Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2089(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0051/2019

Iesniegtie teksti :

A8-0051/2019

Debates :

PV 11/02/2019 - 16
CRE 11/02/2019 - 16

Balsojumi :

PV 12/02/2019 - 9.18
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0079

Pieņemtie teksti
PDF 181kWORD 63k
Otrdiena, 2019. gada 12. februāris - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas īstenošana ES iestāžu sistēmā
7P8_TA(2019)0079A8-0051/2019

Eiropas Parlamenta 2019. gada 12. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas īstenošanu ES iestāžu sistēmā (2017/2089(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6., 7., 9., 10., 11., 21., 23. un 49. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 9., 10., 11., 12., 15., 16., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24. pantu, 67. panta 1. punktu, 258., 263., 267. un 352. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības saprašanās memorandu,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas atzinumus un tiesiskuma kritēriju sarakstu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ( Stambulas konvencija) un Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(1),

–  ņemot vērā 2007. gada 15. marta rezolūciju par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās: Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai(2),

–  ņemot vērā ikgadējās rezolūcijas par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(6),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 27. aprīļa paziņojumu “Pamattiesību hartas ievērošana Komisijas likumdošanas iniciatīvās — metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai” (COM(2005)0172),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. aprīļa ziņojumu par metodoloģijas praktisku pielietošanu, lai sistemātiski un stingri uzraudzītu atbilstību Pamattiesību hartai (COM(2009)0205),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Operational Guidance on taking account of Fundamental rights in Commission Impact Assessments” (“Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos”) (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

–  ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. janvāra Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu atbilstību pamattiesībām Padomes darba sagatavošanas struktūrās,

–  ņemot vērā Padomes darba sagatavošanas struktūrām paredzētās pamatnostādnes “Atbilstība pamattiesībām”,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. maija Padomes prezidentūras semināra ziņojumu “ES Pamattiesību hartas piemērošana valstu politikā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija pamatnostādnes par ietekmes uz cilvēktiesībām analīzi tirdzniecības politikas iniciatīvu ietekmes novērtējumos,

–  ņemot vērā Komisijas ikgadējos ziņojumus par ES Pamattiesību hartas piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas ikgadējos kolokvijus par pamattiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 20. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-8/15 P līdz C-10/15 P Ledra Advertising Ltd/Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB)(8),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 6. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-569/16 un C-570/16, Stadt Wuppertal/Maria Elisabeth Bauer un Volker Willmeroth/Martina Broßonn(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu 2/13 par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai(10),

–  ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada 24. septembra atzinumu 4/2018 “Challenges and opportunities for the implementation of the Charter of Fundamental Rights”) (“Problēmas un iespējas Pamattiesību hartas īstenošanā”),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ikgadējos ziņojumus par pamattiesībām,

–  ņemot vērā FRA 2018. gada oktobra rokasgrāmatu “Applying the Charter of Fundamental Rights of the European Union in law and policymaking at national level – Guidance” (“Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošana tiesību sistēmā un politikas veidošanā valstu līmenī — norādījumi”),

–  ņemot vērā labāka regulējuma instrumentu kopumu, jo īpaši 28. instrumentu “Pamattiesības un cilvēktiesības”,

–  ņemot vērā Reglamenta 38. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2016. gada 2. decembra atzinumu par Eiropas Savienības iniciatīvu attiecībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi,

–  ņemot vērā Nīderlandes delegācijas ES pārredzamības jautājumos 2017. gada novembra Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) sniegto ziņojumu “Opening up closed doors: Making the EU more transparent for its citizens” (“Noslēgtības mazināšana —kā padarīt ES pārredzamāku tās iedzīvotājiem”), kā arī COSAC delegāciju 2017. gada 20. decembra vēstuli ES iestādēm par politisko lēmumu pieņemšanas pārredzamību ES,

–  ņemot vērā pētījumus “The implementation of the Charter of Fundamental Rights in the EU institutional framework” (“Pamattiesību hartas īstenošana ES iestāžu satvarā”) , “The interpretation of Article 51 of the EU Charter of Fundamental Rights: the Dilemma of Stricter or Broader Application of the Charter to National Measures” (“ES pamattiesību hartas 51. panta interpretācija — hartas stingrākas piemērošanas valsts pasākumiem dilemma”) un “The European Social Charter in the context of implementation of the EU Charter of Fundamental Rights” (“Eiropas Sociālā harta ES Pamattiesību hartas īstenošanas kontekstā”), ko ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts publicējis attiecīgi 2016. gada 22. novembrī, 2016. gada 15. februārī un 2016. gada 12. janvārī(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu izstrādāšanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0051/2019),

A.  tā kā ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk “harta”) ES tiesību sistēmā ir piešķirts primāra tiesību akta statuss un tādējādi tai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem;

B.  tā kā šajā ziņojumā atsevišķi neizvērtē katru no hartā paredzētajām tiesībām, bet gan analizē hartas kā primārā tiesību akta īstenošanu;

C.  tā kā sociālie noteikumi ir svarīga hartas un Savienības juridiskās struktūras daļa; tā kā ir svarīgi visā Savienībā nodrošināt pamattiesību ievērošanu un akcentēt to nozīmi;

D.  tā kā Tiesa ir norādījusi, ka hartā atzītās pamattiesības ir ES tiesību sistēmas pamatā un šo pamattiesību ievērošana ir jebkura ES tiesību akta likumības priekšnosacījums;

E.  tā kā harta saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību prasībām un tās 51. pantu paredz gan negatīvus (nepārkāpšanas) pienākumus, gan pozitīvus (aktīvas sekmēšanas) pienākumus, kuri būtu vienlīdz jāizpilda, lai nodrošinātu hartas noteikumu pilnvērtīgu darbību;

F.  tā kā hartas 51. pantā ir aprakstīta hartas darbības joma attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanu, ņemot vērā dalībvalstu un Savienības pilnvaras, un ievērojot Savienībai ar Līgumiem piešķirto pilnvaru robežas;

G.  tā kā Hartas 51. panta 2. punktā precizēts, ka tā nepaplašina Savienības tiesību piemērošanas jomu, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos;

H.  tā kā Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām hartas noteikumi ir pastāvīgi saistoši, pat tad, kad tie darbojas ārpus ES tiesiskā regulējuma jomas;

I.  tā kā saskaņā ar tās 51. pantu hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus; tā kā šīs prasības neskaidro robežu dēļ tomēr ir grūti noteikt, vai un kā harta ir piemērojama konkrētos gadījumos;

J.  tā kā hartā noteikto sociālo un ekonomisko tiesību potenciāls līdz šim nav pienācīgi izmantots; tā kā sociālo tiesību ievērošana ir ne tikai ētisks un juridisks pienākums, bet arī ekonomiska nepieciešamība, kā norādīts arī Eiropas Padomes ģenerālsekretāra atzinumā;

K.  tā kā LES 6. pantā papildus tam ir uzsvērts, ka pamattiesības, kas ir garantētas ECTK, ir uzskatāmas par Savienības tiesību vispārēju principu;

L.  tā kā LESD 151. pantā ir minētas sociālās pamattiesības, piemēram, tās, kas ir reglamentētas Eiropas Sociālajā hartā;

M.  tā kā Parlamenta 2016. gada 22. novembra pētījumā par Pamattiesību hartas īstenošanu ES institucionālajā vidē(12) cita starpā ir iztirzāta Hartas nozīmība no Komisijas darbības viedokļa saskaņā ar Līgumu par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi (ESM Līgums) un saistībā ar Eiropas pusgadu; tā kā Savienības ekonomikas pārvaldībā maz uzmanības tiek pievērsts Hartā minētajām sociālajām tiesībām; tā kā šīs tiesības ir jāuzskata par īstenām pamattiesībām;

N.  tā kā ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā pausto apņemšanos nodrošināt jaunas un iedarbīgākas tiesības tādās jomās kā vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, taisnīgi darba nosacījumi, sociālā aizsardzība un iekļaušana vēl vairāk tiek veicinātas hartā iekļautās tiesības,

O.  tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir nostiprināts ES Līgumos un hartā; tā kā ar LESD 8. pantu ir iedibināts princips par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, nosakot, ka “veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību”;

P.  tā kā ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamība izriet no tiesībām uz labu pārvaldību un ir būtisks priekšnosacījums, kas jāizpilda, lai iedzīvotāji varētu novērtēt, kā ES iestādes īsteno hartu, un pienācīgi sekot tam līdzi;

Q.  tā kā, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām veicinot hartā nostiprināto plašo tiesību spektru — no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām līdz sociālajām, ekonomiskajām un trešās paaudzes tiesībām —, tiktu būtiski stimulēta Eiropas sabiedriskās jomas izveide un Eiropas pilsonības koncepcijas un Līgumos noteikto ES līdzdalības principu praktiska iedzīvināšana;

R.  tā kā FRA savos atzinumos “Improving access to remedy in the area of business and human rights at the EU level”(13) (Piekļuves uzlabošana aizsardzības līdzekļiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ES līmenī) un “Challenges and opportunities for the implementation of the Charter of Fundamental Rights”(14) (Izaicinājumi un iespējas Pamattiesību hartas īstenošanā) ir formulējusi virkni ieteikumu, kā panākt Pamattiesību hartas efektīvu īstenošanu,

S.  tā kā Hartas 24. pantā ir noteiktas bērna tiesības, kas nosaka, ka valsts iestādēm un privātām iestādēm ir pirmām kārtām jāņem vērā bērnu intereses;

T.  tā kā Hartas 14. pantā ir uzsvērts, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz bezmaksas izglītību,

Labāka hartas integrēšana likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos

1.  pauž stingru pārliecību, ka Komisijas Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā (COM(2010)0573) bija sākotnējs pasākums pēc hartas stāšanās spēkā, bet tā ir steidzami jāatjaunina; atzinīgi vērtē Komisijas gada ziņojumus par hartas piemērošanu un aicina 2010. gadā izstrādāto stratēģiju pārskatīt, lai to atjaunotu, atspoguļojot jaunās problēmas un apstākļus, ar ko saskaras iestādes, jo īpaši pēc Brexit;

2.  atzīst, ka ES iestādes ir veikušas vairākus svarīgus pasākumus, lai integrētu hartu ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos; norāda, ka hartas galvenā funkcija ir nodrošināt ES tiesību aktu pilnību atbilstību hartā paredzētajām tiesībām un principiem, un atzīst grūtības, kas rodas saistībā ar šo tiesību un principu aktīvu veicināšanu un to ievērošanas nodrošināšanu;

3.  uzsver, ka ir svarīgi, lai visos Savienības tiesību aktu priekšlikumos tiktu respektētas hartā ietvertās pamattiesības;

4.  atgādina, ka procedūras, ko ES iestādes ieviesušas, lai novērtētu tiesību aktu priekšlikumu atbilstību hartai, galvenokārt ir iekšējas; prasa radīt iespējas nodrošināt labākus apspriešanas, ietekmes novērtēšanas, tostarp īpaši ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtēšanas, un juridiskās pārbaudes procesus, kuros tiktu iesaistīti neatkarīgi pamattiesību eksperti; aicina Komisiju veicināt strukturētu un noregulētu sadarbību ar neatkarīgām ārējām struktūrām, piemēram, FRA, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), attiecīgajām Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas šajā jomā, gadījumos, kad ierosināts tiesību akts var vai nu veicināt, vai negatīvi ietekmēt pamattiesības;

5.  aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu pārskatīt Regulu (EK) Nr. 168/2007, lai piešķirtu FRA iespēju pēc savas iniciatīvas pieņemt nesaistošus atzinumus par ES tiesību aktu projektiem, kā arī sekmēt sistemātisku apspriešanos ar šo aģentūru;

6.  aicina Komisiju, citas ES iestādes un dalībvalstu valdības un reģionālo pašvaldību pārvaldes orgānus pamattiesību apdraudējuma gadījumā apspriesties ar FRA;

7.  atzīst FRA būtisko nozīmi atbilstības hartai novērtēšanā un atzinīgi vērtē šīs aģentūras veikto darbu; mudina FRA turpināt konsultēt un atbalstīt ES iestādes un dalībvalstis pamattiesību kultūras uzlabošanā Savienībā; atzinīgi vērtē nesen pieņemto FRA stratēģiju 2018.–2022. gadam;

8.  ņem vērā interaktīvo tiešsaistes rīku CLARITY, ko izstrādājusi FRA, lai būtu iespējams saistībā ar konkrētiem pamattiesību jautājumiem viegli identificēt vispiemērotāko ārpustiesas struktūru, kuras pārziņā ir cilvēktiesību jautājumi;

9.  aicina Komisiju nodrošināt iespējas veikt visaptverošus ietekmes novērtējumus, līdzsvaroti izvērtējot ietekmi uz tautsaimniecību, sociālo jomu un vidi, un pārskatīt savu lēmumu apsvērumus par pamattiesībām iedalīt trijās līdzšinējās ietekmes novērtējuma kategorijās — ietekme uz tautsaimniecību, sociālo jomu un vidi — un izveidot divas īpašas kategorijas “Ietekme uz pamattiesībām” un “Ietekme uz dzimumu līdztiesību”, lai nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā visi pamattiesību aspekti;

10.  aicina Komisiju sistemātiski rīkoties Savienības līmenī, lai nostiprinātu un izpildītu hartas noteikumus, un vienlaikus sistemātiski nodrošināt, ka Savienības tiesību akti tiek pielāgoti, lai ņemtu vērā tiesību aktu un judikatūras izmaiņas starptautisko cilvēktiesību jomā; šajā sakarā atkārto aicinājumu Komisijai iesniegt priekšlikumu, ar ko tiktu īstenota Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(15), pateicoties kuram, varētu regulāri pārliecināties par norisēm ES iestādēs un struktūrās, un dalībvalstīs, attiecībā uz kurām būtu nepieciešama rīcība, lai aizsargātu un īstenotu hartā paredzētās tiesības, brīvības un principus; jo īpaši iesaka to, ka Kopenhāgenas kritērijos noteiktie principi, kas attiecas uz pamattiesībām, būtu jāizmanto ne tikai vienreiz kā pievienošanās priekšnoteikums, bet būtu regulāri jānovērtē dalībvalstu atbilstība šiem principiem;

11.  norāda, ka būtiska loma ir arī Ombudam, lai garantētu pamattiesību ievērošanu saistībā ar hartu, ne vien attiecībā uz 41. pantu par tiesībām uz labu pārvaldību pašu par sevi, bet arī ņemot vērā, ka šāda laba pārvaldība ir stūrakmens citu pamattiesību nodrošināšanā; atgādina par Ombuda šā Parlamenta sasaukuma laikā paveikto priekšzīmīgo darbu, cita starpā pārredzamības un informācijas brīvības jomā, kā arī īpašo ziņojumu attiecībā uz Frontex(16), kas jo īpaši skar patvēruma meklētāju un migrantu tiesības iesniegt sūdzību;

12.  saprot, ka judikatūra ietekmēs hartas darbības jomu un ka tas ir jāņem vērā;

13.  aicina ES likumdevējus atzīt sekas, kas izriet no Vispārējās tiesas 2018. gada 22. marta sprieduma (lieta T-540/15) par piekļuvi trialogu dokumentiem(17), un attiecīgi rīkoties; pieprasa uzlabot pārredzamību un dokumentu pieejamību starp ES iestādēm, lai panāktu efektīvāku starpiestāžu sadarbību, tostarp sakarā ar atbildību ar pamattiesībām saistītos jautājumos; mudina Padomi bez kavēšanās novērst bažas par tās lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un piekļuvi dokumentiem atbilstoši attiecīgajiem Eiropas Ombuda ieteikumiem;

Hartas iekļaušana ES politikā

14.  atgādina, ka ES politikas veidošana balstās uz LES 2., 3. un 6. pantā noteiktajiem principiem un mērķiem un vienlaikus tajā pilnībā jāievēro un jāīsteno prasības, kas noteiktas vispārēji piemērojamos noteikumos LESD I daļas II sadaļā;

15.  aicina ES iestādes stiprināt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu visās ES darbībās, lai apkarotu dzimumu diskrimināciju un veicinātu dzimumu līdztiesību;

16.  atkārtoti apstiprina, ka visiem Savienības pieņemtajiem tiesību aktiem ir pilnībā jāatbilst hartas noteikumiem, tostarp tās sociālajiem noteikumiem; uzsver, cik svarīgi ir ES ekonomikas un monetārās politikas tiesiskajā regulējumā ietvert nepārprotamas atsauces uz hartu; uzsver, ka starpvaldību pasākumu izmantošana neatbrīvo ES iestādes no pienākuma novērtēt šādu instrumentu atbilstību ES tiesību aktiem, tostarp hartai;

17.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi, lai Savienība rīkotos izlēmīgi nolūkā pastiprināt savu iesaisti Hartā noteikto sociālo tiesību īstenošanas nodrošināšanā;

18.  aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas pusgada process, tostarp konkrētām valstīm paredzētie un gada izaugsmes pētījumu ieteikumi, atbilstu hartas sociālo tiesību normatīvajiem elementiem;

19.  atbalsta stingru un konsekventu pamattiesību klauzulu ievietošanu to regulu projektu normatīvajā daļā, ar kuriem izveido ES fondus;

20.  aicina Komisiju un Padomi ar makroekonomiku saistīto lēmumu pieņemšanā pienācīgi ņemt vērā pamattiesību stāvokļa novērtējumus, kuros tiek izskatītas visas pilsoniskās, politiskās un sociālās tiesības, ko nodrošina Eiropas un starptautiskie cilvēktiesību akti;

21.  aicina Komisiju izskatīt, kas būtu jādara, lai Eiropas Savienība varētu pievienoties Eiropas Sociālajai hartai, un piedāvāt termiņu, kurā šis mērķis būtu jāsasniedz;

22.  atgādina, ka balstoties uz Līgumos noteiktajām pilnvarām, galvenās atbildīgās par sociālās politikas praktisku īstenošanu ir dalībvalstis, un līdz ar to tās ir arī galvenās atbildīgās par hartā paredzēto sociālo noteikumu iedarbīguma un taustāmas izpausmes panākšanu; tomēr atkārto savu aicinājumu saistībā ar Līgumu iespējamu pārskatīšanu iekļaut tajos sociālajiem jautājumiem paredzētu protokolu, lai nostiprinātu sociālās pamattiesības saistībā ar ekonomiskajām brīvībām;

23.  pieņem zināšanai faktiski svarīgo, tomēr neformālo Eurogrupas uzdevumu eurozonas ekonomikas pārvaldībā un to, ka tās lēmumi var ietekmēt politikas veidošanu, bet nav pakļauti atbilstošiem, līdzsvarojošiem demokrātiskās pārskatatbildības un tiesiskās kontroles mehānismiem; atgādina tās locekļiem par viņu horizontālajiem pienākumiem, kas izriet no LES 2. un 6. panta un hartas;

24.  aicina Komisiju un Eiropas Centrālo banku savu saskaņā ar Eiropas Stabilizācijas mehānismu noteikto uzdevumu izpildē, tostarp bankas aizdošanas praksē, pilnībā ievērot hartu, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

25.  atgādina, ka Savienības starptautiskajai darbībai jāatbilst LES 21. panta 1. punktā noteiktajiem principiem; pauž pārliecību, ka hartas noteikumu pilnīga ievērošana un izpildes veicināšana ES ir orientieris, pēc kura var vērtēt Savienības rīcības leģitimitāti un ticamību starptautiskajās attiecībās, tostarp LES 49. pantā noteiktajā paplašināšanās procesā;

26.  norāda uz Tiesas ierobežoto jurisdikciju kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā un brīdina, ka nedrīkst pieļaut, ka tiktu ierobežotas hartā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību;

27.  atgādina ES iestādēm to saistības cilvēktiesību jomā, kuras izriet no hartas un skar arī tirdzniecības politiku; mudina Komisiju pirms jebkuru tirdzniecības sarunu noslēgšanas veikt konkrētu novērtējumu par ietekmi uz cilvēktiesībām, atsaucoties uz ANO pamatprincipiem attiecībā uz tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumiem;

28.  atgādina, ka gan Līgumos, gan hartā ir sniegta atsauce uz nacionālo minoritāšu aizsardzību un diskrimināciju valodas dēļ; prasa ES iestādēs veikt konkrētus administratīvus pasākumus, lai mudinātu valstu valdības rast ilgtspējīgus risinājumus un veicināt valodu daudzveidības kultūru savā dalībvalstī, neaprobežojoties tikai ar ES oficiālajām valodām;

29.  atgādina par to, ka LES 6. pantā ir noteikts pienākums pievienoties ECTK; aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu juridiskos šķēršļus, kas kavē pievienošanās procesa pabeigšanu un iesniegt jaunu projektu nolīgumam par Savienības pievienošanos ECTK, sniedzot pozitīvus risinājumus iebildumiem, ko Eiropas Savienības Tiesa izvirzīja savā 2014. gada 18. decembra atzinumā 2/13; uzskata, ka šāda nolīguma noslēgšana ieviestu papildu aizsardzības pasākumus attiecībā uz Savienības pilsoņu un iedzīvotāju pamattiesībām un sniegtu papildu mehānismu cilvēktiesību īstenošanai, proti, nodrošinātu iespēju Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisa kādas ES iestādes vai dalībvalsts rīcība, īstenojot ES tiesību aktus, kas ietilpst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas jurisdikcijā; turklāt uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra tādējādi papildus Eiropas Savienības Tiesas praksei šajā jomā sniegs ieguldījumu ES pašreizējā un turpmākajā rīcībā attiecībā uz to, kā pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu jomā tiek ievērotas un veicinātas cilvēktiesības un pamatbrīvības;

30.  prasa nekavējoties pabeigt horizontālās ES diskriminācijas novēršanas direktīvas(18) pieņemšanu, lai turpmāk ES garantētu pamattiesības, pieņemot konkrētus ES tiesību aktus;

Harta un ES aģentūras

31.  uzsver, ka dažas ES aģentūras varētu sniegt dalībvalstīm atbalstu no hartas izrietošo pienākumu izpildē, regulāri nodrošinot funkcionālo saikni starp ES un valstu līmeni; norāda, ka vienīgais veids, kā reāli izpildīt šo uzdevumu, ir pilnvērtīgas cilvēktiesību prakses attīstīšana aģentūrās, kuras darbojas tieslietu un iekšlietu jomā un/vai kuru darbībai varētu būt ietekme uz tiesībām un principiem, kas izriet no hartas, ņemot vērā pamattiesību aizsardzības un veicināšanas iekšējos un ārējos aspektus;

32.  aicina attiecīgās ES aģentūras pastiprināt darbu, lai īstenotu dzimumu līdztiesības principus, kas noteikti hartā, tostarp nodrošinot, ka visas ES iestādes un aģentūras īsteno absolūtas neiecietības politiku attiecībā uz jebkāda veida seksuālu vardarbību un fizisku vai psiholoģisku uzmākšanos; aicina visas ES iestādes un aģentūras pilnībā īstenot 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(19);

33.  ņem vērā to daudzveidīgo politikas nostādņu un instrumentu klāstu, kurus dažādās aģentūras izstrādājušas, lai izpildītu savus ar cilvēktiesībām saistītos pamatpienākumus, un ar kuriem panākts dažāds izpildes līmenis; uzsver, ka ir jāveicina ES aģentūru savstarpējā sadarbība, kā arī strukturēts dialogs ar neatkarīgiem cilvēktiesību ekspertiem, kā arī jāattīsta kopīgs un nostiprināts cilvēktiesību satvars, ņemot vērā pašreizējo paraugpraksi;

34.  aicina ES aģentūras, kas darbojas tieslietu un iekšlietu jomā kuru darbībai varētu būt ietekme uz tiesībām un principiem, kas izriet no hartas, pieņemt iekšējas cilvēktiesību stratēģijas un nodrošināt visu līmeņu darbiniekiem regulāru apmācību par pamattiesībām un hartu;

35.  pauž nožēlu par to, ka daudzu ES aģentūru dibināšanas regulās trūkst skaidras atsauces uz hartu; aicina likumdevējus vajadzības gadījumā novērst šo trūkumu ikreiz, kad tiek gatavoti vai pārskatīti noteikumi vai lēmumi, ar kuriem izveido aģentūras, un ņemot vērā katras aģentūras uzdevumus un īpatnības, nodrošināt papildu darbības mehānismus, kuru nolūks būtu nodrošināt atbilstību hartai;

Atbalsts dalībvalstīm hartas īstenošanā valstu līmenī

36.  atgādina, ka hartas ES dimensija un nacionālā dimensija ir nesaraujami saistītas un papildina viena otru, tādējādi nodrošinot, ka hartas noteikumi tiek konsekventi piemēroti visā ES tiesiskajā regulējumā;

37.  uzsver, ka gan tiesību subjektiem, kuri gūst labumu no hartas piemērošanas, gan jurisprudences un cilvēktiesību ekspertiem joprojām trūkst izpratnes par hartu, tās darbības jomu un piemērošanas līmeni, un pauž nožēlu par to, ka valstu līmenī netiek veikti pietiekami pasākumi izpratnes vairošanai;

38.  aicina Komisiju aktīvāk rīkoties hartas izpratnes veicināšanas jomā, pilnībā iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un atbalstīt un finansēt tādus apmācību moduļus, kas sniegtu zināšanas par hartu un būtu paredzēti valstu tiesnešiem, juristiem un ierēdņiem, un kuru mērķis būtu arī uzlabot zināšanas par Savienības politikas virzieniem un Savienības tiesību aktiem, cita starpā materiālajām un procesuālajām tiesībām, par ES tiesu iestāžu sadarbības instrumentu izmantošanu, attiecīgo ES Tiesas judikatūru, juridisko valodu un salīdzinošajām tiesībām; aicina Komisiju arī sniegt dalībvalstīm praktiskus norādījumus, kas tām palīdzētu īstenot hartu valsts līmenī; šajā saistībā aicina Komisiju plaši popularizēt FRA nesen publicēto rokasgrāmatu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu tiesību sistēmā un politikas veidošanā valstu līmenī;

39.  mudina dalībvalstis regulāri apmainīties ar informāciju un pieredzi saistībā ar hartas izmantošanu, piemērošanu un pārraudzību un izvērst paraugpraksi, kas jau attīstīta valstu līmenī; mudina dalībvalstis pārskatīt savus procesuālos noteikumus par juridisko pārbaudi un likumprojektu ietekmes novērtējumiem, ņemot vērā hartā paredzēto; norāda, ka šādās procedūrās ir jāparedz tādas pašas nepārprotamas atsauces uz hartu, kādas jau tiek paredzētas uz valstu līmeņa cilvēktiesību instrumentiem, lai mazinātu risku, ka harta varētu tikt ignorēta;

40.  norāda, ka nepilnības ES tiesību aktu transponēšanā un pienācīgā īstenošanā dalībvalstīs var reāli ietekmēt ES pamattiesību izmantošanu; šajā sakarā atgādina, ka Komisijai ir līgumu pareizas piemērošanas uzraudzītājas loma un ka tādējādi uz to gulstas galīgā, lai neteiktu, ka galvenā, atbildība par pamattiesību garantēšanu, tostarp, vajadzības gadījumā izmantojot pārkāpuma procedūras; aicina šajā sakarā vēl apņēmīgāk vadīt ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu;

Mērķis — konsekventāka hartas interpretācija

41.  pauž pārliecību, ka ES iestādēs, struktūrās, birojos, aģentūrās un dalībvalstīs pastāvošās atšķirīgās interpretācijas par hartas noteikumu piemērošanu mazina hartas pievienoto vērtību, ko tā nodrošina kā tādu minimālo standartu kopums, kuri piemērojami horizontāli visās iestādēs un attiecībā uz visām politikas jomām un pasākumiem, kas saistīti ar ES darbību;

42.  uzsver, ka Hartas iestrādāšana ES primārajos tiesību aktos, vienlaikus nepaplašinot Savienības kompetenci un ievērojot tās 51. pantā noteikto subsidiaritātes principu, rada jaunus pienākumus lēmējiestādēm un izpildinstitūcijām, kā arī dalībvalstīm, kad tās īsteno ES tiesību aktus vietējā līmenī, un uzsver, ka tādējādi Eiropas un valstu tiesas var tieši izpildīt Hartas nosacījumus;

43.  mudina ES iestādes un dalībvalstis paredzēt lielākas iespējas hartas vienkāršākai piemērošanai kopumā;

44.  pauž nožēlu par to, ka Polijas Republika un Apvienotā Karaliste pagaidām nav izlēmušas izstāties no Līgumu Protokola Nr. 30;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 337, 20.9.2018., 167. lpp.
(2) OV C 301 E, 13.12.2007., 229. lpp.
(3) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.
(4) OV C 242, 10.7.2018., 24. lpp.
(5) OV C 337, 20.9.2018., 120. lpp.
(6) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.
(7) OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp.
(8) ECLI:EU:C:2016:701.
(9) ECLI:EU:C:2018:871.
(10) ECLI:EU:C:2014:2454.
(11) Pētījums “The implementation of the Charter of Fundamental Rights in the EU institutional framework” (“Pamattiesību hartas īstenošana ES iestāžu satvarā”), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, C politikas departaments, 2016. gada 22. novembris; pētījums “The interpretation of Article 51 of the EU Charter of Fundamental Rights: the Dilemma of Stricter or Broader Application of the Charter to National Measures” (“ES pamattiesību hartas 51. panta interpretācija — hartas stingrākas piemērošanas valsts pasākumiem dilemma”), ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, C politikas departaments, 2016. gada 15. februāris; pētījums “The European Social Charter in the context of implementation of the EU Charter of Fundamental Rights” (“Eiropas Sociālā harta ES Pamattiesību hartas īstenošanas kontekstā"), 2016. gada 12. janvāris.
(12) “The Implementation of the Charter of Fundamental Rights in the EU institutional framework” (Pamattiesību hartas īstenošana ES institucionālajā vidē), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, C politikas departaments — Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2016. gada 22. novembris.
(13) FRA Atzinums 1/2017, 2017. gada 10. aprīlis.
(14) FRA Atzinums 4/2018, 2018. gada 24. septembris.
(15) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.
(16) Eiropas Parlamenta 2015. gada 2. decembra rezolūcija par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex, OV C 399, 24.11.2017., 2. lpp.
(17) Vispārējās tiesas 2018. gada 22. marta spriedums lietā Emilio de Capitani/Eiropas Parlaments, T-540/15, ECLI:EU:T:2018:167.
(18) Komisijas 2008. gada 2. jūlija priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426).
(19) OV C 346, 27.9.2018., 192. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 27. janvārisJuridisks paziņojums