Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2019. gada 14. marts - StrasbūraGalīgā redakcija
Cilvēktiesību stāvoklis Kazahstānā
 Irāna, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvju lieta
 Cilvēktiesību stāvoklis Gvatemalā
 Jurisdikcija, lēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un bērnu starptautiskā nolaupīšana (pārstrādāta redakcija) *
 Vispārējo tarifa preferenču sistēmas (VPS) regulas īstenošana
 Zaudējumu seguma minimums nerezultatīviem riska darījumiem ***I
 Konkurences aizsardzība gaisa transportā ***I
 2020. gada budžeta pamatnostādnes — III iedaļa
 Dzimumu līdzsvars, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā
 Sebastiano Laviola iecelšana par Vienotās noregulējuma valdes locekli
 Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšana
 Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāja iecelšana amatā
 Cilvēktiesību pārkāpumiem piemērojams Eiropas sankciju režīms
 Nepieciešamība steidzami izveidot ES melno sarakstu ar trešām valstīm atbilstīgi Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai
 Klimata pārmaiņas
 Eiropas Monetārā fonda izveide
 Stāvoklis Nikaragvā
 Gada stratēģiskais ziņojums par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu un sasniegšanu

Cilvēktiesību stāvoklis Kazahstānā
PDF 146kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (2019/2610(RSP))
P8_TA(2019)0203RC-B8-0204/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses(1), un ņemot vērā 2016. gada 10. marta rezolūciju par vārda brīvību Kazahstānā(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. decembra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses(3),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kazahstānu, tostarp 2013. gada 18. aprīļa rezolūciju(4), 2012. gada 15. marta rezolūciju(5) un 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Yevgeny Zhovtis lietu Kazahstānā(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 21. decembrī Astanā parakstīto Padziļināto partnerības un sadarbības nolīgumu (EPCA),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā(7) un 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES un Vidusāzijas stratēģijas īstenošanu un pārskatīšanu(8),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija un 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES stratēģiju Vidusāzijai,

–  ņemot vērā ES un Kazahstānas ikgadējos cilvēktiesību dialogus,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 21. decembrī Eiropas Savienība un Kazahstāna parakstīja Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu (EPCA), lai iedibinātu plašu satvaru ciešākam politiskajam dialogam un sadarbībai iekšlietās un tieslietās, kā arī daudzās citās jomās; tā kā šajā nolīgumā stingri uzsvērti tādi elementi kā demokrātija un tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tirgus ekonomikas un ilgtspējīgas attīstības principi un sadarbība ar pilsonisko sabiedrību, tostarp pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana valsts politikas veidošanā;

B.  tā kā Kazahstāna 2012. gada martā pievienojās Eiropas Padomes komisijai “Demokrātija caur tiesībām“ (Venēcijas komisijai);

C.  tā kā šķiet, ka Kazahstānas valdība nav spērusi nekādus soļus, lai pārskatītu plaši formulētos noteikumus Kriminālkodeksa 174. pantā, ar ko aizliedz kūdīšanu un sociālām, nacionālām un cita veida nesaskaņām, un 274. pantā, ar ko aizliedz izplatīt viltus ziņas, taču Kazahstānas valdība vēl aizvien turpina piemērot šos noteikumus, lai apsūdzētu un ieslodzītu pilsoniskās sabiedrības aktīvistus un žurnālistus;

D.  tā kā Kazahstānā palielinājies politieslodzīto skaits; tā kā 2016. gadā dažādos Kazahstānas reģionos notika miermīlīgi mītiņi pret grozījumiem Zemes kodeksā, un tika aizturēti vairāk nekā 1000 mītiņu dalībnieki (tostarp 55 žurnālisti), no kuriem vairāk nekā 30 tika apcietināti; tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos atzina, ka notikusi patvaļīga aizturēšana, liegta piekļuve lietas taisnīgai iztiesāšanai un atsevišķos gadījumos rupji pārkāptas cilvēktiesības; tā kā pilsoniskās sabiedrības aktīvists Maks Bokayev izcieš cietumsodu par leģitīmu līdzdalību miermīlīgā masu mītiņā;

E.  tā kā Kazahstānas valdība sadarbojās ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) augsta līmeņa misiju un apņēmās īstenot ceļvedi SDO pausto bažu risināšanai, taču nav veikusi nozīmīgus pasākumus, lai šo ceļvedi īstenotu, piemēram, grozītu arodbiedrību likumu; tā kā Kazahstānas valdība nav arī īstenojusi agrākos SDO Standartu piemērošanas komitejas ieteikumus, lai pārskatītu arodbiedrību likumu un Darba kodeksu un veiktu visus nepieciešamos pasākumus nolūkā panākt, ka Kazahstānas Neatkarīgo arodbiedrību konfederācija (CITUK) un tās struktūras pilnībā spēj īstenot savas biedrošanās tiesības;

F.  tā kā 2018. gada maijā no apcietinājuma atbrīvoja arodbiedrību aktīvistus Nurbek Kushakbaev un Amin Eleusinov, taču viņiem liedza iesaistīties arodbiedrību aktivitātēs; tā kā aktīviste Larisa Kharkova saskaras ar līdzīgiem ierobežojumiem, kā arī pastāvīgi cieš no tiesu iestāžu aizskarošas izturēšanās, un notiek kriminālizmeklēšana pret vēl vienu arodbiedrību aktīvisti Erlan Baltalay no Šimkentas, kurai izvirzītas apšaubāmas apsūdzības;

G.  tā kā jauni NVO reglamentējoši tiesību akti ir padarījuši stingrākus grāmatvedības noteikumus, kurus piemēro pilsoniskās sabiedrības organizācijām; tā kā cilvēktiesību organizācijas tiek pakļautas nodokļu spiedienam saistībā ar dotācijām, kas saņemtas no starptautiskiem līdzekļu devējiem;

H.  tā kā reliģijas un ticības brīvība ir nopietni apdraudēta; tā kā varas iestādes reliģisko pārliecību izmanto kā ieganstu patvaļīgai aizturēšanai; tā kā Saken Tulbayev tika ieslodzīts pēc apsūdzībām par “reliģiskā naida kurināšanu”;

I.  tā kā 2018. gada 13. martā varas iestādes aizliedza miermīlīgo opozīcijas kustību “Kazahstānas Demokrātiskā izvēle” (DCK) un aizturēja vairāk nekā 500 personu, kuras dažādos veidos apliecināja atbalstu DCK; tā kā pilsoniskie aktīvisti Almat Zhumagulov un dzejnieks Kenzhebek Abishev cietuši no Kazahstānas varas iestāžu cīņas pret DCK un viņiem attiecīgi piespriests 8 un 7 gadu cietumsods; tā kā Ablovas Dzhumayev tika notiesāts uz trim un Aset Abishev un četriem gadiem cietumā par to, ka tiešsaistē kritizēja varas iestādes un pauda atbalstu DCK;

J.  tā kā, neraugoties uz Kazahstānas konstitūcijas garantēto aizsardzību, valstī ļoti tiek ierobežota biedrošanās brīvība, un Likums par sabiedriskajām organizācijām vēl aizvien prasa, lai visas sabiedriskās organizācijas tiktu reģistrētas Tieslietu ministrijā; tā kā 2015. gada decembrī šis likums tika grozīts, un tagad ir jāpilda apgrūtinošas ziņošanas prasības un attiecībā uz finansējumu jāīsteno valsts regulējums, ko nodrošina ar valdības apstiprinātas struktūras starpniecību; tā kā cilvēki, kuri iesaistās nereģistrētu organizāciju aktivitātēs, var ciest no administratīvām sankcijām un kriminālvajāšanas;

K.  tā kā pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aktīvisti savā darbībā joprojām cieš no atriebības un ierobežojumiem, piemēram, cilvēktiesību aktīvistei Elena Semenova uzlikts ceļošanas aizliegums par apzinātu viltus ziņu izplatīšanu un aktīviste no Šimkentas Ardak Ashim apsūdzēta par nesaskaņu celšanu, jo sociālajos plašsaziņas līdzekļos izplatījusi kritiskus rakstus, un viņa ar varu ieslodzīta psihiatriskā slimnīcā; tā kā 2018. gada 10. maijā Eiropas Parlamenta delegācijas Kazahstānā vizītes laikā policija pielietoja pārmērīgu spēku pret miermīlīgiem demonstrantiem, kuri centās satikties ar Eiropas Parlamenta deputātiem; tā kā policija aizturēja vairāk nekā 150 cilvēku un vairāk nekā 30 protestētājiem tikai piemērots administratīvais arests; tā kā 2018. gada 17. un 18. septembrī Kazahstānas policija apcietināja vairākus aktīvistus, kuri gribēja tikties ar Eiropas Parlamenta delegācijas locekļiem;

L.  tā kā 2018. gada aprīlī spēkā stājās jauni ierobežojoši plašsaziņas līdzekļu un informācijas likuma grozījumi, joprojām tiek bloķēta piekļuve informācijai sociālajos plašsaziņas līdzekļos un notiek kriminālizmeklēšana pret Forbes Kazakhstan un Ratel.kz, kas apsūdzēti par apzinātu viltus ziņu izplatīšanu; tā kā varas iestādes kontrolē un ierobežo sociālo tīklu izmantošanu; tā kā blogeriem un sociālo tīklu lietotājiem piespriests cietumsods, tostarp ieslodzīti Ruslan Ginatullin, Igor Chupina un Igor Sychev; tā kā blogeris Muratbek Tungishbayev tika izraidīts no Kirgizstānas un nodots Kazahstanas iestādēm, kas ir smags tiesību pārkāpums, un Kazahstānā viņš cieta no rupjas apiešanās;

M.  tā kā nesodīšana par ieslodzīto un aizdomās turamo spīdzināšanu un sliktu apiešanos ir norma, lai gan valdība ir apņēmusies izskaust spīdzināšanu; tā kā iestādes nav veikušas uzticamu izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par spīdzināšanu ieilgušā naftas nozares streika laikā 2011. gadā Žanaozenā;

N.  tā kā Almati prokuratūra nav atradusi ticamus pierādījumus, kas apstiprinātu aizdomas par uzņēmēja Iskander Yerimbetov spīdzināšanu, kuram 2018. gada oktobrī piesprieda septiņus gadus cietumā, apsūdzot par krāpšanu lielā apmērā; tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2018. gadā secināja, ka viņa apcietināšana un aizturēšana bijusi patvaļīga, prasīja viņu atbrīvot un pauda bažas, ka pirmstiesas apcietinājuma laikā notikusi spīdzināšana;

O.  tā kā Kazahstānā dzimumu līdztiesību ievērojami apdraud plaši izplatītā vardarbība pret sievietēm un tradicionālās patriarhālās normas un stereotipi; tā kā NVO norāda, ka ne vienmēr tiek ziņots par vardarbību pret sievietēm un ka par šādu vardarbību, kā arī seksuālu aizskaršanu, reti tiek ierosināta krimināllieta;

P.  tā kā LGBTI personas Kazahstānā saskaras ar juridiskām problēmām un diskrimināciju; tā kā seksuālās attiecības gan starp sieviešu, gan vīriešu viena dzimuma personām Kazahstānā ir legālas, taču viena dzimuma partnerattiecības un šādu personu vadītas mājsaimniecības nesaņem tādu pašu tiesisko aizsardzību, kāda ir pieejama precētiem pretēju dzimumu pāriem;

Q.  tā kā Kazahstāna ierindojas 143. vietā no 167. valstīm Pasaules demokrātijas indeksā, tādējādi definējot valsti kā autoritāru režīmu,

1.  mudina Kazahstānu ievērot savas starptautiskās saistības un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības; aicina Kazahstānas iestādes izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un visa veida politiskās represijas saskaņā ar EPCA 1., 4., 5. un 235. pantā noteiktajiem principiem;

2.  uzsver, ka ES politisko, ekonomisko un kultūras attiecību padziļināšanai ar Kazahstānu jābalstās uz kopīgu apņemšanos ievērot universālas vērtības, jo īpaši demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu; sagaida, ka EPCA veicinās tiesiskuma stiprināšanu un visu iedzīvotāju demokrātisko līdzdalību, daudzveidīgāku politisko vidi, labāku darbību, neatkarīgu un objektīvu tiesu varu, lielāku valdības pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī darba tiesību aktu uzlabojumus;

3.  atzinīgi vērtē vairāku politieslodzīto atbrīvošanu, konkrēti: Vladimir Kozlov, Gyuzyal Baydalinova, Seytkazy Matayev, Edige Batyrov, Yerzhan Orazalinov, Sayat Ibrayev, Aset Matayev, Zinaida Mukhortova, un Žanaozenas naftas rūpniecības darbinieki, kā arī arodbiedrības biedri Amin Eleusinov un Nurbek Kushakbayev, kuru brīvība tomēr ir ierobežota; atzinīgi vērtē lēmumu atbrīvot Ardak Ashim no psihiatriskās klīnikas; nosoda šādu brutālu pasākumu kā sodošu psihiatriju un prasa atsaukt obligāto ambulatoro psihiatrisko ārstēšanu, kas noteikta A. Ashum, un visus obligātos ārstniecības pasākumus pret aktīvisti Natalia Ulasik;

4.  prasa pilnībā reabilitēt un nekavējoties atbrīvot visus pašreiz apcietinājumā esošos aktīvistus un politieslodzītos, jo īpaši Mukhtar Dzhakishev, Maks Bokayev, Iskander Yerimbetov, Aron Atabek, Sanat Bukenov, Makhambet Abzhan un Saken Tulbayev, kā arī atcelt visus pārvietošanās ierobežojumus, kas noteikti citām personām;

5.  mudina Kazahstānas valdību grozīt Kriminālkodeksa 174. pantu par “sociālo, nacionālo, klanu, rasu, klašu vai reliģisko nesaskaņu celšanu” sašaurinot to, lai nepieļautu patvaļīgu vajāšanu, kas ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, un grozīt Kriminālkodeksa 274. pantu, ar ko plaši aizliedz “izplatīt viltus ziņas”, un atbrīvot aktīvistus, žurnālistus un citas kritiski domājošas personas, kas pašlaik ir aizturētas, pamatojoties uz šiem pantiem;

6.  mudina Kazahstānas valdību izbeigt neatkarīgu arodbiedrību apspiešanu un atcelt tām noteiktos darbības ierobežojumus, pārtraukt politiski motivētas arodbiedrību vadītāju vajāšanas, atcelt Larissa Kharkova, Nurbek Kushakbaev un Amin Eleusinov izvirzītās apsūdzības un ļaut viņiem atsākt darbību arodbiedrībā bez iejaukšanās vai iebiedēšanas; turklāt mudina valdību pievērsties Eiropas Parlamenta paustajām bažām par kriminālizmeklēšanu pret Erlan Baltabay un pārskatīt 2014. gada Arodbiedrību likumu un 2015. gada Darba kodeksu, lai nodrošinātu to atbilstību SDO standartiem;

7.  mudina Kazahstānas valdību īstenot ANO īpašā referenta jautājumos par miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību ieteikumus un pārskatīt Likumu par sabiedrības apvienību veidošanu un nosacījumus par piekļuvi finansējumam;

8.  mudina Kazahstānas valdību izbeigt visa veida patvaļīgu aizturēšanu, atriebību un aizskaršanu, kas vērsta pret cilvēktiesību aktīvistiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un politiskās opozīcijas kustībām, tostarp pret faktiskajiem vai iespējamajiem DVK atbalstītājiem;

9.  mudina Kazahstānas valdību pārskatīt grozījumus plašsaziņas līdzekļu un informācijas likumā, kas stājās spēkā šogad, noteikt moratoriju kriminālsodiem par apmelošanu, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai jaunajā Kriminālkodeksā atceltu attiecīgos ar apmelošanu saistītos pantus, noteikt ierobežojumus attiecībā uz sodiem neslavas celšanas gadījumā, pārtraukt aizskart un vērsties pret žurnālistiem, kas kritizē valdību, un pārtraukt bloķēt piekļuvi informācijai gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

10.  prasa rīkoties saistībā ar ANO Cilvēktiesību komitejas, ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos un ANO īpašā referenta jautājumā par spīdzināšanu paziņojumiem; prasa aizsargāt spīdzināšanā cietušās personas, nodrošināt viņām pienācīgu medicīnisko aprūpi un pienācīgi izmeklēt spīdzināšanas gadījumus; prasa izbeigt Interpola izdošanas procedūru ļaunprātīgu izmantošanu un pārtraukt politiskās opozīcijas pārstāvju vajāšanu; mudina Kazahstānas valdību pildīt savus solījumus ievērot pilnīgas neiecietības politiku attiecībā pret spīdzināšanu un nodrošināt, ka pilnībā tiek izmeklēti iespējami spīdzināšanas gadījumi, tostarp Žanaozenas notikumu sakarā; mudina valdību pārskatīt lietu par Ikander Yeritbetov, ņemot vērā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos secinājumus, un nodrošināt, ka apgalvojumi par spīdzināšanu tiek pienācīgi izmeklēti;

11.  atzīmē Kazahstānas etniski un reliģiski daudzveidīgo raksturu un uzsver, ka nepieciešams aizsargāt mazākumtautības un to tiesības, jo īpaši attiecībā uz valodu lietošanu, reliģijas vai ticības brīvību, diskriminācijas nepieļaušanu un vienlīdzīgām iespējām; atzinīgi vērtē dažādu kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu Kazahstānā; mudina Kazahstānu pārtraukt cilvēku vajāšanu par to, ka viņi likumīgi izmanto apziņas un reliģijas brīvību; prasa nekavējoties atbrīvot pārliecības dēļ notiesātās personas;

12.  aicina iestādes apkarot visa veida vardarbību pret sievietēm; turklāt prasa rīkoties, lai nodrošinātu tādus efektīvus un pieejamus ziņošanas kanālus un aizsardzības pasākumus, kuros ir ievērotas cietušo vajadzības un konfidencialitāte; mudina pārtraukt nesodāmību un rīkoties, lai nodrošinātu pienācīgu kriminālsankciju noteikšanu vainīgajiem;

13.  uzstāj, ka LGBTI kopienas tiesības ir pilnībā jārespektē; aicina Kazahstānas valdību garantēt, lai LGBTI kopiena nesaskartos ar nekādu diskrimināciju;

14.  aicina Kazahstānu pilnībā īstenot ieteikumus, ko sniegusi EDSO/ODIHR starptautiskā 2016. gada 20. marta vēlēšanu novērošanas misija, kura ir atzinusi, ka valstij joprojām ir daudz darāmā, lai izpildītu EDSO saistības attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām; mudina Kazahstānas iestādes neierobežot neatkarīgo kandidātu darbību; tāpat mudina ievērot pilsoņu vēlēšu tiesības;

15.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi, lai ES un EDSO sadarbotos demokrātiskās pārvaldības labas prakses uzlabošanā valstī, jo īpaši cilvēktiesību un tiesiskuma jomā; tāpēc mudina Kazahstānas iestādes pagarināt EDSO pilnvaras valstī un jo īpaši atjaunot EDSO centra Astanā pilnvaras, kas būtu svarīgs turpmākās ES un Kazahstānas sadarbības nosacījums;

16.  prasa ES un jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) cieši uzraudzīt notikumu attīstību Kazahstānā, vajadzības gadījumā paust bažas Kazahstānas iestādēm, piedāvāt palīdzību, kā arī sniegt regulārus ziņojumus Parlamentam; aicina ES delegāciju Astanā turpināt aktīvu situācijas uzraudzību un risināt vārda brīvības jautājumu visās attiecīgajās divpusējās sanāksmēs; mudina EĀDD aktīvi iesaistīties tiesas procesu novērošanas misijās, lai pārraudzītu politiski jutīgus tiesas procesus un politiski motivētas vajāšanas gadījumus un lai pārbaudītu, vai tiesības uz taisnīgu tiesu attiecas uz visiem;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim Vidusāzijā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Kazahstānas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 369, 11.10.2018., 2. lpp.
(2) OV C 50, 9.2.2018., 38. lpp.
(3) OV C 369, 11.10.2018., 179. lpp.
(4) OV C 45, 5.2.2016., 85. lpp.
(5) OV C 251 E, 31.8.2013., 93. lpp.
(6) OV C 224 E, 19.8.2010., 30. lpp.
(7) OV C 168 E, 14.6.2013., 91. lpp.
(8) OV C 58, 15.2.2018., 119. lpp.


Irāna, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvju lieta
PDF 138kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par Irānu, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvju lietu (2019/2611(RSP))
P8_TA(2019)0204RC-B8-0186/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, sevišķi 2018. gada 13. decembra rezolūciju par Irānu, jo īpaši Nasrin Sotoudeh lietu(1), un 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā(2),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 4. februāra secinājumus par Irānu,

–  ņemot vērā īpašā referenta 2019. gada 30. janvāra ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Irānas Islāma Republikā un viņa 2018. gada 29. novembra paziņojumu par Irānu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gada 17. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāna,

–  ņemot vērā Irānas prezidenta Hartu par pilsoņu tiesībām,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2018. gada 29. novembra paziņojumu „Irānai ir jāaizsargā sieviešu tiesību aizstāvji“,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes jautājumā par nāvessodu, ES pamatnostādnes par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību un sodīšanu un ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 12. aprīļa lēmumu pagarināt ierobežojošos pasākumus vēl uz 12 mēnešiem, reaģējot uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā;

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2019. gada 12. marta paziņojumu par Irānas cilvēktiesību juristes Nasrin Sotoudeh notiesāšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti, juristi un tiešsaistes aktīvisti Irānā joprojām saskaras ar iebiedēšanu, patvaļīgu apcietināšanu, aizturēšanu un kriminālvajāšanu par sava darba veikšanu; tā kā pēdējo mēnešu laikā Irānas Izlūkošanas un drošības ministrija un citi spēki ir īstenojusi ievērojamas represijas pret pilsonisko sabiedrību;

B.  tā kā tā 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā ir uzsvērts, cik svarīgi ir ievērot ES cilvēktiesību pamatnostādnes, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem saistībā ar ES un Irānas attiecībām;

C.  tā kā plaši pazīstamā cilvēktiesību juriste Nasrin Sotoudeh nesen tika notiesāta ar brīvības atņemšanu vismaz uz septiņiem gadiem; tā kā divu tiesas procesu gaitā tika ziņots, ka kopējais viņai piespriestais cietumsods varētu būt vēl ievērojami ilgāks, kaut gan precīzs viņas cietumsoda termiņš joprojām nav zināms; tā kā patiesais viņas apcietināšanas iemesls, šķiet, ir viņas mierīgā cilvēktiesību aizstāvība Irānā; tā kā viņas tiesas process nenotika saskaņā ar starptautiskajiem pamatstandartiem par pienācīgu procesu;

D.  tā kā Nasrin Sotoudeh vīrs Reza Khandan tika aizturēts saistībā ar atbalstu sievietēm, kuras mierīgi piedalījās kampaņā pret piespiedu hidžāba valkāšanu, un par viņa sievas atbrīvošanu no cietuma; tā kā 2019. gada janvārī Teherānas revolucionārā tiesa notiesāja viņu uz sešiem gadiem cietumā;

E.  tā kā 2018. gada janvārī un februārī tika arestēti vides aktīvisti un Persijas reģiona Savvaļas dzīvās dabas mantojuma fonda pārstāvji Taher Ghadirian, Niloufar Bayani, Amirhossein Khaleghi, Houman Jokar, Sam Rajabi, Sepideh Kashani, Abdolreza Kouhpayeh un Morad Tahbaz, kuri tika aizturēti bez tiesībām saņemt advokāta palīdzību un kuri pēdējo nedēļu laikā tika tiesāti, neievērojot taisnīgas tiesas standartus; tā kā pagājušajā gadā mīklainos apstākļos apcietinājumā mira cits šīs grupas dalībnieks, proti, irāņu izcelsmes kanādiešu universitātes profesors Kavari Seyed-Emami;

F.  tā kā 2018. gadā un 2019. gadā tika apcietināti arodbiedrību aktīvisti Esmaeil Bakhshi, Sepideh Gholian un Mohammad Habibi pēc tam, kad viņi vadīja protestus par darba ņēmēju un skolotāju tiesībām; tā kā cilvēktiesību aizstāvei Maryam Akbari Monfared 2010. gadā tika piespriesti 15 gadi cietumā par „naidīgumu pret Dievu“ un viņai ir bijusi liegta medicīniska aprūpe, kaut gan viņa cieš no vairākām slimībām;

G.  tā kā aktīvistiem Arash Sadeghi, Narges Mohammadi un Farhad Meysami ir piespriesti ilgi cietumsodi par kampaņām, kas atbalsta sieviešu tiesības, nāvessoda atcelšanu un cilvēktiesības;

H.  tā kā Irānas tiesas regulāri nespēj rīkot taisnīgus tiesas procesus un izmanto kā tiesas pierādījumus atzīšanās, kuras iegūtas ar spīdzināšanu; tā kā varas iestādes joprojām nosaka kriminālatbildību par darbību cilvēktiesību jomā un izmanto Irānas kriminālprocesa 48. pantu, lai ierobežotu aizturēto piekļuvi advokātam; tā kā nav neatkarīgu mehānismu, lai nodrošinātu tiesas varas iestāžu pārskatatbildību;

I.  tā kā joprojām tiek apcietināti ES un Irānas dubultpilsoņi, tostarp Apvienotās Karalistes un Irānas pilsone Nazanin Zaghari-Ratcliffe, ilgstoši turot apcietinātos vieninieku kamerā un pakļaujot viņus nopratināšanai, nenodrošinot pienācīgu procesu un piespriežot ilgus cietumsodus, pamatojoties uz neskaidrām vai neprecīzām apsūdzībām „valsts drošības“ un „spiegošanas“ jomā, kā arī tiek īstenotas valsts atbalstītas nomelnošanas kampaņas pret apcietinātajām personām;

J.  tā kā daudzkārt tiek ziņots par nežēlīgiem un pazemojošiem cietuma apstākļiem un pienācīgas medicīniskās aprūpes nepieejamību apcietinājumā Irānā, kas ir ANO Ieslodzīto režīma standarta minimālo noteikumu pārkāpums;

K.  tā kā tiek lēsts, ka 2018. gadā Irāna ir izpildījusi nāvessodu 273 personām, kas ir otrais augstākais nāvessodu skaits pasaulē minētajā gadā saskaņā ar Irānas cilvēktiesību NVO ziņojumu;

L.  tā kā 2018. gadā tūkstošiem cilvēku piedalījās mierīgās demonstrācijās un streikos, protestējot pret nesamaksātām algām, sliktiem darba apstākļiem, korupciju, politiskajām represijām un citām problēmām; tā kā varas iestādes arestēja simtiem demonstrācijas dalībnieku, daudziem piespriežot cietumsodus un pēršanu;

M.  tā kā Irānas tiesas varas iestādes turpina vērsties pret mierīgu sieviešu tiesību aizstāvju pretestību saistībā ar protestu pret obligāto hidžāba valkāšanu; tā kā 2018. gadā vismaz 39 sievietes tika arestētas saistībā ar protestiem un vismaz 55 tika aizturētas par viņu darbību sieviešu tiesību jomā;

N.  tā kā Irānā tiek apspiesta gan tiešsaistes, gan bezsaistes preses brīvība, pulcēšanās brīvība un vārda brīvība;

O.  tā kā Irānas varas iestādes sistemātiski ir vērsušās pret žurnālistiem, tostarp pret tiem, kuri strādā BBC kanāla Persijas reģiona dienestā, un pret viņu ģimenēm, izmantojot kriminālizmeklēšanu, aktīvu iesaldēšanu, patvaļīgu aizturēšanu, novērošanu, iebiedēšanu, kā arī vēršot pret viņiem nepatiesu, ļaunprātīgu un neslavu ceļošu publicitāti; tā kā šobrīd Irānā apcietinājumā atrodas vismaz astoņi žurnālisti;

P.  tā kā Irānas prezidents Hassan Rouhani 2016. gada decembrī nāca klajā ar Hartu par pilsoņu tiesībām; tā kā šī harta nav juridiski saistoša;

Q.  tā kā vairāki reliģisko un etnisko minoritāšu locekļi, tostarp bahājiešu ticības locekļi un azerbaidžāņu, kurdu, arābu un beludžu kopienas pārstāvji, sunnītu musulmaņi, kristieši un nekādai reliģijai nepiederošie Irānā saskaras ar diskrimināciju nodarbinātībā, izglītībā, reliģijas brīvībā un politiskajā darbībā,

1.  aicina Irānas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, ieslodzītos pārliecības dēļ un žurnālistus, kuri aizturēti un notiesāti tikai tādēļ, ka izmantojuši savu vārda brīvību un mierīgas pulcēšanās brīvību; uzsver, ka Irānas varas iestādēm visos gadījumos ir jānodrošina, lai cilvēktiesību aizstāvji, juristi un žurnālisti varētu veikt savu darbu bez draudiem, iebiedēšanas un šķēršļiem;

2.  atkārtoti aicina Irānas valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Saharova balvas laureāti Nasrin Sotoudeh un pauž atzinību par viņas drosmi un apņēmību attiecībā uz cilvēktiesībām un sieviešu tiesībām Irānā; uzskata, ka tiesas process un spriedums Nasrin Sotoudeh lietā bija ļoti netaisnīgs un ir nopietna tiesas kļūda, un atzinīgi vērtē EĀDD runaspersonas 2019. gada 12. marta paziņojumu par šo jautājumu;

3.  aicina Irānas varas iestādes grozīt valsts kriminālprocesa 48. pantu, lai nodrošinātu, ka visiem atbildētājiem ir nodrošinātas tiesības uz viņu izvēlēta jurista pārstāvību un uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Irānas saistībām, kas noteiktas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

4.  mudina Irānas varas iestādes nodrošināt visu aizturēto personu drošību un labklājību, tostarp nodrošināt pienācīgas medicīniskās aprūpes pieejamību; tāpat aicina veikt neatkarīgu izmeklēšanu par Kavous Seyed-Emami nāvi apcietinājumā un par citu aizturēto aktīvistu iespējamu spīdzināšanu apcietinājumā un nosoda tīšu medicīniskas aprūpes liegšanu politiskajiem ieslodzītajiem;

5.  aicina Irānas varas iestādes nekavējoties pārtraukt žurnālistu, tiešsaistes aktīvistu un viņu ģimeņu novērošanu, iebiedēšanu un kriminālvajāšanu, kā arī izbeigt tiešsaistes cenzūru, un aicina radīt apstākļus, kuros iespējama vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

6.  aicina Irānas valdību sadarboties ar ANO īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Irānā, tostarp ļaujot viņam ieceļot valstī;

7.  aicina ES dalībvalstis un ES iestādes arī turpmāk pievērsties apcietināto cilvēktiesību aizstāvju lietām, tiekoties ar Irānas kolēģiem un apspriežoties ANO Cilvēktiesību padomes nākamajā sanāksmē Ženēvā;

8.  aicina EĀDD turpināt iekļaut cilvēktiesības, tostarp cilvēktiesību aizstāvju situāciju, ES un Irānas augsta līmeņa dialogā; tāpat aicina priekšsēdētāja vietnieci/ Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) publiski apstiprināt, ka cilvēktiesību ievērošana ir būtisks elements ES un Irānas attiecību attīstībā;

9.  mudina PV/AP un Padomi apsvērt iespēju izveidot oficiālu cilvēktiesību dialogu ar Irānu saskaņā ar ES nostādnēm cilvēktiesību dialogiem ar trešām valstīm;

10.  mudina ES amatpersonas aicināt Irānas varas iestādes garantēt aizturēto cilvēktiesību aktīvistu drošību un turpināt pilnīgu izmeklēšanu saistībā ar ziņojumiem par spīdzināšanu;

11.  mudina visas dalībvalstis, kuru diplomāti ir Teherānā, izmantot mehānismus, kas paredzēti ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, lai atbalstītu un aizsargātu šīs personas, tostarp attiecībā uz publiskiem paziņojumiem, demaršiem, tiesas procesu uzraudzību un cietumu apmeklējumiem;

12.  mudina Irānu pārtraukt noteikt kriminālatbildību par sieviešu tiesību aizstāvju darbu, tostarp par mierīgiem protestiem pret obligātu hidžāba valkāšanu, un aicina atcelt šo diskriminējošo un pazemojošo praksi;

13.  aicina Irānas valdību aizsargāt visu reliģisko minoritāšu un etnisko minoritāšu tiesības un novērst visa veida diskrimināciju pret šīm personām;

14.  atzinīgi vērtē likuma par nelegālu narkotiku tirdzniecību grozījumus, kuros ir paredzēta retāka nāvessoda piespriešana, un aicina pārskatīt visus spriedumus, kuros paredzēts nāvessods, lai nodrošinātu, ka attiecīgie tiesas procesi notiek saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; aicina Irānas varas iestādes nekavējoties noteikt moratoriju attiecībā uz nāvessoda piemērošanu kā soli virzienā uz tā pilnīgu atcelšanu;

15.  iesaka pirms pašreizējā pilnvaru termiņa beigām nosūtīt uz Irānu Cilvēktiesību apakškomitejas ad hoc delegāciju, lai apciemotu apcietinātos cilvēktiesību aizstāvjus un rīkotu nepieciešamās sanāksmes ar Irānas varas iestādēm;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irānas Islāma Republikas augstākajam vadītājam, Irānas Islāma Republikas prezidentam un Irānas Majlis locekļiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0525.
(2) OV C 215, 19.6.2018., 86. lpp.


Cilvēktiesību stāvoklis Gvatemalā
PDF 148kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Gvatemalā (2019/2618(RSP))
P8_TA(2019)0205RC-B8-0182/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2007. gada 15. marta rezolūciju par Gvatemalu(1), 2012. gada 11. decembra rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses(2), un 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Gvatemalu, īpaši cilvēktiesību aizstāvju stāvokli(3),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas vizīti Meksikā un Gvatemalā 2016. gada februārī un tās galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Centrālamerikas valstīm ziņojumu par vizīti Gvatemalā un Hondurasā no 2015. gada 16. februāra līdz 20. februārim,

–  ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Centrālamerikas valstīm ziņojumu par vizīti Gvatemalā no 2018. gada 28. oktobra līdz 1. novembrim,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(4),

–  ņemot vērā daudzgadu indikatīvo programmu Gvatemalai 2014.–2020. gadam un tajā iekļauto apņemšanos veicināt konfliktu atrisināšanu, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības atbalsta programmas tieslietu nozarei Gvatemalā, jo īpaši SEJUST,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām, kurā pausta apņemšanās iesaistīties jautājumā par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ES 2018. gada rīcības programmu Gvatemalas atbalstam nolūkā veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi Gvatemalai pieguļošajā zonā un tās apkaimē un atbalstīt Starptautiskās komisijas pret nesodāmību Gvatemalā (CICIG) paplašinātās pilnvaras,

–  ņemot vērā to, ka 2017. gada augustā tika parakstīta CICIG un Gvatemalas Augstākās tiesas vienošanās par konsultāciju sniegšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2018. gada 2. septembra paziņojumu par Gvatemalas valdības lēmumu nepagarināt CICIG pilnvaras,

–  ņemot vērā ANO darba grupas vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos priekšsēdētāja un ANO īpašā referenta par taisnības, taisnīguma, reparācijas un neatkārtošanās garantiju veicināšanu 2018. gada 6. aprīļa kopīgo vēstuli Gvatemalas prezidentam,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2018. gada 10. septembra paziņojumu par Gvatemalas valdības lēmumu nepagarināt CICIG pilnvaras,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2019. gada 6. marta paziņojumu par Gvatemalas Likumu par nevalstiskām organizācijām attīstības jomā,

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch jaunāko ziņojumu par Gvatemalu,

–  ņemot vērā Gvatemalas konstitūciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā, lielā mērā pateicoties sadarbībai starp Gvatemalas ģenerālprokurora biroju un ANO atbalstīto Starptautisko komisiju pret nesodāmību Gvatemalā (CICIG), kas tika izveidota 2007. gadā, lai izmeklētu organizēto noziedzību un pastiprinātu vietējos centienus tiesiskuma nostiprināšanā, Gvatemala turpināja gūt zināmus panākumus saukšanā pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem un korupcijas lietās;

B.  tā kā pēdējo gadu laikā Gvatemalā pieaug ekonomisko, sociālo, kultūras un vides tiesību jomā aktīvo aizstāvju, organizāciju un kopienu pārstāvju slepkavību skaits, kā arī pret viņiem tiek vērsts aizvien vairāk uzbrukumu; tā kā saskaņā ar Vienības cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Gvatemalā (UDEFEGUA) informāciju 2018. gadā pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pirmiedzīvotājiem (jo īpaši zemes un teritoriālo tiesību aktīvistiem) tika vērsts kopā 391 uzbrukums, to skaitā 147 kriminālatbildības noteikšanas gadījumi un 26 slepkavības, un tas ir par 136 % vairāk nekā 2017. gadā;

C.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji arī saskaras ar draudiem, iebiedēšanu, stigmatizēšanu un neslavas celšanas kampaņām no privātā sektora dalībnieku un Gvatemalas iestāžu puses, kā arī kriminālvajāšanu; tā kā joprojām bažas rada neatbilstīga kriminālprocesu izmantošana pret cilvēktiesību aizstāvjiem, lai nepieļautu viņu darbu vai piemērotu par to sankcijas;

D.  tā kā lielu satraukumu arī rada pret žurnālistiem vērsto uzbrukumu skaits, proti, 2017. gadā ir reģistrēti 93 uzbrukumi, to skaitā 4 slepkavības; tā kā, ņemot vērā pašlaik notiekošo plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrēšanu dažu uzņēmumu rokās, neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem joprojām tiek uzbrukts un draudēts;

E.  tā kā vardarbība pret sievietēm Gvatemalā joprojām ir nopietna problēma un to pierāda vardarbīgā nāvē mirušu sieviešu skaita pieaugums par 8 %, sasniedzot 662 gadījumus; tā kā 2017. gadā Starptautiskajā sieviešu dienā gāja bojā 41 meitene, kas bija ieslodzīta pēc protestiem par uzraugu vardarbīgu izturēšanos kādā no valsts bērnunamiem, kad tajā izcēlās ugunsgrēks; tā kā 97 % kriminālnoziegumu Gvatemalā paliek nesodīti;

F.  tā kā CICIG ir kopš 2007. gada pēc Gvatemalas valdības aicinājuma cīnījusies pret korupciju un nesodāmību, cieši sadarbojoties ar valsts iestādēm, lai noteiktu valsts mēroga institūcijas un palīdzētu tās likvidēt, un ir palīdzējusi stiprināt valsts tiesu un drošības iestāžu spējas;

G.  tā kā pēc četriem secīgiem CICIG divu gadu pilnvaru termiņa pagarinājumiem Gvatemalas valdība pieprasīja ANO ģenerālsekretāram vēlreiz pagarināt CICIG pilnvaras līdz 2019. gada septembrim, tādējādi vēl vairāk nostiprinot pārvaldību, pateicoties CICIG veiktajām izmeklēšanām ar ievērojamu ietekmi un sniegtajam atbalstam tiesiskumam Gvatemalā, un nostiprinot tās sasniegumus attiecībā uz būtisku korupcijas samazināšanu un vēršanos pret tādu privātu dalībnieku darbību nesodāmību, kuras ir saistītas ar valsti (CIACS);

H.  tā kā 2018. gada aprīlī CICIG un Valsts ministrija iepazīstināja ar rezultātiem, kas gūti jaunā izmeklēšanā par valdošās FCN partijas nelikumīgu finansēšanu vēlēšanu kampaņas laikā; tā kā 2018. gada jūlijā Augstākā tiesa plānoja veikt izmeklēšanu par prezidenta Jimmy Morales darbībām saistībā ar viņa vēlēšanu kampaņas nelikumīgu finansēšanu;

I.  tā kā 2018. gada augusta beigās Gvatemalas valdība paziņoja par CICIG pilnvaru atcelšanu, sākot ar 2019. gada septembri; tā kā drīz pēc tam valdība arī aizliedza CICIG direktoram Iván Velásquez atgriezties valstī un pēc tam anulēja vīzas 11 CICIG darbiniekiem, kas bija izmeklējuši augsta līmeņa korupcijas lietas; tā kā 2019. gada janvārī valdība vienpusēji un ar tūlītēju efektu atcēla ar ANO noslēgto vienošanos par CICIG un pieprasīja CICIG atstāt valsti; tā kā pret Iván Velásquez ir arī izvirzītas apsūdzības un tiek vērsta nomelnošanas kampaņa;

J.  tā kā Gvatemalas Konstitucionālā tiesa šos pasākumus ir apstrīdējusi un atcēlusi; tā kā Konstitucionālā tiesa ir ar vienprātīgu balsojumu uzdevusi valdībai atļaut Iván Velasquez ierasties valstī; tā kā valdība ir šo nolēmumu ignorējusi; tā kā Kongress ir sagatavojis rīcību pret Konstitucionālo tiesu un tās locekļiem un tas ir kliedzošs tiesiskuma pārkāpums;

K.  tā kā ar Reformas likumu 5377, ar ko groza Nacionālā izlīguma līgumu un ko Kongress 2019. gada marta sākumā pieņēma otrajā no trim lasījumiem, tiktu paplašināta amnestija, to attiecinot uz visiem noziegumiem, ko pastrādājuši iekšējie drošības spēki un privātpersonas, kuras rīkojušās valdības uzdevumā, tostarp uz noziegumiem pret cilvēci, piemēram, spīdzināšanu, piespiedu pazušanu un genocīdu; tā kā ANO augstais cilvēktiesību komisārs un Amerikas Cilvēktiesību komiteja (IACHR) ir pauduši bažas par šo reformas likumu un aicinājuši negrozīt spēkā esošo likumu;

L.  tā kā saskaņā ar IACHR Reformas likums 5377 neatbilst Gvatemalas starptautiskajām saistībām, ir iespējams starptautisko tiesību pārkāpums un ar to tiek pārkāpts Gvatemalas konstitūcijas 171. panta g) punkts, jo visas personas, kas atrodas apcietinājumā un ir atzītas par vainīgām politiskos noziegumos un noziegumos pret cilvēci, kuri izdarīti bruņotu konfliktu laikā, un kas par tiem ir notiesātas, tiktu atbrīvotas dažu stundu laikā;

M.  tā kā Gvatemalas iedzīvotājiem ir jāsaskaras ar ārkārtīgi augstu nedrošības līmeni un tā kā pēdējo gadu laikā ir būtiski mazināta Valsts civilās policijas (PNC) ietekme; tā kā ir izteikti apgalvojumi par iebiedēšanu un draudiem, kas vērsti pret tiem izmeklēšanas tiesnešiem, tiesnešiem, prokuroriem un tiesu sistēmas dalībniekiem, kuri sadarbojušies ar CICIG;

N.  tā kā joprojām nopietnas bažas rada tiesu iestāžu pieejamība, apstākļi ieslodzījuma vietās, policijas izturēšanās un apgalvojumi par spīdzināšanu un šos jautājumus vēl vairāk saasina plaši izplatītā korupcija, slepenu vienošanos slēgšana un nesodāmība;

O.  tā kā Gvatemalas Cilvēktiesību ombuds, kura budžets ir samazināts, Valsts ministrija un tiesu iestādes ir īstenojuši svarīgus pasākumus nesodāmības novēršanai un cilvēktiesību atzīšanas veicināšanai; tā kā Gvatemalas iestādes ir skaidri mēģinājušas kaitēt cīņai pret korupciju un nesodāmību un tiesiskumam;

P.  tā kā saskaņā ar UDEFEGUA sniegto informāciju šajos uzbrukumos galvenokārt ir cietuši pirmiedzīvotāju līderi, kas aizstāv tiesības uz zemi un teritoriju; tā kā ANO īpašais referents ir paudis bažas par pirmiedzīvotāju tiesībām pēc tam, kad saņēmis sūdzības par hidroelektroenerģijas, derīgo izrakteņu ieguves un agrorūpniecības projektiem, kuru licences un ekspluatācija ir izraisījusi pirmiedzīvotāju tautu tiesību pārkāpumus; tā kā ANO īpašais referents ir arī paziņojis, ka ir uztraucoši, ka valsts un iesaistītas trešās personas attiecas pret kopienu miermīlīgajiem protestiem kā pret kriminālu konfliktu situācijām, kas ietekmē sabiedrības drošību; tā kā Gvatemalas pirmiedzīvotāja un vides aizstāve un Eiropas Parlamenta Saharova balvas 2017. gada fināliste Aura Lolita Chávez atstāja savu valsti pēc nopietniem uzbrukumiem, nāves draudiem un neslavas celšanas un pret viņu tiktu vērsti vairāki tiesvedības procesi, ja viņa atgrieztos;

Q.  tā kā 2018. gada 9. oktobrī Gvatemalas valsts policijas (PNC) nemieru novēršanas nodaļas policisti uzbruka arī Ikskisisas (Ixquisis) mikroreģiona miermīlīgas pretošanās kustībai, kā rezultātā tika ievainoti seši protestētāji;

R.  tā kā Zviedrijas vēstnieks Gvatemalā tika pasludināts par persona non grata (Konstitucionālā tiesa gan pēc tam šo lēmumu atcēla) par iespējamu CICIG darba atbalstīšanu valstī;

S.  tā kā 2019. gada 16. jūnijā un 11. augustā ir ieplānotas attiecīgi Gvatemalas vispārējās un prezidenta vēlēšanas;

T.  tā kā demokrātijas un tiesiskuma attīstīšanai un konsolidēšanai un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai ir jābūt neatņemamai daļai no ES ārpolitikas, tostarp no 2012. gadā starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm noslēgtā asociācijas nolīguma; tā kā šajā nolīgumā ir iekļauta demokrātijas klauzula, kas ir tā būtisks elements; tā kā Gvatemala ir trešais lielākais ES sniegtās divpusējās attīstības palīdzības saņēmējs Centrālamerikā, šīs palīdzības apmērs laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam sasniedz 167 miljonus EUR un tās sniegšanā galvenā uzmanība tiek veltīta pārtikas nodrošinājumam, konfliktu risināšanai, mieram, drošībai un konkurētspējai,

1.  pauž nopietnas bažas par slepkavību un vardarbības aktu skaita palielināšanos un drošības trūkumu, ko izjūt visi iedzīvotāji, it īpaši sievietes un cilvēktiesību aizstāvji; atgādina neatkarīgas un efektīvas tiesu sistēmas nozīmīgumu un nepieciešamību izbeigt nesodāmību; pauž nožēlu par to, ka Gvatemalas valdība turpina neievērot tiesiskumu un varas dalīšanas principu; atgādina, ka varas dalīšana un tiesiskums ir būtisks liberālas demokrātijas princips;

2.  aicina Gvatemalas iestādes pārtraukt Gvatemalas pilsoniskās sabiedrības un it īpaši cilvēktiesību organizāciju iebiedēšanu, ievērot konstitucionālo kārtību un garantēt visu Gvatemalas iedzīvotāju pamattiesības; uzsver, ka aktīvai pilsoniskajai sabiedrībai ir būtiska nozīme, lai valsti padarītu pārskatatbildīgāku, reaģējošāku, iekļaujošāku un efektīvāku visos līmeņos un līdz ar to arī leģitīmāku; uzstāj, ka ir jāatbalsta un jāstiprina visas institūcijas, kas Gvatemalā aizstāv konstitucionālo demokrātiju un cilvēktiesības; atgādina, ka būtiska nozīme it neatkarīgas tiesu varas garantēšanai un tās neatkarības ievērošanai, kā arī objektīvas tiesu sistēmas nodrošināšanai; uzsver, ka minētie faktori ir ļoti svarīgi, lai nostiprinātu centienus apkarot korupciju un nesodāmību; uzskata, ka apgalvojumiem par tiesnešu un prokuroru iebiedēšanu un par draudēšanu viņiem būtu jāseko nekavējošai rīcībai ar mērķi aizsargāt valsts tiesu iestādes un to pārstāvjus; mudina Gvatemalas izpildvaru nekavējoties nodrošināt tiesu iestāžu neatkarību un garantēt preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību;

3.  pauž pārliecību, ka CICIG Gvatemalā ir bijusi svarīga loma un ka tās darbs nesodāmības un korupcijas apkarošanā un izmeklēšanas sagatavošanā tiesvedībai, kas jāveic Gvatemalas institūcijām, ir izšķiroši svarīgs tiesiskuma atbalstīšanā; pauž nopietnas bažas par pašreizējo situāciju, ar ko Gvatemalā saskaras CICIG, un prasa Gvatemalas valdībai pārtraukt visus nelikumīgos uzbrukumus CICIG un tās valsts un starptautiskajam personālam;

4.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada septembrī pieņemto īstenošanas lēmumu atbalstīt CICIG paplašināto mandātu, no attīstības sadarbības instrumenta (ASI) piešķirot papildu 5 miljonus EUR Gvatemalai paredzētajai 2018. gada rīcības programmai; aicina Komisiju saskaņā ar nolemto steidzami izmaksāt minētos 5 miljonus EUR un turpināt visas apstiprinātās programmas ar CICIG; prasa Komisijai būt gatavai pēc 2019. gada septembra turpināt sadarbību ar CICIG un tās finansēšanu un aktīvi atbalsta šādu pagarinājumu;

5.  pauž pārliecību, ka ierosinātā grozījumu izdarīšana Nacionālā izlīguma likumā rada būtiskus draudus tiesiskumam Gvatemalā un nopietni apdraudētu nozīmīgo progresu, kas ar valsts tiesu darbu panākts cīņā pret nesodāmību; atbalsta ANO Augstā komisāra viedokli, ka likumprojektā paredzētā cilvēktiesību pārkāpēju, noziegumu pret cilvēci pastrādātāju un kara noziedznieku amnestija vēl vairāk uzkurinātu valstī notiekošo vardarbību; atzīmē, ka šāda rīcība varētu ietvert atbrīvoto cietumnieku atriebību, kas varētu izraisīt sabiedrības destabilizāciju; tādēļ mudina Gvatemalas Kongresu nepieņemt šo likumprojektu;

6.  prasa, lai ANO aizbildnībā tiktu veikts neatkarīgs pētījums, kas atspoguļotu CICIG darba galīgo ietekmi uz Gvatemalas tiesu sistēmu un tā ieguldījumu valsts politiskās stabilitātes nodrošināšanā, kā arī starp CICIG un Augstāko vēlēšanu tiesu parakstītā līguma iznākumu;

7.  pauž bažas par ierosināto likumu par nevalstiskajām organizācijām attīstības veicināšanai; prasa Gvatemalas Kongresam saskaņā ar ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja sniegtajām tehniskajām konsultācijām atturēties no šī likumprojekta pieņemšanas, jo tas, ja tiktu pieņemts, varētu ierobežot vārda brīvību un NVO pulcēšanās brīvību, ierobežot to piekļuvi finansējumam un sašaurināt to definīciju, tādējādi ierobežojot to darbības jomu un apgrūtinot to darbību, kā arī varētu pavērt iespējas to patvaļīgai aizliegšanai; atgādina Gvatemalas iestādēm un institūcijām par nepieciešamību izveidot un uzturēt NVO darbībai drošu un labvēlīgu vidi, lai tās varētu brīvi paust savu viedokli un strādāt plašas sabiedrības labā;

8.  pauž bažas par sūdzībām, kas iesniegtas attiecībā uz brīvas, iepriekšējas un uz informāciju balstītas apspriešanās trūkumu (SDO Konvencija Nr. 169); atgādina ANO īpašā referenta ieteikumu, ka pirmiedzīvotāju tautu tiesības būtu pilnībā jāievēro saskaņā ar starptautiskiem standartiem, kas ietver tiesības uz brīvu, iepriekšēju un uz informāciju balstītu apspriešanos; atgādina, ka valstu un starptautiskām korporācijām visā to vērtību ķēdē ir tieši saistoši līgumi un citi valstu un starptautiskie noteikumi par cilvēktiesībām un vides tiesībām un ka gadījumā, ja tiek konstatēts, ka uzņēmumi ir izraisījuši kaitējumu vai piedalījušies tā nodarīšanā, tiem ir jānodrošina attiecīgajiem indivīdiem un kopienām efektīva kaitējuma novēršanas procedūra vai jāpiedalās tajā; atzīmē, ka tas ietver restitūciju, kompensēšanu, rehabilitāciju un garantiju, ka nodarījums vairs neatkārtosies; atgādina, ka valdībām ir pienākums aizsargāt cilvēktiesības un saukt pie atbildības tos, kas šādas tiesības pārkāpj;

9.  atkārtoti prasa aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus, it īpaši sievietes; atzinīgi vērtē un atbalsta darbu, ko līdz šim veikušas Eiropas valstu vēstniecības un ES delegācija Gvatemalā; prasa Eiropas Savienībai saglabāt un nepieciešamības gadījumā pastiprināt projektus, kuru mērķis ir atbalstīt valsts un starptautisko organizāciju darbu Gvatemalā;

10.  uzstāj, ka Gvatemalas iestādēm ir jāpasludina un jānodrošina Saharova balvas finālistes Lolitas Čavesas juridiskā un fiziskā drošība, ja viņa nolems atgriezties savā izcelsmes valstī;

11.  mudina nodrošināt to, ka vēlēšanas Gvatemalā notiek miermīlīgā un pārredzamā veidā, kā arī nodrošināt drošību visiem kandidātiem; uzsver, ka Augstākajai vēlēšanu tiesai ir jārīkojas neatkarīgi un bez valsts iestāžu un valstisko dalībnieku iejaukšanās; piedāvā no ES nosūtīt vēlēšanu ekspertu misiju;

12.  pauž nožēlu par to, ka pēc vairāk nekā 20 gadiem vēl joprojām nav īstenoti Gvatemalas Miera nolīgumi un ka pastāv risks, ka tie varētu tikt pasludināti par spēku zaudējušiem; stingri mudina visus valsts un starptautiskā līmeņa dalībniekus darīt visu iespējamo, lai paātrinātu to pilnīgu īstenošanu; šajā sakarā aicina Gvatemalas valdību nodrošināt PNC un citu institūciju, tādu kā nacionālais katastrofu novēršanas un to seku mazināšanas koordinators (CONRED), demokrātisku un politisku kontroli un to personāla profesionālisma uzlabošanu, lai novērstu to militarizāciju un humānās palīdzības novirzīšanu caur armiju, jo tas neatbilst Miera nolīgumu mērķiem;

13.  atgādina Gvatemalas valdībai, ka ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumā kā būtisks elements ir iekļauta cilvēktiesību klauzula un ka tās neievērošanas gadījumā dalība nolīgumā var tikt apturēta; prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm izmantot Asociācijas nolīgumā un Politiskajā dialogā un sadarbības nolīgumā noteiktos mehānismus, lai stingri mudinātu Gvatemalu īstenot vērienīgu cilvēktiesību programmu un cīņu pret nesodāmību;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Gvatemalas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam, Starptautiskajai nesodāmības apkarošanas komisijai Gvatemalā (CICIG), Centrālamerikas Ekonomiskās integrācijas sekretāram (SIECA), Centrālamerikas parlamentam un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asamblejas līdzpriekšsēdētājiem.

(1) OV C 301 E, 13.12.2007., 257. lpp.
(2) OV C 434, 23.12.2015., 181. lpp.
(3) OV C 252, 18.7.2018., 196. lpp.
(4) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.


Jurisdikcija, lēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un bērnu starptautiskā nolaupīšana (pārstrādāta redakcija) *
PDF 113kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un bērnu starptautisko nolaupīšanu (pārstrādāta redakcija) (15401/2018 – C8-0023/2019 – 2016/0190(CNS))
P8_TA(2019)0206A8-0056/2019

(Īpašā likumdošanas procedūra – atkārtota apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (15401/2018),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0411),

–  ņemot vērā 2018. gada 18. janvāra nostāju(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir atkārtoti apspriedusies (C8-0023/2019),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c un 78.e pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0056/2019),

1.  apstiprina grozīto Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0017.


Vispārējo tarifa preferenču sistēmas (VPS) regulas īstenošana
PDF 165kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par VPS regulas (ES) Nr. 978/2012 īstenošanu (2018/2107(INI))
P8_TA(2019)0207A8-0090/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 607/2013, ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 552/97, ar ko uz laiku atsauc Mjanmas/Birmas piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm(2), un 2013. gada 23. maija rezolūciju par vispārējo tarifa preferenču pieejamības atjaunošanu attiecībā uz Mjanmu/Birmu(3),

–  ņemot vērā spēkā esošās VPS regulas vidusposma novērtējumu, kas nāca klajā 2018. gada jūlijā(4), un Komisijas 2018. gada 4. oktobra ziņojumu par Regulas (ES) Nr. 978/2012 piemērošanu(5), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 28. janvāra un 2018. gada 19. janvāra ziņojumus par vispārējo preferenču sistēmu attiecībā uz 2014.–2015. gada laikposmu(7) un attiecīgi 2016.–2017. gada laikposmu(8), kuros novērtēta VPS ietekme, galveno uzmanību pievēršot VPS+ saņēmēju sniegumam,

–  ņemot vērā atklāto uzklausīšanu par VPS, ko Starptautiskās tirdzniecības komiteja (INTA) rīkoja 2016. gada 16. februārī, viedokļu apmaiņu 2017. gada 21. martā par VPS+ piešķiršanu Šrilankai un viedokļu apmaiņu 2018. gada 19. februārī par VPS regulas īstenošanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda lēmumu lietā 1409/2014/MHZ par to, ka Eiropas Komisija nav veikusi iepriekšēju novērtējumu attiecībā uz ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīguma ietekmi uz cilvēktiesībām(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(10),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā(13),

–  ņemot vērā brīvprātīgas ar konkrētām valstīm noslēgtas partnerības, piemēram, Bangladešas Ilgtspējības paktu un Mjanmas Darba tiesību iniciatīvu,

–  ņemot vērā ES un tās dalībvalstu 2007. gada kopīgo stratēģiju “Atbalsts tirdzniecībai: stiprinot ES atbalstu ar tirdzniecību saistītām jaunattīstības valstu vajadzībām”,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) 2030. gadam,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas pamatkonvencijas par bērnu darbu, piespiedu darbu, diskrimināciju, biedrošanās brīvību un darba koplīguma slēgšanas sarunām,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par ES un atbildīgām globālām vērtības ķēdēm,

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai(15),

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas atzinumus (A8-0090/2019),

A.  tā kā ES bija pirmā, kas pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) ieteikuma 1971. gadā ieviesa VPS sistēmu, saskaņā ar kuru rūpnieciski attīstītās valstis piešķirtu jaunattīstības valstīm vispārējas, nesavstarpējas un nediskriminējošas tirdzniecības preferences, tādējādi palīdzot tām gūt papildu ienākumus no starptautiskās tirdzniecības, lai mazinātu nabadzību, veicinātu labu pārvaldību un sekmētu ilgtspējīgu attīstību;

B.  tā kā LESD 207. pantā ir noteikts, ka ES tirdzniecības politikai ir jābūt balstītai uz ES ārpolitikas principiem un mērķiem un jāveicina Savienības aizstāvētās vērtības, kas noteiktas LES 2. pantā, kā arī jāveicina 21. pantā uzskaitīto mērķu sasniegšana, tostarp demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšana, cilvēktiesību, pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana, vienlīdzība, cilvēka cieņas respektēšana un vides un sociālo tiesību aizsardzība;

C.  tā kā ES ombude savos secinājumos ir norādījusi, ka: laba pārvaldība nozīmē pamattiesību ievērošanu un respektēšanu; tur, kur netiek ievērotas pamattiesības, nav iespējama laba pārvaldība; ES iestādēm un struktūrām vienmēr ir jāapsver, vai to rīcība atbilst pamattiesībām, un tām arī būtu arī jācenšas vairāk veicināt cilvēktiesības partnervalstīs;

D.  tā kā pašreizējā VPS sistēma ir izveidota Regulu (ES) Nr. 978/2012, kas tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 207. pantu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, Eiropas Parlamentam pirmo reizi kā līdztiesīgam likumdevējam iesaistoties VPS regulas pieņemšanā;

E.  tā kā saskaņā ar VPS regulas 40. pantu Komisijai, apritot pieciem gadiem no regulas pieņemšanas, ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par VPS regulas piemērošanu, un, vadoties pēc tā, būtu jāveido nākamā VPS regula, kura būs jāpieņem līdz 2022. gadam; tā kā šī regula ir spēkā no 2014. gada 1. janvāra; tā kā ir veikts visaptverošs un neatkarīgs novērtējums par pašreizējās regulas darbību, lai Komisijai sniegtu informāciju regulas pārskatīšanas vajadzībām, un ir tikusi izstrādāta virkne konkrētu ieteikumu;

F.  tā kā šajā sistēmā ir trīs režīmi: vispārējais VPS režīms, VPS+ veicināšanas režīms un režīms “Viss, izņemot ieročus” (EBA); tā kā standarta VPS saņēmējiem — patlaban 18 valstīm — ir samazināti muitas nodokļi 66 % no visām ES produktu kategorijām; tā kā astoņas VPS+ saņēmējvalstis eksportē aptuveni 66 % no visām produktu kategorijām bez nodokļiem, no savas puses apņemoties efektīvi īstenot 27 starptautiskās pamatkonvencijas, kas attiecas uz darba tiesībām, cilvēktiesībām, labu pārvaldību un vides aspektiem; tā kā 49 vismazāk attīstītajām valstīm saskaņā ar VPS “Viss, izņemot ieročus” režīmu tiek piešķirta beznodokļu piekļuve ES attiecībā uz visiem produktiem, izņemot ieročus un munīciju; tā kā saskaņā ar VPS regulu visām saņēmējvalstīm ir saistošas starptautiskās konvencijas cilvēktiesību un darba tiesību jomā, savukārt VPS+ valstīm ir saistošas arī starptautiskās konvencijas vides un labas pārvaldības jomā; tā kā tikai VPS+ ietvaros ir paredzēts strukturēts dialogs, kurā tiek novērtēts, vai saņēmējvalstis efektīvi īsteno minētās konvencijas; tā kā VPS saņēmējvalstīm ir jāspēj īstenot arī starptautiskos standartus un normas, tostarp nodrošināt atbilstošu tiesību aktu izstrādi, īstenošanu un piemērošanu, it sevišķi tiesiskuma nodrošināšanas un korupcijas apkarošanas jomā;

G.  tā kā 2012. gada VPS reformas galvenie mērķi bija pievērst lielāku uzmanību trūcīgākajām valstīm, proti, vismazāk attīstītajām valstīm un citām zemu un zemāku ienākumu valstīm, turpināt veicināt ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības pamatprincipu ievērošanu, palielināt stabilitāti un prognozējamību un uzlabot noteiktību uzņēmējiem;

H.  tā kā vairāku starptautisku konvenciju, vadlīniju un noteikumu mērķis ir novērst cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā VPS saņēmējvalstīm jo īpaši ir pienākums īstenot šīs vadlīnijas un radīt pienācīgus juridiskos un ekonomiskos nosacījumus, lai uzņēmumi varētu darboties un iekļauties globālajās piegādes ķēdēs;

I.  tā kā līdzās vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai ES būtu vēl efektīvāk jāreaģē uz sociālo un vides dempingu un negodīgu konkurenci un tirdzniecības praksi;

J.  tā kā vairākās valstīs uz eksporta pārstrādes zonām attiecas atbrīvojums no valsts darba tiesību aktu piemērošanas un tādējādi ir liegta iespēja pilnībā izmantot tiesības iesaistīties arodbiedrību darbībā vai saņemt tiesisko aizsardzību; tā kā minētā situācija ir SDO pamatstandartu pārkāpums un varētu vēl negatīvāk ietekmēt cilvēktiesības;

K.  tā kā ar LESD 8. pantu visās ES politikas nostādnēs ir stingri nostiprināta dzimumu līdztiesība; tā kā tirdzniecības un investīciju nolīgumi sievietes un vīriešus skar atšķirīgi, ņemot vērā strukturālo dzimumu nevienlīdzību; tā kā saskaņā ar SDO datiem 2012. gadā 21 miljons cilvēku visā pasaulē (no kuriem 55 % bija sievietes un meitenes) bija piespiedu darba upuri un 90 % no šiem cilvēkiem tika ekspluatēti privātajā ekonomikas sektorā;

L.  tā kā VPS regulas 19. panta 6. punktā ir noteikts, ka Komisija, izvērtējot, vai VPS saņēmējvalstis pienācīgi pilda savus pienākumus cilvēktiesību jomā, ņem vērā “visu attiecīgo informāciju”, tostarp pilsoniskās sabiedrības sniegto informāciju; tā kā pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru iesaistīšanās VPS īstenošanā var uzlabot ES kopējās tirdzniecības politikas leģitimitāti un efektivitāti;

M.  tā kā VPS regula dod Eiropas Savienībai tiesības smagākajos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos apturēt priekšrocības, pamatojoties uz VPS regulas V nodaļas 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka preferenču režīmu var uz laiku atcelt vairāku iemeslu dēļ, tostarp arī gadījumos, kad tiek sistemātiski pārkāpti VIII pielikuma A daļā uzskaitītajās konvencijās noteiktie principi;

N.  tā kā Komisija ir uzsākusi procesu Kambodžas lietā un gatavojas sākt izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem Mjanmā režīma “Viss, izņemot ieročus” iespējamas atcelšanas kontekstā,

Galvenie secinājumi un ieteikumi

1.  atzinīgi vērtē vidusposma novērtējumu par spēkā esošās VPS regulas piemērošanu, kurā ir vērtēts, vai regulā izvirzītos mērķus būs iespējams sasniegt; atzinīgi vērtē to, ka jaunās regulas kontekstā ir bijis vērojams eksporta pieaugums no valstīm, kuras saņem preferences saskaņā ar “Viss, izņemot ieročus” (EBA) un VPS+ režīmu, un tas ir svarīgs veicinošs faktors ceļā uz nabadzības izskaušanu;

2.  ar gandarījumu konstatē, ka saskaņā ar VPS preferencēm Eiropas Savienībā importēto produktu vērtība 2016. gadā bija 62,6 miljardi EUR (augoša tendence), proti, 31,6 miljardi EUR — no vispārējā režīma VPS saņēmējvalstīm, aptuveni 7,5 miljardi EUR — no VPS+ saņēmējvalstīm un 23,5 miljardi EUR — no EBA saņēmējvalstīm (Eurostat 2017. gada septembra dati);

3.  atgādina, ka VPS palīdz jaunattīstības valstu rūpniecības nozarēm pārvarēt grūtības, ar kurām šīs valstis saskaras eksporta tirgos lielu sākotnējo izmaksu dēļ; atgādina, ka saskaņā ar ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) mērķiem VPS uzdevums ir palielināt jaunattīstības valstu eksporta ieņēmumus un veicināt šo valstu — un līdz ar to arī vismazāk attīstīto valstu — industrializāciju un paātrināt to izaugsmi, tiecoties izskaust nabadzību;

4.  uzsver, ka VPS+ ir būtisks ES tirdzniecības politikas instruments, kurš nodrošina labāku piekļuvi tirgum un kuram ir piesaistīts stingrs pārraudzības mehānisms nolūkā veicināt cilvēktiesības un darba tiesības, vides aizsardzību un labu pārvaldību neaizsargātās jaunattīstības valstīs;

5.  norāda, ka, sākoties vidusposma novērtēšanas procesam, pašreizējā VPS regula bija spēkā kopš trim gadiem un ka šajā novērtēšanas procesā jau tika konstatēti elementi, kuru reformēšana būtu jāapsver, domājot par nākamo VPS regulu; atzinīgi vērtē vidusposma novērtējuma galīgajā ziņojumā iekļautos ieteikumus;

6.  uzsver, ka VPS kā ES tirdzniecības politikas daļas pamatā ir jābūt ES ārpolitikas principiem (efektivitātei, pārredzamībai un vērtībām), kā noteikts LES 21. pantā; uzsver, ka LESD 208. pantā ir noteikts, ka attīstības jomā ir jāievēro politikas saskaņotības princips un ka galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana; uzsver, ka šie principi ir atkārtoti apstiprināti Komisijas paziņojumā “Tirdzniecība visiem”;

7.  atzīst, ka VPS+ ir nozīmīga loma starptautisko darba tiesību, cilvēktiesību, labas pārvaldības un vides aizsardzības standartu veicināšanā saņēmējvalstīs, ne tikai sniedzot stimulus minēto standartu ievērošanai, bet arī izveidojot platformu regulāram dialogam jomās, uz kurām attiecas konvencijas, un veicinot iesaistīšanos būtiskās reformās;

8.  atzīst, ka VPS sistēma ir radījusi ekonomiskus ieguvumus saņēmējvalstīm un Eiropas Savienībai, palielinot eksportu uz ES un uzlabojot preferenču izlietojuma līmeni “Viss, izņemot ieročus” un VPS+ saņēmējvalstīm; mudina ES vērst savu darbu uz izpratnes veicināšanu par VPS noteikumiem saņēmējvalstīs, lai tādējādi veicinātu vēl labāku sistēmas izmantošanu; aicina Komisiju, ja iespējams, novērtēt ieguvumu sadali attiecībā uz VPS sistēmu, pamatojoties uz datu pieejamību; pieņem zināšanai, ka dažos gadījumos eksporta apjoma un ekonomisko iespēju palielināšanās ir neparedzēti radījusi arī netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz pamattiesībām un sociālo attīstību; piemēram, izraisot zemes sagrābšanu vai darba tiesību neievērošanu; tādēļ uzsver — lai novērstu to, ka VPS programmu rezultātā varētu palielināties vides un sociālais dempings, pēc tirdzniecības preferenču piešķiršanas ir jāseko reformām un jāīsteno starptautiskās konvencijas;

9.  atzinīgi vērtē vienkāršoto VPS+ pievienošanās mehānismu, kas to padara pievilcīgāku standarta VPS saņēmējvalstīm; uzsver, ka daudzas no VPS + kandidātvalstīm ir ratificējušas vairākas starptautiskās konvencijas, kas vajadzīgas, lai iegūtu tiesības izmantot VPS+ režīmu; uzsver, ka uzlabota, pastāvīga un sistemātiska īstenošanas procesa uzraudzība ir ļoti nozīmīga un ka to var panākt, pastiprinot visu dalībnieku sadarbību, lai uzlabotu informācijas vākšanu un padziļinātu analīzi, izmantojot visu pieejamo informāciju un resursus, piemēram, starptautisko pārraudzības struktūru ziņojumus, tostarp ANO, SDO, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ziņojumus, un šajā procesā nepastarpināti iesaistot pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus; uzsver, ka tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā izmantots VPS+ režīma potenciāls uzlabot situāciju attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām, dzimumu līdztiesības veicināšanu un bērnu darba un piespiedu darba izskaušanu, efektīvi īstenojot 27 konvencijas;

10.  mudina Komisiju, strādājot ar VPS+ saņēmējvalstīm un īstenojot “Viss, izņemot ieročus” pastiprinātas iesaistes pasākumus, saskaņā ar tās paziņojumu “Tirdzniecība visiem” pievērsties tādiem jautājumiem kā pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanās un riskam pakļauto cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība, jo šie jautājumi ir tieši saistīti ar pienākumiem, kas izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un attiecīgajiem SDO pamatkonvenciju noteikumiem; turklāt aicina Komisiju izpētīt papildu iespējas attiecībā uz strukturētu, oficiālu un neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības, arodbiedrību pārstāvju un privātā sektora līdzdalību, jo tie varētu būt iespējamie veidi, kā stiprināt pārraudzības procesu;

11.  uzsver, ka kopumā VPS sistēma, šķiet, ir radījusi stimulus starptautisko konvenciju ratificēšanai un tādēļ ir radījusi labāku sistēmu progresam; uzsver, ka ir svarīgi turpināt ieviest visaptverošus pasākumus, kas nodrošinātu, ka VPS veicina pozitīvu vides attīstību; iesaka, lai sarakstam ar 27 starptautiskajām pamatkonvencijām, kuras jāievēro VPS+ saņēmējvalstīm, tiktu pievienots Parīzes nolīgums; uzsver, ka saņēmējvalstīs vēl joprojām ir jāpanāk ievērojams progress, lai izveidotu ilgtspējīgas attīstības modeli;

12.  atzīst, ka, pastiprinot pārraudzību un ES un saņēmējvalstu dialogu, it sevišķi 27 pamatkonvenciju īstenošanas pārraudzības kontekstā, ir panākts progress attiecībā uz efektīvu īstenošanu; uzsver, ka ir vajadzīga vēl lielāka koordinācija starp Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), Savienības delegācijām, dalībvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām, saņēmējvalstu valdībām, starptautiskajām organizācijām, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu labāku informācijas ieguvi un vēl dziļāku pārraudzības analīzi; iesaka iespēju robežās palielināt pārredzamību un paplašināt saziņu starp likumdevējiem un ieinteresētajām personām VPS atcelšanas procedūrās, it sevišķi Komisijas īstenotās izmeklēšanas procedūras gaitā;

13.  atzīst, ka attiecīgo konvenciju ratifikācija un efektīvas īstenošanas progress ir svarīgi kritēriji nepieciešamā progresa panākšanai sistēmas ietvaros; aicina Komisiju nodrošināt, ka pasākumi, kas veikti, lai pārraudzītu konvenciju efektīvu īstenošanu saņēmējvalstīs, pilnībā atbilst valstu stratēģijas dokumentiem, lai nodrošinātu politikas saskaņotību, konsekvenci un integrētu pieeju cilvēktiesībām tirdzniecības politikā;

14.  uzsver, ka ir jāturpina apņēmīgi īstenot VPS+ pārraudzību un vēl vairāk uzlabot tās pārredzamību, vienlaikus nodrošinot, ka ES šajā dialogā var pilnībā saglabāt savu ietekmi attiecībā uz saņēmējvalstīm, jo īpaši saistībā ar rezultātu pārskata veidošanu; aicina Komisiju apsvērt turpmākus pasākumus šajā jomā un attiecībā uz dialogu ar saņēmējvalstīm, lai palielinātu sistēmas pārredzamību, uzraudzību un efektivitāti;

15.  uzskata, ka ikvienam lēmumam par preferenču apturēšanu ir jābūt pilnīgā saskaņā ar vispārējo nabadzības mazināšanas mērķi, un uzsver, ka ES sekundārie tiesību akti ir gan jāizstrādā, gan jāinterpretē saskaņā ar ES primārajiem tiesību aktiem un ES tiesību vispārīgajiem principiem, kas attiecas uz šo jomu; tādēļ uzsver, ka ir jāsaglabā pašreizējā mērķtiecīgā pieeja preferenču atcelšanai un jānodrošina, ka preferenču atcelšana tiek piemērota tikai atsevišķām nozarēm un ir izstrādāta tā, lai maksimāli mazinātu negatīvo ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem; aicina Komisiju izmantot tirdzniecības preferenču atcelšanu pēc gradācijas principa vai attiecīgā gadījumā citus uz noteiktu laiku piemērojamus atcelšanas pasākumus; visbeidzot uzsver, ka tirdzniecības preferenču atcelšana būtu jāuzskata par galējo līdzekli, kas izmantojams tikai gadījumos, kad vērojami nopietni trūkumi starptautisko konvenciju efektīvā īstenošanā un ja saņēmējvalsts nepārprotami neizrāda gatavību un apņēmību risināt šos trūkumus; vienlaikus uzsver, ka sistēmas ir saistītas ar nosacījumiem un ka šie nosacījumi būtu jāizmanto, lai saglabātu ikvienas sistēmas uzticamību un nodrošinātu, ka gadījumos, kad smagi un sistemātiski tiek pārkāptas konvencijas, seko attiecīga rīcība;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas nesenos lēmumus uzsākt procesu, lai atceltu “Viss, izņemot ieročus” preferences Kambodžai, un nosūtīt augsta līmeņa ES ārkārtas misiju uz Mjanmu, reaģējot uz cilvēktiesību situāciju abās valstīs; gaida, ka Komisija turpinās sniegt Parlamentam aktuālo informāciju un iesaistīs to turpmākajās darbībās, tostarp attiecībā uz preferenču apturēšanu;

17.  norāda, ka reformēto atbilstības kritēriju dēļ saņēmējvalstu skaits ir ievērojami samazinājies un šā apstākļa, kā arī produktu gradācijas dēļ ES importa apjoms no VPS valstīm kopumā ir sarucis; atzīst, ka šīs reformas ļauj piešķirt preferences galvenokārt valstīm, kurām tās visvairāk vajadzīgas; prasa Komisijai ietekmes novērtējumā, kas veicams saistībā ar nākamo regulu, nodrošināt VPS un brīvās tirdzniecības nolīgumu režīmu saskaņotību un konsekvenci, lai ES tirdzniecības politikā nodrošinātu VPS centrālo nozīmi jaunattīstības valstīm; šajā sakarībā norāda, ka “Viss, izņemot ieročus” saņēmējvalstis saskaras ar pieaugošu konkurences spiedienu no valstīm, kuras ir noslēgušas brīvās tirdzniecības nolīgumus ar ES; turklāt norāda, ka dažas valstis, uz kurām iepriekš attiecās VPS+ pārraudzība, tagad ir iesaistījušās brīvās tirdzniecības nolīgumos, kas ietver tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas, kurām vajadzētu būt efektīvām un īstenojamām;

18.  pauž nožēlu, ka VPS sistēma nav radījusi nekādas pārmaiņas, it sevišķi 29 “Viss, izņemot ieročus” saņēmējvalstīs, un dažos gadījumos pat ir izraisījusi šo valstu eksporta diversifikācijas profilu pasliktināšanos produktu līmenī; pauž nožēlu arī par to, ka tā nav pietiekami sekmējusi ekonomikas diversifikāciju; prasa veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu eksporta diversifikāciju no VPS valstīm; pauž nožēlu par to, ka saņēmējvalstu diversifikācijas iespējas, šķiet, ir mazinājusi atceltā kumulācijas iespēja ar valstīm, uz kurām vairs neattiecas VPS sistēma, jo tās vairs nevar izmantot uz VPS saņēmējiem attiecinātos izcelsmes noteikumus; stingri prasa no jauna ieviest šo iespēju, it sevišķi visneaizsargātākajām valstīm; norāda uz ievērojamu eksporta diversifikācijas samazināšanos visos standarta VPS režīma saņēmējvalstu nozaru līmeņos; aicina Komisiju apsvērt iespēju reformēt un paplašināt regulas aptverto produktu sarakstu, jo īpaši attiecībā uz pusfabrikātiem un gataviem produktiem, un vajadzības gadījumā atvieglot izcelsmes noteikumus visneaizsargātākajām valstīm; turklāt mudina VPS saņēmējvalstis ieviest efektīvus pasākumus, kas būtu vērsti uz produktu diversifikācijas veicināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir jārada piekļuve zināšanām un tehnoloģijām, lai ļautu diversificēt produktus, tā nodrošinot eksporta ilgtspējīgumu globālās konkurences apstākļos, jo īpaši Eiropā;

19.  aicina VPS saņēmējvalstis ieviest un efektīvi īstenot juridiskus pasākumus intelektuālā īpašuma aizsardzībai;

20.  ar gandarījumu konstatē, ka “Viss, izņemot ieročus” saņēmējvalstīm ir augsti preferenču izmantošanas rādītāji; uzsver, ka ir svarīgi palielināt saņēmējvalstu spējas, lai palīdzētu tām gūt no sistēmas vislielākos iespējamos ieguvumus; aicina šajā ziņā efektīvāk izmantot tirdzniecības atbalsta iniciatīvas pasākumus; uzskata, ka būtu jāapsver iespēja nākamajā VPS regulā iekļaut pakalpojumus, lai vēl vairāk veicinātu plašāku diversifikāciju; šajā sakarībā uzsver, ka liela nozīme ir uzņēmumu savstarpējas sadarbības pieejai; prasa izveidot nozaru un daudzpusēju ieinteresēto personu platformas un tiešsaistes rīkus, kas pulcētu eksportējošos uzņēmumus no VPS saņēmējvalstīm, importējošos ES uzņēmumus un potenciālos jaunpienācējus, proti, uzņēmumus, kas patlaban nenodarbojas nedz ar eksportu, nedz importu, gan saņēmējvalstīs, gan Eiropas Savienībā, lai apmainītos ar paraugpraksi un palielinātu informētību par VPS noteikumiem, nosacījumiem un piedāvātajām ekonomiskajām iespējām;

21.  atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigta pirmā saskaņā ar regulu veiktā aizsardzības izmeklēšana, un uzskata, ka šai klauzulai būtu jānodrošina ES finansiālo, ekonomisko, sociālo un vides interešu aizsargātība; uzsver, ka, piedāvājot preferences sensitīviem produktiem, ir jāparedz iespēja piemērot tiem īpašu režīmu, lai nepieļautu atsevišķu nozaru pakļaušanu riskam;

22.  uzsver, ka gan sistēma, gan saistības, kas izriet no attiecīgo konvenciju ratifikācijas, attiecas uz visām saņēmējvalstu teritorijas daļām, tostarp eksporta pārstrādes zonām; mudina saņēmējvalstis efektīvi īstenot darba standartus un mudina Komisiju pievērsties SDO standartu pārkāpumiem, tostarp darba koplīgumu slēgšanas sarunu un biedrošanās brīvības pārkāpumiem, eksporta pārstrādes zonās, kuras atrodas tagadējās vai potenciālajās saņēmējvalstīs un nodrošināt jebkādu izņēmumu atcelšanu; aicina Komisiju izpētīt, ar kādiem līdzekļiem nodrošināt, lai preferenču sistēma neattiektos uz produktiem no eksporta pārstrādes zonām, ja tās ir atbrīvotas no valsts tiesību aktu piemērošanas un tiek pārkāptas attiecīgās starptautiskās konvencijas;

23.  uzsver, ka VPS ir palielinājusi uzņēmumu nozares dinamiku, zināmā mērā devusi ieguldījumu sieviešu ekonomisko iespēju pilnveidošanā un veicinājusi sieviešu kļūšanu par ekonomiski aktīvu darbaspēku, it sevišķi eksportējošo valstu nozarēs, kuras īsteno tirdzniecību ar ES; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi izveidot sievietēm piemērotu uzņēmējdarbības vidi, kas ļautu viņām izmantot šīs jaunās prasmes un pieredzi un spēt virzīties uz augšu uzņēmuma struktūrā vai dibināt pašām savus uzņēmumus; tomēr norāda, ka sievietes joprojām tiek diskriminētas, un pauž bažas par sieviešu darba apstākļiem, jo īpaši tekstilrūpniecības un apģērbu ražošanas nozarē; atkārtoti vērš uzmanību uz Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju un aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar to;

24.  atzinīgi vērtē VPS sistēmas ietekmi uz tīrāku un drošāku tehnoloģiju pieņemšanu un brīvprātīgām uzņēmumu sociālās atbildības iniciatīvām, kā rezultātā bijusi vērojama tieša pozitīva ietekme uz darba ņēmējiem un vidi; uzskata, ka būtu jāplāno pasākumi šīs attīstības turpmākai veicināšanai un ticamai novērtēšanai; atzīst, ka šajā ziņā ir jātiecas panākt pareizu līdzsvaru starp reglamentējošām un brīvprātīgām darbībām attiecībā uz uzņēmumu pienācīgu pārbaudi, un aicina Komisiju izpētīt veidus, kā ieviest pienācīgas pārbaudes pienākumus;

25.  uzskata, ka ES būtu jānodrošina politikas saskaņotība, mudinot citus starptautiskos dalībniekus, piemēram, starptautiskos uzņēmumus, pilnībā piedalīties cilvēktiesību, sociālo tiesību un vides standartu uzlabošanā visā pasaulē, it sevišķi liekot ekonomikas dalībniekiem ieviest pienācīgas pārbaudes saskaņā ar ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām; aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, lai nodrošinātu cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu globālajās vērtību ķēdēs, un ziņot, kā tiek īstenota Parlamenta 2016. gada rezolūcija par Parlamenta ieteikumiem par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību, tostarp Parlamenta ierosinājums paredzēt VPS regulā uzņēmumu sociālo atbildību un reformēt PTO noteikumus, lai ieviestu piegādes ķēžu pienācīgas pārbaudes un pārredzamības prasības, pamatojoties uz ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām;

26.  atgādina, ka Eiropas Savienībai, lai nodrošinātu saskaņotību ar citu starptautisko dalībnieku, piemēram, starptautisko uzņēmumu, īstenoto politiku, ir jārosina pilnīga līdzdalība cilvēktiesību, bērnu tiesību, sociālo tiesību, vides tiesību un sabiedrības veselības situācijas uzlabošanā visā pasaulē; prasa Eiropas Savienībai nodrošināt ar tiesībām strādāt saistīto cilvēktiesību ievērošanu globālās vērtību ķēdēs, t. i., visā piegādes ķēdē;

27.  aicina Komisiju izpētīt iespēju ar nākamo VPS regulu ieviest papildu tarifu preferences tādiem produktiem, kuru gadījumā ir pierādāms, ka tie ražoti ilgtspējīgā veidā; uzskata, ka būtu jāievieš brīvprātīga produktu sertificēšanas shēma attiecībā uz to, vai tie ražoti ilgtspējīgā veidā, un ka, importējot tos Eiropas Savienībā, būtu jāuzrāda attiecīgi apliecinājumi;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 181, 29.6.2013., 13. lpp.
(3) OV C 55, 12.2.2016., 112. lpp.
(4) http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2018/october/tradoc_157434.pdf
(5) COM(2018)0665.
(6) SWD(2018)0430.
(7) COM(2016)0029.
(8) COM(2018)0036.
(9) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/decision/en/64308
(10) OV C 101, 16.3.2018., 19. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0515.
(12) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp.
(13) OV C 331, 18.9.2018., 100. lpp.
(14) OV C 337, 20.9.2018., 33. lpp.
(15) .http://www.europarl.europa.eu/RegData/organes/conf_pres_groupes/proces_verbal/2002/12-12/CPG_PV(2002)12-12(ANN01)_EN.doc


Zaudējumu seguma minimums nerezultatīviem riska darījumiem ***I
PDF 128kWORD 43k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz zaudējumu seguma minimumu nerezultatīviem riska darījumiem groza Regulu (ES) Nr. 575/2013 (COM(2018)0134 – C8-0117/2018 – 2018/0060(COD))
P8_TA(2019)0208A8-0440/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0134),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0117/2018),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2018. gada 12. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 11. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2019. gada 7. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0440/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 14. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/..., ar ko attiecībā uz zaudējumu seguma minimumu ienākumus nenesošiem riska darījumiem groza Regulu (ES) Nr. 575/2013

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2019/630.)

(1) OV C 79, 4.3.2019., 1.lpp.
(2) OV C 367, 10.10.2018., 43. lpp.


Konkurences aizsardzība gaisa transportā ***I
PDF 125kWORD 49k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par konkurences aizsardzību gaisa transportā un Regulas (EK) Nr. 868/2004 atcelšanu (COM(2017)0289 – C8-0183/2017 – 2017/0116(COD))
P8_TA(2019)0209A8-0125/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0289),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 100. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0183/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 17. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 12. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A8-0125/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 14. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/... par konkurences aizsardzību gaisa transportā un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 868/2004

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2019/712.)

(1) OV C 197, 8.6.2018., 58. lpp.


2020. gada budžeta pamatnostādnes — III iedaļa
PDF 178kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par 2020. gada budžeta izstrādes vispārējām pamatnostādnēm, III iedaļa – Komisija (2019/2001(BUD))
P8_TA(2019)0210A8-0172/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(1) (turpmāk “Finanšu regula”),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2) (turpmāk “DFS regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2019. finanšu gada vispārējo budžetu(5) un tam pievienotos Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra Rezolūciju 70/1 “Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development” (“Pārveidosim mūsu pasauli: Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”), kas stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, un nesen publicēto Komisijas pārdomu dokumentu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu 2030. gadā”,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 12. februāra secinājumus par budžeta pamatnostādnēm 2020. gadam (06323/2019),

–  ņemot vērā Reglamenta 86.a pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0172/2019),

A.  tā kā sarunas par Savienības 2020. gada budžetu notiks vienlaikus ar sarunām par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un ES pašu resursu sistēmas reformu; tā kā 2019. gads būs DFS 2014.–2020. gadam septītais darbības gads;

B.  tā kā pēdējo dažu gadu laikā Padome ir vairākkārt nonākusi pretrunā pati ar sevi, izvirzot Eiropas Savienībai jaunas politiskās prioritātes, bet nevēloties nodrošināt jaunas apropriācijas to finansēšanai; tā kā jaunas politiskās prioritātes un nākamie ES risināmie problēmjautājumi būtu jāfinansē no jaunām apropriācijām, nevis samazinot finansējumu programmām, kuras jau tiek īstenotas;

C.  tā kā, tuvojoties pašreizējā finanšu plānošanas perioda beigām, daudzgadu programmu īstenošanai būs vajadzīgi pienācīgi finanšu resursi un tādēļ būs iepriekš jāaplēš 2020. gadā nepieciešamie maksājumi, lai pirmajos DFS 2021.–2027. gadam darbības gados nepieļautu vēl vienu maksājumu krīzi,

2020. gada budžets: tilts uz nākotnes Eiropu — investīcijas inovācijā, ilgtspējīgā attīstībā, iedzīvotāju aizsardzībā un drošībā

1.  uzsver, ka Savienības 2020. gada budžets ir tilts uz DFS 2021.–2027. gadam un tam būtu jāpalīdz veidot kopīgu ilgtermiņa redzējumu par Savienības turpmākajām politiskajām prioritātēm un jānodrošina Eiropas pievienotā vērtība; sagaida, ka uz 2020. gada budžeta pieņemšanas laiku Parlaments būs iesaistīts pilnvērtīgās sarunās ar Padomi par DFS, pamatojoties uz politisku vienošanos Eiropadomē; uzskata, ka spēcīgs, atbildīgs un uz nākotni vērsts 2020. gada budžets veicinās vienošanos un pāreju uz nākamo DFS; tādēļ plāno pilnībā izmantot pašreizējo elastību un citus noteikumus, kas iekļauti DFS regulā un Finanšu regulā, lai 2020. gada budžetā nostiprinātu galvenās ES programmas, pienācīgi ņemot vērā uz sniegumu balstītas budžeta izstrādes pieeju ES budžetā;

2.  prasa īstenot īpašas lauksaimniecības programmas, lai veicinātu, no vienas puses, īsas piegādes ķēdes, taisnīgas cenas ražotājiem, stabilu un pieņemamu peļņu lauksaimniekiem un, no otras puses, taisnīgu maksājumu pārdali starp valstīm, ražošanas veidiem un ražotājiem, novēršot pašreizējās atšķirības un sniedzot labumu dalībvalstīm, kurās ražošanas nepietiekamība ir vislielākā, un maziem un vidējiem ražotājiem;

3.  tādēļ uzskata, ka ES nākamā gada budžetā būtu jānosaka skaidras politiskās prioritātes un jādod iespēja Savienībai radīt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi un darbvietas, arī turpmāk ieguldīt inovācijā un pētniecības spējās turpmākiem risinājumiem, palielināt konkurētspēju, nodrošināt drošu un mierpilnu Eiropu, uzlabot iedzīvotāju darba un dzīves apstākļus, veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, stiprināt Savienību cīņā pret vides problēmām un klimata pārmaiņām virzībā uz Parīzes nolīgumā noteikto pienākumu īstenošanu, dot ieguldījumu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu pilnīgā īstenošanā un gūt rezultātus Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā;

4.  norāda — tā kā 2020. gads ir pēdējais pašreizējās DFS darbības gads, ES programmu īstenošana, īpaši to programmu īstenošana, uz kurām attiecas dalītā pārvaldība saskaņā ar kohēzijas politiku, kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku, ir vēl vairāk jāpaātrina, lai kompensētu iepriekšējo kavēšanos un sasniegtu noslēguma posmu; sagaida, ka tas atspoguļosies maksājumu pieprasījumu ievērojamā pieaugumā, un tādēļ prognozē, ka maksājumu apropriāciju gada apjoms 2020. gadā sasniegs augstāko līmeni; uzsver Parlamenta apņemšanos nodrošināt 2020. gadā nepieciešamos maksājumus un pirmajos DFS 2021.–2027. gadam darbības gados nepieļaut vēl vienu tādu maksājumu krīzi, kāda tika piedzīvota pašreizējā periodā; uzsver nepieciešamību pastāvīgi uzlabot kontroles un korekcijas mehānismus, lai nodrošinātu pienācīgu un ātru ES programmu īstenošanu;

5.  norāda uz decentralizēto aģentūru nozīmi ES likumdošanas prioritāšu īstenošanas nodrošināšanā un tādējādi ES politikas mērķu sasniegšanā tādās jomās kā konkurētspēja, ilgtspējīga izaugsme un nodarbinātība, kā arī pašreizējo migrācijas un bēgļu plūsmu pārvaldībā; sagaida, ka sarunās par 2020. gada budžetu tiks panākts atbilstošs darbības un administratīvais finansējums ES aģentūrām, lai tās varētu izpildīt savus aizvien plašākos uzdevumus un nodrošināt pēc iespējas labākus rezultātus; atkārtoti pauž nostāju, ka 2018. gads bija pēdējais gads, kad tika īstenots darbinieku skaita samazinājums par 5 % un tā dēvētais pārdales fonds; sagaida, ka Komisija un Padome 2020. gada budžetā neturpinās samazināt aģentūrām paredzētos resursus;

Inovācija un pētniecība nākotnes risinājumiem: atbalsts ilgtspējīgai un iekļaujošai ekonomikas izaugsmei, lai sagatavotos pārmaiņām un palielinātu konkurētspēju

6.  uzsver to Eiropas centienu nozīmību, kuri saistīti ar līderpozīcijām svarīgās tehnoloģijās tādās jomās kā kosmoss, veselības aprūpe, vide, lauksaimniecība, drošums un transports; uzsver, ka ir jānodrošina, lai pētniecības un inovācijas darbības arī turpmāk sniegtu risinājumus saistībā ar Eiropas vajadzībām, problēmām un konkurētspēju, un šajā sakarībā atgādina, ka būtiska nozīme ir fundamentāliem pētījumiem; uzsver, ka pārejai no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” uz “Apvārsnis Eiropa” ir jānotiek gludi, lai nodrošinātu stabilitāti uzņēmumiem, pētniecības iestādēm un akadēmiskajām aprindām; pauž satraukumu par to, ka visā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darbības laikā tās finansējums ir bijis būtiski nepietiekams, kā rezultātā izcilu pieteikumu apstiprināšanas īpatsvars ir bijis zems; tādēļ plāno nākamā gada budžetā nodrošināt pēc iespējas lielāku ikgadējo piešķīrumu programmai “Apvārsnis 2020”, pilnībā izmantojot DFS regulā un Finanšu regulā iekļautos elastības noteikumus; uzsver arī to, ka ir svarīgi padziļināt sinerģiju ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

7.  uzsver ekonomikas izaugsmes iespējas, kas izriet no tehnoloģiskajām pārmaiņām Eiropā, un prasa no ES budžeta pienācīgi atbalstīt Eiropas rūpniecības digitalizāciju un digitālo prasmju un digitālās uzņēmējdarbības veicināšanu; uzsver, ka ir svarīgi papildus ieguldīt digitālajās spējās, tostarp ES augstas veiktspējas datošanā, mākslīgajā intelektā un kiberdrošībā; uzsver, ka programmai “Digitālā Eiropa” DFS 2021.–2027. gadam ir gaidāms ievērojami lielāks piešķīrums, un tādēļ plāno nākamā gada budžetā palielināt finansējumu šajā jomā;

8.  uzsver, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), kura darbības laiks ir pagarināts, ir guvis panākumus papildu ieguldījumu piesaistīšanā ES, lai līdz 2020. gadam sasniegtu ieguldījumu mērķi, proti, vismaz 500 miljardus EUR; tomēr norāda uz Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem vēl vairāk uzlabot tā īstenošanu attiecībā uz atlasīto projektu papildināmību; atgādina, ka ESIF galvojuma fonds daļēji tika finansēts, pārdalot līdzekļus no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, un atkārtoti apstiprina savu izsenis pausto nostāju, ka jaunas iniciatīvas ir pilnībā jāfinansē no jauna finansējuma;

9.  ir pilnībā pārliecināts, ka taisnīguma uzlabošana un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana Eiropas sociālajā tirgus ekonomikā ir priekšnoteikums ilgtspējīgai Savienības attīstībai; plāno nodrošināt pietiekamu finansējumu tādām programmām kā COSME un nākotnes un jaunās tehnoloģijas (NJT), jo tās sniedz ievērojamu ieguldījumu jaunuzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) veiksmīgā darbībā — uzņēmumu, kuri ir Eiropas ekonomikas pamats un galvenie ekonomikas izaugsmes, darbvietu radīšanas, inovācijas un sociālās integrācijas virzītājspēki; uzsver šo programmu augsto īstenošanas līmeni un norāda, ka tajās ir iespējams apgūt vēl vairāk līdzekļu;

Drošums, drošība un miers Eiropas iedzīvotājiem

10.  uzskata, ka ES ārējo robežu aizsardzība un iekšējā drošība ar pastiprinātas Eiropas Robežu un krasta apsardzes un Eiropola atbalstu, Eiropas Savienība bez iekšējām robežām, kā arī Šengenas zonas pienācīga darbība un pārvietošanās brīvība ES iekšienē ir nesaraujami saistīti un savstarpēji viens otru veicinoši faktori; vienlaikus uzsver stabilu ES ieguldījumu nozīmi iekšējās drošības jomā, lai cita starpā uzlabotu ES tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu reakciju uz pārrobežu noziedzības draudiem un veicinātu informācijas apmaiņu ar lielāku Eurojust un Eiropas Prokuratūras atbalstu; uzskata, ka ir pienākums nodrošināt atbilstošu finansējumu, personālu un personāla apmācību visām aģentūrām, kas darbojas drošības, tiesiskuma un robežkontroles jomā, jo to pašreizējais finansējums ir nepietiekams, ņemot vērā to pienākumu ievērojamo pieaugumu, savstarpējās sadarbības nozīmību, tehnoloģisko inovāciju un pielāgošanas pasākumu nepieciešamību un būtisko lomu dalībvalstu sadarbības un koordinācijas stiprināšanā;

11.  vienlaikus uzsver ES humāno atbildību migrācijas jomā un atzīst Eiropas Patvēruma atbalsta biroja un Pamattiesību aģentūras būtisko nozīmi kopējas patvēruma prakses izstrādē un īstenošanā dalībvalstīs; uzskata, ka ir pienākums nodrošināt atbilstošu finansējumu, personālu un personāla apmācību visām aģentūrām, kas darbojas migrācijas, patvēruma un cilvēktiesību jomā, lai tām būtu atbilstoši finanšu resursi un cilvēkresursi pienācīgai savu uzdevumu izpildei;

12.  atzinīgi vērtē dalībvalstu apņemšanos atjaunināt ES aizsardzības programmu un to gatavību turpināt Eiropas sadarbību aizsardzības jomā; uzsver, ka ir svarīgi sākt īstenot Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmu (EDIDP) kā pirmo posmu Eiropas Aizsardzības fonda darbībā; prasa vēl vairāk palielināt Savienības aizsardzības budžetu, šo palielinājumu finansējot tikai no jaunām apropriācijām, lai uzlabotu konkurētspēju un inovāciju Eiropas aizsardzības nozarē;

13.  stingri atbalsta to ES centienu pastiprināšanu, kuru mērķis ir novērst pieaugošos draudus drošībai, piemēram, radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu Eiropā un kaimiņvalstīs, kā arī stingri atbalsta labāku šādu programmu koordinēšanu ES līmenī;

14.  uzsver, ka kiberdrošība ir būtiski svarīga Savienības labklājībai un drošībai, kā arī tās iedzīvotāju privātumam, ka kiberuzbrukumi, kibernoziedzība un manipulācijas apdraud atvērtas sabiedrības un ka ekonomiskā spiegošana kavē digitālā vienotā tirgus darbību un apdraud Eiropas uzņēmumu konkurētspēju; prasa atbilstošus finanšu resursus, lai nodrošinātu visas attiecīgās aģentūras ar pietiekamiem līdzekļiem to operatīvo un administratīvo uzdevumu veikšanai nolūkā palīdzēt nodrošināt tīklu un informācijas sistēmas, veidot spēcīgu kibernoturību un cīnīties pret kibernoziedzību; šajā sakarībā atbalsta ES Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) un Eiropola stratēģisko sadarbību;

15.  atgādina, ka miers un stabilitāte ir Eiropas Savienības budžeta atbalstītas pamatvērtības, un šajā sakarībā uzsver ievērojamo ieguldījumu, ko Savienība ir devusi miera un izlīguma panākšanā Īrijas salā, jo īpaši atbalstot Lielās piektdienas vienošanos un finansējot PEACE un INTERREG programmas; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt finansējumu šīm programmām arī pēc Brexit;

16.  uzskata, atsaucoties uz savu 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par Facebook lietotāju datu izmantošanu, ko veicis uzņēmums Cambridge Analytica, un ietekmi uz datu aizsardzību(6), ka cīņa pret dezinformāciju, jo īpaši dezinformācijas un jebkāda cita veida ārvalstu iejaukšanās izsekošana un atklāšana, ir prioritāte, lai nodrošinātu godīgas un demokrātiskas vēlēšanas, jo īpaši Eiropas vēlēšanu gadā; prasa papildu finanšu resursus, lai veicinātu stratēģisko komunikācijas līdzekļu sistemātisku izmantošanu nolūkā nodrošināt stingru un saskaņotu ES reakciju; atbalsta Komisijas izstrādātās pamatnostādnes par to, kā spēkā esošie ES noteikumi būtu jāizmanto, lai vērstos pret personas datu izmantošanu nolūkā ietekmēt iedzīvotājus sociālajos plašsaziņas līdzekļos vēlēšanu laikā un garantētu vēlēšanu procesa godīgumu;

17.  pauž bažas par to, ka pārāk maz Eiropas iedzīvotāju apzinās, ka Eiropas Savienība strādā viņu labā un nodrošina viņiem ievērojamus ieguvumus; prasa atbilstošus finanšu resursus, ko Komisija varētu ieguldīt tādos instrumentos kā nesenās Parlamenta iniciatīvas “Ko Eiropa dara manā labā?” un Citizens’ App, lai informētu iedzīvotājus par Savienības darbu un uzsvērtu centienus veicināt mieru, demokrātiju, tiesiskumu un vārda brīvību; uzskata, ka šādi instrumenti būtu labāk jāizplata valsts līmenī;

18.  norāda, ka kopējā lauksaimniecības politika un kopējā zivsaimniecības politika ir Eiropas integrācijas stūrakmeņi, kuru mērķis ir nodrošināt drošu augstas kvalitātes pārtikas piegādi Eiropas iedzīvotājiem, lauksaimniecības vienotā tirgus pareizu darbību, lauku reģionu ilgtspēju daudzu gadu garumā un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; atgādina, ka minētās politikas veicina ES dzīvotspēju un stabilitāti; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt ražotājus visā Eiropā, palīdzot viņiem tikt galā ar negaidītu tirgus nestabilitāti un nodrošināt nekaitīgas un kvalitatīvas pārtikas krājumus; aicina īpašu uzmanību pievērst neliela apjoma lauksaimniecībai un sīkzvejai;

Solidaritātes un savstarpējas sapratnes stiprināšana

19.  prasa papildu finanšu resursus, lai apmierinātu nākotnes pieprasījumu pēc Erasmus+, kas ir galvenā programma izglītības un apmācības, tostarp profesionālās izglītības un apmācības, jaunatnes un sporta jomā Eiropā, ņemot vērā arī tās ārējo dimensiju; uzsver, ka ir vajadzīgi atbilstoši resursi, lai “demokratizētu” šo programmu, padarot tās finansējumu pieejamu cilvēkiem no visdažādākajām sabiedrības grupām un strādājot pie Eiropas satvara kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, kas būtu viens no veidiem, kā cīnīties pret jauniešu bezdarbu; atgādina, ka Parlaments ir pieprasījis nākamajā DFS trīskāršot šai programmai paredzēto finansējumu; aicina stiprināt sadarbību starp izglītību, māceklībām, kultūru un pētniecību;

20.  atgādina, ka laikā, kad Eiropas projekts tiek apšaubīts, ir būtiski svarīgi atjaunot stingru apņemšanos stiprināt Eiropu ar kultūras, zināšanu, jaunrades un inovācijas palīdzību; tādēļ uzskata, ka programmas “Radošā Eiropa” un MEDIA būtu jāatbalsta pienācīgā līmenī;

21.  uzsver, ka cīņai pret jauniešu bezdarbu ir nepieciešami ievērojami papildu finanšu resursi izglītības, apmācības un nodarbinātības iespēju veidošanai; šajā sakarībā uzsver Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas pozitīvo ietekmi — no tās līdz 2017. gada beigām bija atbalstīti aptuveni 1,7 miljoni jauniešu; atzinīgi vērtē to, ka pēc Parlamenta stingra pieprasījuma sarunās par 2019. gada budžetu tika panākts, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas kopējais finansējums 2019. gadā sasniedz 350 miljonus EUR; sagaida, ka 2020. gada budžeta projekts apliecinās lielu vērienu saistībā ar šo programmu, lai nodrošinātu netraucētu pāreju uz Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) programmu nākamajā DFS; uzsver nepieciešamību paātrināt šīs programmas īstenošanu un vēl vairāk uzlabot tās efektivitāti, lai nodrošinātu, ka tā sniedz lielāku Eiropas pievienoto vērtību valstu nodarbinātības politikai;

22.  uzskata, ka sociālajai kohēzijai Eiropā ir jāpalīdz rast ilgtspējīgus risinājumus cīņā pret nabadzību, sociālo atstumtību un diskrimināciju, kā arī saistībā ar cilvēku ar invaliditāti labāku integrāciju un ilgtermiņa strukturālām demogrāfiskajām pārmaiņām; uzsver, ka ir vajadzīgi finanšu resursi attiecīgām ES programmām, kuras palīdz nodrošināt Eiropas novecojošajiem iedzīvotājiem pienācīgu atbalstu tādās jomās kā piekļuve mobilitātei, veselības aprūpei un sabiedriskajiem pakalpojumiem;

23.  atgādina par solidaritātes un dalībvalstu dalītas atbildības nepieciešamību migrācijas un patvēruma jomā, un aicina dalībvalstis ar valstu programmu starpniecību pienācīgi izmantot Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF); prasa 2020. gadā piešķirt šim fondam atbilstošu budžetu, lai atbalstītu patvēruma meklētāju uzņemšanu dalībvalstīs, taisnīgas atgriešanās stratēģijas, pārmitināšanas programmas, likumīgas migrācijas politiku un trešo valstu valstspiederīgo efektīvas integrācijas veicināšanu; uzskata, ka Eiropas patvēruma sistēmā būtu jāsniedz lielāks atbalsts pilsētām un pašvaldībām;

24.  atgādina, ka pašreizējā migrācijas fenomena ilgtermiņa risinājums ir rodams migrācijas plūsmu izcelsmes valstu politiskā, ekonomiskā, sociālā un vidiskā attīstībā; aicina piešķirt Eiropas kaimiņattiecību instrumentam un attīstības sadarbības instrumentam pietiekamus finanšu resursus, lai atbalstītu šo prioritāti un veicinātu ilgtspējīgu un savstarpēji izdevīgu partnerību — piemēram, ar Āfrikas valstīm — turpmāku veidošanu; šajā sakarībā atkārtoti apstiprina, ka ir jānodrošina pietiekams un pastāvīgs finansiālais atbalsts starptautiskām organizācijām, tostarp ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), ANO Bēgļu aģentūrai (UNHCR) un Starptautiskajai Migrācijas organizācijai (IOM); prasa uzlabot finansiālo un organizatorisko atbalstu programmām, kas veicina apmaiņu starp ES un partnervalstīm tādās jomās kā profesionālā apmācība, jaunuzņēmumu izveide, atbalsts MVU, veselības aprūpe un izglītība, kā arī politikas jomām, kuras saistītas ar tīru ūdeni, notekūdeņu attīrīšanu un atkritumu likvidēšanu;

25.  uzskata, ka diskriminācija dzimuma dēļ nav pieņemama un ir pretrunā ES vērtībām; norāda, ka sekmīgo pieteikumu īpatsvars programmā Daphne un saistībā ar citiem līdzekļiem, kuru mērķis ir apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm, ir satraucoši zems, un plāno nodrošināt šai programmai lielāku finansējumu; turklāt uzskata, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir efektīva stratēģija, lai panāktu dzimumu līdztiesību un apkarotu diskrimināciju, un aicina integrēt dzimumu līdztiesības perspektīvu attiecīgajās ES politikas jomās un izdevumu programmās; sagaida, ka Komisija pēc iespējas drīzāk iesniegs satvaru dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai Savienības budžetā;

26.  atkārtoti uzsver, cik svarīga ir Eiropas kaimiņattiecību politika, kura palīdz stiprināt attiecības ar kaimiņvalstīm, apstiprināt miera procesus un veicināt ekonomisko un sociālo izaugsmi un ilgtspējīgu pārrobežu sadarbību; norāda, ka ciešas ES un Rietumbalkānu attiecības ir būtiskas gan šī reģiona stabilizācijai, gan tā pirmspievienošanās procesam; atgādina, ka finansējums no Savienības budžeta ir jānodrošina tā, lai stiprinātu valstu spēju turpināt nepieciešamās juridiskās, politiskās, sociālās un ekonomiskās reformas, jo īpaši uzlabojot valsts pārvaldes pienācīgu darbību, kā arī atbalstot demokrātisko iestāžu stabilitāti un noturību un tiesiskuma īstenošanu;

Vides problēmu un klimata pārmaiņu novēršana

27.  uzsver, ka 2020. gada budžetam ir ievērojami jāveicina vides problēmu un klimata pārmaiņu novēršana, lai kompensētu iekavēto darbu un izpildītu ES saistības; atgādina, ka Savienība ir apņēmusies būt līderpozīcijās pārejā uz mazoglekļa aprites un klimata ziņā neitrālu ekonomiku, taču pauž nožēlu par to, ka Savienībai neizdodas izpildīt savus klimata mērķus, jo īpaši mērķi laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % no Savienības izdevumiem ir saistīti ar klimatu; tādēļ uzskata, ka ievērojams ar klimatu saistīto izdevumu palielinājums ir būtisks, lai virzītos uz Savienības klimata politikas un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu; uzskata, ka klimata politikas integrēšana visās Savienības politikas jomās būtu vēl vairāk jāveicina un jāoptimizē, kā arī attiecīgā gadījumā būtu jāiestrādā ar klimatu un ilgtspēju saistītas garantijas; prasa palielināt finanšu resursus visām attiecīgajām Savienības programmām, lai atbalstītu projektus ar Eiropas pievienoto vērtību, kuri veicina pāreju uz tīru enerģiju un resursu efektīvu izmantošanu, ilgtspējīgas zaļās un zilās ekonomikas popularizēšanu un dabas aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot bioloģiskajai daudzveidībai, dzīvotnēm un apdraudētām sugām;

28.  uzsver — lai saskaņoti un efektīvi risinātu klimata pārmaiņu jautājumu, ES būtu jāizvirza nosacījums, ka turpmākos tirdzniecības nolīgumus tā noslēdz tikai ar valstīm, kas ir ratificējušas un īsteno Parīzes nolīgumu; šajā sakarībā atgādina 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par klimata diplomātiju(7) un tajā pausto aicinājumu Komisijai visaptveroši izvērtēt esošo brīvās tirdzniecības nolīgumu atbilstību Parīzes nolīguma saistībām; uzskata — ja ES partneris šīs saistības nepilda, Komisija varētu uz laiku apturēt ES tirdzniecības liberalizācijas saistību īstenošanu attiecībā uz šādiem partneriem;

2020. gada procedūrā izskatāmie neatrisinātie jautājumi

29.  sagaida, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības 2019. gada martā tieši neietekmēs 2020. gada budžetu, jo Apvienotā Karaliste sniegs savu ieguldījumu un piedalīsies budžeta izpildē; tomēr mudina Komisiju izvērtēt visus iespējamos scenārijus un sagatavoties tiem, lai nodrošinātu Savienības budžeta pareizu finanšu pārvaldību un izstrādātu ārkārtas rīcības plānu, nosakot skaidras saistības un izklāstot mehānismus, un aizsargājot ES budžetu gadījumā, ja Apvienotā Karaliste nedos ieguldījumu vai nepiedalīsies ES 2020. gada budžeta izpildē;

30.  atgādina, ka saskaņā ar kopīgajos secinājumos par 2019. gada budžetu iekļauto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu par 1.a izdevumu apakškategorijas nostiprināšanu ar budžeta grozījumu Komisija iesniegs budžeta grozījumu, palielinot apropriācijas Erasmus+ un “Apvārsnis 2020”, tiklīdz 2019. gada pavasarī būs pabeigta DFS 2020. gadam tehniskā korekcija, lai Padome un Parlaments varētu šo grozījumu ātri izskatīt;

31.  uzsver, ka Finanšu regulas 15. panta 3. punkts ļauj summas, kas atceltas tāpēc, ka attiecīgie pētniecības projekti pilnībā vai daļēji nav tikuši īstenoti, gada budžeta procedūrā atkārtoti darīt pieejamas attiecīgajām pētniecības programmām, neizvirzot nekādus citus priekšnoteikumus šā punkta īstenošanai; aicina Komisiju sagatavot īpašu ziņojumu par pētniecības programmām paredzēto summu atcelšanu un sniegt visu attiecīgo informāciju un detaļas saistībā ar šo pantu; aicina Padomes prezidentūru noskaidrot, vai šo pantu tagad pilnībā izprot visas dalībvalstis; jebkurā gadījumā prasa šo noteikumu un attiecīgo procedūru izmantot 2020. gada budžeta procedūrā, sākot jau ar tā iekļaušanu budžeta projektā;

32.  uzskata, ka Parlamentam kā vienai no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm, ko tieši ievēlējuši pilsoņi, būtu jāpilda savs politiskais uzdevums un jāizvirza priekšlikumi izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, paužot savu politisko nākotnes redzējumu; šajā sakarībā apņemas ierosināt izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību kopumu, kas būs izstrādāts, cieši sadarbojoties ar katru no komitejām, lai rastu pareizo līdzsvaru starp politisko gribu un tehniskajām iespējām, kuras novērtējusi Komisija;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

(1) OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(5) OV L 67, 7.3.2019.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0433.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0280.


Dzimumu līdzsvars, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā
PDF 137kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par dzimumu līdzsvaru, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā (2019/2614(RSP))
P8_TA(2019)0211RC-B8-0171/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Strategic Engagement for Gender Equality 2016-2019” (Stratēģiskā apņemšanās dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 11. februāra ieteikumu par Eiropas Centrālās bankas (ECB) Valdes locekļa iecelšanu,

–  ņemot vērā LESD līguma 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ir apspriedusies ar Parlamentu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 4 par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem un jo īpaši tā 11. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0144/2019),

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes Uzraudzības padomes 2019. gada 19. februāra lēmumu izraudzīties José Manuel Campa par Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāju,

–  ņemot vērā 48. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulā (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK(1),

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0146/2019),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 30. janvāra priekšlikumu iecelt Sebastiano Laviola par Vienotā noregulējuma valdes locekli,

–  ņemot vērā 56. panta 6. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. jūlija Regulā (ES) Nr. 806/2014, ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010(2),

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0148/2019),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 5. marta vēstules Komisijas priekšsēdētājam un amatā esošajam ES Padomes priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 5. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam un Komisijas priekšsēdētāja 2019. gada 11. marta atbildi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2018. gada 23. marta vēstuli Padomes priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētāja 2018. gada 8. marta vēstuli Eurogrupas priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2017. gada dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu un 228.a pantu,

A.  tā kā LESD 8. pantā ir noteikts, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai ir horizontāls princips, un LES 2. pantā ir noteikts, ka dzimumu līdztiesības princips ir Savienības vērtība;

B.  tā kā vienlīdzīga piekļuve iespējām un nediskriminācija ir neatņemamas Eiropas Savienības vērtības;

C.  tā kā Padome 2011. gada 7. martā pieņēma Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu laikposmam no 2011. gada līdz 2020. gadam;

D.  tā kā Parlaments pauž nožēlu par to, ka sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas vadošos amatos banku un finanšu pakalpojumu jomā; tā kā visām ES un valstu iestādēm un struktūrām būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru,

E.  tā kā Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētāji politisko grupu vārdā vairāku gadu garumā vairākkārt ir informējuši Padomes, Eurogrupas un Komisijas priekšsēdētājus un amatā esošos ES Padomes priekšsēdētājus par dzimumu dažādības trūkumu ECB, kā arī citās ES ekonomikas, finanšu un monetārajās iestādēs;

F.  tā kā EIGE sagatavotais 2017. gada dzimumu līdztiesības indekss norādīja uz to, ka ar ekonomiku saistīto lēmumu pieņemšana joprojām ir joma, kurā ES ir zemākie rādītāji dzimumu līdztiesības un sieviešu pārstāvības ziņā;

G.  tā kā no sešiem ECB Valdes locekļiem tikai viena ir sieviete; tā kā no 25 ECB Padomes locekļiem tikai divas ir sievietes;

H.  tā kā Eiropas Banku iestādes (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) priekšsēdētāji ir vīrieši;

I.  tā kā Vienotā uzraudzības mehānisma priekšsēdētāja amatu tikko ir ieņēmis vīrietis, līdz ar to Vienotā noregulējuma valde ir vienīgā ES struktūra plašākā ES finanšu un ekonomikas iestāžu jomā, ko vada sieviete;

J.  tā kā, neraugoties uz daudzajiem pieprasījumiem, ko Parlaments ir iesniedzis Padomei, novērst dzimumu līdzsvara trūkumu ECB Valdē, Padome šo prasību nav nopietni ņēmusi vērā;

K.  tā kā, neraugoties uz daudzajiem saistībā ar iepriekšēju kandidātu izvirzīšanu paustajiem Parlamenta aicinājumiem kandidātu saraksta iesniegšanā ievērot dzimumu līdzsvaru, visi EBI priekšsēdētāja amata kandidāti bija vīrieši;

L.  tā kā — lai gan atlases procedūrās Vienotās noregulējuma valdes priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un locekļu amatam līdz šim kopumā ir ņemts vērā dzimumu līdzsvara princips, šajā gadījumā Parlamentam iesniegtajā izraudzīto kandidātu sarakstā bija tikai vīrieši, neraugoties uz Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 4. punktā paredzētajām prasībām;

M.  tā kā — lai gan nevar izslēgt iespēju, ka atsevišķā atlases procedūrā, pamatojoties uz individuāliem pieteikumiem, nav kvalificētu abu dzimumu kandidātu, ECB un uzraudzības iestāžu valžu sastāvā būtu jāievēro vispārējais dzimumu līdzsvara princips;

N.  tā kā visus pašreizējos kandidātus ECB galvenā ekonomista, EBI priekšsēdētāja un VNV locekļa amatam Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja atzina par pieredzējušiem un kvalificētiem, un viņi ar ievērojamu balsu vairākumu tika apstiprināti aizklātā balsošanā;

O.  tā kā dzimumu līdztiesības panākšana nav sieviešu problēma, bet gan jautājums, kura risināšanā būtu jāiesaista visa sabiedrība,

1.  uzsver, ka dzimumu līdzsvars valdēs un valdībās nodrošina plašāku kompetenci un perspektīvas un dzimumu līdzsvara trūkums rada risku, ka amatos netiek iecelti potenciāli izcili kandidāti;

2.  pauž nožēlu par to, ka Komisija un lielākā daļa ES valstu valdību līdz šim nav spējušas veicināt labāku dzimumu līdzsvaru ES iestādēs un struktūrās, jo īpaši attiecībā uz iecelšanu augsta līmeņa amatos ekonomikas, finanšu un monetārajā jomā; sagaida, ka dalībvalstis un ES iestādes strauji uzlabos dzimumu līdzsvaru augstākajos amatos;

3.  aicina dalībvalstu valdības, Eiropadomi, Padomi, Eurogrupu un Komisiju aktīvi strādāt pie tā, lai to turpmākajos priekšlikumos par izraudzīto kandidātu sarakstiem un iecelšanu tiktu panākts dzimumu līdzsvars, cenšoties katrā kandidātu izvirzīšanas procedūrā iekļaut vismaz vienu sievieti un vienu vīrieti;

4.  uzsver, ka turpmāk Parlaments apņemas neņemt vērā kandidātu sarakstus, ja nav ievērots dzimumu līdzsvara princips, kā arī prasības par kvalifikāciju un pieredzi atlases procesā;

5.  ierosina Parlamenta turpmākajā dzimumu līdztiesības rīcības plānā, kas paredzēts Reglamenta 228.a pantā, ieviest prasību neapstiprināt iecelšanu amatos valdēs un citās ES aģentūru struktūrās, ja izraudzīto kandidātu sarakstā, ko ierosinājusi attiecīgā iestāde vai struktūra, nav ievērots dzimumu līdzsvars;

6.  atzīst, ka Parlaments pats nav ievērojis šos standartus, un apņemas uzlabot savu sniegumu dzimumu līdzsvara veicināšanā ekonomikas un monetārajā jomā;

7.  atzīst, ka, lai Savienības iestādēs un struktūrās vadošajos amatos nodrošinātu dzimumu līdzsvaru, ir vajadzīgi kvalificēti kandidāti no dalībvalstīm; tādēļ aicina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru valsts iestādēs un tādējādi sagatavotu augsni augsti kvalificētiem kandidātiem — gan vīriešiem, gan sievietēm — uz augstākajiem ES amatiem banku un finanšu pakalpojumu jomā;

8.  aicina Komisiju un Padomi palielināt ES aģentūru izpilddirektoru darbā pieņemšanas un iecelšanas procedūru pārredzamību, publicējot pieteikumu iesniedzēju un izraudzīto kandidātu sarakstu, kā arī pamatojumu šo kandidātu iekļaušanai sarakstā, lai varētu veikt publisku pārbaudi attiecībā uz atklātību, konkurētspēju un dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu šajos procesos;

9.  prasa īstenot ciešāku ES iestāžu savstarpējo sadarbību, lai nodrošinātu šo pasākumu efektivitāti;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Eiropas Centrālajai bankai, Vienotajam uzraudzības mehānismam, Vienotajai noregulējuma valdei, Eiropas Banku iestādei, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei un dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.
(2) OV L 225, 30.7.2014., 1. lpp.


Sebastiano Laviola iecelšana par Vienotās noregulējuma valdes locekli
PDF 129kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta lēmums par Komisijas priekšlikumu attiecībā uz Vienotās noregulējuma valdes locekļa iecelšanu (N8-0021/2019 – C8-0042/2019 – 2019/0901(NLE))
P8_TA(2019)0212A8-0148/2019

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 30. janvāra priekšlikumu iecelt Sebastiano Laviola par Vienotās noregulējuma valdes locekli (N8-0021/2019),

–  ņemot vērā 56. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. jūlija Regulā (ES) Nr. 806/2014, ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 122.a pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0148/2019),

A.  tā kā Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 4. punkts paredz, ka šīs regulas 43. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos Vienotās noregulējuma valdes locekļus ieceļ, pamatojoties uz nopelniem, prasmēm, zināšanām banku un finanšu jautājumos un pieredzi finanšu uzraudzības, regulējuma un banku noregulējuma jomā;

B.  tā kā, neraugoties uz pienākumiem, kas noteikti Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 4. punktā, un neraugoties uz daudzajiem Parlamenta aicinājumiem ievērot dzimumu līdzsvaru, iesniedzot kandidātu sarakstu, Parlaments pauž nožēlu par to, ka visi kandidāti ir vīrieši; tā kā Parlaments pauž nožēlu par to, ka sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas vadošos amatos banku un finanšu pakalpojumu jomā, un prasa, lai, izvirzot nākamo kandidātu, tiktu ievērots šis pieprasījums; tā kā visām ES un valstu iestādēm un struktūrām būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru;

C.  tā kā Komisija saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 6. punktu 2018. gada 7. decembrī pieņēma šīs regulas 43. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto Vienotās noregulējuma valdes locekļu amata kandidātu sarakstu;

D.  tā kā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 6. punktu minētais saraksts tika nosūtīts Parlamentam;

E.  tā kā 2019. gada 30. janvārī Komisija pieņēma priekšlikumu iecelt Sebastiano Laviola par Vienotās noregulējuma valdes locekli un politikas noregulējuma un koordinācijas direktoru un nosūtīja minēto priekšlikumu Parlamentam;

F.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pēc tam izvērtēja ierosinātā kandidāta atbilstību Vienotās noregulējuma valdes locekļa amatam, it īpaši ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 806/2014 56. panta 4. punktā noteiktās prasības;

G.  tā kā Ekonomikas un monetārā komiteja 2019. gada 26. februārī noturēja Sebastiano Laviola uzklausīšanu, kurā viņš uzstājās ar ievadpaziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu attiecībā uz Sebastiano Laviola iecelšanu par Vienotās noregulējuma valdes locekli uz pieciem gadiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Vienotā noregulējuma mehānisma valdei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 225, 30.7.2014., 1. lpp.


Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšana
PDF 118kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta lēmums par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšanu (05940/2019 – C8-0050/2019 – 2019/0801(NLE))
P8_TA(2019)0213A8-0144/2019

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 11. februāra ieteikumu (05940/2019)(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C8-0050/2019),

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 4 par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem un jo īpaši tā 11. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0144/2019),

A.  tā kā Eiropadome, 2019. gada 14. februārī nosūtot vēstuli, ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu par Philip R. Lane iecelšanu Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku, sākot no 2019. gada 1. jūnija;

B.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C.  tā kā minētā komiteja 2019. gada 26. februārī rīkoja kandidāta uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem;

D.  tā kā Eiropas Parlaments, kurš daudzkārt aicinājis Padomi novērst dzimumu līdzsvara trūkumu ECB Valdē, pauž nožēlu, ka Eiropadome nav nopietni ņēmusi vērā šos aicinājumus, un prasa tos ievērot attiecībā uz nākamo kandidātu; tā kā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas vadošos amatos banku un finanšu pakalpojumu jomā; tā kā visām ES un valstu iestādēm un struktūrām būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru,

1.  sniedz labvēlīgu atzinumu par Padomes ieteikumu iecelt Philip R. Lane par Eiropas Centrālās bankas Valdes locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāja iecelšana amatā
PDF 117kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta lēmums par Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāja iecelšanu amatā (N8-0028/2019 – C8-0052/2019 – 2019/0902(NLE))
P8_TA(2019)0214A8-0146/2019

(Apstiprināšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes Uzraudzības padomes 2019. gada 19. februāra lēmumu izraudzīties José Manuel Campa par Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāju (C8–0052/2019),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 122.a pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0146/2019),

A.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1093/2010 48. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāju ieceļ saskaņā ar atklātu atlases procedūru, pamatojoties uz nopelniem, prasmēm, zināšanām par finanšu iestādēm un tirgiem un pieredzi attiecībā uz finanšu pārvaldību un regulējumu;

B.  tā kā Eiropas Banku iestāde 2018. gada 12. decembrī publicēja paziņojumu par vakanto iestādes priekšsēdētāja amatu; tā kā pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2019. gada 11. janvāris;

C.  tā kā Eiropas Banku iestādes Uzraudzības padome 2019. gada 5. februārī apstiprināja iestādes priekšsēdētāja amata kandidātu sarakstu;

D.  tā kā Eiropas Banku iestādes Uzraudzības padome 2019. gada 19. februārī izraudzījās José Manuel Campa par Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāju un par to attiecīgi informēja Parlamentu,

E.  tā kā Ekonomikas un monetārā komiteja pēc tam izvērtēja Eiropas Banku iestādes Uzraudzības padomes izvēlētā kandidāta atbilstību, it īpaši ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1093/2010 48. panta 2. punktā noteiktās prasības;

F.  tā kā Ekonomikas un monetārā komiteja 2019. gada 26. februārī rīkoja José Manuel Campa uzklausīšanu, kurā viņš sniedza ievada paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

G.  tā kā Eiropas Parlaments saistībā ar iepriekšējām nominācijām vairākkārt izteicis aicinājumu kandidātu saraksta iesniegšanā ievērot dzimumu līdzsvaru, taču, neraugoties uz to, visi kandidāti ir vīrieši, par ko Parlaments pauž nožēlu un pieprasa, lai saistībā ar nākamo nomināciju šī prasība tiktu ievērota; tā kā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas vadošos amatos banku un finanšu pakalpojumu jomā; tā kā visām ES un valstu iestādēm un struktūrām būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru,

1.  apstiprina José Manuel Campa iecelšanu par Eiropas Banku iestādes priekšsēdētāju uz pieciem gadiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Banku iestādei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.


Cilvēktiesību pārkāpumiem piemērojams Eiropas sankciju režīms
PDF 142kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par cilvēktiesību pārkāpumiem piemērojamo Eiropas sankciju režīmu (2019/2580(RSP))
P8_TA(2019)0215RC-B8-0177/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, kurās aicināts ieviest ES mēroga mehānismu, ar ko noteikt mērķorientētas sankcijas pret personām, kuras iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(1) un 2014. gada 11. marta rezolūciju par spīdzināšanas izskaušanu pasaulē(2),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas saskaņā ar Reglamenta 135. pantu, kurās aicināts noteikt mērķorientētas sankcijas pret personām, kuras iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par stāvokli Burundi(3), 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par stāvokli Burundi(4), 2017. gada 18. maija rezolūciju par Dienvidsudānu(5), 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā(6), 2018. gada 18. janvāra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā(7), 2017. gada 14. septembra rezolūciju par Gabonu: represijas pret opozīciju(8), 2017. gada 5. oktobra rezolūciju par stāvokli Maldīvijā(9), 2017. gada 5. oktobra rezolūciju par Krimas tatāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov un žurnālista Mykola Semena lietām(10), 2017. gada 30. novembra(11) un 2018. gada 4. oktobra rezolūciju par stāvokli Jemenā(12), 2017. gada 14. decembra rezolūciju par Kambodžu: īpaši par CNRP partijas likvidāciju(13), 2017. gada 14. decembra rezolūciju par rohindžu stāvokli(14), 2018. gada 15. marta rezolūciju par stāvokli Sīrijā(15), 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(16), 2018. gada 13. septembra rezolūciju par Mjanmu, jo īpaši žurnālistu Wa Lone un Kyaw Soe Oo lietu(17), 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par stāvokli Azovas jūrā(18), 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par žurnālista Jamal Khashoggi nogalināšanu Saūda Arābijas konsulātā Stambulā(19) un 2019. gada 14. februāra rezolūciju par stāvokli Čečenijā un Oyub Titiev lietu(20),

–  ņemot vērā 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņitska lietā(21),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(22),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. septembra rezolūciju par korupciju un cilvēktiesībām trešās valstīs(23),

–  ņemot vērā 2019. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli ES un Krievijas politiskajās attiecībās(24),

–  ņemot vērā 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(25),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļas 2. nodaļu par sankciju pieņemšanu saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 215. pantu par sankciju pieņemšanu gan pret trešām valstīm, gan pret personām, grupām un nevalstiskām struktūrām,

–  ņemot vērā Lisabonas līguma 25. deklarāciju par nepieciešamību nodrošināt tiesības uz pienācīgu procesu personām un struktūrām, uz kurām attiecas ES ierobežojošie pasākumi vai ES terorisma apkarošanas pasākumi;

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā paziņojumu sakarā ar priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera 2018. gada 12. septembra runu par stāvokli Savienībā, kurā dalībvalstīm ierosināts izmantot pastāvošos ES noteikumus, lai dažās ES KĀDP jomās, piemēram, kopīgajā reakcijā uz cilvēktiesību pārkāpumiem un iedarbīgu sankciju piemērošanā, no vienprātīga balsojuma pāriet uz kvalificēta vairākuma balsojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2018. gada 10. decembra paziņojumu pēc ES Ārlietu padomes 2018. gada decembra sanāksmes,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 22. janvāra rezolūciju “Sergejs Magņitskis un plašāki jautājumi. Nesodāmības apkarošana ar mērķorientētām sankcijām”,

–  ņemot vērā 2018. gada aprīļa pētījumu “argeted sanctions against individuals on grounds of grave human rights violations – impact, trends and prospects at EU level” (“Mērķorientētas sankcijas pret personām par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Ietekme, tendences un perspektīvas ES līmenī”),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. novembra priekšlikumu izveidot Eiropas komisiju, kas noteiktu ieceļošanas aizliegumus cilvēktiesību pārkāpumu dēļ,

–  ņemot vērā sanāksmi par ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kas notika 2018. gada 20. novembrī Nīderlandē,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā LES 21. pants paredz, ka Savienības darbības virzītājspēki ir “demokrātija, tiesiskums, universālas un nedalāmas cilvēktiesības un pamatbrīvības, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes principi, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana”;

B.  tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj tās locekļu vienošanās trūkums;

C.  tā kā pēdējās divās desmitgadēs ES sankcijas (ko dēvē arī par ierobežojošiem pasākumiem) ir kļuvušas par neatņemamu ES ārējo attiecību instrumentu daļu un pašlaik pret 34 valstīm ir ieviesti vairāk nekā 40 dažādi ierobežojoši pasākumi; tā kā apmēram divas trešdaļas no ES konkrētām valstīm paredzētajām sankcijām ir noteiktas, atbalstot cilvēktiesību un demokrātijas mērķus;

D.  tā kā pret personām vērstās sankcijas ir izstrādātas tā, lai mazinātu negatīvās sekas tiem, kas nav atbildīgi par politiku vai darbībām, kuru dēļ sankcijas ir pieņemtas, jo īpaši sekas vietējiem civiliedzīvotājiem un likumīgām darbībām attiecīgajā valstī vai ar attiecīgo valsti; tā kā tās tieši skar par pārkāpumiem atbildīgās personas, darbojoties atturoši;

E.  tā kā visas ES noteiktās sankcijas pilnībā atbilst pienākumiem, kas ir noteikti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp tiem, kas attiecas uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. tā kā sankcijas būtu regulāri jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tās darbojas izvirzīto mērķu labā;

F.  tā kā papildus konkrētām valstīm noteiktām sankcijām, kuru mērķis ir rosināt pārmaiņas valstu rīcībā, ES nesen ir ieviesusi ierobežojošus pasākumus arī pret ķīmisko ieroču izplatīšanu un izmantošanu un kiberuzbrukumiem, kā arī īpašus terorisma apkarošanas pasākumus;

G.  tā kā pastāvošās ES sankcijas ir vērstas gan pret valstiskiem, gan pret nevalstiskiem aktoriem, piemēram, teroristiem un teroristu grupējumiem;

H.  tā kā pēdējos pāris mēnešos Eiropas uzņēmumi un pat ES dalībvalstis ir daudzkārt pārkāpušas ES sankcijas; tā kā šie piemēri apliecina, ka ir jāprecizē spēkā esošo sankciju darbības joma un tvērums, kā arī tas, kādā mērā valstīm un uzņēmumiem ir pienākums pārliecināties, ka to preču un pakalpojumu galalietojums vai galamērķis nav pakļauts sankcijām;

I.  tā kā par sankciju izpildes panākšanu atbild attiecīgās ES dalībvalstu iestādes, lai gan par šādiem pasākumiem lēmumi tiek pieņemti Eiropas līmenī;

J.  tā kā 2016. gadā ASV Kongress pieņēma Globālo Magņitska likumu, papildinot 2012. gada Sergeja Magņitska tiesiskuma atbildības likumu, kura mērķis bija noteikt sankcijas pret personām, kas atbildīgas par Sergeja Magņitska nāvi pirmstiesas apcietinājumā Krievijas cietumā pēc necilvēcisku apstākļu, nevērības un spīdzināšanas pārciešanas;

K.  tā kā Igaunija, Latvija, Lietuva, Apvienotā Karaliste, Kanāda un Amerikas Savienotās Valstis ir pieņēmušas cilvēktiesību sankciju režīma likumus, proti, Magņitska likumam līdzīgus tiesību aktus; tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis izveidot līdzīgu ES globālu cilvēktiesību sankciju režīmu, kas nodrošinātu konsekvenci un efektivitāti atsevišķajiem aktīvu iesaldēšanas pasākumiem, vīzu aizliegumiem un citām sankcijām, ko dalībvalstis un ES nosaka personām un struktūrām;

L.  tā kā 2018. gada novembrī Nīderlandes valdība sāka ES dalībvalstu diskusiju par politisko iespēju izveidot ES līmeņa mērķorientētu cilvēktiesību sankciju režīmu; tā kā Padomes darba grupas līmenī turpinās sākotnējas diskusijas,

1.  asi nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus pasaulē; aicina Padomi ātri izveidot patstāvīgu, elastīgu un reaģētspējīgu ES mēroga sankciju režīmu, kurš dotu iespēju vērsties pret ikvienu personu, valsti un nevalstisku aktoru un citām struktūrām, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem vai iesaistītas šādos pārkāpumos;

2.  uzsver, ka ES cilvēktiesību pārkāpumu sankciju režīmam būtu jāpilnveido iepriekšējo rezolūciju priekšlikumi, kuros aicināts izveidot ES mēroga mehānismu, ar ko noteikt mērķorientētas sankcijas; uzskata, ka ES cilvēktiesību sankciju režīmam, ar ko noteikt sankcijas pret personām, kuras iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos, visā pasaulē, būtu simboliski jāsauc Sergeja Magņitska vārdā; atzinīgi vērtē to, ka vairākās valstīs ir pieņemti līdzīgi tiesību akti pret cilvēktiesību pārkāpējiem visā pasaulē; uzsver, ka ir vajadzīga transatlantiskā sadarbība, lai cilvēktiesību pārkāpējus sauktu pie atbildības; mudina citas valstis izstrādāt līdzīgus instrumentus;

3.  ir stingri pārliecināts, ka šāds režīms ir būtiska ES pašreizējo cilvēktiesību un ārpolitikas instrumentu klāsta daļa un nostiprinātu ES lomu, ko tā pilda kā globāls cilvēktiesību spēks, jo īpaši cīnoties pret nesodāmību un atbalstot vardarbības upurus un cilvēktiesību aizstāvjus visā pasaulē;

4.  uzsver, ka šim režīmam būtu jāpaver iespēja noteikt ierobežojošus pasākumus, jo īpaši aktīvu iesaldēšanu un aizliegumu ieceļot ES, pret ikvienu personu vai struktūru, kas ir atbildīga par smagu cilvēktiesību pārkāpumu, vardarbības un ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem saistītas sistēmiskas korupcijas darbību plānošanu, vadīšanu vai izdarīšanu, ir iesaistīta minētajās darbībās, piedalās tajās, finansē tās vai palīdz tās veikt; uzsver, ka ir skaidri jānosaka, par kādiem pārkāpumiem ir runa, kā arī jāizveido piemērotas likumīgas iespējas apstrīdēt iekļaušanu sarakstā;

5.  ir pārliecināts, ka šis jaunais režīms pozitīvi iedarbosies uz attiecīgo personu un struktūru rīcību un būs atturošs; šajā sakarā uzsver, ka visām ES dalībvalstīm sankciju piemērošana jāinterpretē, jāskaidro un jāpanāk vienādi; mudina dalībvalstis un Komisiju intensīvāk sadarboties un apmainīties ar informāciju, kā arī izstrādāt Eiropas pārraudzības un izpildes mehānismu;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja priekšlikumu atteikties no Padomes lēmumu pieņemšanas KĀDP jomās ar vienprātīgu balsojumu, un mudina Padomi pieņemt šo jauno sankciju instrumentu tā, ka cilvēktiesību sankcijas Padomē varētu pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu;

7.  atbalsta sākotnējās Padomes līmeņa diskusijas par šāda sankciju instrumenta izveidi; mudina PV/AP un viņas dienestus pieturēties pie konstruktīvas un proaktīvas pieejas, kā līdz šā sasaukuma perioda beigām panākt sekmīgu diskusijas noslēgšanos, un sagaida, ka viņa par to ziņos Parlamentam; uzsver, cik svarīga būs šā gaidāmā režīma uzraudzība, ko veiks Parlaments, it sevišķi attiecībā uz iekļaušanas kritēriju tvērumu un noteikšanu, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespējām;

8.  aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka to iestādes, uzņēmumi un citi aktori, kas reģistrēti to teritorijā, pilnībā ievēro Padomes lēmumus par ierobežojošiem pasākumiem pret personām un struktūrām, jo īpaši sarakstā iekļautu personu aktīvu iesaldēšanu un iebraukšanas ierobežojumiem to teritorijā cilvēktiesību pārkāpumu dēļ; pauž bažas par nesenajām ziņām, ka šie lēmumi ir pārkāpti, un atgādina dalībvalstīm, ka starptautiskās tiesības tām uzliek pienākumu nodrošināt, ka personas, kuras tiek turētas aizdomās par tādu noziegumu izdarīšanu, kas saistīti ar zvērībām, un atrodas to teritorijā, tiek aizturētas un tiek veikta to kriminālvajāšana;

9.  uzsver, ka nolūkā nodrošināt spēkā esošo ES ierobežojošo pasākumu vienotu izpildes panākšanu un interpretāciju un iespēju Eiropas uzņēmumiem darboties vienlīdzīgos konkurences apstākļos ir būtiski palielināt sadarbību un informācijas apmaiņu starp minētajām iestādēm, kā arī Eiropas izpildes mehānismu;

10.  uzstāj, ka ir svarīgi, lai gaidāmais ES cilvēktiesību sankciju režīms būtu saskanīgs ar pastāvošo ES politiku un konkrētam valstīm noteiktiem un horizontāliem ierobežojošajiem pasākumiem un tos papildinātu; šajā sakarā uzskata, ka jaunais režīms nedrīkstētu nomainīt pašreizējo konkrētām valstīm noteikto pasākumu cilvēktiesību dimensiju; turklāt uzskata, ka ikvienam turpmākam režīmam ir pilnībā jāsader un jāsaskan ar pastāvošo starptautisko sankciju sistēmu, it sevišķi attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi;

11.  uzsver, ka šā režīma uzticamība un leģitimitāte ir atkarīga no tā pilnīgas atbilstības augstākajiem iespējamajiem standartiem attiecīgo personu un struktūru pienācīga procesa tiesību aizsardzības un ievērošanas ziņā; šajā sakarā uzstāj, ka lēmumiem par personu vai struktūru iekļaušanu sarakstā un svītrošanu no tā vajadzētu būt balstītiem uz skaidriem, pārredzamiem un konkrētiem kritērijiem un tieši saistītiem ar pierādījumiem par izdarīto noziegumu, lai garantētu rūpīgu izskatīšanu tiesā un tiesiskās aizsardzības tiesības; aicina sistemātiski izmantot skaidrus un konkrētus etalonus un metodiku, kā atcelt sankcijas un svītrot no saraksta;

12.  uzsver, ka visos ES un tās dalībvalstu centienos apkarot nesodāmību galvenajam mērķim arī turpmāk vajadzētu būt iekšzemes vai starptautiskas jurisdikcijas kriminālvajāšanai pret tiem, kas vainīgi smagos cilvēktiesību pārkāpumos un zvērībās; šajā sakarā atgādina par universālās jurisdikcijas principu; aicina Padomi šajā režīmā iekļaut pārrobežu pārkāpumus; uzsver, ka nolūkā novērst izvairīšanos no sankcijām ir vajadzīga koordinēta daudzpusēja sadarbība;

13.  aicina Komisiju atvēlēt pienācīgus resursus un zināšanas, lai piemērotu un uzraudzītu šo režīmu, kad tas būs ieviests, kā arī īpašu uzmanību pievērst gan ES, gan attiecīgo valstu sabiedrības informēšanai par sarakstiem;

14.  apliecina cieņu pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, kas nenogurdināmi cīnās par šādu režīmu; mudina izveidot ES līmeņa padomdevēju komiteju;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(1) OV C 169E, 15.6.2012., 81. lpp.
(2) OV C 378, 9.11.2017., 52. lpp.
(3) OV C 242, 10.7.2018., 10. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0305.
(5) OV C 307, 30.8.2018., 92. lpp.
(6) OV C 331, 18.9.2018., 97. lpp.
(7) OV C 458, 19.12.2018., 52. lpp.
(8) OV C 337, 20.9.2018., 102. lpp.
(9) OV C 346, 27.9.2018., 90. lpp.
(10) OV C 346, 27.9.2018., 86. lpp.
(11) OV C 356, 4.10.2018., 104. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0383.
(13) OV C 369, 11.10.2018., 76. lpp.
(14) OV C 369, 11.10.2018., 91. lpp.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0090.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0436.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0345.
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0435.
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0434.
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0115.
(21) OV C 408, 30.11.2017., 43. lpp.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0515.
(23) OV C 337, 20.9.2018., 82. lpp.
(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0157.
(25) OV C 35, 31.1.2018., 77. lpp.


Nepieciešamība steidzami izveidot ES melno sarakstu ar trešām valstīm atbilstīgi Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai
PDF 133kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par nepieciešamību steidzami izveidot ES melno sarakstu ar trešām valstīm atbilstīgi Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai (2019/2612(RSP))
P8_TA(2019)0216B8-0176/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 13. februāra Deleģēto regulu (ES) .../..., ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849, norādot augsta riska trešās valstis, kurās ir stratēģiskas nepilnības,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK(1) (4AMLD), it īpaši tās 9. panta 2. punktu un 64. panta 5. punktu, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/843, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES(2) (5AMLD), it īpaši tās 1. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas ceļvedi “Virzība uz jaunu ES metodiku augsta riska trešo valstu izvērtēšanai saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai”(3),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2018. gada 22. jūnija darba dokumentu “Metodika augsta riska trešo valstu noteikšanai saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849” (SWD(2018)0362), kurā cita starpā noteiktas 1. prioritātes un 2. prioritātes trešās valstis,

–  ņemot vērā Īpašās komitejas finanšu noziegumu, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas jautājumos (TAX3) priekšsēdētāja 2019. gada 25. februāra vēstuli komisārei V. Jourová par deleģēto aktu par augsta riska trešām valstīm, kuru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas režīmos ir stratēģiski trūkumi,

–  ņemot vērā TAX3 komitejas priekšsēdētāja 2019. gada 5. marta vēstuli par Padomes nostāju attiecībā uz Komisijas sarakstu ar augsta riska trešām valstīm, kurās pastāv trūkumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas (AML/CTF) jomā,

–  ņemot vērā 2019. gada 6. martā notikušo viedokļu apmaiņu starp komisāri V. Jourová, Parlamenta Ekonomikas un monetāro (ECON) komiteju un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu (LIBE) komiteju,

–  ņemot vērā Padomes paziņojumu par Komisijas 2019. gada 13. februāra Deleģēto regulu (ES), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849, norādot augsta riska trešās valstis, kurās ir stratēģiskas nepilnības (C(2019)1326),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā minētā deleģētā regula un tās pielikums, kā arī grozošās deleģētās regulas ir paredzētas, lai noteiktu augsta riska trešās valstis, kurās pastāv stratēģiski trūkumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas (AML/CTF) jomā, kuri apdraud ES finanšu sistēmu un kuru novēršanai ES atbildīgajos subjektos ir jāveic pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi saskaņā ar 4AMLD;

B.  tā kā saskaņā ar 4AMLD 9. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja mēneša laikā no dienas, kad par minēto aktu ir paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, nedz Eiropas Parlaments, nedz Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus;

C.  tā kā Parlaments noraidīja divas no piecām ierosinātajām grozošajām deleģētajām regulām (C(2016)07495 un C(2017)01951), pamatojoties uz to, ka procedūra, ko Komisija izmantoja augsta riska trešo valstu noteikšanai, nebija pietiekami autonoma;

D.  tā kā Parlaments atbalsta Komisijas centienus izstrādāt jaunu metodiku, saskaņā ar kuru to jurisdikciju noteikšanā, kurās ir stratēģiski trūkumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanā, netiktu izmantoti tikai ārēji informācijas avoti;

E.  tā kā minētā saraksta mērķis ir aizsargāt Savienības finanšu sistēmas un iekšējā tirgus integritāti; tā kā valsts iekļaušana augsta riska trešo valstu sarakstā nenozīmē ekonomisku vai diplomātisku sankciju piemērošanu, bet gan to, ka atbildīgajiem subjektiem, tādiem kā bankas, kazino un nekustamā īpašuma aģentūras, ir jāpiemēro stingrāki uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz darījumiem, kuros ir iesaistītas šādas valstis, un ir jānodrošina tas, ka ES finanšu sistēma ir atbilstoši apgādāta, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku, ko rada trešās valstis;

F.  tā kā valstis varētu izņemt no minētā saraksta tad, kad tās ir novērsušas trūkumus AML/CTF jomā;

G.  tā kā 2019. gada 13. februārī Komisija pieņēma deleģēto aktu, kas ietver sarakstu, kurā figurē 23 valstis un teritorijas: Afganistāna, ASV Samoa, ASV Virdžīnu Salas, Bahamu Salas, Botsvāna, Etiopija, Gana, Guama, Irāna, Irāka, Jemena, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, Lībija, Nigērija, Pakistāna, Panama, Puertoriko, Samoa, Saūda Arābija, Sīrija, Šrilanka, Trinidada un Tobago un Tunisija;

H.  tā kā Padome savā 2019. gada 7. marta paziņojumā ir norādījusi, ka tā iebilst pret minēto deleģēto aktu, jo priekšlikums netika izstrādāts pārredzamā un elastīgā procesā, aktīvi mudinot attiecīgās valstis apņēmīgi rīkoties un vienlaikus ievērojot to tiesības tikt uzklausītam;

I.  tā kā jaunā metodika ir izklāstīta 2018. gada 22. jūnijā publicētajā Komisijas dienestu darba dokumentā un tā saskaņā ar to augsta riska trešo valstu noteikšanai tiek izmantoti pārskatītie kritēriji;

J.  tā kā Komisija 2019. gada 23. janvārī sāka apspriesties ar deleģētajā aktā uzskaitītajām trešām valstīm un tikās ar visām tām valstīm, kuras pieprasīja sīkāku informāciju par iemesliem to iekļaušanai šajā sarakstā;

K.  tā kā 2019. gada 7. martā Padome noraidīja Tieslietu un iekšlietu padomes deleģēto aktu,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2019. gada 13. februārī pieņēma jaunu sarakstu ar 23 trešām valstīm, kuru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas satvaros ir stratēģiski trūkumi;

2.  pauž nožēlu, ka Padome iebilda pret Komisijas ierosināto deleģēto aktu;

3.  mudina Komisiju ņemt vērā visas paustās bažas un pēc iespējas drīzāk nākt klajā ar jaunu deleģēto aktu;

4.  cildina Komisijas paveikto darbu pie tā, lai pieņemtu neatkarīgu sarakstu, pamatojoties uz stingriem kritērijiem, par kuriem vienojušies likumdevēji; uzsver, ka Savienībai ir svarīgi, lai tai būtu autonoms saraksts ar augsta riska trešām valstīm, kurās pastāv trūkumi AML/CTF jomā, un atzinīgi vērtē Komisijas jauno metodiku augsta riska valstu noteikšanai saskaņā ar 4AMLD un 5AMLD;

5.  atgādina, ka Direktīvas (ES) 2015/849, kas grozīta ar 5AMLD, 9. panta 2. punkts paredz, ka Komisija neatkarīgi izvērtē stratēģiskos trūkumus vairākās jomās;

6.  uzskata — lai aizsargātu augsta riska valstu saraksta integritāti, pārbaudei un lēmumu pieņemšanai būtu jānotiek, pamatojoties tikai uz metodiku, un ka šo procesu nedrīkst ietekmēt apsvērumi, kas neattiecas uz trūkumiem AML/CTF jomā;

7.   atzīmē, ka sarakstā iekļauto valstu veikta lobēšana un diplomātiska spiediena izdarīšana bija un būs daļa no augsta riska valstu noteikšanas procedūras; uzsver, ka šādai spiediena izdarīšanai nevajadzētu apdraudēt ES institūciju spēju efektīvi un autonomi apkarot ar ES saistītu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu;

8.  aicina Komisiju publicēt savus sarakstā iekļauto valstu izvērtējumus, lai nodrošinātu publisku kontroli tādā veidā, ka netiek pieļauta to ļaunprātīga izmantošana;

9.   aicina Komisiju nodrošināt pārredzamu procesu ar skaidriem un konkrētiem kritērijiem valstīm, kuras apņemas veikt reformas, lai izvairītos no iekļaušanas minētajā sarakstā;

10.  atzīmē, ka Krievijas Federācijas izvērtēšana joprojām turpinās; sagaida, ka Komisija izvērtējumā iekļaus jaunākos atklājumus par Troika Laundromat; atgādina, ka ECON, LIBE un TAX3 komitejas darbs šajā pilnvaru laikā ir modinājis bažas par Krievijas Federācijas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas satvaru;

11.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai palielinātu Padomes līdzatbildību attiecībā uz Komisijas ierosināto metodiku;

12.  aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, transponēt 4AMLD un 5AMLD savos valsts tiesību aktos;

13.  prasa atvēlēt lielākus cilvēkresursus un finanšu līdzekļus attiecīgajai nodaļai Komisijas atbildīgajā ģenerāldirektorātā, proti, Tiesiskuma un patērētāju ĢD;

14.  aicina Komisiju panākt būtisku progresu 2. prioritātes trešo valstu vērtēšanas posmā;

15.  atgādina, ka ES deleģētais akts ir no FATF saraksta izveides nošķirts process un ka tam arī turpmāk vajadzētu būt tikai ES kompetencē esošam jautājumam;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.
(2) OV L 156, 19.6.2018., 43. lpp.
(3) Sk. https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11189-2017-INIT/en/pdf


Klimata pārmaiņas
PDF 193kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu (2019/2582(RSP))
P8_TA(2019)0217RC-B8-0195/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

–  ņemot vērā padziļinātu analīzi, kas atbalsta Komisijas paziņojumu(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP 11) un kas notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 24. sesiju (COP 24), Kioto protokola pušu 14. sanāksmi (CMP 14) un kā Parīzes nolīguma pušu sanāksmi rīkoto Pušu konferences pirmās sesijas trešo daļu (CMA 1.3), kas notika Katovicē (Polijā) 2018. gada 2.–14. decembrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 22. marta secinājumus,

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 °C robežās”, piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un kopsavilkuma ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas ziņojuma par emisiju apjoma atšķirībām devīto izdevumu, kas pieņemts 2018. gada 27. novembrī,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Tīru planētu — visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku”, kurā uzsvērtas iespējas un problēmas, ko pāreja uz siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku rada Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas ekonomikai, un kurš veido pamatu plašām debatēm, iesaistot ES iestādes, valstu parlamentus, uzņēmējdarbības sektoru, nevalstiskās organizācijas, pilsētas un kopienas, kā arī iedzīvotājus; atbalsta mērķi līdz 2050. gadam panākt siltumnīcefekta gāzes (SEG) neto nulles emisiju līmeni un mudina dalībvalstis gaidāmajās debatēs par Eiropas nākotni, kas notiks ES īpašajā samitā Sibiu 2019. gada maijā, rīkoties tāpat; aicina dalībvalstis apņemties veltīt vajadzīgās pūles, lai sasniegtu šo mērķi;

2.  atzīst, ka nopietnie klimata pārmaiņu riski ir pamats mūsu iedzīvotāju bažām; atzinīgi vērtē to, ka cilvēki, jo īpaši jaunākās paaudzes, visā Eiropā kļūst arvien aktīvāki, demonstrējot par taisnīgumu klimata jomā; atzinīgi vērtē šo aktīvistu aicinājumus panākt lielāku vērienību un ātru rīcību, lai nepārsniegtu 1,5 °C klimata pārmaiņu ierobežojumu; uzskata, ka valstu valdībām, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kā arī ES būtu jāņem vērā šie aicinājumi;

3.  uzsver, ka Eiropas iedzīvotāji jau saskaras ar tiešu klimata pārmaiņu ietekmi; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju laikā no 2010. līdz 2016. gadam vidējie gada zaudējumi, ko Savienībā radījušas ekstremālas laikapstākļu un klimatiskās izpausmes, bija aptuveni 12,8 miljardi EUR un ka, ja netiks veikti turpmāki pasākumi, ar klimatu saistītie zaudējumi ES līdz 2080. gadam varētu sasniegt vismaz 190 miljardus EUR, kas ir līdzvērtīgi 1,8 % no pašreizējā IKP; uzsver, ka saskaņā ar pesimistisko emisiju samazināšanas scenāriju ikgadējās izmaksas, ko rada plūdi ES, līdz 2100. gadam varētu sasniegt 1 triljonu EUR un ka ar laikapstākļiem saistītas katastrofas līdz 2100. gadam varētu skart aptuveni divas trešdaļas Eiropas iedzīvotāju salīdzinājumā ar 5 % pašlaik; turklāt uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem līdz 2030. gadam 50 % apdzīvoto vietu ES smagi cietīs no ūdens trūkuma;

4.  uzsver, ka IPCC īpašais ziņojums par 1,5 °C ir visaptverošākais un jaunākais ietekmes mazināšanas paņēmienu zinātniskais novērtējums atbilstīgi Parīzes nolīgumam;

5.  uzsver, ka saskaņā ar IPCC 1,5 °C īpašo ziņojumu, kas paredz vēlākais līdz 2067. gadam ierobežot globālo sasilšanu 1,5 °C robežās, tās nepārsniedzot vai pārsniedzot tikai nedaudz, ir jāpanāk SEG neto nulles līmenis visā pasaulē un līdz 2030. gadam globālās ikgadējās SEG emisijas ir jāsamazina līdz ne vairāk kā 27,4 GtCO2eq gadā; uzsver, ka, ņemot vērā šos konstatējumus, kā vienam no pasaules līderiem un lai nodrošinātu labu iespēju līdz 2100. gadam noturēt globālās temperatūras izmaiņas zem 1,5 °C, Savienībai ir jācenšas panākt, lai SEG neto emisijas būtu nulles līmenī cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā līdz 2050. gadam;

6.  pauž bažas par ANO Vides komitejas 2018. gada Emisiju neatbilstības ziņojumu, kurā konstatēts, ka pašreizējie bez nosacījumiem pieņemtie nacionāli noteiktie ieguldījumi (NND) būtiski pārsniedz Parīzes nolīgumā noteikto temperatūras robežu, kas ir krietni zemāka par 2 °C, bet tiek lēsts, ka līdz 2100. gadam tie novedīs pie temperatūras paaugstināšanās par 3,2 °C(3); uzsver, ka visām UNFCCC pusēm ir steidzami jāatjaunina savu 2020. gada klimata mērķu vērienīgums;

Risinājumi Eiropas gadsimta vidus nulles emisiju stratēģijai

7.  uzskata, ka Eiropa var uzņemties vadošo lomu ceļā uz klimatneitralitāti, investējot inovatīvos tehnoloģiju risinājumos, nodrošinot iedzīvotājiem iespējas un saskaņojot rīcību tādās svarīgās jomās kā enerģētika, rūpniecības politika un pētniecība, vienlaikus nodrošinot sociālo taisnīgumu, lai pati pāreja būtu taisnīga;

8.  norāda, ka stratēģijā ir izklāstīti astoņi Savienības ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās transformācijas risinājumi, kas nepieciešami, lai sasniegtu Parīzes nolīguma temperatūras ilgtermiņa samazinājuma mērķi; norāda, ka tikai divi no šiem risinājumiem ļautu Savienībai sasniegt SEG nulles emisijas vēlākais līdz 2050. gadam; uzsver, ka tādēļ nepieciešama ātra rīcība un ievērojams darbs vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī, iesaistot arī visus dalībniekus, kas nav publiskā sektora dalībnieki; atgādina par dalībvalstu pienākumu pieņemt valsts ilgtermiņa stratēģijas, kā noteikts Pārvaldības regulā; tādēļ aicina dalībvalstis nospraust skaidrus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus un izstrādāt politikas virzienus, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem, un sniegt investīciju atbalstu nulles emisiju risinājumiem;

9.  uzsver, ka šajā stratēģijā iekļauto risinājumu pirmās kategorijas mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt SEG emisijas par tikai aptuveni 80 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; ar bažām norāda, ka šis mērķis paredz ierobežot globālo sasilšanu nedaudz zem 2 °C un ka tāpēc tas neatbilst ne Parīzes nolīguma mērķim — noturēt to krietni zem 2 °C, ne arī tālejošākajam mērķim — noturēt to zem 1,5 °C;

10.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm ir sagaidāms, ka ES IKP pieaugs vairāk, ja tiks īstenoti nulles emisiju scenāriji, nevis scenāriji ar mazākiem emisiju samazinājumiem, un abos gadījumos to ietekme ES teritorijā būs nevienmērīga dalībvalstīs pastāvošo atšķirību dēļ, cita starpā arī attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju un energoresursu struktūras oglekļa dioksīda emisiju intensitāti; uzskata, ka nerīkošanās būtu tas scenārijs, kas izmaksātu visdārgāk, un tā rezultātā Eiropā ne tikai rastos ievērojams IKP zudums, bet arī vairāk palielinātos ekonomiskā nevienlīdzība starp dalībvalstīm un reģioniem, kā arī pašās dalībvalstīs un reģionos, jo sagaidāms, ka no nerīkošanās sekām dažas valstis cietīs vairāk nekā citas;

11.  ar bažām norāda, ka ES atkarība no enerģijas importa pašlaik ir aptuveni 55 %; uzsver, ka neto nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam tā samazinātos līdz 20 %, kas pozitīvi ietekmētu ES tirdzniecības bilanci un ģeopolitisko stāvokli; norāda, ka fosilā kurināmā importa izmaksu kumulatīvais ietaupījums laikposmā no 2031. līdz 2050. gadam būtu aptuveni 2 līdz 3 triljoni EUR, ko varētu izmantot citām Eiropas iedzīvotāju prioritātēm;

12.  atzinīgi vērtē to, ka ir iekļauti divi risinājumi, kuru mērķis ir līdz 2050. gadam panākt nulles līmeņa SEG emisijas un ka Komisijas tos atbalsta, un uzskata, ka šis līdz gadsimta vidum sasniedzamais mērķis ir vienīgais, kas ir saderīgs ar Savienības saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu; pauž nožēlu par to, ka stratēģijā netika apsvērti nekādi nulles līmeņa SEG emisiju risinājumi līdz 2050. gadam;

13.  norāda, ka stratēģijā ierosinātie risinājumi ir saistīti ar vairāku oglekļa atdalīšanas tehnoloģiju izmantošanu, tostarp oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu (CCS) vai oglekļa uztveršanu un izmantošanu (CCU) un tiešu piesaisti no gaisa, kas vēl netiek izmantotas plašā mērogā; tomēr uzskata, ka ES neto nulles stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka emisiju tieša samazināšana un pasākumi ES dabisko piesaistītāju un krātuvju saglabāšanai un uzlabošanai un ka oglekļa atdalīšanas tehnoloģijas vajadzētu izmantot tikai gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas; uzskata, ka ir vajadzīga tālāka rīcība līdz 2030. gadam, ja Savienība nevēlas paļauties uz oglekļa atdalīšanas tehnoloģijām, kas ietver ievērojamus riskus ekosistēmām, bioloģiskajai daudzveidībai un nodrošinātībai ar pārtiku, kā apstiprināts arī IPCC 1,5 °C īpašajā ziņojumā;

Klimata pārmaiņu un taisnīgas pārejas sociālie aspekti

14.  atzinīgi vērtē Komisija novērtējumu, ka nulles līmeņa emisijas ir iespējamas bez darbvietu zaudēšanas, un pozitīvi vērtē detalizēto vērtējumu par energoietilpīgās nozarēs īstenoto pāreju; uzsver konstatējumu, ka, apdomāti rīkojoties un sniedzot pienācīgu atbalstu vismazāk aizsargātajiem reģioniem, nozarēm un iedzīvotājiem, taisnīgai pārejai uz nulles līmeņa SEG emisijām ir potenciāls radīt darbvietu neto pieaugumu Savienībā — nulles emisiju scenārija gadījumā līdz 2050. gadam ekonomikā kopumā nodarbinātība palielināsies par 2,1 miljonu darbvietu salīdzinājumā ar nodarbinātības pieaugumu par 1,3 miljoniem darbvietu, ja tiks īstenots 80 % emisiju samazināšanas scenārijs; tādēļ uzskata, ka Komisijai ES prasmju panorāmas ietvaros būtu jāizstrādā atjaunoto prasmju audits, ņemot vērā reģionālos datus par prasmēm, kas vajadzīgas klimata ziņā neitrālai Eiropai, lai atbalstītu visneaizsargātākos reģionus, nozares un cilvēkus, tiem pārkvalificējoties uz nākotnē drošām augstas kvalitātes darbvietām šajos reģionos;

15.  uzsver daudzos papildu ieguvumus, ko sabiedrības veselībai radīs klimatneitrāla sabiedrība, tostarp attiecībā uz veselības aprūpes izmaksu ietaupījumiem un uz mazāku slogu apdrošināšanas un sabiedrības veselības sistēmām, kā arī uz Eiropas iedzīvotāju vispārējo labklājību, pateicoties lielākai bioloģiskajai daudzveidībai, gaisa piesārņojuma samazināšanai un zemāku piesārņotāju daudzumu apkārtēja vidē; norāda, ka saskaņā ar šādu scenāriju veselībai nodarīto kaitējumu varētu samazināt par aptuveni 200 miljardiem EUR gadā;

16.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot taisnīgas pārejas fondu, jo īpaši reģioniem, ko visvairāk skārusi dekarbonizācija, piemēram, ogļu ieguves reģioniem, to apvienojot ar vispārējas uzmanības pievēršanu pašreizējā klimata politikas finansējuma sociālajai ietekmei; šajā sakarā uzsver, ka ilgtermiņa stratēģijai ir vajadzīgs plašs sabiedrības atbalsts, ņemot vērā pārmaiņas, kas nepieciešamas dažās nozarēs;

17.  uzsver, ka dažos ES reģionos, piemēram, ogļu ieguves reģionos, būs nepieciešama aktīvāka rīcība un lielāki centieni pārejai uz tīru enerģiju; šajā kontekstā atkārtoti aicina daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam iekļaut īpašu piešķīrumu 4,8 miljardu EUR apmērā jaunam Enerģētikas taisnīgas pārkārtošanas fondam, lai atbalstītu darba ņēmējus un kopienas reģionos, kurus minētā pārkārtošana ietekmējusi nelabvēlīgi;

18.  uzsver, ka ir nepieciešama apsteidzoša pieeja, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju ES iedzīvotājiem un atbalstītu reģionus, kurus visvairāk ietekmē dekarbonizācija; uzskata, ka Eiropas pārejai klimata jomā ir jābūt ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgai; uzsver, ka, lai nodrošinātu visu iedzīvotāju politisko atbalstu, ir svarīgi ņemt vērā to, kā tiek sadalīti ar klimatu un dekarbonizācijas politiku saistītie ieguvumi, jo īpaši to, kā šos ieguvumus izjutīs cilvēki ar zemiem ienākumiem; tādēļ uzskata, ka sociālā ietekme būtu pilnībā jāņem vērā visās ES un valstu klimata politikas jomās, lai Eiropā nodrošinātu sociālu un ekoloģisku pārveidi; šajā sakarā uzsver, ka īpaši pielāgotas un pietiekami finansētas stratēģijas visos līmeņos būs jāizstrādā, pamatojoties uz iekļaujošu procesu un ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, arodbiedrībām, izglītības iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privāto sektoru, lai nodrošinātu visiem Eiropas iedzīvotājiem taisnīgas un vienlīdzīgas iespējas šajā pārejas posmā;

19.  atgādina, ka aptuveni 50–125 miljoni Eiropas iedzīvotāju pašlaik ir pakļauti enerģētiskās nabadzības riskam(4); uzsver, ka enerģētiskā pāreja var nesamērīgi ietekmēt cilvēkus ar zemiem ienākumiem un vēl vairāk palielināt enerģētisko nabadzību; aicina dalībvalstis savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos novērtēt enerģētiskās nabadzības skarto mājsaimniecību skaitu un vajadzības gadījumā veikt turpmākus pasākumus, kā noteikts Pārvaldības regulā; aicina dalībvalstis veikt tālredzīgus pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu enerģētisko pāreju un enerģijas pieejamību visiem ES iedzīvotājiem;

20.  uzskata, ka jauniešiem ir arvien lielāka sociālā un vides izpratne un ka tas var pārveidot mūsu sabiedrību par tādu, kas ir noturīga pret klimata pārmaiņām, un uzsver, ka jauniešu izglītošana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka jaunieši ir aktīvi jāiesaista starptautisko, starpkultūru un paaudžu attiecību veidošanā, kas ir pamatā kultūras pārmaiņām un atbalstīs globālos centienus panākt ilgtspējīgāku nākotni;

Starpposma mērķi

21.  atzīst, ka desmitgadei no 2020. līdz 2030. gadam būs izšķiroša nozīme, lai ES līdz 2050. gadam sasniegtu nulles līmeņa emisijas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt spēcīgu vidēja termiņa mērķrādītāju 2030. gadam, jo tas ir nepieciešams, lai tirgū radītu pietiekamu investīciju stabilitāti, pilnībā izmantotu tehnoloģisko inovāciju potenciālu un palielinātu Eiropas uzņēmumiem iespējas kļūt par globālā tirgus līderiem mazemisiju ražošanā;

22.  uzsver — lai 2050. gadā sasniegtu nulles līmeņa SEG emisijas visrentablākajā veidā, būs jāpalielina 2030. gada mērķi un tie būs jāpielāgo 2050. gada nulles emisiju scenārijiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Savienība ne vēlāk kā ANO Klimata samitā, kas notiks 2019. gada septembrī Ņujorkā, paustu skaidru nostāju, ka tā ir gatava pārskatīt savu ieguldījumu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā;

23.  atbalsta Savienības NND atjaunināšanu, nosakot, ka līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā ir jāpanāk iekšzemes SEG emisijas samazināšana par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; tādēļ aicina ES vadītājus atbalstīt Savienības NND mērķu vērienīguma attiecīgu palielināšanu īpašajā ES samitā Sibiu 2019. gada maijā saistībā ar gaidāmo ANO klimata samitu 2019. gada septembrī;

24.  tādēļ uzskata, ka Komisijai vēlākais 2022.–2024. gada pārskatos par 2030. gada klimata tiesību aktu kopumu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem ir jānāk klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, kas paaugstina mērķu vērienīgumu saskaņā ar atjaunināto NND un nulles līmeņa emisiju mērķi; uzskata, ka nepietiekami 2030. gada mērķi ierobežotu turpmākās iespējas un, iespējams, arī dažu rentablu dekarbonizācijas iespēju pieejamību; uzskata, ka šie pārskati ir svarīgs atskaites punkts ES saistību izpildei klimata jomā;

25.  uzskata — lai vēl vairāk nodrošinātu lielāku stabilitāti tirgiem, ES būs lietderīgi noteikt arī emisiju samazināšanas starpposma mērķi 2040. gadam, kas var sniegt papildu stabilitāti un nodrošināt, ka tiek sasniegts 2050. gada ilgtermiņa mērķis;

26.  uzskata, ka ES neto nulles emisiju stratēģijā būtu jāņem vērā rezultāti, ko dos reizi piecos gados veicamā globālā izsvēršana, kas paredzēta Parīzes nolīgumā, un tehnoloģiju un sabiedrības attīstība, kā arī nevalstisko dalībnieku un Eiropas Parlamenta ieguldījums;

Nozaru ieguldījums

27.  uzsver, ka visās ekonomikas nozarēs emisijas būs jāsamazina gandrīz līdz nullei, un tām visām būtu jāpiedalās kopīgajos centienos samazināt emisijas; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt risinājumus, kā panākt klimatneitralitāti visās nozarēs; uzsver, cik svarīgs šajā ziņā ir princips “piesārņotājs maksā”;

28.  uzsver dažādo klimata pasākumu un dažādās politikas jomās pieņemto tiesību aktu nozīmi, taču brīdina, ka izkliedēta pieeja varētu izraisīt nekonsekvenci un nenovest pie tā, ka ES līdz 2050. gadam izveido siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku; uzskata, ka ir jāīsteno visaptveroša pieeja;

29.  aicina Komisiju izskatīt iespēju saskaņot oglekļa un enerģijas cenu noteikšanu ES, atbalstot pāreju uz nulles līmeņa emisiju ekonomiku, jo īpaši nozarēs, uz kurām neattiecas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS); aicina Komisiju izpētīt iespējami labāko veidu, kā izvairīties no grūtību gadījumiem, un uzstāj, ka nevajadzētu palielināt vispārējo slogu iedzīvotājiem;

30.  atzīst lomu, kas vairākumā IPCC 1,5 °C īpašajā ziņojumā iekļauto 1,5 °C scenāriju piešķirta CCS; uzsver, ka ES šajā jomā ir jāizvirza vērienīgāki mērķi; turklāt norāda uz mērķiem, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar stratēģisko energotehnoloģiju (SET) plānu, lai 2020. gados Eiropas enerģētikas un rūpniecības nozarē īstenotu komerciāla mēroga CCS; uzskata, ka rūpnieciskajos procesos arvien plašāk ir jāizmanto videi droša CCU un CCS, tādējādi panākot emisiju neto samazinājumu ar emisijas novēršanu vai CO2 pastāvīgas uzglabāšanas palīdzību; ar bažām norāda, ka daudzas CCU tehnoloģijas patlaban nenodrošina pastāvīgu emisiju samazinājumu; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt tehniskos kritērijus, kas nodrošinātu atbalstu tikai tām tehnoloģijām, kuras sniedz pārbaudāmus rezultātus;

31.  norāda, ka šī stratēģija apstiprina, ka transporta nozarē joprojām pieaug SEG emisijas un ka ar īstenoto politiku nepietiks, lai transporta nozari dekarbonizētu līdz 2050. gadam; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt modālu pāreju no gaisa uz dzelzceļa transportu, tostarp ātri īstenojot sadarbspējīgu ES iekšējo dzelzceļa tīklu un mobilizējot lielākas investīcijas, un virzienā uz sabiedrisko transportu un kopīgotu mobilitāti; norāda, ka autotransports rada aptuveni vienu piektdaļu no ES kopējām CO2 emisijām; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt izšķirošus pasākumus, lai visās dalībvalstīs patērētājiem būtu pieejami nulles un mazemisiju transportlīdzekļi, vienlaikus izvairoties no vecu, ļoti piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanas pieauguma dalībvalstīs ar zemiem ienākumiem; uzsver arī viedo tehnoloģiju, piemēram, viedās uzlādes infrastruktūras, nozīmi sinerģiju veidošanā starp transporta elektrifikāciju un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

32.  uzsver — lai kopumā panāktu ES ekonomikas klimatneitralitāti, savs ieguldījums jāsniedz visām nozarēm, tostarp starptautiskajai aviācijai un kuģniecībai; norāda, ka Komisijas veiktā analīze liecina, ka pašreizējie starptautiskie mērķi un pasākumi, kurus attiecīgi noteikusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija un Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija, pat ja tie tiks pilnībā īstenoti, nerada nepieciešamo emisiju samazinājumu, un ka ir nepieciešama būtiska turpmākā rīcība, kas atbilst visu ekonomikas jomu noteiktajam mērķim — neto nulles līmeņa emisijām; uzsver, ka šajās nozarēs ir nepieciešamas investīcijas bezemisiju un mazoglekļa tehnoloģijās un degvielās; aicina Komisiju šajās nozarēs praksē ieviest principu “piesārņotājs maksā”; atgādina, ka atbilstoši aplēsēm līdz 2050. gadam SEG emisijas starptautiskās kuģniecības nozarē pieaugs par 250 %; atzinīgi vērtē to, ka starptautiskā kuģniecības nozare pati sev ir noteikusi absolūtu SEG emisiju samazināšanas mērķi; ar bažām norāda uz progresa trūkumu šā mērķa īstenošanā attiecībā uz īstermiņa un vidēja termiņa pasākumiem un citām konkrētām darbībām; norāda uz dažādiem transporta veidiem uzlikto atšķirīgo slogu; prasa palielinātos ETS ieņēmumus izmantot, lai veicinātu videi nekaitīgus transporta veidus, piemēram, autobusus vai vilcienus;

33.  norāda, ka aptuveni 60 % no pasaules metāna emisijām rada tādi avoti kā lauksaimniecība, atkritumu poligoni un notekūdeņi, kā arī fosilā kurināmā ražošana un transportēšana pa cauruļvadiem; atgādina, ka metāns ir spēcīga siltumnīcefekta gāze, kas globālo sasilšanu potenciāli var veicināt 100 gadus un kas iedarbojas 28 reizes spēcīgāk nekā CO2(5); atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz izpētīt politikas iespējas ātri risināt metāna emisiju jautājumu kā daļu no Savienības stratēģiskā plāna metāna emisijām un šajā nolūkā iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus;

34.  uzsver, ka 2050. gadā galvenokārt metāna un slāpekļa oksīda emisiju dēļ lauksaimniecība kļūs par vienu no galvenajiem atlikušajiem ES SEG emisiju avotiem; uzsver lauksaimniecības nozares potenciālu risināt klimata pārmaiņu radītās problēmas, piemēram, ieviešot ekoloģiskas un tehnoloģiskas inovācijas, kā arī nodrošinot oglekļa uzglabāšanu augsnē; aicina kopējo lauksaimniecības politiku veidot tādu, kas sniedz ieguldījumu SEG emisiju samazināšanā atbilstīgi pārejai uz klimata ziņā neitrālu ekonomiku; aicina Komisiju nodrošināt, ka lauksaimniecības politika, jo īpaši ES un valstu fondi, atbilst Parīzes nolīguma mērķiem un uzdevumiem;

35.  uzsver, ka klimata mērķi ir jāiekļauj visās ES politikas jomās, tostarp tirdzniecības politikā; mudina Komisiju nodrošināt, ka visi ES parakstītie tirdzniecības nolīgumi ir pilnībā saderīgi ar Parīzes nolīgumu, jo tas ne tikai uzlabotu globālo rīcību klimata pārmaiņu jomā, bet arī nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus attiecīgajām nozarēm;

36.  atbalsta aktīvu un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu valstu līmenī, kā arī konkrētus paņēmienus, lai stimulētu efektīvu un ilgtspējīgu ES bioekonomiku, ņemot vērā mežu būtisko potenciālu palīdzēt stiprināt Eiropas centienus klimata jomā (izmantojot piesaisti, uzglabāšanu un aizstāšanu) un līdz 2050. gadam sasniegt nulles emisiju mērķrādītāju; atzīst nepieciešamību pielāgoties klimata pārmaiņām un apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju ES līdz 2020. gadam, kā arī nepieciešamību izstrādāt uz faktiem balstītu politiku, kas palīdzētu īstenot un finansēt ES bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

37.  uzsver, ka augsnē tiek uzglabāts vairāk oglekļa nekā biosfērā un atmosfērā kopā; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi apturēt augsnes degradāciju ES un nodrošināt kopēju ES rīcību, lai saglabātu un uzlabotu augsnes kvalitāti un tās spēju uzglabāt oglekli;

Enerģētikas politika

38.  uzsver energoefektivitātes sniegto ieguvumu apgādes drošības, ekonomikas konkurētspējas, vides aizsardzības, enerģijas rēķinu samazināšanas un mājokļu kvalitātes uzlabošanas jomā; apstiprina energoefektivitātes svarīgo lomu uzņēmējdarbības iespēju un nodarbinātības radīšanā, kā arī tās sniegtos vispārējos un reģionālos ieguvumus; šajā sakarā atgādina, ka saskaņā ar Pārvaldības regulu ir ieviests princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”, ka tā piemērošana būtu pilnībā jāizmanto rentablā veidā visā enerģētikas ķēdē un ka tas ir pamats jebkurai virzībai uz 2050. gada neto nulles emisiju mērķi;

39.  uzsver enerģētikas centrālo lomu pārejā uz SEG neto nulles emisiju ekonomiku; atgādina, ka Savienībai pēdējo desmitgažu laikā ir izdevies sekmīgi atsaistīt SEG emisijas no ekonomiskās izaugsmes un samazināt emisijas, jo īpaši pateicoties energoefektivitātei un atjaunojamo energoresursu ienākšanai; uzsver, ka pārejai uz tīru enerģiju būtu arī turpmāk jāveicina Eiropas ekonomikas modernizācija un ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un jānodrošina sociālie un vidiskie ieguvumi Eiropas iedzīvotājiem;

40.  uzskata, ka ES līderība atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā apliecina citām pasaules daļām, ka pāreja uz tīru enerģiju ir gan iespējama, gan labvēlīga un sniedzas tālāk par cīņu pret klimata pārmaiņām;

41.  norāda — lai izveidotu SEG neto nulles emisiju ekonomiku, būs vajadzīgas ievērojamas papildu investīcijas ES enerģētikas sistēmā un saistītajā infrastruktūrā salīdzinājumā ar pašreizējo pamatscenāriju, proti, no 175 līdz 290 miljardiem EUR gadā;

42.  uzsver — ņemot vērā enerģētikas pārkārtošanas dažādos sākumpunktus, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas centieni ar mērķi ES līmenī panākt klimatneitralitāti var visā ES teritorijā tikt sadalīti nevienādi;

43.  aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot tīras enerģijas paketi; atgādina par dalībvalstu kompetenci ES klimata un enerģētikas politikas satvarā pašām lemt par savu energoresursu struktūru;

44.  prasa veidot augsti energoefektīvu un uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu energosistēmu un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus šajā sakarā nepieciešamos pasākumus, jo tai būs plašāka ietekme uz visām ekonomikas nozarēm; uzsver, ka visi Komisijas ierosinātie risinājumi paredz krasi samazināt fosilā kurināmā izmantošanu un būtiski palielināt atjaunojamās enerģijas daļu;

45.  uzsver, ka Ekodizaina direktīva(6) ir sniegusi būtisku ieguldījumu ES klimata mērķu sasniegšanā, ik gadu samazinot SEG emisijas par 320 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta, un ka tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam šīs direktīvas darbības rezultātā ES patērētāji kopumā varētu ietaupīt līdz 112 miljardiem EUR, vai ik gadu aptuveni 490 EUR gadā katrā mājsaimniecībā; prasa noteikt papildu produktus, uz kuriem attiecas Ekodizaina direktīva, tostarp planšetdatorus un viedtālruņus, un atjaunināt pašreizējos standartus, lai atspoguļotu tehnoloģiju attīstību;

46.  uzsver, ka ir jānodrošina turpmāka Eiropas energotirgus integrācija, lai visefektīvākajā veidā panāktu enerģētikas nozares dekarbonizāciju, veicinātu investīcijas, ar kurām visvairāk sekmēt atjaunojamās enerģijas ražošanu, un stimulētu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību nolūkā paātrināt enerģētikas pārkārtošanu virzībā uz oglekļa ziņā neitrālu un ilgtspējīgu ekonomiku; uzskata, ka ir svarīgi paaugstināt dalībvalstu starpsavienotības līmeni un veicināt vairāk pārrobežu atbalsta shēmu;

47.  norāda, ka ES būvniecības sektors pašlaik veido 40 % no Eiropas enerģijas galapatēriņa un 36 % no CO2 emisijām(7); aicina atraisīt šī sektora potenciālu enerģijas taupīšanai un oglekļa pēdas samazināšanai saskaņā ar Ēku energoefektivitātes direktīvā(8) nosprausto mērķi līdz 2050. gadam izveidot ļoti efektīvu un dekarbonizētu ēku fondu; uzsver, ka ēku energopatēriņa efektivitātes uzlabošanai ir ievērojams potenciāls vēl vairāk samazināt Eiropas SEG emisijas; turklāt uzskata, ka mērķa par zema energopatēriņa ēkām, kas pilnībā nodrošinātas ar atjaunojamo enerģiju, sasniegšana ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai izpildītu Parīzes nolīgumu un ES programmu izaugsmei, vietējām darbvietām un iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai visā Eiropā;

48.  aicina visus valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes līmeņus ieviest pasākumus, kas mudinātu iedzīvotājus piedalīties enerģētikas pārkārtošanā un veicinātu paraugprakšu apmaiņu; uzsver, ka iedzīvotāju iesaistīšanai enerģētikas sistēmā, izmantojot decentralizētu atjaunojamās enerģijas pašražošanu, elektroenerģijas uzkrāšanu un līdzdalību pieprasījumreakcijā un energoefektivitātes shēmās, būs izšķiroša nozīme pārejā uz nulles līmeņa SEG emisijām; tādēļ prasa pilnībā integrēt aktīvu iedzīvotāju iesaistīšanu šajos risinājumos, jo īpaši pieprasījuma pusē;

Rūpniecības politika

49.  uzskata, ka ekonomiskā labklājība, globālā rūpniecības konkurētspēja un klimata politika ir savstarpēji stiprinošas; atkārtoti norāda, ka pāreja uz SEG neto nulles emisiju ekonomiku Eiropas Savienībai rada problēmas un iespējas un ka būs vajadzīgas investīcijas rūpnieciskajā inovācijā, tostarp digitālajās tehnoloģijās un tīrās tehnoloģijās, lai stimulētu izaugsmi, stiprinātu konkurētspēju, uzlabotu nākotnes prasmes un radītu miljoniem darbvietu, piemēram, augošajā aprites ekonomikā un bioekonomikā;

50.  uzsver, ka stabila un paredzama enerģētikas un klimata politikas sistēma ir pamats tam, lai nodrošinātu ļoti nepieciešamo investoru uzticību un ļautu Eiropas nozarēm pieņemt ilgtermiņa investīciju lēmumus Eiropā, jo vairuma rūpniecisko iekārtu ekspluatācijas laiks pārsniedz 20 gadus;

51.  uzsver energoietilpīgu rūpniecības nozaru nozīmi ES ilgtermiņa SEG emisiju samazinājuma panākšanā; uzskata, ka, lai saglabātu ES vadošo lomu mazoglekļa rūpniecībā un rūpniecisko ražošanu ES, saglabātu Eiropas rūpniecības konkurētspēju, samazinātu atkarību no fosilā kurināmā un pakļautību fosilā kurināmā importa cenu svārstīgumam un pieaugumam un novērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, ir nepieciešami pārdomāti un mērķtiecīgi politikas satvari; aicina Komisiju nākt klajā ar jaunu un integrētu ES rūpniecības klimata stratēģiju energoietilpīgām nozarēm, lai atbalstītu smagās rūpniecības pāreju uz konkurētspējīgām neto nulles emisijām;

52.  aicina Komisiju izstrādāt rūpniecības stratēģiju ar pasākumiem, kas ļauj Eiropas rūpniecībai globālā mērogā konkurēt, pamatojoties uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem; uzskata, ka Komisijai šīs politikas ietvaros būtu jāizvērtē papildu pasākumu efektivitāte un saderība ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, lai aizsargātu nozares, kuras pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam attiecībā uz tādu produktu importu, kas aizstātu, pielāgotu vai papildinātu jebkādus pašreizējos oglekļa emisiju pārvirzes pasākumus;

53.  norāda, ka vairāki jaunietekmes tirgi sāk ieņemt svarīgu vietu globālā tirgus vajadzību apmierināšanā, pārejot uz neto nulles emisiju ekonomiku, piemēram, attiecībā uz bezemisiju transportu un atjaunojamo energoresursu enerģiju; uzsver, ka ES ir jāsaglabā savas ekonomikas vadošā loma videi draudzīgu inovāciju jomā un saistībā ar investīcijām videi nekaitīgās tehnoloģijās;

54.  norāda, ka Komisijas 2018. gada ziņojumā par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā (COM(2019)0001)(9) uzsvērts, ka ES pastāvīgi ir ļoti pakļauta svārstīgām un pieaugošām fosilā kurināmā cenām un ka paredzams, ka elektroenerģijas ražošanas izmaksas nākotnē palielināsies elektroenerģijai, kuras ražošanā izmanto fosilo kurināmo, bet cenas kritīsies atjaunojamajiem energoresursiem; uzsver, ka ES enerģijas importa izmaksas 2017. gadā palielinājās par 26 %, sasniedzot 266 miljardus EUR, galvenokārt naftas cenu pieauguma dēļ; turklāt norāda, ka ziņojumā lēsts, ka naftas cenu pieaugumam ir bijusi negatīva ietekme uz ES izaugsmi (-0,4 % no IKP 2017. gadā) un inflāciju (+ 0,6);

Pētniecība un inovācija

55.  uzsver, ka ES un valstu pētniecības un inovācijas programmas ir ļoti svarīgas, lai palīdzētu Savienībai saglabāt vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, un uzskata, ka klimata aspektu integrēšana ir pienācīgi jāiekļauj pētniecības un inovācijas programmu sagatavošanā un īstenošanā;

56.  uzskata, ka nākamo divdesmit gadu laikā būs vajadzīgas ievērojamas pūles pētniecības un inovācijas jomā, lai nodrošinātu mazemisiju un nulles līmeņa oglekļa emisiju risinājumu pieejamību visiem, padarītu tos sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgus un radītu jaunus risinājumus SEG neto nulles emisiju ekonomikas izveidošanai;

57.  uzsver tā nostāju, ka programmai “Apvārsnis Eiropa” vajadzības gadījumā kā daļu no Savienības vispārējā klimata pasākumu integrēšanas mērķa ir jāiegulda vismaz 35 % no saviem izdevumiem klimata mērķu sasniegšanas atbalstam;

Finansējums

58.  prasa ātri ieviest ES ETS inovācijas fondu un pirmo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus izsludināt 2019. gadā, lai veicinātu investīcijas revolucionāru mazoglekļa rūpniecisko tehnoloģiju demonstrēšanā plašā nozaru kontekstā, ne tikai elektroenerģijas ražošanā, bet arī centralizētās siltumapgādes un rūpnieciskajos procesos; prasa daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un tās programmas pilnībā saskaņot ar Parīzes nolīgumu;

59.  uzskata — lai Savienība vēlākais līdz 2050. gadam sasniegtu nulles līmeņa emisijas, ir jāmobilizē būtiskas privātās investīcijas; uzskata, ka tam būs nepieciešama ilgtermiņa plānošana un regulējuma stabilitāte un paredzamība investoriem un attiecīgi tas būs pienācīgi jāņem vērā turpmākajā ES regulējumā; tādēļ uzsver, ka par prioritāti būtu jānosaka 2018. gada martā pieņemtā ilgtspējīga finanšu rīcības plāna īstenošana;

60.  uzskata, ka 2021.–2027. gada DFS pirms pieņemšanas būtu jāizvērtē, ņemot vērā mērķi līdz 2050. gadam sasniegt klimata ziņā neitrālu ekonomiku, un ka ir jāizveido standarta tests, lai nodrošinātu, ka ES budžetā paredzētie izdevumi ir atbilstīgi attiecībā uz klimata aspektu;

61.  pauž nožēlu par to, ka fosilā kurināmā subsīdijas joprojām palielinās un sasniedz aptuveni 55 miljardus EUR gadā(10); uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir nekavējoties jāatsakās no visām Eiropas un valstu subsīdijām fosilajam kurināmajam;

62.  uzsver, cik svarīga ir taisnīga pāreja uz oglekļa ziņā neitrālu ekonomiku, un aicina dalībvalstis šajā jomā ieviest atbilstošu politiku un piešķirt nepieciešamo finansējumu; uzsver, ka attiecīgos gadījumos ES izdevumi no attiecīgajiem fondiem varētu sniegt papildu atbalstu;

Patērētāju loma un aprites ekonomika

63.  uzsver uzvedības maiņas būtisko ietekmi uz SEG emisiju samazināšanu; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk izpētīt politikas iespējas, lai veicinātu paradumu maiņu, tostarp attiecībā uz vides nodokļiem; uzsver, ka ir svarīgi īstenot augšupējas iniciatīvas, piemēram, Pilsētas mēru paktu, kas veicinātu uzvedības maiņu;

64.  uzsver, ka ļoti liela daļa no energopatēriņa un tādējādi arī SEG emisijām ir tieši saistīta ar resursu iegūšanu, pārstrādi, transportēšanu, pārveidi, izmantošanu un likvidēšanu; uzsver, ka katrā resursu pārvaldības ķēdes posmā var ļoti būtiski ietaupīt līdzekļus; tāpēc uzsver, ka resursu produktivitātes palielināšana, uzlabojot efektivitāti un samazinot resursu izšķērdēšanu, izmantojot tādus pasākumus kā, piemēram, atkārtota izmantošana, reciklēšana un atjaunošana, var ievērojami samazināt gan resursu patēriņu, gan SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un radot uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas; uzsver aprites ekonomikas pasākumu rentabilitāti; uzsver, ka uzlabota resursu izmantošanas efektivitāte un aprites ekonomikas pieejas, kā arī aprites ekonomikas ražojumu dizains palīdzēs īstenot ražošanas un patēriņa modeļu maiņu un samazināt atkritumu apjomu;

65.  uzsver, cik svarīga ir produktu politika, piemēram, zaļā publiskā iepirkuma un ekodizaina politika, kas var būtiski veicināt enerģijas ietaupījumus un samazināt produktu radīto oglekļa pēdu, vienlaikus uzlabojot izmantoto materiālu pēdu un vispārējo ietekmi uz vidi; uzsver nepieciešamību noteikt aprites ekonomikas prasības kā daļu no ES ekodizaina standartiem un attiecināt pašreizējo ekodizaina metodiku ne tikai uz ražojumiem, kas saistīti ar enerģiju, bet arī uz citām ražojumu kategorijām;

66.  uzskata, ka ES jāturpina izstrādāt uzticamu modeli, ar ko novērtēt patēriņa ietekmi uz klimatu; pieņem zināšanai Komisijas padziļinātajā analīzē izdarīto secinājumu, ka ES centieni samazināt emisijas no tās ražošanas tiek nedaudz neitralizēti, importējot preces ar augstāku oglekļa dioksīda pēdu, bet ka ES tomēr ir ievērojami palīdzējusi samazināt emisijas arī citās valstīs, jo pieaug tirdzniecības plūsma un palielinās tās eksporta oglekļa emisiju efektivitāte;

ES un globāla mēroga rīcība klimata jomā

67.  uzsver, cik svarīgas ir pastiprinātas iniciatīvas un pastāvīgs dialogs attiecīgos starptautiskos forumos un iedarbīga klimata diplomātija ar mērķi veicināt līdzīgus politiskos lēmumus, kas palielinātu klimata mērķu vērienīgumu citos reģionos un trešās valstīs; prasa ES palielināt savu finansējumu klimata jomā un aktīvi mudināt dalībvalstis palielināt to klimata atbalstu (attīstības palīdzību, nevis aizdevumus) trešām valstīm, kam būtu jānāk papildus aizjūras attīstības palīdzībai un ko nevajadzētu divkārši uzskaitīt gan kā attīstības, gan kā klimata jomas finansējuma atbalstu;

68.  uzsver, ka ANO klimata pārmaiņu samits 2019. gada septembrī būs ideāls brīdis valstu vadītājiem paziņot par vērienīgākiem NND; uzskata, ka ES būtu ļoti savlaicīgi jāpieņem nostāja par sava NND atjaunināšanu, lai ES ierastos šajā samitā labi sagatavota un ciešā sadarbībā ar pušu starptautisku koalīciju nolūkā atbalstīt vērienīgākus centienus klimata jomā;

69.  uzsver, cik svarīgi ir stiprināt sadarbspēju starp ES politikas instrumentiem un trešo valstu šādu instrumentu ekvivalentiem, jo īpaši starp oglekļa cenas noteikšanas mehānismiem; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt sadarbību un atbalstu oglekļa cenu noteikšanas mehānismu izveidē ārpus Eiropas, lai panāktu lielāku emisiju samazinājumu un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi ieviest vides aizsardzības pasākumus ar mērķi nodrošināt SEG emisiju reālu un papildu samazināšanu; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt stingrus un stabilus starptautiskos noteikumus, lai novērstu nepilnības emisiju uzskaitē vai emisiju samazinājuma divkāršu uzskaiti;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) https://ec.europa.eu/clima/sites/clima/files/docs/pages/com_2018_733_analysis_in_support_en_0.pdf
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0430.
(3) ANO Vides programma, “Emisiju neatbilstības ziņojums 2018”, 10. lpp.
(4) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563472/IPOL_STU(2015)563472_EN.pdf
(5) Van Dingenen, R., Crippa, M., Maenhout, G., Guizzardi, D., Dentener, F., Global trends of methane emissions and their impacts on ozone concentrations, EUR 29394 EN, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2018, ISBN 978-92-79-96550-0, doi:10.2760/820175, JRC113210.
(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).
(7) https://ec.europa.eu/energy/en/topics/energy-efficiency/buildings
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīva (ES) 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.).
(9) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?qid=1548155579433&uri=CELEX:52019DC0001
(10) “Enerģijas cenas un izmaksas Eiropā”, 10.–11. lpp.


Eiropas Monetārā fonda izveide
PDF 132kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi (COM(2017)08272017/0333R(APP))
P8_TA(2019)0218A8-0087/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi (COM(2017)0827),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2018. gada 5. jūlija atzinumu par priekšlikumiem ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) reformai,

–  ņemot vērā Eurogrupas priekšsēdētāja 2018. gada 25. jūnija vēstuli Eiropadomes priekšsēdētājam par turpmāku EMS padziļināšanu un ņemot vērā 2018. gada 29. jūnija Eurosamita paziņojumu par Eiropas Stabilizācijas mehānisma reformu,

–  ņemot vērā Eurogrupas 2018. gada 4. decembra ziņojumu līderiem par EMS padziļināšanu,

–  ņemot vērā 2018. gada 14. decembra Eurosamita paziņojumu,

–  ņemot vērā 2018. gada 14. novembra kopīgo nostāju par Komisijas un ESM nākotnes sadarbību,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2018. gada 11. aprīļa atzinumu par priekšlikumu regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi(3),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2018. gada 18. septembra atzinumu Nr. 2/2018 “Apsvērumi par revīziju un pārskatatbildību saistībā ar 2017. gada 6. decembra priekšlikumu izveidot Eiropas Monetāro fondu, kas nostiprināts Savienības tiesiskajā regulējumā”,

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu, Komisijas 2017. gada 1. marta Balto grāmatu par Eiropas nākotni un Komisijas 2017. gada 31. maija pārdomu dokumentu par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par izpētes ziņojumu par trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas starpposma ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0087/2019),

A.  tā kā euro ieviešana ir viens no svarīgākajiem Eiropas projekta politiskajiem sasniegumiem un EMS stūrakmens;

B.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir atklājusi nepilnības euro satvarā, kuras skaidri parāda steidzamo nepieciešamību ātri padziļināt EMS un pastiprināt tās demokrātisko pārskatatbildību un pārredzamību;

C.  tā kā euro nodrošina ES pilsoņiem aizsardzību un iespējas; tā kā stipra un stabila eurozona ir ļoti svarīga tās dalībniekiem un ES kopumā;

D.  tā kā, lai kļūtu par vienotās valūtas zonas dalībnieku, ir stingri jāievēro kopīgi noteikumi un pienākumi, piemēram, tie, kas izklāstīti Stabilitātes un izaugsmes paktā, kā arī ir nepieciešami kopīgi instrumenti nolūkā reaģēt uz nopietniem ekonomiskiem un finanšu satricinājumiem un veicināt atbildību, solidaritāti un augšupēju sociālekonomisku konverģenci; tā kā Līgums par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi (ESM līgums) paredz skaidru saikni starp Eiropas makroekonomiskās uzraudzības mehānismiem, it īpaši atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, tostarp tā elastīguma klauzulām, un ilgtspējīgu un iekļaujošu strukturālu reformu īstenošanu; tā kā EMS padziļināšanā riska mazināšanai būtu jāiet roku rokā ar riska dalīšanu;

E.  tā kā Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) izveide un pēc tam pārveide par Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM) ir bijis svarīgs solis ceļā uz Eiropas krīzes pārvarēšanas mehānisma izveidi, tādējādi palīdzot stiprināt EMS un sniegt finansiālu palīdzību vairākām krīzes skartām Eiropas valstīm;

F.  tā kā ESM starpvaldību raksturs ietekmē tā lēmumu pieņemšanu procesu un it īpaši tā spēju ātri reaģēt uz ekonomikas un finanšu satricinājumiem;

G.  tā kā gaidāmā ESM iekļaušana ES tiesiskajā regulējumā arī turpmāk būtu jāuzskata par daļu no EMS izveides pabeigšanas projekta;

H.  tā kā pašlaik notiekošās debates par Eiropas un EMS nākotni ir skaidri parādījušas dalībvalstu atšķirīgos politiskos viedokļus par ESM ilgtermiņa nākotni, taču arī sniegušas labu pamatu svarīgam pirmajam solim ceļā uz tā lomas pastiprināšanu, tā finanšu instrumentu attīstīšanu un tā demokrātiskās pārskatatbildības un efektivitātes uzlabošanu ESM reformas ietvaros; tā kā diskusijā par EMS padziļināšanu būtu jārod politisks risinājums ESM reformēšanai;

I.  tā kā īstermiņā ESM reformai būtu jāsniedz ieguldījums banku savienības izveidē, nodrošinot pienācīgu kopīgu fiskālā atbalsta mehānismu vienotajam noregulējuma fondam (VNF),

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 6. decembra priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Monetārā fonda izveidi un uzskata to par noderīgu ieguldījumu pašlaik notiekošajās debatēs par Eiropas nākotni, EMS padziļināšanu un ESM reformu; it īpaši atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu iekļaut ESM ES tiesiskajā kārtībā;

2.  atzīmē, ka reformētajam ESM veicamās funkcijas būs saistītas ar ekonomikas politiku un ka nosaukums “Eiropas Monetārais fonds” var būt maldinošs; norāda, ka ECB savā 2018. gada 11. aprīļa atzinumā ir ierosinājusi, lai ESM pēctecis saglabātu nosaukumu “ESM”; ņemot vērā iepriekš minēto, prasa pienācīgi un rūpīgi izvērtēt reformētā ESM nosaukuma izvēles sekas, lai pēc iespējas samazinātu ietekmi uz reformētā ESM netraucētu darbību; ierosina saglabāt pašreizējo kapitāla tirgū atzīto ESM nosaukumu, skaidri norādot, ka eurozonas monetārā politika arī turpmāk būs ECB kompetence;

3.  vērš īpašu uzmanību uz to, ka EMS pienācīgu darbību veicina tādas institūcijas pastāvēšana, kura kalpo kā pēdējās instances aizdevējs; šajā sakarā atzīmē ieguldījumu, ko ESM devis EMS institucionālā satvara nepilnību novēršanā, sniedzot finansiālu palīdzību vairākām pasaules finanšu krīzes un valsts parāda krīzes skartām dalībvalstīm;

4.  atgādina savas iepriekšējās nostājas, ar kurām tas ir atbalstījis ESM iekļaušanu ES tiesiskajā regulējumā, kas to padarītu par pilntiesīgu ES struktūru; uzstāj, ka, veicot šo iekļaušanu, būtu jāņem vērā arī valstu parlamentu loma un ka tā arī turpmāk būtu uzskatāma par daļu no EMS izveides pabeigšanas projekta; uzskata, ka šāda iekļaušana ļautu īstenot pārvaldību saskaņā ar Kopienas metodi, nodrošinātu fiskālo noteikumu un pienākumu pilnīgu konsekvenci, atvieglotu ekonomikas un fiskālās politikas koordināciju un ar Eiropas Parlamenta palīdzību palielinātu demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

5.  uzsver — ja nākotnē tiks izmantoti ES budžeta līdzekļi, Parlamentam vajadzētu būt politiskajām pilnvarām budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras ietvaros attiecībā uz ESM īstenot visas piemērojamās budžeta kontroles tiesības; atzīmē, ka šādā gadījumā Eiropas Revīzijas palāta būtu uzskatāma par neatkarīgu ārējo revidentu un ka tai būtu jāpiešķir skaidra un oficiāla loma budžeta izpildes apstiprināšanas procedūrā;

6.  atgādina dalībvalstu parlamentu fiskālās un demokrātiskās uzraudzības prerogatīvas; uzskata, ka būtu jāturpina uzlabot reformētā ESM kontrole, ko īsteno dalībvalstu parlamenti un Eiropas Parlaments; uzskata, ka dalībvalstu parlamentiem vajadzētu būt tiesībām iegūt informāciju par reformētā ESM darbībām un iesaistīties dialogā ar reformētā ESM rīkotājdirektoru;

7.  atzīmē, ka Komisijas priekšlikums ir izraisījis dzīvas diskusijas par tā politisko, finansiālo un juridisko ietekmi; tomēr uzsver, ka šīm debatēm par ilgtermiņa redzējumu attiecībā uz ESM institucionālo satvaru nevajadzētu aizkavēt tādu pasākumu īstenošanu, kuri ir steidzami nepieciešami, lai pastiprinātu EMS pārskatatbildību un tā spēju veicināt finanšu stabilitāti un konverģenci un reaģēt uz ekonomiskiem satricinājumiem; tādēļ prasa īstermiņā veikt jēgpilnu ESM reformu, šajā nolūkā pārskatot ESM līgumu, tomēr neskarot vērienīgākas norises nākotnē;

8.  uzsver, ka reformētā ESM galvenajam uzdevumam arī turpmāk vajadzētu būt pārejas perioda finansiālas palīdzības sniegšanai grūtībās nonākušām dalībvalstīm, pamatojoties uz korekciju programmās iekļautu īpašu nosacījumu piemērošanu un ņemot vērā iepriekšējo Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un ECB pārvaldīto finansiālās palīdzības programmu īstenošanā gūto pieredzi; uzsver, ka reformētajam ESM vajadzētu būt atbilstošai spējai, kas nepieciešama minētā uzdevuma īstenošanai; tādēļ iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem reformēto ESM pārvērst par tikai bankām domātu instrumentu un mazināt tā finansiālo spēju atbalstīt dalībvalstis;

9.  atgādina, ka pašlaik ESM pieejamo finanšu instrumentu klāsts būtu jādara pieejams arī reformētajam ESM, turklāt uzlabotā veidā, šajā klāstā iekļaujot arī iespēju sniegt pietiekamu finansiālo palīdzību piesardzības pasākumu veidā, tādējādi dalībvalstīm nodrošinot palīdzības pieejamību, pirms tās ir saskārušās ar nopietnām grūtībām līdzekļu piesaistīšanā kapitāla tirgos; aizstāv viedokli, ka piesardzības kredītlīnijai ar nosacījumiem vajadzētu būt pieejamai, pamatojoties uz nodomu vēstuli un piemērojamo kritēriju ievērošanu; atzīmē, ka šie finanšu instrumenti ir jāizmanto, lai palīdzētu dalībvalstīm smagu ekonomikas un finanšu satricinājumu gadījumā; atgādina, ka dalībvalstīm sniegto finanšu palīdzību var papildināt ar nākotnē izveidojamu budžeta instrumentu eurozonas konverģencei un konkurētspējai, lai eurozonā veicinātu ekonomikas un finanšu stabilizāciju, investīcijas un augšupēju sociālekonomisko konverģenci;

10.  uzsver, ka EMS ietver visas ES dalībvalstis, kurām visām, izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti, ir jāievieš euro un jāpievienojas eurozonai, un ka tāpēc ESM jebkurā gadījumā vajadzētu būt atvērtam visu ES dalībvalstu dalībai;

11.  uzskata, ka reformētajam ESM vajadzētu būt nozīmīgākai lomai finansiālās palīdzības programmu pārvaldībā līdzās Komisijai un ciešā sadarbībā ar ECB, tādējādi nodrošinot lielāku ES institucionālā satvara autonomiju ikreiz, kad tas ir nepieciešams, taču neskarot atbilstošas partnerattiecības ar citām institūcijām, it īpaši ar SVF;

12.  uzsver, ka reformētajam ESM vajadzētu būt pašam savai zinātībai, lai sagatavotu un izvērtētu tā statūtos prasītos elementus; tomēr uzsver, ka ESM veiktajai iesniegto finansiālās palīdzības pieprasījumu izvērtēšanai, kā arī lēmumu pieņemšanai par korekciju programmu projektiem sadarbībā ar citām institūcijām nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt vai dublēt ES fiskālajos noteikumos paredzēto parasto makroekonomisko un budžeta uzraudzību vai pārklāties ar to un ka šai uzraudzībai arī turpmāk ir jābūt Komisijas ekskluzīvai kompetencei;

13.  uzskata, ka iespējamās nākotnē izstrādājamās pielāgošanas programmās būtu jāņem vērā ierosināto pasākumu sociālā ietekme, arī salīdzinājumā ar nemainīgas politikas ilgtermiņa ietekmi, ņemot vērā iepriekšēju un jēgpilnu sociālās ietekmes izvērtējumu;

14.  īpašu uzmanību vērš uz nepieciešamību reformētajā ESM nodrošināt efektīvu lēmumu pieņemšanas procedūru, it īpaši steidzami risināmu situāciju gadījumā; šajā sakarā aicina izvērtēt pašreizējo pārvaldības satvaru;

15.  prasa veikt ātru ESM reformu, kas cita starpā no jauna noteiktu tā lomu, funkcijas un finanšu instrumentus, lai reformētais ESM noregulējuma gadījumā varētu piedāvāt atbalstu likviditātes nodrošināšanai un kalpot kā finansiālā atbalsta mehānisms VNF vajadzībām; prasa, lai kopīgais atbalsta mehānisms sāktu darboties pēc iespējas ātrāk: līdz 2020. gadam — atkarībā no pieņemtajiem nosacījumiem — un jebkurā gadījumā līdz 2024. gadam;

16.  uzsver risku, ko rada kavēšanās banku savienības padziļināšanā; atzinīgi vērtē secinājumus, kas iekļauti Eurogrupas 2018. gada 4. decembra ziņojumā līderiem par EMS padziļināšanu, kuru pilnībā apstiprināja 2018. gada 14. decembra Eurosamits; it īpaši atzinīgi vērtē ierosinājumu ieviest VNF kopīgo atbalsta mehānismu ar nosacījumu, ka tiks panākts pietiekams progress riska mazināšanas jomā, kas ir jāizvērtē 2020. gadā, un to, ka tika apstiprināts noteikumu un nosacījumu saraksts attiecībā uz ESM reformu; atgādina savu iepriekšējo nostāju attiecībā uz nepieciešamību pabeigt Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) izveidi, atzīstot, ka riska mazināšanai un riska dalīšanai būtu jāiet roku rokā; atzīmē, ka nav panākti tūlītēji rezultāti attiecībā uz eurozonas nākotnes budžetu un stabilizēšanas funkciju, taču pienācīgi ņem vērā pilnvarojumu strādāt pie budžeta instrumenta konverģences un konkurētspējas nodrošināšanai; uzsver, ka būtisks progress ir panākts riska mazināšanas jomā; atgādina, ka šī progresa panākšanā nozīmīgu ieguldījumu ir sniedzis Parlaments, it īpaši banku nozares tiesību aktu kopuma un prudenciālā atbalsta mehānisma ienākumus nenesošiem aizdevumiem jomā;

17.  lai uzlabotu institūciju dialogu un palielinātu ESM pārredzamību un pārskatatbildību, ierosina izstrādāt protokolu pagaidu sadarbības memorandam starp ESM un Parlamentu, kas nekavējoties stātos spēkā, precizējot Parlamenta un tā deputātu tiesības attiecībā uz reformētajam ESM uzdotajiem jautājumiem, regulārām uzklausīšanām, iecelšanas tiesībām un atbilstošām budžeta kontroles tiesībām; atgādina savu prasību pēc iestāžu vienošanās par ekonomikas pārvaldību; uzsver, ka pēc tam, kad Padome ir iesniegusi priekšlikumu, reformētā EMF rīkotājdirektors būtu jāievēlē Eiropas Parlamentam un ka viņam būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam; mudina nodrošināt dzimumu līdzsvaru reformētā ESM pārvaldības struktūru sastāvā;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijai, Padomei, Eurogrupai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Stabilizācijas mehānisma rīkotājdirektoram un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 252, 18.7.2018., 201. lpp.
(2) OV C 252, 18.7.2018., 215. lpp.
(3) OV C 220, 25.6.2018., 2. lpp.
(4) OV C 65, 19.2.2016., 96. lpp.
(5) OV C 378, 9.11.2017., 182. lpp.
(6) OV C 252, 18.7.2018., 235. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0226.


Stāvoklis Nikaragvā
PDF 134kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par stāvokli Nikaragvā (2019/2615(RSP))
P8_TA(2019)0219RC-B8-0165/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2008. gada 18. decembra(1), 2009. gada 26. novembra(2), 2017. gada 16. februāra(3) un 2018. gada 31. maija rezolūcijas(4),

–  ņemot vērā ES un Centrālamerikas 2012. gadā noslēgto asociācijas nolīgumu,

–  ņemot vērā ES stratēģijas dokumentu un daudzgadu indikatīvo programmu 2014.–2020. gadam attiecībā uz Nikaragvu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2004. gada jūnija ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Nikaragvas konstitūciju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2019. gada 21. janvāra secinājumus par Nikaragvu,

–  ņemot vērā ES vārdā paustās Savienības augstās pārstāves 2018. gada 2. oktobra, 2018. gada 15. maija, 2018. gada 22. aprīļa un 2018. gada 15. decembra deklarācijas par stāvokli Nikaragvā, kā arī 2019. gada 1. marta deklarāciju par nacionālā dialoga atsākšanu,

–  ņemot vērā 2019. gada 18. februārī pieņemtos Padomes secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2019. gadā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas 2018. gada 21. jūnijā apstiprināto ziņojumu “Rupji cilvēktiesību pārkāpumi saistībā ar sociālajiem protestiem Nikaragvā”,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres ziņojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem saistībā ar protestiem Nikaragvā no 2018. gada 18. aprīļa līdz 18. augustam,

–  ņemot vērā neatkarīgo ekspertu starpdisciplinārās grupas (GIEI) 2018. gada 20. decembra ziņojumu par vardarbīgajiem notikumiem, kas risinājās Nikaragvā no 2018. gada 18. aprīļa līdz 30. maijam,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2019. gada 22. februāra paziņojumu par kriminālatbildības noteikšanu par opozīcijas uzskatu paušanu Nikaragvā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Parlaments 2018. gada 31. maijā pieņēma rezolūciju par krīzi Nikaragvā, stingri nosodot stāvokli valstī; tā kā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas EP deputātu delegācija 11 locekļu sastāvā 2019. gada 23.–26. janvārī apmeklēja šo valsti, lai novērtētu situāciju uz vietas;

B.  tā kā delegācija varēja izpildīt savu programmu un Nikaragvas valdība ļāva apmeklēt visas EP deputātu pieprasītās vietas, arī divas ieslodzījuma vietas; tā kā Nikaragvas valdība sniedza garantijas, ka pret tiem, kas nosoda pašreizējo situāciju, netiks sāktas nekādas represijas; tā kā delegācija bija lieciniece vajāšanas, nomelnošanas un iebiedēšanas kampaņai, kas vērsta pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ar kurām tā apmainījās viedokļiem; tā kā valdības vadītas iebiedēšanas un draudu dēļ daudzas organizācijas noraidīja aicinājumu tikties ar delegāciju; tā kā kopš brīža, kad delegācija apmeklēja valsti, represijas ir aizvien pastiprinājušās;

C.  tā kā delegācija publiski noraidīja Nikaragvas valdības nostāju, kurā tā apgalvo, ka Nikaragvas valdība ir cietusi ASV vadīta valsts apvērsuma un dezinformācijas kampaņu dēļ; tā kā galvenie iemesli, kas izraisīja demonstrācijas, ir dziļa demokrātijas, institucionāla un politiska krīze, kas pēdējā desmitgadē valstī ir ietekmējusi tiesiskumu un ierobežojusi pamatbrīvības, piemēram, biedrošanās brīvību, brīvību piedalīties demonstrācijās un pulcēšanās brīvību;

D.  tā kā daudziem iedzīvotājiem ir stingri ierobežots īstenot vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un brīvību piedalīties demonstrācijās, tostarp izmantot valsts himnu; tā kā ievērojams skaits politieslodzīto atrodas cietumā tikai tādēļ, ka ir īstenojuši savas tiesības; tā kā ir saņemti vairāki satraucoši ziņojumi par apcietināto personu stāvokļa pasliktināšanos, arī par necilvēcīgu attieksmi;

E.  tā kā tiesas procesi, kas ierosināti pret šīm apcietinātajām personām, uzskatāmi par starptautisko standartu pārkāpumiem, jo īpaši attiecībā uz tiesību uz taisnīgu tiesu garantēšanu procesuālajā un krimināltiesiskajā aspektā; tā kā arī ieslodzījuma apstākļi pietiekami neatbilst starptautiskajiem standartiem; tā kā Nikaragvā ir acīmredzams pilnvaru nošķiršanas trūkums;

F.  tā kā tiesības uz informāciju ir nopietni apdraudētas; tā kā žurnālisti tiek aizturēti un izsūtīti un viņiem tiek draudēts; tā kā audiovizuālie plašsaziņas līdzekļi tiek slēgti vai pārmeklēti bez iepriekšējas tiesas atļaujas; tā kā Nikaragvas valdības konfiscētā papīra un tintes trūkums apdraud laikrakstu publicēšanu;

G.  tā kā Nikaragvas valdība ir izraidījusi no valsts starptautiskas organizācijas, piemēram, GIEI un īpašo Nikaragvas uzraudzības mehānismu (MESENI), kuras centās panākt miermīlīgu konflikta atrisinājumu un nacionālo izlīgumu; tā kā ir pastiprinājušās represijas pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atņemot tām juridisko statusu valstī ar vāju iestāžu sistēmu, tādējādi represijās cietušos sodot divtik smagi;

H.  tā kā ir apdraudēta arī akadēmiskā brīvība; tā kā gandrīz 200 studentu ir izslēgti no augstākajām mācību iestādēm par to, ka viņi ir piedalījušies demonstrācijās, atbalstot demokrātiju un plašākas brīvības un cilvēktiesības;

I.  tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas attīstīšanai un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai; tā kā šajā nolīgumā ir iekļauta demokrātijas klauzula, kas ir būtisks nolīguma elements;

J.  tā kā 2018. gada 16. maijā sāktajā nacionālajā dialogā starp prezidentu D. Ortega un Nikaragvas opozīciju un pilsoniskās sabiedrības grupām, Katoļu baznīcai darbojoties kā vidutājai, neizdevās rast krīzes risinājumu; tā kā 2019. gada 27. februārī starp Nikaragvas valdību un grupas Alianza Civica pārstāvjiem tika atsāktas sarunas nolūkā izpētīt nacionālā dialoga risināšanas iespējas; tā kā grupa Alianza Civica ir noteikusi, ka sarunās ir jāpanāk šādi trīs galvenie mērķi: jāatbrīvo politieslodzītie un jāievēro individuālās brīvības, jāveic nepieciešamās vēlēšanu reformas, tās noslēdzot ar vēlēšanu rīkošanu, un jāpanāk tiesiskums; tā kā Nikaragvas valdība ir atbrīvojusi 100 politieslodzītos, piekrītot viņu cietumsodus aizstāt ar mājas arestu; tā kā liela daļa no viņiem tiek aizskarti un apcietināšana turpinās; tā kā liels skaits ieslodzīto (vairāk nekā 600) joprojām atrodas apcietinājumā; tā kā nacionālais dialogs 2019. gada 10. martā tika pārtraukts pēc tam, kad grupa Alianza Civica izstājās no sarunām,

1.  uzsver, ka Nikaragvā pēc 2018. gada aprīļa un maija notikumiem notiek smagi demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma pārkāpumi; atkārtoti uzsver 2018. gada 31. maijā pieņemtās rezolūcijas nozīmību;

2.  nosoda visas represīvās darbības, ko īsteno Nikaragvas valdība; norāda, ka Parlamenta delegācijas vizīte ļāva gūt patiesu priekšstatu par pašreizējo situāciju; norāda arī, ka nav šaubu par to, ka nesenajos mēnešos un jo īpaši pēc delegācijas vizītes ir pastiprinājušās represijas pret opozīciju un ir noteikti stingrāki pamatbrīvību ierobežojumi; šajā sakarībā nosoda vispārējās represijas un vārda brīvības, pulcēšanās brīvības un brīvības piedalīties demonstrācijās ierobežošanu, likumīgo tiesību atņemšanu nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, starptautisku organizāciju izraidīšanu no valsts, plašsaziņas līdzekļu slēgšanu un pret tiem vērstus uzbrukumus, tiesību uz informāciju ierobežojumus, studentu izslēgšanu no augstākajām mācību iestādēm, situācijas pasliktināšanos ieslodzījuma vietās un necilvēcīgas attieksmes izrādīšanu;

3.  uzskata, ka šādas darbības, ko veic valdība, tās pakļautības iestādes un politizētās organizācijas, atbilst plānotai stratēģijai sagraut politisko opozīciju, izraisot pagājušajā gadā notikušos protestus; uzskata, ka šī stratēģija tiek metodiski, sistemātiski un selektīvi piemērota pret visiem līderiem, NVO, plašsaziņas līdzekļiem un sociālajām kustībām, kas cenšas paust savas leģitīmās prasības panākt mieru un demokrātiju;

4.  pauž bažas par milzīgajiem demokrātijas, politiskajiem un ekonomiskajiem riskiem, ar kuriem saskaras iedzīvotāji un valsts un kuri, ņemot vērā pašreizējās iekšējās konfrontācijas, sociālos traucējumus un ekonomikas lejupslīdi, pastiprināsies, ja steidzami netiks kas darīts; prasa steidzami risināt jēgpilnu iekšējo dialogu, lai rastu noturīgu un miermīlīgu risinājumu, kas ļautu visiem sabiedrības dalībniekiem brīvi darboties un brīvi paust savus uzskatus un kas ļautu atjaunot viņu pilsoniskās tiesības, piemēram, tiesības uz miermīlīgu protestu; atkārtoti norāda, ka risinājumam jābūt tādam, kas paredz saukt pie atbildības visus, kuri vainojami vardarbībā; aicina visas politiskās partijas, sociālās kustības, līderus, studentus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas saglabāt un atkārtoti paust nelokāmu apņemšanos atrisināt krīzi miermīlīgā ceļā; vēlreiz pauž pilnīgu atbalstu tiesu sistēmas un vēlēšanu likuma reformai un aicina PV/AP atbilstīgi rīkoties; aicina PV/AP un ES delegāciju cieši uzraudzīt sarunas, kas valstī tiek risinātas starp valdību un grupu Alianza Civica, un turpināt risināt humanitāros sarežģījumus, ko valstī rada situācija, kādā atrodas ieslodzītie, studenti, protestētāji, žurnālisti u. c.;

5.  pauž nožēlu par MESENI darbības pārtraukšanu un Amerikas Cilvēktiesību komisijas GIEI pilnvaru izbeigšanu; stingri nosoda to personu vajāšanu, apcietināšanu un iebiedēšanu, kuras sadarbojas ar ANO un citām starptautiskām struktūrām;

6.  aicina Nikaragvas valdību steidzami īstenot trīs pasākumus, tādējādi parādot savu vēlmi iesaistīties notiekošajā dialogā, proti: nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot politieslodzītos, nekavējoties izbeigt visu veidu represijas pret Nikaragvas iedzīvotājiem, tostarp izbeigt vajāt, iebiedēt un izspiegot opozīcijas vadītājus, un pēc tam atcelt visus iepriekšminēto brīvību ierobežojumus, atjaunot cilvēktiesību organizāciju juridisko statusu un atdot tām to īpašumu, un ļaut starptautiskajām organizācijām atgriezties valstī;

7.  norāda, ka, ievērojot šos nosacījumus, šajā procesā ir jāpanāk pret politieslodzītajiem vērsto juridisko procedūru atcelšana un jāgarantē viņu fiziskā un morālā neaizskaramība, viņu privātums un pienācīgs process, jānodrošina izraidīto personu, tostarp žurnālistu un studentu, atgriešanās, jādemilitarizē ielas un jāatbruņo bruņotie grupējumi, un jāizveido skaidrs ceļvedis brīvu, godīgu un pārredzamu vēlēšanu rīkošanai tuvākajā nākotnē, tajās klātesot starptautiskajiem novērotājiem;

8.  prasa nekavējoties izdot Itālijai Alessio Casimirri, kurš, Nikaragvas valdības aizsargāts, dzīvo Managvā un kuram Itālijā galīgā veidā ir piespriesti seši mūža ieslodzījumi par Aldo Moro — bijušā Kristīgo Demokrātu Partijas priekšsēdētāja, Ministru padomes priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētāja — nolaupīšanu un par viņa apsardzes locekļu noslepkavošanu, kas notika 1978. gada 16. martā Romā;

9.  prasa, lai Eiropas Ārējās darbības dienests un dalībvalstis pakāpeniski īstenotu mērķtiecīgas un individuāli vērstas sankcijas, piemēram, vīzu aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu, kuras nenodarītu kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem, bet tiktu noteiktas Nikaragvas valdībai un par cilvēktiesību pārkāpumiem atbildīgajām personām, saskaņā ar Padomes 2019. gada 21. janvāra secinājumiem, līdz valstī tiek pilnībā ievērotas cilvēktiesības un pilnībā atjaunotas un īstenotas pamatbrīvības, kā tas prasīts dialogā; tāpēc šajos apstākļos mudina aktivizēt Nikaragvas parakstītā ES un Centrālamerikas asociācijas nolīguma demokrātijas klauzulu, apturot Nikaragvas dalību nolīgumā;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, Limas grupai un Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 45 E, 23.2.2010., 89. lpp.
(2) OV C 285 E, 21.10.2010., 74. lpp.
(3) OV C 252, 18.7.2018., 189. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0238.


Gada stratēģiskais ziņojums par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu un sasniegšanu
PDF 232kWORD 72k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par Gada stratēģisko ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu un sasniegšanu (2018/2279(INI))
P8_TA(2019)0220A8-0160/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO rezolūciju "Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam", kas tika pieņemta ANO ilgtspējīgas attīstības augstākā līmeņa sanāksmē Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), Parīzes nolīgumu, ko pieņēma Pušu konferences 21. sesijā (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī, un 2015. gada 6. martā UNFCCC iesniegto Latvijas un Eiropas Komisijas dokumentu par ES un tās dalībvalstu iecerēto nacionāli noteikto devumu (INND),

–  ņemot vērā trešo Starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika 2015. gada 13.–16. jūlijā Adisabebā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā LESD 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES "nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, ņemot vērā savus mērķus",

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu "Jauns Eiropas konsenss attīstības jomā — mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne"(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā" (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā 2019. gada 30. janvārī publicēto Komisijas pārdomu dokumentu "Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam",

–  ņemot vērā ieinteresēto personu augsta līmeņa platformu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai un tās kopīgo 2018. gada 11. oktobra ieguldījumu, kurā ES ieteikts izstrādāt un īstenot visaptverošu tālredzīgu un pārveidojošu stratēģiju ilgtspējīgai Eiropai līdz 2030. gadam, lai vadītu visas ES politikas jomas un programmas, ietverot gan pagaidu, gan ilgtermiņa mērķus, un izklāstītu ES redzējumu ilgtspējīgai Eiropai pēc programmas 2030. gadam,

–  ņemot vērā 2019. gada 28. janvārī publicēto ES 2019. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai,

–  ņemot vērā vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam "Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem"(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par ES rīcību ilgtspējības jomā(7),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2018. gada izaugsmes pētījums(8),

–  ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos(9),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 20. jūnija secinājumus par ES atbildes reakciju uz Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (10502/17),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2018. gada 30. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) (COM(2018)0382),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Parlamenta 2018. gada 20. novembra kopīgo paziņojumu "United to accelerate progress to health related Sustainable Development Goals – leaving no one behind" (Vienoti, lai paātrinātu progresu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem veselības jomā — nevienu neatstāt novārtā),

–  ņemot vērā Eurostat 2018. gada uzraudzības ziņojumu par progresu virzībā uz IAM sasniegšanu ES mērogā,

–  ņemot vērā stratēģiju "Eiropa 2020",

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 19. septembra atzinumu "Piemērotāki rādītāji ilgtspējīgas attīstības mērķu novērtēšanai — pilsoniskās sabiedrības ieguldījums",

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2018. gada 18. oktobra secinājumus (EUCO 13/18), kuros minēts, ka ES un tās dalībvalstis ir pilnībā apņēmušās ievērot un īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un kuros Eiropadome atzinīgi vērtēja Komisijas nolūku 2018. gadā publicēt pārdomu dokumentu, aicinot tajā likt pamatus visaptverošai īstenošanas stratēģijai 2019. gadā,

–  ņemot vērā ES prioritātes Apvienoto Nāciju Organizācijā un ANO 73. Ģenerālajā asamblejā (2018. gada septembris – 2019. gada septembris), ko Padome pieņēma 2018. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā ieinteresēto personu platformas ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai ieguldījumu Komisijas pārdomu dokumentā "Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam", kas publicēts 2018. gada 12. oktobrī,

–  ņemot vērā 2018. gada globālo paktu par migrāciju un globālo paktu par bēgļiem,

–  ņemot vērā Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadā, ko ANO dalībvalstis pieņēma 2015. gada 18. martā ANO Trešajā pasaules konferencē par katastrofu riska mazināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un ANO 2018. gada 27. septembra kopīgo paziņojumu "A renewed partnership in development" (Atjaunota partnerība attīstības jomā)(10),

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kas publicēts pēc Āfrikas Savienības, Eiropas Savienības un ANO Trešās trīspusējās sanāksmes, kura 2018. gada 23. septembrī notika Ņujorkā(11),

–  ņemot vērā ES un ANO kopīgo paziņojumu presei 2018. gada 23. septembrī(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0160/2019),

A.  tā kā programmai 2030. gadam ir potenciāls būt transformējošai un tajā izklāstīti vispārēji, vērienīgi, visaptveroši, nedalāmi un savstarpēji saistīti mērķi nolūkā izskaust nabadzību, apkarot augošu nevienlīdzību un diskrimināciju, veicināt labklājību, ilgtspēju, atbildību par vidi, sociālo iekļaušanu, dzimumu līdztiesību un cilvēktiesību ievērošanu, nodrošināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un stiprināt mieru un drošību; tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai būtiski svarīga ir tūlītēja rīcība visos līmeņos apvienojumā ar efektīvu Eiropas īstenošanas stratēģiju, uzraudzību un pārskatīšanas mehānismu;

B.  tā kā programma 2030. gadam un IAM ir vērienīgs redzējums labklājīgākai, iekļaujošai un noturīgai pasaulei; tā kā programmas 2030. gadam pamatā ir ES pamatvērtības — demokrātija, līdzdalība, laba pārvaldība, sociālais taisnīgums, solidaritāte, ilgtspēja, kā arī tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana Eiropas Savienībā, tās dalībvalstīs un visā pasaulē; tā kā tiekšanās uz IAM tāpēc dabiski saskan ar ES plāniem veidot labāku, veselīgāku un ilgtspējīgāku nākotni Eiropai, kam būtu jābūt starp ES stratēģiskajām prioritātēm;

C.  tā kā programma 2030. gadam un IAM sasniegšana ir izaicinājums; tā kā 17 mērķu un 169 mērķrādītāju sasniegšanai ir vajadzīga koordinācija starp ES un tās dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu, valstu parlamentiem un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, kas arī ir balstīta uz aktīvu un plašu publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos;

D.  tā kā sociālo partneru iesaiste jau sākotnēji bija veicinoša programmā 2030. gadam un IAM, sekmējot tādu prioritāšu iekļaušanu kā pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, nevienlīdzības novēršana un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība; tā kā to aktīva līdzdalība progresa pārskatīšanas procesā un programmas 2030. gadam un IAM īstenošanā ir būtiski svarīga;

E.  tā kā Komisija vēl nav izveidojusi visaptverošu stratēģiju programmas 2030. gadam īstenošanai, iekļaujot ES iekšējās un ārējās politikas jomas ar sīki izstrādātiem laika grafikiem līdz 2030. gadam, mērķiem un konkrētiem pasākumiem, kā prasīja Parlaments, Padome un Eiropadome, ne arī ir iekļāvusi IAM kā visaptverošu satvaru 2017. gadā publicētajās labāka regulējuma pamatnostādnēs; tā kā ir vajadzīgi kopīgi rādītāji un kritēriji, lai noteiktu un sistemātiski uzraudzītu šādas stratēģijas īstenošanu un konstatētu trūkumus gan pašreiz, gan nākotnē;

F.  tā kā ilgtspēja un pāreja uz klimatneitrālu, aprites un sociāli iekļaujošu ekonomiku ir būtiski svarīgas, lai nodrošinātu ES ilgtermiņa izaugsmi un konkurētspēju, kas ir iespējams tikai tad, ja tiek pilnībā ievērotas planētas iespēju robežas;

G.  tā kā Eiropas Konsensā par attīstību ir atzīts, ka politikas saskaņotība attīstībai ir būtiski svarīga daļa ES ieguldījumā IAM sasniegšanai un ka ilgtspējīgai attīstībai ir nepieciešama holistiska un visaptveroša politikas pieeja, kas to būtībā padara par pārvaldības jautājumu, uz ko jātiecas partnerībā ar visām ieinteresētajām personām un visos līmeņos; tā kā faktiska politikas saskaņotības attīstībai īstenošana ir būtiski svarīga programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanā;

H.  tā kā ES politikas un pārvaldības satvars jau ietver konkrētu skaitu saistošu un nesaistošu politikas mērķrādītāju, kritēriju un rādītāju tādās jomās kā budžets, sociālās lietas, enerģētika un klimats, neveidojot visaptverošu, saskanīgu un savienotu politikas stratēģiju;

I.  tā kā Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanai ir vajadzīga labāka iedzīvotāju informētība;

J.  tā kā ex ante un ex post novērtējumi ir būtiski svarīgi instrumenti, lai nodrošinātu, ka ES politika nerada nelabvēlīgu ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši jaunattīstības valstīs, un ka tiek radīta pēc iespējas lielāka labvēlīgā ietekme; tā kā pilnīgas pārredzamības un pārskatatbildības nolūkā novērtējumi ir jāpublicē;

K.  tā kā programma 2030. gadam ir universāla programma, kas ir jāīsteno katrā valstī; tā kā universāluma princips liek ikvienai valstij apsvērt savu darbību sekas attiecībā pret citām, lai nodrošinātu politikas saskaņotību attīstībai, kas, ņemot vērā ES politikas jomu sarežģītību un sadrumstalotību, ir liels izaicinājums Eiropas Savienībai;

L.  tā kā saskaņā ar 7. vides rīcības programmu Komisijai ir pienākums novērtēt Savienības pārtikas un nepārtikas preču patēriņa ietekmi uz vidi globālā kontekstā;

M.  tā kā Pasaules mēroga partnerībai efektīvai attīstības sadarbībai varētu būt lielāka ietekme uz faktiem balstītajos uzraudzības un pārskatatbildības aspektos attiecībā uz efektivitātes principiem IAM sasniegšanai, kā arī atbalstot to pilnīgāku īstenošanu starp visiem dalībniekiem valsts līmenī; tā kā Pasaules mēroga partnerībai efektīvai attīstības sadarbībai būtu jānodrošina skaidri noteikti sadarbības kanāli konkrētiem attīstības procesa dalībniekiem, kuru nav ESAO donoru lokā, tostarp jaunietekmes donorvalstīm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātiem filantropiem, finanšu iestādēm un privātā sektora uzņēmumiem;

N.  tā kā IAM finansēšana rada milzīgu izaicinājumu, kura risināšanai ir vajadzīga ne tikai spēcīga ES un tās dalībvalstu apņemšanās, bet arī spēcīga globāla partnerība un ir jāizmanto visi finansējuma veidi (no iekšējiem, starptautiskiem, publiskiem, privātiem un inovatīviem avotiem); tā kā privātais finansējums ir būtiski svarīgs, taču tam nevajadzētu aizstāt publisko finansējumu;

O.  tā kā IAM sasniegšana ir atkarīga ne tikai no pietiekama finansējuma, bet arī no nefinanšu darbībām, kā atzīts programmā 2030. gadam;

P.  tā kā efektīva iekšzemes resursu mobilizācija ir būtisks faktors, lai nodrošinātu programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanu; tā kā uzņēmumu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana jo īpaši ietekmē jaunattīstības valstis;

Q.  tā kā LESD 208. pantā ir noteikts, ka attīstības sadarbības politikas galvenais mērķis ir nabadzības samazināšana un — ilgtermiņā — tās izskaušana;

R.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsta līmeņa politiskais forums ilgtspējīgas attīstības jautājumos (HLPF) tiksies samita līmenī ANO Ģenerālās asamblejas aizgādībā 2019. gada septembrī, lai izvērtētu, kā kopumā tiek īstenota programma 2030. gadam, visaptverošā veidā pārskatot progresu saistībā ar visiem IAM, un tikšanās ministru līmenī notiks 2019. gada jūlijā, lai pārskatītu progresu attiecībā uz IAM 4. mērķi (kvalitatīva izglītība), 8. mērķi (pienācīgas kvalitātes nodarbinātība un ekonomikas izaugsme), 10. mērķi (nevienlīdzības samazināšana), 13. mērķi (rīcība klimata jomā), 16. mērķi (miers, tiesiskums un spēcīgas iestādes) un 17. mērķi (partnerības mērķu sasniegšanai), un pēc tam ik gadu, lai pārskatītu progresu attiecībā uz mērķiem, kuri nav pārskatīti 2019. gada tematiskajā pārskatīšanā;

S.  tā kā ANO Ģenerālās asamblejas IAM samits sniedz ES un tās dalībvalstīm iespēju uzsvērt savu progresu virzībā uz programmas 2030. gadam un IAM īstenošanu visaptverošā veidā;

T.  tā kā programmas 2030. gadam turpmāko pasākumu un pārskatīšanas procesā ANO un Eiropas Savienība ne vienmēr ir bijusi vienota savā balsojumā, jo īpaši seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību jomā;

U.  tā kā Augsta līmeņa politiskais forums sniedz ES un tās dalībvalstīm iespēju pārskatīt savu progresu programmas 2030. gadam īstenošanā, izmantojot brīvprātīgus valstu pārskatus, un uzņemties vadošu lomu kā lielākajam oficiālās attīstības palīdzības (OAP) sniedzējam un virzītājspēkam ilgtspējas un vides politikas jomā; tā kā šie aizpildītie pārskati paredzēti tam, lai novērtētu progresu IAM jomā un konstatētu pašreizējos trūkumus un problēmas,

V.  tā kā OAP, ja tajā ir ievēroti efektīvas attīstības principi — pašu valstu atbildība, pārredzamība un pārskatatbildība, koncentrēšanās uz rezultātiem un iekļautība —, būs ļoti nozīmīga Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķu īstenošanā, jo īpaši valstīs ar zemiem ienākumiem, un galējas nabadzības un nevienlīdzības apkarošanā;

W.  tā kā princips "nevienu neatstāt novārtā" ir programmas 2030. gadam pamatā; tā kā 2017. gadā aptuveni 22,5 % ES iedzīvotāju skāra nabadzības vai sociālās atstumtības risks un 6,9 % iedzīvotāju joprojām bija dziļā materiālajā trūkumā(13); tā kā nevienlīdzībai ir dažādas sociālās sekas, piemēram, lielas atšķirības labklājībā un dzīves kvalitātē, tostarp attiecībā uz profesionālajām iespējām un veselības aprūpi;

X.  tā kā ES pastāvīgi ir augsts bērnu nabadzības un sociālās atstumtības līmenis (2017. gadā — 26,4 %); tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlārā ir noteikts, ka bērniem ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un ka nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem ir tiesības uz īpašiem pasākumiem, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas; tā kā investīcijas bērnos jau agrīnā vecumā rada ievērojamu atdevi šiem bērniem un sabiedrībai kopumā un ir izšķirošas, lai jau agrīnā vecumā pārrautu nelabvēlīgu apstākļu apburto loku;

Y.  tā kā pēdējo piecu gadu laikā ES ir guvusi progresu gandrīz visu IAM sasniegšanā, septiņām ES 27 dalībvalstīm iekļūstot Globālā IAM indeksa klasifikācijas pirmajā desmitniekā, un tā kā visas ES 27 dalībvalstis ir starp pirmajām 50 valstīm (no 156)(14); tā kā dažas dalībvalstis jau vada IAM īstenošanu; tā kā ES tomēr joprojām trūkst stratēģijas IAM īstenošanai;

Z.  tā kā augsta un pieaugoša nevienlīdzība starp valstīm un vienas valsts ietvaros var radīt nozīmīgas sociālās un ekonomiskās izmaksas; tā kā nevienlīdzība nepārprotami ir pretrunā ilgtspējīgas attīstības mērķim;

AA.  tā kā Komisijas paziņojumā labāks regulējums ir īpaši minēts kā vēl viens veids turpmākai ilgtspējīgas attīstības integrēšanai ES politikā(15);

AB.  tā kā Komisijas 2018. gada 19. jūlija dienestu darba dokumentā par HIV/AIDS, vīrushepatīta un tuberkulozes apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs (SWD(2018)0387) uzsvērti trūkumi un ierobežojumi vīrushepatīta uzraudzības datos, kā dēļ ir sarežģīti novērtēt nepieciešamo darbu, kas ES dalībvalstīm ir jāveic, lai sasniegtu IAM mērķrādītāju;

AC.  tā kā ilgtspējīga attīstība vai programma 2030. gadam nav iekļauta Komisijas 2017. gada 1. marta Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni (COM(2017)2025) kā redzējums vai izklāsts ES nākotnei;

AD.  tā kā 2018. gada martā publicētajā UNICEF ziņojumā "Progress for Every Child in the SDG Era" (Progress ikvienam bērnam IAM laikmetā) konstatēts satraucošs datu trūkums 64 valstīs, kā arī nepietiekams progress IAM sasniegšanā vēl 37 valstīs; tā kā vairāk nekā puse bērnu dzīvo valstīs, kuras nespēj izmērīt progresu IAM sasniegšanā;

AE.  tā kā pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir pamats taisnīgai un iekļaujošai izaugsmei, kā arī attīstības un augšupējās mobilitātes virzītājs; tā kā līdz ar sociālo aizsardzību tiem, kuri nevar atrast darbu vai nespēj strādāt, tajā risināts nevienlīdzības jautājums un sniegts nozīmīgs stimuls sociālajam un ekonomiskajam progresam,

Eiropas līderpozīcija universālu vērtību jomā daudzpusējā sistēmā cilvēkiem, planētai un labklājībai

1.  uzsver, ka uz kompleksajiem globālajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras pasaule, ir vajadzīga holistiska un integrēta reakcija, ko Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam var sniegt;

2.  uzsver, ka programmas 2030. gadam mērķis ir panākt lielāku labklājību visiem, ņemot vērā planētas ierobežojumus, un taisnīgu pasauli, neatstājot nevienu novārtā, un ka četri būtiski svarīgie ilgtspējīgas attīstības pīlāri (sociālā, vides un ekonomiskā attīstība, kā arī pārvaldība) ir jāskata visaptveroši, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM); uzsver, ka ilgtspējīga attīstība ir viens no Savienības pamatmērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktā, un tai jābūt galvenajam uzdevumam debatēs par Eiropas nākotni; turklāt uzsver, ka IAM īstenošanai būtu jāizraisa paradigmas maiņa un jākļūst par ES visaptverošo ilgtermiņa ekonomisko modeli, lai pašreizējā stratēģija "Eiropa 2020" būtu veiksmīga;

3.  uzsver, ka programmas 2030. gadam īstenošana ir cieši saistīta ar Eiropas vērtībām un interesēm un tā ir nozīmīga inovācija, kas spēj piešķirt jaunu elpu globālajai kārtībai, pamatojoties uz daudzpusējību un starptautisko sadarbību;

4.  atgādina vajadzību sistemātiski sadalīt visu attiecīgo rādītāju datus pēc dzimuma un citām iezīmēm visos mērķos un mērķrādītājos;

5.  uzsver, ka Eiropas Savienībai kopā ar tās dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāatjauno savas saistības būt par pasaules līderi programmas 2030. gadam un IAM īstenošanā saskaņā ar subsidiaritātes principu un ciešā sadarbībā ar tās starptautiskajiem partneriem; atgādina, ka ES politiskā iesaistīšanās būtu jāatspoguļo daudzgadu finanšu shēmā (DFS) laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam; uzsver, ka programmai 2030. gadam ir vēl vairāk jāveicina koordinēta pieeja starp ES iekšējo un ārējo darbību un citām ES politikas jomām un saskaņotība starp visiem ES finanšu instrumentiem globālai rīcībai un apņēmībai panākt ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību;

6.  uzsver, ka IAM īstenošanai ir nepieciešama efektīva sadarbība ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; uzsver Vides un Ilgtspējīgas attīstības konsultatīvo padomju nozīmīgo uzdevumu šajā sadarbībā un uzskata, ka to iesaistīšanās visos pārvaldības līmeņos būtu jāstiprina;

7.  atzinīgi vērtē to, ka daudzas dalībvalstis un partnervalstis ārpus ES ir pielikušas ievērojamas pūles, lai izstrādātu mehānismus un stratēģijas IAM īstenošanai un integrētu tos savā politikā un pārvaldības satvarā; mudina tās dalībvalstis, kuras šādus mehānismus vēl nav izstrādājušas, to darīt; uzsver, ka ES, palīdzot trešām valstīm un tās mudinot veikt līdzīgus pasākumus, veicina vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu; atzīst, ka vēl ir vajadzīgi turpmāki uzlabojumi ES līmenī;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis savā politikā nodrošināt horizontālu pieeju IAM;

9.  atzīst, ka 2015. gadā visas Eiropas valstis — gan ES, gan trešās valstis — apņēmās īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; uzskata, ka saistībā ar debatēm par Eiropas nākotni būtu jāapsver iespēja izveidot Eiropas līmeņa regulējumu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu starp ES un EEZ dalībvalstīm, valstīm, kas parakstījušas asociācijas nolīgumu ar ES, ES kandidātvalstīm un — pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās — ar šo valsti; uzsver, ka ir svarīgi veicināt parlamentārās debates visos līmeņos;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas pārdomu dokumentu "Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam", kurā izklāstīti trīs scenāriji tam, kā ES varētu tiekties uz IAM sasniegšanu; atbalsta pirmo scenāriju, kurā ierosināta visaptveroša stratēģija IAM īstenošanai ES un dalībvalstīs; uzskata, ka Eiropas nākotnes kontekstā ilgtspējīga Eiropa ir veids, kā palīdzēt nodrošināt tās iedzīvotāju un planētas labklājību un uzplaukumu;

11.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav izstrādājusi integrētu un holistisku IAM īstenošanas stratēģiju;

12.  uzsver OAP nozīmīgumu kā svarīgam instrumentam nabadzības izskaušanā un atgādina ES un dalībvalstu attiecīgās OAP saistības, tostarp apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) paredzēt OAP, 0,15–0,20 % no OAP/NKI piešķirot vismazāk attīstītajām valstīm; aicina ES un tās dalībvalstis nekavējoties atjaunot apņemšanos ievērot 0,7 % OAP/NKI mērķrādītāju un pakāpeniski palielināt OAP, lai sasniegtu šo mērķrādītāju konkrētā laikposmā; aicina dalībvalstis izveidot pārbaudāmus gada rīcības plānus atsevišķu OAP mērķrādītāju sasniegšanai; uzsver, ka, ņemot vērā gan ES, gan dalībvalstu pienākumu sasniegt 0,7 % OAP/NKI mērķrādītāju, dalībvalstis ir atbildīgas gan attiecībā pret valstu parlamentiem, gan pret Eiropas Parlamentu;

13.  atzīst, ka, lai sasniegtu IAM, ir jāaizsargā ar veselību saistītie ieguvumi un jāpaātrina progress; konstatē, ka, lai arī attiecībā uz veselību pasaulē ir gūts ievērojams progress vairākās jomās, daudzi izaicinājumi joprojām paliek, tostarp atšķirību mazināšana veselības jomā starp stabilu valstu iedzīvotājiem un iedzīvotājiem nestabilās un neaizsargātās vidēs, kā arī valsts ietvaros;

14.  atzīst, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam ir nostiprinājusi globālo veselību kā politisku prioritāti; konstatē, ka veselīgi iedzīvotāji ir būtiski svarīgi ilgtspējīgai attīstībai un nabadzības izbeigšanai, sekmējot mierīgas un iekļaujošas sabiedrības un aizsargājot vidi; uzsver, ka veselība ir arī rezultāts un progresa rādītājs, kas atspoguļo daudzu mērķu un kopējās programmas 2030. gadam panākumus;

15.  uzsver, ka kopumā ES ir izdevies samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas un nošķirt tās no ekonomikas izaugsmes, tādējādi ievērojami sekmējot globālos centienus, tostarp ņemot vērā ES importā un eksportā iekļautās emisijas(16); tomēr norāda, ka ir vajadzīgi papildu centieni gan ES līmenī, gan globāli;

Stratēģiskās un vienotās ES rīcības stiprināšana, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus

16.  aicina Komisiju sagatavot padziļinātu analīzi par pašreizējās politikas un tās īstenošanas trūkumiem, lai noteiktu kritiskās sinerģiju un nekonsekvences jomas; aicina Komisiju bez kavēšanās skaidri noteikt pasākumus, kas līdz 2030. gadam jāveic politikas un likumdošanas jomā, statistikā un dalītu datu vākšanā, kā arī pārvaldībā un īstenošanā, lai līdz 2019. gada beigām izveidotu visaptverošu stratēģiju programmas 2030. gadam izpildei;

17.  mudina Komisiju sagatavot vērienīgu un visaptverošu stratēģiju programmas 2030. gadam īstenošanai, pilnībā integrējot IAM Eiropas Savienības politikā un pārvaldībā, sniedzot norādījumus gan ES iestādēm, gan dalībvalstīm to īstenošanā, uzraugot un pārskatot programmu 2030. gadam, kā arī nosakot sīki izstrādātus ceļvežus, konkrētus mērķrādītājus un termiņus; aicina Komisiju nodrošināt, lai šādā stratēģijā tiktu risinātas savstarpējās saiknes starp IAM:

18.  aicina Komisiju stiprināt sadarbību ar ANO un aicina ES dalībvalstis atbalstīt tās notiekošo reformu, padarot to piemērotu mērķim īstenot programmu 2030. gadam;

19.  atgādina, ka visi IAM ir nozīmīgi bērnu tiesību ievērošanai; uzsver, ka ir svarīgi īstenot ES pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību ES ārējo attiecību kontekstā; prasa Komisijai uzraudzīt bērna tiesības ES ārējās programmās un ziņot par progresu;

20.  aicina Komisiju kā pamatu ilgtspējīgas Eiropas veidošanai vadīt tāda ilgtspējīga pārtikas ražošanas un patēriņa modeļa attīstību, kas aizsargā un atslogo pārtikas sistēmas veselības un vides ziņā un sniedz ekonomiskus ieguvumus lauksaimniekiem, uzņēmumiem un iedzīvotājiem;

21.  aicina Komisiju sadarbībā ar galvenajām ieinteresētajām personām visos līmeņos strādāt, lai nodrošinātu veselīgu dzīvi un veicinātu labklājību visiem un jebkurā vecumā, jo īpaši nolūkā padarīt veselības aprūpi pieejamāku, pieņemamu cenas ziņā, efektīvu un ilgtspējīgu, risinot nepārnēsājamu slimību riska faktorus holistiskākā veidā, veicot paraugprakšu apmaiņu, kā arī stiprinot spēju novērst un pārvaldīt globālos veselības apdraudējumus, piemēram, rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem;

22.  aicina Komisiju saskaņot programmātisko, finansēšanas un operatīvo politiku, pieejas un metodikas, ja tas var sekmēt efektivitāti un lietderību, ar ANO un tās partneriem, lai uzlabotu efektivitāti vairākās kopīgās prioritātēs, piemēram, dzimumu līdztiesības un reproduktīvās, mātes, jaundzimušo, bērnu un pusaudžu veselības, klimata pārmaiņu un vides jomā, kā arī mazināt nevienlīdzību un nabadzību;

23.  uzsver, ka programmas 2030. gadam finansēšanai būtiski svarīgi ir nodrošināt nodokļu taisnīgumu un pārredzamību, apkarojot nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, izskaužot nelikumīgas kapitāla plūsmas un nodokļu oāzes un palielinot iekšzemes resursu mobilizāciju; atkārtoti aicina novērtēt valstu un ES nodokļu politikas plašāku ietekmi uz jaunattīstības valstīm, nodrošinot politikas saskaņotību attīstībai;

24.  uzsver, ka ir svarīgi risināt sociālo un ekonomisko nevienlīdzību un veicināt dzimumu līdztiesību ES un pasaulē; atgādina par programmas 2030. gadam pamatprincipu "nevienu neatstāt novārtā"; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību atstumtākajām un neaizsargātākajām sabiedrības grupām, lai nodrošinātu pilnīgu iekļautību;

25.  aicina Komisiju veicināt ilgtspējīgas globālas vērtības ķēdes, ieviešot pienācīgas pārbaudes sistēmas uzņēmumiem un īpašu uzmanību pievēršot visām piegādes ķēdēm kopumā, kas mudinātu uzņēmumus vairāk investēt atbildīgā veidā, kā arī stimulēt ilgtspējīgas attīstības sadaļu efektīvāku īstenošanu brīvās tirdzniecības nolīgumos, tostarp korupcijas novēršanu, pārredzamību, nodokļu apiešanas novēršanu un atbildīgu darījumdarbību;

26.  uzskata, ka IAM būtu jābūt ES stratēģijas ilgtspējīgai attīstībai un iekļaujošai izaugsmei pamatā; uzsver vajadzību skaidri noteikt kopīgus rādītājus, kritērijus un mērķrādītājus, kā arī analizēt attālumu līdz mērķrādītājiem un mērķiem, nepieciešamos pasākumus to sasniegšanai un līdzekļus, ar kuriem tie tiks īstenoti; uzsver, ka ES stratēģijā 2030. gadam būtu arī jānorāda, kad un kā ES veiks ilgtspējas ietekmes novērtējumus, lai novērstu pašreizējos trūkumus, pārorientētu pašreizējo politiku un izstrādātu jaunus likumdošanas priekšlikumus vai ES tiesību aktu pārskatus, vienlaikus nodrošinot konsekvenci un koordinācijas darbības gan ES, gan dalībvalstu līmeņos; tāpēc aicina Komisiju un Padomi nekavējoties veikt šo darbu visās tās struktūrās;

27.  uzskata, ka Eiropas pusgadā būtu jāiesaista Parlaments, un tas jāsaskaņo ar programmu 2030. gadam, procesā iekļaujot ilgtspējas pārbaudi; tāpēc aicina Komisiju turpmāk pielāgot pašreizējo Eiropas pusgada procesu; uzsver, ka šajā nolūkā jo īpaši būtu nepieciešams Eiropas pusgadā ņemt vērā visus IAM aspektus visaptverošā veidā;

28.  mudina Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai atbalstītu ieguldījumus, kas veicina vides ilgtspēju, un nodrošināt pienācīgu saikni starp IAM un Eiropas pusgadu;

29.  uzsver vajadzību skaidri noteikt darbības, kas katrā pārvaldības līmenī jāveic mērķu un mērķrādītāju īstenošanai, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; aicina noteikt skaidrus un saskaņotus ilgtspējīgas attīstības virzienus pienācīgajā līmenī (valsts, pašvaldību, vietējā) tajās dalībvalstīs, kuras to vēl nav izdarījušas; uzsver, ka Komisijai būtu jāsniedz norādījumi šajā procesā, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju; aicina izmantot daudzlīmeņu pieeju, lai radītu labāku izpratni, augstu līdzdalību un kopīgu atbildību saistībā ar IAM īstenošanu;

30.  atzinīgi vērtē otrā Eurostat uzraudzības ziņojuma par ilgtspējīgu attīstību ES publicēšanu, kas ir virzība uz pilntiesīga ES uzraudzības mehānisma izveidi;

31.  uzsver, ka Komisijai ir jāizstrādā integrēta, efektīva un līdzdalīga uzraudzības, pārskatatbildības un pārskatīšanas sistēma IAM un programmas 2030. gadam īstenošanai un integrēšanai, kas atbilst ANO Globālā rādītāja sistēmai un iegūst informāciju un attiecīgos dalītos datus valsts un pašvaldību līmeņos, vienlaikus atzīstot, ka Eurostat vien nevar visaptveroši konstatēt IAM progresu visos tā aspektos; uzsver vajadzību ņemt vērā mērķu netiešo ietekmi un savstarpēji saistīto un nedalāmo raksturu un prasa piešķirt Eurostat pilnvaras arī sistemātiski ziņot par IAM rezultātiem katrā dalībvalstī, pamatojoties uz vienotu rādītāju kopumu;

32.  uzsver, ka ir vajadzīgs plašs klāsts rādītāju, kuri pēc būtības nav tikai ekonomiski un aptver IAM pārveidojošo raksturu, jo īpaši attiecībā uz nabadzības mazināšanu visos tās veidos, un kuri būtu jāmēra ar dalītiem datiem saistībā ar IAM sasniegšanu; uzsver, ka Eurostat ir jāizveido īpašu progresa rādītāju kopums IAM iekšējai piemērošanai ES attiecīgajos pārvaldības līmeņos;

33.  atgādina par ES būtisko nozīmi pārredzamības, pārskatatbildības un ilgtspējas standartu veicināšanā globālajās vērtības veidošanas ķēdēs; uzsver, ka ES ir normatīvs un ekonomisks spēks, tāpēc tai sevi ir jāpozicionē kā līderi labu prakšu jomā un noteikumu izstrādāšanā pasaulē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sarunas par saistošu ANO līgumu starptautisku uzņēmumu un cilvēktiesību jomā;

34.  aicina ES dalībvalstis sniegt datus, lai efektīvi uzraudzītu vīrusu hepatītu saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra noteiktajiem rādītājiem, un aicina Komisiju cieši uzraudzīt šo procesu, ievērojot saistības, ko tā uzņēmusies 2016. gada novembra paziņojumā "Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei";

35.  uzsver, cik nozīmīgi ir veicināt izpratni par Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam pārveidošanas potenciālu un tās mērķiem; atgādina par nepieciešamību iesaistīt iedzīvotājus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas visos īstenošanas un uzraudzības procesa posmos; uzsver Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu svarīgo nozīmi;

36.  uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un demokrātiskā pārskatabildība, uzraugot ES progresu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā, un tāpēc norāda uz to, cik nozīmīga loma šajā procesā ir likumdevējiem; uzskata, ka saistoša Iestāžu nolīguma noslēgšana saskaņā ar LESD 295. pantu nodrošinātu pienācīgu sadarbības kārtību šajā jomā;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk uzlabot pieejamo informāciju un iedzīvotāju izpratni par nepieciešamību pabeigt programmu 2030. gadam;

38.  uzsver, ka daudzgadu finanšu shēmai jābūt vērstai uz programmu 2030. gadam un jānodrošina pastiprināta ilgtspējīgas attīstības iekļaušana visos finansēšanas mehānismos un budžeta pozīcijās; tādēļ aicina Komisiju uzlabot atbildību par kolektīvo rezultātu sasniegšanu, izmantojot DFS; atkārtoti pauž savu nostāju par turpmāko DFS, kas paredz obligātu termiņa vidusposma pārskatīšanu pēc DFS darbības pārskatīšanas un ņemot vērā novērtējumu par panākto progresu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem; uzsver, ka ir jāpārbauda plānotais pašreizējās politikas finansējums, lai nodrošinātu saskaņotību ar ilgtspējīgu attīstību;

39.  uzskata, ka, lai laicīgi un sekmīgi īstenotu programmu 2030. gadam, Eiropas Savienībā ir vajadzīgs būtisks zaļo investīciju, inovāciju un izaugsmes paātrinājums, un uzsver, cik svarīgi ir plašāk izmantot inovatīvus un pašreizējus finansēšanas instrumentus, piemēram, videi draudzīgus publiskos iepirkumus, kā arī cik steidzami ir vajadzīgas dažādas pieejas pašreizējai investīciju politikai, jo īpaši pakāpeniski atceļot videi kaitīgas subsīdijas;

40.  atzinīgi vērtē pieaugošo institucionālā un privātā kapitāla apjomu, kas piešķirts ilgtspējīgas attīstības mērķu finansēšanai, un uzsver, cik svarīga ir stabila ilgtspējīga finansējuma sistēma, tostarp kapitāla prasību kalibrēšana bankām un piesardzīga attieksme pret augsta oglekļa satura aktīviem, piesardzības noteikumi apdrošināšanas sabiedrībām un institucionālo investoru un aktīvu pārvaldītāju pienākumu atjaunināšana;

Politikas saskaņotība, IAM koordinācija un integrēšana

41.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt labāku koordināciju un sadarbību starp lēmējiestādēm, dažādām organizācijām un attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un panāktu lielāku politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai;

42.  atzinīgi vērtē Komisijas 2019. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD) un mēģinājumu labāk integrēt PCD ES pieejā IAM īstenošanai; atgādina, ka PCD ir LESD 208. pantā noteikts princips, kam vienlaikus arī būtiska nozīme IAM sasniegšanā;

43.  atzīst ar PCD instrumentiem gūtos panākumus, ietekmējot ES politikas veidošanu; aicina turpināt centienus, lai nodrošinātu, ka PCD mehānismu dēļ ar attīstību nesaistītā politikā tiek ņemti vērā attīstības mērķi;

44.  uzsver, ka PCD ir būtisks elements un ieguldījums politikas saskaņotībā ilgtspējīgai attīstībai (PSCD); stingri iesaka paraugpraksi un ar PCD gūtās mācības izmantot PCSD turpmākā attīstībā un izmantošanā;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz apstiprināt savu apņemšanos īstenot PCD kā nozīmīgu ieguldījumu, lai panāktu plašāku PCSD, īstenojot programmu 2030. gadam; uzsver nepieciešamību uzlabot politikas saskaņotības mehānismus visās ES iestādēs un politikas veidošanas procesos un nodrošināt, ka šis princips tiek pienācīgi ievērots regulārajā ex ante ietekmes novērtējumā un ieviešot atbilstīgus pārskatatbildības un ietekmes mazināšanas mehānismus;

46.  uzskata, ka PCSD nozīmē to, ka turpmāk visi attiecīgie politikas virzieni un visi finanšu un nefinansiālie instrumenti ES līmenī ir jāizstrādā, jāīsteno un jāuzrauga tā, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un ka Komisijai tādēļ būtu ātri jāizstrādā pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu nepieciešamās politikas spējas visos līmeņos;

47.  mudina Komisiju pieņemt turpmākas rīcības plānu saskaņā ar PCD ārējā novērtējuma ieteikumiem, aicinot pieņemt skaidru noteikumu kopumu koncepcijas īstenošanai; atkārtoti aicina skaidri noteikt katras ES iestādes pienākumus PCD saistību īstenošanā;

48.  atkārtoti aicina apspriest PCD Eiropadomes līmenī, tādējādi dodot stimulu tās mehānismu īstenošanai, lai sasniegtu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķus; uzskata, ka saskaņā ar PCD ārējā novērtējumā minēto tikai ES politiskā griba būtiski ietekmēs PCD pieejas veicināšanu un efektivitāti;

49.  uzsver, ka, ņemot vērā LESD 208. pantā minētās juridiskās saistības veicināt PCD, ES ir aktīvi jāuzsāk dialogs ar jaunattīstības valstīm un reģioniem, lai apspriestu un apsvērtu svarīgas politikas iniciatīvas, kas var tos ietekmēt;

50.  uzsver, ka ES pastāv vieni no augstākajiem vides standartiem pasaulē un ka tās uzņēmumi ir tālu priekšā saviem pasaules mēroga konkurentiem, tāpēc ES tiek uzskatīta arī par brīvības un demokrātijas garantu, kurā ir izveidotas stabilas iestādes, kas balstās uz tiesiskumu un aktīvu pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka tādēļ ES varētu pieņemt lēmumu daudz aktīvāk veicināt savus pašreizējos vides, sociālos un pārvaldības standartus;

51.  atzinīgi vērtē darba grupas par Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam izveidi Vispārējo lietu padomē; aicina veidot IAM koordinācijas un sadarbības mehānismus starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, kā arī šajās iestādēs, lai nodrošinātu politikas saskaņotību; uzsver, ka šādi mehānismi ir skaidri jāizstrādā un jānosaka saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam, jo saskaņoti politiskie procesi starp trim iestādēm būs izšķiroši svarīgi, lai sekmīgi īstenotu programmu 2030. gadam; aicina iesaistīt visas trīs iestādes turpmākajā darbā ar daudzpusēju ieinteresēto pušu platformu par ilgtspējīgas attīstības mērķu jautājumiem un uzsver, cik būtiski ir iesaistīt visus attiecīgos dalībniekus šajā platformā, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

52.  uzskata, ka saskaņā ar 17. ilgtspējīgas attīstības mērķi par partnerībām pašreizējās daudzpusējās ieinteresēto pušu platformas nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā ir jāpalielina un jāiekļauj oficiālā un iestāžu konsultāciju sistēmā;

53.  uzsver attīstības sadarbības nozīmi programmas 2030. gadam īstenošanas atbalstīšanā jaunattīstības valstīs; atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķu iekļaušanu jaunajā Eiropas Konsensā par attīstību; atgādina, ka nabadzības izskaušanai (IAM 1. mērķis) arī turpmāk ir jābūt ES attīstības sadarbības galvenajam mērķim; atgādina, ka IAM 1. mērķis un IAM 2. mērķis ir cieši saistīti; atkārtoti uzsver, ka, neraugoties uz panākumiem, pašreizējais īstenošanas temps un apjoms, visticamāk, neveicinās pārmaiņas, kas vajadzīgas, lai sasniegtu IAM 2. mērķa apakšmērķus; aicina pielikt lielākas pūles, lai veiktu turpmākas darbības saskaņā ar ieteikumiem, kas ietverti Augsta līmeņa politiskā foruma IAM 2. mērķa tematiskajā pārskatā;

54.  atkārtoti aicina iekļaut ilgtspējīgas attīstības mērķus visās politikas jomās; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iekļaut ilgtspējīgas attīstības mērķus labāka regulējuma programmā un uzsver, ka labāka regulējuma instrumentu stratēģiska izmantošana varētu būt noderīga Komisijas neatkarīgajos ES politikas saskaņotības novērtējumos attiecībā uz programmu 2030. gadam un tās attīstības sadarbības politiku; aicina Komisiju ātri pārskatīt labāka regulējuma programmas pamatnostādnes un turpināt stiprināt un uzraudzīt tās regulāros ex ante novērtējumus, lai nodrošinātu pilnīgu politikas saskaņotību ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, vienlaikus veicinot sinerģiju, nodrošinot papildu ieguvumus un novēršot kompromisus gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī;

55.  aicina Parlamentā koordinēt komitejas, lai pārraudzītu un uzraudzītu ES īstenoto programmas 2030. gadam saistību izpildi;

56.  aicina Priekšsēdētāju konferenci un Eiropas Parlamenta Komiteju priekšsēdētāju konferenci novērtēt Parlamenta pašreizējās struktūras piemērotību, lai nodrošinātu tā spēju efektīvi un visaptveroši uzraudzīt visu politikas jomu darbību attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu ES iekšējā un ārējā politikā;

57.  aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi izstrādāt kopīgu ilgtspējības deklarāciju, nostiprinot ilgtspējīgas attīstības mērķus nākamā sasaukuma daudzgadu iestāžu prioritātēs;

58.  uzsver regulāru un atbilstīgu ex ante ietekmes novērtējumu, kā arī ex post novērtējumu nozīmi programmas 2030. gadam labākā iekļaušanā un rezultātu sasniegšanā; uzsver, cik būtiski ir novērtēt politikas nostādņu īstermiņa un ilgtermiņa sekas un to iespējamo ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā attīstības sadarbības mērķus visās politikas jomās, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis;

59.  atgādina, cik būtiska ir vietējo resursu mobilizācija jaunattīstības valstīm ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) ziņojumā "World Investment Report 2015 – Reforming International Investment Governance" (2015. gada pasaules ieguldījumu pārskats — starptautisko ieguldījumu pārvaldības reforma)(17) ir lēsts, ka jaunattīstības valstis uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumos zaudē vismaz 100 miljardus USD gadā, ņemot vērā lielo uzņēmumu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; šajā saistībā atzinīgi vērtē 2015. gada 15. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu "Collect More – Spend Better: Achieving Development in an Inclusive and Sustainable Way" (Ieņēmumu palielināšana un izdevumu uzlabošana — attīstības panākšana iekļaujošā un ilgtspējīgā veidā) (SWD(2015)0198), kura mērķis ir risināt šo jautājumu; tomēr pauž nožēlu, ka nav veiktas konkrētas darbības, lai nodrošinātu iepriekš minētās Komisijas stratēģijas īstenošanu; aicina Komisiju ierosināt vietējo resursu mobilizācijas pamatprogrammu, lai nodrošinātu lielāku nodokļu ieņēmumu iekasēšanu un ilgtspējīgas attīstības mērķu finansēšanu;

60.  uzstāj, ka ir jānostiprina vietējie dalībnieki kā ilgtspējīgas attīstības aģenti, un prasa, lai valstu parlamenti un reģionālās un vietējās iestādes vairāk iesaistītos visos IAM īstenošanas posmos, sākot no plānošanas līdz novērtēšanai un uzraudzībai; turklāt aicina Komisiju pastiprināt atbalstu pilsētām un vietējām iestādēm efektīvu politikas iniciatīvu un stratēģiju izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

61.  atzinīgi vērtē privātā sektora arvien lielāku iesaistīšanos ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; uzsver, cik būtiski ir radīt vidi, kas veicina jaunas iniciatīvas un partnerības starp valsts un privāto sektoru, un mudina uzņēmumus saskaņot savas darījumdarbības stratēģijas ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

62.  atgādina, ka saskaņā ar ANO aplēsēm ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai ik gadu ir vajadzīgas investīcijas 5–7 triljonu USD apmērā; tāpēc uzstāj, ka ir jāmobilizē investīcijas, un šajā saistībā atzinīgi vērtē ES Ārējo investīciju plāna potenciālu;

Brīvprātīgie valstu pārskati un ES ziņojumi ANO Ģenerālās asamblejas Augsta līmeņa politiskajam forumam 2019. gadā

63.  mudina dalībvalstis veikt regulārus un iekļaujošus pārskatus par progresu un mudina tās dalībvalstis, kuras vēl nav apņēmušās pabeigt BVP, to darīt saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās dalībvalstis, kuras jau ir iesniegušas BVP, izstrādāt grafiku turpmākai regulārai brīvprātīgo valstu pārskatu iesniegšanai;

64.  aicina Komisiju regulāri analizēt dalībvalstu BVP, lai novērtētu progresu un labu praksi; turklāt aicina veikt vismazāk attīstīto valstu BVP analīzi, lai apzinātu vajadzības, novērstu trūkumus un uzlabotu atbalstu un sadarbību, kā arī cieši sadarboties ESAO, izstrādājot salīdzinošās pārskatīšanas mehānismus, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanas stratēģijas un pasākumus vietējās un ārējās politikas jomā, kā arī lai uzlabotu paraugprakses apmaiņu un labāk uzraudzītu negatīvu ārējo plašāko ietekmi;

65.  mudina Komisiju un dalībvalstis paplašināt kopīgu plānošanu un kopīgu attīstības sadarbības īstenošanu, pamatojoties uz IAM politikas dialogiem ar partnervalstīm, valstu attīstības plāniem un BVP, pienācīgi ņemot vērā valstu līdzdalību un citus attīstības efektivitātes principus;

66.  uzsver Augsta līmeņa politiskā foruma nozīmi ilgtspējīgas attīstības mērķu uzraudzībā un pārskatīšanā; pilnībā atbalsta Savienības apņemšanos veikt brīvprātīgu pārskatīšanu Augsta līmeņa politiskajā forumā; aicina Komisiju ievērot ES vadošo lomu programmas 2030. gadam izstrādē un īstenošanā, kā arī iesniegt visaptverošu apvienotu ziņojumu par visiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem; uzsver, ka ES ziņojumos, tostarp gaidāmajā kopīgajā kopsavilkuma ziņojumā par ES atbalstu jaunattīstības valstīm, ir jāiekļauj pašreizējā stāvokļa analīze, kā arī pašreizējie trūkumi un nepilnības;

67.  aicina Komisiju pozicionēt sevi kā paraugu Augsta līmeņa politiskā foruma gaitā; aicina Komisiju sadarboties ar trešām valstīm virzībā uz programmas 2030. gadam īstenošanu, tostarp izmantojot ANO Eiropas Ekonomikas komisiju;

68.  aicina noorganizēt ikgadēju Eiropas IAM forumu, gatavojoties Augsta līmeņa politiskajam forumam, lai ļautu piedalīties ārējām ieinteresētajām pusēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī parlamentāriešiem un veidot dialogu par IAM īstenošanu starp šiem dalībniekiem;

69.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa politiskā foruma sanāksmi samita līmenī, kas 2019. gada septembrī notiks ANO Ģenerālās asamblejas vadībā un pēc tam turpmākajos samitos, kā iespēju novērtēt visu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu programmā 2030. gadam kopumā un cer, ka Eiropas Savienība uzņemsies vadību minētajā samitā; norāda, ka dalībvalstu panākumi ir atšķirīgi atkarībā no daudziem aspektiem, tostarp no attiecīgā IAM, valstu prioritāriem mērķiem un mērķiem; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi ir cieši saistīti un ka ir jāīsteno integrēta un visaptveroša sistēmiska pieeja to īstenošanai;

Koncentrēšanās uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem saskaņā ar paredzamo padziļināto pārskatu Augsta līmeņa politiskajā forumā 2019. gadā

70.  atzinīgi vērtē paredzamo padziļināto pārskatu par IAM 4. mērķi (kvalitatīva izglītība), 8. mērķi (pienācīgas kvalitātes nodarbinātība un ekonomikas izaugsme), 10. mērķi (nevienlīdzības samazināšana), 13. mērķi (rīcība klimata jomā), 16. mērķi (miers, tiesiskums un spēcīgas iestādes) un 17. mērķi (partnerības mērķu sasniegšanai) un cer, ka Savienība pilnībā atbalstīs šo pārskatu; ar nepacietību gaida turpmākus padziļinātus pārskatus par visiem citiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem turpmākajos gados, vienlaikus uzsverot programmas 2030. gadam nedalāmību un mērķu savstarpējo saistību;

71.  atkārtoti uzsver, ka kvalitatīva izglītība un piekļuve pamatizglītībai visiem (IAM 4. mērķis) ir būtiska, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un pašpietiekamu sabiedrību, kā arī jaunatnes iespējas un nodarbinātību; atzīst, ka kvalitatīvai izglītībai daudzās dalībvalstīs ir pievērsta ļoti liela uzmanība, un uzsver, ka tehniskā un profesionālā apmācība ir būtiska jauniešu nodarbinātības iespējām un kvalificētu darbvietu pieejamībai; tomēr pauž nožēlu par to, ka izglītības atšķirības pilsētās un lauku apvidos, kā arī dzimumu jomā joprojām ir izplatītas gan ES, gan ārpus tās; tāpēc aicina veikt lielākas investīcijas, lai uzlabotu izglītības un ar to saistītās infrastruktūras kvalitāti, īpašu uzmanību pievēršot mazāk attīstītiem reģioniem Eiropas Savienībā un vismazāk attīstītajām valstīm ārpus tās;

72.  mudina Komisiju un dalībvalstis sistemātiskāk pievērsties mērķrādītājiem saskaņā ar 8. ilgtspējīgas attīstības mērķi (ilgtspējīga izaugsme un nodarbinātība) savās attīstības sadarbības politikas nostādnēs un (kopīgajā) plānošanā; aicina turpināt sniegt ieguldījumu 8. ilgtspējīgas attīstības mērķa sasniegšanā, tostarp uzlabojot ražīguma spējas, ieņēmumu radīšanu, industrializāciju, ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus, tirdzniecību, privātā sektora attīstību, darījumdarbības vidi, infrastruktūru un tūrismu;

73.  atzīst mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu, kooperatīvu, iekļaujošu darījumdarbības modeļu un pētniecības institūtu kā izaugsmes, nodarbinātības un vietējo inovāciju dzinējspēku nozīmi; aicina veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tādās jomās kā ilgtspējīgas investīcijas, industrializācija, darījumdarbība, tostarp atbildīga darījumdarbība, finansējums un nodokļi, zinātne, tehnoloģijas, pētniecība un inovācijas, lai veicinātu un paātrinātu iekšējo ekonomiku un cilvēces attīstību, kā arī sekmētu ilgtermiņa ilgtspējīgu izaugsmi saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Parīzes nolīgumu; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jaunu darījumdarbības modeļu izveidi un izmantot jaunas tehnoloģijas, piemēram, mākslīgo intelektu;

74.  uzsver privātā sektora izšķirošo nozīmi virzībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz atbildīgām un ilgtspējīgām investīcijām un iekļaujošas izaugsmes veicināšanu, kā arī atbildīgas darījumdarbības veicināšanu un apņemšanos to īstenot; šajā saistībā uzsver nepieciešamību pēc investīcijām labvēlīgām politikas sistēmām, tostarp ilgtspējības rādītājiem un prasībām, lai nodrošinātu ilgtspējības risku iekļaušanu lēmumu pieņemšanā un tiesiskumu;

75.  atzīst, ka ES pētniecības, attīstības un inovāciju centri un inkubatori ir svarīgi ilgtspējīgas attīstības struktūru atbalstīšanā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ciešākas saiknes starp pētniecību un darījumdarbību, lai nodrošinātu paraugprakses apmaiņu un veicinātu inovācijas; uzsver, ka pētniecības un inovācijas finansējums ir jāpapildina ar stratēģisku pieeju investīcijām, ļaujot novatoriskiem risinājumiem nonākt tirgū, jo tiem bieži ir nepieciešami kapitālietilpīgi un augsta riska investīcijas;

76.  aicina Padomi ņemt vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus, izstrādājot tās nostāju par turpmāko ESF+ un nodrošinot vajadzīgos finanšu piešķīrumus; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana Savienībā ir atkarīga no vērienīgām politikas nostādnēm, kuras atbalsta ar pietiekamiem līdzekļiem;

77.  pauž nožēlu par to, ka joprojām ir būtiskas atšķirības dalībvalstu panākumos virzībā uz ilgtspējīgas attīstības 10. mērķa īstenošanu attiecībā uz nevienlīdzības samazināšanu ienākumu, kā arī vecuma, dzimuma, invaliditātes, etniskās piederības, izcelsmes, reliģijas, ekonomiskā stāvokļa un citu faktoru, kas var uzlabot sociālo kohēziju, jomā un ka nevienlīdzība saglabājas un palielinās valstīs un starp valstīm gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; aicina paātrināt virzību, lai samazinātu pieaugošās atšķirības un veicinātu vienlīdzīgas iespējas visiem, nodrošinot tiešu palīdzību neaizsargātām grupām un tiem, kam tā visvairāk vajadzīga, un radot iekļaujošāku un ilgtspējīgāku izaugsmi, kā arī cilvēces attīstību; aicina Komisiju, pārskatot IAM 10. mērķi, cita starpā iekļaut uzlabotus ekonomiskās nevienlīdzības kritērijus;

78.  atzīst, ka ES un visas tās dalībvalstis ir parakstījušas un ratificējušas Parīzes nolīgumu un ka vairums dalībvalstu ir minējušas Parīzes nolīgumu kā galveno starptautiskās sadarbības politikas pīlāru līdztekus programmai 2030. gadam, bet dažas no tām par prioritāti ir noteikušas cīņu pret klimata pārmainām un to ietekmi (IAM 13. mērķis); aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot saziņas stratēģijas un pasākumus, lai palielinātu sabiedrības un politisko atbalstu klimata pasākumiem un vairotu izpratni par klimata pārmaiņu apkarošanas papildu ieguvumiem, piemēram, gaisa kvalitātes uzlabošanu un sabiedrības veselību, dabas resursu saglabāšanu, ekonomikas izaugsmi un lielāku nodarbinātību, uzlabotu energoapgādes drošību un samazinātas enerģijas importa izmaksas;

79.  prasa programmu 2030. gadam koordinēti un saskaņoti īstenot kā vienu veselumu kopā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām, arī attiecībā uz nepieciešamību steidzami novērst plaisu starp vajadzībām, lai ierobežotu globālo sasilšanu un palielinātu darbu pie pielāgošanās, kā arī palielinātu finansējumu šim darbam; atgādina par ES apņemšanos piešķirt 20 % no tās 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni 180 miljardi EUR) centieniem apkarot klimata pārmaiņas, tostarp izmantojot ārpolitikas un attīstības sadarbības politiku;

80.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz skaidriem un visaptverošiem zinātniskiem pierādījumiem, kas izvirzīti Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes īpašajā ziņojumā par globālo sasilšanu par 1,5°C, kurā sīki izklāstīta šāda temperatūras pieauguma kaitīgā ietekme un būtiskā atšķirība no graujošās ietekmes, kas saistīta ar sasilšanu par 2°C, dažas Parīzes nolīguma puses vēl nav palielinājušas savus mērķus klimata jomā; atzinīgi vērtē starptautisko sadarbību emisiju kvotu tirdzniecības jomā, kā arī trešo valstu un reģionālo oglekļa tirgu sasaistē; aicina Eiropas Savienību veicināt uz tirgu balstītas emisiju samazināšanas shēmas jaunietekmes ekonomikas un jaunattīstības valstīs; norāda, ka tas palīdzēs samazināt globālās emisijas, radīs izmaksu ietaupījumus un darbības efektivitāti, kā arī ierobežos oglekļa emisiju pārvirzes risku, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaulē;

81.  uzsver, ka ir nepieciešama globāla klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, un īpaši norāda, ka jaunattīstības valstīm ir būtiska nozīme, īstenojot Parīzes nolīguma, Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un Adisabebas rīcības programmas mērķus, kā arī ir steidzami jāpalīdz šīm valstīm nodrošināt savas valsts noteiktās iemaksas; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir prioritāte nesen izveidotajā Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), kura mērķis ir mobilizēt valsts un privātā sektora investīcijas partnervalstīs Āfrikā un ES kaimiņvalstīs;

82.  uzsver, ka ES ir jāturpina iesāktā virzība, pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, klimata ziņā neitrālu, resursu ziņā efektīvu un bioloģiski daudzveidīgu ekonomiku, pilnībā ievērojot ANO programmu 2030. gadam un 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus, lai samazinātu neilgtspējīgas tendences, kuru pamatā ir dabas resursu pārmērīga izmantošana, kā arī bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ko izraisa neilgtspējīgi patēriņa un ražošanas modeļi; uzsver ES nozīmi, paātrinot tās iniciatīvu īstenošanu, kuru mērķis ir veicināt atbildīgu un ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, vienlaikus uzņemoties vadošo lomu aprites ekonomikas veidošanā;

83.  atkārtoti uzsver demokrātijas, labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību vispārējās vērtības kā priekšnoteikumus ilgtspējīgai attīstībai, kā noteikts IAM 16. mērķī (miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības); tomēr pauž dziļu nožēlu par to, ka pasaulē joprojām ir izplatīti bruņoti konflikti un vardarbība; pauž bažas par virzības trūkumu tiesiskuma un tiesu pieejamības uzlabošanā daudzās valstīs; atgādina par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos, kas izteikta Eiropas Konsensā par attīstību, īstenot visaptverošu pieeju konfliktiem un krīzēm, koncentrējoties uz nestabilitāti un cilvēku drošību, vienlaikus atzīstot saikni starp ilgtspējīgu attīstību, humāno palīdzību, mieru un drošību, kā arī īpašu uzmanību pievēršot nestabilām un konfliktu skartām valstīm; uzsver, ka miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības mērķis, tostarp visiem nodrošināta piekļuve tiesai, ir jāiekļauj ES ārējā darbībā, kas, atbalstot vietējās ieinteresētās personas, var palīdzēt veidot noturību, veicināt cilvēku drošību, stiprināt tiesiskumu un risināt sarežģītās problēmas, kas saistītas ar nedrošību, nestabilitāti un pāreju uz demokrātiju;

84.  uzsver, ka cīņai pret nevienlīdzību valstīs un starp tām, diskriminācijas novēršanai un miera, līdzdalības demokrātijas, labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību veicināšanai ir jābūt ES attīstības politikas mērķiem;

85.  atzinīgi vērtē ES centienus palielināt saskaņotību un veidot sinerģiju starp dažādām politikām, lai stiprinātu īstenošanas līdzekļus un atjaunotu globālo partnerību ilgtspējīgai attīstībai;

86.  uzsver, ka iekļaujoša un taisnīga izglītība, zinātne, tehnoloģijas, pētniecība un inovācijas ir īpaši svarīgi instrumenti ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai, un atzīst nepieciešamību uzlabot pārvaldību šajā jomā; pauž nožēlu, ka zinātniskās sabiedrības potenciālais ieguldījums līdz šim nav pilnībā uzlabots; uzsver, ka pamatprogrammā "Apvārsnis 2020" un turpmākās pamatprogrammās pētniecībai ir labāk jāintegrē ilgtspējīgas attīstības koncepcija un sabiedrības problēmu risināšana; atgādina par nepieciešamību veicināt mehānismus, lai nodrošinātu jēgpilnu tehnoloģiju nodošanu jaunattīstības valstīm;

87.  aicina Komisiju pievienot datus par ilgtspējīgas attīstības mērķiem augstas vērtības datu kopām, kā noteikts direktīvā par atklātiem datiem un valsts sektora informāciju, un mudināt dalībvalstis publicēt visus ziņojumus par ilgtspējīgas attīstības mērķiem saskaņā ar bezmaksas licenci;

88.  uzsver, cik būtiski ir pilnībā izmantot pašreizējās un paredzamās ES programmas un instrumentus, piemēram, "Apvārsnis" un LIFE programmas, kas ļauj trešām valstīm piedalīties enerģētikas, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jomās;

89.  aicina izveidot ES budžetu, kurā ilgtspējīgas attīstības joma būtu primārais mērķis; atgādina, ka cīņa pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir solidaritātes attīstības jautājums;

90.  uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana pārtikas, lauksaimniecības, enerģētikas, materiālu, pilsētu, kā arī veselības un labklājības jomā varētu atvērt tirgus iespējas vairāk nekā 10 triljonu EUR vērtībā(18); tomēr uzsver, ka, lai sasniegtu ES mērķi attiecībā uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku, ES un tās dalībvalstīm ir jāuzņemas vadošā loma zinātnes, tehnoloģiju un modernās infrastruktūras jomā;

91.  uzsver, ka, ņemot vērā piegādes ķēžu pieaugošo sarežģītību un globalizāciju, ir svarīgi veicināt augstu ilgtspējības standartu piemērošanu, tostarp trešās valstīs;

o
o   o

92.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ESAO un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

(1) OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES (OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.).
(3) OV C 353, 27.9.2016., 2. lpp.
(4) OV C 76, 28.2.2018., 45. lpp.
(5) OV C 86, 6.3.2018., 2. lpp.
(6) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp.
(7) OV C 334, 19.9.2018., 151. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0077.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0279.
(10) http://europa.eu/rapid/press-release_STATEMENT-18-5927_en.htm.
(11) http://europa.eu/rapid/press-release_STATEMENT-18-5882_en.htm.
(12) http://europa.eu/rapid/press-release_STATEMENT-18-5870_en.htm.
(13) Eurostat 2017. gada dati, 2018. gada 16. oktobris.
(14) Komisijas pārdomu dokuments "Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam", 7. lpp. (https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/rp_sustainable_europe_30-01_en_web.pdf).
(15) Komisijas paziņojums "Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā" (COM(2016)0739).
(16) Padziļināta analīze, atbalstot Komisijas paziņojumu "Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku" (COM(2018)0773).
(17) http://unctad.org/en/PublicationChapters/wir2015ch0_KeyMessage_en.pdf.
(18) Darījumdarbības un ilgtspējīgas attīstības komisijas ziņojums "Better Business, Better World" (Labāka uzņēmējdarbība, labāka pasaule), 2017. gada janvāris.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika