| No 2003. gada 1. jūlija maksa par visiem bankas pārskaitījumiem eiro valūtā starp bankas kontiem divās dažadās dalībvalstīs būs tāda pati kā maksa par pārskaitījumiem vienas valsts robežās. Arī norēķini ar kredītkartēm un skaidras naudas izņemšana bankas automātos citā dalībvalstī nemaksās dārgāk kā šādu pašu darbību veikšana savā valstī. Iekasēt vienādu maksu par banku pakalpojumiem liek ES regula, kuru jau vairākus gadus prasījis Eiropas Parlaments.
Tuvojoties eiro banknošu un monētu ieviešanai 2002. gada 1. janvārī, darījumu vidē un plašākā sabiedrībā bija pamats bažām, ka tūlītēju ieguvumu nebūs. Bankām nebija noteikti jāiekasē vienādu maksu par pārrobežu darījumiem vai darbībām vienas valsts robežās, un viss liecināja, ka daudzas no bankām arī turpmāk saglabās mākslīgu atšķirību starp "vietējiem" un "ārvalstu" maksājumiem eiro valūtā. Pētījumi rādīja, ka maksa par 100 eiro pārskaitījumu no vienas dalībvalsts uz otru var sasniegt pat 24 eiro. Eiropas institūcijas bija vienisprātis, ka, ņemot vērā tehnikas attīstības līmeni un zūdot valūtas maiņas riskam eirozonā, šādai situācijai nav attaisnojuma.
Parlaments jau sen bija atbalstījis centienus mazināt maksu par pārrobežu pārskaitījumiem, jo pēc arī eiro ieviešanas 1999. gadā tā bija augstāka nekā maksa par darījumiem vienas valsts robežās. Bankas arī pietiekami neinformēja klientus par pakalpojumu cenām. Maksa par pārrobežu pārskaitījumiem un norēķiniem radīja šķēršļus tirdzniecībā un iekšējā tirgus darbībā un tādējādi varēja negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticību eiro. Sākumā vairākas bankas iestājās pret jebkādu regulu, pamatojot savu attieksmi ar to, ka tirgus konjunktūra pati izraisīs cenu krišanos. Turpretim Parlaments uzskatīja, ka vienāda maksa jānosaka ar tiesību aktu, un bankām ir bijis pietiekami daudz laika, lai piemērotos jaunajai situācijai.
Eiropas Komisija, kam bija šāds pats viedoklis, sagatavoja regulu, kuru Parlaments apstiprināja 2001. gada decembrī. Regula liek bankām noteikt vienādu maksu par elektroniskajiem darījumiem (skaidras naudas izņemšana un norēķini ar karti) no 2002. gada 1. jūlija un bankas pārskaitījumiem - no 2003. gada 1 jūlija. Pagaidām šie nosacījumi attiecas tikai uz tiem darījumiem, kuru vērtība nepārsniedz 12 500 eiro, bet no 2006. gada 1. janvāra šis maksimums būs 50 000 eiro. Turklāt bankas rakstiski informēs klientus par maksām, kuras tās iekasēs par norēķiniem un pārskaitījumiem, ja to vērtība būs mazāka nekā 50 000 eiro. Regula attiecas uz pārskaitījumiem eiro valūtā ne vien eirozonā, bet visās dalībvalstīs.
Pakāpeniska 50 000 eiro maksimuma ieviešana
Sākotnēji Komisija un Parlaments bija vienojušies par 50 000 eiro maksimumu. Tomēr Padome uzstāja, ka maksimums jānosaka 12 500 eiro apmērā. Lai pēc iespējas ātrāk vienotos ar Padomi un tiesību aktu ieviestu, Parlaments piekrita šāda maksimuma piemērošanai sākumposmā, bet ar nosacījumu, ka 2006. gadā jāievieš 50 000 eiro maksimums. Tā bankas iegūs pietiekami daudz laika piemēroties jaunajam tiesību aktam.
Regula nekādā ziņā neierobežo banku iespējas savstarpēji konkurēt ar komisijas likmēm, ja vien tās neparedz izdevīgākus nosacījumus attiecībā uz pārskaitījumiem savas valsts robežās. Piemēram, bankas var paaugstināt iekšējo pakalpojumu cenas, jo regula tām neliek samazināt maksu par pārrobežu darījumiem - tai jābūt tādai pašai kā par darījumiem savas valsts robežās. Protams, konkurences dēļ šāds pieņēmums ir maz ticams. Bankas var arī piedāvāt vienreizēju maksājumu par dažādiem norēķinu pakalpojumiem noteiktā periodā, vienlaicīgi saglabājot tiesības dažādām klientu kategorijām piemērot atšķirīgus nosacījumus, bet neradot atšķirību starp pārrobežu un iekšējiem maksājumiem. Piemēram, bankas var piedāvāt izņemt naudu noteiktu skaitu reižu savā valstī vai ārzemēs bez maksas, tāpat tās var prasīt noteiktu maksu gadā par kartes izmantošanu ārzemēs.
Nosacījums par vienādu maksu neattiecas uz papīra čekiem, jo to apstrāde ir darbietilpīgāka, salīdzinot ar elektroniskajiem maksājumiem. Bankas var arī pieprasīt papildus maksu, ja klients tām neuzrāda saņēmēja konta IBAN kodu.
|
