Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2019. gada 28. marts - Strasbūra 
To trešo valstu saraksta izveide, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu saraksta izveide, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Kosova) ***I
 Dzeramā ūdens kvalitāte ***I
 Pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšana ***I
 Noteikumi par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām tiešsaistes televīzijas un radio programmu apraidēm ***I
 Programmas “Radošā Eiropa” (2021–2027) izveide ***I
 Savienības programma izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā "Erasmus" ***I
 Regulējuma izveide ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai ***I
 2020. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāme, I iedaļa – Eiropas Parlaments
 Ārkārtas stāvoklis Venecuēlā
 Stāvoklis tiesiskuma jomā un korupcijas apkarošanā Eiropas Savienībā, jo īpaši Maltā un Slovākijā
 Jaunākās norises saistībā ar dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb "dīzeļgeitu"
 Eiropas Miera nodrošināšanas fonda izveides lēmums

To trešo valstu saraksta izveide, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu saraksta izveide, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Kosova) ***I
PDF 125kWORD 44k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Kosova) (COM(2016)0277 – C8-0177/2016 – 2016/0139(COD))
P8_TA(2019)0319A8-0261/2016

Šis teksts joprojām tiek apstrādāts publicēšanai jūsu valodā. Teksta PFD vai WORD versija jau ir pieejama, uzklikšķinot uz ikonas, kas atrodas augšpusē pa labi.


Dzeramā ūdens kvalitāte ***I
PDF 470kWORD 130k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzeramā ūdens kvalitāti (pārstrādāta redakcija) (COM(2017)0753 – C8-0019/2018 – 2017/0332(COD))
P8_TA(2019)0320A8-0288/2018

Šis teksts joprojām tiek apstrādāts publicēšanai jūsu valodā. Teksta PFD vai WORD versija jau ir pieejama, uzklikšķinot uz ikonas, kas atrodas augšpusē pa labi.


Pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšana ***I
PDF 444kWORD 137k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, otro iespēju un pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu 2012/30/ES (COM(2016)0723 – C8-0475/2016 – 2016/0359(COD))
P8_TA-PROV(2019)0321A8-0269/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0723),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 53. un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0475/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniegusi Īrijas parlamenta Parstāvju palāta un Īrijas parlamenta senāts un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 29. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 12. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā pagaidu vienošanos, ko saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu ir apstiprinājusi atbildīgā komiteja, Komisijas apņemšanos pārņemt Parlamenta nostāju un Padomes pārstāvja 2018. gada 19. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt šo nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī atzinumus Ekonomikas un monetārās komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas (A8-0269/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 28. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/... par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem, un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju)

P8_TC1-COD(2016)0359


(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(4),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5),

tā kā:

(1)  Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst šķēršļus, kuri liedz īstenot pamatbrīvības, piemēram, kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību un kuru rašanās cēlonis ir atšķirības, kas pastāv valstu tiesību aktos un ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju saistītajās procedūrās. Šīs direktīvas nolūks ir, neskarot darba ņēmēju pamattiesības un brīvības, novērst šādus šķēršļus, nodrošinot, ka: pastāvētspējīgiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ir pieejams iedarbīgs valsts preventīvās pārstrukturēšanas regulējums, kurā ir paredzēta to iespēja turpināt darbību; godīgi uzņēmēji, kuri ir maksātnespējīgi vai ar pārmērīgām parādsaistībām, var izmantot pilnīgu parādsaistību dzēšanu pēc saprātīgi ilga laikposma, tādējādi sniedzot tiem otro iespēju; un ka tiek uzlabots ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru iedarbīgums, it īpaši to ilguma saīsināšanas ziņā.

(2)  Pārstrukturēšanai būtu jādod iespēja parādniekiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, turpināt darījumdarbību pilnā vai daļējā apmērā, mainot viņu aktīvu un saistību sastāvu, apstākļus vai struktūru vai jebkuru citu savu kapitāla struktūru, tostarp pārdodot aktīvus vai uzņēmumu sastāvdaļas vai – ja to paredz valsts tiesību akti – uzņēmumu kopumā, kā arī veicot operatīvas izmaiņas. Ja vien valsts tiesību aktos nav īpaši norādīts citādi, operatīvajām izmaiņām, piemēram, līgumu izbeigšanai vai grozīšanai vai aktīvu pārdošanai vai cita veida atsavināšanai, būtu jāatbilst vispārējām prasībām, kas šādiem pasākumiem ir paredzētas valsts tiesību aktos, jo īpaši civiltiesību un darba tiesību noteikumos. Jebkurai parādsaistību kapitalizācijai būtu jāatbilst arī valsts tiesību aktos paredzētajiem aizsardzības pasākumiem. Preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam galvenokārt būtu jādod iespēja parādniekiem veikt efektīvu pārstrukturēšanu agrīnā stadijā un izvairīties no maksātnespējas, tādējādi samazinot pastāvētspējīgu uzņēmumu nevajadzīgu likvidāciju. Ar minētā regulējuma palīdzību būtu jānovērš darbvietu, zināšanu un prasmju zaudēšana un pēc iespējas jāpalielina vērtības kopsumma kreditoriem salīdzinājumā ar to, ko viņi saņemtu uzņēmuma aktīvu likvidācijas gadījumā vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja plāna nebūtu, kā arī vērtības kopsumma īpašniekiem un ekonomikai kopumā ▌.

(3)  Preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam būtu arī jānovērš ienākumus nenesošu aizdevumu uzkrāšanās. Efektīva preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība nodrošinātu to, ka pasākumi tiek veikti, pirms uzņēmumi sāk nepildīt savas ar aizņēmumiem saistītās maksājumu saistības, tādējādi palīdzot mazināt risku, ka cikla lejupslīdes stadijās aizdevumi kļūst par ienākumus nenesošiem aizdevumiem, un mazinot negatīvo ietekmi uz finanšu sektoru. Ievērojama procentuālā daļa uzņēmumu un darbvietu varētu tikt glābta, ja preventīvais regulējums pastāvētu visās dalībvalstīs, kurās uzņēmumiem atrodas darījumdarbības vieta, aktīvi vai kreditori. Pārstrukturēšanas regulējumā būtu līdzsvaroti jāaizsargā visu iesaistīto personu, tostarp darba ņēmēju, tiesības. Vienlaikus pastāvētnespējīgi uzņēmumi bez izredzēm tikt glābtiem būtu jālikvidē pēc iespējas ātri. Ja parādnieks, kas nonācis finansiālās grūtībās, nav ekonomiski pastāvētspējīgs vai ja nav viegli atjaunot tā ekonomisko pastāvētspēju, pārstrukturēšanas centieni varētu novest pie zaudējumu paātrināšanās un uzkrāšanās, tādējādi kaitējot kreditoriem, darba ņēmējiem un citām ieinteresētajām personām, kā arī ekonomikai kopumā.

(4)  Starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz to procedūru diapazonu, kuras uzņēmuma pārstrukturēšanas vajadzībām pieejamas finansiālās grūtībās nonākušiem parādniekiem. Dažās dalībvalstīs ir ierobežots procedūru klāsts, kas uzņēmumus maksātnespējas procedūru ietvaros ļauj pārstrukturēt salīdzinoši vēlu. Citās dalībvalstīs pārstrukturēšana ir iespējama agrākā stadijā, tomēr pieejamās procedūras nav tik iedarbīgas, cik tās varētu būt, vai tās ir ļoti formālas, jo īpaši tādēļ, ka tās ierobežo ārpustiesas kārtības izmantošanu. Preventīvie risinājumi maksātnespējas tiesībās tiek izmantoti aizvien vairāk. Šī tendence dod priekšroku pieejām, kas atšķirībā no tradicionālās pieejas, saskaņā ar kuru finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu likvidē, ir vērstas uz tā atveseļošanu vai vismaz to minētā uzņēmuma vienību glābšanu, kuras joprojām ir ekonomiski pastāvētspējīgas. Papildus citām priekšrocībām, ko minētā pieeja sniedz ekonomikai, tā bieži vien palīdz saglabāt darbvietas vai samazināt zaudēto darbvietu skaitu. Turklāt atšķiras arī tiesu vai administratīvo iestāžu vai to iecelto personu iesaistes intensitāte – no pilnīga iesaistes trūkuma vai minimālas iesaistes dažās dalībvalstīs līdz pilnīgai iesaistei citās. Tāpat atšķiras valstu noteikumi, kas uzņēmējiem dod otro iespēju, piemēram, dzēšot parādsaistības, kas radušās to darījumdarbības gaitā; atšķirības pastāv saistību dzēšanas laikposma ilguma un šādas saistību dzēšanas piemērošanas nosacījumu ziņā.

(5)  Daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami vairāk nekā trīs gadi, lai maksātnespējīgiem, bet godīgiem uzņēmējiem dzēstu viņu parādsaistības un lai viņi atsāktu darbību no jauna. Parādsaistību dzēšanas un diskvalifikācijas regulējumu neefektivitātes dēļ uzņēmējiem nākas pārcelties uz valsti ar atšķirīgu tiesību sistēmu, lai iegūtu iespēju atsākt darbību no jauna saprātīgā laikposmā, ar ievērojamām papildu izmaksām gan saviem kreditoriem, gan pašiem uzņēmējiem. Lēmumi par ilgu diskvalifikācijas laikposmu, kādi bieži vien papildina procedūru, kas noslēdzas ar saistību dzēšanu, rada šķēršļus brīvībai sākt un turpināt uzņēmējdarbību pašnodarbinātas personas statusā.

(6)  Vairākās dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru pārmērīgais ilgums ir svarīgs faktors, kas izraisa zemas atgūšanas likmes un attur ieguldītājus no darījumdarbības veikšanas tiesību sistēmās, kur pastāv risks, ka procedūras norisināsies pārāk ilgi un būs nesamērīgi dārgas.

(7)  Atšķirības dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izpaužas kā papildu izmaksas ieguldītājiem, kad tie novērtē risku, ka parādnieki nonāks finansiālās grūtībās vienā vai vairākās dalībvalstīs vai ka tiks investēts pastāvētspējīgos uzņēmumos, kas nonākuši finansiālās grūtībās, kā arī kā papildu izmaksas pārstrukturēšanu īstenojošiem uzņēmumiem ar uzņēmumiem, kreditoriem vai aktīviem citās dalībvalstīs. Tas it īpaši ir starptautiska mēroga sabiedrību grupu pārstrukturēšanas gadījumā. Ieguldītāji kā vienu no galvenajiem iemesliem tam, ka tie neiegulda vai nedibina darījumdarbības attiecības ar darījumu partneri ārpus dalībvalsts, kurā tie atrodas, min nenoteiktību attiecībā uz citas dalībvalsts maksātnespējas noteikumiem vai risku, ka tajā pastāv ilgas vai sarežģītas maksātnespējas procedūras. Minētā nenoteiktība rada bremzējošu ietekmi, kas rada šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un uzņēmējdarbības veicināšanai un kaitē iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Lielākoties tie jo īpaši ir mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi ("MVU"), kuriem trūkst līdzekļu, kas ir nepieciešami, lai novērtētu ar pārrobežu darbību saistīto risku.

(8)  Atšķirības dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izraisa nevienlīdzīgus apstākļus kredītu pieejamības ziņā un nevienādas atgūšanas likmes. Tādējādi augstāka saskaņotības pakāpe pārstrukturēšanas, maksātnespējas, parādsaistību dzēšanas un diskvalifikācijas jomā ir absolūti nepieciešama, lai labi varētu darboties iekšējais tirgus kopumā un, konkrētāk, kapitāla tirgu savienība, kā arī, lai nodrošinātu Eiropas tautsaimniecību noturību, tostarp, lai saglabātu un radītu darbvietas.

(9)  Būtu jāsamazina arī papildu izmaksas saistībā ar risku novērtēšanu un pārrobežu izpildes panākšanu tādu uzņēmēju kreditoru prasījumiem, kuriem ir pārmērīgas parādsaistības un kuri pārceļas uz citu dalībvalsti, lai parādsaistību dzēšanu gūtu daudz īsākā laikposmā. Būtu jāsamazina arī papildu izmaksas uzņēmējiem, kuras izriet no nepieciešamības pārcelties uz citu dalībvalsti, lai izmantotu parādsaistību dzēšanu. Turklāt šķēršļi, kas izriet no lēmumiem par ilgu diskvalifikāciju saistībā ar uzņēmēja maksātnespēja vai pārmērīgas parādsaistības, kavē uzņēmējdarbību.

(10)  Jebkurai pārstrukturēšanas darbībai, jo īpaši, ja tā ir liela mēroga darbība, kas rada būtisku ietekmi, būtu jābalstās uz dialogu ar ieinteresētajām personām. Minētajam dialogam būtu jāsniedz informācija par pārstrukturēšanas darbības mērķu īstenošanai paredzēto pasākumu izvēli, kā arī alternatīvajiem pasākumiem, un darbinieku pārstāvjiem būtu atbilstīgi jāiesaistās, kā paredzēts Savienības un valsts tiesību aktos.

(11)  Šķēršļi, ar kuriem jāsastopas pamatbrīvību īstenošanā, attiecas ne tikai uz pārrobežu situācijām. Iekšējais tirgus, kurā arvien pieaug savstarpējās saiknes un kurā brīvi tiek pārvietotas preces, pakalpojumi, kapitāls un pārvietojas darba ņēmēji, un kurā ir arvien izteiktāka digitālā dimensija, nozīmē to, ka tikai ļoti nedaudzi uzņēmumi darbojas tikai vienas valsts ietvaros, ja ņem vērā visus nozīmīgos elementus, piemēram, klientu loku, piegādes ķēdi, darbības jomas, ieguldītājus un kapitāla bāzi. Pat izteikti iekšzemes maksātnespējas gadījumi tā dēvētā maksātnespējas gadījumu domino efekta dēļ var ietekmēt iekšējā tirgus darbību, viena parādnieka maksātnespējai izraisot citus maksātnespējas gadījumus piegādes ķēdē.

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/848 (6) runa ir par tādiem jautājumiem kā tiesas piekritība, atzīšana un izpilde, piemērojamās tiesības, sadarbība pārrobežu maksātnespējas procedūrās, kā arī par maksātnespējas reģistru savstarpējo savienojamību. Tā attiecas uz preventīvajām procedūrām, kas veicina ekonomiski pastāvētspējīgu parādnieku glābšanu, kā arī saistību dzēšanas procedūrām uzņēmējiem un citām fiziskām personām. Tomēr ar minēto regulu netiek novērstas būtiskas atšķirības valstu tiesību aktos, kuri regulē minētās procedūras. Turklāt instruments, kas attiecas tikai uz pārrobežu maksātnespējas gadījumiem, nedz novērstu visus šķēršļus brīvai apritei, nedz arī ieguldītāji spētu iepriekš konstatēt, vai parādnieka potenciālajām finansiālajām grūtībām būs pārrobežu vai iekšzemes raksturs nākotnē. Tādēļ papildus tiesu sadarbības jautājumiem ir nepieciešams materiālo tiesību jomā izveidot minimālos standartus preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, kā arī procedūrām, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu uzņēmējiem.

(13)  Šai direktīvai nebūtu jāskar Regulas (ES) 2015/848 piemērošanas joma. Tās mērķis ir būt pilnībā saderīgai ar minēto regulu (un to papildināt, prasot, lai dalībvalstis ieviestu preventīvās pārstrukturēšanas procedūras, kuras atbilst konkrētam iedarbīguma principu minimumam. Tā nemaina pieeju minētajā regulā ļaut dalībvalstīm saglabāt vai ieviest procedūras, kuras neatbilst publicēšanas nosacījumam attiecībā uz paziņošanu saskaņā ar minētās regulas A pielikumu. Lai gan šajā direktīvā nav prasīts, lai tās piemērošanas jomā ietvertās procedūras atbilstu visiem paziņošanas nosacījumiem, kas izklāstīti minētajā pielikumā, direktīvas mērķis ir atvieglot minēto procedūru pārrobežu atzīšanu un spriedumu atzīšanu un izpildāmību.

(14)  Regulas (ES) 2015/848 piemērošanas priekšrocība ir tāda, ka tā paredz aizsardzības pasākumus pret parādnieka galvenā interešu centra ļaunprātīgu pārvietošanu pārrobežu maksātnespējas procedūru laikā. Procedūrām, uz kurām minētā regula neattiecas, arī būtu jāpiemēro konkrēti ierobežojumi.

(15)  Ir nepieciešams samazināt pārstrukturēšanas izmaksas gan parādniekiem, gan kreditoriem. Tādēļ būtu jāmazina atšķirības starp dalībvalstīm, kas apgrūtina pastāvētspējīgu parādnieku, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, agrīnu pārstrukturēšanu un iespējas godīgiem uzņēmējiem gūt parādsaistību dzēšanu. Šādu atšķirību samazināšana Savienībā palielinātu pārredzamību, juridisko noteiktību un prognozējamību. Tas maksimāli palielinātu visu veidu kreditoru un ieguldītāju rentabilitāti un veicinātu pārrobežu ieguldījumus. Lielāka pārstrukturēšanas un maksātnespējas procedūru saskaņotība atvieglotu arī sabiedrību grupu pārstrukturēšanu neatkarīgi no tā, kurā Savienības dalībvalstī atrodas tajā ietilpstošās sabiedrības.

(16)  Novēršot šķēršļus pastāvētspējīgu parādnieku, kas nonākuši finansiālās grūtībās, iedarbīgai preventīvai pārstrukturēšanai, tiks veicināta darbvietu zaudēšanas un piegādes ķēdē esošo kreditoru vērtības zaudējumu mazināšana, tiks saglabāta zinātība un prasmes, un tādējādi iegūs arī tautsaimniecība kopumā. Parādsaistību dzēšanas uzņēmējiem atvieglošana palīdzētu novērst viņu izslēgšanu no darba tirgus un viņiem tiktu dota iespēja atsākt uzņēmējdarbību, balstoties uz iepriekšējo pieredzi un ar to saistītām atziņām. Turklāt, samazinot pārstrukturēšanas procedūru ilgumu, palielinātos kreditoru atgūšanas likmes, jo parasti līdz ar laika ritējumu parādnieka vai parādnieka uzņēmuma vērtība tikai vēl vairāk samazinās. Visbeidzot efektīvas preventīvās pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas procedūras dotu iespēju labāk novērtēt riskus, kas saistīti ar lēmumiem attiecībā uz aizdevumiem un aizņēmumiem, un sekmētu korekciju veikšanu parādniekiem, kuri ir maksātnespējīgi vai kuriem ir pārmērīgas parādsaistības, pēc iespējas samazinot ekonomiskās un sociālās izmaksas saistībā ar to aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas procesu. Šajā direktīvā būtu jāparedz dalībvalstu elastība piemērot kopējos principus, vienlaikus ievērojot valsts tiesību sistēmas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest savās valsts tiesību sistēmās preventīvās pārstrukturēšanas regulējumus, kas nav paredzēti šajā direktīvā.

(17)  Uzņēmumiem un jo īpaši MVU, kas veido 99 % no visiem uzņēmumiem Savienībā, vajadzētu iegūt no saskaņotākas pieejas Savienības līmenī. MVU varbūtība tikt likvidētiem, nevis pārstrukturētiem, ir daudz lielāka, jo tiem ir jāsedz izmaksas, kas ir nesamērīgi augstākas nekā izmaksas lielākiem uzņēmumiem. MVU, jo īpaši tādiem, kuri ir nonākuši finansiālās grūtībās, bieži vien nav nepieciešamo resursu, ar kuriem segt pārstrukturēšanas augstās izmaksas un izmantot efektīvākas pārstrukturēšanas procedūras, kas ir pieejamas tikai dažās dalībvalstīs. Lai šādiem parādniekiem palīdzētu veikt pārstrukturēšanu ar nelielām izmaksām, valsts mērogā būtu jāizstrādā visaptveroši pārstrukturēšanas plānu pārbaudes saraksti, kuri pielāgoti MVU vajadzībām un specifikai; tiem vajadzētu būt pieejamiem tiešsaistē. Turklāt, ņemot vērā MVU ierobežotos resursus algot ekspertus, būtu jāievieš agrīnās brīdināšanas rīki, ar kuriem brīdina parādniekus par to, ka ir jārīkojas steidzami.

(18)  Kad dalībvalstis definē MVU, tās varētu pienācīgi ņemt vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES(7) vai Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumu par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju(8).

(19)  Ir lietderīgi no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt parādniekus, kas ir apdrošināšanas sabiedrības un pārapdrošināšanas sabiedrības, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK 13. panta 1. un 4. punktā (9), kredītiestādes, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1) apakšpunktā (10), ieguldījumu brokeru sabiedrības un kolektīvo ieguldījumu uzņēmumus, kuri definēti Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2) un 7) apakšpunktā, centrālos darījumu partnerus, kuri definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 1. punktā (11), centrālos vērtspapīru depozitārijus, kuri definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 909/2014 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā (12), un citas finanšu iestādes un vienības, kuras minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES 1. panta 1. punkta pirmajā daļā (13). Uz šādiem parādniekiem attiecas speciāla kārtība, un valstu uzraudzības un noregulējuma iestādēm ir plašas pilnvaras iejaukties attiecībā uz viņiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izslēgt citas finanšu vienības, kuras sniedz finanšu pakalpojumus, uz ko attiecas pielīdzināma kārtība un pilnvaras iejaukties.

(20)  Līdzīgu apsvērumu dēļ ir arī lietderīgi no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt publiskas struktūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai noteikt, ka piekļuve preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam ir tikai juridiskām personām, jo uzņēmēju finansiālās grūtības var efektīvi risināt ne tikai ar preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, bet arī ar procedūrām, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai ar tādu neformālu pārstrukturēšanu, kuras pamatā ir līgumiskas vienošanās. Dalībvalstīm ar atšķirīgām tiesību sistēmām, kurās viena un tā paša veida vienībai minētajās tiesību sistēmās ir atšķirīgs juridiskais statuss, vajadzētu būt iespējai šādām vienībām piemērot vienu kopēju regulējumu. Saskaņā ar šo direktīvu noteiktajam preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam nebūtu jāietekmē tādi prasījumi un tiesības pret parādnieku, kas izriet no aroda pensiju sistēmām, ja minētie prasījumi un tiesības tika uzkrātas laikposmā pirms pārstrukturēšanas.

(21)  Patērētāju pārmērīgas parādsaistības izraisa lielas bažas ekonomikas un sociālās jomas kontekstā, un šis jautājums ir cieši saistīts ar pārmērīgi lielo parādu mazināšanu. Turklāt bieži vien nav iespējams nepārprotami nošķirt parādsaistības, kas uzņēmējiem radušās saistībā ar viņu tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai profesiju, no tām, kas radušās nesaistīti ar minētajām darbībām. Uzņēmēji nevarētu efektīvi izmanot otro iespēju, ja viņiem, lai dzēstu savas ar darījumdarbību saistītās parādsaistības un citas ar darījumdarbību nesaistītās parādsaistības, būtu jāizmanto atsevišķas procedūras, kurām atšķiras piekļuves nosacījumi un saistību dzēšanas laikposmi. Minēto iemeslu dēļ – lai gan šī direktīva neietver saistošus noteikumus par patērētāju pārmērīgām parādsaistībām – dalībvalstīm būtu ieteicams, cik vien ātri iespējams, šīs direktīvas parādsaistību dzēšanas noteikumus piemērot arī attiecībā uz patērētājiem.

(22)  Jo agrāk parādnieks spēj konstatēt savas finansiālās grūtības un veikt atbilstošas darbības, jo lielāka ir varbūtība, ka varēs izvairīties no draudošas maksātnespējas, vai – tāda uzņēmuma gadījumā, kura pastāvētspēja ir ilgstoši apdraudēta, – jo sakārtotāks un efektīvāks ir likvidācijas process. Tādēļ, lai parādniekus, kuri sāk saskarties ar finansiālām grūtībām, stimulētu rīkoties jau agrīnā stadijā, būtu jāievieš skaidra, aktuāla, kompakta un lietotājam saprotama informācija par pieejamajām preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, kā arī viens vai vairāki agrīnās brīdināšanas rīki. Agrīnās brīdināšanas rīki tādu brīdināšanas mehānismu veidā, kas norādītu, kad parādnieks nav veicis konkrētus maksājumus, varētu tik iedarbināti, piemēram, ja nav samaksāti nodokļi vai sociālā nodrošinājuma iemaksas. Šādus rīkus varētu izstrādāt vai nu dalībvalstis, vai arī privātā sektora vienības, ar noteikumu, ka ir sasniegts attiecīgais mērķis. Dalībvalstīm informācija par agrīnās brīdināšanas rīkiem būtu jādara pieejama tiešsaistē, piemēram, šim nolūkam izveidotā tīmekļa vietnē vai tīmekļa lapā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai agrīnās brīdināšanas rīkus pielāgot attiecīgā uzņēmuma lielumam un noteikt specifiskus noteikumus par agrīnās brīdināšanas rīkiem lieliem uzņēmumiem un grupām, ņemot vērā to konkrētās iezīmes. Šai direktīvai nebūtu jāuzliek dalībvalstīm nekāda atbildība par iespējamiem zaudējumiem, kas radušies, izmantojot pārstrukturēšanas procedūras, kuri ir iedarbināti ar šādiem agrīnās brīdināšanas rīkiem.

(23)  Lai palielinātu atbalstu darbiniekiem un to pārstāvjiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka darbinieku pārstāvjiem ir pieejama attiecīga un aktuāla informācija par agrīnās brīdināšanas rīku pieejamību, un tām vajadzētu arī būt iespējai sniegt atbalstu darbinieku pārstāvjiem parādnieka ekonomiskā stāvokļa izvērtēšanā.

(24)  Parādniekiem, tostarp juridiskām personām un, ja valsts tiesību aktos tas paredzēts, fiziskām personām un sabiedrību grupām, vajadzētu būt pieejamam pārstrukturēšanas regulējumam, kas tiem dotu iespēju risināt finansiālās grūtības jau agrīnā stadijā, kad šķiet ticami, ka to maksātnespēja var tikt novērsta un ka var tikt nodrošināta uzņēmuma pastāvētspēja. Pārstrukturēšanas regulējumam vajadzētu būt pieejamam, pirms parādnieks kļūst maksātnespējīgs saskaņā ar valsts tiesību aktiem, proti, pirms parādnieks atbilst tādas kolektīvas maksātnespējas procedūras uzsākšanas nosacījumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kura parasti ietver parādnieka visu aktīvu atsavināšanu un likvidatora iecelšanu. Lai novērstu to, ka pārstrukturēšanas regulējums tiek izmantots ļaunprātīgi, parādnieka finansiālajām grūtībām būtu jānorāda uz maksātnespējas iespējamību, un pārstrukturēšanas plānam būtu jāspēj novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju.

(25)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, vai prasījumi, kam ir pienācis termiņš vai kas rodas pēc tam, kad iesniegts pieteikums preventīvas pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanai vai pēc tam, kad tā ir uzsākta, ir iekļauti preventīvās pārstrukturēšanas pasākumos vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanai ir ietekme uz dalību prasījumos.

(26)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ieviest pastāvētspējas pārbaudi, kas būtu kā nosacījums piekļuvei šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas procedūru. Šāda pārbaude būtu jāveic, nenodarot kaitējumu parādnieka aktīviem, un tā cita starpā varētu notikt pagaidu apturēšanas noteikšanas formā vai veicot pārbaudi bez liekas kavēšanās. Ja nav kaitējuma, tam tomēr nebūtu jāliedz dalībvalstīm prasīt, lai parādnieki savu pastāvētspēju pierāda paši uz sava rēķina.

(27)  Tam, ka dalībvalstis var ierobežot piekļuvi pārstrukturēšanas regulējumam attiecībā uz parādniekiem, par kuriem ir stājies spēkā spriedums par grāmatvedības vai uzskaites pienākumu nopietniem pārkāpumiem, nebūtu jāliedz dalībvalstīm arī nedot parādniekiem piekļuvi preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam, ja to grāmatvedības reģistri un dokumenti nav pilnīgi vai tiem ir trūkumi tādā mērā, ka nav iespējams pārliecināties par parādnieku darījumdarbības un finansiālo stāvokli.

(28)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu darbības jomu attiecināt arī uz situācijām, kurās parādnieki saskaras ar nefinansiālām grūtībām, ar noteikumu, ka šādas grūtības patiešām nopietni apdraud parādnieka faktisko vai turpmāko spēju samaksāt parādus paredzētajā termiņā. Ar šāda apdraudējuma noteikšanu saistītais laikposms var būt vairāki mēneši vai pat ilgāk, lai ņemtu vērā gadījumus, kad parādnieks saskaras ar nefinansiālām grūtībām, kas apdraud uzņēmuma darbības turpināšanu un vidējā termiņā – tā likviditāti. Tā tas var būt, piemēram, gadījumā, kad parādnieks ir zaudējis iespēju noslēgt ļoti svarīgu līgumu.

(29)  Lai veicinātu efektivitāti un mazinātu procedūru ilgumu un izmaksas, valstu preventīvās pārstrukturēšanas regulējumiem būtu jāietver elastīgas procedūras. Kad šī direktīva tiek īstenota, izmantojot vairāk kā vienu procedūru pārstrukturēšanas regulējumā, parādniekam vajadzētu būt piekļuvei visām tiesībām un aizsardzības pasākumiem, kas šajā direktīvā paredzēti nolūkā panākt efektīvu pārstrukturēšanu. Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar šo direktīvu ir paredzēta obligāta tiesu vai administratīvo iestāžu iesaistīšanās, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka šādas iestādes iesaistās tikai tajos gadījumos, kad tas ir nepieciešami un samērīgi, vienlaikus cita starpā ņemot vērā mērķi aizsargāt parādnieku un ietekmēto personu tiesības un intereses, kā arī mērķi samazināt procedūru ilgumu un izmaksas. Ja kreditoriem vai darbinieku pārstāvjiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atļauts uzsākt pārstrukturēšanas procedūru, un ja parādnieks ir MVU, dalībvalstīm, lai procedūru varētu uzsākt, būtu jāprasa piekrišana no parādnieka, un tām arī vajadzētu būt iespējai minēto prasību attiecināt arī uz parādniekiem, kas ir lieli uzņēmumi.

(30)  Lai izvairītos no nevajadzīgām izmaksām ▌, atspoguļotu preventīvās pārstrukturēšanas agrīno norisi un mudinātu parādniekus pieteikties uz preventīvo pārstrukturēšanu savu finanšu grūtību sākumā, viņiem principā būtu jāsaglabā kontrole pār saviem aktīviem un sava uzņēmuma ikdienas darbību. Pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista, kas uzrauga parādnieka darbību vai daļēji pārņem kontroli pār parādnieka ikdienas darbībām, iecelšanai nevajadzētu būt obligātai ikvienā gadījumā, bet gan veicamai atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem vai parādnieka konkrētajām vajadzībām. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšana ir vienmēr nepieciešama kādos konkrētos apstākļos, piemēram, ja: parādnieks izmanto atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu; pārstrukturēšanas plānu ir nepieciešams apstiprināt, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu; pārstrukturēšanas plānā ir ietverti pasākumi, kas ietekmē darba ņēmēju tiesības; vai parādnieks vai tā vadība darījumdarbības attiecībās ir rīkojušies noziedzīgi, krāpnieciski vai nelabvēlīgi.

(31)  Lai personām palīdzētu apspriest un sagatavot pārstrukturēšanas plānu, dalībvalstīm vajadzētu paredzēt obligātu pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšanu, ja: tiesu vai administratīvā iestāde parādniekam nosaka atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu, ar noteikumu, ka šādā gadījumā praktizējošais speciālists ir vajadzīgs, lai aizsargātu personu intereses; pārstrukturēšanas plānam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu; to ir pieprasījis parādnieks; vai to pieprasa kreditoru vairākums, ar noteikumu, ka kreditori sedz praktizējošā speciālista izmaksas un maksas.

(32)  Parādniekam vajadzētu būt iespējai izmantot atsevišķu izpildes panākšanas darbību pagaidu apturēšanu – ja to noteikusi tiesu vai administratīvā iestāde vai ja tā ir noteikta likumā – ar mērķi atbalstīt pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, lai apspriešanas laikā būtu iespējams turpināt darboties vai vismaz saglabāt savas mantas vērtību. Ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, vajadzētu būt iespējamam apturēšanu piemērot arī trešai personai, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, tostarp garantijas devējiem un nodrošinājuma devējiem. Dalībvalstīm tomēr vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atteikties noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, ja šāda apturēšana nav nepieciešama vai ja tādējādi netiktu sasniegts mērķis atbalstīt apspriešanu. Atteikuma pamats varētu būt arī tas, ka trūkst nepieciešamā kreditoru vairākuma atbalsta, vai – ja tas paredzēts valsts tiesību aktos – parādnieka faktisku nespēju samaksāt parādus paredzētajā termiņā.

(33)  Lai vienkāršotu un paātrinātu procedūru gaitu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai – uz atspēkojama pamata – noteikt pieņēmumus par pastāvošiem apturēšanas atteikuma iemesliem gadījumos, kad, piemēram, parādnieka rīcība ir tāda, kas tipiska parādniekam, kurš parādus nespēj samaksāt paredzētajā termiņā, – piemēram, ja pastāv būtiska saistību neizpilde attiecībā uz darba ņēmējiem vai nodokļu vai sociālās nodrošināšanas iestādēm, – vai kad parādnieks vai uzņēmuma tā brīža vadība ir izdarījusi finanšu noziegumu, kas dod iemeslu uzskatīt, ka kreditoru vairākums neatbalstu apspriešanas sākšanu.

(34)  Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana varētu būt vispārēja, tādā ziņā, ka tā ietekmē visus kreditorus, vai tā varētu attiekties tikai uz dažiem atsevišķiem kreditoriem vai kreditoru kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai konkrēti definētos apstākļos izslēgt no apturēšanas tvēruma konkrētus prasījumus vai prasījumu kategorijas, piemēram, prasījumus, kas ir nodrošināti ar aktīviem, kuru izņemšana neapdraudētu uzņēmuma pārstrukturēšanu, vai tādu kreditoru prasījumus, kurus apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu, piemēram, ar zaudējumu bez kompensācijas vai ar nodrošinājuma nolietojumu.

(35)  Lai nodrošinātu taisnīgu samēru starp parādnieka un kreditoru tiesībām, šāda atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana būtu jāpiemēro maksimāli uz laikposmu, kas ilgst līdz četriem mēnešiem. Tomēr sarežģītas pārstrukturēšanas gadījumā var būt nepieciešams ilgāks laiks. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīva iestāde šādos gadījumos ▌var piešķirt sākotnējā apturēšanas laikposma pagarinājumu ▌. Ja tiesu vai administratīvā iestāde nepieņem lēmumu par apturēšanas pagarināšanu, pirms beidzas tās termiņš, apturēšanai būtu jāzaudē spēks dienā, kad beidzas apturēšanas laikposms. Juridiskās noteiktības labad apturēšanas laikposmam kopumā nevajadzētu pārsniegt divpadsmit mēnešus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt apturēšanu uz nenoteiktu laiku, ja parādnieks kļūst par maksātnespējīgu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai īsai pagaidu apturēšanai, kamēr vēl nav pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums par piekļuvi preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam, tiek piemēroti termiņi saskaņā ar šo direktīvu.

(36)  Lai nodrošinātu, ka kreditoriem netiek radīts lieks kaitējums, dalībvalstīm būtu jāparedz, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu atcelt, ja tā vairs neatbilst mērķim atbalstīt apspriešanu, piemēram, ja kļūst acīmredzams, ka nepieciešamais kreditoru vairākums neatbalsta apspriešanas turpināšanu. Ja dalībvalstis paredz šādu iespēju, apturēšana būtu jāatceļ arī tad, ja tā netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmē kreditorus. Dalībvalstīm būtu jāļauj paredzēt, ka apturēšanas atcelšana ir iespējama tikai gadījumos, kad kreditoriem nav bijis iespējas tikt uzklausītiem pirms apturēšanas stāšanās spēkā vai pirms tās termiņa pagarināšanas. Dalībvalstīm arī būtu jāļauj paredzēt minimālo laikposmu, kura laikā apturēšanu nevar atcelt. Lai konstatētu, vai kreditori tiek netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmēti, tiesu vai administratīvās iestādes, vajadzētu būt iespējai ņemt vērā to, vai apturēšana saglabātu mantas kopuma vērtības kopsummu, un to, vai parādnieks rīkojas negodprātīgi vai nolūkā radīt nelabvēlīgu ietekmi vai visumā rīkojas pretēji kreditoru kopuma pamatotajām interesēm.

(37)  Šīs direktīvas tvērumā nav noteikumu par kompensāciju vai garantijām kreditoriem, kuru nodrošinājuma vērtība apturēšanas laikā, visticamāk, mazināsies. Apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu atsevišķu kreditoru vai kreditoru kategoriju, ja, piemēram, apturēšanas rezultātā to prasījumi būtu būtiski nelabvēlīgāki nekā tad, ja apturēšana netiktu piemērota, vai ja konkrēts kreditors tiktu nostādīts nelabvēlīgākā stāvoklī nekā citi kreditori, kuriem ir līdzīgs statuss. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tad, ja tiek konstatēts, ka viens vai vairāki kreditori vai viena vai vairākas kreditoru kategorijas ir netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas, apturēšanu attiecībā uz minētajiem kreditoriem vai kreditoru kategorijām var atcelt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, kam ir tiesības lūgt apturēšanas atcelšanu.

(38)  Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas rezultātā būtu jāaptur arī parādnieka pienākums iesniegt pieteikumu par maksātnespējas procedūras uzsākšanu vai pēc kreditora lūguma uzsākt maksātnespējas procedūru, ja minētā procedūra varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju. Šādām maksātnespējas procedūrām papildus tām, kuru rezultātā likums nosaka vienīgi parādnieka likvidāciju, būtu jāiekļauj arī procedūras, kas varētu arī dot iespēju veikt parādnieka pārstrukturēšanu. Pēc kreditoru lūguma uzsāktas maksātnespējas procedūras apturēšana būtu piemērojama ne tikai tad, kad dalībvalstis paredz atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārēju apturēšanu visiem kreditoriem, bet arī tad, ja dalībvalstis paredz iespēju atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu tikai ierobežotam kreditoru skaitam. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka maksātnespējas procedūru var uzsākt pēc lūguma, ko iesniegušas publiskās iestādes, kurām nav kreditora pilnvaru, bet kuras darbojas vispārējo interešu labā, piemēram, prokurors.

(39)  Šai direktīvai nebūtu jāliedz parādniekiem veikt maksājumus parasti veiktās darījumdarbības ietvaros par neietekmēto kreditoru prasījumiem un par ietekmēto kreditoru prasījumiem, kas rodas atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā. Lai nodrošinātu, ka kreditori ar prasījumiem, kas radušies pirms pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanas vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas, neliek parādniekam apmaksāt minētos prasījumus, kas citādi, īstenojot pārstrukturēšanas plānu, tiktu samazināti, dalībvalstīm attiecībā uz minētajiem prasījumiem vajadzētu būt iespējai paredzēt parādnieka maksāšanas pienākuma apturēšanu.

(40)  Kad sākas parādniekam piemērojamā maksātnespējas procedūra, dažiem piegādātājiem var būt līgumiskas tiesības, kuras paredz ar tā sauktajām ipso facto klauzulām, izbeigt piegādes līgumu maksātnespējas fakta dēļ, pat ja parādnieks ir pienācīgi ievērojis savus pienākumus. Ipso facto klauzulas varētu tikt piemērotas arī tad, kad parādnieks iesniedz pieteikumu par preventīvās pārstrukturēšanas pasākumiem. Ja šādas klauzulas tiek izmantotas, kad parādnieks vēl tikai apspriež pārstrukturēšanas plānu vai lūdz atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu vai saistībā ar jebkādu notikumu, kas saistīts ar apturēšanu, pirmstermiņa izbeigšana var negatīvi ietekmēt parādnieka darījumdarbību un uzņēmuma sekmīgu glābšanu. Tādēļ šādos gadījumos ir nepieciešams paredzēt, ka kreditori ▌nedrīkst izmantot ipso facto klauzulas, kurās minēta pārstrukturēšanas plāna apspriešana vai apturēšana vai jebkāds līdzīgs notikums saistībā ar apturēšanu.

(41)  Pirmstermiņa izbeigšana var apdraudēt uzņēmuma spēju turpināt darbību pārstrukturēšanas apspriešanas laikā, it īpaši tad, ja runa ir par līgumiem par tādām būtiskām piegādēm kā gāze, elektrība, ūdens, telesakari un maksājumu karšu pakalpojumi. Dalībvalstīm būtu jāparedz, ka tiem kreditoriem, uz kuriem attiecas atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana un kuriem pirms apturēšanas radušies prasījumi, ko parādnieks nav apmaksājis, neļauj apturēšanas laikposmā izvairīties no būtisku izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi grozīt, ar noteikumu, ka parādnieks turpina pildīt savas saistības, kas izriet no šādiem līgumiem un kuru termiņš pienāk apturēšanas laikposmā. Izpildāmi līgumi ir, piemēram, nomas un licences līgumi, ilgtermiņa piegādes līgumi un franšīzes vienošanās.

(42)  Šajā direktīvā nosaka minimālos standartus attiecībā uz pārstrukturēšanas plāna saturu. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai pārstrukturēšanas plānā tiktu iekļauti papildu paskaidrojumi, piemēram, attiecībā uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem kreditori ir iedalīti kategorijās, kas var būt svarīgi gadījumos, kad parāds ir nodrošināts tikai daļēji. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam prasīt eksperta atzinumu par aktīvu vērtību, kas jānorāda plānā.

(43)  Kreditoriem, kurus ietekmē pārstrukturēšanas plāns, tostarp darba ņēmējiem, un, ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti, arī kapitāla turētājiem vajadzētu būt tiesīgiem balsot par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt ierobežotus izņēmumus no šā noteikuma. Personām, kuras pārstrukturēšanas plāns neietekmē, nevajadzētu būt tiesīgām balsot saistībā ar plānu, un to atbalstam nevajadzētu būt nepieciešamam, lai plānu varētu apstiprināt. Ietekmēto personu jēdzienam būtu jāietver tikai darba ņēmēji kā kreditorus. Tādēļ, ja dalībvalstis nolemj no preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma izslēgt darba ņēmēju prasījumus, darba ņēmēji nebūtu jāuzskata par ietekmētām personām. Balsošana par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu varētu notikt formāla balsošanas procesa veidā vai kā apspriešanās un vienošanās ar nepieciešamo ietekmēto personu vairākumu. Taču, ja balsošana notiek vienošanās veidā, ko atbalsta nepieciešamais vairākums, ietekmētajām personām, kuras nebija iesaistītas, kad notika vienošanās, tomēr varētu piedāvāt iespēju pievienoties pārstrukturēšanas plānam.

(44)  Lai nodrošinātu, ka tiesības, kas būtībā ir līdzīgas, tiek ievērotas taisnīgi un ka pārstrukturēšanas plāni var tikt pieņemti bez netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz ietekmēto personu tiesībām, ietekmētās personas būtu jāapvieno atsevišķās kategorijās, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajiem kategoriju izveides kritērijiem. "Kategoriju izveide" ir ietekmēto personu apvienošana atsevišķās grupās nolūkā pieņemt plānu, kurā tiek ņemtas vērā viņu tiesības un viņu prasījumu un dalības prioritātes secība. Būtu vismaz jāparedz, ka nodrošinātie un nenodrošinātie kreditori vienmēr tiek apvienoti atsevišķās kategorijās. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai tiktu izveidotas vairāk nekā tikai divas kreditoru kategorijas, ietverot dažādas nenodrošināto vai nodrošināto kreditoru kategorijas un kategorijas kreditoriem ar pakārtotām prasībām. Dalībvalstīm atsevišķās kategorijās vajadzētu būt iespējai iedalīt arī tādu kreditoru veidus, kuriem trūkst pietiekama interešu kopīguma, piemēram, nodokļu vai sociālās nodrošināšanas iestādes. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka nodrošinātie prasījumi var tikt iedalīti nodrošinātās un nenodrošinātās daļās, balstoties uz nodrošinājuma vērtējumu. Dalībvalstīm vajadzētu arī būt iespējai paredzēt konkrētus noteikumus, kas atbalsta kategoriju izveidi, ja kreditori ar nedažādotiem prasījumiem vai citādi īpaši neaizsargāti kreditori, piemēram, darba ņēmēji vai mazie piegādātāji, iegūtu no šādas kategoriju izveides.

(45)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka to parādnieku gadījumā, kuri ir MVU, ņemot vērā to nosacīti vienkāršo kapitāla struktūru, var izdarīt izņēmumu no pienākuma iedalīt ietekmētās personas atsevišķās kategorijās. Gadījumos, kad MVU ir izvēlējušies izveidot tikai vienu balsošanas kategoriju un minētā kategorija nobalso pret plānu, atbilstīgi šīs direktīvas vispārējiem principiem parādniekiem vajadzētu būt iespējai iesniegt citu plānu.

(46)  Dalībvalstīm katrā ziņā būtu jānodrošina, ka valsts tiesību aktos kategoriju izveides nolūkā pienācīgi tiek ņemti vērā īpaši svarīgi jautājumi, piemēram, saistītu personu prasījumi, un ka valsts tiesību aktos ir ietverti noteikumi attiecībā uz iespējamiem prasījumiem un apstrīdētiem prasījumiem. Dalībvalstīm būtu jāļauj reglamentēt, kā apstrīdētie prasījumi tiek izskatīti balsošanas tiesību piešķiršanas nolūkos. Tiesu vai administratīvajai iestādei būtu jāpārbauda kategoriju izveide, tostarp plāna ietekmēto kreditoru atlase, ja pārstrukturēšanas plāns ir iesniegts apstiprināšanai. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka šāda iestāde kategoriju izveidi var pārbaudīt arī agrākā stadijā, ja plāna ierosinātājs vēlas jau iepriekš to validēt vai iegūt norādījumus.

(47)  Valsts tiesību aktos būtu jānosaka nepieciešamais vairākums, lai nodrošinātu, ka ietekmēto personu mazākums katrā kategorijā nevar aizkavēt tāda pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu, ar kuru netiek netaisnīgi ierobežotas to tiesības un intereses. Bez vairākuma principa, kas saistošs nepiekrītošiem nodrošinātiem kreditoriem, daudzos gadījumos agrīna pārstrukturēšana nebūtu iespējama, piemēram, ja finanšu ziņā ir nepieciešams pārstrukturēt citādā ziņā pastāvētspējīgu uzņēmumu. Lai nodrošinātu, ka personas var ietekmēt pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu samērīgi ar savām interesēm attiecīgajā uzņēmumā, nepieciešamais vairākuma apmērs būtu jābalsta uz kreditoru prasījumu vai kapitāla turētāju dalības apmēru attiecīgajā kategorijā. Dalībvalstīm papildus vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai katrā kategorijā būtu ietekmēto personu skaita vairākums. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt noteikumus, kas attiecas uz tām ietekmētajām personām ar tiesībām balsot, kuras minētās tiesības neizmanto pareizi vai kuras nav pārstāvētas, – piemēram, noteikumus, ar kuriem ļauj minētajām ietekmētajām personām ņemt tās vērā līdzdalības robežvērtībā vai vairākuma aprēķināšanai. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai noteikt līdzdalības robežvērtību attiecībā uz balsojumu.

(48)  Lai nodrošinātu, ka kreditoru tiesību vai kapitāla turētāju dalības samazināšana ir samērīga ar priekšrocībām, kas gūtas no pārstrukturēšanas un ka tiem ir pieejami iedarbīgi tiesību aizsardzības līdzekļi, pārstrukturēšanas plānam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums. Apstiprinājums ir jo īpaši nepieciešams, ja: ir nepiekrītošas ietekmētās personas; kad pārstrukturēšanas plānā ir noteikumi par jaunu finansējumu; vai plānā ir paredzēts atlaist vairāk nekā 25 % no darbaspēka. Dalībvalstīm tomēr vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums ir nepieciešams arī citos gadījumos. Apstiprinājums plānam, kurā ir paredzēts atlaist vairāk nekā 25 % no darbaspēka, būtu vajadzīgs tikai tad, ja valsts tiesību akti ļauj preventīvās pārstrukturēšanas regulējumos paredzēt pasākumus, kas tieši ietekmē darba līgumus.

(49)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesu vai administratīvajai iestādei ir iespēja noraidīt plānu, ja tiek konstatēts, ka tas mazina nepiekrītošo kreditoru vai kapitāla turētāju tiesības vai nu zem vērtības, kādu viņi, saprātīgi spriežot, varētu cerēt saņemt parādnieka uzņēmuma likvidācijas gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tas notiktu, to likvidējot pa daļām vai pārdodot kā darbību turpinošu uzņēmumu ▌ atkarībā no katra parādnieka konkrētajiem apstākļiem, vai arī zem vērtības, ko viņi, saprātīgi spriežot, varētu cerēt saņemt nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts. Tomēr, ja plāns tiek apstiprināts, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu, būtu jāizdara atsauce uz šādā gadījumā izmantoto aizsardzības mehānismu. Ja dalībvalstis izvēlas veikt parādnieka kā darbību turpinošu uzņēmuma vērtējumu, darbību turpinoša uzņēmuma vērtībā būtu jāņem vērā parādnieka uzņēmuma vērtība ilgākā termiņā pretstatā likvidācijas vērtībai. Parasti darbību turpinoša uzņēmuma vērtība ir lielāka ▌ par likvidācijas vērtību, jo tās pamatā ir pieņēmums, ka uzņēmums turpina savu darbību ar minimāliem traucējumiem, uz to paļaujas finanšu kreditori, akcionāri (dalībnieki) un klienti, tas turpina gūt ieņēmumus un ierobežo ietekmi uz darba ņēmējiem.

(50)  Lai gan tiesu vai administratīvajai iestādei atbilstība kreditoru interešu ievērošanas kritērijam būtu jāizskata tikai tad, ja pārstrukturēšanas plānu apstrīd, pamatojoties uz minēto iemeslu, lai izvairītos no vērtējuma veikšanas ikvienā gadījumā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka ex officio var izskatīt citus apstiprināšanas nosacījumus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pievienot citus nosacījumus, kas ir jāievēro, lai pārstrukturēšanas plāns tiktu apstiprināts, piemēram, to, vai kapitāla turētāji ir pietiekami aizsargāti. Tiesu vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai atteikties apstiprināt pārstrukturēšanas plānus, kuriem, objektīvi spriežot, nav izredžu novērst parādnieka maksātnespēju vai nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju. Tomēr no dalībvalstīm nebūtu jāprasa nodrošināt, lai šāds vērtējums tiktu veikts ex officio.

(51)  Vienam no pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanas nosacījumiem vajadzētu būt paziņošanai visām ietekmētajām personām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai definēt paziņojuma veidu, noteikt brīdi kad tas jāveic, kā arī paredzēt noteikumus par nezināmu prasību apstrādi attiecībā uz paziņošanu. Tām arī vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka neietekmētajām personām ir jābūt informētām par pārstrukturēšanas plānu.

(52)  Būtu jāuzskata, ka "kreditoru interešu ievērošanas" kritērija izpilde nozīmē, ka neviens nepiekrītošs kreditors pārstrukturēšanas plāna ietvaros neatrodas nelabvēlīgākā stāvoklī, nekā tas būtu vai nu likvidācijas, vai ▌ likvidācijas pa daļām vai darbību turpinoša uzņēmuma pārdošanas gadījumā, vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts. Kad dalībvalstis kreditoru interešu ievērošanas kritēriju ievieš valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt iespējai izvēlēties vienu no minētajām robežvērtībām. Minētais kritērijs katrā ziņā būtu jāpiemēro, ja plānam ir nepieciešams apstiprinājums, lai tas būtu saistošs nepiekrītošajiem kreditoriem vai – attiecīgā gadījumā – nepiekrītošo kreditoru kategorijām. No kreditoru interešu ievērošanas kritērija izriet, ka tad, ja publisko iestāžu kreditoriem ir privileģēts statuss saskaņā ar valsts tiesību aktiem, dalībvalstis varētu paredzēt, ka ar plānu minēto kreditoru prasībām nevar piemērot pilnīgu vai daļēju dzēšanu.

(53)  Pārstrukturēšanas plāns vienmēr būtu jāpieņem, ja to atbalsta nepieciešamais vairākums katrā ietekmētajā kategorijā, taču tiesu vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai apstiprināt – pēc parādnieka priekšlikuma vai ar parādnieka piekrišanu – arī tādu pārstrukturēšanas plānu, ko neatbalsta nepieciešamais vairākums katrā ietekmētajā kategorijā. Juridiskas personas gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vai apstiprināšanas nolūkā parādnieks ir jāsaprot kā juridiskas personas valde vai arī kā konkrēts akcionāru (dalībnieku) vai kapitāla turētāju vairākums. Lai plāns tiktu apstiprināts pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā, tas būtu jāatbalsta ietekmēto personu balsošanas kategoriju vairākumam. Vismaz vienai no minētajām kategorijām vajadzētu būt nodrošināto kreditoru kategorijai vai ar augstāku prioritātes rangu nekā parastajai, nenodrošināto kreditoru kategorijai.

(54)  Vajadzētu būt iespējai, ka gadījumā, ja balsošanas kategoriju vairākums neatbalsta pārstrukturēšanas plānu, to tomēr var apstiprināt, ja to atbalsta vismaz viena ietekmēta vai tiesībās ierobežota kreditoru kategorija, kas – pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas – saņem maksājumu vai saglabā jebkādu dalību, vai, ja tā paredzēts valsts tiesību aktos, par tām var pamatoti uzskatīt, ka tās saņemtu maksājumu vai saglabātu jebkādu dalību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritārā secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai palielināt to kategoriju skaitu, kas ir nepieciešamas plāna apstiprināšanai, nepieprasot obligāti, ka visām minētajām kategorijām vajadzētu – pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas – saņemt maksājumu vai saglabāt jebkādu dalību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr dalībvalstīm nebūtu jāpieprasa visu kategoriju piekrišana. Attiecīgi tad, ja ir tikai divas kreditoru kategorijas, vismaz vienas kategorijas piekrišana būtu jāuzskata par pietiekamu, ja ir ievēroti pārējie pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumi. Kreditoru tiesību ierobežojums būtu jāsaprot tā, ka ir samazinājusies viņu prasījumu vērtība.

(55)  Pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai nepiekrītošās ietekmēto kreditoru kategorijas ar ierosināto plānu netiktu netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas, un dalībvalstīm būtu jāparedz pietiekama aizsardzība šādām nepiekrītošām kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai aizsargāt nepiekrītošu ietekmēto kreditoru kategoriju, nodrošinot, ka tā ir vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā jebkura cita tās pašas prioritātes kategorija un labvēlīgākā situācijā nekā jebkura zemākas prioritātes kategorija. Alternatīvā kārtā dalībvalstis varētu aizsargāt nepiekrītošu ietekmēto kreditoru kategoriju, nodrošinot, lai šādai nepiekrītošajai kategorijai tiktu samaksāts pilnā apmērā, ja zemākas prioritātes kategorija saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu saņem kādu maksājumu vai saglabā kādu dalību ("absolūtās prioritātes princips"). Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai īstenot "pilnīga maksājuma" jēdzienu, tostarp saistībā ar maksājuma grafiku, kamēr vien prasījuma pamatsumma un, nodrošināto kreditoru gadījumā, nodrošinājuma vērtība ir aizsargāta. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī lemt par līdzvērtīgo līdzekļu izvēli, ar kuriem varētu pilnībā apmierināt sākotnējo prasījumu.

(56)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atkāpties no absolūtās prioritātes principa, piemēram, ja tiek uzskatīts, ka ir taisnīgi, ka kapitāla turētāju kategorija saglabā konkrētu dalību saskaņā ar plānu, neraugoties uz to, ka augstākas prioritātes kategorija ir spiesta pieņemt savu prasījumu samazinājumu, vai ka būtiskiem piegādātājiem, uz kuriem attiecas noteikums par atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, tiek samaksāts pirms augstākas prioritātes kategoriju kreditoriem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, kurus no minētajiem aizsardzības mehānismiem tās ievieš.

(57)  Lai gan akcionāru (dalībnieku) vai kapitāla turētāju leģitīmās intereses būtu jāaizsargā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tie nevar nesamērīgi kavēt tādu pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu, kas atjaunotu parādnieka pastāvētspēju. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot dažādus līdzekļus, lai sasniegtu minēto mērķi, piemēram, kapitāla turētājiem nepiešķirot tiesības balsot par pārstrukturēšanas plānu un nenosakot, ka pārstrukturēšanas plāna ▌ pieņemšana ir atkarīga no tā, vai tam piekrīt kapitāla turētāji, kas, pēc uzņēmuma vērtējuma, nesaņemtu maksājumus vai citu atlīdzību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritāšu secība. ▌Tomēr, ja kapitāla turētāji ir tiesīgi balsot par pārstrukturēšanas plānu, tiesu vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai apstiprināt plānu neatkarīgi no vienas vai vairāku kapitāla turētāju kategoriju nepiekrišanas, piemērojot noteikumus par pārkategoriju piespiedu piemērošanu. Dalībvalstīm, kuras izslēdz kapitāla turētājus no balsošanas, nebūtu jāprasa, lai tās piemērotu absolūtās prioritātes principu kreditoru un kapitāla turētāju attiecībās. Cits iespējams līdzeklis lai nodrošinātu to, ka kapitāla turētāji nesamērīgi nekavē pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu varētu būt nodrošināt, lai pārstrukturēšanas pasākumiem, kuri tieši skar kapitāla turētāju tiesības un kuri saskaņā ar sabiedrību tiesībām ir jāapstiprina akcionāru (dalībnieku) sapulcē, netiktu piemērotas nesamērīgi augstas vairākuma prasības un lai kapitāla turētājiem nebūtu kompetences attiecībā uz pārstrukturēšanas pasākumiem, kuri tieši neietekmē to tiesības.

(58)  Var būt nepieciešamas vairākas kapitāla turētāju kategorijas, ja pastāv dažādas līdzdalības kategorijas ar dažādām tiesībām. Šādos apstākļos MVU kapitāla turētājiem, kas nav tikai ieguldītāji, bet ir uzņēmuma īpašnieki un uzņēmumā sniedz ieguldījumu citādā veidā, piemēram, ar vadītāja speciālām zināšanām, varētu nebūt stimula veikt pārstrukturēšanu. Šā iemesla dēļ pārkategoriju piespiedu piemērošanai attiecībā uz parādniekiem, kuri ir MVU, vajadzētu būt fakultatīvam.

(59)  Pārstrukturēšanas plāna īstenošanas nolūkā tajā būtu jāparedz iespēja MVU kapitāla turētājiem dot ieguldījumu pārstrukturēšanā nefinansiālā veidā, piemēram, tiem piedāvājot savu pieredzi, reputāciju vai darījumu sakarus.

(60)  Visā preventīvās pārstrukturēšanas procedūras laikā darba ņēmējiem būtu jābauda pilnīga darba tiesībās paredzētā aizsardzība. Jo īpaši šai direktīvai nebūtu jāskar darba ņēmēju tiesības, kas garantētas Padomes Direktīvās 98/59/EK (14) un 2001/23/EK (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2002/14/EK (16), 2008/94/EK (17) un 2009/38/EK (18). Pienākumi attiecībā uz darbinieku informēšanu un uzklausīšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponētas minētās direktīvas, pilnā apmērā paliek neskarti. Tas ietver pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2002/14/EK informēt un uzklausīt darbinieku pārstāvjus par lēmumu izmantot preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu.

(61)  Darbiniekiem un darbinieku pārstāvjiem būtu jāsaņem informācija par ierosināto pārstrukturēšanas plānu, ciktāl tas paredzēts Savienības tiesību aktos, lai viņiem nodrošinātu iespēju veikt padziļinātu dažādo scenāriju vērtējumu. Turklāt darbiniekiem un darbinieku pārstāvjiem vajadzētu būt iesaistītiem tādā mērā, cik nepieciešams, lai izpildītu Savienības tiesību aktos noteiktās uzklausīšanas prasības. Ņemot vērā, ka ir nepieciešams darba ņēmējiem nodrošināt atbilstošu aizsardzību, būtu jānosaka dalībvalstu pienākums darba ņēmēju vēl neapmaksātos prasījumus atbrīvot ▌ no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas neatkarīgi no tā, vai minētie prasījumi ir radušies pirms vai pēc apturēšanas noteikšanas. Darba ņēmēju vēl neapmaksāto prasījumu izpildes panākšanas apturēšana būtu jāatļauj vienīgi attiecībā uz tādām summām un tādu laikposmu, attiecībā uz ko maksājumi par šādiem prasījumiem līdzīgā līmenī tiek iedarbīgi garantēti ar citiem līdzekļiem, kas ir paredzēti valsts tiesību aktos ▌. Ja valsts tiesību akti paredz ierobežojumus attiecībā uz garantējošo iestāžu atbildību garantijas ilguma vai darba ņēmējiem samaksātās summas ziņā, darba ņēmējiem vajadzētu būt iespējai panākt savu ar samaksas iztrūkumu saistīto prasījumu izpildi attiecībā pret darba devēju pat apturēšanas laikā. Alternatīvā kārtā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izslēgt darba ņēmēju prasījumus no preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma darbības jomas un paredzēt to aizsardzību valsts tiesību aktos.

(62)  Ja pārstrukturēšanas plāns paredz daļēju uzņēmuma vai darījumdarbības pāreju, darba ņēmēju tiesības, kas izriet no darba līguma vai darba tiesiskajām attiecībām, jo īpaši tiesības uz darba samaksu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Direktīvas 2001/23/EK 3. un 4. pantu, neskarot konkrētos noteikumus, kas piemērojami maksātnespējas procedūras gadījumā saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu, un jo īpaši iespējas, kas paredzētas minētās direktīvas 5. panta 2. punktā. Šai direktīvai nebūtu jāskar Direktīvā 2002/14/EK garantētās tiesības uz informāciju un uzklausīšanu, tostarp par lēmumiem, kas, visticamāk, izraisīs būtiskas izmaiņas darba organizācijā vai līgumattiecībās, nolūkā panākt vienošanos par šādiem lēmumiem. Turklāt saskaņā ar šo direktīvu darba ņēmējiem, kuru prasījumus ietekmē pārstrukturēšanas plāns, vajadzētu būt tiesīgiem balsot par plānu. Balsošanas par pārstrukturēšanas plānu vajadzībām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt darba ņēmējus apvienot atsevišķā kategorijā, nošķirot viņus no pārējiem kreditoriem.

(63)  Par vērtējumu attiecībā uz uzņēmumu – vai nu tā likvidācijas gadījumā vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts, – tiesu vai administratīvajām iestādēm būtu jālemj tikai tad, ja nepiekrītošā ietekmētā persona apstrīd pārstrukturēšanas plānu. Tam nebūtu jāattur dalībvalstis veikt vērtējumus citā kontekstā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr vajadzētu būt iespējai, ka šāds lēmums ir arī tāda vērtējuma apstiprināšana, kuru veicis eksperts vai kuru agrākā procesa posmā iesniedzis parādnieks vai cita persona. Ja ir pieņemts lēmums veikt vērtējumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt īpašus, no vispārējām civilprocesa tiesībām nošķirtus, noteikumus par pārstrukturēšanas gadījumu vērtējumu, lai nodrošinātu, ka tas tiek veikts paātrinātā kārtībā. Vērtējuma gadījumā nekam šajā direktīvā nebūtu jāskar noteikumi par pierādīšanas pienākumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(64)  Pārstrukturēšanas plāna saistošajām sekām būtu jāattiecas tikai uz ietekmētajām pusēm, kuras bija iesaistītas plāna pieņemšanā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ko nozīmē, ja kreditors ir iesaistīts, tostarp nezināmu kreditoru vai turpmāku prasījumu kreditoru gadījumā. Tā, piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, kā rīkoties ar kreditoriem, kuriem ir bijis pareizi paziņots, bet kuri nav piedalījušies procedūrās.

(65)  Ieinteresētām ietekmētajām personām vajadzētu būt iespējai pārsūdzēt administratīvas iestādes izdotu lēmumu par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu. Dalībvalstīm vajadzētu arī būt iespējai paredzēt iespēju pārsūdzēt tiesu iestādes izdotu lēmumu par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu. Tomēr, lai nodrošinātu plāna iedarbīgumu, mazinātu nenoteiktību un izvairītos no neattaisnojamas kavēšanās, pārsūdzībām parasti nebūtu jāaptur pārstrukturēšanas plāna īstenošana un tādējādi tā nebūtu jākavē. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt un ierobežot pārsūdzības iemeslus. Ja lēmums par plāna apstiprinājumu tiek apstrīdēts, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ļaut tiesu iestādei pieņemt prelimināru vai kopsavilkuma lēmumu, kas aizsargā plāna izpildi un īstenošanu pret sekām, ja izskatāmā pārsūdzība tiek apmierināta. Ja pārsūdzība tiek apmierināta, tiesu vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai kā plāna atcelšanas alternatīvu apsvērt plāna grozīšanu, ja dalībvalstis sniedz šādu iespēju, kā arī plāna apstiprināšanu bez grozījumiem. Vajadzētu būt iespējai, ka personas ierosina jebkādus plāna grozījumus vai par tiem balso pēc pašu iniciatīvas vai pēc tiesu iestādes lūguma. Dalībvalstis arī varētu paredzēt kompensāciju par finansiāliem zaudējumiem personai, kuras pārsūdzība ir apmierināta. Valsts tiesību aktiem vajadzētu būt iespējai rast risinājumu attiecībā uz iespējamu jaunu apturēšanu vai apturēšanas pagarinājumu gadījumos, kad tiesu iestāde nolemj, ka pārsūdzībai ir apturoša iedarbība.

(66)  Pārstrukturēšanas plāna panākumi bieži vien ir atkarīgi no tā, vai ▌ finansiālā palīdzība tiks attiecināta arī uz parādnieku, lai atbalstītu, pirmkārt, uzņēmuma darbību pārstrukturēšanas apspriešanas laikā un, otrkārt, pārstrukturēšanas plāna īstenošanu pēc tā apstiprināšanas. Finansiālā palīdzība būtu jāsaprot plašā nozīmē, kas tostarp naudas vai trešo personu garantiju nodrošināšana un preču, inventāra, izejvielu un pakalpojumu piegāde, piemēram, piešķirot parādniekam ilgāku atmaksāšanas laikposmu. Tādēļ uz pagaidu finansējumu un jaunu finansējumu nebūtu jāattiecina apstrīdēšanas prasības, ar kurām turpmāku maksātnespējas procedūru kontekstā cenšas panākt to, ka šāds finansējums tiek pasludināts par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu, jo šāda rīcība varētu kaitēt kreditoru kopumam.

(67)  Valstu maksātnespējas tiesību akti, kuros paredzētas pagaidu finansējuma un jauna finansējuma apstrīdēšanas prasības, vai kuros paredzēts, ka jauniem aizdevējiem var piemērot civiltiesiskas, administratīvas vai krimināltiesiskas sankcijas par kredīta piešķiršanu parādniekiem, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, varētu apdraudēt tāda finansējuma pieejamību, kas nepieciešams sekmīgai pārstrukturēšanas plāna apspriešanai un īstenošanai. Šai direktīvai nebūtu jāskar citi iemesli, uz kuru pamata jauns finansējums vai pagaidu finansējums tiek pasludināts par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu, vai uz kuru pamata var tikt uzsākta civiltiesiska, administratīva vai krimināltiesiska atbildība šāda finansējuma sniedzējiem, kā tas noteikts valsts tiesību aktos. Šādi citi iemesli varētu tostarp ietvert krāpšanu, negodīgumu, zināma veida attiecības starp pusēm, kuras varētu tikt saistītas ar interešu konfliktu, piemēram, gadījumā, ja notiek darījumi starp saistītajām pusēm vai starp akcionāriem (dalībniekiem) un sabiedrību, un darījumi, kuros kāda no pusēm ir saņēmusi vērtību vai nodrošinājumu bez tiesībām to darīt attiecīgajā darījuma laikā vai īstenošanas veidā.

(68)  Kad pagaidu finansējums tiek piešķirts, personas nezina, vai pārstrukturēšanas plāns galu galā tiks vai netiks apstiprināts. Tāpēc nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis attiecina pagaidu finansējuma aizsardzību vienīgi uz gadījumiem, kad kreditori plānu pieņem vai tiesa vai administratīvā iestāde to apstiprina ▌. Lai izvairītos no potenciāli ļaunprātīgas izmantošanas, jāaizsargā būtu vienīgi finansējums, kas, saprātīgi spriežot, ir steidzami nepieciešams parādnieka uzņēmuma darbības turpināšanai vai glābšanai vai šā uzņēmuma vērtības saglabāšanai vai palielināšanai, kamēr tiek gaidīta šā plāna apstiprināšana. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm ieviest ex ante kontroles mehānismu attiecībā uz pagaidu finansējumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecināt šādu jauna finansējuma aizsardzību tikai uz gadījumiem, kad plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde, pagaidu finansējuma aizsardzību – uz gadījumiem, kad tiek piemērota ex ante kontrole. Ex ante kontroles mehānismu attiecībā uz pagaidu finansējumu vai citiem darījumiem varētu veikt pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, kreditoru komiteja vai tiesu vai administratīvā iestāde. Aizsardzība pret apstrīdēšanas prasībām un aizsardzība pret personīgo atbildību ir minimālās garantijas, kas būtu jāpiešķir pagaidu finansējumam un jaunam finansējumam. Tomēr, lai jaunus aizdevējus iedrošinātu uzņemties augstāku risku saistībā ar ieguldīšanu pastāvētspējīgā parādnieka uzņēmumā, kas nonācis finansiālās grūtībās, varētu būt nepieciešami papildu stimuli, piemēram, turpmākās maksātnespējas procedūrās piešķirot šādam finansējumam prioritāti, kas vismaz augstāka nekā nenodrošinātiem prasījumiem.

(69)  Lai veicinātu praksi, kas sekmē agrīnu preventīvu pārstrukturēšanu, ir vēlams, lai arī darījumiem, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna apspriešanai vai īstenošanai, turpmākās maksātnespējas procedūrās tiktu piemērota aizsardzība pret apstrīdēšanas prasībām. Kad tiesu vai administratīvās iestādes nosaka izmaksu un maksu saprātīgumu un tūlītējo nepieciešamību, tām vajadzētu būt iespējai, piemēram, pašām ņemt vērā prognozes un aplēses, kas iesniegtas ietekmētajām personām, kreditoru komitejai, pārstrukturēšanas jomā praktizējošajam speciālistam vai tiesu vai administratīvajai iestādei. Dalībvalstīm šajā nolūkā vajadzētu būt iespējai arī prasīt, lai parādnieki iesniedz un atjaunina attiecīgās aplēses. Šādai aizsardzībai būtu jāpalielina noteiktība attiecībā uz darījumiem ar uzņēmumiem, par kuriem zināms, ka tie atrodas finansiālās grūtībās, un jāmazina kreditoru un ieguldītāju bažas, ka pārstrukturēšanas neizdošanās gadījumā visi šādi darījumi varētu tikt pasludināti par spēkā neesošiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt brīdi – pirms preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanas un atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas noteikšanas, – sākot no kura, maksas un izmaksas, kas izriet no pārstrukturēšanas plāna apspriešanas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai profesionālām konsultācijām, sāk izmantot aizsardzību pret apstrīdēšanas prasībām. Citu maksājumu un izmaksu gadījumā un darba ņēmēju algu maksājuma aizsardzības gadījumā šāds sākuma brīdis varētu būt arī apturēšanas noteikšana vai preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšana.

(70)  Lai vēl vairāk veicinātu preventīvo pārstrukturēšanu, ir svarīgi nodrošināt, ka pārvaldes institūciju amatpersonas netiek atturētas no saprātīgu darījumdarbības lēmumu pieņemšanas vai saprātīgu komerciālu risku uzņemšanās, it īpaši tad, ja šāda rīcība uzlabotu izredzes uz potenciāli pastāvētspējīgu uzņēmumu pārstrukturēšanu. Ja sabiedrība ir nonākusi finansiālās grūtībās, tās pārvaldes institūciju amatpersonām būtu jāveic pasākumi nolūkā pēc iespējas mazināt zaudējumus un izvairīties no maksātnespējas, piemēram: ▌ profesionālu konsultāciju, tostarp par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, izmantošana, piemēram, attiecīgā gadījumā izmantojot agrīnas brīdināšanas rīkus; sabiedrības aktīvu aizsargāšana, lai tām saglabātu pēc iespējas lielu to vērtību un izvairītos no pamataktīvu zaudēšanas; uzņēmuma struktūras un funkciju apsvēršana, lai pārbaudītu tā pastāvētspēju un mazinātu izdevumus; atturēšanās no sabiedrības iesaistīšanās tādu veidu darījumos, uz kuriem varētu attiekties apstrīdēšanas prasības, ja vien tam nav pienācīga ekonomiskā pamatojuma; tirdzniecības turpināšana apstākļos, kad ir piemēroti tā rīkoties, lai pēc iespējas palielinātu darbību turpinošā uzņēmuma vērtību; apspriešanās ar kreditoriem un preventīvās pārstrukturēšanas procedūru uzsākšana.

(71)  Ja parādnieks ir tuvu maksātnespējai, svarīgi ir kreditoru pamatotās intereses aizsargāt arī no vadības lēmumiem, kas var ietekmēt parādnieka mantas kopuma stāvokli, it īpaši tad, ja minētie lēmumi varētu izraisīt tālāku pārstrukturēšanai pieejamās vai kreditoriem sadalāmās mantas vērtības samazināšanos. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt, lai šādos apstākļos komercsabiedrības pārvaldes institūciju amatpersonas izvairītos no tīšām vai rupji neuzmanīgām darbībām, kuru rezultātā dažas personas iegūst uz ieinteresēto personu rēķina, un izvairītos piekrist darījumiem par cenu, kas zemāka par tirgus vērtību, vai veicot tādas darbības, kas vienai vai vairākām ieinteresētajām personām sniedz netaisnīgas priekšrocības. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai īstenot attiecīgos šīs direktīvas noteikumus, nodrošinot, ka tiesu vai administratīvās iestādes, kad tās izvērtē, vai pārvaldes institūcijas amatpersonai ir jāatbild par rūpības pienākuma pārkāpšanu, ņem vērā šajā direktīvā paredzētos noteikumus par pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumiem. Šīs direktīvas mērķis nav izveidot jebkādu hierarhiju starp dažādajām pusēm, kuru intereses ir pienācīgi jāņem vērā. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par šādas hierarhijas izveidi. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu valsts noteikumi par lēmumu pieņemšanas procesiem sabiedrībā.

(72)  Uzņēmēji, kuri veic tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai darbojas neatkarīgā, pašnodarbinātas personas profesijā, var kļūt maksātnespējīgi. Atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz iespēju atsākt darbību no jauna varētu stimulēt to, ka uzņēmēji ar pārmērīgām parādsaistībām vai maksātnespējīgi uzņēmēji pārceļas uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņi veic uzņēmējdarbību, lai panāktu saistību dzēšanu īsākā laikposmā vai pievilcīgākus saistību dzēšanas nosacījumus, kas palielina juridisko nenoteiktību un kreditoru izmaksas saistībā ar to prasījumu atgūšanu. Turklāt neatkarīgi no tā, ka pierādījumi liecina, ka uzņēmējiem, kuri ir kļuvuši maksātnespējīgi, ir lielākas izredzes gūt panākumus nākamajā reizē, maksātnespējas sekas, it īpaši ar to saistītie sociālie aizspriedumi, juridiskās sekas (piemēram, aizliegums uzņēmējiem sākt un veikt uzņēmējdarbību) un nemitīgā nespēja samaksāt parādus ir uzskatāmas par svarīgiem bremzējošiem faktoriem uzņēmējiem, kuri vēlas izveidot uzņēmumu vai izmantot otro iespēju.

(73)  Tāpēc būtu jāveic pasākumi, lai samazinātu pārmērīgu parādsaistību vai maksātnespējas negatīvo ietekmi uz uzņēmējiem, jo īpaši pieļaujot pilnīgu parādsaistību dzēšanu pēc konkrēta laikposma un ierobežojot saistībā ar parādnieka pārmērīgām parādsaistībām vai maksātnespēju pieņemtajos lēmumos paredzētās diskvalifikācijas ilgumu. Jēdziens "maksātnespēja" būtu jādefinē valsts tiesību aktos, un tas varētu nozīmēt pārmērīgas parādsaistības. Jēdzienam "uzņēmējs" šīs direktīvas nozīmē nekādi nebūtu jāietekmē sabiedrības vadītāju vai pārvaldes institūciju amatpersonu amata pienākumi, kuriem būtu jāpiemēro valsts tiesību akti. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, kā saņemt saistību dzēšanu, tostarp iespējai pieprasīt, lai parādnieks lūdz saistību dzēšanu.

(74)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pielāgot maksātnespējīgo uzņēmēju atmaksas pienākumus, ja būtiski mainās viņu finanšu stāvoklis, neskatoties uz to, vai tas uzlabojas, vai pasliktinās. Šajā direktīvā nebūtu jāparedz prasība, ka atmaksas plānam ir nepieciešams kreditoru vairākuma atbalsts. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka uzņēmējiem nav liegts atmaksas plāna īstenošanas laikā sākt jaunu darbību tajā pašā vai citā jomā.

(75)  Parādsaistību dzēšanai vajadzētu būt iespējamai procedūrās, kurās ir ietverts atmaksas plāns, aktīvu realizācija vai abu kombinācija. Īstenojot minētos noteikumus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties kādu no minētajām iespējām. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pieejama vairāk nekā viena procedūra, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vismaz viena no minētajām procedūrām dotu maksātnespējīgiem uzņēmējiem iespēju parādsaistībām tikt pilnīgi dzēstām laikposmā, kas nepārsniedz trīs gadus. To procedūru gadījumā, kurās ir apvienota aktīvu realizācija un atmaksas plāns, saistību dzēšanas laikposmam būtu jāsākas vēlākais no dienas, kad atmaksas plānu ir apstiprinājusi tiesa vai kad to sāk īstenot, piemēram, kad ir veikts pirmais maksājums saskaņā ar plānu, bet tas varētu sākties arī agrāk, piemēram, tad, kad tiek pieņemts lēmums uzsākt procedūru.

(76)  Procedūrās, kurās nav ietverts atmaksas plāns, saistību dzēšanas laikposmam būtu jāsākas vēlākais no dienas, kad tiesu vai administratīvā iestāde pieņem lēmumu uzsākt procedūru, vai no dienas, kad ir noteikta maksātnespējīgā parādnieka manta. Lai aprēķinātu saistību dzēšanas laikposma ilgumu saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka jēdzienā "procedūras uzsākšana" nav ietverti pagaidu pasākumi, tādi kā saglabāšanas pasākumi vai pagaidu maksātnespējas procesa administratora iecelšana, ja vien šādi pasākumi neļauj realizēt aktīvus, tostarp atsavināt un sadalīt aktīvus kreditoriem. Maksātnespējīgā parādnieka manta nebūtu obligāti jānosaka ar oficiālu tiesu vai administratīvās iestādes lēmumu vai apstiprinājumu, ja vien šāds lēmums nav prasīts valsts tiesību aktos, un to varētu izdarīt, iesniedzot aktīvu un saistību inventāra sarakstu.

(77)  Ja procedūras gaita, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, aptver uzņēmēja aktīvu realizāciju, dalībvalstīm nevajadzētu liegt paredzēt, ka saistību dzēšanas pieprasījums ir jāizskata atsevišķi no aktīvu realizācijas, ar noteikumu, ka šāds pieprasījums ir tādas procedūras gaitas sastāvdaļa, kura noslēdzas ar saistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu. Lai saistību dzēšana darbotos, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par noteikumiem par pierādīšanas pienākumu, un tas nozīmē, ka vajadzētu būt iespējai, ka uzņēmējiem ar likumu var tikt izvirzīta prasība pierādīt savu pienākumu izpildi.

(78)  Ne visos apstākļos lietderīga ir pilnīga parādsaistību dzēšana vai diskvalifikācijas izbeigšana pēc ▌laikposma, kas nepārsniedz trīs gadus, un tādēļ varētu būt nepieciešams ieviest tādas atkāpes no šā noteikuma, kuras ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos. Piemēram, šādas atkāpes būtu jāievieš gadījumos, kad parādnieks ir negodīgs vai ir rīkojies negodprātīgi. Ja uzņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepiemēro godīguma un godprātības prezumpciju, godīguma un godprātības pierādīšanas pienākuma dēļ viņiem nevajadzētu rasties nevajadzīgām grūtībām vai apgrūtinājumam sākt piemērot procedūru.

(79)  Nosakot, vai uzņēmējs bijis negodīgs, tiesu vai administratīvās iestādes varētu ņemt vērā tādus apstākļus kā, piemēram: parādsaistību raksturs un apmērs, parādsaistību rašanās laiks, uzņēmēja centieni izpildīt savas parādsaistības un ievērot juridiski saistošus pienākumus, tostarp publiskās licencēšanas prasības un nepieciešamību pēc pareizas uzskaites; uzņēmēja darbības nolūkā apgrūtināt kreditoru iespējas izmantot pieejamos risinājumus; to pienākumu izpilde maksātnespējas gadījumā, kas noteikti uzņēmējiem, kuri ir sabiedrības pārvaldes institūcijas amatpersonas; un Savienības un valsts konkurences un darba tiesību aktu ievērošana. Vajadzētu būt iespējai šādas atkāpes ieviest arī tad, ja uzņēmējs nav izpildījis konkrētus juridiskus pienākumus, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus, kas varētu būt vispārējs pienākums radīt ienākumus vai aktīvus. Turklāt vajadzētu būt iespējai ieviest īpašas atkāpes, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām, piemēram, ja kreditors ir fiziska persona, kurai vajadzīga lielāka aizsardzība nekā parādniekam.

(80)  Atkāpe varētu būt pamatota arī tad, ja izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, tostarp tiesu un administratīvo iestāžu un speciālistu maksas, netiek segtas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka ir iespējams atsaukt minētās saistību dzēšanas priekšrocības, ja, piemēram, parādnieka finanšu stāvoklis ir ievērojami uzlabojies neparedzētu apstākļu dēļ, piemēram, laimējot loterijā vai saņemot mantojumu vai dāvinājumu. Nevajadzētu atturēt dalībvalstis paredzēt papildu atkāpes precīzi noteiktos apstākļos un pienācīgi pamatotos gadījumos.

(81)  Ja pastāv pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos, varētu būt lietderīgi ierobežot saistību dzēšanas iespēju konkrētām parāda kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošinātos parādus no saistību dzēšanas iespējas izslēgt tikai līdz tādai vērtībai, kas nepārsniedz valsts tiesību aktos noteikto nodrošinājuma vērtību, savukārt pārējo parādu būtu jāuzskata par nenodrošinātu parādu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas.

(82)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var vai nu ex officio, vai pēc tādas personas pieprasījuma, kurai ir leģitīmas intereses, pārbaudīt, vai uzņēmēji ir izpildījuši nosacījumus, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu.

(83)  Ja uzņēmēja atļauja vai licence nodarboties ar konkrētu amatniecību, darījumdarbību, tirdzniecību vai darboties profesijā ir atteikta vai atsaukta ar diskvalifikācijas lēmumu, ar šo direktīvu nebūtu jāliedz dalībvalstīm prasīt, lai uzņēmējs iesniegtu pieteikumu jaunai atļaujai vai licencei pēc diskvalifikācijas termiņa beigām. Ja dalībvalsts iestāde pieņem lēmumu par īpaši reglamentētu darbību, tai vajadzētu būt iespējai arī ņemt vērā – pat tad, ja diskvalifikācijas laikposms ir beidzies, – to, ka maksātnespējīgais uzņēmējs ir panācis parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

(84)  Personīgi parādi vai ar profesiju saistīti parādi, kurus nav iespējams racionāli nošķirt, piemēram, kad kāds aktīvs tiek izmantots uzņēmēja profesionālajā darbībā, kā arī ārpus minētās darbības, būtu jāizskata vienā vienotā procedūrā. Ja dalībvalstis paredz, ka šādiem parādiem ir piemērojamas dažādas maksātnespējas procedūras, minētās procedūras ir jāsaskaņo. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu iespēja izvēlēties visus uzņēmēja parādus izskatīt vienā vienotā procedūrā. Nevajadzētu atturēt dalībvalstis, kurās uzņēmējiem maksātnespējas procedūru laikā ir atļauts turpināt darījumdarbību uz sava rēķina, paredzēt, ka šādiem uzņēmējiem var piemērot jaunu maksātnespējas procedūras, ja šāda turpmāka darījumdarbība kļūst maksātnespējīga.

(85)  Ir nepieciešams saglabāt un palielināt to procedūru pārredzamību un prognozējamību, ar kurām tiek nodrošināti iznākumi, kas ir labvēlīgi uzņēmumu saglabāšanai un pieļauj otro iespēju uzņēmējiem vai kas dod iespēju efektīvi veikt pastāvētnespējīgu uzņēmumu likvidāciju. Ir arī nepieciešams samazināt maksātnespējas procedūru pārmērīgo ilgumu daudzās dalībvalstīs, kas izraisa juridisko nenoteiktību kreditoriem un ieguldītājiem un vājas atgūšanas likmes. Visbeidzot, ņemot vērā ar Regulu (ES) 2015/848 izveidotos mehānismus pastiprinātai sadarbībai starp tiesām un procesa administratoriem pārrobežu lietās, visu iesaistīto personu profesionālismu ir nepieciešams pacelt līdzīgi augstā līmenī visā Savienībā. Lai sasniegtu minētos mērķus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tādu tiesu un administratīvo iestāžu darbinieki, kas nodarbojas ar procedūrām, kas saistītas ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu, būtu atbilstoši apmācīti un lai tiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas. Šādu apmācību un speciālās zināšanas varētu apgūt arī, praktizējot tiesu vai administratīvās iestādes darbinieka profesiju pienākumus vai – pirms iecelšanas šādā profesijā – kādu citu attiecīgu profesiju pienākumus.

(86)  Šādai apmācībai un speciālajām zināšanām būtu jādod iespēja efektīvi pieņemt lēmumus ar potenciāli ievērojamu ekonomisku un sociālu ietekmi un nebūtu jāsaprot tādā nozīmē, ka tiesu iestādes darbiniekiem ir jāizskata vienīgi pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas lietas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras varētu veikt efektīvi un ātri. Specializētu tiesu vai palātu izveide vai specializētu tiesnešu iecelšana saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kā arī jurisdikcijas koncentrēšana ierobežota skaita tiesu vai administratīvajās iestādēs būtu ▌ efektīvs veids, kā sasniegt juridiskās noteiktības un procedūru efektivitātes mērķus. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam prasīt, ka ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras ir prioritāras salīdzinājumā ar citām procedūrām.

(87)  Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai ▌pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas jomā praktizējošie speciālisti, kurus iecēlušas tiesu vai administratīvās iestādes ("praktizējoši speciālisti"), būtu: atbilstoši apmācīti; iecelti pārredzamā veidā, pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt efektīvas procedūras; uzraudzīti, kad viņi veic savus uzdevumus; un lai viņi savus uzdevumus veiktu godīgi. Ir svarīgi, lai praktizējošie speciālisti ievērotu parastos standartus attiecībā uz šādiem pienākumiem, piemēram, lai tiem būtu profesionālās atbildības apdrošināšana. Atbilstošu apmācību, kvalifikācijas un speciālās zināšanas praktizējošie speciālisti varētu iegūt arī, praktizējot savu profesiju. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam pašām nodrošināt vajadzīgo apmācību – to varētu nodrošināt, piemēram, profesionālās apvienības vai citas struktūras. Maksātnespējas procesa administratori, kas definēti Regulā (ES) 2015/848, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā.

(88)  Šai direktīvai nebūtu jāattur dalībvalstis paredzēt, ka praktizējošus speciālistus izvēlas parādnieks, kreditori vai kreditoru komiteja no saraksta vai rezervēm, ko iepriekš ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde. Izvēloties praktizējošu speciālistu, parādniekam, kreditoriem vai kreditoru komitejai varētu piešķirt novērtējuma brīvību attiecībā uz praktizējoša speciālista speciālajām zināšanām un pieredzi kopumā un prasībām konkrētā gadījumā. Parādniekus, kas ir fiziskas personas, varētu atbrīvot no šāda pienākuma vispār. Ieceļot praktizējošu speciālistu gadījumos ar pārrobežu elementiem, cita starpā vajadzētu ņemt vērā praktizējošā speciālista spēju izpildīt pienākumus saskaņā ar Regulu (ES) 2015/848, sazināties un sadarboties ar maksātnespējas procesa administratoriem un tiesu un administratīvajām iestādēm no citām dalībvalstīm, kā arī to cilvēkresursus un administratīvos resursus darbam ar potenciāli sarežģītām lietām. Dalībvalstis nebūtu jāattur paredzēt, ka praktizējošu speciālistu izraugās ar citām metodēm, piemēram, izlases veida atlase ar programmatūru, ar noteikumu, ka tiek nodrošināts, ka, izmantojot minētās metodes, pienācīgi tiek ņemta vērā praktizējošā speciālista pieredze un speciālās zināšanas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par veidu, kā iebilst pret praktizējoša speciālista izraudzīšanu vai iecelšanu vai kā pieprasīt praktizējoša speciālista aizstāšanu, piemēram, ar kreditoru komitejas starpniecību.

(89)  Uz praktizējošiem speciālistiem būtu jāattiecina pārraudzības un regulatīvi mehānismi, kuros vajadzētu ietvert ▌efektīvus pasākumus attiecībā uz tādu praktizējošu speciālistu pārskatatbildību, kuri nav izpildījuši savus pienākumus, piemēram: praktizējošu speciālistu maksas samazināšana; izslēgšana no tādu praktizējošu speciālistu saraksta vai rezervēm, kurus var iecelt maksātnespējas lietās; un vajadzības gadījumā disciplinārsodu, administratīvu sodu vai kriminālsodu piemērošana. Šādiem pārraudzības un regulatīviem mehānismiem nebūtu jāskar noteikumi valsts tiesību aktos par civiltiesisko atbildību par zaudējumiem līgumsaistību vai ārpuslīgumisku saistību pārkāpumu gadījumos. Nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis izveidotu īpašas iestādes vai struktūras. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka informācija par iestādēm un struktūrām, kuras īsteno pārraudzību attiecībā uz praktizējošajiem speciālistiem, ir publiski pieejama. Informācijas nolūkiem pietiekamai vajadzētu būt atsaucei, piemēram, uz tiesu vai administratīvu iestādi. Principā vajadzētu būt iespējai šādus standartus sasniegt bez nepieciešamības radīt jaunas profesijas vai kvalifikācijas valsts tiesību aktos. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecināt noteikumus par praktizējošu speciālistu apmācību un uzraudzību arī uz citiem praktizējošiem speciālistiem, uz kuriem šī direktīva neattiecas. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam paredzēt, ka strīdiem par atlīdzību ir nosakāma augstāka prioritāte par citām procedūrām.

(90)  Lai vēl vairāk mazinātu procedūru ilgumu, veicinātu kreditoru sekmīgāku iesaistīšanos ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās un lai nodrošinātu līdzīgus nosacījumus visiem kreditoriem neatkarīgi no tā, kur Savienībā tie atrodas, dalībvalstīm būtu jāievieš noteikumi, kas parādniekiem, kreditoriem, praktizējošiem speciālistiem un tiesu un administratīvajām iestādēm ļauj izmantot elektroniskās saziņas līdzekļus ▌. Tādēļ vajadzētu būt iespējai, ka tādi procesuālie pasākumi kā kreditoru prasījumu iesniegšana, kreditoru informēšana vai apstrīdējumu un pārsūdzību iesniegšana var tikt veikta ar elektroniskās saziņas līdzekļiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka paziņojumus kreditoram var nosūtīt elektroniski tikai tad, ja attiecīgais kreditors ir devis iepriekšēju piekrišanu elektroniskai saziņai.

(91)  Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru pusēm nebūtu jāuzliek par pienākumu izmantot elektroniskās saziņas līdzekļus, ja šāda izmantošana nav obligāta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, neskarot iespēju dalībvalstīm ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izveidot obligātu sistēmu dokumentu elektroniskai iesniegšanai un izsniegšanai. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties elektroniskās saziņas līdzekļus. Šādu līdzekļu piemēri varētu iekļaut speciāli izveidotu sistēmu elektroniskai šādu dokumentu nosūtīšanai vai e-pasta izmantošana, neliedzot dalībvalstīm iespēju ieviest elementus, kuru mērķis ir garantēt elektronisko sūtījumu drošību, piemēram, elektronisko parakstu, vai uzticamības pakalpojumus, piemēram, elektroniskos piegādes pakalpojums, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 910/2014(19).

(92)  Ir svarīgi apkopot ticamus un salīdzināmus datus par ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru rezultātiem, lai varētu uzraudzīt šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāvāc un jāapkopo dati, kas ir pietiekami detalizēti, lai dotu iespēju veikt precīzu novērtējumu par to, kā direktīva darbojas praksē, un minētie dati būtu jādara zināmi Komisijai. Datu sniegšanas veidlapa, kas paredzēta šādu datu pārsūtīšanai Komisijai, būtu jāizveido Komisijai, kurai palīdz komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011(20) nozīmē. Veidlapā būtu jāiekļauj saraksts ar visām dalībvalstīm kopīgo procedūru galvenajiem rezultātiem. Piemēram, pārstrukturēšanas procedūras gadījumā minētie galvenie rezultāti varētu būt šādi: tiesas apstiprināts plāns; plāni, kurus tiesa nav apstiprinājusi; pārstrukturēšanas procedūras, kuras ir pārvērstas likvidācijas procedūrās vai izbeigtas, jo likvidācijas procedūras tika uzsāktas, pirms tiesa bija apstiprinājusi plānu. Nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis informētu par rezultātu veidu sadalījumu attiecībā uz tādām procedūrām, kuras noslēdzas pirms jebkādu attiecīgu pasākumu veikšanas, tā vietā tās varētu informēt par visu to procedūru kopējo skaitu, kuras atzītas par nepieņemamām, noraidītas vai atsauktas pirms to uzsākšanas.

(93)  Datu sniegšanas veidlapā būtu jāiekļauj saraksts ar iespējām, ko dalībvalstis varētu ņemt vērā, kad tās nosaka parādnieka lielumu, atsaucoties uz vienu vai vairākiem elementiem MVU un lielo uzņēmumu definīcijā, kuri ir kopīgi visās dalībvalstīs. Sarakstā būtu jāiekļauj iespēja noteikt parādnieku lielumu, pamatojoties tikai uz darba ņēmēju skaitu. Veidlapā: būtu jādefinē arī vidējo izmaksu un vidējo atgūšanas likmju elementi, par kuriem dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai vākt datus brīvprātīgi; vajadzētu būt norādēm par elementiem, ko varētu ņemt vērā, kad dalībvalstis izmanto paraugu atlases metodi, piemēram, par paraugu izmēriem, lai nodrošinātu reprezentativitāti ģeogrāfiskā sadalījuma, parādnieku lieluma un nozares izpratnē; un būtu jāietver dalībvalstīm iespēja sniegt jebkādu pieejamu papildu informāciju, piemēram, par parādnieku aktīvu un saistību kopējo apjomu.

(94)  Finanšu tirgu stabilitāte lielā mērā ir atkarīga no finanšu nodrošinājuma mehānismiem, it īpaši, kad nodrošinājums tiek sniegts saistībā ar dalību izraudzītās sistēmās vai centrālo banku operācijās un kad centrālajiem darījumu partneriem tiek sniegta drošības rezerve. Tā kā to finanšu instrumentu vērtība, kas sniegti kā nodrošinājums, var būt ļoti svārstīga, ir izšķiroši svarīgi realizēt to vērtību ātri, pirms tā samazinās. Tāpēc ▌ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/26/EK (21) un 2002/47/EK (22) noteikumi un Regula (ES) Nr. 648/2012 būtu jāpiemēro neatkarīgi no šīs direktīvas noteikumiem. Dalībvalstīm būtu jāļauj savstarpējā ieskaita, tostarp noslēguma ieskaita, līgumus atbrīvot no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekām pat tādos apstākļos, kad uz tiem neattiecas Direktīva 98/26/EK un 2002/47/EK un Regula (ES) Nr. 648/2012, ja šādu līgumu izpilde ir panākama saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem pat tad, ja ir uzsākta maksātnespējas procedūra.

Tas varētu attiekties uz būtisku skaitu jumta līgumu, ko gan nefinanšu, gan finanšu darījumu partneri plaši izmanto finanšu, enerģijas un izejvielu tirgos. Šādi līgumi samazina sistēmiskos riskus, jo īpaši atvasināto instrumentu tirgos. Tāpēc šādus līgumus varētu atbrīvot no ierobežojumiem, kas ar maksātnespējas tiesību aktiem noteikti izpildāmiem līgumiem. Tādējādi dalībvalstīm būtu arī jāļauj no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekām atbrīvot likumiskus ieskaita līgumus, tostarp noslēguma ieskaita līgumus, kuri darbojas pirms uzsāktas maksātnespējas procedūras. Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana tomēr būtu jāattiecina uz summu, kas rodas ieskaita līgumu, tostarp noslēguma ieskaita līgumu, darbības rezultātā.

(95)  Dalībvalstīm, kuras ir 2001. gada 16. novembrī Keiptaunā parakstītās Konvencijas par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām un tās protokolu puses, būtu jāspēj arī turpmāk izpildīt savas esošās starptautiskās saistības. Šīs direktīvas noteikumi par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumiem būtu jāpiemēro ar atkāpēm, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu minēto noteikumu piemērošanu, neskarot minētās Konvencijas un tās protokolu piemērošanu.

(96)  Sabiedrību tiesībām nebūtu nelabvēlīgi jāietekmē pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas un īstenošanas procesa iedarbīgums. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atkāpties no prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1132 (23) attiecībā uz pienākumiem sasaukt akcionāru (dalībnieku) sapulci un uz pirmpirkuma tiesību pamata akcijas (pamatkapitāla daļas) piedāvāt esošajiem akcionāriem (dalībniekiem), šādu atkāpi piemērojot tādā apmērā un uz tādu laikposmu, kāds nepieciešams, lai nodrošinātu, ka akcionāri (dalībnieki) neapgrūtina pārstrukturēšanas centienus, ļaunprātīgi izmantojot savas minētajā direktīvā paredzētās tiesības. Piemēram, dalībvalstīm varētu rasties vajadzība atkāpties no pienākuma sasaukt akcionāru (dalībnieku) sapulci vai atkāpes no normāliem laikposmiem gadījumos, kad vadībai ir jāveic steidzami pasākumi, lai saglabātu sabiedrības aktīvus, piemēram, lūdzot atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, un ja tiek konstatēts būtisks un pēkšņs parakstītā kapitāla zudums un pastāv maksātnespējas iespējamība. Atkāpes no sabiedrību tiesībām varētu būt nepieciešamas arī tad, ja pārstrukturēšanas plānā ir paredzēta jaunu akciju (pamatkapitāla daļu) emisija, kuras prioritārā kārtā varētu piedāvāt kreditoriem, kapitalizējot parādsaistības, vai parakstītā kapitālā apjoma samazināšana uzņēmuma daļējas pārejas gadījumā. Šādām atkāpēm vajadzētu būt ierobežotām laikā, ciktāl dalībvalstis šādas atkāpes uzskata par vajadzīgām preventīvas pārstrukturēšanas regulējuma izveidei. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam pilnībā vai daļēji, uz nenoteiktu vai uz ierobežotu laikposmu atkāpties no sabiedrību tiesībām, ja tās nodrošina, ka to sabiedrību tiesībās ietvertās prasības nelabvēlīgi neietekmē pārstrukturēšanas procesa iedarbīgumu, vai ja dalībvalstīm ir citi, vienlīdz iedarbīgi rīki, lai nodrošinātu, ka attiecīgi akcionāri (dalībnieki) nesamērīgi nekavē tāda pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu vai īstenošanu, ar ko tiktu atjaunota uzņēmuma pastāvētspēja. Šajā kontekstā dalībvalstīm īpaša nozīme būtu jāpiešķir ar atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu un pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu saistīto noteikumu iedarbīgumam, kuru nevajadzētu nepamatoti mazināt ar akcionāru (dalībnieku) sapulču sasaukšanu vai to rezultātiem. ▌

Tādēļ Direktīva (ES) 2017/1132 būtu attiecīgi jāgroza. Dalībvalstīm vajadzētu būt zināmai izvērtēšanas brīvībai attiecībā uz to, kādas atkāpes valsts sabiedrību tiesību kontekstā ir nepieciešamas, lai efektīvi īstenotu šo direktīvu, un tām vajadzētu arī būt iespējai paredzēt līdzīgus atbrīvojumus no Direktīvas (ES) 2017/1132 maksātnespējas procedūrā, uz ko neattiecas šī direktīva, bet kuri ļauj veikt pārstrukturēšanas pasākumus.

(97)  Attiecībā uz datu sniegšanas veidlapas izveidošanu un turpmākām izmaiņām tajā īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(98)  Komisijai būtu jāveic pētījums, lai izvērtētu nepieciešamību iesniegt tiesību akta priekšlikumus, ar kuriem reglamentē tādu personu maksātnespēju, kuras nedz nodarbojas ar tirdzniecību, nedz veic darījumdarbību, nedz strādā amatniecībā vai profesijā, kuras, būdamas patērētāji, ir rīkojušās godprātīgi, uz laiku vai pastāvīgi nespēj parādu dzēšanas termiņā tos samaksāt. Ar šādu pētījumu būtu jāizmeklē, vai minētajām personām jānodrošina iespējas iegādāties pamatpreces un pakalpojumus, lai viņām garantētu pienācīgus dzīves apstākļus.

(99)  Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(24) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(100)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pienācīgi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo atšķirības starp valstīs spēkā esošajiem pārstrukturēšanas un maksātnespējas regulējumiem turpinātu radīt šķēršļus brīvai kapitāla apritei un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai ▌.

(101)  Eiropas Centrālā banka sniedza atzinumu 2017. gada 7. jūnijā(25),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un piemērošanas joma

1.  Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par:

a)  preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kurš ir pieejams finansiālās grūtībās nonākušiem parādniekiem apstākļos, kad pastāv maksātnespējas iespējamība, un kura mērķis ir novērst maksātnespēju un nodrošināt parādnieku pastāvētspēju;

b)  procedūrām, ar kurām tiek panākta tādu parādsaistību dzēšana, kas radušās maksātnespējīgiem uzņēmējiem; un ▌

c)  ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem▌.

2.  Šī direktīva neattiecas uz šā panta 1. punktā minētajām procedūrām, kas attiecas uz parādniekiem, kuri ir:

a)  apdrošināšanas sabiedrības vai pārapdrošināšanas sabiedrības, kas definētas Direktīvas 2009/138/EK 13. panta 1. un 4. punktā;

b)  kredītiestāde, kas definēta Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punktā;

c)  ieguldījumu brokeru sabiedrības vai kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi, kas definēti Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2. un 7. apakšpunktā;

d)  centrālie darījumu partneri, kas definēti Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 1. punktā;

e)  centrālie vērtspapīru depozitāriji, kas definēti Regulas (ES) Nr. 909/2014 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā;

f)  citas finanšu iestādes vai vienības, kas minētas Direktīvas 2014/59/ES 1. panta 1. punkta pirmajā daļā;

g)  publiskas struktūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem; un

h)  fiziskas personas, kas nav uzņēmēji.

3.  Dalībvalstis no šīs direktīvas piemērošanas jomas var izslēgt 1. punktā minētās procedūras, kuras attiecas uz parādniekiem, kas ir finanšu vienības, kuras nav 2. punktā minētās un kuras sniedz tādus finanšu pakalpojumus, uz ko attiecas speciāla kārtība, saskaņā ar kuru valstu uzraudzības vai noregulējuma iestādēm ir plašas pilnvaras iejaukties, kas ir pielīdzināmas pilnvarām, kas Savienības un valsts tiesību aktos noteiktas attiecībā uz 2. punktā minētajām finanšu vienībām. Dalībvalstis minēto speciālo kārtību paziņo Komisijai.

4.  Dalībvalstis var 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru piemērošanu attiecināt arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji.

Dalībvalstis var ierobežot 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, attiecinot to tikai uz juridiskām personām.

5.  Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punkta a) apakšpunktā minēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu nepiemēro šādiem prasījumiem vai tas tos neskar:

a)  esošo vai bijušo darba ņēmēju esošie vai turpmākie prasījumi;

b)  prasījumi saistībā ar uzturlīdzekļu piedziņu, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām; vai

c)  prasījumi, kas izriet no parādnieka atbildības par neatļautu darbību.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka preventīvās pārstrukturēšanas regulējums nekādi neietekmē tiesības uz uzkrāto aroda pensiju.

2. pants

Definīcijas

1.  Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas ▌:

1)  "pārstrukturēšana" ir pasākumi, kuru mērķis ir pārstrukturēt parādnieka uzņēmumu un kuri ietver parādnieka aktīvu un saistību vai citas tā kapitāla struktūras sastāvdaļas sastāva, apstākļu ▌ vai struktūras maiņu, piemēram, uzņēmuma aktīvu vai sastāvdaļu pārdošanu un – ja to paredz valsts tiesību akti – darbību turpinoša uzņēmuma pārdošanu, kā arī jebkādas vajadzīgās operatīvās izmaiņas vai minēto elementu kombināciju;

2)  "ietekmētās personas" ir kreditori, tostarp, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, darba ņēmēji, vai kreditoru kategorijas un, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, kapitāla turētāji, kuru prasījumus vai intereses attiecīgi tieši ietekmē pārstrukturēšanas plāns;

3)  "kapitāla turētājs" ir persona, kurai ir īpašumtiesību dalība attiecībā uz parādnieku vai parādnieka darījumdarbību, tostarp akcionārs (dalībnieki), ciktāl minētā persona nav kreditors;

4)  "atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana" ir kreditora prasījuma pret parādnieku izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana, ko noteikusi tiesu vai administratīvā iestāde vai ko piemēro atbilstīgi likumam, un – ja tas paredzēts valsts tiesību aktos – kreditora prasījuma pret trešo personu, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana tiesvedības, administratīvā vai cita veida procesa kontekstā vai tiesību ārpustiesas kārtībā apķīlāt vai realizēt parādnieka aktīvus vai darījumdarbības pagaidu apturēšana;

5)  "izpildāms līgums" ir līgums starp parādnieku un vienu vai vairākiem kreditoriem, uz kura pamata laikā, kad tiek noteikta vai piemērota atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana, pusēm joprojām ir pienākumi, kuri tām ir jāizpilda;

6)  "kreditoru interešu ievērošanas kritērijs" ir kritērijs, kas ir izpildīts, ja neviena nepiekrītošā kreditora stāvoklis saistībā ar pārstrukturēšanas plānu nebūtu nelabvēlīgāks nekā šāda kreditora stāvoklis, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritāšu secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai nu likvidācijas gadījumā, neatkarīgi no tā, vai aktīvi tiek pārdoti pa daļām vai kā darbību turpinošs uzņēmums, vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts;

7)  "jauns finansējums" ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors, lai īstenotu pārstrukturēšanas plānu, un kura ir iekļauta šajā pārstrukturēšanas plānā ▌;

8)  "pagaidu finansējums" ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors un kurā ir ietverta vismaz finansiāla palīdzība atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā, un kura ir pienācīga un nepieciešama uzreiz, lai parādnieka uzņēmums ▌ varētu turpināt darboties vai lai tiktu saglabāta vai palielināta šā uzņēmuma vērtība ▌;

9)  "uzņēmējs ▌" ir fiziska persona, kas veic tirdzniecību, darījumdarbību, darbojas amatniecībā vai profesijā ▌;

10)  "pilnīga parādsaistību dzēšana" ir prasības uzņēmējiem samaksāt viņu vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summu noraidīšana vai vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summas kā tādas atcelšana, kura ir daļa no procedūras, kur varētu būt ietverta aktīvu realizācija ▌ vai atmaksas ▌ plāns, vai abi;

11)  "atmaksas plāns" ir programma, saskaņā ar kuru maksātnespējīgs uzņēmējs kreditoriem konkrētos datumos samaksā konkrētas summas, vai periodisks uzņēmēja rīcībā esošo ienākumu konkrētas daļas pārvedums kreditoriem saistību dzēšanas laikposmā;

12)  "pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists" ir persona vai struktūra, ko tiesa vai administratīvā iestāde iecēlusi, lai tā veiktu jo īpaši vienu vai vairākus no šādiem uzdevumiem:

a)  palīdzēt parādniekam vai kreditoriem izstrādāt vai apspriest pārstrukturēšanas plānu;

b)  pārstrukturēšanas plāna apspriešanas laikā uzraudzīt parādnieka darbību un ziņot tiesai vai administratīvajai iestādei;

c)  pārstrukturēšanas plāna apspriešanas laikā īstenot daļēju kontroli pār parādnieka aktīviem vai darbību.

2.  Šajā direktīvā šādi jēdzieni jāsaprot tā, kā tie definēti valsts tiesību aktos:

a)  maksātnespēja;

b)  maksātnespējas iespējamība;

c)  mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi ("MVU").

3. pants

Agrīna brīdināšana un piekļuve informācijai

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem ▌ ir pieejams viens vai vairāki skaidri un pārredzami agrīnas brīdināšanas rīki, ar ko ir iespējams atklāt apstākļus, kas varētu radīt maksātnespējas iespējamību, un kas var viņiem signalizēt par nepieciešamību nekavējoties rīkoties.

Pirmās daļas nolūkos dalībvalstis var izmantot aktuālas IT tehnoloģijas, ar kurām dara zināmus vēstījumus un publisko paziņojumus.

2.  Pie agrīnās brīdināšanas rīkiem var piederēt šādi pasākumi:

a)  brīdināšanas mehānismi gadījumiem, kad parādnieks nav veicis konkrēta veida maksājumus;

b)  privātu vai publisku organizāciju sniegti konsultāciju pakalpojumi;

c)  stimuli, kas saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir paredzēti trešām personām, kurām ir nozīmīga informācija par parādnieku, piemēram, grāmatveži, nodokļu un sociālās nodrošināšanas iestādes, lai norādītu parādniekam uz negatīvu attīstību.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem un darbinieku pārstāvjiem ir pieejama attiecīga un aktuāla ▌informācija par pieejamajiem agrīnas brīdināšanas rīkiem, kā arī par pieejamām procedūrām un pasākumiem saistībā ar pārstrukturēšanu un parādsaistību dzēšanu.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par piekļuvi agrīnas brīdināšanas rīkiem ir publiski pieejama tiešsaistē un ka tā ir viegli pieejama un izklāstīta ērti lietojamā veidā, jo īpaši MVU.

5.  Dalībvalstis var sniegt atbalstu darbinieku pārstāvjiem parādnieka ekonomiskā stāvokļa izvērtēšanā.

II SADAĻA

PREVENTĪVĀS PĀRSTRUKTURĒŠANAS REGULĒJUMI

1. NODAĻA

Preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība

4. pants

Preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējas iespējamības apstākļos parādnieki ▌var izmantot preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kas tiem dod pārstrukturēšanas iespēju nolūkā novērst maksātnespēju un nodrošināt savu pastāvētspēju, neskarot citus risinājumus ar mērķi izvairīties no maksātnespējas, tādējādi aizsargājot darbvietas un saglabājot uzņēmējdarbību.

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka parādnieki, attiecībā uz kuriem ir stājies spēkā spriedums par smagiem valsts tiesību aktos noteiktu grāmatvedības vai uzskaites pienākumu pārkāpumiem, preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam var piekļūt vienīgi pēc tam, kad tie veikuši pienācīgus pasākumus, lai labotu pārkāpumus, par kuriem piemērots spriedums, tādējādi sniedzot kreditoriem informāciju, kas tiem ir nepieciešama, lai tie varētu pieņemt lēmumu pārstrukturēšanas sarunās.

3.  Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest pastāvētspējas pārbaudi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka šādas pārbaudes nolūks ir izslēgt parādniekus, kuriem nav pastāvētspējas izredžu, un ja to var veikt, nenodarot kaitējumu parādnieku aktīviem.

4.  Dalībvalstis var ierobežot to, cik reižu parādnieks konkrētā laikposmā var izmantot šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu.

5.  Šajā direktīvā paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums var sastāvēt no vienas vai vairākām procedūrām, pasākumiem vai noteikumiem, no kuriem daži var notikt ārpustiesas kārtībā, neskarot citus pārstrukturēšanas regulējumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem un ietekmētajām personām šāds pārstrukturēšanas regulējums saskaņotā veidā piešķir tiesības un aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti šajā sadaļā.

6.  Dalībvalstis var ieviest normas, kas tiesu vai administratīvās iestādes iesaistīšanos preventīvās pārstrukturēšanas regulējumā samazina līdz nepieciešamam un samērīgam minimumam, vienlaikus nodrošinot to, ka tiek aizsargātas visu ietekmēto personu un attiecīgo ieinteresēto personu tiesības.

7.  Šajā direktīvā paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums ir pieejams pēc parādnieku pieteikuma.

8.  Dalībvalstis var arī paredzēt, ka šajā direktīva paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums ir pieejams pēc kreditoru un darbinieku pārstāvju lūguma, ja tam piekrīt parādnieks. Dalībvalstis var attiecināt minēto prasību par parādnieka piekrišanas saņemšanu tikai uz gadījumiem, kad parādnieki ir MVU.

2. NODAĻA

Preventīvās pārstrukturēšanas plāna apspriešanas atvieglošana

5. pants

Parādnieka manta paša valdījumā

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka parādnieki, kas izmanto preventīvās pārstrukturēšanas procedūras, turpina pilnā apmērā vai vismaz daļēji īstenot kontroli pār saviem aktīviem un savu uzņēmumu ikdienas darbību.

2.  Ja nepieciešams, tiesu vai administratīvā iestāde par pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšanu lemj atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem, izņemot konkrētus apstākļus, kad dalībvalstis var noteikt prasību šādu praktizējošu speciālistu iecelt obligāti ikvienā gadījumā.

3.  Dalībvalstis paredz, lai pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, kurš palīdz parādniekam un kreditoriem izstrādāt un apspriest pārstrukturēšanas plānu, tiktu iecelts vismaz šādos gadījumos:

a)  ja ▌atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu saskaņā ar 6. panta 3. punktu nosaka tiesu vai administratīvā iestāde, un tiesu vai administratīvā iestāde nolemj, ka šāds praktizējošs speciālists ir nepieciešams, lai aizsargātu pušu intereses;

b)  ja pārstrukturēšanas plāns ir jāapstiprina tiesu vai administratīvajai iestādei, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu saskaņā ar 11. pantu; vai

c)  ja to pieprasa parādnieks vai kreditoru vairākums, ar noteikumu, ka pēdējā gadījumā kreditori sedz praktizējošā speciālista izmaksas.

6. pants

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka parādnieki ▌var izmantot atsevišķu izpildes panākšanas darbību ▌apturēšanu, lai atbalstītu preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pārstrukturēšanas plāna apspriešanu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atteikt noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, ja šāda apturēšana nav nepieciešama vai ja tādējādi netiktu sasniegts pirmajā daļā izklāstītais mērķis.

2.  Neskarot 4. un 5. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana var attiekties uz visa veida prasījumiem, tostarp nodrošinātiem prasījumiem un privileģētiem prasījumiem.

3.  Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana var būt vispārēja un aptvert visus kreditorus, vai ka tā var būt ierobežota un aptvert vienu vai vairākus atsevišķus kreditorus vai kreditoru kategorijas.

Ja apturēšana ir ierobežota, apturēšanu piemēro tikai tiem kreditoriem, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir bijuši informēti par pārstrukturēšanas plāna apspriešanu vai par apturēšanu, kā minēts 1. punktā.

4.  Dalībvalstis konkrēti definētos apstākļos no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas tvēruma var izslēgt konkrētus prasījumus vai prasījumu kategorijas, ja šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota un ja:

a)  nav domājams, ka izpildes panākšana kaitēs darījumdarbības pārstrukturēšanai; vai

b)  apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu minētos prasījumus izvirzījušos kreditorus.

5.  Šā panta 2. punkts neattiecas uz darba ņēmēju prasījumiem.

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis var darba ņēmēju prasījumiem piemērot 2. punktu, ja un ciktāl dalībvalstis nodrošina ▌, ka šādu prasījumu samaksa tiek preventīvās pārstrukturēšanas regulējumos garantēta ar līdzīgu aizsardzības līmeni ▌.

6.  Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sākotnējo ilgumu ierobežo līdz maksimālajam laikposmam, kas nepārsniedz četrus mēnešus.

7.  Neatkarīgi no 6. punkta dalībvalstis var pēc parādnieka, kreditora vai, attiecīgā gadījumā, pēc pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista lūguma ▌dot tiesu vai administratīvajām iestādēm iespēju pagarināt ▌atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas ilgumu vai noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu no jauna. Šādu atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas pagarinājumu vai jaunu apturēšanu nosaka vienīgi, ja precīzi noteikti apstākļi apliecina, ka šāds pagarinājums vai jauna apturēšana ir pienācīgi pamatota, piemēram:

a)  pārstrukturēšanas plāna apspriešanā ir gūti nozīmīgi panākumi; ▌

b)  atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas turpināšanai nav netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz ietekmēto personu tiesībām vai interesēm; vai

c)  maksātnespējas procedūra, kas varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vēl nav uzsākta attiecībā uz parādnieku.

8.  Kopumā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas ilgums, ieskaitot pagarināšanu un atjaunošanu, nepārsniedz divpadsmit mēnešus.

Ja dalībvalstis izvēlas šo direktīvu īstenot, izmantojot vienu vai vairākas no procedūrām vai pasākumiem, kas neatbilst paziņošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulas (ES) 2015/848 A pielikumu, kopējais apturēšanas ilgums šādās procedūrās ir ierobežots līdz laikposmam, kas nepārsniedz četrus mēnešus, ja parādnieka galveno interešu centrs ir pārvietots uz citu dalībvalsti trīs mēnešu laikposmā pirms lūguma iesniegšanas par preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanu.

9.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu vai administratīvās iestādes ▌ atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu var atcelt šādos gadījumos:

a)  apturēšana vairs neatbilst mērķim atbalstīt pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, piemēram, ja kļūst acīmredzams, ka kreditoru procentuālā daļa, kura saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir pietiekama, lai novērstu pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu, neatbalsta apspriešanas turpināšanu; ▌

b)  pēc parādnieka vai pārstrukturēšanas jomā praktizējošā speciālista lūguma ▌;

c)  kad tas paredzēts valsts tiesību aktos – ja atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana ir vai būtu netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmējusi vienu vai vairākus kreditorus vai vienu vai vairākas kreditoru kategorijas; vai

d)  kad tas paredzēts valsts tiesību aktos – ja apturēšana var noslēgties ar kreditora maksātnespēju.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas atcelšana saskaņā ar pirmo daļu ir iespējama tikai gadījumos, kad kreditoriem nav bijusi iespēja tikt uzklausītiem, pirms apturēšana bija stājusies spēkā vai pirms tiesu vai administratīvā iestāde bija noteikusi laikposma pagarināšanu.

Dalībvalstis var paredzēt minimālo laikposmu, kas nepārsniedz 6. punktā minēto laikposmu, kura laikā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu nevar atcelt.

7. pants

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekas

1.  Ja valsts tiesību aktos paredzētais parādnieka pienākums iesniegt pieteikumu par tādas maksātnespējas ▌ procedūras uzsākšanu, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, rodas ▌ atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā, minēto pienākumu aptur uz minētās apturēšanas laiku.

2.  Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana, kas notiek saskaņā ar 6. pantu, uz apturēšanas laiku neļauj pēc viena vai vairāku kreditoru lūguma uzsākt tādu maksātnespējas procedūru, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju.

3.  Dalībvalstis var atkāpties no 1. un 2. punkta gadījumā, ja parādnieks nav spējīgs paredzētajā termiņā samaksāt savus parādus ▌. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka ▌ tiesu vai administratīvā iestāde var nolemt ▌ atstāt spēkā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas priekšrocību, ja, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, tādas maksātnespējas procedūras uzsākšana, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, neatbilstu kreditoru vispārējām interesēm.

4.  Dalībvalstis paredz noteikumus, ar kuriem novērš, ka – sakarā ar parādiem, kuri radušies pirms apturēšanas tikai tādēļ, ka parādnieks tos nebija samaksājis, – kreditori, uz kuriem attiecas apturēšana, izvairās izpildīt vai izbeidz, paātrina vai citādi parādniekam nelabvēlīgā veidā pārveido būtiskus izpildāmus līgumus. Būtiskus izpildāmus līgumus saprot kā izpildāmus līgumus, kas ir nepieciešami uzņēmuma ikdienas darbības turpināšanai, tostarp līgumus par piegādēm, kuru apturēšanas dēļ iestātos parādnieka darbību dīkstāve.

Pirmā daļa neliedz dalībvalstīm piešķirt šādiem kreditoriem atbilstošus aizsardzības līdzekļus, lai novērstu, ka tiem minētās daļas rezultātā tiek radīta netaisnīga nelabvēlīga ietekme.

Dalībvalstis var noteikt, ka šo punktu piemēro arī nebūtiskiem izpildāmiem līgumiem.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka kreditori nedrīkst izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, tikai šādu iemeslu dēļ ▌:

a)  lūgums uzsākt preventīvās pārstrukturēšanas procedūru;

b)  lūgums apturēt atsevišķas izpildes panākšanas darbības;

c)  preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšana; vai

d)  atsevišķu izpildes panākšanas darbību kā tādu apturēšanas noteikšana.

6.  Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana neattiecas uz savstarpējā ieskaita līgumiem, tostarp noslēguma ieskaita līgumiem, finanšu tirgos, enerģijas tirgos un izejvielu tirgos pat apstākļos, kad 31. panta 1. punkts nav piemērojams, – ja šādu līgumu izpilde ir panākama saskaņā ar valstu maksātnespējas tiesību aktiem. Apturēšana tomēr attiecas uz prasījuma izpildes panākšanu, ko īsteno kreditors pret parādnieku, ja šis prasījums radies savstarpējā ieskaita līguma darbības rezultātā.

Pirmo daļu nepiemēro līgumiem par to preču, pakalpojumu vai energoresursu piegādi, kas nepieciešami parādnieka uzņēmuma darbībai, izņemot, ja šādi līgumi ir tādas pozīcijas veidā, kas tiek tirgota biržā vai citā tirgū, un ir tādi, ka tos jebkurā laikā var aizstāt ar pašreizējo tirgus vērtību.

7.  Dalībvalstis nodrošina, lai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas pārtraukšana ▌bez pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas pati par sevi nebūtu iemesls tādas maksātnespējas procedūras uzsākšanai, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, ja vien nav izpildīti pārējie šādas uzsākšanas nosacījumi, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

3. NODAĻA

Pārstrukturēšanas plāni

8. pants

Pārstrukturēšanas plānu saturs

1.  Dalībvalstis paredz, lai ikvienā pārstrukturēšanas plānā, kas tiek iesniegts pieņemšanai saskaņā ar 9. pantu vai apstiprināšanai tiesu vai administratīvajā iestādē saskaņā ar 10. pantu, būtu ietverta vismaz šāda informācija:

a)  parādnieka identitāte ▌;

b)  parādnieka aktīvi un saistības pārstrukturēšanas plāna iesniegšanas brīdī, tostarp aktīvu vērtība, parādnieka ekonomiskās situācijas un darba ņēmēju stāvokļa apraksts un parādnieka grūtību ▌ cēloņu un apmēra apraksts;

c)  ▌ ietekmētās personas, kuras minētas individuāli vai ▌aprakstītas pēc parāda kategorijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā arī to prasījumi vai dalība, uz ko attiecas pārstrukturēšanas plāns;

d)  attiecīgā gadījumā – kategorijas, kurās pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vajadzībām apvienotas ietekmētās personas, un attiecīgā katras kategorijas prasījumu un dalības vērtība;

e)  attiecīgā gadījumā – personas, kuras minētas individuāli vai ▌ aprakstītas pēc parāda kategorijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kuras neietekmē pārstrukturēšanas plāns,– kopā ar to iemeslu aprakstu, kāpēc ir ▌ ierosināts tās neietekmēt;

f)  attiecīgā gadījumā – pārstrukturēšanas jomā praktizējošā speciālista identitāte;

g)  pārstrukturēšanas plāna noteikumi, tostarp jo īpaši:

i)  jebkādi ierosinātie pārstrukturēšanas pasākumi, kas minēti 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā;

ii)  attiecīgā gadījumā – jebkādu ierosināto pārstrukturēšanas pasākumu ierosinātais ilgums;

iii)  darbinieku pārstāvju informēšanas un uzklausīšanas kārtība saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;

iv)  attiecīgā gadījumā, vispārējā ietekme uz nodarbinātību, piemēram, atlaišanas, īstermiņa darbs vai tamlīdzīgi aspekti;

v)  parādnieka aplēstās finanšu plūsmas, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos; un

vi)  jebkurš jauns finansējums, kas sagaidāms pārstrukturēšanas plāna ietvaros , un iemesli, kāpēc jaunais finansējums ir nepieciešams minētā plāna īstenošanai;

h)  pamatojums, kurā skaidrots, kāpēc ir saprātīgas izredzes ar pārstrukturēšanas plānu novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju, tostarp izklāstot priekšnosacījumus, kas vajadzīgi, lai plāns būtu sekmīgs. Dalībvalstis var pieprasīt, ka minēto pamatojumu sagatavo vai validē vai nu ārējs eksperts vai arī pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, ja šāds praktizējošs speciālists ir iecelts.

2.  Dalībvalstis pārstrukturēšanas plāniem nodrošina tiešsaistē pieejamu visaptverošu pārbaudes sarakstu, kurš ir pielāgots MVU vajadzībām. Pārbaudes sarakstā ir ietvertas praktiskas nostādnes par to, kā pārstrukturēšanas plāns jāizstrādā saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Pārbaudes sarakstu dara pieejamu attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās. Dalībvalstis apsver iespēju šo pārbaudes sarakstu darīt pieejamu vismaz vēl vienā citā valodā, it īpaši kādā no valodām, kas tiek izmantotas starptautiskajā darījumdarbībā. ▌

9. pants

Pārstrukturēšanas plānu pieņemšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai – neatkarīgi no tā, kurš iesniedz pieteikumu par preventīvās pārstrukturēšanas procedūru saskaņā ar 4. pantu, – parādniekiem būtu tiesības iesniegt pārstrukturēšanas plānus ietekmētajām personām pieņemšanai.

Dalībvalstis var arī paredzēt, ka kreditoriem un pārstrukturēšanas jomā praktizējošiem speciālistiem ir tiesības iesniegt pārstrukturēšanas plānus, un paredzēt to, saskaņā ar kādiem nosacījumiem viņi to var darīt.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka ▌ ietekmētās personas ir tiesīgas balsot par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu.

Personām, kuras pārstrukturēšanas plāns neietekmē, minētā plāna pieņemšanā nav balsošanas tiesību.

3.  Neatkarīgi no 2. punkta dalībvalstis var nepiešķirt balsošanas tiesības šādām personām:

a)  kapitāla turētāji;

b)  kreditori, kuru prasījumiem parastajā likvidācijas prioritāšu secībā ir zemāks rangs salīdzinājumā ar parasto, nenodrošināto kreditoru prasījumiem; vai

c)  jebkura ar parādnieku vai parādnieka darījumdarbību saistīta persona, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir interešu konflikts.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka ietekmētās personas tiek apvienotas atsevišķās kategorijās, kuras pietiekami atspoguļo interešu kopīgumu, pamatojoties uz pārbaudāmiem kritērijiem, saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vajadzībām atsevišķās kategorijās apvieno vismaz nodrošināto un nenodrošināto prasījumu kreditorus.

Dalībvalstis var arī paredzēt, ka darba ņēmēju prasījumus uzskata par atsevišķu kategoriju.

Dalībvalstis var paredzēt, ka parādnieki, kuri ir MVU, var izvēlēties ietekmētās personas neiedalīt atsevišķās kategorijās.

Dalībvalstis ievieš piemērotus pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka kategoriju izveide tiek veikta tā, lai īpaši ņemtu vērā neaizsargāto kreditoru, piemēram, mazo piegādātāju, aizsardzību.

5.  Tiesu vai administratīvā iestāde pārbauda balsošanas tiesības un kategoriju izveidi, kad ir iesniegts lūgums ▌ apstiprināt pārstrukturēšanas plānu.

Dalībvalstis var pieprasīt, ka tiesu vai administratīvā iestāde balsošanas tiesības un kategoriju izveidi pārbauda un apstiprina agrākā posmā nekā pirmajā daļā minētajā posmā.

6.  Ietekmētās personas pieņem ▌ pārstrukturēšanas plānu, ar noteikumu, ka katrā ▌ kategorijā ir sasniegts šo personu prasījumu vai dalības apmēra vairākums. Dalībvalstis papildus var pieprasīt, lai katrā kategorijā būtu sasniegts ietekmēto personu skaita vairākums.

Dalībvalstis nosaka, kāds vairākums ir nepieciešams ▌pārstrukturēšanas plāna pieņemšanai ▌. Minētais vairākums ▌ nepārsniedz 75 % no katrā kategorijā pārstāvēto prasījumu vai dalības apmēra vai – attiecīgā gadījumā – no ietekmēto personu skaita katrā kategorijā.

7.  Neatkarīgi no 2.–6. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka oficiālu balsojumu par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu var aizstāt ar vienošanos, ko atbalsta nepieciešamais vairākums ▌.

10. pants

Pārstrukturēšanas plānu apstiprināšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz šādi turpmāk minētie pārstrukturēšanas plāni ir saistoši iesaistītajām personām vienīgi tad, ja tos apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde:

a)  pārstrukturēšanas plāns, kas ietekmē to ietekmēto personu prasījumus vai dalību, kuras nepiekrīt pārstrukturēšanas plānam;

b)  pārstrukturēšanas plāns, kurā paredzēts jauns finansējums;

c)  pārstrukturēšanas plāns, saskaņā ar kuru tiek atlaists vairāk nekā 25 % darbaspēka, ja tas ir atļauts ar valsts tiesību aktiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, lai nosacījumi, ar kādiem tiesu vai administratīvā iestāde pārstrukturēšanas plānu var apstiprināt, būtu nepārprotami konkretizēti un tajos būtu ietverts vismaz sekojošais:

a)  pārstrukturēšanas plāns ir pieņemts saskaņā ar 9. pantu ▌;

b)  pret kreditoriem ar pietiekamu interešu kopīgumu tai pašā kategorijā izturas vienlīdzīgi, un veidā, kas ir proporcionāls viņu prasījumam;

c)  pārstrukturēšanas plāns saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir paziņots visām ietekmētajām personām;

d)  ja ir nepiekrītoši kreditori, pārstrukturēšanas plāns atbilst kreditoru interešu ievērošanas kritērijam;

e)  attiecīgā gadījumā – jaunais finansējums ir nepieciešams pārstrukturēšanas plāna īstenošanai, un tam nav netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz kreditoru interesēm.

To, vai ir nodrošināta atbilstība pirmās daļas d) apakšpunktam, tiesu vai administratīvā iestāde pārbauda tikai tad, ja pārstrukturēšanas plāns tiek apstrīdēts, pamatojoties uz minēto iemeslu.

3.  Dalībvalstis nodrošina, lai tiesu vai administratīvajām iestādēm būtu iespēja atteikties apstiprināt pārstrukturēšanas plānu, ja, objektīvi spriežot, šādam plānam nebūtu izredžu novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju.

4.  Ja, lai pārstrukturēšanas plāns kļūtu saistošs, tam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums, dalībvalstis nodrošina, ka lēmums tiek pieņemts efektīvi, lai panāktu jautājuma ātru norisi.

11. pants

Pārkategoriju piespiedu piemērošana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plānu, kuru nav apstiprinājušas ietekmētās personas, kā paredzēts 9. panta 6. punktā, katrā balsošanas kategorijā, tiesu vai administratīvā iestāde var apstiprināt pēc parādnieka priekšlikuma vai ▌ ar parādnieka piekrišanu un ka tas kļūst saistošs ▌ nepiekrītošajām balsošanas kategorijām, ja pārstrukturēšanas plāns atbilst vismaz šādiem nosacījumiem ▌:

a)  tas atbilst 10. panta 2. un 3. punktam;

b)  to ir apstiprinājis:

i)  ietekmēto personu balsošanas kategoriju vairākums, ar noteikumu, ka vismaz viena no minētajām kategorijām ir nodrošināto kreditoru kategorija vai tai ir augstāks prioritātes rangs nekā parasto, nenodrošināto kreditoru kategorijai; vai, ja tas nenotiek,

ii)  vismaz viena ietekmēto personu balsošanas kategorija vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, tiesībās ierobežotu personu kategorija, kas nav kapitāla turētāju kategorija vai jebkura cita kategorija, kura pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas nesaņemtu nekādu maksājumu vai nesaglabātu nekādu dalību, vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, varētu pamatoti uzskatīt, ka tā nesaņemtu nekādu maksājumu vai nesaglabātu nekādu dalību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritārā secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

c)  tas nodrošina, lai nepiekrītošās ietekmēto kreditoru balsošanas kategorijas būtu vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā citas tā paša prioritātes ranga kategorijas un labvēlīgākā situācijā nekā jebkuras zemākas prioritātes kategorijas; un

d)  neviena ietekmēto personu kategorija saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu nevar saņemt vai paturēt vairāk par tās prasījumu vai dalības pilnu apjomu.

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis var noteikt, ka prasība saņemt parādnieka piekrišanu attiecas tikai uz gadījumiem, kad parādnieki ir MVU.

Dalībvalstis var palielināt plāna apstiprināšanai nepieciešamo ietekmēto personu kategoriju skaitu vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, tiesībās ierobežoto personu kategoriju skaitu, kā noteikts pirmās daļas b) apakšpunkta ii) punktā.

2.  Atkāpjoties no 1. punkta c) apakšpunkta, dalībvalstis var paredzēt, ka nepiekrītošā ietekmēto kreditoru balsošanas kategorijas prasījumi tiek pilnībā apmierināti ar tādiem pašiem vai līdzvērtīgiem līdzekļiem, ja zemākas prioritātes kategorijai saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu ir paredzēts saņemt kādu maksājumu vai saglabāt kādu dalību.

Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest noteikumus, ar kuriem atkāpjas no pirmās daļas, ja tie ir nepieciešami pārstrukturēšanas plāna mērķu sasniegšanai un ja ar pārstrukturēšanas plānu netiek netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas jebkādu ietekmēto personu tiesības vai intereses.

12. pants

Kapitāla turētāji

1.  Ja dalībvalstis 9.–11. panta piemērošanu neattiecina uz kapitāla turētājiem, tās ar citiem līdzekļiem nodrošina, lai minētie kapitāla turētāji nedrīkstētu nesamērīgi kavēt pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu un apstiprināšanu vai radīt tai šķēršļus.

2.  Dalībvalstis arī nodrošina, lai kapitāla turētāji nedrīkstētu nesamērīgi kavēt pārstrukturēšanas plāna īstenošanu vai radīt tai šķēršļus.

3.  Dalībvalstis var pielāgot to, kas saskaņā ar šo pantu ir nesamērīga kavēšana vai šķēršļu radīšana, nolūkā ņemt vērā, inter alia, to, vai parādnieks ir MVU vai liels uzņēmums; ierosinātos pārstrukturēšanas pasākumus, kas skar kapitāla turētāju tiesības; kapitāla turētāja veidu; to, vai parādnieks ir juridiska vai fiziska persona; vai to, vai partneriem sabiedrībā ir ierobežota vai neierobežota atbildība.

13. pants

Darba ņēmēji

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai ar preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu netiktu ietekmētas darba ņēmēju individuālās un kolektīvās tiesības atbilstīgi Savienības un valsts darba tiesībām, piemēram:

a)  tiesības uz kolektīvām sarunām un protesta akcijām; un

b)  tiesības uz informāciju un uzklausīšanu saskaņā ar Direktīvu 2002/14/EK un Direktīvu 2009/38/EK, jo īpaši:

i)  darbinieku pārstāvju informēšana par uzņēmuma vai uzņēmējdarbības darbību jaunāko un iespējamo attīstību un ekonomisko situāciju, dodot viņiem iespēju informēt parādnieku par bažām attiecībā uz darījumdarbības stāvokli un attiecība uz nepieciešamību apsvērt pārstrukturēšanas mehānismu izmantošanu;

ii)  darbinieku pārstāvju informēšana par jebkuru preventīvās pārstrukturēšanas procedūru, kas varētu ietekmēt nodarbinātību, piemēram, darbinieku iespējas atgūt savas algas un jebkurus turpmākos maksājumus, tostarp aroda pensijas;

iii)  darbinieku pārstāvju informēšana un uzklausīšana par pārstrukturēšanas plāniem, pirms tie tiek iesniegti pieņemšanai saskaņā ar 9. pantu vai apstiprināšanai tiesu vai administratīvajā iestādē saskaņā ar 10. pantu;

c)  tiesības, kas garantētas ar Direktīvām 98/59/EK, 2001/23/EK un 2008/94/EK.

2.  Ja pārstrukturēšanas plānā ir ietverti pasākumi, ar kuriem darba organizācijā vai līgumattiecībās ar darba ņēmējiem ievieš izmaiņas, minētie darba ņēmēji minētos pasākumus apstiprina, ja valsts tiesību aktos vai koplīgumos ir paredzēta apstiprināšana šādos gadījumos.

14. pants

Tiesu vai administratīvās iestādes veiktā vērtēšana

1.  Tiesu vai administratīvā iestāde pieņem lēmumu par parādnieka darījumdarbības vērtēšanu tikai tad, ja nepiekrītošā ietekmētā persona ir pārstrukturēšanas plānu apstrīdējusi, balstoties vai nu uz:

a)  apgalvojumu, ka nav izpildīts 2. panta 1. punkta 6) apakšpunktā minētais kreditoru interešu ievērošanas kritērijs; vai

b)  apgalvojumu, ka ir pārkāpti 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā minētie pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumi.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu vai administratīvās iestādes, lai pieņemtu lēmumu par vērtēšanu saskaņā ar 1. punktu, var iecelt vai uzklausīt pienācīgi kvalificētus lietpratējus.

3.  Šā panta 1. punkta piemērošanas nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka nepiekrītošā ietekmētā persona apstrīdēšanu var īstenot, vēršoties tiesu vai administratīvajā iestādē, kas tiek lūgta apstiprināt pārstrukturēšanas plānu ▌.

Dalībvalstis var nodrošināt, ka šādu apstrīdēšanu var īstenot lēmuma par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu pārsūdzības ietvaros.

15. pants

Pārstrukturēšanas plānu sekas

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plāni, kurus apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde, ir saistoši visām ietekmētajām personām, kuras minētas vai aprakstītas saskaņā ar 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plāns ▌ neietekmē kreditorus, kuri nav iesaistīti šā plāna pieņemšanā saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

16. pants

Pārsūdzības

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos paredzētas pārsūdzības par tiesu iestādes pieņemtu lēmumu, ar ko apstiprināts vai noraidīts pārstrukturēšanas plāns, tiek iesniegtas augstākas instances tiesu iestādē ▌.

Dalībvalstis nodrošina, ka pārsūdzības par administratīvas iestādes pieņemtu lēmumu, ar ko apstiprināts vai noraidīts pārstrukturēšanas plāns, tiek iesniegtas tiesu iestādē.

2.  Pārsūdzības risina efektīvi, nolūkā tās ātri izskatīt.

3.  Pārsūdzība par lēmumu, ar ko apstiprināts pārstrukturēšanas plāns, neaptur minētā plāna izpildi.

Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, dalībvalstis var paredzēt, ka tiesu iestādes var apturēt pārstrukturēšanas plāna vai to daļu izpildi, ja tas ir nepieciešams un lietderīgi kādas personas interešu aizsardzībai.

4.  Dalībvalstis nodrošina, lai, ja pārsūdzība saskaņā ar 3. punktu tiek apmierināta, tiesu iestāde varētu:

a)  atcelt pārstrukturēšanas plānu; vai

b)  apstiprināt pārstrukturēšanas plānu – vai nu ar grozījumiem, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, vai bez grozījumiem.

Dalībvalstis var paredzēt, ka, ja pārstrukturēšanas plāns tiek apstiprināts saskaņā ar pirmās daļas b) apakšpunktu, jebkurai personai, kura ir cietusi finansiālus zaudējumus un kuras pārsūdzība ir apmierināta, tiek piešķirta kompensācija.

4. NODAĻA

Aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu, pagaidu finansējumu un citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem

17. pants

Aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu un pagaidu finansējumu

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai jauns finansējums un pagaidu finansējums tiktu pienācīgi ▌ aizsargāts. Paredz vismaz, ka parādnieka vēlākas maksātnespējas gadījumā:

a)  jaunu finansējumu un pagaidu finansējumu neatzīst par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu; un

b)  šāda finansējuma piešķīrējiem nerodas civilā, administratīvā vai kriminālā atbildība, tā iemesla dēļ, ka šāds finansējums kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punktu piemēro tikai jaunam finansējumam, ja restrukturizācijas plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīva iestāde, un pagaidu finansējumam, kuram ir tikusi piemērota ex ante kontrole.

3.  Dalībvalstis var izslēgt no 1. panta piemērošanas jomas pagaidu finansējumu, kas piešķirts pēc tam, kad parādnieks vairs nespēj paredzētajā termiņā samaksāt savus parādus.

4.  Dalībvalstis var paredzēt, ka personām, kas piešķir jaunu vai pagaidu finansējumu, tiek piešķirtas tiesības saņemt maksājumu ar augstāku prioritāti vēlāku maksātnespējas procedūru kontekstā salīdzinājumā ar citiem kreditoriem, kuru prasījumiem ▌ citādi būtu augstāka vai vienāda prioritāte.

18. pants

Aizsardzība attiecībā uz citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem

1.  Neskarot 17. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras vēlākas parādnieka maksātnespējas gadījumā darījumi, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna apspriešanai, ▌ netiek atzīti par spēkā neesošiem, par tādiem, kas var tikt atzīti par spēkā neesošiem, vai par neizpildāmiem tā iemesla dēļ, ka šādi darījumi kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punktu piemēro tikai tad, kad plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde vai kad šādiem darījumiem ir tikusi piemērota ex ante kontrole.

3.  Dalībvalstis no 1. panta piemērošanas jomas var izslēgt darījumus, kas veikti pēc tam, kad parādnieks vairs nespēj paredzētajā termiņā atmaksāt savus parādus.

4.  Šā panta 1. punktā minētie darījumi ▌ aptver vismaz:

a)  maksājumu, ar ko sedz ▌ maksas un izmaksas saistībā ar pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, pieņemšanu vai apstiprināšanu ▌;

b)  maksājumu, ar ko sedz ▌ maksas un izmaksas saistībā ar profesionālām konsultācijām ciešā saistībā ar ▌ pārstrukturēšanu;

c)  darba ņēmēju algu maksājumu par jau paveiktu darbu, neskarot citu aizsardzību, kas paredzēta Savienības vai valsts tiesību aktos;

d)  jebkādus ▌ maksājumus un izmaksas parasti veiktās darījumdarbības ietvaros, kuri nav a) līdz c) apakšpunktā minētie.

5.  Neskarot 17. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras vēlākas parādnieka maksātnespējas gadījumā darījumi, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna īstenošanai un kas ir veikti saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu, ko apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde ▌, netiek atzīti par spēkā neesošiem, par tādiem, kas var tikt atzīti par spēkā neesošiem, vai par neizpildāmiem tā iemesla dēļ, ka šādi darījumi kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

5. NODAĻA

Pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumi

19. pants

Pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumi maksātnespējas iespējamības apstākļos

Dalībvalstis ▌nodrošina, ka maksātnespējas iespējamības apstākļos pārvaldes institūciju amatpersonas pienācīgi ņem vērā vismaz šādus aspektus:

a)  kreditoru ▌, kapitāla turētāju un citu ieinteresēto personu intereses;

b)  nepieciešamību veikt ▌ pasākumus, lai izvairītos no maksātnespējas; un

c)  nepieciešamību izvairīties no tīšas vai rupji neuzmanīgas rīcības, kas apdraud uzņēmuma pastāvētspēju.

III SADAĻA

PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANA UN DISKVALIFIKĀCIJA

20. pants

Saistību dzēšanas iespējas

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai tiktu izbeigta tāda tirdzniecība, darījumdarbība, amatniecība vai profesija, ar kuru ir saistīti maksātnespējīga uzņēmēja parādi.

2.  Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, ▌ lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai ▌ rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmēji, kuriem ir dzēstas parādsaistības, var izmantot spēkā esošos valsts regulējumus, kuros ir paredzēts darījumdarbības atbalsts uzņēmējiem, tostarp to, ka viņiem ir piekļuve attiecīgai un atjauninātai informācijai par šiem regulējumiem.

21. pants

Saistību dzēšanas laikposms

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai ▌ laikposms, pēc kura ir iespējams pilnīgi dzēst parādsaistības maksātnespējīgiem uzņēmējiem, nepārsniegtu trīs gadus, skaitot vēlākais no dienas, kad vai nu:

a)  tādas procedūras gadījumā, kurā ir ietverts atmaksas plāns, – ir pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums apstiprināt plānu vai plāna īstenošanas sākšanu; vai arī

b)  jebkuras citas procedūras gadījumā, – ir pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums uzsākt procedūru, vai ir noteikta maksātnespējīgā uzņēmēja manta.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka saistību dzēšanas laikposma beigās ▌ maksātnespējīgiem uzņēmējiem, kas ir izpildījuši savus pienākumus, ja šādi pienākumi pastāv saskaņā ar valsts tiesību aktiem, to parādsaistības tiek dzēstas bez nepieciešamības vērsties ▌ tiesu vai administratīvajā iestādē, lai uzsāktu kādu papildu procedūru, kas nav minēta 1. punktā.

Neskarot šā punkta pirmo daļu, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas tiesu vai administratīvajai iestādei ļauj pārbaudīt, vai uzņēmēji ir izpildījuši pienākumus, lai varētu panākt parādsaistību dzēšanu.

3.  Dalībvalstis var paredzēt, ka pilnīga parādsaistību dzēšana nekavē tādas maksātnespējas procedūras turpināšanu, kuras rezultātā tiek realizēti un sadalīti uzņēmēja aktīvi, kas bija daļa no minētā uzņēmēja mantas dienā, kad beidzas saistību dzēšanas laikposms.

22. pants

Diskvalifikācijas laikposms

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumos, kad maksātnespējīgs uzņēmējs panāk parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu, jebkāda diskvalifikācija, kas liedz uzsākt vai veikt tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai darboties profesijā tikai tāpēc, ka uzņēmējs ir maksātnespējīgs, zaudētu spēku vēlākais saistību dzēšanas laikposma beigās.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka, beidzoties saistību dzēšanas laikposmam, šā panta 1. punktā minētā diskvalifikācija pārstāj būt spēkā bez nepieciešamības ▌ vērsties tiesu vai administratīvā iestādē, lai uzsāktu kādu papildu procedūru, kas nav minēta 21. panta 1. punktā.

23. pants

Atkāpes

1.  Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis patur spēkā vai ievieš noteikumus, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs parādsaistību uzņemšanās laikā, maksātnespējas procedūras laikā vai parāda maksājuma laikā attiecībā pret kreditoriem vai citām ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rīkojās negodīgi vai negodprātīgi, – neskarot valsts noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

2.  Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ja:

a)  maksātnespējīgais uzņēmējs ir būtiski nepildījis atmaksas plānā paredzētos pienākumus vai ▌ jebkādu citu juridisku pienākumu, kura mērķis ir kreditoru interešu aizsardzība, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus;

b)  maksātnespējīgais uzņēmējs nav pildījis informēšanas vai sadarbības pienākumus saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;

c)  parādsaistību dzēšanas pieteikums ir iesniegts ļaunprātīgā nolūkā;

d)  pēc tam, kad maksātnespējīgajam uzņēmējam bija piešķirta pilnīga parādsaistību dzēšana vai kad nopietna informēšanas vai sadarbības pienākumu pārkāpuma dēļ viņam bija atteikta pilnīga parādsaistību dzēšana, ir iesniegts jauns pieteikums saistību dzēšanai konkrētā laikposmā;

e)  nav segtas izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu; vai

f)  ir nepieciešama atkāpe, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām.

3.  Atkāpjoties no 21. panta, dalībvalstis var paredzēt ilgākus saistību dzēšanas laikposmus, ja ▌:

a)  aizsardzības pasākumi ir apstiprināti vai tos ir uzdevusi tiesu vai administratīvā iestāde, lai aizsargātu maksātnespējīgā uzņēmēja pamatmājokli un attiecīgā gadījumā arī uzņēmēja ģimeni vai būtiskus aktīvus, kas ir vajadzīgi uzņēmēja tirdzniecības, darījumdarbības, amatniecības vai profesijas turpināšanai; vai

b)  maksātnespējīgā uzņēmēja un attiecīgā gadījumā arī uzņēmēja ģimenes pamatmājoklis nav realizēts.

4.  Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt ▌ no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:

a)  nodrošināti parādi;

b)  parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti;

c)  parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību;

d)  parādi attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām;

e)  parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai kad ir uzsākta šāda procedūra; un

f)  parādi, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu.

5.  Atkāpjoties no 22. panta, dalībvalstis var paredzēt ilgākus vai beztermiņa diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs darbojas profesijā:

a)  uz kuru attiecas īpaši ētikas noteikumi vai īpaši noteikumi par reputāciju vai speciālām zināšanām, un ja uzņēmējs ir minētos noteikumus pārkāpis; vai

b)  kas saistīta ar citu personu īpašuma pārvaldību.

Pirmo daļu piemēro arī ja maksātnespējīgs uzņēmējs lūdz piekļuvi profesijai, kā minēts tās a) vai b) apakšpunktā.

6.  Šī direktīva neskar valstu tiesību aktus attiecībā uz diskvalifikāciju, ▌ ko uzdevusi tiesu vai administratīvā iestāde un kas nav 22. pantā minētā diskvalifikācija.

24. pants

Procedūru apvienošana attiecībā uz ar profesiju saistītiem parādiem, un personīgiem parādiem

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka, ja maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir ar profesiju saistīti parādi, kas ir radušies to tirdzniecības, darījumdarbības, amatniecības vai profesijas ietvaros, kā arī personīgi parādi, kas ir radušies ārpus minētās darbības un kurus nav iespējams racionāli nošķirt, tad šādi parādi, ja tie ir dzēšami, jāizskata vienā vienotā procedūrā, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu.

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja ar profesiju saistītos parādus un personīgos parādus var nošķirt, minētos parādus, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu, jāizskata vai nu atsevišķās, tomēr saskaņotās procedūrās, vai arī vienā un tai pašā procedūrā.

IV SADAĻA

AR PĀRSTRUKTURĒŠANU, MAKSĀTNESPĒJU UN PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANU SAISTĪTO PROCEDŪRU EFEKTIVITĀTES PALIELINĀŠANAS PASĀKUMI

25. pants

Tiesu un administratīvās iestādes

▌Neskarot tiesu varas neatkarību un jebkādas Savienībā pastāvošās atšķirības tiesu iestāžu organizācijā, ▌dalībvalstis nodrošina, lai▌:

a)  tiesu un administratīvo iestāžu darba ņēmēji, kuri izskata ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras, saņemtu atbilstošu apmācību un lai viņiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas; un

b)  ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras tiktu izskatītas efektīvi nolūkā panākt procedūru ātru norisi.

26. pants

Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās praktizējošie speciālisti

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai:

a)  praktizējošie speciālisti, kurus tiesu vai administratīvā iestāde iecēlusi saistībā ar pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas saistītajām procedūrām ("speciālisti"), saņemtu atbilstošu apmācību un lai tiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas;

b)  atbilstības nosacījumi, kā arī praktizējošo speciālistu iecelšanas, atcelšanas un atkāpšanās process būtu skaidrs, pārredzams un taisnīgs;

c)  ieceļot praktizējošu speciālistu konkrētā gadījumā, tostarp gadījumos ar pārrobežu elementiem, pienācīgi tiktu ņemta vērā praktizējošā speciālista pieredze un speciālās zināšanas un šā gadījuma īpašās iezīmes; un

d)  jebkāda interešu konflikta novēršanas labad parādniekiem un kreditoriem būtu iespēja vai nu iebilst pret praktizējošā speciālista izraudzīšanu vai iecelšanu vai pieprasīt praktizējošā speciālista aizstāšanu.

2.  Komisija sekmē paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā, lai uzlabotu apmācības kvalitāti visā Savienībā, tostarp izmantojot pieredzes apmaiņu un spēju veidošanas rīkus.

27. pants

Praktizējošo speciālistu uzraudzība un atalgojums ▌

1.  Dalībvalstis ievieš atbilstošus pārraudzības un regulatīvus mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu praktizējošo speciālistu darba uzraudzību ar mērķi nodrošināt, lai to pakalpojumi tiktu sniegti efektīvi un kompetenti un – attiecībā uz iesaistītajām personām – objektīvi un neatkarīgi. Minētajos mehānismos ir ietverti arī pārskatatbildības pasākumi praktizējošiem speciālistiem, kuri nav izpildījuši savus pienākumus.

2.  Dalībvalstis nodrošina, lai informācija par iestādēm vai struktūrām, kuras īsteno praktizējošo speciālistu pārraudzību, būtu publiski pieejama.

3.  Dalībvalstis var mudināt praktizējošos speciālistus izstrādāt un ievērot rīcības kodeksus.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka praktizējošo speciālistu atalgojumu reglamentē noteikumi, kas atbilst mērķim efektīvi pabeigt procedūras ▌.

Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviestas atbilstošas procedūras, lai izšķirtu strīdus par atalgojumu ▌.

28. pants

Elektronisko saziņas līdzekļu izmantošana

Dalībvalstis nodrošina, ka ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās procedūras dalībnieki, praktizējošais speciālists un tiesu vai administratīvā iestāde var , izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, tostarp pārrobežu situācijās, veikt vismaz šādas darbības:

a)  iesniegt prasījumus;

b)  iesniegt pārstrukturēšanas vai atmaksas plānus ▌;

c)  paziņot informāciju kreditoriem;

d)  iesniegt apstrīdējumus un pārsūdzības.

V SADAĻA

AR PĀRSTRUKTURĒŠANU, MAKSĀTNESPĒJU UN PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANAUSAISTĪTO PROCEDŪRU UZRAUDZĪBA

29. pants

Datu vākšana

1.  ▌Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī vāc un apkopo datus par ▌ ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajām procedūrām sadalījumā pa procedūru veidiem, kas aptver vismaz šādus elementus:

a)  to procedūru skaits, kuras tika pieprasītas vai uzsāktas, ja šāda uzsākšana ir paredzēta valsts tiesību aktos, un to procedūru skaits, kas vēl notiek vai ir izbeigtas;

b)  procedūru vidējais ilgums no pieteikuma iesniegšanas vai procedūru uzsākšanas dienas līdz to izbeigšanai;

c)  to procedūru skaits, kuras nav d) apakšpunktā paredzētās, sadalījumā pa rezultātu veidiem;

d)  pieteikumu skaits attiecībā uz pārstrukturēšanas procedūrām, kuras tika atzītas par nepieņemamām, tika noraidītas vai atsauktas pirms to uzsākšanas.

2.  Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī vāc un apkopo datus par to parādnieku skaitu, uz kuriem attiecās pārstrukturēšanas procedūras vai maksātnespējas procedūras un kuriem trīs gadus pirms pieteikuma iesniegšanas vai šādu procedūru uzsākšanas, ja šāda uzsākšana ir paredzēta valsts tiesību aktos, bija saskaņā ar iepriekšējo pārstrukturēšanas procedūru, ar ko īsteno II sadaļu, apstiprināts pārstrukturēšanas plāns.

3.  Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī var vākt un apkopot datus par:

a)  katra veida procedūras vidējām izmaksām;

b)  vidējām atgūšanas likmēm nodrošinātiem un nenodrošinātiem kreditoriem un, attiecīgos gadījumos, arī cita veida kreditoriem atsevišķi ▌;

c)  to uzņēmēju skaitu, kuri pēc 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās procedūras pabeigšanas sāk jaunu darījumdarbību;

d)  to darbvietu skaitu, kas zaudētas saistībā ar pārstrukturēšanas un maksātnespējas procedūrām.

4.  Dalībvalstis 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētos datus un attiecīgā gadījumā, ja ir pieejami, 3. punktā minētos datus sniedz šādā sadalījumā:

a)  to parādnieku lielums, kuri nav fiziskas personas;

b)  vai parādnieki, uz kuriem attiecas ar pārstrukturēšanu vai maksātnespēju saistītās procedūras, ir fiziskas vai juridiskas personas; un

c)  ▌ vai procedūras, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, attiecas tikai uz uzņēmējiem vai arī uz visām fiziskām personām.

5.  Dalībvalstis var vākt un apkopot 1. līdz 4. punktā minētos datus, izmantojot paraugu atlases metodi, kas nodrošina, lai paraugi būtu reprezentatīvi lieluma un daudzveidības ziņā.

6.  Dalībvalstis vāc un apkopo datus, kas minēti 1., 2. un 4. punktā un attiecīgā gadījumā arī 3. punktā, par visu attiecīgo kalendāro gadu, kas beidzas 31. decembrī, sākot ar ▌ pirmo pilno kalendāro gadu pēc 7. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienas. Ik gadu līdz 31. decembrim pēc gada, uz kuru attiecas savāktie dati, tos dara zināmus Komisijai, izmantojot standarta datu sniegšanas veidlapu.

7.  Komisija šā panta 6. punktā minēto datu sniegšanas veidlapu nosaka ar īstenošanas aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 30. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8.  Komisija savā tīmekļa vietnē – pieejamā un ērti lietojamā veidā – publicē datus, kuri sniegti saskaņā ar 6. punktu.

30. pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.

VI sadaļa

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

31. pants

Saistība ar citiem tiesību aktiem un starptautiskiem instrumentiem

1.  Neatkarīgi no šīs direktīvas piemēro šādus aktus:

a)  Direktīva 98/26/EK;

b)  Direktīva 2002/47/EK; un

c)  Regula (ES) Nr. 648/2012.

2.   Šī direktīva neskar naudas līdzekļu nodrošinājuma prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2366(26)un prasības elektroniskās naudas iestādēm, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/110/EK(27).

3.  Šī direktīva neskar Konvencijas par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām un tās Protokola par jautājumiem, kas attiecas uz gaisa kuģu iekārtām, kuri parakstīti 2001. gada 16. novembrī Keiptaunā, piemērošanu, kuru puses šīs direktīvas pieņemšanas laikā ir dažas dalībvalstis.

32. pants

Direktīvas (ES) 2017/1132 grozījums

Direktīvas (ES) 2017/1132 84. pantam pievieno šādu punktu:"

"4. Dalībvalstis atkāpjas no 58. panta 1. punkta, 68. , 72. , 73.  un 74. panta, 79. panta 1. punkta b) apakšpunkta, 80. panta 1. punkta un 81. panta prasībām, ciktāl un cik ilgi šādas atkāpes ir nepieciešamas, lai izveidotu preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/...*.

Pirmā daļa neskar principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret akcionāriem (dalībniekiem).

_______________________

* Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/… ( …gada …) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu ▌, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju, un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem, un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (OV ...).".

"

33. pants

Pārskatīšanas klauzula

Vēlākais līdz ... [septiņi gadi pēc šī direktīvas spēkā stāšanās dienas] un pēc tam vismaz reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs direktīvas piemērošanu un šīs direktīvas ietekmi, tostarp par kategoriju izveides un balsošanas noteikumu piemērošanu attiecībā uz neaizsargātiem kreditoriem, piemēram, darba ņēmējiem. Pamatojoties uz minēto novērtējumu, Komisija vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu, kurā tā apsver iespēju veikt papildu pasākumus pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas konsolidēšanai un saskaņošanai.

34. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis līdz … [divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz … [pieci gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas], un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz … [septiņi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas]. Tās tūlīt dara Komisijai zināmu ▌ minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, no … [divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas], izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko piemēro no …[pieci gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas], un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko piemēro no … [septiņi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].

2.  Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis, kuras sastopas ar īpašām grūtībām šīs direktīvas īstenošanā, var izmantot pagarinājumu, kas nepārsniedz vienu gadu pēc 1. punktā paredzētā īstenošanas laikposma. Dalībvalstis līdz ... [18 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] paziņo Komisijai par nepieciešamību izmantot šo iespēju pagarināt īstenošanas laikposmu.

3.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

35. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

36. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 209, 30.6.2017., 21. lpp.
(2) OV C 342, 12.10.2017., 43. lpp.
(3)OV C ▌209, 30.6.2017., ▌21. lpp.
(4)OV C 342, 12.10.2017., 43. lpp.
(5)Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta nostāja.
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV L 141, 5.6.2015., 19. lpp.).
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.).
(8)Komisijas Ieteikums (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp.).
(10)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.).
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 648/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp.).
(12)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 909/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem un grozījumiem Direktīvās 98/26/EK un 2014/65/ES un Regulā (ES) Nr. 236/2012 (OV L 257, 28.8.2014., 1. lpp.).
(13)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.).
(14)Padomes Direktīva 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 225, 12.8.1998., 16. lpp.).
(15)Padomes Direktīva 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.).
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.).
(17)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 28.10.2008., 36. lpp.).
(18)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/38/EK (2009. gada 6. maijs) par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.).
(19)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).
(20)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(21)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/26/EK (1998. gada 19. maijs) par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās (OV L 166, 11.6.1998., 45. lpp.).
(22)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/47/EK (2002. gada 6. jūnijs) par finanšu nodrošinājuma līgumiem (OV L 168, 27.6.2002., 43. lpp.).
(23)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1132 (2017. gada 14. jūnijs) attiecībā uz sabiedrību tiesību dažiem aspektiem (OV L 169, 30.6.2017., 46. lpp.).
(24)OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
(25) OV C 236, 21.7.2017., 2. lpp.
(26)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.).
(27)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.).


Noteikumi par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām tiešsaistes televīzijas un radio programmu apraidēm ***I
PDF 231kWORD 60k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz noteikumus, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām (COM(2016)0594 – C8-0384/2016 – 2016/0284(COD))
P8_TA-PROV(2019)0322A8-0378/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0594),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0384/2016),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 53. panta 1. punktu un 62. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 25. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2019. gada 18. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0378/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 28. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/..., ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK

P8_TC1-COD(2016)0284


(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu un 62. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Lai sekmētu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir nepieciešams visā Savienībā esošo lietotāju interesēs nodrošināt tādu televīzijas un radio programmu plašāku izplatīšanu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, atvieglinot iespēju licencēt autortiesības un blakustiesības uz noteikta veida televīzijas un radio programmu raidījumos ietvertiem darbiem un blakustiesību objektiem. Televīzijas un radio programmas ir svarīgi kultūras un valodu daudzveidības, sociālās kohēzijas un informācijas piekļūstamības palielināšanas līdzekļi.

(2)  Digitālo tehnoloģiju un interneta attīstība ir mainījusi televīzijas un radio programmu izplatīšanu un piekļuvi tām. Lietotāji arvien vairāk sagaida, ka viņiem būs piekļuve televīzijas un radio programmām gan tiešraidē, gan pēc pieprasījuma, izmantojot tādus tradicionālos kanālus kā satelīts vai kabelis, kā arī ar tiešsaistes pakalpojumu starpniecību. Tādējādi raidorganizācijas arvien vairāk papildus saviem televīzijas un radio programmu raidījumiem piedāvā šādu apraidi papildinošus tiešsaistes pakalpojumus, piemēram, simultānraides un arhīvtelevīzijas pakalpojumus. Retranslācijas pakalpojumu operatori, kas TV un radio programmu raidījumus sakopo paketēs un nepārveidotus un nesaīsinātus sniedz lietotājiem vienlaicīgi ar sākotnējo raidījuma pārraidīšanu, izmanto dažādus retranslācijas paņēmienus, piemēram, kabeli, satelītu, digitālo zemes apraidi un mobilos vai slēgtus uz IP balstītos tīklus, kā arī atvērto internetu. Turklāt operatoriem, kas lietotājiem izplata televīzijas un radio programmas, ir dažādas iespējas iegūt raidorganizāciju programmas saturošus signālus, tostarp izmantojot tiešu signāla pievadīšanu. Ir aizvien pieaugošs lietotāju pieprasījums piekļuvei TV un radio programmu raidījumiem, kuru izcelsme ir ne tikai pašu dalībvalstī, bet arī citās Savienības dalībvalstīs. Šādu lietotāju vidū ir Savienības valodu minoritāšu pārstāvji, kā arī personas, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav viņu izcelsmes dalībvalsts.

(3)  ▌Raidorganizācijas katru dienu daudzas stundas raida televīzijas un radio programmas. Šīm programmām ir daudzveidīgs saturs, piemēram, audiovizuāli darbi, mūzikas darbi, literāri vai grafiski darbi, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir aizsargāti ar autortiesībām vai blakustiesībām vai abām. Tā rezultātā tiesības ar daudziem tiesību īpašniekiem par dažādām darbu un blakustiesību objektu kategorijām jākārto sarežģītā procesā. Bieži vien tiesības jānokārto īsā laikā, jo īpaši, ja tiek gatavotas tādas programmas kā ziņu vai aktuālo notikumu programmas. Lai raidorganizācijas savus tiešsaistes pakalpojumus varētu darīt pieejamus pāri robežām, tām nepieciešamas vajadzīgās tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem visās attiecīgajās teritorijās, kas šādu tiesību nokārtošanu padara vēl sarežģītāku.

(4)  Retranslācijas pakalpojumu operatori parasti piedāvā vairākas programmas, kas satur lielu skaitu darbu un blakustiesību objektu, un tiem nepieciešamās licences jāiegūst ļoti īsā laikā, tāpēc viņiem tiesību nokārtošana ir būtisks slogs. Pastāv arī risks, ka autoru, producentu un citu tiesību īpašnieku darbus un blakustiesību objektus izmanto bez atļaujas vai bez pienācīgas atlīdzības maksāšanas. Šādai atlīdzībai par viņu darbu un blakustiesību objektu retranslāciju ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu, ka ir daudzveidīgs satura piedāvājums, kas ir arī patērētāju interesēs.

(5)  Tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem ir cita starpā saskaņotas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/115/EK(5), kas tiesību īpašniekiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni.

(6)  Padomes Direktīva 93/83/EEK(6) atvieglina citās dalībvalstīs tapušu televīzijas un radio programmu satelītapraidi pāri robežām un retranslāciju pa kabeli. Tomēr minētās direktīvas noteikumi par raidorganizāciju pārraidēm attiecas tikai uz pārraidīšanu ar satelīta starpniecību un tādējādi neattiecas uz apraidi papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem. Turklāt noteikumi par citās dalībvalstīs tapušu televīzijas un radio programmu retranslācijām attiecas tikai uz vienlaicīgu, bez pārveidojumiem un īsinājumiem veiktu retranslēšanu pa kabeli vai mikroviļņu sistēmām un neattiecas uz retranslācijām ar citu tehnoloģiju palīdzību.

(7)  Tādējādi tas, kā pāri robežām tiek sniegti apraidi papildinoši tiešsaistes pakalpojumi un retranslētas tādas televīzijas un radio programmas, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, būtu jāatvieglina, pielāgojot tiesisko regulējumu, kas reglamentē šādai darbībai būtisko autortiesību un blakustiesību īstenošanu. Minētā pielāgošana būtu jāveic, ņemot vērā radoša satura un jo īpaši audiovizuālu darbu finansēšanu un producēšanu.

(8)  Šai direktīvai būtu jāaptver raidorganizācijas piedāvātie papildinošie tiešsaistes pakalpojumi, kam ir skaidra un subordinēta saikne ar raidorganizācijas raidījumiem. Minētie pakalpojumi ietver pakalpojumus, kas sniedz piekļuvi televīzijas un radio programmām stingri noteiktā lineārā veidā vienlaicīgi ar raidījumu, un pakalpojumi, kas noteiktā laikā pēc raidījuma sniedz piekļuvi televīzijas un radio programmām, kuras iepriekš raidorganizācija ir raidījusi (tā sauktie arhīvtelevīzijas pakalpojumi). Pie papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, uz ko attiecas šī direktīva, pieder arī pakalpojumi, kas sniedz piekļuvi tādam materiālam, kurš bagātina vai citādi paplašina raidorganizācijas raidītās televīzijas un radio programmas, tostarp nodrošinot attiecīgās programmas satura priekšskatīšanu, paplašināšanu, papildināšanu vai recenzēšanu. Šī direktīva būtu jāpiemēro papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, kurus raidorganizācijas piedāvā lietotājiem kopā ar apraides pakalpojumu. Tā būtu jāpiemēro arī papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, kuriem, lai arī tiem ir skaidra un subordinēta saikne ar raidījumu, lietotāji var piekļūt atsevišķi no apraides pakalpojuma bez nosacījuma, ka lietotājiem ir jāiegūst piekļuve šim apraides pakalpojumam, piemēram, to abonējot. Tas neietekmē apraides organizāciju brīvību piedāvāt šādus papildinošus tiešsaistes pakalpojumus vai nu bez maksas, vai par samaksu. Piekļuves nodrošināšanai atsevišķiem televīzijas vai radio programmā iestrādātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai darbiem vai blakustiesību objektiem, kas nav saistīti ar nevienu raidorganizācijas pārraidītu programmu, tādiem kā pakalpojumiem, kas nodrošina piekļuvi atsevišķiem muzikāliem vai audiovizuāliem darbiem, mūzikas albumiem vai video, piemēram, pieprasījumvideo pakalpojumiem, nebūtu jāietilpst starp pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva.

(9)  Lai atvieglinātu tiesību nokārtošanu attiecībā uz papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, ir nepieciešams nodrošināt, ka attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām būtiskām darbībām, kas notiek papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanā, piekļūšanā tam vai tā izmantošanā, tiek iedibināts izcelsmes valsts princips. Minētais princips būtu jāattiecina gan uz tiesību nokārtošanu, kas jāveic raidorganizācijai, lai tā, sniedzot papildinošus tiešsaistes pakalpojumus, varētu publiskot vai darīt sabiedrībai pieejamas savas programmas, gan arī uz autortiesību un blakustiesību nokārtošanu attiecībā uz programmās izmantotajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, piemēram, uz tiesībām, kas saistītas ar fonogrammām vai izpildījumu. Minētais izcelsmes valsts princips būtu jāpiemēro tikai attiecībām starp tiesību īpašniekiem vai tiesību subjektiem, kas pārstāv tiesību īpašniekus, piemēram, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un raidorganizācijām, kā arī vienīgi nolūkā sniegt papildinošu tiešsaistes pakalpojumu, piekļūt tam vai to izmantot. Izcelsmes valsts principam nebūtu jāattiecas ne uz to, kā darbus vai blakustiesību objektus tālāk publisko, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, vai kā darbus vai blakustiesību objektus tālāk dara pieejamus sabiedrībai, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, ne uz tādu darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, kas ir ietverti papildinošā tiešsaistes pakalpojumā.

(10)  Ņemot vērā īpatnības, kādas piemīt dažu audiovizuālo darbu finansēšanas un licencēšanas mehānismiem, kas bieži vien pamatojas uz ekskluzīvu teritoriālo licencēšanu, ir lietderīgi attiecībā uz televīzijas programmām ierobežot šajā direktīvā noteiktā izcelsmes valsts principa piemērošanas jomu, ietverot tajā tikai noteiktu veidu programmas. Minēto veidu programmām būtu jāietver ziņu un aktuālo notikumu programmas, kā arī raidorganizāciju pašu veidots un tikai pašu finansēts saturs, tostarp ja satura veidošanai izmantotie raidorganizāciju finanšu līdzekļi ir publisks finansējums. Šajā direktīvā raidorganizāciju pašu veidots saturs būtu jāsaprot kā saturs, ko raidorganizācija veidojusi, izmantojot savus resursus, izņemot saturu, ko raidorganizācija pasūtījusi no tās neatkarīgiem producentiem, un kopražojumus. Šo pašu iemeslu dēļ saskaņā ar šo direktīvu izcelsmes valsts princips nebūtu jāpiemēro sporta pasākumu televīzijas pārraidēm. Izcelsmes valsts princips būtu jāpiemēro tikai tad, ja raidorganizācijas izmanto programmas pašas savos papildinošajos tiešsaistes pakalpojumos. Tas nebūtu jāpiemēro raidorganizācijas pašas veidota satura licencēšanai trešām pusēm, tostarp citām raidorganizācijām. Izcelsmes valsts principam nebūtu jāietekmē tiesību īpašnieku un raidorganizāciju brīvība saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vienoties par savu tiesību izmantošanas ierobežojumiem, tostarp teritoriāliem ierobežojumiem.

(11)  Šajā direktīvā paredzētajam izcelsmes valsts principam nebūtu jārada nekādas saistības raidorganizācijām publiskot vai darīt sabiedrībai pieejamas programmas to papildinošajos tiešsaistes pakalpojumos vai sniegt šādus papildinošus tiešsaistes pakalpojumus dalībvalstī, kura nav tās galvenā uzņēmējdarbības vieta.

(12)  Tā kā uzskatāms, ka papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšana, piekļuve tam vai tā izmantošana saskaņā ar šo direktīvu notiek tikai dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir galvenā uzņēmējdarbības vieta, bet faktiski papildinošu tiešsaistes pakalpojumu var sniegt pāri robežām citās dalībvalstīs, ir nepieciešams nodrošināt, ka, nosakot maksājamo summu par attiecīgajām tiesībām, puses ▌ņem vērā visus papildinoša tiešsaistes pakalpojuma aspektus, piemēram, pakalpojuma iezīmes, tostarp pakalpojumā ietverto programmu pieejamības ilgumu tiešsaistē, auditoriju, tostarp auditoriju dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir tās galvenā uzņēmējdarbības vieta, un citās dalībvalstīs, kurās papildinošajam tiešsaistes pakalpojumam piekļūst un to izmanto, un nodrošinātās valodu versijas. Tomēr arvien vajadzētu būt iespējai izmantot īpašas metodes, lai aprēķinātu summu, kas maksājama par tiesībām saskaņā ar izcelsmes valsts principu, piemēram, metodes, kas balstītas uz raidorganizācijas ieņēmumiem, kurus rada tiešsaistes pakalpojums, ko jo īpaši izmanto radioprogrammu raidorganizācijas.

(13)  Ņemot vērā līgumu slēgšanas brīvības principu, saglabāsies iespēja ierobežot to, kā izmantojamas tiesības, kuras skar šajā direktīvā noteiktais izcelsmes valsts princips, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi atbilst Savienības tiesību aktiem.

(14)  Vienlaicīgi, bez pārveidojumiem un īsinājumiem retranslējot publiskai uztveršanai paredzētu televīzijas un radio programmu ▌sākotnējo pārraidi no citas dalībvalsts, retranslācijas pakalpojumu operatori var izmantot dažādas tehnoloģijas. Retranslācijas pakalpojumu operatori var iegūt programmas saturošus signālus no raidorganizācijām, kuras pašas pārraida minētos signālus sabiedrībai, dažādos veidos, piemēram, uztverot raidorganizāciju pārraidītos signālus vai ar tiešu signāla pievadīšanas tehniskā procesa starpniecību tieši saņemot signālus no raidorganizācijām. Šādi operatoru pakalpojumi var tikt piedāvāti satelīta tīklos, digitālos zemes tīklos, mobilajos tīklos, slēgtos uz IP balstītos tīklos vai tamlīdzīgos tīklos, kā arī ar interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/2120(7). Tāpēc šai direktīvai būtu jāattiecas uz retranslēšanas pakalpojumu operatoriem, kas šīs tehnoloģijas izmanto retranslācijām, lai tie varētu izmantot mehānismu, ar kuru ievieš tiesību obligāto kolektīvo pārvaldījumu. Lai nodrošinātu, ka ir pietiekami aizsardzības pasākumi pret darbu un blakustiesību objektu neatļautu izmantošanu, kas ir jo īpaši svarīgi maksas pakalpojumu gadījumā, retranslācijas pakalpojumi, ko sniedz ar interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā tikai tad, ja šie retranslācijas pakalpojumi tiek sniegti vidē, kurā retranslācijām var piekļūt tikai pilnvaroti lietotāji, un ja nodrošinātais satura aizsardzības līmenis ir pielīdzināms tādos pārvaldītos tīklos, piemēram, kabeļtīklos vai slēgtos uz IP balstītos tīklos, pārraidītā satura aizsardzības līmenim, kuros retranslētais saturs ir šifrēts. Minētajām prasībām vajadzētu būt tehniski iespējamām un adekvātām.

(15)  Lai retranslētu sākotnējās televīzijas un radio programmu pārraides, retranslācijas pakalpojumu operatoriem ir jāsaņem publiskošanas atļauja no darbu vai blakustiesību objektu ekskluzīvo tiesību īpašniekiem. Lai nodrošinātu juridisku noteiktību retranslācijas pakalpojumu operatoriem ▌un pārvarētu atšķirības valstu likumos attiecībā uz šādiem retranslācijas pakalpojumiem, būtu jāpiemēro noteikumi, kas līdzīgi tiem, kurus piemēro Direktīvā 93/83/EEK definētajai kabeļu retranslācijai. Minētās direktīvas noteikumos ir ietverts pienākums tiesības uz atļaujas piešķiršanu vai atteikšanu retranslācijas pakalpojumu operatoram īstenot ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem tiesības piešķirt vai atteikt atļauju kā tādas paliek neskartas un tikai šo tiesību īstenošana tiek reglamentēta zināmā apjomā. Tiesību īpašniekiem būtu jāsaņem pienācīga atlīdzība par viņu darbu un blakustiesību objektu retranslēšanu. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/26/ES(8) nosakot saprātīgus retranslācijas licencēšanas noteikumus, tostarp licences maksu, būtu jāņem vērā, inter alia, tiesību izmantošanas ekonomiskā vērtība tirgū, tostarp retranslācijas līdzekļiem piešķirtā vērtība. Tam nebūtu jāskar izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības kolektīvi noteikt vienreizēju taisnīgu atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētām fonogrammām, kā paredzēts Direktīvas 2006/115/EK 8. panta 2. punktā un Direktīvā 2014/26/ES, jo īpaši tās noteikumi par tiesību īpašnieku tiesībām attiecībā uz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izvēli.

(16)  Šajā direktīvā būtu jāparedz iespēja starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un retranslācijas pakalpojumu operatoriem noslēgt vienošanās par tiesībām, uz kurām saskaņā ar šo direktīvu attiecas obligātais kolektīvais pārvaldījums, un šo iespēju paplašināt tā, lai tā attiektos arī uz to tiesību īpašnieku tiesībām, kurus minētā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nepārstāv, taču neparedzot, ka minētajiem tiesību īpašniekiem ir atļauts izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no minētā mehānisma piemērošanas. Gadījumos, kad pastāv vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas tās teritorijā pārvalda attiecīgās kategorijas tiesības, tai dalībvalstij, attiecībā uz kuras teritoriju retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot ar retranslāciju saistītās tiesības, būtu jānosaka, kurai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vai organizācijām ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju.

(17)  Tiesībām, kas attiecībā uz raidorganizāciju apraidēm pieder pašām raidorganizācijām, tostarp tiesībām uz programmu saturu, nebūtu jāpiemēro retranslācijām piemērotais tiesību obligātais kolektīvais pārvaldījums. Retranslācijas pakalpojumu operatoriem un raidorganizācijām parasti ir pastāvīgas komerciālas attiecības, no kā izriet, ka raidorganizāciju identitāte retranslācijas pakalpojumu operatoriem ir zināma. Tāpēc minētajiem operatoriem ir salīdzinoši vienkārši nokārtot tiesības ar raidorganizācijām. Tādējādi, lai iegūtu nepieciešamās licences no raidorganizācijām, retranslācijas pakalpojumu operatoriem nav jāsaskaras ar tādu pašu slogu, ar kādu tiem jāsaskaras, kad tie cenšas no tiesību īpašniekiem iegūt licences uz retranslētajās televīzijas un radio programmās iekļautajiem darbiem un blakustiesību objektiem. Tādējādi licencēšanas procesu attiecībā uz tiesībām, kas pieder raidorganizācijām, nav nepieciešams vienkāršot. Tomēr ir jānodrošina, ka gadījumos, kad raidorganizācijas un retranslācijas pakalpojumu operatori sāk sarunas, tie labticīgi risina sarunas par šajā direktīvā ietverto retranslācijas tiesību licencēšanu. Direktīva 2014/26/ES paredz līdzīgus noteikumus, kas piemērojami kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

(18)  Ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem par raidorganizāciju īstenotām retranslācijas tiesībām, kas saistītas ar viņu pašu pārraidēm, nebūtu jāierobežo tiesību īpašnieku iespēja izvēlēties nodot savas tiesības vai nu raidorganizācijai, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, tādējādi ļaujot tām saņemt tiešu daļu no retranslācijas pakalpojumu operatora maksātās atlīdzības.

(19)  Dalībvalstīm būtu jāspēj piemērot ar šo direktīvu un Direktīvu 93/83/EEK noteiktos noteikumus par retranslāciju situācijām, kad to teritorijā tiek veikta gan sākotnējā pārraide, gan retranslācija.

(20)  Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un saglabātu augsta līmeņa aizsardzību tiesību īpašniekiem, ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja raidorganizācijas programmas saturošus signālus, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu, pārraida tikai signālu izplatītājiem, neveicot tiešu programmu pārraidi sabiedrībai, un ja signālu izplatītāji minētos programmu saturošos signālus nosūta saviem lietotājiem, lai viņi varētu programmas noskatīties vai noklausīties, uzskata, ka ir notikusi tikai viena atsevišķa publiskošanas darbība, kurā gan raidorganizācijas, gan signālu izplatītāji piedalās ar savu attiecīgo ieguldījumu. Tādēļ raidorganizācijām un signālu izplatītājiem būtu jāsaņem tiesību īpašnieku atļauja saistībā ar savu konkrēto ieguldījumu atsevišķajā publiskošanas darbībā. Raidorganizācijas un signālu izplatītāja līdzdalībai atsevišķajā publiskošanas darbībā nevajadzētu būt par iemeslu raidorganizācijas un signālu izplatītāja līdzatbildības noteikšanai par publiskošanas darbību. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā brīvība valsts līmenī paredzēt kārtību atļaujas saņemšanai attiecībā uz šādu atsevišķu publiskošanas darbību, tostarp attiecīgajiem maksājumiem attiecīgajiem tiesību īpašniekiem, ņemot vērā raidorganizāciju un signālu izplatītāju veiktu darbu un blakustiesību objektu izmantojumu, kas saistīts ar atsevišķo publiskošanas darbību. Signālu izplatītāji, līdzīgi kā retranslācijas pakalpojumu operatori, saskaras ar ievērojamu slogu saistībā ar tiesību nokārtošanu, izņemot raidorganizāciju tiesību nokārtošanu. Tāpēc būtu jāļauj dalībvalstīm paredzēt, ka signālu izplatītāji par savām retranslācijām gūst labumu no tiesību obligātā kolektīvā pārvaldījuma mehānisma tādā pašā veidā un tādā pašā mērā kā retranslācijas pakalpojumu operatori par retranslācijām, uz ko attiecas Direktīva 93/83/EEK un šī direktīva. Ja signālu izplatītāji raidorganizācijām tikai nodrošina "tehniskus līdzekļus" Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nozīmē, lai nodrošinātu, ka raidījums tiek uztverts vai raidījuma uztveršana tiek uzlabota, signālu izplatītāji nebūtu jāuzskata par publiskošanas darbības dalībniekiem.

(21)  Ja raidorganizācijas pārraida savus programmas saturošos signālus tieši sabiedrībai, tādējādi veicot sākotnējo pārraides darbību, un arī, izmantojot tiešu signāla pievadīšanas tehnisko procesu, simultāni pārraida minētos signālus citām organizācijām, lai, piemēram, nodrošinātu signālu kvalitāti retranslācijas nolūkiem, minēto citu organizāciju veiktā pārraide ir uzskatāma par publiskošanas darbību, kas tiek veikta atsevišķi no tās, ko veic raidorganizācija. Minētajās situācijās būtu jāpiemēro Direktīvā 93/83/EEK, kas grozīta ar šo direktīvu, paredzētie noteikumi par retranslācijām.

(22)  Lai nodrošinātu tiesību efektīvu kolektīvo pārvaldījumu un precīzu to ieņēmumu sadali, kuri gūti saskaņā ar šīs direktīvas ieviesto obligātā kolektīvā pārvaldījuma mehānismu, ir svarīgi, lai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas uzturētu pienācīgus dalības, licenču un darbu un blakustiesību objektu reģistrus, ievērojot Direktīvā 2014/26/ES noteiktās pārredzamības prasības.

(23)  Lai nepieļautu, ka izcelsmes valsts principa piemērošana tiek apieta, pagarinot esošos līgumus par to, kā tiek īstenotas autortiesības un blakustiesības, kas būtiski attiecas uz papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanu, kā arī minētā pakalpojuma piekļūstamību vai izmantošanu, izcelsmes valsts principu nepieciešams piemērot arī esošiem līgumiem, tomēr ar pārejas periodu. Minētā pārejas perioda laikā šo principu nevajadzētu piemērot minētajiem esošajiem līgumiem, tādējādi dodot laiku, lai tos nepieciešamības gadījumā pielāgotu saskaņā ar šo direktīvu. Ir jāparedz arī pārejas periods, lai raidorganizācijas, signālu izplatītāji un tiesību īpašnieki varētu pielāgoties jaunajiem noteikumiem par darbu un blakustiesību objektu izmantošanu ar tiešu signāla pievadīšanas palīdzību, kas izklāstīti šīs direktīvas noteikumos par programmu pārraidīšanu, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu.

(24)   Saskaņā ar labāka regulējuma principiem šī direktīva, tostarp tās noteikumi par tiešu signāla pievadīšanu, būtu jāpārskata, kad tā kādu laiku būs bijusi spēkā, lai cita starpā novērtētu tās sniegto labumu Savienības patērētājiem, tās ietekmi uz radošajām industrijām Savienībā un ieguldījumu jaunā saturā līmeni, un tādējādi arī uz to, kāds bijis ieguvums kultūru daudzveidības vairošanai Savienībā.

(25)  Šajā direktīvā ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un principi. Lai gan ar šo direktīvu var tikt traucēta tiesību īpašnieku tiesību izmantošana, īstenojot publiskošanas tiesības attiecībā uz retranslācijas pakalpojumiem, ciktāl tiek piemērots obligātais kolektīvais pārvaldījums, tomēr ir nepieciešams paredzēt obligātā kolektīvā pārvaldījuma piemērošanu mērķētā veidā un tā piemērošanu ierobežot, attiecinot to tikai uz konkrētiem pakalpojumiem ▌.

(26)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, sekmēt ar noteiktu veidu programmām saistītu papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām un atvieglināt tādu televīzijas un radio programmu retranslēšanu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un ietekmes dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. Attiecībā uz papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām – šī direktīva neuzliek raidorganizācijām par pienākumu sniegt šādus pakalpojumus. Šī direktīva arī neuzliek pienākumu retranslācijas pakalpojumu operatoriem savos pakalpojumos iekļaut televīzijas vai radio programmas, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs. Šī direktīva attiecas tikai uz noteiktu retranslācijas tiesību īstenošanu, ciktāl tas nepieciešams, lai būtu vienkāršāk licencēt autortiesības un blakustiesības šādu pakalpojumu sakarā, un attiecībā uz televīzijas un radio programmām, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs.

(27)  Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(9) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Ar šo direktīvu paredz noteikumus, kuru mērķis ir uzlabot pārrobežu piekļuvi lielākam skaitam televīzijas un radio programmu, atvieglojot tiesību nokārtošanu, lai nodrošinātu noteiktu veidu televīzijas un radio programmu pārraides papildinošus tiešsaistes pakalpojumus un lai retranslētu televīzijas un radio programmas. Ar to paredz arī noteikumus par televīzijas un radio programmu pārraidi, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)  “papildinošs tiešsaistes pakalpojums” ir tiešsaistes pakalpojums, kas sastāv no televīzijas vai radio programmu nodrošināšanas sabiedrībai, ko veic raidorganizācija vai kas tiek veikts raidorganizācijas kontrolē un atbildībā, tajā pašā laikā, kad raidorganizācija tās pārraida, vai noteiktu laiku pēc tam, un no jebkāda šādu apraidi papildinoša materiāla ▌;

2)  “retranslācija” ir jebkāda vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, kas nav ▌Direktīvā 93/83/EEK definētā kabeļu retranslācija, bet kas paredzēta tam, lai sabiedrība ▌ uztvertu publiskai uztveršanai paredzētu televīzijas vai radio programmu sākotnēju pārraidi no citas dalībvalsts, ja ▌šāda sākotnēja pārraide tiek veikta pa vadiem vai pa gaisu, tostarp ar satelīta starpniecību, bet kas nav tiešsaistes pārraidīšana, ar noteikumu, ka:

a)  retranslēšanu veic puse, kas nav raidorganizācija, kura veica sākotnējo pārraidi vai kuras kontrolē un atbildībā minētā sākotnējā pārraide tika veikta, neatkarīgi no veida, kādā puse, kas veic retranslāciju, no raidorganizācijas iegūst programmas saturošos signālus retranslācijas nolūkā, un

b)  ja retranslācija tiek veikta ar Regulas (ES) 2015/2120 2. panta otrās daļas 2) punktā definētā interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, tā tiek veikta pārvaldītā vidē;

3)  “pārvaldīta vide” ir vide, kurā retranslācijas pakalpojumu operators nodrošina pilnvarotiem lietotājiem drošu retranslāciju;

4)  “tieša signālu pievadīšana” ir tehnisks process, ar kura starpniecību raidorganizācija pārraida savus programmas saturošus signālus organizācijai, kas nav raidorganizācija, tādā veidā, ka programmas saturošos signālus to pārraidīšanas laikā sabiedrība nevar uztvert.

II NODAĻA

RAIDORGANIZĀCIJU NODROŠINĀTI PAPILDINOŠI TIEŠSAISTES PAKALPOJUMI

3. pants

Izcelsmes valsts principa piemērošana papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem

1.  Par tādām darbībām kā publiskot darbus vai blakustiesību objektus un darīt pieejamus sabiedrībai darbus vai blakustiesību objektus, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tiem piekļūt no viņu individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, kuras notiek tad, kad sabiedrībai nodrošina:

a)  radioprogrammas; un

b)  televīzijas programmas, kas ir:

i)  ziņu un aktuālu notikumu programmas; vai

ii)  raidorganizācijas pilnībā finansētas pašas producētas programmas,

un tiek veiktas, tiekot sniegtam papildinošam tiešsaistes pakalpojumam, ko veic raidorganizācija vai kas tiek veikts raidorganizācijas kontrolē un atbildībā, kā arī šādu darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanas darbībām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu šāda ar vienām un tām pašām programmām saistīta tiešsaistes pakalpojuma pieejamību vai izmantošanu, minētajām darbībām būtisko autortiesību un blakustiesību īstenošanas nolūkā uzskata, ka tās notiek vienīgi dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir galvenā uzņēmējdarbības vieta.

Pirmās daļas b) punkts neattiecas uz sporta pasākumu un tajos ietverto darbu un blakustiesību objektu pārraidēm.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka puses, nosakot summu, kas maksājama par tiesībām, uz kurām attiecas izcelsmes valsts princips, kā noteikts 1. punktā, ņem vērā visus papildinošā tiešsaistes pakalpojuma aspektus, piemēram, pakalpojuma iezīmes, tostarp minētajā pakalpojumā nodrošināto programmu pieejamības ilgumu tiešsaistē, auditoriju un nodrošinātās valodu versijas.

Pirmā daļa neizslēdz maksājuma summas aprēķināšanu, pamatojoties uz raidorganizācijas ieņēmumiem.

3.  Izcelsmes valsts princips, kas noteikts 1. punktā, neskar tiesību īpašnieku un raidorganizāciju līgumslēgšanas brīvību vienoties, ievērojot Savienības tiesību aktus, par šādu tiesību, tostarp to, kuras minētas Direktīvā 2001/29/EK, izmantošanas ierobežošanu.

III NODAĻA

TELEVĪZIJAS UN RADIO PROGRAMMU RETRANSLĀCIJA

4. pants

Tiesību īpašnieku, kas nav raidorganizācijas, veikta retranslācijas tiesību īstenošana

1.  Programmu retranslācijas darbībām ir nepieciešama atļauja no ekskluzīvo publiskošanas tiesību īpašniekiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesību īpašnieki savas tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju var īstenot tikai ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību.

2.  Ja tiesību īpašnieks nav nodevis šā panta 1. punkta otrajā daļā minēto tiesību pārvaldīšanu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, uzskata, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas pārvalda tās pašas kategorijas tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kurā retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot tiesības uz retranslāciju, ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju minētā tiesību īpašnieka vārdā.

Tomēr, ja minētās kategorijas tiesības minētās dalībvalsts teritorijā pārvalda vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, ▌tā dalībvalsts, attiecībā uz kuras teritoriju retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot ar retranslāciju saistītās tiesības, izlemj, kurai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vai organizācijām ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesību īpašniekam ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kas izriet no līguma starp retranslācijas pakalpojumu operatoru un kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijām, kas rīkojas saskaņā ar 2. punktu, kā tiem tiesību īpašniekiem, kas minēto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijas ir pilnvarojuši. Dalībvalstis arī nodrošina, ka minētais tiesību īpašnieks var pretendēt uz šīm tiesībām attiecīgās dalībvalsts noteiktajā laikā, kas nav īsāks par trim gadiem no tās retranslācijas dienas, kurā ietverts viņa vai viņas darbs vai blakustiesību objekts.

5. pants

Retranslācijas tiesību īstenošana, ko veic raidorganizācijas

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka 4. pantu nepiemēro retranslācijas tiesībām, ko raidorganizācija īsteno pati attiecībā uz savu pārraidi, neatkarīgi no tā, vai attiecīgās tiesības tai pieder pašai vai arī tās tai ir nodevuši citi tiesību īpašnieki.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad raidorganizācijas un retranslācijas pakalpojumu operatori sāk sarunas par retranslācijas atļauju saskaņā ar šo direktīvu, minētās sarunas tiek risinātas labticīgi.

6. pants

Mediācija

Dalībvalstis nodrošina, ka ir iespējams izmantot viena vai vairāku vidutāju palīdzību, kā paredzēts Direktīvas 93/83/EEK 11. pantā, ja starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un retranslācijas pakalpojuma operatoru vai starp retranslācijas pakalpojuma operatoru un raidorganizāciju nav noslēgta vienošanās par raidījumu retranslācijas atļauju.

7. pants

Tajā pašā dalībvalstī veiktas sākotnējās pārraides retranslācija

Dalībvalstis var paredzēt, ka šīs nodaļas un Direktīvas 93/83/EEK III nodaļas noteikumus piemēro situācijās, kad gan sākotnējā pārraide, gan retranslācija tiek veikta to teritorijā.

IV NODAĻA

PROGRAMMU PĀRRAIDĪŠANA, IZMANTOJOT TIEŠU SIGNĀLA PIEVADĪŠANU

8. pants

Programmu pārraidīšana, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu

1.  Ja raidorganizācija, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu, pārraida programmas saturošus signālus signālu izplatītājam, vienlaikus pati neveicot šo programmas saturošo signālu tiešu pārraidīšanu sabiedrībai, un ja signālu izplatītājs pārraida šos programmas saturošos signālus sabiedrībai, uzskata, ka raidorganizācija un signālu izplatītājs piedalās vienā atsevišķā publiskošanas darbībā, attiecībā uz kuru tie saņem tiesību īpašnieku atļauju. Dalībvalstis var paredzēt kārtību, kādā tiek saņemta tiesību īpašnieku atļauja.

2.  Dalībvalstis var paredzēt, ka šīs direktīvas 4., 5. un 6. pantu piemēro mutatis mutandis autortiesību un blakustiesību īpašnieku tiesību īstenošanai piešķirt vai atteikt signālu izplatītājiem atļauju veikt 1. punktā minēto pārraidīšanu, ko veic, izmantojot kādu no Direktīvas 93/83/EEK 1. panta 3. punktā vai šīs direktīvas 2. panta 2. punktā minētajiem tehniskajiem līdzekļiem.

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

9. pants

Grozījums Direktīvā 93/83/EK

Direktīvas 93/83/EK 1. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:"

“3. Šajā direktīvā “kabeļu retranslācija” ir atklātai uztveršanai paredzētu televīzijas vai radio programmu sākotnējās pārraides, kas raidīta no citas dalībvalsts pa vadiem vai pa gaisu, tostarp ar satelīta starpniecību, atklātai uztveršanai paredzēta vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, izmantojot kabeļu vai mikroviļņu sistēmas, neatkarīgi no veida, kādā kabeļu retranslācijas pakalpojumu operators no raidorganizācijas iegūst programmas saturošus signālus retranslācijas nolūkiem.”.

"

10. pants

Pārskatīšana

1.  Līdz ... [6 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] Komisija veic šīs direktīvas pārskatīšanu un sniedz ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai. Ziņojumu publisko un dara sabiedrībai pieejamu Komisijas tīmekļa vietnē.

2.  Dalībvalstis Komisijai savlaicīgi sniedz būtisko un nepieciešamo informāciju 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai.

11. pants

Pārejas noteikumi

No ... [4 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] uz līgumiem par tādu autortiesību un blakustiesību īstenošanu, kuras būtiski attiecas uz darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanas laikā un darbu vai blakustiesību objektu pieejamības nodrošināšanu, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanas laikā, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tiem piekļūt no viņu individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, kā arī uz reproducēšanas darbībām, kas ir nepieciešamas šādu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanai, piekļuves nodrošināšanai tiem vai to izmantošanai, kuri ir spēkā ... [2 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā], attiecas 3. pants, ja šie līgumi pēc minētā datuma zaudē spēku.

No ... [6 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] uz atļaujām, kas iegūtas attiecībā uz 8. pantā minētajām publiskošanas darbībām, kuras ir spēkā ... [2 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā], attiecas 8. pants, ja šīs atļaujas pēc minētā datuma zaudē spēku.

12. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz ... [divi gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

14. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 125, 21.4.2017., 27. lpp.
(2)OV C 125, 21.4.2017., 27. lpp.
(3) Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta nostāja.
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.).
(5)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 376, 27.12.2006., 28. lpp.).
(6)Padomes Direktīva 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 6.10.1993., 15. lpp.).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).
(8)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/26/ES (2014. gada 26. februāris) par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību izmantošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (OV L 84, 20.3.2014., 72. lpp.).
(9) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.


Programmas “Radošā Eiropa” (2021–2027) izveide ***I
PDF 344kWORD 98k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2021–2027) un atceļ Regulu (ES) Nr. 1295/2013 (COM(2018)0366 – C8-0237/2018 – 2018/0190(COD))
P8_TA(2019)0323A8-0156/2019

Šis teksts joprojām tiek apstrādāts publicēšanai jūsu valodā. Teksta PFD vai WORD versija jau ir pieejama, uzklikšķinot uz ikonas, kas atrodas augšpusē pa labi.


Savienības programma izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā "Erasmus" ***I
PDF 425kWORD 119k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus” un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1288/2013 (COM(2018)0367 – C8-0233/2018 – 2018/0191(COD))
P8_TA(2019)0324A8-0111/2019

Šis teksts joprojām tiek apstrādāts publicēšanai jūsu valodā. Teksta PFD vai WORD versija jau ir pieejama, uzklikšķinot uz ikonas, kas atrodas augšpusē pa labi.


Regulējuma izveide ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai ***I
PDF 330kWORD 101k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par regulējumu izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai (COM(2018)0353 – C8-0207/2018 – 2018/0178(COD))
P8_TA(2019)0325A8-0175/2019

Šis teksts joprojām tiek apstrādāts publicēšanai jūsu valodā. Teksta PFD vai WORD versija jau ir pieejama, uzklikšķinot uz ikonas, kas atrodas augšpusē pa labi.


2020. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāme, I iedaļa – Eiropas Parlaments
PDF 178kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta rezolūcija par Eiropas Parlamenta 2020. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (2019/2003(BUD))
P8_TA-PROV(2019)0326A8-0182/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(5),

–  ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2019. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(6),

–  ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē(7),

–  ņemot vērā 2018. gada 24. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2019. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(8),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz otro Eiropas Savienības 2019. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(9),

–  ņemot vērā 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Eiropas Parlamentā(10),

–  ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par Parlamenta 2020. finanšu gada provizorisko tāmes projektu,

–  ņemot vērā provizorisko tāmes projektu, ko Prezidijs sagatavojis 2019. gada 25. martā saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 25. panta 7. punktu un 96. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā tāmes projektu, ko Budžeta komiteja sagatavojusi saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 96. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 96. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0182/2019),

A.  tā kā šī procedūra ir piektā pilnā budžeta procedūra jaunā sasaukuma laikā un šis ir septītais daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam darbības gads;

B.  tā kā 2020. gada budžets, kā ierosināts ģenerālsekretāra ziņojumā, tiek izstrādāts, ņemot vērā V izdevumu kategorijas maksimālā apjoma ikgadējo palielinājumu gan inflācijas, gan faktiskā palielinājuma ziņā, nodrošinot vairāk izaugsmes un investīciju iespēju, kā arī turpinot īstenot politikas nostādnes, lai nodrošinātu ietaupījumus, un cenšoties uzlabot efektivitāti;

C.  tā kā starp prioritārajiem mērķiem, ko ģenerālsekretārs ierosinājis 2020. gada budžetam, ir šādi: nodrošināt nepieciešamos resursus pirmajam pilnajam gadam pēc jauna Parlamenta un Komisijas ievēlēšanas un piešķirt resursus prioritāriem projektiem, kas saistīti ar iedzīvotāju iesaistīšanu, daudzgadu ēku projektiem, drošību un IT izstrādi;

D.  tā kā ģenerālsekretārs Parlamenta 2020. gada provizoriskajā tāmes projektā ir ierosinājis budžetu 2 068 530 000 EUR apmērā un tas kopumā ir par 3,58 % lielāks nekā 2019. gada budžets un veido 18,38 % no DFS 2014.–2020. gadam V izdevumu kategorijas;

E.  tā kā gandrīz divas trešdaļas no budžeta ir indeksam piesaistīti izdevumi, kuri galvenokārt ir saistīti ar pašreizējiem un pensionētajiem deputātiem (21 %) un darbiniekiem (35 %) paredzēto atalgojumu, pensijām, medicīniskajiem izdevumiem un piemaksām, kā arī ar ēkām (13 %), un kuri atbilstīgi Civildienesta noteikumiem un Deputātu nolikumam tiek pielāgoti konkrētā jomā veiktajai indeksācijai vai inflācijas likmei;

F.  tā kā Parlaments jau 2015. gada 29. aprīļa rezolūcijā par Parlamenta 2016. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(11) uzsvēra, ka Parlamenta budžets būtu jānosaka uz reālistiska pamata un tam būtu jāatbilst budžeta disciplīnas un pareizas finanšu pārvaldības principiem; norāda, ka fiksētas summas maksājumi ir noderīgs un plaši atzīts veids, kā palielināt elastīgumu un pārredzamību;

G.  tā kā Parlamenta budžetam būtu jāgarantē šīs iestādes pilnīga likumdošanas kompetence un jānodrošina tai iespēja pienācīgi darboties;

H.  tā kā Parlamenta kā vienas no budžeta lēmējiestādēm uzticamība zināmā mērā ir atkarīga no tā spējas pārvaldīt pašam savus izdevumus un spējas attīstīt demokrātiju Savienības līmenī;

I.  tā kā 2020. gads būs pirmais pilnais gads pēc vēlēšanām un līdz ar to notiks atgriešanās ierastajā politiskās un atbalsta pamatdarbības ritmā;

J.  tā kā brīvprātīgais pensiju fonds tika izveidots 1990. gadā ar Prezidija Noteikumiem par papildu (brīvprātīgo) pensiju shēmu(12),

K.  tā kā Revīzijas palāta 1999. gada 16. jūnijā sniedza atzinumu Nr. 5/99 par Eiropas Parlamenta deputātu pensiju fondu un pensiju shēmu,

Vispārējs satvars

1.  uzsver, ka arī 2020. gadā Parlamenta budžeta daļas īpatsvars būtu jāsaglabā zem 20 % no V izdevumu kategorijas maksimālā apmēra; norāda, ka 2020. gada tāmes apmērs atbilst 18,22 %, kas ir mazāk nekā 2019. gadā (18,51 %), un tā īpatsvars V izdevumu kategorijā ir zemākais vairāk nekā 15 gadu laikā;

2.  uzsver, ka Parlamenta budžeta lielāko daļu nosaka tiesību aktos vai līgumos paredzēti pienākumi un to indeksē katru gadu;

3.  prasa ģenerālsekretāram un Prezidijam ievērot principu un iesniegt Budžeta komitejai nākamo EP tāmi, kas būtu pietuvināta Eiropas Komisijas prognozētajam inflācijas līmenim vai pat atbilstu tam;

4.  atbalsta samierināšanas procedūrā starp Prezidiju un Budžeta komiteju 2019. gada 19. martā panākto vienošanos palielinājumu salīdzinājumā ar 2019. gada budžetu noteikt 2,68 % apmērā, saskaņā ar ko 2020. gada tāmes kopējais apmērs būtu 2 050 430 000 EUR, samazināt Prezidija 2019. gada 11. martā apstiprinātā provizoriskā tāmes projekta izdevumu apmēru par 18,1 miljonu EUR un attiecīgi samazināt šādās budžeta pozīcijās ierosinātās apropriācijas:1004 – Parastie ceļa izdevumi; 1 2 0 0 — Atalgojums un piemaksas; 1402 – Pārējie darbinieki: Ģenerālsekretariāta šoferi; 2007 – Ēku celtniecība un telpu iekārtošana; 2022 – Ēku uzturēšana, apsaimniekošana, ekspluatācija un uzkopšana; 2024 – Enerģijas patēriņš; 2101 – Datu elektroniska apstrāde un telesakari: ar infrastruktūru saistītās regulārās darbības; 212 – Mēbeles; 214 – Tehniskās iekārtas un aprīkojums; 300 – Izdevumi par personāla komandējumiem un dienesta braucieniem starp trim darba vietām; 302 – Pieņemšanu un reprezentācijas izdevumi; 3040 – Dažādi izdevumi par iekšējām sanāksmēm; 3042 – Sanāksmes, kongresi, konferences un delegācijas; 422 – Izdevumi saistībā ar parlamentāro palīdzību; nolemj nodrošināt 1650. posteni “Medicīnas dienests” ar apropriācijām 140 000 EUR apmērā, 320. posteni “Specializēto zināšanu ieguve” ar apropriācijām 160 000 EUR apmērā un 3211. posteni “Zinātnei veltīto plašsaziņas līdzekļu centrs” ar apropriācijām 400 000 EUR apmērā; atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada 25. martā Prezidijs šīs izmaiņas ir pieņēmis;

5.  ierosina Parlamenta dienestiem ieviest izmaiņas gan 1650. posteņa “Medicīnas dienests” piezīmēs, jo papildu apropriācijas 140 000 EUR apmērā ir paredzētas tam, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar mediatoru un psihologu psiholoģiskas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās novēršanai un apkarošanai, gan 320. posteņa “Specializēto zināšanu ieguve” piezīmēs, jo papildu apropriācijas 160 000 EUR apmērā ir paredzētas tam, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar specializētajām zināšanām un speciālistiem psiholoģiskas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās novēršanas, izmeklēšanas un apkarošanas jomā;

6.  norāda, ka situācijai saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības par pamatu tiek ņemta sakārtota izstāšanās ar vienošanos, kas balstās uz Brexit izstāšanās līguma apstiprināšanu un Eiropadomes 2018. gada 25. novembra politiskās deklarācijas apstiprināšanu, saskaņā ar kuru Apvienotā Karaliste veiks maksājumus Savienības budžetā līdz 2020. gadam; norāda, ka lielākā daļa ietaupījumu, kas izriet no izstāšanās, jau ir iekļauti 2019. gada budžetā un ka 2020. gadā tikai nedaudz samazināsies noteikti izdevumi, jo deputātu skaits samazināsies par 46 personām;

7.  norāda — gadījumā, ja Apvienotā Karaliste neizstājas no Savienības vai izstājas bez vienošanās, ierosinātās apropriācijas visas budžeta procedūras laikā var pielāgot Prezidijs, Budžeta komiteja vai plenārsēde;

8.  uzsver, ka Parlamenta galvenie uzdevumi ir kopīgi ar Padomi pieņemt tiesību aktus un lemt par Savienības budžetu, pārstāvēt pilsoņus un pārbaudīt citu Savienības iestāžu darbu;

9.  uzsver Parlamenta lomu Eiropas politiskās izpratnes veidošanā un Savienības vērtību veicināšanā;

10.  uzsver, ka ir jāveic ietaupījumi salīdzinājumā ar ģenerālsekretāra priekšlikumu, lai pietuvinātu šajā priekšlikumā iekļauto palielinājumu prognozētajam vispārējās inflācijas līmenim 2020. gadā, un ka tiek ļoti atbalstīti visi centieni, kas vērsti uz publisko līdzekļu efektīvāku un pārredzamāku izlietošanu;

Pārredzamība un precizitāte

11.  norāda uz Parlamenta un Padomes pieprasīto lielāko pārredzamību ģenerālsekretāra ziņojuma sagatavošanā, piemēram, papildu informācijas sniegšanu par vidēja termiņa un ilgtermiņa plānošanu, investīcijām, tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem, administratīvajiem izdevumiem un metodiku;

12.  prasa Parlamenta 2020. gada budžetā reālistiski un precīzi saskaņot vajadzības ar to izmaksām, lai izvairītos no pārmērīgi lielu izmaksu iekļaušanas budžetā;

13.  uzsver, ka maksimāli jārūpējas, lai nodrošinātu Parlamenta rīcībā esošo kopējo budžeta līdzekļu un cilvēkresursu visrentablāko izmantojumu, dodot iestādei un tās deputātiem iespēju veiksmīgi pildīt savus svarīgākos likumdošanas uzdevumus; atkārtoti norāda, ka tas nozīmē rūpīgu plānošanu un darba metožu strukturēšanu, kā arī — ja vien iespējams — funkciju un struktūru apvienošanu, lai novērstu lieku birokrātiju, funkciju pārklāšanos un darba un resursu dublēšanos;

Iedzīvotāju iesaistīšana

14.  atzinīgi vērtē, ka ir atklāti ekspozīciju centri Europa Experience, t. i., izstāžu telpas, kurās mazākam mērogam ir pielāgota Briseles Parlamentarium veiksmīgā koncepcija; konstatē, ka līdz 2020. gadam ir plānots izveidot piecus jaunus Europa Experience centrus Parlamenta vietējos birojos;

15.  norāda, ka summa, kas budžetā paredzēta piecu jaunu Europa Experience centru iekārtošanai Parlamenta vietējos birojos, attiecas uz DG COMM pārvaldīto izstāžu infrastruktūru, nevis izstāžu izvietošanas vietām; prasa sniegt sīkāku informāciju par visu paredzamo izmaksu apmēru pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2019. gada rudenī;

16.  norāda, ka ir izveidota virkne mobilu iekārtu, kas ceļos pa dalībvalstīm, lai tuvinātu Savienību tās iedzīvotājiem;

17.  prasa, lai ģenerālsekretārs iesniegtu detalizētu, uz faktiem balstītu un padziļinātu ziņojumu par 51 vietas pievienoto vērtību DG COMM; prasa ar šādu ziņojumu publiski iepazīstināt Budžeta komitejā līdz 2019. gada jūlija beigām;

Ēku un transporta politika

18.  atkārtoti prasa, lai lēmumu pieņemšanas process ēku politikas jomā būtu pārredzams un tā pamatā būtu agri saņemta informācija, pienācīgi ņemot vērā Finanšu regulas 266. pantu;

19.  nepiekrīt pašreizējai praksei gada beigās veikt apkopojošu pārvietojumu, lai dotu ieguldījumu pašreizējo ēku projektu īstenošanā; uzsver, ka šāda apkopojošā pārvietojuma veikšana sistemātiski notiek vienās un tajās pašās nodaļās un sadaļās un bieži vien arī tieši tajās pašās budžeta pozīcijās, un vēlas uzzināt, vai tajās ar nolūku tiek ieplānotas pārāk lielas summas, lai radītu līdzekļus Parlamenta ēku politikas finansēšanai; uzskata, ka ēku politika būtu jāfinansē pārredzamā veidā no tai paredzētajām budžeta pozīcijām;

20.  iesaka, plānojot visu ēku gada budžetu, saskaņā ar regulāru un uz prognozēm balstītu ēku politiku paredzēt finansējumu uzturēšanas un atjaunošanas izmaksām 3 % apmērā no kopējām jaunām būvniecības izmaksām; uzsver, ka ir vajadzīga ēku stratēģija, kas nodrošina izmaksu lietderību, un uzsver iespējamos ieguvumus, ko sniedz ēku atrašanās netālu citai no citas — piemēram, sinerģiju, kas rodas, kopīgi izmantojot atbalsta biroja funkcijas, biroju telpas un sanāksmju telpu piešķīrumus;

21.  konstatē, ka 2020. gadā ir paredzēts pieņemt un sākt apdzīvot visu Konrad Adenauer jaunās ēkas austrumu spārnu, un norāda, ka uzreiz pēc tam tiks uzsākts darbs pie jaunā rietumu spārna; norāda, ka ir jāparedz izdevumi projekta pārvaldībai būvniecības noslēguma posmos, piemēram, ievērojamiem pārcelšanās pasākumiem, pirmajiem iekārtošanas darbiem un būvlaukuma drošības uzraudzībai;

22.  ņem vērā, ka visu pašreizējo Luksemburgas ēku īre un uzturēšana joprojām ir iekļauta visam gadam paredzētajā budžetā, jo pārcelšanos no esošajām ēkām var veikt tikai pakāpeniski; aicina ģenerālsekretāru sniegt sīkāku informāciju par pakāpenisko pārcelšanos un paskaidrot, kāpēc ietaupījumi nav iespējami jau 2020. gadā;

23.  aicina sniegt papildu informāciju par sagatavošanas tehniskajiem darbiem, tostarp par funkciju pārcelšanu, piemēram, tādu funkciju, kuras atrodas PHS ēkā, pārcelšanu uz citām ēkām; prasa saistībā ar šo jautājumu iesniegt Budžeta komitejai detalizētas aplēses un izmaksu sadalījumu pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2019. gada rudenī;

24.  apšauba ļoti augstās izmaksas saistībā ar atsevišķiem ierosinājumiem, konkrēti, apmeklētāju semināru telpu ierīkošanu Atrium ēkā (8,720 miljoni EUR), daudzfunkcionālu telpu Esplanādē (2,610 miljoni EUR) un pašapkalpošanās ēdnīcas izveidi SDM ēkā Strasbūrā (1,9 miljoni EUR); aicina ģenerālsekretāru iesniegt Budžeta komitejai visu ar šiem lēmumiem saistīto informāciju pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2019. gada rudenī;

25.  uzskata, ka būtu jāpanāk vēl lielāki ietaupījumi deputātu un viņu palīgu biroju mēbeļu izdevumos, ņemot vērā, ka šie biroji tiks pilnībā atjaunoti 2019. gada pilnvaru termiņa sākumā;

26.  pauž bažas par Parlamenta nodomiem paplašināt savu darbību un diplomātisko klātbūtni Indonēzijā (Džakartā), Etiopijā (Adisabebā) un Amerikas Savienotajās Valstīs (Ņujorkā); pauž nožēlu par to, ka, lai gan nav veikta visaptveroša izmaksu un ieguvumu analīze un nav sīkāk izstrādāti argumenti par labu šīm konkrētajām atrašanās vietām, Prezidijs ir piekritis šim priekšlikumam, kā arī pašreizējā Parlamenta biroja Vašingtonā vadītāja iecelšanai par jauno biroja vadītāju Džakartā; tādēļ mudina ģenerālsekretāru noteikt skartās budžeta pozīcijas un izskaidrot šo nepārredzamo situāciju, sniedzot skaidrojumu par lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz šīm dažādajām atrašanās vietām un par jaunā biroja vadītāja iecelšanu Džakartā; uzskata, ka šis lēmums uz laiku ir jāaptur;

27.  uzskata, ka ietaupījumus Parlamenta budžetā varētu nodrošināt ar vienu atrašanās vietu; atgādina ERP 2014. gada analīzi, kurā Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības izmaksas tika lēstas 114 miljonu EUR apmērā gadā; turklāt atgādina, ka Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības dēļ rodas 78 % no visiem Parlamenta štata darbinieku komandējumiem un ietekme uz vidi ir 11 000–19 000 tonnas CO2 emisiju; tādēļ prasa izstrādāt rīcības plānu virzībai uz vienu atrašanās vietu;

Drošība

28.  norāda, ka arī 2020. gada budžetā būs iekļauti to apjomīgo investīciju galīgie maksājumi, kuras tika aizsāktas jau 2016. gadā, lai būtiski uzlabotu Parlamenta drošību; norāda, ka šie projekti attiecās uz dažādām jomām, galvenokārt saistībā ar ēkām, aprīkojumu un darbiniekiem, kā arī uzlabojumiem kiberdrošības un komunikācijas drošības jomā;

29.  uzsver, ka iPACS projekts nodrošinās Parlamentam modernu un integrētu drošības tehnoloģiju, lai likvidētu atlikušos ēku drošības trūkumus, un 2020. gads būs piektais un pēdējais tā īstenošanas gads; aicina ģenerālsekretāru detalizēti apkopot visus ar ēku drošību saistītos izdevumus, kuri ir radušies kopš 2016. gada;

30.  uzskata, ka IT rīki ir deputātu un darbinieku darba veikšanai nozīmīgi instrumenti, tomēr tos var apdraudēt kiberuzbrukumi; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka pēdējo divu gadu laikā ir pilnveidota speciālistu komanda, kas nodarbojas ar kiberdrošības pasākumiem, un jo īpaši to, ka pēc optimālā darbības tempa sasniegšanas un turpinot īstenot kiberdrošības rīcības plānu, attiecīgais budžets tiks palielināts tikai inflācijas segšanai;

31.  atzinīgi vērtē centienus uzlabot deputātiem sniegtos pakalpojumus, pastāvīgi ieguldot IT lietojumprogrammu izstrādē un turpinot e-Parlamenta programmu, pētījumu par mašīnmācīšanos ar tulkošanas atmiņām un tās izstrādes programmu un daudzgadu projektu konferenču telpu tehniskajai pārvaldībai; aicina sniegt vairāk informācijas par kopējo summu, kas šīm programmām ir iztērēta pēdējo gadu laikā; norāda uz šo projektu ilgtermiņa pakāpenisku īstenošanu, lai sadalītu izmaksas pa dažādiem finanšu gadiem;

Ar deputātiem un reģistrētiem deputātu palīgiem saistīti jautājumi

32.  aicina Prezidiju izstrādāt tehnisku risinājumu, lai deputāti varētu īstenot savas tiesības balsot grūtniecības un dzemdību, paternitātes vai slimības atvaļinājuma laikā;

33.  uzskata, ka ir jāievēro reģistrēto deputātu palīgu sociālās un pensiju tiesības; šajā sakarībā atkārto savu aicinājumu rast praktiski īstenojamu risinājumu saistībā ar tiem reģistrētajiem deputātu palīgiem, kuri, lai gan šī sasaukuma beigās būs bez pārtraukuma nostrādājuši divus sasaukumus, sasniedzot pensijas vecumu, nebūs tiesīgi izmantot Eiropas pensijas tiesību shēmu, jo viņi nebūs nostrādājuši pilnus Civildienesta noteikumos paredzētos desmit gadus tāpēc, ka 2014. gada vēlēšanas notika agrāk, un tāpēc, ka, ņemot vērā lielo darba slodzi laikā pēc 2009. gada vēlēšanām, aizkavējās reģistrēto deputātu palīgu jauno līgumu apstiprināšana; tādēļ aicina ģenerālsekretāru iesniegt jaunus praktiskus un ticamus priekšlikumus šīs problēmas galīgai atrisināšanai;

34.  norāda, ka tika pārskatītas ar darba braucieniem starp Parlamenta trijām darba vietām saistītās reģistrēto deputātu palīgu piemaksu likmes; tomēr atgādina, ka Parlaments vairākkārt ir prasījis Prezidijam veikt pasākumus, lai, sākot ar nākamo sasaukumu, tiktu pilnībā saskaņotas piemaksu likmes, kas saistībā ar darba braucieniem starp Parlamenta trijām darba vietām tiek piemērotas ierēdņiem, pārējiem darbiniekiem un reģistrētiem deputātu palīgiem;

35.  atzinīgi vērtē Prezidija 2018. gada 10. decembrī pieņemto lēmumu par deputātu praktikantiem, kurš stāsies spēkā 2019. gada 2. jūlijā; uzsver, ka, nosakot saistošu minimālo atalgojumu praktikantiem, ir jānodrošina viņiem pienācīgi ienākumi, tāpat kā tas ir ES iestāžu administrācijā nodarbinātu praktikantu gadījumā;

36.  sagaida, ka Parlamenta rakstiskās tulkošanas dienesti pildīs savu pamatfunkciju — atbalstīt Savienības likumdošanas procesu un deputātus viņu pienākumu pildīšanā, nodrošinot kvalitatīvus dokumentu tulkojumus saskaņā ar ilgtspējīgu nākotnes stratēģiju;

37.  atkārtoti pauž bažas par papildu izdevumiem, kas saistīti ar mutisko balsojumu skaidrojumu mutisku tulkošanu plenārsēžu laikā; mudina ģenerālsekretāru iesniegt detalizētu izmaksu sadalījumu saistībā ar mutiskajiem balsojumu skaidrojumiem; atgādina, ka deputātiem savas balsošanas nostājas skaidrošanai vai to jautājumu aktualizēšanai, kuri ir svarīgi viņu vēlētājiem, ir pieejamas alternatīvas, piemēram, rakstiski balsojumu skaidrojumi un dažādas publiskas komunikācijas iespējas; šajā sakarībā uzskata, ka būtisku ietaupījumu panākšanas nolūkā mutiskos balsojumu skaidrojumus varētu likvidēt;

38.  atgādina, ka Deputātu nolikuma 27. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka “Eiropas Parlamenta izveidotais brīvprātīgais pensiju fonds pēc šā nolikuma stāšanās spēkā tiek saglabāts deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri jau ir ieguvuši tiesības uz maksājumiem no šā fonda vai kuri šīs tiesības iegūs nākotnē” un ka “[i]egūtās tiesības un nākotnē paredzamās tiesības saglabājas pilnā apjomā”; aicina ģenerālsekretāru un Prezidiju pilnībā ievērot Deputātu nolikumu un kopā ar pensiju fondu steidzami izstrādāt skaidru plānu, kā Parlamentam uzņemties un pārņemt pienākumus un saistības attiecībā uz tā deputātu brīvprātīgo pensiju shēmu; atkārtoti prasa Eiropas Revīzijas palātai veikt brīvprātīgā deputātu pensiju fonda pārbaudi un aicina noskaidrot veidus, kā nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu brīvprātīgajam pensiju fondam saskaņā ar Deputātu nolikuma noteikumiem un vienlaikus nodrošinot pilnīgu pārredzamību;

39.  atkārtoti aicina nodrošināt pārredzamību saistībā ar deputātiem paredzēto piemaksu par vispārējiem izdevumiem; pauž nožēlu par to, ka Prezidijs nav ieviesis lielāku pārredzamību un pārskatatbildību šajā jautājumā; prasa, lai deputāti būtu pilnībā atbildīgi par saviem no šīs piemaksas segtajiem izdevumiem;

Ar darbiniekiem saistīti jautājumi

40.  uzskata, ka laikā, kad Savienības iestādēm pieejamie finanšu un personāla resursi, visticamāk, kļūs aizvien ierobežotāki, ir svarīgi noteikt jomas, tostarp — bet ne tikai — tādas kā IT pakalpojumi un drošība, mutiskās tulkošanas un rakstiskās tulkošanas pakalpojumi vai šoferu dienests, kurās būtu iespējams palielināt sinerģiju administratīvā atbalsta funkcijās, izmantojot Parlamenta un pārējo Savienības iestāžu pieredzi un pilnībā ņemot vērā pārvaldības grūtības un apjoma atšķirības, lai izstrādātu taisnīgus sadarbības nolīgumus;

41.  prasa ieviest prasību, ka vismaz deputāta pilnvaru termiņa beigās ārējam grāmatvedim ir jāpārbauda deputāta pārskati par piemaksu par vispārējiem izdevumiem; turklāt prasa publiskot izdevumus, saiti uz šiem datiem ievietojot deputātu personīgajās lapās Eiropas Parlamenta tīmekļa vietnē;

42.  atzinīgi vērtē pašreizējos sadarbības nolīgumus starp Parlamentu, Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, lai noteiktu citas jomas, kurās varētu apvienot administratīvā atbalsta funkcijas; aicina ģenerālsekretāru izvērtēt pašreizējo sadarbību starp Savienības iestādēm, lai noteiktu turpmākas iespējamās sinerģijas un ietaupījumus;

43.  atbalsta principu, kas paredz piekļuves nodrošināšanu visiem iedzīvotājiem; ņemot vērā plenārsēdē apstiprinātos pieprasījumus nodrošināt tulkošanu starptautiskajā zīmju valodā visās plenārsēžu debatēs, aicina ģenerālsekretāru izvērtēt iespējas to īstenot;

44.  atgādina ieteikumus, kas sniegti Parlamenta 2017. gada 26. oktobra, 2018. gada 11. septembra un 2019. gada 15. janvāra rezolūcijās par cīņu pret seksuālu uzmākšanos un izmantošanu Savienībā un pasākumiem, ar kuriem paredzēts novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos; prasa sniegt atbalstu, lai segtu to ārējo speciālistu pakalpojumu izmaksas, kuri nepieciešami ārējās revīzijas paplašināšanai, attiecinot to arī uz Parlamenta personālam paredzēto padomdevēju komiteju uzmākšanās novēršanas jautājumos; aicina piešķirt apropriācijas, lai pilnībā īstenotu Eiropas Parlamenta reformu pasākumus, kuri minēti rezolūcijā par aizskarošas izturēšanās apkarošanu, tostarp biežu pret uzmākšanos vērstu obligātu apmācību rīkošanu visiem darbiniekiem, reģistrētiem deputātu palīgiem un EP deputātiem; turklāt uzskata, ka ir nepieciešamas apropriācijas, lai segtu tādu mediatoru un citu speciālistu izmaksas, kuri ir kompetenti novērst un pārvaldīt aizskarošas izturēšanās gadījumus Parlamentā kopā ar konfidenciālo konsultantu tīklu un pašreizējām struktūrām;

45.  ierosina plašāk izmantot videokonferences un citas tehnoloģijas, lai aizsargātu vidi un taupītu resursus, jo īpaši samazinot darbinieku darba braucienus starp trim darba vietām;

Citi jautājumi

46.  uzskata, ka ir jāpārskata Parlamenta tāmes pieņemšanas procedūra, ņemot vērā Parlamenta iekšējās budžeta procedūras darba grupas izstrādāto dokumentu par nepabeigtajiem darbiem, ievērojot politisko grupu vēlmi vienkāršot pašreizējo procedūru, padarīt to efektīvāku, samazinot deputātu un darbinieku darba slodzi, kā arī palielināt tās pārredzamību un precizēt pienākumus iesaistīto dalībnieku starpā; atgādina, ka saskaņā ar pašreizējo procedūru Budžeta komiteja veic vienus un tos pašus uzdevumus divas reizes, proti, pavasarī (samierināšanas procedūra ar Prezidiju Parlamenta tāmes pieņemšanas nolūkā) un rudenī (budžeta grozījumu iesniegšana), kā rezultātā notiek vairāk sanāksmju, tiek sagatavots lielāks skaits dokumentu un rodas ar to saistītie izdevumi (rakstiskā tulkošana, mutiskā tulkošana u. c.);

47.  aicina saglabāt atbilstošu finansējumu Eiropas zinātnei veltīto plašsaziņas līdzekļu centram sadarbībai ar televīzijas raidstacijām, sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un citiem partneriem, lai izvirzītu apmācību mērķus jaunajiem žurnālistiem, jo īpaši saistībā ar jauniem zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem un uz faktiem pamatotām un salīdzinoši izvērtētām ziņām;

48.  aicina ģenerālsekretāru un Prezidiju visā Parlamenta administrācijā ieviest uz sniegumu balstītas budžeta izstrādes un vides ilgtspējības saglabāšanas kultūru un racionālas pārvaldības pieeju, lai uzlabotu iestādes iekšējā darba efektivitāti, kā arī samazinātu administratīvās formalitātes un birokrātiju; uzsver, ka racionāla pārvaldība nozīmē darba procedūras pastāvīgu uzlabošanu, pateicoties vienkāršošanai un administratīvā personāla pieredzei;

49.  prasa nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz Eiropas politiskajām partijām un Eiropas fondiem piešķirtā finansējuma izmantošanu un pārvaldību; prasa rūpīgi izvērtēt un kontrolēt Eiropas politisko partiju un fondu budžeta izdevumus; vērš uzmanību uz interešu konfliktu, kas izriet no tā, ka privāti uzņēmumi sponsorē Eiropas politisko partiju darbības; tādēļ aicina aizliegt Eiropas politiskajām partijām un Eiropas fondiem paredzētus jebkāda veida ziedojumus un sponsorēšanu no privātiem uzņēmumiem;

o
o   o

50.  pieņem 2020. finanšu gada tāmi;

51.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tāmi nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) OV L 287, 29.10.2013., 15. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0417.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0182.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0331.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0404.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0503.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0010.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0172.
(12) Prezidija pieņemtie teksti, PE 113.116/BUR./rev. XXVI/01-04-2009.


Ārkārtas stāvoklis Venecuēlā
PDF 145kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta rezolūcija par ārkārtas stāvokli Venecuēlā (2019/2628(RSP))
P8_TA-PROV(2019)0327RC-B8-0225/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2018. gada 3. maija rezolūciju par prezidenta vēlēšanām Venecuēlā(1), 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par migrācijas krīzi un humanitāro situāciju Venecuēlā un pie tās sauszemes robežām ar Kolumbiju un Brazīliju(2) un 2018. gada 25. oktobra rezolūciju(3) un 2019. gada 31. janvāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(4), kurā Huans Gvaido ir atzīts kā leģitīmais Venecuēlas prezidents,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerini 2019. gada 10. janvāra, 2019. gada 26. janvāra un 2019. gada 24. februāra paziņojumus par Venecuēlu, kā arī jaunākos Padomes secinājumus,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Venecuēlā un OAS dalībvalstu 2019. gada 24. janvāra kopīgo paziņojumu par Venecuēlu,

–  ņemot vērā Limas grupas 2019. gada 25. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2019. gada 25. janvāra un 2019. gada 20. marta paziņojumus par Venecuēlu,

–  ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju un jo īpaši tās 233. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus (SKT),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Venecuēla patlaban piedzīvo dziļu un nebijušu politisku, ekonomisku, institucionālu, sociālu un daudzdimensionālu humanitāro krīzi, zāļu un pārtikas trūkumu, cilvēktiesību masveida pārkāpumu situāciju, hiperinflāciju, politisko apspiešanu, korupciju un vardarbību; tā kā dzīves apstākļi ir ievērojami pasliktinājušies un 87 % no iedzīvotājiem patlaban dzīvo nabadzībā; tā kā 78 % Venecuēlas bērnu draud nepietiekama uztura apstākļi; tā kā 31 no 1000 bērniem mirst, nesasnieguši 5 gadu vecumu; tā kā vairāk kā 1 miljons bērnu vairs neapmeklē skolu;

B.  tā kā ES joprojām ir pārliecināta, ka mierīgs un demokrātisks politisks risinājums ir vienīgais ilgtspējīgais veids, kā izkļūt no krīzes; tā kā jebkuras spekulācijas par militāru intervenci vai uz šādas intervences uzsākšanu vērsta stratēģija valstī izraisītu un saasinātu vardarbības uzplūdus, kam būtu postošas sekas uz reģionu kopumā;

C.  tā kā jau ierobežotajiem pārtikas krājumiem Venecuēlā pastāv bojāšanās risks; tā kā cilvēki ar pūlēm cenšas iegūt ūdeni, pārtiku un zāles; tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNCHR) un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem kopš 2015. gada valsti ir pametuši vairāk nekā 2,7 miljoni venecuēliešu un līdz gada beigām šis skaits varētu pieaugt līdz 5 miljoniem, ja krīze turpinās padziļināties;

D.  tā kā 2019. gada 23. februārī Kolumbijā un Brazīlijā uzkrāto humanitāro palīdzību nikni noraidīja un dažos gadījumos N. Maduro nelikumīgais režīms, izmantojot militārus un paramilitārus spēkus, to iznīcināja; tā kā represiju rezultātā vairāki cilvēki tika nogalināti, desmitiem — ievainoti un simtiem — arestēti; tā kā Venecuēlas militārās operācijas, organizētā noziedzība un teroristi apdraud stabilitāti reģionā, un jo īpaši kaimiņvalsts Kolumbijas teritorijā;

E.  tā kā marta sākumā Venecuēla piedzīvoja liela mēroga elektrības padeves pārrāvumu, kas ilga vairāk nekā 100 stundas, pasliktinot jau tā dramatisko veselības aprūpes krīzi, kas izpaudās kā dzeramā ūdens izbeigšanās slimnīcās, to pakalpojumu pārtraukšana, un laupīšana; tā kā saskaņā ar organizāciju “Ārsti par veselības aizsardzību” vismaz 26 cilvēku ir gājuši bojā slimnīcās elektrības trūkuma dēļ; tā kā 25. martā notika vēl viens ilgstošs elektrības padeves pārrāvums, kas pilnīgā tumsā atstāja Karakasu un 20 citus valsts reģionus;

F.  tā elektroenerģijas padeves pārrāvumi notiek jau daudzus gadus, un tos nepastarpināti izraisa N. Maduro nelikumīgā režīma neprasmīga saimniekošana, infrastruktūras un tehnikas atstāšana novārtā un korupcija;

G.  tā kā 2019. gada februārī Eiropas Tautas partijas četru cilvēku delegācija, kuru oficiāli uzaicināja Nacionālā asambleja un pagaidu prezidents Huans Gvaido, tika izraidīti no valsts;

H.  tā kā 2019. gada 6. martā nelikumīgais N. Maduro režīms pavēlēja Vācijas vēstniekam pamest valsti, apsūdzot viņu “vairākkārtējā iejaukšanās iekšlietās”; tā kā tika arestēti arī daži ārzemju un vietējie žurnālisti un viņu profesionālo aprīkojumu konfiscēja, bet viņus pašus pēc atbrīvošanas izraidīja no valsts;

I.  tā kā Huans Gvaido iecēla Rikardo Hausmanu par Venecuēlas pārstāvi Amerikas Attīstības bankā (AAB) un Amerikas Savstarpējo ieguldījumu korporācijā(AIK),

J.  tā kā 2019. gada 21. martā Venecuēlas izlūkdienesta policija aizturēja Huana Gvaido kabineta vadītāju Roberto Marrero un ielauzās Tačiras štatu pārstāvošā Nacionālās asamblejas deputāta Serhio Vergaras mājā, pārkāpjot viņa parlamentāro imunitāti;

K.  tā kā sestdien, 2019. gada 23. martā, Karakasas Simona Bolivāra starptautiskajā lidostā (Maiketijā) nolaidās divas Krievijas gaisa spēkiem piederošas lidmašīnas, kurās bija militārais ekipējums un vismaz simts kareivju, un tā kā šāda veida darbības pēdējo mēnešu laikā ir notikušas atkārtoti,

L.  tā kā 2019. gada 21. martā Venecuēlas tiesnesim Afiuni Moram tika piespriests piecu gadu cietumsods saistībā ar apsūdzībām par “morālo korupciju”; tā kā šis tiesnesis jau pagātnē bija izcietis ilgu cietumsodu un joprojām bija netaisnīgā mājas arestā;

M.  tā kā 2019. gada 15. martā tika ziņots, ka Polijas laikraksta “Gazeta Wyborcza” korespondents Tomašs Surdels, vadot automobili Karakasā, ir piedzīvojis vardarbīgu uzbrukumu, un, iespējams, to ir izdarījuši Venecuēlas Valsts policijas īpašie spēki;

N.  tā kā Kubas policijas spēki un militārās izlūkošanas dienests ir tas stratēģiskais elements, kas ļauj saglabāties N. Maduro nelikumīgajam režīmam;

1.  atkārtoti atzīst Huanu Gvaido kā likumīgo Venecuēlas Bolivāra Republikas leģitīmo pagaidu prezidentu saskaņā ar Venecuēlas konstitūcijas 233. pantu un atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Venecuēlas vienīgajai leģitīmajai demokrātiskajai institūcijai — Nacionālajai asamblejai; pilnībā atbalsta Gvaido kursu, proti, izbeigt uzurpāciju, izveidot nacionālu pārejas valdību un rīkot ārkārtas prezidenta vēlēšanas; atzinīgi vērtē to, ka nozīmīga starptautiskās sabiedrības daļa un lielais vairākums ES dalībvalstu jau ir atzinuši H. Gvaido leģitimitāti, un aicina arī pārējās dalībvalstis to nekavējoties izdarīt;

2.  stingri nosoda nežēlīgās represijas un vardarbību, kuru rezultātā tiek nogalināti vai ievainoti cilvēki; pauž savu solidaritāti ar Venecuēlas tautu un izsaka patiesu līdzjūtību viņu ģimenēm un draugiem;

3.  atkārtoti pauž dziļās raizes par smago ārkārtas humanitāro situāciju, kas pašos pamatos negatīvi ietekmē Venecuēlas iedzīvotāju dzīves;

4.  atkārtoti prasa, lai diplomātiskie pārstāvji, ko iecēlis Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgais pagaidu prezidents Huans Gvaido, tiktu pilnībā atzīti par vēstniekiem ES un tās dalībvalstīs; atzinīgi vērtē to, ka Amerikas Attīstības bankas (IDB) valde un Amerikas Investīciju sabiedrība (IIC) atzīst Rikardo Hausmanu par Venecuēlas vadītāju šajās institūcijās; pauž nožēlu par to, ka Ķīna kā uzņēmēja valsts ir atcēlusi IDB valdes 2019. gada sanāksmi;

5.  nosoda tiesībaizsardzības spēku patvaļu un drošības struktūru īstenotās brutālās represijas, kas ir liegušas humanitārās palīdzības nogādi šajā valstī; nosoda nelikumīgu bruņoto grupējumu izmantošanu to civiliedzīvotāju un likumdevēju iebiedēšanā, kuri ir mobilizējušies, lai sniegtu palīdzību; atbalsta Venecuēlas armijas personālu, kas atteicās apspiest civiliedzīvotājus krīzes laikā un dezertēja; atzīst Kolumbijas iestāžu darbu šo Venecuēlas konstitūcijai un tautai lojālo kareivju aizsardzībā un aprūpē;

6.  stingri nosoda vairāku tādu žurnālistu vajāšanu, aizturēšanu un izraidīšanu, kas atspoguļoja situāciju Venecuēlā; atkārto iepriekš paustos aicinājumus nelikumīgajam Maduro režīmam nekavējoties izbeigt represijas, kas vērstas pret politiskajiem līderiem, žurnālistiem un opozīcijas pārstāvjiem, tostarp Saharova balvas ieguvēju Leopoldo Lopesu; prasa nekavējoties un bez no sacījumiem atbrīvot visus cilvēkus, kas aizturēti, pamatojoties uz to, ka viņi ir pagaidu prezidenta Huana Gvaido radinieki vai viņa komandas locekļi:

7.  nosoda N. Maduro drošības dienestu reidus un pagaidu prezidenta Huana Gvaido kabineta vadītāja Roberto Marrero aizturēšanu, kā arī neseno ielaušanos Nacionālās asamblejas deputāta Serhio Vergaras mājā; prasa nekavējoties atbrīvot R. Marrero; nosoda Nacionālās asamblejas deputāta Huana Rekvesensa nolaupīšanu un prasa viņu atbrīvot;

8.  atkārtoti pauž savu nostāju par atbalstu miermīlīgam risinājumam, sarīkojot valstī brīvas, pārredzamas un ticamas vēlēšanas, nosakot konkrētus datumus un nodrošinot taisnīgus nosacījumus visiem dalībniekiem, tai skaitā neitrālo Nacionālo vēlēšanu padomi, pārredzamību un solīdu starptautisko novērotāju klātbūtni;

9.  uzteic Limas grupas valstu kā vadoša reģionāla mehānisma centienus rast demokrātisku risinājumu krīzei Huana Gvaido kā Venecuēlas leģitīmā pagaidu prezidenta vadībā;

10.  vērš uzmanību uz to, ka no pieaugošās migrācijas krīzes cieš viss reģions, un atzinīgi vērtē kaimiņvalstu pūliņus un izrādīto solidaritāti, un vēlas, lai Komisija turpinātu sadarbību ar šīm valstīm, ne tikai sniedzot tām humanitāro palīdzību, bet arī, sniedzot vairāk resursu un īstenojot attīstības politiku;

11.  pauž nopietnas bažas par teroristu un organizētās noziedzības grupējumu klātbūtni Venecuēlā, tās izplešanos un pārrobežu darbību, jo īpaši Kolumbijas virzienā, kas apdraud visa reģiona stabilitāti;

12.  prasa noteikt papildu sankcijas, kuras būtu vērstas uz nelikumīgu valsts iestāžu īpašumiem ārvalstīs un personām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem un represijām; uzskata, ka ES iestādēm attiecīgi ir jāierobežo šo personu un tuvāko radinieku pārvietošanās un ir jāiesaldē viņu aktīvi un vīzas;

13.  pieņem zināšanai Starptautiskās kontaktgrupas izveidi, norāda, ka tai nevajadzētu pieļaut, ka N. Maduro nelikumīgais režīms to izmanto kā līdzekli krīzes atrisināšanas novilcināšanai, lai saglabātu varu; norāda, ka kontaktgrupa līdz šim nav panākusi nekādus taustāmus rezultātus un ka tās galvenajam uzdevumam vajadzētu būt tādu apstākļu radīšanai, kas ļautu sarīkot ārkārtas prezidenta vēlēšanas un sekmēt humānās palīdzības piegādi, lai varētu apmierināt Venecuēlas iedzīvotāju neatliekamās vajadzības; prasa Starptautiskajai kontaktgrupai sadarboties ar Limas grupu, jo tā ir ievērojams reģionālais dalībnieks; šajā sakarā aicina EĀDD sadarbībā ar Eiropas Parlamentu piedāvāt savas speciālās zināšanas vēlēšanu atbalsta jomā;

14.  aicina dalībvalstis, PV/AP un reģiona valstis apsvērt iespēju izveidot starptautisku donoru konferenci nolūkā nodrošināt plašu finanšu atbalstu rekonstrukcijai un pārejai uz demokrātiju;

15.  pilnībā atbalsta ANO ģenerālsekretāra aicinājumu veikt neatkarīgu un pilnīgu izmeklēšanu par reģistrētajiem cilvēku upuriem; atgādina par ES pausto apņemšanos īstenot daudzpusēju politiku ANO satvarā, lai izvairītos no humānās katastrofas ar lielākām sekām; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu SKT saistībā ar tās lomu cīņā pret nesodāmību un centienos panākt, lai vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu izdarītāji tiktu tiesāti, un tam, lai tiktu uzsākta izmeklēšana pēc iepriekšējas pārbaudes par nelikumīgā N. Maduro režīma izdarītajiem noziegumiem, kuru starpā daži sniedzas līdz pat nopietniem noziegumiem pret cilvēci;

16.  kritizē Kubas režīma ietekmi Venecuēlā, ņemot vērā, ka tā, iefiltrējot savus aģentus, ir sekmējusi demokrātijas destabilizēšanu un politisko represiju pret opozīciju pastiprināšanu; norāda, ka šādai intervence varētu radīt sekas ES un Kubas attiecībām, tai skaitā saistībā ar Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp ES un Kubu;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgajam pagaidu prezidentam un Nacionālajai asamblejai, Limas grupas valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0199.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0313.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0436.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0061.


Stāvoklis tiesiskuma jomā un korupcijas apkarošanā Eiropas Savienībā, jo īpaši Maltā un Slovākijā
PDF 216kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta rezolūcija par stāvokli tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā Eiropas Savienībā (ES), jo īpaši Maltā un Slovākijā (2018/2965(RSP))
P8_TA-PROV(2019)0328B8-0230/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 4., 5., 6., 7., 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6., 7., 8., 10., 11., 12. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas atzinumu par Slovākijas Republikas Konstitucionālās tiesas tiesnešu iecelšanu, kas pieņemts tās 110. plenārsesijā (Venēcijā 2017. gada 10. un 11. martā),

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas atzinumu par konstitucionālo kārtību un varas dalījumu, kā arī tiesu varas un tiesībaizsardzības iestāžu neatkarību Maltā, kas pieņemts tās 117. plenārsesijā (Venēcijā 2018. gada 14. un 15. decembrī),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 23. janvāra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ieguldītājiem paredzētas sistēmas pilsonības un uzturēšanās atļaujas iegūšanai Eiropas Savienībā” (COM(2019)0012),

–  ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES pilsonību par maksu(1) un Eiropas Komisijas un Maltas iestāžu 2014. gada 29. janvāra kopīgo paziņojumu presei par Maltas individuālu ieguldītāju programmu (IIP),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(2) un 2018. gada 14. novembra rezolūciju par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā(4),

–  ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas lēmumu piemērot LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz stāvokli Polijā(5), kā arī 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par stāvokli Polijā(6), 2016. gada 14. septembra rezolūciju par nesenajiem notikumiem Polijā un to ietekmi uz pamattiesībām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā(7), un 2017. gada 15. novembra rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un demokrātijas jomā Polijā(8),

–  ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta(9),

–  ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību Eiropas Savienībā(10),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu, kurā Padome tiek aicināta saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība(11), kā arī 2015. gada 10. jūnija(12), 2015. gada 16. decembra(13) un 2017. gada 17. maija(14) rezolūcijas par stāvokli Ungārijā,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. novembra rezolūciju par tiesiskumu Rumānijā(15),

–  ņemot vērā 2018. gada 22. marta ziņojumu par Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Budžeta kontroles komitejas ad hoc delegācijas vizīti Slovākijā 2018. gada 7.–9. martā,

–  ņemot vērā 2019. gada 30. janvāra ziņojumu par Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Slovākiju 2018. gada 17.–19. decembrī,

–  ņemot vērā 2018. gada 11. janvāra ziņojumu par Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Izmeklēšanas komitejas, kuras uzdevums ir pārbaudīt apgalvojumus par iespējamiem pārkāpumiem un administratīvām kļūmēm Savienības tiesību aktu piemērošanā attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (PANA komitejas), ad hoc delegācijas vizīti Maltā 2017. gada 30. novembrī un 1. decembrī,

–  ņemot vērā 2018. gada16. novembra ziņojumu par Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ad hoc delegācijas vizīti Slovākijā 2018. gada 17.–20. septembrī,

–  ņemot vērā uzklausīšanas un viedokļu apmaiņas, ko veica 2018. gada 4. jūnijā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas izveidotā Darba grupa ar vispārējām pilnvarām uzraudzīt situāciju tiesiskuma jomā un korupcijas apkarošanas jomā ES un risināt konkrētas situācijas, jo īpaši Maltā un Slovākijā (Tiesiskuma uzraudzības grupa), sevišķi ar Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju un tās Īpašo ekspertu komiteju pasākumu novērtēšanai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai (MONEYVAL), Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO), valstu institūcijām un iestādēm, Eiropas Komisijas pārstāvjiem, ES aģentūrām, piemēram, Eiropolu, un dažādām citām ieinteresētajam personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un trauksmes cēlējiem Maltā un Slovākijā,

–  ņemot vērā Maltas premjerministra 2019. gada 13. marta vēstuli,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par stāvokli tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā Eiropas Savienībā, jo īpaši Maltā un Slovākijā (O-000015/2019 – B8-0017/2019),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Tiesiskuma uzraudzības darba grupa (ROLMG) 2018. gada 4. jūnijā tika izveidota ar vispārējām pilnvarām uzraudzīt situāciju tiesiskuma jomā un korupcijas apkarošanas jomā ES un risināt konkrētas situācijas, jo īpaši Maltā un Slovākijā;

B.  tā kā tiesiskums un demokrātijas, cilvēktiesību, pamatbrīvību un ES Līgumos un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos iestrādāto vērtību un principu ievērošana ir Savienības un tās dalībvalstu pienākumi, kas ir jāpilda;

C.  tā kā LES 6. panta 3. punktā ir apstiprināts, ka pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK) un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats;

D.  tā kā ES darbības pamatā ir savstarpējas uzticības pieņēmums, ka dalībvalstis rīkojas atbilstoši demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām, ko nosaka ECTK, Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR);

E.  tā kā sistemātisku dalībvalsts atteikšanos ievērot Eiropas Savienības pamatvērtības un Līgumus, kam tā brīvprātīgi pievienojusies, nevar attaisnot nedz ar valsts suverenitāti, nedz ar subsidiaritāti;

F.  tā kā ROLMG ir rīkojusi vairākas sanāksmes ar dažādām ieinteresētajām personām, pamatā pievēršoties stāvoklim Maltā un Slovākijā; tā kā ROLMG rīkoja arī vienu viedokļu apmaiņu par žurnālistu drošību Bulgārijā pēc Viktoria Marinova slepkavības; tā kā minētajā sanāksmē tika apspriesta arī žurnālistu Attila Biro un Dimitar Stoyanov, kuri izmeklēja iespējamu krāpšanos ar ES līdzekļiem Rumānijā un Bulgārijā, pagaidu apcietināšana;

G.  tā kā Daphne Caruana Galizia slepkavība Maltā, Ján Kuciak un viņa līgavas Martina Kušnírová slepkavība Slovākijā, kā arī Viktoria Marinova slepkavība Bulgārijā ir satricinājušas Eiropas sabiedrisko domu un stindzinoši iedarbojas uz ES žurnālistiem;

H.  tā kā šo slepkavību izmeklēšanā pagaidām ir identificēti vairāki aizdomās turētie, taču nav izdarīti nekādi secinājumi par iespējamajiem slepkavību pasūtītājiem, lai gan tas ir svarīgākais, kas jānoskaidro; tā kā Maltā trim personām ir izvirzītas apsūdzības un miertiesas izmeklēšana par slepkavību joprojām norit;

I.  tā kā ROLMG nevarēja noskaidrot izmeklēšanas stāvokli visos tās aspektos, jo iestādes atsaucās uz leģitīmu vajadzību nodrošināt konfidencialitāti, lai sargātu lietas progresu;

J.  tā kā ROLMG ir bijusi iespēja izskatīt daudzus problemātiskus Maltas un Slovākijas tiesiskuma aspektus, it sevišķi jomās, uz kurām attiecās Daphne Caruana Galizia un Ján Kuciak veiktais darbs;

K.  tā kā ROLMG regulāri saņēma informāciju — arī no Daphne Caruana Galizia radiniekiem — par prasību veikt pilnīgu un neatkarīgu publisku izmeklēšanu par viņas slepkavību, jo īpaši par apstākļiem, kas ļāva šādai slepkavībai notikt, valsts iestāžu reakciju uz to, kā arī pasākumiem, ko varētu ieviest, lai šāda slepkavība vairs nekad neatkārtotos;

L.  tā kā līmenis, kādā šajās izmeklēšanās notiek sadarbība ar Eiropolu, karā izmeklēšanā ir citāds;

M.  tā kā — jo īpaši Maltas gadījumā — iepriekšējais Eiropola direktors norādīja uz neoptimālu Maltas iestāžu un Eiropola sadarbības līmeni, savukārt viņa pēcteča vērtējumā situācija ir uzlabojusies līdz apmierinošam līmenim; tā kā Eiropola pārstāvji ROLMG norādīja, ka izmeklēšana ar trīs aizdomās turēto apcietināšanu vēl nenoslēdzās; tā kā Eiropola eksperti tika iecelti veikt konkrētus miertiesas izmeklēšanas uzdevumus;

N.  tā kā attiecībā uz žurnālistes Pavla Holcová telefona konfiskāciju Slovākijā joprojām nav skaidrs, kā tas tika iegūts, un nav skaidrības arī par Eiropola piekļuvi datiem, kas no tā iegūti, lai gan Eiropols norādīja, ka atbalstītu telefona analīzi;

O.  tā kā pastāv nopietnas bažas par korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu Savienībā, tostarp Maltā un Slovākijā, un tā kā tas var graut iedzīvotāju uzticēšanos publiskajām institūcijām un potenciāli novest pie bīstamas saiknes starp noziedzīgām grupām un publiskajām iestādēm;

P.  tā kā liels Eiropas pētniecisko žurnālistu konsorcijs ir veicis izpēti un publicējis daudz materiālu par pētniecisko darbu, ko publicēja Daphne Caruana Galizia;

Q.  tā kā Savienībā jo īpaši nepietiekama ir cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, cita starpā tādēļ, ka pastāv nepilnības nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas ES tiesību aktu īstenošanā, kuras nonākušas priekšplānā nesenos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas nepietiekamas izpildes gadījumos, kuros dažādās dalībvalstīs bija iesaistītas lielas banku iestādes;

R.  tā kā Eiropas Banku iestāde (EBI) 2018. gada jūlija ieteikumā Maltas Finanšu izlūkošanas analīzes vienībai (FIAU) secināja, ka Maltā ir “vispārēji un sistemātiski nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas trūkumi”, it sevišķi attiecībā uz Pilatus Bank lietu, tomēr EBI arī atzina, ka FIAU rīcības plāns ir “solis pareizajā virzienā”; tā kā Komisija pēc tam secināja, ka “Maltas FIAU neievēroja savus pienākumus”, ko tai uzliek ES nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas tiesību akti, un ka tā nepilnīgi īstenoja EBI ieteikumu; tā kā tāpēc Komisija 2018. gada novembrī pieņēma atzinumu par šo lietu;

S.  tā kā Maltā ir ļoti liela banku nozare, kurā ietilpst dažas konkrētas banku iestādes, kas neievēro visus regulatīvos standartus un prasības, un to apliecina tādi piemēri kā Pilatus Bank un fakts, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) tai atņēma licenci;

T.  tā kā publiski nav pieejams izmeklēšanas ziņojums par Egrant; tā kā pieejamie secinājumi neapstiprina, ka Egrant Inc. pieder Maltas premjerministram un viņa sievai; tā kā pilnīgs un necenzēts izmeklēšanas ziņojums ir pieejams tikai premjerministram, tieslietu ministram, premjerministra personāla vadītājam un premjerministra komunikācijas vadītājam;

U.  tā kā nekādas pēcākas izmeklēšanas nav atklājušas Egrant faktiskās īpašumtiesības, kas joprojām ir jānoskaidro;

V.  tā kā atklātībā nonākusī informācija par uzņēmuma 17 Black faktisko īpašnieku — tas esot Tumas Group izpilddirektors, kam Maltas valdība piešķīra tiesības slēgt līgumu par ElectroGas spēkstacijas būvniecību Maltā, — vēl skaidrāk parāda, kāpēc ir vajadzīga pārredzamība attiecībā uz finanšu interesēm un saiknēm ar valdības locekļiem, piemēram, premjerministra personāla vadītāju un pašreizējo tūrisma ministru un bijušo enerģētikas ministru;

W.  tā kā premjerministra personāla vadītājs un pašreizējais tūrisma ministrs un bijušais enerģētikas ministrs ir vienīgās augsta līmeņa valdības amatpersonas, kas kādā ES dalībvalstī izrādījušās “Panamas dokumentos” atklātas juridiskas vienības faktiskie īpašnieki; tā kā pēdējā minētā persona deva liecību Eiropas Parlamenta delegācijai par savu uzņēmumu izmantošanu, kas ir pretrunā “Panamas dokumentu” publikācijām;

X.  tā kā nepietiekama žurnālistu drošība un pilsoniskās sabiedrības telpas sarukšana vajāšanas un iebiedēšanas rezultātā noved pie vājākas pārraudzības pār izpildvaru un iedzīvotāju pilsoniskās iesaistes erozijas;

Y.  tā kā žurnālisti, it īpaši, bet ne tikai pētnieciskie žurnālisti, aizvien vairāk saskaras ar tā saukto stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP), kas vērsta pret viņiem ar mērķi kavēt viņu darbu;

Z.  tā kā Daphne Caruana Galizia ģimenei pat pēc viņas nāves ir nācies saskarties ar naida kampaņām un tiesvedību par apmelošanu, tostarp ar tādu, ko sākuši Maltas valdības locekļi, un premjerministra vietnieks ir norādījis, ka, viņaprāt, apturēt šos tiesvedības procesus nav nepieciešams;

AA.  tā kā Daphne Caruana Galizia ģimene un draugi, kā arī pilsoniskās sabiedrības aktīvisti saskaras ar to, ka viņas improvizētajā piemiņas vietā pastāvīgi tiek novākti un iznīcināti piemiņas apliecinājumi;

AB.  tā kā Venēcijas komisija atzinumā par Maltu, kas pieņemts tās 117. plenārsesijā 2018. gada 14. un 15. decembrī(16), ir uzsvērusi valstu pienākumu rīkoties, lai aizsargātu žurnālistus — kas ir tieši ar tiesiskumu saistīts jautājums —, un ir uzstājusi, ka “[Maltas] valdībai ir starptautiski noteikts pienākums nodrošināt, ka mediji un pilsoniskā sabiedrība var aktīvi darboties iestāžu atbildības panākšanā”(17);

AC.  tā kā Venēcijas komisija ir uzsvērusi, ka Tiesnešu iecelšanas komitejas (TIK) izveide 2016. gadā bija pareizs Maltas iestāžu solis, un tā ir arī uzsvērusi, ka tiesu varas neatkarības ziņā vairāki aspekti joprojām tomēr raisa bažas, it sevišķi attiecībā uz prokuratūras pilnvaru organizāciju un tiesisko struktūru, kā arī attiecībā uz vispārējo varas dalījumu un līdzsvaru valstī, kas acīmredzami nosliecas par labu izpildvarai, īpaši premjerministram, kuram ir tālejošas pilnvaras, tostarp — dažādās iecelšanas procedūrās, arī tiesnešu iecelšanā, un ka trūkst pienācīgas līdzsvara un atsvara sistēmas(18);

AD.  tā kā Venēcijas komisija ir norādījusi, ka pašreizējais Maltas prokuratūras pilnvaru dalījums starp policiju un ģenerālprokuratūru ir “neskaidra sistēma”, kas “no varas dalījuma perspektīvas ir problemātiska”; tā kā Venēcijas komisija ir norādījusi arī, ka ģenerālprokurora amats, kas ietver prokurora pilnvaras un reizē arī valdības juridiskā padomnieka funkciju un FIAU vadības funkciju, ir amats ar ārkārtīgi lielām pilnvarām, kas “ir problemātisks no demokrātiska līdzsvara un atsvara principa un varas dalījuma perspektīvas”(19);

AE.  tā kā Venēcijas komisijas delegācija ir norādījusi, ka stingrāks ģenerālprokurora uzdevumu nodalījums “pēc Komisijas 2013. gada ziņojuma par holistisku tiesu sistēmas reformu Maltā ir kļuvis plaši pieņemts”(20); tā kā Maltas valdība ir paziņojusi, ka tā sāks leģislatīvu procesu, lai īstenotu šādu nodalījumu;

AF.  tā kā Venēcijas komisija ir norādījusi, ka līdzās ģenerālprokuroram un policijai esošajām prokuratūras pilnvarām arī miertiesneši var sākt izmeklēšanu un ka tādas izmeklēšanas un policijas izmeklēšanas, šķiet, netiek koordinētas(21);

AG.  tā kā Venēcijas komisija ir arī uzsvērusi, ka Pastāvīgajai pretkorupcijas komisijai (PPK) ir trūkumi sastāva ziņā, proti, tās locekļu iecelšana ir atkarīga no premjerministra, pat ja viņam ir jāapspriežas ar opozīciju, un ziņojumu adresātu ziņā — tie ir adresēti tieslietu ministram, kam nav izmeklēšanas pilnvaru, līdz ar to tikai ļoti nelielā skaitā gadījumu ziņojumu rezultātā patiešām ir sākusies izmeklēšana un kriminālvajāšana(22);

AH.  tā kā Venēcijas komisija ir secinājusi, ka policijas komisāra iecelšanas procedūras pamatā vajadzētu būt atklātam konkursam un ka policijas komisārs sabiedrībai būtu jāuztver kā politiski neitrāla amatpersona(23);

AI.  tā kā Malta ir sākusi konstitucionālo reformu izskatīšanu, kuru pārrauga prezidents un kurā piedalās dažādi politiskie spēki un pilsoniskā sabiedrība, un lielākajai daļai reformu būs vajadzīgs divu trešdaļu Parlamenta vairākums;

AJ.  tā kā Eiropas Parlaments, sekodams līdzi aizvien sliktākajam tiesiskuma stāvoklim dalībvalstīs, pilda svarīgu Eiropas demokrātijas funkciju un tā kā Tiesiskuma uzraudzības grupas formāts Parlamentam dod iespēju rūpīgi sekot līdzi norisēm un sazināties ar dalībvalstu iestādēm un pilsonisko sabiedrību;

AK.  tā kā par spīti plaši atbalstītajām Parlamenta rezolūcijām(24) Komisija joprojām nav nākusi klajā ar priekšlikumu par vispusīgu un neatkarīgu mehānismu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situācijas ikgadējai uzraudzībai dalībvalstīs;

AL.  tā kā ES dalībvalstis, izmantodamas “ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmas”, būtiski apdraud cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, grauj savstarpējo uzticību Šengenas zonā un tās integritāti, dod iespēju uzņemt trešo valstu valstspiederīgos uz viņu uzkrātās bagātības pamata vien, ne balstoties uz noderīgām zināšanām, prasmēm vai humanitāriem apsvērumiem, un noved pie faktiskas ES pilsonības pārdošanas; tā kā Komisija ir skaidri norādījusi, ka vairs neatbalsta Maltas ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmas;

AM.  tā kā Komisija ir publicējusi ziņojumu par ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām, kurā apzinātas pastāvošās prakses un konkrēti riski, ko šādas shēmas rada Savienībai, it sevišķi drošības, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un korupcijas ziņā;

AN.  tā kā Maltas valdība ir noslēgusi konfidenciālu līgumu ar privātuzņēmumu Henley & Partners, lai īstenotu Maltas “ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmu”, tādējādi liedzot iespēju pārbaudīt, vai procedūras, par ko panākta vienošanās, pārdošanas apjoms un noteikumi atbilst Maltas, ES un starptautiskajām tiesībām un drošības apsvērumiem;

AO.  tā kā dzīvesvietas prasības, ko pieteikumu iesniedzējiem nosaka Maltas ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēma, netiek īstenotas atbilstoši nosacījumiem, par kuriem attiecībā uz šādām shēmām 2014. gadā tika panākta vienošanās ar Komisiju; tā kā Komisija nav iedarbīgi rīkojusies, lai vērstos pret šo dzīvesvietas prasības neievērošanu;

AP.  tā kā nav pilnīgi izmeklētas ziņas par to, ka Maltas amatpersonas esot pārdevušas medicīniskās un Šengenas vīzas Lībijā un Alžīrijā(25);

AQ.  tā kā žurnālisti Slovākijā ROLMG delegācijas vizītes laikā norādīja, ka darbojas apstākļos, kuros ne vienmēr var būt garantēta pilnīga neatkarība un drošība; tā kā RTVS (Slovākijas Radio un televīzija) gadījumā Slovākijā vairākkārt bijusi vērojama politiska iejaukšanās žurnālistu darbā, piemēram, īsu ziņu vadlīniju izdošana;

AR.  tā kā Slovākijā pašlaik tiek pārskatīts Preses likums, savukārt tas dod iespēju stiprināt mediju brīvību un žurnālistu drošību; tā kā pašreizējais leģislatīvā akta priekšlikums var ierobežot mediju brīvību;

AS.  tā kā ir ziņas par korupciju un krāpšanu Slovākijā, tostarp attiecībā uz ES lauksaimniecības līdzekļiem, kur iesaistīta lauksaimniecības maksājumu aģentūra, un šīs ziņas, no kurām daļu jau izmeklē OLAF un par kurām Parlamenta Budžeta kontroles komiteja 2018. gada decembrī devās faktu konstatēšanas braucienā uz Slovākiju, ir vērts padziļināti un neatkarīgi izmeklēt; tā kā Slovākijai no visām ES dalībvalstīm ir visaugstākais pārkāpumu un krāpšanas gadījumu skaits(26);

AT.  tā kā ROLMG locekļiem ir bažas par tiesībaizsardzības iestāžu neitralitāti un tiesu varas neatkarību Slovākijā, jo īpaši sakarā ar politizāciju un pārredzamības trūkumu atlases un iecelšanas procesos, piemēram, policijas priekšnieka amata gadījumā;

AU.  tā kā pēc Ján Kuciak slepkavības atkāpās Slovākijas premjerministrs un citi augsta ranga valdības locekļi, kā arī ģenerālprokurora vietnieks un policijas priekšnieks;

AV.  tā kā Slovākijā nav noslēdzies leģislatīvais process attiecībā uz Konstitucionālās tiesas tiesnešu atlasi un gaidāmā deviņu Konstitucionālās tiesas tiesnešu atlase (kam jānotiek tiesnešu pensionēšanās dēļ) notiks saskaņā ar pastāvošajām procedūrām; tā kā Slovākijas parlaments šo atlases procesu pašlaik bloķē;

AW.  tā kā ROLMG locekļi savos braucienos konstatēja Slovākijas valsts iestāžu darbinieku un pilsoniskās sabiedrības locekļu apņēmību ievērot tiesiskuma standartus;

AX.  tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā Slovākija ir 27. vietā (2017. gadā tā bija 17. vietā), Malta — 65. vietā (kritums no 47. vietas), bet no ES dalībvalstīm viszemāk ierindojas Bulgārija, proti, 111. vietā (kritums no 109. vietas 2017. gadā);

AY.  tā kā Transparency International ikgadējā korupcijas uztveres indeksā Maltu ierindoja 51. vietā (kritums no 46. vietas 2017. gadā), Slovākiju — 57. vietā (kritums no 54. vietas 2017. gadā), bet Bulgāriju — 77. vieta (kritums no 71. vietas 2017. gadā); tā kā šim trim valstīm rādītāji ir būtiski zem ES vidējā rādītāja(27),

Vispārīgas piezīmes

1.  asi nosoda to, ka aizvien vairāk dalībvalstu valdību pastāvīgi cenšas vājināt tiesiskumu, varas sadalījumu un tiesu sistēmas neatkarību; pauž bažas par to, ka joprojām pastāv problēmas ar Eiropas Padomes standartu piemērošanu, lai gan vairākums dalībvalstu ir pieņēmušas tiesību aktus, ar ko nodrošināt tiesu sistēmas neatkarību un neitralitāti atbilstoši minētajiem standartiem;

2.  atgādina, ka tiesiskums ir visu LES 2. pantā minēto vērtību aizsardzības daļa un priekšnoteikums; aicina visus attiecīgos ES un valsts līmeņa aktorus, tostarp valdības, parlamentus un tiesu iestādes, intensīvāk strādāt pie tiesiskuma ievērošanas un stiprināšanas;

3.  ar lielām bažām norāda, ka žurnālisti un mediji saskaras ar aizvien lielāku apdraudējumu, šī profesija tiek sabiedriski nomelnota un vispārēji vājināta, nozarē vērojama aizvien izteiktāka ekonomiskā koncentrācija, palielinās dezinformācija; atgādina, ka spēcīga, tiesiskumā balstīta demokrātija nevar funkcionēt bez spēcīgas un neatkarīgas ceturtās varas;

4.  mudina Padomi izskatīt Komisijas priekšlikumus par pārkāpuma procedūrām un LES 7. panta procedūrām un attiecīgi darboties, jo īpaši — ātri rīkoties, balstoties uz Komisijas 2017. gada 20. decembra pamatoto priekšlikumu par Poliju, kā arī Padomes darba kārtībā kā prioritāti iekļaut stāvokli Ungārijā, visos procedūras posmos nekavējoties un pilnīgi informējot Parlamentu un aicinot Parlamentu iepazīstināt Padomi ar savu pamatoto priekšlikumu par Ungāriju;

Izmeklēšana un tiesībaizsardzība

5.  aicina Maltas valdību nekavējoties sākt pilnīgu un neatkarīgu publisku izmeklēšanu par Daphne Caruana Galizia slepkavību, jo īpaši par apstākļiem, kas ļāva šādai slepkavībai notikt, valsts iestāžu reakciju uz to, kā arī pasākumiem, ko varētu ieviest, lai šāda slepkavība vairs nekad neatkārtotos;

6.  stingri mudina Maltas valdību publiski un nepārprotami nosodīt visu naida runu pret noslepkavoto Daphne Caruana Galizia un viņas piemiņas noniecināšanu; mudina asi vērsties pret ikvienu valsts amatpersonu, kas uzkurina naidu;

7.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi rast risinājumu Daphne Caruana Galizia piemiņas vietai Valletā, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un viņas ģimeni, tā, lai viņu varētu pieminēt netraucēti;

8.  aicina attiecīgās Maltas iestādes publicēt pilnīgu un necenzētu miertiesas izmeklēšanas ziņojumu par Egrant lietu;

9.  mudina Maltas un Slovākijas valdības nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestādes nekavējoties un pilnīgi izmeklē visas liecības par noziedzīgām darbībām, tostarp gadījumos, kad par tām ziņojuši trauksmes cēlēji un žurnālisti, jo īpaši iespējamos korupcijas, finanšu noziegumu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas gadījumos, par ko ziņojusi Daphne Caruana Galizia un Ján Kuciak;

10.  aicina ES iestādes un dalībvalstis sākt neatkarīgu un starptautisku publisko izmeklēšanu par Daphne Caruana Galizia slepkavību un iespējamiem korupcijas, finanšu noziegumu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas gadījumiem, par kuriem viņa ziņojusi un kuros iesaistītas augsta ranga pašreizējās un bijušās Maltas valsts amatpersonas;

11.  pauž nožēlu par to, ka ne visi Maltas valdības locekļi varēja tikties ar ROLMG delegāciju — arī ne tūrisma ministrs un bijušais enerģētikas ministrs — un ka nebija iespējams tikties arī ar Nexia BT pārstāvjiem, piemēram, uzņēmuma pārvaldošo partneri;

12.  ar bažām norāda, ka Maltas iestādes tā arī neiesniedza oficiālu tiesiskās palīdzības pieprasījumu Vācijas Federālajai kriminālpolicijai (Bundeskriminalamt) par piekļuvi datiem, kas glabājas Daphne Caruana Galizia klēpjdatoros un cietajos diskos, pēc tam, kad viņas ģimene tos nodeva Vācijas iestādēm;

13.  atzinīgi vērtē Slovākijas iestāžu celtās apsūdzības iespējamajam Ján Kuciak un Martina Kušnírová slepkavības pasūtītājam, kā arī šo slepkavību iespējamajiem izpildītājiem; aicina tiesībaizsardzības iestādes turpināt izmeklēšanu gan valsts, gan starptautiskā līmenī, izmantojot visus pieejamos līdzekļus — arī pagarinot vienošanos par kopējo izmeklēšanas grupu uz laiku pēc 2019. gada aprīļa —, un nodrošināt, ka tiek pilnībā izmeklēti visi lietas aspekti, arī iespējamas politiskas saiknes ar šiem noziegumiem;

14.  norāda, ka Ján Kuciak un Martina Kušnírová slepkavības izmeklēšanā ir atklājušās citas noziedzīgas darbības, tostarp iespējams plāns noslepkavot prokurorus Peter Šufliarsky un Maroš Žilinka un advokātu Daniel Lipšic; atzīmē, ka pēdējā minētā izmeklēšana ar ģenerālprokurora un īpašā prokurora lēmumu ir uzdota Iekšlietu ministrijas Policijas inspekcijai, jo ir iespējams, ka policijas darbinieki bija iesaistīti datu meklēšanā par plānotajiem upuriem policijas datubāzēs; turpinās sekot līdzi jaunākajām norisēm;

15.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Ján Kuciak pētnieciskais centrs, Daphne Project, ko 2018. gada nogalē izveidoja vairāki žurnālisti, un Forbidden Stories Daphne Project, ko 2018. gada martā izveidoja 18 pētniecisko žurnālistu konsorciji, lai turpinātu Daphne Caruana Galizia sākto darbu; atzīmē, ka sešus mēnešus pēc izveides Daphne Project savā pirmajā publikācijā nāca klajā ar jauniem atklājumiem;

16.  aicina Komisiju un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai veikt padziļinātu izmeklēšanu par visiem gadījumiem, uz kuriem 2018. gadā vērsta Parlamenta ad hoc delegāciju uzmanība, proti, iespējamu korupciju un krāpšanu, tostarp attiecībā uz ES lauksaimniecības līdzekļiem, un iespējamus nepareizus stimulus sagrābt zemi;

17.  aicina Maltas valdību sākt izmeklēšanu par “Panamas dokumentu” atklājumiem un saiknēm starp Dubaijā bāzēto uzņēmumu 17 Black un tūrisma ministru un bijušo enerģētikas ministru, kā arī premjerministra personāla vadītāju;

18.  aicina Maltas un Slovākijas valdības, kā arī visas ES dalībvalstis un to tiesībaizsardzības iestādes intensificēt cīņu pret organizēto noziedzību un korupciju, lai atjaunotu sabiedrības uzticēšanos institūcijām;

19.  pieņem zināšanai, ka GRECO 2019. gada 22. martā pieņēma papildinājumu otrajam atbilstības ziņojumam par Slovākiju attiecībā uz parlamenta deputātu, tiesnešu un prokuroru korupcijas novēršanu; aicina Slovākijas valdību pilnībā īstenot visus ieteikumus;

20.  pieņem zināšanai, ka GRECO 2019. gada 23. martā pieņēma piektās kārtas izvērtējuma ziņojumu par Maltu; aicina Maltas valdību pēc iespējas drīz autorizēt šā ziņojuma publicēšanu un pilnībā īstenot visus ieteikumus;

21.  ir ļoti nobažījies par Slovākijas valdības iespējamo lomu Vjetnamas pilsoņa nolaupīšanā Vācijā un aicina pastāvīgā sadarbībā ar Vācijas iestādēm izstrādāt vispusīgu izmeklēšanas ziņojumu, arī par bijušā iekšlietu ministra iesaisti;

22.  pauž bažas par iespējamu korupciju, interešu konfliktiem, nesodāmību un virpuļdurvju efektu Slovākijas varas aprindās; ir satriekts par to, ka augsta ranga Valsts kriminālaģentūras (NAKA) policijas amatpersona un policijas priekšnieks pēc atkāpšanās tika iecelti par iekšlietu ministra padomniekiem, tostarp Čehijas Republikā; atzīmē, ka pēc tam, kad presē izskanēja ziņa par Ján Kuciak datu meklēšanu — ko esot pavēlējis veikt bijušais policijas priekšnieks — policijas datubāzē pirms viņa slepkavības, bijušais policijas priekšnieks atkāpās no iekšlietu ministra padomnieka amata;

23.  atzinīgi vērtē Slovākijas un Maltas iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu cīņā par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām; mudina Slovākijas un Maltas valdības pilnībā atbalstīt šo pilsonisko iesaistīšanos, kā arī neatturēt no šādas iesaistīšanās;

24.  aicina Maltas, Slovākijas un Bulgārijas valdības turpināt sekmēt visu sadarbību ar Eiropolu, tostarp — pilnībā iesaistot Eiropolu un proaktīvi dodot aģentūrai pilnīgu piekļuvi ar izmeklēšanām saistītajiem dokumentiem;

25.  aicina Komisiju nodrošināt skaidras vadlīnijas par kārtību un tiesisko regulējumu attiecībā uz datu un pierādījumu apmaiņu starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm un ar ES aģentūrām, tostarp — izmantojot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu;

26.  konstatē, ka pašreizējie Eiropola un Eurojust budžeta resursi, cilvēkresursi un pilnvaras nav pietiekamas, lai šīs aģentūras varētu nodrošināt pilnīgu un proaktīvu ES pievienoto vērtību tādās izmeklēšanās kā Daphne Caruana Galizia slepkavības lietā un Ján Kuciak un Martina Kušnírová slepkavības lietā; aicina tuvākajā laikā Eiropolam un Eurojust piešķirt papildu resursus šādām izmeklēšanām;

27.  uzsver, ka dalībvalstu tiesībaizsardzības un tiesu iestādes ietilpst ES sadarbības sistēmā; uzskata, ka tāpēc ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām būtu proaktīvi jārīkojas, lai novērstu valsts iestāžu trūkumus, un ar bažām raugās uz to, ka šāda ES iestāžu, struktūru un aģentūru rīcība regulāri tiek sākta vien pēc tam, kad informāciju atklājuši žurnālisti un trauksmes cēlēji;

28.  aicina Komisiju un Padomi palielināt Eiropola budžetu atbilstoši operatīvajām un stratēģiskajām vajadzībām, kas apzinātas sarunās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam, un uzlabot Eiropola pilnvaras, lai tas varētu proaktīvāk piedalīties izmeklēšanās, kas vērstas pret galvenajām noziedzīgajām organizācijām dalībvalstīs, ja pastāv lielas šaubas par izmeklēšanas neatkarību un kvalitāti, piemēram, proaktīvi sākt kopēju izmeklēšanas grupu izveidi šādās lietās;

29.  aicina Eurojust un gaidāmo Eiropas Prokuratūru (EPPO) optimāli sadarboties izmeklēšanā, kas attiecas uz ES finanšu interesēm, īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, kas nav pievienojušās EPPO; šajā nolūkā aicina dalībvalstis un ES iestādes sekmēt strauju EPPO izveidi un uzskata, ka visām dalībvalstīm, kas nav paziņojušas par nolūku pievienoties EPPO, tas būtu jādara;

30.  aicina Komisiju rīkoties, kā aicināts Parlamenta rezolūcijās par izmeklēšanas metožu paraugprakses apzināšanu Savienībā nolūkā sekmēt kopēju izmeklēšanas prakšu izstrādi Savienībā(28);

Konstitucionālie izaicinājumi Maltā un Slovākijā

31.  atzinīgi vērtē Maltas valdības paziņojumus, ka tā īstenos nesen pieņemtajā Venēcijas komisijas ziņojumā sniegtos ieteikumus;

32.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota konstitucionālo reformu izskatīšanas grupa, kurā darbojas gan valdības, gan opozīcijas pārstāvji;

33.  atzinīgi vērtē neseno Maltas valdības paziņojumu par leģislatīvā procesa sākšanu nolūkā īstenot dažādus Venēcijas komisijas ieteikumus; aicina Maltas valdību un parlamentu īstenot visus Venēcijas komisijas ieteikumus bez izņēmuma, attiecīgā gadījumā arī atpakaļejoši, lai tādējādi nodrošinātu, ka līdzšinējie un pašreizējie lēmumi, pozīcijas un struktūras tiek saskaņotas ar šiem ieteikumiem, jo īpaši:

   stiprināt Maltas Pārstāvju palātas neatkarību, uzraudzības pilnvaras un spējas, it sevišķi — padarot stingrākus noteikumus par nesaderību un piedāvājot labāku atalgojumu un neitrālu atbalstu;
   publiski izziņot tiesnešu amatu vakances (44. punkts);
   mainīt TIK sastāvu, paredzēt, ka vismaz pusi locekļu, kas ir tiesneši, var ievēlēt to kolēģi, un piešķirt TIK kompetenci klasificēt kandidātus uz nopelnu pamata un šos kandidātus tieši piedāvāt iecelšanai prezidentam, arī virstiesneša iecelšanas gadījumā (44. punkts);
   pilnvaras atsaukt tiesnešus un miertiesnešus piešķirt Tiesu darbības komisijai un paredzēt iespēju minētas komisijas noteiktus disciplinārpasākumus pārsūdzēt tiesā (53. punkts);
   izveidot neatkarīga prokuratūru direktora (PD) biroju, kas būtu atbildīgs par visām prokuratūrām un pārņemtu pašreizējos ģenerālprokurora prokuratūras uzdevumus, kā arī policijas prokuratūras uzdevumus un miertiesnešu izmeklēšanas, kā ieteikusi Venēcijas komisija (61.–73. punkts); aicina Maltas valdību paredzēt, ka šo potenciālo jauno PD var pakļaut izskatīšanai tiesā, it sevišķi attiecībā uz lēmumiem neveikt kriminālvajāšanu (68. un 73. punkts);
   reformēt PPK, gan nodrošinot, ka iecelšanas process ir mazāk atkarīgs no izpildvaras, sevišķi premjerministra, gan nodrošinot, ka PPK ziņojumu rezultātā patiešām tiek veikta kriminālvajāšana; būtu jāizskata arī iespēja, ka PPK varētu tieši ziņot jaunizveidotajam PD (72. punkts);
   sākt konstitucionālo reformu, lai nodrošinātu, ka Konstitucionālās tiesas spriedumu rezultātā — bez vajadzības iejaukties parlamentam — noteikumi, kas atzīti par nekonstitucionāliem, tiktu pasludināti par spēkā neesošiem (79. punkts);
   izbeigt praksi, kas pieļauj nepilna laika parlamenta deputātus, palielināt deputātu algu, ierobežot deputātu iecelšanu oficiāli ieceltās struktūrās, nodot deputātu rīcībā pietiekamu palīgpersonālu un neatkarīgas zināšanas un konsultācijas, kā arī atturēties no pārmērīga deleģēto tiesību aktu izmantojuma (94. punkts);
   nodrošināt, ka iestādes pilnībā ievēro ombuda informācijas pieprasījumus, ka ombuda ziņojumi tiek apspriesti parlamentā, ka ombuda birojs tiek reglamentēts konstitucionālā līmenī un ka tiek atjaunināts Informācijas brīvības likums (100.–101. punkts);
   pārveidot procesu, kā tiek iecelti pastāvīgie sekretāri, tā, lai atlasi uz nopelnu pamata veiktu neatkarīga civildienesta komisija, nevis premjerministrs (119.–120. punkts);
   būtiski ierobežot “uzticamu amatu vai personu” praksi un ieviest skaidrus noteikumus un konstitucionālu grozījumu, kas būtu pamats šīs prakses reglamentēšanai (129. punkts);
   mainīt policijas komisāra iecelšanas procedūru tā, lai tā būtu uz nopelnu pamata, izveidojot atklātu konkursu (134. punkts);

34.  norāda, ka Slovākijā risinās Konstitucionālā tiesas tiesnešu atlases un nominācijas procedūra, jo februārī pilnvaru termiņš beigsies deviņiem no 13 tiesnešiem; uzsver, ka regulējumam, kas attiecas uz šo atlases un nominācijas procesu, kā arī kvalifikācijām un prasībām, ir jāatbilst visaugstākajiem standartiem pārredzamības, uzraudzības un pārskatatbildības ziņā, kā šajā jautājumā secinājusi Venēcijas komisija(29); pauž bažas par to, ka Slovākijas parlamentā pašlaik trūkst progresa attiecībā uz šo atlases procesu;

35.  aicina pārredzami, nepārprotami un objektīvi piemērot noteikumus un procedūras jaunā Slovākijas policijas priekšnieka atlasei 2019. gadā, kas nodrošinātu amata neatkarību un neitralitāti; atzīmē, ka atlases process ir sācies un kandidāti drīz piedalīsies attiecīgās Slovākijas parlamenta komitejas rīkotās uzklausīšanās; aicina šīs uzklausīšanas rīkot publiski;

Ieguldītāju pilsonība, uzturēšanās shēmas un vīzas

36.  aicina Maltas valdību izbeigt savu ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmu un pasūtīt neatkarīgu un starptautisku pētījumu par to, kā šī pārdošana ir ietekmējusi Maltas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas spējas, pārrobežu noziedzību un Šengenas zonas integritāti;

37.  aicina Maltas valdību ik gadu publicēt atsevišķu sarakstu ar visām personām, kas iegādājušās Maltas un ES pilsonību, un nodrošināt, ka šie pircēji netiek uzskaitīti kopā ar personām, kas Maltas pilsonību ieguvušas citādi; aicina Maltas valdību nodrošināt, ka visi šie jaunie pilsoņi pirms pirkšanas patiešām ir veselu gadu dzīvojuši Maltā, kā panākta vienošanās ar Komisiju pirms programmas sākuma; aicina Komisiju darīt visu, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu, ka turpmāk tiek ievērota sākotnējā vienošanās šajā jautājumā;

38.  atzinīgi vērtē to, ka uz aicinājumu sniegt precizējumus Komisija 2019. gada februārī skaidri norādīja, ka nekādā ziņā neatbalsta Maltas ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmu;

39.  aicina Maltas valdību pilnībā publiskot un izbeigt līgumu ar Henley & Partners — privātuzņēmumu, kas pašlaik īsteno Maltas ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmu, — šādas izbeigšanas vai apturēšanas gadījumā nekādi neietekmējot publiskās finanses;

40.  aicina Komisiju izskatīt, vai dalībvalsts iestāžu un privātuzņēmumu līgumi, kas reglamentē un nodod ārpakalpojumu sniedzējiem ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmas, ir saderīgi ar ES un starptautiskajām tiesībām un drošības apsvērumiem;

41.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi ziņojumu par ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām, taču pauž bažas par to, ka ziņojumā trūkst datu; aicina Komisiju turpināt uzraudzīt, kāds mērogs un ietekme ir dažādajām ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām ES, īpaši pievēršoties pienācīgas rūpības procesiem, saņēmēju profiliem un darbībām, potenciālajai ietekmei uz pārrobežu noziedzību un Šengenas zonas integritāti; aicina dalībvalstis pēc iespējas drīz pakāpeniski likvidēt visas esošās shēmas, ar ko piešķir pilsonības un uzturēšanās tiesības apmaiņā pret ieguldījumiem; aicina Komisiju tikmēr ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām tieši pievērsties Šengenas izvērtēšanas mehānismā un nākt klajā ar leģislatīvā akta priekšlikumu, kur būtu skaidri noteikti ierobežojumi ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām;

42.  aicina Komisiju, balstoties uz ziņojumu par ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmām dažādās ES dalībvalstīs, īpaši izskatīt, kā Maltas ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēma ietekmē Šengenas zonas integritāti;

43.  aicina Eiropolu un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru kopīgi veikt draudu novērtējumu par to, kā ES dalībvalstu ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļaujas shēmas ietekmē organizētās noziedzības apkarošanu un Šengenas zonas integritāti;

44.  aicina Maltas valdību pilnībā izmeklēt apsūdzības par Šengenas un medicīnisko vīzu masveida pārdošanu, tostarp par bijušo vai pašreizējo augsta ranga Maltas valdības amatpersonu, piemēram, premjerministra personāla vadītāja un Neville Gafa, iespējamo iesaisti;

Žurnālistu drošība un mediju neatkarība

45.  aicina Slovākijas valdību gādāt par žurnālistu drošību; nosoda mediju īpašumtiesību pārredzamības trūkumu; apšauba sabiedrisko mediju neatkarību un kvalitāti pēc vairāku RTVS žurnālistu aiziešanas no darba; ar bažām norāda, ka pašreizējais Preses likuma leģislatīvais priekšlikums var ierobežot mediju brīvību;

46.  ir nobažījies par Slovākijas politiķu izteikumiem, kas apšauba neatkarīgas žurnālistikas un sabiedrisko mediju vērtību, piemēram, izteikumiem, ko publiski paudis bijušais premjerministrs, piemēram, 2018. gada 2. oktobra preses konferencē;

47.  vēlreiz aicina visus attiecīgos Maltas valdības locekļus nodrošināt, ka nekavējoties tiek atsaukti tiesas procesi par apmelošanu, kas vērsti pret sērojošo Daphne Caruana Galizia ģimeni, atturēties no šādas tiesvedības izmantošanas nolūkā iesaldēt kritisku žurnālistu bankas kontus un reformēt tiesību aktus par apmelošanu, kuri tiek izmantoti, lai kavētu žurnālistu darbu;

48.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, kā novērst tā saukto stratēģisko tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP);

ES atbildes reakcijas

49.  vēlreiz aicina Komisiju sākt dialogu ar Maltas valdību tiesiskuma mehānisma kontekstā;

50.  ņem vērā Komisijas un Padomes centienus nodrošināt, ka visas dalībvalstis pilnībā ievēro tiesiskumu, demokrātiju un pamattiesības; tomēr ir nobažījies par Komisijas tiesiskuma mehānisma un līdz šim saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu sākto procedūru ierobežoto ietekmi; uzsver, ka pastāvīgā bezdarbība attiecībā uz vēršanos pret smagajiem un noturīgajiem LES 2. pantā minēto vērtību pārkāpumiem ir iedrošinājusi citas dalībvalstis rīkoties līdzīgi; pauž nožēlu par Komisijas lēmumu tiesiskuma mehānisma stiprināšanas priekšlikumu publicēšanu atlikt uz 2019. gada jūliju;

51.  atgādina par nepieciešamību objektīvi un regulāri novērtēt tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību situāciju visās dalībvalstīs; uzsver, ka šāda novērtējuma pamatā jābūt objektīviem kritērijiem; vēlreiz vērš uzmanību uz 2016. gada 10. oktobra un 2018. gada 14. novembra rezolūcijām, kurās aicināts izveidot visaptverošu, pastāvīgu un objektīvu ES mehānismu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai; uzskata, ka tas būtu taisnīgs, līdzsvarots, regulārs un preventīvs mehānisms LES 2. pantā norādīto vērtību pārkāpumu novēršanai, un uzsver, ka šāds mehānisms tagad ir vajadzīgs vēl steidzamāk nekā agrāk;

52.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl joprojām nav nākusi klajā ar šādu priekšlikumu par visaptverošu ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu, un aicina to darīt laikus, jo īpaši — ierosinot pieņemt iestāžu nolīgumu par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību paktu;

53.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju dalībvalstu tiesiskuma trūkumu gadījumā, vēlreiz vērš uzmanību uz ziņojumu, ko par šo tēmu 2019. gada janvārī pieņēma Parlaments, un mudina Padomi pēc iespējas drīz konstruktīvi sākt sarunas par to;

54.  uzsver, ka Parlamenta sūtītās ad hoc delegācijas uz dalībvalstīm ir svarīgas kā efektīvs instruments, ar ko sekot līdzi demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumiem; iesaka Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā izveidot pastāvīgu struktūru, kas sekotu līdzi šādiem pārkāpumiem dalībvalstīs;

55.  aicina ES iestādes un dalībvalstis apņēmīgi cīnīties pret sistēmisku korupciju un izstrādāt efektīvus instrumentus korupcijas novēršanai, apkarošanai un sankciju piemērošanai korupcijas gadījumā un krāpšanas apkarošanai, kā arī regulāri pārbaudīt publiskā finansējuma izmantošanu; vēlreiz pauž nožēlu par to, ka Komisija pēdējos gados nolēma nepublicēt ES pretkorupcijas ziņojumu, un uzsver, ka ar pretkorupcijas faktu lapām Eiropas pusgada ietvaros nepietiek, lai nodrošinātu, ka korupcijas problēma ir skaidri iekļauta darba kārtībā; tāpēc aicina Komisiju nekavējoties atsākt ikgadējo pretkorupcijas uzraudzību un ziņošanu attiecībā uz visām dalībvalstīm un ES iestādēm;

56.  atzinīgi vērtē ECB un valsts uzraudzības iestāžu vienošanos par jaunu sadarbības mehānismu informācijas apmaiņas vajadzībām; mudina visas iesaistītās iestādes plaši izmantot šo mehānismu, lai sadarbība nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā būtu ātra un efektīva;

57.  atgādina priekšsēdētājam, ka jau sen bija jāīsteno aicinājums izveidot Eiropas Daphne Caruana Galizia balvu pētnieciskajā žurnālistikā, kas būtu ik gadu jāpiešķir par izcilu pētnieciskās žurnālistikas darbu Eiropā;

58.  atzinīgi vērtē Parlamenta lēmumu tā pētnieciskās žurnālistikas praktikantu programmu nosaukt Ján Kuciak vārdā;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 482, 23.12.2016., 117. lpp.
(2) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0456.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0438.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0055.
(6) OV C 58, 15.2.2018., 148. lpp.
(7) OV C 204, 13.6.2018., 95. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0442.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0183.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0204.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0340.
(12) OV C 407, 4.11.2016., 46. lpp.
(13) OV C 399, 24.11.2017., 127. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0216.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0446.
(16) Malta — Venēcijas komisijas atzinums par konstitucionālo kārtību un varas dalījumu, kas pieņemts tās 117. plenārsesijā (Venēcijā 2018. gada 14. un 15. decembrī).
(17) Venēcijas komisijas atzinums, 142. punkts.
(18) Turpat, 107.–112. punkts.
(19) Turpat, 54. punkts.
(20) Turpat, 59. punkts.
(21) Turpat, 71. punkts.
(22) Turpat, 72. punkts.
(23) Turpat, 132. punkts.
(24) 2016. gada 25. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi, OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.; 2018. gada 14. novembra rezolūcija par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai, pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0456.
(25) http://nao.gov.mt//loadfile/77c82f0e-89b3-44b4-85d4-e48ecfd251b0.
(26) https://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR19_01/SR_FRAUD_RISKS_LV.pdf.
(27) https://www.transparency.org/cpi2018. https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.
(28) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52011IP0459. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52016IP0403.
(29) https://www.venice.coe.int/webforms/documents/?pdf=CDL-AD(2017)001-e.


Jaunākās norises saistībā ar dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb "dīzeļgeitu"
PDF 181kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta rezolūcija par jaunākajām norisēm saistībā ar dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb “dīzeļgeitu” (2019/2670(RSP))
P8_TA-PROV(2019)0329B8-0222/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 226. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra Lēmumu (ES) 2016/34 par Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem („Euro 5” un „Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvu 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Regulu (ES) 2018/858 par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 595/2009 un atceļ Direktīvu 2007/46/EK(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 20. aprīļa Regulu (ES) 2016/646, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 692/2008 attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 6”)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai(7),

–  ņemot vērā tā 2015. gada 27. oktobra rezolūciju par emisiju mērījumiem autobūves nozarē(8),

–  ņemot vērā tā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē(9) (balstoties uz starpposma ziņojumu, ko sagatavojusi Izmeklēšanas komiteja saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē),

–  ņemot vērā Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē 2017. gada 2. marta galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā tā 2017. gada 4. aprīļa ieteikumu Padomei un Komisijai, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē(10),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 7. februāra informatīvo apskatu par ES reakciju uz dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb “dīzeļgeitu”,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) 2018. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-339/16, T-352/16 un T-391/16(11),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda ieteikumu lietā 1275/2018/EWM,

–  ņemot vērā 2019. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas nodrošinātu aizsardzību: tīrs gaiss visiem(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parlaments ir pieprasījis no Komisijas visaptverošu ziņojumu par Komisijas un dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (turpmāk — “EMIS komiteja”) secinājumiem un ieteikumiem;

B.  tā kā 2018. gada 18. oktobrī Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU komisāre Elżbieta Bieńkowska nosūtīja vēstuli bijušajam EMIS komitejas priekšsēdētājam, kurā bija tabula ar Komisijas veiktajiem turpmākajiem pasākumiem, un tā Komisija atbildēja uz prasību par visaptverošu ziņojumu par Komisijas un dalībvalstu veiktajiem pasākumiem saistībā ar EMIS komitejas secinājumiem un ieteikumiem;

C.  tā kā šai vēstulei pievienotajā tabulā skarti vien ieteikumos minētie jautājumi un nav aplūkoti EMIS komitejas secinājumi, jo īpaši attiecībā uz kļūdām pārvaldē un ES tiesību aktu pārkāpumiem; tā kā komisāre E. Bieńkowska minētajā tabulā vairākkārt uzsvērusi, ka daži ieteikumos minētie jautājumi nav viņas kompetencē;

D.  tā kā 2018. gada 12. oktobrī Eiropas Ombuds atzina par pamatotu Eiropas Parlamenta deputāta sūdzību un konstatēja, ka Komisijas atteikums dot publisku piekļuvi visām dalībvalstu pārstāvju nostājām saistībā ar vides informāciju ir atzīstams par administratīvu kļūmi;

E.  tā kā šī Komisijas obstruktīvā rīcība ievērojami kavēja EMIS komitejas darbu un viens no negatīvajiem rezultātiem bija tāds, ka samazinājās deputātiem pieejamās informācijas apjoms, kad tie uzklausīja Komisijas pārstāvjus;

F.  tā kā 2018. gada 13. decembrī Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nolēma atbalstīt prasības, ko bija iesniegušas Parīzes, Briseles un Madrides pilsētas (Eiropas Savienības Tiesas spriedums apvienotajās lietās T-339/16, T- 352/16 un T-391/16), un daļēji atcēla Komisijas Regulu Nr. 2016/646, ar kuru tika noteiktas pārāk augstas slāpekļa emisiju robežvērtības jaunu vieglo pasažieru un komerciālo transportlīdzekļu testos;

G.  tā kā 2019. gada 22. februārī Komisija nolēma pārsūdzēt šo spriedumu, kas var atvirzīt laikā Tiesas noteikto termiņu, līdz kuram var palikt spēkā tā saucamie atbilstības koeficienti;

H.  tā kā 2016. gada 6. decembrī Komisija nolēma uzsākt pārkāpuma procedūras pret septiņām dalībvalstīm, proti, Apvienoto Karalisti, Čehiju, Grieķiju, Lietuvu, Luksemburgu, Spāniju un Vāciju, par to, ka tās nav izveidojušas sankciju sistēmas nolūkā atturēt automobiļu ražotājus no tiesību aktu par transportlīdzekļu emisijām pārkāpumiem vai uzliktu šādas sankcijas “Volkswagen” grupas gadījumā;

I.  tā kā 2017. gada 17. maijā Komisija sāka vēl vienu pārkāpuma procedūru attiecībā uz “Fiat Chrysler Automobiles” (FCA) grupas izmantotajām emisiju kontroles stratēģijām un Itālijas nespēju pildīt savu pienākumu veikt korektīvus pasākumus un piemērot sankcijas šim ražotājam;

J.  tā kā ka šīs procedūras, kas turpinās pret Apvienoto Karalisti, Itāliju, Luksemburgu un Vāciju, tika uzsāktas pirms vairāk nekā diviem gadiem, taču, neraugoties uz to, Komisija vēl arvien nav veikusi nekādas turpmākas darbības un vienīgi nosūtījusi papildu brīdinājuma vēstules, lai pieprasītu plašāku informāciju no dalībvalstīm;

K.  tā kā šķiet, ka dažu dalībvalstu sadarbību ar Komisiju šajā jautājumā nevar uzskatīt par godprātīgu;

L.  tā kā Eiropas Revīzijas palātas priekšsēdētājs Klaus-Heiner Lehne 2018. gada 16. oktobra paziņojumā presei par Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada darba programmu norādīja, ka Revīzijas palāta izvērtēs ES pieeju transportlīdzekļu emisiju mērīšanai, lai “noteiktu, vai ES pilda sniegtos solījumus”.

M.  tā kā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 7. februāra informatīvajā apskatā par ES reakciju uz dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb “dīzeļgeitu” norādīts, ka joprojām tiek ekspluatēts liels skaits piesārņojošu transportlīdzekļu un konstatēts, ka notiekošajai transportlīdzekļu atsaukšanai un šajā sakarībā veiktajiem programmatūras atjauninājumiem ir bijusi ierobežota ietekme uz NOx emisijām;

N.  tā kā Vācija pieprasa Vācijas automobiļu ražotājiem piedāvāt automašīnu īpašniekiem apmaiņas programmu vai transportlīdzekļa tehnisku modernizāciju, aprīkojot to ar selektīvu katalītiskās reducēšanas (SCR) sistēmu;

O.  tā kā ar ļoti piesārņojošajiem dīzeļmotoru transportlīdzekļiem saistītās problēmas joprojām lielā mērā nav atrisinātas, jo tie vēl daudzus gadus turpinās nelabvēlīgi ietekmēt gaisa kvalitāti, ja Komisija un dalībvalstis neveiks efektīvas saskaņotas darbības, lai samazinātu to radītās kaitīgās emisijas, jo īpaši teritorijās, uz kurām šie transportlīdzekļi lielā skaitā tiek eksportēti;

P.  tā kā saskaņā ar dalībvalstu Komisijai nosūtīto informāciju atsaukšanas kampaņas dalībvalstīs attiecas tikai uz ierobežotu skaitu automašīnu no šādiem ražotājiem: “Volkswagen”, “Renault”, “Daimler”, “Opel” un “Suzuki”;

Q.  tā kā vairākas nevalstiskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi ir ziņojuši par aizdomīgām parādībām attiecībā uz vēl vairāku citu ražotāju modeļu emisijām vai pārsniegtiem piesārņojuma ierobežojumiem, kas noteikti ES tiesību aktos;

R.  tā kā vairākas dalībvalstis, proti, Bulgārija, Īrija, Slovēnija, Ungārija un Zviedrija, joprojām nav nosūtījušas Komisijai nekādu informāciju par savām transportlīdzekļu atsaukšanas kampaņām;

S.  tā kā Komisijas atbilde uz “dīzeļgeitas” skandālu ietvēra ne tikai Direktīvas 2007/46/EK pārskatīšanu, bet arī priekšlikumu direktīvai par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai (COM(2018)0184); tā kā šādi saistoši tiesību akti ir būtiski, lai nodrošinātu, ka patērētājiem ir skaidras tiesības un ka viņi var veikt jēgpilnu kolektīvu rīcību, jo īpaši tādēļ, ka 2013. gada Ieteikums par kolektīvo tiesisko aizsardzību tika vāji īstenots lielākajā daļā dalībvalstu; tā kā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kolektīvo prasību sistēma ir labi attīstīta, “dīzeļgeitā” cietušie saņem kompensācijas maksājumus no USD 5000 līdz USD 10 000 apmērā, savukārt Eiropas patērētāji vēl arvien gaida pienācīgu kompensāciju; tā kā šis priekšlikums ir viens no daudziem, kas tiek bloķēti Padomē;

T.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs J. C. Juncker ir ierosinājis pārskatīt 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(13), lai liktu dalībvalstīm nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz nostājām, ko tās pieņem komiteju līmenī; tā kā pārredzamāka procedūra attiecībā uz emisiju testu reālos braukšanas apstākļos (RDE) būtu liegusi dalībvalstīm nepamatoti aizkavēt procedūru, kā paskaidrots EMIS secinājumos; tā kā arī šis dokuments ir viens no daudziem, kas tiek bloķēti Padomē;

U.  tā kā pēc Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktās izmeklēšanas Eiropas Investīciju banka un “Volkswagen AG” ir panākušas vienošanos par apakšprojekta daļu saistībā ar EUR 400 miljonu lielo aizdevumu, kas tika piešķirts 2009. gadā un saskaņā ar grafiku pilnībā atmaksāts 2014. gada februārī;

V.  tā kā saskaņā ar šo vienošanos Eiropas Investīciju banka pabeigs izmeklēšanu un “Volkswagen AG” brīvprātīgi nepiedalīsies nevienā Eiropas Investīciju bankas projektā 18 mēnešu izslēgšanas periodā;

Komisijas pienākumi

1.  atgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 8. punktu Komisija kopumā ir atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā; tāpēc pauž nožēlu, ka Komisija kopumā nav iesniegusi Parlamentam visaptverošu ziņojumu par veiktajiem pasākumiem saistībā ar EMIS komitejas secinājumiem un ieteikumiem;

2.  pauž nožēlu par to, ka iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU komisāres E. Bieńkowska vēstule bijušajam EMIS komitejas priekšsēdētājam ir nepietiekama, jo ne visi jautājumi ir komisāres kompetencē, kā tas ir norādīts vēstulē, un vēstulē nav atspoguļoti risinājumi saistībā ar EMIS komitejas secinājumiem;

3.  aicina Komisiju nekavējoties nosūtīt Parlamentam visaptverošu un iestādes kopumā apstiprinātu ziņojumu, kā to pieprasa Parlaments savā rezolūcijā, un kas attiektos ne tikai uz ieteikumiem, bet arī uz parlamentārās izmeklēšanas pamatuzdevuma izpildi, proti, EMIS komitejas secinājumiem, jo īpaši attiecībā uz administratīvām kļūmēm un ES tiesību aktu pārkāpumiem; uzskata, ka Komisijai, pamatojoties uz EMIS komitejas secinājumiem, vajadzētu izdarīt skaidrus politiskus secinājumus;

4.  ņem vērā Ombuda ieteikuma apstiprināto, proti, Komisija ir ievērojami kavējusi oficiālas parlamentārās izmeklēšanas komitejas darbu; uzskata, ka Komisijai ir jāizdara skaidri politiski secinājumi par šo nepareizo rīcību;

5.  aicina Komisiju piešķirt piekļuvi tehnisko komiteju sanāksmju protokoliem kopumā un jo īpaši Mehānisko transportlīdzekļu tehniskās komitejas sanāksmju protokoliem;

6.  aicina Komisiju publicēt vadlīnijas par transportlīdzekļu atsaukšanu, sīki izklāstot, kā jānodrošina atsaukto transportlīdzekļu atbilstība attiecīgajiem ES noteikumiem, tostarp piemērojot tehnikas modernizāciju, ja programmatūras atjauninājumi nenodrošina atbilstību emisiju ierobežojumiem;

7.  aicina Komisiju vadlīnijās iekļaut pasākumus, lai nodrošinātu, ka ļoti piesārņojoši transportlīdzekļi nepaliek apritē lietoto transportlīdzekļu tirgū, tostarp citās dalībvalstīs un trešās valstīs;

8.  aicina Komisiju sekot līdzi tam, kā dalībvalstis izveido un veic tirgus uzraudzības pārbaudes saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 2018/858;

9.  aicina Komisiju turpināt darbu pie pirmā posma pārkāpumu procedūrā pret Apvienoto Karalisti, Itāliju, Luksemburgu un Vāciju, ņemot vērā, ka šīs procedūras tika uzsāktas pirms vairāk nekā diviem gadiem, un izdot pamatotus atzinumus;

10.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 13. decembra spriedumu, kurā secināts, ka Komisijai nebija tiesību otrās RDE paketes ietvaros grozīt “Euro 6” standartā noteiktās NOx emisijas robežvērtības; atzīmē arī Tiesas secināto, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu tehnisko paskaidrojumu par vajadzību pielāgot NOx emisiju robežvērtības, ieviešot atbilstības koeficientus; uzskata, ka “Euro 6” standartā noteiktās NOx emisijas robežvērtības ir jāsasniedz normālas lietošanas apstākļos un ka Komisijas pienākums ir izstrādāt RDE testus tā, lai tie atspoguļotu emisijas reālos braukšanas apstākļos;

11.  pauž nožēlu par Komisijas lēmumu pārsūdzēt Tiesas spriedumu lietās T-339/16, T-352/16 un T-391/16 un aicina Komisiju mainīt savu lēmumu, ņemot vērā nesenos notikumus;

12.  aicina Komisiju informēt Parlamentu, ja lēmums par pārsūdzību atvirzīs laikā Tiesas noteikto termiņu, līdz kuram atbilstības koeficienti var palikt spēkā;

13.  aicina Komisiju ievērot Regulā Nr. 715/2007 noteiktās pašreizējās emisiju robežvērtības, kas jāievēro reālos braukšanas apstākļos saskaņā ar šo regulu, un neieviest jaunus korekcijas koeficientus (t. i., atbilstības koeficientus), kas šos juridiskos ierobežojumus padarītu mazāk stingrus;

14.  pauž nožēlu par to, ka OLAF ziņojums pēc izmeklēšanas saistībā ar EIB aizdevumu „Antrieb RDI” uzņēmumam “Volkswagen AG” nekad netika publiskots, un pauž nožēlu par EIB veikto pasākumu nepietiekami stingrību;

Dalībvalstu pienākumi

15.  aicina dalībvalstis nekavējoties sniegt visu Komisijai vajadzīgo informāciju, lai tā varētu sagatavot ziņojumu par darbībām, ko Komisija un dalībvalstis veikušas saistībā ar EMIS komitejas secinājumiem un ieteikumiem;

16.  pauž nožēlu par dalībvalstu atšķirīgo pieeju un koordinācijas trūkumu transportlīdzekļu atsaukšanā un apmaiņas programmu piedāvāšanā; uzskata, ka šīs atšķirīgās pieejas apdraud patērētāju intereses, vides aizsardzību, iedzīvotāju veselību un iekšējā tirgus darbību;

17.  aicina dalībvalstis steidzami īstenot nepieciešamos pasākumus, lai atsauktu vai izņemtu no tirgus lielu daudzumu piesārņojošu automobiļu, un pilnībā sadarboties ar Komisiju par kopēju pieeju atsaukšanas darbībām, pamatojoties uz Komisijas vadlīnijām;

18.  pauž nožēlu par to, ka vācu automobiļu ražotājiem Vācijā piemērotās apmaiņas programmas un tehnikas modernizācijas prasības netiek īstenotas ārpus Vācijas vai netiek piemērotas citiem automobiļu ražotājiem Savienībā;

19.  aicina dalībvalstis un automobiļu ražotājus koordinēt prasībām neatbilstīgu dīzeļdzinēja transportlīdzekļu tehnikas, tostarp SCR sistēmas, obligāto modernizāciju, lai samazinātu slāpekļa dioksīda (NO2) emisijas un padarītu pašreizējos autoparkus tīrākus; uzskata, ka šo modernizāciju izmaksas jāsedz atbildīgajam automobiļu ražotājam;

20.  aicina dalībvalstis, kas vēl nav sniegušas nekādu informāciju par savām atsaukšanas programmām, bez kavēšanās to sniegt Komisijai;

21.  aicina dalībvalstis nodrošināt tirgus uzraudzības pārbaužu efektivitāti un, kā ieteikts Revīzijas palātas informatīvajā apskatā, pārbaudīt apritē esošos automobiļus ārpus RDE parametriem, lai nodrošinātu, ka ražotāji paši savās iekārtās neoptimizē transportlīdzekļus šiem RDE testiem;

22.  aicina dalībvalstis, kas iesaistītas attiecīgajās pārkāpumu procedūrās, pilnībā sadarboties ar Komisiju un sniegt tai visu vajadzīgo informāciju;

23.  aicina dalībvalstis novērst to, ka automobiļu ražotāji izmanto jaunas elastības iespējas vispārēji harmonizētās vieglo transportlīdzekļu testa procedūras (WLTP) laboratorijas testā, lai samazinātu to CO2 emisiju rādītājus;

24.  atgādina dalībvalstīm par nepieciešamību nodrošināt, lai visām automašīnām tirdzniecības vietās būtu norādītas tikai WLTP CO2 vērtības, un tā izvairīties no neskaidrību radīšanas patērētājiem, kā arī uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpielāgo transportlīdzekļu nodokļi un fiskālie stimuli WLTP vērtībām, ievērojot principu, ka WLTP nevajadzētu negatīvi ietekmēt patērētājus;

25.  mudina Eiropas Savienības Padomi uzņemties atbildību un steidzami pieņemt vispārēju pieeju attiecībā uz priekšlikumu direktīvai par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un attiecībā uz priekšlikumu pārskatīt Regulu (ES) Nr. 182/2011;

26.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt augstu un vienādu patērētāju aizsardzības līmeni vienotajā tirgū attiecībā pret jebkādām automobiļu ražotāju turpmākām manipulācijām, kuru rezultātā rodas par paredzētajām lielākas emisijas, un aicina dalībvalstis atbalstīt taisnīgas, cenas ziņā pieejamas un savlaicīgas kolektīvās tiesiskās aizsardzības procedūras;

27.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt apņēmīgus pasākumus, lai visās dalībvalstīs veicinātu bezemisiju un mazemisiju transportlīdzekļu pieejamību, vienlaikus izvairoties no vecu, ļoti piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanas pieauguma dalībvalstīs ar zemākiem ienākumiem;

28.  šajā sakarībā uzsver, ka uzlādes infrastruktūras pieejamībai un piekļūstamībai, tostarp privātās un sabiedriskās ēkās saskaņā ar Ēku energoefektivitātes direktīvu (ĒEED)(14), kā arī elektrotransportlīdzekļu konkurētspējai ir izšķiroša nozīme, lai palielinātu patērētāju vēlmi tos iegādāties;

29.  mudina Eiropadomes priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāju piedalīties Eiropas Parlamenta pirmajā plenārsēdē 2019. gada aprīlī, lai atbildētu uz visiem atlikušajiem jautājumiem par EMIS komitejas secinājumiem un ieteikumiem, Ombuda ieteikumu un citiem šīs rezolūcijas elementiem;

o
o   o

30.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 113, 19.5.1995., 1. lpp.
(2) OV L 10, 15.1.2016., 13. lpp.
(3) OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.
(4) OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.
(5) OV L 151, 14.6.2018., 1. lpp.
(6) OV L 109, 26.4.2016., 1. lpp.
(7) OV L 152, 11.6.2008., 1. lpp.
(8) OV C 355, 20.10.2017., 11. lpp.
(9) OV C 204, 13.6.2018., 21. lpp.
(10) OV C 298, 23.8.2018., 140. lpp.
(11) Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 13. decembra spriedums, Ville de Paris, Ville de Bruxelles, Ayuntamiento de Madrid / Komisija, T-339/16, T-352/16 un T-391/16, ECLI:EU:T:2018:927.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0186.
(13) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīva (ES) 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.).


Eiropas Miera nodrošināšanas fonda izveides lēmums
PDF 177kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta ieteikums Padomei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikumu Padomei, kas iesniegts ar Komisijas atbalstu, par Padomes lēmumu, ar ko izveido Eiropas Miera nodrošināšanas fondu (2018/2237(INI))
P8_TA-PROV(2019)0330A8-0157/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 1., 16. un 17. IAM, kas paredz miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību veidošanu ilgtspējīgas attīstības nolūkā(1),

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas loceklēm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/322 par 11. Eiropas Attīstības fonda īstenošanu(2),

–  Padomes 2015. gada 27. marta Lēmums (KĀDP) 2015/528, ar ko izveido mehānismu tādu Eiropas Savienības operāciju kopējo izmaksu finansēšanas pārvaldībai, kuras skar militārus vai aizsardzības aspektus (Athena), un ar ko atceļ Lēmumu 2011/871/KĀDP(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 230/2014, ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regulu (ES) 2017/2306, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 230/2014, ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu(5),

–  ņemot vērā Regulai (ES) 2017/2306 pievienoto iestāžu paziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulas (ES) 2017/2306, ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu,(6) 3.a pantā paredzēto palīdzības pasākumu finansējuma avotiem,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/323 par finanšu regulu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam(7),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli(8), un Padomes 2009. gada 5. maija Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei(9),

–  ņemot vērā Padomē sanākušo Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju iekšējo nolīgumu par Eiropas Savienības palīdzības finansēšanu atbilstīgi daudzgadu finanšu shēmai laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam saskaņā ar ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, kurām piemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību ceturto daļu(10),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2018. gada 13. jūnija priekšlikumu Padomei, kas iesniegts ar Komisijas atbalstu, par Padomes lēmumu, ar ko izveido Eiropas Miera nodrošināšanas fondu (HR(2018) 94),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija, 2016. gada 15. decembra, 2017. gada 9. marta, 2017. gada 22. jūnija, 2017. gada 20. novembra, 2017. gada 14. decembra un 2018. gada 28. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. novembra, 2018. gada 25. jūnija un 2018. gada 19. novembra secinājumus par drošību un aizsardzību saistībā ar ES globālo stratēģiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 7. jūnija paziņojumu “Pārdomu dokuments par Eiropas aizsardzības nākotni” (COM(2017)0315),

–  ņemot vērā Komisijas un EĀDD 2016. gada 5. jūlija kopīgo paziņojumu “ES mēroga stratēģiska satvara elementi drošības sektora reformas atbalstam”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2018. gada 18. septembra Īpašo ziņojumu Nr. 20 “Āfrikas miera un drošības sistēma: ES atbalsts ir jāpārorientē”,

–  ņemot vērā 2015. gada 22. aprīļa rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas finansēšanu(11),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības savienību(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra(13) un 2018. gada 12. decembra(14) rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 113. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0157/2019),

A.  tā kā ES vēlas kļūt par pasaules mēroga dalībnieku miera veicināšanā, kas cenšas uzturēt starptautisko mieru un drošību un panākt starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību ievērošanu;

B.  tā kā stratēģiskajā vidē, kas pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies, ES ir jāuzņemas lielāka atbildība nosargāt pašai savu drošību;

C.  tā kā ES kaimiņvalstīs pastāvošais problemātiskais drošības klimats pieprasa, lai tai būtu vienota stratēģiskā autonomija, kuru 2016. gada jūnijā Eiropas Savienības globālajā stratēģijā atzina 28 valstu un valdību vadītāji un kuras dēļ ir jāparedz tādi instrumenti, kas pastiprinātu ES spējas saglabāt mieru, novērst konfliktus un nostiprināt starptautisko drošību; tā kā ir atzīts, ka drošas un miermīlīgas sabiedrības ir ilgstošas attīstības priekšnoteikums;

D.  tā kā Eiropas Miera nodrošināšanas fonda (turpmāk ‘Fonds”) mērķis ir nevis militarizēt Eiropas Savienības ārējo darbību, bet gan radīt sinerģiju un panākt lielāku efektivitāti, nodrošinot paketes pieeju jau esošajam ārējās darbības operatīvajam finansējumam gadījumos, kad finansēšana no ES budžeta nav iespējama;

E.  tā kā Līgumā ir noteikts, ka ES un tās iestādes īsteno kopēju ārpolitiku un drošības politiku (KADP), paredzot arī pakāpeniski izveidot kopēju aizsardzības politiku, kas varētu pāraugt kopīgā aizsardzībā saskaņā ar 42. panta noteikumiem, tādējādi stiprinot Eiropas identitāti un neatkarību, lai veicinātu mieru, drošību un progresu Eiropā un pasaulē; tā kā ierosinātais Fonds ir jāvērtē kā progresīvs solis šajā virzienā un PV/AP ir jāmudina turpināt tā turpmāku attīstīšanu un īstenošanu;

F.  tā kā ES ir pasaulē lielākā attīstības un humānās palīdzības sniedzēja, kas stiprina savu drošības un attīstības pasākumu saikni ar mērķi panākt ilgtspējīgu mieru;

G.  tā kā būtu jāveicina turpmāka Savienības finansējuma un instrumentu izmantošana, lai uzlabotu sadarbību, attīstītu spējas un nākotnē izvietotu misijas, kā arī saglabātu mieru, novērstu, pārvaldītu un atrisinātu konfliktus un risinātu starptautiskās drošības apdraudējumus; uzsver, ka Fondam būtu jo īpaši jāfinansē Savienības militārās misijas, jāstiprina trešo valstu, reģionālo un starptautisko organizāciju militārās un aizsardzības spējas un jāpalīdz finansēt reģionālu vai starptautisku organizāciju vai trešo valstu vadītas miera atbalsta operācijas;

H.  tā kā ES pagātnē ir bijis grūti finansēt operācijas, kas skar aizsardzības aspektus; tā kā Parlaments ir vairākkārt uzsvēris nepieciešamību pēc elastīgāka un efektīvāka finansējuma, kas liecina par solidaritāti un apņēmību; tā kā ir vajadzīgi papildu instrumenti un rīki, lai nodrošinātu, ka ES drošības jomā var rīkoties kā pasaules mēroga dalībniece; tā kā jebkuram šādam instrumentam ir jāveic pienācīga parlamentārā uzraudzība un jāpiemēro ES tiesību akti;

I.  tā kā sieviešu līdzdalība miera procesos ir viena no vismazāk izpildītajām sieviešu, miera un drošības programmas jomām, neraugoties uz to, ka sievietes ir galvenās cietējas drošības un humanitārajās krīzēs un to, ka gadījumos, kad sievietēm ir uzticēta skaidri noteikta loma miera procesos, ir par 35 % lielāka varbūtība, ka vienošanās ilgs vismaz 15 gadus;

J.  tā kā aizvien vairāk zūd robeža starp iekšējo un ārējo drošību; tā kā ES ir veikusi būtiskus pasākumus, lai palielinātu dalībvalstu savstarpējo sadarbību aizsardzības jomā; tā kā ES vienmēr ir sevi pozicionējusi kā maigo varu un to darīs arī turpmāk; tā kā pašreizējās realitātes izmaiņas, kas rada satraukumu, tomēr prasa, lai ES nepaliktu tikai par “civilo varu”, bet arī attīstītu un stiprinātu savas militārās spējas, kuru izmantošanai vajadzētu būt konsekventai un saskaņotai ar visiem pārējiem ES ārējās darbības pasākumiem; tā kā trešo valstu attīstība nav iespējama bez drošības un miera; tā kā šajā jautājumā liela loma ir militārajam aspektam, jo īpaši valstīs, kurās pilsoniskās iestādes nevar īstenot savus uzdevumus drošības situācijas dēļ; tā kā Fondam ir nepārprotams potenciāls veicināt to, ka ES uzņemas lielākas saistības pret partnervalstīm, un tas palielinās ES ārējās darbības efektivitāti, ļaujot ES nākotnē kļūt par globālu stabilitātes un drošības garantu;

K.  tā kā ES ārējā darbība nevar būt tikai migrācijas pārvaldība, un visi centieni sadarboties ar trešām valstīm būtu jāīsteno kopā ar pasākumiem cilvēktiesību situācijas uzlabošanai šajās valstīs;

L.  tā kā ieroču neizplatīšana un atbruņošanās atbilstīgi saistībām, kas izriet no Kodolieroču neizplatīšanas līguma un ar to saistītās EP rezolūcijas par kodoldrošību un kodolieroču neizplatīšanu(15), būtiski samazinās konfliktu uzliesmošanas iespējas un veicinās stabilitātes palielināšanos; tā kā pasaule ir drošāka bez masu iznīcināšanas ieročiem; tā kā ES ir bijusi vadošā dalībniece kodolieroču aizlieguma īstenošanā un tai būtu šī loma jāpaplašina;

M.  tā kā Līgumos nav paredzēts, ka Savienība īsteno ārējo militāro darbību ārpus KDAP; tā kā patiesi kopēja visu ES dalībvalstu KĀDP paplašina ES ārpolitikas darbības jomu; tā kā vienīgā iespējamā ārējā militārā darbība KDAP ietvaros ir ārpus Savienības īstenotās misijas miera uzturēšanai, konfliktu novēršanai un starptautiskās drošības stiprināšanai saskaņā ar ANO Statūtu principiem, kā tas paredzēts LES 42. panta 1. punktā;

N.  tā kā līdz šim atbalsts partnervalstu militārajām miera atbalsta operācijām ir sniegts ārpus ES budžeta, izmantojot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu (APF), kas ir izveidots un finansēts Eiropas Attīstības fonda (EAF) ietvaros; tā kā APF pašlaik ir paredzēts tikai operācijām, ko īsteno Āfrikas Savienība (ĀS) vai Āfrikas reģionālās organizācijas;

O.  tā kā tiek sagaidīts, ka Fonds nodrošinās Savienībai spēju sniegt tiešu ieguldījumu trešo valstu organizāciju īstenotu miera atbalsta operāciju un attiecīgu starptautisko organizāciju finansēšanā globālā līmenī, neaprobežojoties tikai ar Āfriku vai ĀS;

P.  tā kā ierosinātais Fonds aizvietos mehānismu Athena un APF; tā kā tas papildinās Iniciatīvu spēju veidošanai drošībai un attīstībai, finansējot ES aizsardzības darbību izmaksas, piemēram, ĀS miera uzturēšanas misijas, savu militāro KDAP operāciju kopīgās izmaksas un partnervalstu militāro spēju veidošanu, kas netiek iekļauts ES budžetā saskaņā ar LES 41. panta 2. punktu;

Q.  tā kā Fonda finansētajām operācijām ir jāatbilst Pamattiesību hartā nostiprinātajiem principiem un vērtībām un to laikā ir jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības; tā kā ir rūpīgi izvērtē un pārskata operācijas, kas nav definētas kā ētiski pieņemamas no cilvēka drošības, veselības un drošības, brīvības, privātuma, neaizskaramības un cieņas viedokļa;

R.  tā kā kopīgo izmaksu pašreizējais īpatsvars aizvien vēl ir neliels (saskaņā ar aplēsēm apmēram 5-10 % no visām izmaksām) un ka valstu segtā augstā izmaksu un atbildības daļa militārās operācijās, kuru pamatā ir princips, ka izmaksas sedz attiecīgā dalībvalsts, ir pretrunā solidaritātes un sloga dalīšanas principam un vēl vairāk attur dalībvalstis no aktīvas līdzdalības KDAP operācijās;

S.  tā kā ierosinātais Fonda gada vidējais finansējums ir 1 500 000 000 EUR, savukārt mehānisma Athena un APF kopējie gada izdevumi svārstās no 250 000 000 līdz 500 000 000 EUR robežās; tā kā priekšlikumā nav ne pienācīgi precizēts, ne garantēts, kādiem nolūkiem tiks paredzēti papildu 1 000 000 000 EUR gadā;

T.  tā kā tiek sagaidīts, ka Fonds kā ārpusbudžeta instruments, kuru finansē ar dalībvalstu gada iemaksām, kuras nosaka pēc NKI sadales koeficienta, ļaus ES finansēt lielāku kopīgo izmaksu daļu (35–45 %) militārās misijās un operācijās, kā tas pašlaik notiek mehānisma Athena gadījumā; tā kā arī tiek sagaidīts, ka Fonds nodrošinās pastāvīgi pieejamu ES finansējumu, nodrošinot pienācīgu programmu veidošanu attiecībā uz gatavību krīzēm un ļaujot vieglāk īstenot ātru izvietošanu un uzlabojot elastību ātrās reaģēšanas jomā; tā kā Parlaments jau sen ir prasījis vērienīgi integrēt un paplašināt mehānismu Athena, lai to izmantotu arī KDAP misiju un operāciju kopējai finansēšanai; tā kā ierosinātais Padomes lēmums tomēr nav tik saistošs kā APF iekšējais nolīgums, kas nozīmē, ka dalībvalstis var izvēlēties nefinansēt Fonda darbības;

U.  tā kā ar kopējo izmaksu palielināšanu ierosinātais Fonds pastiprinās dalībvalstu solidaritāti un sloga sadali un mudinās dalībvalstis, jo īpaši tās, kurām trūkst finanšu vai operatīvo resursu, sniegtu ieguldījumu KDAP operācijās;

V.  tā kā Padome 2018. gada 19. novembra secinājumos ir rezervēti izteikusies par atbalstu Fonda priekšlikumam; tā kā tomēr ir svarīgi strādāt pie tā, lai tiktu pieņemts vērienīgs priekšlikums, kurā būtu visi ierosinātie elementi, tostarp mehānisms Athena;

W.  tā kā visi Fonda ietvaros īstenotie militārie uzdevumi, piemēram, kopīgas atbruņošanās operācijas, humanitārie un glābšanas uzdevumi, militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi, konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi, kaujas uzdevumi krīzes pārvarēšanai, tostarp miera atjaunošana un stabilizācija pēc konflikta novēršanas, terorisma apkarošana, tostarp atbalstot trešās valstis terorisma apkarošanā to teritorijā, kā izklāstīts LES 43. panta 1. punktā, pilnībā ievērojot cilvēktiesības, ir iekļauti KDAP darbības jomā; tā kā LES 41. panta 2. punktā minētais izņēmums attiecas uz operatīvajiem izdevumiem, kas izriet tikai no šīm militārajām misijām; tā kā citi no KDAP izrietošie operatīvie izdevumi, tostarp izdevumi, kas izriet no jebkuras citas LES 42. pantā minētās darbības, būtu jāfinansē no Savienības budžeta; tā kā Fonda administratīvie izdevumi būtu jāfinansē no Savienības budžeta;

X.  tā kā saskaņā ar LES 41. panta 2. punktu visi no KDAP izrietošie operatīvie izdevumi būtu iekļaujami Savienības budžetā, izņemot izdevumus, kas izriet no operācijām, kuras saistītas ar militāriem vai aizsardzības jautājumiem; tā kā lēmuma priekšlikuma 2. panta a) un d) apakšpunktā ir attiecīgi norādīts, ka Fondam būtu jāfinansē gan “operācijas, kas saistītas ar militāriem vai aizsardzības jautājumiem”, gan “citas Savienības operatīvās darbības, kas saistītas ar militāriem vai aizsardzības jautājumiem”;

Y.  tā kā Savienība saskaņā ar LES 21. panta 2. punkta d) apakšpunktu nosaka un īsteno kopējo politiku un darbības, kā arī tiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomisku, sociālu un vides attīstību un sasniegtu galveno mērķi – izskaust nabadzību;

Z.  tā kā LESD 208. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka: “Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā – tās izskaušana.”; tā kā saskaņā ar šo pašu punktu ir noteikts: „ Politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā” tā kā šis otrais teikums ir Līguma noteikums, un tādējādi tas ir ES konstitucionāls pienākums, ko dēvē par „politikas saskaņotība attīstībai” (PCD);

AA.  tā kā ārpus Savienības īstenotās militārās un civilās misijas būtu jānodala viena no otras, lai nodrošinātu, ka civilās misijas finansē tikai no Savienības budžeta;

AB.  tā kā Savienībai KDAP misiju personālam būtu jāpiešķir norīkotajiem valsts ekspertiem līdzīgs statuss, tādējādi viņiem nodrošinot vienotu statusu un pēc iespējas labāku aizsardzību Savienības Civildienesta noteikumu sistēmā; tā kā visas ar šo statusu saistītās piemaksas un visi ceļa, uzturēšanās un veselības aprūpes izdevumi būtu jāiekļauj Savienības budžetā kā administratīvie izdevumi;

AC.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir publicējusi īpašo ziņojumu par Āfrikas miera un drošības sistēmu, ko finansē ar APF, kuru ir ierosināts iekļaut Fondā un paplašināt; tā kā Revīzijas palāta uzskata, ka minētais atbalsts bija nepietiekami prioritizēts un tam ir ierobežota iedarbība; tā kā attiecībā uz ierosinājumu vērienīgi palielināt jaunā Fonda finansējumu būtu pienācīgi jāņem vērā Revīzijas palātas ieteikumi;

AD.  tā kā kopā ar priekšlikumu netika iesniegts finansiālās ietekmes novērtējums par administratīvajiem izdevumiem; tā kā Fonda administratīvie izdevumi būtiski ietekmē ES budžetu; tā kā Fondā nebūtu ne jāpieņem, ne uz to jānorīko jauni darbinieki papildus personālam, kas pašlaik strādā ar instrumentiem, kas tiks aizvietoti; tā kā sinerģijai, kas radīsies no pašreizējo konkrēto instrumentu apvienošanas vienā administratīvajā struktūrā, būtu jāpalīdz pārvaldīt Fondu plašākā ģeogrāfiskā darbības jomā; tā kā papildu darbinieki būtu jāpieņem darbā vienīgi tad, ja misijas vai pasākuma ieņēmumi ir reāli iekasēti no visām iesaistītajām dalībvalstīm; tā kā ieņēmumu laika ierobežojumu dēļ attiecīgi laika ierobežojumi būtu jāparedz arī to darbinieku darba līgumiem, kuri Fondā pieņemti darbā vai uz to norīkoti konkrētai misijai vai pasākumam; tā kā Fondā nebūtu jāpieņem vai uz to jānorīko darbinieki no dalībvalsts, kas attiecībā uz konkrētu misiju vai pasākumu ir sniegusi oficiālu paziņojumu saistībā ar LES 31. panta 1. punktu;

AE.  tā kā PV/AP būtu regulāri jāapspriežas ar Parlamentu par visiem KĀDP un KDAP svarīgākajiem aspektiem un galvenajiem lēmumiem un to turpmāko attīstību; tā kā ar Parlamentu būtu jāapspriežas un tas jāinformē laicīgi, lai tas varētu paust savu viedokli un uzdot jautājumus, tostarp arī par PCD, PV/AP un Padomei, pirms ir pieņemti lēmumi vai īstenota izlēmīga rīcība; tā kā PV/AP būtu jāņem vērā Parlamenta viedoklis, tostarp par PCD, un tas jāiekļauj savos priekšlikumos, jāpārskata lēmumi vai lēmumu daļa, kuriem Parlaments nepiekrīt, vai arī šādi priekšlikumi jāatsauc, neskarot iespēju šādā gadījumā iniciatīvu īstenot kādai dalībvalstij, un būtu jāierosina Padomes lēmumi par KDAP, ja Parlaments to ir aicinājis darīt, tā kā Parlamentam katru gadu būtu jārīko debates ar PV/AP par Fonda finansētajām operācijām;

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

   a) nesamazināt dalībvalsts iemaksu Fondā, ja dalībvalsts ir izmantojusi LES 31. panta 1. punktā minēto iespēju, jo tas apdraudētu KNI sadales koeficientu, uz kuru balstās minētais finansēšanas mehānisms un vispārējais Fonda finansējums;
   b) lēmumā iekļaut atsauci uz Parlamenta budžeta izpildes apstiprinātājiestādes lomu, kā tas pašlaik ir attiecībā uz EAF un tādējādi arī attiecībā uz APF, saskaņā ar attiecīgajiem EAF piemērotajiem finanšu regulas noteikumiem, lai saglabātu Fonda finansētās ES ārējās darbības un citu tās attiecīgo politikas nostādņu konsekvenci atbilstīgi LES 18. pantam un LES 21. panta 2. punkta d) apakšpunktam, kas lasāms kopā ar LESD 208. pantu;
   c) strādāt pie tāda mehānisma izveides Eiropas Parlamentā, kas, ievērojot stingri noteiktas procedūras, nodrošinās savlaicīgu piekļuvi visai informācijai, tostarp oriģinālajiem dokumentiem, par Fonda gada budžetu, budžeta grozījumiem, pārvedumiem, darbības programmām (tostarp sagatavošanas fāzē), palīdzības pasākumu (tostarp ad hoc pasākumu) īstenošanu, nolīgumiem ar īstenošanas aktoriem un ziņojumiem par ieņēmumu un izdevumu īstenošanu, kā arī gada pārskatiem, finanšu pārskatam, izvērtējuma ziņojumam un Revīzijas palātas gada pārskatam;
   d) piekrist sniegt piekļuvi visiem konfidenciālajiem dokumentiem Eiropas Parlamenta un Padomes sarunās par atjauninātu iestāžu nolīgumu attiecībā uz Parlamenta piekļuvi jutīgai Padomes informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā;
   e) nodrošināt, ka visas operācijas, darbības programmas, ad hoc palīdzības pasākumi un citas Fonda finansētās operatīvās darbības nekādā veidā nepārkāpj LES 21. pantā noteiktos pamatprincipus un netiek izmantotas, lai tos pārkāptu, kā arī netiek izmantotas, lai pārkāptu starptautiskās tiesības, jo īpaši starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības;
   f) noslēgt mehānisma Athena pārskatīšanu, vēlams, līdz šā gada beigām un to organiski iestrādāt Fondā, vienlaikus saglabājot minētā mehānisma darbības efektivitāti un elastību;
   g) nodrošināt, ka, izdarot priekšlikumā nepieciešamos pielāgojumus, tiek saglabāts efektivitātes pieaugums un lielāka lietderība, ko piedāvā viens instruments;
   h) iekļaut šādus grozījumus:
   4. apsvērumā un 1. pantā “kopējā ārpolitika un aizsardzības politika” aizstāt ar “kopējā drošības un aizsardzības politika”;
   iekļaut šādu jaunu 10.a apsvērumu: “(10a) LES 43. panta 1. punktā minētie militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi var izpausties kā trešo valstu, reģionālo un starptautisko organizāciju militāro un aizsardzības spēju stiprināšana, lai saglabātu mieru, novērstu, pārvaldītu un atrisinātu konfliktus un novērstu starptautiskās drošības apdraudējumus, vienlaikus stingri ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības un kritērijus, kas noteikti Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un Padomes 2009. gada 5. maija Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei”;
   iekļaut šādu jaunu 10.b apsvērumu: “(10b) LES 43. panta 1. punktā minētie konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi var izpausties kā ieguldījums reģionālās vai starptautiskās organizācijas vai trešās valsts vadītu miera atbalsta operāciju finansēšanā.”;
   iekļaut šādu jaunu 10.c apsvērumu: “(10c) operācijās, kuras atbalsta ar ES finansējumu, ir jāņem vērā ANO rezolūcija 1325 par sievietēm, mieru un drošību”;
   grozīt 2. pantu a) apakšpunktu šādi: “a) sniedzot ieguldījumu tādu kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju finansēšanā, kuras ir saistītas ar militāriem vai aizsardzības jautājumiem”;
   grozīt 2. panta b) apakšpunktu šādi: “b) trešo valstu, reģionālo un starptautisko organizāciju militāro un aizsardzības spēju stiprināšana, lai saglabātu mieru, novērstu, pārvaldītu un atrisinātu konfliktus un novērstu starptautiskās drošības un kiberdrošības apdraudējumus”;
   iekļaut 3. pantā šādu jaunu 2.a punktu: “2.a No Savienības budžeta finansēto Fonda administratīvo izdevumu sadalījums pa gadiem informatīvos nolūkos ir izklāstīts I.a pielikumā (jauns).”;
   grozīt 5. panta c) apakšpunktu šādi: “c) “operācija” ir militāra operācija, kas izveidota saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku un LES 42. pantu, lai izpildītu LES 43. panta 1. punktā minētos uzdevumus, kas saistīti ar militāriem vai aizsardzības jautājumiem, tostarp uzdevumu, kas uzticēts dalībvalstu grupai saskaņā ar LES 44. pantu”;
   priekšlikuma 6. panta beigās pievienot jaunu daļu: “Visus KĀDP un jo īpaši KDAP civilos aspektus, aktīvus vai misijas vai to daļas finansē tikai no Savienības budžeta.”;
   grozīt 7. pantu šādi: “Jebkura dalībvalsts, Augstais pārstāvis vai Augstais pārstāvis ar Komisijas atbalstu var iesniegt priekšlikumus Savienības darbībām saskaņā ar LES V sadaļu, kuras jāfinansē no Fonda līdzekļiem. Augstais pārstāvis par ikvienu šādu priekšlikumu savlaicīgi informē Eiropas Parlamentu.”;
   grozīt 10. panta 1. punktu šādi: “Konsekvenci starp Savienības darbībām, ko finansē no Fonda līdzekļiem, un citām Savienības darbībām, kuras veic atbilstīgi citām tās attiecīgajām politikas jomām, nodrošina saskaņā ar LES 21. panta 3. punktu un 26. panta 2. punktu. Savienības darbības, ko finansē no Fonda līdzekļiem, arī atbilst pārējo Savienības politikas jomu mērķiem attiecībā uz trešām valstīm un starptautiskām organizācijām;) ”
   iekļaut 10. pantā šādu jaunu 3.a punktu: “3.a Augstais pārstāvis divreiz gadā ziņo Eiropas Parlamentam par 1. punktā minēto konsekvenci.”;
   iekļaut 11. pantā šādu jaunu 2.a punktu: “2.a Fondam ir sadarbības koordinators ar Eiropas Parlamentu. Turklāt ģenerālsekretāra vietniekam KDAP un reaģēšanai krīzes situācijās reizi gadā ir jāapmainās ar viedokļiem ar attiecīgo Parlamenta struktūru, lai sniegtu regulārus informatīvus ziņojumus.”;
   grozīt 12. panta 1. punktu šādi: “Tiek izveidota Fonda komiteja (turpmāk “Komiteja”), kurā ir pa vienam pārstāvim no katras iesaistītās dalībvalsts. Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un Komisijas pārstāvjus aicina apmeklēt Komitejas sanāksmes bez piedalīšanās Komitejas balsošanā. Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) pārstāvjus var uzaicināt apmeklēt Komitejas sanāksmes, lai apspriestu ar EAA darbības jomu saistītus jautājumus bez piedalīšanās vai klātbūtnes Komitejas balsošanā. Eiropas Parlamenta pārstāvjus var uzaicināt apmeklēt Komitejas sanāksmes bez piedalīšanās vai klātbūtnes Komitejas balsošanā.”;
   grozīt 13. panta 8. punktu šādi: “8. Administrators nodrošina savu funkciju nepārtrauktību, izmantojot 9. pantā minētās EĀDD kompetentās militārās struktūrvienības administratīvo struktūru.”;
   iekļaut 13. pantā šādu jaunu 8.a punktu: “8.a Administrators piedalās informatīvu ziņojumu sniegšanā Eiropas Parlamentam.”;
   iekļaut 16. pantā šādu jaunu 8.a punktu: “8.a Operāciju komandieri piedalās informatīvu ziņojumu sniegšanā Eiropas Parlamentam.”;
   grozīt 34. panta 1. punktu šādi: "Administrators iesniedz Komitejai priekšlikumu par Fonda iekšējā revidenta un vismaz viena iekšējā revidenta vietnieka iecelšanu uz četru gadu termiņu, ko var atjaunot, kopējam laikposmam nepārsniedzot astoņus gadus. Iekšējiem revidentiem jābūt nepieciešamajām profesionālajām kvalifikācijām un jāsniedz pietiekamas drošības, objektivitātes un neatkarības garantijas. Iekšējais revidents nevar būt ne kredītrīkotājs, ne grāmatvedis; iekšējais revidents nevar piedalīties finanšu pārskatu sagatavošanā.";
   grozīt 47. panta 4. punktu šādi: ‘4. Komiteja, ņemot vērā operācijas vajadzības, cilvēktiesības, drošību un novirzīšanas riska novērtējumu attiecībā uz sertificētu galalietojumu un galalietotājiem un finansiālus kritērijus, apstiprina to, kā pēc operācijas beigām izmantos kopīgi finansēto aprīkojumu un infrastruktūru. Izmantojums pēc operācijas beigām var būt šāds:
   i) ar Fonda starpniecību infrastruktūru pārdod vai nodod uzņēmējvalstij, dalībvalstij vai trešai personai;
   ii) ar Fonda starpniecību aprīkojumu pārdod dalībvalstij, uzņēmējvalstij vai trešai personai, vai to uzglabā un uztur Fonds, dalībvalsts vai minētā trešā persona, lai to varētu izmantot kādā turpmākā operācijā.";
   grozīt 47. panta 6. punktu šādi: ‘6. Veicot pārdošanu vai nodošanu uzņēmējvalstij vai trešai personai, būtu jāievēro starptautiskās tiesības, tostarp attiecīgie cilvēktiesību noteikumi un kaitējuma nenodarīšanas principi, attiecīgie spēkā esošie drošības noteikumi un stingri jāievēro kritēriji, kas noteikti Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un Padomes 2009. gada 5. maija Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei.";
   grozīt 48. panta 1. punktu šādi: “Augstais pārstāvis var iesniegt Padomei iespējamas rīcības programmas vai iespējama ad hoc palīdzības pasākuma koncepciju. Augstais pārstāvis par jebkādu šādu koncepciju informē Eiropas Parlamentu.”;
   grozīt 49. panta 1. punktu šādi: "Rīcības programmas apstiprina Padome pēc Augstā pārstāvja priekšlikuma. Eiropas Parlamentu informē par apstiprinātajām rīcības programmām, tiklīdz tās ir pieņēmusi Padome.";
   grozīt 50. panta 3. punktu šādi: "Ja pieprasījums neattiecas uz esošo rīcības programmu darbības jomu, Padome pēc Augstā pārstāvja priekšlikuma var apstiprināt ad hoc palīdzības pasākumu. Eiropas Parlamentu informē par apstiprinātajiem ad hoc palīdzības pasākumiem, tiklīdz tos ir pieņēmusi Padome;"
   iekļaut 52. panta 2. punktā šādu jaunu fa) apakšpunktu: "fa) dara pieejamu detalizētu sarakstu, kurā uzskaitīts Fonda finansētais aprīkojums;"
   grozīt 53. panta 1. punkta b) apakšpunktu šādi: "b) efektīvi nodrošinātas attiecīgās trešās valsts bruņotajiem spēkiem, ar noteikumu, ka ir izvērtēta atbilstība kritērijiem, kas noteikti Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un Padomes 2009. gada 5. maija Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei;";
   grozīt 53. panta 1. punkta d) apakšpunktu šādi: "d) izmantotas atbilstoši Savienības politikai, pienācīgi ņemot vērā starptautiskās tiesības, jo īpaši cilvēktiesības, un galalietotāju sertifikātus, konkrēti tālāknodošanas gadījumā;";
   grozīt 53. panta 1. punkta e) apakšpunktu šādi: "e) pārvaldītas, ievērojot to lietošanas, pārdošanas vai nodošanas ierobežojumus vai sašaurinājumus, kurus ir noteikusi Padome vai Komiteja, un saskaņā ar attiecīgajiem galalietotāja sertifikātiem, kā arī kritērijiem, kas noteikti Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un Padomes 2009. gada 5. maija Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei;"
   grozīt 54. panta 1. punktu šādi: “Visi īstenotāji, kuriem ir uzticēta Fonda finansētu izdevumu īstenošana, ievēro pareizas finanšu pārvaldības un pārredzamības principus un pienācīgi ņem vērā ES pamatvērtības un starptautiskās tiesības, ir veikuši vajadzīgos riska novērtējumus un galalietojuma pārbaudes un nodrošina ES pamatvērtību un starptautisko tiesību ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām un kaitējuma nenodarīšanas principiem. Attiecībā uz visiem šādiem īstenotājiem pirms tam veic riska novērtējumu, lai noteiktu iespējamos cilvēktiesību un pārvaldības riskus.";

2.  Sniedz Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos šādus ieteikumus:

   a) apspriesties ar Parlamentu par ierosinātajiem grozījumiem un nodrošināt, ka saskaņā ar LES 36. pantu tiek ievērots Parlamenta viedoklis;
   b) saskaņā ar LES 36. pantu pilnībā ņemt vērā Parlamenta viedokli, sagatavojot priekšlikumus daudzgadu darbības programmām vai ad hoc palīdzības pasākumiem, tostarp atsaucot priekšlikumus, kuriem Parlaments nepiekrīt;
   c) sniegt pilnīgu lēmuma finanšu ietekmes novērtējumu, ņemot vērā tā ietekmi uz ES budžetu, jo īpaši norādot nepieciešamību pēc papildu personāla;
   d) ar Fondu saistītus Padomes lēmumu projektus iesniegt Parlamentam apspriešanai tad, kad tie tiek iesniegti Padomei vai Politikas un drošības komitejai, lai Parlamentam būtu laiks sniegt savu viedokli; aicina PV / AP grozīt Padomes lēmumu projektus, ja to lūdz Parlaments;
   e) saskaņā ar LES 18. pantu nodrošināt papildināmību ar jau esošajiem fondiem, programmām un instrumentiem, Fonda konsekvenci attiecībā uz visiem citiem ES ārējās darbības aspektiem, jo īpaši attiecībā uz Iniciatīvu spēju veidošanai drošībai un attīstībai un ierosināto kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu, kas visos gadījumos būtu jāīsteno plašākā drošības sektora reformas programmā, kurā ir jābūt spēcīgiem labas pārvaldības elementiem, noteikumiem ar dzimumu saistītas vardarbības likvidēšanai un kura jo īpaši paredz drošības sistēmas civilo pārraudzību un bruņoto spēku demokrātisku kontroli;
   f) sniegt regulāras atsauksmes Parlamentam par panākto progresu Rezolūcijas 1325 par sievietēm, mieru un drošību īstenošanā un apspriesties ar Parlamentu par ieteicamo dzimumu līdztiesības komponentu, kas koncentrētos uz sieviešu lomu konfliktu novēršanā un risināšanā, pēckonfliktu rekonstrukcijā un miera sarunās, kā arī regulārus novērtējumus par pasākumiem, kas veikti, lai konflikta situācijās no vardarbības pasargātu neaizsargātas personas, tostarp sievietes un meitenes;
   g) saskaņā ar LES 18. pantu nodrošināt Fonda konsekvenci attiecībā uz visiem citiem ES ārējās darbības aspektiem, tostarp attīstības un humānās palīdzības politiku, ar mērķi veicināt attiecīgo trešo jaunattīstības valstu attīstību un samazināt un izskaust šajās valstīs valdošo nabadzību;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī informācijai Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai.

(1) https://sustainabledevelopment.un.org/.
(2) OV C 58, 3.3.2015., 1. lpp.
(3) OV C 84, 28.3.2015., 39. lpp.
(4) OV C 77, 15.3.2014., 1. lpp.
(5) OV L 335, 15.12.2017., 6. lpp.
(6) OV C 335, 15.12.2017., 6. lpp.
(7) OV C 58, 3.3.2015., 17. lpp.
(8) OV C 335, 13.12.2008., 99. lpp.
(9) OV C 134, 29.5.2009., 1. lpp.
(10) OV C 210, 6.8.2013., 1. lpp.
(11) OV C 353, 27.9.2016., 68. lpp.
(12) OV C 224, 27.6.2018., 18. lpp.
(13) OV C 369, 11.10.2018., 47. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0514.
(15) OV C 215, 19.6.2018., 202. lpp.

Juridisks paziņojums