Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/2093(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0402/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0402/2018

Debates :

PV 17/01/2019 - 6
CRE 17/01/2019 - 6

Balsojumi :

PV 17/01/2019 - 10.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0044

Pieņemtie teksti
PDF 140kWORD 55k
Ceturtdiena, 2019. gada 17. janvāris - Strasbūra Galīgā redakcija
Diferencēta integrācija
P8_TA(2019)0044A8-0402/2018

Eiropas Parlamenta 2019. gada 17. janvāra rezolūcija par diferencētu integrāciju (2018/2093(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. marta dokumentu ”Baltā grāmata par Eiropas nākotni. Pārdomas un scenāriji attiecībā uz ES-27 līdz 2025. gadam” (COM(2017)2025) un tam pievienotos pārdomu dokumentus par ES finanšu nākotni, Eiropas aizsardzības nākotni, ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu, globalizācijas iespēju izmantošanu un Eiropas sociālo dimensiju,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0402/2018);

A.  tā kā diferencēta integrācija ir jēdziens ar daudzām nozīmēm, kurās ietvertas dažādas parādības, gan no politiskā, gan arī tehniskā viedokļa;

B.  tā kā integrācijas procesus Eiropas Savienībā raksturo strauji pieaugošs tādu situāciju skaits un dažādība, kas ietver atšķirīgu integrāciju gan primāro, gan sekundāro tiesību aktu kontekstā;

C.  tā kā atkarībā no nacionālā konteksta ievērojami atšķiras diferencētas integrācijas jēdziena politiskā izpratne; tā kā dažās dalībvalstīs, kuras ilgāku laiku ir bijušas Savienības dalībvalstis, šim jēdzienam ir pozitīva nozīme un tas tiek saistīts ar ideju par ”celmlaužu grupas” izveidi, lai panāktu straujāku progresu integrācijas padziļināšanā, savukārt dalībvalstīs, kuras ir nesen pievienojušās Savienībai, šis jēdziens bieži tiek uztverts kā ceļš uz pirmās klases un otrās klases Savienības dalībvalstīm;

D.  tā kā diferencēta integrācija attiecas arī uz daudziem dažādiem mehānismiem, kuriem var būt ļoti dažāda ietekme uz Eiropas integrāciju; tā kā ir jāizšķir ar laiku saistīta diferenciācija vai vairāku ātrumu Eiropa, kurai mērķi ir vieni un tie paši, taču to sasniegšanas ātrums ir dažāds, veidu diferenciācija, vai tā dēvētā à la carte Eiropa, kā arī telpiskā diferenciācija, kas bieži tiek dēvēta par mainīgo ģeometriju;

E.  tā kā diferenciācija ir bijusi stabila Eiropas integrācijas iezīme ne tikai ES kompetences jomās, bet arī citur, un tā dažkārt ir ļāvusi vienlaikus padziļināt un paplašināt ES; tā kā līdz ar to nav iespējams stāties pretī diferenciācijai un integrācijai, ne arī uzskatīt diferenciāciju par inovatīvu Savienības nākotnes ceļu;

F.  tā kā, ja diferencēta integrācija var būt pragmatisks risinājums, lai veicinātu Eiropas integrāciju, tā būtu jāizmanto ierobežotā apjomā un ar šauri definētām robežām, ņemot vērā risku sadrumstalot Savienību un tās iestāžu sistēmu; tā kā diferencētās integrācijas gala mērķim vajadzētu būt dalībvalstu iekļaušanas, nevis izslēgšanai veicināšanai;

G.  tā kā pēc pieredzes var teikt, ja savstarpējā atkarība ir integrācijas faktors, tad politizācija bieži rada tai šķēršļus; tā kā līdz ar to ES politikas jomas, kurām ir raksturīga dziļākā integrācija, piemēram, iekšējā tirgus saskaņošana un regulēšana, visbiežāk ir tās, kuras ir vismazāk politizētas, tomēr šķiet, ka diferencētā integrācija visbiežāk rodas politikas jomās, kurām ir raksturīga augsta politiskā polarizācija, tādās kā monetārā politika, aizsardzība, robežkontrole, pamattiesības vai nodokļu uzlikšana;

H.  tā kā politisko saišu izveidošana un dalībvalstu savstarpējā atkarība sniedz izšķirošu ieguldījumu to integrācijā Savienībā,

I.  tā kā Līgumos dalībvalstīm ir paredzēta iespēja īstenot dažādus integrācijas ceļus, proti, izmantojot ciešāku sadarbību (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 20. pants) un pastāvīgu strukturētu sadarbību (LES 46. pants), tomēr neparedzot noteikumus par pastāvīgu elastību vai diferencētu integrāciju kā ilgtermiņa mērķi vai Eiropas integrācijas principu; tā kā šiem dažādajiem integrācijas veidiem būtu jāattiecas tikai uz ierobežotu skaitu politikas jomu, tiem vajadzētu būt iekļaujošiem, lai dotu iespēju piedalīties visām dalībvalstīm, un tiem nevajadzētu apdraudēt procesu, kura mērķis ir izveidot aizvien ciešāku Savienību, kā noteikts LES 1. pantā; tā kā tagad ir arī panākta ciešāka sadarbība kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā, veicinot patiesas Eiropas aizsardzības savienības izveidi;

J.  tā kā, izņemot finanšu darījumu nodokli, visus esošos diferencētas integrācijas gadījumus Padome būtu varējusi pieņemt ar kvalificēta vairākuma balsošanu, ja vienprātības vietā tas būtu bijis paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 329. panta 2. punktā;

K.  tā kā dažiem diferencētās integrācijas veidiem var būt centrtieces ietekme, kas piesaista vēl vairāk dalībvalstu, kuras vēlāk pievienotos šai iniciatīvai;

L.  tā kā diferenciācijas procesa rezultātā ES tiesiskajā regulējumā ir izveidotas iniciatīvas, kā arī dažas elastīgākas starpvaldību juridiskās vienošanās, kuru rezultātā ir izveidota sarežģīta sistēma, kuru ir grūti saprast iedzīvotājiem;

M.  tā kā dalībvalstis nav vienīgās potenciālās diferencētās integrācijas dalībnieces; tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija regulā (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG)(4) jau ir atļauta transnacionālā sadarbība, pamatojoties uz kopīgām interesēm,

1.  uzskata, ka diskusijām par diferencēto integrāciju nevajadzētu būt par diferenciāciju vai pret to, bet gan par labākajiem veidiem, kā īstenot diferencētu integrāciju — kas jau ir politiskā realitāte — ES iestāžu sistēmā Savienības un tās pilsoņu labākajās interesēs;

2.  atgādina par saviem secinājumiem, ka starpvaldību lēmumu veidošanas struktūras un procesi palielina institucionālās atbildības sarežģītību un samazina pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību un ka Savienības darbībai vispiemērotākā ir Kopienas metode;

3.  uzskata, ka diferencētai integrācijai ir jāatspoguļo ideja, ka Eiropa nepiemēro visiem vienādu pieeju un tai ir jāpielāgojas iedzīvotāju vajadzībām un vēlmēm; uzskata, ka dažkārt var būt nepieciešama diferenciācija, lai sāktu jaunus Eiropas projektus un izkļūtu no strupceļa, kas izriet no valsts politiskajiem apstākļiem, kuri nav saistīti ar kopīgo projektu; turklāt uzskata, ka diferenciāciju ir jāizmanto kā konstitucionālu instrumentu, lai nodrošinātu elastīgumu, neapdraudot Savienības vispārējās intereses un tās iedzīvotāju tiesību un iespēju vienlīdzību; atkārto, ka diferenciāciju vajadzētu pieļaut tikai kā pagaidu risinājumu ceļā uz efektīvāku un integrētāku politikas veidošanu;

4.   uzskata, ka Eiropadomei ir jāvelta nepieciešamais laiks, lai izveidotu Eiropas programmu, parādot kopīgo pasākumu radītos ieguvumus un mēģinot pārliecināt visas dalībvalstis piedalīties šajos pasākumos; uzsver, ka jebkāda veida diferencēta integrācija, saskaņā ar kuru tiek panākta vienošanās, ir tikai otrais labākais risinājums, nevis stratēģiska prioritāte;

5.  atkārtoti pauž pārliecību, ka saskaņā ar LES 46. un 20. pantu ir jāsaglabā diferencēta integrācija, kas būtu pieejama visām dalībvalstīm un kas arī turpmāk kalpotu par paraugu dziļākai Eiropas integrācijai, kurā neviena no dalībvalstīm joprojām nav izslēgta no ilgtermiņa politikas, un to nevajadzētu uztvert kā līdzekli, lai veicinātu à la carte risinājumus, kas draud vājināt Savienības metodes un ES institucionālo sistēmu;

6.  apstiprina, ka jebkāda veida diferencēšanas iniciatīva, kas izraisa Savienības pirmās un otrās šķiras dalībvalstu izveidi vai šādu uztveri, būtu ievērojama politiska neveiksme, kas negatīvi ietekmētu ES projektu;

7.  prasa, lai katrs nākamais diferencētas integrācijas modelis būtu veidots tā, lai dotu stimulu un pilnībā atbalstītu dalībvalstis to centienos “izvēlēties piedalīšanos” to ekonomiskās attīstības un pārveides darbībās ar mērķi saprātīgā termiņā izpildīt vajadzīgos kritērijus;

8.  uzskata, ka, lai apmierinātu vajadzību pēc elastīgiem instrumentiem, ir jāatrisina kāda no pamatproblēmām; tādēļ aicina vēl lielākā mērā pārkārtot Padomes balsošanas procedūru no vienprātības uz kvalificēta vairākuma balsošanu, izmantojot pārejas klauzulu (LES 48. panta 7. punkts);

9.  uzskata, ka diferencētai integrācijai vienmēr jānotiek saskaņā ar Līguma noteikumiem, jāsaglabā ES iestāžu vienotība un tā nedrīkst radīt paralēlu institucionālu kārtību vai pasākumus, kas ir netieši pretrunā ES tiesību aktu garam un pamatprincipiem, bet tā vietā būtu jāļauj vajadzības gadījumā izveidot īpašas struktūras, neskarot ES iestāžu kompetenci un lomu; norāda, ka elastīgumu un pielāgošanos nacionālām, reģionālām vai vietējām īpatnībām varētu nodrošināt ar noteikumiem sekundārajos tiesību aktos;

10.  uzsver, ka diferencēta integrācija nedrīkstētu radīt sarežģītāku lēmumu pieņemšanas procesu, kas apdraudētu ES iestāžu pārskatatbildību;

11.  uzskata Brexit par iespēju atteikties no nepiedalīšanās izvēles (opting out) modeļiem un pāriet uz nediskriminējošiem un atbalstošiem piedalīšanās izvēles (opting in) modeļiem; uzsver, ka progresu virzībā uz “arvien ciešāku savienību” šie piedalīšanās izvēles modeļi neierobežotu līdz “mazākajam kopsaucējam” viena vienīga risinājuma veidā, bet atvēlētu virzībā nepieciešamo elastību, vienlaikus atstājot atvērtas durvis dalībvalstīm, kas gan vēlas, gan spēj izpildīt vajadzīgos kritērijus;

12.  prasa, lai nākamajā Līgumu pārskatīšanā tiktu sakārtots pašreizējais diferencēšanas process, pārtraucot atsevišķu dalībvalstu spēkā esošo praksi par pastāvīgām nepiedalīšanās klauzulām un izņēmumiem no primārajiem ES tiesību aktiem, jo tie rada negatīvu diferenciāciju primārajos ES tiesību aktos, izkropļo ES tiesību aktu viendabību un apdraud ES sociālo kohēziju;

13.  tomēr atzīst, ka jaunajiem locekļiem tikai un vienīgi izņēmuma kārtā, uz laiku un atsevišķos gadījumos varētu būt nepieciešami daži pārejas periodi; uzskata, ka ir jāievieš skaidri un izpildāmi juridiski noteikumi, lai novērstu šādu pārejas periodu izplatīšanos;

14.  tādēļ prasa, lai ES dalības priekšnoteikums būtu pilnīga atbilstība ES primārajiem tiesību aktiem visās politikas jomās, savukārt tām valstīm, kas vēlas veidot ciešas attiecības ar ES, taču nevēlas pilnībā ievērot primāros tiesību aktus un kuras vai nu nepievienosies vai nevarēs pievienoties ES, būtu jāpiedāvā noteikta veida partnerība; uzskata, ka šādām attiecībām būtu jāparedz pienākumi, kas atbilst attiecīgajām tiesībām, piemēram, iemaksa ES budžetā, un tās priekšnoteikumam ir jābūt Savienības pamatvērtību, tiesiskuma un saistībā ar dalību iekšējā tirgū — četru brīvību ievērošanai;

15.  uzsver to, ka ES pamatvērtību ievērošana un sargāšana ir Eiropas Savienības kā uz vērtībām balstītas kopienas pamatakmens un ka šīs vērtības vieno dalībvalstis; tādēļ uzskata, ka diferencēšanu nevajadzētu pieļaut attiecībā uz LES 2. pantā noteikto pamattiesību un vērtību ievērošanu; turklāt uzskata, ka diferenciāciju nedrīkst atļaut politikas jomās, kurās neiesaistītās dalībvalstis varētu radīt negatīvas papildu sekas, piemēram, ekonomisko un sociālo dempingu; prasa, lai Komisija, iesniedzot priekšlikumu par ciešāku sadarbību, rūpīgi izvērtētu iespējamo centrbēdzes ietekmi, tostarp ilgtermiņā;

16.  atgādina tā ieteikumu definēt partnerības jēdzienu, lai izveidotu ap ES partneru loku, kuru veidotu valstis, kas nevar pievienoties vai nepievienosies Savienībai, bet tomēr vēlas ciešas attiecības ar ES(5);

17.  ierosina paredzēt īpašu procedūru, kas ļautu pēc noteikta gadu skaita, kad konkrēts dalībvalstu skaits, kas pārstāv kvalificētu balsu vairākumu Padomē, uzsāks ciešāku sadarbību, un pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas ES acquis iekļaut ciešākas sadarbības noteikumus;

18.  uzsver, ka elastīgumu un diferenciāciju ir jāīsteno vienlaikus ar kopīgo noteikumu stiprināšanu pamatjomās, lai nodrošinātu, ka diferenciācija nerada politisku sadrumstalotību; tādēļ uzskata, ka turpmākajā Eiropas institucionālajā sistēmā būtu neizbēgami jāiekļauj Eiropas pīlāri politikas, ekonomikas, sociālajā un vides tiesību jomā;

19.  atzīst, ka reģionālajai sadarbībai ir svarīga nozīme Eiropas integrācijas stiprināšanā, un uzskata, ka tās turpmākajai attīstībai ir liels potenciāls nostiprināt un padziļināt integrāciju, pielāgojot to vietējām īpatnībām un izmantojot gatavību sadarboties;

20.  ierosina ES tiesību aktos un budžetā izstrādāt instrumentus, lai pārbaudītu pārrobežu iniciatīvas par jautājumiem, kas attiecas uz ES jautājumiem, kuri pārstāv ES mēroga intereses un kuri, iespējams, varētu kļūt par tiesību aktu priekšlikumiem vai ciešākas sadarbības gadījumiem;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 252, 18.7.2018., 215. lpp.
(2) OV C 252, 18.7.2018., 201. lpp.
(3) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp.
(4) OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.
(5) OV C 252, 18.7.2018., 207. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 13. decembrisJuridisks paziņojums