Raksts
 

Aprit 20 gadi kopš dzelzs priekškara pārraušanas

Iestādes - 26-06-2009 - 12:57
Pārsūtīt / Saglabāt
1989. gada 17. jūnijs. Austrijas ārlietu ministrs Alois Mock (pa kreisi) un Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn (pārgriež dzeloņdrāšu žogu, kas šķir Austriju un Ungāriju. ©BELGA/EPA/ROBERT JAEGER

1989. gada 17. jūnijs. Austrijas ārlietu ministrs Alois Mock (pa kreisi) un Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn (pārgriež dzeloņdrāšu žogu, kas šķir Austriju un Ungāriju. ©BELGA/EPA/ROBERT JAEGER

1989. gada novembris. Cilvēku pūļi sakāpuši uz Berlīnes mūra un cenšas to nojaukt… Mēs visi pazīstam šos nu jau ikoniskos attēlus, tomēr daudzi nezina, ka dzelzs priekškars faktiski un fiziski pirmoreiz tika pārrauts uz Ungārijas un Austrijas robežas. Šo notikumu atceras vairāki Eiropas Parlamenta deputāti.

Kad Ungārijā iegāzās tūkstošiem bēgošu austrumvāciešu, toreizējais Ungārijas ārlietu ministrs Gyula Horn un viņa austriešu kolēģis Alois Mock, nolēma pārgriezt dzeloņdrāšu žogu pie Sopronas. Tas notika 1989. gada 27. jūnijā.
 
Kopš Otrā pasaules kara beigām līdz Aukstā kara beigām dzelzs priekškars simbolizēja Eiropas austrumu un rietumu ideoloģisko un faktisko sašķeltību. Ir grūti noticēt, ka tikai pirms divām desmitgadēm eiropieši nevarēja brīvi ceļot, sarunāties vai pat satikties un ka, mēģinot pārbēgt uz rietumu pusi, tika zaudēti vairāki simti dzīvību.
 
Viens no soproniešiem — 48 gadus vecais eiroparlamentārietis József Szájer (Eiropas Tautas partijas grupa) — robežu pirmoreiz šķērsojis 20 gadu vecumā.
 
Viņš uzskata, ka robežas pārraušana bija viens no 20. gadsimta būtiskākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Nesen viņš uzdāvinājis Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Hansam-Gertam Poteringam un Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žozē Manuelam Barrozu pa gabaliņam dzeloņdrāts no Austriju un Ungāriju šķirošā žoga, lai atgādinātu, ka „pat visnospiedošākie režīmi var tikt gāzti”.
 
Austriešu deputāte Christa Prets (Sociālistu grupa, līdz 2009.g.), kura 1989. gadā bija kādas Austrijas pierobežas pilsētiņas padomes locekle, notikumu raksturo kā fascinējošu — tāpat kā 1956. gadā, kad „ungāri nāca un gribēja būtu brīvi”.
 
Viņa atgādina, ka pierobežas reģionam robežas atvēršana nesusi daudz labumu. Tā, piemēram, tagad esot iespējams bez pūlēm piekļūt Sopronas arhīvam, kurā glabājas vairāki dokumenti, kas saistīti ar Austroungārijas monarhiju.
 
Austrumvācijā uzaugusī deputāte Gisela Kallenbach (Zaļo grupa, līdz 2009.g.) stāsta, ka notikumi pie Austrijas un Ungārijas robežas viņai un viņas draugiem bijuši šokējoši. „Pirmkārt, neviens no mums nebūtu iedomājies, ka dzelzs priekškars varētu pazust mūsu dzīves laikā. Otrkārt, mums bija jābaidās, ka aizvien lielāks skaits draugu, ģimenes locekļu un kolēģu dosies uz „zelta rietumiem”.” Deputāte bijusi viena no tiem, kas 1989. gada rudenī kliedza: „Mēs paliekam!”, atbildot uz vairākuma: " „Mēs gribam tikt ārā!”.
 
Viņa uzskata, ka robežas žoga pārgriešana bijis svarīgs solis ceļā uz brīvu demokrātiju un vienotu Vāciju, un saka paldies Ungārijas toreizējai valdībai par tās drosmi.
 
Ats.: 20090626STO57490