Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/0208(CNS)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0450/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0450/2008

Debates :

PV 18/11/2008 - 15
CRE 18/11/2008 - 15

Balsojumi :

PV 20/11/2008 - 6.8
CRE 20/11/2008 - 6.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0560

Debašu stenogramma
Otrdiena, 2008. gada 18. novembris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

15.  Finansiālas palīdzības mehānisms attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm - Finansiāls atbalsts dalībvalstīm (debates)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. - Nākamais punkts ir kopīgas debates:

– par ziņojumu (A6-450/2008), ko Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā iesniedza Berès kundze par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (COM(2008)0717 – C6-0389/2008 – 2008/0208(CNS)),

- par Komisijas paziņojumu par finansiālo atbalstu dalībvalstīm.

 
  
MPphoto
 

  Pervenche Berès, referente. (FR) Priekšsēdētāja kungs, aiz šī neskaidrā nosaukuma ikviens novērtē, cik svarīga ir diskusija, ko mēs šovakar rīkojam pēc Ungārijas lūguma pēc finansējuma, kas vispirms tika iesniegts Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF). Eiropas Savienība izskatījusi šo jautājumu, lai apstiprinātu nosacījumus, ar kādiem tā varētu sniegt palīdzību vienai no dalībvalstīm.

Tā ir taisnība, ka bija diskusija Ekonomikas un monetārās komitejas locekļu vidū par to, kāpēc Ungārija vispirms vērsās pie SVF. Tas ir jautājums Ungārijai kā valstij, kā Eiropas Savienības dalībvalstij ar dažu gadu stāžu un arī Eiropas Savienības iestādēm tajā ziņā, ka nepārprotami šajā posmā mēs neesam varējuši pietiekami attīstīt to uzticēšanās gaisotni, to solidaritātes gaisotni, to sadarbības gaisotni, kas ļautu tādai valstij kā Ungārija tās pašreizējā grūtajā stāvoklī uzskatīt, ka tās pirmajam solidaritātes lokam, tās pirmajam sadarbības lokam vajadzētu būt Eiropas Savienībai.

Es uzskatu, ka galu galā plāns, kas īstenots palīdzības mehānismam attiecībā uz maksājumu bilanci, pamatojoties uz 119. pantu, kas sekmīgi pabeigts pēc Komisijas un Almunia kunga iniciatīvas, kuriem es pateicos, ļaus kopīgi ar SVF atrast piemērotu risinājumu.

Acīmredzot mēs visi tagad domājam, ka diemžēl Ungārijas stāvoklis nav atsevišķs gadījums un mums kaut kādā veidā jānostiprina tas drošības spilvens, kas ļaus Eiropas Savienībai apmierināt šādus lūgumus.

Rezolūcijā, ko mēs pieņēmām Ekonomikas un monetārajā komitejā un ko, es ceru, atbalstīs plenārsēdē rīt, mēs lūdzam Komisiju pārbaudīt, kā un vai dažu Eiropas Savienības dalībvalstu bankas veicinājušas šī stāvokļa pasliktināšanos. Es uzskatu, ka tā ir svarīga informācija, kurai jābūt Eiropas Parlamenta rīcībā nākamajās debatēs un kuru pēc tam noteikti pārbaudīs Jacques de Larosière grupa.

Mēs esam arī teikuši, ka mēs domājam, ka būtībā Padomes priekšlikumam bija jāpaceļ mehānisma līmenis līdz konkrētam slieksnim, kuru mēs esam akceptējuši, uzskatot, ka tā laikam nebūs pēdējā diskusija, kas mums būs ar Komisiju. Šajā posmā mēs saprotam, ka tas ir pamats, lai būtu panākta vienošanās sarunās ar Padomi, un tāpēc mēs akceptējam šo situāciju.

Turpmāk mēs ceram, ka Eiropas Komisija, Padome un Parlaments regulāri apstiprinās šīs summas, jo 2002. gadā, kad Eiropas Parlamentā balsoja par regulu, kuru mēs tagad grozām, mēs lūdzām, lai tiktu rīkota regulāra atjaunināšana. Acīmredzot un diemžēl man jāsaka, ka mums bija taisnība. Tāpēc mēs tagad jums atkal to lūdzam, komisār, un es uzskatu, ka saprātīgi ir lūgt to īstenot šādā veidā.

Visbeidzot, Ekonomikas un monetārajā komitejā es pieprasīju Līguma 100. panta instrumentus un procesus, lai mums dotu iespēju plašāk rīkoties dažu dalībvalstu atbalstam, nevis tikai saistībā ar maksājumu bilances problēmām. Diemžēl Ekonomikas un monetārā komiteja mani šajā jautājumā neatbalstīja, tomēr es izmantoju savu referentes stāvokli, lai mudinātu Komisiju pārbaudīt šo mehānismu, ko Līgums mums piedāvā un ko mums līdz šim nav izdevies pilnībā izmantot.

 
  
MPphoto
 

  Joaquín Almunia, Komisijas loceklis.(ES) Priekšsēdētāja kungs, Berès kundze, dāmas un kungi, kad Eiropas Savienības dibinātāji izstrādāja Romas Līguma projektu, viņi bija tālredzīgi un vienā no tā pantiem iekļāva mehānismu, lai palīdzētu dalībvalstīm, kuru maksājumu bilance ir nopietni apdraudēta.

Šī tālredzība tajā Romas Līguma pantā ir nodota tālāk ar secīgām līgumu reformām un tagad ir pašreizējā Līguma 119. pantā. Pēc daudziem neizmantošanas gadiem šo juridisko pamatu tagad izmantojusi Komisija, lai palīdzētu dalībvalstij, kurai vajadzīga steidzama palīdzība, proti, Ungārijai.

Šis Līguma pants tika izstrādāts 2002. gada regulā, kuru mēs izmantojām Ungārijas gadījumā un kuru mēs tagad ierosinām grozīt attiecībā uz to summu maksimālajiem griestiem, kuras var padarīt pieejamas, lai palīdzētu dalībvalstīm, kas saskaras ar šāda veida grūtībām.

Vakar mēs šajā Parlamentā debatējām par Ekonomikas un monetārās savienības desmit gadiem. Šopēcpusdien mēs debatējām par ekonomisko stāvokli. Vakar un šodien atkal mēs diskutējām par problēmām, kuras izraisījis šis stāvoklis, un diemžēl ir dažas ES dalībvalstis, kuras ir ārpus eiro zonas un kuru makroekonomiskā un finanšu nelīdzsvarotība noliek tās īpaši neaizsargātā stāvoklī, ņemot vērā tirgus spiedienu.

Ungārijas gadījumā un ņemot vērā šīs grūtības, kaut kādā brīdī Ungārijas iestādes sazinājās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF). Uzreiz pēc kontakta nodibināšanas ar SVF viņi sazinājās ar Eiropas Komisiju.

Kā es jau teicu Ungārijas iestādēm, dalībvalstij tā nebija pareizā kārtība. Saprātīga kārtība ir vispirms sazināties ar Eiropas Savienības iestādēm un tad, ja nepieciešams — un Ungārijas gadījumā neapšaubāmi bija nepieciešams —, kopīgi sazināties ar SVF.

Man jāsaka jums visiem, ka SVF un tā izpilddirektors Strauss-Kahn kungs ir pierādījuši, ka ir absolūti atvērti šai sadarbībai starp SVF un Eiropas Komisiju, Eiropas Savienības iestādēm un ES dalībvalstīm, kuras ir eiro zonas dalībvalstis un kurām vajadzīga pieeja SVF nodrošinātajiem mehānismiem.

Ungārijas gadījumā mēs esam rīkojušies saskaņoti. Lai gan procedūra nebija uzsākta pareizi, rezultāts bija pareizs, jo mēs rīkojāmies saskaņoti. Eiropas Savienība piešķir Ungārijai EUR 6,5 miljardus no globālās palīdzības paketes, kuras vērtība ir EUR 20 miljardi. Tāda pati pieeja, bet šoreiz izmantojot pareizu kārtību — vispirms sazinoties ar Eiropas Savienības iestādēm un tad kopā sazinoties ar SVF —, tiek izmantota citas valsts gadījumā.

Diemžēl situācija izrādījusies tik grūta, ka tas var nebūt pēdējais gadījums vai ka mums vismaz jābūt gataviem uz to, ka būs citi gadījumi, citas dalībvalstis, kurām vajadzēs šāda veida palīdzību. Tāpēc tajā pašā laikā, kad mēs Padomei iesniedzām priekšlikumu palīdzēt Ungārijai, izmantojot Līguma 119. pantu un 2002. gada regulu, mēs iesniedzām arī priekšlikumu palielināt ar 2002. gada regulu izveidotā mehānisma limitu līdz EUR 25 miljardiem.

Cerams, mums nebūs jāizmanto šie fondi, bet mēs nevaram izslēgt šo iespēju. Ja mums tie jāizmanto, tad mums jāizrāda mūsu solidaritāte, kā dibinātāji 1957. gadā darīja Romas Līgumā, un mums arī jāplāno iespējamais limita palielinājums virs EUR 25 miljardiem, ja tas izrādīsies nepieciešams. Tāpēc es gribētu lūgt Parlamentu, diskutējot par šo jautājumu nākotnē, ja tas izrādīsies nepieciešams, izrādīt tādu pašu gatavību, kādai šodien šeit esmu liecinieks. Es gribētu lūgt Parlamentu sniegt savu atzinumu par palīdzību ātri un elastīgi, jo palīdzība pēc būtības būs steidzama.

Parlamenta iesniegtajā rezolūcijas priekšlikumā, tāpat arī debatēs par priekšlikumu palielināt maksājumu bilances mehānisma limitu ir elementi, kuriem es piekrītu. Tie attiecas uz bažām par dažu mūsu dalībvalstu ievainojamību un par vajadzību novērtēt, kā mēs varam aizsargāt sevi un aizsargāt šīs dalībvalstis, kuras ietekmē šī īpašā ievainojamība, kā tas ir Ungārijas gadījumā, bet kas var rasties arī citu valstu gadījumā.

Mums jāpanāk, lai šī dalībvalstu ekonomiku un finanšu stāvokļu stabilitātes aizsardzība ir savienojama ar kapitāla brīvu apriti un ar principiem, uz kuriem pamatojas iekšējais tirgus. Tomēr mums jāapzinās, ka mums jāreaģē uz nevajadzīgiem riskiem un situācijām, kurās konkrētas privātas intereses var apdraudēt dalībvalstu pilsoņu augstākas intereses un mūsu valstu ekonomisko un vispārējo drošību.

Es pievērsu pienācīgu uzmanību šajā rezolūcijas priekšlikumā izdarītajiem ierosinājumiem. Mēs Komisijā tos izvērtēsim un ziņosim par saviem konstatējumiem Ekonomikas un monetārajai komitejai. Kā paziņoja Berès kundze, tie tiks arī nodoti De Larosière kungam, tā ka viņa grupa varēs iesniegt savus konstatējumus laikposmā, kas noteikts tās darbam, citiem vārdiem sakot, līdz martam.

 
  
MPphoto
 

  Zsolt László Becsey, PPE-DE grupas vārdā. – (HU) Paldies, ka devāt man vārdu, priekšsēdētāja kungs! Patiesībā mēs esam saskārušies ar skumju situāciju, jo mums vajag debatēt par lūgumu pēc steidzamas palīdzības. Tomēr es teiktu, ka es varu dot pozitīvu atsauksmi, jo Eiropas Savienība beidzot, pēc ilgas meklēšanas — kas nemaz nebija viegli —, ir atklājusi 119. pantu un juridisko pamatu, kas ļauj tai sniegt šādu palīdzību. Ilgu laiku, kā liecina ziņas no Ungārijas, viņi nevarēja atrast juridisko pamatu, lai to darītu.

Pirms turpinām, izskatīsim tā iemeslus. Viens iemesls ir konverģence — kā mēs vakar debatējām — vai drīzāk tās trūkums. Pēdējos gados nav bijuši atkārtoti ieguldījumi kapitāla apritē no austrumiem uz rietumiem Eiropas Savienībā, un tāpēc notiek milzīga kapitāla aizplūšana no austrumu dalībvalstīm uz rietumu dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka mēs saskaramies ar pastāvīgu maksājumu nelīdzsvarotību, kas turklāt novērsīs patiesu konverģenci.

Otra problēma ir tā, ka acīmredzot pārraudzības sistēma ir nepilnīga, jo valstis, kuras neizmanto eiro, vienkārši var ielīst parādos ārzemju valūtā. Ja es dzirdēju pareizi, līdz šim Eiropas Savienībai pilnībā nebija pilnvaru, lai gan, manuprāt, tai ir balss, pateikt šīm valstīm — „esiet uzmanīgas, neļaujiet iedzīvotājiem un uzņēmumiem ņemt bezgalīgus un nesaprātīgus parādus ārvalstu valūtā, jo varētu būt nepatikšanas, ja iestātos krīze”, un tā problēma tiešām ir radusies.

Tāpēc pārraudzība jāpaplašina, lai to ietvertu, un tai jau sen vajadzēja būt paplašinātai, jo, kā es saku, Komisijai Centrāleiropā un Austrumeiropā ir spēcīga balss un tā var atvērt savu muti.

Tagad iestājusies krīze. Ungārijas valdība vispirms bailēs skrēja pie Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), to mēs zinām, bet tā saka, ka tā, protams, mēģināja arī griezties pie ES un ka pēdējā sistemātiski mēģināja atrast juridisko pamatu. Valdība arī saka, ka tai trūkst pietiekamas kapacitātes, lai analizētu krīzi. Uz to es atbildu — radīsim to! Nedrīkstētu būt tā, ka visiem jāpaļaujas uz SVF, kad vien tiem vajadzīga krīzes analīze. Ko pārējā pasaule domās par mums, ja mēs mēģināsim izmantot SVF fondus, lai glābtu dalībvalstis ar 1–1,5 miljoniem iedzīvotāju no maksājumu nelīdzsvarotības?

Krīžu mehānisms nedarbosies, kad sistēmai krīzes laikā jāaptur kapitāla aizplūšana no eiro zonai nepiederošas valsts, piemēram, monetārajā jomā, jo tieši tad aizplūšana tā īsti sāk darboties. Lai gan Eiropas Centrālā banka nevar daudz darīt, tā, neraugoties uz segumu forintos, īstenībā negrib palīdzēt saistībā ar likviditātes problēmu, lai gan vienīgais, kas Ungārijai vajadzīgs, ir ārvalstu valūtu likviditāte, jo bankas nav dziļi parādos.

Attiecībā uz Ungārijas ziņojumu, tās 2006. gada analīze sākās ar situācijas uzlabošanos. Tas man mazliet atgādina Černobiļu 1986. gadā, kad pirmajā dienā tika ziņots, ka neesot problēmu, un pēc tam, ka situācija pastāvīgi uzlabojoties. Beigās mēs uztraucāmies, ka varētu būt negatīva radiācija. Šajā gadījumā tāpat visiem ir atmiņas zudums. Mēs sākām ar to, kas notika līdz 2006. gadam, un kopš tā laika ir bijis nopietns valūtas plūsmu pārraudzības trūkums.

Šis EUR 25 miljardu limits, es gribētu piebilst, man šķiet ļoti mazs. Tur no paša sākuma ietverts tas, ka mēs gribam strādāt ar SVF, taču ir grūti iedomāties biedējošāku situāciju par paļaušanos uz SVF.

Protams, bija ļoti svarīgi iesaistīt Eiropas Parlamentu un vienlaikus rīkoties ātri. Manuprāt, abas lietas tagad notiek reizē, un par to es esmu pateicīgs Komisijai, kā arī Parlamentam. Tomēr es atkārtošu, ka mums jārada mehānisms, kurš novērsīs dažādo likstu atkārtošanos, kas notika saistībā ar Ungārijas krīzi un kas nekādi nav palielinājusi Eiropas Savienības prestižu Centrāleiropā un Austrumueiropā. Paldies, ka devāt man vārdu, priekšsēdētāja kungs!

 
  
MPphoto
 

  Szabolcs Fazakas, PSE grupas vārdā. (HU) Paldies, ka devāt man vārdu, priekšsēdētāja kungs! Komisār, dāmas un kungi, tā kā es neesmu Ekonomikas un monetārās komitejas loceklis, lūdzu, ļaujiet man pievērsties apskatāmajam jautājumam no atšķirīga aspekta. Pērnā gada finanšu krīze Amerikā šogad sasniegusi Eiropu, un mūsu finanšu tirgi, kurus mēs uzskatījām par stabiliem, tika satricināti pašos to pamatos.

Netika gudrots par vienoto ES risinājumu, tikai pēc ilgas vilcināšanās mēs spējām pievērsties krīzei ar individualizētu, saskaņotu reakciju, kas maksā vairākus miljardus eiro katrai valstij. Šie individuālie valstu risinājumi nevar būt veids, kā izturēties pret krīzēm jaunajās ES dalībvalstīs, kas nespēj pašas pārskaitīt miljardiem eiro. Sākotnēji šīs valstis cerēja, ka, tā kā to bankas nebija iesaistītas šaubīgos, spekulatīvos ārzemju darījumos, šī starptautiskā kredītu krīze varētu tās neietekmēt.

Likviditātes trūkums un uzticības krīze, kas nāca līdz ar starptautisko kredītu krīzi, tomēr ļoti satricināja to valstu finanses, kuras paļāvās uz ārvalstu kredītiem, un spekulatīvie uzbrukumi valstu valūtām vēl vairāk veicināja šo nestabilitāti. Šajā situācijā jaunajām dalībvalstīm bija svarīgi saņemt no Eiropas Savienības ne tikai morālu, bet arī konkrētu, taustāmu finanšu palīdzību, bet ES bija svarīgi paplašināt savu aizsardzību, aptverot tās valstis, kas vēl nav pievienojušās eiro zonai.

Tā ir ne tikai solidaritāte, uz kuru pamudinājusi Eiropas pamatvērtība, bet kopīga eiropiešu interese izvairīties no domino efekta, pasargājot kaut vai vienu banku — nerunājot par visu valsti — no maksātnespējas.

Paturot to prātā, mēs tagad redzam, ka mehānisms tiek palielināts no EUR 12 miljardiem uz EUR 25 miljardiem. Saistībā ar to Eiropas Centrālā banka Ungārijai, kuru krīze naudas tirgos skāra vissmagāk, piešķīra glābšanas paketi EUR 6,5 miljardu eiro apmērā. Tas bija ļoti taisnīgs un cienīgs risinājums, jo Ungārija ne tikai ir bijusi vadošā reformās un Eiropas apvienošanā vairākus gadu desmitus, bet arī ir samazinājusi — kopš pērnā gada — uz pusi savu apmēram 10 % budžeta deficītu saskaņā ar 2006. gadā pieņemto konverģences programmu; kopš šī laika šī programma tikusi sistemātiski īstenota, un šogad deficīts tiek samazināts līdz 3 %.

Lai turpinātu ES pieprasīto konsolidācijas procesu, vajadzīga palīdzība no starptautiskajām finanšu organizācijām. Finanšu un kredītu krīzes rezultātā visa pasaules ekonomika tagad saskaras ar grūtībām; tomēr atsevišķas ES dalībvalstis mēģina tās risināt ar saviem instrumentiem un atbilstoši saviem ļoti specifiskiem mērķiem. Lai jaunās dalībvalstis, kuru rīcībā nav šādu instrumentu, šajā procesā nebūtu neizdevīgākā stāvoklī, tad, lai izciestu krīzi kopīgi, Eiropas Savienībai vajag ne tikai saskaņot pašreizējās darbības, bet arī pieņemt kopīgu Eiropas stratēģiju ekonomikas krīzes risināšanai.

Es ceru, ka šī finanšu glābšanas pakete ir tikai pirmais solis un ka, reiz tā ir pieņemta, mēs varēsim kopīgi koncentrēt visus pūliņus, lai risinātu reālās ekonomikas krīzi. Paldies par iespēju izteikties!

 
  
MPphoto
 

  Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, runājot UEN grupas vārdā par Padomes regulu, ar kuru izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu ES dalībvalstīm, es vēlētos vērst uzmanību uz turpmāk izklāstītajiem jautājumiem: pirmkārt, situācijai pasaules finanšu tirgos ir aizvien nelabvēlīgāka ietekme uz reālo ekonomiku, tāpēc tiek lēsts, ka 2009. gadā IKP samazināsies ASV un daudzās Eiropas Savienības attīstītākajās valstīs.

Otrkārt, tā kā šīs valstis veido jauno ES dalībvalstu galveno tirgu, tas apdraud to ekonomikas izaugsmi un tāpēc tam būs nelabvēlīga ietekme uz to maksājumu bilanci. Treškārt, ja tā notiek, mums katrā ziņā jāatbalsta Kopienas finansiālas palīdzības limita palielināšana līdz EUR 25 miljardiem katrai dalībvalstij, kas nav eiro zonā, jo tikai tik liels limits garantēs Kopienas sniegtās palīdzības efektivitāti.

Ceturtkārt, dalībvalstij, kas ir ārpus eiro zonas, vajadzīgs steidzams finansiāls atbalsts, Padomei, Eiropas Komisijai un Parlamentam jārīkojas pietiekami ātri, lai novērstu iespēju, ka tiek vājināta uzticēšanās to efektivitātei.

Piektkārt un visbeidzot, mēs atzinīgi vētējam Eiropas Komisijas ātro atbildi uz Ungārijas finansiālajām vajadzībām, kas dota, neraugoties uz to, ka Ungārija vispirms griezās pie Starptautiskā Valūtas fonda, nevis pie Eiropas Komisijas.

 
  
MPphoto
 

  Nils Lundgren, IND/DEM grupas vārdā. (SV) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, kad es lasīju par tematu, par kuru mēs tagad debatējam, proti, maksājumu bilances problēmu, es jutos kā Marcel Proust ar savu madelēnas kūku „Zudušo laiku meklējot”. Pieejai šai problēmai ir pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu aromāts.

Maksājumu bilances problēma? Tas ir kaut kas, kam mums jāatstāj EUR 25 miljardi. Kāpēc gan tas mums būtu jādara? Vai to mēs šodien darām? Tas ir paredzēts tām valstīm, tām nabaga valstīm, kā es to saprotu, kuras ir ES, bet nav valūtas savienībā un kurām tad var būt vajadzība, lai tās glābj no likteņa, kas ļaunāks par nāvi: no maksājumu bilances problēmas. Tādā gadījumā, protams, to būs radījusi Eiropas Savienība pati. Tas, par ko mēs runājam, patiesībā vairs nepastāv.

Mana valsts Zviedrija ir daļa no ES un lojāli to atbalsta, īstenojot visu, kas šeit tiek nolemts, daudz labāk nekā vairums citu valstu, bet mēs neesam pievienojušies monetārajai savienībai. Manuprāt — ļoti prātīgi. Tomēr, ja mums tagad Zviedrijā būtu problēmas, vai mums tad būtu maksājumu bilances problēma? Atbilde ir, protams, „nē”. Taisnība, ir iespējams iedomāties, ka Zviedrija varētu sākt nepareizi vadīt savu ekonomiku un piedzīvot daudz augstāku inflācijas līmeni un algu pieaugumu nekā citas valstis. Kas tad notiks? Vai mums būs maksājumu bilances problēma? Nē, zviedru krona kritīs, lai to kompensētu. It nekas cits nenotiks. Tas attiecas arī uz citām valstīm tajā pašā situācijā, piemēram, uz Apvienoto Karalisti.

Kāda tad ir problēma? Problēma ir tāda, ka, ja šīs valstis ir Eiropas Savienības dalībvalstis — kādas tās arī ir —, bet nav monetārās savienības dalībvalstis — kādas tās arī nav —, tad tās ir spiestas, kā jūs saprotat, uzturēt fiksētu apmaiņas kursu pret eiro. Sliktākā gadījuma scenārijs ir būt spiestiem uzturēt fiksētu maiņas kursu ar saviem svarīgākajiem tirdzniecības partneriem. Skaidrs, ka, ja valsts nepareizi vada savu ekonomiku, piedzīvo augstu inflācijas līmeni vai cieš no strukturālas neveiksmes vissvarīgākajā eksporta nozarē, tās eksports samazināsies, bet imports pieaugs. Pēkšņi rodas jautājums, kā lai to finansē?

Tomēr tā ir pilnīgi nedabiska situācija. Valstīm, kas nav monetārās savienības locekles, ir caurcaurēm vecmodīgi izvēlēties fiksēt savu maiņas kursu un tad nonākt pie vajadzības, lai tās glābtu Starptautiskais Valūtas fonds vai ES, vai kāds cits. Kāpēc, dieva dēļ, tas lai notiktu? Tā ir pilnīgi novecojusi ekonomiskās politikas forma. Vai nu valsts pievienojas monetārajai savienībai — tas dažkārt varētu būt pareizi, es piekrītu —, vai arī tā paliek ārpusē un stāv pati uz savām kājām, tai ir pašai sava neatkarīga monetārā politika, un tā pati rūpējas par sevi. Ja valsts pati rūpējas par sevi, nenotiks nekas īpašs. Ja tā sevi vada slikti, valūta kritīs, lai to kompensētu. Tas arī nav īpaši bīstami.

Tāpēc es gribētu norādīt, ka, lai arī mēs diskutējam, vai mums jārezervē EUR 25 miljardi šim mērķim, tas ir mērķis, kas īstenībā it nemaz nav nepieciešams. Problēma ir, ka mēs paši sevi esam radījuši vai drīzāk jūs esat paši sevi radījuši. Izbeidziet to. Tām valstīm, kas ir ES dalībvalstis, bet nav pievienojušās monetārajai savienībai, jāuztur režīms ar mainīgu valūtas kursu. Tad problēma pazūd.

 
  
MPphoto
 

  Sergej Kozlík (NI). – (SK) Limits savstarpējai palīdzībai ES dalībvalstij, kas nav eiro zonas dalībniece un kas piedzīvo maksājumu bilances grūtības vai saskaras ar nopietnu problēmu risku vispārējas nelīdzsvarotības dēļ tās maksājumu bilancē, pašlaik ir EUR 12 miljardi. Dānijas un Ungārijas piemērs rāda, ka finanšu krīžu sekas dažās valstīs var būt tik lielas, ka tad, ja šāda krīze atgadītos lielākā valstī, šis limits būtu pārāk zems.

Tāpēc es gribētu uzsvērt, ka es neuzskatu, ka šī limita palielināšanas svarīgākais iemesls ir Eiropas Savienības paplašināšanās vai lielāks ārpus eiro zonas esošo valstu skaits, kā tas izklāstīts paskaidrojumā. Mums jāapzinās, ka finanšu problēmas dažās dalībvalstīs galvenokārt ir neatbilstīgas ekonomiskās un sociālās politikas rezultāts. Finanšu krīze šīs problēmas saasināja un padarīja dziļākas, tādējādi radot vajadzību pēc paaugstinātiem palīdzības līmeņiem. Ungārija ir tikai tipisks piemērs.

Es atbalstu vidēja termiņa palīdzības limita palielināšanu līdz EUR 25 miljardiem. Tomēr es atbalstu arī Eiropas Parlamenta atzinumu, ka nav vajadzības radīt īpašu procesu, kas ļautu Komisijai mainīt šo limitu ārpus parastajām lēmumu pieņemšanas procedūrām. Es uzskatu, ka šāda pieeja uzturēs augstus uzcītības līmeņus palīdzības sistēmā, vienlaikus dodot pietiekamu darbības jomu rīcībai.

Es pieminu to, tāpēc ka Ungārija ir mācību grāmatas piemērs, jo tās politiskā vadība ilgu laiku nav spējusi izšķirties par reformām un atveseļošanas pasākumiem. Visbeidzot, šādu pasākumu pieņemšana un īstenošana varēja arī samazināt finanšu krīzes ietekmi šajā valstī un samazināt vajadzību pēc finansiālas palīdzības no Eiropas Savienības.

Tomēr, no otras puses, man jāaizstāv Ungārija, izmantojot faktu, ka jaunie finanšu tirgu noteikumi nepieļauj pārmērīgu likviditātes plūsmu no banku meitasuzņēmumiem uz banku mātesuzņēmumiem un ka pār dalībvalstu centrālajām bankām jāuztur pietiekams pārraudzības līmenis.

Taisnība, ka tas, kurš rīkojas steigā, maksā divreiz, bet taisnība arī, ka tas, kurš ņem steigā, ne vienmēr atmaksās atpakaļ laikus vai pilnā apmērā. Tāpēc ir svarīgi, lai sistēma izklāsta skaidrus noteikumus attiecībā uz palīdzību, pamatojoties uz atveseļošanas pasākumu režīmu, kurš aptver gan laika grafikus, gan praktiskus jautājumus.

 
  
MPphoto
 

  Dariusz Rosati (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, vai drīkstu sākt ar īsām atbildēm uz diviem paziņojumiem, kurus izteica kolēģi. Pirmkārt, es gribētu norādīt, ka valstīm, kas nav eiro zonā, netiek pieprasīts uzturēt fiksētu maiņas kursu pret eiro. Polija, piemēram, ir valsts ar mainīgu valūtas kursu. Otrkārt, es gribētu teikt, ka pat tādu valsti, kurai ir nevainojama iekšpolitika un kura nepieļauj kļūdas, varēja ietekmēt krīze inficēšanās efekta dēļ. Protams, Ungārijas situācija lielā mērā radusies kļūdainas valdības politikas dēļ, taču Ungāriju ietekmēja arī kapitāla aizplūde, kas nebija Ungārijas situācijas rezultāts, bet kam bija ārēji iemesli.

Komisār, es gribētu atbalstīt Komisijas priekšlikumu. Man šķiet, ka jāņem vērā tas, ka mēs visi esam vienotajā tirgū un ka atsevišķu valstu situācija ir svarīga pārējām valstīm. Tāpēc mums jāapzinās saiknes, kas mūs vieno, un jāizjūt kopējas atbildības jūtas par mūsu partneriem. Priekšlikums ir arī Eiropas solidaritātes izpausme, kurai jābūt mūsu darbības pamatā esošo galveno vērtību vidū.

Komisijas ierosinātā EUR 25 miljardu summa šķiet saprātīga, lai arī, protams, varētu būt situācijas, kas prasa vairāk naudas, un tāpēc es atbalstu arī priekšlikumu piešķirt Komisijai tiesības lemt par limita pārskatīšanu, kur ir steidzama vajadzība tā darīt. Mans uzskats ir, ka pilnas procedūras izmantošana, ietverot Parlamenta piekrišanu vai parlamentāro apspriešanos, šādos apstākļos būtu nepraktiska. Pieņemsim, ka krīze iekrīt vasarā, kad Parlamentam nav sēžu. Grūti iedomāties, ka mēs gaidītu sešas nedēļas, kamēr tiek sasaukts Parlaments, iekams palīdzētu attiecīgajai valstij. Tāpēc es atbalstu Komisijas priekšlikumu, kurā tai piešķirtas tiesības palielināt limitu ļoti īsā laika posmā.

Vai drīkstu arī teikt, ka es redzu, ka priekšlikumā nav norādes uz iespējamo rīcību no Eiropas Centrālās bankas puses. Banka piešķīra aizdevumu Ungārijai. Šai rīcībai jābūt saskaņotai, un mans uzskats ir tāds, ka jābūt norādei uz to. Visbeidzot, es domāju, ka priekšlikumam nav jāatsaucas uz Līguma 100. pantu. Runa 100. pantā ir par pilnīgi atšķirīgām situācijām, un tāpēc tas jāizskata atsevišķi.

 
  
  

SĒDI VADA: Edward McMillan-Scott
Priekšsēdētāja vietnieks

 
  
MPphoto
 

  Edit Herczog (PSE). (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Komisār, Berès kundze, tieši solidaritātes princips Eiropas Savienību padara par vēl kaut ko, nevis tikai par ekonomisku savienību un dod tai iespēju uzrādīt stipras politiskas kopienas raksturīgās iezīmes. Kad sākās krīze, uz brīdi šķita, ka Eiropas Savienība sašķelsies divās daļās ekonomiski un sociāli, bet, pateicoties straujai un efektīvai Komisijas rīcībai, mēs spējām nepieļaut to, ka tā notiek.

Ungārija vispirms vērsās pie Eiropas Savienības, lai lūgtu palīdzību. Tomēr EUR 20 miljardus, kurus mums vajadzēja kā atbalstu vai finansējumu, nebija iespējams piešķirt tikai no šī avota vien.

Dāmas un kungi, es vēlētos pateikties komisāram un Eiropas Parlamentam par viņu ātro reakciju, par mūsu kolēģu solidaritāti, kas parāda, cik vērtīgi ir būt eiropiešiem. Paldies par uzmanību!

 
  
MPphoto
 

  Harald Ettl (PSE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšlikums, ar kuru groza Regulu par palīdzību dalībvalstīm, kuras neietilpst eiro zonā, lai palielinātu limitu no EUR 12 miljardiem līdz EUR 25 miljardiem, ja tās nokļuvušas smagās maksājumu grūtībā, iesniegts pēdējā brīdī.

Svarīgākā prasība, lai nodrošinātu, ka šie ad hoc pasākumi darbojas, ir tāda, lai ES attiecībā uz pretprasībām nepieļautu tādas pašas kļūdas kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). SVF Strauss-Kahn kungs viens pats nav saprātīgas politikas garantija. Mēs pārāk labi pazīstam šoka terapiju, kas tikai vecajā neoliberālajā veidā tika lietota krīžu izpostītās valstīs.

Mēs arī pārāk labi pazīstam tos, kas agrāk guva peļņu no tā. Es ceru, ka tiks sasniegta labāka, ilgtspējīgāka stabilitāte, izmantojot ES instrumentu, pamatojoties uz Ungārijas piemēru. Ungārija jo īpaši parāda, ka ES ir jāsaprot, ka tā bija konservatīvā opozīcija, kas traucēja Ungārijas premjeram attiecībā uz stabilitātes un reformu pasākumiem. Ungārijas stabilitāte noteikti netiks sasniegta, samazinot vienīgi sociālos izdevumus, sociālos izdevumus, kas tā vai citādi patiesībā nav pārāk lieli; tas tikai palīdzēs pret Eiropas Savienību noskaņotajiem labā spārna populistiem. Jā, Ungārija tikusi pakļauta spiedienam, jo īpaši straujās forinta vērtības krišanās dēļ, par kuru daļēji atbildīgi bija riska ieguldījumu fondi.

Attiecībā uz Īslandi SVF parādīja, ka tas joprojām uzspiež šoka terapiju, piemēram, uzliekot augstas bāzes procentu likmes, nodarot kaitējumu attiecīgās valsts ekonomikai, šajā gadījumā — Īslandes ekonomikai. Komisār, lūdzu ņemt vērā, ka es negribu, ka mana kaimiņvalsts Ungārija tiek iegrūsta sociālā konfliktā tādu korektīvo pasākumu dēļ kā šis, kas pamatojas uz pretprasībām. Ungārijai vajadzīga pašpaļāvību veidojoša, atbalstoša rīcība no Eiropas Savienības, kas galu galā palīdzēs ne tikai Ungārijai, bet mums visiem.

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE-DE). (DE) Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka šīs debates notiek tieši īstajā laikā.

Es gribētu jums atgādināt, ka Ungārija ir valsts, kas budžeta deficītu izmantojusi lielākajā mērā: mīnus 5 %. Tas mums rāda, ka stabilitātei šajā valstī ir arī politiskais pamatojums. Nav jēgas, ka mēs nākotnē pametam valsti — un galu galā tas attiecas uz visiem nodokļu maksātājiem — ar dažām uzņēmējdarbības nozarēm saistīto risku varā. Šajā gadījumā es pilnībā esmu vienisprātis ar Ettl kungu — mēs nevaram nodokļu maksātājus apgrūtināt ar riska ieguldījumu fondu un to atvasinājumu riskiem, jo tas varētu izraisīt ierobežotu pirktspēju.

Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs Ungārijā: vairāk pirktspējas. Mums vajag, lai cilvēki atkal ieguldītu valstī un uzņēmumos, un tas nozīmē, ka mums vajag nodokļu samazināšanu, lai atkal būtu iespējami ieguldījumi, un ne tikai uzņēmumiem, bet galvenokārt darbiniekiem. Es uzskatu, ka secinu pareizi. Izšķirošie faktori ir, ka nodokļu atlaides tiek piešķirtas, piemēram, energoefektivitātes pasākumiem, ka tiek dotas ieguldījumu piemaksas un ka tiek veikti atbilstoši progresīvie amortizācijas atskaitījumi.

Es gribētu lūgt komisāru Kovács, kas pārstāv Ungāriju, sagatavot atbilstošas iniciatīvas Eiropas līmenī.

 
  
MPphoto
 

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es atnācu uz sēžu zāli — lai gan es skatījos debates savā birojā — tikai tādēļ, lai izdarītu, es pieņemu, vispārēju paziņojumu.

Īrijā mums ir banku garantijas shēma finanšu krīzes dēļ, un mums tagad ir vairāk vienotības ES attiecībā uz to, kā mums tā jārisina. Taču tagad mēs saprotam, ka mūsu bankām būs vajadzība tikt rekapitalizētām un laikam steidzamākā kārtā, nekā mēs sākumā domājām. Es vēlos paust cerību, ka tas notiks, jo mums ir reāla problēma, kā teica iepriekšējais runātājs. Mums vajag, lai cilvēki tērē naudu un lai iegulda, un tieši kredītlīnijas nav pieejamas. Manuprāt, vissvarīgākais ir, lai ātri notiktu kaut kas tāds, kas atjaunotu uzticību un kapitālu banku sistēmai.

 
  
MPphoto
 

  Marian Zlotea (PPE-DE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, man ir prieks, ka mums ir šī izdevība šovakar diskutēt par tik svarīgu jautājumu, ekonomisko krīzi, kas ietekmē ne tikai dalībvalstis, bet visu pasauli.

Tāpēc mums vajag atrast risinājumus šai problēmai. Savstarpējam atbalstam dalībvalstīm jābūt vienam no soļiem, kas jāsper šajā virzienā. Paturot prātā, ka mēs gribam, lai ES dalībvalstis ķertos pie šī fonda, kad tas nepieciešams, mums atzinīgi jāvērtē Eiropas Savienības politisko vadītāju iepriekšējās nedēļas samitā pieņemtais lēmums.

Es uzskatu, ka šo Eiropas finansiālās palīdzības fondu dalībvalstīm vajag palielināt vismaz līdz EUR 25 miljardiem viena iemesla dēļ: mums vajag glābt šo tirgus ekonomiku. Iekams es beigšu, es gribētu paust savu pārliecību, ka mēs veiksim pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārvarētu šo krīzi, gan Eiropas, gan globālajā līmenī. Mums steidzami vajag atrast resursus, kas vajadzīgi, lai novērstu problēmas, ar kurām sāk saskarties mūsu pilsoņi, piemēram, bezdarbu. Mēs visi ES vēlam visu to labāko.

 
  
MPphoto
 

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). - (LT) Es gribētu pateikties komisāram par to, ka viņš šodien gluži pareizi norādīja, ka šī problēma ir saistīta ar jautājumu par to, kā kapitāla brīvu apriti padarīt savietojamu ar makroekonomisko valstu stabilitāti. Man patiešām nepatīk, ka mani kolēģi saka, ka šī ir Eiropas Savienības nabadzīgo valstu problēma. Dāmas un kungi, ja Vācijas un Francijas ekonomikas pieaugtu par 2 un 3 procentiem, tas neradītu problēmas tiem no mums, kas integrējušies kopējā tirgū. Tāpēc, ja arī kāda veida pakete ir vajadzīga kā stimuls atsevišķo valstu ekonomikām, tā minētajām valstīm jāīsteno, un tad mēs nerunātu par stabilizācijas fondiem. Patiesībā mums nevajag to naudu, bet garantijas, ka Eiropas Savienības kopējais tirgus labi darbosies un augs. Ja ir šādas garantijas, kuras jāsasniedz ar mūsu kopīgiem pūliņiem, tad visas problēmas tiks atrisinātas.

 
  
MPphoto
 

  Joaquín Almunia, Komisijas loceklis.(ES) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties deputātiem par atbalstu, kas pausts vairumā viņu runu, Komisijas lēmumiem un priekšlikumiem šajā jautājumā.

Es vēlētos dot trīs ļoti ātras atsauksmes par trim jūsu runās izvirzītajiem jautājumiem. Pirmkārt, es pievienojos Becsey kunga bažām par riskiem, kuriem pakļautas ģimenes un uzņēmumi, kas uzņemas parādsaistības ārvalstu valūtās, valstīs, kurās ir mainīgs valūtas kurss un kuras ir pakļautas sava maiņas kursa pārmērīgas nepastāvības riskiem, kā tas bija ar Ungāriju. Becsey kungs zina par manām bažām, jo budžeta un ekonomiskā pārraudzība, kuru mēs īstenojam Komisijā, dažkārt netiek pietiekami sadzirdēta vai ņemta vērā, vai arī tai nav vēlamā efekta, kad par šāda veida risku tiek sniegti komentāri.

Es uzskatu, ka efektīvāk mēs strādājam budžeta pārraudzībā. Ungārijas gadījums ir ļoti pozitīvs šajā ziņā, ņemot vērā nozīmīgo budžeta korekciju, kas valstī notikusi no 2006. gada līdz šodienai. Tomēr, no otras puses, mums mav nekādu panākumu attiecībā uz riskiem, kas radušies, uzņemoties parādsaistības ārvalstu valūtāss. Es ceru, ka, sākot ar šodienu, ņemot vērā apstākļus ne tikai Ungārijā, bet arī citās ES valstīs krīzes un pārmērīgas nepastāvības dēļ daudzos finanšu rādītājos, jo īpaši maiņas kursos, šāda veida atsauksme un ieteikums tiks ņemti vērā vairāk.

Lundgren kunga šeit vairs nav, bet viņa izteikumi bija pilnībā nepareizi. Viņš kritizēja Ungāriju un Komisiju par ieteikumu Ungārijai, ka tai vajadzētu būt fiksētam maiņas kursam, turpretim situācija ir tieši pretēja. Citiem vārdiem sakot, valūtas maiņas kurss Ungārijā ir mainīgs un šī valūtas maiņas kursa pārmērīgā nepastāvība saasināja problēmas un bija viens no faktoriem, kas izraisīja to, ka krīze kļuva par pamatu lūgumam pēc šīs palīdzības. Tātad, kad tiek izteiktas kritiskas piezīmes, cilvēkiem būtu jānodrošina, ka tās pamatojas uz pareizu informāciju, nevis uz pilnīgi nepareizu informāciju. Ja Lundgren kungs būtu palicis līdz šo debašu beigām, viņš būtu sapratis, ka viņa informācija ir pilnīgi nepareiza. Tā kā viņa šeit nav, es ceru, ka kāds no jums darīs to viņam zināmu.

Visbeidzot, attiecībā uz Rübig kunga paustajiem izteikumiem par deficītu, nav taisnība, ka Ungārijai ir 5 % deficīts, jo tas ir ievērojami samazināts. Deficīts 2008. gadā būs krietni zem šī skaitļa, patiesībā tas būs zem 3 %, un saistībās, kuras Ungārija uzņēmās kā nosacījumu šai palīdzībai, plānotais deficīts nākamajam gadam ir 2,6 %. Tāpēc, ja šo kontrolskaitli izpildīs — un es ceru, ka tā būs —, Ungārijai būs jāsaskaras ar cita veida problēmām. Protams, tai būs jāsaskaras ar to un arī turpmāk tai būs jāsaskaras ar to, diemžēl, bet vismaz nākamajā gadā tai nebūs pārmērīgs deficīts.

 
  
MPphoto
 

  Pervenche Berès, referente. (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, man ir četras piebildes.

Pirmā ir tāda, ka komisārs lūdz mums dot ātru, elastīgu atbildi uz jebkuru šādu jaunu lūgumu. Es uzskatu, ka Eiropas Parlaments ir parādījis, ka tas var sasniegt šādu mērķi. Šodien mēs apstiprinām slieksni EUR 25 miljardu apmērā, lai grozītu 2002. gada saistību regulu, ciktāl mēs zinām nosacījumus sarunām ar Padomi, bet, protams, mēs parādām, ka esam atvērti un pieejami, diemžēl paredzot citus scenārijus.

Mana otrā piebilde ir atgādinājums jums, ka mums viena no Eiropas integrācijas šā posma mācībām ir tas, ka jebkurai dalībvalstij, vienalga, vai tā pieder eiro zonai vai ne, pirmajam solidaritātes lokam, pirmajam diskusiju lokam jābūt Eiropas Savienībai. Es ceru, ka šodien ikvienam no mums, iestādēm un dalībvalstīm, tas ir skaidrs.

Mana trešā piebilde ir atzīmēt ar gandarījumu Komisijas apņemšanos padarīt publisku vai vispirms pārskatīt, tad padarīt publisku — gan mūsu Ekonomikas un monetārajā komitejā, gan de Larosière kunga grupā — pieredzi, kas jāgūst no situācijas, kura attīstījusies Ungārijā.

Mana pēdējā piebilde ir atzīmēt ar jums to, ka šajā krīzē ikviens uzskatīja, ka būs divi kanāli, pa kuriem izplatās krīze, kompleksie finanšu tirgi no vienas puses un reālā ekonomika no otras puses.

Patiesībā mēs tagad redzam, ka ir trešais izplatīšanās kanāls, proti, kapitāla pārvietošanās, kas var ietekmēt arī vienkāršākus, mazāk neskaidrus finanšu tirgus. Tāpēc reālās ekonomikas un finanšu tirgu savīšanās, kuras apmēru, es uzskatu, mums vēl tikai pilnībā jānovērtē, ir tik svarīga. Diemžēl mēs uzzinām vairāk dienu pēc dienas, un mēs saskaramies ar jautājumu, kas prasa, lai mēs parādām elastīgumu un kolektīvo saprātu, lai atrastu piemērotus risinājumus.

Parlaments, es uzskatu, atkal parādījis savu spēju un vēlēšanos palīdzēt atrast piemērotus risinājumus visiem jaunajiem šīs krīzes aspektiem, vienlaikus cerot, ka beidzot mēs atradīsim arī to, ko mums vajag darīt, lai ļautu mūsu ekonomikai stāties pretim problēmām šajos ļoti grūtajos laikos.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. − Kopīgās debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2008. gada 20. novembrī.

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika