REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par vispārēju aizliegumu ES kalnrūpniecībā izmantot cianīdu
19.4.2010
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Daciana Octavia Sârbu, Csaba Sándor Tabajdi S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0238/2010
B7‑0239/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par vispārēju aizliegumu ES kalnrūpniecībā izmantot cianīdu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantu,
– ņemot vērā Rio Deklarāciju par vidi un attīstību, kā arī 1992. gada jūnijā Riodežaneiro pieņemto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu Nr. 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/21/EK par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu, kurā atļauts izmantot cianīdu kalnrūpniecībā ar maksimāli pieļaujamiem līmeņiem,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 16. decembra Direktīvu 2003/105/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 96/82/EK (Seveso II) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kas saistīti ar bīstamām vielām, kurā teikts, ka dažas uzglabāšanas un pārstrādes operācijas ieguves rūpniecībā [...] var radīt ļoti nopietnas sekas,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā, saskaņā ar kuru dalībvalstis var atļaut uzņēmējam neatlīdzināt par videi nodarīto kaitējumu, ja tiek pierādīti konkrēti nosacījumi;
– ņemot vērā Spānijas, Beļģijas un Ungārijas prezidentūru 18 mēnešu programmu un to prioritātes ūdens politikas un bioloģiskās daudzveidības jomā,
– ņemot vērā UNEP/OCHA novērtēšanas misijas 2000. gada marta ziņojumu par cianīda noplūdi Baia Mare (Rumānijā), kā arī starptautiskās taktiskās grupas Baia Mare negadījuma seku novērtēšanai 2000. gada decembra ziņojumu,
– ņemot vērā Čehijas pasākumus attiecībā uz cianīda tehnoloģiju aizliegšanu, 2000. gadā izdarot grozījumu Kalnrūpniecības aktā Nr.44/1988, kā arī 2009. gada grozījumus Ungārijas Kalnrūpniecības aktā Nr.48/1993, aizliedzot izmantot cianīda tehnoloģijas kalnrūpniecībā Ungārijas teritorijā, kā arī Vācijas 2002. gadā izdoto dekrētu, kas aizliedz izskalošanu izmantojot cianīdu;
– ņemot vērā 2010. gada 17. marta jautājumu Komisijai par aizliegumu izmantot cianīdu ES kalnrūpniecībā (0-0035/2010 - B7-0206/2010),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ANO ir pasludinājusi 2010. gadu par Bioloģiskās daudzveidības starptautisko gadu, tādējādi pasaule tiek aicināta 2010. gadā rīkoties, lai nosargātu dzīvības daudzveidību uz zemes;
B. tā kā cianīds ir ļoti toksiska ķīmiska viela, kuru izmanto zelta ieguves rūpniecībā, tas ir arī klasificēts, kā būtisks piesārņotājs Ūdens pamatdirektīvas VIII pielikumā, un tas var atstāt katastrofālu un neatgriezenisku ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, līdz ar to arī uz bioloģisko daudzveidību;
C. tā kā Čehijas, Ungārijas, Polijas un Slovākijas vides ministru kopējā nostājā par ilgtspējīgu kalnrūpniecību, ko pieņēma 2007. gada 25. maijā Prāgā (Čehijā) Visegrad valstu grupas vides ministru sanāksmē, ministri pauž bažas par bīstamajām tehnoloģijām, kuras izmanto un plānots izmantot kalnrūpniecības darbībās dažādās reģiona vietās, kas draudētu ar būtisku kaitējumu videi, kuram būtu arī potenciāla pārrobežu ietekme,
D. tā kā Sofijas konvencijas par sadarbību Donavas aizsardzības un ilgtspējīgas izmantošanas jomā puses vienojās par to, ka līdz ar citām prioritāri bīstamām vielām, kas noteiktas Ūdens pamatdirektīvā, cianīds klasificējams kā attiecīga bīstama viela;
E. tā kā pirms 10 gadiem vairāk nekā 100 000 kubikmetru ar cianīdu saindēta ūdens no zelta raktuvju rezervuāra Baia Mare (Rumānijā) nonāca Samošas – Tisas – Donavas upju sistēmā un uzraisīja tālaika lielāko ekoloģisko katastrofu Centrāleiropā. tā kā toksiskās vielas nogalināja daudzus organismus, izpostot ekoloģisko sistēmu, pārtikas ķēdi un atņēma iespēju cilvēkiem daudzus gadus izmantot upi; tā kā vispiesārņotākajā Tisas upes daļā bojā gāja 100 % planktona, 82 % zivju un 50 % līdz 60 % ūdens bezmugurkaulnieku;
F. tā kā pēdējos 25 gados pasaulē ir notikuši vairāk nekā 30 smagi nelaimes gadījumi saistībā ar cianīda noplūdēm, un nav nekādas patiesas garantijas, ka līdzīgi nelaimes gadījumi neatkārtosies, jo īpaši ņemot vērā aizvien biežākus ekstremālus laika apstākļus, cita starpā biežākus un lielākus nokrišņus, kā tas paredzēts Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 4. novērtējuma ziņojumā;
G. tā kā vairākās ES dalībvalstīs joprojām ir paredzēti jauni liela apjoma zelta ieguves projekti atklātos karjeros, izmantojot cianīdu blīvi apdzīvotās teritorijās, tādējādi vēl vairāk apdraudot cilvēku veselību un vidi,
H. tā kā saskaņā ar Ūdens Pamatdirektīvu dalībvalstu pienākums ir nodrošināt un saglabāt labu ūdens resursu stāvokli, kā arī novērst ūdens piesārņošanu ar bīstamām vielām, tomēr ūdens kvalitāte var būt atkarīga no attiecīgās upes baseina ūdens kvalitātes, šim baseinam atrodoties kaimiņvalstīs, kuras izmanto cianīdu kalnrūpniecībā;
I. tā kā ar cianīdu saistīto nelaimes gadījumu pārrobežu ietekmes dēļ ir nepieciešama ES pieeja šiem nopietnajiem draudiem videi, ko izraisa cianīda izmantošana kalnrūpniecībā, jo īpaši ņemot vērā upju baseinu un gruntsūdens krājumu piesārņošanu;
J. tā kā joprojām trūkst uzraudzības noteikumu un atbilstīgu finanšu garantiju, un spēkā esošo tiesību aktu īstenošana attiecībā uz cianīda izmantošanu kalnrūpniecībā ir atkarīga no katras dalībvalsts varasiestāžu prasmes, tā kā nākamais nelaimes gadījums ir tikai laika vai cilvēku neuzmanības jautājums;
K. tā kā Kalnrūpniecības atkritumu direktīva dažās dalībvalstīs netiek pilnībā īstenota;
L. tā kā kalnrūpniecība, izmantojot cianīdu, nodrošina tikai nedaudzas darba vietas un tikai uz 8 – 16 gadiem, tajā pašā laikā tā draud ar katastrofālu pārrobežu kaitējumu ekoloģijai, kuru parasti nekompensē vainīgie kalnrūpniecības uzņēmumi, jo tie parasti pazūd vai bankrotē, tāpēc kompensācijas jāsedz valstij, proti, nodokļu maksātājiem;
M. tā kā ieguves uzņēmumiem nav ilgtermiņa apdrošināšanas, kas segtu izmaksas nelaimes gadījuma vai darbības traucējuma gadījumā nākotnē;
N. tā kā ir jāiegūst tonna mazvērtīgas rūdas, lai iegūtu divus gramus zelta, atstājot ieguves vietās milzīgu daudzumu kalnrūpniecības atkritumu, kamēr 25-50% zelta tā arī paliek atkritumu grēdā; tā kā, turklāt liela apjoma kalnrūpniecības projektos tiek izmantoti vairāki miljoni kilogramu nātrija cianīda gadā, kura transportēšana un uzglabāšana vien var izraisīt katastrofālas sekas kļūmes gadījumā;
O. tā kā cianīda izmantošanai kalnrūpniecībā ir alternatīvas, ar kurām to varētu aizstāt cianīda tehnoloģijas;
P. tā kā sabiedrība pauž stingru protestu visā Eiropā, pret kalnrūpniecības projektiem, kuros izmanto cianīdu, šajos protestos ir iesaistīti ne vien iedzīvotāji, vietējās kopienas un NVO, bet arī valsts organizācijas, valdības un politiķi;
1. uzskata, ka atbilstību ES mērķiem, kas pausti Ūdens pamatdirektīvā, proti, mērķiem attiecībā uz labu ūdens kvalitāti un ūdens resursu aizsardzību, kā arī bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanu, var sasniegt tikai gadījumā, ja netiek pieļauta cianīda izmantošana kalnrūpniecībā;
2. aicina Komisiju ierosināt cianīda izmantošanas kalnrūpniecībā pilnīgu aizliegumu Eiropas Savienībā pirms 2011. gada beigām, jo tas ir vienīgais drošais veids, kā aizsargāt mūsu ūdens resursus un ekosistēmas no cianīda piesārņojuma, ko rada kalnrūpniecība, kā arī vienlaicīgi turpināt parasto ietekmes novērtējumu;
3. atzīmē atbilstīgas iniciatīvas ES un ANO sistēmā un visnotaļ mudina izstrādāt un piemērot drošākas, jo īpaši — cianīdu neizmantojošas kalnrūpniecības tehnoloģijas;
4. aicina Komisiju un dalībvalstis līdz brīdim, kad tiks pieņemts vispārējs aizliegums ne tieši, ne netieši neatbalstīt nekādus kalnrūpniecības projektus ES, kuros tiek izmantots cianīds, kā arī neatbalstīt šādus projektus trešās valstīs;
5. aicina Komisiju ierosināt grozījumus spēkā esošajos tiesību aktos par kalnrūpniecības atkritumu pārvaldību, pieprasot, ka uzņēmumiem jābūt apdrošināšanai, lai kompensētu par kaitējumu un segtu visas izmaksas, kas saistītas ar sākotnējā ekoloģiskā un ķīmiskā stāvokļa atjaunošanu, nelaimes gadījuma vai nepareizas darbības rezultātā;
6. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.