| Katru gadu tūkstošiem cilvēku zaudē darbu gadījumos, kad uzņēmums bankrotē. Tad ir problemātiski panākt, lai darba ņēmēji saņemtu kompensāciju, kas viņiem pienākas. Lai regulētu darba tirgu, ko apdraud aizvien biežāki uzņēmumu bankroti, bija jāgroza 1980. gada direktīva par darba ņēmēju aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Eiropas Parlaments ir padarījis Komisijas sākotnējos noteikumus stingrākus.
Pēdējo 20 gadu laikā darba tirgū notikušas būtiskas pārmaiņas, tostarp saistībā ar starptautisko situāciju rūpniecībā un pakalpojumu jomā – ir pieaugusi darbaspēka mobilitāte, un savas darbības profilu ir mainījuši daudzi uzņēmumi. Tāpēc bankroti un neskaitāmās darba vietu skaita samazināšanās bieži vien kļūst par sabiedrības un ekonomikas aktualitāti. ES pilsoņi ir dzirdējuši par Métal Europe, Air liberté un Sabena dramatisko likteni.
Paplašinātā ES priekšvakarā pastāv risks, ka aizvien vairāk uzņēmumu centīsies izvietot savas ražotnes t.s. lētā darbaspēka zonās. Tāpēc ir jāuzlabo to darba ņēmēju aizsardzība, kuri cieš no šādas parādības.
Aizsargāt visus darba ņēmējus
No 1980. gada ir spēkā Eiropas direktīva, kas aizsargā darba ņēmējus uzņēmuma bankrota gadījumā, bet tā vairs nebija pielāgota ekonomisko realitāšu ātrajām pārmaiņām, it īpaši mūsdienu transnacionālās uzņēmējdarbības un strādājošo statusa īpatnībām. 2002. gadā Eiropas Komisija izteica priekšlikumu grozīt šo direktīvu, lai nodrošinātu obligāto aizsardzību lielākam darba ņēmēju skaitam gadījumos, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs. Tajā atzīts, ka ir nepieciešams tuvināt ES dalībvalstu tiesību aktus šai jomā un veicināt iestāžu sadarbību.
Eiropas Parlaments iesniedza vairākus priekšlikumus, lai uzlabotu šo jauno tiesību aktu par labu darba ņēmējiem, un panāca, ka to attiecinās gandrīz uz visiem algotajiem darbiniekiem. Šis Kopienas tiesību akts tagad aizsargā arī tos, kas strādā nepilnu darba laiku, līgumdarbiniekus un pagaidu darbiniekus. Tiesību akts neattiecas vienīgi uz fizisko personu nodarbinātajiem darbiniekiem, kā arī uz zvejniekiem, kuru atalgojumu veido procenti no pārdotās nozvejas.
Deputāti iestājās par plašāku maksātnespējas procedūru definīciju, lai nodrošinātu labāku aizsardzību bankrota upuriem. Pēc Parlamenta pieprasījuma direktīvā iekļauti noteikumi, kuri aicina dalībvalstis nodrošināt darba ņēmēju aizsardzību arī citās maksātnespējas situācijās, kuras paredz valstu tiesību akti. Uz šā juridiskā pamata darba ņēmēji, kas cieš uzņēmuma piespiedu slēgšanas dēļ, varēs saņemt darba devēja nesamaksātos parādus no garantētājas iestādes ikvienā attiecīgajā dalībvalstī.
Jau 1980. gada direktīva uzdeva dalībvalstīm izveidot organizācijas, kas garantētu darba ņēmējiem naudas izmaksu, ko viņiem ir parādā maksātnespējīgais uzņēmums. 2002. gadā pieņemtie grozījumi precizē šādu organizāciju darbību. Ja maksātnespējīgs kļūst starptautisks uzņēmums, kas darbojas vismaz divās dalībvalstīs, direktīva uzdod darba ņēmēju mītnes vietas dalībvalsts iestādei samaksāt naudu, ko uzņēmums tiem ir parādā.
Nemaksāt pēc principa “pēc iespējas mazāk”
Parlaments atbalstīja dalībvalstu ieceri noteikt savu garantijas iestāžu veikto izmaksu griestus. Tomēr deputāti panāca, ka šie noteikumi nenonivelē maksājumus līdz minimumam, jo šāda situācija būtu sociāli nepieņemama.
Būtiska bija Parlamenta prasība iekļaut direktīvā "strādājošā" definīciju, kā arī paplašināt "darbinieka" jēdzienu, neattiecinot to vienīgi uz algotiem darba ņēmējiem. Par darbiniekiem uzskatāmas arī pašnodarbinātas personas vai personas, kas strādā kādam vienam darba devējam vai strādā līgumdarbā, kas saistīts ar mācībām (ārsti, asistenti u.c.). Eiropas Parlaments vairākkārt pieprasīja pastiprināt “neregulāro” darbinieku aizsardzību (līgumdarbinieki, mājās strādājošie, darba ņēmēji, kam ir vairāki darba līgumi utt.).
Deputāti ar nožēlu secināja, ka šos ieteikumus dalībvalstis nav ņēmušas vērā. ‘Strādājošā’ jēdziena izpratne paliek katras dalībvalsts ziņā. Parlaments tomēr apstiprināja direktīvu, lai šis dokuments ātrāk stātos spēkā. Eiropas Parlaments vienlaikus cenšas turpināt diskusiju par “neregulāro” darba ņēmēju problēmām Eiropā. Eiropas Komisija ir veikusi šo darba ņēmēju stāvokļa pētījumu un kopā ar Eiropas Parlamentu noorganizējusi atklātu apspriedi, kurā paredzēts pārrunāt turpmāk veicamos iespējamos pasākumus.
Dalībvalstīm līdz 2005. gada 8. oktobrim ir jāievieš jaunā direktīva. 2010. gadā Komisija iesniegs Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas ieviešanu un piemērošanu visās dalībvalstīs.
|
