REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā
6.9.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Hannes Swoboda, Monika Flašíková Beňová, Kinga Göncz, Rovana Plumb, María Muñiz De Urquiza, Claude Moraes, Sylvie Guillaume, Juan Fernando López Aguilar, Tanja Fajon, Rita Borsellino S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0493/2010
B7‑0493/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ES Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1., 8., 20., 21., 19., 24., 25., 35. un 45. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu, kurā izklāstītas Eiropas Savienības pamattiesības un pamatprincipi, tostarp nediskriminēšanas un brīvas pārvietošanās principi,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9., 10., 16., 18., 19., 20., 21., 151., 153. un 157. pantu,
– ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā, 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā, 2007. gada 15. novembra rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā, 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā, 2009. gada 11. marta rezolūciju par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum, kā arī 2010. gada 25. marta rezolūciju par otro Eiropas romu samitu,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti,
– ņemot vērā 2009. gada ziņojumus par romiem, rasismu un ksenofobiju ES dalībvalstīs, ko publicējusi Pamattiesību aģentūra, un Eiropas Padomes komisāra cilvēktiesību jautājumos Thomas Hammarberg ziņojumus,
– ņemot vērā 2007. gada decembra un 2008. gada jūnija Eiropadomes secinājumus, Vispārējo lietu padomes 2008. gada decembra sanāksmes secinājumus un Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2009. gada 8. jūnijā Luksemburgā pieņemtos secinājumus par romu integrāciju,
– ņemot vērā to, ka virkne dalībvalstu, kandidātvalstu un citu valstu, kurās ir pārstāvēts ievērojams skaits Savienības iestāžu, 2005. gadā pasludināja „Romu integrācijas desmitgadi” un izveidoja Romu izglītības fondu,
– ņemot vērā 2008. gada 16. septembrī Briselē notikušā pirmā Eiropas romu samita un 2010. gada 8. aprīlī Kordovā notikušā otrā Eiropas romu samita secinājumus,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas gaidāmo ziņojumu par ES stratēģiju romu integrācijai, kuru ir paredzēts pabeigt 2010. gada beigās,
– ņemot vērā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 77. sesijas (2010. gada 2.–27. augusts) ieteikumus attiecībā uz Dāniju, Igauniju, Franciju, Rumāniju un Slovēniju,
– ņemot vērā ziņojumu no Eiropas Padomes Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību 2010. gada 15. jūnijā publicēto 4. ziņojumu par Franciju,
– ņemot vērā romu integrācijas desmit vispārējos pamatprincipus,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz principiem, kas izklāstīti ES Pamattiesību hartā un ES līgumos, tostarp nediskriminēšanas principu, īpašām tiesībām, kas nosaka ES pilsonību, un tiesībām uz personas datu aizsardzību;
B. tā kā šos principus īsteno ar minētajām direktīvām 2000/43/EK, 2000/78/EK, 2004/38/EK un 95/46/EK;
C. tā kā 10–12 miljoni Eiropas romu joprojām tiek sistemātiski smagi diskriminēti attiecībā uz izglītību (jo īpaši segregācija), mājokļiem (jo īpaši piespiedu izlikšanas no mājām un dzīves apstākļi, kas atpaliek no vispārējiem standartiem un bieži nozīmē dzīvi geto apstākļos), nodarbinātību (viņu īpaši zemais nodarbinātības līmenis) un vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes sistēmai un citiem sabiedriskiem pakalpojumiem, kā arī viņu pārsteidzoši zemo politiskās līdzdalības līmeni;
D. tā kā vairākums Eiropas romu iedzīvotāju ir kļuvuši par ES pilsoņiem pēc 2004. un 2007. gada paplašināšanās, tādējādi iegūstot ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
E. tā kā īpaši neaizsargāti ir daudzi romi un viņu kopienas, kuri nolemj apmesties uz dzīvi citā Eiropas dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi nav;
F. tā kā vairākās dalībvalstīs, tostarp pavisam nesen Francijā, ir notikušas romu repatriācijas un izraidīšanas, kad valdība laikā starp 2010. gada martu un augustu piespiedu kārtā vai „brīvprātīgi” ir izraidījusi simtiem romu, kuri ir ES pilsoņi;
G. tā kā šādai rīcībai ir sekojusi romu stigmatizācija un vispārējs antičigānisms politiskajā diskursā;
H. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti aicinājis Komisiju izstrādāt ES stratēģiju romu jautājumā, ar kuru tiktu veicināti vienlīdzīgu iespēju principi un sociālā integrācija visā Eiropā;
I. tā kā ES rīcībā ir dažādi instrumenti, ko var izmantot romu atstumtības izskaušanai, piemēram, saistībā ar struktūrfondiem piedāvātā jaunā iespēja izmantot līdz 2 % no kopējā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma izdevumiem mājokļu jomā atstumto iedzīvotāju kopienām, kura stāsies spēkā 2010. gadā, vai arī pašreizējās iespējas, ko sniedz Eiropas Sociālais fonds;
J. tā kā progress romu diskriminācijas izskaušanā, garantējot viņiem tiesības uz izglītību, nodarbinātību, veselību, mājokļiem un pārvietošanās brīvību dalībvalstīs, ir bijis nevienmērīgs un lēns, kā arī dalībvalstīs vajadzētu palielināt romu pārstāvību valdības struktūrās un valsts pārvaldē,
1. atgādina, ka Eiropas Savienība pirmkārt ir kopiena, kuras pamatā ir vērtības un principi atvērtas un integrētas sabiedrības uzturēšanai un veicināšanai, jo īpaši aizliedzot visas diskriminācijas formas un nosakot ES pilsonību;
2. uzsver visu ES pilsoņu un viņu ģimeņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties visā ES, kas atbilstoši līgumiem ir viens no ES pilsonības pīlāriem un tiek īstenotas ar Direktīvu 2004/38//EK, kuru visas dalībvalstis, domājams, piemēro un respektē;
3. pauž dziļas bažas saistībā ar nesenajiem Francijas valdības pasākumiem repatriēt un izraidīt ar humānās palīdzības palīdzību vai šīs palīdzības kontekstā simtiem romu, kuri ir ES pilsoņi, uz viņu izcelsmes valstīm un mudina Francijas iestādes nekavējoties pārtraukt šādu praksi;
4. pauž dziļas bažas par provocējošo un klaji diskriminējošo retoriku, kas romu repatriācijas laikā iezīmēja politisku diskursu, kurš dod pamatu labējo ekstrēmistu grupu rasistiskai retorikai un rīcībai; tādēļ atgādina politikas veidotājiem par viņu pienākumiem un noraida jebkurus apgalvojumus, cenšoties saistīt minoritātes un imigrāciju ar kriminalitāti un radot diskriminējošus stereotipus;
5. šajā saistībā atgādina, ka Direktīvā 2004/38/EK pārvietošanās brīvības ierobežojumi un ES pilsoņu izraidīšana tiek uzskatīti par izņēmumiem un tiem ir noteikti konkrēti un skaidri ierobežojumi; jo īpaši lēmumi par izraidīšanu ir jāvērtē un par tiem ir jāspriež individuāli, ņemot vērā personiskos apstākļus, nodrošinot procesuālās garantijas un pārsūdzību (28., 30. un 31. pants);
6. uzsver arī, ka saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK ekonomisko līdzekļu trūkums nekādos apstākļos nedrīkst būt par attaisnojumu ES pilsoņu automātiskai izraidīšanai (16. apsvērums, 14. pants) un ka pārvietošanās brīvības un uzturēšanās ierobežojumus, pamatojoties uz valsts politiku, sabiedrības drošību un sabiedrības veselību, drīkst noteikt, tikai vadoties pēc personas uzvedības, nevis pēc vispārējiem profilaktiskiem apsvērumiem vai pēc etniskās vai nacionālās izcelsmes;
7. pauž bažas par proporcionalitāti ES pilsoņu biometrisko datu vākšanai, kad to neattaisno drošības un tiesībaizsardzības nolūki, un atgādina, ka ES pilsoņu nacionālo biometrisko datubāzu izveide, kā arī visas ES pilsoņu identifikācijas procedūras ir jāveic atbilstoši katram gadījumam, nediskriminējošā veidā, ievērojot garantijas un datu aizsardzības principus atbilstoši Direktīvai 2000/43/EK un 95/45/EK;
8. ar nožēlu atzīmē, ka Eiropas Komisijas kā līgumu sargātājas reakcija ir bijusi novēlota un nepilnīga, lai pārbaudītu dalībvalstu pasākumu atbilstību ES primārajiem tiesību aktiem un pārējiem ES tiesību aktiem, jo īpaši minētajām direktīvām par nediskriminēšanu, pārvietošanās brīvību un tiesībām uz personas datu privātumu; atkārtoti pauž bažas saistībā ar sekām, kādas var būt pašreizējam pienākumu sadalījumam attiecībā uz romu politiku starp Komisijas locekļiem, un prasa izveidot tiešu horizontālu koordināciju, lai garantētu savlaicīgu un efektīvu reaģēšanu nākotnē;
9. aicina Komisiju stingri aizstāvēt ES Pamattiesību hartā un līgumos apstiprinātās vērtības un principus un nodrošināt ātru reaģēšanu, sniedzot pilnīgu analīzi par situāciju Francijā un visās dalībvalstīs par romu politikas atbilstību ES tiesību aktiem;
10. pauž dziļas bažas, ka Komisija, neraugoties uz jautājuma steidzamību, līdz šim nav atbildējusi uz Parlamenta 2008. gada janvāra un 2010. gada marta lūgumiem sagatavot sadarbībā ar dalībvalstīm Eiropas stratēģiju romu jautājumā; atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu Eiropas stratēģiju romu integrācijai;
11. uzskata, ka ES un visas dalībvalstīs ir kopīgi atbildīgas par romu integrācijas veicināšanu, kurai nepieciešama visaptveroša pieeja ES līmenī ES romu stratēģijas formā, pamatojoties uz otrajā Eiropas romu samitā pieņemtajām saistībām:
· romu jautājumu iekļaušana Eiropas un dalībvalstu valstu politikā attiecībā uz pamatbrīvībām un aizsardzību pret rasismu, nabadzību un sociālo atstumtību;
· ceļveža uzlabošana integrētās platformas romu integrācijai izveidei, kā arī galveno mērķu un rezultātu prioritāšu noteikšana;
· palīdzības nodrošināšana romiem ar pašreizējiem ES finanšu instrumentiem, lai palīdzētu uzlabot viņu sociālo integrāciju ar resursu izlietojuma uzraudzību;
· jaunu kritēriju ieviešana, lai nodrošinātu finansējuma labāku izlietojumu romu situācijai;
12. uzskata, ka ļoti svarīgi izstrādāt kompleksu attīstības programmu, kas attiektos gan uz visām ar romiem saistītajām politikas jomām, gan ļautu veikt tūlītēju intervenci geto rajonos, kuros notiek cīņa ar nopietnām strukturālām nepilnībām; aicina Komisiju un dalībvalstis darbības programmu īstenošanas procesā nodrošināt vienlīdzīgu iespēju stingru ievērošanu, lai projektu īstenošana tieši vai netieši neveicinātu romu segregāciju un atstumšanu; uzsver, ka 2010. gada 10. februārī Parlaments ir pieņēmis ziņojumu par Eiropas Reģionālās attīstības fondu attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību, un prasa steidzami īstenot pārskatīto regulu. lai dalībvalstis varētu efektīvi izmantot šo iespēju;
13. izsaka bažas saistībā ar romu piespiedu repatriāciju uz valstīm Rietumbalkānos, kur viņiem var nākties saskarties ar bezpajumtniecību un diskrimināciju; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas viņu pamattiesības, tostarp sniegta attiecīga palīdzība un īstenota uzraudzība;
14. iesaka Padomei pieņemt kopēju nostāju par finansējumu no struktūrfondiem un pirmspievienošanās fondiem, apliecinot Eiropas politisko apņēmību veicināt romu integrāciju, un nodrošināt romu integrācijas vispārējo pamatprincipu ievērošanu, pārskatot attiecīgās rīcības programmas arī nākamajam plānošanas periodam;
mudina Komisiju analizēt un izvērtēt pašreizējo sociālo ietekmi ieguldījumiem no pirmspievienošanās un struktūrfondiem nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu atbalstam, izdarīt secinājumus un izstrādāt jaunas stratēģijas un noteikumus, ja tas šajā jomā ir nepieciešams;
15. mudina ES iestādes iesaistīt romu kopienas no viszemākā līmeņa līdz starptautisku NVO līmenim visaptverošas romu politikas izstrādes procesā, aptverot visus aspektus, kas saistīti ar plānošanu, īstenošanu un uzraudzību, kā arī izmantot pieredzi, kas gūta „Romu integrācijas desmitgadē no 2005. līdz 2015. gadam”, EDSO rīcības plānu un Eiropas Padomes, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Parlamenta rekomendācijām;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, EDAU, Eiropas Padomei un EDSO.