Rezolūcijas priekšlikums - B7-0349/2010Rezolūcijas priekšlikums
B7-0349/2010

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropas ekonomikas pārvaldību

14.6.2010

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Martin Schulz, Stephen Hughes S&D grupas vārdā
Daniel Cohn-Bendit, Rebecca Harms, Philippe Lamberts Verts/ALE grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0349/2010

Procedūra : 2009/2692(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0349/2010
Iesniegtie teksti :
B7-0349/2010
Pieņemtie teksti :

B7‑0349/2010

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas ekonomikas pārvaldību

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu COM(2010)0250 par pastiprinātu ekonomikas politikas koordinēšanu,

–   ņemot vērā Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu,

–   ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc pēdējās Eiropadomes sanāksmes 25. un 26. martā,

–   ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2000., 2001., 2005., 2006. un 2007. gada marta un 2009. gada decembra sanāksmes,

–   ņemot vērā euro zonas valstu un valdību vadītāju sanāksmi 2010. gada 7. maijā,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2010. gada 9. maija sanāksmes lēmumus,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Lisabonas stratēģijas novērtējumu (SEC(2010)114),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pastiprinātu ekonomikas politikas koordinēšanu (COM(2010)0250),

–   ņemot vērā Parlamenta 10. marta rezolūciju par ES stratēģiju 2020. gadam[1],

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā, ņemot vērā pašreizējo dziļo finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi, pastāv ļoti lielas cerības attiecībā uz jauno stratēģiju „Eiropa 2020”, kas Eiropadomei jāapstiprina 2010. gada jūnijā;

B.  tā kā daudzās dalībvalstīs joprojām pieaug bezdarba līmenis, kas var skart līdz pat 28 miljoniem cilvēku Eiropas Savienībā, trūkstot atbilstīgai politiskai reakcijai vidējā termiņā, un tas var radīt nopietnas grūtības sociālajā un humanitārajā jomā; tā kā krīzes rezultātā ir zaudēts miljoniem darbavietu un ir palielinājusies nodarbinātības nestabilitāte un nabadzība; tā kā Eiropas Savienībā 16 % cilvēku draud nabadzība; tā kā 9,6 % ir bezdarbnieki; tā kā 8 % cilvēku ir uzskatāmi par „strādājošiem nabadzīgajiem”;

C. tā kā klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības izzušanas un dabas resursu izšķērdīgās izmantošanas ietekmē nākas apšaubīt mūsdienu neilgtspējīgās ražošanas, sadales un patēriņa modeļus un tādēļ ir nepieciešams jauns ilgtspējīgs attīstības modelis;

D. tā kā Lisabonas stratēģijā ir pareizi noteikts mērķis izveidot ļoti konkurētspējīgu, uz zināšanām balstītu ekonomiku ar ilgtspējīgas izaugsmes iespējām, vairāk un labākām darba vietām, ciešāku sociālo kohēziju un cieņu pret vidi;

E.  tā kā Lisabonas līgumā ir skaidri paredzēts, ka Savienība nosaka un veic ārējo darbību, lai veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomikas, sociālo un ekoloģisko attīstību, kā primāro mērķi izvirzot nabadzības izskaušanu, un lai veicinātu visu valstu integrāciju pasaules ekonomikā;

F.  tā kā pēc vairāku mēnešu nevajadzīgas un izmaksu ziņā dārgas vilcināšanās, kas ļoti padziļināja euro zonas fiskālo krīzi, Padome vienojās par pasākumu kopumu, ar kuriem jāsaglabā finanšu stabilitāte Eiropā, tostarp par Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānismu ar kopējo apjomu līdz pat EUR 500 miljardiem;

G. tā kā monetāra savienība, kurai trūkst visaptveroša sistēma krīžu novēršanai saistībā ar valstīm, kas nonākušas ļoti lielos parādos, un pārrobežu finanšu iestādēm, kā arī koordinētas, anticikliskas fiskālās politikas stratēģijas, ir ļoti nopietni apdraudēta iekšēju un ārēju iemeslu dēļ,

1.  pauž dziļu vilšanos par jaunās stratēģijas „Eiropa 2020” pamatelementiem, par kuriem Eiropadome vienojusies 26. martā;

2.  uzskata, ka Eiropadome ir palaidusi garām vēsturisku iespēju mācīties no pašreizējās krīzes un noteikt patiešām tālredzīgu, vērienīgu un konsekventu stratēģiju;

3.  uzsver, ka, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”, Eiropai jākļūst par līderi 21. gadsimta ekoloģiskajā revolūcijā, kurai jāsaskaņo cilvēces attīstība ar Zemes resursu ierobežoto daudzumu;

4.  tādēļ aicina mainīt ES stratēģijas 2020. gadam kopējo mērķi no centieniem panākt IKP izaugsmi uz plašāku politisko koncepciju par ES kā sociālu un ilgtspējīgu savienību, kas nākotnē kā politikas veidošanas kodolu izmantos cilvēkus un vides aizsardzību un centīsies radīt labklājību un labākas iespējas visiem; šajā sakarībā uzsver, ka pati konkurētspēja nav mērķis;

5.  uzskata, ka jaunajā stratēģija papildus IKP būtu jāietver virkne rādītāju par labklājību, kā arī rādītāji, kuros tiek ņemti vērā plaši ārējie ekonomiskie faktori un vides radītais spiediens, un ka šie rādītāji būtu jādefinē, jāpieņem un jānovērtē, izmantojot demokrātiskas un novatoriskas procedūras;

6.  atkārtoti prasa izstrādāt vienotu un integrētu Eiropas attīstības stratēģiju, kurā būtu skaidri noteikts, ka galvenā uzmanība ir pievērsta ekonomikas ilgtermiņa izaugsmei, lai veidotu labāku, taisnīgāku un ilgtspējīgāku sabiedrību ar līdzsvarotāku labklājības sadalījumu visiem un lai nodrošinātu aizsardzību pret finanšu nozares alkatību un pārmērībām; atkārtoti prasa integrēt stratēģijas, kuras Eiropai šobrīd jāpilda, bet kuras savstarpēji dublējas, jo īpaši stratēģiju „Eiropa 2020”, Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP); pauž nožēlu, ka Eiropadome šo pieeju noraidīja, atstājot politikas nekonsekvences problēmu neatrisinātu;

7.  tomēr uzskata, ka nākošajā desmitgadē ES būs jārisina dažādas problēmas saistībā ar sava ekonomikas un sociālā progresa nodrošināšanu, ieskaitot recesijas negatīvās sekas, un pauž pārliecību, ka šo risināmo problēmu dēļ ir nepieciešams padziļināti pārskatīt tos mehānismus, ar kuriem paredzēts sasniegt Eiropas nodarbinātības un sociālos mērķus;

8.  uzskata, ka pašreizējā fiskālā krīze euro zonā — kad no 16 dalībvalstīm 13 šodien nespēj izpildīt SIP kritērijus un ECB prognozē, ka līdz 2011.–2012. gadam tos nespēs izpildīt neviena dalībvalsts, vienlaikus ņemot vērā plašos un sistemātiskos spekulatīvos uzbrukumus, kas vērsti pret valstu obligācijām — skaidri norāda uz būtiskiem trūkumiem pašreizējā ES ekonomikas koordinēšanas politikā, kas galvenokārt balstās uz fiskālo konsolidāciju un uzraudzību; uzsver — lai atjaunotu darba vietu izveidi un sasniegtu ilgtspējīgas ekonomikas un sociālās kohēzijas mērķi, prioritāte pilnā mērā būtu jāpiešķir arī tam, kā novērst pastāvīgās un ievērojamās makroekonomiskās nepilnības un konkurētspējas atšķirības euro zonā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā paziņojumā par ekonomikas politikas koordināciju ir atzinusi šo nepieciešamību;

9.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumus stiprināt euro zonas pārvaldību, izmantojot jaunus instrumentus, lai risinātu krīzes iespaidā radušās problēmas, kā arī īstenot Grieķijai paredzētā atbalsta pasākumus, izveidot Eiropas Finanšu stabilitātes mehānismu, veicināt ekonomikas pārvaldību, regulēt finanšu tirgus un cīnīties pret spekulāciju; šādi nosakot pamatprincipu, ka euro zonas problēmas tiek novērstas, izmantojot euro zonas risinājumus; uzskata, ka šiem jaunajiem instrumentiem būtu arī jāpastiprina ekonomikas politikas koordinācija visu ES dalībvalstu starpā, ne vien veicot uzraudzību, bet arī orientējoties uz proaktīvu ekonomikas politikas koordināciju, ieskaitot pastiprinātas pārvaldības mehānismus, lai īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020”; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka, lai gan Komisija ir izstrādājusi plašus priekšlikumus budžeta uzraudzības stiprināšanai, tā tomēr nav piedāvājusi pietiekami atbilstošus risinājumus ekonomikas ilgtspējīgās izaugsmes atjaunošanai un veicināšanai, kā arī orientācijai uz mērķtiecīgu ekonomikas politikas koordināciju, kas vērsta uz kopējās budžeta stratēģijas izstrādi saistībā ar visaptverošo stratēģiju „Eiropa 2020”;

10. uzsver — lai nodrošinātu valsts finanšu ilgtspējību, ir ne tikai atbildīgi jātērē līdzekļi, bet arī jāveido atbilstīga un sociāli taisnīga nodokļu politika; šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par pasākumu kopumu, lai palīdzētu dalībvalstīm atjaunot līdzsvaru savos norēķinu kontos un finansēt valsts ieguldījumus, izmantojot eiroobligācijas, ES finanšu darījumu nodokli, „zaļos nodokļus”, banku progresīvo nodevu, automātisku informācijas apmaiņu un cīņu pret „nodokļu paradīzēm”; tai būtu jāpalīdz dalībvalstīm arī pāriet no dalībvalstu konkurences nodokļu jomā uz sadarbību, tostarp ierosinot grafiku kopējas konsolidētas nodokļa bāzes ieviešanai uzņēmumu peļņas nodoklim un mehānismu, kas nodrošinātu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmju obligātās koordinācijas līmeni — līdzīgi, kā tas pašlaik ir noteikts attiecībā uz PVN;

11. tāpēc aicina darba grupu, ko Eiropadome izveidoja 2010. gada martā, sniegt konkrētus priekšlikumus par ciešāku un plašāku ekonomikas koordināciju; tajos saskaņā ar 121. un 136. pantu būtu jāiekļauj pamatnostādņu kopums, lai izstrādātu koordinētu un saskaņotu anticiklisku fiskālo politiku, kā arī turpmākos ES solidaritātes mehānismus, kuru mērķis būtu novērst iekšēju nelīdzsvarotību un asimetriskus triecienus, kā arī uzlabot konverģenci un resursu sadales efektivitāti;

12. uzskata, ka Eiropadomes secinājumos netiek ņemts vērā, ka pašlaik notiekošais trauslais atlabšanas process ir pilnībā jāatspoguļo jaunajā stratēģijā „Eiropa 2020”, nosakot saskaņotu un visaptverošu politikas programmu, kurā būtu pilnībā iekļauta makroekonomikas politikai raksturīgā pieeja, tā cenšoties nodrošināt, ka nepieciešamā budžeta līdzekļu konsolidācija nekavēs stratēģijas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz cīņu pret bezdarbu, un arī atbilstošus un veiksmīgi saskaņotus ieguldījumus infrastruktūras un zināšanu jomā; pauž satraukumu par to, ka Padomes 9. maija secinājumos prasa stingri apņemties paātrināt fiskālo konsolidāciju, kas var apdraudēt stratēģijā „Eiropa 2020” iekļautās politiskās saistības, apdraudēt pietiekami spēcīgu taisnīgi gūtas labklājības valstu pastāvēšanu un kavēt joprojām trauslo atlabšanas procesu, kā arī novest pie tā, ka vidējā termiņā tiek papildus zaudēti vēl vairāki miljoni darbavietu;

13. uzsver, ka nesenie notikumi, tostarp valsts kredītriska mijmaiņas darījumi, ko izmantoja finanšu spekulanti un kas noveda pie nepamatoti lielas saistību neizpildes izplatības vairākās valstīs, steidzami atgādina par to, ka trūkumiem un nestabilitātei reglamentējošo noteikumu un pārraudzības sistēmā ir tieša negatīva ietekme domino efekta veidā uz valstu ekonomikas ilgtspēju un euro zonas stabilitāti; pauž stingru atbalstu tam, ka steidzami jāizveido pastiprināta un vērienīga Eiropas finanšu uzraudzības sistēma, kas nodrošinātu atbilstīgu regulējumu un pārraudzību attiecībā uz jebkuru finanšu produktu, darījumu un iestādi Eiropas Savienībā; uzsver, ka nepieciešamība pēc tirgus caurskatāmības un noteikumiem Eiropas līmenī ir jautājums ne vien par efektīvu tirgus uzraudzību, bet arī par Eiropas suverenitāti;

14. atzīmē piecus galvenos mērķus, par kuriem Eiropadome vienojās attiecībā uz nodarbinātības līmeni, nosacījumiem pētniecības un attīstības jomā, siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, izglītības līmeņa uzlabošanu un sociālās integrācijas veicināšanu; pauž nožēlu, ka šie galvenie mērķi nav formulēti konsekventas un saskaņotas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros, apvienojot ekonomikas, sociālās un vides politikas programmas; pauž nožēlu par vēriena trūkumu šajos mērķos un par to, ka dažiem no tiem trūkst īpašu rādītāju, šādi radot atkāpšanās iespējas attiecībā uz galvenajiem jautājumiem, piemēram, sociālo integrāciju, izglītību un nabadzības izskaušanu;

15. ņem vērā nozīmīgo mērķi attiecībā uz vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeni; pauž nožēlu, ka saistībā ar šo mērķi nav ņemta vērā nodarbinātības kvalitāte; atkārtoti pauž uzskatu, ka kvalitatīvai nodarbinātībai ir jābūt stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajai prioritātei un ka nolūkā uzlabot nodarbinātības rādītājus izšķiroša nozīme ir spēcīgākai virzībai uz pareizi funkcionējošiem — gan valsts, gan Eiropas mēroga — darba tirgiem un sociāliem apstākļiem; tādēļ prasa pieņemt jaunu likumdošanas programmu, kuras mērķis būtu stiprināt strādājošo tiesības un uzlabot darba apstākļus, cita starpā pārskatot direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un pieņemot jaunas vai pārskatot spēkā esošās direktīvas par minimālo ienākumu shēmām, darba laiku, darba ņēmēju piespiedu atlaišanu, informāciju un konsultācijām, arodbiedrību atzīšanu, pārrobežu koplīgumiem, vienlīdzīgu attieksmi pret netipiskiem darba ņēmējiem, vienādu atalgojumu un darba inspekcijām; turklāt uzskata, ka jaunajā stratēģijā lielāks uzsvars jāliek uz darba vietu kvalitāti un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, tostarp cīņu pret nedrošām un nelegālām darba vietām un apstākļu izveidi, lai ģimenes dzīvi saskaņotu ar darbu; kā arī jānodrošina, ka personas, kuras pašreiz tiek izstumtas no darba tirgus, var tajā atkal iekļūt; aicina Komisiju mainīt praksi, saistībā ar kuru tā uzskata, ka uz šo jomu attiecas tikai Komisijas paziņojumi, un ierosināt likumdošanas vadošās iniciatīvas, lai steidzami panāktu darbinieku tiesību aizsardzību;

16. tādēļ mudina Eiropas Padomi un Komisiju definēt un pieņemt tālejošu darba programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības jautājuma risināšanai, ietverot tajā iztikas minimuma mērķi; prasa, lai sociālie partneri sadarbībā ar Komisiju sāktu īstenot kopīgas Eiropas iniciatīvas, ar ko novērš sociālo dempingu un mazina nabadzīgo darba ņēmēju skaitu; mudina Komisiju katru gadu publicēt ar nodarbinātības kvalitāti saistītus rādītājus, par ko tika panākta vienošanās ar Padomi;

17. uzsver, ka algu līmeņa samazināšana darbojas arī kā mājsaimniecības ienākumu un tādējādi arī privātā patēriņa izaugsmi bremzējošs faktors; tādēļ brīdina, ka algu līmeņa samazināšanu nevajadzētu izmantot kā galveno instrumentu cenu stabilitātes sasniegšanai; atgādina, ka pieaugusī konkurence pasaulē jau ir likusi samazināt algas, bet lielākas preču cenas ir padarījušas ES patērētāju pirktspēju mazāku;

18. aicina dalībvalstis, Padomi, Komisiju un Parlamentu līdz gada beigām pieņemt vērienīgu videi draudzīgas nodarbinātības stratēģiju, radot pamatnosacījumus nodarbinātības potenciāla izmantošanai ilgtspējīgākas, uz zināšanām balstītas un inovatīvas ekonomikas labā un nodrošinot, ka pāreja uz šādu ekonomiku notiek sociāli taisnīgā veidā un dod labumu visiem Eiropas iedzīvotājiem; uzskata, ka šādai stratēģijai būtu jāveicina ieguldījumi apmācībā un mūžizglītībā, lai atbalstītu strādājošos jaunu prasmju izkopšanā un dotu viņiem iespējas vajadzības gadījumā mainīt darbu; pamatnolīgums par pārejas drošību, iekļaujot tajā tiesības uz apmācību un pietiekamu sociālo drošību darbavietas maiņas periodā; nolīgums starp sociālajiem partneriem par tiesībām uz mūžizglītību un apmācību darbavietā; un vispārējs atbalsts prasmju pielāgošanai un darbavietas organizēšanai;

19. norāda uz galveno mērķi uzlabot izglītību; pauž nožēlu, ka trūkst mērķu skaitliskie rādītāji, un mudina Eiropadomi noteikt 100 % vidējās izglītības mērķi, kā arī skaidru pamatizglītības un vidējās izglītības kvalitātes mērķi un rādītājus;

20. atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome ierosina sociālu integrāciju, jo īpaši piešķirot prioritāti nabadzības samazināšanai, tomēr pauž dziļu nožēlu par to, ka šajā jautājumā trūkst skaidru mērķu un iniciatīvu; uzskata, ka šis mērķis ir viens no stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajiem mērķiem; prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju, lai cīnītos pret nabadzību, nosakot tālejošus mērķus nabadzības mazināšanai, tostarp attiecībā uz sievietēm, bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem un nabadzīgiem strādājošiem cilvēkiem, tostarp koordinētu stratēģiju attiecībā uz mājokļiem Eiropā; šajā sakarībā uzskata, ka ES stratēģijā 2020. gadam jāiekļauj skaidri un tālejoši mērķi ik pēc pieciem gadiem uz pusi samazināt nabadzību (t. i., 8,5 % mērķis līdz 2015. gadam un 4 % mērķis līdz 2020. gadam) un mazināt nevienlīdzību, proti, plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem; tādēļ uzskata, ka nabadzība jāmēra kā „relatīvā nabadzība”, lai varētu noteikt tos, kurus apdraud sociālā atstumtība, un ka ES stratēģijā 2020. gadam kā instruments skaidri jāizmanto Gini rādītājs;

21. attiecībā uz mērķi mazināt nabadzību atgādina par saviem iepriekšējiem priekšlikumiem noteikt ES mērķi attiecībā uz minimālo ienākumu shēmām un ienākumu shēmu aizvietošanu ar uz iemaksām balstītām shēmām, lai nodrošinātu ienākumu atbalstu vismaz 60 % apmērā no valsts vidējiem izlīdzinātiem ienākumiem, un vienoties par šā mērķa sasniegšanas termiņu;

22. aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā galvenos mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni un nabadzības mazināšanu, izveidot pakārtotu mērķu kopumu ES un valstu līmenī, kuru papildinātu konkrētas stratēģijas un uzraudzības mehānismi, tostarp rādītāji;

23. atgādina, ka sabiedriskie pakalpojumi, jo īpaši sociālie pakalpojumi, ir sociālās integrācijas galvenie elementi; uzsver, ka vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm ir piešķirtas plašas pilnvaras šo pakalpojumu sniegšanai; pauž nožēlu, ka pietiekama uzmanība netiek pievērsta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniedzējiem, kam ir būtiska nozīme kā investoriem vai būtisku pakalpojumu sniedzējiem iedzīvotājiem un ekonomikai; atgādina, ka ilgu laiku šādu pakalpojumu sniedzēji prasīja vairāk juridiskās noteiktības šo pakalpojumu sniegšanā attiecībā uz subsidiaritātes un vietējās pašpārvaldes principiem; tādēļ aicina Komisiju iesniegt visaptverošu novērtējumu par pašreizējām liberalizācijas sekām un sagatavot tiesisko regulējumu, ņemot vērā jaunos Līguma noteikumus;

24. pauž nožēlu, ka nozīmīgajos mērķos, ko noteica Eiropadome, nav iekļauta dzimumu līdztiesība kā stratēģijas „ Eiropa 2020” galvenais mērķis; tādēļ prasa pieņemt likumdošanas programmu dzimumu līdztiesībai, kas likvidētu pašreizējās atalgojuma atšķirības starp vīriešiem un sievietēm un garantētu sieviešu pilntiesīgu līdzdalību darba tirgū, veicinot sieviešu karjeras iespējas, tostarp:

     -    samazinot atalgojuma atšķirības starp dzimumiem līdz 0-5 % līdz 2020. gadam,

     -    iesniedzot tiesību akta priekšlikumu, ar ko pārskata spēkā esošos tiesību aktus,

     -    ierosinot procedūras par pienākumu neizpildi pret dalībvalstīm, kuras nenodrošina         atbilstību attiecīgajām prasībām,

     -    pastiprinot centienus attiecībā uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, nodrošinot       pieejamus, elastīgus un kvalitatīvus pakalpojumus, vienlaikus saglabājot tiesības uz   sociālo nodrošinājumu, jo īpaši piekļuvi bērnu aprūpes iestādēm, nosakot mērķi   nodrošināt 50 % no vajadzīgās aprūpes bērniem 0-3 gadu vecumā un 100 % no   aprūpes bērniem 3-6 gadu vecumā un uzlabotu piekļuvi aprūpei citiem apgādājamiem;

     -    nosakot mērķi, saskaņā ar kuru 75 % no nodarbināto skaita jābūt sievietēm, no kurām  50 % iegūtu ekonomisku neatkarību, pateicoties mērķtiecīgiem darba tirgus politikas   pasākumiem un nosacījumiem, lai apvienotu darba un privāto dzīvi, piemēram,   elastīgam darba laikam un piemērotai darba vietai, kā arī piekļuvei izmaksu ziņā   pieejamiem bērnu aprūpes un citu apgādājamo aprūpes pakalpojumiem;

25. atzīmē, ka Eiropadome vēlreiz apstiprina 2008. gada decembrī apstiprināto ES apņemšanos līdz 2020. gadam par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, vismaz par 20 % palielināt no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas patēriņu un par 20 % samazināt enerģijas patēriņu, veicot energoefektivitātes pasākumus; atgādina, ka jebkādi mērķi, kas līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par mazāk nekā 30 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, pilnībā neatbilst zinātniskajiem pētījumiem un to noteikšana nenovērsīs strauji pieaugošo klimata pārmaiņu dramatiskās sekas; uzskata, ka tas vēl vairāk parādītu, ka ES ir zaudējusi savu vadošo lomu pasaules klimata politikā; uzsver, ka ilgtermiņā arī turpmāk ir vajadzīgi emisijas samazināšanas mērķi un Eiropas politika jāveido tā, lai sasniegtu šos mērķus un jau tagad sāktu to īstenošanu; mudina Komisiju ierosināt pasākumus, lai nodrošinātu, ka, īstenojot šos mērķus, notiek pamatīgas pārmaiņas ražošanas, piegādes un patēriņa jomā;

26. pauž nopietnas bažas par to, ka stratēģijā 2020. gadam nav iekļauti vai pat pieminēti konkrēti mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā 2020. gadam; tādēļ aicina pieņemt izmērāmus mērķus, kas vērsti uz to, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumu un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanos un līdz 2020. gadam tos atjaunotu, ja tas ir iespējams; atgādina Komisijai, ka Eiropas iedzīvotāji sagaida, lai Savienība mudinātu veidot nepiesārņotāku, drošāku un veselīgāku sabiedrību; aicina, lai Komisija tiesību aktos turpinātu piemērot principu „maksā piesārņotājs” un piesardzības principu, kas ir galvenie elementi, lai veiksmīgi panāktu noturīgu ekonomikas atlabšanu; pauž vilšanos par vājo progresu, kāds līdz šim panākts attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības stratēģiju; pauž nožēlu, ka pasākumi attiecībā uz medicīnisko profilaksi un nevienlīdzības novēršanu veselības aprūpes jomā nav ierindoti augstāk stratēģijas „Eiropa 2020” prioritāšu sarakstā;

27. pauž nožēlu par vēriena trūkumu, lai saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020” izstrādātu patiešām kopīgu Eiropas enerģētikas politiku; uzsver — lai gan iekšējā tirgus darbība ir galvenais mērķis Eiropai un vienlaikus uzsvērta nepieciešamība strauji īstenot trešo enerģētikas paketi, šīs Eiropas enerģētikas politikas daļas pārmērīga izcelšana ir nākusi par sliktu abiem pārējiem mērķiem — ilgtspējīgai attīstībai un piegādes drošumam; atgādina, ka iekšējo tirgu nevar skatīt atrauti no ārējās dimensijas un ka Eiropai ir vajadzīga patiešām kopīga Eiropas enerģētikas politika, lai panāktu reālu ietekmi uz energoapgādes drošumu, klimata pārmaiņām un enerģijas pieejamību cenas ziņā;

28. aicina Eiropas Savienību 2020. gadam noteikt saistošus mērķus — samazināt enerģijas patēriņu un palielināt no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas apjomu, vienlaikus likvidējot tehniskus un citāda veida šķēršļus turpmākai atjaunīgās enerģijas attīstībai, — kas ir pirmais uzdevums, lai līdz 2050. gadam izveidotu sevišķi efektīvu ekonomiku, kas nerada CO2 emisiju un kuras pamatā galvenokārt ir atjaunīgā enerģija;

29. uzsver, ka vides ilgtspējība ir atkarīga no resursu izmantošanas pilnīgas samazināšanas; uzsver vajadzību izmantot pašreizējo ekonomikas krīzi, lai pilnībā pārietu uz sevišķi efektīvu ekonomiku, kuras pamatā ir atjaunīgā enerģija; uzsver — lai Eiropas rūpniecībā veiksmīgi samazinātu to materiālu izmantošanu enerģijas ražošanā, kuros ir daudz oglekļa, un ievērojami samazinātu kopējo dabas resursu izmantošanu, ir nepieciešama strauja un plaša pārveide; šajā sakarībā prasa noteikt vērienīgu mērķi uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti; šajā sakarība atzinīgi vērtē vadošo iniciatīvu „Efektīvas resursu izmantošanas Eiropa” un „rūpniecības politiku globalizācijas laikmetam”, tomēr atzīmē, ka trūkst politikas instrumentu, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas; aicina Komisiju iesniegt novērtējumu par to, kā panākt, ka ražošanas nozare pāriet uz ļoti efektīvu ekonomiku, kas pilnībā balstīta uz atjaunīgās enerģijas izmantošanu, kā arī pārskatīt tās darba programmu un iesniegt politikas priekšlikumus; pauž dziļu nožēlu par to, ka Eiropadome pieņēma nostāju tikai par energoefektivitāti, nemaz nepieminot resursu efektivitāti;

30. atzinīgi vērtē sistēmu, kas izveidota stratēģijā „Eiropa 2020” un paredzēta Eiropas digitālās programmas izstrādei, tomēr pauž nožēlu, ka, neraugoties uz steidzamo nepieciešamību rīkoties, ne stratēģijā, ne plānā 2010. gadam nav konkrētu pasākumu vai mērķu šīs vīzijas īstenošanai; aicina Komisiju iesniegt plašu rīcības plānu, kurā būtu noteikti laika grafiks un mērķi, lai dotu drīzus un taustāmus rezultātus attiecībā uz atklātu un pārtikušu digitālo sabiedrību;

31. norāda uz 3 % IKP galveno mērķi pētniecībai un izstrādei; uzsver, ka lielākajiem pētniecības un attīstības projektiem, galvenajiem enerģētikas infrastruktūras ieguldījumiem, jaunajai ES kompetencei attiecībā uz kosmosa politiku un ES inovāciju politikas finansēšanai ir nepieciešams stingrs, uzticams un stabils ES finanšu atbalsts, lai izpildītu Savienības galvenos 2020. gada stratēģijas mērķus; tādēļ uzskata, ka skaidri mērķi būtu jānosaka MVU atbilstošiem finansēšanas instrumentiem, un būtu jāveicina atklātu standartu lietošana, lai garantētu digitālo sadarbspēju un pieejamību; prasa precīzi iekļaut ekoloģisko jauninājumu jomā paredzētos ES mērķus;

32. aicina veikt plašu un strauju Eiropas rūpniecības pārveidi, piemērojot Eiropas ilgtspējīgas rūpniecības politiku, kas virzīta uz videi labvēlīgu darba vietu izveidi, kā arī resursu efektivitātes un izmantošanas uzlabošanu; uzsver, ka ieguvumiem jābūt vienlīdzīgi sadalītiem un izplatītiem, kā arī vērstiem uz dzīves kvalitātes uzlabošanu visiem; uzskata, ka Eiropas rūpniecības ilgtspējīgai attīstībai nepieciešams intensīvs dialogs ar darba ņēmējiem un darbiniekiem, jo uz perspektīvu vērstai rūpniecības politikai ir nepieciešama inovācija, inteliģenta pārstrukturēšana, procesa uzlabošana un kvalifikācijas standartu izstrādāšana un to visu pozitīvi ietekmē darba ņēmēju un darbinieku līdzdalība; atkārtoti pauž uzskatu, ka, īstenojot šo pāreju, atbalsts būs jāsniedz arī strādājošajiem, lai viņi spētu pārorientēties uz jaunu ekoloģiski ilgtspējīgu ekonomiku;

33. atgādina, ka Eiropas Savienībai ir efektīvāk jāiegulda līdzekļi pašreizējā transporta infrastruktūrā, piemēram, TEN-T, lai veicinātu darba vietu radīšanu, uzlabotu sociālo un teritoriālo kohēziju un izveidotu ilgstspējīgu un sadarbspējīgu transporta sistēmu; prasa nodrošināt transporta veidu un viedas loģistikas izmantošanas mijiedarbību, jo no CO2 emisijas brīvai transporta nozarei un tās ilgtspējas nodrošināšanai vajadzēs inovācijas, jaunas tehnoloģijas un finanšu līdzekļus;

34. uzskata, ka galveno nozīmi jaunajā stratēģijā „Eiropa 2020” vajadzētu piešķirt jaunai vienotā tirgus stratēģijai; uzsver vajadzību pieņemt holistisku pieeju vienotajam tirgum, pilnībā ņemot vērā jautājumus, par kuriem iedzīvotāji ir norūpējušies, proti, sociālu un uz patērētājiem vērstu politiku;

35. atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome uzsvēra kopējās lauksaimniecības politikas un kohēzijas politikas galveno lomu, atbalstot stratēģiju „Eiropa 2020”; aicina ciešāk saistīt stratēģiju „Eiropa 2020” ar kohēzijas politiku, ņemot vērā, cik milzīga ietekme kohēzijas politikai var būt attiecībā uz šīs stratēģijas ilgtermiņa mērķu sasniegšanu un finanšu krīzes seku pārvarēšanu ilgtspējīgā un sabiedrībai labvēlīgā veidā; uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajam elementam jābūt kohēzijas politikai, kas jāattiecina uz visiem Eiropas reģioniem, šādi arvien vairāk pastiprinot stratēģijas patieso ietekmi Eiropā; uzstāj, lai kohēzijas politikas pamatprincipiem — integrētai pieejai, vairāklīmeņu pārvaldībai un patiesai partnerībai — būtu izšķirošā loma stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, un tādēļ tiem jābūt pilnībā integrētiem tajā; uzsver, ka arī teritoriālajai kohēzijai, kā to paredz Lisabonas līgums, jābūt stratēģijas „Eiropa 2020” neatņemamai sastāvdaļai;

36. uzsver, ka KLP un kohēzijas politikas gaidāmās reformas ir jāīsteno, skaidri koncentrējoties uz stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķu sasniegšanu; atgādina, ka KLP līdz 2013. gadam būtu jāpārskata, lai tā kļūtu par ekoloģiski, tautsaimnieciski un sociāli ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, kurā ņemti vērā tādi aspekti kā nodrošinātība ar pārtiku, dabas resursu pārvaldība, klimata pārmaiņas, teritoriālā kohēzija, vides aizsardzība un nodarbinātība lauku rajonos;

37. uzsver, ka zivsaimniecība (savvaļas zivju zveja, kā arī akvakultūra) ir viens no Eiropas Savienības pārtikas nodrošinātības svarīgākajiem balstiem un ka ir jānodrošina tās ilgtspēja un stabilitāte, lai kvalitatīvā un kvantitatīvā ziņā varētu apmierināt vairāk nekā pusmiljarda Eiropas iedzīvotāju vajadzības pēc zivsaimniecības produktiem;

38. pauž nožēlu, ka pietiekama uzmanība nav pievērsta stratēģijas „Eiropa 2020” ārējai dimensijai; aicina Komisiju izstrādāt savu „tirdzniecības stratēģiju Eiropai 2020”, pamatojoties uz multikulturālu pieeju, lai pārvērstu ES tirdzniecības politiku par patiesu instrumentu darbavietu radīšanai, nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai visā pasaulē; ir pārliecināts, ka ES politikas iekšējiem un ārējiem aspektiem jābūt savstarpēji saskaņotiem un, veidojot jaunu tirdzniecības politiku, jāņem vērā spēcīga, uz nodarbinātības veicināšanu vērsta rūpniecības politika, kas nodrošina vairāk un labāku darba vietu izveidi;

39. aicina Komisiju savlaicīgi paredzēt atklātu dialogu ar Eiropas Parlamentu un pilsonisko sabiedrību par ES prioritātēm laika periodam pēc Dohas programmas īstenošanas, jo īpaši par sociālajiem un vides standartiem, kā arī PTO reformu; turklāt prasa, lai ES divpusējos vai reģionālos tirdzniecības nolīgumos, par kuriem notiek sarunas, tiktu iekļauti sociālie un vides noteikumi, jo īpaši attiecībā uz darba pamatstandartu un citu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības aspektu īstenošanu, kā noteikusi SDO; šajā sakarībā prasa, lai dalībvalstis pildītu savas starptautiskās saistības un nekavējoties ratificētu visas pašreizējās SDO konvencijas, jo īpaši SDO konvenciju 94;

40. mudina, lai Komisija ievērotu plašāku un konsekventāku pieeju savās ārējās darbībās atbilstoši ES koncepcijai par attīstības politikas saskaņotību; atgādina, ka jaunajos Lisabonas līguma noteikumos ir prasīts, lai kopējo tirdzniecības politiku piemērotu, pilnībā ievērojot Savienības ārējās rīcības principus un mērķus; prasa veidot ciešu saikni starp stratēģiju „Eiropa 2020” un turpmāko ES tirdzniecības stratēģiju, kā arī tās rīcības plānu saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem;

41. uzsver, ka svarīgi ir ne tikai līdz 2020. gadam un pēc tam palielināt jaunattīstības valstīm paredzētās oficiālās attīstības palīdzības apjomus un uzlabot palīdzības programmu efektivitāti, bet arī nodrošināt politikas saskaņotību, tostarp likvidējot „nodokļu paradīzes”, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un līdzekļu nelikumīgu aizplūšanu; uzsver, ka attīstības sadarbības stiprināšana nav tikai mērķis pats par sevi, bet tā veicina arī taisnīgu un vienlīdzīgu tirdzniecību starp ES un jaunattīstības valstīm, sniedzot labumu gan jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, gan ES; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt, lai citas ES politikas jomas nekompromitētu globālās nabadzības izskaušanas mērķi; norāda uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā noteikto prasību attiecībā uz attīstības politikas saskaņotību; uzskata, ka ES politika, kurai ir ārēja ietekme, ir jāveido tā, lai apmierinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgās vajadzības nolūkā izskaust nabadzību, garantēt pienācīgus ienākumus un iztiku, kā arī pilnībā īstenot cilvēka pamattiesības, tostarp ar dzimumu līdztiesību saistītās, sociālās, ekonomiskās un ar vidi saistītās tiesības;

42. uzsver nepieciešamību pamatīgi pārskatīt Komisijas tirdzniecības stratēģiju „Globālā Eiropa”, lai veicinātu sadarbību sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgu tirdzniecības attiecību saistošu standartu izveidē;

43. uzstāj — lai stratēģija „Eiropa 2020” būtu ticama, ir nepieciešama lielāka saderība un papildināmība ES 27 dalībvalstu budžetu un ES budžeta starpā; uzsver, ka ES budžetam šajā ziņā būtu jāpiešķir lielāka nozīme, apkopojot līdzekļus; tādēļ uzskata, ka ES budžetā pēc 2013. gada galvenā uzmanība ir jāpievērš šīs stratēģijas galvenajām politikas prioritātēm, lai palielinātu ES izdevumu līmeni līdz noteiktajam pašu resursu maksimālajam apjomam — 1,24 % no nacionālā kopienākuma (maksājumos) un 1,31 % (saistībās); uzstāj, lai Komisija īsā un vidējā termiņā pirms 2010. gada pirmā pusgada beigām iesniegtu priekšlikumu pārskatīt maksimālos apjomus, ko paredz pašreizējā daudzgadu finanšu shēma 2007.–2013. gadam, lai rastu īpašus budžeta līdzekļus stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanas uzsākšanai, jo īpaši kas attiecas uz ierosināto vadošo iniciatīvu finansēšanu; turklāt norāda, ka ir jāturpina izskatīt iespējas attiecībā uz jauniem ES finansēšanas instrumentiem, piemēram, eiroobligācijām, kā arī jaunu finansēšanas sistēmu ES budžetam, kas iekļautu arī finanšu darījumu nodokli un t. s. zaļos nodokļus; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams, lai ES budžets un visi finansējuma avoti atspoguļotu nepieciešamību finansēt pāreju uz ekoloģiski ilgtspējīgu ekonomiku;

44. uzsver, ka stratēģija „Eiropa 2020” var būt ticama tikai tādā gadījumā, ja tā tiek atbilstoši finansēta; pauž nožēlu, ka šim jautājumam nav pievērsusies nedz Eiropadome, nedz Eiropas Komisija; šajā sakarībā uzsver — ja lielāka EIB intervence vai lielāka paļaušanās uz valsts un privāto partnerību (PPP) (kā to savā paziņojumā ierosināja Komisija) var dažos ekonomiski pamatotos gadījumos izrādīties efektīvs risinājums, tas nevar būt risinājums visam; turklāt aicina Eiropas Komisiju izvērtēt, kāda nozīme varētu būt valsts vai privātiem ieguldījumiem attiecībā uz to infrastruktūru finansēšanu, kuras nepieciešamas stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto vadošo iniciatīvu īstenošanai, kā arī izvērtēt vajadzību pielāgot ES reglamentējošos noteikumus, lai veicinātu sadarbību starp ilgtermiņa ieguldītājiem;

45. atzīmē centienus pastiprināt politisku dalību stratēģijā valstu līmenī; tomēr pauž nožēlu par priekšlikumu trūkumu, ar kuriem tiktu nodrošināta labāka politiskā dalība Eiropas līmenī, izmantojot stingru Eiropas likumdošanas programmu; kā arī ierosina Komisijai pārskatīt „Kopienas metodi” un izmantot Lisabonas līguma dotos instrumentus stratēģijas „Eiropas 2020” īstenošanā; pauž bažas par procedūras nesaskaņotību, kas radusies tāpēc, ka no dalībvalstīm sagaida, lai tās līdz 2010. gada jūnijam noteiktu savus mērķus, pamatojoties uz ES galvenajiem mērķiem un rādītājiem, no kuriem vairāki līdz minētajam termiņam nemaz vēl nav pieņemti;

46. uzskata, ka demokrātisks atbalsts ir izšķirošs panākumu priekšnosacījums un tādēļ stratēģijas „Eiropa 2020” izstrādē un īstenošanā ir aktīvi jāiesaista dalībvalstu parlamenti; tādēļ uzskata, ka stratēģijas izstrādē un īstenošanā ir aktīvi jāiesaista arī reģioni, pašvaldības, sociālie partneri un NVO;

47. šajā sakarībā aicina Komisiju, gatavojoties Eiropadomes 2010. gada jūnija sanāksmei, iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam visaptverošu sarakstu, kurā iekļautas direktīvas un regulas, kas paredzētas jaunās stratēģijas mērķu sasniegšanai;

48. mudina Padomi atzīt Parlamenta darbības nozīmīgumu 2020. gadam noteiktās stratēģijas īstenošanā, to attiecīgi definējot un īstenojot iestāžu nolīgumā, ar kuru oficiāli nosaka demokrātisku un efektīvu turpmāko virzību; pauž nožēlu, ka Eiropas Parlamentam ir atvēlēts maz laika, lai dotu ieguldījumu attiecībā uz integrētajām pamatnostādnēm; atgādina Komisijai un Padomei par Līgumā noteiktajām Eiropas Parlamenta tiesībām apspriesties par nodarbinātības pamatnostādnēm;

49. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Padomei un Komisijai.