Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/0106(COD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0398/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0398/2018

Debates :

PV 15/04/2019 - 14
CRE 15/04/2019 - 14

Balsojumi :

PV 16/04/2019 - 8.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0366

Pieņemtie teksti
PDF 430kWORD 123k
Otrdiena, 2019. gada 16. aprīlis - Strasbūra Pagaidu redakcija
To personu aizsardzība, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ***I
P8_TA-PROV(2019)0366A8-0398/2018
Rezolūcija
 Konsolidētais teksts

Eiropas Parlamenta 2019. gada 16. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2018)0218 – C8-0159/2018 – 2018/0106(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0218),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 16., 33., 43., 50. pantu, 53. panta 1. punktu, 62., 91., 100., 103., 109., 114., 168., 169., 192., 207. pantu un 325. panta 4. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0159/2018),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 16. pantu, 43. panta 2. punktu, 50. pantu, 53. panta 1. punktu, 91., 100., 114., pantu, 168. panta 4. punktu, 169. pantu, 192. panta 1. punktu un 325. panta 4. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. pantu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas Riksdāgs un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2018. gada 26. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 18. oktobra atzinumu(2),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2019. gada 15. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0398/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 405, 9.11.2018., 1. lpp.
(2) OV C 62, 15.2.2019., 155. lpp.


Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 16. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/... par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem(1)
P8_TC1-COD(2018)0106

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 16. pantu, ▌43. panta 2. punktu, 50. pantu, 53. panta 1. punktu, ▌91., 100., ▌114. pantu, 168. panta 4. punktu, 169. pantu, 192. panta 1. punktu ▌un 325. panta 4. punktu, un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 31. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

ņemot vērā Eiropas Savienības Revīzijas palātas atzinumu(4),

ņemot vērā atzinumu no personu grupas, ko iecēlusi Zinātnes un tehnikas komiteja no dalībvalstu zinātnieku vidus, saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. pantu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5),

tā kā:

(1)  Personas, kuras strādā publiskā vai privātā organizācijā vai sazinās ar to saistībā ar darbu, bieži pirmās uzzina par draudiem vai kaitējumu sabiedrības interesēm, kas rodas šajā kontekstā. "Ceļot trauksmi", tās pilda nozīmīgu funkciju tādu tiesību aktu pārkāpumu atklāšanā un novēršanā, kas kaitē sabiedrības interesēm, un sabiedrības labklājības aizsardzībā. Taču, baidoties no represijām, iespējamie trauksmes cēlēji nereti atturas ziņot par savām bažām vai aizdomām. Šajā sakarā gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī arvien vairāk tiek atzīts, ka trauksmes cēlēju līdzsvarotas un efektīvas aizsardzības nodrošināšanai ir liela nozīme.

(2)  Savienības līmenī trauksmes cēlēju sniegtie ziņojumi un publiskie paziņojumi ir viens no Savienības tiesību aktu un politikas pasākumu izpildes augšupējiem elementiem: tie valstu un Savienības izpildes sistēmām nodrošina informāciju, kas veicina Savienības tiesību aktu pārkāpumu efektīvu atklāšanu, izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem, tādējādi uzlabojot pārredzamību un pārskatatbildību.

(3)  Konkrētās politikas jomās Savienības tiesību aktu pārkāpumi – neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem tos kvalificē kā administratīvus pārkāpumus, kriminālpārkāpumus vai citu veidu pārkāpumus – var nopietni kaitēt sabiedrības interesēm, radot nozīmīgus riskus sabiedrības labklājībai. Jomās, kurās ir identificētas izpildes nepilnības un trauksmes cēlēji parasti ir privileģētā stāvoklī atklāt pārkāpumus, ir jāuzlabo izpilde, ieviešot efektīvus, konfidenciālus un drošus ziņošanas kanālus un nodrošinot trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību pret represijām ▌.

(4)  Eiropas Savienībā nodrošinātā pašreizējā trauksmes cēlēju aizsardzība dalībvalstīs ir sadrumstalota, un dažādās politikas jomās tā atšķiras. Trauksmes cēlēju atklāto Savienības tiesību aktu pārkāpumu sekas ar pārrobežu dimensiju parāda, kā nepietiekama aizsardzība vienā dalībvalstī ne tikai negatīvi ietekmē ES politikas virzienu īstenošanu attiecīgajā dalībvalstī, bet arī var radīt plašāku ietekmi citās dalībvalstīs un Savienībā kopumā.

(5)  Tāpēc kopējie trauksmes cēlēju efektīvas aizsardzības minimālie standarti būtu jāattiecina uz tiem tiesību aktiem un politikas jomām, kurās:

i)  pastāv vajadzība stiprināt izpildi,

ii)  trauksmes cēlēju nepietiekama ziņošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē izpildi, un

iii)  Savienības tiesību aktu pārkāpumi rada nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm.

Dalībvalstis var paplašināt valsts noteikumu piemērošanu, attiecinot tos arī uz citām jomām, ar mērķi valsts līmenī nodrošināt visaptverošu un saskaņotu regulējumu.

(6)  Trauksmes cēlēju aizsardzība ir nepieciešama, lai uzlabotu Savienības tiesību aktu izpildi publiskā iepirkuma jomā. Papildus vajadzībai atklāt un novērst krāpšanu un korupciju saistībā ar ES budžeta īstenošanu, tostarp publiskā iepirkuma jomā, valsts iestādēm un noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir jāvēršas pret noteikumu nepietiekamu izpildi publiskā iepirkuma jomā attiecībā uz preču, darba un pakalpojumu iepirkumiem. Šādu noteikumu pārkāpumi izkropļo konkurenci, palielina darījumdarbības izmaksas, neatbilst ieguldītāju un akcionāru interesēm un kopumā mazina vēlmi veikt ieguldījumus, un rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem visā Eiropā, tādējādi ietekmējot pienācīgu iekšējā tirgus darbību.

(7)  Savienības likumdevējs jau ir atzinis trauksmes cēlēju aizsardzības pievienoto vērtību finanšu pakalpojumu jomā. Pēc finanšu krīzes, kas atklāja nopietnus trūkumus attiecīgo noteikumu izpildē, trauksmes cēlēju aizsardzības pasākumi, tostarp iekšējie un ārējie ziņošanas kanāli, kā arī skaidri noteikts represiju aizliegums, tika ieviesti daudzos šīs jomas likumdošanas instrumentos (6). Konkrētāk, kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām piemērojamās uzraudzības sistēmas kontekstā Direktīva 2013/36/ES  paredz trauksmes cēlēju aizsardzību, kas paplašināta arī ar Regulu (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām.

(8)  Attiecībā uz iekšējā tirgū laisto produktu drošību primārais pierādījumu vākšanas avots ir ražošanas un izplatīšanas ķēdē iesaistītie uzņēmumi, tāpēc trauksmes cēlēju ziņojumiem ir augsta pievienotā vērtība, jo viņi ir daudz tuvāk iespējamās negodīgās un nelikumīgās bīstamu produktu ražošanas, importa vai izplatīšanas prakses avotam. Tāpēc ir jāievieš trauksmes cēlēju aizsardzība saistībā ar drošības prasībām, kas jāpiemēro gan "saskaņotiem produktiem" (7), gan "nesaskaņotiem produktiem" (8). Trauksmes cēlēju aizsardzība ir arī būtisks instruments, kas palīdz novērst šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas, kā arī ar aizsardzību saistītu ražojumu novirzīšanu, veicinot ziņošanu par tādiem pārkāpumiem kā dokumentu viltošana, mainīts marķējums un krāpnieciska šaujamieroču iegāde Kopienas iekšienē – šādi pārkāpumi bieži vien norāda uz novirzīšanu no legālā tirgus uz nelegālo. Trauksmes cēlēju aizsardzība arī palīdzēs novērst sprāgstvielu nelikumīgu izgatavošanu mājās, veicinot uz sprāgstvielu prekursoriem attiecināto ierobežojumu un pārbaužu pareizu piemērošanu.

(9)  Trauksmes cēlēju aizsardzības nozīme tādu Savienības transporta drošības noteikumu pārkāpumu novēršanā un aizkavēšanā, kuri var apdraudēt cilvēku dzīvību, jau ir atzīta dažādos Savienības nozaru instrumentos par aviācijas drošību (9) un jūras transporta drošību (10), kuros ir paredzēti pielāgoti trauksmes cēlēju aizsardzības pasākumi, kā arī īpaši ziņošanas kanāli. Šie instrumenti ietver arī aizsardzību pret represijām tiem darba ņēmējiem, kuri ziņo par pašu pieļautām kļūdām (tā dēvētā "taisnīguma kultūra"). Ir jāpapildina un jāpaplašina abās šajās nozarēs jau esošie trauksmes cēlēju aizsardzības elementi, kā arī jānodrošina šāda aizsardzība, lai uzlabotu citiem transporta veidiem, proti, iekšējo ūdensceļu, ceļu un dzelzceļa transportam, piemērojamo drošības standartu izpildi.

(10)  Pierādījumu vākšana, noziegumu pret vidi un nelikumīgas rīcības vai bezdarbības, kā arī iespējamo pārkāpumu, kas skar vides aizsardzību, nepieļaušana, atklāšana un novēršana joprojām ir izaicinājums, un tā ir jāpastiprina, kā tas atzīts Komisijas 2018. gada 18. janvāra paziņojumā par "ES rīcību vidiskās atbilstības un pārvaldības uzlabošanā" (11). Tā kā trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumi patlaban ir paredzēti tikai vienā Savienības nozaru instrumentā par vides aizsardzību (12), šāda aizsardzība ir jāievieš, lai nodrošinātu to Savienības vides acquis efektīvu izpildi, kuru pārkāpumi var nodarīt ▌kaitējumu sabiedrības interesēm un, iespējams, radīt plašāku pārrobežu ietekmi. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad nedroši produkti var kaitēt videi.

(11)  Trauksmes cēlēju aizsardzības pastiprināšana arī palīdzētu novērst Euratom noteikumu par kodoldrošumu, pretradiācijas aizsardzību un atbildīgu un drošu izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo vielu apsaimniekošanu pārkāpumus un atturēt no tiem. Tā arī pastiprinātu to noteikumu izpildi, kas pārskatītajā Kodoldrošības direktīvā (13) paredzēti attiecībā uz efektīvu kodoldrošības kultūru, jo īpaši 8.b panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā inter alia kompetentajai regulatīvajai iestādei ir prasīts izveidot pārvaldības sistēmas, kurās kodoldrošībai paredzēta pienācīga prioritāte un kuras visos personāla un vadības līmeņos veicina spēju kritiski vērtēt attiecīgo drošības principu un prakses efektīvu īstenošanu un laikus ziņot par drošības problēmām.

(12)  Līdzīgi apsvērumi pamato trauksmes cēlēju aizsardzības ieviešanu, lai pilnveidotu jau pieņemtos noteikumus un novērstu ES noteikumu pārkāpumus pārtikas aprites, konkrētāk, pārtikas un barības nekaitīguma, kā arī dzīvnieku veselības, aizsardzības un labturības jomā. Šajās jomās izstrādātie Savienības noteikumi ir savstarpēji cieši saistīti. Regula (EK) Nr. 178/2002 (14) nosaka vispārējos principus un prasības, kas ir pamatā visiem uz pārtiku un barību attiecināmajiem Savienības un valstu pasākumiem, īpašu uzmanību pievēršot pārtikas nekaitīgumam, lai nodrošinātu cilvēku veselības un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz pārtiku, kā arī efektīvu iekšējā tirgus darbību. Šī regula cita starpā paredz, ka uzņēmēji, kas iesaistīti barības un pārtikas apritē, nedrīkst atturēt savus darbiniekus un citas personas no sadarbības ar kompetentajām iestādēm, ja šāda sadarbība var novērst, mazināt vai likvidēt pārtikas radītu risku. Ar Regulu (ES) 2016/429, ar ko paredz noteikumus par tādu pārnēsājamu dzīvnieku slimību, kuras var izplatīties uz citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem, kontroli un novēršanu (15), Savienības likumdevējs ir īstenojis līdzīgu pieeju attiecībā uz "Dzīvnieku veselības tiesību aktu". Ar Padomes Direktīvu 98/58/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/63/ES, kā arī Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2005 un Padomes Regulu (EK) Nr. 1099/2009 paredz noteikumus par dzīvnieku aizsardzību un labturību lauksaimniecībā, pārvadāšanas un kaušanas laikā.

(13)  Trauksmes cēlēju ziņojumi var arī būt svarīgi, lai atklātu, novērstu, mazinātu un likvidētu sabiedrības veselībai un patērētāju aizsardzībai radītos riskus, kas izriet no Savienības noteikumu pārkāpumiem un citādi varētu netikt atklāti. Konkrētāk, patērētāju aizsardzība ir cieši saistīta arī ar gadījumiem, kad nedroši produkti var nodarīt nopietnu kaitējumu patērētājiem.▌

(14)  Privātās dzīves un personas datu aizsardzība, kas ir nostiprināta Pamattiesību hartas

7. un 8. pantā, ir vēl viena joma, kurā trauksmes cēlēji var palīdzēt atklāt Savienības tiesību aktu pārkāpumus, kuri var ▌ kaitēt sabiedrības interesēm. Līdzīgi apsvērumi attiecas uz darbībām, ar ko tiek pārkāpta Direktīva par tīklu un informācijas sistēmu drošību (16), kas ievieš prasības par incidentu (tostarp tādu, kas nekompromitē personas datus) paziņošanu un drošības prasības pamatpakalpojumu sniedzējiem dažādās jomās (piemēram, enerģētikas, veselības aizsardzības, transporta, banku u. c. nozarēs), digitālo pamatpakalpojumu (piemēram, mākoņdatošanas pakalpojumu) sniedzējiem un komunālo pamatpakalpojumu (piemēram, ūdensapgādes, elektroapgādes un gāzes apgādes) nodrošinātājiem. Trauksmes cēlēju ziņojumi šajā jomā ir īpaši vērtīgi, lai novērstu drošības incidentus, kas ietekmētu būtiskas ekonomiskas un sabiedriskas darbības un plaši izmantotus digitālos pakalpojumus, kā arī lai nepieļautu Savienības datu aizsardzību reglamentējošo tiesību aktu pārkāpumus. Tas palīdz nodrošināt pakalpojumu nepārtrauktību, savukārt tā ir iekšējā tirgus darbības un sabiedrības labklājības priekšnosacījums.

(15)  Turklāt būtiska joma, kurā jāstiprina Savienības tiesību aktu izpilde, ir Savienības finansiālo interešu aizsardzība saistībā ar cīņu pret krāpšanu, korupciju vai jebkuru citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības izdevumu izmantošanu, Savienības ieņēmumu un līdzekļu vai aktīvu iekasēšanu. Savienības finansiālo interešu aizsardzības stiprināšana ietver arī Savienības budžeta īstenošanu attiecībā uz izdevumiem, kas veikti, pamatojoties uz Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu. Efektīvas izpildes trūkums Savienības finansiālo interešu jomā, tostarp attiecībā uz krāpšanu un korupciju valsts līmenī, izraisa Savienības ieņēmumu kritumu un ES fondu ļaunprātīgu izmantošanu, kas var kropļot publiskos ieguldījumus un izaugsmi un mazināt pilsoņu uzticēšanos ES rīcībai. Saskaņā ar LESD 325. pantu Savienībai un dalībvalstīm šādas darbības ir jāapkaro. Attiecīgie Savienības pasākumi šajā sakarā ietver jo īpaši Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95, ko attiecībā uz vissmagākajiem ar krāpšanu saistītiem darbību veidiem papildina ar Direktīvu (ES) 2017/1371 un 1995. gada 26. jūlija Konvenciju par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, kas izstrādāta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, tostarp ar tai pievienoto 1996. gada 27. septembra protokolu (17), 1996. gada 29. novembra protokolu (18) un 1997. gada 19. jūnija protokolu (konvencija un protokoli joprojām ir spēkā dalībvalstīm, kurām Direktīva (ES) 2017/1371 nav saistoša), kā arī Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (OLAF).

(16)  Arī attiecībā uz pārkāpumiem, kas saistīti ar LESD 26. panta 2. punktā minēto iekšējo tirgu, būtu jāparedz kopēji trauksmes cēlēju aizsardzības minimālie standarti. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības pasākumi, kuru mērķis ir izveidot iekšējo tirgu vai nodrošināt tā darbību, ir paredzēti, lai palīdzētu likvidēt esošus vai jaunus šķēršļus brīvai preču apritei vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai lai novērstu konkurences izkropļojumus.

(17)  Jo īpaši trauksmes cēlēju aizsardzība ar mērķi uzlabot Savienības konkurences tiesību aktu izpildi, tostarp valsts atbalsta īstenošanu, palīdzētu aizsargāt tirgu efektīvu darbību Savienībā un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un ieguvumus patērētājiem. Attiecībā uz uzņēmumiem piemērotajiem konkurences noteikumiem iekšējās ziņošanas nozīme konkurences tiesību pārkāpumu noteikšanā jau ir atzīta ES iecietības politikas programmā, kā arī ar Eiropas Komisijas nesen ieviesto rīku trauksmes cēlēju anonīmiem ziņojumiem. Ar konkurenci un valsts atbalstu saistīti pārkāpumi skar LESD 101., 102., 106., 107. un 108. pantu un to piemērošanai pieņemto sekundāro tiesību aktu noteikumus.

(18)  Tiesību akti, kas ir pretrunā noteikumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli, un mehānismi, kuru nolūks ir iegūt nodokļu atvieglojumus un izvairīties no juridisko saistību pildīšanas, vēršoties pret piemērojamo uzņēmumu ienākuma nodokļa tiesību aktu formulējumu un mērķi, negatīvi ietekmē pienācīgu iekšējā tirgus darbību. Tie var veicināt negodīgu nodokļu konkurenci un apjomīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kropļojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem un izraisot nodokļu ieņēmumu zaudējumus dalībvalstīm un Savienības budžetam kopumā. Šajā direktīvā ir paredzēta aizsardzība pret represijām tiem, kuri ziņo par izvairīgiem un/vai ļaunprātīgiem mehānismiem, kas citādi varētu netikt atklāti, ar mērķi pastiprināt kompetento iestāžu spēju aizsargāt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst tos traucējumus un šķēršļus tirdzniecībai, kuri ietekmē uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū, kas ir tieši saistīts ar noteikumiem par brīvu apriti un kas ir arī svarīgi valsts atbalsta noteikumu piemērošanai. Trauksmes cēlēju aizsardzība papildina Komisijas nesenās iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt pārredzamību un informācijas apmaiņu nodokļu jomā  un izveidot taisnīgāku uzņēmumu ienākuma nodokļa vidi Savienībā , lai dalībvalstis varētu efektīvāk atklāt izvairīgus un/vai ļaunprātīgus mehānismus, kas citādi varētu netikt atklāti, un palīdzēs atturēt no šādu mehānismu izveides, kaut arī ar šo direktīvu nesaskaņo nedz materiālos, nedz procedūras noteikumus saistībā ar nodokļiem.

(19)  Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikta tās materiālā piemērošanas joma, atsaucoties uz virkni Savienības aktu, kuri norādīti pielikumā (I un II daļā). Savukārt, ja minēto Savienības aktu materiālā piemērošanas joma ir noteikta, atsaucoties uz to pielikumos norādītajiem Savienības aktiem, tas nozīmē, ka arī šie akti ir daļa no šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomas. Turklāt atsauce uz pielikumā norādītajiem aktiem būtu jāsaprot tādējādi, ka tiek ietverti arī visi valstu un Savienības īstenošanas vai deleģētie pasākumi, kas pieņemti, ievērojot minētos aktus. Turklāt atsauce uz šīs direktīvas pielikumā minētajiem Savienības aktiem ir jāsaprot kā dinamiska atsauce, t. i., ja pielikumā minētais Savienības akts ir vai tiks grozīts, atsauce attiecas uz minēto aktu grozītajā redakcijā; ja pielikumā minētais Savienības akts ir vai tiks aizstāts, atsauce attiecas uz jauno aktu.

(20)  Vairāki Savienības tiesību akti, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā, piemēram, Regula (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (19) un Komisijas Īstenošanas direktīva (ES) 2015/2392 (20), kas pieņemta, pamatojoties uz minēto regulu, jau paredz sīki izstrādātus noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību. Šādos spēkā esošos Savienības tiesību aktos, tostarp pielikuma II daļā norādītajos, būtu jāsaglabā visas tajos paredzētās attiecīgajām nozarēm pielāgotās īpašās norādes. Ir īpaši svarīgi noskaidrot, kurām juridiskajām struktūrām, kas darbojas finanšu pakalpojumu jomā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, jau ir pienākums izveidot iekšējos ziņošanas kanālus. Vienlaikus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību, šai direktīvai vajadzētu būt piemērojamai visos tajos jautājumos, kurus nereglamentē ar nozarēm paredzētajiem instrumentiem, kas – ciktāl minētie jautājumi tajos netiek reglamentēti – būtu jāpapildina ar šo direktīvu, lai tie būtu pilnībā saskaņoti ar minimālajiem standartiem. Jo īpaši šajā direktīvā būtu vēl vairāk jāprecizē iekšējo un ārējo kanālu modelis, kompetento iestāžu pienākumi un konkrētie aizsardzības veidi, kas valsts līmenī jānodrošina pret represijām. Šajā sakarā Regulas (ES) Nr. 1286/2014 28. panta 4. punktā ir noteikts, ka jomā, uz ko attiecas minētā regula, dalībvalstis var paredzēt iekšēju ziņošanas kanālu. Lai panāktu saskaņotību ar šajā direktīvā noteiktajiem minimālajiem standartiem, šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētais pienākums izveidot iekšējus ziņošanas kanālus būtu jāpiemēro arī attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 1286/2014.

(21)  Direktīva nedrīkstētu skart darba ņēmējiem paredzēto aizsardzību, kad tiek ziņots par Savienības darba tiesību aktu pārkāpumiem. Attiecībā uz drošības un veselības aizsardzību darbā Pamatdirektīvas 89/391/EEK 11. pants jau prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka darba ņēmējiem vai viņu pārstāvjiem nedrīkst radīt neizdevīgus apstākļus, pamatojoties uz viņu prasību vai priekšlikumu darba devējiem veikt piemērotus pasākumus, lai mazinātu darba ņēmēju apdraudējumu un/vai likvidētu bīstamības cēloņus. Darba ņēmējiem un to pārstāvjiem ir tiesības vērsties kompetentajās valsts iestādēs, ja viņi uzskata, ka darba devēja veiktie pasākumi un izmantotie līdzekļi nav pietiekami, lai nodrošinātu drošību un veselības aizsardzību.

(22)  Dalībvalstis var paredzēt, ka ziņojumi saistībā ar personu savstarpējo attiecību sūdzībām, kas skar tikai ziņojošo personu, t. i., sūdzībām par personiskiem konfliktiem starp ziņojošo personu un citu darbinieku, var tikt novirzīti uz citām pieejamām procedūrām.

(23)  Šī direktīva neskar aizsardzību, kas piešķirta procedūrās ziņošanai par iespējamām nelikumīgām darbībām, tostarp krāpniecību vai korupciju, kas nodara kaitējumu Savienības interesēm, vai par rīcību, kura saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu un var būt nopietns gadījums, kad netiek pildīti Eiropas Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku pienākumi, kas paredzēti ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/69 (21) noteikto Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 22.a, 22.b un 22.c pantā. Direktīvu piemēro gadījumos, kad ES ierēdņi sniedz ziņojumus ar darbu saistītā kontekstā ārpus savām darba attiecībām ar ES iestādēm.

(24)  Valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru šī direktīva nebūtu jāpiemēro ziņojumiem par pārkāpumiem, kas saistīti ar iepirkumiem, kuri ietver aizsardzības vai drošības aspektus, ja uz tiem attiecas LESD 346. pants. Ja dalībvalstis nolemj direktīvā paredzēto aizsardzību attiecināt arī uz citām jomām vai aktiem, kas neietilpst tās darbības jomā, šīs dalībvalstis minētajā sakarā var pieņemt konkrētus noteikumus, lai aizsargātu būtiskas valsts drošības intereses.

(25)  Šai direktīvai nevajadzētu skart arī tādas klasificētas informācijas aizsardzību, kura saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem drošības nolūkā ir jāaizsargā pret neatļautu piekļuvi. ▌Turklāt šīs direktīvas noteikumiem nevajadzētu ietekmēt pienākumus, kas izriet no Komisijas Lēmuma (ES, Euratom) 2015/444 (2015. gada 13. marts) par drošības noteikumiem ES klasificētas informācijas aizsardzībai vai Padomes Lēmuma (2013. gada 23. septembris) par drošības noteikumiem ES klasificētas informācijas aizsardzībai.

(26)  Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt advokātu un viņu klientu savstarpējās saziņas konfidencialitātes aizsardzību ("advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte"), kas paredzēta saskaņā ar valsts tiesību aktiem un attiecīgos gadījumos saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Turklāt direktīvai nevajadzētu ietekmēt pienākumu saglabāt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, tostarp terapeitu, un viņu pacientu saziņas un pacientu medicīnisko karšu konfidencialitāti ("medicīniskās informācijas privātums"), kas paredzēta saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem.

(27)  Citu profesiju pārstāvji šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai var kvalificēties gadījumos, kad tie izpauž ar piemērojamiem dienesta noteikumiem aizsargātu informāciju, ar noteikumu, ka minētās informācijas izpaušana ir nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(28)  Kaut arī šajā direktīvā saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem ir paredzēts ierobežots atbrīvojums no atbildības, tostarp kriminālatbildības, konfidencialitātes pārkāpuma gadījumā tā neietekmē valsts noteikumus par kriminālprocesu, jo īpaši tos noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt izmeklēšanas un tiesvedības integritāti vai attiecīgo personu tiesības uz aizstāvību. Tas neskar aizsardzības pasākumu ieviešanu citos valsts procesuālo noteikumu veidos, jo īpaši attiecībā uz apgrieztās pierādīšanas pienākumu valsts administratīvajos procesos, civilprocesos vai procesos saistībā ar darba tiesībām.

(29)  Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valsts noteikumus par to, kā tiek īstenotas darba ņēmēju pārstāvju tiesības uz informāciju, konsultācijām un dalību darba koplīguma slēgšanas sarunās un kā darba ņēmēju pārstāvji aizstāv darba ņēmēju darba tiesības. Tam nevajadzētu skart aizsardzības līmeni, kas piešķirts ar šo direktīvu.

(30)  Šo direktīvu nevajadzētu piemērot gadījumos, kad personas, kas, pamatojoties uz to apzinātu piekrišanu, ir identificētas kā informanti vai kā tādi reģistrētas datubāzēs, ko valsts līmenī pārvalda iecēlējiestādes, piemēram, muitas dienesti, pret atlīdzību vai kompensāciju ziņo izpildes iestādēm par pārkāpumiem. Šādus ziņojumus sniedz, ievērojot konkrētas procedūras, kuru mērķis ir garantēt šo personu anonimitāti, lai aizsargātu to fizisko integritāti, un kuras atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem ziņošanas kanāliem.

(31)  Personas, kuras paziņo ar darbu saistītā kontekstā iegūtu informāciju par apdraudējumu vai kaitējumu sabiedrības interesēm, izmanto savas tiesības uz vārda brīvību. Tiesības uz vārda brīvību un informāciju ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ("Harta") 11. pantā, savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 10. pantā ir ietvertas tiesības saņemt un izplatīt informāciju, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms.

(32)  Attiecīgi šīs direktīvas pamatā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par tiesībām uz vārda brīvību un principi, kas uz šā pamata izstrādāti Eiropas Padomes 2014. gada Ieteikumā par trauksmes cēlēju aizsardzību (22).

(33)  Lai saņemtu aizsardzību, ziņojošām personām, ņemot vērā apstākļus un ziņošanas laikā pieejamo informāciju, ir jābūt pamatotai pārliecībai, ka to sniegtās ziņas ir patiesas. Tā ir būtiska garantija pret ļaunprātīgiem un vieglprātīgiem vai nenozīmīgiem ziņojumiem, ar kuru nodrošina, ka personas, kas ziņošanas laikā tīši un apzināti sniegušas nepatiesu vai maldinošu informāciju, nesaņem aizsardzību. Vienlaikus tā nodrošina, ka aizsardzība netiek zaudēta, ja ziņojošā persona ir iesniegusi neprecīzu ziņojumu cilvēcīgas kļūdas dēļ. Tāpat ziņojošām personām vajadzētu būt tiesībām uz šajā direktīvā paredzēto aizsardzību, ja tām ir pamatots iemesls uzskatīt, ka uz paziņoto informāciju attiecas direktīvas darbības joma. Tam, kāpēc ziņojošā persona sniedz attiecīgo ziņojumu, nevajadzētu ietekmēt lēmumu par to, vai šai personai būtu jāsaņem aizsardzība.

(34)  Ziņojošās personas parasti jūtas drošāk gadījumos, kad var sniegt iekšējus ziņojumus, izņemot, ja tām ir iemesli sniegt ārējus ziņojumus. Empīriski pētījumi liecina, ka vairākums trauksmes cēlēju parasti sniedz iekšējus ziņojumus organizācijā, kurā strādā. Iekšēja ziņošana ir arī labākais veids, kā informāciju nogādāt personām, kas var sekmēt sabiedrības interešu apdraudējuma agrīnu un efektīvu novēršanu. Vienlaikus ziņojošajai personai vajadzētu būt iespējai izvēlēties piemērotāko ziņošanas kanālu atkarībā no lietas individuālajiem apstākļiem. Turklāt, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā izstrādātos kritērijus, informācijas publiskošana ir jāaizsargā, ņemot vērā tādus demokrātijas principus kā pārredzamība un pārskatatbildība un tādas pamattiesības kā vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība, vienlaikus panākot līdzsvaru starp darba devēju vēlmi vadīt savu organizāciju un aizsargāt savas intereses un starp sabiedrības vēlmi tikt pasargātai no kaitējuma.

(35)  Neskarot esošos pienākumus nodrošināt anonīmu ziņošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, dalībvalstis var nolemt, vai privātās un publiskās struktūras un kompetentās iestādes pieņem anonīmus ziņojumus par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un veic turpmākus pasākumus saistībā ar tiem. Personām, kuras ir anonīmi ziņojušas vai sniegušas publiskus paziņojumus, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un kuras atbilst tās nosacījumiem, tomēr būtu jāsaņem aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu, ja tās pēc tam tiek identificētas un cieš no represijām.

(36)  Aizsardzība ir jāpiešķir gadījumos, kad personas, ievērojot Savienības tiesību aktus, ziņo Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, piemēram, par krāpšanas gadījumiem saistībā ar Savienības budžetu.

(37)  Personām, kuras paziņo informāciju, kas iegūta ar darbu saistītās aktivitātēs, un tāpēc ir pakļautas ar darbu saistītu represiju riskam (piemēram, par konfidencialitātes un lojalitātes pienākuma pārkāpšanu), ir nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība. Galvenais iemesls, kāpēc jānodrošina šiem cilvēkiem aizsardzība, ir viņu ekonomiskā neaizsargātība attiecībā pret personu, kura de facto nodrošina darbu. Ja šādas ar darbu saistītas varas nesamērības nav (piemēram, parasta sūdzības iesniedzēja vai līdzpilsoņa gadījumā), tad aizsardzība pret represijām nav nepieciešama.

(38)  Lai Savienības tiesību aktu izpilde būtu efektīva, aizsardzība jāpiešķir visplašākajam tādu personu kategoriju lokam, kam neatkarīgi no tā, vai attiecīgās personas ir Savienības vai trešo valstu valstspiederīgie, ar savu darbu saistītu aktivitāšu dēļ (neatkarīgi no to veida un samaksas esamības vai neesamības) ir privileģēta piekļuve informācijai par pārkāpumiem, kuru paziņošana būtu sabiedrības interesēs, un pret kurām varētu vērst represijas par šo pārkāpumu paziņošanu. Lai aptvertu visas ar pārkāpēju organizāciju plašākā nozīmē saistītās personas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aizsardzības nepieciešamība tiek noteikta, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, nevis tikai darba attiecību veidu.

(39)  Aizsardzībai vispirms būtu jāattiecas uz personām, kurām ir "darba ņēmēja" statuss LESD 45. panta 1. punkta nozīmē, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa , t. i., uz personām, kuras noteiktā laikposmā citas personas labā un vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem saņem atalgojumu. Šis jēdziens attiecas arī uz ierēdņiem. Līdz ar to aizsardzība būtu jāpiešķir arī personām nestandarta darba attiecībās, tostarp nepilna laika darba ņēmējiem un darba ņēmējiem ar līgumu uz noteiktu laiku, kā arī personām, kurām ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru – tie ir nedrošu darba attiecību gadījumi, kuros bieži ir grūti piemērot standarta aizsardzību pret netaisnīgu attieksmi.

(40)  Aizsardzība būtu jāpaplašina, attiecinot to arī uz citām tādu fizisku ▌personu kategorijām, kuras, nebūdamas "darba ņēmēji" LESD 45. panta 1. punkta izpratnē, var spēlēt nozīmīgu lomu likumpārkāpumu atklāšanā un var kļūt ekonomiski neaizsargātas ar darbu saistītā kontekstā. Piemēram, tādā jomā kā produktu drošība, piegādātāji ir daudz tuvāk iespējamas negodīgas un nelikumīgas ražošanas, importa vai nedrošu produktu izplatīšanas prakses avotam; Savienības fondu apguvē konsultanti, kas sniedz pakalpojumus, ir privileģētā stāvoklī pievērst uzmanību pārkāpumiem, kuru liecinieki viņi ir. Šādas personu kategorijas, tostarp pašnodarbinātas personas, kuras sniedz pakalpojumus, ārštata darbinieki, darbuzņēmēji, apakšuzņēmēji un piegādātāji, parasti ir pakļauti represijām, kas var izpausties, piemēram, kā pakalpojumu līguma, licences vai atļaujas darbības termiņa ātrāka pārtraukšana vai anulēšana, darījumdarbības un ienākumu zaudēšana, piespiešana, iebiedēšana vai aizskaršana, iekļaušana melnajā sarakstā / boikotēšana vai reputācijas graušana. Arī akcionāri vai personas vadības struktūrās var ciest no represijām, piemēram, finansiālām represijām, iebiedēšanas, aizskaršanas, iekļaušanas melnajā sarakstā vai reputācijas graušanas. Aizsardzība būtu jāpiešķir arī personām, kuru darba attiecības ir beigušās, un personām, kas kandidē uz darbavietu vai iespēju sniegt pakalpojumus organizācijai, – kuras ieguvušas informāciju par tiesību aktu pārkāpumiem darbā pieņemšanas procedūras laikā vai citā pirmslīguma pārrunu posmā un var ciest no represijām, piemēram, darba devēja negatīvu atsauksmju vai iekļaušanas melnajā sarakstā / uzņēmuma boikotēšanas veidā.

(41)  Trauksmes cēlēju efektīva aizsardzība ietver arī to personu kategoriju aizsardzību, kuras nav finansiāli atkarīgas no savām ar darbu saistītajām aktivitātēm, tomēr var ciest no represijām par pārkāpumu atklāšanu. Represijas pret brīvprātīgajiem un atalgotiem vai neatalgotiem praktikantiem var izpausties kā atteikums turpmāk izmantot viņu pakalpojumus, negatīvu atsauksmju sniegšana turpmākajam darba devējam vai citāda reputācijas vai karjeras iespēju graušana.

(42)  Lai varētu efektīvi atklāt un novērst nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm, pārkāpuma jēdziens ir jāattiecina arī uz ļaunprātīgu praksi, kā noteikts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, proti, uz darbībām vai bezdarbību, kas formāli nešķiet nelikumīga, bet vēršas pret likuma priekšmetu vai nolūku.

(43)  Lai efektīvi novērstu Savienības tiesību aktu pārkāpumus, aizsardzība ir jāpiešķir ▌personām, kuras sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai atklātu pārkāpumus, kuri jau ir notikuši, pārkāpumus, kas vēl nav notikuši, taču, ļoti iespējams, tiks izdarīti, darbības vai bezdarbību, ko ziņojošā persona pamatotu iemeslu dēļ uzskata par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī mēģinājumus piesegt pārkāpumus. To pašu iemeslu dēļ aizsardzība jāpiešķir arī personām, kas nesniedz apstiprinošus pierādījumus, bet pauž pamatotas bažas vai aizdomas. Vienlaikus aizsardzība nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad paziņotā informācija jau ir pilnībā pieejama publiskajā telpā vai tiek izplatīta kā nepamatotas baumas.

(44)  Represijas parāda ciešo (cēloņsakarību) saistību, kas noteikti atklājas posmā starp paziņošanu un piedzīvotajām nelabvēlīgajām sekām, kuras tieši vai netieši izjūt ziņojošā persona, tāpēc tai ir nepieciešama tiesiskā aizsardzība. Lai ziņojošo personu efektīva aizsardzība būtu līdzeklis, ar ko veicināt Savienības tiesību izpildi, ir jānosaka plaša represiju definīcija, aptverot jebkādu darbību vai bezdarbību ar darbu saistītā kontekstā, kas nodara šīm personām kaitējumu. Šī direktīva neliedz darba devējiem pieņemt ar nodarbinātību saistītus lēmumus, kurus nerosina ziņošana vai publisku paziņojumu sniegšana.

(45)  Aizsardzība pret represijām kā vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības garantēšanas līdzeklis būtu jānodrošina gan personām, kuras ziņo par darbībām vai bezdarbību organizācijas līmenī (iekšējā ziņošana) vai ārējai iestādei (ārējā ziņošana), gan personām, kuras šādu informāciju izpauž publiskā telpā (piemēram, tieši publiski vai ar tīmekļa platformu un sociālo tīklu starpniecību, vai plašsaziņas līdzekļiem, vēlētām amatpersonām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arodbiedrībām vai profesionālajām/uzņēmējdarbības organizācijām).

(46)  Trauksmes cēlēji ir īpaši svarīgs pētnieciskās žurnālistikas informācijas avots. Nodrošinot trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību pret represijām, tiek nostiprināta (iespējamo) trauksmes cēlēju juridiskā noteiktība un tādējādi veicināta un atvieglota arī trauksmes celšana plašsaziņas līdzekļos. Šajā sakarā trauksmes cēlēju kā žurnālistu informācijas avotu aizsardzība ir būtiski svarīga, lai pētnieciskie žurnālisti varētu pildīt uzraudzības funkciju demokrātiskā sabiedrībā.

(47)  Lai varētu efektīvi atklāt un novērst Savienības tiesību aktu pārkāpumus, ir būtiski, lai attiecīgā informācija ātri nonāktu pie personām, kuras ir vistuvāk problēmas cēlonim, kurām ir vislielākās iespējas veikt izmeklēšanu un kurām ir pilnvaras šo problēmu novērst, ja tas ir iespējams. Tādēļ principā ziņojošās personas būtu jāmudina vispirms izmantot iekšējos kanālus un ziņot savam darba devējam, ja šādi kanāli tām ir pieejami un var pamatoti sagaidīt, ka tie darbosies. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad ziņojošās personas uzskata, ka pārkāpumu var efektīvi novērst attiecīgās organizācijas iekšienē un ka nepastāv represiju risks. Tāpēc ir arī pamatoti, ka privātā un publiskā sektora juridiskās struktūras izveido atbilstīgas iekšējās procedūras ziņojumu saņemšanai un turpmāko pasākumu veikšanai. Šī mudināšana attiecas arī uz gadījumiem, kad šie kanāli ir izveidoti, to neprasot Savienības vai valsts tiesību aktos. Šim principam būtu jāpalīdz veicināt labas saziņas un korporatīvas sociālās atbildības kultūru organizācijās, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka ziņojošās personas ievērojami sekmē paškorekciju un izcilību.

(48)  Juridiskajām struktūrām, kas darbojas privātajā sektorā, iekšējo kanālu izveidošanas pienākums ir samērīgs ar to lielumu un riska līmeni, kuram tā darbības pakļauj sabiedrības intereses. Tas būtu jāpiemēro visiem uzņēmumiem, kuros ir 50 vai vairāk darbinieku, neatkarīgi no to darbību veida, pamatojoties uz to pienākumu iekasēt PVN. Pēc atbilstoša riska novērtējuma dalībvalstis konkrētos gadījumos var pieprasīt, lai arī citi uzņēmumi izveido iekšējos ziņošanas kanālus (piemēram, ja to darbību rezultātā var rasties būtiski riski).

(49)  Šī direktīva neskar iespēju dalībvalstīm mudināt privātās struktūras, kurās ir mazāk par 50 darbiniekiem, izveidot iekšējus kanālus ziņošanai un turpmāku pasākumu veikšanai, tostarp minētajiem kanāliem nosakot prasības, kas ir mazāk preskriptīvas nekā 5. pantā paredzētās, ar noteikumu, ka minētās prasības garantē ziņojuma konfidencialitāti un pienācīgu turpmāko rīcību.

(50)  Mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu atbrīvojums no pienākuma izveidot iekšējus ziņošanas kanālus nebūtu jāattiecina uz privātiem uzņēmumiem, kuriem patlaban ir pienākums izveidot iekšējus ziņošanas kanālus, ievērojot Savienības tiesību aktus, kas minēti pielikuma I daļas B iedaļā un II daļā.

(51)  Būtu skaidri jānosaka, ka tad, ja privātas juridiskās struktūras nenodrošina iekšējos ziņošanas kanālus, ziņojošām personām vajadzētu būtu iespējai tieši ziņot ārējām kompetentajām iestādēm un šīm personām būtu jāsaņem šajā direktīvā paredzētā aizsardzība pret represijām.

(52)  Lai jo īpaši nodrošinātu publiskā iepirkuma noteikumu ievērošanu sabiedriskajā sektorā, pienākumam izveidot iekšējos ziņošanas kanālus būtu jāattiecas uz visām sabiedriskā sektora juridiskajām struktūrām vietējā, reģionālā un valsts līmenī samērīgi to lielumam.

(53)  Ar noteikumu, ka tiek nodrošināta ziņojošās personas identitātes konfidencialitāte, katra privātā un publiskā juridiskā struktūra var pati izvēlēties, kādus ziņošanas kanālus tā veido. Konkrētāk – tām būtu jāļauj iesniegt rakstiskus ziņojumus pa pastu, izmantojot

fizisku(-as) pastkasti(-es) sūdzībām vai tiešsaistes platformu (intranetā vai internetā), un/vai sniegt mutiskus ziņojumus, izmantojot speciālu tālruņa līniju vai citu balss ziņapmaiņas sistēmu. Pēc ziņojošās personas lūguma šādiem kanāliem būtu arī jāietver iespēja saprātīgā laikposmā rīkot tikšanās klātienē.

(54)  Arī trešām pusēm var atļaut saņemt ziņojumus privāto un publisko struktūru vārdā – ar noteikumu, ka tās piedāvā atbilstīgas garantijas attiecībā uz neatkarības, konfidencialitātes, datu aizsardzības un slepenības ievērošanu. Trešās puses var būt ārēju ziņošanas platformu nodrošinātāji, ārēji konsultanti, revidenti, arodbiedrību pārstāvji vai darba ņēmēju pārstāvji.

(55)  Neskarot aizsardzību, kas arodbiedrību pārstāvjiem vai darba ņēmēju pārstāvjiem šajā statusā ir noteikta saskaņā ar citiem Savienības un valsts noteikumiem, tiem būtu jāsaņem šajā direktīvā paredzētā aizsardzība gan tad, ja tie sniedz ziņojumus kā darba ņēmēji, gan tad, ja tie ir snieguši padomu un atbalstu ziņojošajai personai.

(56)  Iekšējām ziņošanas procedūrām būtu jānodrošina privāto juridisko struktūru iespēja pilnīgi konfidenciāli saņemt un izmeklēt ziņojumus, ko iesnieguši attiecīgās struktūras un tās meitasuzņēmumu vai saistīto uzņēmumu ("koncerns") darbinieki, taču iespēju robežās arī ikviena šā koncerna pārstāvis un piegādātājs un ikviena persona, kura informāciju ieguvusi ar darbu saistītās aktivitātēs attiecīgajā struktūrā vai koncernā.

(57)  Privātā juridiskā struktūrā personas vai struktūrvienības, kas būtu vispiemērotākās saņemt ziņojumus un veikt turpmākus pasākumus, būtu jāieceļ, ņemot vērā šīs organizācijas struktūru, bet jebkurā gadījumā tām būtu jāspēj nodrošināt neatkarību un interešu konflikta neesamību. Mazākās struktūrās šo funkciju varētu papildus pildīt struktūras amatpersona, kura var tieši ziņot organizācijas vadībai, piemēram, galvenais atbilstības inspektors vai personāldaļas speciālists, par integritāti atbildīgā amatpersona, juridiskā dienesta vai privātās dzīves aizsardzības amatpersona, finanšu direktors, galvenais revidents vai valdes loceklis.

(58)  Saistībā ar iekšējo ziņošanu ir būtiski, cik vien juridiski iespējams un pēc iespējas visaptverošāk, informēt ziņojošo personu par turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojuma , lai panāktu uzticēšanos visas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas efektivitātei un samazinātu iespējamību, ka tiks iesniegti nevajadzīgi turpmāki ziņojumi vai publiski paziņojumi. Ziņojošā persona saprātīgā termiņā būtu jāinformē par darbību, ko paredzēts veikt vai kas ir veikta kā turpmākie pasākumi pēc ziņojuma, un par šo turpmāko pasākumu iemesliem (piemēram, ziņojuma novirzīšana uz citiem kanāliem vai procedūrām gadījumos, kad ziņojumi skar tikai ziņojošās personas individuālās tiesības, lietas slēgšana pietiekamu pierādījumu trūkuma vai citu iemeslu dēļ, iekšējas pierādījumu vākšanas sākšana un, iespējams, tajā konstatētais, un/vai pasākumi, kas īstenoti, lai risinātu izvirzīto problēmu, ziņojuma nodošana kompetentajai iestādei turpmākai izmeklēšanai), ciktāl šāda informācija neskartu pierādījumu vākšanu vai izmeklēšanu vai neietekmētu iesaistītās personas tiesības. Visos gadījumos ziņojošā persona būtu jāinformē par izmeklēšanas virzību un iznākumu. Izmeklēšanas gaitā tai var lūgt sniegt papildu informāciju, taču tai nav pienākuma to darīt.

(59)  Šāds saprātīgs termiņš nedrīkstētu pārsniegt kopumā trīs mēnešus. Ja joprojām nav pieņemts lēmums par atbilstīgiem turpmākajiem pasākumiem, ziņojošā persona būtu jāinformē par to un par jebkādu turpmāk paredzēto atgriezenisko saiti.

(60)  Personām, kuras apsver iespēju ziņot par Savienības tiesību pārkāpumiem, vajadzētu būtu iespējai pieņemt ar informāciju pamatotu lēmumu par to, vai ziņot, kā ziņot un kad ziņot. Privātajām un publiskajām struktūrām, kurās ir ieviestas iekšējās ziņošanas procedūras, jāsniedz informācija gan par šīm procedūrām, gan par procedūrām, kas jāveic, lai ziņotu ārējām kompetentajām iestādēm. Šādai informācijai jābūt viegli saprotamai un pieejamai, tostarp, cik vien iespējams, arī citām personām, kas nav darbinieki un kuras sazinās ar attiecīgo struktūru ar darbu saistītās aktivitātēs, piemēram, pakalpojumu sniedzējiem, izplatītājiem, piegādātājiem un biznesa partneriem. Piemēram, šādu informāciju var novietot redzamā vietā, kas pieejama visām šīm personām, un attiecīgās struktūras tīmekļa vietnē, kā arī iekļaut mācībās vai kursos par profesionālo ētiku un godprātību.

(61)  Lai varētu efektīvi atklāt un novērst Savienības tiesību pārkāpumus, jānodrošina, ka iespējamie trauksmes cēlēji savā rīcībā esošo informāciju var vienkārši un pilnīgi konfidenciāli nodot attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kuras var to izmeklēt un atrisināt problēmu, ja tas ir iespējams.

(62)  Var būt tā, ka iekšējo kanālu nav vai tie tika izmantoti, bet nedarbojās pienācīgi (piemēram, ziņojums netika izskatīts rūpīgi vai saprātīgā termiņā vai netika veiktas nekādas atbilstīgas pārkāpuma novēršanas darbības, lai gan pierādījumu vākšanas rezultāti bija pozitīvi).

(63)  Citos gadījumos varētu būt nepamatoti gaidīt, ka iekšējie kanāli darbosies pienācīgi. Jo īpaši tas ir tad, ja ziņojošajām personām ir pamatoti iemesli uzskatīt, i) ka saistībā ar ziņošanu tās ciestu no represijām, tostarp tādēļ, ka nav ievērota šo personu konfidencialitāte, un ii) ka kompetentajām iestādēm būtu labākas iespējas efektīvi rīkoties, lai novērstu pārkāpumu, jo, piemēram, pārkāpumā ir iesaistīta persona, kurai ir galīgā atbildība ar darbu saistītā kontekstā, vai pastāv risks, ka pārkāpums vai ar to saistītie pierādījumi var tikt slēpti vai iznīcināti, vai – vispārīgākā nozīmē – tādēļ, ka citādi varētu tikt apdraudēta kompetento iestāžu izmeklēšanas darbību efektivitāte (piemēri var būt ziņojumi par karteļvienošanos un citiem konkurences noteikumu pārkāpumiem), vai tādēļ, ka attiecīgā pārkāpuma gadījumā ir steidzami jārīkojas, lai, piemēram, aizsargātu personu dzīvību, veselību un drošību vai lai aizsargātu vidi. Visos gadījumos personas, kuras ārēji ziņo kompetentajām iestādēm un attiecīgos gadījumos Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, ir jāaizsargā. Ar šo direktīvu piešķir aizsardzību arī tad, ja Savienības vai valsts tiesību aktos ir prasīts, lai ziņojošās personas ziņotu kompetentajām iestādēm, piemēram, saistībā ar saviem darba uzdevumiem un pienākumiem vai tādēļ, ka pārkāpums ir noziedzīgs nodarījums.

(64)  Viens no galvenajiem faktoriem, kas attur iespējamos trauksmes cēlējus, ir neticība ziņošanas efektivitātei. Tāpēc ir skaidri jānosaka, ka kompetento iestāžu pienākums ir izveidot atbilstīgus ārējos ziņošanas kanālus, pēc saņemtajiem ziņojumiem pienācīgi veikt turpmākos pasākumus un saprātīgā termiņā informēt ziņojošās personas .

(65)  Dalībvalstu ziņā ir izraudzīties iestādes, kuras ir kompetentas saņemt ziņojumus , kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un veikt atbilstīgus turpmākos pasākumus saistībā ar tiem. Šādas kompetentās iestādes var būt tiesu iestādes, regulatīvās vai pārraudzības struktūras, kas ir kompetentas attiecīgajās specifiskajās jomās, vai iestādes, kurām ir vispārīgāka kompetence centrālā valsts līmenī, tiesībaizsardzības iestādes, korupcijas apkarošanas iestādes vai ombudi.

(66)  Izraudzītajām kompetentajām iestādēm kā ziņojumu saņēmējām vajadzētu būt nepieciešamajām spējām un pilnvarām nodrošināt atbilstīgus turpmākos pasākumus, tostarp novērtēt ziņojumā izteikto apgalvojumu pareizību un reaģēt uz paziņotajiem pārkāpumiem ▌, saskaņā ar savām pilnvarām sākot iekšēju pierādījumu vākšanu un izmeklēšanu, saucot pie atbildības vai veicot līdzekļu atgūšanas darbības vai citus atbilstīgus korektīvus pasākumus, vai tām vajadzētu būt nepieciešamajām pilnvarām nodot ziņojumu citai iestādei, kurai būtu jāizmeklē paziņotais pārkāpums, un tām būtu arī jānodrošina, ka šāda iestāde veic atbilstīgus turpmākos pasākumus. Jo īpaši, ja dalībvalstis vēlas izveidot ārējus kanālus sava centrālā valsts līmeņa ietvaros, piemēram, valsts atbalsta jomā, dalībvalstīm būtu jāievieš atbilstīgas garantijas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz neatkarību un autonomiju. Šādu ārēju kanālu izveidošana neskar dalībvalstu vai Komisijas pilnvaras attiecībā uz pārraudzību valsts atbalsta jomā, un arī šī direktīva neskar Komisijas ekskluzīvās pilnvaras sniegt paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu saderību, jo īpaši ievērojot LESD 107. panta 3. punktu. Attiecībā uz LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem dalībvalstīm par kompetentajām iestādēm būtu jāizraugās tās iestādes, kas minētas Regulas (EK) 1/2003 35. pantā, neskarot Komisijas pilnvaras šajā jomā.

(67)  Kompetentajām iestādēm būtu arī jāinformē ziņojošās personas par darbību, ko paredzēts veikt vai kas ir veikta kā turpmākie pasākumi (piemēram, ziņojuma nodošana citai iestādei, lietas slēgšana pietiekamu pierādījumu trūkuma vai citu iemeslu dēļ vai iekšējas pierādījumu vākšanas sākšana un, iespējams, tajā konstatētais, un/vai pasākumi, kas īstenoti, lai risinātu atklāto problēmu), kā arī par iemesliem, ar ko pamato turpmāko pasākumu veikšanu. Paziņojumiem par izmeklēšanas galīgo iznākumu nevajadzētu skart piemērojamos Savienības noteikumus, kas ietver iespējamus ierobežojumus attiecībā uz finanšu noteikumu jomā pieņemtu lēmumu publicēšanu. Tas būtu jāpiemēro mutatis mutandis uzņēmumu aplikšanas ar nodokļiem jomā, ja līdzīgi ierobežojumi ir paredzēti piemērojamos valsts tiesību aktos.

(68)  Pēckontrole un atgriezeniskā saite jānodrošina saprātīgā laika posmā; tas ir nepieciešams, lai varētu nekavējoties risināt problēmu, kas var būt ziņojuma priekšmets, kā arī novērst nevajadzīgus publiskus paziņojumus. Šādam termiņam nevajadzētu pārsniegt trīs mēnešus, bet to varētu pagarināt līdz sešiem mēnešiem, ja tas nepieciešams īpašu lietas apstākļu dēļ, jo īpaši ziņojuma temata būtības un sarežģītības dēļ, kas var paildzināt izmeklēšanas laiku.

(69)   Savienības tiesību akti tādās specifiskās jomās kā tirgus ļaunprātīga izmantošana (23), civilā aviācija (24) vai to darbību drošums, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (25), jau paredz iekšējo un ārējo ziņošanas kanālu izveidi. Šajā direktīvā noteiktais pienākums izveidot šādus kanālus būtu jāīsteno, pēc iespējas izmantojot jau esošos kanālus, kuri paredzēti konkrētos Savienības tiesību aktos.

(70)  Eiropas Komisija, kā arī dažas Savienības struktūras, biroji un aģentūras, piemēram, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (ESMA) un Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), ir ieviesušas tādus ārējos ziņošanas kanālus un procedūras ziņojumu saņemšanai par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ar kuriem galvenokārt nodrošina ziņojošo personu identitātes konfidencialitāti. Šī direktīva neietekmē šādus ārējos ziņošanas kanālus un procedūras, ja tādas ir, taču tā nodrošinās, ka personas, kuras ziņo minētajām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, gūst labumu no kopējiem minimālajiem aizsardzības standartiem visā Savienībā.

(71)  Lai nodrošinātu to procedūru efektivitāti, kas paredzētas turpmāko pasākumu veikšanai saistībā ar ziņojumiem un reaģēšanai uz attiecīgo Savienības noteikumu pārkāpumiem, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veikt pasākumus, ar ko mazina kompetento iestāžu slogu, kuru rada ziņojumi par sīkiem noteikumu pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, atkārtoti ziņojumi vai ziņojumi par papildnoteikumu pārkāpumiem (piemēram, noteikumi par dokumentāciju vai paziņošanas pienākumiem). Šādos pasākumos var ietvert to, ka kompetentās iestādes pēc jautājuma pienācīgas izskatīšanas var nolemt, ka paziņotais pārkāpums ir acīmredzami sīks un tam nav vajadzīgi vēl kādi turpmākie pasākumi, ievērojot šo direktīvu. Dalībvalstis var arī ļaut kompetentajām iestādēm slēgt procedūru attiecībā uz atkārtotiem ziņojumiem, kuri būtībā neietver nekādu jaunu nozīmīgu informāciju salīdzinājumā ar iepriekšējo ziņojumu, kas jau ir slēgts, ja vien jaunu juridisko vai faktisko apstākļu dēļ nav vajadzīgi citādi turpmākie pasākumi. Turklāt dalībvalstis var ļaut kompetentajām iestādēm, ja tiek iesniegts daudz ziņojumu, prioritārā kārtā skatīt ziņojumus par nopietniem pārkāpumiem vai būtisku noteikumu pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(72)  Ja tas ir noteikts valstu vai Savienības tiesību aktos, kompetentajām iestādēm lietas vai attiecīgā informācija būtu jānosūta Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, tostarp šīs direktīvas īstenošanas nolūkā Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Eiropas Prokuratūrai (EPPO), neskarot ziņojošās personas iespēju pašai tieši vērsties šādās Savienības struktūrās, birojos vai aģentūrās.

(73)  Daudzās politikas jomās, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir sadarbības mehānismi, kurus izmantojot valsts kompetentās iestādes apmainās ar informāciju un veic turpmākos pasākumus saistībā ar Savienības noteikumu pārkāpumiem, kam ir pārrobežu dimensija. Šādi mehānismi, piemēram, ir administratīvās palīdzības un sadarbības mehānisms Savienības lauksaimniecības un pārtikas ķēdes tiesību aktu pārrobežu pārkāpumu gadījumos un Pārtikas krāpniecības apkarošanas tīkls, ātrās brīdināšanas sistēma bīstamu nepārtikas preču jomā, Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības tīkls, kā arī Vides prasību ievērošanas tīkls, Eiropas konkurences iestāžu tīkls un administratīva sadarbība nodokļu jomā. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu pilnībā jāizmanto šādi esošie sadarbības mehānismi, ja tas ir relevanti saistībā ar to pienākumu veikt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Turklāt pārrobežu pārkāpumu gadījumos dalībvalstu iestādes var sadarboties arī ārpus esošajiem sadarbības mehānismiem jomās, kurās šādu sadarbības mehānismu nav.

(74)  Lai notiktu efektīva saziņa ar darbiniekiem, kas atbild par ziņojumu apstrādi, kompetentajās iestādēs jābūt ieviestiem un jādarbojas ērti lietojamiem kanāliem, kas ir droši, nodrošina ziņojošās personas sniegtās informācijas saņemšanas un apstrādes konfidencialitāti un kas nodrošina pastāvīgu informācijas glabāšanu, lai varētu notikt turpmāka izmeklēšana. Tādēļ šādiem kanāliem, iespējams, vajadzētu darboties atsevišķi no vispārējiem kanāliem, pa kuriem kompetentās iestādes sazinās ar sabiedrību (piemēram, parastās publiskās sūdzību iesniegšanas sistēmas), vai kanāliem, pa kuriem kompetentā iestāde savā ikdienas darbībā sazinās iekšēji un ar trešām pusēm.

(75)  Lai apstrādātu ziņojumus un nodrošinātu saziņu ar ziņojošo personu, kā arī pienācīgi veiktu turpmākos pasākumus saistībā ar ziņojumu, kompetento iestāžu darbinieki, kas atbild par ziņojumu apstrādi, būtu profesionāli jāapmāca, tostarp par piemērojamiem datu aizsardzības noteikumiem ▌.

(76)  Personām, kuras plāno ziņot, vajadzētu būtu iespējai pieņemt ar informāciju pamatotu lēmumu par to, vai ziņot, kā ziņot un kad ziņot. Tāpēc kompetentajām iestādēm būtu jāpublisko un jādara viegli pieejama informācija par kompetentajās iestādēs pieejamajiem ziņošanas kanāliem, par piemērojamajām procedūrām un par šo iestāžu specializētajiem darbiniekiem, kas atbild par ziņojumu apstrādi. Lai veicinātu ziņošanu un to nekavētu, visai informācijai par ziņojumiem vajadzētu būt pārredzamai, viegli saprotamai un uzticamai.

(77)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentajās iestādēs ir izveidotas pienācīgas aizsardzības procedūras ziņojumu par pārkāpumiem apstrādei un ziņojumā minēto personu privāto datu aizsardzībai. Šādām procedūrām būtu jānodrošina ikvienas ziņojošās personas, iesaistītās personas un ziņojumā minētas trešās personas (piemēram, liecinieku vai kolēģu) identitātes aizsardzība visos procedūras posmos.▌

(78)  Ir jānodrošina, lai kompetentās iestādes ▌darbinieki, kas atbild par ziņojumu apstrādi, un kompetentās iestādes darbinieki, kuriem ir tiesības piekļūt informācijai, ko ziņojošā persona ir sniegusi ▌, ievērotu pienākumu saglabāt dienesta noslēpumu un ▌konfidencialitāti, kad tie pārsūta datus gan kompetentajā iestādē, gan ārpus tās, tostarp, ja kompetentā iestāde sāk izmeklēšanu vai pierādījumu vākšanu vai iesaistās izpildes darbībās saistībā ar ziņojumu par pārkāpumiem.

(79)  Veicot regulāru kompetento iestāžu procedūru pārskatīšanu un paraugprakses apmaiņu, būtu jānodrošina šo procedūru atbilstība un līdz ar to piemērotība to mērķim.

(80)  Personām, kas publisko informāciju ▌, būtu jākvalificējas aizsardzībai gadījumos, kad, neraugoties uz sniegto iekšējo un/vai ārējo ziņojumu, uz pārkāpumu netiek reaģēts, piemēram, gadījumos, kad šādām personām ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka pārkāpums nav (pienācīgi) novērtēts vai izmeklēts, vai nav veiktas atbilstīgas korektīvas darbības. Turpmāko pasākumu atbilstīgums būtu jānovērtē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas saistīti ar kompetento iestāžu pienākumu novērtēt apgalvojumu pareizību un novērst jebkādus iespējamus Savienības tiesību aktu pārkāpumus. Tādējādi tas būs atkarīgs no katras lietas apstākļiem un pārkāpto noteikumu būtības. Atbilstīgs turpmākais pasākums, ievērojot šo direktīvu, jo īpaši var būt iestāžu lēmums par to, ka pārkāpums bija acīmredzami sīks un nebija vajadzīgi nekādi turpmākie pasākumi.

(81)  Personām, kuras informāciju publisko tieši, arī būtu jākvalificējas aizsardzībai gadījumos, kad tām ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv nenovēršams vai nepārprotams sabiedrības interešu apdraudējums vai ▌nenovēršama kaitējuma risks, tostarp kaitējums ▌fiziskajai integritātei.

(82)  Tāpat šādām personām būtu jākvalificējas aizsardzībai, ja tām ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka ārējas ziņošanas gadījumā pastāv represiju risks vai ir mazas izredzes, ka lietas īpašo apstākļu dēļ tiks efektīvi reaģēts uz pārkāpumu, piemēram, ka var tikt slēpti vai iznīcināti pierādījumi vai ka starp iestādi un pārkāpuma izdarītāju pastāv slepena vienošanās, vai iestāde var būt iesaistīta pārkāpumā.

(83)  Lai nepieļautu represijas, būtisks ex-ante pasākums ir ziņojošās personas identitātes konfidencialitātes aizsardzība ziņošanas un turpmākās izmeklēšanas laikā. Ziņojošās personas identitāti var izpaust tikai tad, ja tas ir nepieciešams un samērīgs Savienības vai valsts tiesību aktos paredzēts pienākums saistībā ar iestāžu veiktu izmeklēšanu vai tiesvedību, jo īpaši, lai garantētu attiecīgo personu tiesības uz aizstāvību. Šāds pienākums jo īpaši var izrietēt no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā. Konfidencialitātes aizsardzība nebūtu jāpiemēro, ja ziņojošā persona saistībā ar publiskoto informāciju ir apzināti atklājusi savu identitāti.

(84)  Jebkādai personas datu apstrādei, kas veikta, ievērojot šo direktīvu, tostarp kompetento iestāžu veiktai personas datu apmaiņai vai pārsūtīšanai, būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 un Direktīvai (ES) 2016/680 (26), un jebkādai informācijas apmaiņai vai pārsūtīšanai, ko veikušas Savienības līmeņa kompetentās iestādes, būtu jāatbilst Regulai (EK) Nr. 45/2001 (27). Īpaša uzmanība būtu jāpievērš personas datu apstrādes principiem, kas izklāstīti Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. pantā, Direktīvas (ES) 2016/680 4. pantā un Regulas (EK) Nr. 45/2001 4. pantā, un integrētas datu aizsardzības un datu aizsardzības pēc noklusējuma principam, kas noteikts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 25. pantā, Direktīvas (ES) 2016/680 20. pantā un XX. pantā Regulā (ES) Nr. 2018/XX, ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK.

(85)  Nodrošināt to šajā direktīvā izklāstīto procedūru efektivitāti, kas saistītas ar turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem jomās, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir svarīgs Savienības un dalībvalstu sabiedrības interešu mērķis Vispārīgās datu aizsardzības regulas 23. panta 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē, jo ar to tiecas uzlabot Savienības tiesību aktu un politikas pasākumu izpildi konkrētās jomās, kurās pārkāpumi var radīt nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm. Ziņojošo personu identitātes konfidencialitātes efektīva aizsardzība ir nepieciešama, lai aizsargātu citu personu, jo īpaši ziņojošo personu, tiesības un brīvības, kas paredzētas Vispārīgās datu aizsardzības regulas 23. panta 1. punkta i) apakšpunktā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina šīs direktīvas efektivitāte, tostarp, ja vajadzīgs, ar leģislatīviem pasākumiem ierobežojot attiecīgo personu konkrētu datu aizsardzības tiesību īstenošanu atbilstīgi Vispārīgās datu aizsardzības regulas 23. panta 1. punkta e) un i) apakšpunktam un 23. panta 2. punktam, ciktāl un kamēr tas ir nepieciešams, lai nepieļautu un novērstu mēģinājumus kavēt ziņošanu un traucēt, kavēt vai palēnināt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem, jo īpaši izmeklēšanu, vai mēģinājumus uzzināt ziņojošo personu identitāti.

(86)  Ziņojošo personu identitātes konfidencialitātes efektīva aizsardzība ir vienlīdz nepieciešama, lai aizsargātu citu personu, jo īpaši ziņojošo personu, tiesības un brīvības gadījumos, kad ziņojumus apstrādā Direktīvas (ES) 2016/680 3. panta 7. punktā definētās iestādes. Dalībvalstīm būtu jānodrošina šīs direktīvas efektivitāte, tostarp, ja vajadzīgs, ar leģislatīviem pasākumiem ierobežojot attiecīgo personu konkrētu datu aizsardzības tiesību īstenošanu atbilstīgi Direktīvas (ES) 2016/680 13. panta 3. punkta a) un e) apakšpunktam, 15. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktam, 16. panta 4. punkta a) un e) apakšpunktam un 31. panta 5. punktam, ciktāl un kamēr tas ir nepieciešams, lai nepieļautu un novērstu mēģinājumus kavēt ziņošanu un traucēt, kavēt vai palēnināt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem, jo īpaši izmeklēšanu, vai mēģinājumus uzzināt ziņojošo personu identitāti.

(87)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai visi ziņojumi par pārkāpumiem tiktu atbilstīgi reģistrēti un katrs ziņojums būtu pieejams un lai informāciju, kas iegūta, izmantojot ziņojumus, attiecīgā gadījumā varētu izmantot kā pierādījumu izpildes darbībās.

(88)  Ziņojošās personas būtu jāaizsargā pret jebkādām – tiešām un netiešām – represijām, ko īsteno, iesaka vai pieļauj to darba devējs vai klients / pakalpojumu saņēmējs un personas, kuras strādā vai rīkojas tā labā, tostarp līdzstrādnieki un tās pašas organizācijas vai citu organizāciju vadītāji, ar ko ziņojošā persona sazinās ar darbu saistītu aktivitāšu kontekstā ▌. Pret represīviem pasākumiem būtu jāaizsargā ne tikai ziņojošā persona, bet arī juridiskā struktūra, kura pieder ziņojošajai personai, kurā tā strādā vai ar kuru tā ir citādi saistīta ar darbu saistītā kontekstā, piemēram, pret pakalpojumu sniegšanas liegumu, iekļaušanu melnajā sarakstā vai boikotēšanu. Netiešas represijas ir arī darbības, kas veiktas pret ziņojošās personas veicinātājiem vai līdzstrādniekiem, vai radiniekiem, kuri darba attiecību ietvaros arī ir saistīti ar ziņojošās personas darba devēju vai klientu / pakalpojumu saņēmēju ▌.

(89)  Ja represijas neaptur un par tām nepiemēro sodu, tas iespējamos trauksmes cēlējus attur no ziņošanas. Tiesību aktos noteiktam skaidram represiju aizliegumam ir nozīmīga preventīva ietekme, ko papildus nostiprina noteikumi par personīgo atbildību un sankciju īstenotājiem piemērojamiem sodiem.

(90)  Individuālas konsultācijas un precīzu informāciju var sniegt neatkarīga vienota iestāde vai informācijas centrs.

(91)  Iespējamie trauksmes cēlēji, kuriem nav skaidrības par to, kā ziņot un vai viņi pēc tam tiks aizsargāti, var izlemt to nedarīt. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgo informāciju sniedz ▌ tā, lai informācija būtu viegli saprotama un viegli pieejama plašākai sabiedrībai. Vajadzētu būt pieejamām individuālām, objektīvām un konfidenciālām bezmaksas konsultācijām, piemēram, par to, vai uz konkrēto informāciju attiecas piemērojamie trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumi, kurš ziņošanas kanāls būtu piemērotākais un kādas ir iespējamās alternatīvās procedūras, ja uz informāciju neattiecas piemērojamie noteikumi ("virziena norādes"). Šādu konsultāciju pieejamība var palīdzēt nodrošināt, ka ziņojumus iesniedz, izmantojot atbilstošus kanālus, atbildīgā veidā un ka pārkāpumi un noziegumi tiek atklāti laikus vai pat novērsti. Dalībvalstis var izvēlēties paplašināt šādas konsultācijas, tajās ietverot arī juridisku konsultēšanu. Ja šādas konsultācijas ziņojošajām personām sniedz pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir saistošs pienākums ievērot saņemtās informācijas konfidencialitāti, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai šādas organizācijas neciestu no represijām, kas, piemēram, var izpausties kā ekonomiski zaudējumi gadījumos, kad tiek ierobežota to piekļuve finansējumam vai tās tiek iekļautas melnajā sarakstā, kas varētu kavēt attiecīgās organizācijas pienācīgu darbību.

(92)  Kompetentajām iestādēm būtu jāsniedz ziņojošajām personām nepieciešamais atbalsts, lai tās varētu efektīvi piekļūt aizsardzībai. Jo īpaši tām būtu jāiesniedz pierādījumi vai cita dokumentācija, kas nepieciešama, lai citām iestādēm vai tiesām apstiprinātu, ka ārējā ziņošana ir notikusi. Atbilstīgi noteiktam valstu regulējumam un konkrētos gadījumos ziņojošās personas ▌ var izmantot dažādus apliecinājumus par viņu atbilstību piemērojamo noteikumu nosacījumiem. Neatkarīgi no šādām iespējām būtu jānodrošina, ka ziņojošajām personām ir efektīvi pieejama pārskatīšana tiesā, ja tiesa ir kompetenta lemt, vai, balstoties uz visiem lietas individuālajiem apstākļiem, ziņojošās personas atbilst piemērojamo noteikumu nosacījumiem.

(93)  Personu tiesiskās vai līgumiskās saistības, piemēram, līgumos iekļautās lojalitātes klauzulas vai konfidencialitātes/ informācijas neizpaušanas līgumi, nevar izmantot, lai liegtu ▌ziņot par pārkāpumiem, liegtu aizsardzību vai sodītu ziņojošās personas par to, ka tās ir sniegušas informāciju, kas ietilpst šādu klauzulu un nolīgumu darbības jomā, lai atklātu pārkāpumu. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, ziņojošajām personām nevajadzētu uzņemties nekādu atbildību neatkarīgi no tā, vai tā būtu civila, krimināla, administratīva vai ar nodarbinātību saistīta. Aizsardzība no atbildības par ziņošanu vai informācijas atklāšanu saskaņā ar šo direktīvu ir pamatota attiecībā uz informāciju, par kuru ziņojošajai personai bija pamatots iemesls uzskatīt, ka tās ziņošana vai izpaušana bija nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu saskaņā ar šo direktīvu. Šai aizsardzībai nebūtu jāattiecas uz lieku informāciju, ko persona atklāj bez šāda pamatota iemesla.

(94)  Gadījumos, kad ziņojošajām personām bija likumīgi iegūta informācija vai iegūta piekļuve paziņotajai informācijai vai dokumentiem, kas satur šo informāciju, tām vajadzētu būt atbrīvojumam no atbildības. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad tās atklāj to dokumentu saturu, kuriem tām ir likumīga piekļuve, gan uz gadījumiem, kad tās izsniedz šādu dokumentu kopijas vai izņem tos no organizācijas telpām, kurās tās tiek nodarbinātas, pārkāpjot līguma noteikumus vai citus noteikumus, ja vien attiecīgie dokumenti ir organizācijas īpašums. Ziņojošām personām būtu jāsaņem atbrīvojums no atbildības arī gadījumos, kad attiecīgās informācijas vai dokumentu iegūšana vai piekļuve tām rada civiltiesisku, administratīvu vai ar darbu saistītu atbildību. Piemēri būtu gadījumi, kad ziņojošās personas ieguva informāciju, piekļūstot līdzstrādnieku vai datņu e-pastiem, ko tās parasti neizmanto sava darba ietvaros, iegūstot organizācijas telpu attēlus vai piekļūstot atrašanās vietai, kam parasti tām nav piekļuves. Ja ziņojošās personas ir ieguvušas informāciju vai ieguvušas piekļuvi attiecīgajai informācijai vai dokumentiem, veicot noziedzīgu nodarījumu, piemēram, fizisku pārsūtīšanu vai uzlaušanu, to kriminālatbildība arī turpmāk būtu jāreglamentē ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, neskarot 15. panta 7. punktu. Tāpat arī jebkura cita iespējamā ziņojošo personu atbildība, kas izriet no darbības vai bezdarbības, kuras nav saistītas ar ziņošanu vai kuras nav nepieciešamas, lai atklātu pārkāpumu saskaņā ar šo direktīvu, arī turpmāk būtu jāreglamentē ar piemērojamiem Savienības vai valsts tiesību aktiem. Šādos gadījumos dalībvalstu tiesām būtu jānovērtē ziņojošo personu atbildība, ņemot vērā visu attiecīgo faktisko informāciju un ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, tostarp darbības vai bezdarbības nepieciešamību un proporcionalitāti saistībā ar ziņojumu vai informācijas izpaušanu.

(95)  Represīvi pasākumi, visticamāk, tiks pamatoti ar citiem iemesliem, nevis ziņošanu, un ziņojošai personai var būt ļoti grūti pierādīt pretējo, turklāt represiju veicējiem var būt plašākas pilnvaras un resursi, lai dokumentētu veiktās darbības un to pamatojumu. Tāpēc, ja ziņojošā persona prima facie parāda, ka tā ir iesniegusi ziņojumu vai publiskojusi informāciju atbilstīgi šai direktīvai un tāpēc tai ir nodarīts kaitējums, pierādīšanas pienākums būtu jāuzliek personai, kura veica kaitniecisko darbību un kurai attiecīgi jāparāda, ka īstenotā darbība nekādā veidā nav saistīta ar ziņošanu vai informācijas publiskošanu.

(96)  Neatkarīgi no tā, vai tiesību aktos ir skaidri noteikts represiju aizliegums, ir būtiski, lai ziņojošajām personām, pret kurām tiek vērstas represijas, būtu pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi un kompensācija. Atbilstošais tiesiskās aizsardzības līdzeklis katrā gadījumā tiks noteikts, ņemot vērā represiju veidu, un kompensācija par nodarīto kaitējumu būtu jāsaņem pilnā apmērā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tas var izpausties arī kā atjaunošanas darbība (piemēram, atlaišanas, pārcelšanas vai amatā pazemināšanas gadījumos vai apmācību un paaugstinājuma liegšanas gadījumos) vai kā anulētas atļaujas, licences vai līguma atjaunošana; kompensācija par faktiskiem vai turpmākiem finansiāliem zaudējumiem (algu zaudējums pagātnē, turpmāko ienākumu zaudējums, izmaksas darba maiņas dēļ); kompensācija par cita veida ekonomiskiem kaitējumiem, piemēram, juridiskiem izdevumiem vai ārstēšanās izdevumiem, un par nemateriālu kaitējumu (sāpes un ciešanas).

(97)  Tiesiskās darbības veidi dažādās tiesību sistēmās var būt atšķirīgi, taču tiem būtu jānodrošina reāla un efektīva kompensācija vai atlīdzība tādā veidā, kas ir preventīvs un samērīgs ar nodarīto kaitējumu. Šajā kontekstā būtiska nozīme ir Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem, jo īpaši 7. principam, saskaņā ar kuru "darbiniekiem pirms jebkuras atlaišanas ir tiesības uz informāciju par iemesliem un tiesības laikus saņemt attiecīgu brīdinājumu." Darbiniekiem ir tiesības uz efektīvu un objektīvu strīdu risināšanas kārtību un – nepamatotas atlaišanas gadījumā – tiesības uz pārsūdzību un pienācīgu kompensāciju. Valsts līmenī noteiktiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nevajadzētu atturēt iespējamos trauksmes cēlējus. Piemēram, atļaujot izmaksāt kompensāciju kā alternatīvu atjaunošanai darbā atlaišanas gadījumos, var sākt veidoties sistemātiska prakse, ko jo īpaši var izmantot lielākas organizācijas, tādējādi radot atturošu ietekmi uz potenciālajiem trauksmes cēlējiem.

(98)  Ziņojošām personām īpaši svarīgi ir pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko piemēro līdz tiesvedības pabeigšanai, kas var tikt novilcināta. Jo īpaši pasākumi saistībā ar pagaidu noregulējumu, kā paredzēts valsts tiesību aktos, būtu jādara pieejami arī ziņojošajām personām, lai izbeigtu tādu represiju draudus, mēģinājumus vai turpināšanu kā aizskaršana ▌ un lai novērstu tādas represijas kā atlaišana no darba, kuru pēc ilgāka laikposma nevar atgūt, tādējādi, iespējams, iznīcinot personu finansiāli – šāda iespējamība var nopietni atturēt iespējamos trauksmes cēlējus.

(99)  Ievērojams šķērslis trauksmes celšanai var būt arī darbības, kas vērstas pret ziņojošām personām ar darbu nesaistītā kontekstā, piemēram, tiesvedība saistībā ar goda aizskaršanu, autortiesību pārkāpšanu, komercnoslēpumu izpaušanu, konfidencialitātes un personas datu aizsardzības pārkāpumiem. Šādā tiesvedībā ziņojošām personām būtu jāvar paļauties, ka varēs aizstāvēties, norādot, ka ziņojums sniegts vai informācija izpausta saskaņā ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka paziņotā vai izpaustā informācija bija nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu. Šādos gadījumos pienākums pierādīt, ka ziņojošā persona neatbilst direktīvas nosacījumiem, būtu jāuzdod personai, kura uzsāk tiesvedību.

(100)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943 ir paredzēti noteikumi, lai nodrošinātu pietiekamu un konsekventu civiltiesiskās aizsardzības līmeni komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai izpaušanas gadījumā. Tomēr tajā arī paredzēts, ka komercnoslēpuma iegūšana, izmantošana vai izpaušana ir uzskatāma par likumīgu, ja to atļauj Savienības tiesību akti. Personām, kuras atklāj komercnoslēpumu, kas iegūts ar darbu saistītā kontekstā, būtu jāgūst labums tikai no aizsardzības, kas piešķirta ar šo direktīvu (tostarp attiecībā uz civiltiesisko atbildību), ar noteikumu, ka tās atbilst šīs direktīvas nosacījumiem, tostarp, ka izpaušana bija nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu, uz kuru attiecas šīs direktīvas darbības joma. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, informācija par komercnoslēpumiem jāuzskata par "atļautu" saskaņā ar Savienības tiesību aktiem Direktīvas (ES) 2016/943 3. panta 2. punkta nozīmē. Turklāt abas direktīvas būtu jāuzskata par savstarpēji papildinošām, un civilās aizsardzības pasākumiem, procedūrām un aizsardzības līdzekļiem, kā arī Direktīvā (ES) 2016/943 paredzētajiem izņēmumiem būtu jāpaliek spēkā attiecībā uz visu komercnoslēpumu atklāšanu, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Kompetentajām iestādēm, kas saņem ziņojumus, tostarp par komercnoslēpumiem, būtu jānodrošina, ka tos neizmanto vai neatklāj citiem mērķiem, kas pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai pienācīgi veiktu turpmākus pasākumus saistībā ar ziņojumiem.

(101)  Ziņojošām personām, kas tiesvedībā apstrīd pret tām vērstos represīvos pasākumus, ievērojamas izmaksas var radīt attiecīgo juridisko pakalpojumu maksas. Lai gan šīs izmaksas ir iespējams atgūt tiesvedības beigās, var gadīties, ka ziņojošās personas nespēj tās segt iepriekš, it īpaši, ja ir zaudējušas darbu vai iekļautas melnajā sarakstā. Palīdzība kriminālprocesos, jo īpaši, ja ziņojošās personas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (28) nosacījumiem, un kopumā palīdzība tiem, kam ir nopietna vajadzība saņemt finansiālu atbalstu, atsevišķos gadījumos var būt izšķirīga, lai panāktu tiesību uz aizsardzību efektīvu izpildi.

(102)  Lai novērstu kaitējumu reputācijai vai citas negatīvas sekas, būtu jāaizsargā iesaistītās personas tiesības. Turklāt atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantam iesaistītās personas tiesības uz aizstāvību un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību būtu pilnīgi jāievēro ikvienā pēc ziņošanas īstenotās procedūras posmā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina iesaistītās personas identitātes konfidencialitāte un ▌tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības piekļūt lietas materiāliem, tiesības uz uzklausīšanu un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību pret lēmumu par iesaistīto personu, atbilstīgi valsts tiesību aktos noteiktajām piemērojamajām procedūrām izmeklēšanas un no tās izrietošas tiesvedības kontekstā.

(103)  Jebkurai personai, kurai tieši vai netieši nodarīts kaitējums, kas izriet no neprecīzas vai maldinošas informācijas paziņošanas vai publiskošanas, būtu jāsaglabā aizsardzība un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas tai pieejami saskaņā ar vispārīgajām tiesību normām. Gadījumos, kad šāda neprecīza vai maldinoša informācija publiskota vai ziņojums sniegts ar iepriekšēju nodomu un apzināti, iesaistītajām personām vajadzētu būt tiesīgām saņemt kompensāciju atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

(104)  Lai nodrošinātu trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumu efektivitāti, ir jānosaka kriminālsodi, civilsodi vai administratīvie sodi. Sodu piemērošana tiem, kas veic represīvas vai citas nelabvēlīgas darbības pret ziņojošajām personām, var atturēt no turpmākām šādām darbībām. Sodu piemērošana personām, kuras ziņojušas vai apzināti publiskojušas nepatiesu informāciju, ir nepieciešama arī, lai atturētu no turpmākas ļaunprātīgas ziņošanas un saglabātu sistēmas uzticamību. Šādiem sodiem vajadzētu būt samērīgiem, lai tie neatturētu iespējamos trauksmes cēlējus.

(105)  Jebkuram lēmumam, ko pieņēmušas iestādes un kas nelabvēlīgi ietekmē ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, jo īpaši lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 6. pantu, veic pārskatīšanu tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.

(106)  Ar šo direktīvu tiek ieviesti minimālie standarti, un dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarotām ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus ziņojošajai personai ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot iesaistīto personu aizsardzības pasākumus. Šīs direktīvas transponēšana nedod nekādu pamatu mazināt aizsardzības līmeni, ko jomās, kurās tā ir piemērojama, ziņojošām personām jau paredz valsts tiesību akti.

(107)  Atbilstīgi LESD 26. panta 2. punktam iekšējam tirgum jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva un droša aprite. Iekšējam tirgum būtu jāsniedz Savienības pilsoņiem pievienotā vērtība ar kvalitatīvākām un drošākām precēm un pakalpojumiem, nodrošinot augstus sabiedrības veselības un vides aizsardzības standartus, kā arī brīvu personas datu apriti. Tādējādi LESD 114. pants ir atbilstošs juridiskais pamats, lai pieņemtu pasākumus, kas nepieciešami iekšējā tirgus izveidei un darbībai. Papildus LESD 114. pantam direktīvai būtu nepieciešams papildu juridiskais pamats, lai aptvertu jomas, kurās var pieņemt Savienības pasākumus, pamatojoties uz LESD 16. pantu, ▌ 43. panta 2. punktu, 50. pantu, 53. panta 1. punktu, ▌ 91. pantu, 100. pantu, ▌ 168. panta 4. punktu, 169. pantu, 192. panta 1. punktu un 325. panta 4. punktu un Euratom dibināšanas līguma 31. pantu ▌.

(108)  Direktīvas materiālā piemērošanas joma pamatojas uz to jomu noteikšanu, kurās trauksmes cēlēju aizsardzības ieviešana šķiet pamatota un vajadzīga, ņemot vērā patlaban pieejamos pierādījumus. Šāda materiālā piemērošanas joma var tikt paplašināta, attiecinot to arī uz citām jomām vai Savienības tiesību aktiem, ja tiek pierādīts, ka tas ir nepieciešams, lai stiprinātu to izpildi, ņemot vērā pierādījumus, kas var parādīties nākotnē, vai novērtējumu par to, kā šī direktīva ir darbojusies.

(109)  Kad vien tiks pieņemti turpmāki ar šo direktīvu saistāmi tiesību akti, tajos būtu attiecīgi jānorāda, ka ir jāpiemēro šī direktīva. Nepieciešamības gadījumā būtu jāveic direktīvas 1. panta un pielikuma grozījumi.

(110)  Šīs direktīvas mērķi, proti, ieviešot trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību, pastiprināt konkrētu politikas jomu un tiesību aktu izpildi, ja attiecīgi Savienības tiesību aktu pārkāpumi var nopietni kaitēt sabiedrības interesēm, nevar pienācīgi sasniegt, ja dalībvalstis rīkojas individuāli vai nekoordinēti, un tas ir veiksmīgāk sasniedzams ar Savienības rīcību, ar ko paredz minimālos saskaņotos trauksmes cēlēju aizsardzības standartus. Turklāt vienīgi ar Savienības rīcību var nodrošināt saskaņotību un pielāgot pašreizējos Savienības noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību. Tāpēc Savienība var pieņemt pasākumus, ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Atbilstīgi minētajā pantā noteiktajam proporcionalitātes principam šī direktīva nepārsniedz to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa īstenošanai.

(111)  Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās 11. pantā. Tāpēc direktīva ir jāīsteno atbilstīgi šīm tiesībām un principiem, nodrošinot, ka inter alia pilnībā tiek ievērota vārda un informācijas brīvība, tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvība, tiesības uz augstu patērētāju aizsardzības līmeni, tiesības uz cilvēku augsta līmeņa veselības aizsardzību, tiesības uz augsta līmeņa vides aizsardzību, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz aizstāvību.

(112)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ▌,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA, AIZSARDZĪBAS NOSACĪJUMI UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Mērķis

Šīs direktīvas mērķis ir stiprināt Savienības tiesību aktu un politiku izpildi konkrētās jomās, nosakot kopīgus minimālos standartus, kas paredz augstu aizsardzības līmeni personām, kuras ziņo par pārkāpumiem.

2. pants

Materiālā darbības joma

1.  ▌Ar šo direktīvu nosaka kopējos minimālos standartus attiecībā uz tādu personu aizsardzību, kuras ziņo par šādiem Savienības tiesību aktu pārkāpumiem:

a)  pārkāpumi, uz kuriem attiecas šīs direktīvas pielikumā (I un II daļa) uzskaitīto Savienības tiesību aktu darbības joma, šādās jomās:

i)  publiskais iepirkums;

ii)  finanšu pakalpojumi, produkti un tirgi un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana;

iii)  produktu drošība;

iv)  transporta drošība;

v)  vides aizsardzība;

vi)  pretradiācijas aizsardzība un kodoldrošums;

vii)  pārtikas un barības nekaitīgums, dzīvnieku veselība un labturība;

viii)  sabiedrības veselība;

ix)  patērētāju tiesību aizsardzība;

x)  privātās dzīves un personas datu aizsardzība un tīkla un informācijas sistēmu drošība.

b)  pārkāpumi, kas ietekmē Savienības finansiālās intereses, kā definēts LESD 325. pantā un kā papildus precizēts attiecīgajos Savienības pasākumos;

c)  pārkāpumi iekšējā tirgū, kā noteikts LESD 26. panta 2. punktā, tostarp konkurences un valsts atbalsta noteikumu pārkāpumi, un attiecībā uz darbībām, kas ir pretrunā noteikumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli, vai mehānismiem, kuru nolūks ir iegūt nodokļu atvieglojumus, vēršoties pret piemērojamā uzņēmumu ienākuma nodokļa tiesību akta priekšmetu vai nolūku.

2.  Šī direktīva neskar dalībvalstu iespēju paplašināt aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecībā uz jomām vai darbībām, kuras neaptver 1. punkts.

3. pants

Saistība ar citiem Savienības tiesību aktiem un valstu noteikumiem

1.  Ja Savienības nozaru tiesību aktos, kas uzskaitīti pielikuma II daļā, ir paredzēti īpaši noteikumi par pārkāpumu ziņošanu, tad piemēro šos noteikumus. Šīs direktīvas noteikumi ir piemērojami ▌tiktāl, cik jautājums nav obligāti reglamentēts attiecīgajos Savienības nozaru tiesību aktos.

2.  Šī direktīva neietekmē dalībvalstu pienākumu nodrošināt valsts drošību un to pilnvaras aizsargāt savas būtiskās drošības intereses. Jo īpaši, to nepiemēro ziņojumiem par tādu iepirkuma noteikumu pārkāpumiem, kuri ietver aizsardzības vai drošības aspektus, ja vien tos neaptver attiecīgie Savienības instrumenti.

3.  Šī direktīva neietekmē to, kā tiek piemēroti Savienības vai valstu tiesību akti par:

a)  klasificētas informācijas aizsardzību;

b)  advokāta un klienta saziņas un medicīniskās konfidencialitātes aizsardzību;

c)  tiesas apspriežu slepenību; un

d)  kriminālprocesa noteikumiem.

4.  Šī direktīva neietekmē valsts noteikumus par darba ņēmēju tiesībām apspriesties ar saviem pārstāvjiem vai arodbiedrībām un par aizsardzību pret jebkādu nepamatotu kaitējošu pasākumu, kura cēlonis ir šāda apspriešanās, kā arī par sociālo partneru autonomiju un to tiesībām slēgt koplīgumus. Tas neskar aizsardzības līmeni, ko piešķir ar šo direktīvu.

4. pants

Darbības joma attiecībā uz personām

1.  Šo direktīvu piemēro ziņojošām personām, kas strādā privātajā vai publiskajā sektorā un informāciju par pārkāpumiem ir ieguvušas ar darbu saistītā kontekstā, tostarp vismaz:

a)  personām, kurām ir darba ņēmēja statuss LESD 45. panta 1. punkta izpratnē, tostarp ierēdņiem;

b)  personām, kurām ir pašnodarbinātas personas statuss LESD 49. panta izpratnē;

c)  akcionāriem un personām, kuras darbojas uzņēmuma administratīvajā, vadības vai uzraudzības struktūrā, tostarp personām, kas nav uzņēmuma vadītāji, kā arī brīvprātīgajiem un atalgotiem vai neatalgotiem praktikantiem;

d)  jebkurai personai, kura strādā darbuzņēmēju, apakšuzņēmēju un piegādātāju uzraudzībā un vadībā.

2.  Šo direktīvu piemēro ziņojošām personām arī tad, ja tās ziņo vai publisko informāciju, kas iegūta darba attiecībās, kuras pēc tam ir beigušās.

3.  Šo direktīvu piemēro arī ziņojošām personām, kuru darba attiecības vēl nav sākušās, gadījumos, kad informācija par pārkāpumu ir iegūta darbā pieņemšanas procedūras laikā vai citā pirmslīguma pārrunu posmā.

4.  Šīs direktīvas IV nodaļā izklāstītos ziņojošo personu aizsardzības pasākumus attiecīgā gadījumā piemēro arī

a)  veicinātājiem,

b)  trešām personām, kas saistītas ar ziņojošām personām un kas var ciest no represijām ar darbu saistītā kontekstā, piemēram, kā ziņojošās personas kolēģi vai radinieki, un

c)  juridiskām struktūrām, kuras pieder ziņojošām personām, kurās tās strādā vai ar kurām tās ir citādi saistītas ar darbu saistītā kontekstā.

5. pants

Ziņojošo personu aizsardzības nosacījumi

1.  Personas, kas ziņo informāciju par pārkāpumiem, kuri ietilpst jomās, uz ko attiecas šī direktīva, kvalificējas aizsardzībai ar noteikumu, ka

a)  tām bija pamatots iemesls uzskatīt, ka paziņotā informācija ziņošanas laikā bija patiesa un ka uz šo informāciju attiecās šīs direktīvas darbības joma;

b)  tās ziņoja iekšēji saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu un ārēji saskaņā ar tās 10. pantu, vai tieši ziņoja ārēji vai publiskoja informāciju saskaņā ar tās 15. pantu.

2.  Neskarot esošos pienākumus nodrošināt anonīmu ziņošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, šī direktīva neietekmē dalībvalstu pilnvaras lemt, vai privātas vai publiskas struktūras un kompetentās iestādes pieņem anonīmus ziņojumus par pārkāpumiem un veic turpmākos pasākumus to sakarā, vai arī to nedara.

3.  Personas, kas anonīmi ziņoja vai publiskoja informāciju, bet pēc tam tika identificētas, tomēr kvalificējas aizsardzībai, ja tās cieš no represijām, ar noteikumu, ka tās atbilst 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

4.  Persona, kas ziņo attiecīgajām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām par pārkāpumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, kvalificējas šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, ko piemēro personai, kura ziņoja ārēji.

6. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)  "pārkāpumi" ir darbības vai bezdarbība:

i)  kas ir nelikumīgas un attiecas uz Savienības tiesību aktiem un jomām, uz ko attiecas 2. pantā un pielikumā minētā darbības joma; vai

ii)  kas vēršas pret ▌šo Savienības tiesību aktu vai jomu noteikumu priekšmetu vai nolūku;

2)  "informācija par pārkāpumiem" ir informācija vai pamatotas aizdomas par faktiskiem vai iespējamiem pārkāpumiem un par mēģinājumiem slēpt pārkāpumus, kas notika ▌vai, ļoti iespējams, var notikt organizācijā, kurā ziņojošā persona strādā vai ir strādājusi, vai citā organizācijā, ar kuru tā sazinās vai sazinājās saistībā ar darbu;

3)  "ziņošana" ir informācijas sniegšana par pārkāpumiem;

4)  "iekšējā ziņošana" ir informācijas sniegšana par pārkāpumiem, kas notiek privātā vai publiskā juridiskā struktūrā;

5)  "ārējā ziņošana" ir informācijas par pārkāpumiem sniegšana kompetentajām iestādēm;

6)  "publiskošana" ir ▌informācijas par pārkāpumiem padarīšana par publiski pieejamu;

7)  "ziņojošā persona" ir fiziska ▌ persona, kas ziņo vai publisko ar darbu saistītu aktivitāšu kontekstā iegūtu informāciju par pārkāpumiem;

8)  "veicinātājs" ir fiziska persona, kura palīdz ziņojošajai personai ziņošanas procesā ar darbu saistītā kontekstā un kuras palīdzībai vajadzētu būt konfidenciālai;

9)  "ar darbu saistīts konteksts" ir pašreizējas vai kādreizējas darba aktivitātes publiskajā vai privātajā sektorā, kurās neatkarīgi no to veida personas var iegūt informāciju par pārkāpumiem un kuru laikā pret šīm personām var vērst represijas, ja tās ziņo par pārkāpumiem;

10)  "iesaistītā persona" ir fiziska vai juridiska persona, kurai ziņojumā vai izpaustajā informācijā piedēvē pārkāpumu vai ar kuru tā tiek saistīta;

11)  "represijas" ir jebkāda tieša vai netieša darbība vai bezdarbība, kas notiek ar darbu saistītā kontekstā un kā cēlonis ir iekšējā vai ārējā ziņošana vai publiskošana, un kas izraisa vai var izraisīt nepamatotu kaitējumu ziņojošai personai;

12)  "turpmākie pasākumi" ir jebkāda ▌ darbība, ko veicis ziņojuma saņēmējs vai jebkura kompetenta iestāde, lai novērtētu ziņojumā izteikto apgalvojumu precizitāti un, ja nepieciešams, reaģētu uz paziņoto pārkāpumu, tostarp ar tādām darbībām kā iekšēja pierādījumu vākšana, izmeklēšana, saukšana pie atbildības, līdzekļu atgūšana un lietas slēgšana;

13)  "atgriezeniskā saite" ir informācijas sniegšana ziņojošām personām par darbību, ko paredzēts veikt vai kas ir veikta kā turpmākie pasākumi to ziņojumam, un par šādu turpmāko pasākumu pamatojumu;

14)  "kompetentā iestāde" ir jebkura valsts iestāde, kura ir tiesīga saņemt ziņojumus saskaņā ar III nodaļu un nodrošināt atgriezenisko saiti ziņojošām personām un/vai izraudzīta pildīt šajā direktīvā paredzētos pienākumus, jo īpaši attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem.

II NODAĻA

IEKŠĒJĀ ZIŅOŠANA UN TURPMĀKIE PASĀKUMI PĒC ZIŅOJUMIEM

7. pants

Ziņošana pa iekšējiem kanāliem

1.  Kā vispārējs princips un neskarot 10. un 15. pantu, informāciju par pārkāpumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, var ziņot pa iekšējiem kanāliem un saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas šajā nodaļā.

2.  Dalībvalstis mudina pirms ārējās ziņošanas izmantot iekšējos kanālus, ja uz pārkāpumu var efektīvi reaģēt iekšēji un ja ziņojošā persona uzskata, ka nepastāv represiju risks.

3.  Attiecīgu informāciju saistībā ar šādu iekšējo kanālu izmantošanu sniedz tādas informācijas kontekstā, kuru sniedz publiskā un privātā sektora juridiskās struktūras, ievērojot 9. panta 1. punkta g) apakšpunktu, un kompetentās iestādes, ievērojot 12. panta 4. punkta a) apakšpunktu un 13. pantu.

8. pants

Pienākums izveidot iekšējos ziņošanas kanālus

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskās struktūras, kas darbojas privātajā un publiskajā sektorā, pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un vienojoties ar tiem, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, izveido iekšējos kanālus un procedūras ziņošanai un turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem.

2.  Šādi kanāli un procedūras sniedz struktūras darbiniekiem iespēju ziņot. Tie var sniegt iespēju ziņot arī citām personām, kuras sazinās ar attiecīgo struktūru ar darbu saistītu aktivitāšu kontekstā un ir minētas 4. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā ▌.

3.  Šā panta 1. punktā minētās publiskā sektora juridiskās struktūras ir tādas, kurās ir 50 vai vairāk darbinieku.

4.  Šā panta 3. punktā paredzēto slieksni nepiemēro struktūrām, uz kurām attiecas pielikuma I.B un II daļā minēto Savienības aktu darbības joma.

5.  Ziņošanas kanālus var darbināt iekšēji šajā nolūkā izraudzīta persona vai struktūrvienība, vai tos var nodrošināt ārēji trešā puse. 9. panta 1. punktā minētās garantijas un prasības tāpat ir jāievēro trešām pusēm, kam uzticēts darbināt kādas privātas struktūras ziņošanas kanālu.

6.  Publiskā sektora juridiskām struktūrām, kurās ir 50 līdz 249 darbinieki, var būt kopīgi resursi attiecībā uz ziņojumu saņemšanu un, iespējams, arī izmeklēšanu. Tas neskar to pienākumus saglabāt konfidencialitāti un nodrošināt atgriezenisko saiti, kā arī reaģēt uz paziņoto pārkāpumu.

7.  Pēc atbilstoša riska novērtējuma, ņemot vērā struktūru darbības veidu un no tā izrietošo riska līmeni jo īpaši videi un sabiedrības veselībai, dalībvalstis var pieprasīt, lai ▌privātās juridiskās struktūrās, kurās ir mazāk nekā 50 darbinieki, izveido iekšējos ziņošanas kanālus un procedūras.

8.  Par jebkuru dalībvalsts lēmumu prasīt privātām juridiskām struktūrām izveidot iekšējus ziņošanas kanālus, kas pieņemts, ievērojot 7. punktu, paziņo Komisijai, norādot arī tā pamatojumu un riska novērtējumā izmantotos kritērijus. Komisija minēto lēmumu dara zināmu pārējām dalībvalstīm.

9.  Šā panta 1. punktā minētās publiskā sektora juridiskās struktūras ir visas publiskās juridiskās struktūras, tostarp visas struktūras, kuras pieder kādai publiskai juridiskai struktūrai vai kuras tā kontrolē.

Dalībvalstis var atbrīvot no 1. punktā minētā pienākuma pašvaldības, kurās ir mazāk nekā 10 000 iedzīvotāju vai mazāk nekā 50 darbinieku, vai citas struktūras, kurās ir mazāk nekā 50 darbinieku.

Dalībvalstis var paredzēt, ka pašvaldībām ir kopīgi iekšējās ziņošanas kanāli vai tos darbina kopīgas pašvaldību iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka kopīgie iekšējie kanāli ir nodalīti un autonomi no ārējiem kanāliem.

9. pants

Procedūras iekšējai ziņošanai un turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem

1.  Direktīvas 8. pantā minētās procedūras iekšējai ziņošanai un turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem ietver turpmāk minēto:

a)  ziņojumu saņemšanas kanālus, kuri ir izstrādāti, izveidoti un darbojas drošā veidā, kas nodrošina ziņojošās personas un jebkuras ziņojumā minētas trešās personas identitātes konfidencialitāti un nepieļauj nepilnvarotu darbinieku piekļuvi;

b)  ziņojuma saņemšanas apstiprinājumu, ko ziņojošajai personai nosūta ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc minētās saņemšanas;

c)  par neitrālas personas vai struktūrvienības izraudzīšanos, kas ir kompetenta attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem, kura var būt tā pati persona vai struktūrvienība kā tā, kas saņem ziņojumus, un kura uzturēs saziņu ar ziņojošo personu un vajadzības gadījumā lūgs tai papildu informāciju un nodrošinās atgriezenisko saiti;

d)  pienācīgus turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem, ko veic izraudzītā persona vai struktūrvienība;

e)  pienācīgus turpmākos pasākumus attiecībā uz anonīmu ziņošanu, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos;

f)  saprātīgu termiņu, ▌ lai nodrošinātu ziņojošajai personai atgriezenisko saiti par turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojuma, kurš nepārsniedz trīs mēnešus pēc ziņojuma saņemšanas apstiprinājuma vai, ja šāds apstiprinājums netika nosūtīts, pēc septiņu dienu termiņa beigām no ziņojuma sniegšanas dienas;

g)  saprotamu un viegli pieejamu informāciju par ▌nosacījumiem un procedūrām ārējai ziņošanai kompetentajām iestādēm, ievērojot 10. pantu un, attiecīgā gadījumā, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām.

2.  Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie kanāli nodrošina iespēju ziņot rakstiski un/vai mutiski, izmantojot tālruņa līnijas vai citas balss ziņapmaiņas sistēmas, un – pēc ziņojošās personas lūguma – saprātīgā laikposmā tiekoties klātienē.

III NODAĻA

ĀRĒJĀ ZIŅOŠANA UN TURPMĀKIE PASĀKUMI PĒC ZIŅOJUMIEM

10. pants

Ziņošana pa ārējiem kanāliem

Neskarot 15. pantu, ziņojošās personas informāciju par pārkāpumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, sniedz, izmantojot 11. un 12. pantā minētos kanālus un procedūras, pēc tam, kad ir izmantojušas iekšējo kanālu, vai tieši ziņojot kompetentajām iestādēm.

11. pants

Pienākums izveidot ārējos ziņošanas kanālus un veikt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem

1.  Dalībvalstis izraugās iestādes, kas ir kompetentas saņemt ziņojumus, nodrošināt atgriezenisko saikni par tiem vai veikt turpmākos pasākumus pēc tiem, un nodrošina tām pienācīgus resursus.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes:

a)  izveido neatkarīgus un autonomus ārējos ziņošanas kanālus, ▌kurus izmanto, lai saņemtu ziņojošās personas sniegto informāciju un rīkotos ar to;

b)  nekavējoties septiņu dienu laikā apstiprina ziņojumu saņemšanu, izņemot, ja ziņojošā persona ir skaidri lūgusi to nedarīt vai kompetentā iestāde pamatoti uzskata, ka ziņojuma apstiprināšana apdraudētu ziņojošās personas identitātes aizsardzību;

c)  pienācīgi veic turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem;

d)  nodrošina ziņojošajai personai atgriezenisko saiti par turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojuma saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, vai pienācīgi pamatotos gadījumos — sešus mēnešus. Kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām informē ziņojošo personu par izmeklēšanas galarezultātu;

e)  ziņojumā iekļauto informāciju savlaicīgi pārsūta attiecīgajām Savienības kompetentajām iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām turpmākai izmeklēšanai, ja tas ir paredzēts valsts vai Savienības tiesību aktos.

3.  Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes pēc jautājuma pienācīgas izskatīšanas var nolemt, ka paziņotais pārkāpums ir acīmredzami sīks un tam nav vajadzīgi vēl kādi turpmākie pasākumi, ievērojot šo direktīvu. Tas neietekmē citus pienākumus vai citas piemērojamās procedūras reaģēšanai uz paziņoto pārkāpumu, vai aizsardzību, ko piešķir ar šo direktīvu attiecībā uz ziņošanu pa iekšējiem un/vai ārējiem kanāliem. Šādā gadījumā kompetentās iestādes paziņo ziņojošajai personai savu lēmumu un tā pamatojumu.

4.  Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt, ka atkārtotiem ziņojumiem, kuri būtībā neietver nekādu jaunu nozīmīgu informāciju salīdzinājumā ar iepriekšējo ziņojumu, kas jau ir slēgts, nav vajadzīgi turpmākie pasākumi, ja vien jaunu juridisko vai faktisko apstākļu dēļ nav vajadzīgi citādi turpmākie pasākumi. Šādā gadījumā tās informē ziņojošo personu par sava lēmuma pamatojumu.

5.  Dalībvalstis var paredzēt, ka gadījumā, ja tiek iesniegts daudz ziņojumu, kompetentās iestādes prioritārā kārtā var izskatīt ziņojumus par nopietniem pārkāpumiem vai būtisku noteikumu pārkāpumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, neskarot šā panta 2. punkta b) apakšpunktā izklāstītos termiņus.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka jebkura iestāde, kas saņēmusi ziņojumu, bet nav kompetenta reaģēt uz paziņoto pārkāpumu, saprātīgā laikā drošā veidā nosūta to kompetentajai iestādei un ka ziņojošā persona bez kavēšanās tiek informēta par šādu nosūtīšanu.

12. pants

Ārējo ziņošanas kanālu modelis

1.  ▌ Ārējie ziņošanas kanāli ir uzskatāmi par neatkarīgiem un autonomiem, ja tie atbilst šādiem kritērijiem:

a)  tos izstrādā, izveido un izmanto tādā veidā, kas nodrošina informācijas pilnīgumu, integritāti un konfidencialitāti un nepieļauj nepilnvarotu kompetentās iestādes darbinieku piekļuvi;

b)  tie nodrošina pastāvīgu informācijas glabāšanu saskaņā ar 18. pantu, lai varētu notikt turpmāka izmeklēšana.

2.  Ārējie ziņošanas kanāli ļauj iesniegt ziņojumu rakstiski un mutiski pa tālruni vai citām balss ziņapmaiņas sistēmām un – pēc ziņojošās personas lūguma – saprātīgā laikposmā tiekoties klātienē.

3.  Kompetentās iestādes nodrošina, ka tad, ja ziņojums tiek saņemts pa citiem kanāliem nekā 1. un 2. punktā minētie ziņošanas kanāli, vai to saņem darbinieki, kas nav atbildīgie par ziņojumu apstrādi, darbinieki, kas saņēma ziņojumu, tiek atturēti izpaust jebkādu informāciju, kas varētu identificēt ziņojošo vai iesaistīto personu, un nekavējoties un bez izmaiņām pārsūta ziņojumu ▌darbiniekiem, kas ir atbildīgi par ziņojumu apstrādi.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajās iestādēs ir darbinieki, kas ir atbildīgi par ziņojumu apstrādi, un jo īpaši par:

a)  informācijas sniegšanu jebkurai ieinteresētajai personai par ziņošanas procedūrām;

b)  ziņojumu saņemšanu un turpmākajiem pasākumiem pēc tiem;

c)  saziņas uzturēšanu ar ziņojošo personu, lai nodrošinātu atgriezenisko saiti un vajadzības gadījumā lūgtu sīkāku informāciju.

5.  Šie darbinieki saņem īpašu apmācību ziņojumu apstrādes nolūkā.

13. pants

Informācija par ziņojumu saņemšanu un turpmākajiem pasākumiem pēc tiem

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes savā tīmekļa vietnē atsevišķā, labi pamanāmā un pieejamā sadaļā publicē šādu informāciju:

a)  nosacījumi, saskaņā ar kuriem ziņojošās personas kvalificējas šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai;

b)  kontaktinformācija ārējo ziņošanas kanālu izmantošanai, kā paredzēts 12. pantā, jo īpaši elektroniskās un pasta adreses, un tālruņa numuri, norādot, vai tālruņa ▌ sarunas tiek ierakstītas;

c)  pārkāpumu ziņošanai piemērojamās procedūras, tostarp veids, kādā kompetentā iestāde var pieprasīt ziņojošai personai precizēt paziņoto informāciju vai sniegt papildu informāciju, termiņš, kurā jānodrošina atgriezeniskā saite ziņojošajai personai, un šīs atgriezeniskās saites veids un saturs;

d)  konfidencialitātes režīms, ko piemēro ziņojumiem, un jo īpaši informācija attiecībā uz personas datu apstrādi saskaņā ar šīs direktīvas 17. pantu, Regulas (ES) 2016/679 5. un 13. pantu, Direktīvas (ES) 2016/680 13. pantu un Regulas (ES) 2018/1725 11. pantu, kā tas ir attiecīgi;

e)  turpmāko pasākumu pēc ziņojumiem raksturs;

f)  tiesiskās aizsardzības līdzekļi un procedūras, kas pieejamas represiju gadījumā, un iespējas saņemt konfidenciālas konsultācijas personām, kas apsver ziņošanu;

g)  paziņojums, kurā skaidri paskaidroti nosacījumi, saskaņā ar kuriem personas, kas ziņo kompetentajām iestādēm, nebūtu atbildīgas par konfidencialitātes pārkāpumu, kā paredzēts 21. panta 4. punktā;

h)  attiecīgā gadījumā – 20. panta 2. punktā paredzētās vienotās neatkarīgās administratīvās iestādes kontaktinformācija.

14. pants

Kompetento iestāžu procedūru pārskatīšana

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes regulāri un vismaz reizi trīs gados pārskata savas procedūras ziņojumu saņemšanai un turpmākiem pasākumiem pēc tiem. Šādu procedūru pārskatīšanā kompetentās iestādes ņem vērā savu un citu kompetento iestāžu pieredzi un savas procedūras attiecīgi pielāgo.

IV NODAĻA

PUBLISKOŠANA

15. pants

Publiskošana

1.  Persona, kura publisko informāciju par pārkāpumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, kvalificējas šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)  persona vispirms ziņoja iekšēji un ārēji, vai tieši ārēji saskaņā ar II un III nodaļu, bet uz ziņojumu netika atbilstoši reaģēts saprātīgā termiņā, kas minēts 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 11. panta 2. punkta d) apakšpunktā; vai

b)  personai bija pamatots iemesls uzskatīt, ka:

i)  pārkāpums var būt nenovēršams vai nepārprotams sabiedrības interešu apdraudējums, piemēram, gadījumos, kad pastāv ārkārtas situācija vai nenovēršama kaitējuma risks; vai

ii)  ārējas ziņošanas gadījumā pastāv represiju risks vai ir mazas izredzes, ka tiks efektīvi reaģēts uz pārkāpumu gadījuma īpašo apstākļu dēļ, piemēram, ka var tikt slēpti vai iznīcināti pierādījumi vai ka starp iestādi un pārkāpuma izdarītāju pastāv slepena vienošanās, vai ka iestāde var būt iesaistīta pārkāpumā.

2.  Šo pantu nepiemēro gadījumos, kad persona tieši atklāj informāciju presei, ievērojot specifiskus valsts noteikumus, ar ko izveido aizsardzības sistēmu saistībā ar vārda un informācijas brīvību.

V NODAĻA

IEKŠĒJAI UN ĀRĒJAI ZIŅOŠANAI PIEMĒROJAMIE NOTEIKUMI

16. pants

Konfidencialitātes pienākums

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ziņojošās personas identitāti bez šīs personas nepārprotamas piekrišanas neizpauž nevienam, izņemot pilnvarotus darbiniekus, kuru kompetencē ir ziņojumu saņemšana un/vai turpmākie pasākumi saistībā ar tiem. Tas attiecas arī uz jebkuru citu informāciju, no kuras var tieši vai netieši izsecināt ziņojošās personas identitāti.

2.  Atkāpjoties no 1. punkta, ziņojošās personas identitāti un jebkuru citu 1. punktā minēto informāciju var izpaust tikai tad, ja tas ir nepieciešams un samērīgs Savienības vai valsts tiesību aktos paredzēts pienākums saistībā ar valsts iestāžu veiktu izmeklēšanu vai tiesvedību, tostarp nolūkā aizsargāt konkrētās personas tiesības uz aizstāvību.

3.  Uz šādu izpaušanu attiecas pienācīgi aizsardzības pasākumi saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem. Jo īpaši, ziņojošo personu iepriekš informē par viņas identitātes izpaušanu, izņemot gadījumus, kad šāda informēšana kaitētu izmeklēšanai vai tiesvedībai. Kad kompetentā iestāde informē ziņojošo personu, tā šai personai nosūta rakstisku pamatojumu, kurā izskaidro attiecīgo konfidenciālo datu izpaušanas iemeslus.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, kas saņem ziņojumus, tostarp par komercnoslēpumiem, tos neizmanto vai neizpauž nolūkos, kas ir plašāki par pienācīgiem nepieciešamajiem turpmākajiem pasākumiem saistībā ar ziņojumiem.

17. pants

Personas datu apstrāde

Jebkādu personas datu apstrādi, kas veikta saskaņā ar šo direktīvu, tostarp kompetento iestāžu veiktu personas datu apmaiņu vai nosūtīšanu, īsteno atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 2016/679 un Direktīvai (ES) 2016/680. Jebkādu informācija apmaiņu vai nosūtīšanu, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, īsteno saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725.

Personas datus, kas nepārprotami nav būtiski konkrētas lietas izskatīšanai, nevāc vai, ja tie nejauši savākti, nekavējoties izdzēš.

18. pants

Ziņojumu uzskaite

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes un privātas un publiskas juridiskās struktūras reģistrē visus saņemtos ziņojumus atbilstoši šīs direktīvas 16. pantā paredzētajām konfidencialitātes prasībām. Ziņojumus glabā ne ilgāk par laiku, kas ir nepieciešams un samērīgs, ņemot vērā prasības, kuras, ievērojot šo direktīvu, noteiktas kompetentajām iestādēm un privātajām un publiskajām juridiskajām struktūrām.

2.  Ja ziņošanai tiek izmantota tālruņa līnija vai cita balss ziņapmaiņas sistēma ar ierakstīšanas iespēju, ar ziņojošās personas piekrišanu kompetentajām iestādēm un privātajām un publiskajām juridiskajām struktūrām ir tiesības dokumentēt mutisko ziņošanu vienā no turpmāk minētajiem veidiem:

a)  sarunas ieraksts pastāvīgā un izgūstamā formā;

b)  pilnīgs un precīzs sarunas pieraksts, ko sagatavojuši ▌ kompetentās iestādes darbinieki, kas atbildīgi par rīcību ar ziņojumiem.

Kompetentās iestādes un publiskās un privātās juridiskās struktūras piedāvā ziņojošai personai iespēju pārbaudīt, izlabot un apstiprināt sarunas pierakstu ar parakstu.

3.  Ja ziņošanai tiek izmantota tālruņa līnija vai cita balss ziņapmaiņas sistēma ar ierakstīšanas iespēju, kompetentajām iestādēm un privātajām un publiskajām juridiskajām struktūrām ir tiesības dokumentēt mutisko ziņošanu precīzā sarunas protokolā, kuru sagatavo ▌darbinieki, kas atbildīgi par rīcību ar ziņojumu. Kompetentās iestādes un publiskās un privātās juridiskās struktūras piedāvā ziņojošai personai iespēju pārbaudīt, izlabot un apstiprināt zvana ▌protokolu ar parakstu.

4.  Ja persona pieprasa tikšanos ar kompetento iestāžu vai privāto un publisko juridisko struktūru ▌darbiniekiem, lai ziņotu saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 12. panta 2. punktu ▌, kompetentās iestādes un privātās un publiskās juridiskās struktūras ar ziņojošās personas piekrišanu nodrošina pilnīga un precīza sanāksmes pieraksta glabāšanu pastāvīgā un izgūstamā formā.

Kompetentajām iestādēm un privātajām un publiskajām juridiskajām struktūrām ir tiesības dokumentēt sanāksmes pierakstu vienā no minētajiem veidiem:

a)  sarunas ieraksts pastāvīgā un izgūstamā formā;

b)  precīzs sanāksmes protokols, kuru sagatavo ▌darbinieki, kas atbildīgi par rīcību ar ziņojumu.

Kompetentās iestādes un publiskās un privātās juridiskās struktūras piedāvā ziņojošai personai iespēju pārbaudīt, izlabot un apstiprināt sanāksmes protokolu ar parakstu.

VI NODAĻA

AIZSARDZĪBAS PASĀKUMI

19. pants

Represiju aizliegums ▌

Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai aizliegtu jebkādas tiešas vai netiešas represijas, tostarp represiju draudus vai mēģinājumus, arī un jo īpaši šādā formā:

a)  atcelšana no amata, pagaidu atlaišana no darba, atlaišana vai līdzvērtīgas darbības;

b)  pazemināšana amatā vai paaugstinājuma liegšana;

c)  pienākumu maiņa, darbavietas atrašanās vietas maiņa, algas samazinājums, darba laika izmaiņas;

d)  apmācību liegšana;

e)  negatīvs darba novērtējums vai darba atsauksme;

f)  jebkādas disciplīnas piemērošana vai administrēšana, rājiens vai cits sods, tostarp naudas sods;

g)  spaidi, iebiedēšana, aizskaršana vai izstumšana ▌;

h)  diskriminācija, neizdevīgs stāvoklis vai netaisnīga attieksme;

i)  terminēta darba līguma nepārveidošana par pastāvīgu līgumu, ja darba ņēmējam bija leģitīms pamats uzskatīt, ka viņam tiks piedāvāta pastāvīga nodarbinātība;

j)  terminēta darba līguma priekšlaicīga izbeigšana vai neatjaunošana;

k)  kaitējums, tostarp personas reputācijai, jo īpaši sociālajos plašsaziņas līdzekļos, vai finansiāls zaudējums, tostarp darījumdarbības zaudējums un ienākumu zudums;

l)  iekļaušana melnajā sarakstā, pamatojoties uz formālu vai neformālu nozares vai sektora līmeņa nolīgumu, kas nozīmē, ka persona turpmāk nevarēs atrast darbu attiecīgajā nozarē vai sektorā;

m)  preču vai pakalpojumu piegādes līguma priekšlaicīga izbeigšana vai atcelšana;

n)  licences vai atļaujas anulēšana;

o)  psihiatriska vai medicīniska atzinuma pieprasījumi.

20. pants

Atbalsta pasākumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka 4. pantā minētajām personām attiecīgā gadījumā ir pieejami atbalsta pasākumi, jo īpaši šādi:

i)  sabiedrībai ir viegli pieejama un bezmaksas piekļuve visaptverošai un neatkarīgai informācijai un konsultācijām par procedūrām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti aizsardzībai pret represijām, un par attiecīgās personas tiesību aizsardzību;

ii)  ▌piekļuve efektīvai kompetento iestāžu palīdzībai saistībā ar jebkādu atbilstošu iestādi, kas ir iesaistījusies to aizsardzībā pret represijām, tostarp, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos, fakta, ka tās kvalificējas šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai, apstiprinājumam;

iii)  piekļuve juridiskajai palīdzībai kriminālprocesā un pārrobežu civilprocesā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/1919 un Direktīvu 2008/52/EK un piekļuve juridiskajai palīdzībai citos procesos, un juridiskajām konsultācijām vai cita veida juridiskajai palīdzībai saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2.  Dalībvalstis var nodrošināt finansiālu palīdzību un atbalstu, tostarp psiholoģisko atbalstu, ziņojošām personām juridisku procesu laikā.

3.  Šajā pantā minētos atbalsta pasākumus attiecīgā gadījumā var nodrošināt informācijas centrs vai vienota un skaidri noteikta neatkarīga administratīvā iestāde.

21. pants

Pasākumi aizsardzībai ▌pret represijām

1.  Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem atbilstošo ziņojošo personu aizsardzību pret represijām. Šādi pasākumi jo īpaši ietver 2.–8. punktā minētos.

2.  Neskarot 3. panta 2. un 3. punktu, uzskata, ka personas, kas ziņo vai publisko informāciju saskaņā ar šo direktīvu, nav pārkāpušas nekādus ierobežojumus attiecībā uz informācijas izpaušanu un ka tās nav nekādā veidā atbildīgas par šādu ziņošanu vai informācijas izpaušanu, ar noteikumu, ka tām bija pamatots iemesls uzskatīt, ka ziņošana vai šādas informācijas izpaušana bija nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu saskaņā ar šo direktīvu.

3.  Ziņojošās personas nav atbildīgas par attiecīgās informācijas iegūšanu vai piekļuvi tai ar noteikumu, ka šāda iegūšana vai piekļuve nebija atsevišķs noziedzīgs nodarījums. Ja tas bija atsevišķs noziedzīgs nodarījums, kriminālatbildību reglamentē piemērojamie valsts tiesību akti.

4.  Jebkuru citu ziņojošo personu iespējamo atbildību, kas izriet no darbības vai bezdarbības, kura nav saistītas ar ziņošanu vai kura nav nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu saskaņā ar šo direktīvu, arī turpmāk reglamentē ar piemērojamiem Savienības vai valsts tiesību aktiem.

5.  ▌Tiesā vai citas iestādes procesā par ziņojošai personai nodarīto kaitējumu un ar nosacījumu, ka ziņojošā persona pierāda, ka tā ir ziņojusi vai publiskojusi informāciju un tai ir nodarīts kaitējums, pieņem, ka nodarītais kaitējums ir represija ▌par ziņošanu vai informācijas izpaušanu. Šādos gadījumos personai, kas īstenojusi kaitējošo pasākumu, jāpierāda, ka šis pasākums bijis ▌balstīts uz pienācīgi pamatotiem iemesliem.

6.  Ziņojošām personām un veicinātājiem ir piekļuve atbilstošiem koriģējošiem pasākumiem aizsardzībai pret represijām, tostarp pagaidu tiesiskajai aizsardzībai, kamēr notiek tiesvedība, saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

7.  ▌Tiesvedībā, tostarp par goda aizskaršanu, autortiesību, slepenības vai datu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, komercnoslēpumu izpaušanu vai par kompensācijas prasībām saskaņā ar privātajām, publiskajām vai kolektīvajām darba tiesībām, ziņojošās personas nav nekādā veidā atbildīgas par ziņošanu vai informācijas publiskošanu saskaņā ar šo direktīvu, un tām ir tiesības paļauties uz to, ka tās var pieprasīt lietas izbeigšanu, pamatojoties uz minēto ziņošanu vai izpaušanu, ar noteikumu, ka tām bija pamatots iemesls uzskatīt, ka ziņošana vai izpaušana bija nepieciešama, lai atklātu pārkāpumu saskaņā ar šo direktīvu. Ja persona ziņo vai publisko informāciju par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, tostarp par komercnoslēpumiem un atbilstīgi šīs direktīvas nosacījumiem, šādu ziņošanu vai informācijas publiskošanu uzskata par likumīgu saskaņā ar Direktīva (ES) 2016/943 3. panta 2. punkta nosacījumiem.

8.  Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus un pilnīgu kompensāciju par kaitējumu, ko cietušas 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem atbilstošas ziņojošās personas.

22. pants

Iesaistīto personu aizsardzības pasākumi

1.  Dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu nodrošina, ka tiek pilnīgi ievērotas iesaistīto personu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, tostarp nevainības prezumpciju, kā arī tiesības uz aizstāvību, tiesības uz uzklausīšanu un tiesības piekļūt lietas materiāliem ▌.

2.  Kompetentās iestādes nodrošina, ka iesaistīto personu ▌identitāte tiek aizsargāta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kamēr turpinās izmeklēšana.

3.  Iesaistīto personu identitātes aizsardzības nolūkā piemēro arī 12., 17. un 18. pantā izklāstītās procedūras.

23. pants

Sankcijas

1.  Dalībvalstis paredz efektīvus, samērīgus un atturošus sodus, ko piemēro fiziskām vai juridiskām personām, kuras:

a)  traucē vai cenšas traucēt ziņošanu;

b)  veic represīvus pasākumus pret ▌4. pantā minētajām personām;

c)  uzsāk maldinošu tiesvedību pret ▌4. pantā minētajām personām;

d)  pārkāpj pienākumu saglabāt ziņojošo personu identitātes konfidencialitāti, kā minēts 16. pantā.

2.  Dalībvalstis paredz personām piemērot efektīvus, samērīgus un atturošus sodus, ja ir pierādīts, ka tās ir apzināti sniegušas nepatiesu ziņojumu vai publiskojušas nepatiesu informāciju. Dalībvalstis paredz arī pasākumus, ar ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem kompensē kaitējumu, kuru radījuši šādi ziņojumi vai izpaušana.

24. pants

Neatteikšanās no tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem

Dalībvalstis nodrošina, ka no šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nevar atteikties vai tos ierobežot ne ar kādu vienošanos, politiku, nodarbinātības veidu vai apstākļiem, tostarp nekādu vienošanos šķīrējtiesā pirms strīda.

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

25. pants

Labvēlīgāks režīms un aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzula

1.  Neskarot 22. pantu un 23. panta 2. punktu, dalībvalstis var ieviest vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki ziņojošo personu tiesību aizsardzībai nekā šajā direktīvā paredzētie noteikumi.

2.  Šīs direktīvas īstenošana nekādā gadījumā nerada pietiekamu pamatojumu tam, lai pazeminātu to aizsardzības līmeni, ko dalībvalstis jau nodrošina jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.

26. pants

Transponēšana un pārejas laiks

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz ... [2 gadi pēc pieņemšanas].

2.  Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu pienākumu līdz ... [divi gadi pēc transponēšanas] izveidot 8. panta 3. punktā paredzētu iekšēju kanālu attiecībā uz juridiskām struktūrām, kurās ir vairāk par 50 un mazāk par 250 darbiniekiem.

3.   Kad dalībvalstis pieņem 1. un 2. punktā minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus.

27. pants

Ziņošana, novērtēšana un pārskatīšana

1.  Dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Ņemot vērā iesniegto informāciju, Komisija līdz ... [2 gadi pēc transponēšanas] iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu.

2.  Neskarot ziņošanas pienākumus, kas noteikti citos Savienības tiesību aktos, dalībvalstis katru gadu iesniedz Komisijai – vēlams apkopotā veidā – turpmāk uzskaitītos statistikas datus par ziņojumiem, kas minēti III nodaļā, ja tie attiecīgajā dalībvalstī ir pieejami centralizētā līmenī:

a)  kompetento iestāžu saņemto ziņojumu skaits;

b)  ziņojumu rezultātā uzsākto izmeklēšanu un tiesvedību skaits un to ▌iznākums;

c)  nodarītā finanšu kaitējuma, ja tāds konstatēts, novērtējums ▌un summas, kas atgūtas pēc izmeklēšanas un tiesvedības par attiecīgajiem ziņotajiem pārkāpumiem.

3.  Komisija līdz ... [4 gadi pēc transponēšanas], ņemot vērā savu atbilstīgi 1. punktam iesniegto ziņojumu un dalībvalstu statistiku, kas iesniegta saskaņā ar 2. punktu, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā novērtēta to valsts tiesību aktu ietekme, ar kuriem transponē šo direktīvu. Ziņojumā tiek novērtēts veids, kādā direktīva ir darbojusies, un apsvērta vajadzība veikt papildu pasākumus, tostarp, ja nepieciešams, grozījumus ar mērķi paplašināt direktīvas darbības jomu, attiecinot to arī uz citiem Savienības tiesību aktiem vai jomām, jo īpaši uz darba vides uzlabošanu, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību, un uz darba apstākļiem.

Papildus tam ziņojumā tiek novērtēts, kā dalībvalstis izmantojušas esošos sadarbības mehānismus kā daļu no to pienākuma veikt turpmākus pasākumus saistībā ar pārkāpumiem, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un vispārīgāk – kā tās sadarbojas, ja ir izdarīti pārkāpumi ar pārrobežu dimensiju.

4.  Komisija 1. un 3. punktā minētos ziņojumus publisko un dara viegli pieejamus.

28. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

29. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Vieta, datums

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

PIELIKUMS

I daļa

A.   2. panta a) punkta i) apakšpunkts – publiskais iepirkums

1.  Procedūras noteikumi attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesiju piešķiršanu, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu aizsardzības ▌un drošības nozarē un uz līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko īsteno struktūras, kuras darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, kā arī uz jebkuriem citiem līgumiem vai pakalpojumiem, ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/81/EK (2009. gada 13. jūlijs), ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK (OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp.).

2.  Pārskatīšanas procedūras, ko reglamentē:

i)  Padomes Direktīva 92/13/EEK (1992. gada 25. februāris), ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 76, 23.3.1992., 14. lpp.);

ii)  Padomes Direktīva 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV L 395, 30.12.1989., 33. lpp.).

B.  2. panta a) punkta ii) apakšpunkts – finanšu pakalpojumi, produkti un tirgi un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana

Noteikumi, ar ko izveido tiesisko regulējumu, uzraudzības sistēmu un patērētāju un ieguldītāju aizsardzību attiecībā uz Savienības finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgiem, banku, kredītu, ieguldījumu, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas, arodpensiju un privāto pensiju produktiem, vērtspapīru, ieguldījumu fondu un maksājumu pakalpojumiem ▌un darbībām, kas uzskaitīti I pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013., 338. lpp.), ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/61/ES (2011. gada 8. jūnijs) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 (OV L 174, 1.7.2011., 1. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 236/2012 (2012. gada 14. marts) par īso pārdošanu un dažiem kredītriska mijmaiņas darījumu aspektiem (OV L 86, 24.3.2012., 1. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 345/2013 (2013. gada 17. aprīlis) par Eiropas riska kapitāla fondiem (OV L 115, 25.4.2013., 1. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 346/2013 (2013. gada 17. aprīlis) par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (OV L 115, 25.4.2013., 18. lpp.);

vi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 537/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2005/909/EK (OV L 158, 27.5.2014., 77. lpp.);

viii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 600/2014 (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 84. lpp.);

ix)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.);

x)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (OV L 142, 30.4.2004., 12. lpp.);

xi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/36/EK (2007. gada 11. jūlijs) par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu (OV L 184, 14.7.2007., 17. lpp.);

xii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/109/EK (2004. gada 15. decembris) par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK (OV L 390, 31.12.2004., 38. lpp.);

xiii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 648/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp.);

xiv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1011 (2016. gada 8. jūnijs) par indeksiem, ko izmanto kā etalonus finanšu instrumentos un finanšu līgumos vai ieguldījumu fondu darbības rezultātu mērīšanai, un ar kuru groza Direktīvu 2008/48/EK, Direktīvu 2014/17/ES un Regulu (ES) Nr. 596/2014 (OV L 171, 29.6.2016., 1. lpp.);

xv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp.);

xvi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.);

xvii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/87/EK (2002. gada 16. decembris) par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu sabiedrībām finanšu konglomerātos un par grozījumiem Padomes Direktīvās 73/239/EEK, 79/267/EEK, 92/49/EEK, 92/96/EEK, 93/6/EEK un 93/22/EEK, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/78/EK un 2000/12/EK (OV L 35, 11.2.2003., 1. lpp.);

xviii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/49/EK (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (pārstrādāta versija) (OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.);

xix)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/9/EK (1997. gada 3. marts) par ieguldītāju kompensācijas sistēmām (OV L 84, 26.3.1997., 22. lpp.);

xx)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.).

C.  2. panta a) punkta iii) apakšpunkts – produktu drošība un atbilstība

1.  Savienības tirgū laistiem produktiem piemērojamās ▌drošības un atbilstības prasības, kuras nosaka un reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.);

ii)  Savienības saskaņošanas tiesību akti par ražojumiem, tostarp marķēšanas prasības, kas nav pārtika, barība, cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, dzīvi augi un dzīvnieki, cilvēku izcelsmes produkti un augu un dzīvnieku izcelsmes produkti, kas tieši saistīti ar to turpmāku vairošanos, kā uzskaitīts pielikumos Regulai XX par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību (29);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.).

2.  Paaugstināta riska un bīstamu produktu tirdzniecība un izmantošana, ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/43/EK (2009. gada 6. maijs), ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem (OV L 146, 10.6.2009., 1. lpp.);

ii)  Padomes Direktīva 91/477/EEK (1991. gada 18. jūnijs) par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (OV L 256, 13.9.1991., 51. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 98/2013 (2013. gada 15. janvāris) par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu (OV L 39, 9.2.2013., 1. lpp.).

D.  2. panta a) punkta iv) apakšpunkts – transporta drošība

1.  Drošības prasības dzelzceļa nozarē, kuras reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/798 (2016. gada 11. maijs) par dzelzceļa drošību (OV L 138, 26.5.2016., 102. lpp.).

2.  Drošības prasības civilās aviācijas nozarē, kuras reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 996/2010 (2010. gada 20. oktobris) par nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanu un novēršanu civilajā aviācijā un ar ko atceļ Direktīvu 94/56/EK (OV L 295, 12.11.2010., 35. lpp.).

3.  Drošības prasības ceļu nozarē, kuras reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/96/EK (2008. gada 19. novembris) par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību (OV L 319, 29.11.2008., 59. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/54/EK (2004. gada 29. aprīlis) par minimālajām drošības prasībām Eiropas ceļu tīkla tuneļiem (OV L 167, 30.4.2004., 39. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1071/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK (OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.).

4.  Drošības prasības jūrniecības nozarē, kuras reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 391/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates (pārstrādāta versija) (OV L 131, 28.5.2009., 11. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 392/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras (OV L 131, 28.5.2009., 24. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/90/ES (2014. gada 23. jūlijs) par kuģu aprīkojumu un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 96/98/EK (OV L 257, 28.8.2014., 146. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/18/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko nosaka pamatprincipus negadījumu izmeklēšanai jūras transporta nozarē un groza Padomes Direktīvu 1999/35/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/59/EK (OV L 131, 28.5.2009., 114. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/106/EK (2008. gada 19. novembris) par jūrnieku minimālo sagatavotības līmeni (OV L 323, 3.12.2008., 33. lpp.);

vi)  Padomes Direktīva 98/41/EK (1998. gada 18. jūnijs) par to personu reģistrāciju, kas atrodas uz pasažieru kuģiem, kuri kursē uz Kopienas dalībvalstu ostām vai no tām (OV L 188, 2.7.1998., 35. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/96/EK (2001. gada 4. decembris), ar ko nosaka saskaņotas prasības un procedūras beramkravu kuģu drošai iekraušanai un izkraušanai (OV L 13, 16.1.2002., 9. lpp.).

5.  Drošības prasības, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/68/EK (2008. gada 24. septembris) par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem (OV L 260, 30.9.2008., 13. lpp.).

E.  2. panta a) punkta v) apakšpunkts – vides aizsardzība

1.   Jebkurš noziedzīgs nodarījums vides aizsardzības jomā, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/99/EK (2008. gada 19. novembris) par vides krimināltiesisko aizsardzību (OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.), vai jebkura nelikumīga rīcība, kas ir pretrunā Direktīvas 2008/99/EK pielikumos uzskaitītajiem tiesību aktiem;

2.  Noteikumi par vidi un klimatu, ko reglamentē:

i)  Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.); iii) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES (2012. gada 25. oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 525/2013 (2013. gada 21. maijs) par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu (OV L 165, 18.6.2013., 13. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.);

3.  Noteikumi par ilgtspējīgu attīstību un atkritumu apsaimniekošanu, ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1257/2013 (2013. gada 20. novembris) par kuģu pārstrādi un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1013/2006 un Direktīvu 2009/16/EK (OV L 330, 10.12.2013., 1. lpp.);

iii)   Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 649/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par bīstamo ķīmisko vielu eksportu un importu (OV L 201, 27.7.2012., 60. lpp.).

4.  Noteikumi par jūras, gaisa un trokšņa piesārņojumu, ko reglamentē:

i)  Direktīva 1999/94/EK attiecībā uz patērētājiem domātas informācijas pieejamību par degvielas ekonomiju un CO2 emisijām saistībā ar jaunu vieglo automobiļu tirdzniecību (OV L 12, 18.1.2000., 16. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/81/EK (2001. gada 23. oktobris) par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām (OV L 309, 27.11.2001., 22. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (OV L 189, 18.7.2002., 12. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 782/2003 (2003. gada 14. aprīlis) par aizliegumu attiecībā uz alvorganiskajiem savienojumiem uz kuģiem (OV L 115, 9.5.2003., 1. lpp.);

v)   Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.);

vi)  Direktīva 2005/35/EK par kuģu radīto piesārņojumu un par sankciju ieviešanu par pārkāpumiem (OV L 255, 30.9.2005., 11. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 166/2006 (2006. gada 18. janvāris) par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu un Padomes Direktīvu 91/689/EEK un 96/61/EK grozīšanu (OV L 33, 4.2.2006., 1. lpp.);

viii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/33/EK (2009. gada 23. aprīlis) par tīro un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu (OV L 120, 15.5.2009., 12. lpp.);

ix)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 443/2009 (2009. gada 23. aprīlis), ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem (OV L 140, 5.6.2009., 1. lpp.);

x)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1005/2009 (2009. gada 16. septembris) par ozona slāni noārdošām vielām (OV L 286, 31.10.2009., 1. lpp.);

xi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/126/EK (2009. gada 21. oktobris) par benzīna tvaiku uztveršanas otro pakāpi degvielas uzpildes stacijās, uzpildot degvielu mehāniskajos transportlīdzekļos (OV L 285, 31.10.2009., 36. lpp.);

xii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 510/2011 (2011. gada 11. maijs) par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Savienības integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai (OV L 145, 31.5.2011., 1. lpp.);

xiii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/94/ES (2014. gada 22. oktobris) par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.);

xiv)   Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/757 (2015. gada 29. aprīlis) par jūras transporta oglekļa dioksīda emisiju monitoringu, ziņošanu un verifikāciju un ar ko groza Direktīvu 2009/16/EK (OV L 123, 19.5.2015., 55. lpp.);

xv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2193 (2015. gada 25. novembris) par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošu vielu emisiju gaisā no vidējas jaudas sadedzināšanas iekārtām (OV L 313, 28.11.2015., 1. lpp.).

5.  Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību un apsaimniekošanu, ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/60/EK (2007. gada 23. oktobris) par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību (OV L 288, 6.11.2007., 27. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK (2008. gada 16. decembris) par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā, un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (OV L 348, 24.12.2008., 84. lpp.);

iii)  Direktīva 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 18.1.2012., 1. lpp.).

6.  Noteikumi par dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ko reglamentē:

i)  Padomes Regula (EK) Nr. 1936/2001 (2001. gada 27. septembris), ar ko nosaka kontroles pasākumus, kuri piemērojami tālu migrējošu zivju noteiktu krājumu zvejai (OV L 263, 3.10.2001., 1. lpp.);

ii)  Padomes Regula (EK) Nr. 812/2004 (2004. gada 26. aprīlis), ar ko nosaka pasākumus attiecībā uz vaļveidīgo nejaušu nozveju zvejniecībā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 88/98 (OV L 150, 30.4.2004., 12. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1007/2000 (2009. gada 16. septembris) par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem (OV L 286, 31.10.2009., 36. lpp.);

iv)  Padomes Regula (EK) Nr. 734/2008 (2008. gada 15. jūlijs) par jutīgu jūras ekosistēmu aizsardzību atklātajā jūrā pret negatīvo ietekmi, ko rada grunts zvejas rīki (OV L 201, 30.7.2008., 8. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.);

vi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 995/2010 (2010. gada 20. oktobris), ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1143/2014 (2014. gada 22. oktobris) par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību (OV L 317, 4.11.2014., 35. lpp.).

7.  Noteikumi par ķimikālijām, ko reglamentē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).

8.  Noteikumi par bioloģiskajiem produktiem, ko reglamentē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/848 (2018. gada 30. maijs) par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 (OV L 150, 14.6.2018., 1. lpp.).

F.  2. panta a) punkta vi) apakšpunkts – pretradiācijas aizsardzība un kodoldrošums

Noteikumi kodoldrošuma jomā, kurus reglamentē:

i)  Padomes Direktīva 2009/71/Euratom (2009. gada 25. jūnijs), ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru (OV L 172, 2.7.2009., 18. lpp.);

ii)  Padomes Direktīva 2013/51/Euratom (2013. gada 22. oktobris), ar ko nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī (OV L 296, 7.11.2013., 12. lpp.);

iii)  Padomes Direktīva 2013/59/Euratom (2013. gada 5. decembris), ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem un atceļ Direktīvu 89/618/Euratom, Direktīvu 90/641/Euratom, Direktīvu 96/29/Euratom, Direktīvu 97/43/Euratom un Direktīvu 2003/122/Euratom (OV L 13, 17.1.2014., 1. lpp.);

iv)  Padomes Direktīva 2011/70/Euratom (2011. gada 19. jūlijs), ar ko izveido Kopienas sistēmu lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu atbildīgai un drošai apsaimniekošanai (OV L 199, 2.8.2011., 48. lpp.);

v)  Padomes Direktīva 2006/117/Euratom (2006. gada 20. novembris) par radioaktīvo atkritumu un lietotās kodoldegvielas pārvadājumu uzraudzību un kontroli (OV L 337, 5.12.2006., 21. lpp.);

vi)  Padomes Regula (Euratom) 2016/52 (2016. gada 15. janvāris), ar ko nosaka maksimālos pieļaujamos pārtikas un barības radioaktīvā piesārņojuma līmeņus pēc kodolavārijas vai jebkuras citas radiācijas avārijsituācijas un atceļ Padomes Regulu (Euratom) Nr. 3954/87 un Komisijas Regulas (Euratom) Nr. 944/89 un (Euratom) Nr. 770/90 (OV L 13, 20.1.2016., 2. lpp.);

vii)  Padomes Regula (Euratom) Nr. 1493/93 (1993. gada 8. jūnijs) par radioaktīvo vielu pārvadājumiem starp dalībvalstīm.

G.  2. panta a) punkta vii) apakšpunkts – pārtikas un barības nekaitīgums, dzīvnieku veselība un labturība

1.  Savienības pārtikas un barības aprites tiesību akti, ko reglamentē vispārīgie principi un prasības, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

2.  Dzīvnieku veselība, ko reglamentē:

i)   Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/429 (2016. gada 9. marts) par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā ("Dzīvnieku veselības tiesību akts") (OV L 84, 31.3.2016., 1. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam (OV L 300, 14.11.2009., 1. lpp.).

3.  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/625 (2017. gada 15. marts) par oficiālajām kontrolēm un citām oficiālajām darbībām, kuras veic, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti pārtikas un barības aprites tiesību akti, noteikumi par dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību un augu aizsardzības līdzekļiem, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 999/2001, (EK) Nr. 396/2005, (EK) Nr. 1069/2009, (EK) Nr. 1107/2009, (ES) Nr. 1151/2012, (ES) Nr. 652/2014, (ES) 2016/429 un (ES) 2016/2031, Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2005 un (EK) Nr. 1099/2009 un Padomes Direktīvas 98/58/EK, 1999/74/EK, 2007/43/EK, 2008/119/EK un 2008/120/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004, Padomes Direktīvas 89/608/EEK, 89/662/EEK, 90/425/EEK, 91/496/EEK, 96/23/EK, 96/93/EK un 97/78/EK un Padomes Lēmumu 92/438/EEK (Oficiālo kontroļu regula) (OV L 95, 7.4.2017., 1. lpp.).

4.   Dzīvnieku aizsardzības un labturības noteikumi un standarti, ko reglamentē:

i)  Padomes Direktīva 98/58/EK (1998. gada 20. jūlijs) par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.);

ii)  Padomes Regula (EK) Nr. 1/2005 (2004. gada 22. decembris) par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97 (OV L 3, 5.1.2005., 1. lpp.);

iii)  Padomes Regula (EK) Nr. 1099/2009 (2009. gada 24. septembris) par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā (OV L 303, 18.11.2009., 1. lpp.);

iv)  Padomes Direktīva 1999/22/EK (1999. gada 29. marts) attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos (OV L 94, 9.4.1999., 24. lpp.).

H.  2. panta a) punkta viii) apakšpunkts – sabiedrības veselība

1.  Pasākumi, ar ko nosaka augstus kvalitātes un drošības standartus cilvēku izcelsmes orgāniem un vielām, kurus reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/98/EK (2003. gada 27. janvāris), ar kuru nosaka kvalitātes un drošības standartus attiecībā uz cilvēka asins un asins komponentu savākšanu, testēšanu, apstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu, kā arī groza Direktīvu 2001/83/EK (OV L 33, 8.2.2003., 30. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/23/EK (2004. gada 31. marts) par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai (OV L 102, 7.4.2004., 48. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/53/ES (2010. gada 7. jūlijs) par transplantācijai paredzētu cilvēku orgānu kvalitātes un drošības standartiem (OV L 207, 6.8.2010., 14. lpp.).

2.  Pasākumi, ar ko nosaka augstus kvalitātes un drošības standartus zālēm un medicīnas ierīcēm, kurus reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 141/2000 (1999. gada 16. decembris) par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (OV L 18, 22.1.2000., 1. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK (OV L 4, 7.1.2019., 43. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1901/2006 (2006. gada 12. decembris) par pediatrijā lietojamām zālēm un par grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 1768/92, Direktīvā 2001/20/EK, Direktīvā 2001/83/EK un Regulā (EK) Nr. 726/2004 (OV L 378, 27.12.2006., 1. lpp.);

vi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1394/2007 (2007. gada 13. novembris) par uzlabotas terapijas zālēm un ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK un Regulu (EK) Nr. 726/2004 (OV L 324, 10.12.2007., 121. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 536/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK (OV L 158, 27.5.2014., 1. lpp.).

3.  Pacientu tiesības, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.).

4.  Tabakas un saistīto izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (OV L 127, 29.4.2014., 1. lpp.).

I.  2. panta a) punkta ix) apakšpunkts – patērētāju tiesību aizsardzība

Patērētāju tiesības un aizsardzība, ko reglamentē:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/6/EK (1998. gada 16. februāris) par patērētāju aizsardzību, norādot patērētājiem piedāvāto produktu cenas (OV L 80, 18.3.1998., 27. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.);

vi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp.).

J.  2. panta a) punkta x) apakšpunkts – privātās dzīves un personas datu aizsardzība un tīkla un informācijas sistēmu drošība

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privātumu un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīva (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).

II daļa

Direktīvas 3. panta 1. punkts attiecas uz turpmāk minētajiem Savienības tiesību aktiem.

A.  2. panta a) punkta ii) apakšpunkts – finanšu pakalpojumi, produkti un tirgi un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana

1.  Finanšu pakalpojumi:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/65/EK (2009. gada 13. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 302, 17.11.2009., 32. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/2341 (2016. gada 14. decembris) par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI) darbību un uzraudzību (OV L 354, 23.12.2016., 37. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/43/EK (2006. gada 17. maijs), ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 84/253/EEK (OV L 157, 9.6.2006., 87. lpp.);

iv)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV L 173, 12.6.2014., 1. lpp.);

v)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013., 338. lpp.);

vi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES (OV L 173, 12.6.2014., 349. lpp.);

vii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 909/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem un grozījumiem Direktīvās 98/26/EK un 2014/65/ES un Regulā (ES) Nr. 236/2012 (OV L 257, 28.8.2014., 1. lpp.);

viii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1286/2014 (2014. gada 26. novembris) par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp.);

ix)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2365 (2015. gada 25. novembris) par vērtspapīru finansēšanas darījumu un atkalizmantošanas pārredzamību un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 337, 23.12.2015., 1. lpp.);

x)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (pārstrādāta redakcija) (OV L 26, 2.2.2016., 19. lpp.);

xi)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1129 (2017. gada 14. jūnijs) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū (OV L 168, 30.6.2017., 12. lpp.).

2.  Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana:

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/847 (2015. gada 20. maijs) par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1781/2006 (OV L 141, 5.6.2015., 1. lpp.).

B.  2. panta a) punkta iv) apakšpunkts – transporta drošība

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 376/2014 (2014. gada 3. aprīlis) par ziņošanu, analīzi un turpmākajiem pasākumiem attiecībā uz atgadījumiem civilajā aviācijā un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 996/2010 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/42/EK, Komisijas Regulas (EK) Nr. 1321/2007 un (EK) Nr. 1330/2007 (OV L 122, 24.4.2014., 18. lpp.);

ii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/54/ES (2013. gada 20. novembris) par dažiem karoga valsts atbildības aspektiem attiecībā uz atbilstību 2006. gada Konvencijai par darbu jūrniecībā un tās izpildi (OV L 329, 10.12.2013., 1. lpp.);

iii)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/16/EK (2009. gada 23. aprīlis) par ostas valsts kontroli (OV L 131, 28.5.2009., 57. lpp.).

C.  2. panta a) punkta v) apakšpunkts – vides aizsardzība

i)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK (OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.).

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par direktīvu par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem

Pārskatīšanas brīdī, kura ir jāīsteno saskaņā ar direktīvas 27. pantu, Komisija pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un vajadzības gadījumā saskaņā ar LESD 154. pantu apsvērs iespēju nākt klajā ar priekšlikumu par tās darbības jomas attiecināšanu arī uz dažiem tiesību aktiem, kuru pamatā ir LESD 153. pants un 157. pants.

(1)* TEKSTAM VĒL NAV VEIKTA JURIDISKI LINGVISTISKĀ PĀRBAUDE.
(2)OV C […], […], […] lpp.
(3)OV C […], […], […] lpp.
(4)OV C […], […], […] lpp.
(5) Eiropas Parlamenta 2019. gada 16. aprīļa nostāja.
(6)Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojums par pastiprinātu sankciju režīmu finanšu pakalpojumu nozarē.
(7)Attiecīgais "Savienības saskaņošanas tiesību aktu" kopums ir nodalīts un uzskaitīts Regulā [XXX], ar ko paredz noteikumus un procedūras attiecībā uz atbilstību Savienības saskaņošanas tiesību aktiem un to izpildi (2017/0353(COD)).
(8)Reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 4. lpp.).
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 376/2014 (2014. gada 3. aprīlis) par ziņošanu, analīzi un turpmākajiem pasākumiem attiecībā uz atgadījumiem civilajā aviācijā (OV L 122, 18. lpp.).
(10)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/54/ES (2013. gada 20. novembris) par dažiem karoga valsts atbildības aspektiem attiecībā uz atbilstību 2006. gada Konvencijai par darbu jūrniecībā un tās izpildi (OV L 329, 1. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/16/EK (2009. gada 23. aprīlis) par ostas valsts kontroli (OV L 131, 57. lpp.).
(11)COM (2018) 10 final.
(12)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OV L 178, 66. lpp.).
(13)Padomes Direktīva 2014/87/Euratom (2014. gada 8. jūlijs), ar kuru groza Direktīvu 2009/71/Euratom, ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru (OV L 219, 25.7.2014., 42. lpp.).
(14)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.).
(15)OV L 84, 1. lpp.
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā.
(17)OV C 313, 23.10.1996., 1. lpp.
(18)OV C 151, 20.5.1997., 1. lpp.
(19)OV L 173, 1. lpp.
(20)Komisijas Īstenošanas direktīva (ES) 2015/2392 (2015. gada 17. decembris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 596/2014 attiecībā uz ziņošanu kompetentajām iestādēm par faktiskajiem vai iespējamajiem šīs regulas pārkāpumiem (OV L 332, 126. lpp.).
(21)OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp.
(22)CM/Rec (2014)7.
(23)Minēts iepriekš tekstā.
(24)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 376/2014 (2014. gada 3. aprīlis) par ziņošanu, analīzi un turpmākajiem pasākumiem attiecībā uz atgadījumiem civilajā aviācijā (OV L 122, 18. lpp.).
(25)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/30/ES (2013. gada 12. jūnijs) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK (OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.).
(26)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).
(27)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).
(28)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā (OV L 297, 4.11.2016., 1. lpp.).
(29)2017/0353 (COD) – pašreizējais Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2019/... (... gada ...) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011, kuras pielikumā ir uzskaitīti visi saskaņotie tiesību akti, kas ietver produkta izstrādes un marķēšanas prasības.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 29. aprīlisJuridisks paziņojums