Eiropas Parlamenta
darbiba: 1999.-2004.
gada sasniegumi

 
Eiropas Parlaments
ES reforma
Paplašināšanās
Pilsoņu tiesības
Tieslietas un iekšlietas
Ārlietas
Vide / Patērētāju aizsardzība
Transports /
Reģionālā politika
Lauksaimniecība / Zivsaimniecība
Ekonomika un finanšu politika
Sociālā un darba politika / Veselības aizsardzība
Nodarbinātības stratēģija
Strādājošo aizsardzība
Līdztiesība darba vietā
Strādājošo veselība
un darba drošība
Sievietes veselība
Darba laiks
Sociālās apdrošināšanas sistēmas
Sievietes un sabiedrība
Iekšējais tirgus / Industrija / Enerģētika / Zinātne
 

EPP-ED PSE Group ELDR GUE/NGL The Greens| European Free Alliance UEN EDD/PDE


Darba laiks - ne vairāk par 48 stundām nedēļā

Neskaitāmi autokravu pārvadātāji un autobusu vadītāji ir zaudējuši savu dzīvību uz Eiropas autoceļiem tādēļ, ka pārāk ilgu laiku bez pārtraukuma vadījuši transportlīdzekli. Šī iemesla dēļ autokatastrofās cietuši arī citi satiksmes dalībnieki, piemēram, pārgurušajam šoferim iemiegot pie stūres. Tāpat kā citās nozarēs, kurās kopš 1996. gada maksimālais darba laika garums ir fiksēts tiesību aktos, arī uz vadītājiem drīz attieksies kopīgi noteikumi, uzlabojot viņu dzīves kvalitāti un drošību. Eiropas Parlaments šo pilnvaru laikā izmantoja savu ietekmi, lai samazinātu to izņēmumu skaitu, kuru darba nedēļa ir garāka par 48 darba stundām. Deputāti cīnījās par to, lai labāki dzīves apstākļi visiem strādājošajiem kļūtu par vienu no vienotā ES tirgus iezīmēm.

Līdz ar vienotā ES tirgus izveidošanu 1993. gadā tika pieņemta direktīva ar mērķi noteikt kopīgus noteikumus par darba laiku Eiropas Savienībā. Saskaņā ar šo direktīvu katram strādājošajam Eiropas Savienībā ir tiesības uz vismaz 11 stundām atpūtas diennaktī un uz darba pārtraukumiem. Darba nedēļa nedrīkst pārsniegt 48 darba stundas, un ikgadējā atvaļinājuma ilgumam jābūt vismaz 4 nedēļas. Darba laiks nakts maiņā 24 stundu periodā nedrīkst pārsniegt 8 stundas.

Līdz 1996. gadam šīs direktīvas noteikumi bija jāievieš dalībvalstu tiesību aktos, bet direktīva noteica izņēmumus. Noteikumi neattiecās ne uz uzņēmumu vadošajiem darbiniekiem, ne uz medicīnas rezidentiem, ne transporta nozari (ceļu, gaisa, dzelzceļa, jūras vai iekšzemes ūdens transportu). Turklāt atteikšanās klauzula, kas ļauj dalībvalstīm atkāpties no vispārīgajiem noteikumiem un kuru jau no paša sākuma izmantoja Apvienotā Karaliste, radīja pamatu pārkāpumiem, kas ir pretrunā ar pašu direktīvas pamatprincipu. Deputāti vēlējās tam pielikt punktu.

Autokravu pārvadātāji, ieskaitot pašnodarbinātos

2003.gadā tika ieviesti kopīgi noteikumi attiecībā uz dzelzceļu transporta darbiniekiem. No 2005. gada marta savā vietā nostāsies arī mozaīkas pēdējais fragments: saskaņā ar 2002. gadā pieņemto nozares direktīvu tiks aizsargāti 6,5 miljoni autokravu pārvadātāju. Viņiem darba stundu skaits nedēļā nedrīkstēs pārsniegt 60, turklāt 4 mēnešu perioda skatījumā vidējais stundu skaits nedēļā nedrīkstēs pārsniegt 48. Autobusu vai smago automašīnu vadītāji nekādā gadījumā nedrīkstēs strādāt bez pārtraukuma vairāk nekā sešas stundas, savukārt nakstmaiņas darba ilgums nedrīkstēs pārsniegt 10 stundas diennaktī.

Parlaments ir nopietni cīnījās un panāca, lai šie noteikumi tiktu piemēroti arī attiecībā uz pašnodarbinātajiem vadītājiem, kuri sastāda aptuveni 40% no profesijas pārstāvjiem. Jau diskusiju sākumā EP atbalstīja domu, ka attiecībā uz pašnodarbinātajiem vadītājiem jāpiemēro tādi paši noteikumi kā attiecībā uz algotajiem, pretējā gadījumā notiktu uzņēmumu masveida pāreja uz pašnodarbināto šoferu izmantošanu. Tātad nācās domāt ne tikai par ceļu drošību, bet arī novērst negodīgu konkurenci. Tagad no 2009.gada attiecībā uz pašnodarbinātajiem transportlīdzekļu vadītājiem piemēros tādus pašus noteikumus kā algotiem darbiniekiem. Pēc deputātu pieprasījuma "pašnodarbināto vadītāju" definīciju precizēja tā, lai pārejas perioda laikā novērstu jaunu "viltus pašnodarbināto" rašanos.

Novērst pārmērīgu atteikšanās iespējas izmantošanu ("opting out")

Vispārīgā 1993. gada direktīva ļāva dalībvalstīm piemērot izņēmumus. Tā Apvienotā Karaliste sarunās panāca iespēju atsevišķos gadījumos nepiemērot noteikumu par darba stundu skaita ierobežošanu līdz 48 stundām nedēļā. Tas attiecas arī uz darbinieka iepriekšēju piekrišanu direktīvas nepiemērošanai (t.i. darbinieks labprātīgi piekrīt strādāt ilgāk par 48 stundām nedēļā), viņa aizsardzību pret negatīvām sekām, ja viņš atsakās pārsniegt likumā noteiktās 48 stundas, un faktisko darba stundu skaitu reģistrēšanu attiecībā uz tām personām, kuras strādā ilgāk.

Šai izņēmumu sistēmai ir sekas, kas ir pretējas direktīvas mērķiem. Pašlaik Apvienotajā Karalistē ir vairāk tādu darbinieku, kas strādā vairāk nekā 48 stundas nedēļā, nekā pirms direktīvas spēkā stāšanās 1993. gadā. Tātad varam konstatēt izņēmumu vispārināšanos, lai gan sākotnēji tie bija domāti atsevišķiem gadījumiem. Turklāt šī uztraucošā tendence apiet direktīvu izplatās citās dalībvalstīs. Tagad Francija un Vācija to piemēro attiecībā uz veselības aprūpes nozari un Luksemburga - uz viesnīcu un restorānu pakalpojumiem.

Pašlaik Eiropas Komisija gatavojas šo direktīvu pārskatīt, un 2004. gadā Parlaments darīja zināmu savu viedokli. Ar 370 balsīm par, 116 balsīm pret, un 21 deputātam atturoties, deputāti pieprasīja pakāpenisku individuālas atteikšanās klauzulas atcelšanu. Daudzi deputāti izteica nožēlu par pārkāpumiem, ko radījusi šī izņēmumu kārtība. Piemēram, tā pieļauj iespēju, ka parakstot darba līgumu, darbadevējs pieprasa darbaņēmējam vienlaicīgi parakstīt atteikums strādāt tikai 48 stundas nedēļā, atņemot darbiniekam izvēles brīvību. Deputāti prasa, lai pirms 1993. gada direktīvas pārskatīšanas dalībvalstis nepiemērotu jaunus izņēmumus.

Īpaši noteikumi attiecībā uz medicīnas darbiniekiem

Šajā pašā balsojumā deputāti pauda bažas par īpašajiem noteikumiem attiecībā uz medicīnas darbiniekiem. Nesenie Eiropas kopienu tiesas spriedumi uzliek par pienākumu ārstu dežūrās pavadītās stundas uzskaitīt tāpat kā darba laiku. Tā kā par šõ problēmu trūkst konkrētu un salīdzināmu datu, deputāti prasa, lai Komisija izstrādātu ilgtermiņa priekšlikumus par to, kā definēt dežūras darba vietā un kā aprēķināt attiecīgās stundas.

Arī medicīnas rezidentu darba laiks direktīvas kontekstā rada īpašu problēmu. Eiropā pašlaik ir apmēram 270 000 medicīnas rezidenti, un nereti viņi strādā daudz vairāk nekā 48 stundas nedēļā. Veikt izmaiņas vienas dienas laikā ir grūti. Šā iemesla dēļ Komisija noteica, ka noteikumi par darba laiku ilgumu uz šo kategoriju attieksies tikai pēc gara pārejas perioda. Parlaments vēlējās īsāku pārejas periodu, savukārt dalībvalstis Ministru padomē iestājās par to, lai šis periods ilgtu līdz 2013. gadam. Parlamentam izdevās panākt kompromisu, un saskaņā ar to ir noteikti trīs pakāpeniski posmi: no 2004. gada augusta rezidentu darba stundu skaits nedrīkstēs pārsniegt 58 stundas nedēļā, pēc tam, no 2007. gada augusta 56 stundas - tā, lai 2009. gadā šis stundu skaits, tāpat kā attiecībā uz visiem pārējiem, samazinātos līdz 48. Ja veselības aprūpes nozarē apmācību un cilvēkresursu vadības sistēmas būs jāpielāgo tā, lai tās atbilstu šiem nosacījumiem, dalībvalstīm būs iespēja piemērot pārejas nosacījumus līdz 2011. gadam. Tomēr šajā papildu periodā kopējais darba laiks nedēļā nedrīkstēs pārsniegt 52 stundas.



  
Zinotaji:
  
Darba laika organizacija: iznemot noteiktas nozares un profesionalas darbibas: Miet Smet (EPP-ED, B)
Autoparvadajumi, darba laika organizacija: algotu darbinieku parvietošanas, pašnodarbinatie vaditaji: Stephen Hughes (PES, UK)
Darba laika organizacija (parskatita Direktiva 93/104/CEE): Alejandro Cercas (PES, E)
  
"Oficialais Vestnesis" - galigie tiesibu akti:
  
Darba laika organizacija, iznemot noteiktas nozares un profesionalas darbibas:
Autoparvadajumi, darba laika organizacija: nodarbinato parvietošanas un pašnodarbinatie vaditaji
Darba laika organizacija (parskatita Direktiva 93/104/CEE) - EP pienemtais teksts

 

 

 
  Publishing deadline: 2 April 2004