Rezolūcijas priekšlikums - B7-0160/2010Rezolūcijas priekšlikums
B7-0160/2010

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par paveikto darbu pēc Eiropadomes 11. februāra neoficiālās sanāksmes

4.3.2010

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B7‑0000/2010, uz ko sniedz mutisku atbildi,
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu

Lena Ek ALDE grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0151/2010

Procedūra : 2010/2543(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0160/2010
Iesniegtie teksti :
B7-0160/2010
Debates :
Pieņemtie teksti :

B7‑0160/2010

Eiropas Parlamenta rezolūcija par paveikto darbu pēc Eiropadomes 11. februāra neoficiālās sanāksmes

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālo sanāksmi,

–   ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2000., 2001., 2005., 2006. un 2007. gada marta un 2009. gada decembra sanāksmēm,

–   ņemot vērā Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par ES stratēģiju 2020. gadam un šīs apspriešanas rezultātus (SEC(2010)116),

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Lisabonas stratēģijas novērtējumu (SEC(2007)114),

–   ņemot vērā Eiropadomes dokumentu „Septiņi soļi, lai īstenotu Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju”,

–   ņemot vērā 2010. gada 23. februāra jautājumu Komisijai par lauksaimniecību un jauno ES stratēģiju 2020. gadam (O-0023/2010 – B7-0000/2010),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A. tā kā daudzi Eiropas pilsoņi uzskatu, ka ES noteikumi bieži vien ir pārāk birokrātiski, sarežģīti un dārgi,

Vispārējie apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē dalībvalstu gatavību atzīt, ka Lisabonas stratēģijas mērķis „līdz 2010. gadam padarītu ES par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zinātnes atziņām balstīto ekonomiku pasaulē ar ilgtspējīgas izaugsmes iespējām, vairāk un labākām darba vietām, ciešāku sociālo kohēziju un cieņu pret vidi” nav īstenots; mudina dalībvalstis izmantot šo iespēju, lai rūpīgi pārdomātu šo stratēģiju;

2.  pauž nožēlu par to, ka Lisabonas stratēģijas izgāšanās ir vājinājusi Eiropas Savienības iespējas pārvarēt pašreizējo krīzi;

3.  pauž nožēlu par IKP samazināšanos 2009. gadā par 4 %, rūpnieciskās ražošanas apjomu krišanos līdz 20. gadsimta 90. gadu līmenim un bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 10 %, kas skar vairāk nekā 23 miljonus sieviešu un vīriešu; uzskata, ka situācija, kad vairāk nekā 80 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības līmeņa, ir humānā un ekonomiskā katastrofa;

4.  pauž nožēlu par to, ka nav sasniegti Eiropai nozīmīgi mērķi; atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu, noteikt mazāku skaitu mērķu, kurus var vieglāk izmērīt;

5.  uzsver dziļo pārliecību par to, ka Eiropas Savienības un dalībvalstu iestādēm, tostarp valsts un pašvaldību iestādēm, ir pienākums pielāgot reglamentējošu un administratīvu sistēmu pasaules ekonomikas mainīgajiem apstākļiem pēc pārdzīvotās finanšu krīzes;

6.  pauž stingru pārliecību, ka turpmākā atgriešanās stāvoklī, kad labklājība nodrošina attīstību, ir vairāk kā jebkad atkarīga no tā, cik veiksmīgi mūsu pilsoniskajā sabiedrībā, zinātnē un ekonomikā tiks mobilizēts katra cilvēka potenciāls;

Nepieciešamība pēc labākas pārvaldības

7.  uzskata, ka Lisabonas stratēģija nesasniedza izvirzītos mērķus, jo dalībvalstīm trūka apņemšanās un tiesību īstenot pieņemtos rīcības plānus, kā arī pietiekamu stimulu un saistošu tiesību aktu ES līmenī;

8.  mudina Eiropadomi atteikties no „atklātās koordinācijas metodes”, kas pamatojas uz paraugprakses apmaiņu un „partneru spiedienu” ekonomikas politikas jomā, bet aicina Padomi izmantot šo metodi sociālajā jomā un stiprināt to, izvirzot ES un dalībvalstīm tālejošus izmērāmus mērķus;

9.  mudina Komisiju izmantot visus Lisabonas līgumā pieejamos pantus, piemēram, 121., 122., 136., 172., 173. un 194. pantu, lai koordinētu dalībvalstu ekonomiskās reformas un rīcības plānus;

10. uzsver, ka Eiropadomes lēmumiem par pamatu būtu jāņem Komisijas gada ziņojumi ar ieteikumiem politikas izstrādei un brīdinājumiem par dalībvalstu kavēšanos īstenot ES stratēģijas 2020. gadam mērķus un to, ka, lai garantētu pārredzamību, šie ziņojumi būtu jāpublicē vēl pirms Eiropadomes apspriedēm;

11. uzskata, ka dalībvalstīm ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu jāizstrādā valsts rīcības plānu projekti, kuros ir ņemts vērā Eiropas konverģences kods, nosakot minimālas un maksimālās vērtības, kas ir jāpiemēro konkrētiem valsts makroekonomiskajiem rādītājiem, šo konverģences kodu būtu jāizstrādā Eiropas Komisijai un jāpieņem Eiropadomei;

12. uzsver, ka jānodrošina labāka sadarbība ar Eiropas Parlamentu, dalībvalstu parlamentiem un pilsonisko sabiedrību, jo iesaistot vairāk dalībnieku, palielināsies spiediens uz valsts pārvaldes iestādēm panākt konkrētus rezultātus;

13. mudina Eiropas Komisiju samazināt administratīvos šķēršļus, ņemot vērā to, ka labi domātās konkurētspējas palielināšanai un ilgtspējīgas ekonomikas veidošanai paredzētas programmas nedarbojas kā iecerēts, jo MVU, universitātes un starptautiski uzņēmumi tiek atbaidīti no piedalīšanās Eiropas programmās;

14. mudina Komisiju un dalībvalstis veikt finanšu revīzijas, lai noteiktu, cik ES budžetā ir atlicis līdzekļu šo darbību veikšanai; mudina Komisiju nodrošināt stingrāku šīs jomas pārraudzību; uzskata, ka turpmāko lēmumu par ES stratēģiju 2020. gadam pamatā jābūt uzticamiem un pareiziem finanšu datiem;

 

Eiro vērtības aizsargāšana, pastiprinot finanšu pārraudzību

15. uzsver nepieciešamību nodrošināt turpmāko eiro stabilitāti, lai garantētu mūsu pirktspēju un pensijas; mudina dalībvalstis pilnībā ievērot Eiropas Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijus;

16. uzskata, ka ES būs jāsāk koordinēt fiskālā politika un jāveicina sadarbība konkrētās jomās, tomēr ievērojot dalībvalstu tiesības pašām noteikt savu fiskālo politiku un to, ka dalībvalstīm būs jāsamazina kopējais valsts bruto parāds, lai atjaunotu un saglabātu Eiropas konkurētspēju;

17. uzsver, ka ir nepieciešams vienota Eiropas uzraudzības iestāde mikrolīmeņa un makrolīmeņa konsultatīvai uzraudzībai, lai nodrošinātu efektīvu pārraudzību un novērstu iespējamās krīzes nākotnē; uzsver nepieciešamību nodrošināt Eiropas banku sistēmas efektivitāti, lai šī sistēma spētu finansēt reālo ekonomiku un Eiropa joprojām būtu viens no pasaules vadošajiem finanšu centriem un tautsaimniecībām; uzsver, ka uzraudzība nevar palikt tikai dalībvalstu ziņā, jo tirgi ir starptautiski un finanšu iestādes darbojas pāri valstu robežām;

18. šajā sakarībā aicina dalībvalstis atzīt krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku un strādāt kopā ar Eiropas Parlamentu, lai sniegtu atbildes, ko pilsoņi sagaida finanšu reformas jomā;

19. aicina Komisiju izpētīt iespēju īstenot virkni potenciālu pasākumu, tostarp arī iespēju pieņemt SVF metodoloģiju, iecelt Komisijas pārstāvi sakariem ar skartajām valstīm, palielināt Eiropas Kopienu Statistikas biroja ekonomisko rādītāju vērtējuma ietekmi, noteikt potenciāli vissmagāk skartās dalībvalstis, lai savlaicīgi brīdinātu tās, nodrošināt labāku koordināciju un plašāku sadarbību ekonomiskās politikas jomā eiro zonā un izveidot Eiropas Valūtas Fondu; uzskata, ka būtu labi, ja ES varētu piesaistīt līdzekļus kapitāla tirgū, piemēram paplašinot jau pastāvošo EIB obligāciju sistēmu, un ka visos gadījumos obligāti jānodrošina, ka izvēlētais pasākums neatstāj negatīvu ietekmi uz dalībvalstu procentu likmēm;

Eiropas pilsoņa potenciāla atbrīvošana

20. pauž nožēlu par to, ka Eiropas iedzīvotāji, pārvietojoties pa Eiropu, vēl joprojām saskaras ar pārāk daudziem šķēršļiem; uzsver, ka ir jāveicina brīva pārvietošanās visiem pilsoņiem — darba ņēmējiem, kvalificētiem darbiniekiem, uzņēmējiem, pētniekiem, studentiem un pensionāriem; mudina Komisiju un dalībvalstis atcelt tiesiskos, formālos un finanšu šķēršļus, lai nodrošinātu pilsoņiem brīvu pārvietošanos ES teritorijā;

21. norāda, ka, ņemot vērā krīzes ietekmi, bezdarbs ir viens no būtiskākajiem pašreiz notiekošo diskusiju tematiem; uzsver nepieciešamību izveidot ietverošus un konkurējošus darba tirgus, izmantojot elastdrošības sistēmas, kas darba devējiem nodrošina lielāku elastīgumu, vienlaicīgi garantējot augstus īstermiņa bezdarbnieka pabalstus apvienojumā ar aktīvu atbalstu nodarbinātības atjaunošanai darba vietas zaudēšanas gadījumā; uzsver nepieciešamību īpašu uzmanību pievērst jaunatnes bezdarbam, kā arī darbaspēka novecošanai ES, kas būs nopietni pārbaudījumi konkurētspējai un vidēja un ilgtermiņa ekonomikas izaugsmei ES;

22. uzsver nepieciešamību raudzīties tālāk par šo krīzi un izpētīt Eiropas shēmas, kas ļautu „migrēt zināšanām”, novērstu Eiropas intelektuālā darbaspēka aizceļošanu un veicinātu izcilību, kā arī ļautu starptautiskā līmenī izveidot vadošo universitāšu tīklu;

23. mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot ES plašo sociālo programmu, tostarp veicinot ilgāku un veselīgāku dzīvi, apkarojot nabadzību un sociālo atstumtību, dodot darba ņēmējiem iespēju apvienot darbu ar aprūpes pienākumiem, apkarojot diskrimināciju un integrējot dzimumu līdztiesības aspektu, kā arī nodrošinot dzimumu līdztiesību;

Eiropas iekšējā tirgus potenciāla atbrīvošana

24. norāda, ka Eiropas kopējais tirgus rūpējas par pilsoņu vajadzībām un tādēļ dod lielu ieguldījumu Eiropas labklājībā, jo tas ir radījis tirgu ar gandrīz 500 miljoniem patērētāju, un ka pieaugusī tirdzniecība ES ir palielinājusi labklājību par 10 %, tas ir, apmēram par EUR 8 000 uz vienu mājsaimniecību gadā;

25. šajā sakarībā atzinīgi vērtē Mario Monti uzticēto uzdevumu — ierosināt jaunas idejas, kā no jauna aktivizēt Eiropas kopējo tirgu, panākot līdzsvaru starp tirgiem, nodokļiem un steidzami risināmajiem uzdevumiem sociālajā un vides jomā;

26. pauž nožēlu par dažu Eiropas valstu valdību centieniem īstenot ekonomisko protekcionismu, kas draud sagraut 50 gadu ilgos pūliņus panākt ekonomisko integrāciju un solidaritāti, tādējādi kaitējot gan patērētājiem, gan ražotājiem; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai pats vienotais tirgus nekļūst par šķērsli ievedumiem no trešām valstīm un izvedumiem uz tām;

27. uzsver nepieciešamību pabeigt vienotā tirgus izveidi, ņemot vērā, cik ļoti ir nepieciešami kvalitatīvi vispārējas nozīmes pakalpojumi;

28. apņemas stingri izmantot pilnvaras veikt rūpīgu pārbaudi un, attiecīgā gadījumā, atsaukt īstenošanas un deleģētos aktus; turklāt mudina Komisiju apsvērt iespēju ieviest „turpināmības klauzulu”, lai nodrošinātu, ka tiek pārskatīti visi tiesību akti ar mērķi noteikt, vai tie darbojas un nes labumu, bet ja — nē, tad atsaukt tos;

29. uzskata, ka sasniegto progresu iekšējā tirgū nedrīkst vērtēt, pamatojoties uz mazāko kopsaucēju; tādēļ mudina Komisiju uzņemties vadību un nākt klajā ar drosmīgiem priekšlikumiem; mudina dalībvalstis izmantot ciešākas sadarbības metodi jomās, kur vienošanās process ir nonācis strupceļā, piemēram:

-    brīvs pakalpojumu tirgus (tostarp veselības aizsardzības, transporta un pasta pakalpojumi);

-    Eiropas digitālais tirgus;

-    vienotā patenta ieviešana;

-    Eiropas autortiesības;

-    vienota konsolidēta uzņēmumu peļņas nodokļu bāze;

-    vienoti Eiropas privātā uzņēmuma statūti;

-    papildu instrumenti patērētāju līgumtiesībām patēriņa un apdrošināšanas jomā;

-    zaļās, viedās tehnoloģijas ieviešana,

     uzsver, ka citas valstis varēs brīvi pievienoties šīm iniciatīvām arī vēlāk;

30. mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par „sākuma klauzulas” ieviešanu, nodrošinot, ka ES iekšējā tirgus noteikumi automātiski stājas spēkā konkrētā laikā, ja dalībvalstis kavējas ar to transponēšanu;

Budžets, kas atspoguļo viedu, ietverošu un pastāvīgu izaugsmi — 21. gadsimta prioritāte

31. uzskata, ka pašreizējā budžetā nav paredzēti pietiekami finanšu līdzekļi 21. gadsimta problēmu risināšanai; pauž nožēlu par to, ka tikai 6 no katriem 100 eiro tiek ieguldīti pētniecībā un attīstībā, un uzskata, ka nākamajā budžetā lielāka vērība jāveltī ieguldījumiem ilgtspējīgā, uz pētniecību un zināšanām balstītā ekonomikā;

32. pauž nožēlu, ka sākotnējos priekšlikumos Eiropas stratēģijai 2020. gadam netika minēta lauksaimniecības nozare, neraugoties uz tās spēju dod lielu ieguldījumu šīs stratēģijas galveno prioritāšu īstenošanā;

33. mudina Komisiju iesniegt tālejošu budžeta priekšlikumu, kurā ir atspoguļotas Eiropas stratēģijā 2020. gadam aprakstītās prioritātes, tostarp zaļā izaugsme, energoefektivitāte, paplašināta pētniecība un attīstība, mūžizglītība un klimata pārmaiņu radītās problēmas;

34. uzskata, ka ES būtu jāuzsāk darbs pie konkrētiem ES ekonomiskajiem projektiem, piemēram, patiesas visas Eiropas energosistēmas izveides, Galileo projekta pabeigšanas, zaļās tehnoloģijas plašas izmantošanas, tostarp ES ēku atjaunošanas, e-veselības un informācijas un sakaru tehnoloģijas uzlabošanas un atjaunināšanas;

Dalībvalstu potenciāla atbrīvošana ES stratēģijas 2020. gadam īstenošanai

35. pauž nožēlu par to, ka Eiropas Revīzijas palāta jau 15. reizi ir devusi negatīvu atzinumu par Komisijas un dalībvalstu darbu, īstenojot ES budžetu; uzsver, ka tieši dalībvalstis pārvalda 80 % Eiropas budžeta; mudina Komisiju izdarīt lielāku spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās uzņemtos politisko atbildību par pareizu ES līdzekļu tērēšanu, sagatavojot valsts līmeņa pārvaldības deklarācijas, un apsver iespēju noteikt finansiālas sankcijas, ja dalībvalstis atsakās sadarboties; mudina Eiropas Revīzijas palātu sagatavot priekšlikumus, kā uzlabot revīziju metodiku un samazināt birokrātiskos šķēršļus MVU;

36. uzsver, ka ES finansējuma piešķiršanai būtu jābūt atkarīgai no tā, vai izmantotā pieeja ir orientēta uz rezultātu un atbilst ES stratēģijas 2020. gadam mērķiem; uzsver, ka ES struktūrfondiem galvenā uzmanība jāpievērš jauninājumiem un pētniecībai un izstrādei, lai palielinātu ES konkurētspēju, bet kohēzijas politikas īstenošanā jākoncentrējas uz teritoriālo kohēziju un dalībvalstu sadarbību;

37. uzskata, ka dalībvalstīm pārvaldības deklarācijās būtu jāiekļauj pārskats, kurā norādīts, kā tās ir izmantojušas Eiropas līdzekļus dažādo ES stratēģijas 2020. gadam mērķu īstenošanai;

38. ir pārliecināts, ka dalībvalstīm, kas iesniedz ticamus rīcības plānus un sasniedz patiesus rezultātus būtu tiesības saņemt papildu finansējumu no struktūrfondiem, bet dalībvalstīm, kas neiesniedz valsts līmeņa pārvaldības deklarāciju par Eiropas finansējuma atbilstīgu izmantošanu ES 2020 mērķu sasniegšanai, būtu jāpiešķir mazāk ES līdzekļu, neizslēdzot alternatīvas atbalsta metodes, lai palielinātu to spēju rīkoties;

39. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Padomei un Komisijai.