017. gadā bija straujākais pēdējo desmit gadu laikā un visas dalībvalstis pieredzēja tautsaimniecības izaugsmi; norāda, ka bezdarbs Eiropas Savienībā ir zemākajā līmenī kopš 2008. gada, lai gan tas joprojām smagi skar jauniešus; atzinīgi vērtē ECB lomu strukturālajās reformās, kas veiktas dažās dalībvalstīs, lai pašreizējās ekonomikas atlabšanas kontekstā panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; atgādina, cik svarīgi ir novērtēt šo reformu ekonomiskās un sociālās sekas;

10.  tomēr brīdina par nenoteiktības rašanos, kas cita starpā izriet no tādiem faktoriem kā protekcionisma palielināšanās draudi, Brexit sarunas, iespējamie aktīvu "burbuļi", krīze jaunietekmes tirgos, līdz šim nebijis privātā un valsts sektora parāda līmenis, vispārējs svārstīgums finanšu tirgos, kas īpaši saistīts ar politiskajiem riskiem dažās dalībvalstīs, kuri nelabvēlīgi ietekmē eurozonas izaugsmes perspektīvas, pieaugošais populisms, izolacionisms un etnocentrisms visā politiskajā spektrā, pret globalizāciju vērstā negatīvā reakcija un pieaugošās atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz Eiropas integrācijas nākotni;

11.  brīdina, ka saskaņā ar Starptautisko norēķinu bankas (BIS) 2018. gada ekonomikas pārskatu ir pazīmes par finanšu nelīdzsvarotības pieaugumu, jo īpaši valstīs, kuras lielākoties bija pasargātas no globālās finanšu krīzes, jo atšķirībā no valstīm, kas atradās krīzes epicentrā, tajās nenotika privātā sektora aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana; norāda, ka nelīdzsvarotība izpaužas kā privātā sektora kredītu būtisks pieaugums;

12.  šajā saistībā uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt labvēlīgu vidi publiskiem un privātiem ieguldījumiem, kas joprojām atpaliek no pirmskrīzes līmeņa; mudina ECB saskaņā ar tās pilnvarām veikt pasākumus, lai palīdzētu īstenot šo mērķi; tomēr atgādina, ka kredītu virzīta ekspansija var būt par iemeslu reāli pieejamo resursu nepareizai sadalei;

Strukturālās reformas

13.  uzskata, ka, lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu, ar monetāro politiku vien nepietiek; atgādina par monetārās politikas pretciklisko ietekmi pēckrīzes atlabšanas procesā, bet uzskata, ka monetārās politikas strukturālais ieguldījums ilgtspējīgā izaugsmē ir ierobežots; tāpēc mudina politikas veidotājus ilgākā termiņā saglabāt pašreizējo ekonomisko augšupeju, saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP), tostarp tajā paredzētajiem elastīguma noteikumiem, īstenojot dažādas sociāli līdzsvarotas, vērienīgas un izaugsmi un produktivitāti veicinošas strukturālās reformas un fiskālo politiku; piekrīt Eiropas Fiskālās padomes priekšsēdētājam, kurš, 2018. gada 5. novembrī uzrunājot Ekonomikas un monetāro komiteju, norādīja, ka "noteikumu elastīgumam ir jābūt atkarīgam no mūsu ekonomiskās situācijas", kā arī viedoklim, kas pausts 2018. gada jūnija ziņojumā, proti, "lai nodrošinātu pakta ticamību, tajā paredzētie elastīguma noteikumi būtu jāpiemēro simetriski, nevis tikai tad, kad ekonomika brūk vai ir vāja";

14.  uzsver, ka, lai monetārā politika būtu pilnībā efektīva, ar attiecīgu fiskālo un ekonomikas politiku un produktivitāti veicinošām reformām ir jānovērš pārmērīga makroekonomikas nelīdzsvarotība; uzsver, ka ar ECB monetāro politiku nevar aizstāt ilgtspējīgas strukturālās reformas, kas ir dalībvalstu atbildība;

15.  ar bažām norāda, ka ES daļa globālajās ārvalstu tiešo ieguldījumu plūsmās kopš krīzes ir būtiski samazinājusies;

16.  ņem vērā ECB atzinumu, kurā tā prasa izveidot Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (ENAS) kā banku savienības trešo pīlāru; uzsver noguldījumu apdrošināšanas būtisko nozīmi uzticības veicināšanā un visu banku savienībā veikto noguldījumu drošības garantēšanā; uzsver, ka ENAS varētu palīdzēt vēl vairāk veicināt un garantēt finanšu stabilitāti; atzīst, ka riska dalīšanai vajadzētu būt cieši saistītai ar riska samazināšanu;

Aktīvu iegādes programma

17.   uzsver, ka ECB nestandarta monetārās politikas pasākumi ir palīdzējuši novērst deflācijas risku, kas 2016. gada sākumā joprojām pastāvēja, un sākt atjaunot privātā sektora kreditēšanu, kuras gada pieaugums 2018. gada vidū bija aptuveni 3 %, salīdzinot ar 0 % 2015. gadā;

18.  piekrīt ECB, ka, lai sasniegtu inflācijas mērķi, būs vajadzīga ilgtspējīga un atbalstoša fiskālā politika, kā arī reformas, kas veicina konkurētspēju, produktivitāti, izaugsmi un produktivitātes pieaugumam atbilstošu algu pieaugumu; tāpēc aicina dalībvalstis divkāršot centienus saskaņā ar "pozitīvās mijiedarbības trīsstūra" principu, kas paredz palielināt ieguldījumus, veikt izaugsmi veicinošas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas un nodrošināt atbildīgu fiskālo politiku;

19.  pauž bažas par strauji augošajām nekustamā īpašuma cenām dažās dalībvalstīs; tāpēc aicina ievērot modrību attiecībā uz nekustamā īpašuma "burbuļu" atkārtotas veidošanās un mājsaimniecību un privātā sektora pārmērīgu parādsaistību risku dažās dalībvalstīs;

20.  norāda uz ESRK priekšsēdētāja Mario Draghi komentāriem(3) par to, ka galvenais cēlonis neaizsargātībai, kas rada ES nekustamā īpašuma tirgu pārkaršanu, ir starptautisko ieguldītāju peļņas meklējumi (lielākoties pārrobežu finansēšanas jomā, kur darbojas iestādes, kas nav bankas) un ka politikas veidotājiem būtu jāpēta, vai vajadzētu ieviest jaunus makroprudenciālos instrumentus, kuri būtu domāti nebanku iestādēm, jo īpaši saistībā ar to komerciālo nekustamo īpašumu riska darījumiem;

21.  neskarot ECB neatkarību, piekrīt tās lēmumam ilgtspējīgā veidā izbeigt AIP, pamatojoties uz ienākošajiem datiem, kas apstiprina tās vidēja termiņa inflācijas prognozi, un uzskata, ka šis instruments būtu jāizmanto tikai uz laiku, jo tas rada jaunus finanšu stabilitātes riskus un mazina stimulus konsolidēt publiskās finanses un īstenot strukturālās reformas; atzīst, ka atkarībai no monetārās politikas atbalsta pēckrīzes atlabšanas procesā ir bijušas arī neparedzētas sekas;

22.  īpaši uzsver, ka ilgstošiem nestandarta politikas pasākumiem var būt negatīva ietekme uz sadali; tāpēc aicina ECB nākamā gada pārskatā iekļaut visaptverošu un detalizētu analīzi par tās veikto monetārās politikas pasākumu blakusietekmi, tostarp iespējamajiem riskiem apdrošināšanas un pensiju nozarei;

23.  norāda, ka publiskā sektora iegādes programma (PSIP) ar 1,9 triljonu EUR lieliem turējumiem 2017. gada beigās veidoja lielāko AIP daļu; uzsver, ka publiskā sektora iegādēs ir svarīgi ievērot viena emitenta limitu 33 % apmērā;

24.  norāda, ka no visām privātā sektora iegādes programmām būtiskāko AIP daļu 2017. gadā veidoja uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programma (USAIP) ar neto iegādēm 82 miljardu EUR apmērā; atzinīgi vērtē to, ka ECB kopš 2017. gada publicē visu USAIP turējumu pilnu sarakstu, tostarp emitentu nosaukumus, kā arī apkopotus datus par turējumiem sadalījumā pa valstīm, riskiem, reitingiem un nozarēm; aicina ECB piemērot līdzīgu pārredzamības politiku attiecībā uz visām aktīvu iegādes programmām, tostarp ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programmu (ANVIP) un trešo nodrošināto obligāciju iegādes programmu (NOIP3), papildus turpmākiem pasākumiem, lai atklātu darbības procedūras, kas tiek izmantotas, izvēloties vērtspapīrus, kurus iegādājas nacionālās centrālās bankas (NCB); uzsver, ka USAIP nekādā ziņā nedrīkst radīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū;

25.  atgādina, ka ECB ir ES iestāde un tāpēc tai ir saistošs Parīzes nolīgums; aicina ECB, pilnībā ievērojot savas pilnvaras, neatkarību un riska pārvaldības sistēmu, savā politikā integrēt apņemšanos īstenot Parīzes nolīgumu un ekonomiskos, sociālos un pārvaldības principus;

26.  atzinīgi vērtē pārredzamību, ko nodrošina ECB, izmantojot perspektīvas norādes; atzīst ECB lēmumu saglabāt zemas procentu likmes, ņemot vērā pašreizējo nenoteiktību globālajā vidē;

27.  uzsver, ka, lai izvairītos no tirgus traucējumiem, būtiska nozīme būs ārkārtas monetārās politikas pasākumu pareizai secībai un pakāpeniskai izbeigšanai; atgādina, ka ir iespējams palielināt likmes, vienlaikus saglabājot stabilu bilances apjomu attiecībā uz Eurosistēmu, ja ekonomiskie apstākļi to atļauj;

28.  uzsver komunikācijas un perspektīvu norāžu nozīmi monetārās politikas sekmīgai normalizācijai;

29.  ņem vērā monetārās politikas normalizācijas atšķirīgo ietekmi uz dalībvalstīm atkarībā no to parāda līmeņa un parāda atmaksas profila;

30.  uzsver to regulatīvo un strukturālo pārmaiņu apmēru, kuras notikušas kopš pēdējās ekonomikas krīzes, un to nozīmi daudzās jomās, kas saistītas ar monetāro politiku; uzsver pētniecības un izstrādes nozīmi, lai labāk izprastu jauno vidi, kas izriet no pēdējo desmitgažu norisēm, un to ietekmi uz monetārās politikas īstenošanu;

31.  ņem vērā ietekmi, ko rada noguldījumu iespējas negatīvā likme, kura bankām noteikta kopš 2014. gada jūnija; uzskata, ka, turpinot šo pasākumu, tas varētu ietekmēt banku sektora pelnītspēju un ka tas būtu pakāpeniski jāizbeidz, normalizējot monetāro politiku saskaņā ar pašreizējo ekonomikas atlabšanas procesu;

32.  apzinās, ka var tikt turpinātas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas (ITRM), kas bankām nodrošina vidēja termiņa finansējumu ar pievilcīgiem nosacījumiem, ja vien finansējums tiek faktiski izmantots, lai piešķirtu jaunus kredītus reālajai ekonomikai; ņem vērā eurozonas banku pieaugošo pieprasījumu, kas 2017. gadā tika atspoguļots pēdējās ITRM un varētu būt saistīts ar sagaidāmo noguldījumu likmju kāpumu un lēti gūstamas peļņas iespēju; aicina ECB cieši uzraudzīt šīs situācijas attīstību, lai nodrošinātu, ka ITRM tiek faktiski izmantotas ar mērķi stimulēt banku aizdevumus reālajai ekonomikai;

33.  ņem vērā TARGET2 atlikumu palielināšanos, kas liecina par pastāvīgu kapitāla aizplūdi no eurozonas perifērijas; norāda, ka, pēc ECB domām, izmaiņas TARGET atlikumos galvenokārt atspoguļo likviditātes plūsmas, kas rodas saistībā ar AIP, un neliecina par jaunu spriedzi finanšu tirgos; aicina ECB noskaidrot pamatā esošos faktorus un iespējamos riskus, kas saistīti ar nelīdzsvarotību, ko tas varētu radīt;

Citi aspekti

34.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts nolīgums par ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP), kurā precizēts pienākumu, izmaksu un risku sadalījums; norāda, ka šis nolīgums jāpārskata, vēlākais, 2019. gadā; uzskata, ka par ĀLP piešķiršanu būtu jālemj ES līmenī;

35.  aicina ECB atklāt visas peļņas summas, ko ar nolīgumu par neto finanšu aktīviem un ar vērtspapīru tirgu programmu (VTP) no 2010. gada līdz tās pilnīgai izbeigšanai guvusi Eurosistēma, norādot konkrētu sadalījumu pa dalībvalstīm, kurās veiktas VTP iegādes (Grieķija, Īrija, Portugāle, Spānija un Itālija);

36.  atzinīgi vērtē ECBS/ECB Statūtu 22. panta grozījumu, kura mērķis ir nodrošināt skaidru juridisko pamatu, lai Eurosistēma varētu darboties kā emisijas centrālā banka centrālajiem darījumu partneriem (CCP), tādējādi piešķirot ECB kompetenci regulēt tīrvērtes sistēmu, tostarp CCP, darbību, lai efektīvi novērstu riskus, ko šīs sistēmas rada maksājumu sistēmu vienmērīgai darbībai un vienotās monetārās politikas īstenošanai;

37.  aicina ECB ievērot Transparency International sniegtos ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz tās lomu trijotnē;

38.  aicina ECB turpināt centienus, lai nodrošinātu, ka bankas ir labi sagatavotas visām iespējamajām ārkārtas situācijām, kas saistītas ar Brexit; turklāt aicina ECB veikt visus vajadzīgos sagatavošanās darbus, lai nodrošinātu ES finanšu tirgu stabilitāti, tostarp gadījumā, ja notiek Brexit bez vienošanās;

39.  uzsver, ka eurozonas dalībvalstīm saistībā ar Brexit ir jāīsteno kopīga regulatīvā stratēģija finanšu nozarē, nevis jāiesaistās neveselīgā lejupejošā konkurencē;

40.  piekrīt, ka labi funkcionējošs, daudzveidīgs un integrēts kapitāla tirgus veicina vienotās monetārās politikas īstenošanu; mudina paātrināt kapitāla tirgu savienības projekta īstenošanu, lai padziļinātu finanšu integrāciju ar mērķi palīdzēt veidot noturību pret satricinājumiem un efektīvāk īstenot monetāro politiku monetārajā savienībā, veicinot privātā sektora riska dalīšanu banku savienībā un Eiropas Savienībā kopumā; norāda, ka USAIP varētu būt palīdzējusi atvieglot uzņēmumu finansēšanas nosacījumus, jo īpaši nefinanšu sektorā (t. i., nefinanšu sabiedrībām);

41.  uzskata, ka dziļāki un labāk savienoti Eiropas kapitāla tirgi, kas veidosies, virzoties uz ES kapitāla tirgu savienību (KTS) un pakāpeniski pabeidzot banku savienības izveidi, palielinās eurozonas finanšu tirgu dziļumu un likviditāti, vienlaikus veicinot euro starptautisko pozīciju;

42.  aicina ECB turpināt pievērst uzmanību MVU piekļuvei kredītiem, sevišķi ņemot vērā MVU finanšu situācijas lēno uzlabošanos, kā norādīts 2018. gada jūnija apsekojumā par uzņēmumu piekļuvi finansējumam; uzsver, ka ilgāka termiņa perspektīvā pilnībā funkcionējoša KTS var nodrošināt alternatīvu finansējumu MVU, papildinot to, ko nodrošina banku sektors;

43.  uzskata, ka ātrākais veids, kā panākt labi funkcionējošu KTS, ir apzināt valstu noteikumus, kas labi funkcionējošiem kapitāla tirgiem neļauj gūt plašāku ietekmi visā ES, un samazināt jaunu noteikumu slogu;

44.  aicina ECB pastiprināt uzraudzību attiecībā uz sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas attīstību un finanšu tehnoloģijas paaugstināto kiberdrošības risku;

45.  norāda, ka ECB piekrīt, ka ir svarīgi izpētīt centrālās bankas digitālās valūtas (vai digitālās bāzes naudas) emisijas nozīmi un ietekmi uz plašu sabiedrību; mudina ECB veikt un publicēt šādu pētījumu;

46.  uzsver IT drošības nozīmi finanšu sektoram un maksājumu sistēmai; aicina ECB arī turpmāk šim jautājumam pievērst lielu uzmanību, uzsvērt tā nozīmi starptautiskos forumos un turpināt sadarbību ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju;

47.  piekrīt ECB, ka fiziskā nauda ir svarīga kā likumīgs maksāšanas līdzeklis, ņemot vērā, ka euro ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis eurozonā, un atgādina visām eurozonas dalībvalstīm, ka euro monētu un banknošu pieņemšanai mazumtirdzniecības darījumos jābūt obligātai, neskarot šo dalībvalstu tiesības noteikt maksimālās robežvērtības skaidras naudas darījumiem, lai cīnītos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu;

48.  piekrīt nostājai, ko pauduši Valdes locekļi, par to, cik svarīgi ir izveidot īstenas Eiropas maksājumu sistēmas, kas ir pasargātas no ārējiem, piemēram, politiskiem, traucējumiem;

49.  vērš uzmanību uz Komisijas priekšsēdētāja J. C. Juncker 2018. gada runā par stāvokli Savienībā izteikto aicinājumu ņemt vērā euro starptautisko nozīmi un to, ka euro ir pilnībā jāpilda sava loma starptautiskajā arēnā;

50.  uzsver, cik svarīgi, lai ECB būtu atbildīga Parlamenta priekšā; šajā saistībā atzinīgi vērtē pastāvīgo dialogu starp ECB un Parlamentu, kā arī ECB priekšsēdētāja un, attiecīgā gadījumā, citu Valdes locekļu regulāro piedalīšanos Ekonomikas un monetārās komitejas sanāksmēs un plenārsēdēs; mudina ECB šo dialogu turpināt; uzsver, ka ECB ir uzlabojusi saziņu; uzskata, ka ECB būtu jāturpina centieni, lai savus lēmumus darītu pieejamus un saprotamus visiem iedzīvotājiem, kā arī pasākumi, lai uzturētu cenu stabilitāti eurozonā un tādējādi saglabātu vienotās valūtas pirktspēju;

51.  atzinīgi vērtē ECB līdzšinējos centienus uzlabot pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību Eiropas iedzīvotāju un Eiropas Parlamenta priekšā;

52.  aicina Ekonomikas un monetāro komiteju rīkoties, lai uzlabotu monetārā dialoga izveidi ar ECB priekšsēdētāju;

53.  pauž gandarījumu par uzlabotajām, pa iedaļām izklāstītajām un būtiskajām atsauksmēm, ko ECB sniedza attiecībā uz Parlamenta ieguldījumu ECB 2016. gada pārskatā; aicina ECB turpināt ievērot pārskatatbildības principu un katru gadu publicēt rakstiskas atsauksmes attiecībā uz Parlamenta rezolūciju par ECB gada pārskatu;

54.  atgādina, ka nākamajos mēnešos ECB Padomē notiks svarīgas pārmaiņas, jo beigsies vairāku Valdes locekļu, tostarp priekšsēdētāja, amata pilnvaru termiņš; uzskata, ka šīs pārmaiņas būtu jāsagatavo rūpīgi un pilnīgi pārredzami, kopā ar Parlamentu un saskaņā ar Līgumiem; mudina Padomi sagatavot līdzsvarotu sarakstu, kurā attiecībā uz visām gaidāmajām vakancēm būtu iekļauti vismaz trīs kandidāti, tādējādi ļaujot Parlamentam uzņemties nozīmīgāku konsultatīvo lomu amatpersonu iecelšanas procesā; atkārtoti pauž nostāju, ka gan Valdes, gan visas ECB personālsastāvā ir jāuzlabo dzimumu līdzsvars; uzsver, ka Valdes locekļi ir jāizraugās, tikai pamatojoties uz atzītu reputāciju un profesionālo pieredzi monetāros vai banku jautājumos;

55.  piekrīt priekšsēdētājam Mario Draghi, kurš 2018. gada 13. septembra runā apgalvoja, ka, ņemot vērā pēdējos mēnešos sniegtos pārāk daudzos pretrunīgos paziņojumus, kuriem nesekoja rīcība, Itālijā pieauga valsts obligāciju ienesīguma likmes un palielinājās likmju starpība, negatīvi ietekmējot uzņēmumus un mājsaimniecības;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0025.
(2) OV L 139, 11.5.1998., 1. lpp.
(3) ESRK uzklausīšanā 2018. gada 9. jūlijā Ekonomikas un monetārajā komitejā.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 17. janvārisJuridisks paziņojums