Saharova balva domas brīvībai 2011

Šodien Eiropas Parlamentā notika Saharova balvas ceremonija, taču laureāts Guillermo Fariñas tajā nepiedalījās. Kubas disidentu un žurnālistu, kuram varas iestādes ir aizliegušas izbraukt no valsts, tapāt kā Nobela Miera prēmijas laureātu, simboliski pārstāvēja tukšs krēsls. Taču pirms pāris dienām mums izdevās ar viņu sazināties telefoniski.

Kādas ir Jūsu izjūtas par Saharova balvas saņemšanu un kļūšanu par sava veida sekotāju tādu cilvēku pēdās kā Nelsons Mandela un Aunga San Su Ki?

Es jūtos atbildīgs, īpaši par savu valsti un dzimteni. Šīs balvas saņemšana ir liela atbildība.

Kādēļ Jūs esat izvēlējies bada streiku kā protesta formu pret Kubas režīmu?

Es pielietoju šo metodi tikai tad, kad man nav citas izvēles, jo mans veselības stāvoklis ir pasliktinājies. Man ir tromboze kreisajā ķermeņa pusē, tāpēc, ja esmu spiests pieteikt bada streiku, iespēja, ka es izdzīvoju, ir niecīga. Tomēr, ja režīma represijas rada nepanesamu situāciju, tas nedod citu izvēli kā mirt, taču ar pēc iespējas lielāku cieņu.

Vai Jūs uzskatāt, ka ES būtu jāmaina sava politika pret Kubu?

Nē. Es cienu cilvēkus, kuri domā citādāk, taču es uzskatu, ka ES būtu jāmaina politika attiecībā pret Kubu. Būtiski ir saglabāt savu nostāju neiesaistīties sarunās ar valdību, kura jau ir nodevusi Eiropas Savienību. Nevajag aizmirst, ka pirms ekonomiskās palīdzības saņemšanas no Venecuēlas, tā ES deva solījumu uzlabot cilvēktiesības. Taču, Čaveza režīmam nākot pie varas, Kubas valdība pārtrauca sarunas ar ES un saglabāja savu autokrātisko nostāju. Es domāju, ka ES nevajadzētu krist šajā slazdā vēlreiz un dziedāt slavas dziesmas Kubas valdībai, kura apgalvo, ka tai nepieciešams laiks, lai mainītos. ES jānosaka mērķus, kuri jāsasniedz, un jāpieprasa: kamēr Kubas valdība nepildīs solījumus, ES ar to nerunās.

Pēdējo astoņu gadu laikā Jūs esat jau trešais kubietis, kuram piešķirta Saharova balva. Vai iepriekšējo balvu piešķiršana ir mainījusi politisko situāciju Kubā?

Es tā domāju. Varelas projekts un Osvaldo Paijā gadījums lika valdībai atzīt, ka viņi neievēro paši savus likumus un Konstitūciju. Tas bija ļoti svarīgi, jo pirms tam tas publiski nekad nebija noticis. Varelas projekts parādīja pasaulei, ka Kubas valdība neievēro savus likumus. Nemaz nerunājot par starptautiskajiem likumiem.

Ar otru laureātu, "Sievietēm baltā", situācija mainījās tāpēc, ka pēc represiju viļņa 2003. gadā disidentu kustība bija paralizēta. "Sievietes baltā", ar miermīlīgajām demonstrācijām izsakot savas sāpes, iedibināja "tradīciju". Tādēļ es domāju, ka šo balvu piešķiršana bija ļoti svarīga, jo tā atdzīvināja un no jauna aktivizēja pretošanās kustību, kura trīs dienu laikā bija pilnīgi imobilizēta. Lielā mērā tas notika, pateicoties "Sievietēm baltā", kuras parādīja, ka cilvēki, par spīti netaisnībai, draudiem un izraidīšanām, vairs nebaidās.

Ko Jums nozīmē Saharova balva?

Tā ir nozīmīga tāpēc, ka pirmo reizi Kubas valdība, neskatoties uz tās centieniem gūt atbalstu no Spānijas valdības un arī zināmā mērā no Svētā Krēsla, bija spiesta humānu apsvērumu dēļ padoties iekšējos jautājumos. Tas iepriekš nekad nebija noticis. Valdība vienmēr cenšas parādīt, ka tās konfliktiem nav nekāda sakara ar tās iedzīvotajiem, bet gan ar citām valstīm vai valstu blokiem. Šajā gadījumā mana iespējamā nāve un Orlando Zapatas nāves starptautiskais nosodījums nostādīja valdību sarežģītā situācijā. Tad ticamam mediatoram, tādam kā Katoļu baznīca, bija jāiesaistās un jācenšas mīkstināt nosodījumu pret Kubas valdību.

Kāpēc Jūs atteicāties no iespējas patverties Spānijā?

Es nedošos uz Spāniju vai kur citur. Lai kādi būtu apstākļi, es nevēlos meklēt patvērumu citā valstī. Es cienu visus savus brāļus, kuri izvēlas šo ceļu, bet es ticu, ka mums ir jācīnās šeit. Ja Dievs gribēs, es palikšu dzīvs; ja Dievs gribēs, mani nenogalinās Kastro diktatūras pakalpiņi. Bet es ticu, ka mums jācīnās šeit, jo runājot militārā valodā, galvenā bāze ir šeit, Kubā.

Nobela Miera prēmija tika pasniegta tukšam krēslam, un tagad arī Saharova balva. Kā jūs to vērtējat?

Es piekrītu tukšam krēslam, taču tam ir jābūt apklātam ar Kubas karogu. Es vēlētos vēstīt visiem ES pilsoņiem, kuri ir pārstāvēti Eiropas Parlamentā: nekad nebeidziet uzraudzīt un rūpēties par situāciju Kubā. Ar katru dienu parādās arvien vairāk zīmju sociāla sprādziena draudiem – pat starp kubiešiem, kuri nav formāli iesaistīti opozīcijas kustībā. Taču jebkurā mirklī Kubas valdība, 52 gadu absolūtisma veidota, ir gatava uzsākt manu tautiešu slaktiņu. Eiropas Parlamentam un tiem, kurus tas pārstāv, vienmēr jābūt gataviem to nosodīt un rīkoties.