Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Ježija Buzeka runa pilnvaru termiņa nobeigumā

 

HD

„Ja jau izzuda Sparta un Roma, kura valsts tad var cerēt pastāvēt mūžīgi?” savulaik jautāja Žans Žaks Ruso. Nekas no cilvēka radītā nepastāv mūžīgi. Mēs, eiropieši, nedrīkstam sevi mānīt ar domu, ka mūsu Savienība ir izņēmums. Lai tā arī turpmāk būtu stipra, ir nepieciešams ik dienu ieguldīt mūsu kopīgajā nākotnē.

Lai saprastu, kur mēs atrodamies šodien, ir vajadzīgs vēsturisks konteksts. Šajā nesenajā labklājības laikā mums radās ilūzija, ka Eiropas Savienība var tā vienkārši pastāvēt uz mūžīgiem laikiem. Mēs nebijām sagatavojuši mūsu Kopienu sarežģītākiem un grūtākiem brīžiem. Mums nebija pienācīgi daudz politiskās gribas, un mēs nespējām pārliecināt mūsu pilsoņus par labu šādam projektam. Mēs pat pārkāpām pašu rakstītos noteikumus, neievērojām disciplīnu. Pirms trim gadiem pāri Atlantijas okeānam atnāca finanšu krīze. Tādai situācijai nebijām gatavi. Argumenti par labu pašu interesēm sāka graut mūsu ticību kopējam labumam. Un tagad mūsu Savienība ir nonākusi dziļā krīzē, kurai ir gan politiski un psiholoģiski, gan ekonomiski cēloņi.

Godātie kolēģi!

Kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs strādāju jūsu un Eiropas pilsoņu labā. Tas man bija milzu pagodinājums, kad ar tik lielu balsu vairākumu pirms divarpus gadiem uzticējāt man šo amatu. Es pārņēmu to no mana dārgā drauga Hansa Gerta Peteringa, kuram es vēlreiz gribu pateikties par lielisko veikumu. Mana konkurente uz šo amatu bija Eva Brita Svensone, kura šobrīd vairs nav Eiropas Parlamenta deputāte, un kurai šodien vēlos nosūtīt vissiltākos vēlējumus. Vēlos pateikties arī mūsu kolēģiem Mario Mauro un Greiemam Vatsonam, kuri atbalstīja manu kandidatūru, lai nodrošinātu vienotību šajā forumā.

Es darīju visu, lai nepieviltu jūsu uzticību. Es zināju, ka, neatkarīgi no uzskatu atšķirībām, arvien varu paļauties uz jums. Šodien es vēlētos sniegt pārskatu par mūsu Parlamenta paveikto — par jūsu un arī par manu darbu. Tas nebūs detalizēts pārskats. Tādu dokumentu atradīsit savās pasta kastītēs nākamajā gadā. Tomēr es gribētu vēlreiz pieminēt to, ko kopīgi esam sasnieguši, un runāt arī par to, kas mums vēl jāpaveic.

Gan jūs, gan es zinām, ka mans laiks priekšsēdētāja amatā sakrita ar Eiropai ļoti grūtu laiku —

pirmkārt, mēs sākām īstenot Lisabonas līgumu;

otrkārt, mūs visus skāra krīze;

treškārt, neticamā ātrumā turpinās globalizācija;

ceturtkārt, mums drīzumā jāpieņem vissvarīgākie lēmumi mūsu visu nākotnes vārdā.

Šodien vēlos kopā ar jums pievērsties šiem četriem minētajiem punktiem.

LISABONAS GADI

EIROPAS PARLAMENTS KĀ PILNTIESĪGS LIKUMDEVĒJS

Pirmām kārtām, ļaujiet atsaukt atmiņā 2009. gada vasaru, kad pavisam reāla bija iespēja, ka Lisabonas līgums netiks ratificēts visās dalībvalstīs. Es sāku ar to, ka mēģināju pārliecināt vēl joprojām nepārliecinātos, ka mums vajag vairāk Eiropas. Savā pirmajā oficiālajā vizītē devos uz Īriju, īsu brīdi pirms tur notika atkārtotais referendums. Tad devos tikties ar Čehijas prezidentu. Šo sarunu neaizmirsīšu nekad — tā sākās skarbi, bet beidzās ļoti pozitīvā gaisotnē.

Lisabonas līguma stāšanās spēkā mainīja veidu, kā darbojas mūsu Eiropas Savienība. Man pati svarīgākā lieta šķiet Parlamenta loma Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā. Tagad Parlaments kļuvis par to, ko vienmēr esam vēlējušies — pilntiesīgu likumdevēju divpalātu struktūrā. Esam sasnieguši daudz, taču cīņa vēl jāturpina.

Būt vienkārši stipram vairs nav pietiekami; mums ir jāizmanto mūsu vara ikdienas praksē un lēmumu pieņemšanā. Esmu lepns, ka Eiropas Parlaments sadarbībā ar citām Eiropas Savienības iestādēm ir gatavs jau pēc dažām nedēļām nākt klajā ar dziļu un visaptverošu programmu, lai palīdzētu atrisināt mūsu pašreizējās ekonomiskās problēmas.

Žans Monē reiz teicis: „Ikvienam ir ambīcijas. Jautājums ir tikai par to, vai tās ir ambīcijas būt, vai ambīcijas rīkoties.” Mums vajadzētu būt ambīcijām rīkoties.

Jūs, Eiropas Parlamenta deputāti, iesaistāties koplēmuma procedūrā par gandrīz visiem svarīgākajiem politikas jautājumiem un dodat savu piekrišanu gandrīz visiem starptautiskiem nolīgumiem. Vai gan ir iespējams jelkad aizmirst mūsu lēmumu bloķēt tā saukto „SWIFT nolīgumu” ar Amerikas Savienotajām Valstīm, lai aizsargātu mūsu pilsoņu tiesības? Man vēl arvien ir atmiņā ir vakars pirms balsojuma, kad man zvanīja ASV valsts sekretāre. Es sacīju, ka, kā bijusī senatore, viņa zina un saprot, ko nozīmē demokrātiskā pārraudzība. Tā arī izrādījās, un — kā viņa pati piekrita vēlāk savas vizītes laikā Eiropas Parlamentā — pašreizējais nolīgums ir krietni labāks nekā tā sākotnējā versija.

Eiropas pilsoņi sagaida, ka mēs īstenosim pienācīgu parlamentāro kontroli. Cenšoties īstenot Lisabonas līgumā paredzēto, mēs pieprasām lielāku atbildību no Eiropas Komisijas. Mēs vienojāmies par labāku pamatnolīgumu starp Parlamentu un Komisiju. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts pirmo reizi ieradās mūsu politiskajās grupās, lai apspriestu savu piecu gadu darbības programmu. Mēs ieviesām ikmēneša jautājumu laiku ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un komisāriem. Mēs izmantojām savas pilnvaras un jauno Eiropas Ārējās darbības dienestu veidojām tā, lai tam būtu lielāka atbildība un lai tas labāk pārstāvētu visas Kopienas intereses. Mēs pieprasījām rīkot svarīgākajos amatos ieceļamo Eiropas Savienības vēstnieku uzklausīšanu un panācām, ka augstajai pārstāvei regulāri jāatskaitās plenārsēdē. Līdzīgi mēs veidojām jaunas attiecības arī ar Eiropadomi un tās priekšsēdētāju.

Taču līdz ar jaunām pilnvarām nākas uzņemties arī lielāku atbildību un paaugstinātas prasības attiecībā uz uzticamību un pārredzamību. Tāpēc kā Parlamentam mums jābūt gataviem īstenot arī šādu uzdevumu. Mēs ieviesām deputātu rīcības kodeksu, ko pieņēma ar lielu balsu vairākumu un kurš atzinīgi novērtēts par tā skaidrību un stingrību.

Godātie kolēģi!

Mana pārliecība ir tāda, ka mums jāpaliek uzticīgiem visiem minētajiem ideāliem un Lisabonas līguma iedzīvinātajam garam, proti, izmantot Eiropas iestādes, lai panāktu kopēju labumu un īstenotu kopējus risinājumus visas Kopienas interesēs.

LAIKS RĪKOTIES

Nākamā tēma, kurai es gribētu pievērst jūsu uzmanību, ir virkne ļoti sarežģīto ekonomisko un starptautisko problēmu, kuras mums nācies risināt aizvadīto divarpus gadu laikā. Mēs sastapāmies ar krīzi Eiropas Savienībā, taču kritiska situācija veidojās arī pie mūsu robežām. Ļaujiet man vispirms runāt par pirmo problēmu.

Dārgie draugi!

Laikā, kad jūs mani ievēlējāt par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju, mēs visi domājām, ka starptautiskā banku krīze tuvojas beigām. Taču tā piemeklēja arī Eiropu un atņēma labklājību un darbavietas miljoniem mūsu pilsoņu. Šo problēmu risināšana kļuva par mūsu svarīgāko uzdevumu, jo krīze ir nopietns drauds Eiropas iedzīvotājiem.

Virkne svarīgu dokumentu — proti, sešu tiesību aktu kopums par ekonomikas pārvaldību — stājās spēkā pirms divām dienām. Mēs Eiropas Parlamentā varam būt lepni par savu ieguldījumu šo tiesību aktu veidošanā. Tas ir tiesību aktu kopums, kura mērķis ir nepieļaut jaunas krīzes un padarīt ciešāku ekonomisko sadarbību par realitāti. Pateicoties mūsu apņēmībai, mēģinājumi vājināt šo pretkrīzes vairogu bija neveiksmīgi. Tagad tas var kļūt pat par daļu no jaunā līguma, kura noslēgšana tiek apspriesta.

Mēs pieņēmām tiesību aktus par banku, apdrošinātāju un finanšu sektora uzraudzības pastiprināšanu. Visām trim atbildīgajām iestādēm, proti, Komisijai, Padomei un Parlamentam — un ar to atbalstu — es ierosināju izmantot paātrināto procedūru to tiesību aktu pieņemšanai, kuru mērķis ir apkarot krīzi. Līdzīgi mēs rīkojāmies reizē, kad tika izveidots pastāvīgais stabilitātes mehānisms.

Jūsu vārdā es bieži uzsvēru nepieciešamību pabeigt iekšējā tirgus izveidi un veicināt izaugsmi un konkurētspēju. Īstenojot krīzes novēršanas pasākumus, biju iesaistīts kontaktos ar prezidentvalstīm, kuras mainījās rotācijas kārtībā, ar Komisijas priekšsēdētāju, Eiropadomes priekšsēdētāju, Eurogrupas vadītāju un ECB prezidentu.

Mūsu pārstāvētais Parlaments aicināja veikt lielākus ieguldījumus pētniecībā, attīstībā un videi draudzīgās tehnoloģijās un sniegt šīm jomām lielāku atbalstu. Tāpat kā piecdesmitajos gados, arī šodienas Eiropas ekonomikas centrālais aspekts ir enerģētika. Tāpēc kopā ar Žaku Deloru nācām klajā ar īpašu aicinājumu izveidot patiesu Eiropas Enerģētikas kopienu. Esmu lepns, ka Eiropas Parlaments atbalstīja šo ierosinājumu.

Godātie kolēģi!

Tagad es gribētu pievērsties problēmām, ar kurām saskaras mūsu kaimiņvalstis gan dienvidos, gan austrumos.

Ar jūsu atļauju es gribētu atzīt kādu nepatīkamu patiesību. Daudzu gadu garumā mūsu mērķis bija stabilitāte un mēs nepietiekami iesaistījāmies, aizstāvot cilvēktiesības un demokrātijas attīstību mūsu kaimiņvalstīs. Taču ilgtermiņa stabilitāti var nodrošināt vienīgi demokrātija. Šo mācību guvām paši no savas vēstures, taču neattiecinājām to uz saviem tuvākajiem kaimiņiem. Mūsu arābu kaimiņvalstis atgādināja mums, ka brīvība un demokrātija ir ikviena cilvēka sapnis.

Taču, no otras puses, mēs Eiropas parlamentārieši arvien esam stingri aizstāvējuši un atbalstījuši visus, kuri cīnās par brīvību, demokrātiju un cilvēka cieņu. Pārliecinošs pierādījums tam ir ik gadu piešķiramā Andreja Saharova vārdā nosauktā balva. Mēs Eiropas Parlamentā bijām pirmie politiķi, kuri aicināja Muamaru Kadafi atkāpties no amata. Kad runāju ar protestētājiem Tahrira laukumā Kairā un brīvības cīnītājiem Mocekļu laukumā Tripolē, viņi man teica: „Paldies, Eiropa — paldies, ka ticat un ka esat kopā ar mums”. Arī no Tunisijas ministru prezidenta dzirdēju vārdus: „Eiropa ir mūsu vienīgais ceļš".

Tomēr nedrīkstam atbalstīt demokrātiju tikai vārdos. Mūsu ārpolitikai un iekšpolitikai jābūt saistītām, tieši tā, kā kopīgi ar Eiropas Komisiju piedāvājām to jaunajā kaimiņattiecību politikā. Ja vēlamies eksportēt mūsu demokrātisko modeli, mums ir jāiegulda šajās valstīs un pakāpeniski jāsāk atvērt mūsu tirgus to precēm un pakalpojumiem. Ilgtermiņa demokrātiju un stabilitāti var sekmēt tikai pakāpenisks labklājības pieaugums.

Vēl viena piezīme — man bija iespēja apmeklēt Šušas bēgļu nometni Tunisijā. Ja vēlamies, lai kaimiņi mums uzticas, ir jācenšas piepildīt viņu cerības un jāpalīdz risināt bēgļu krīze. Trīs tūkstoši cilvēku, kuriem nav iespēju atgriezties savās valstīs, ir problēma, ar kuru Eiropas Savienībai būtu jāspēj tikt galā.

Eiropas Savienība ir bāka, ir gaismas stars cilvēkiem gan Vidusjūras reģionā, gan arī tiem, kuri dzīvo uz austrumiem no mums — Gruzijā, Moldovā, Ukrainā un citur. Tāpēc kopā ar daudziem no jums es steidzināju Euronest parlamentārās asamblejas izveidi. Tas ir viens no mūsu panākumiem. Kad es devos no Baku uz Erevānu, no Tbilisi uz Kišiņevu, es mēģināju paskaidrot, ka tikšanās un sarunas pie viena galda dod cerības uz ilgstošu mieru. Ar nožēlu gan jāatzīst, ka situācija Baltkrievijā šodien šķiet sliktāka nekā pirms apmēram trīsdesmit mēnešiem.

Godātie kolēģi!

Runājot par Eiropas Savienības darbībām kaimiņvalstīs, es gribētu izteikt kādu vispārīgu piezīmi. Es ļoti ticu mūsu parlamentārās diplomātijas spēkam. Mums uzticas gan sabiedrība, gan vietējie līderi. Tam ir bijuši labi panākumi, piemēram, Moldovā. Pirms gada es aktīvi iesaistījos centienos panākt, lai pie viena sarunu galda tiktos dažādas iesaistītās personas, kuras cenšas panākt proeiropeiskas alianses izveidi, un lai aktīvāk īstenotos to iecerētas reformas. Mūsu Eiropas „maigā vara”, šķiet, ir tikpat spēcīga kā „stingrā vara”, kad popularizējam mūsu vērtības un sekmējam demokrātiskas struktūras un procedūras. Piemēru teiktajam varam redzēt arī Rietumbalkānos.

Kā jau minēju, savā parlamentārajā darbībā ļoti lielu uzsvaru esam likuši uz cilvēktiesību programmas īstenošanu. Mēs esam izveidojuši Saharova balvas tīklu kā pastāvīgu dialogu par cilvēktiesībām. Jūs un es simtiem reižu dažādās oficiālās vizītēs — Ķīnā, Krievijā, Dienvidkaukāzā — esam runājuši par konkrētiem gadījumiem, kuros nepieciešams aizsargāt cilvēktiesības. Tā kā esmu dzimis okupētā valstī un audzis apspiestā valstī, man ir dabiska vēlme aizstāvēt cilvēktiesības un cilvēka cieņu. Es biju lepns, jūtot jūsu atbalstu reizēs, kad iestājos par šīm vērtībām.

Mēs neaizmirsām, ka daudzās pasaules valstīs sievietes vēl joprojām tiek apspiestas un pazemotas. Esmu stingrs sieviešu līdztiesības aizstāvis — politikā, uzņēmējdarbībā, sabiedriskajā un ģimenes dzīvē. Gan Eiropā, gan visur pasaulē — sieviešu tiesības vienkārši ir cilvēktiesības.

PILSOŅU TĪKLU VEIDOŠANA

PARALĒLU PASAUĻU IZVEIDOŠANĀS RISKS

Trešais aspekts, ko vēlos aplūkot — mūsdienu cilvēka „virtuālā līdzdalība” maina pasauli, kurā mēs dzīvojam.

Dārgie draugi!

Mūsdienās saiknes starp cilvēkiem ir daudz ciešākas. Viņi ir arī tikpat labi informēti kā politiķi, un tas izvirza nopietnu uzdevumu — kā nodrošināt uzticēšanos lēmumu pieņemšanas procesā? Kā panākt, lai cilvēki uzticētos politiķu rīcībai?

Kāda šajā sakarībā varētu būt Eiropas Parlamenta loma?

Pašreizējos apstākļos uz Parlamentu gulstas īpaša atbildība — tas ir ne tikai politiskās stabilitātes garants, bet tā uzdevums ir arī izveidot drosmīgu nākotnes redzējumu Eiropai. Cilvēki gaida, ka tas nāks klajā ar šādu redzējumu un jauna veida Eiropas sapni.

Atjaunot saikni ar pilsoņiem nozīmētu palīdzēt piešķirt citu — ne tikai ekonomisku — nozīmi Eiropas padziļināšanas un paplašināšanas definīcijai. Pārvaldība, brīvais tirgus, vienota valūta — ar to vien nebūt nepietiek, lai radītu cilvēku kopību. Mums ir nepieciešams vēl viens būtisks faktors — vissvarīgākais no tiem — Eiropas pilsoniskā aktivitāte. Kā savulaik norādīja Žans Monē — „mēs neapvienojam valstis, mēs apvienojam cilvēkus”.

Ļaujiet man tieši uzrunāt Eiropas pilsoņus.

Es saprotu, ka jūs varat būt vīlušies. Taču daudzējādā ziņā Eiropa ir labākā vieta pasaulē. Tā ir mūsu Eiropas daudzveidība, radošums un atvērtība, kura jums vislabāk var palīdzēt apmierināt jūsu vēlmes un ilgas. Pievienojieties mūsu kopīgajai Eiropas telpai — tā ir arī jūsējā!

Un lūdzu neļaujiet sevi pārliecināt, ka nevar būt reizē labs polis un labs eiropietis, labs britu pilsonis un Eiropas pilsonis, labs spānis un vienlaikus labs eiropietis. Šāds pretnostatījums ir pilnīgi aplams. Eiropa ļauj jums atklāt burvju vārdiņu „un” — ir iespējams būt labam jūsu pilsētas, reģiona un valsts, un arī jūsu kontinenta pilsonim.

Dārgie draugi!

Paradoksāli, taču šī krīze sekmējusi patiesas jaunas kopības veidošanos. Eiropas iedzīvotāji var redzēt, cik ļoti esam atkarīgi cits no cita. Viena valsts var radīt problēmas visai ekonomikai kopumā, bet daudzas valstis strādājot kopā var problēmu atrisināt. Tāpēc visās manās vizītēs Eiropas Savienībā arvien esmu aicinājis uz plašāku dialogu ar cilvēkiem un popularizējis ideju par Eiropas pilsonisko telpu. Šādā veidā būvēta demokrātija var būt spēcīgāka par finanšu tirgiem, kuri tik ļoti ietekmē mūsu politiskos lēmumus, mūsu ikdienas dzīvi.

EIROPAS JAUNAIS KURSS

Ceturtais un pēdējais manas uzrunas temats ir nākotnes programma Eiropas Savienībai, mūsu kopējai nākotnei. Esmu pārliecināts, ka mums nepieciešams „Eiropas jaunais kurss”.

Dāmas un kungi!

Mūsu patiesā problēma ir savstarpējas uzticēšanās trūkums, kā arī tas, ka zudusi izpratne par notiekošā jēgu. Kā vēsturnieks Normans Deiviss rakstīja grāmatā „Zudušās karaļvalstis”, tieši šāds jēgas zudums sekmē lielvaru bojāeju.

Mums ir nepieciešams kopīgs projekts, un mēs nedrīkstam likt uz spēles turpmāko paaudžu nākotni. Tā trīsdesmitajos gados, kamēr Eiropa virzījās pretim traģēdijai, prezidents Rūzvelts ierosināja savu jauno kursu un tādējādi nostiprināja demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku Amerikas Savienotajās Valstīs. Pašreizējās krīzes dēļ arī mums nepieciešams „Jaunais Eiropas kurss”.

Ļaujiet man īsi atkārtot jau sacīto un dalīties savā nākotnes redzējumā, apkopojot to trijos punktos.

Pirmkārt, mums ir vajadzīgs jauns politiskās integrācijas vilnis. Ilgtermiņā Kopienas intereses nāk par labu individuālajām interesēm. Kopējas civilizācijas un kultūras telpas ideja ir spēcīga Eiropā jau gadsimtiem ilgi. Šodien nepieciešams rast optimālu politisku risinājumu, lai to saskaņotu ar mūsdienu prasībām. Un ļaujiet man izteikties skaidri — mēs negribam jaunu „supervalsti”. Tāpēc mums jāizlemj, kā praksē varam realizēt ideju par „vienotību daudzveidībā”, vienlaicīgi pārveidojot nepieciešamos risinājumus.

Laikā, kad notiek diskusijas par iespējamām līguma izmaiņām vai par jaunu līgumu, es vēlos atgādināt, ka bez atgriešanās pie patiesas sadarbības gara, vai — kā izteicās Robērs Šūmans: „dalīta likteņa kopēja mērķa vārdā” — būsim nolemti neveiksmei. Pārmaiņas nenozīmē jaunus noteikumus vien — tās nozīmē apņemšanos turpmāk arī ievērot šos noteikumus. Tās nozīmē īpašu garīgu stāvokli.

Otrkārt, mums ir vajadzīgs jauns ekonomiskās integrācijas vilnis. Mums ir jārada reāla fiskālā un ekonomiskā savienība. Džons Donns kādreiz teicis, ka cilvēks nav vientuļa sala, un es gribētu piebilst, ka arī neviena valsts nav vientuļa sala, un šajā gadījumā es nerunāju par ģeogrāfiju. Dalībvalstīm, kuras vēlas virzīties uz priekšu, ir jāievēro Lisabonas līgums. Nevienai valstij nav tiesību aizkavēt citas ciešāk sadarboties. Ja kāds vēlas būt ārpusē, tas vairs nevar cerēt uz galveno lomu. Es ļoti ceru, ka domstarpības, kas radās, izmantojot šo starpvaldību metodi, mudinās nevis mazāk, bet tieši vairāk izmantot Lisabonas līgumu un Kopienas metodi. Tāpēc es aicinu plašāk iesaistīt Eiropas Parlamentu šajā diskusijā un lēmumu pieņemšanas procesā.

Treškārt, mums ir nepieciešams izveidot patiesu Eiropas pilsonisko telpu. Kā jau iepriekš minēju, veidojot jaunu redzējumu Eiropai, mums nepieciešams apspriest jautājumus, kas ir svarīgi ikvienam no mums — drošība, spēja lemt par savu likteni, aktīva dzīve vietējās kopienās un piederības izjūta. Eiropai vajadzīga lielāka solidaritāte, lielāka atbildība, lielāka cieņa pret vērtībām, kā arī entuziasms. Tās pamatā ir sapnis un mums nav tiesību no šā sapņa atteikties.

Lai labāk atjaunotu saikni ar Eiropas iedzīvotājiem, tiem, kuri domā par peļņu, ir jādomā arī par vērtībām. Ja pieaug turība, jāpieaug arī atbildībai. Tiem, kuri ir norūpējušies par savu labklājību, ir jārūpējas arī par vienlīdzību, un tiem, kuri tic konkurencei, jāmācās ticēt taisnīgumam.

Dārgie draugi!

Es vēlētos pateikties ikvienam no jums par jūsu kompetenci un sadarbību. Visu manu pilnvaru laiku esmu iesaistījies dažādu domstarpību risināšanā starp Eiropas Savienības iestādēm, dalībvalstu vadītājiem un pašām valstīm. Nereti šķitis, ka cerības zudušas, ka vienošanos panākt nebūs iespējams. Tomēr vairumā gadījumu ir izdevies panākt kompromisu.

Tāpēc šodien esmu optimistiski noskaņots. Man nekad nav bijušas šaubas par mūsu kopīgo Eiropu. Pārstāvot jūs Eiropā un visā pasaulē man bija iespēja pilnībā apzināties Eiropas projekta īpašo raksturu, kā arī tā izcilo humāno, ētisko, ekonomisko un kultūras potenciālu. Eiropas Savienība ir neticama vērtība, kuras dēļ ir vērts strādāt un kurā ir vērts dzīvot. Taču tā ir vērtība, kuru var radīt un izmantot tikai tad, ja visi esam vienoti.

Tā ir Eiropa, kuras labā vēlos enerģiski un apņēmības pilns turpināt strādāt. Šajā zālē mēs esam ne tikai ungāri, čehi, zviedri, francūži vai vācieši, vīrieši vai sievietes. Mēs šeit esam arī eiropieši — ievēlēti, lai risinātu Eiropas problēmas un piedāvātu kopīgus risinājumus. Mans sapnis ir, lai šis Eiropas Parlaments, kurš apvieno tik daudz tik daudz nāciju, kļūtu par patiesu lēmumu pieņemšanas struktūru Eiropas pilsoņu vārdā. Ar lepnumu un cerību es saku šos vārdus: „Esmu polis un esmu eiropietis”. Un tāpēc es ticu, ka vienotība ir mūsu liktenis. Ne mirkli neuzskatīsim, ka Eiropas integrācija ir pašsaprotama. Mums pie tās jāstrādā ik dienu.

Pateicos par jūsu uzmanību.

• Robert A. Golański
  pārstāvis
  Mobilais tālrunis: +32 475 751 663
• Richard Freedman
  preses sekretārs
  Mobilais tālrunis: +32 498 983 239