Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Stāvoklis Honkongā
 Stāvoklis pie ASV un Meksikas robežas
 Krievija, it īpaši vides aktīvistu un politieslodzīto no Ukrainas stāvoklis
 Stāvoklis Venecuēlā

Stāvoklis Honkongā
PDF 134kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 18. jūlija rezolūcija par stāvokli Honkongā (2019/2732(RSP))
P9_TA(2019)0004RC-B9-0013/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Honkongu,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2019. gada 12. jūnija paziņojumu par notiekošajiem protestiem pret ierosinātajām izdošanas reformām Honkongā,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2019. gada 1. jūlija paziņojumu par jaunākajām norisēm Honkongā,

–  ņemot vērā Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala (SAR) Pamatlikumu, kas tika pieņemts 1990. gada 4. aprīlī un stājās spēkā 1997. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes valdības un Ķīnas Tautas Republikas valdības 1984. gada 19. decembra kopīgo deklarāciju par Honkongas jautājumu, kas pazīstama arī kā Ķīnas un Lielbritānijas kopīgā deklarācija,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2019. gada 8. maija kopīgo ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabals – 2018. gada ziņojums”,

–  ņemot vērā 21. ES un Ķīnas samita kopīgo paziņojumu 2019. gada 9. aprīlī,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, kas tika uzsākts 1995. gadā, un šā dialoga 37. kārtu 2019. gada 1. un 2. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas un PV/AP 2019. gada 12. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES un Ķīna — stratēģiska perspektīva”,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2018. gada novembrī veikto ANO vispārējo regulāro pārskatu (VRP) par Ķīnu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm svarīgajām vērtībām savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala (HKSAR) valdība ir ierosinājusi 2019. gada (grozījumu) tiesību aktu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušām meklētām personām un savstarpēju palīdzību krimināllietās, lai grozītu Rīkojumu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušām meklētām personām (FOO) un Rīkojumu par savstarpējo juridisko palīdzību krimināllietās (MLAO);

C.  tā kā Honkongas vadītāja Carrie Lam 2019. gada 9. jūlijā paziņoja, ka plašu nosodījumu ieguvušie tiesību akti ir “miruši”; tā kā viņa nav paziņojusi, ka likumprojekts tiks atsaukts;

D.  tā kā ierosinātais tiesību akts varētu palīdzēt izdot Ķīnai personas politisku iemeslu dēļ un pakļaut šīs personas tiesu sistēmai, kurā ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā saskaņā ar ierosinātajiem grozījumiem Honkongas tiesai nebūtu skaidras, nepārprotamas jurisdikcijas un juridiska pienākuma izskatīt dažādās cilvēktiesību jomas, kas saistītas ar lietām, kuras izskata tiesas Ķīnas kontinentālajā daļā vai citās valstīs;

E.  tā kā kontinentālās Ķīnas tiesu sistēma nav neatkarīga no valdības un Ķīnas Komunistiskās partijas un tai ir raksturīga patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana un cita veida slikta izturēšanās, nopietni pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, piespiedu pazušana un dažādas sistēmas, kas saistītas ar turēšanu apcietinājumā bez saziņas iespējām un bez tiesas procesa;

F.  tā kā daudzi Honkongas iedzīvotāji, no demokrātijas aktīvistiem līdz uzņēmējiem, baidās tikt izdoti kontinentālajai Ķīnai;

G.  tā kā Honkongas iedzīvotāji vēl nepiedzīvoti lielā skaitā izgāja ielās, miermīlīgā veidā izmantojot savas pamattiesības pulcēties un protestēt; tā kā 2019. gada 12. jūnijā desmitiem tūkstošu protestētāju pulcējās pie Likumdošanas padomes ēkas un tās tuvumā esošiem ceļiem, aicinot valdību atsaukt ierosinātos grozījumus Honkongas izdošanas likumā;

H.  tā kā vairāk nekā 70 cilvēktiesību NVO, tostarp Amnesty International, Human Rights Watch, Human Rights Monitor, Honkongas Advokātu asociācija un Honkongas Juristu biedrība, nosūtīja kolektīvu vēstuli Likumdošanas padomes vadītājai Lam, pieprasot, lai viņas valdība atsauc izdošanas likumu, jo tas apdraud cilvēktiesību ievērošanu;

I.  tā kā Honkongas policija izmantoja neliela skaita protestētāju vardarbīgo rīcību kā aizbildinājumu, lai piemērotu nevajadzīgu un pārmērīgu spēku pret miermīlīgo protestētāju vairākumu, tostarp asaru gāzi, gumijas lodes, ar lodītēm pildītus šāviņus (beanbags) un piparu izsmidzinātājus, nodēvēja incidentu par nemieriem un līdz ar to arestēja vairākus desmitus cilvēku; tā kā vairākiem cilvēkiem tika izvirzīta apsūdzība par nemieriem, par ko piespriež 10 gadu cietumsodu;

J.  tā kā gadu gaitā Honkongas iedzīvotāji ir bijuši liecinieki masveida demonstrācijām, kurās tika pieprasīta demokrātija un Pamatlikuma pilnīga īstenošana, tostarp tā dēvētās “Lietussargu kustības” 2014. gadā organizētajiem protestiem, kā arī demonstrācijām, kas pieprasa plašsaziņas līdzekļu brīvību un cita starpā protestē pret Honkongas grāmattirgotāju pazušanu;

K.  tā kā 2015. gada beigās pazuda četri Honkongas pastāvīgie iedzīvotāji, viņu vidū Gui Minhai, un viens nerezidents, kas ir saistīts ar izdevniecību “Mighty Current” un tās grāmatnīcu; tā kā mēnešus vēlāk parādījās ziņas, ka viņi tiek turēti apcietinājumā kontinentālajā Ķīnā, neatklājot viņu atrašanās vietu; tā kā viens no grāmattirgotājiem, kas atgriezās Honkongā, kopš tā laika ir pārcēlies uz Taivānu, baidoties no izdošanas;

L.  tā kā Pamatlikumā ir iekļauti noteikumi, kas nodrošina cilvēktiesību un individuālo brīvību aizsardzību; tā kā Pamatlikuma 27. pantā ir garantēta vārda, preses un publicēšanās brīvība, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvība un brīvība piedalīties gājienos un demonstrācijās; tā kā Pamatlikuma 45. un 68. pantā ir paredzēts, ka Likumdošanas padomes vadītājs un visi locekļi būtu jāievēlē vispārējās vēlēšanās;

M.  tā kā ES atbalsta principu „viena valsts, divas sistēmas” un augstu Honkongas autonomijas pakāpi,

1.  aicina HKSAR valdību atsaukt 2019. gada (grozījumu) tiesību aktu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušām meklētām personām un savstarpēju palīdzību krimināllietās;

2.  aicina HKSAR valdību nekavējoties atbrīvot miermīlīgos protestētājus un visus, kas protestu laikā vai pirms tam aizturēti par savas vārda brīvības izmantošanu miermīlīgā veidā, un atsaukt visas apsūdzības pret viņiem;

3.  aicina veikt neatkarīgu, objektīvu, efektīvu un tūlītēju izmeklēšanu par to, kā Honkongas policija izmanto spēku pret protestētājiem;

4.  uzsver, ka ES atbalsta daudzas Honkongas iedzīvotāju paustās bažas par ierosinātajām izdošanas reformām un ir darījusi tās zināmas HKSAR valdībai; uzsver, ka tiesību aktam ir tālejošas sekas attiecībā uz Honkongu un tās iedzīvotājiem, ES un ārvalstu pilsoņiem, kā arī uzņēmumu uzticēšanos Honkongā;

5.  mudina Honkongu nodrošināt, ka tās tiesību akti joprojām pilnībā atbilst tās starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, tostarp noteikumiem, kas paredzēti Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un ANO Konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu;

6.  atzīst, ka pēdējo nedēļu laikā nepieredzētus apmērus ir sasniedzis to Honkongas iedzīvotāju skaits, kas iziet ielās, — tiek lēsts, ka 2019. gada 9. jūnijā tas bija vairāk nekā viens miljons cilvēku un vairāk nekā divi miljoni cilvēku nākamajā nedēļā, — galvenokārt miermīlīgās masu demonstrācijās, ko ir izraisījušas lielas bažas par ierosinātajiem izdošanas tiesību aktiem;

7.  uzsver, ka Honkongas iedzīvotāju tiesības Honkongā kopumā ir ievērotas, bet pauž nopietnas bažas par to, ka pastāvīgi pasliktinās pilsoņu tiesības, politiskās tiesības un preses brīvība; pauž dziļas bažas par nepieredzēto spiedienu uz žurnālistiem un viņu pieaugošo pašcenzūru, jo īpaši attiecībā uz to, kā tiek atspoguļoti sensitīvi jautājumi, kas skar kontinentālo Ķīnu, vai jautājumi, kuri attiecas uz HKSAR valdību;

8.  uzsver, ka Pamatlikumā ir garantēta vārda, preses un publicēšanās brīvība, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvība un brīvība piedalīties gājienos un demonstrācijās; aicina iestādes Honkongā un Ķīnā nodrošināt, ka tiek aizsargātas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas ietvertas Pamatlikumā visiem iedzīvotājiem;

9.  asi nosoda Ķīnas nemitīgo un pieaugošo iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās, kā arī Ķīnas neseno apgalvojumu, ka Ķīnas un Lielbritānijas 1984. gada kopīgā deklarācija ir vēsturisks dokuments un līdz ar to vairs nav spēkā; uzsver, ka kopīgā deklarācija paredz, ka Ķīnas valdībai ir saistoši saglabāt Honkongas augsto autonomijas pakāpi un tās tiesības un brīvības;

10.  šajā saistībā pauž dziļas bažas par to, ka opozīcijas kandidātiem, viņu vidū Anges Chow un bijušajam likumdevējam Lau Siu-Lai, netika atļauts balotēties vēlēšanām Likumdošanas padomē sakarā ar viņu politisko piederību vai uzskatiem;

11.  aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību strādāt pie tā, lai ieviestu atbilstošus eksporta kontroles mehānismus, lai Ķīnai, un jo īpaši Honkongai, liegtu piekļuvi tehnoloģijām, kuras tiek izmantotas pamattiesību pārkāpšanai;

12.  mudina veikt sistemātisku reformu, lai ieviestu tiešas vēlēšanas valdības vadītāja amatā un Likumdošanas padomē, kā noteikts Pamatlikumā, un prasa vienoties par vēlēšanu sistēmu, kas ir kopumā demokrātiska, taisnīga, atklāta un pārredzama un kas dod HKSAR iedzīvotājiem tiesības ievēlēt kandidātus un kandidēt uz ievēlēšanu atlases procesā attiecībā uz visiem vadošajiem amatiem;

13.  atkārtoti aicina nekavējoties atbrīvot Zviedrijas valstspiederīgo grāmatizdevēju Gui Minhai;

14.  uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt demokrātiju, tostarp tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamattiesības un pamatbrīvības, pārredzamību un informācijas un vārda brīvību Honkongā;

15.  atgādina, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu izvirzīt jautājumu par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā visos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar Ķīnas iestādēm saskaņā ar ES apņemšanos īstenot stingru, skaidru un vienotu nostāju attiecībā uz šo valsti; turklāt atgādina, ka, ņemot vērā Ķīnas pašreizējo reformu procesu un aizvien lielāko aktivitāti globālajā mērogā, tā ir izdarījusi izvēli iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot vairākus starptautiskos cilvēktiesību līgumus; tādēļ aicina ES turpināt dialogu ar Ķīnu, lai nodrošinātu, ka tā izpilda šīs saistības;

16.  aicina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis pievērst uzmanību visām šīm problēmām un nodrošināt dialogu ar HKSAR un Ķīnas valdībām;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam un Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala gubernatoram un asamblejai.


Stāvoklis pie ASV un Meksikas robežas
PDF 140kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 2019. gada 18. jūlija rezolūcija par stāvokli pie ASV un Meksikas robežas (2019/2733(RSP))
P9_TA(2019)0005RC-B9-0014/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu, kurā noteikts, ka bērna interesēm ir jābūt galvenajam apsvērumam un ka ikvienam bērnam ir tiesības saglabāt personiskas attiecības un tiešu kontaktu ar abiem vecākiem,

–  ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā ASV Kongresa deputātu paziņojumus pēc tam, kad viņi 2019. gada jūlijā bija apmeklējuši aizturēšanas centrus,

–  ņemot vērā Konvenciju par bēgļu statusu (1951. gada konvencija) un tai pievienoto 1967. gada Protokolu par bēgļu statusu,

–  ņemot vērā 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2008. gada ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā pašreizējās ASV administrācijas politikas iniciatīvas migrācijas un patvēruma jomā un Migrantu aizsardzības protokolus (MPP),

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Michelle Bachelet 2019. gada 8. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā ASV Iekšzemes drošības sekretāra vietas izpildītāja 2019. gada 9. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā ASV Iekšzemes drošības departamenta ģenerālinspektora (OIG) 2019. gada 2. jūlija memorandu Valsts drošības departamentam par stāvokli Rio Grande ielejas uzņemšanas centrā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2018. gada 19. decembrī pieņemto Globālo paktu par migrāciju,

–  ņemot vērā Amerikas Savienoto Valstu 1776. gada Neatkarības deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā gan ASV, gan ES uzskata, ka cilvēktiesības ir neatņemamas tiesības un vienas no pamattiesībām, kas piemīt visiem cilvēkiem;

B.  tā kā pēdējos gados vardarbības un dziļi iesakņojušās nabadzības radītā krīze ir likusi ģimenēm, tostarp jauniešiem un bērniem, pamest Meksiku un Centrālamerikas ziemeļu daļas valstis (Salvadoru, Gvatemalu un Hondurasu) un meklēt drošību, aizsardzību un ekonomisko stabilitāti ASV;

C.  tā kā ASV vēsturiski ir veidojusies kā imigrācijas valsts, kas ietver dažādas kopienas;

D.  tā kā jebkurai suverēnai valstij ir prerogatīva lemt par ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, bet tai vienlaikus ir jāievēro visas attiecīgās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā;

E.  tā kā 2018. gadā ASV bija lielākā līdzekļu devēja ANO Bēgļu aģentūrai un UNHCR, kopumā nodrošinot 1 589 776 543 USD;

F.  tā kā ASV ir pieņēmusi stingrus pasākumus, kas ietekmē migrantus un patvēruma meklētājus, kuri šķērso valsts robežu, cenšoties īstenot savas neatņemamās tiesības uz dzīvību, brīvību un laimīgu dzīvi;

G.  tā kā pie ASV un Meksikas robežas ir izveidojusies ārkārtas humanitārā situācija, jo migranti un patvēruma meklētāji pēc robežas šķērsošanas ASV pusē tiek aizturēti; tā kā situācija, ar kuru saskaras bērni, ir īpaši satraucoša un nosodāma, jo simtiem bērnu dzīvo pie robežas izveidotās telšu apmetnēs vai atrodas aiz restēm aizturēšanas iestādēs, kuras neatbilst obligātajiem cilvēktiesību standartiem, jo tās ir pārpildītas un tajās trūkst atbilstošu veselības aprūpes iestāžu, pienācīgas kvalitātes pārtikas un sanitārijas;

H.  tā kā memorandā par situāciju Rio Grande ielejas uzņemšanas centrā ASV Iekšzemes drošības departamenta ģenerālinspektora birojs (OIG) norādīja uz „steidzamiem jautājumiem, kas prasa tūlītēju uzmanību un rīcību”, jo steidzami ir jārisina problēmas saistībā ar „nopietnu pārapdzīvotību un nepavadītu nepilngadīgo bērnu, ģimeņu un atsevišķu pieaugušo ilgstošu aizturēšanu” un tādēļ aicināja „nekavējoties rīkoties, lai mazinātu bīstamo pārapdzīvotību un ilgstošu bērnu un pieaugušo turēšanu apcietinājumā Rio Grande ielejā”;

I.  tā kā brīvības atņemšana bērniem, pamatojoties uz viņu vai viņu vecāku migranta statusu, nekad nav bērna interesēs, pārsniedz nepieciešamības prasību, kļūst ļoti nesamērīga un var tikt uzskatīta par nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos pret migrantu bērniem; tā kā brīvības atņemšanai, kas skar pieaugušos migrantus un patvēruma meklētājus, vajadzētu būt galējam līdzeklim un, ja tāda ir nepieciešama, vajadzētu būt uz visīsāko iespējamo laikposmu, nodrošinot likumā paredzēto kārtību un nosacījumus, kas pilnībā atbilst visiem attiecīgajiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

J.  tā kā saskaņā ar datiem, kurus Amnesty International izpauda ASV Muitas un robežapsardzes aģentūra, laikā no 2017. gada līdz 2018. gada augustam pēc robežas šķērsošanas tika šķirtas aptuveni 8000 ģimenes; tā kā šajās aplēsēs nav iekļauti daudzi citi nošķiršanas gadījumi, piemēram, gadījumi, kad bērnus nošķir no viņu vecākajiem brāļiem un māsām, tantēm un onkuļiem, vecvecākiem un citiem attālākiem ģimenes locekļiem;

K.  tā kā Sandjego federālais tiesnesis 2018. gada jūnijā izdeva rīkojumu ASV administrācijai pārtraukt laulāto nošķiršanu; tā kā saskaņā ar informāciju, kas sniegta federālajam tiesnesim, ASV Muitas un robežapsardzes birojs tomēr turpina īstenot nošķiršanas praksi, jo kopš 2018. gada jūnija vismaz 245 bērni ir aizvesti no viņu ģimenēm; daudzos gadījumos nav skaidras dokumentācijas, kas palīdzētu noteikt šo bērnu atrašanās vietai;

L.  tā kā Veselības un sabiedrības pakalpojumu ministrija (līdz 2018. gada decembrim ir identificējusi 2 737 nošķirtus bērnus, vienlaikus atzīstot, ka laika posmā no 2017. gada nošķirti varētu būt vēl vairāki tūkstoši, un administrācija nespēj tos identificēt, jo trūkst efektīvas izsekošanas sistēmas;

M.  tā kā ģimenes nošķiršana un aizturēšana uz nenoteiktu laiku ir uzskatāma par nežēlīgu izturēšanos; tā kā bērni, kas dzīvo iestādēs, nošķirti no savas ģimenes, ir ļoti neaizsargāti pret emocionālu, fizisku un psiholoģisku vardarbību, kas var radīt ilgstošas attīstības problēmas, ievainojumus un dziļas traumas, kā arī smagas negatīvas sociālās sekas;

N.  tā kā saskaņā ar Amerikas Pilsoniskās brīvības savienības ziņojumiem un dažādu ASV Veselības un sabiedrības pakalpojumu ministrijas un Iekšzemes drošības departamenta pārstāvju paziņojumiem kopš pērnā gada imigrācijas apcietinājumā ir miruši vismaz seši bērni, bet iepriekšējo gandrīz desmit gadu laikā, kā liecina informācija, ASV Muitas un robežsardzes apcietinājumā nav miris neviens bērns;

O.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem 2019. gadā, mēģinot no Meksikas iekļūt ASV, ir gājuši bojā 197 cilvēki, tostarp vismaz 13 bērni; tā kā pēdējo 5 gadu laikā nāves gadījumu skaits ir nemitīgi pieaudzis, un laikā no 2014. līdz 2018. gadam ir gājuši bojā vairāk nekā 1900 cilvēku;

P.  tā kā pēdējo nedēļu laikā Meksikas iestādes ir ievērojami pastiprinājušas izpildes pasākumus migrācijas politikas jomā, kā rezultātā pieaug aizturēto un deportēto migrantu skaits;

Q.  tā kā drausmīgie apstākļi to dzīvesvietā liek migrantiem, galvenokārt no Centrālamerikas, doties uz ASV robežu un šķērsot to; tā kā spiediens uz dienvidu un ziemeļu robežām liek tūkstošiem migrantu, no kuriem lielākā daļa ir sievietes un bērni, pakļaut savu dzīvību nopietnam riskam;

R.  tā kā saskaņā ar valdības teikto Meksika pašlaik saskaras ar ārkārtīgu sabiedriskās drošības krīzi; tā kā atbilstīgi ASV Migrantu aizsardzības protokoliem (MPP) patvēruma meklētāji tiek vesti atpakaļ uz Meksiku, tostarp uz diviem tās ziemeļdaļas štatiem — Lejaskaliforniju (Baja California) un Čivavu (Chihuahua) —, kuros ir visaugstākais vardarbības līmenis, un tur viņi dzīvo ārkārtīgi bīstamos apstākļos, riskējot kļūt par smagu noziegumu, tostarp personu nolaupīšanas, seksuālu uzbrukumu un vardarbības, upuriem;

S.  tā kā patvēruma meklētāju masveida atpakaļnosūtīšana, nelikumīga ģimeņu šķiršana, kā arī patvaļīga un neierobežota patvēruma meklētāju aizturēšana bez atbrīvošanas pret galvojumu ir nežēlīga politika un rupjš gan ASV patvēruma tiesību aktu, gan starptautisko tiesību pārkāpums;

T.  tā kā 2019. gada 27. jūnijā ASV Pārstāvju palāta piešķīra 4,6 miljardus USD, lai risinātu pie ASV un Meksikas robežas izveidojušos situāciju;

U.  tā kā ANO cilvēktiesību biroja filiāles Meksikā un Centrālamerikā ir dokumentējušas daudzus cilvēktiesību pārkāpumus un pārkāpumus, kas tiek vērsti pret šīs valstis šķērsojošajiem migrantiem un patvēruma meklētājiem, tostarp pārmērīgu spēka izmantošanu, patvaļīgu brīvības atņemšanu, ģimeņu šķiršanu, piekļuves liegšanu pakalpojumiem, repatriēšanu un patvaļīgu izraidīšanu;

V.  tā kā 195 dalībvalstis ir parakstījušas un ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām; tā kā Amerikas Savienotās Valstis ir vienīgā ANO dalībvalsts, kas nav ratificējusi šo konvenciju;

W.  tā kā ES un ASV partnerība vēsturiski ir balstīta uz spēcīgām politiskām, kultūras, ekonomiskām un vēsturiskām saitēm un uz tādām kopīgām vērtībām kā brīvība, demokrātija, miera un stabilitātes veicināšana, cilvēktiesības un tiesiskums; ā kā spēcīgas ES un ASV attiecības ir būtiskas, lai veidotu demokrātiskāku, drošāku un pārtikušāku pasauli,

1.  pauž dziļas bažas par migrantu un patvēruma meklētāju situāciju pie ASV un Meksikas robežas, jo īpaši attiecībā uz migrantu bērniem;

2.  pauž nožēlu par daudzajiem nāves gadījumiem, kas skar cilvēkus, kuri kājām dodas uz ASV un Meksikas robežu; pauž visdziļāko solidaritāti visiem šiem upuriem un viņu ģimenēm;

3.  pauž bažas par drausmīgajiem apstākļiem, kādos migranti un patvēruma meklētāji, jo īpaši bērni, tiek turēti ASV imigrācijas aizturēšanas iestādēs, kurās trūkst pienācīgas veselības aprūpes, pienācīgas kvalitātes pārtikas un atbilstīgas sanitārijas; pauž dziļu nožēlu par to, ka pēdējos mēnešos ir gājuši bojā septiņi nepilngadīgi migranti, kuri atradās ASV Iekšzemes drošības departamenta ieslodzījuma iestādēs, un atbalsta visus ASV Kongresa un administrācijas centienus nodrošināt uzraudzību, izmeklēšanu, pārredzamību un pārskatatbildību attiecībā uz šo nāves gadījumu apstākļiem;

4.  uzsver, ka robežu pārvaldības pasākumiem ir jāatbilst ASV starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā un ka tiem nevajadzētu būt balstītiem uz šauru politikas nostādni, kuras mērķis ir atklāt, aizturēt un paātrināti izraidīt neatbilstīgos migrantus;

5.  aicina nodrošināt cilvēktiesības, drošību un piekļuvi cilvēktiesībām atbilstīgiem patvēruma piešķiršanas procesiem, tostarp stingri ievērojot neizraidīšanas principu un nodrošinot cilvēka cienīgus uzņemšanas apstākļus;

6.  pauž nožēlu par to, ka tiek izmantota ģimeņu šķiršana, kas var sistemātiski traumēt gan bērnus, gan viņu ģimenes, un tā ir metode, ko pašreizējā ASV administrācija, šķiet, uzskata par imigrācijas politikas instrumentu, kura mērķis ir atturēt cilvēkus, kas meklē drošību;

7.  uzsver, ka ģimeņu šķiršana un imigrantu aizturēšana nekādā gadījumā nav bērna interesēs;

8.  ņem vērā OIG memorandu un līdzīgus ziņojumus un aicina ASV pārskatīt visu pašreizējo migrācijas politiku un praksi, ar ko tiek pārkāptas starptautiskās cilvēktiesības, tostarp pamattiesības meklēt patvērumu, neizraidīšanas princips un tiesības uz cilvēka cieņu;

9.  aicina ASV valdību izbeigt ģimeņu šķiršanu un steidzami atgriezt visus bērnus, kas joprojām ir šķirti no vecākiem vai aizbildņiem, viņu ģimenēs, lai nodrošinātu viņu rehabilitāciju, pievēršot īpašu uzmanību attiecīgo bērnu vajadzībām;

10.  aicina attiecīgās ASV iestādes nekavējoties nodrošināt, ka visiem aizturētajiem ir piekļuve pamattiesībām, piemēram, tiesībām uz ūdeni, pārtiku, veselības aprūpi un pajumti;

11.  aicina ASV iestādes steidzami atrast ar brīvības atņemšanu nesaistītas alternatīvas migrantiem un patvēruma meklētājiem — gan bērniem, gan pieaugušajiem; prasa, lai attiecīgie bērni tiktu atgriezti viņu ģimenēs;

12.  mudina ASV valdību ratificēt ANO Konvenciju par bērna tiesībām, ko ASV parakstīja 1995. gadā, bet pēc tam nekad nav pieņēmusi, padarot ASV par vienīgo valsti pasaulē, kas to nav pieņēmusi; mudina ASV valdību ratificēt Konvencijas trešo fakultatīvo protokolu par sūdzību iesniegšanas procedūru;

13.  pauž nopietnas bažas par nesen notikušajām kratīšanām, ko īstenoja ASV Imigrācijas un muitas aģentūra (ICE), un kas skar migrantus bez personu apliecinošiem dokumentiem, galvenokārt no Centrālamerikas valstīm, viņu vecākus un bērnus, un šo kratīšanu rezultātā viņiem tiek noteikta kriminālatbildība;

14.  uzskata, ka reaģēšana uz migrācijas plūsmām ar represijām vai kriminālatbildības noteikšanu veicina ksenofobiju, naidu un vardarbību;

15.  pauž bažas par Meksikas iestāžu nesen pieņemtajām izmaiņām migrācijas politikā un aicina Meksikas valdību migrācijas jautājumu risināšanā ievērot starptautiskos standartus un cilvēktiesības;

16.  uzskata, ka armija nav piemērots instruments migrācijas jautājumu risināšanai; norāda, ka pie robežas izveidojušās situācijas risināšana būtu jāuztic specializētām policijas nodaļām, kas ir pienācīgi apmācītas un kurām ir uzdots ievērot cilvēktiesības un migrantu cieņu;

17.  atzīst, ka migrācija ir globāla problēma, un aicina izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstis sadarboties, lai, izmantojot visaptverošu pieeju, risinātu migrācijas plūsmu pamatcēloņus; šajā sakarībā atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu globālajam paktam par bēgļiem un globālajam paktam par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju, kas sniedz nozīmīgu iespēju uzlabot migrācijas pārvaldību un risināt ar migrāciju saistītās problēmas;

18.  atkārtoti pauž ticību atklātai un godīgai tirdzniecībai un pauž stingru pārliecību, ka piespiedu līdzekļi un represīvi tarifi nav efektīvi un nepalīdz suverēnām valstīm rast konstruktīvus un ilgtspējīgus risinājumus tādiem politiskiem izaicinājumiem kā migrācija;

19.  atzinīgi vērtē personas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas ir nodrošinājušas, ka migranti var īstenot savas viselementārākās tiesības, piemēram, tiesības uz ūdeni, pārtiku, veselības aprūpi, pienācīgu pajumti un citu palīdzību abās robežas pusēs un visā reģionā; atkārtoti aicina nenoteikt kriminālatbildību par humānās palīdzības sniegšanu un atkārtoti mudina Komisiju pieņemt pamatnostādnes šajā jautājumā saskaņā ar 2018. gada 5. jūlija rezolūciju;

20.  atzinīgi vērtē ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos paziņojumu, atzinīgi vērtētu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) vai attiecīgo ANO ekspertu īstenotu faktu vākšanas misiju ar mērķi izpētīt cilvēktiesību situāciju pie ASV un Meksikas robežas;

21.  apņemas cieši uzraudzīt ES šim reģionam sniegto attīstības palīdzību, lai nodrošinātu efektīvus attīstības standartus, jo tas var palīdzēt novērst piespiedu migrācijas pamatcēloņus;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ASV prezidentam D. Trampam un viņa administrācijai, ASV Kongresam un Meksikas valdībai un parlamentam.


Krievija, it īpaši vides aktīvistu un politieslodzīto no Ukrainas stāvoklis
PDF 178kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 18. jūlija rezolūcija par Krieviju, it īpaši vides aktīvistu un politieslodzīto no Ukrainas stāvokli (2019/2734(RSP))
P9_TA(2019)0006RC-B9-0012/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju un stāvokli Krimā, it īpaši 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par stratēģisko militāro situāciju Melnās jūras baseinā pēc tam, kad Krievija nelikumīgi anektēja Krimu(1), 2015. gada 10. septembra rezolūciju par Krieviju, it īpaši Estona Kohvera, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietām(2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Krimā, it īpaši Krimas tatāru stāvokli(3), 2016. gada 12. maija rezolūciju par Krimas tatāriem(4), 2017. gada 16. marta rezolūciju par Krievijā ieslodzītajiem Ukrainas pilsoņiem un stāvokli Krimā(5), 2017. gada 5. oktobra rezolūciju par Krimas tatāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov un žurnālista Mykola Semena lietām(6), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par Krieviju, Oyub Titiev lietu un Cilvēktiesību centra “Memoriāls” lietu(7), 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par Krieviju, jo īpaši Ukrainas politieslodzītā Oļega Sencova lietu(8), 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par stāvokli Azovas jūrā(9), 2019. gada 14. februāra rezolūciju par stāvokli Čečenijā un Oyub Titiev lietu(10), 2018. gada 12. decembra rezolūciju par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu(11) un 2019. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli ES un Krievijas politiskajās attiecībās(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2018. gada 25. maija paziņojumu par lietām saistībā ar vairākiem aizturētajiem nelikumīgi anektētajā Krimā un Sevastopolē vai no šīm teritorijām, 2019. gada 10. janvāra paziņojumu par Ukrainas valstspiederīgo nelikumīgas aizturēšanas gadījumiem, 2019. gada 17. janvāra paziņojumu par to, ka Krievija arvien nelikumīgi tur apcietinājumā Ukrainas karavīrus, 2019. gada 22. marta paziņojumu par Pavlo Hryb tiesāšanu un 2019. gada 17. aprīļa paziņojumu par Ukrainas karavīru nelikumīgā apcietinājuma pagarināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2018. gada 28. jūnija rezolūciju par Ukrainas valstspiederīgajiem, kurus Krievijas Federācija ir apcietinājusi kā politieslodzītos,

–  ņemot vērā PACE 2019. gada 24. janvāra rezolūciju par spriedzes saasināšanos Azovas jūrā un Kerčas šaurumā un draudiem Eiropas drošībai,

–  ņemot vērā PACE 2019. gada 25. jūnija rezolūciju par Parlamentārās asamblejas lēmumu pieņemšanas procesa stiprināšanu attiecībā uz pilnvaru piešķiršanu un balsošanu,

–  ņemot vērā Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla (ITLOS) 2019. gada 25. maija rīkojumu lietā Nr.26 par trīs Ukrainas jūras spēku kuģu aizturēšanu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Krievijas Federācijas Konstitūciju un it īpaši tās 2. nodaļu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un brīvībām,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju 68/262 “Ukrainas teritoriālā integritāte” un ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. decembra rezolūciju 71/205 “Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)”,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolu, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā 5. pantu Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (UDHR), kuras dalībniece ir Krievijas Federācija, un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu un to, ka abos šajos pantos ir noteikts, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem, ņemot vērā UDHR 9. pantu, kurā noteikts, ka nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai pakļaut izraidīšanai, kā arī ņemot vērā UDHR 19. un 20. pantu, kuri paredz attiecīgi vārda un uzskatu brīvību un mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2019. gada 18. marta ziņojumu par asociāciju finansēšanu,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2016. gada 13. jūnija atzinumu par Krievijas Federālo likumu Nr. 129-FZ (Federālais likums par ārvalstu un starptautisko nevalstisko organizāciju nevēlamu darbību),

–  ņemot vērā 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,

A.  tā kā Krievijas Federācijai saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas konvenciju par cilvēktiesībām un kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pilntiesīgai dalībniecei ir pienākums ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu un respektēt pamatbrīvības un cilvēktiesības;

B.  tā kā Eiropas Savienība neatzīst Krievijas tiesību aktu piemērošanu Krimā un Sevastopolē un sagaida, ka visi Krimas pussalā un Krievijā nelikumīgi aizturētie Ukrainas pilsoņi tiks nekavējoties atbrīvoti;

C.  tā kā ES turpina pilnībā atbalstīt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās un atkārtoti uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi neatzīt Krimas un Sevastopoles nelikumīgo aneksiju;

D.  tā kā Krievijas varas iestādes un politiskā vadība turpina represīvā un autoritārā režīma īstenošanu pret saviem iedzīvotājiem, pilsonisko sabiedrību, politisko opozīciju un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem; tā kā Krievijas autoritārā režīma īstenošana negatīvi ietekmē ES un Krievijas attiecības un stabilitāti Eiropā un pasaulē; tā kā šādas represijas arī izpaužas kā opozīcijas kandidātu diskvalificēšana no vēlēšanām, kā tas pašlaik ir Maskavas pašvaldības vēlēšanu kandidātu, piemēram, Ilya Yashin, Lyubov Sobol un Ivan Zhdanov gadījumā;

E.  tā kā ar 2015. gada “nevēlamo organizāciju” likumu Krievijas ģenerālprokuroram tika piešķirtas pilnvaras bez jebkādas tiesvedības aizliegt par “nevēlamām” uzskatītu ārvalstu un starptautisko organizāciju darbību; tā kā šo likumu arvien vairāk izmanto, lai sodītu Krievijas nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās sabiedrības aktīvistus;

F.  tā kā daudzos gadījumos ir ziņots par spīdzināšanu un nežēlīgu un pazemojošu izturēšanos; tā kā šie apgalvojumi līdz šim nav tikuši adekvāti izmeklēti; tā kā spīdzināšana ir tikusi izmantota, lai izspiestu atzīšanos un iegūtu nepatiesus vainas pierādījumus; tā kā notiek vēršanās arī pret Krimas juristiem, kas sniedz juridisko palīdzību cietušajiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, kas ziņo par politiski motivētām piespiedu pazušanām Krimā, un žurnālistiem, kas ziņo par Krimas tatāru stāvokli;

G.  tā kā daudzi ieslodzītie un aizturētie cietumos ir saskārušies ar skarbiem un necilvēcīgiem apstākļiem, kas radījuši fizisku un psiholoģisku apdraudējumu veselībai; tā kā ieslodzītajiem steidzami ir nepieciešama medicīniskā aprūpe un ārstēšana;

H.  tā kā 2018. gada 25. novembrī Krievijas Federācija, izmantojot militāru spēku, netālu no Kerčas šauruma sagūstīja 24 Ukrainas jūrniekus un sagrāba trīs kuģus; tā kā šie Ukrainas kareivji atrodas nelikumīgā apcietinājumā kopš 2018. gada 25. novembra;

I.  tā kā Krievijas atbalstītie separātisti Donbasa reģionā tur ieslodzījumā vismaz 130 ukraiņu, tostarp ne mazāk kā 25 karavīru;

J.  tā kā savā 2019. gada 25. maijs rīkojumā ITLOS ar 19 balsīm par un 1 balsi pret noteica, ka Krievijas Federācijai “nekavējoties jāatbrīvo Ukrainas karakuģi Berdyansk, Nikopol un Yani Kapu un jānodod tie Ukrainai”, “nekavējoties jāatbrīvo 24 aizturētie Ukrainas karavīri un jāļauj viņiem atgriezties Ukrainā” un abām pusēm “jāatturas no jebkādas rīcības, kas varētu saasināt vai paplašināt strīdu”;

K.  tā kā, reaģējot uz situācijas saasinājumu Kerčas šaurumā un Azovas jūrā, tostarp 24 Ukrainas karavīru nelikumīgo aizturēšanu, Eiropas Savienība 2019. gada 15. martā pievienoja astoņas Krievijas amatpersonas to personu un subjektu sarakstam, uz ko attiecas ierobežojoši pasākumi attiecībā uz darbībām, kuras grauj vai apdraud Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību;

L.  tā kā saskaņā ar OHCHR 2019. gada 25. jūnija ziņojumu 2019. gada 27. martā Krievija veica 26 ēku pārmeklēšanu un pēc tam apcietināja 24 personas, no kurām lielākā daļa ir Krimas tatāru aktīvisti un kurām tagad ir noteikti nelikumīgi cietumsodi uz laiku līdz 20 gadiem; tā kā 2019. gada pirmajos sešos mēnešos Krievija nelikumīgi okupētajā Krimā ir nelikumīgi arestējusi vismaz 37 Ukrainas valstspiederīgos; tā kā gandrīz viņi visi ir Krimas pamatiedzīvotāji — tatāri;

M.  tā kā kopš 2018. gada jūnija dažādos Krievijas Federācijas reģionos un okupētajā Krimā politisku iemeslu dēļ ir aizturēti vairāk nekā 70 Ukrainas valstspiederīgo; tā kā saskaņā ar Cilvēktiesību centra “Memoriāls” aplēsēm kopš 2019. gada marta Krievijā ieslodzījumā kā politieslodzītie tiek turēti 297 cilvēki, bet pirms četriem gadiem tādu cilvēku bija vismaz 50, tostarp kinorežisors Oļegs Sencovs, 2018. gada Saharova balvas par domas brīvību laureāts;

N.  tā kā 2017. gada decembrī NVO “Environmental Watch” Ziemeļkaukāza nodaļas vadītājam Andrey Rudomakha un viņa kolēģiem Victor Chirikov, Aleksandr Savelyev un Vera Kholodnaya brutāli uzbruka maskēti vīrieši un pēc šī uzbrukuma Andrey Rudomakha tika diagnosticēts smadzeņu satricinājums un vairāki sejas lūzumi; tā kā, lai gan varas iestāžu rīcībā ir būtiski pierādījumi, tostarp videonovērošanas sistēmas (CCTV) ieraksti un uzbrucēju pirkstu nospiedumi, izmeklēšanā nav panākti taustāmi rezultāti un brutālā uzbrukuma izdarītāji un plānotāji joprojām ir nesodīti; tā kā pret Andrey Rudomakha turpinās kriminālizmeklēšana par “neslavas celšanu” Valsts domes deputātam;

O.  tā kā saskaņā ar Krievijas “ārvalstu aģentu” likumu tām NVO, kas saņem ārvalstu finansējumu un ir iesaistītas politiskā darbībā, ir jāpiesakās iekļaušanai īpašā ārvalstu aģentu sarakstā, lai tās tiktu pakļautas ciešai valdības papildu uzraudzībai, kā arī tām visās savās publikācijās, paziņojumos presei un ziņojumos ir jānorāda, ka šos materiālus ir sagatavojis ārvalsts aģents;

P.  tā kā vienai no ilglaicīgākajām un ievērojamākajām vides aizstāvēm valstī Alexandra Koroleva, Kaļiņingradas NVO “Ekozaschita” (“EcoDefence!”) vadītājai, nācās bēgt no valsts un meklēt patvērumu ārvalstīs, ņemot vērā pret viņu vērstās kriminālapsūdzības par soda naudas nesamaksāšanu saistībā ar grupas pastāvīgo atteikumu reģistrēties kā “ārvalstu aģentam”; tā kā viņai kā sodu var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, ja viņa tiktu atzīta par vainīgu;

Q.  tā kā “Ekozaschita!” ir viena no 49 Krievijas NVO, kuras ir iesniegušas pieteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesā (pieteikums Nr. 9988/13), apgalvojot, ka ārvalstu aģentu likums pārkāpj vairākas cilvēktiesību normas, tostarp attiecībā uz vārda un biedrošanās brīvību,  — šādu konstatējumu apstiprina Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs;

R.  tā kā pēdējo mēnešu laikā pret vides aizstāvjiem Andrey Borovikov un Vyacheslav Yegorov tika ierosinātas vismaz divas krimināllietas par atkārtotiem publisku pulcēšanos reglamentējošu tiesību aktu pārkāpumiem saistībā ar vides protestiem Arhangeļskas un Maskavas reģionā;

S.  tā kā Eiropas Savienība un Ukraina kopīgajā paziņojumā, ko sagatavoja pēc pēdējās ES un Ukrainas augstākā līmeņa sanāksmes 2019. gada 8. jūlijā, prasīja nekavējoties atbrīvot visus Krimas pussalā un Krievijā nelikumīgi aizturētos un ieslodzītos Ukrainas pilsoņus, tostarp Krimas tatāru aktīvistus;

T.  tā kā četri Ukrainas politieslodzītie, proti, 2018. gada Saharova balvas par domas brīvību laureāts Oleg Sentsov, Oleksandr Kolchenko, Oleksandr Shumkov un Volodymyr Balukh 2018. gada jūnijā rīkoja badastreiku, protestējot pret to, ka Ukrainas politieslodzītie joprojām atrodas apcietinājumā Krievijā;

U.  tā kā PACE atļāva Krievijas Federācijas delegācijai atgriezties Eiropas Padomē, kas ir Eiropas vadošā cilvēktiesību organizācija, un 2019. gada 25. jūnijā atjaunoja tās balsstiesības, pieprasot, lai apmaiņā pret šo tiesību atjaunošanu tiktu ievērotas tās vērtības un normas,

1.  aicina Krievijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus nelikumīgi un patvaļīgi aizturētos Ukrainas pilsoņus(13) gan Krievijā, gan uz laiku okupētajās Ukrainas teritorijās un nodrošināt viņiem, tostarp Krimas tatāriem, nesen aizturētajiem 2019. gada 10. jūlijā Sarkanajā laukumā notikušās miermīlīgās demonstrācijas dalībniekiem, Ukrainas pilsoņiem, kas aizturēti politisku iemeslu dēļ, un 24 Ukrainas jūras spēku kuģu apkalpes locekļiem, drošas atgriešanās iespējas;

2.  aicina Krievijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem izbeigt jebkādu vajāšanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī, pret Alexandra Koroleva un Ekozaschita!, kā arī pret visiem cilvēktiesību aizstāvjiem un vides aktīvistiem valstī un ļaut viņiem veikt savu likumīgo darbu bez iejaukšanās;

3.  mudina Krievijas iestādes atsaukt tā dēvēto “ārvalstu aģentu” likumu un censties atbalstīt un pilnībā īstenot visus Eiropas Padomes Venēcijas komisijas ieteikumus, ievērojot savas starptautiskās saistības šajā jomā;

4.  aicina Krieviju publicēt pilnīgu to ieslodzīto sarakstu, kuri tiek turēti okupētajās Ukrainas teritorijās Donbasā un Luhanskā, un atvieglot viņu saskarsmi ar ģimenēm un advokātiem;

5.  stingri nosoda to, ka Krievija turpina pārkāpt starptautisko tiesību pamatprincipus un normas, jo īpaši attiecībā uz atteikumu ievērot starptautisko tribunālu un tiesu lēmumus; mudina Krievijas Federāciju īstenot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par Krimas pussalā un Krievijas Federācijā aizturēto personu cilvēktiesību pārkāpumiem;

6.  uzsver, ka nedz Krievijas militāro, nedz civilo tiesu kompetencē nav tiesas spriešana par darbībām, kas veiktas aiz starptautiski atzītās Krievijas teritorijas robežām, un norāda, ka tiesvedība šādās lietās nav uzskatāma par leģitīmu;

7.  aicina Krievijas Federāciju nodrošināt starptautiskajām starpvaldību organizācijām, jo īpaši ANO cilvēktiesību uzraudzības misijai, EDSO Cilvēktiesību novērtēšanas misijai Krimā, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram, kā arī citu Eiropas Padomes konvenciju un institucionālo mehānismu struktūrām un starptautiskajām humanitārajām organizācijām, jo īpaši Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, iespējas netraucēti piekļūt okupētajām Ukrainas Krimas un Donbasa teritorijām;

8.  aicina Krievijas varas iestādes nodrošināt pilnīgu sadarbību ar ANO īpašajām procedūrām, tostarp attiecinot uzaicinājumus apmeklēt valsti uz īpašo referentu cilvēktiesību un vides jautājumos, īpašo referentu cilvēktiesību aizstāvju jautājumos un īpašo pārstāvi jautājumos par miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību, lai viņi varētu ziņot par vides un cilvēktiesību aizstāvju stāvokli;

9.  norāda, ka Krievijas Federācijā cilvēktiesību aizstāvji, tostarp vides aktīvisti, bieži saskaras ar vajāšanu, novērošanu, fiziskiem uzbrukumiem, draudiem, reidiem un kratīšanu viņu birojos un mājās, neslavas celšanas un nomelnošanas kampaņām, tiesu iestāžu veiktu vajāšanu, patvaļīgu aizturēšanu un sliktu izturēšanos, kā arī vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības tiesību pārkāpumiem;

10.  ierosina Eiropas Savienībai apsvērt iespēju sākt pastāvīgi uzraudzīt politiskās vajāšanas upuru tiesu procesus Krievijas Federācijā un okupētajā Krimā un prasa ES delegācijai Krievijā un dalībvalstu vēstniecībām turpināt uzraudzīt un apmeklēt cilvēktiesību aizstāvju un Ukrainas politieslodzīto tiesas procesus, kā arī organizēt misijas, kurās iesaistīti neatkarīgi ārsti, lai uzraudzītu to Ukrainas pilsoņu aizturēšanas apstākļus un veselības stāvokli, kas Krievijas Federācijā un okupētajā Krimā ir aizturēti politisku iemeslu dēļ;

11.  mudina Krievijas iestādes visos līmeņos atzīt vides aizstāvju izšķirošo nozīmi vides aizsardzībā un vides tiesību ievērošanas nodrošināšanā un publiski nosodīt visus pret vides aizstāvjiem vērstos uzbrukumus, iebiedēšanu, aizskaršanu un kriminalizēšanu;

12.  mudina Krievijas iestādes izbeigt miermīlīgo un likumīgo vides organizāciju darbību ierobežošanu, safabricējot krimināllietas pret vietējiem vides aktīvistiem, arestējot miermīlīgu vietējo protestu dalībniekus un piemērojot viņiem nesamērīgi lielus naudas sodus;

13.  aicina Krievijas iestādes veikt atbilstošus juridiskos pasākumus un izmantot visus pieejamos juridiskos instrumentus, lai novērstu un pārtrauktu uzbrukumus vides aktīvistiem; mudina Krievijas iestādes nodrošināt efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības Andrey Rudomakha lietā un citās lietās, kas saistītas ar uzbrukumiem vides aizstāvjiem;

14.  prasa Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ES delegācijai Krievijā un ES dalībvalstu vēstniecībām pastāvīgi veltīt uzmanību vides aizstāvju stāvoklim; prasa ES un tās dalībvalstīm veikt papildu pasākumus, lai atbalstītu Krievijas vides un cilvēktiesību aizstāvjus;

15.  pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par ieslodzījuma apstākļiem, tostarp par iespējamu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, kā arī par piekļuves liegšanu veselības aprūpes pamatpakalpojumiem, un tādēļ atkārtoti aicina Krievijas iestādes nodrošināt visu aizturēto personu tiesību pilnīgu ievērošanu, nodrošināt, ka visi ieslodzītie saņem pienācīgu medicīnisko aprūpi un ārstēšanu un ka tiek ievērota medicīniskā ētika, tostarp netiek uzspiesta nevēlama ārstēšana vai piespiedu barošana bada streiku gadījumā, kas var novest pie spīdzināšanas un cita veida sliktas izturēšanās;

16.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu pagarināt ierobežojošos pasākumus; atkārtoti pauž stingru pārliecību par to, ka ES sankcijas nedrīkst atcelt, kamēr Krievija neievēro savas starptautiskās saistības, tostarp Minskas vienošanos ievērošanu; prasa dalībvalstīm stingri un vienoti saglabāt apņemšanos ievērot Krievijai noteiktās sankcijas, par kurām panākta vienošanās, un apsvērt mērķtiecīgus pasākumus pret personām, kuras atbildīgas par politieslodzīto aizturēšanu un notiesāšanu; aicina starptautisko sabiedrību pastiprināt spiedienu, lai nodrošinātu visu Krievijas okupētajā teritorijā aizturēto politieslodzīto atbrīvošanu;

17.  aicina nākamo Komisijas priekšsēdētāja vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības jautājumos izstrādāt jaunu visaptverošu ES un Krievijas stratēģiju miera un stabilitātes stiprināšanai; uzsver, ka vajadzīgais dialogs būtu jābalsta uz stingriem principiem, tostarp starptautisko tiesību ievērošanu un Krievijas kaimiņvalstu teritoriālo integritāti, vienlaikus stiprinot cilvēku savstarpējos kontaktus ar Krievijas pilsoņiem; uzsver, ka sankcijas pret Krieviju var atcelt tikai tad, ja šī valsts pilnībā ievēro savas saistības; tomēr uzsver, ka ES vajadzētu arī būt gatavai nepieciešamības gadījumā pieņemt papildu sankcijas, tostarp mērķtiecīgas individuālas sankcijas, un ierobežot finanšu un tehnoloģiju pieejamību, ja Krievija turpinās pārkāpt starptautiskās tiesības;

18.  atkārtoti pauž atbalstu cilvēktiesību pārkāpumiem piemērojamajam Eiropas sankciju režīmam jeb tā dēvētajam Magņitska likumam, ar kuru vajadzētu sodīt visus, kas vainojami nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos, un aicina Padomi nekavējoties turpināt darbu pie šā jautājuma; uzsver, ka personām, kas pārkāpj cilvēktiesības, nevajadzētu piešķirt ES vīzas un atļaut glabāt aktīvus ES dalībvalstīs;

19.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par Krievijas Federācijas 2018. gada 25. novembrī īstenoto agresijas aktu pret Ukrainu netālu no Kerčas šauruma nelikumīgi okupētās Krimas piekrastē; uzsver, ka ITLOS deva rīkojumu Krievijai nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot kuģus un kareivjus; uzsver, ka ITLOS rīkojuma neīstenošana ir vēl viens nopietns starptautisko saistību pārkāpums; uzskata, ka Krievijas 2019. gada 25. jūnijā Ukrainai adresētajā notā izklāstītie “nosacījumi” kuģu un kareivju atbrīvošanai ir klajā pretrunā pieņemtajai kārtībai un, iespējams, pat pārkāpj to vēl vairāk, saasinot vai paplašinot strīdu;

20.  aicina Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību situācijai Krimas pussalā un nevaldības spēku kontrolētajos Austrumukrainas apgabalos;

21.  aicina Krievijas Federāciju pilnībā īstenot ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju “Ukrainas teritoriālā integritāte”, 2016. gada 19. decembra rezolūciju “Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)”, 2017. gada 19. decembra rezolūciju un 2018. gada 22. decembra rezolūciju, kā arī Starptautiskās Tiesas rīkojumu par pagaidu pasākumiem lietā Ukraina pret Krieviju attiecībā uz Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu piemērošanu;

22.  ar bažām atgādina, ka daudzi Krievijas tiesu spriedumi pret Ukrainas politieslodzītajiem ir saistīti ar spiegošanu (tostarp Pavlo Hryb, Oleksiy Stogniy, Gleb Shabliy, Volodymyr Prysych, Volodymyr Dudka, Dmitry Shtyblikov, Yevlen Panov, Andriy Zakhtey, Valentyn Vygovskyi, Viktor Shur un Dmytro Dolgopolov lietas), kas atgādina represijas, kuras tika īstenotas no pagājušā gadsimta 30. gadiem līdz 50. gadu vidum, kad daudzi tobrīd Padomju Savienības pilsoņi šo iemeslu dēļ tika aizturēti un notiesāti;

23.  protestē pret Krievijas ģenerālprokurora izdoto lēmumu, kurā paziņots, ka Ukrainas Pasaules kongress apdraud Krievijas nacionālo drošību;

24.  sagaida, ka ar PACE 2019. gada 25. jūnija lēmumu tiks panākti tūlītēji uzlabojumi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, Eiropas Padomes standartiem Krievijā un jo īpaši attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam un Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 74. lpp.
(2) OV C 316, 22.9.2017., 198. lpp.
(3) OV C 35, 31.1.2018., 38. lpp.
(4) OV C 76, 28.2.2018., 27. lpp.
(5) OV C 263, 25.7.2018., 109. lpp.
(6) OV C 346, 27.9.2018., 86. lpp.
(7) OV C 463, 21.12.2018., 31. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0259.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0435.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0115.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0518.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0157.
(13) Politieslodzīto saraksts (nepilnīgs): Oleh Sentsov, Oleksandr Kolchenko, Oleksiy Chyrniy, Mykola Karpyuk, Stanislav Klykh, Valentyn Vyhivskyi, Yurii Primov, Rustem Vaitov, Ruslan Zeytullayev, Ferat Sayfullayev, Viktor Shur, Andriy Kolomiyets, Roman Sushchenko, Pavlo Hryb, Oleksiy Syzonovych, Enver Mamutov, Rustem Abiltarov, Zevri Abseitov, Remzi Memetov, Henadii Lymeshko, Yevhen Panpv, Hlib Shablii, Volodymyr Prisich, Ihor Kyiashko, Teimur Abdillaiev, Uzeir Adsullaiev, Rustem Ismailov, Aider Saledinov, Emil Dzhemadenov, Volodymyr Balukh, Dmytro Shtyblikov, Muslim Aliyev, Emir Usein Kuku, Vadym Siruk, Inver Bekirov, Refat Alimov, Arsen Dzhepparov, Oleksandr Shumkov, Tofik Abdulgaziev, Izzet Abdullaev, Vladlen Abdulkadyrov, Mejit Abdurakhmanov, Bilyal Adilov, , Osman Arifmemetov, Farkhod Bazarov, , Servet Gaziev, Dzhemil Gafarov, Reza Izetov, Alim Karimov, Seyran Murtaza, Yashar Muyedinov, Erfan Osmanov, Seytveli Sietabdiev, Rustem Siethalilov, Ruslan Suleymanov, Shaban Umerov, Marlen Asanov, Seiran Sakiiev, Memet Belialov, Tymur Ibrahimov, Server Zekiriaiev, Ernes Ametov, Oleksiy Bessarabov, Volodymyr Dudka, Oleksii Stohnii, Mykola Shyptur, Evhen Karakashev, Nariman Memedeminov, Oleksandr Steshenko, Enver Seitosmanov, Server Mustafaiev, Edem Smailov, Edem Bekirov, Diliaver Gafarov, Renat Suleimanov, Eskender Abdulganiev, Rustem Emiruseinov, Arsen Abkhairov, Raim Aivazov, Aider Dzepparov, Taliat Abdurakhmanov, Seiran Mustafaiev, Arsen Kubedinov, Mustafa Dehermendzhi, Ali Asanov, Arsen Yunusov, Eskender Kantemyrov, Eskender Emirvaliev, Suleiman Kadyrov, Taliat Yunusov, Mykola Semena, Musa Abkerimov, Vitaliy Kuharenko Asan Chapukh, Bekir Dehermendzhi, Kiazim Ametov, Ruslan Trubach, Shaban Umerov, Rustem Seytkhalilov, Riza Izetov, Farid Bazarov, Dzemil Gafarov, Seyran Murtazi, Alim Kerimov, Tofik Abdulgariev, Bilyala Adilov, Medzhit Abdurakhmanov, Rustem Sheykhaliev, Alim Sheykhaliev, Seytveli Seytabdiev, Yashar Muedinov, Asan Yanikov, Enver Ametov, Ruslan Suleymanov, Akim Bekirov, Erfan Osmanov, Server Gaziev, Remzi Bekirov, Osman Arifmetov, Vlaslen Abdulkadyrov, Izzet Abdullaiev, Tair Ibragimov, Ayder Dzepparov, Eldar Kantermirov, Ruslan Mesutov, Ruslan Nagaiev, Enver Omerov, Riza Omerov, Eskander Suleymanov un Lenur Khalilov.


Stāvoklis Venecuēlā
PDF 138kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 18. jūlija rezolūcija par stāvokli Venecuēlā (2019/2730(RSP))
P9_TA(2019)0007RC-B9-0006/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Venecuēlā, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(1), 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu(2), 2015. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(3), 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(4), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(5), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(6), 2018. gada 3. maija rezolūciju par vēlēšanām Venecuēlā(7), 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par migrācijas krīzi un humanitāro situāciju Venecuēlā un pie tās sauszemes robežām ar Kolumbiju un Brazīliju(8), 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(9), 2019. gada 31. janvāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(10) un 2019. gada 28. marta rezolūciju par ārkārtas stāvokli Venecuēlā(11),

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2019. gada 4. jūlija ziņojumu par Venecuēlu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2019. gada 10. janvāra, 2019. gada 26. janvāra, 2019. gada 24. februāra, 2019. gada 28. marta, 2019. gada 4. aprīļa, 2019. gada 30. aprīļa, 2019. gada 18. jūnija un 2019. gada 16. jūlija paziņojumus par Venecuēlu,

–  ņemot vērā Amerikas Valstu organizācijas 2019. gada 8. marta ziņojumu par migrantiem un bēgļiem no Venecuēlas,

–  ņemot vērā Kito procesa Ceturto starptautisko tehnisko sanāksmi, kas notika Buenosairesā 2019. gada 4. un 5. jūlijā,

–  ņemot vērā Limas grupas 2019. gada 30. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Limas grupas 2019. gada 3. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā paziņojumu par 2019. gada 3. jūnijā notikušo Starptautiskās kontaktgrupas un Limas grupas kopīgo sanāksmi par stāvokli Venecuēlā,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 6. novembra Lēmumu (KĀDP) 2018/1656, ar ko groza Lēmumu (KĀDP) 2017/2074 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā(12), līdz 2019. gada 14. novembrim pagarinot patlaban spēkā esošos ierobežojošos pasākumus,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtus,

–  ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā laikā no 2018. līdz 2019. gadam ir ievērojami saasinājusies politiskā, ekonomiskā, institucionālā, sociālā un daudzdimensionālā humanitārā krīze; tā kā arvien lielāks zāļu un pārtikas trūkums, smagie cilvēktiesību pārkāpumi, hiperinflācija, politiskā apspiešana, korupcija un vardarbība apdraud cilvēku dzīvi un spiež viņus pamest valsti;

B.  tā kā no 2019. gada 19. līdz 21. jūnijam ANO augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bašelē (Michelle Bachelet) apmeklēja Venecuēlu, mudinot Venecuēlas de facto valdību nekavējoties pieņemt konkrētus pasākumus, lai apturētu un novērstu valstī dokumentētos smagos cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā papildus tam ir atzīts, ka Venecuēla vairāk nekā desmit gadu garumā ir pieņēmusi un ieviesusi virkni likumu, politikas nostāju un praktisku pasākumu, kas ir ierobežojuši demokrātisko telpu, vājinājuši publiskās institūcijas un ietekmējuši tiesu neatkarību;

C.  tā kā vairāk nekā 7 miljoniem cilvēku Venecuēlā ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā Nikolasa Maduro (Nicolás Maduro) de facto valdība ir pārkāpusi tiesības uz pārtiku, tostarp valsts pienākumu nodrošināt, lai iedzīvotāji neciestu badu; tā kā saskaņā ar ANO datiem 3,7 miljoni Venecuēlas iedzīvotāju nesaņem pietiekamu uzturu, kas ir īpaši kaitīgi bērniem un grūtniecēm; tā kā 94 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un 62 % — galējā nabadzībā; tā kā 70 % bērnu neapmeklē skolu; tā kā dažas sievietes pārtikas dēļ bijušas spiestas nodarboties ar prostitūciju un vairākkārt cietušas no vardarbības;

D.  tā kā veselības aprūpe valstī ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī, jo slimnīcām trūkst darbinieku, aprīkojuma, zāļu un elektrības, kā rezultātā laikposmā no 2018. gada novembra līdz 2019. gada februārim miruši vismaz 1557 cilvēki; tā kā četrās no lielākajām Venecuēlas pilsētām, tostarp Karakasā, 60 līdz 100 % apmērā trūkst pašu nepieciešamāko zāļu; tā kā ir pieaugusi māšu mirstība un daudzām sievietēm ir nācies pamest valsti, lai dotos dzemdēt citur;

E.  tā kā vairāk nekā 3,4 miljoniem Venecuēlas iedzīvotāju bijis jābēg no valsts; tā kā līdz 2019. gada beigām piespiedu kārtā migrēt būs nācies kopumā vairāk nekā 5 miljoniem Venecuēlas iedzīvotāju un tādējādi tā būs otrā lielākā migrantu un bēgļu krīze pasaulē; tā kā šī migrācijas plūsma rada īpašu spiedienu uz kaimiņvalstīm, tomēr aizvien vairāk skar arī Eiropas Savienību un ES dalībvalstīm piederīgās teritorijas Karību jūras baseinā;

F.  tā kā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes datiem pēdējā pusotra gada laikā Venecuēlā drošības operāciju ietvaros bez tiesas sprieduma nogalināti gandrīz 7000 cilvēku; tā kā sociālās kontroles politikas ietvaros de facto varas iestādes izmanto FAES (Bolivāra Republikas Valsts policijas Īpašo uzdevumu vienību) un citus drošības spēkus; tā kā protestu laikā bez tiesas sprieduma nogalināto cilvēku ģimenēm joprojām liegts īstenot viņu tiesības uz patiesību, tiesiskumu un kompensāciju;

G.  tā kā protestētāju iebiedēšanai un atturēšanai režīms kā sistēmisku instrumentu pielieto spīdzināšanu, tādējādi iedzīvotājus turot bailēs; tā kā UNHRC ziņojumā ir konstatēts, ka drošības un izlūkošanas dienestiem, jo īpaši SEBIN (Bolivāra Republikas Izlūkošanas dienestam) un DGCIM (Militārās pretizlūkošanas ģenerāldirektorātam) tā ir bijusi ierasta prakse; tā kā Venecuēlas politieslodzītie tiek spīdzināti un daudzi no viņiem patlaban atrodas bez sakariem, bez iespējas sazināties ar saviem advokātiem vai ģimenes locekļiem, kuri baidās par viņu dzīvību un fizisko integritāti;

H.  tā kā 22 parlamenta deputātiem, tostarp Nacionālās asamblejas priekšsēdētājam, ir atņemta parlamentārā imunitāte; tā kā 2 parlamenta deputāti atrodas apcietinājumā un 16 — vai nu lūguši aizsardzību vēstniecībās, pametuši valsti vai slēpjas;

I.  tā kā pirmiedzīvotāji tiek pakļauti vardarbīgām un noziedzīgām darbībām; tā kā 63 cilvēki no pirmiedzīvotāju kopienām tikuši patvaļīgi aizturēti un spīdzināti, 7 — gājuši bojā un vairāk nekā 23 ievainoti un ārstēšanās nolūkos bijuši spiesti doties uz slimnīcām citā valstī;

J.  tā kā kalnrūpniecība un naftas ieguve, īpaši attālākos un bioloģiski daudzveidīgos reģionos, iznīcina minoritāšu, piemēram, pirmiedzīvotāju un melnādaino iedzīvotāju kopienu, iztikas iespējas, turklāt, ja tās iestājas pret šīm darbībām un uzstāj uz savām tiesībām, tās saskaras ar smagu vardarbību un pārvietošanu, par ko atbildīgi bruņotie spēki, organizētās noziedzības grupas un bruņoti grupējumi;

K.  tā kā 2019. gada 29. jūnijā ieslodzījumā gāja bojā jūras spēku kapteinis Rafael Acosta Arévalo, kuru apcietināja un spīdzināja, apsūdzot sazvērestībā pret Nikolasu Maduro; tā kā de facto varas iestādes vēl 11 dienas paturēja un nelikumīgi slēpa viņa mirstīgās atliekas pirms apbedīšanas, ignorējot ģimenes pamata tiesības un iespēju sērot par aizgājušo;

L.  tā kā 2019. gada 2. jūlijā 16 gadus vecs venecuēliešu zēns Rufo Chacón zaudēja redzi pēc tam, kad valdības darbinieki viņu sašāva sejā laikā, kad notika protesti pret ēdiena gatavošanai nepieciešamās gāzes trūkumu,

M.  tā kā ES, reaģējot uz krīzi, ir piešķīrusi 117,6 miljonus EUR ārkārtas palīdzībai un attīstības palīdzībai, sadarbojoties ar mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām gan Venecuēlā (60 % no finansējuma), gan kaimiņvalstīs (40 % no finansējuma); tā kā atbalsts, ko ANO līdz šim ir spējusi iegūt no sava Reģionālā bēgļu un migrantu situācijas risināšanas rīcības plāna, veido tikai aptuveni 22 % no kopējā pieprasītā apjoma (159 miljoni USD no prasītajiem 738 miljoniem USD),

1.  atkārtoti pauž dziļas bažas par smago ārkārtas stāvokli Venecuēlā, kas nopietni apdraud Venecuēlas pilsoņu dzīvi;

2.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu likumīgajam pagaidu prezidentam Huanam Gvaido un Nacionālajai asamblejai, kura ir leģitīma Venecuēlas demokrātiskā struktūra un kuras pilnvaras, tostarp tās deputātu prerogatīvas un drošība, ir jāatjauno un jārespektē; nosoda 22 parlamenta deputātu imunitātes atcelšanu un divu parlamenta deputātu ieslodzīšanu; atkārtoti pauž bažas par 2018. gada maijā notikušo prezidenta vēlēšanu nepietiekamo leģitimitāti;

3.  nosoda vardarbību un nežēlīgās represijas, kurās tiek nogalināti un ievainoti cilvēki; pauž solidaritāti ar Venecuēlas tautu un izsaka patiesu līdzjūtību cietušo personu ģimenēm un tuviniekiem;

4.  uzsver, ka saskaņā ar UNHCR augstās cilvēktiesību komisāres Mišelas Bašelē ziņojumu Nikolass Maduro, kā arī viņa nelikumīgā režīma bruņotie un izlūkošanas spēki ir tieši atbildīgi par nesodītu vardarbības pielietošanu nolūkā apspiest demokrātiskās pārejas procesu un nepieļaut tiesiskuma atjaunošanu Venecuēlā; nosoda jebkādu patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un nāvessoda izpildi bez tiesas sprieduma, kas ir aizliegta saskaņā ar starptautiskām konvencijām, kuras ir parakstījusi arī Venecuēla;

5.  pauž nosodījumu par tiesībaizsardzības amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem un drošības spēku īstenotajām brutālajām represijām, uz kurām savā ziņojumā norādījusi UNHCR augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bašelē; prasa ar starptautiskās sabiedrības atbalstu izveidot objektīvu un neatkarīgu valsts mehānismu, lai izmeklētu drošības operāciju laikā bez tiesas sprieduma izpildītos nāvessodus un nodrošinātu, ka attiecīgās personas tiek sauktas pie atbildības, kā arī bojā gājušo ģimenēm tiek sniegtas iespējas prasīt kompensāciju un nodrošināta tiesiskā aizsardzība pret iebiedēšanu un atriebību;

6.  prasa steidzami garantēt pārtikas, zāļu un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu un pieejamību, īpašu uzmanību pievēršot mātes un bērna aprūpei; aicina Venecuēlas de facto varas iestādes nodrošināt, lai humānā palīdzība bez jebkādiem politiskiem aizspriedumiem tiktu piešķirta visiem iedzīvotājiem;

7.  uzsver, ka ir jāpārtrauc, publiski jānosoda un jānovērš jebkāda veida vajāšana un selektīvas represijas politisku iemeslu dēļ, kā arī par šādām darbībām jāpiespriež sodi; prasa atbrīvot visas patvaļīgi ieslodzītās personas;

8.  atgādina, ka ir jāaptur jebkāda veida iebiedēšana un uzbrukumi, kas ir vērsti pret pirmiedzīvotājiem, tostarp viņu līderiem, un ka varas iestādēm būtu jānodrošina viņu aizsardzība un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, ar kuriem aizsargā viņu individuālās un kolektīvās tiesības, tostarp viņu tiesības uz zemi;

9.  uzsver, ka, meklējot ienākumu avotus ekonomikas krīzes pārvarēšanas nolūkā, ir jāatturas no milzīgiem projektiem, kas kaitē reģiona videi, klimatam un vietējo kopienu iztikai; prasa bez nosacījumiem aizsargāt attālo reģionu pirmiedzīvotājus un melnādainos iedzīvotājus, kas aizstāv vidi pret tādām darbībām kā zelta ieguve Arco Minero del Orinoco reģionā Venecuēlā;

10.  vērš uzmanību uz to, ka aizvien pieaugošā migrācijas krīze skar visu reģionu, un atzinīgi vērtē kaimiņvalstu, jo īpaši Kolumbijas, Ekvadoras un Peru, pūliņus un izrādīto solidaritāti; prasa Komisijai turpināt sadarbību ar šīm valstīm, ne tikai sniedzot humanitāro palīdzību, bet arī piešķirot vairāk resursu un īstenojot attīstības politiku;

11.  atkārtoti apstiprina, ka mierīgs, demokrātisks un iekļaujošs risinājums ir vienīgais ilgtspējīgais veids, kā izkļūt no pašreizējās politiskās bezizejas un smagās humanitārās krīzes, ko tā ir radījusi; norāda, ka notiekošajā dialogā jāņem vērā Venecuēlas Nacionālās asamblejas pieņemtais plāns; atbalsta patlaban notiekošo procesu, kurā par starpnieku darbojas Norvēģija, un atzinīgi vērtē abu pušu vienošanos iesaistīties dialogā par mieru; uzsver, ka, lai starpniecības process būtu sekmīgs, ir jāveic uzticību veidojošu pasākumu minimums; prasa par vienīgo dialoga mērķi izvirzīt tādu apstākļu radīšanu, kas ļautu sarīkot brīvas, pārredzamas un ticamas prezidenta vēlēšanas, kurām pamatā būtu fiksēts termiņš, taisnīgi nosacījumi visiem dalībniekiem un pārredzamība un kurās piedalītos uzticami starptautiskie novērotāji;

12.  aicina Padomi noteikt papildu sankcijas, vēršoties pret tādām de facto valsts struktūrām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem un represijām; uzskata, ka ES iestādēm ir jāierobežo attiecīgo personu, kā arī viņu tuvāko radinieku pārvietošanās un jāiesaldē visu šo personu aktīvi un vīzas;

13.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) vadīt ES politiku attiecībā uz stāvokli Venecuēlā un turpināt sadarboties ar kontaktgrupu un reģiona demokrātiskajām valstīm, kuras pārstāv Limas grupa;

14.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) darbam, izmeklējot Venecuēlas režīma pastrādātos plašos noziegumus un represijas; mudina ES un tās dalībvalstis pievienoties vairāku SKT pušu iniciatīvai, kuras mērķis ir izmeklēt noziegumus pret cilvēci, ko pastrādājusi N. Maduro de facto valdība, un saukt vainīgos pie atbildības;

15.  atbalsta iniciatīvu izveidot UNHRC Izmeklēšanas komisiju, lai konstatētu individuālo atbildību par sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Venecuēlā;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgajam pagaidu prezidentam un Nacionālajai asamblejai, Limas grupas valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp.
(2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp.
(3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp.
(4) OV C 86, 6.3.2018., 101. lpp.
(5) OV C 298, 23.8.2018., 137. lpp.
(6) OV C 463, 21.12.2018., 61. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0199.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0313.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0436.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0061.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0327.
(12) OV L 276, 7.11.2018., 10. lpp.

Juridisks paziņojums