Priekšsēdētāja. – Nākamais darba kārtības punkts ir kopīgas debates par Komisijas paziņojumiem:

– Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana – Austrumu dimensija (2010/2958(RSP));

– Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana – Dienvidu dimensija (2011/2642(RSP)).

  Štefan Füle, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, es esmu gandarīts par iespēju piedalīties viedokļu apmaiņā ar Parlamentu par Eiropas kaimiņattiecību politiku.

Ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras dienvidu reģiona valstīs, pārveidot šo politiku ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. Patiesībā pēdējo deviņu mēnešu laikā Komisija ir nodarbojusies ar šīs politikas pārskatīšanu. Es gribu izmantot iespēju un pateikties deputātiem par ieguldījumu konsultāciju procesā, kurā savas atbildes sniedza partnervalstis, ES dalībvalstis, akadēmiķi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

Esmu izlasījis gan Mário David ziņojumu par Dienvidu dimensiju, gan Marek Siwiec ziņojumu par Austrumu dimensiju un uzskatu, ka abi ziņojumi ir svarīgi un lietderīgi. Esmu gandarīts par to, ka mūsu uzskati sakrīt.

Jūs noteikti ievērojāt, ka mūsu iepriekšējo kaimiņattiecību politikas apspriežu rezultāti jau ir atspoguļoti 8. marta paziņojumā par partnerattiecībām demokrātijai un kopīgam uzplaukumam. Patlaban mēs gatavojam plašāku paziņojumu par pārskatīšanas rezultātiem, un tas tiks publicēts maijā. Svarīgākais pārskatīšanas rezultāts ir jauns uzsvars uz kaimiņattiecību politikas diferencēšanu atbilstīgi katras partnervalsts vajadzībām un vēlmēm. Lai gan politikas ietvaros arī turpmāk visām partnervalstīm tiks piedāvāta sadarbība, katra no tām ir atšķirīga, un arī to mērķi ir atšķirīgi. Atsevišķas partnervalstis vēlas pēc iespējas vairāk tuvināties Eiropas Savienībai — pat kļūt par ES dalībvalsti —, bet citas izvēlas maksimāli izmantot pārējās kaimiņattiecību politikas sniegtās priekšrocības. Šī politika konkrētā un diferencētā veidā nodrošinās vēl lielākas iespējas, kā arī stingrāku mūsu partnerattiecību politisko vadību.

Taču, kā savā ziņojumā iesaka gan David kungs, gan Siwiec kungs, pārskatītās kaimiņattiecību politikas pamatu attiecībā uz visām partnervalstīm veidos mūsu kopējās vērtības — demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Tam ir jāizpaužas kā spēcīgākām kopējām saistībām nodrošināt elementus, bez kuriem nav iedomājams demokratizācijas process. Ar to es domāju brīvas un taisnīgas vēlēšanas, vārda un biedrošanās brīvību, tiesu varas neatkarību, korupcijas apkarošanu un drošības nozares reformu.

Kā uzsvērts abos ziņojumos, pārskatītajā kaimiņattiecību politikā tiks arī atzīta un atbalstīta pilsoniskās sabiedrības loma. Nevalstiskajām organizācijām ir gan kompetence, gan pieredze demokrātisku un uz tirgu orientētu reformu panākšanā, izmantojot augšupejošu pieeju un pamatojoties uz kopējām vērtībām. Aktīva pilsoniskā sabiedrība nodrošina pilsoņu līdzdalību un palīdz uzraudzīt valdību darbu, tāpēc Eiropas Savienība papildus savām attiecībām ar valdībām uzsāks daudz ciešāku sadarbību ar pilsonisko sabiedrību. Tas ir svarīgi arī reģionālā un apakšreģionālā līmenī, kurā vērā ņemamu progresu ir panācis, piemēram, Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums.

Gaidāmajā paziņojumā pieeja attiecībā uz abiem mūsu kaimiņvalstu apakšreģioniem tiks aplūkota detalizētāk. Tajā tiks izklāstīts mūsu redzējums par Austrumu partnerības turpmāko attīstību, ņemot vērā gaidāmo augstākā līmeņa sanāksmi, kas notiks Polijas prezidentūras vadībā. Savukārt dienvidos reālas pārmaiņas var panākt Savienība Vidusjūrai, tomēr, atklāti sakot, tas vēl nav izdevies, un Savienības darbība ir jāatjauno. Tā ir solījusi izstrādāt konkrētus ekonomikas projektus ar uzsvaru uz nodarbinātību, inovāciju un izaugsmi. Savienības Vidusjūrai sekretariātam ir vislabākās iespējas kļūt par katalizatoru un apvienot valstis, starptautiskās un finanšu iestādes, kā arī privātos uzņēmumus darbā pie šādiem ekonomikas projektiem.

Es vēlos īsi norādīt uz trīs papildu elementiem, kuri tika uzsvērti pārskatīšanas laikā un kuriem būs prioritāra nozīme pārskatītajā kaimiņattiecību politikā: pirmkārt, tirdzniecības un ekonomikas integrācijas nozīme partnervalstu stabilitātes un uzplaukuma veicināšanā. Galvenais veids, kā to panākt, ir izveidot padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA). Veiksmīga DCFTA stimulē pārmaiņas. Tirdzniecība partnervalstīm ir pamudinājums īstenot regulatīvas reformas.

Nākamais elements ir vajadzība nodrošināt labāku mobilitāti starp partnervalstīm un Eiropas Savienību, jo labākais veids, kā sekmēt Eiropas vērtību pārņemšanu, ir personiska pieredzes apmaiņa. Mēs centīsimies kaimiņattiecību politikas ietvaros uzlabot mobilitāti, taču neaizmirsīsim arī par drošību.

Visbeidzot, konsultāciju procesā daudzas partnervalstis izteica vēlmi pēc lielākas politiskās sadarbības ar Eiropas Savienību. Ciešāks un dziļāks politiskais dialogs visās mūsu attiecību jomās palīdzēs atrisināt problemātiskos jautājumus savstarpējas uzticības gaisotnē.

Es pateicos jums par uzmanību! Es ar nepacietību gaidu debates un ņemšu vērā jūsu viedokļus.

  Mário David, PPE grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi! Šajā vēsturiskajā laikā ir jārīkojas stingri un mērķtiecīgi. Mēs, tāpat kā daudzi no jums, esam vērojuši notikumu attīstību Vidusjūras valstu reģionā ar cerībām, bažām un gaidām. Tomēr es esmu gandarīts par aktīvo nostāju, ko Parlaments grasās pieņemt attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) Dienvidu dimensijas pārskatīšanu, un ceru, ka pārskatīšanas rezultāts būs lielāka ES līdzdalība šajā reģionā — ne tikai kā klientam, bet arī kā apņēmīgam partnerim. Jau pašā procesa sākumā ir jāuzsver absolūta nepieciešamība attiecībās ar kaimiņvalstīm veicināt mūsu pamatvērtību ievērošanu. Mēs vairs nedrīkstam būt pasīvi demokrātijas, cilvēktiesību un jo īpaši sociālā taisnīguma atbalstītāji. Mēs vairs nedrīkstam koncentrēties uz īstermiņa stabilitāti, neievērojot mūsu pilsoņu svarīgākās intereses, nenodrošinot to pastāvīgu aizstāvību un ignorējot pilsoņu individuālo un kolektīvo brīvību un jo īpaši sieviešu tiesības.

Turpmāk Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikā ir jāizvēlas augšupejoša pieeja. To nodrošināt ir ļoti svarīgi. Maksimālu šīs pieejas efektivitāti var panākt, tikai palielinot vietējo kopienu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību. Taču es nevaru noklusēt savu vilšanos — man ir ļoti žēl, ka Parlaments un Komisija nevēlējās maksimāli izmantot iespēju reizi par visām reizēm nodalīt EKP attiecībā uz austrumiem — valstīm, kuras nākotnē varētu kļūt par mūsu partnerēm Eiropas Savienībā — un EKP attiecībā uz dienvidiem.

Es arī prasu, lai Komisija pārskatīšanas procesā, ko tā īstenos 20. aprīlī, parādītu šajā situācijā vajadzīgo apņēmību, proti, pieņemtu speciālu kaimiņattiecību politiku, kas būtu pielāgota katrai valstij, ietvertu skaidrus kritērijus un rūpīgu izvērtējumu un tādā veidā veicinātu Vidusjūras valstu ekonomikas zonas izveidi, kurā būtu iesaistītas arī jaunās dienvidu reģiona demokrātijas.

Visbeidzot, komisāra kungs, mēs ceram, ka sadarbība un pozitīvā gaisotne, kurā noritēja darbs pie šī jautājuma, sekmēs pastāvīgu Parlamenta iesaistīšanu šīs politikas plānošanā un novērtēšanā.

  Marek Siwiec, S&D grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Šodien mēs esam sasnieguši pēdējo vai drīzāk priekšpēdējo posmu darbā pie Eiropas Savienības politikas attiecībā uz austrumiem pārskatīšanas. Varētu teikt, ka kaimiņattiecību politika kādreiz tika izveidota kā sava veida „mierinājuma balva” tām valstīm, kas nepievienosies Eiropas Savienībai. Kāda ir pašreizējā situācija? Kādas ir valstis, uz kurām attiecas šī politika?

Var teikt, ka šī politika ir panākumu — visdažādāko panākumu — kopums, jo vienā teikumā nav iespējams izstāstīt, ko pa šiem gadiem ir sasniegusi Moldova salīdzinājumā ar Ukrainu un, piemēram, traģisko situāciju Baltkrievijā. Taču mēs varam apgalvot, ka šajās valstīs ir plašāk ieviestas Eiropas vērtības, ir paplašināta un uzlabota likumdošanas joma, vērojamas lielākas rūpes par tautu un panākta daudz lielāka ekonomikas efektivitāte — un mēs esam palīdzējuši to sasniegt. Tā ir austrumu politikas, ko patlaban dēvē par Austrumu partnerību, radītā ietekme.

Ja šodien runājam par to, ka vēlamies šo politiku pārskatīt, ir būtiski pateikt, ka gribam, lai šīs valstis visdažādākajos veidos un dažādos tempos tuvinātos mūsu vērtībām — tam, ko Eiropas Savienība tām piedāvā. Ja šī politika tiek veidota kā à la carte politika, ļausim šīm valstīm izrādīt iniciatīvu un pienācīgi reaģēsim uz to. Mēs vēlamies — un tas ir rakstīts ziņojumā —, lai kaimiņattiecību politika sniegtu lielāku atbalstu pilsoņiem, elitei, žurnālistiem un jauniešiem. Mēs gribam, lai viņi redzētu, kāda ir mūsu dzīve, un saprastu, ka ir vērts dzīvot tā, kā to darām mēs. Mēs ilgtermiņā vēlamies atvieglot ceļošanu uz Eiropas Savienību, proti, gribam vienkāršot vīzu piešķiršanas sistēmu.

Es arī teikšu to pašu, kas ir nepārprotami pateikts ziņojumā — jā, šajā politikā ir jāiegulda nauda. Taču līdzekļus, ko Eiropas Savienība piešķir šai politikai, vajadzētu tērēt lietderīgāk, novirzīt tiem, kuriem tā ir paredzēta, un reizēm arī nepiešķirt tādām valstīm un valstu iestādēm, kuras šo naudu varētu izšķērdēt. Visbeidzot, ļaujiet man pateikt pāris vārdu par konfliktu, jo šajā Parlamentā pastāv konflikts par faktu, ka mēs vai nu nevaram, vai arī negribam skaidri noformulēt...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Ivo Vajgl, ALDE grupas vārdā. – (SL) Vienmēr smaidīgā priekšsēdētājas kundze, komisār! Jau no šā EP sasaukuma sākuma, ja ne vēl agrāk, mums ir bijušas ļoti intensīvas un spraigas debates par neatliekamo vajadzību reformēt Eiropas kaimiņattiecību politikas Austrumu un Dienvidu dimensijas. Vajadzība īstenot reformu, kurai būtu jāveicina efektīvāka šo reģionu interešu integrācija, patiesībā ir kļuvusi ļoti aktuāla un steidzama — reforma kļuva nepieciešama pēc reģionā piedzīvotajām dramatiskajām pārmaiņām un notikumiem.

Rezolūcija, kuru sagatavoja mans kolēģis un izcils referents — deputāts Mário David — un kuru papildināja daudzi ēnu referenti un — notikumu attīstības gaitā — arī daudzi deputāti, šodien ir pabeigts dokuments. Tajā ir uzsvērts mūsu pienākums veidot attiecības ar kaimiņreģionu valstīm, pamatojoties uz mūsdienu vērtībām, demokrātiskajām brīvībām un cilvēktiesībām.

Tāpēc tā nav nejaušība, ka mēs, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, vēl vairāk nekā agrāk esam uzsvēruši, ka ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret sievietēm, dažādības atzīšana un visu minoritāšu aizsardzība. Šīm vērtībām ir jākļūst par stabilu elementu politikā, kuru Eiropas Savienība, tostarp tās diplomātiskais dienests, turpmāk īstenos savās kaimiņvalstīs. Mums ir efektīvāk jāatbalsta cilvēki, kuri dažādās valstīs cīnās par tādiem pašiem mērķiem kā mēs — par brīvību, tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un godīgu dabas resursu izmantošanu.

Rezolūcijā ir norādīts, ka steidzami vajag vairāk operatīvu finanšu instrumentu, ar kuriem atbalstīt ekonomikas attīstību, infrastruktūras modernizēšanu un ieguldījumus jomās, kurās tie nodrošinātu efektivitāti, proti, jomās, kurās rezultāti nebūs pamanāmi uzreiz, taču būs jūtami ilgstošā laika posmā, piemēram, izglītībā, pētniecības un akadēmisko iestāžu integrācijā, kā arī jaunu tehnoloģiju ieviešanā.

Visbeidzot, ne bez iemesla rezolūcijā uzsvērta vajadzība steidzami atjaunot Savienību Vidusjūrai, lai panāktu attīstību, dialogu un reģionā pastāvošo problēmu risinājumu. Dāmas un kungi, ir pienācis brīdis atvērt neatrisināto jautājumu un iesaldēto konfliktu lādīti, lai demokratizācijas vilnis varētu aizskalot visus atlikušos politiskos šķēršļus, kuri kavē panākt mieru, samierināšanu un jaunu attīstības struktūru reģionā.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  William (The Earl of) Dartmouth (EFD). – Priekšsēdētājas kundze, es gribu zināt, vai Vajgl kungs ir padomājis par to, cik lielas izmaksas ES nodokļu maksātājiem radīs šīs ziņojumā ierosinātās un viņa atbalstītās ekstrateritoriālās iniciatīvas?

  Ivo Vajgl (ALDE). – (SL) Dartmouth kungs, ja jūs runājat par ziņojumā aplūkoto iniciatīvu kopumu, es uzskatu, ka jebkādi mūsu ieguldījumi neapšaubāmi būs ļoti, ļoti lietderīgi, salīdzinot ar kaitējumu, kas varētu rasties, ja mēs nepalielināsim savu līdzdalību šajā reģionā. Tas īpaši attiecas uz Savienību Vidusjūrai — ir acīmredzams, ka, lai izstrādātu daudzmaz efektīvu Eiropas Savienības politiku, mums ir vajadzīgi pārdomātāki instrumenti.

  Werner Schulz, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, Austrumu partnerība joprojām ir ļoti jauna partnerība. Tāpēc ir svarīgi izvērtēt — un šajā ziņojumā mēs to arī darām —, vai mūsu Austrumeiropas kaimiņvalstis ir kaut nedaudz pietuvojušās demokrātisku reformu īstenošanai. Šajā reģionā nenoliedzami ir panākts progress, taču mēs esam redzējuši arī neveiksmes. Krievijas autokrātiskā sistēma, kurai raksturīga elastīga pieeja ārpolitikai un stingra pieeja iekšpolitikai un kurā tiek izmantota apspiešana un represijas, Baltkrievijai un arī Ukrainai nenoliedzami ir pievilcīgāka un sniedz vairāk atbalsta, nekā var piedāvāt ES. Taču Savienībā Vidusjūrai — kurā mūsu mērķis bija panākt drošību, atbalstot despotiskus režīmus, — gūtā pieredze un pieļautās kļūdas apliecina, ka mums jāpaļaujas nevis uz korumpētām valdībām, bet gan uz citiem spēkiem.

Mūsu mērķi izveidot aktīvu pilsonisko sabiedrību, kuras pamatā ir brīvība un ES pamatvērtības, var sasniegt tikai ar augšupejošu pieeju, proti, sekmējot un atbalstot pilsoniskās sabiedrības pašorganizēšanos. Pilsoniskās sabiedrības forums, kas tika izveidots Austrumu partnerības ietvaros, ir labs sākums. Patlaban tā ir arī vienīgā organizācija, kurā ir iesaistīta Baltkrievijas opozīcija. Diemžēl vietas Euronest būs tukšas, kamēr valstī nebūs brīvi un likumīgi ievēlēta parlamenta.

Kā esam norādījuši ziņojuma 20. punktā, Pilsoniskās sabiedrības forumam ir vajadzīgs mūsu atbalsts. Taču šis paziņojums nebūs nekas vairāk par parastu nodomu deklarāciju, ja nepapildināsim to ar efektīviem pasākumiem. Tāpēc es neatlaidīgi aicinu jūs rīt atbalstīt 5. grozījumu, kurā paredzēts šai organizācijai nodrošināt pastāvīgu finansiālo atbalstu un sekretariātu. Lūdzu, rītdien atbalstiet 5. grozījumu, lai mēs varētu panākt progresu pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Šī patiešām ir lieliska pieeja. Es pats Berlīnē esmu pieredzējis, kā cilvēkiem izdodas sasniegt šādus mērķus, virzoties no zemākā līmeņa uz augstāko.

  Charles Tannock, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, mūsu dienvidu kaimiņiem — Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm — nenoliedzami ir vajadzīgs ilgstošs ES politiskais un — attiecīgās jomās — arī finansiālais atbalsts. Tādās valstīs kā Ēģipte, Tunisija un Lībija mums jāvelta galvenā uzmanība jauno demokrātisko kustību pārveidošanai pastāvīgā, stabilā, sekulārā un mūsdienīgā pārvaldībā.

Sīrijā mums ir jānodrošina lielāks atbalsts prezidenta al-Assad demokrātiskajai opozīcijai. Šā prezidenta mēģinājumi kopā ar Ziemeļkoreju izstrādāt kodolieroci un viņa izrādītais politiskais atbalsts Irānai un terorismam apliecina, ka viņš noteikti nav rietumvalstu draugs.

Pašreizējo vētraino notikumu dēļ EKP prioritātes neapšaubāmi ir jānovirza uz dienvidu reģionu. Taču to nedrīkst darīt uz mūsu austrumu dimensijas partneru rēķina. Arī dažas no šīm valstīm ir uzsākušas ilgstošu pāreju uz demokrātiju, atklātību un reformām. Būtu nepiedodami uz šo progresu reaģēt, atsakot tām resursus un atbalstu, kas vajadzīgi, lai saglabātu prorietumniecisko virzienu, tikai tāpēc, ka dienvidu dimensijā vajadzība pēc ES uzmanības patlaban ir lielāka.

Attiecībā uz Lībiju es stingri atbalstu lidojumu aizlieguma zonas noteikšanu un vajadzību steidzami panākt režīma maiņu. Es atbalstu Lībijas Pārejas perioda nacionālās padomes atzīšanu, ES iesaldēto M. Gaddafi līdzekļu „atsaldēšanu” un šīs naudas piešķiršanu Bengāzī prodemokrātiskajiem spēkiem, lai tie varētu iepirkt krājumus un, jā, arī ieročus. Es uzskatu, ka ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1970 tiek aizliegts pārdot ieročus tieši džamahīrijai un tādējādi aizliegums neattiecas uz Bengāzī dumpiniekiem, taču diemžēl izskatās, ka ES tiesību aktos Rezolūcija Nr. 1970 ir transponēta nepareizi, nosakot vispārēju embargo attiecībā uz ieročiem.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Helmut Scholz, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, Füle kungs, Siwiec kungs! Paldies, ka atvēlat laiku šim tematam. Parlaments gandrīz vienprātīgi uzskata, ka kaimiņattiecību politika nav sniegusi gaidītos rezultātus. Es tam piekrītu. Taču es nepiekrītu cēloņu analīzei. Rezultāti neatbilst tam, ko gaidījām, jo mēs nelikām uzsvaru uz mūsu un kaimiņvalstu kopējām interesēm. Tā vietā mēs koncentrējāmies uz savām interesēm un uzskatiem par to, kā mūsu kaimiņvalstīm ir jāattīstās.

Ir diezgan acīmredzami, ka mums ir vajadzīga citāda pieeja. Mums ir vajadzīga politika, kurā par galveno principu tiek izvirzīta abpusēja sadarbība un kurā tiek ievērotas mūsu partnervalstu pilsoņu suverēnās tiesības veidot savu nākotni bez ārējas iejaukšanās. Politikas centrā ir jābūt mūsu kopējiem Eiropas uzdevumiem, un tās ietvaros partnerattiecību politika ir jāpārveido par pastāvīgu instrumentu uz sadarbību vērstām diskusijām kopēju problēmu risinājumu noteikšanai.

Mums neizdosies panākt kaimiņattiecību politikas progresu, ja mēs nemainīsim savus uzskatus un neizstrādāsim jaunu politisko pieeju.

  Bastiaan Belder, EFD grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, gatavojoties šīm debatēm, es pārlasīju atklāto vēstuli Baltkrievijas prezidentam Alexander Lukashenko, kuru viņam adresēja šajā valstī nenoliedzami ievērojamākā inteliģences pārstāve Svetlana Alexeyivich. Viņa raksta, es citēju: „Mūsu tauta baidās arī no revolūcijas. Taču neviens vairs nevēlas turpināt dzīvot tāpat kā tagad. Pirms vēlēšanām mūsu sabiedrībā tikai iesākās politiskais dialogs, taču jūs to rupji iznīcinājāt jau pašā saknē. Mūsu valsts atkal ir sastingusi bailēs.” Citāta beigas.

S. Alexeyivich mudināja A. Lukashenko atsākt dialogu ar tautu. Varbūt tā bija naiva ideja? Galu galā intervijā, ko viņa 2011. gada 31. janvārī sniedza laikrakstam Neue Zürcher Zeitung, rakstniece raksturoja A. Lukashenko kā ar Napoleona sindromu sirgstošu diktatoru, kurš ir saņēmis gūstā visu baltkrievu tautu un kuru faktiski ietekmēt spēj tikai Kremlis.

Taču es gribu norādīt, ka nav pierādījumu par to, ka A. Lukashenko gribētu pilnībā pakļauties Maskavai. Tāpēc Eiropas iestādes, neraugoties uz pašreizējo sarežģīto situāciju, varētu īstenot stratēģisku pieeju. Es novēlu komisāram Š. Füle lielu gudrību un neatlaidību, kā arī, protams, pilnīgu mūsu Parlamenta atbalstu, veidojot atbildīgas attiecības ar Baltkrieviju un padarot tās maksimāli efektīvas.

  Marietta Giannakou (PPE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, es pateicos komisāram par sniegtajiem komentāriem. Taisnība, ka Eiropas kaimiņattiecību politikai un austrumu dimensijai bija izšķirīga nozīme centienos padziļināt attiecības ar mūsu austrumu kaimiņvalstīm.

Taču patlaban steidzami ir vajadzīgs jauns dzinulis. Krīze, kas izvērsās Ziemeļāfrikas valstīs, kuras ietilpst Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijā, ir piesaistījusi sev visu starptautisko uzmanību, taču ar līdzīgām problēmām ir saskārusies un joprojām saskaras arī austrumu dimensija. Notikumi Baltkrievijā ir nepārprotams vēstījums un aicinājums Eiropas Savienībai atmosties un uzņemties šādā situācijā vajadzīgās saistības. Mums ir vajadzīgs ilgtermiņa stratēģiskais plāns šā reģiona izaugsmei un stabilitātei. Tāpēc, pārskatot Eiropas kaimiņattiecību politiku un tās austrumu dimensiju, ir jānorāda, ka mūsu partneriem ir jāuzņemas lielākas politiskās saistības.

Jau pašā sākumā ir jābūt skaidram, ka, vērtējot mūsu partneru panākto progresu, svarīgi rādītāji būs demokrātisku procedūru, tiesiskuma, svarīgāko cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzības veicināšanai un nodrošināšanai. Tāpēc jau savlaicīgi ir jānosaka skaidras prioritātes un skaitliski izsakāmi mērķi. Protams, šāds novērtējums nedrīkst būt horizontāls. Mums ir jādiferencē attiecības ar partnervalstīm, jo katra valsts būs jāvērtē atsevišķi, ņemot vērā tās panākto progresu un pamatojoties uz skaidriem kritērijiem.

Demokrātijas un cilvēktiesību jomā nav vietas divdomībai. Eiropas Savienība tika dibināta, pamatojoties uz šiem principiem, un tādējādi tai ir morāls pienākums tos ievērot arī nākotnē. Tāpēc Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jānodrošina jauns dzinulis centieniem veicināt padziļinātu politisko sadarbību ar mūsu austrumu partnerēm.

  Hannes Swoboda (S&D). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es gribu ļoti īsi komentēt mana kolēģa deputāta iebildumu par izmaksām, neraugoties uz to, ka viņš atkal ir nozudis. Abi referenti, kuri ir sagatavojuši ļoti labus ziņojumus un kuriem es par to pateicos, diezgan skaidri norāda, kādas izmaksas rastos tad, ja kaimiņattiecību politikas nebūtu. Ņemot vērā bēgļu krīzi dienvidos, izmaksu cilvēciskais aspekts būtu daudz lielāks, taču arī ekonomiskās un sociālās izmaksas būtu krietni augstākas, ņemot vērā notikumus visās mūsu dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs.

Es vēlos pateikt dažus vārdus par Austrumu partnerību. Par Dienvidu partnerību izteiksies citi deputāti. Taisnība, ka stāvoklis Baltkrievijā ir ļoti slikts, taču mums ir jādara viss iespējamais, lai sazinātos ar nevalstiskajām organizācijām, atsevišķiem pilsoņiem, jauniešiem un studentiem un veicinātu patiešām pozitīvu un visaptverošu demokrātisku attīstību.

Atbildot Schulz kungam, kurš pirmīt sacīja, ka Baltkrievija un Ukraina atrodas vienādā situācijā, es gribu norādīt, ka starp tām pastāv ļoti lielas atšķirības. Ukrainā mums ir jāpievērš uzmanība ne tikai problēmām, bet arī labajiem notikumiem un pozitīvajām pārmaiņām.

Sniegšu īsu komentāru par Dienvidkaukāza reģionu, jo mums ir jāpievērš uzmanība arī šai teritorijai. Notikumi Azerbaidžānā, kurā blogotāji un demonstranti tiek ieslodzīti cietumā, ir satraucoši. Ir apkaunojoši, ka tāda valsts kā Azerbaidžāna un tās prezidents šādi rīkojas. Mūs satrauc iespēja, ka starp Azerbaidžānu un Armēniju varētu uzvirmot jauns konflikts.

Es gribu lūgt Füle kungam rūpīgi sekot līdzi notikumiem šajā reģionā un palīdzēt novērst tajā radušos konfliktsituāciju un nekārtību.

  Kristiina Ojuland (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze, es gribu pievērst jūsu uzmanību iesaldētajam konfliktam Kalnu Karabahas reģionā, kurš ir neatņemama Azerbaidžānas Republikas sastāvdaļa. Diskutējot par kaimiņattiecību politiku vai citām politikas jomām, kuras attiecas uz Dienvidkaukāza reģionu, vienmēr ir jāatceras par Azerbaidžānas un arī Gruzijas teritoriālo integritāti.

Parlamentam ir jārespektē tas, ka Kalnu Karabaha ir starptautiski atzīta kā Azerbaidžānas daļa, lai gan to ir okupējuši Armēnijas militārie spēki, kurus, kā mēs zinām, politiski atbalsta Kremļa amatpersonas. Šis apstiprinājums vienmēr ir jāiekļauj gan Parlamenta, gan Padomes un Komisijas dokumentos un paziņojumos. Visi ES mēģinājumi šo faktu apšaubīt ir jānovērš, lai varētu veicināt miermīlīgu un likumīgu iesaldētā konflikta atrisināšanu gan Kalnu Karabahā, gan reģionā.

  Hélène Flautre (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Tautas kustības Vidusjūras dienvidu reģiona valstīs ir skaidri parādījušas Eiropas kaimiņattiecību politikas trūkumus.

Manā skatījumā problēmu cēlonis nav kaimiņattiecību politikas mērķi, kuri ir izvirzīti Lisabonas līguma 8. un 21. pantā par cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanu un ievērošanu — un kuri ir arī sociāli mērķi —, bet drīzāk mūsu nespēja šos mērķus īstenot. Tāpēc mums tas ir jāņem vērā turpmākajā rīcībā. Tieši tas arī tiek darīts pašreizējā politikas pārskatīšanas procesā. Pirmais aspekts, uz kuru norādīja Schulz kungs, ir mūsu spēja nodrošināt reālu un efektīvu atbalstu pilnīgi visu kaimiņvalstu pilsoniskajai sabiedrībai, neatkarīgi no šo valstu tirdznieciskās vai stratēģiskās nozīmes un politiskās situācijas.

Pārmaiņas kaimiņvalstīs ir ārkārtīgi noderīgas un vajadzīgas. Tās īstenot ir arī nesalīdzināmi vieglāk nekā tad, ja valsts atrodas autoritāra režīma jūgā, kā, piemēram, Sīrija, taču mums uz šo problēmu ir jāiemācās efektīvi reaģēt. Es uzskatu, ka mums arī būs jāiemācās apspriest šos jautājumus ar savām partnervalstīm ne tikai cilvēktiesībām veltītos forumos, piemēram, apakškomitejās, bet arī augstākajā politiskajā līmenī. Tomēr vienlaicīgi mums arī jānodrošina, lai apakškomiteju darbība neattālinātos no realitātes, kā ir noticis agrāk, un lai tās nepārstātu sadarboties ar citām iestādēm, piemēram, Tieslietu un iekšlietu padomi (TIP).

Es atbalstu paziņojumu par partnerattiecībām demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu, kam, manuprāt, ir prioritāra nozīme. Man šķiet, ka mums arī jāizvirza atsevišķs mērķis attiecībā uz sociālo taisnīgumu un cīņu pret nevienlīdzību. Protams, mums arī būs jāpārdomā sava izpratne par mobilitāti Vidusjūras reģionā. Manuprāt, mobilitātes partnerība ir pozitīvi vērtējams instruments, taču mums būs jāiemācās arī nodrošināt mobilitātes sniegtās priekšrocības privātpersonām, kuras ceļo no Vidusjūras reģiona ziemeļiem uz dienvidiem un otrādi, kā arī nodrošināt tās gan uzņēmējā valstī, gan izcelsmes valstī. Šie mainīgie aspekti būs arī jāatspoguļo pamattiesībās, kuras attieksies uz cilvēkiem, kuri šķērsos Vidusjūru un apmetīsies Eiropā.

  Paweł Robert Kowal (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, šī diskusija notiek laikā, kad mēs pieņemam jaunu pieeju kaimiņattiecību politikai. Mēs gribētu pielikt treknu punktu laikiem, kad stabilitāte tika izmantota kā bartera elements un kad to izmantoja, lai saņemtu atvieglojumus cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanas jomā. Tāpēc es vēlos izmantot iespēju un pievērst jūsu uzmanību visaptverošai pieejai kaimiņattiecību politikai. Neskatīsimies tikai pāris mēnešus vecā pagātnē, atcerēsimies arī senākus notikumus, piemēram, Baltkrievijā notikušo. Patlaban mēs uzsveram, ka nedrīkst pārkāpt džentlmeņu vienošanos par vienas trešdaļas kaimiņattiecību politikai piešķirto līdzekļu novirzīšanu politikai attiecībā uz austrumu reģionu. Mēs domājam nevis par dalīšanos labklājībā, bet gan par dalīšanos drošībā. Runa ir par pamatdrošību un to, kāda būs ES dalībvalstu turpmākā sadarbība ar valstīm, kuras nākotnē, iespējams, kļūs par ES dalībvalstīm.

  Marie-Christine Vergiat (GUE/NGL). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, arābu valstīs notikušās revolūcijas ir radījušas lielas cerības gan attiecīgajās valstīs, gan ārpus tām. Tās ir apliecinājušas, ka demokrātija un cilvēktiesības var būt universālas vērtības.

Taču šo valstu iedzīvotāju attieksme pret Eiropas Savienību joprojām ir ļoti skeptiska. Ņemot vērā viņu neseno vēsturi un atbalstu diktatoriem, es to saprotu. Es to sāku saprast, arī uzzinot, ka mēs nespējam runāt par demokrātisku palīdzību, to uzreiz nesaistot ar ekonomisku pieeju, kurā ignorējam šo valstu izdarītās izvēles, un, vēl ļaunāk, redzot, ka atsevišķas valdības, tostarp arī manas valsts valdība, joprojām uzstāj, ka par Eiropas palīdzības priekšnoteikumu ir jāizvirza atpakaļuzņemšanas nolīgumi. Tā ir savāda izpratne par mobilitāti.

Komisār, varbūt mēs varam paust spēcīgu vēstījumu par Tunisiju, aicinot līdz brīdim, kad tajā tiks izveidota demokrātiski ievēlēta valdība, un tam vajadzētu notikt jūlijā, noteikt tās valsts parāda moratoriju? Es arī iesaku palīdzēt viņiem veikt parāda revīziju un anulēt nelikumīgo parādu, no kura uz tunisiešu tautas rēķina guva labumu Ben Ali-Trabelsi ģimene. Komisāra kungs, es gribētu saņemt detalizētu atbildi uz šo jautājumu.

  Nikolaos Salavrakos (EFD). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, es domāju, ka komisārs Š. Füle pareizi izskata jautājumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas — kas attiecas uz 16 valstīm, sākot ar Āfrikas lejasdaļu un beidzot ar Krievijas lejasdaļu — uzraudzību.

Tomēr nopietnu pārbaudījumu šai politikai sagādāja nesenie notikumi arābu pasaulē, kuri apliecināja, ka cilvēkus neapmierina autokrātiskie režīmi, un vienlaikus pierādīja arī to, ka ES atbalstītās ekonomiskās un sociālās reformas šajās valstīs ir cietušas neveiksmi. Autokrātiskie režīmi Lībijā, Tunisijā, Ēģiptē un citās valstīs ir pastāvējuši daudzus gadus, un mēs ar tiem sadarbojāmies. Taču tagad mēs pēkšņi sākam vērsties pret tiem. Tāpēc mums ir jāpārskata Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģija, veicinot tajā demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī kontrolējot plānoto finansējumu. Galvenais faktors, kas pareizi jāizvērtē, ir tas, ka jaunieši šajās valstīs ir izglītotāki un tajā pašā laikā viņiem nav darba. Diemžēl tieši tādā pašā situācijā ir arī 7 400 000 Eiropas pilsoņu.

  Kristian Vigenin (S&D). – Priekšsēdētājas kundze, notikumi dienvidu kaimiņvalstīs ir izraisījuši plašu līdz šim ievērotās ES kaimiņattiecību politikas kritiku. Protams, mums ir jābūt kritiskiem, taču mums ir arī jābūt godīgiem.

Kaimiņattiecību politika ir ievērojami veicinājusi attiecību veidošanu ar šīm valstīm, turklāt tā ir palīdzējusi izveidot attiecības ne tikai ar valstīm, bet arī to sabiedrību, kura tiks noteikta par vienu no galvenajām pārskatītās kaimiņattiecību politikas jaunajām prioritātēm. Šie notikumi zināmā mērā izriet no Eiropas Savienības sadarbības ar šīm valstīm. Tāpēc, ņemot vērā situāciju, mums ir jāpārskata un jāpielāgo šī politika, taču mēs nedrīkstam tikai kritizēt līdz šim paveikto. Tāpēc EP ziņojumi ir svarīgs ieguldījums EKP pārskatīšanā, un es ceru, ka Komisija tos ņems vērā.

Es vēlos brīdināt par mēģinājumiem pretstatīt austrumu reģionu un dienvidu reģionu ne tikai saistībā ar fokusa maiņu, bet, iespējams, arī līdzekļu un resursu pārdalīšanu. Šajā jomā mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāņem vērā tas, ka, no vienas puses, mūsu uzdevums, protams, ir palīdzēt īstenot demokrātiskos procesus Ēģiptē un Tunisijā, kā arī atbalstīt dienvidu reģiona demokratizāciju, taču, no otras puses, mūsu uzdevums ir arī saglabāt mieru, piemēram, Dienvidkaukāza reģionā, veicināt iesaldēto konfliktu miermīlīgu atrisinājumu un nostiprināt demokrātiju.

  Riikka Manner (ALDE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze, ir ļoti svarīgi runāt ne tikai par kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensiju, bet arī par tās austrumu dimensiju. Pastāv ļoti daudz ar to saistītu iekšēju administratīvu problēmu, un vismaz Krievijas programmu administrēšanu vajadzētu uzticēt Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam. Tā jādara tāpēc, ka programmu administrēšanā iesaistītās iestādes varēs tās pārskatīt un konkrētāk iekļaut programmās reģionālo specifiku un nosacījumus. Šādi arī varētu garantēt programmu pastāvīgumu.

Mums jāatceras, ka, lai ieviestu šādas izmaiņas, nebūs vajadzīgi speciāli grozījumi programmu juridiskajā pamatā vai ES budžetā. Tas drīzāk būtu Komisijas iekšējs lēmums. Patlaban ir ļoti daudz ar šīm programmām saistītu problēmu, un mums vajadzētu tajās ieviest zināmas strukturālas izmaiņas. Šādi rīkojoties, mēs paustu skaidru vēstījumu, un es ceru, ka arī Komisija darīs visu, kas ir tās spēkos, lai atbalstītu šo lēmumu.

  Jacek Olgierd Kurski (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas kaimiņattiecību politika un tajā ietilpstošā Austrumu partnerība ir prioritāra Eiropas Savienības darbības joma un uzdevums. Tā ir svarīga politiskā sistēma attiecību stiprināšanai ar partnervalstīm — valstīm, ar kurām mums vajadzētu panākt ekonomisko un politisko integrāciju. Attiecībā uz Ukrainu šā procesa rezultātam ir jābūt valsts iespējai kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, protams, izpildot Kopenhāgenas kritērijus, tāpēc ir svarīgi sajust lielāku Kijevas iestāžu politisko apņemšanos.

Neaizmirsīsim arī par eiropiešiem Baltkrievijā — valstī, kuras iedzīvotāji ir līdzīgi mūsu iedzīvotājiem, taču ieslogoti A. Lukashenko režīmā. Darīsim visu, ko spējam, lai baltkrievu tauta redzētu, ka eiropieši par viņiem atceras un atbalsta viņu centienus panākt demokrātiju. Mēs varam izpaust savus centienus arī praktiski, samazinot izmaksas, kas saistītas ar Šengenas vīzas saņemšanu, veicinot Baltkrievijas un pārējās Eiropas valstu iedzīvotāju savstarpējus kontaktus, kā arī atbalstot kopienu un pilsoniskās iniciatīvas Baltkrievijā. Veicinot ES un Baltkrievijas pilsoņu savstarpējo mobilitāti un saziņu, mēs varam mazināt A. Lukashenko režīma ietekmi daudz vairāk, nekā publicējot desmitiem paziņojumu vai rezolūciju. Visbeidzot, es gribu norādīt, ka daudzās valstīs, uz kurām attiecas mūsu kaimiņattiecību politika, joprojām pastāv nopietnas problēmas saistībā ar vārda brīvību, jo īpaši plašsaziņas līdzekļos, kā arī biedrošanās un pulcēšanās brīvību. Mums kā brīvas Eiropas Parlamentam...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Jiří Maštálka (GUE/NGL). – (CS) Priekšsēdētājas kundze, es ceru, ka šeit nav neviena Austrumu partnerības dalībvalstu pārstāvja, jo, spriežot pēc mūsu skaita, viņi varētu nodomāt, ka Austrumu partnerība mūs neinteresē. Arī es gribu uzsvērt, ka Austrumu partnerība ir ļoti svarīga un ka par to ir vajadzīgas debates.

Tas ir būtiski tāpēc, ka ES austrumu robežu reģions piedāvā tādas uzņēmējdarbības iespējas attiecībā uz ES konkurētspējas saglabāšanu turpmāko desmitgažu laikā, kādas citur neatrast. Arī kultūras saknes šajā reģionā ir ļoti dziļas. Austrumu reģiona kultūra piedalās Eiropas tradīciju veidošanā un bez tās nav iespējams saprast Eiropas identitāti. Debates par Austrumu partnerību ir ļoti vajadzīgas arī tāpēc, ka nav pilnīgas pārliecības par to, ka mēs visi šo projektu uzskatām par vienādi svarīgu. Visas ar Austrumu partnerību saistītās daudzpusējās iniciatīvas — demokrātija, stabilitāte, ekonomiskā integrācija, energoapgādes drošība un iedzīvotāju savstarpējie kontakti — nenoliedzami ir noderīgas gan ES, gan sešām austrumu kaimiņvalstīm. Atsevišķu politiķu paziņojumi par Melnās jūras sinerģiju vai par demokrātisku buferzonu ir izraisījuši apjukumu. Šādā brīdī Austrumu partnerība pārstāj būt instruments…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Jaroslav Paška (EFD). – (SK) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Savienības kā globāla politiskā spēka uzticamība ir atkarīga arī no tās spējas un vēlēšanās veicināt attīstību un reformas, lai nodrošinātu tās kaimiņvalstu stabilizēšanu. ES sadarbība ar Austrumu partnerības valstīm sniedz šīm valstīm iespēju panākt politisku progresu attiecībā uz tādām vērtībām kā brīvība un demokrātija. Taču, ņemot vērā dažādu valstu atšķirīgo politisko attīstību, ES ir jāizmanto individuāla pieeja un jānodrošina lielāka palīdzība un resursi tām austrumu partnervalstīm, kuras ir gatavas pildīt savas saistības vēl plašāk un straujāk.

Mēs varētu vairāk mudināt Ukrainu un jo īpaši Moldovu panākt progresu sarunās un censties panākt vienošanos par plašu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu. Manuprāt, mums arī jāturpina sarunas ar Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju. Baltkrievijai nāksies atrast politiskajai situācijai atbilstošu saziņas formu. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka šīs valsts politiskie pārstāvji, kuri ir nolēmuši īstenot savu versiju par demokrātiju, padara savas valsts iedzīvotājus par situācijas ķīlniekiem.

  Lambert van Nistelrooij (PPE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, šodien mēs liekam būtisku pamatu Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI) attīstībā. Saistībā ar to es vēlos uzsvērt tikai vienu aspektu, kas ir konkrēta norāde komisāram par ārējo robežu programmām jeb pārrobežu programmām.

Mums ir 15 programmas, kuru budžets ir EUR 1,1 miljards. Taču mēs no visām pusēm dzirdam, ka to īstenošana nenorit veiksmīgi. Attīstība ir noritējusi lēni. Elastība ir ļoti ierobežota un, kā noprotu no šodien dzirdētā, Polijas prezidentūra plāno šo problēmu risināt. Polija patiešām vēlas virzīties uz priekšu un noskaidrot, vai ir jāievieš kādas izmaiņas, lai šīs programmas varētu atgriezties pie kohēzijas politikas, 3. mērķa īstenošanas un INTERREG pieejas, ko mēs pazīstam jau daudzus gadus.

Mans jautājums komisāram ir šāds — kā jūs grasāties to risināt? Patiesībā saskaņā ar EKPI regulu jums bija jāveic novērtējums jau pagājušajā gadā. Es neesmu redzējis dokumentus, kuros tas būtu izdarīts. Kā jūs plānojat to iekļaut maijā publicējamajos dokumentos, un varbūt jūs gribētu kopā ar Parlamentu sarīkot uzklausīšanu, uz kuru mēs varētu uzaicināt ieinteresētās personas un uzklausīt, kāda ir viņu pieredze? Es uzskatu, ka dažas lietas ir patiešām jāmaina.

  Pier Antonio Panzeri (S&D). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Pārskatot ES kaimiņattiecību politiku, mēs uzsākam procesu, kas tuvākajā laikā nebeigsies. Notikumi Vidusjūras reģionā vēsta par nopietnām pārmaiņām, un tām būs ilgstoša ietekme ne tikai uz šā reģiona valstīm, bet arī uz Eiropu.

Mums ir jāsaprot, ka pāreja uz pilnīgu demokrātiju nenoritēs viegli un ietvers daudz risku un nedrošības. Tāpēc mums ir ļoti daudz darāmā, un tam būs vajadzīgs laiks. Eiropas reakcija ir jānosaka stratēģijai, kuru veido gan tūlītējas, gan ilgtermiņa darbības.

Mums ir jāveicina Eiropas tirgu pieejamība un lielāka mobilitāte. Mums ir jāorganizē konference, kas izskatītu iespēju anulēt vai pārskatīt to valstu parādus, kuras ir izvēlējušās virzību uz demokrātiju. Mums ir jānodrošina pienācīgi finansiālie resursi un jāatbalsta demokrātiskais process, nostiprinot parlamentārās iestādes un politiskās partijas, kā arī nodrošinot visu pilsoņu pilnīgu līdzdalību. Tas viss ir jāpanāk atjaunotā Eiropas un Vidusjūras reģiona dialoga ietvaros.

Uz spēles ir likta Eiropas stratēģiskā un politiskā nākotne. Manuprāt, Eiropai jāsaprot, ka mums ir jāstrādā gan austrumu, gan dienvidu virzienā, taču patlaban galvenā prioritāte ir dienvidu reģions. Šajā politikā ir jāievieš būtiskas pārmaiņas, un mums beidzot ir jāatšķir jauna lappuse.

  Zbigniew Ziobro (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Austrumu dimensija ir viena no svarīgākajām Eiropas Savienības attīstības jomām Eiropas kaimiņattiecību politikā. Austrumu dimensijā ietilpst tādas valstis kā Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Gruzija, Azerbaidžāna un Armēnija. ES attiecībā uz šīm valstīm ir ļoti svarīgas ekonomiskās un finansiālās intereses, un par tām nevajadzētu aizmirst, taču par vislielāko prioritāti ir jānosaka ar enerģētikas nozari saistīti jautājumi. Caur dažām no šīm valstīm ir iespējams izbūvēt enerģētikas maršrutus, kuri būtu alternatīva Krievijas cauruļvadiem, piemēram, Sarmatia un Nabucco gāzes vadu. Lai nostiprinātu minēto valstu un Eiropas Savienības sadarbību, ir jāliberalizē ES tirdzniecības zona, tādējādi sekmējot plašāku uzņēmējdarbību un pietuvinot šīs valstis Eiropas Savienībai; galu galā, ES jau šobrīd ir šo valstu lielākā ekonomiskā partnere. Mums, protams, ir jāpadomā par brīvās tirdzniecības zonu, kura mūs, protams, īpaši satuvinātu. Visbeidzot, mēs nedrīkstam aizmirst par vīzu saistību atvieglošanu, cilvēku savstarpējo kontaktu programmu paātrināšanu un finansiālu atbalstu Austrumu partnerības un ES dalībvalstu jauniešu apmaiņas programmām.

  Krzysztof Lisek (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Mēs visi gribam, lai Eiropas Savienības politika būtu efektīva, taču, lai to panāktu, gan kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijai, gan dienvidu dimensijai ir jābūt pilnībā konsekventai. Saistībā ar austrumu dimensiju es vēlos pievērst uzmanību tam, ko dēvē par iesaldētajiem konfliktiem, proti, situācijai Moldovā un jo īpaši situācijai Piedņestrā un Kalnu Karabahā. Tā kā esmu arī Eiropas Parlamenta pastāvīgais referents attiecībā uz Gruziju, gribu pateikt arī pāris vārdu par situāciju Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Šobrīd šajos jautājumos ir jāievēro konsekventa Eiropas Savienības politika. Konsekventai ES politikai ir jābūt gan vienotai, gan pastāvīgai — tai ir jābūt politikai, ko vienādi ievēro gan Eiropas iestādes un jo īpaši Augstā pārstāve, gan citi Eiropas Komisijas locekļi un arī dalībvalstis. Šobrīd mums ir jāpauž vienots viedoklis Krievijas vadītājiem un jānorāda, ka viņi nepilda saistības, kuras uzņēmās 2008. gadā, un, piemēram, tas, ka pēc iespējas ātrāk ir jānodrošina Eiropas Savienības novērošanas misijas piekļuve Abhāzijai un Dienvidosetijai.

  Ana Gomes (S&D). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, pilsoņu sacelšanās Ziemeļāfrikā liecina par kļūdainu Eiropas politiku un diplomātiju, kuras pamatā bija šķietama reālpolitika, atbalstot diktatorus un nenovērtējot cilvēku vēlmi pēc brīvības, taisnīguma un vienlīdzīgām iespējām ikvienam.

Tāpēc ES ir no jauna definējusi savas Eiropas kaimiņattiecības politikas (EKP) prioritātes dienvidu reģionā. Es atbalstu jaunās prioritātes, kuras ir nodēvētas par „trīs M”, proti, money, market access un mobility — nauda, piekļuve tirgum un mobilitāte. Taču es tās atbalstu, pieņemot, ka mēs sniegsim kaimiņvalstīm palīdzību tikai tad, ja tās apliecinās politisko gribu un panāks konkrētu progresu demokratizācijas procesā. Demokrātija nav iespējama bez politiskajām partijām. Tāpēc par prioritāti ir jānosaka demokrātisku politisko spēku apmācības atbalstīšana, nodrošinot finansējumu un organizēšanu, jo tādējādi tiks radītas rīcības iespējas jauniešiem un sievietēm, kuri drosmīgi uzsāka „arābu pavasari”.

Sabiedrībās, kurās joprojām dominē valsts reliģiskā pārliecība un kurās valda patriarhālais režīms, jebkādu patiešām demokrātisku pārmaiņu pamatā ir jābūt sieviešu līdzdalībai un cilvēktiesību ievērošanai. Tas arī ir jānosaka par pamatprincipu attiecībā uz ES politisko atbalstu Vidusjūras dienvidu reģionam.

Visbeidzot, ES arī jāveicina visu jauno aktīvistu līdzdalība politiskajā dialogā, tostarp arī tādu partiju iesaistīšanās, kuru programma ir reliģiska, piemēram, ar Musulmaņu brālību saistīto partiju līdzdalība, jo tās vajadzētu nevis izolēt, bet gan aicināt piedalīties demokrātijas veidošanā.

  Marek Henryk Migalski (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, lai mūsu apspriestā politika nodrošinātu gaidītos pozitīvos rezultātus, tai būs vajadzīga nauda. Tāpēc mums ir jāievēro džentlmeņu vienošanās par pieejamo līdzekļu iedalīšanu vienā trešdaļā un divās trešdaļās. Tā ir jārīkojas, lai politiku varētu īstenot efektīvi. Otrkārt, mums ir vajadzīgs skaidrs situācijas novērtējums. Tāpēc mēs nedrīkstam salīdzināt Baltkrieviju, kuru kontrolē nepārprotams, pārredzams un, varētu pat teikt, bezkaislīgs režīms, ar Ukrainu, kura cīnās ar demokratizācijas problēmām. Treškārt, šī politika paredz iespēju pievienoties ES tām valstīm, kuras to cenšas panākt. Nepārprotamas izredzes uz dalību ES palīdz izvirzīt sasniedzamu mērķi, un, ja sabiedrībai un tās vadītājiem ir pārliecība, ka ir patiešām iespējams kļūt par līdzvērtīgu ES dalībvalsti, iespēja, ka šis mērķis tiks sasniegts, noteikti pieaug.

  Francisco José Millán Mon (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Man ir ļoti žēl, ka šodienas debatēs nepiedalās Padome. Es sniegšu trīs komentārus par dienvidu kaimiņvalstīm. Pirmkārt, Eiropas Savienībai ir jāatbalsta un jāveicina demokrātisko pārmaiņu process. Agrāk kaimiņvalstu iestādes attaisnoja savu pasivitāti ar bailēm par stabilitāti.

Otrkārt, es vēlu mūsu dienvidu kaimiņvalstīm ekonomisko labklājību. Lai to panāktu, ir vajadzīgas nopietnas reformas, ieguldījumi, finansiālā un ekonomiskā palīdzība, kā arī tirdzniecība ne tikai ar ziemeļu partnervalstīm, bet arī savstarpēja tirdzniecība dienvidu reģionā, kāda patlaban nepastāv.

Mani satrauc nostāja, ko ir ieņēmusi Komisija un Augstā pārstāve Ashton kundze: rakstā, kas 2011. gada 18. martā ir publicēts laikrakstā The New York Times, viņa iesaka šīm valstīm specializēties lauksaimniecības preču eksportēšanā uz Eiropas tirgiem. Es tam nepiekrītu. Komisārs Š. Füle to ļoti labi zina, lai gan izskatās, ka viņš purina galvu. Šīm valstīm ir vajadzīga daudzveidīga ekonomika un lauksaimniecība. Es atkārtoju — daudzveidīga. Tām ir jāapmierina arī vietējās pārtikas vajadzības, nevis jāaprobežojas ar dažiem eksporta produktiem, kuri papildus visam citam radīs problēmas Eiropas lauksaimniekiem. Tāpēc mums šajā jautājumā ir jābūt saprātīgiem un piesardzīgiem.

Treškārt, mums ir jāatdzīvina Savienība Vidusjūrai (UfM) un tās projekti, kuri var palīdzēt modernizēt Vidusjūras reģiona valstu ekonomiku. Diemžēl UfM joprojām atrodas strupceļā, tai nav ģenerālsekretāra, un progresa trūkums Izraēlas un Palestīnas attiecībās nedrīkst turpināt kavēt tās darbību.

Dāmas un kungi, mums ir jārisina nopietnas problēmas.

  Evgeni Kirilov (S&D). – Priekšsēdētājas kundze, situācija ES austrumu kaimiņvalstīs varētu kļūt par vislabāko ES ārpolitikas pārbaudījumu. ES ir jāievēro savs tiesiskais regulējums un jo īpaši ES drošības stratēģija, kurā tiek uzsvērta „vajadzība pēc labas pārvaldības robežvalstīs”. Lai panāktu labvēlīgas pārmaiņas, ES šis aspekts ir jāiekļauj arī tās visaptverošajā stratēģijā.

Taču visnopietnākais šķērslis EKP formalizēšanai austrumu virzienā joprojām ir neatrisinātie konflikti Piedņestrā un Dienvidkaukāza reģionā, kuri ir galvenais reģiona nestabilitātes, kā arī politisko un ekonomisko problēmu cēlonis. Pietiekams piemērs ir šodien notikušais sprādziens Piedņestrā, kas nodarīja nopietnu kaitējumu gāzes vadam.

ES ir steidzami un tiešas starpniecības veidā jāatbalsta konfliktu risināšanas centieni, palielinot uzticību un sniedzot humāno palīdzību vairākiem miljoniem iekšzemē pārvietoto personu un bēgļu. Tāpēc ES ir jāpanāk, lai tās apjomīgo reģionam sniegto finansiālo un tehnisko atbalstu papildinātu arī pastiprināta politiskā klātbūtne un skaidri definēti nosacījumi.

  Jacek Protasiewicz, (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Vispirms es vēlos izteikt atzinību abu ziņojumu sagatavotājiem un jo īpaši ziņojuma par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensiju sagatavotājam Siwiec kungam. Es neizsaku šo atzinību tikai pieklājības dēļ. Es to daru tāpēc, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums beidzot ir pieejami ziņojumi, kuros ir norādīta vajadzība Eiropas kaimiņattiecību politikā pievērst daudz lielāku uzmanību, mūsuprāt, vissvarīgākajām vērtībām — cilvēktiesību ievērošanai, plašsaziņas līdzekļu brīvībai un demokrātiskām valdībām.

Es atkārtošu to, ko šajā plenārsēžu zālē sacīju pirmdien — Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu notikumu sniegtās mācības liecina, ka šo reģionu iedzīvotāji un jo īpaši jaunieši pieprasa ne tikai vairāk maizes, bet arī lielāku brīvību un lielāku savu cilvēktiesību un pilsoņu tiesību ievērošanu. Tas pats ir sakāms arī par mūsu austrumu kaimiņiem un jo īpaši valsti, kura ir Eiropas Savienības tieša kaimiņvalsts, proti, Baltkrieviju. Es gribu jums pastāstīt par skandalozajiem notikumiem šopēcpusdien Baltkrievijas pilsētā Grodno — žurnālistu Andrzej Poczobut, kuru apsūdz par prezidenta apvainošanu rakstos, ko viņš kā žurnālists sagatavojis ārvalstu presei, nupat arestēja KGB, lai rītdien paredzētajā sēdē ar Baltkrievijas delegāciju viņš nevarētu runāt ar mums, Eiropas Parlamenta deputātiem. Tā ir skandaloza rīcība. Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jāpalīdz novērst tādas situācijas, kādu šopēcpusdien piedzīvoja Andrzej Poczobut.

  Christofer Fjellner (PPE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze, es pateicos Komisijai par to, ka tā nolēma iepazīstināt mūs ar šo Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatu. Tas nenoliedzami ir vajadzīgs. Mums ir jāatzīst, ka Eiropa pret diktatūrām ir izturējusies iecietīgi, nevis stingri pieprasījusi ievērot demokrātiju. Tāpēc mēs esam zaudējuši uzticību tai. Tāpēc mums ir vajadzīga jauna politika, kura palīdzēs atjaunot šīs valstis pēc vairākus gadu desmitus ilgušas apspiestības. Eiropa šajā jomā var izdarīt ļoti daudz — galu galā, tā ir reģiona svarīgākā tirdzniecības partnere. Vislabākā pieeja droši vien būtu ieguldīt tieši valstu atjaunošanā, kā arī tirdzniecībā, lai mēs atgūtu zaudēto uzticību. Tāpēc esmu gandarīts par to, ka Komisija šajā paziņojumā runā par tirdzniecības dimensiju, proti, to, ka mums jāpalielina mūsu Ziemeļāfrikas kaimiņvalstu piekļuve tirgum, lai palīdzētu tām ar tirdzniecības palīdzību atgūt labklājību.

Taču patlaban būtisks šķērslis attīstībai ir Eiropas muitas barjeras, jo īpaši lauksaimniecības nozarē. Kā piemēru var minēt lauksaimniecības produktu minimālās cenas, kas nozīmē, ka, jo efektīvāka ir augļu un dārzeņu ražošana, jo lielākas nodevas par tiem jāmaksā. Tas rada šķēršļus attīstībai un labklājības nodrošināšanai. Tāpēc es gribu ierosināt, lai Komisijas pirmais uzdevums būtu piešķirt Ziemeļāfrikas valstīm, kuras ir uzsākušas virzību uz demokrātiju, brīvu piekļuvi Eiropas tirgum. Mēs tā darījām attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm pēc Dienvidslāvijas kara, kāpēc lai mēs nemācītos no šā piemēra? Mēs nodrošinām Eiropas labklājību ar brīvu tirdzniecību Eiropā, kādēļ gan nepalīdzēt mūsu Ziemeļāfrikas kaimiņvalstīm palielināt to labklājību, iesaistoties brīvā tirdzniecībā ar mums?

  Georgios Koumoutsakos (PPE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas kaimiņattiecību politika, bez šaubām, ir veiksmīga politika. Taču mums tā ir jāpadara dinamiskāka un efektīvāka. Nelabvēlīgo ekonomisko situāciju, kuru patlaban piedzīvojam, nevajadzētu izmantot kā alibi vai attaisnojumu, lai neturpinātu šo politiku nostiprināt. Politikas nostiprināšanai galvenokārt ir jāattiecas uz dienvidu dimensiju.

Ņemot vērā nesenos dramatiskos notikumus un incidentus Ziemeļāfrikā, tas ir jādara steidzami. Šīm valstīm ir vajadzīgs mūsu atbalsts; tām ir vajadzīgs liels, taču diskrēts atbalsts un, ņemot vērā acīmredzamus vēsturiskus un politiskus iemeslus, es vēlos uzsvērt vārdu „diskrēts”. Mums ir jāatbalsta šo valstu pilsoniskā sabiedrība, tās demokrātiska rīcība un tās pieprasījums pēc lielākas brīvības.

Mēs arī nedrīkstam aizmirst, ka Vidusjūras reģionā drīzumā varētu notikt imigrācijas „sprādziens”. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ mums ar kaimiņattiecību politiku ir jāveicina šo valstu stabilitāte, demokrātija un izaugsme.

  Jacek Saryusz-Wolski (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, es vēlos izteikt atzinību komisāram par paziņojumu par partnerattiecībām, kurā tika pieņemta ātra un tālredzīga pieeja.

Patlaban notiek kaimiņattiecību politikas pārveidošana, un Komisija aizstāv visaptverošu pieeju. Manuprāt, dienvidu un austrumu kaimiņvalstu pretstatīšana būtu liktenīga kļūda. Mēs pārveidojam politiku un, lai gan notikumi dienvidos ir laba zīme, politikas pārveidošana un pārstrādāšana ir svarīga ne tikai attiecībā uz dienvidiem. Tā attiecas arī uz austrumiem. No politikas, kas ir vērsta uz valdību vai saistīta ar to, mums ir jāpievēršas politikai, kas ir vērsta uz sabiedrību, un no politikas, kuras pamatā ir īsredzīgas ekonomiskas intereses, mums ir jāpāriet uz politiku, kura ir orientēta uz cilvēktiesībām un demokrātiju. Mūsu politikai ir jākļūst labvēlīgai pret sabiedrību un daudz prasīgākai un stingrākai pret valdībām. Mēs arī nedrīkstam sajaukt status quo ar stabilitāti. Mums ir jāievēro sava veida pārejas pieeja.

Veidojot jauno kaimiņattiecību politikas paradigmu, rodas vajadzība tādā pašā virzienā mainīt arī politiku attiecībā uz austrumu reģionu. Mums ir jāpievērš dienvidu un austrumu reģioniem vienlīdz liela uzmanība. Ir vajadzīgs simetrisks un rūpīgi pārdomāts finansējums, jo pastāv maldīgs uzskats par to, ka abi reģioni ir jāpretstata viens otram. Šajā jomā pastāv strukturāls finansējuma trūkums. Katru gadu mēs valstīm, uz kurām attiecas kaimiņattiecību politika, piešķiram 20 % no tā apjoma, ko maksājam pārējām pasaules valstīm. Es zinu, ka šobrīd ir grūti runāt par finansējumu. Taču šī politika ir jāpārveido, un, lai to izdarītu, ir vajadzīgi arī papildu līdzekļi.

  Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, šobrīd ir svarīgi pieņemt pārdomātus lēmumus un panākt pienācīgu līdzsvaru starp abiem Eiropas kaimiņattiecību politikas faktoriem. EKP ir jākļūst elastīgākai, aktīvākai un optimālākai. Ja mēs vēlamies ap Eiropu izveidot reģionu, kurā valda stabilitāte, kopējas vērtības un progress, mums vispirms ir jāatsakās no iepriekš noteiktām kvotām. Finansiālajai palīdzībai ir jābūt atkarīgai no politiskās līdzdalības un vēlmes tuvoties ES vērtību, brīvību un standartu ievērošanai. Politikai ir jābūt orientētai uz rezultātiem un saistītai ar mērķiem un skaidriem kritērijiem attiecībā uz demokratizāciju un ar reformām panāktu progresu.

Otrkārt, mums ir jāapsver iespēja EKP ietvaros izveidot ātrās reaģēšanas instrumentu, lai mēs varētu savlaicīgi un elastīgi reaģēt uz politiskajām pārmaiņām partnervalstīs — tādām, kādas nesen notika dienvidu kaimiņvalstīs.

Treškārt, liela nozīme ir ES palīdzības pievilcīgumam. Papildu stimulu nodrošinātu ES finansējuma piešķiršanas procedūru vienkāršošana un aktīva dalībvalstu dalīšanās pieredzē plānošanas sākumposmos.

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D). – (RO) Priekšsēdētājas kundze, es nāku no Rumānijas pilsētas Galati, kura atrodas pie Eiropas Savienības robežas ar Moldovas Republiku un Ukrainu. Tāpēc es īpaši pievērsīšos Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatīšanai. Man jāuzsver tās nozīme gan saistībā ar ES stratēģijas Donavas reģionam īstenošanu, gan saistībā ar ES energoapgādes drošību.

Es aicinu Komisiju un dalībvalstis uzsākt visaptverošas Eiropas Savienības stratēģijas Melnās jūras reģionam īstenošanu un nodrošināt pietiekamus finansiālos un cilvēkresursus tās efektīvai izpildei. Es atzinīgi vērtēju Ukrainas un Moldovas Republikas pievienošanos Enerģētikas kopienas līgumam, kas būs nozīmīgs ieguldījums ar energoapgādes drošību saistīto ES mērķu sasniegšanā un šo valstu drošībā.

Attiecībā uz ES prioritārajiem enerģētikas projektiem es vēlos uzsvērt gāzes tranzīta dienvidu koridora nozīmi. Es uzskatu, ka Nabucco gāzes vads, kā arī Adrijas jūras cauruļvads, Viseiropas naftas vads, pieslēguma mezgls starp Turciju, Grieķiju un Itāliju vai…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Tatjana Ždanoka (Verts/ALE). – Priekšsēdētājas kundze, es atbalstu Eiropas kaimiņattiecību politiku, tā ir noderīga politiskā sistēma demokrātijas nostiprināšanai gan austrumu, gan dienvidu dimensijā, taču es lūdzu vārdu, lai uzdotu mums visiem šādus jautājumus — vai Eiropas Savienībai patiešām ir morālas tiesības rādīt trešām valstīm ceļu uz patiesu demokrātiju?

Abos rezolūcijas priekšlikumos tiek atgādināts par tādām EKP vērtībām kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvības, ievērošana, tiesu varas neatkarība un korupcijas apkarošana. Vai tad Eiropas Savienības panākumi šajās jomās ir nepārspējami, ņemot vērā, piemēram, plašsaziņas līdzekļu situāciju Itālijā un Ungārijā, lielo bezvalstnieku skaitu Latvijā un Igaunijā, kā arī aizdomas par korupciju mūsu pašu Parlamentā?

Es ļoti ceru, ka mēs saglabāsim…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, svarīgākais vārds ir „kaimiņattiecības”. Arī privātajā dzīvē labi kaimiņi ikvienam ir liels ieguvums. Labs kaimiņš ir draudzīgs, pārlieku neiejaucas otra cilvēka dzīvē, taču grūtā brīdī ir gatavs palīdzēt.

Šādu rīcību Eiropas Savienībai vajadzētu praktizēt kā politiku. Ja kaimiņvalstis ir vienlīdz draudzīgas, stabilas un demokrātiskas, šādu politiku ievērot ir viegli. Ja tā nav, rodas problēmas.

Ieteikums sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši šo valstu pilsonisko sabiedrību, ir ļoti labs. Mans kolēģis L. van Nistelrooij norādīja, ka mēs tērējam EUR 1,1 miljardu pārrobežu pasākumiem un ka mums ir vajadzīga saskaņotāka pieeja. Es tam piekrītu.

Ļoti labs ieteikums ir arī regulāru uzklausīšanas sanāksmju organizēšana, it īpaši nedemokrātisku režīmu pilsoniskajai sabiedrībai, jo viņiem būs iespēja uzklausīt mūs, bet mums būs iespēja tiešā veidā uzklausīt viņus.

  Malika Benarab-Attou (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār, aprakstot pārskatu par Eiropas kaimiņattiecību politiku Vidusjūras dienvidu reģionā, jūs norādījāt uz iespējamiem katalizatoriem. Taču jūs aizmirsāt pieminēt vienu grupu, kurai piederu es. Tādi cilvēki kā es — imigranti un imigrantu bērni —, kuri nāk no bijušajām Eiropas kolonijām, Eiropā joprojām piedzīvo izstumšanu. Taču šajā vēsturiskajā brīdī mēs esam un varam kļūt par palīgiem — ietekmīgiem starpniekiem starp ziemeļiem un dienvidiem.

Komisār Füle, ko jūs domājat par šādu iespēju? Vai jūs to ņemsiet vērā?

  Laima Liucija Andrikienė (PPE). – (LT) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana ir viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem. Notikumi Ēģiptē, Tunisijā, Lībijā, Jemenā, Bahreinā un citur nežēlīgi apgāž mūsu prātā valdošos stereotipus par to, ka vairumam Tuvo Austrumu vai Ziemeļāfrikas iedzīvotāju cilvēktiesības nerūp un ka viņi ir pieraduši dzīvot diktatoriskā režīmā. Arābu pasaulē notikusī revolūcija apliecina, ka tie ir maldi.

Pirms dažām nedēļām es apmeklēju Ēģipti dienā, kad valstī notika referendums par grozījumu izdarīšanu konstitūcijā. Katrs cilvēks, ko mēs satikām, runāja par brīvību, tiesiskumu un demokrātiju. Vairākums uzsvēra, ka viņiem no Eiropas Savienības ir vajadzīgs cita veida atbalsts. Ir jāatbalsta pilsoniskās sabiedrības nostiprināšana, politisko partiju dibināšana un cilvēktiesību aizstāvēšana, lai turpmāk parlamenta un prezidenta vēlēšanas noritētu demokrātiski, brīvi un taisnīgi. Demokratizācijas procesi Ēģiptē ir ļoti nepastāvīgi un nestabili, un mums ir jāsniedz savlaicīga palīdzība.

  Štefan Füle, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, es atzinīgi vērtēju kādu ļoti būtisku aspektu, proti, to, ka mēs, Komisija un Parlaments, veicam kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu vienlaicīgi. Šoreiz nav tāpat kā, izskatot daudzas citas politikas jomas, kad mēs atnākam uz šejieni ar jau gatavu rezultātu un diskutējam par to. Mēs uzsākām procesu jau pirms kāda laika un, savstarpēji sadarbojoties, mums jau ir izdevies ieviest vairākas labas Parlamenta idejas un izskaidrot vairākas mūsu idejas. Garais saraksts ar runātājiem, kuri ir izteikuši daudzus vērtīgus ierosinājumus un uzdevuši noderīgus jautājumus, apliecina, ka šāda pieeja ir pareiza.

Lisabonas līgumā, par kuru vienojās un nobalsoja arī šis Parlaments, mēs izvirzījām ļoti ambiciozus mērķus. Mēs vienojāmies, ka Eiropas Savienībai ir jābūt globālo procesu dalībniecei. Catherine Ashton — Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos — un es uzskatām, ka, pirmkārt, mums nez vai izdosies sasniegt šo mērķi, ja mūsu līdzdalība kaimiņvalstīs nebūs konstruktīva, un, otrkārt, mums nez vai izdosies nodrošināt šādu līdzdalību, ja nepalīdzēsim risināt mūsu kaimiņvalstu problēmas, tostarp ieilgušo konfliktu.

Ar šādām pārdomām mēs pagājušā gada jūnijā kopīgi uzsākām pārskatīšanas procesu. Toreiz mūsu pirmais mērķis bija analizēt ar Lisabonas līgumu ieviesto jauno instrumentu darbību. Saistībā ar ārējo darbību ir ieviestas lielas pārmaiņas — sešus mēnešus ilgā prezidentūra un tās prioritātes ārējo attiecību jomā ir aizstātas ar pastāvīgu un visaptverošu politiku, kuras īstenošanu garantē amatpersona, kura pilda divkāršus pienākumus, apvienojot KĀDP kopienas instrumenta īstenošanu un vienlaicīgi arī pildot pirmoreiz piešķirtās Ārējās darbības dienesta pilnvaras. Arī vēstniecību pienākumi ir papildināti, un tagad tās pārstāv ne tikai Komisiju, bet arī Eiropas Savienību. Tās ir lielas pārmaiņas.

Es zinu, ka atsevišķās jomās šīs pārmaiņas ir izraisījušas daudz grūtību, jautājumu un pat kritikas, taču esmu pārliecināts, ka tās padarīs ES ārējās darbības politiku daudz saskaņotāku. Mēs gribējām, lai tas būtu atspoguļots mūsu kaimiņattiecību politikā. Mēs arī gribējām ieviest būtisku aspektu, kura, mūsuprāt, politikā pietrūka. Attiecībā uz mūsu kaimiņvalstīm mēs izjutām šo valstu klātbūtnes trūkumu kaimiņattiecību politikā. Dažas mūsu partnervalstis sacīja, ka kaimiņattiecību politika tām ir uzspiesta un ka patiesībā neviens ar tām nav apspriedies. Tāpēc tām šķiet, ka netika ņemti vērā to uzskati un ka visām valstīm tika piemērota viena shēma, ignorējot katras kaimiņvalsts specifiskās iezīmes. Taču tad notika Arābu revolūcija. Tā mums deva iespēju ieskatīties spogulī — kas, manuprāt, bija ļoti vajadzīgi — un uzdot sev svarīgus jautājumus, piemēram, cik gatavi mēs esam palīdzēt topošo demokrātiju centienos, cik tālu mēs esam gatavi iet, lai risinātu tādas situācijas kā Lībijā, un cik ilgi mums dažādās jomās jāsamierinās ar kompromisiem un jāsaista stabilitāte ar autokrātiju, atzīstot, ka mūsu vērtības mums ne vienmēr ir bijušas tikpat svarīgas kā mūsu intereses.

Mūsu 8. marta paziņojums bija mēģinājums sniegt atbildi uz dažiem no šiem jautājumiem — pavisam atklāti sakot, uz vieglajiem jautājumiem —, jo patiesībā mēs esam atbildējuši tikai uz tiem jautājumiem, kuri attiecas uz topošajām demokrātijām. Grūtāko jautājumu izskatīšanu mēs atlikām līdz EKP stratēģiskajai pārskatīšanai. Uz daudziem no tiem vēl ir jāatbild.

Šajā 8. marta paziņojumā mēs noteicām trīs galvenos pīlārus, kuri tiks atspoguļoti arī stratēģiskajā pārskatā. Pirmais pīlārs ir atbalsts demokrātiskai pārveidei un iestāžu izveidei mūsu kaimiņvalstīs. Otrais pīlārs ir uzsvars uz attiecībām ar sabiedrību un pilsoniskās sabiedrības atbalstu. Trešais pīlārs ir iekļaujošas un ilgtspējīgas mūsu kaimiņvalstu izaugsmes atbalstīšana.

Daudzās dienvidu reģiona valstīs notiek pārmaiņas, kuras ietekmē ne tikai attiecīgās valstis, bet visu reģionu. Tās maina arī mūs un mūsu reakciju uz situāciju — veidu, kā mēs aktīvi reaģēsim un veicināsim šo jauno parādību mūsu kaimiņvalstīs. Tas atbalsosies arī austrumos, un kopējā pārdomu procesā ar mūsu austrumu partneriem mēs pastāvīgi mācāmies. Šīs pārdomas par politiku austrumu reģionā nenotiek uz dienvidu kaimiņvalstu rēķina, un situācija dienvidos, kā arī mūsu pašreizējā interese un uzsvars uz šo reģionu nav mazinājis mūsu interesi par austrumu reģionu. EKP pārskatīšanas process nostiprinās vajadzību izstrādāt līdzsvarotu pieeju mūsu kaimiņvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās atrodas austrumu vai dienvidu reģionā.

Ir jāievieš pārmaiņas vēl vienā aspektā — dažkārt izvēlētā reālpolitika attiecībā uz mūsu kaimiņvalstīm ir jāaizstāj ar vērienīgu, daudz aktīvāku un uz mūsu vērtībām balstītu politiku. Ir arī jāievieš skaidrība par to, ko mēs vēlamies panākt, izmantojot kaimiņattiecību politikas instrumentus. Pirms vairākiem gadiem mēs runājām par miera, stabilitātes un labklājības reģionu. Šis uzskats ir svarīgs un joprojām aktuāls, taču mūsu partneri vēlas ko vairāk. Dažas austrumu reģiona kaimiņvalstis ļoti skaidri izsakās par tuvināšanos Eiropai. Dienvidu reģiona valstis vēlas institucionāli noteiktāku ekonomiskās integrācijas sistēmu. Vai mums vajadzētu noklusēt savus uzskatus par šiem jautājumiem? Man šķiet, ka nē. Manuprāt, mums ir skaidri jānorāda, ka Austrumu partnerība nav veids, kā novērst austrumu kaimiņvalstu pievienošanos ES, bet ir šo valstu iespēja pārņemt Eiropas Savienības pamatprincipus. Es uzskatu, ka mums ir jāizsaka piedāvājums attīstītākajām dienvidu kaimiņvalstīm — jāievieš zināma sistēma to iesaistīšanai nevis lēmumu pieņemšanā, bet gan to veidošanā.

Negaidiet ļoti tehnisku un ierobežojošu plānu divpusējām attiecībām ar mūsu kaimiņvalstīm. Gaidiet tikai dažus, taču ļoti skaidrus un ļoti svarīgus kritērijus. Šīs EKP pārskatīšanas rezultātā jūs varat sagaidīt elastīgu un individuāli pielāgotu struktūru un mijiedarbību, kuras ietvaros veiksmīgi noritēs gan politiskā vadība, gan mūsu programmas, gan arī tehniskā un finansiālā palīdzība.

Šis process nebūs viegls. Nevienas pārmaiņas nenāk viegli, taču, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, šis process būs pastāvīgs, un svarīgs pārskatītās EKP elements būs pārskatīšanas iespējas jeb, citiem vārdiem sakot, iespēja nodrošināt atgriezenisko saikni un pārbaudīt politikas atbilstību reālajai situācijai.

Daudzi no jums runāja par naudu. Jo vērienīgāki ir mūsu mērķi, jo lielākus resursus vajadzēs to īstenošanai. Loģika ir ļoti skaidra. Taču — vai mēs runājam tikai par naudu? Nekādā gadījumā. Runa ir arī par mūsu radošumu, mūsu konsekvenci, nopietnu attieksmi pret mūsu partneru interesēm un ambīcijām attiecībā uz mūsu tirgus atvēršanu un ar mobilitāti saistīto problēmu risināšanu.

„Jasmīnu revolūcijas” būtība bija cieņa un taisnīgums. Tāpēc padarīsim šīs abas vērtības — cieņu un taisnīgumu — par mūsu politikas pamatprincipiem. Ļoti liela nozīme šajā procesā ir Parlamentam.

  Priekšsēdētāja. – Es esmu saņēmusi divus rezolūciju priekšlikumus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 7. aprīlī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Tunne Kelam (PPE), rakstiski. – Visām Eiropas valstīm, kuras atbilst ES uzņemšanas kritērijiem, ir jāpiedāvā iespēja pievienoties ES. EKP austrumu dimensijā ir skaidri jāievēro šis pamatprincips un jānodrošina, lai mūsu Austrumeiropas kaimiņvalstis saskatītu konkrētas un uzticamas izredzes nākotnē pievienoties Eiropas Savienībai.

Spēcīgākais dzinulis demokrātisku un politisku reformu īstenošanai un pilsoniskās sabiedrības izveidei ir un arī turpmāk būs izredzes pievienoties ES. Topošajām kandidātvalstīm ir pilnībā jāizpilda mājasdarbs, savukārt ES ir neapšaubāmi jāpierāda, ka mūsu solījumi attiecībā uz paplašināšanos joprojām ir spēkā un ir uzticami. Lai nostiprinātu uzticamību un kliedētu šaubas par dubultstandartiem, ES ir pilnīgi skaidri jāapliecina, ka mūsu un austrumu kaimiņvalstu attiecības, pirmkārt un galvenokārt, ir jāpamato uz demokrātiskām vērtībām, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu. Lai gan katra valsts ir jānovērtē pēc individuāliem kritērijiem, pamatvērtības ir vienlīdz stingri jāievēro visās valstīs, neatkarīgi no konkrētām atsevišķu dalībvalstu ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Tādi paši principi ir jāievēro arī attiecībās ar Krieviju, kurā situācija tiesiskuma un cilvēktiesību jomā ir sliktāka nekā lielākajā daļā EKP valstu.

  Jaromír Kohlíček (GUE/NGL), rakstiski. – (CS) Man jāatzīst, ka biju diezgan pārsteigts, lasot Ārlietu komitejas ierosināto rezolūciju. Baltkrievijā notikušo demonstrāciju, kurās iesaistītie tā sauktie protestētāji saņem lielu ārvalstu atbalstu, pielīdzināšana sacelšanās uzplūdam Ēģiptē un Tunisijā, ko izraisīja augošās pārtikas cenas un bezdarbs, man ir pilnīgi nesaprotama. Manuprāt, šis absurdais secinājums ir raksturīgs tā dēvēto politiķu absurdajai rīcībai. Siwiec kungs noteikti nav pamanījis demonstrācijas arābu pasaules monarhijās, kurās dzīvību zaudēja desmitiem cilvēku, vai karu Lībijā. Tieši tā arī jābūt. Priekšlikuma 12. punktā nav minēti nelabvēlīgie notikumi Moldovā. Yulia Tymoshenko ir tik ļoti apbūrusi dažus Eiropas Tautas partijas grupas deputātus, ka, viņuprāt, Ukrainas valdība bez viņas līdzdalības ir nedemokrātiska, neraugoties uz to, ka šai valdībai pēdējā gada laikā ir izdevies ievērojami uzlabot valsts ekonomisko un politisko situāciju. Manuprāt, 13. punktā izteiktais aicinājums daudzpusēji atbalstīt demokrātisku partiju veidošanos Baltkrievijā ir uzskatāms par tiešu iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās. Žēl, ka mēs neredzam līdzīgus centienus veicināt demokrātiju ES dalībvalstīs, piemēram, Ungārijā. Es uzskatu, ka arī rezolūcijas 52. punkts ir klaja nekaunība, tāpat kā atbalsts dažādiem musinošiem pasākumiem, piemēram, Belsat vai Radio Russia un Eiropas radio Baltkrievijai. Tas man ļoti atgādina vēstures grāmatās aprakstīto Aukstā kara periodu.

  Elżbieta Katarzyna Łukacijewska (PPE), rakstiski. – (PL) Eiropas Parlamenta šodienas debatēs mēs turpinājām diskutēt par Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikas austrumu dimensiju. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tās mērķim ir jābūt ES un tās austrumu kaimiņvalstu, jo īpaši Ukrainas, attiecību stiprināšanai, veicinot visdažādākās pilsoniskās, sociālās un ekonomiskās iniciatīvas. Ukrainas jaunieši gaida ES dalībvalstu atbalstu, un visvairāk viņi vēlas, lai tiktu atvērtas valstu robežas un viņi varētu brīvi ceļot no valsts uz valsti, studēt un nodoties saviem vaļaspriekiem un interesēm. Ir ļoti svarīgi labāk īstenot nolīgumus par vīzu procedūru vienkāršošanu un ES un Ukrainas brīvās tirdzniecības zonu. Mums arī jāpaplašina stipendiju sistēma studentiem no Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu valstīm un jāmudina viņus kļūt sociāli un politiski aktīvākiem.

  Cristian Dan Preda (PPE), rakstiski. – (RO) Es atzinīgi vērtēju abu ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politiku kopīgu apspriešanu, jo mums ir jāpieņem saskaņota pieeja gan attiecībā uz mūsu dienvidu, gan austrumu kaimiņvalstīm. Pirmkārt, es vēlos uzsvērt, ka ir neproduktīvi likt abiem ģeogrāfiskajiem reģioniem savā starpā sacensties. Runa nav par konkurenci par resursiem, bet gan par efektīvu resursu novirzīšanu tām partnervalstīm, kuras spēj panākt progresu kaimiņattiecību politikas kopējo pamatkritēriju izpildē. Ar to es domāju cilvēktiesību ievērošanu, demokrātiju un tiesiskumu. Tāpēc, manuprāt, mums ir jābūt pietiekami drosmīgiem, lai atzītu gan mūsu kaimiņattiecību politikas nodrošinātos sasniegumus, piemēram, Gruzijā un Moldovā, gan arī nelabvēlīgos notikumus, par kuru piemēriem diemžēl var minēt situācijas Baltkrievijā un Ukrainā. Par galveno kritēriju ir jāizvirza diferencēšana, un tā ir jāpiemēro arī mūsu dienvidu kaimiņvalstīm. No otras puses, ir jāizvirza konsekventas un ļoti augstas prasības attiecībā uz ES kopējo vērtību ievērošanu mūsu partnervalstīs.

  Fiorello Provera (EFD), rakstiski. – (IT) Pārskatot Eiropas kaimiņattiecību politiku, ir ļoti svarīgi novērtēt šīs politikas ietekmi uz migrāciju. Kaimiņattiecību politika nevar šajā jomā būt pilnīgi efektīva, ja netiek risināti nestabilitātes cēloņi, kuri veicina migrāciju.

Tas attiecas uz reģionālo sadarbību, iespējams, slēdzot divpusējus nolīgumus gan ar izcelsmes valstīm, gan tranzīta valstīm. Mums ir jāsadarbojas ar tranzīta valstīm un migrantu izcelsmes valstīm, lai novērstu migrācijas pieplūdumu. Mums ir jāpalīdz migrantu izcelsmes valstīm ieviest demokrātiju un panākt labu pārvaldību, nodrošinot tām iespēju pārņemt mūsu vērtības un pieredzi.

Mums ir jāiekļauj Eiropas kaimiņattiecību politikā ekonomikas programma, kura var palielināt nodarbinātību, un tirdzniecības nolīgumi, kuri var nodrošināt reālu, tirgus stimulētu ekonomisko attīstību. Komisārs Š. Füle un augstā pārstāve C. Ashton, ievērojot formulu „jo lielāki sasniegumi, jo lielāks atalgojums” (more for more), atbalsta ideju par palīdzības sniegšanas nosacījumiem, kuri paredz atalgojumu tām valstīm, kuras visaktīvāk īsteno demokrātiskas reformas un ievēro cilvēktiesības. Šāda pieeja ir jāatbalsta, jo tā atbilst mūsu vērtībām, efektīvi veicina attīstību un nekaitē Eiropas nodokļu maksātājiem.

  Debora Serracchiani (S&D), rakstiski. – (IT) Ņemot vērā nesenos notikumus Eiropas dienvidaustrumos, mums ir jāpārskata Eiropas kaimiņattiecību politika attiecībā uz dienvidu reģiona partnervalstīm, nodrošinot līdzekļus un palīdzību, kas vajadzīgi, lai panāktu pāreju uz demokrātiju un ieliktu pamatus padziļinātām politiskajām, sociālajām un institucionālajām reformām. Ir būtiski politikas pārskatīšanā par prioritārajiem kritērijiem izvirzīt neatkarīgu tiesu varu, pamatbrīvību, tostarp arī plašsaziņas līdzekļu brīvības, ievērošanu un korupcijas apkarošanu, taču ir arī jāpārdomā un rūpīgi jāpārskata ES stratēģija Vidusjūras reģionam, lai nostiprinātu politisko dialogu un nodrošinātu atbalstu visiem demokrātiskajiem un sociālajiem spēkiem.

  Csaba Sándor Tabajdi (S&D), rakstiski. – (HU) Krīze arābu pasaulē ir pierādījusi, ka līdzšinējais kaimiņattiecību politikas virziens ir bijis neveiksmīgs. Finansējuma instrumenti ir jāpadara pārredzamāki un, izmaksājot atbalstu, ir jāievēro uz rezultātiem vērsta pieeja. Tas attiecas arī uz politikas austrumu dimensiju. Turpmākās Eiropas kaimiņattiecību politikas pamatā ir jābūt tautu pārrobežu attiecībām, tas īpaši attiecas uz austrumu dimensiju, jo Austrumu partnerības valstīm ir arī izredzes iegūt kandidātvalstu statusu. Jautājums par Ukrainas un ES savstarpēju atbrīvojumu no vīzu prasības ir jāizskata pragmatiski, un to nedrīkst izmantot politiskā spiediena izdarīšanai. Ukrainas valdībai ir ļoti daudz darāmā cilvēktiesību un demokrātijas nostiprināšanas jomā. Taču mums par to nekādā gadījumā nevajadzētu sodīt Ukrainas iedzīvotājus. Ja Eiropadome atbalsta Baltkrievijas iedzīvotājus un tajā pašā laikā nosaka sankcijas Baltkrievijai, tai vajadzētu piemērot tādus pašus standartus arī Ukrainai. Pēc iespējas ātrāk — cerams, vēl šogad — piešķirot atbrīvojumu no vīzu prasības, mēs varētu radīt pamatu ekonomiskajai uzticībai, bez kuras nav iespējams izveidot brīvās tirdzniecības zonu. Esmu pārliecināts, ka Polijas prezidentūra uzskatīs šo jautājumu par prioritāti. Žēl, ka Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksme nevarēja notikt Ungārijas prezidentūras laikā. Ungārija pret ES austrumu reģiona partnervalstīm būtu izturējusies daudz objektīvāk nekā poļi, kuri savas vēsturiskās pieredzes dēļ iepriekšējo gadu laikā vairākkārt ir ievērojuši netaisnīgu politiku.

  Traian Ungureanu (PPE), rakstiski. – Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jābūt kopējai Eiropas politikai, nevis franču, rumāņu vai poļu politikai. Dienvidu un austrumu kaimiņvalstu nodalīšana, ko papildinātu austrumu reģionam paredzēto līdzekļu novirzīšana uz dienvidu reģionu, varētu nākt par labu sponsorētājvalsts stratēģijai, taču šāda rīcība noteikti pieliktu punktu Eiropas kaimiņattiecību politikai. Francijas izdarītais spiediens par dienvidu reģiona finansēšanu, neatvēlot līdzekļus austrumu dimensijas programmām, varētu kļūt par nevēlamu precedentu. Eiropai ir jāsadarbojas ar kaimiņreģionu, nevis atsevišķām par prioritārām atzītām kaimiņvalstīm. Līdzekļu novirzīšana no austrumu dimensijas uz dienvidu dimensiju būtu katastrofāls signāls mūsu austrumu partnervalstīm. Ir bezjēdzīgi atbalstīt demokrātiju dienvidos, vājinot to austrumos. Ja impulsīvi ievērosim vīzu prasību liberalizēšanas politiku, mēs varam samazināt mūsu austrumu partnervalstu centienus tuvināties Eiropai un ievērot demokrātiskas vērtības. Šajā jomā nedrīkst ievērot politiku, kurā priekšroka tiek dota Krievijai. Krievijas pilsoņiem ir tiesības uz brīvu ceļošanu, taču ne pirms tam, kamēr to nav mūsu austrumu partnervalstīm. Ja mēs piešķirsim Krievijai bezvīzu režīmu, Krievijas pase kļūs par „zelta” dokumentu, pēc kura tieksies gan Gruzijas, gan Moldovas, gan Ukrainas pilsoņi. Tas destabilizētu iekšējo situāciju šajās valstīs. Es pieprasu, lai ES nopietni izskatītu šīs problēmas.