| Apmēram trešdaļu ES budžeta izmanto reģionālās politikas mērķiem, tādējādi apliecinot, ka šī joma ir viens no Eiropas Savienības politikas galvenajiem virzieniem. Reģionu atbalsta pamatā ir ekonomiskās un sociālās kohēzijas princips, kas prasa budžeta līdzekļus novirzīt uz Eiropas trūcīgākajiem apgabaliem, lai mēģinātu samazināt reģionālās atšķirības. Eiropas Parlaments vienmēr ir stingri atbalstījis šo politiku, uzskatot to par vienu no Eiropas integrācijas pamatprincipiem. Taču tagad reģionālajai politikai jārisina nopietnas problēmas, kas radušās paplašināšanās rezultātā.
Nomaļo Eiropas agrāro reģionu attīstībā būtiska nozīme ir jauniem ceļiem, tiltiem un dzelzceļu tīkliem. Ieguldījumi vajadzīgi arī panīkušiem industriālajiem rajoniem, lai tajos stimulētu jaunu nozaru un pārkvalificēta darbaspēka attīstību. No labklājības pieauguma nabadzīgākos reģionos ir daudz ieguvumu - tos sagatavo darbībai plašākā ekonomiskā mērogā, kā arī palīdz aizkavēt iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un urbanizēto apgabalu pārapdzīvotību. Kā Eiropas Savienība var nodrošināt vajadzīgos ieguldījumus?
ES pašreiz ir četri struktūrfondi (tās sociālajai, lauksaimniecības, reģionu attīstības un zivsaimniecības politikai), lai palīdzētu visnabadzīgākajiem reģioniem. Šie fondi ir pakļauti vispārējai stratēģijai, kura ir spēkā līdz 2006. gada beigām un kurai ir trīs prioritārie mērķi. Saskaņā ar 1. mērķi, kam paredzēta lielākā daļa ieguldījumu, investē mazāk attīstītos reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz 75% no ES vidējā rādītāja (pašreiz apmēram 50 reģioni, kur mīt 22% Savienības iedzīvotāju). 2. mērķis atbalsta pārstrukturēšanu rajonos, kuros panīkst tradicionālās nozares (rūpniecības, agrārie, urbanizētie vai zivsaimniecības reģioni), - tajos dzīvo 18% ES iedzīvotāju. 3. mērķa uzmanības centrā ir mācību sistēmu modernizēšana un nodarbinātības veicināšana. No struktūrfondu līdzekļiem ir finansēti daudzi projekti, piemēram, plašs jauns tilts pār Težu Lisabonā, jauna starptautiskā lidosta netālu no Atēnām, dzelzceļa līnija Helsinki-Sanktpēterburga un Mančestras ātrgaitas tramvaja sistēma.
Kohēzijas fonds, tāpat kā strukktūrfondi, ir izveidots 1993. gadā vides un transporta projektu atbalstam dalībvalstīs, kur NKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz 90% no ES vidējā rādītāja (Īrija, Grieķija, Spānija un Portugāle). Taču 1999. gadā tika radīts pirmspievienošanās struktūrpolitikas instruments (ISPA), lai Austrumeiropas valstīm (ieskaitot Bulgāriju un Rumāniju) palīdzētu sagatavoties dalībai ES un uzlabot tajās vidi un transporta infrastruktūru. Kopš 2004. gada 1. janvāra, četrus mēnešus pirms oficiālās pievienošanās ES, desmit jaunās dalībvalstis, to skaitā Kipra un Malta, ir tiesīgas saņemt finansējumu no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda.
Parlamenta pilnvaras reģionālajā politikā
Gadu gaitā Parlaments ir ieguvis jaunas pilnvaras šajā jomā - kopš Māstrihtas līguma pieņemšanas 1993. gadā tiek prasīta tā piekrišana vispārējiem struktūrfondu darbības noteikumiem. Tas nozīmē, ka Eiropas Parlamenta deputāti var pieņemt vai noraidīt ierosinātos noteikumus, lai gan viņi nevar ierosināt nekādus grozījumus tajos. 1999. gadā Amsterdamas līgums paplašināja Parlamenta pilnvaras, paredzot koplēmuma procedūru, kas jāizmanto, pieņemot konkrētus tiesību aktus par atsevišķiem fondiem. Tas nozīmē, ka Parlaments var risināt sarunas ar Padomi par to, kuras projekta jomas attiecināmas uz fondiem. Komisijai ik pēc trim gadiem ir jāziņo Parlamentam par ekonomiskās un sociālās kohēzijas panākumiem, un Parlaments pats sastāda kārtējos gada ziņojumus par dažādiem fondiem. Eiropas Parlamenta deputāti tādējādi liek ieklausīties viņos aizvien vairāk un izmanto savas pilnvaras, lai ietekmētu šo izšķirošo politikas jomu.
Eiropas Parlamenta deputātu atbalsts ir palielinājis finansējumu reģionālajiem mērķiem
Parlaments vienmēr ir atbalstījis finansiālās solidaritātes principu attiecībā uz mazāk attīstītiem un nomaļiem ES reģioniem, lai novērstu ekonomiskās aktivitātes, darbavietu un iedzīvotāju koncentrēšanos pārtikušākajos, centrālajos un urbanizētākajos apvidos. Tāpēc EP deputāti uzskata, ka reģionālajai palīdzībai arī turpmāk jābūt ES politikas galvenajam pamatprincipam, un uzstājas pret jebkuriem mēģinājumiem to pārskatīt. Viņi vairākkārt aicinājuši piešķirt pietiekami daudz līdzekļu struktūrfondiem un tiešām palielināt finansējumu reģioniem, uzsverot, ka pirms paplašināšanās “drosmīga politiska izvēle” attiecināma arī uz ES budžetu. Tā uzskatīja arī par reģionālo politiku atbildīgais komisārs Mišels Barnjē (Michel Barnier), kurš publiskoja savu paplašinātās Eiropas Savienības kohēzijas politikas plānu 2007.-2013. gadam, un tajā ir paredzēts palielināt izdevumus reģionu atbalstam par 30%. Komisārs vēlējās diskutēt par finansējumu ar dažām dalībvalstīm, kuras uzskata, ka finansējums reģioniem jāsamazina. Tas varētu būt visjutīgākais jautājums nākamajā ES budžeta apspriešanā.
Pēdējos gados Parlaments ir pievērsis uzmanību dažādiem citiem ar ekonomisko un sociālo kohēziju saistītiem jautājumiem. Eiropas Parlamenta deputāti ir norādījuši, ka vēl aizvien nav vienlīdzības starp atsevišķām dalībvalstīm un ka neizdodas pazemināt bezdarba līmeni. Viņi ir pieprasījuši labāk koordinēt struktūrfondus ar Kopienas politikām un instrumentiem, piemēram, Eiropas nodarbinātības stratēģiju ar Kohēzijas fondu. Viņi arī uzstāj, ka īpaša uzmanība veltāma visattālākajiem reģioniem, salām, lauku un kalnu apvidiem. Parlaments arī gribētu, lai lielāka uzmanība tiek pievērsta jauninājumiem, cilvēkresursiem un tehnoloģijām, kā arī dzimumu vienlīdzībai, piemēram, izveidojot īpašas darba vietu programmas sievietēm.
Vienmēr ir uzskatīts, ka reģionālajā politikā ir svarīgi attīstīt galveno tranzīta maršrutu sistēmu, kas pazīstama kā Eiropas komunikāciju tīkli jeb TENS un kas savieno ES valstis gan savā starpā, gan ar kaimiņvalstīm. Tomēr Eiropas Parlamenta deputāti allaž uzsvēruši, ka tieši dzelzceļa projektos ir vajadzīgs vairāk ieguldījumu, tādējādi ES ne tikai vārdos atzītu, ka jāizveido ilgtspējīgs transports, kas atslogotu autoceļu pārvadājumus. Pēc viņu domām, jo īpaši jācenšas attīstīt Eiropas ātrgaitas dzelzceļu tīklu, kas nodrošinātu jaunu transporta maršrutu vajadzības, kuras radušās pēc paplašināšanās.
Teorētiski tām valstīm, kuras saņem ES struktūrfondu finansējumu, ir arī jāatrod līdzekļi noteiktai projekta finansējuma daļai. EP deputāti ir norādījuši, ka šo principu ne vienmēr ņem vērā un ka dalībvalstis, kuras to neievēro, netiek sodītas. Visbeidzot, viņi ir aicinājuši uzlabot fondu finanšu un vispārējo vadību, un it īpaši viņi uzskata, ka Komisijai jāuzlabo projektu kvalitāte un ļoti rūpīgi jāuzrauga to vadība, biežāk veicot pārbaudes uz vietas un ietekmes novērtēšanu.
Paplašināšanās
Parlamentam, tāpat kā komisāram Barnjē, rūp, lai turpinātu atbalstīt tos reģionus, kuriem pašreiz ir tiesības uz struktūrfondu 1. mērķa palīdzību, taču kuriem varētu kaitēt paplašināšanās "statistikas spiediens", t.i., tajās IKP uz vienu iedzīvotāju būs augstāks par ES noteikto atbilstības robežlīniju 75%, tiklīdz pievienosies jaunās, lielākoties nabadzīgās dalībvalstis. Tas varētu skart 18 reģionus, galvenokārt Spānijā, Grieķijā, Vācijas austrumdaļā, Itālijā un Portugālē. Dažādos Parlamenta Reģionālās politikas komitejas sagatavotajos ziņojumos ir norādīts, ka paplašināšanās nedrīkstētu kaitēt pašreizējo ES dalībvalstu trūcīgākajiem reģioniem. Viņi uzskata, ka ir jāatrod līdzsvars starp jaunpienākošo valstu vajadzību apmierināšanu un atbilstošiem pārejas posma risinājumiem pašreiz nabadzīgākajiem ES apgabaliem. Vienā ziņojumā ir izteikts priekšlikums, ka papildus IKP kritērijam jāņem vērā citi rādītāji, it īpaši bezdarba līmenis. Tāpēc EP deputāti atzinīgi vērtē Komisijas plānus esošajiem 1. mērķa reģioniem sniegt pagaidu atbalstu, kas būtu jāpārtrauc pēc paplašināšanās.
Apkopojot teikto, Eiropas Parlaments ir pārliecināts, ka reģionālajai paplašinātajā Eiropas Savienībā būs aizvien lielāka nozīme. Tā būs viena no svarīgākajām stratēģijām, lai novērstu galvenās iespējamās neatbilsmes un stiprinātu mazāk attīstīto apgabalu izaugsmi un integrēšanos. Reģionālā politika būs izšķiroša, lai palīdzētu apmēros lielākai, taču nevienmērīgākai Eiropas Savienībai kļūt par integrētu un globālā mērogā konkurētpējīgu kopienu.
|
