Eiropas Parlamenta
darbiba: 1999.-2004.
gada sasniegumi

 
Eiropas Parlaments
ES reforma
Paplašināšanās
Pilsoņu tiesības
Eiropas pilsonība
Pamattiesību harta
Cilvēktiesības
Publiska pieeja dokumentiem
Jaunu cilvēku izglītība
un mobilitāte
Tieslietas un iekšlietas
Ārlietas
Vide / Patērētāju aizsardzība
Transports /
Reģionālā politika
Lauksaimniecība / Zivsaimniecība
Ekonomika un finanšu politika
Sociālā un darba politika / Veselības aizsardzība
Iekšējais tirgus / Industrija / Enerģētika / Zinātne
 

EPP-ED PSE Group ELDR GUE/NGL The Greens| European Free Alliance UEN EDD/PDE


Pamattiesību harta: kopīgas tiesības un kopīgas vērtības

„Eiropas tautas, veidojot aizvien ciešāku savstarpēju sadarbību, ir nolēmušas veidot mierpilnu nākotni, kuras pamatā ir kopējas vērtības.” Šādi sākas preamula Pamattiesību hartai, ko 2000. gada decembrī pieņēma Nicas Eiropas Padome. Hartas teksts, kas būs neatņemama nākamās Eiropas Savienības Konstitūcijas sastāvdaļa, iezīmē Eiropas Kopienas rakstura maiņu, kura sākotnēji bija galvenokārt ekonomiska, bet šodien ir kļuvusi par politisku savienību ar kopīgu brīvības, miera un tiesiskuma telpu.

"Lai visi ES pilsoņi un pilsones zinātu, ka no šā brīža Harta ir pilnsapulces tiesiskais pamats. Turpmāk tas būs atsauces dokuments visiem Eiropas Parlamenta tiesību aktiem, kuriem būs tieša vai netieša saistība ar ES pilsoņiem". Ar šo paziņojumu Nikola Fontēna, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja (no 1999. līdz 2001. gadam), pasvītroja notikuma svinīgo raksturu un Eiropas Parlamenta uzvaru ilgajā cīņā par kopīgu ES tiesību un vērtību sistēmu.

Jau 1989. gadā Eiropas Parlaments nosvinēja Francijas revolūcijas divsimtgadi, pieņemot Deklarāciju par pamattiesībām un pamatbrīvībām. Protams, Eiropas Padomes dalībvalstīm bija savs atskaites punkts - 1950. gadā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tomēr šis dokuments nebija ES dokuments, un tajā nebija ņemtas vērā eiropiešu sabiedrības pārmaiņas pēdējā pusgadsimta laikā. Tehnoloģiju attīstība un sociālais progress prasīja noteikt jaunus pilsoņu aizsardzības pasākumus, tostarp informācijas tehnoloģiju un biotehnoloģiju jomā, nediskriminējošas pieejas garantijas, plašsaziņas līdzekļu plurālismu, labu valsts pārvaldi utt. Eiropas Padomes Konvencijā turklāt ir vairāk nekā desmit protokolu, kurus nebūt nav ratificējušas visas tās valstis, kas ir ratificējušas Konvenciju.

Runājot par līgumiem, ar kuriem Eiropas Kopiena ir tapusi par politisku Savienību, tajos ir piesauktas dažādas tiesības un vērtības, tomēr tas darīts diezgan juceklīgi. Vajadzēja pārgrupēt, precizēt un modernizēt visas šīs atsauces, apvienojot tās vienā konsekventā tekstā, it īpaši ņemot vērā bijušo komunistisko valstu pievienošanos ES un to vērtību savienībai, kuras šīm valstīm bija laupītas gadu desmitiem. Bija svarīgi, lai Eiropas Kopienu tiesai, kas atrodas Luksemburgā, būtu atsauces teksts, līdzvērtīgs Eiropas Padomes Konvencijai, kuru par pamatu izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā.

Pirmais Konvents

1999. gada jūnijā Ķelnes Eiropas Padome nolēma, ka Eiropas Savienībai ir pienācis laiks izstrādāt pamattiesību hartu, kurā būtu apkopotas civilās, politiskās, ekonomiskās un sociālās Eiropas pilsoņu tiesības: “Pamattiesību ievērošana ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem. Tas ir ES leģitimitātes priekšnoteikums.” Tika izveidots Konvents, kurā pulcējās 15 valstu un valdību vadītāji, 30 nacionālo parlamentu pārstāvji, 16 Eiropas Parlamenta pārstāvji un viens pārstāvis no Eiropas Komisijas. Šo Konventu vadīja bijušais VFR prezidents Romāns Hercogs (M. Roman Herzog), kā arī EP delegācijas vadītājs Injigo Mendess de Vigo (M. Íñigo Méndez de Vigo).

1999. gada 17. decembrī Romāns Hercogs atklāja Konventa darbu: "Mēs izstrādāsim dokumentu, kuram uzreiz nebūs Eiropas un Kopienas tiesību aktu obligātais raksturs. Par spīti visam, mums vienmēr ir jāpatur prātā doma, ka hartai, pie kuras mēs šobrīd strādājam, kādu dienu samērā tuvā nākotnē būtu jākļūst saistošai (...) Ir jāizveido tāds noteikumu kopums, kuru, tam stājoties spēkā, nenāksies ne saīsināt, ne pārskatīt."

Tikai nepilnus desmit mēnešus vēlāk pēc vairākām atklātām plenārsēdēm, kurās piedalījās arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji (arodbiedības, NVO) un kurās bija iespējams paust visdažādākos viedokļus, Konvents 2000. gada 2. oktobrī pieņēma hartas nobeiguma tekstu. To apstiprināja 13. oktobrī Biaricas neformālajā augstākā līmeņa sanāksmē, bet svinīgi izsludināja - 2000. gada 7. decembrī Nicas Eiropas Padomē.

Eiropas Parlamenta prasības

Daudzi novērotāji uzskata, ka Eiropas Parlamenta delegācijai Konventā bija izšķiroša un konstruktīva loma, kas atbilda tā vērienīgajiem mērķiem. Deputātiem, kas apņēmīgi atbalstīja hartas izstrādi, bija svarīgi piešķirt Eiropas integrācijas procesam stabilāku juridisko un ētisko pamatu. Konvents strādāja atklāti un pārskatāmi, kā to jau no paša sākuma vēlējās Eiropas Parlaments. Darba raitums un labais iznākums, pēc deputātu domām, ir vērtējams kā veiksme, un viņi uzskata, ka šādi izstrādātam dokumentam piemīt acīmredzama leģitimitāte. Šī metode tika pielietota arī 2002. un 2003. gadā, izstrādājot Eiropas Konstitūcijas projektu.

Tomēr deputāti nebija apmierināti ar valstu vadītāju lēmumu attiecībā uz šo tekstu. Viņi vēlējās, lai Pamattiesību harta tiktu iekļauta Nicas līgumā un lai tadējādi tai būtu juridiski saistošs spēks dalībvalstīs. "Jebkāds cits risinājums, piemēram, deklaratīva rakstura noteikšana šai hartai vājina ES tēlu,” uzskatīja tālaika Eiropas Parlamenta prezidente Nikola Fontēna. Nicas Eiropas Padome tomēr nespēja panākt neko vairāk par „svinīgu paziņojumu”, un hartu pievienoja jaunajam līgumam bez juridiski saistoša spēka. Atkarībā no tā, kā uz to raugās, to var uzskatīt par veiksmi vai neveiksmi. Tomēr ar to stāsts nav galā.

Eiropas vadītāji ātri vien saprata, ka ir palaiduši garām lielisku izdevību novērst Nicas līguma trūkumus, turklāt ne viena attiecībā uz hartu, bet arī uz iestāžu reformu, kas jāveic paplašinātas ES labā. Jautājums par hartas integrēšanu līgumos un par tās juridisko statusu tika atlikts līdz nākamajai starpvaldību konferencei, kura nevilcinājās un vēlreiz sagatavoja atklātu Konventu, nevis diplomātu konferenci aiz slēgtām durvīm. Atbilstīgi Eiropas Parlamenta vēlmēm jaunais Konvents 2003. gada jūlijā nāca klajā ar pabeigtu Konstitūcijas projektu, kurā beidzot piedāvāts integrēt hartu, veicot tajā dažus labojumus un piešķirot tai juridiski saistošu spēku.

Eiropas dvēsele

Tālāk uzskaitītajās sešās nodaļās un piecdesmit pantos ar 2000. gada decembra Pamattiesību hartu ir izveidots to tiesību un vērtību kopums, kura ievērošanu var pieprasīt jebkurš Eiropas pilsonis. Zināmā mērā tā ir Eiropas būves „pilsoniskā dvēsele”.

Cilvēka cieņa. "Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā." Tāds ir Hartas pirmais pants, kas atzīst tiesības uz dzīvību un aizliedz nāvessodu, spīdzināšanu, paverdzināšanu un tirdzniecību ar cilvēkiem. Tiesības uz fizisku un garīgu neaizskaramību papildina jauni noteikumi, kas vajadzīgi tāpēc, ka medicīna un bioloģija ir pavirzījušās uz priekšu, respektīvi, noteikumi, kas aizliedz eigēniku un cilvēku reproduktīvo klonēšanu.

Brīvības. Klasiskajām brīvībām (domas, reliģijas, vārda, pulcēšanās brīvībai) un cieņai pret personisko dzīvi pievienota personas datu aizsardzība, mēdiju viedokļu dažādība, tiesības strādāt (kas tomēr nenozīmē tiesības uz darbu). Sociālās tiesības ir būtisks jauninājums, kas izraisīja vētrainas diskusijas. Lai saglabātu vienprātību par visu tekstu kopumā, tajās tika panākts ne viens vien kompromiss.

Vienlīdzība. „Visas personas likuma priekšā ir vienlīdzīgas.” Tāds ir vienlīdzības nodaļas sākums. Šai nodaļā ir izklāstīta virkne sociālo tiesību, turklāt pirmo reizi tās sniegtas visaptverošā dokumentā par pamattiesībām, nosakot vispārēju nediskriminācijas principu. Šai nodaļā pasludināta vīriešu un sieviešu vienlīdzība visās jomās. Tajā liela vērtība pievērsta arī bērnu, gados vecāku personu un invalīdu tiesībām.

Solidaritāte. Pirmo reizi solidaritātes jēdziens apstiprināts juridiski. Šai nodaļā atzītas darba ņēmēju tiesības uzņēmumā – tiesības uz informāciju, tiesības tikt uzklausītiem, tiesības risināt sarunas un veikt citus kolektīvus pasākumus (tostarp rīkot streikus), tiesības uz darbā iekārtošanas pakalpojumiem, tiesības uz aizsardzību atlaišanas gadījumos, tiesības uz taisnīgiem un vienlīdzīgiem darba apstākļiem, sociālo nodrošināšanu un vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kā arī vides un patērētāju aizsardzība. Daudzi šai novatoriskajā nodaļā ietvertie aspekti izsauca asas diskusijas, jo dažas dalībvalstis nevēlējās, lai šīs tiesības tiktu izsludinātas Eiropas līmenī, jo tad tās ietekmētu attiecīgo valstu sociālās sistēmas. Tāpēc daži panti formulēti visai neskaidri, kā arī hartas beigās iekļauta piebilde, kas ierobežo valstu pienākumus, uzliekot tos tām vienīgi tajos gadījumos, kad to tiesību aktos ir jāiestrādā Kopienas līmeņa noteikumi. Bez tam lēmumu pieņemšanai šajās jomās nereti ir vajadzīga valstu vienprātība.

Pilsonība. Daudzi šai nodaļā izklāstītie noteikumi jau ir formulēti Māstrihtas līgumā, piemēram, tiesības balsot un piedalīties pašvaldību un Eiropas vēlēšanās, kā arī diplomātiskās un konsulārās aizsardzības tiesības. Kā jaunums minamas labas valsts pārvaldes tiesības un tiesības piekļūt dokumentiem.

Tieslietas. Šai nodaļā ietvertas tiesības uz objektīvu tiesas prāvu, kā arī nevainības prezumpcija.

Piemērošanas joma. Pamattiesību hartas beigās sniegti vispārīgi noteikumi, kas nosaka tās piemērošanas jomu. Šos noteikumus pārskatīja Konvents par Eiropas nākotni, lai pārvarētu grūtības, kas radās Nicā, un ļautu hartu tās pašreizējā redakcijā integrēt konstitūcijas projektā. Šīs tiesības un principi attiecas uz Eiropas Savienības organizācijām un iestādēm, kad tās izstrādā tiesību aktus, kā arī uz dalībvalstīm, kad tās piemēro acquis communautaire.

Harta nekādā veidā nepalielina ES pilnvaras un negroza dalībvalstu esošo konstitucionālo kārtību, tomēr liek tām, īstenojot kopējas politikas, ievērot pamattiesības un pamatvērtības. Un šīs tiesības un vērtības tagad ir kopīgas apmēram pusmiljonam Eiropas pilsoņu.



  
Reports
  
  
Zinotaji:
  
ES Pamattiesibu hartas izstrade: Andrew Nicholas Duff (ELDR, UK)
ES Pamattiesibu hartas izstrade: Johannes Voggenhuber (Greens/EFA, A)
ES Pamattiesibu hartas projekta apstiprinašana: Andrew Nicholas Duff (ELDR, UK)
ES Pamattiesibu hartas projekta apstiprinašana: Johannes Voggenhuber (Greens/EFA, A)
ES Pamattiesibu hartas ietekme un tas turpmakais statuss: Andrew Nicholas Duff (ELDR, UK)
  
OEIL
  
  
JOCE
  
  
"Oficialais Vestnesis" – galigie tiesibu akti
  
ES Pamattiesibu hartas izstrade – EP pienemtais teksts
ES Pamattiesibu hartas projekta apstiprinašana - EP pienemtais teksts

 

 

 
  Publishing deadline: 2 April 2004