REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju
7.3.2011
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Martin Schulz, Ana Gomes, Kader Arif, Juan Fernando López Aguilar, María Muñiz De Urquiza, Roberto Gualtieri, Vincent Peillon, Harlem Désir, Sylvie Guillaume, Kristian Vigenin S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0169/2011
B7‑0170/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970/2011, kas pieņemta 2011. gada 26. februārī,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2011. gada 1. marta rezolūciju, ar kuru vienbalsīgi pārtrauca Lībijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. S-15/2, kas pieņemta 2011. gada 25. februārī,
– ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. februāra lēmumu, ar ko nosaka embargo ieroču piegādēm un mērķtiecīgas sankcijas Lībijai,
– ņemot vērā Padomes 2011. gada 20. janvāra ieteikumu, kura minēti svarīgi nosacījumi saistībā ar sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra rezolūciju (2005. gada Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes rezultāti) par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci un ANO Ģenerālās asamblejas 2009.gada 7.oktobra rezolūciju par pienākumu aizsargāt,
– ņemot vērā Drošības padomes 2006. gada 28. aprīļa rezolūciju, kuras 4. punktā atkārtoti apstiprināti 2005. gada Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes noslēguma dokumenta 138. un 139. punkta noteikumi par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Kadafi diktatoriskais režīms, kas valdījis Lībijā 41 gadu, vardarbīgi apspiež likumīgus politikās protesta akcijas un neievēro Lībijas iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības prasības nekavējoties samazināt un izbeigt asinsizliešanu; tā kā Lībijas militāristu uzlidojumi notikuši tādās pilsētās kā Zāvija, Sabrataha, el-Brega un Adždābija;
B. tā kā starptautiskā sabiedrība, paužot pilnīgu vienprātību, ANO Drošības padomē noteica sankcijas Lībijas Arābu Džamahīrijas režīmam un pieņēma ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1970/2011, kā arī vairāki pasaules valstu līderi kopš sacelšanās sākuma ir vairākkārt aicinājuši Kadafi atkāpties;
C. tā kā Kadafi režīms sācis uz civiliedzīvotājiem vērstus gaisa uzbrukumus un nosūtījis algotņus, lai šautu bez izšķirības;
D. tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos datiem pēdējās dienās vairāk nekā 200 000 cilvēku ir pametuši valsti un devušies uz blakus esošo Tunisiju, Ēģipti un Nigēriju un vēl simtiem tūkstošu bēgļu un ārvalstu strādnieku atrodas dramatiskā situācijā, cenšoties izvairīties no konflikta vai doties prom no Lībijas;
E. tā kā nesenie notikumi Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā liecina, ka ir steidzami jāreformē ES ārpolitika attiecībā uz Vidusjūras reģionu;
F. tā kā Arābu līga 22. februārī apturēja Lībijas darbību līgā un tās ģenerālsekretārs 3. martā paziņoja, ka līga sadarbībā ar Āfrikas Savienību var slēgt Lībijas gaisa telpu, ja kaujas valstī turpināsies;
G. tā kā Lībijas nacionālā padome Bengāzī pilsētā prasīja starptautisko iejaukšanos, lai apturētu valdības gaisa uzbrukumus kaujiniekiem, un vienlaikus 2011. gada 5. marta paziņojumā Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome aicināja starptautisko sabiedrību „pildīt savu pienākumu pasargāt Lībijas iedzīvotājus no turpmāka genocīda un noziegumiem pret cilvēci, neveicot tiešu militāru intervenci Lībijas teritorijā”;
H. tā kā divpadsmitajā ikgadējā ziņojumā saskaņā ar 8. panta 2. punktu Padomes Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (2011/C 9/01), ko izdeva pagājušā gada janvārī, teikts, ka ES dalībvalstis tikai 2009. gadā vien Lībijai izsniegušas licences ieroču eksportam EUR 343 miljonu apmērā;
I. tā kā Kadafi režīmam joprojām pieder sinepju gāzes krājumi 9,5 metrisko tonnu apmērā, lai gan tas 2004. gadā noraidīja masu iznīcināšanas ieroču programmas esamību;
J. tā kā ASV Valsts kase bloķēja USD 30 miljardus Lībijas līdzekļu — tā ir lielākā summa, kas jebkad iesaldēta;
K. tā kā Lībijas gūstā atrodas Nīderlandei piederošas zemūdenes, kuras centās palīdzēt evakuēt ārvalstu pilsoņus;
L. tā kā 2010. gada 29. un 30. novembrī Triopolē notika Āfrikas un ES trešā augstākā līmeņa sanāksme, tostarp arī ES un Panāfrikas pirms parlamentu sammita sanāksme, kurās tika uzsvērta cilvēktiesību, demokrātijas un konfliktu novēršanas nozīme;
M. tā kā sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu ir apturētas, par ko 2011. gada 22. februārī paziņoja augstā pārstāve / Komisijas priekšsēdētāja vietniece,
1. pauž solidaritāti ar Lībijas iedzīvotājiem, atzinīgi vērtē viņu drosmi un apņēmību, kā arī pauž stingru atbalstu viņu likumīgajiem demokrātiskajiem centieniem; stingri nosoda to, ka Kadafi režīms vardarbīgi izturas pret demonstrantiem, un pauž nožēlu par to, ka nezināms, bet liels skaits personu Lībijā ir nogalinātas un ievainotas kopš miermīlīgo demonstrāciju sākuma; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un bažas par ievainotajiem;
2. uzsver, ka Kadafi režīmam nav leģitimitātes un tādēļ tam nekavējoties jāatkāpjas vai tas jāgāž, lai varētu veidoties jauna un pārstāvoša vadība, kas varētu atbilst likumīgām Lībijas iedzīvotāju prasībām pēc brīvības, demokrātijas, drošības un labas pārvaldības;
3. pilnībā atbalsta ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1970/2011 un visus pasākumus, ko tās ieviešanā jau veikusi Drošības padome, proti, ieroču embargo, aizliegumu pārdot tādu aprīkojumu, ko režīms var izmantot represīviem mērķiem valstī, kā arī ierobežojumus pieņemt un iesaldēt to personu līdzekļus, kuri iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp uzbrukumos civiliedzīvotājiem;
4. uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro viņu pienākums aizsargāt, lai paglābtu Lībijas civiliedzīvotājus no liela mēroga bruņotiem uzbrukumiem; taču nedrīkst izslēgt nevienu no ANO Statūtos minētajām iespējām; uzsver, ka visiem pasākumiem, ko ES un tās dalībvalstis veic, vajadzētu būt saskaņā ar ANO pilnvarām un to pamatā vajadzētu būt sadarbībai ar Arābu Līgu un Āfrikas Savienību, dodot stimulu abām iestādēm saskaņot to starptautiskos centienus;
5. uzsver, ka algotņu iesaistīšana ir drauds starptautiskajam mieram un drošībai un noziegums pret cilvēki un tādēļ tā ir jāizbeidz; aicina Padomi un augsto pārstāvi paust stingrus brīdinājumus, kas atturētu valstu valdības no algotņu, militārā personāla vai militārā aprīkojuma nosūtīšanas, lai atbalstītu Kadafi režīma īstenoto Lībijas iedzīvotāju apspiešanu; mudina Padomi, Komisiju un augsto pārstāvi pārliecinoši prasīt, lai tiek pieņemts efektīvs starptautisks juridiskais instruments, ar kuru pasaules līmenī aizliedz algotņu darbības, tostarp privātu militāro un drošības uzņēmumu piesaistīšanu konflikta zonās;
6. pauž lielas bažas par humanitāro krīzi, ar kuru saskaras tūkstošiem cilvēku, kuri bēg no Lībijas, kā arī par briesmām un grūtībām, ar kurām saskaras seši miljoni Lībijas iedzīvotāju un vairāk nekā viens miljons ārvalstu pilsoņu, kuri joprojām nevar izbraukt no Lībijas, jo īpaši Subsahāras Āfrikas iedzīvotājiem, kuri var tikt vajāti, jo tiek uzskatīti par algotņiem; pauž īpašas bažas par tiem, kuri drošības vai politisku apsvērumu dēļ nevar atgriezties savā izcelsmes valstī, proti, par eritrejiešiem, somāliešiem, etiopiešiem un sudāņiem, un mudina ES dalībvalstis palīdzēt viņus atbrīvot un nogādāt drošībā;
7. mudina Padomi, Komisiju un augsto pārstāvi atvēlēt visus nepieciešamos līdzekļus vērienīgas starptautiskās humanitārās operācijas atbalstam, tā palīdzot ANO Cilvēktiesību padomei un citām atbilstošām aģentūrām, piemēram, Starptautiskās Migrācijas organizācijai (IOM), Pasaules pārtikas programmai (EFP), Starptautiskajai Sarkanā Krusta un Sarkanā pusmēness kustībai un starptautiskajam civilajam pārstāvim (ICRC), lai nekavējoties un atbilstoša veidā pie Lībijas robežām izvietotu un atvērtu drošus koridorus palīdzības nogādāšanai Lībijā, tā nodrošinot aizsardzību un ārkārtas palīdzību visiem, kam tas nepieciešams; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt gaisa un jūras transportu, lai palīdzētu repatriēt vai pārvietot migrantus, patvēruma meklētājus un bēgļus no Lībijas, kā arī sniegt finansiālu atbalstu, reaģējot uz ANO Cilvēktiesību padomes un Starptautiskās Migrācijas organizācijas 2011. gada 3. martā pausto kopīgo aicinājumu;
8. uzskata, ka, risinot jautājumu saistībā ar to personu pieplūdumu, kas cenšas izbēgt no konflikta Lībijā, Eiropas Savienībai jāizmanto humanitārā pieeja, aktīvi atbalstot ārkārtas palīdzības sniegšanu un aizsardzību tām personām, kurām tas nepieciešams Lībijā un tās konflikta skartajās kaimiņvalstīs; aicina ES dalībvalstis un Lībijas kaimiņvalstis bez diskriminācijas ļaut valstī iebraukt personām, kas bēg no vajāšanas un vardarbības Lībijā; stingri nosoda uzbrukumus humanitārajiem darbiniekiem un uzsver ievainoto un slimo personu tiesības saņemt medicīnisko palīdzību;
9. uzskata, ka saskaņotā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģijā nepieciešama integrēta imigrācijas politika, kuras pamatā būtu sloga sadalījuma un solidaritātes principi; uzskata, ka šāda Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstu imigrantu pieplūduma gadījumā neviena ES dalībvalsts viena pati nevarēs risināt problēmu;
10. atgādina, ka dalībvalstīm jāievēro neizraidīšanas princips; atzīmē, ka Frontex nav atbilstoši aprīkots un nevar būt par galveno rīku, lai risinātu jautājumu par migrācijas plūsmām, kas varētu būt saistītas ar politisko un humāno krīzi Ziemeļāfrikā; uzskata, ka ES nepieciešams nekavējoties sniegt saskaņotu atbildi, kas būtu daļa no saskaņotas un ilgtermiņa stratēģijas saistībā ar politisko pāreju Ziemeļāfrikas valstīs, tādējādi novēršot galveno iemeslu migrācijas plūsmām no šī reģiona;
11. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 11. marta ārkārtas sanāksmi par situāciju Ziemeļāfrikā, mudina Eiropas Savienību:
• saskaņā ar solidaritātes klauzulu, kas minēta LESD 80. pantā, pilnībā izskatīt to dalībvalstu problēmas, kurām nākas saskarties ar nesamērīgu bēgļu plūsmu, paredzot iespēju piemērot noteikumus, kas minēti Direktīvā 2001/55 par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas;
• nepieciešamības gadījumā izveidot speciālu solidaritātes fondu, lai varētu pārvarēt humanitāro krīzi;
• ieviest sloga sadalījuma rīcības plānu, lai reģiona bēgļus varētu pārvietot, pamatojoties uz dalībvalstu solidaritātes principu;
• bez kavēšanās turpināt vienotas ES patvēruma sistēmas, tostarp efektīvas starptautiskās aizsardzības procedūras, ieviešanu;
12. aicina Padomi pabeigt koplēmuma procedūru saistībā ar kopējās ES pārvietošanas programmas un Eiropas Bēgļu fonda izveidi 2008. –2013. gadam, ko EP ieteica 2010. gada maijā; ļaut nekavējoties īstenot ārkārtas procedūras saistībā ar humanitāro krīzi Lībijā;
13. atbalsta ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1970/2011 saistībā ar Kadafi un visu to personu, kas atbildīgas par Lībijā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un noziegumiem pret cilvēci, saukšanu pie atbildības Starptautiskajā Krimināltiesā un atzinīgi vērtē šīs tiesas prokurora paziņoto lēmumu par izmeklēšanas sākšanu; aicina visas ES dalībvalstis pilnībā sadarboties un tiesai un prokuroram nodrošināt visu nepieciešamo palīdzību; atgādina, ka Kadafi režīms ir atbildīgs par daudziem smagiem un liela apjoma cilvēktiesību pārkāpumiem pret Lībijas iedzīvotājiem un ir finansiāli atbalstījis starptautisko terorismu, saistībā ar kuru nogalināti simtiem ārvalstu pilsoņu;
14. atzinīgi vērtē Padomes lēmumu ieviest ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1970/2011 un noteikt papildu ierobežojošos pasākumus attiecībā uz tiem, kuri ir atbildīgi par Lībijā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un noziegumiem pret cilvēci;
15. pauž nožēlu par to, ka ES dalībvalstis kopš 2004. gada ir pārdevušas ieročus, militāro un drošības aprīkojumu Lībijas valdībai, neraugoties uz ilgstošo Kadafi režīma teroristisko pieeju un neatbilstību ES principiem un mērķiem; aicina Komisiju un augsto pārstāvi nekavējoties sākt pārskatīt to, kā tiek ieviesta Padomes Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kuri reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un par to ziņot Eiropas Parlamentam;
16. atgādina, ka Āfrikas un ES kopīgajā 2007. gada stratēģijā Āfrikas un ES valstu vadītāji apņēmās veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nelegāli iegūti līdzekļi, tostarp finansējums, tiek izmeklēti un atdoti to izcelsmes valstīm; mudina dalībvalstis rīkoties atbilstoši un saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju, lai nodrošinātu, ka iesaldētie līdzekļi nākotnē tiek atdoti Lībijas iedzīvotājiem; uzsver, ka ir nepieciešama saskaņota ES rīcība, lai īstenotu to līdzekļu iesaldēšanu, kas ir Kadafi ģimenes un viņu Eiropā zināmo sabiedroto turējumā vai Eiropas finanšu iestādēs, kuras darbojas nodokļu oāzēs, tādējādi nodrošinot, ka ES bankas ievēro pienācīgas rūpības prasības attiecībā uz jebkādiem iespējami nelegāliem finanšu līdzekļiem, kas pārskaitīti no Lībijas; uzsver, ka visiem pasākumiem būtu jāattiecas uz visiem Lībijas līdzekļiem, tostarp valsts ieguldījumu fondiem, kurus pārvalda Lībijas Investīciju pārvalde un kuru kopējais apjoms pasaulē varētu būt USD 60–80 miljardi; aicina līdzekļu iesaldēšanu attiecināt arī uz ieņēmumiem no naftas un gāzes pārdošanas; aicina Padomi un dalībvalstis pilnībā izpaust visu informāciju par visiem iesaldētajiem līdzekļiem;
17. mudina augsto pārstāvi nekavējoties izveidot ES attiecības ar politiskajiem spēkiem, kas veidojas Lībijā, proti, Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi Bengāzī un citos reģionos, lai sekmētu pāreju uz demokrātiju, nodrošinātu visdažādāko Lības sabiedrības pārstāvju līdzdalību un pārejas procesā palielinātu sieviešu un minoritāšu lomu; mudina ES veicināt demokrātiskas reformas un tiesiskuma institūciju izveidi Lībijā, sniedzot atbalstu brīvas preses un neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp demokrātisku politisko partiju, izveidei, lai nākotnē notiktu demokrātiskas vēlēšanas;
18. uzsver, ka tautas sacelšanās Lībijā un citas šī reģiona valstīs ir noteicošais faktors, lai cilvēkiem varētu nodrošināt pamatbrīvības, demokrātisko pārejas procesu, drošību un progresu, jo tas ir svarīgi arī Eiropas drošībai, stabilitātei un labklājībai; uzsver nepieciešamību steidzami izstrādāt tālejošākus un iedarbīgākus ES politikas virzienus un instrumentus, kā arī palielināt tiem paredzēto finansējumu, lai veicinātu un atbalstītu politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas ES dienvidu kaimiņvalstīs; uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas regulārajā stratēģiskajā pārskatīšanā jāatspoguļo pašreizējie notikumi reģionā un jāpiedāvā jauni labāki veidi, kā apmierināt reģiona tautu vajadzības un demokrātijas centienus;
19. aicina pārskatīt un labāk koordinēt un saskaņot ES politikas virzienus attiecībā uz Savienības dienvidu kaimiņiem, lai nodrošinātu, ka nerodas neatbilstība cilvēktiesību nu demokrātijas veicināšanas mērķiem; atkārtoti prasa ES pārskatīt demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta politiku, lai visos nolīgumos ar trešām valstīm iedibinātu cilvēktiesību klauzulas īstenošanas mehānismu, proti, arī gaidāmajā ES un Lībijas pamatnolīgumā; uzskata, ka EKP par prioritāriem jānosaka kritēriji, kuri saistīti ar cilvēka pamattiesību un brīvību ievērošanu, dzimumu līdztiesību, tiesu iestāžu neatkarību, plurālismu un plašsaziņas līdzekļu brīvību un cīņu pret korupciju;
20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Arābu Līgai, Āfrikas Savienībai, Lībijas kaimiņvalstu valdībām un Lībijas Pagaidu pārejas nacionālajai padomei.