Cilvēka šūnu un audu transplantācija ir medicīnas joma, kas strauji attīstās. Tomēr infekcijas risks ir lielāks nekā asins pārliešanā. Tā kā šūnas un audus ved pāri robežām, 2002. gadā tika ierosināts izstrādāt ES tiesību aktus par kvalitātes un drošības standartiem. Eiropas Parlaments noteica stingrākus likumdošanas aktus, lai censtos panākt un nodrošinātu, ka potenciālo donoru un iestāžu, kuras uzkrāj audus un šūnas, rīcības motīvs nav peļņa.
Šūnu un audu transplantācijas paplašināšanās ir apsveicama, jo tā nodrošina jaunas ārstēšanas metodes. Tā piedāvā lielas iespējas pacientiem, kuri cieš no līdz šim neārstējamām slimībām, un lielu ekonomiskās attīstības potenciālu. Tomēr jānodrošina kvalitātes un drošības standartu ievērošana. Daudzi atceras skandālu, kas radās ar HIV inficētu asins preparātu dēļ. Ņemot vērā metodes novitāti un patogēnu iznīcināšanas procedūru vispārēju trūkumu, risks inficēties no šūnām un audiem ir lielāks. Ir bijuši liktenīgi gadījumi, kurus varēja novērst, ievērojot stingrākus standartus. Tā kā pāri robežām sūta daudz transplantējamo šūnu un audu - piemēram, Francijā 25 % acs radzenes transplantātu ir importēti -, Eiropai ir jāformulē sava nostāja. Tas ES pilsoņos radītu uzticību pret transplantātiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm.
Eiropas Komisijas direktīvas projekts nosaka, ka nākotnē cilvēka audu un šūnu sagatavošana, iekonservēšana, uzglabāšana un izplatīšana nolūkā tos transplantēt cilvēkiem jāveic tikai attiecīgo institūciju pilnvarotām iestādēm un ka šīm institūcijām jārīko regulāras pārbaudes. Iestādes vadītājam un personālam jābūt pienācīgi apmācītam. Ir jābūt sistēmai, kas jebkurā starpgadījumā ļautu noteikt šūnu izcelsmi un donorus, un ir jāziņo par ikvienu neparedzētu atgadījumu. Ir noteikti obligāti testi, lai izvairītos no infekcijas slimībām, piemēram, HIV/AIDS. Tādi paši standarti jāpiemēro attiecībā uz šūnām vai audiem, ko no citām valstīm ieved Eiropas Savienībā.
Brīvprātīgi bezmaksas ziedojumi
Parlaments atbalstīja direktīvas mērķi, taču izteica bažas, ka, atļaujot donoriem vai audu uzkrāšanas iestādēm saņemt samaksu par audiem vai šūnām, būtu apdraudēti veselības un drošības standarti. Tāpēc Komisijas direktīvas projektā bija tikai priekšlikums dalībvalstīm “veicināt” bezmaksas ziedojumus, taču Parlamenta ierosinātā galīgā teksta redakcija nosaka, ka “dalībvalstīm jācenšas nodrošināt brīvprātīgus un bezmaksas audu un šūnu ziedojumus” pret ierobežotu kompensāciju, kas atlīdzina ziedošanas izmaksas un tās laikā izjustās neērtības. Tie varētu būt, piemēram, ceļa izdevumi.
Ir panākta līdzīga vienošanās par iestādēm, kas uzkrāj ziedojumus: “Dalībvalstīm jācenšas nodrošināt, ka audu un šūnu iegāde notiek saskaņā ar bezpeļņas principiem.” Tajā pašā laikā Parlaments nodrošināja, ka privātiem uzņēmumiem, ja tie ievēro standartus, jābūt akreditētiem kā audu iestādēm.
Informācija, izsekojamība un privātums
Eiropas Parlamenta deputātiem izdevās iekļaut samērā sīkus noteikumus par norunātu piekrišanu, kas nodrošina, ka donori saņem atbilstīgu informāciju.
Parlaments arī pastiprināja noteikumus par izsekojamību, skaidri nosakot, ka pilnai izsekojamībai vajadzīgie dati jāglabā vismaz 30 gadus pēc izmantošanas. No otras puses, Eiropas Parlamenta deputātiem izdevās pamatot, ka donoriem principā jāpaliek anonīmiem un ka dalībvalstis anonimitāti var atcelt tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, dzimumšūnu ziedojumiem. (Tas ļautu bērnam uzzināt, kas ir viņa ģenētiskie vecāki.)
Dalībvalstu ziņā atstātie ētiskie jautājumi
Daudziem Eiropas Parlamenta deputātiem bažas radīja šā jautājuma ētiskais aspekts, un viņi ieteica papildinājumus, viņuprāt, ētisko noteikumu minimumu, to vidū cilvēka klonēšanas aizliegumu un drošības pasākumus pret abortu veikšanu nolūkā iegūt embrija audus. Tomēr izrādījās, ka tas neattiecas uz šo tiesību aktu. Tāpēc ētiskie apsvērumi paliks katras dalībvalsts ziņā. Piemēram, direktīva skaidri nosaka, ka tā neiejaucas dalībvalstu lēmumos par jebkāda īpaša veida cilvēka šūnu, to vidū dīgļšūnu un embrija pamatšūnu, izmantošanu vai neizmantošanu klonēšanā.
|