ZIŅOJUMS par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm

18.10.2017 - 2017/2114(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Gunnar Hökmark
Atzinuma sagatavotāja (*):
Yana Toom, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm

(2017/2114(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), it īpaši tā 121. panta 2. punktu, 136. pantu un protokolus Nr. 1 un Nr. 2,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. maija paziņojumu „2017. gada Eiropas pusgads: konkrētām valstīm adresēti ieteikumi” (COM(2016)0500),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2017. gada izaugsmes pētījums[1],

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. februāra paziņojumu „2017. gada Eiropas pusgads — novērtējums par progresu strukturālo reformu īstenošanā, makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanā un koriģēšanā, un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 veikto padziļināto pārskatu rezultāti” (COM(2017)0090),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumus „2017. gada izaugsmes pētījums”, „2017. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” un „2017. gada vienotā nodarbinātības ziņojuma projekts” un Komisijas ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu „Virzība uz pozitīvu fiskālo nostāju eurozonā”,

-  ņemot vērā Eiropas Fiskālās padomes 2017. gada 20. jūnija ziņojumu par eurozonai atbilstošas turpmākās fiskālās nostājas izvērtēšanu,

-  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2017. gada janvāra speciālo pētījumu Nr. 182 „Eurozonas fiskālā nostāja”,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 10. marta ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 23. maija secinājumus par padziļinātiem pārskatiem un konkrētām valstīm adresēto 2016. gada ieteikumu īstenošanu,

-  ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. jūnija secinājumus par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras izbeigšanu attiecībā uz divām dalībvalstīm un par ekonomikas un fiskālās politikas nostādnēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada maijā izdarīto Eiropas ekonomikas prognozi – 2017. gada pavasaris,

–  ņemot vērā Eurostat datu kopas 2017. gada 31. maija datus par reālo IKP uz vienu iedzīvotāju, izaugsmes līmeni un kopsummām,

–  ņemot vērā ESAO 2016. gada 30. novembra statistikas datus par kopējiem nodokļu ieņēmumiem,

–  ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā,

  ņemot vērā Parīzes Klimata konferencē 2015. gada 12. decembrī pieņemto COP 21 nolīgumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu[2],

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām[3],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā[4],

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu[5],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību[6],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā[7],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs[8],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības[9],

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0310/2017),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas prognozēm IKP pieauguma temps eurozonā 2016. gadā bija 1,8 % un tiek prognozēts, ka 2017. gadā tas saglabāsies stabils, proti, 1,7 % apmērā eurozonā un 1,9 % apmērā ES kopumā, līdz ar to pārsniedzot pirmskrīzes līmeni, tomēr joprojām saglabājoties nepietiekami augstam un būtiski atšķiroties starp ES dalībvalstīm; tā kā pēdējos gados privātais patēriņš ir bijis galvenais izaugsmes virzītājspēks, taču šogad, iespējams, kļūst vājāks patēriņa preču cenu pagaidu kāpuma dēļ un tā kā tomēr ir sagaidāms, ka iekšzemes pieprasījums noteiks izaugsmes perspektīvu vidēji ilgā termiņā; tā kā izaugsme Eiropas Savienībā joprojām ir pārāk lēna, lai radītu jaunas darbvietas dalībvalstīs, un daudz lēnāka nekā prognozētā izaugsme pasaulē kopumā;

B.  tā kā 2017. gada aprīlī bezdarba līmenis eurozonā un ES 28 bija attiecīgi 9,3 % un 7,8 %, proti, zemākais kopš 2009. gada marta un 2008. gada decembra; tā kā tas joprojām ir augstāks par pirmskrīzes līmeni; tā kā bezdarba līmenis joprojām būtiski atšķiras starp ES dalībvalstīm, variējot robežās no 3,2 % līdz 23,2 %; tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā un ES 28 2017. gada aprīlī joprojām bija augsts — attiecīgi 18,7% un 16,7%;

C.  tā kā tiek prognozēts, ka valdības budžeta deficīts eurozonā 2017. gadā būs 1,4 % un 2018. gadā — 1,3 %, savukārt dalībvalstu darbības rezultāti individuālā līmenī būs neviendabīgi; tā kā tiek prognozēts, ka valsts parāda attiecība pret IKP eurozonā 2017. gadā būs 90,3% un 2018. gadā — 89,0%;

D.  tā kā pasaules ekonomikas izaugsme joprojām ir nestabila un eurozonas ekonomika saskaras ar palielinātu nenoteiktību un sarežģītām iekšējām un ārējām politiskām problēmām;

E.  tā kā, ņemot vērā ES pārāk zemo ražīgumu un globālo konkurētspēju, ir jāveic sociāli līdzsvarotas strukturālas reformas un jāturpina fiskālie centieni un investēšana dalībvalstīs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nodarbinātību un panāktu augšupvērstu konverģenci ar citu pasaules valstu ekonomiku un Eiropas Savienībā;

F.  tā kā nodarbinātības līmenis eurozonā 2016. gadā palielinājās par 1,4 %; tā kā bezdarba līmenis 2017. gada martā bija noslīdējis līdz 9,5 % (salīdzinājumā ar 10,2 % 2016. gada martā); tā kā, neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, bezdarba līmenis vēl nav samazinājies līdz pirmskrīzes līmenim;

G.  tā kā nodarbinātības līmenis ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā palielinājās par 1,2 % un 2017. gada pirmajā ceturksnī bija nodarbināti 234,2 miljoni cilvēku, kas ir visaugstākais jebkad reģistrētais skaits[10]; tā kā tomēr ievērojamais skaits darbvietu, kas radītas saistībā ar ekonomikas izaugsmi, slēpj problēmas, tādas kā nepilnīga ekonomikas atlabšana, rēķinot nostrādātajās stundās, un niecīgs ražīguma pieaugums; tā kā, ja šie faktori saglabāsies, tie var radīt papildu spiedienu uz ilgtermiņa ekonomiskas izaugsmes aspektiem un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā[11];

H.  tā kā nodarbinātības līmenis kopumā ir zemāks sieviešu vidū: 2015. gadā ES 28 dalībvalstīs 20-64 gadus vecu vīriešu nodarbinātības līmenis bija 75,9 %, bet tās pašas vecuma grupas sieviešu nodarbinātības līmenis — 64,3 %;

I.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā 2017. gada martā bija 19,4 % salīdzinājumā ar 21,3 % 2016. gada martā; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), īpatsvars 2015. gadā joprojām saglabājās augsts un 15–29 gadu vecuma grupā bija 14,8 % jeb 14 miljoni jauniešu; tā kā saskaņā ar aplēsēm NEET Savienībai pabalstos un negūtos ieņēmumos un nodokļos izmaksā EUR 153 miljardus gadā (1,21 % no IKP)[12], savukārt Garantijas jauniešiem izveides kopējās lēstās izmaksas eurozonā ir EUR 21 miljards gadā jeb 0,22 % no IKP; tā kā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai patlaban ir piešķirts EUR 1 miljards — summa, ko paredzēts papildināt ar EUR 1 miljardu no Eiropas sociālā fonda laikposmam no 2017. līdz 2020. gadam;

J.  tā kā, lai gan ilgtermiņa bezdarbs ES 28 dalībvalstīs no 5 % 2014. gadā samazinājās līdz 4 % 2016. gadā, tas joprojām rada bažas, jo veido gandrīz pusi no kopējā bezdarba; ar bažām atzīmē, ka ļoti ilgstoša bezdarba līmenis — 2,5 % 2016. gadā — joprojām ir par vienu procentpunktu lielāks nekā 2008. gadā; tā kā starp dalībvalstīm saglabājas būtiskas atšķirības;

K.  tā kā daudzās dalībvalstīs, it īpaši zemā dzimstības līmeņa rezultātā, turpina sarukt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits un darbaspēks; tā kā sieviešu nodarbināmība apvienojumā ar migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju ierašanos sniedz iespēju dalībvalstīm risināt šo problēmu un palielināt Eiropas Savienībā darbaspēku;

L.  tā kā viens no pieciem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu; tā kā nabadzība samazinās — 2015. gadā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku bija par 4,8 miljoniem mazāk nekā 2012. gadā; tā kā šis 2015. gada skaitlis pārsniedz 2008. gada skaitli par 1,6 miljoniem; tā kā 2012. gadā Eiropas Savienībā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 32,2 miljoni cilvēku ar invaliditāti; tā kā 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu īpatsvars joprojām ir nepieņemami augsts (23,7 %), turklāt dažās dalībvalstīs tas joprojām ir ļoti augsts; tā kā turklāt enerģētiskā nabadzība joprojām ir tik liela, ka 11 % tās skarto ES iedzīvotāju iekļūst ekonomiski nelabvēlīgas situācijas apburtajā lokā;

M.  tā kā darba tirgus apstākļi un darbības rādītāji uzrāda būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm, pat ja šīs atšķirības samazinās;

N.  tā kā līdz ar darba tirgus digitālo revolūciju aizvien izplatītāki kļūst jauni nodarbinātības un darba veidi,

1.  atzinīgi vērtē uzlabotos Eiropas ekonomikas darbības rezultātus, kuru bāze kļūst aizvien plašāka un par kuriem liecina viduvējais IKP pieauguma temps, kas pārsniedz pirmskrīzes līmeni, un bezdarba līmeņa samazināšanās, pat ja tas joprojām ir augsts; uzskata, ka šo pozitīvo tendenci izraisīja pēdējos gados īstenotā politika; atzīmē, ka nelielā atlabšana tomēr joprojām ir trausla un neviendabīga starp sabiedrības grupām un starp reģioniem, savukārt IKP uz vienu iedzīvotāju gandrīz nemaz nepalielinās; pauž nožēlu par to, ka ekonomikas attīstību joprojām apgrūtina krīzes sekas; atzīmē, ka, neraugoties uz būtisko progresu, daudzās dalībvalstīs valsts parāda līmenis joprojām pārsniedz Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto slieksni;

2.  ar bažām atzīmē, ka IKP un ražīguma izaugsmes temps joprojām ir zemāks par to pilno potenciālu, un uzsver, ka šī iemesla dēļ nevajadzētu slīgt pašapmierinātībā un ka ir neatlaidīgi jāstrādā, lai uzturētu šo viduvējo atlabšanu, ja ar straujākas izaugsmes un nodarbinātības palīdzību vēlamies panākt lielāku noturību un vidēji ilga termiņa vai ilgtermiņa ilgtspēju;

3.  norāda uz neizmantoto Eiropas ekonomisko potenciālu, par ko liecina izaugsmes un nodarbinātības nevienmērīgā attīstība; uzsver, ka tā iemesls ir dalībvalstu ekonomikas neviendabīgie darbības rezultāti; uzsver arī to, ka, veicot sociāli līdzsvarotas strukturālas reformas un palielinot privātās un publiskās investīcijas gan dalībvalstīs, gan ES līmenī, varētu panākt vismaz par vienu procentpunktu lielāku izaugsmes līmeni; atgādina — lai veicinātu konverģenci un stabilitāti Eiropas Savienībā, arī turpmāk vienai no svarīgākajām Eiropas pusgada prioritātēm vajadzētu būt ekonomikas un fiskālās politikas koordinēšanai;

4.  uzskata — lai atbalstītu atlabšanu Eiropas Savienībā un eurozonā ilgākā periodā, būtu nepieciešama arī augstāka augšupvērstas konverģences un vispārējās konkurētspējas pakāpe; uzskata — lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, izšķiroši svarīgi ir pastāvošie ekonomikas un nodarbinātības rādītāji;

5.  uzskata — lai panāktu iepriekš minēto, ir jāuzlabo izaugsmei nepieciešamie strukturālie apstākļi; uzskata arī, ka visu dalībvalstu potenciālajam izaugsmes līmenim ilgtermiņā būtu jāpalielinās vismaz līdz 3 %; uzskata — lai tas varētu notikt, lielāka uzmanība ir jāpievērš ekonomiskajai konverģencei un ka skaidru standartu noteikšana attiecībā uz to, kā palielināt dalībvalstu izaugsmes potenciālu, sniegtu nepieciešamos norādījumus politikas pasākumu jomā; norāda, ka, veicot šādu regulāru salīdzināšanu ar standartiem, būtu pienācīgi jāņem vērā ikvienas dalībvalsts stiprās un vājās puses no strukturālā viedokļa un jāturpina virzība uz iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi; tai būtu jāietver tādas jomas kā digitālā ekonomika, pakalpojumu sektors, enerģijas tirgus, kā arī sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte, investēšanas apstākļi un izglītības sistēmu iekļautība un gatavība;

6.  uzsver, ka tas papildinātu pašreizējos centienus uzlabot valstu budžetu kvalitāti un pārvaldību, risinot izaugsmes veicināšanas jautājumus saskaņā ar Savienības fiskālajiem noteikumiem un pilnībā ievērojot spēkā esošās elastības klauzulas;

Strukturālā politika

7.  uzskata, ka, ņemot vērā nevienmērīgo izaugsmi un situāciju nodarbinātības jomā eurozonā, ir nepieciešama labāka ekonomikas politikas koordinācija, it īpaši uzlabota un konsekventa valstu valdību rīcība un konkrētām valstīm adresēto ieteikumu (KVAI) pareiza īstenošana, arī lai veicinātu augšupvērstu konverģenci, tostarp labāk īstenojot un ievērojot ES tiesību aktus; uzsver, ka, veicot reformas, pienācīgi jāņem vērā ikvienas valsts specifiskā situācija un risināmie uzdevumi; aicina Komisiju nodrošināt konsekvenci starp strukturālām reformām un ES izdevumiem; šajā sakarā atgādina arī to, ka ļoti svarīgi ir sniegt tehnisko palīdzību dalībvalstīm, lai tās varētu veidot kapacitāti un panākt konverģenci, un uzskata, ka uz partnerību balstīta pieeja varētu nodrošināt lielāku pārskatatbildību un līdzatbildību par KVAI īstenošanas iznākumu;

8.   atzīmē, ka jauniešu bezdarba līmenis eurozonas dalībvalstīs joprojām ir pārāk augsts, un norāda, ka paaugstināts, ilgstošs jauniešu bezdarbs rada ilgtermiņa strukturālu risku; piekrīt tam, ka krīzes seku — gan ilgstoša bezdarba, prasmju un iemaņu nepilnīgas izmantošanas darba tirgū, sabiedrības novecošanās, gan augsta privātā un publiskā parāda līmeņa — novēršana ir steidzama prioritāte un ka šī jautājuma risināšanai ir nepieciešamas ilgtspējīgas un iekļaujošas reformas;

9.  uzskata, ka krīzes sekas, tādas kā augsts parādsaistību līmenis un bezdarbs atsevišķās ekonomikas nozarēs, joprojām kavē ilgtspējīgu izaugsmi un rada potenciālu lejupslīdes risku; aicina dalībvalstis samazināt pārmērīgo parādsaistību līmeni; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka ilgstoši augstais ienākumus nenesošu aizdevumu (INA) līmenis dažās dalībvalstīs varētu būtiski netieši ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku, kā arī izraisīt šādas ietekmes izplatīšanos starp bankām un valstu valdībām, tādējādi apdraudot finanšu stabilitāti Eiropā; atzīmē, ka tika palielinātas kapitāla rezerves finanšu sektorā, taču problēmas rada zemais ienesīgums apvienojumā ar ienākumus nenesošu aizdevumu augsto līmeni; ir pārliecināts, ka ES stratēģija INA risināšanai varētu sniegt visaptverošāku risinājumu, kombinējot papildinošas valsts līmeņa un vajadzības gadījumā Eiropas līmeņa politikas darbības;

10.  uzskata — lai veicinātu ražīgumu, cenu un ārpuscenu konkurētspēju, investīcijas un nodarbinātību eurozonā, ir nepieciešamas reformas un iniciatīvas uzņēmējdarbības vides uzlabošanai; uzskata, ka ir nepieciešami papildu centieni, lai uzlabotu finansējuma pieejamību MVU, jo tas ir izšķiroši svarīgs faktors uzņēmumu inovācijai un darbības paplašināšanai; šajā kontekstā uzsver, cik būtiski ir īstenot uz nākotni orientētas reformas, kas būtu pielāgotas gan piedāvājumam, gan pieprasījumam;

11.  uzskata, ka labi funkcionējoši un produktīvi darba tirgi apvienojumā ar pienācīga līmeņa sociālo aizsardzību un dialogu palīdz palielināt nodarbinātību un nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt augstu nodarbinātības līmeni vietās, kurās tas jau ir panākts; atzīmē, ka arī prasmju trūkums, sabiedrības novecošanās, kā arī vairākas citas problēmas dalībvalstīs apgrūtina turpmāku nodarbinātības palielināšanos un bezdarba līmeņa samazināšanos;

12.  uzsver, ka liela nozīme ir atbildīgai un izaugsmi veicinošai darba samaksas sakārtošanai, kas nodrošina labu dzīves līmeni saskaņā ar ražīgumu un atbilstīgi konkurētspējai; pieņem zināšanai to, ka tiek prognozēta salīdzinoši neliela darba samaksas palielināšanās; uzskata, ka ražīguma pieaugumam ir jābūt vienam no strukturālo reformu prioritārajiem mērķiem; piekrīt Komisijas viedoklim, ka algas palielināšana varētu atstāt labvēlīgu ietekmi uz kopējo patēriņu;

13.  uzsver, ka ar nodokļu uzlikšanas līmeni būtu jāatbalsta investīcijas un darbvietu radīšana; prasa īstenot nodokļu reformas, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu, novērstu nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu, kā arī risinātu augstā darbaspēka nodokļu sloga problēmu Eiropā, vienlaikus nodrošinot sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspējību; uzskata, ka darbaspēka nodokļu sloga samazināšana palielinātu nodarbinātību un veicinātu izaugsmi; uzsver, ka fiskāli stimuli, ja iespējams, tādi, kas ietver nodokļu pazemināšanu, var atbalstīt iekšzemes pieprasījumu, sociālo drošību, kā arī investīciju un darbvietu nodrošinājumu;

Investīcijas

14.  piekrīt, ka ekonomikas uzplaukums ir jāatbalsta ar publiskā un privātā sektora investīcijām, īpaši inovācijā, un atzīmē, ka eurozonā joprojām ir investīciju iztrūkums; atzinīgi vērtē to, ka dažās dalībvalstīs investīcijas jau pārsniedz pirmskrīzes līmeni, un pauž nožēlu, ka citās dalībvalstīs investīcijas joprojām pietrūkst vai nepalielinās vajadzīgajā ātrumā; uzsver, ka ir vajadzīgi vēl papildu pasākumi, lai novērstu investīciju iztrūkumu, kas radies kopš krīzes sākuma;

15.  uzskata, ka reformas, novēršot šķēršļus privātā un publiskā sektora investīcijām, ļautu sniegt tūlītēju atbalstu ekonomiskajai darbībai un vienlaikus palīdzētu radīt nosacījumus ilgtermiņa izaugsmei; norāda, ka investīcijas izglītībā, inovācijā, kā arī pētniecībā un izstrādē ļautu labāk pielāgoties zināšanu ekonomikai; turklāt uzsver, ka kapitāla tirgu savienības izveides pabeigšana ir izšķirošs faktors, lai piesaistītu un palielinātu investīcijas, kā arī uzlabotu izaugsmes un darbvietu finansēšanu;

16.  uzskata, ka pētniecībai, tehnoloģijai un izglītībai ir izšķiroša nozīme eurozonas ilgtermiņa ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka dalībvalstīs pastāv atšķirības investēšanā šajās jomās, un norāda, ka investīcijas sekmētu inovācijas attīstību un ļautu labāk pielāgoties zināšanu ekonomikai saskaņā ar programmu “Eiropa 2020”;

17.  atzinīgi vērtē to, ka savlaicīga vienošanās par pārskatīto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) varētu palīdzēt uzlabot šā instrumenta efektivitāti un novērst tā īstenošanā līdz šim konstatētos trūkumus, atvieglojot tādu projektu finansēšanu, kam ir spēcīgs potenciāls, nodrošinot stingru papildināmības ievērošanu, un tādējādi varētu paplašināt ģeogrāfisko pārklājumu un realizāciju, atbalstot ieguldījumus, kas citādi netiktu laisti apritē;

18.  atzīmē dažādos Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) mērķus salīdzinājumā ar ESIF un līdz ar to uzsver tā turpināšanas svarīgumu, ietverot atbalstu ilgtspējīgām strukturālajām reformām;

19.   uzsver, ka pilnībā funkcionējoša kapitāla tirgu savienība ilgākā perspektīvā varētu kļūt par jauna finansējuma avotu MVU, tādējādi papildinot banku sektora nodrošināto finansējumu; uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats, un tādēļ uzskata, ka par vienu no prioritātēm būtu jānosaka MVU labāka piekļuve finansējumam un cīņa pret uzņēmējdarbības vides nenoteiktību saistībā ar MVU darbībām, lai uzlabotu konkurētspēju eurozonā; uzsver, ka ir jāsamazina birokrātija, jāsaskaņo valdības dienestu darbība un jāpadara tie efektīvāki;

Fiskālā politika

20.  uzskata, ka prudenciālai un paredzamai fiskālajai politikai ir būtiska loma eurozonas un visas Savienības stabilitātes nodrošināšanā; uzsver, ka stingra fiskālās politikas koordinācija, Savienības noteikumu pareiza īstenošana un ievērošana, tostarp pilnīga spēkā esošo elastīguma klauzulu ievērošana, šajā jomā ir likumīga prasība un ir ļoti svarīga ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) pienācīgas darbības nodrošināšanai;

21.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka publisko finanšu stāvoklis, šķiet, uzlabojas, jo tiek prognozēta valsts deficīta samazināšanās eurozonā; tomēr ir jāturpina centieni samazināt parāda slogu, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi, lai dalībvalstis nekļūtu uzņēmīgas pret ārējiem triecieniem;

22.  piekrīt Komisijai, ka valsts parāds dažās dalībvalstīs joprojām ir liels un ka ir jānodrošina publisko finanšu ilgtspējība, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību; šajā kontekstā norāda, ka zemas procentu likmes maksājumi, stimulējoša monetārā politika, vienreizēji pasākumi un citi faktori, kas atvieglo pašreizējo parādu slogu, ir tikai pagaidu līdzekļi, un līdz ar to uzsver, ka valsts finanses ir jāpadara ilgtspējīgas, tostarp ņemot vērā nākotnes saistības un ilgtermiņa izaugsmes mērķi; norāda, ka ir iespējama parāda apkalpošanas izmaksu palielināšanās; uzsver, cik būtiski ir samazināt vispārējo parādu līmeni;

23.  uzsver, ka fiskālajai nostājai valsts un eurozonas līmenī ir jānodrošina līdzsvars starp valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju — pilnībā ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu un respektējot tā noteikumus par elastīgumu — un īstermiņa makroekonomisko stabilizāciju;

24.  norāda, ka pašreizējā eurozonas kopējā fiskālā nostāja 2016. gadā visumā bija neitrāla, un ir paredzams, ka tāda tā būs arī 2017. gadā; atgādina, ka Komisija 2016. gada paziņojumā aicināja īstenot pozitīvu fiskālo nostāju, savukārt Eurogrupa pēc konstatācijas, ka visumā neitrālā fiskālā nostāja 2017. gadā radīja pienācīgu līdzsvaru, vienojās uzsvērt, cik būtiski ir saglabāt pienācīgu līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt ilgtspēju un vajadzību atbalstīt investīcijas, ar ko nostiprinātu ekonomikas atveseļošanos, tādējādi veidojot līdzsvarotāku politikas pasākumu struktūru; šajā kontekstā atzīmē Eiropas Fiskālās padomes (EFP) pirmo 2017. gada 20. jūnija novērtējumu par eurozonai piemēroto turpmāko fiskālo nostāju; aicina Komisiju un dalībvalstis fiskālo nostāju saskaņot ar konkrētajiem apstākļiem;

25.  tomēr uzsver, ka apkopotajā viedoklī būtu jāņem vērā neviendabīgā situācija dalībvalstīs un vajadzība diferencēt fiskālo politiku atbilstīgi katrai dalībvalstij; uzsver, ka kopējas fiskālās nostājas koncepcija nozīmē, ka pārpalikumi un deficīti dažādās dalībvalstīs var tikt savstarpēji kompensēti;

Konkrētām valstīm adresētie ieteikumi

26.  norāda, ka laika gaitā dalībvalstis ir panākušas vismaz zināmu progresu saistībā ar divām trešdaļām 2016. gada ieteikumu; tomēr uzskata, ka KVAI īstenošana joprojām notiek pārāk lēni, un tādējādi tiek apgrūtināts konverģences process eurozonā; uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas par KVAI neīstenošanas sekām, un līdz ar to sagaida lielāku apņemšanos no dalībvalstīm veikt vajadzīgos politikas pasākumus, pamatojoties uz apstiprinātajiem KVAI;

27.  atzīst, ka dalībvalstis ir panākušas progresu KVAI īstenošanā fiskālās politikas un aktīvas darba tirgus politikas jomā, savukārt nepietiekams progress ir sasniegts tādās jomās kā konkurence pakalpojumu jomā un uzņēmējdarbības vide; sagaida, ka dalībvalstis lielākā mērā apņemsies īstenot nepieciešamos politikas pasākumus, balstoties uz KVAI, kuru īstenošana ir izšķirīga, lai novērstu nepilnības eurozonā;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu slēgt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras attiecībā uz vairākām dalībvalstīm; atzinīgi vērtē iepriekšējos un pašreizējos fiskālos un reformu centienus, kurus dalībvalstis īstenojušas, lai novērstu pārmērīga budžeta deficītu, tomēr uzstāj, ka šie centieni ir jāturpina, lai nodrošinātu valsts finanšu ilgtspēju arī ilgtermiņā, vienlaikus veicinot izaugsmi un darbvietu radīšanu; aicina Komisiju nodrošināt Stabilitātes un izaugsmes pakta pienācīgu īstenošanu, saskaņoti piemērojot tā noteikumus;

29.  atzīmē, ka 12 dalībvalstis saskaras ar dažāda veida un smaguma pakāpes makroekonomisko nelīdzsvarotību, savukārt sešās dalībvalstīs pastāv pārmērīga makroekonomiskā nelīdzsvarotība; pieņem zināšanai Komisijas secinājumu, ka patlaban nekas neliecina par nepieciešamību pastiprināt makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru attiecībā uz kādu dalībvalsti;

30.  uzsver, ka makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras (MNNP) mērķis ir novērst nelīdzsvarotību dalībvalstīs, lai nepieļautu netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz citām dalībvalstīm;

31.  tādēļ uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai visas dalībvalstis veiktu nepieciešamos politikas pasākumus nolūkā novērst makroekonomisko nelīdzsvarotību, it īpaši augsto parādsaistību līmeni, pastāvīgos tekošā konta pārpalikumus un konkurētspējas nelīdzsvarotību, un apņemtos veikt sociāli līdzsvarotas un iekļaujošas strukturālās reformas, kas nodrošina ikvienas dalībvalsts ekonomisko ilgtspēju, tādējādi nodrošinot Eiropas ekonomikas vispārējo konkurētspēju un noturību;

Sektorālie ieguldījumi attiecībā uz ziņojumu par eurozonas ekonomikas politiku

Nodarbinātība un sociālā politika

32.  uzskata, ka ir vajadzīgi nepārtraukti centieni, lai panāktu līdzsvaru starp ekonomisko un sociālo dimensiju Eiropas pusgada procesā un veicinātu sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālās reformas, kas samazina nevienlīdzību un veicina pienācīgu darbvietu radīšanu, tādējādi radot kvalitatīvu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un sociālos ieguldījumus; atbalsta pārskata par rezultātiem sociālajā joma izmantošanu Eiropas pusgada ietvaros; aicina konkrētos valstīm adresētajos ieteikumos (KVAI) lielāku uzmanību pievērst strukturālajai nelīdzsvarotībai darba tirgū;

33.  atkārtoti prasa trīs jaunos nodarbinātības pamatrādītājus uzskatīt par līdzvērtīgiem pašreizējiem ekonomikas rādītājiem, tādējādi garantējot iekšējās nelīdzsvarotības labāku izvērtēšanu un uzlabojot strukturālo reformu efektivitāti; ierosina KVAI struktūrā ieviest nerepresīvu sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai novērstu sacensības par zemāko līmeni sociālo standartu ziņā, pamatojoties uz sociālo un nodarbinātības rādītāju efektīvu izmantošanu makroekonomikas uzraudzībā; norāda, ka apmēram desmit dalībvalstīs ir pastiprinājusies nevienlīdzība un tā ir viena no galvenajām sociāli ekonomiskajām problēmām ES[13];

34.  uzsver, ka sociāli un ekonomiski atbildīgu reformu pamatā jābūt solidaritātei, integrācijai un sociālajam taisnīgumam; uzsver, ka reformās būtu jāņem vērā arī pastāvīgs atbalsts sociālajai un ekonomikas atveseļošanai, kvalitatīvu darbvietu radīšanai, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai, neaizsargāto sabiedrības grupu aizsardzībai un visu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai;

35.  uzskata, ka Eiropas pusgada procesam ir jāpalīdz risināt ne tikai pašreizējās, bet arī jaunās sabiedrības problēmas, lai nodrošinātu lielāku ekonomikas efektivitāti, kuru papildina sociāli saliedētāka Eiropas Savienība; šajā sakarā atzīst, ka ir nepieciešams ES politiku sociālās ietekmes novērtējums;

36.  aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai apkarotu jauniešu bezdarbu, kurš ES joprojām ir ļoti augts, un turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI) arī pēc pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) beigām, tajā pašā laikā uzlabojot tās darbību un īstenošanu un ņemot vērā jaunākos secinājumus Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par jauniešu nodarbinātību un JNI izmantošanu; aicina dalībvalstis īstenot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumus un nodrošināt, ka Garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama; pauž nožēlu par līdzekļu pārvietošanu no Eiropas Sociālā fonda (ESF), tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, uz Eiropas Solidaritātes korpusu, kas būtu jāfinansē no visiem finanšu līdzekļiem, kas pieejami saskaņā ar spēkā esošo DFS regulu; uzsver, ka ir nepieciešams radīto darbvietu kvalitatīvs un kvantitatīvs novērtējums; uzsver, ka ES finansējumu nedrīkstētu izmantot, lai aizstātu valstu sociālo pabalstu maksājumus;

37.  uzsver, ka Garantijas jauniešiem īstenošana būtu jāstiprina valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un uzsver šīs garantijas nozīmi pārejā no skolas uz darbu; norāda, ka īpaša uzmanība ir jāveltī jaunām sievietēm un meitenēm, kas saistībā ar piekļuvi labas kvalitātes darba piedāvājumiem, tālākizglītībai, mācekļa darbam vai praksei varētu saskarties ar šķēršļiem, kas ir saistīti ar dzimumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai garantija jauniešiem būtu pieejama jauniešiem, kas saskaras ar vairākiem atstumtības veidiem un galēju nabadzību;

38.  aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2016. gada 15. februāra ieteikumā par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū[14] iekļautos priekšlikumus;

39.  uzskata, ka ir jāpaplašina aktīvu un ilgtspējīgu darba tirgus politiku darbības joma, efektivitāte un lietderīgums, galveno uzmanību pievēršot vides, nodarbinātības, strādājošo, veselības un patērētāju aizsardzībai; uzskata, ka ir jārisina strādājošo nabadzības problēma;

40.  pauž nožēlu, ka Komisija savos novērtējumos/ieteikumos ir aizmirsusi iekļaut sociālo ekonomiku; norāda, ka šo jomu pārstāv 2 miljoni uzņēmumu, kuros ir nodarbināti vairāk nekā 14 miljoni iedzīvotāju un kas tādējādi sekmē 2020. gadam noteikto mērķu īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas rīcības plānā sociālajai ekonomikai vairāk atzīt sociālos uzņēmumus un pievērst tiem lielāku uzmanību; uzskata, ka nepietiekamā šādu uzņēmumu atzīšana negatīvi ietekmē to piekļuvi finansējumam; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību Eiropas statūtiem;

41.  atgādina par nepieciešamību veicināt un pastiprināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu un strādājošo ietekmi algu noteikšanas sistēmās, kurām ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme sociālajā tirgus ekonomikā, ienākumu palielināšanā un investīciju veicināšanā kapacitātes palielināšanas jomā; uzsver, ka ES tiesību aktos ir jārespektē arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst dalībvalstu praksē sastopamajiem koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme nodarbinātībā un profesionālajā dzīvē;

42.  aicina Komisiju balstīties uz Parlamenta rezolūciju, izvirzot vērienīgus priekšlikumus, lai nostiprinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāru un pilnībā pildītu Līgumu sociālos mērķus nolūkā uzlabot ikviena dzīves un darba apstākļus un visiem sniegt labas iespējas;

43.  brīdina par algu īpatsvara samazināšanos ES, aizvien lielāko algu un ienākumu nevienlīdzību un nodarbināto personu nabadzības palielināšanos; atgādina, ka gan ANO 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan SDO 1919. gada Konstitūcijā ir atzīta nepieciešamība darba ņēmējiem saņemt tādu darba algu, par ko iespējams pārtikt, un ka visās cilvēktiesību deklarācijās ir pausta piekrišana tam, ka atalgojumam vajadzētu būt pietiekamam, lai uzturētu ģimeni;

44.  uzsver, ka algai ir jāļauj darba ņēmējiem un viņu ģimenēm nodrošināt iztiku un ka katram darba ņēmējam Eiropas Savienībā būtu jāsaņem iztikas minimums, kas ļauj ne tikai apmierināt tādas pamatvajadzības kā pārtika, pajumte un apģērbs, bet arī ir pietiekams veselības aprūpes, izglītības, transporta un atpūtas izdevumu segšanai, kā arī nelielu uzkrājumu veidošanai, lai nodrošinātos pret neparedzētiem gadījumiem, piemēram, saistībā ar slimībām un negadījumiem; uzsver, ka iztikas minimumam atbilstošām algām būtu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm Eiropas Savienībā jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis;

45.  prasa Komisijai izpētīt, kā noteikt iztikas minimumam atbilstošas algas parametrus un kā tā būtu jāmēra, lai izveidotu atsauces instrumentu sociālajiem partneriem un palīdzētu apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

46.   atgādina, ka pienācīgas algas ir svarīgas ne tikai sociālajai kohēzijai, bet arī spēcīgas ekonomikas un produktīva darbaspēka saglabāšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai uzlabotu darbvietu kvalitāti un samazinātu darba samaksas atšķirības;

47.  norāda, ka ir nepieciešama pastāvīga to sociālā nodrošinājuma sistēmu pārvaldības koordinēšana Eiropas līmenī, par kurām ir atbildīgas dalībvalstis; uzsver, ka absolūta prioritāte ir sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējības un taisnīguma nodrošināšana, jo tās ir Eiropas sociālā modeļa galvenais pīlārs; uzsver, ka visiem ir tiesības uz pienācīgu pensiju, ar ko iespējams sevi uzturēt; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgas un ilgtspējīgas pensijas, ņemot vērā pastāvīgas demogrāfiskās izmaiņas; uzsver, ka ar pensiju sistēmām jānodrošina pienācīgi ienākumi pensionāriem, kas ir virs nabadzības sliekšņa un ļauj pensionāriem saglabāt pienācīgu dzīves līmeni; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgas, drošas un pienācīgas pensijas sievietēm un vīriešiem, ir paaugstināt vispārējo nodarbinātības līmeni un nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību visās vecuma grupās, kā arī uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus; norāda, ka sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības joprojām ir lielas un tām ir negatīva sociālā un ekonomiskā ietekme; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir panākt sieviešu integrāciju darba tirgū un veikt citus atbilstīgus pasākumus, lai Eiropā cīnītos pret darba samaksas atšķirībām dzimumiem un nabadzību vecumdienās; uzskata, ka pensiju sistēmu reformās, sevišķi attiecībā uz pensionēšanās vecumu, būtu jāatspoguļo darba tirgus tendences, dzimstības rādītāji, veselības un labklājības situācija, darba apstākļi un ekonomiskās slodzes koeficients;

48.  uzskata, ka šādās reformās ir jāņem vērā arī situācija, kādā Eiropā atrodas miljoniem strādājošo, īpaši sievietes, jaunieši un pašnodarbinātās personas, kas saskaras ar nedrošu nodarbinātību, piespiedu bezdarba periodiem un samazinātu darba slodzi;

49.  aicina Komisiju turpināt pievērst īpašu uzmanību labākiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, kā arī elastīgiem darba laika noteikumiem, vecāku sieviešu un vīriešu un citu atkarīgu personu vajadzībām saistībā ar ilgtermiņa aprūpi;

50.  uzsver, ka nepietiekamas un nemērķtiecīgas investīcijas prasmju attīstībā un mūžizglītībā, jo īpaši digitālajās un programmēšanas prasmēs un citās prasmēs, kas vajadzīgas augošajās nozarēs, piemēram, “zaļajā ekonomikā”, var apdraudēt Savienības konkurētspēju; aicina dalībvalstis nodrošināt labāku apmaiņu ar zināšanām un paraugpraksi un sadarboties ES līmenī, lai palīdzētu veicināt prasmju pilnveidošanu, atjauninot kvalifikācijas un attiecīgās izglītības un apmācības programmas un mācību plānus; uzsver prasmju un kompetenču, kas iegūtas neformālas un ikdienējās mācīšanās vidē, nozīmi; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi izveidot neformālas un ikdienējas mācīšanās laikā iegūto zināšanu validēšanas sistēmas, jo īpaši tādu zināšanu, kas iegūtas brīvprātīgās darbībās;

51.  uzskata, ka labāka prasmju saskaņošana un uzlabota kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs novērst prasmju trūkumu un neatbilstību; uzsver profesionālās izglītības un arodapmācības (PIA), kā arī māceklības nozīmi šajā ziņā; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas mēroga instrumentu nepieciešamo prasmju prognozēšanai, tostarp, lai prognozētu prasmes, kas būs nepieciešamas augošajās nozarēs; uzskata — lai prognozētu turpmāk nepieciešamās prasmes, visos līmeņos ir cieši jāiesaista visi ieinteresētie darba tirgus dalībnieki;

52.  mudina Komisiju ieviest piemērotus mehānismus, lai palielinātu jauniešu mobilitāti, tostarp saistībā ar māceklību; lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un pievilcīgumu, aicina dalībvalstis atbalstīt māceklību un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus+ finansējumu; prasa labāk piemērot EURES regulu; uzsver, ka labāka sadarbība ar valsts pārvaldes iestādēm un ieinteresētajām personām vietējā līmenī un labākas sinerģijas starpvaldību līmenī uzlabotu informētību par programmām un to ietekmi;

53.  uzskata, ka ir jāuzlabo izglītības pieejamība un kvalitāte; atgādina, ka dalībvalstu uzdevums ir garantēt piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un apmācībai par pieņemamu maksu neatkarīgi no darba tirgus vajadzībām citviet ES; norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami pastiprināti centieni darbaspēka izglītošanai, tostarp pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības iespēju jomā; liek īpašu uzsvaru uz mūžizglītību, tostarp sieviešu mūžizglītību, jo tā sniedz iespēju papildināt iegūt jaunas prasmes nepārtraukti mainīgajā darba tirgū; aicina pastiprināt uz meitenēm vērstu zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas (STEM) priekšmetu popularizēšanu, lai vērstos pret pašreizējiem ar izglītību saistītajiem stereotipiem un apkarotu ilgtermiņa vīriešu un sieviešu nodarbinātības, darba samaksas un pensiju atšķirības;

54.  uzsver nepieciešamību investēt cilvēkos pēc iespēja agrākā dzīves cikla posmā, lai mazinātu nevienlīdzību un veicinātu sociālo integrāciju jau agrīnā vecumā; tādēļ prasa nodrošināt piekļuvi kvalitatīviem, iekļaujošiem un izmaksu ziņā pieejamiem agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem visiem bērniem visās dalībvalstīs; uzsver arī vajadzību apkarot stereotipus skolā jau kopš agrīna vecuma, popularizējot dzimumu līdztiesību visos izglītības līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot ieteikumu par investīcijām bērnos un stingri uzraudzīt paveikto; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot iniciatīvas, piemēram, Bērnu garantiju, lai esošajās nabadzības samazināšanas politikas nostādnēs galvenā uzmanība tiktu pievērsta bērniem;

55.  uzsver, ka nākotnē pēc mākslīgā intelekta radīšanas sagaidāmas būtiskas izmaiņas darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju, iesaistot sociālos partnerus, izstrādāt instrumentus un sadarbības iniciatīvas, lai ar iepriekšēju, sākotnēju un nepārtrauktu apmācību uzlabotu prasmes šajā sektorā;

56.  šajā sakarā, kā arī lai panāktu darba un privātās dzīves līdzsvaru, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, aicina ņemt vērā elastdrošības pasākumus, tostarp tāldarbu un elastīgu darba laiku;

57.  uzsver investīciju cilvēkkapitālā nozīmību, kas ir attīstības, konkurētspējas un izaugsmes virzītājs;

58.  uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars un pastiprināta dzimumu līdztiesība ir svarīgi, lai atbalstītu sieviešu līdzdalību darba tirgū; uzsver, ka sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai ir būtiski pārveidot un pielāgot darba tirgu un labklājības sistēmas, lai ņemtu vērā sieviešu dzīves ciklus;

59.  atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzskata to par pozitīvu pirmo soli ceļā uz darba un privātās dzīves saskaņošanu kā vīriešiem, tā sievietēm, kas aprūpē bērnus un citus apgādājamos, kā arī sieviešu līdzdalības darba tirgū palielināšanu; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav panākts nekāds progress attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; uzstāj, ka pienācīga atalgojuma nodrošināšana un stingra sociālā drošība un aizsardzība ir būtiski, lai panāktu šos mērķus;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt transformatīvu politiku un investēt informatīvās kampaņās, lai sagrautu dzimumu stereotipus un sekmētu vienlīdzīgāku aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadali, pievēršot uzmanību arī vīriešu tiesībām un nepieciešamībai uzņemties aprūpes pienākumus un netikt par to stigmatizētiem vai sodītiem;

61.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgas investīcijas, kas paredzētas, lai atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos, palikšanu un izaugsmi darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem; jo īpaši uzsver nepieciešamību garantēt: atjaunošanu tajā pašā, līdzvērtīgā vai līdzīgā amatā, aizsardzību pret atlaišanu un mazāk labvēlīgu attieksmi grūtniecības dēļ, tiesības lūgt vai izmantot ģimenes atvaļinājumu, aizsardzības periodu pēc atgriešanās, kas ļautu no jauna pielāgoties darbam; atgādina, ka ir jāgarantē arī iespēja pēc atgriešanās mainīt darba slodzi vai darba režīmu (tai skaitā jāparedz, ka atteikuma gadījumā darba devējam ir jāpamato atteikums) un apmācība;

62.  aicina dalībvalstis paaugstināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politikas priekšlikumus, kā uzlabot pretdiskriminācijas pasākumu ieviešanu darbvietā, tostarp paplašinot informētību par juridiskajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, rīkojot informatīvas kampaņas, mainot pierādīšanas pienākuma izpildītāju un pilnvarojot valstu līdztiesības iestādes pēc savas iniciatīvas veikt oficiālu izmeklēšanu par līdztiesības jautājumiem, kā arī palīdzot no diskriminācijas potenciāli cietušajiem;

63.  uzsver, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un galu galā veicinās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; uzskata, ka šāda integrācija ir nepieciešama, ņemot vērā šo cilvēku sociālo situāciju un viņu vajadzības pēc pietiekamiem ienākumiem, pienācīga mājokļa, sabiedriskā transporta, kā arī veselības un bērnu aprūpes jomā; uzsver, ka Eiropas līmenī ir labāk jāpārrauga valstu līmenī īstenotā politika;

64.  uzsver, cik svarīga ir izpratne par jauniem nodarbinātības un darba veidiem, un to, cik svarīgi ir apkopot salīdzināmus datus par šo jautājumu, lai palielinātu darba tirgus tiesību aktu efektivitāti, tādējādi pastiprinot nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi;

65.  prasa izstrādāt integrētu nabadzības izskaušanas stratēģiju, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nabadzības samazināšanā; uzsver dalībvalstu minimālo ienākumu shēmu nozīmi, lai censtos samazināt nabadzību, jo īpaši kopā ar sociālās iekļaušanas pasākumiem, kuri iesaista atbalsta saņēmējus; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai pakāpeniski izveidotu minimālo ienākumu shēmas, kas būtu ne tikai pietiekamas, bet nodrošinātu pietiekamu aptvērumu un apguvi; uzskata, ka pienācīgi minimālie ienākumi ir tādi ienākumi, kas ir nepieciešami cilvēka cienīgai dzīvei un pilnīgai dalībai sabiedrības dzīvē visa mūža garumā; norāda, ka minimālajiem ienākumiem, lai tos varētu uzskatīt par pienācīgiem, ir jābūt augstākiem par nabadzības līmeni, jāsedz cilvēku pamatvajadzības un tajos ietilpst arī ar naudu nesaistīti aspekti, piemēram, izglītības un mūžizglītības, pienācīga mājokļa, kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un iespēja iesaistīties sabiedriskos vai pilsoniskos pasākumos;

66.  prasa nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes efektīvāk, mērķtiecīgāk un ciešākā uzraudzībā izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), lai veicinātu investīcijas kvalitatīvos sociālajos, veselības, izglītības un nodarbinātības pakalpojumos un risinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība, dzīves dārdzības pieaugums, sociālā atstumtība, mājokļa trūkums un dzīvojamā fonda nepietiekama kvalitāte;

67.  aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās varētu izveidot īpašas investīciju programmas tiem saviem reģioniem, kuros bezdarba, jauniešu bezdarba un ilgstoša bezdarba rādītāji pārsniedz 30 %;

68.  aicina Komisiju nākamo Padomes pavasara sanāksmi veltīt sociālajām investīcijām sektoros, kuros pastāv stingri pierādījumi, ka tie veicina sociālo un ekonomisko atdevi (t. i., pirmsskolas izglītība un aprūpe, pamatizglītība un vidējā izglītība, apmācība un aktīva darba tirgus politika, cenu ziņā pieejami mājokļi un sociālie mājokļi, kā arī veselības aprūpe);

69.   aicina izveidot tādu darba plānu, kurā uzmanība vairāk pievērsta Parlamenta nostājai un šī nostāja tiek ņemta vērā pirms lēmuma panākšanas; aicina palielināt EPSCO Padomes nozīmi Eiropas pusgadā;

70.  aicina kopīgi veikt papildu darbības, lai uzlabotu migrantu un migrantu izcelsmes personu integrāciju darba tirgū;

Reģionālā politika

71.  atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas politikas finansējums laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ir EUR 454 miljardi pašreizējās cenās; tomēr uzsver, ka kohēzijas politika ir ne tikai instruments, bet arī ilgtermiņa strukturāla politika, kuras mērķis ir mazināt reģionu attīstības līmeņa atšķirības un veicināt investīcijas, nodarbinātību, konkurētspēju, ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi, un ka tā ir vissvarīgākā un visaptverošākā politika, kuras mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visās dalībvalstīs, nenošķirot valstis eurozonā un ārpus tās; atgādina, ka ES budžets ir 50 reizes mazāks nekā kopējie ES-28 dalībvalstu valdību izdevumi un veido vien aptuveni 1 % no ES-28 IKP; tādēļ uzsver, ka vajadzētu veidot sinerģijas starp ES un dalībvalstu budžetiem, politiskajām prioritātēm un darbībām un projektiem, kuri paredzēti ES mērķu sasniegšanai, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu ES politikas ietvara ekonomisko un sociālo dimensiju; norāda, ka ESI fondu līdzfinansējuma prasības ir nozīmīgs instruments sinerģiju veidošanai; uzskata, ka ES budžeta vienotības princips būtu jāsaglabā; atzinīgi vērtē pašreizējā plānošanas periodā ieviestos pasākumus, lai kohēzijas politiku labāk saskaņotu ar stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei;

°

°  °

72.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

• [1]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0038.
• [2]  OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp.
• [3]  OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.
• [4]  OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp.
• [5]  OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.
• [6]  OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.
• [7]  OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp.
• [8]  OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.
• [9]  OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.
• [10]  „Nodarbinātības un sociālā jomas attīstība Eiropā”, 2017. gada pārskats, 11. lpp.
• [11]  Turpat, 46. lpp.
• [12]  Eurofound ziņojums par jauniešu bezdarbu.
• [13]  Ikgadējais pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā 2017. gadam, 47. lpp.
• [14]  OV C, 20.2.2016., 1. lpp.

PASKAIDROJUMS

Ievads

Eiropas Savienība ir pasaules vislielākā ekonomika. Tā nodrošina vairāk nekā 20 % no pasaules iekšzemes kopprodukta. Mēs esam panākuši nozīmīgus sasniegumus, izveidojot pasaulē lielāko vienoto tirgu, kurā var brīvi strādāt, ceļot un investēt mūsu 500 miljoni pilsoņu.

Tomēr pašreizējā aina ir drūma. ES ir iegājusi stagnācijas periodā. Ražīguma pieaugums ir tuvs nullei. Strukturālu reformu trūkums un pašreizējais lielais parāda slogs dalībvalstis ir novedis uz nepietiekama ražīguma takas. 2015. gadā ES IKP gandrīz sasniedza 2008. gada līmeni. ES IKP uz vienu iedzīvotāju 2007. gadā bija EUR 26 200 un 2016. gadā — 26 900. Pieaugums kopš 2007. gada ir tikai EUR 700.

Tas ne tikai apdraud Eiropas kā pasaules vadošās ekonomikas pozīciju, bet arī rada nesaskaņas mūsu iedzīvotāju vidū. Sociālās labklājības kohēziju var panākt tikai ar izaugsmes kohēziju. Tam, savukārt, ir nepieciešamas strukturālas reformas daudzās dalībvalstīs.

Ja tiktu īstenotas reformas tirgus konkurences, nodokļu uzlikšanas un publisko izdevumu samazināšanas jomā, Eiropa pieredzētu labvēlīgu ietekmi uz izaugsmi un labklājību. Tas nodrošinātu darbvietas, kas mums ir nepieciešamas, lai cīnītos pret bezdarbu, un tas arī nodrošinātu pieprasījumu, kas radītu jaunas iespējas. Lielāka konverģence attiecībā uz reformām nodrošinātu lielāku sociālo kohēziju, kas mums ir tik ļoti nepieciešama. Reformu programmas izstrādē ir jāizmanto gan vispārēja pieeja, gan arī konkrētām valstīm specifiski pasākumi.

Referents šo ziņojumu ir sadalījis piecās daļās: pirmā daļā ir ievads par ekonomisko situāciju dalībvalstīs un nepieciešamību veikt reformas; ziņojuma otrajā daļā ir skatītas strukturālo reformu jomas, trešajā daļā — nepieciešamība pēc investīcijām, lai panāktu ekonomikas uzplaukumu; ziņojuma ceturtā daļa attiecas uz atbildīgu fiskālo politiku, piektā un pēdējā daļa ir veltīta konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem un nepieciešamībai pēc saskaņotām un koordinētām reformām, ko veiktu, īstenojot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus.

Ekonomikas izaugsme un sociālā kohēzija

Taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka ekonomikas izaugsme Eiropas Savienībā ir nevienmērīgi sadalīta. Taču izaugsme netiek sadalīta tā, kā šis bieži atkārtotais formulējums varētu likt domāt; minētais nevienmērīgums atspoguļo dalībvalstu ekonomikas strukturālās atšķirības. Valstīs, kas ir veikušas reformas, lai uzlabotu konkurētspēju, ekonomikas izaugsmes rādītāji ir bijuši augstāki un darbvietu radīšana — aktīvāka, un līdz ar to tajās ir augstāks dzīves līmenis un zemāks bezdarba līmenis, savukārt valstis, kas nav īstenojušas strukturālas reformas, atpaliek.

Dalībvalstīs pastāv cieša korelācija starp konkurētspēju un ieņēmumu līmeni. Turpmāk tekstā redzamajā attēlā 26 valstis ir grafiski attēlotas saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma (PEF) tām aprēķināto globālās konkurētspējas indeksu (GCI) un šo valstu IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP)[1]. Jo valsts ir konkurētspējīgāka, jo augstāks ir ieņēmumu līmenis.

Avots: Eurostat un Pasaules Ekonomikas forums. Ieņēmumu līmenis: IKP uz vienu iedzīvotāju, PPP.

Viskonkurētspējīgākā ekonomika

Eiropadomes 2000. gada marta sanāksmē Lisabonā valstu un valdību vadītāji svinīgi apņēmās desmit gadu laikā panākt, ka ES kļūst par pasaules viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku, kas spēj nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi ar vairāk un labākām darbvietām un lielāku sociālo kohēziju.

Kopš tā laika ir noticis pretējais. Laikposmā līdz 2016.–2017. gadam attiecīgais ES vidējais rādītājs bija samazinājies, GCI rangu tabulā ES ierindojot 34. vietā salīdzinājumā ar 28. vietu 2001. un 2002. gadā. Ir svarīgi uzsvērt, ka konkurētspēju noteicošais svarīgākais faktors nav darbaspēka izmaksas. Konkurētspējīgākās ir tās ES valstis, kurās ir vislielākā darba samaksa, nevis otrādi.

No vairākām pusēm atskan aicinājumi uzlabot sociālo kohēziju Eiropā, un viens no šādu aicinājumu piemēriem ir Komisijas priekšlikums par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP). Drošības tīklu izveidei un sociālās drošības panākšanai ir nepieciešami resursi, ko rada ekonomikas izaugsme, kas, savukārt, ir konkurētspējas uzlabošanas nolūkā veiktu strukturālu reformu rezultāts. Līdz ar to sociālās kohēzijas stiprināšanai ir nepieciešama lielāka kohēzija konkurētspējas jomā. Tomēr kopš 2001.–2002. gada atšķirība starp dalībvalstīm konkurētspējas ziņā ir palielinājusies. Tādēļ vissvarīgākais solis ceļā uz lielāku sociālo kohēziju Eiropā ir strukturālas ekonomiskās reformas konverģence, kas rada augšupēju konkurētspējas konverģenci.

Vācija ir Savienības vislielākā ekonomika, un pēc Brexit tā kļūs vēl dominējošāka. Tā nav bijis vienmēr. 2000. gadu sākumā Vāciju sauca par “Eiropas slimnieci”, un tā cieta no augsta bezdarba līmeņa. Kopš tā laika Vācija ir veikusi nopietnas strukturālas reformas un kopš 2001.–2002. gada GCI rangu tabulā pakāpusies par 12 vietām. No Vācijas veiksmes stāsta var daudz ko iemācīties. ES ir jāpaaugstina savs mērķis izaugsmes potenciāla jomā. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir, veicot strukturālas reformas.

Svarīgākās strukturālās reformas

Lai Eiropa atgrieztos uz izaugsmes ceļa, ir jāveic strukturālas reformas. Tas ir ļoti svarīgi mūsu turpmākās konkurētspējas nodrošināšanai, mūsu spējai radīt darbvietas, un nevajadzētu aizmirst arī par sociālāku Eiropu.

ES vidējie publiskā sektora izdevumi 2015. gadā bija 47 % no IKP. Tomēr deviņās dalībvalstīs publiskie izdevumi bija 35 līdz 42 % no IKP. Dažām dalībvalstīm ir jāierobežo publiskie izdevumi, reformējot pensiju sistēmas, samazinot administratīvos un pārmērīgus sociālās palīdzības izdevumus, lai palielinātu konkurētspēju. No sistēmas, kas balstās uz labāko praksi, labumu gūtu visas dalībvalstis un Savienība kopumā.

Mums ir jāsamazina publiskie izdevumi ne tikai tāpēc, lai palielinātu konkurētspēju, bet arī, lai stiprinātu fiskālo ilgtspēju un stabilitāti. ES publiskais parāds 2015. gadā bija 87 % no IKP. Tas Eiropu dara neaizsargātu nākotnē, jo nākamajām paaudzēm tiek atstātas milzīgas parādsaistības, un tas ir pārmērīgu tēriņu rezultāts.

Secinājumi

Eiropas pusgads ir ļoti svarīgs, lai izvērtētu mūsu ekonomisko spēku. Strukturālas reformas ir nepieciešamas, lai stiprinātu Savienību kopumā. Lai to paveiktu, ir nepieciešama gan vispārēja pieeja, gan uz konkrētu valstu specifiku balstīta pieeja. Visos mūsu centienos izveidot sociālāku Eiropu vissociālākā politika ir tā, kas paredz izveidot pamatu izaugsmei un līdz ar to arī sociālajai izaugsmei. Tā nav tikai konkrēta iespēja veidot spēcīgu Eiropas nākotni, tā ir nepieciešama darbība, lai Eiropa nebūtu vāja.

Eiropas līmenī ir jāizveido dinamisks digitālais tirgus. Ir jāpadziļina pakalpojumu tirgus. Ir jāīsteno Enerģētikas savienība ar atvērtiem tirgiem. Ir jāpanāk izcilība pētniecības un zinātnes jomā un ir jāizveido Eiropas pētniecības un zinātnes telpa. Valsts līmenī ir jāsamazina nodokļu slogs un nodokļi, ar ko apliek darbaspēku un investīcijas. Ir jāreformē darba tirgi, lai atvieglotu jaunu darbvietu izveidi un jauna darbaspēka ienākšanu šajos tirgos. Ir jāpalielina konkurence, lai radītu attīstības iespējas jaunuzņēmumiem, un šajā nolūkā jādod iespēja arvien lielākam skaitam mazu un vidēju uzņēmumu ieņemt vadošu lomu valsts un pasaules mērogā.

Mums būtu jāspēj sasniegt vismaz 3 % izaugsmi un būtu jāīsteno reformas, kas nepieciešamas, lai mēs visi varētu šo mērķi īstenot, Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros un neradot nelīdzsvarotību. Tādēļ mums ir jānosaka vērienīgāki mērķi attiecībā uz izaugsmi un augstāki standarti attiecībā uz reformām, kuru mērķis ir paaugstināt mūsu ekonomikas potenciālās izaugsmes līmeni. Tas ir veids, kā mēs varam nodrošināt ekonomisko un politisko līderību un sniegt mūsu iedzīvotājiem vislabākās iespējas.

• [1]  IKP izkropļojuma dēļ salīdzinājumā ar NKI uz vienu iedzīvotāju valstu sarakstā nav iekļauta Īrija (tāpēc, ka uzņēmumu peļņa šajā valstī netiek saistīta ar ražošanu) un Luksemburga (tāpēc, ka liela daļa darbaspēka tajā ierodas strādāt no citām valstīm).

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejAS ATZINUMS(*) (28.9.2017)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par eurozonas ekonomikas politiku
(2017/2114(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Yana Toom

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju – rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā nodarbinātības līmenis eurozonā 2016. gadā pieauga par 1,4 %; tā kā bezdarba līmenis 2017. gada martā bija 9,5 %, kas ir kritums salīdzinājumā ar 10,2 % 2016. gada martā; tā kā, neraugoties uz pēdējā laikā vērojamiem uzlabojumiem, bezdarba līmenis nav samazinājies līdz pirmskrīzes līmenim;

B.  tā kā nodarbinātības rādītājs ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā pieauga par 1,2 % un 2017. gada pirmajā ceturksnī bija nodarbināti 234,2 miljoni cilvēku, kas ir visaugstākais rādītājs, kāds jebkad reģistrēts[1]; tā kā tomēr ievērojams skaits darbvietu, kuras radītas saistībā ar ekonomiskas izaugsmi, slēpj problēmas, piemēram, nepilnīgu ekonomikas atlabšanu, ņemot vērā nostrādātās darba stundas un mērenu ražīguma pieaugumu; tā kā ja šie faktori ir ilgstoši, tie var radīt papildu spiedienu uz ilgtermiņa ekonomiskas izaugsmes aspektiem un sociālo kohēziju ES[2];

C.  tā kā nodarbinātības rādītāji kopumā ir zemāki sieviešu vidū: 2015. gadā ES 28 valstīs 20–64 gadus vecu vīriešu nodarbinātības līmenis bija 75,9 %, bet sieviešu — 64,3 %;

D.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā 2017. gada martā bija 19,4 % salīdzinājumā ar 21,3 % 2016. gada martā; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), īpatsvars 2015. gadā joprojām saglabājās augsts un veidoja 14,8 % jauniešiem 15–29 gadu vecumā, proti, 14 miljonus NEET; tā kā saskaņā ar aplēsēm NEET Savienībai izmaksā EUR 153 miljardus (1,21 % no IKP) gadā, kas saistīts ar pabalstiem, negūtajiem ieņēmumiem un nodokļiem[3], turpretī kopējās aplēstās izmaksas par garantijas jauniešiem īstenošanu eurozonā būtu EUR 21 miljards (0,22 % no IKP) gadā; tā kā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai patlaban ir piešķirts EUR 1 miljards, kas jāpapildina ar EUR 1 miljardu no Eiropas sociālā fonda 2017.–2020. gadam;

E.  tā kā ilgtermiņa bezdarbs ES 28 ir samazinājies no 5 % 2014. gadā līdz 4 % 2016. gadā, taču tas joprojām rada bažas, jo veido gandrīz pusi no kopējā bezdarba rādītāja; ar bažām norāda, ka ļoti ilgstoša bezdarba rādītājs (2,5 % 2016. gadā) joprojām ir par 1 % lielāks kā 2008. gada rādītājs; tā kā starp dalībvalstīm joprojām pastāv ievērojamas atšķirības;

F.  tā kā daudzās dalībvalstīs, sevišķi zemo dzimstības rādītāju rezultātā, turpina sarukt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits un darbaspēks; tā kā sieviešu nodarbināmība un pastāvīga migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju ierašanās veido iespējas dalībvalstīm risināt šo problēmu un palielināt darbaspēku ES;

G.  tā kā viens no pieciem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā nabadzība samazinās un 2015. gadā salīdzinājumā ar 2012. gadu bija par 4,8 miljoniem cilvēku mazāk, kuri pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā 2015. gada rādītājs joprojām pārsniedz 2008. gada rādītāju par 1.6 miljoniem; tā kā 2012. gadā ES bija 32,2 miljoni cilvēku ar invaliditāti, kas pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā 2013. gadā 26,5 miljoni bērnu ES-28 bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā nabadzības vai atstumtības riska līmenis joprojām ir nepieņemami augsts (23,7 %) un dažās dalībvalstīs šāda riska līmenis joprojām ir ļoti augsts; tā kā turklāt enerģētiskā nabadzība joprojām ir tik liela, ka tās skartie 11 % ES iedzīvotāju nonāk nelabvēlīgā ekonomiskajā situācijā;

H.  tā kā, neraugoties uz pozitīviem īslaicīgiem aspektiem, piemēram, zemajām naftas cenām, nelielajām kredītu procentu likmēm un netradicionālajām monetārās politikas programmām, vairumā dalībvalstu izaugsme joprojām ir neliela, ES izaugsmes rādītājs 2016. gadā pat pazeminājās un nostabilizējās 2 % līmenī (lai gan globālā izaugsme citviet pasaulē šogad varētu būt 3,7 % un 2018. gadā 3,9 % salīdzinājumā ar 3,2 % 2016. gadā), kas apliecina, ka ES var darīt vairāk, lai stimulētu ekonomisko un sociālo atlabšanu ar mērķi uzlabot izaugsmes ilgtspēju vidējā termiņā;

I.  tā kā Komisija ir norādījusi[4], ka, lai palielinātu konverģenci valstīs un ES, ir svarīgi panākt iekļaujošāku, stabilāku un ilgtspējīgāku izaugsmi;

J.  tā kā darba tirgus apstākļi un rādītāji liecina, ka starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības, kaut arī šīs atšķirības samazinās;

K.  tā kā eurozonas ekonomikas politikai ir liela ietekme arī uz citu dalībvalstu ekonomiku;

L.  tā kā visas dalībvalstis ietekmē aizvien pieaugoša pārrobežu līmenī īstenota izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un korupcija, kas apdraud ES ekonomisko darbību, tiesiskumu un uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām;

M.  tā kā līdz ar darba tirgus digitālo revolūciju aizvien plašāk izplatīti kļūst jauni nodarbinātības un darba veidi;

N.  tā kā gan publiskie, gan privātie ieguldījumi ir galvenais instruments kohēzijas, reālas ekonomikas izaugsmes, kā arī ražīguma un globālās konkurētspējas palielināšanai;

1.  uzskata, ka ir vajadzīgi nepārtraukti centieni, lai panāktu līdzsvaru starp ekonomisko un sociālo dimensiju Eiropas pusgada procesā un veicinātu sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālās reformas, kas samazina nevienlīdzību un veicina pienācīgu darbvietu radīšanu, tādējādi radot kvalitatīvu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un sociālos ieguldījumus; atbalsta pārskata par rezultātiem sociālajā joma izmantošanu Eiropas pusgada ietvaros; aicina konkrētos valstīm adresētajos ieteikumos (KVAI) lielāku uzmanību pievērst strukturālajai nelīdzsvarotībai darba tirgū;

2.  atkārtoti prasa trīs jaunos nodarbinātības pamatrādītājus uzskatīt par līdzvērtīgiem pašreizējiem ekonomikas rādītājiem, tādējādi garantējot iekšējās nelīdzsvarotības labāku izvērtēšanu un uzlabojot strukturālo reformu efektivitāti; ierosina KVAI struktūrā ieviest nerepresīvu sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai novērstu sacensības par zemāko līmeni sociālo standartu ziņā, pamatojoties uz sociālo un nodarbinātības rādītāju efektīvu izmantošanu makroekonomikas uzraudzībā; norāda, ka apmēram desmit dalībvalstīs ir pastiprinājusies nevienlīdzība un tā ir viena no galvenajām sociāli ekonomiskajām problēmām ES[5];

3.  uzsver, ka sociāli un ekonomiski atbildīgu reformu pamatā jābūt solidaritātei, integrācijai un sociālajam taisnīgumam; uzsver, ka reformās būtu jāņem vērā arī pastāvīgs atbalsts sociālajai un ekonomikas atveseļošanai, kvalitatīvu darbvietu radīšanai, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai, neaizsargāto sabiedrības grupu aizsardzībai un visu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai;

4.  uzskata, ka Eiropas pusgada procesam ir jāpalīdz risināt ne tikai pašreizējās, bet arī jaunās sabiedrības problēmas, lai nodrošinātu lielāku ekonomikas efektivitāti, kuru papildina sociāli saliedētāka Eiropas Savienība; šajā sakarā atzīst, ka ir nepieciešams ES politiku sociālās ietekmes novērtējums;

5.  aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai apkarotu jauniešu bezdarbu, kurš ES joprojām ir ļoti augts, un turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI) arī pēc pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) beigām, tajā pašā laikā uzlabojot tās darbību un īstenošanu un ņemot vērā jaunākos secinājumus Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par jauniešu nodarbinātību un JNI izmantošanu; aicina dalībvalstis īstenot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumus un nodrošināt, ka Garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama; pauž nožēlu par līdzekļu pārvietošanu no Eiropas Sociālā fonda (ESF), tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, uz Eiropas Solidaritātes korpusu, kas būtu jāfinansē no visiem finanšu līdzekļiem, kas pieejami saskaņā ar spēkā esošo DFS regulu; uzsver, ka ir nepieciešams radīto darbvietu kvalitatīvs un kvantitatīvs novērtējums; uzsver, ka ES finansējumu nedrīkstētu izmantot, lai aizstātu valstu sociālo pabalstu maksājumus;

6.  uzsver, ka Garantijas jauniešiem īstenošana būtu jāstiprina valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un uzsver šīs garantijas nozīmi pārejā no skolas uz darbu; norāda, ka īpaša uzmanība ir jāveltī jaunām sievietēm un meitenēm, kas saistībā ar piekļuvi labas kvalitātes darba piedāvājumiem, tālākizglītībai, mācekļa darbam vai praksei varētu saskarties ar šķēršļiem, kas ir saistīti ar dzimumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai Garantija jauniešiem būtu pieejama jauniem cilvēkiem, kas saskaras ar vairākiem atstumtības veidiem un galēju nabadzību;

7.  aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2016. gada 15. februāra ieteikumā par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū iekļautos priekšlikumus[6];

8.  uzskata, ka ir jāpaplašina aktīvu un ilgtspējīgu darba tirgus politiku darbības joma, efektivitāte un lietderīgums, galveno uzmanību pievēršot vides, nodarbinātības, strādājošo, veselības un patērētāju aizsardzībai; uzskata, ka ir jārisina strādājošo nabadzības problēma; uzsver, cik svarīgi ir palielināt publiskos ieguldījumus un pastiprināt privātā sektora iesaistīšanos ekonomikas un sociālajā attīstībā;

9.  pauž nožēlu, ka Komisija savos novērtējumos/ieteikumos ir aizmirsusi iekļaut sociālo ekonomiku; norāda, ka šo jomu pārstāv 2 miljoni uzņēmumu, kuros ir nodarbināti vairāk nekā 14 miljoni iedzīvotāju un kas tādējādi sekmē 2020. gadam noteikto mērķu īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas rīcības plānā sociālajai ekonomikai vairāk atzīt sociālos uzņēmumus un pievērst tiem lielāku uzmanību; uzskata, ka nepietiekamā šādu uzņēmumu atzīšana negatīvi ietekmē to piekļuvi finansējumam; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību Eiropas statūtiem;

10.  atgādina par nepieciešamību veicināt un pastiprināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu un strādājošo ietekmi algu noteikšanas sistēmās, kurām ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme sociālajā tirgus ekonomikā, ienākumu palielināšanā un ieguldījumu veicināšanā kapacitātes palielināšanas jomā; uzsver, ka ES tiesību aktos ir jārespektē arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst dalībvalstu praksē sastopamajiem koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme nodarbinātībā un profesionālajā dzīvē;

11.  norāda, ka Eiropas ekonomika nav pietiekami atlabusi, lai nodrošinātu darbu visiem darba meklētājiem un bezdarbniekiem; uzsver, ka darbvietu radīšana, tostarp izmantojot publiskos ieguldījumus, līdztekus tādu personu, kuras visvairāk attālinājušās no darba tirgus, integrācijai, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, sniedz individuālu ieguvumu, stabilizē sociālo drošību un atbalsta ekonomiku;

12.  aicina Komisiju balstīties uz Parlamenta rezolūciju, izvirzot vērienīgus priekšlikumus, lai nostiprinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāru un pilnībā pildītu Līgumu sociālos mērķus nolūkā uzlabot ikviena dzīves un darba apstākļus un visiem sniegt labas iespējas;

13.  aicina dalībvalstis un Komisiju veltīt visus centienus tam, lai samazinātu administratīvo slogu un finanšu izmaksas darījumdarbībai, it īpaši mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, un atcelt pārāk lielu birokrātiju radošus tiesību aktus, tādējādi stimulējot izaugsmi un nodarbinātību;

14.  brīdina par algu īpatsvara samazināšanos ES, aizvien lielāko algu un ienākumu nevienlīdzību un nodarbināto personu nabadzības palielināšanos; atgādina, ka gan 1948. gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan 1919. gada SDO Konstitūcijā ir atzīta nepieciešamība darba ņēmējiem saņemt tādu darba algu, par ko iespējams pārtikt, un ka visās cilvēktiesību deklarācijās ir pausta piekrišana tam, ka atalgojumam vajadzētu būt pietiekamam, lai uzturētu ģimeni;

15.  uzsver, ka algai ir jāļauj darba ņēmējiem un viņu ģimenēm nodrošināt iztiku un ka katram darba ņēmējam Eiropas Savienībā būtu jāsaņem iztikas minimums, kas ļauj ne tikai apmierināt tādas pamatvajadzības kā pārtika, pajumte un apģērbs, bet arī ir pietiekams transporta, veselības aprūpes, izglītības un atpūtas izdevumu segšanai, kā arī nelielu ietaupījumu veidošanai, lai nodrošinātos pret neparedzētiem gadījumiem, piemēram, saistībā ar slimību un negadījumu; uzsver, ka iztikas minimumam atbilstošām algām būtu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm Eiropas Savienībā jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis;

16.  prasa Komisijai izpētīt, kā noteikt iztikas minimumam atbilstošas algas parametrus un kā tā būtu jāmēra, lai izveidotu atsauces instrumentu sociālajiem partneriem un palīdzētu apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

17  atgādina, ka pienācīgas algas ir svarīgas ne tikai sociālajai kohēzijai, bet arī spēcīgas ekonomikas un produktīva darbaspēka saglabāšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai uzlabotu darbvietu kvalitāti un samazinātu darba samaksas atšķirības;

18.  norāda, ka ir nepieciešama pastāvīga to sociālā nodrošinājuma sistēmu pārvaldības koordinēšana Eiropas līmenī, par kurām ir atbildīgas dalībvalstis; uzsver, ka absolūta prioritāte ir sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējības un taisnīguma nodrošināšana, jo tās ir Eiropas sociālā modeļa galvenais pīlārs; uzsver, ka visiem ir tiesības uz pienācīgu pensiju, ar ko iespējams sevi uzturēt; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgas un ilgtspējīgas pensijas, ņemot vērā pastāvīgas demogrāfiskās izmaiņas; uzsver, ka ar pensiju sistēmām jānodrošina pienācīgi ienākumi pensionāriem, kas ir virs nabadzības sliekšņa un ļauj pensionāriem saglabāt pienācīgu dzīves līmeni; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgas, drošas un pienācīgas pensijas sievietēm un vīriešiem, ir paaugstināt vispārējo nodarbinātības līmeni un nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību visās vecuma grupās, kā arī uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus; norāda, ka sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības joprojām ir lielas un tām ir negatīva sociālā un ekonomiskā ietekme; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir panākt sieviešu integrāciju darba tirgū un veikt citus atbilstīgus pasākumus, lai Eiropā cīnītos pret darba samaksas atšķirībām dzimumiem un nabadzību vecumdienās; uzskata, ka pensiju sistēmu reformās, sevišķi attiecībā uz pensionēšanās vecumu, būtu jāatspoguļo darba tirgus tendences, dzimstības rādītāji, veselības un labklājības situācija, darba apstākļi un ekonomiskās slodzes koeficients;

19.  uzskata, ka šādās reformās ir jāņem vērā arī situācija, kādā Eiropā atrodas miljoniem strādājošo, īpaši sievietes, jaunieši un pašnodarbinātās personas, kas saskaras ar nedrošu nodarbinātību, piespiedu bezdarba periodiem un samazinātu darba slodzi;

20.  aicina Komisiju turpināt pievērst īpašu uzmanību labākiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, kā arī elastīgiem darba laika noteikumiem, vecāku sieviešu un vīriešu un citu atkarīgu personu vajadzībām saistībā ar ilgtermiņa aprūpi;

21.  pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas un pensiju atšķirība; aicina ES un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un dzimumu līdztiesības organizācijām izveidot un īstenot politiku sieviešu un vīriešu darba samaksu un pensiju atšķirību novēršanai; aicina dalībvalstis papildināt šos centienus ar periodiski veiktiem algu apsekojumiem;

22.  uzsver, ka nepietiekami un nemērķtiecīgi ieguldījumi prasmju attīstībā un mūžizglītībā, jo īpaši digitālajās un programmēšanas prasmēs un citās prasmēs, kas vajadzīgas augošajās nozarēs, piemēram, "zaļakā ekonomikā", var apdraudēt Savienības konkurētspēju; aicina dalībvalstis nodrošināt labāku apmaiņu ar zināšanām, paraugpraksi un sadarboties ES līmenī, lai palīdzētu veicināt prasmju pilnveidošanu, atjauninot kvalifikācijas un attiecīgās izglītības un apmācības programmas un mācību plānus; uzsver prasmju un kompetenču, kas iegūtas neformālas un ikdienējās mācīšanās vidē, nozīmi; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi izveidot neformālas un ikdienējas mācīšanās laikā iegūto zināšanu validēšanas sistēmas, jo īpaši tādu zināšanu, kas iegūtas brīvprātīgās darbībās;

23.  uzskata, ka labāka prasmju saskaņošana un uzlabota kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs novērst kvalificēta darbaspēka deficītu un prasmju neatbilstību darba tirgus vajadzībām; uzsver profesionālās izglītības un arodapmācības (PIA), kā arī māceklības nozīmi šajā ziņā; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas mēroga instrumentu nepieciešamo prasmju prognozēšanai, tostarp, lai prognozētu prasmes, kas būs nepieciešamas augošajās nozarēs; uzskata, ka, lai prognozētu turpmāk nepieciešamās prasmes, visos līmeņos ir cieši jāiesaista visi ieinteresētie darba tirgus dalībnieki;

24.  mudina Komisiju ieviest piemērotus mehānismus, lai palielinātu jauniešu mobilitāti, tostarp saistībā ar māceklību; lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un pievilcīgumu, aicina dalībvalstis atbalstīt māceklību un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus+ finansējumu; aicina labāk piemērot EURES regulu; uzsver, ka labāka sadarbība ar valsts pārvaldes iestādēm un ieinteresētajām personām vietējā līmenī un labāka sinerģija starpvaldību līmenī uzlabotu informētību par programmām un to ietekmi;

25.  uzskata, ka ir jāuzlabo izglītības pieejamība un kvalitāte; atgādina, ka dalībvalstu uzdevums ir garantēt piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un apmācībai par pieņemamu maksu neatkarīgi no darba tirgus vajadzībām citviet ES; norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami pastiprināti centieni darbaspēka izglītošanai, tostarp pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības iespēju jomā; liek īpašu uzsvaru uz mūžizglītību, tostarp sieviešu mūžizglītību, jo tā sniedz iespēju papildināt iegūt jaunas prasmes nepārtraukti mainīgajā darba tirgū; aicina pastiprināt uz meitenēm vērstu STEM (zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas) priekšmetu popularizēšanu, lai vērstos pret pašreizējiem ar izglītību saistītajiem stereotipiem un apkarotu ilgtermiņa vīriešu un sieviešu nodarbinātības, darba samaksas un pensiju atšķirības;

26.  uzsver nepieciešamību ieguldīt cilvēkos iespējami agrīnā dzīves ciklā, lai samazinātu nevienlīdzību un veicinātu sociālo integrāciju jau agrīnā vecumā; tādēļ prasa nodrošināt piekļuvi kvalitatīviem, iekļaujošiem un izmaksu ziņā pieejamiem pirmsskolas izglītības un aprūpes (ECEC) pakalpojumiem visiem bērniem visās dalībvalstīs; uzsver arī vajadzību apkarot stereotipus skolā jau kopš agrīna vecuma, popularizējot dzimumu līdztiesību visos izglītības līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot ieteikumu par ieguldījumiem bērnos un stingri uzraudzīt paveikto; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot iniciatīvas, piemēram, Bērnu garantiju, lai esošajās nabadzības samazināšanas politikas nostādnēs galvenā uzmanība tiktu pievērsta bērniem;

27.  uzsver, ka nākotnē pēc mākslīgā intelekta radīšanas sagaidāmas būtiskas izmaiņas darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju, iesaistot sociālos partnerus, izstrādāt instrumentus un sadarbības iniciatīvas, lai ar iepriekšēju, sākotnēju un nepārtrauktu apmācību uzlabotu prasmes šajā sektorā;

28.  šajā sakarā, kā arī lai panāktu darba un privātās dzīves līdzsvaru, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, aicina ņemt vērā elastdrošības pasākumus, tostarp tāldarbu un elastīgu darba laiku;

29.  uzsver ieguldījumu cilvēkkapitālā nozīmību, kas ir attīstības, konkurētspējas un izaugsmes virzītājs;

30.  uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars un pastiprināta dzimumu līdztiesība ir svarīgi aspekti sieviešu līdzdalības darba tirgū atbalstīšanai; uzsver, ka sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai ir būtiski pārveidot un pielāgot darba tirgu un labklājības sistēmas, lai ņemtu vērā sieviešu dzīves ciklus;

31.  atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzskata to par pozitīvu pirmo soli ceļā uz darba un privātās dzīves saskaņošanu kā vīriešiem, tā sievietēm, kas aprūpē bērnus un citus apgādājamos, kā arī sieviešu līdzdalības darba tirgū palielināšanu; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav panākts nekāds progress attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; uzstāj, ka pienācīga atalgojuma nodrošināšana un stingra sociālā drošība un aizsardzība ir būtiski, lai panāktu šos mērķus;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt transformatīvu politiku un investēt informatīvās kampaņās, lai sagrautu dzimumu stereotipus un sekmētu vienlīdzīgāku aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadali, pievēršot uzmanību arī vīriešu tiesībām un nepieciešamībai uzņemties aprūpes pienākumus un netikt par to stigmatizētiem vai sodītiem;

33.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgus ieguldījumus, kas paredzēti, lai atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos, palikšanu un izaugsmi darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem; jo īpaši uzsver nepieciešamību garantēt: atjaunošanu tajā pašā, līdzvērtīgā vai līdzīgā amatā, aizsardzību pret atlaišanu un mazāk labvēlīgu attieksmi grūtniecības dēļ, tiesības lūgt vai izmantot ģimenes atvaļinājumu, aizsardzības periodu pēc atgriešanās, kas ļautu no jauna pielāgoties darbam; atgādina, ka ir jāgarantē arī iespēja pēc atgriešanās mainīt darba slodzi vai darba režīmu (tai skaitā jāparedz, ka atteikuma gadījumā darba devējam ir jāpamato atteikums) un apmācība;

34.  aicina dalībvalstis paaugstināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politikas priekšlikumus, kā uzlabot pretdiskriminācijas pasākumu ieviešanu darbvietā, tostarp paplašinot informētību par juridiskajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, rīkojot informatīvas kampaņas, mainot pierādīšanas pienākuma izpildītāju un pilnvarojot valstu līdztiesības iestādes pēc savas iniciatīvas veikt oficiālu izmeklēšanu par līdztiesības jautājumiem, kā arī palīdzot no diskriminācijas potenciāli cietušajiem;

35.  uzskata, ka, sekmējot sieviešu līdzdalību darba tirgū, pieaugs IKP; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt politiku un palielināt investīcijas, ar kurām atbalsta sieviešu nodarbinātību kvalitatīvās darbvietās, īpaši nozarēs un amatos, kuros sievietes nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, STEM un zaļās ekonomikas nozarēs vai augstākajos vadošajos amatos visās nozarēs;

36.  uzsver, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un galu galā veicinās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; uzskata, ka šāda integrācija ir nepieciešama, ņemot vērā šo cilvēku sociālo situāciju un viņu vajadzības pēc pietiekamiem ienākumiem, pienācīga mājokļa, sabiedriskā transporta, kā arī veselības un bērnu aprūpes jomā; uzsver, ka Eiropas līmenī ir labāk jāpārrauga valstu līmenī īstenoto politiku;

37.  uzsver, cik svarīga ir izpratne par jauniem nodarbinātības un darba veidiem, un to, cik svarīgi ir apkopot salīdzināmus datus par šo jautājumu, lai palielinātu darba tirgus tiesību aktu efektivitāti, tādējādi pastiprinot nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi;

38.  aicina apvienot centienus, lai samazinātu uz dzimumu balstītu nevienlīdzību dalībvalstīs un pastāvīgi atbalstītu paredzētos un vietējā līmenī pielāgotos plānus, kuru mērķis ir samazināt ar dzimumu saistītās atšķirības nodarbinātībā, darba samaksā un pensijās, izmantojot ekonomikas politikas virzienus;

39.  aicina izstrādāt integrētu nabadzības izskaušanas stratēģiju, lai sasniegtu stratēģijas "Eiropa 2020" mērķus nabadzības samazināšanai; uzsver dalībvalstu minimālo ienākumu shēmu nozīmi centienos samazināt nabadzību, jo īpaši kopā ar sociālās iekļaušanas pasākumiem, kuri iesaista atbalsta saņēmējus; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai pakāpeniski izveidotu minimālo ienākumu shēmas, kas būtu ne tikai pietiekamas, bet nodrošinātu pietiekamu aptvērumu un apguvi; uzskata, ka pienācīgi minimālie ienākumi ir tādi ienākumi, kas ir nepieciešami cilvēka cienīgai dzīvei un pilnīgai dalībai sabiedrības dzīvē visa mūža garumā; norāda, ka minimālajiem ienākumiem, lai tos varētu uzskatīt par pienācīgiem, ir jābūt augstākiem par nabadzības līmeni, jāsedz cilvēku pamatvajadzības un tajos ietilpst arī ar naudu nesaistīti aspekti, piemēram, izglītības un mūžizglītības, pienācīga mājokļa, kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un iespēja iesaistīties sabiedriskos vai pilsoniskos pasākumos;

40.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes efektīvāk, mērķtiecīgāk un ciešākā uzraudzībā izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), lai risinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība, dzīves dārdzības pieaugums, sociālā atstumtība, mājokļu trūkums un dzīvojamā fonda nepietiekamā kvalitāte;

41.  aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās varētu izveidot īpašas ieguldījumu programmas tiem saviem reģioniem, kuros bezdarba, jauniešu bezdarba un ilgstoša bezdarba rādītāji pārsniedz 30%;

42.  pauž nožēlu, ka Komisija ieteikumu paketē nav ņēmusi vērā Parlamenta prasību vairāk piemērot LESD 349. pantu, jo īpaši nosakot konkrētus pasākumus, lai palielinātu tālāko reģionu ciešāku integrāciju ES; norāda, ka šiem reģioniem ir savas raksturīgas iezīmes un problēmas un bezdarba līmenis tajos pārsniedz 30 %; uzsver diferencētu pasākumu un programmu nepieciešamību, lai samazinātu šo reģionu atšķirības un maksimāli palielinātu sociālo kohēziju ES;

43.  aicina Komisiju nākamo Padomes pavasara sanāksmi veltīt sociālajiem ieguldījumiem sektoros, kuros pastāv stingri pierādījumi, ka tie veicina sociālo un ekonomisko atdevi (t.i., pirmsskolas izglītība un aprūpe, pamatizglītība un vidējā izglītība, apmācība un aktīva darba tirgus politika, cenu ziņā pieejami mājokļi un sociālie mājokļi, kā arī veselības aprūpe);

44.  pauž nožēlu par to, ka tad, kad Parlamenta nostāja būs pieņemta plenārsēdē, būs maz iespēju ietekmēt izskatāmos KVAI; aicina izveidot tādu darba plānu, kurā uzmanība vairāk pievērsta Parlamenta nostājai un šī nostāja tiek ņemta vērā pirms lēmuma panākšanas; aicina palielināt EPSCO Padomes nozīmi Eiropas pusgadā;

45.  aicina kopīgi veikt papildu darbības, lai uzlabotu migrantu un migrantu izcelsmes personu integrāciju darba tirgū.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	28.9.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	34 10 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Guillaume Balas, Brando Benifei, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Kostadinka Kuneva, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Thomas Mann, Dominique Martin, Elisabeth Morin-Chartier, João Pimenta Lopes, Georgi Pirinski, Dennis Radtke, Robert Rochefort, Siôn Simon, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Maria Arena, Georges Bach, Elmar Brok, Krzysztof Hetman, Dieter-Lebrecht Koch, Paloma López Bermejo, Evelyn Regner, Sven Schulze, Jasenko Selimovic, Michaela Šojdrová, Helga Stevens
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Klaus Buchner, Jens Nilsson, Gabriele Preuß, Jozo Radoš

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

34	+
ALDE EPP   S&D Verts/ALE	Martina Dlabajová, Marian Harkin, Jozo Radoš, Robert Rochefort, Jasenko Selimovic, Yana Toom Georges Bach, Elmar Brok, Krzysztof Hetman, Danuta Jazłowiecka, Dieter-Lebrecht Koch, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Dennis Radtke, Sven Schulze, Michaela Šojdrová Maria Arena, Guillaume Balas, Brando Benifei, Elena Gentile, Agnes Jongerius, Jan Keller, Jens Nilsson, Georgi Pirinski, Gabriele Preuß, Evelyn Regner, Siôn Simon, Marita Ulvskog Klaus Buchner, Tatjana Ždanoka

10	-
GUE/NGL ECR ENF NI	Kostadinka Kuneva, Paloma López Bermejo, João Pimenta Lopes Arne Gericke, Czesław Hoc, Helga Stevens, Ulrike Trebesius, Jana Žitňanská Dominique Martin Lampros Fountoulis

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

• [1]  Ikgadējais pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā 2017. gadam (ESDE), 11. lpp.
• [2]  Turpat, 46. lpp.
• [3]  Sk. Eurofound ziņojumu par jauniešu bezdarbu.
• [4]  Komisijas 2017. gada 22. maija paziņojums presei „Eiropas pusgada 2017. gada pavasara pakete: Komisija sniedz konkrētām valstīm adresētus ieteikumus”.
• [5]  Ikgadējais pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā 2017. gadam (ESDE), 47. lpp.
• [6]  OV C, 20.2.2016., 1. lpp.

Reģionālās attīstības komitejAS ATZINUMS (8.9.2017)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm
(2017/2114(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Ramón Luis Valcárcel Siso

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu Savienības mērķis ir veicināt tās vispārēju harmonisku attīstību un mazināt dažādu reģionu attīstības līmeņa būtiskas atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību;

2.  uzsver, ka stipra eurozona ir priekšnoteikums spēcīgai Eiropai kopumā, un ka vienotā valūta, tāpat kā kohēzijas politika, palīdz sasniegt ilgtermiņa mērķus, cenšoties sekmēt izaugsmi un nodarbinātību, veicināt lielāku stabilitāti, palielināt drošību un dot labākas iespējas; tomēr uzsver, ka eurozona nevar gūt panākumus un sekmēt ievērojamu izaugsmi, kas nepieciešama darbvietu radīšanai un attīstībai, ja nav kopīgu centienu, lai īstenotu pareizu ekonomikas politiku, ko veido investīcijas, strukturālas reformas un fiskālā konsolidācija visās dalībvalstīs, turklāt gan eurozonā, gan ārpus tās; norāda, ka ekonomikas politika būtu jāizstrādā katrai dalībvalstij atsevišķi, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts īpatnībām, kā tas notiek Eiropas pusgada gadījumā, un nepārprotami būtu jāatsakās no viena it kā visiem piemērota risinājuma, kā arī nedrīkstētu pieļaut nekādu ģeogrāfisku vai cita veida dalījumu, piemēram, starp eurozonas dalībvalstīm un dalībvalstīm, kas ir ārpus tās; šajā sakarībā ņem vērā pētījumu par kohēzijas politikas investīciju ārējo ietekmi, kas liecina par atdevi no investīcijām neto maksātājvalstīs, kas ir rezultāts saņēmējās dalībvalstīs veiktajām investīcijām darbības programmu īstenošanas ietvaros[1];

3.  tomēr piekrīt, ka nevienlīdzība un atšķirības eurozonā, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību un bezdarba līmeni, apdraud Ekonomikas un monetāro savienību un ES kopumā, un tās būtu cik vien iespējams jānovērš; šajā sakarībā atgādina, ka ņemt vērā reģionālās atšķirības un uzraudzīt to attīstību, neapšaubāmi, ir ļoti svarīgi, izstrādājot un īstenojot kohēzijas politiku, jo uzdevumu risināšana eurozonā, proti, tās pārvaldības uzlabošana, fiskālās konverģences palielināšana un labāka koordinācija ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) pasākumiem, varētu radīt labvēlīgāku vidi kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai;

4.  norāda, ka IKP uz vienu iedzīvotāju rādītāja attīstība eurozonā nonākusi tuvu stagnācijai; turklāt prasa piemērot plašākus sociālekonomiskus novērtēšanas kritērijus, tostarp, piemēram, sociālā progresa indeksu, kas būtiski papildinātu IKP rādītāju; norāda uz Stabilitātes un izaugsmes pakta parametriem un atzīmē apkopotu datu izmantošanu, kas var neļaut pilnībā izprast ekonomiskos un sociālos kontrastus un atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem, kas savukārt radītu vajadzību veikt turpmākus pasākumus saistībā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru; uzsver, ka ļoti daudz ES iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa; tādēļ prasa īstenot visaptverošu nabadzības apkarošanas stratēģiju, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; uzsver, ka ir jāizmanto līdzsvaroti spēka un solidaritātes pasākumi, lai īstenotu ES ekonomikas, monetāro un citus politikas virzienus; uzsver, ka ievērojamu skaitu konkrētai valstij adresēto ieteikumu nevar pilnībā īstenot, ja aktīvu lomu neuzņemas vietējās un reģionālās pašvaldības; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt procesu vietējo un reģionālo pašvaldību pienācīgai iesaistei Eiropas pusgadā;

5.  atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas politikas finansējums laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ir EUR 454 miljardi pašreizējās cenās; tomēr uzsver, ka kohēzijas politika nav tikai instruments, bet ilgtermiņa strukturāla politika, kuras mērķis ir mazināt reģionu attīstības līmeņa atšķirības un veicināt investīcijas, nodarbinātību, konkurētspēju, ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi, un ka tā ir vissvarīgākā un visaptverošākā politika, kuras mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visās dalībvalstīs, nenošķirot valstis eurozonā un ārpus tās; atgādina, ka ES budžets ir 50 reizes mazāks nekā kopējie ES-28 dalībvalstu valdību izdevumi un veido vien aptuveni 1 % no ES-28 IKP; tādēļ uzsver, ka vajadzētu veidot sinerģijas starp ES un dalībvalstu budžetiem, politiskajām prioritātēm un darbībām un projektiem, kuri paredzēti ES mērķu sasniegšanai, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu ES politikas ietvara ekonomisko un sociālo dimensiju; norāda, ka ESI fondu līdzfinansējuma prasības ir nozīmīgs instruments sinerģiju veidošanai; uzskata, ka ES budžeta vienotības princips būtu jāsaglabā; atzinīgi vērtē pašreizējā plānošanas periodā ieviestos pasākumus, lai kohēzijas politiku labāk saskaņotu ar stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei;

6.  uzsver ciešo saikni starp kohēzijas un ekonomikas politikas mērķiem, kā arī to, ka ievērojama ES budžeta daļa ir veltīta gada izaugsmes pētījuma un Eiropas pusgada prioritātēm, galvenokārt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 1.a apakškategorijas un ESI fondu ietvaros; tomēr uzsver, ka, ņemot vērā kohēzijas politikas mērķus, struktūru un tās izšķirošo nozīmi ES reģioniem, ir grūti šīs politikas finansējumu sasaistīt ar centrālo valdību makroekonomisko sniegumu; uzskata — tā kā kohēzijas politikas finansējums ir paredzēts investīciju, izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai visā Eiropas Savienībā, Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstu valdībām būtu jāizpēta, vai un kā Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumi būtu attiecināmi uz vietējā un reģionālā līmeņa līdzfinansējumu;

7.  uzsver, ka ES kohēzijas politika ir labākais līdzeklis, lai veicinātu gan konkurētspēju, gan solidaritāti visos ES reģionos, jo ar to atbalsta centienus visaptveroši un saskaņoti risināt vietējas un specifiskas problēmas saskaņā ar Savienības kopējiem politikas mērķiem, tai ir būtiska loma svārstību novēršanā un stabilitātes nodrošināšanā, un tāpēc ir būtiski to turpināt attiecībā uz visiem ES reģioniem arī pēc 2020. gada, saglabājot šīs politikas budžetu, lai cīnītos pret atšķirībām starp reģioniem un pašos reģionos, kuras pēc krīzes ir palielinājušās, un ka to vajadzētu papildināt gan ar citiem centieniem sekmēt konverģenci, gan mērķiem ekonomikas un sociālajā jomā, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību; jo īpaši uzskata, ka investīcijas fiziskajā un digitālajā infrastruktūrā palīdz veicināt izaugsmi un pārvarēt atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem; šā iemesla dēļ jo īpaši aicina pagarināt Kohēzijas fonda darbību arī pēc 2020. gada; uzskata, ka kohēzijas politika var un tai vajadzētu palīdzēt rast risinājumus, kā likt lietā reģionu neizmantoto potenciālu; uzsver, ka arī nākotnē būtu jāsaglabā ilgtermiņa un integrētā pieeja kohēzijas politikai;

8.  atgādina par nepieciešamību likvidēt plaisu starp ES un tās iedzīvotājiem; uzsver, ka kohēzijas politika ir unikāls instruments, lai nodrošinātu, ka ES sniedz vietēju labumu, apvienojot svarīgākos ES mērķus ar teritoriālajām vajadzībām un realitātēm pieejā, kas balstīta uz katras atsevišķās vietas īpatnībām; aicina ES iestādes un visas ieinteresētās personas pastiprināt centienus, lai labāk informētu par šīs kopējās un uz solidaritāti balstītās ES politikas dotajiem rezultātiem un pievienoto vērtību, kas nāk par labu visām dalībvalstīm; uzsver, ka vietējām ieinteresētajām personām ir jāuzņemas galvenā atbildība par to, lai tiktu uzlabota informētība par ES investīcijām; uzsver, ka kohēzijas politikai ir būtiska ietekme uz ekonomiku un sociālo jomu, kā arī tā sniedz būtisku ieguldījumu Eiropas integrācijas procesā;

9.  pauž pārliecību, ka kohēzijas politikas pilsētu dimensijai var būt svarīga loma, lai atbalstītu izaugsmi, nodarbinātību, iekļautību, integrāciju un inovācijas, turklāt ne tikai lielos pilsētcentros, bet arī piepilsētu un pilsētām piegulošās teritorijās, lauku apgabalos un visos reģionos ar īpašām ģeogrāfiskām īpatnībām, kā norādīts LESD 174. pantā; uzsver augsto zinātības līmeni pilsētcentros un to spēju pārvaldīt ES finansējumu;

10.  uzskata, ka ilgtspējīgas izaugsmes un kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanai ir jāstiprina atbalsts izglītībai, sociālajai iekļaušanai un pētniecības un inovācijas projektiem, tostarp jo īpaši jaunajām iniciatīvām, kas saistītas ar talantīgiem jauniešiem un jaunuzņēmumiem, kā arī jāvienkāršo piekļuve nepieciešamajiem līdzekļiem un nosacījumi to saņemšanai; uzsver, ka izglītības un zinātnes sistēmu reformas, saikņu veidošana ar uzņēmējiem un to vajadzībām un ar darba tirgu, kā arī nodokļu un finanšu sistēmas reformas ir priekšnoteikumi inovācijām, jaunuzņēmumiem un uz pētniecību orientētai sabiedrībai un ekonomikai; atzīst, cik svarīgi ir veicināt tehnoloģiju jaunuzņēmumus un ekosistēmas, kurās apvienojas uzņēmēji, investori, speciālisti un konsultanti, lai paātrinātu novatoriskus projektus; atzinīgi vērtē uzņēmēju un MVU konkurētspējas programmām sniegto atbalstu, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm uzņēmējām un dodot priekšroku ekonomikas izaugsmei un darbvietu radīšanai;

11.  uzsver, ka darba ražīgums ir galvenokārt atkarīgs no izmantotā kapitāla summas, pielietotajām tehnoloģijām un inovāciju ieviešanas ātruma; uzsver, ka strukturālās reformas ir paredzētas, lai īstenotu pāreju uz produktīviem uzņēmumiem un nozarēm;

12.  norāda, ka vēl arvien pastāvošā lielā nevienlīdzība starp dalībvalstīm sekmē migrāciju no nabadzīgākām uz pārtikušākām valstīm, kas bieži rada nopietnu intelektuālā darbaspēka aizplūšanu, jo lielākā daļa augsti kvalificētu cilvēku dodas strādāt labāk apmaksātu darbu ES pamatreģionos;

13.  norāda, ka bezdarba līmenis eurozonā vēl nav samazinājies līdz pirmskrīzes līmenim; pauž bažas par smagajām sekām, ko rada augsts bezdarba līmenis vairākās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem; tādēļ uzskata, ka ES eurozonā īstenoto pasākumu mērķim vajadzētu būt tādas politikas īstenošanai, ar kuru efektīvi veicinātu nodarbinātību un cīnītos pret darba nedrošību; šajā sakarībā uzskata, ka garantija jauniešiem un Eiropas Jaunatnes iniciatīva palīdz dalībvalstīm iesaistīt jauniešus darba tirgū; tādēļ prasa šo iniciatīvu turpināt arī nākamajā finanšu plānošanas periodā un tās budžetu ievērojami palielināt, jo tā ir svarīgs līdzeklis, lai ne tikai veicinātu ekonomikas izaugsmi, bet arī stiprinātu sociālo kohēziju;

14.  atzīst, ka ES un valstu budžetu arvien pieaugošās sinerģijas kontekstā ES ir jārisina jaunas, nopietnas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, migrantu un bēgļu, kuriem piešķirta starptautiska aizsardzība, integrācija, stingrāka kopējā aizsardzības politika, izglītības, nodarbinātības un mājokļu jautājumi un diskriminācijas apkarošana, turklāt daudzas no šīm problēmām varētu risināt ar kohēzijas politikas palīdzību, un daļēji tas jau notiek; tomēr uzsver, ka ar kohēzijas politiku jau pašlaik risina milzīgu daudzumu problēmu saistībā ar līgumos noteiktajiem mērķiem, un tādēļ norāda, ka, lai spētu risināt turpmākas problēmas, attiecīgi palielinot būtu jāpielāgo arī kohēzijas politikas finanšu resursi, lai šai politikai neatņemtu tās mērķu īstenošanai vajadzīgos līdzekļus;

15.  norāda, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES atstās lielu ietekmi uz ES budžetu; šajā saistībā aicina pastiprināt komunikācijas centienus, lai akcentētu kohēzijas politikas devuma pievienoto vērtību izaugsmes veicināšanā un darbvietu radīšanā ES reģionos un tādējādi apliecinātu, ka ES kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt svarīgākajam ES investīciju instrumentam nākamajā plānošanas periodā;

16.  uzskata, ka būtu jākoordinē dažādie finansējuma avoti, stiprinot un veidojot jaunas sinerģijas līdzekļu labākai izmantošanai saistībā ar visiem pašreizējiem instrumentiem, piemēram, pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, Eiropas Infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), “Erasmus+” un “Life+”; atkārtoti norāda, ka dotācijām arī turpmāk vajadzētu būt kohēzijas finansējuma galvenajam avotam, neskarot finanšu instrumentus, kuriem ir svarīga nozīme konkrētos gadījumos; uzsver, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) un ESI fondi dažos gadījumos var viens otru papildināt, tomēr ESIF nekādā veidā nedrīkstētu apdraudēt kohēzijas politikas stratēģisko saskaņotību, teritoriālo koncentrāciju un ilgtermiņa perspektīvu;

17.  pauž pārliecību, ka kohēzijas politikai jāsaglabā tās fundamentālā nozīme, taču jākļūst elastīgākai, tajā jāizmanto efektīvāki instrumenti, jāsamazina pārmērīga reglamentēšana, tai jābūt vairāk orientētai uz rezultātu sasniegšanu un tā jāpadara vienkāršāka un efektīvāka, lai nodrošinātu līdzekļu efektīvāku izmantošanu un sasniegtu labākus rezultātus nākamajā laikposmā pēc 2020. gada; uzskata, ka pareiza, pārredzama un atbildīga ES līdzekļu izmantošana kopumā atbilst principam par Eiropas projekta tuvināšanu ES iedzīvotājiem.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	7.9.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	24 5 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pascal Arimont, Mercedes Bresso, James Carver, Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Raymond Finch, Michela Giuffrida, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Marc Joulaud, Constanze Krehl, Sławomir Kłosowski, Louis-Joseph Manscour, Martina Michels, Jens Nilsson, Andrey Novakov, Younous Omarjee, Konstantinos Papadakis, Stanislav Polčák, Liliana Rodrigues, Fernando Ruas, Maria Spyraki, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Kerstin Westphal
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Andor Deli, John Howarth, Ivana Maletić, Dimitrios Papadimoulis, Georgi Pirinski, Bronis Ropė
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Santiago Fisas Ayxelà, Olga Sehnalová

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

24	+
ECR	Sławomir Kłosowski
PPE	Pascal Arimont, Andor Deli, Santiago Fisas Ayxelà, Krzysztof Hetman, Marc Joulaud, Ivana Maletić, Andrey Novakov, Stanislav Polčák, Fernando Ruas, Maria Spyraki, Lambert van Nistelrooij
S&D	Mercedes Bresso, Andrea Cozzolino, Michela Giuffrida, John Howarth, Constanze Krehl, , Louis-Joseph Manscour, Jens Nilsson, Georgi Pirinski, Liliana Rodrigues, Olga Sehnalová, Kerstin Westphal
VERTS/ALE	Bronis Ropė

5	-
ALDE	Ivan Jakovčić,, Matthijs van Miltenburg
EFDD	James Carver, Raymond Finch
NI	Konstantinos Papadakis

4	0
EFDD	Rosa D’Amato
GUE/NGL	Martina Michels, Younous Omarjee, Dimitrios Papadimoulis

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

• [1]  Ziņojums „Kā ES-15 dalībvalstis gūst labumu no kohēzijas politikas V4?”, kas ir daļa no Polijas Ekonomiskās attīstības ministrijas pasūtītā pētījuma par ex-post novērtējumu un prognozēm par V4 valstīs īstenotās kohēzijas politikas rezultātā radītajām priekšrocībām ES-15 valstīm.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	16.10.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	33 8 5
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Gerolf Annemans, Hugues Bayet, Pervenche Berès, Markus Ferber, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Barbara Kappel, Georgios Kyrtsos, Esther de Lange, Werner Langen, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Fulvio Martusciello, Gabriel Mato, Costas Mavrides, Bernard Monot, Luděk Niedermayer, Cora van Nieuwenhuizen, Stanisław Ożóg, Sirpa Pietikäinen, Pirkko Ruohonen-Lerner, Anne Sander, Molly Scott Cato, Peter Simon, Kay Swinburne, Ramon Tremosa i Balcells, Ernest Urtsaun, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Miguel Viegas, Jakob von Weizsäcker, Marco Zanni
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Richard Corbett, Mady Delvaux, Frank Engel, Ramón Jáuregui Atondo, Eva Joly, Verónica Lope Fontagné, Luigi Morgano, Tibor Szanyi, Lieve Wierinck
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Carlos Iturgaiz, Axel Voss, Anna Záborská, Bogdan Andrzej Zdrojewski

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

33	+
ALDE	Ramon Tremosa i Balcells, Lieve Wierinck, Cora van Nieuwenhuizen
PPE	Frank Engel, Markus Ferber, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Carlos Iturgaiz, Georgios Kyrtsos, Werner Langen, Verónica Lope Fontagné, Fulvio Martusciello, Gabriel Mato, Luděk Niedermayer, Sirpa Pietikäinen, Anne Sander, Tom Vandenkendelaere, Axel Voss, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Anna Záborská, Esther de Lange
S&D	Hugues Bayet, Pervenche Berès, Richard Corbett, Mady Delvaux, Roberto Gualtieri, Ramón Jáuregui Atondo, Olle Ludvigsson, Costas Mavrides, Luigi Morgano, Peter Simon, Tibor Szanyi, Jakob von Weizsäcker

8	-
EFDD	Marco Valli
ENF	Gerolf Annemans, Bernard Monot, Marco Zanni
GUE/NGL	Miguel Viegas
Verts/ALE	Eva Joly, Molly Scott Cato, Ernest Urtasun

5	0
ECR	Bernd Lucke, Stanisław Ożóg, Pirkko Ruohonen-Lerner, Kay Swinburne
ENF	Barbara Kappel

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas