REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 19. sesiju (2012/2530(RSP))
13.2.2012
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Laima Liucija Andrikienė, Kinga Gál, Eduard Kukan, Cristian Dan Preda, Marietta Giannakou, Monica Luisa Macovei, László Tőkés, Inese Vaidere, Anne Delvaux, Mario Mauro, Elisabeth Jeggle PPE grupas vārdā
Richard Howitt, Véronique De Keyser, Joanna Senyszyn, Jörg Leichtfried, Ana Gomes, Pino Arlacchi S&D grupas vārdā
Leonidas Donskis, Kristiina Ojuland, Metin Kazak, Marielle De Sarnez, Marietje Schaake ALDE grupas vārdā
Barbara Lochbihler, Rui Tavares, Nicole Kiil-Nielsen, Catherine Grèze, Judith Sargentini Verts/ALE grupas vārdā
Charles Tannock ECR grupas vārdā
B7‑0071/2012
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 19. sesiju (2012/2530(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus[1],
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHCR) un jo īpaši 2010. gada 10. marta rezolūciju par prioritātēm attiecībā uz UNHCR 16. sesiju un 2011. gada pārskatu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegāciju, kura UNHCR 16. sesijas laikā devās uz Ženēvu, un tās ziņojumu apakškomitejai, kā arī apvienoto Ārlietu komitejas un Cilvēktiesību apakškomitejas delegāciju ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijā,
– ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam[2],
– ņemot vērā UNHRC 2011. gada 25. marta rezolūciju Nr. 16/21 par Cilvēktiesību padomes darba un darbības pārskatīšanu,
– ņemot vērā iepriekšējo 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās,
– ņemot vērā gaidāmo ANO Cilvēktiesību padomes septīto kārtu, jo īpaši 19. sesiju, kas notiks 2012. gadā no 27. februāra līdz 23. martam, un Vispārējā regulārā pārskata 13. un 14.sesiju, kas tiks rīkotas 2012. gadā,
– ņemot vērā iepriekš notikušās UNHRC kārtējās un īpašās sesijas, kā arī Vispārējā regulārā pārskata pirmo kārtu, kas tika pabeigta 2011. gada decembrī,
– ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements (COM(2011)0886),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā cilvēktiesību vispārīguma ievērošana, veicināšana un aizsardzība ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem[3];
B. tā kā patlaban veiktajai ES cilvēktiesību politikas pārskatīšanai būtu jāveicina ES ārējās politikas aktivitāte un saskaņotība un jāuzlabo ES pasaules mērogā veikto pasākumu efektivitāte;
C. tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jāgarantē, ka to īstenotajās politikas nostādnēs tiek ievērotas cilvēktiesības, lai palielinātu iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību un tādējādi UNHCR palielinātu uzticību ES;
D. tā kā visiem starptautiskajiem dalībniekiem ir jāstrādā, lai atceltu dubultus standartus un izvairītos no selektivitātes un politizācijas cilvēktiesību jautājumu apspriešanā;
E. tā kā UNHRC ir unikāla platforma, kas specializējas vispārējās cilvēktiesībās, un īpašs ANO sistēmā izveidots forums, kurā izskata ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus; tā kā tai ir uzticēts svarīgs uzdevums uzlabot cilvēktiesību veicināšanu, aizsardzību un ievērošanu visā pasaulē;
F. tā kā ir jāņem vērā Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā un UNHCR veiktais darbs attiecībā uz debatēm ANO Drošības padomē;
G. tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija UNHRC 19. sesijas laikā dosies uz Ženēvu, kā tas ir bijis iepriekšējos gados, kad tika rīkotas UNHRC sesijas,
1. ņem vērā notiekošo procesu, lai apstiprinātu ES prioritātes UNHRC 19. sesijai, un atzinīgi vērtē to, ka par galvenajiem tematiem ir izvēlēti jautājumi par stāvokli Birmā/Mjanmā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR), Sīrijā, Lībijā un Irānā;
2. atzinīgi vērtē to, ka 19. kārtējās sesijas dienas kārtībā ir paredzētas arī paneļdiskusijas par cilvēktiesību iekļaušanu, vārda brīvību internetā, reliģijas vai pārliecības un apziņas brīvību, diskrimināciju un vardarbību, kas notiek seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ, cilvēktiesībām, HIV/AIDS un Deklarāciju par minoritāšu tiesībām, kā arī daudzpusīgas sanāksmes par bērnu tiesībām, spīdzināšanu, cilvēktiesībām un cīņu pret terorismu, cilvēku pazušanu un patvaļīgu aizturēšanu; aicina dalībvalstis konstruktīvi piedalīties šajās debatēs un skaidri norādīt, ka vispārējas un neatņemamas cilvēktiesības vienādā mērā attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes;
3. atzinīgi vērtē šajā sesija izraudzītos kandidātus neatkarīgā eksperta demokrātiskas un taisnīgas starptautiskās kārtības jautājumos, īpašā ziņotāja par taisnības, taisnīguma, izlabošanas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu, īpašā ziņotāja par cilvēktiesību stāvokli Sīrijā un neatkarīgā eksperta attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli Sudānā postenim; ņem vērā ziņojumus, kas jāiesniedz šiem īpašajiem ziņotājiem, tostarp ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli KTDR, Irānā un Birmā/Mjanmā, un ziņojumus par spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, kā arī ziņojumus par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli un par reliģijas vai pārliecības brīvību; aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajās debatēs;
Cilvēktiesību padomes darbs
4. atzinīgi vērtē arvien plašāku cilvēktiesību jautājumu iekļaušanu ANO darbā, par ko liecina, piemēram, ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja pārstāvju arvien biežākā viesošanās Drošības padomē — tostarp Ņujorkā, kad biroja pārstāvjus vadīja ģenerālsekretāra vietnieks — vai ikgadēji UNHCR organizētā paneļdiskusija, lai apspriestos ar ANO aģentūru un fondu vadošo iestāžu un sekretariātu vadītājiem, kā tas izriet no pārskatīšanas procesa rezultātiem; neatlaidīgi mudina ANO Drošības padomes dalībvalstis pieprasīt ANO Cilvēktiesību padomei sniegt regulārākus informatīvos paziņojumus, lai varētu efektīvi vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir daudzo ANO Drošības padomes izskatīto konfliktu pamatā;
5. atkārtoti aicina ES dalībvalstis aktīvi pretoties jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību vispārīguma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi un aktīvi mudināt UNHRC pievērst līdzvērtīgu uzmanību jautājumam par jebkāda veida diskrimināciju, tostarp dzimuma, rases, vecuma, dzimumorientācijas un reliģijas vai pārliecības dēļ; uzskata, ka jūtami un ilgstoši jāseko tam, kā tiek īstenota 2011. gada 17. jūnija rezolūcija A/HCR/HRC/17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti;
6. atkārtoti aicina ES dalībvalstis arī turpmāk būt par paraugu, atbalstot Cilvēktiesību padomes darba vispārīgumu, jo īpaši ratificējot visus tās izveidotos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus; jo īpaši pauž nožēlu to, ka neviena ES dalībvalsts nav ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesībām, ka vairākas dalībvalstis vēl nav pieņēmušas un/vai ratificējušas Konvenciju par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu un ka tikai viena dalībvalsts ir ratificējusi Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām pievienoto fakultatīvo protokolu, un atkārtoti aicina visas ES dalībvalstis ratificēt tos;
7. atzīstot pieticīgos uzlabojumus, tomēr pauž bažas par vēl arvien novērojamo „bloku politiku”, kas dažos gadījumos ir dominējoša un ietekmē to, kurām valstīm un situācijām UNHRC tiek pievērsta uzmanība, tādējādi negatīvi ietekmējot šīs organizācijas autoritāti un uzticamību;
8. pauž nožēlu par to, ka pārskatīšanas procesa rezultātā nav izstrādāti tālejošāki dalības kritēriji attiecībā uz cilvēktiesību saistību ievērošanu un darbības rezultātiem šajā jomā; atkārtoti aicina visām reģionu grupām rīkot uz konkurenci balstītas vēlēšanas un iesaka, lai ES un tās dalībvalstis nepārprotami iestājas pret praksi, kad reģionālās grupas iesniedz „tīrus sarakstus”, un šajā jautājumā būt citiem par paraugu;
Cilvēktiesību pārkāpumi „arābu pavasara” valstīs
9. ņem vērā to, ka ir atjaunota Lībijas dalība ANO Cilvēktiesību padomē, un mudina reintegrēt šo valsti minētās organizācijas darbībā; tomēr pauž nožēlu, ka netika izmantota iespēja izstrādāt stingrus un pārredzamus kritērijus to dalībvalstu reintegrēšanai, kuru līdzdalība uz laiku tika apturēta, jo šiem kritērijiem loģiski vajadzētu pamatoties uz sākotnējai ievēlēšanai izstrādātiem kritērijiem; mudina UNHCR nekavējoties izstrādāt šādus kritērijus turpmākajām atsaucēm, paredzot līmeni, kādā nepārtraukti jāvērtē šādas valsts atbilstība līdzdalībai UNHCR, par pamatu vērtēšanai ņemot cilvēktiesību stāvokli konkrētajā valstī;
10. atzinīgi vērtē pirmo ziņojumu, ko 2011. gada septembrī UNHCR iesniedza uz Lībiju nosūtītā neatkarīgā starptautiskās izmeklēšanas komisija, kuru izveidoja saskaņā ar 15. īpašajā sesijā pieņemto lēmumu; atbalsta tās pilnvaru paplašināšanu un ar nepacietību gaita komisijas galīgo rakstisko ziņojumu, kas jāiesniedz 19. sesijā; mudina īstenot šīs izmeklēšanas komisijas ieteikumus un pauž stingru atbalstu veikt visaptverošu, objektīvu un publisku izmeklēšanu saistībā ar visiem šā konflikta laikā novērotajiem varbūtējiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kurš tos ir veicis, pilnībā ievērojot tiesiskās garantijas; uzskata, ka cilvēktiesību stāvoklis Lībijā joprojām ir satraucošs, jo īpaši attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem un to, kā pret apcietinātajiem izturas dažādi valsts militārie spēki, pār kuriem pagaidu valdībai nav īstas kontroles, un aicina starptautisko sabiedrību nezaudēt modrību un sniegt palīdzību, kā to 2012. gada 25. janvārī ANO Drošības padomē aicināja augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos;
11. pauž stingru nosodījumu par biežajām nežēlīgajām represijām un sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Sīrijas režīms vērš pret šīs valsts iedzīvotājiem, tostarp bērniem, un aicina Sīrijas varas iestādes nekavējoties pārtraukt vardarbību un ievērot savas starptautiskajos tiesību aktos paredzētās saistības, lai varētu sākties miermīlīgs un demokrātisks pārejas process;
12. atzinīgi vērtē 16., 17. un 18. īpašo sesiju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijā, ko rīkoja saskaņā ar ASV, Polijas un ES iniciatīvu; atbalsta novembra ziņojumā iekļautos ieteikumus un ar nepacietību gaida, kad tiks sniegta jaunākā informācija par situācijas attīstību, kā arī 19. sesijas laikā paredzēto interaktīvo dialogu;
13. atzinīgi vērtē lēmumu noteikt pilnvaras īpašajam referentam par cilvēktiesību situāciju Sīriju pēc tam, kad būs beigušās īpašās izmeklēšanas komisijas pilnvaras; jo īpaši pauž stingru atbalstu aicinājumam, ko Sīrijas valdībai izteica šī izmeklēšanas komisija, augstā komisāre un visas īpašo procedūru pilnvarotās puses, pilnībā sadarboties izmeklēšanas gaitā, lai nodrošinātu pilnu atbildību un novērstu visatļautību; atzinīgi vērtē ES AP/PV Catherine Ashton un ES dalībvalstu diplomātiskos centienus ANO Drošības padomē attiecībā uz Ķīnu un Krieviju, lai nekavējoties tiktu pieņemta rezolūcija par Sīriju; pauž dziļu nožēlu par to, ka Krievijas Federācijas un Ķīnas atkārtotā veto rezultātā Drošības padome nespēja atbalstīt Arābu valstu līgas aicinājumu īstenot visaptverošu, pašu sīriešu vadītu politisku procesu, kas notiktu no vardarbības brīvā vidē;
14. atkārtoti pauž bažas par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā un aicina ES dalībvalstis sadarboties, lai UNHCR pieņemtu rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā; uzsver nepieciešamību UNHCR sekot, kā tiek risināts jautājums par cīņu pret visatļautību Jemenā pēc tur 2011. gadā notikušajiem pret valdību vērstajiem protestiem, un uzskata, ka izsludinātā amnestija ir starptautisko cilvēktiesību pārkāpums, ja tā liedz tiesāt personas, kuras var būt atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un masveida cilvēktiesību pārkāpumiem;
15. atzinīgi vērtē ANO cilvēktiesību komisāres Navi Pillay 2011. gada laikā sniegtos paziņojumus, kuros viņa pieprasa Ēģiptes iestādēm pārtraukt pārmērīga un brutāla spēka vēršanu pret protestētājiem Tahrir laukumā un visā pārējā valstī, tostarp acīmredzami neatbilstīgu asaru gāzes, gumijas ložu un kaujas munīcijas izmantošanu, kā arī komisāres aicinājumus sākt neatkarīgu izmeklēšanu par demonstrācijām un notikumiem, kuros tika aizstāvēti pretēji viedokļi;
16. aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar Alžīrijai veltītā Vispārējā regulārā pārskata otro ciklu pievērst uzmanību jautājumam par piespiedu pazušanu un uzsvērt to, ka Alžīrija neturpina īstenot ieteikumus, ko šajā sakarībā pieņēma Līguma puses; tādēļ aicina izveidot īpašu paveiktā darba kontroles mehānismu; vienlaikus aicina ES un tās dalībvalstis paust nopietnas bažas par nesen pieņemtajiem pieciem tiesību aktiem, jo īpaši par represīvo biedrošanās likumu un diskriminējošo likumu par sievietēm;
17. uzsver nepieciešamību veikt starptautisku uzraudzību attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli Rietumsahārā, arī paredzot iespēju griezties pēc palīdzības pie ANO Cilvēktiesību padomes īpašajiem ziņotājiem;
Citi jautājumi
18. atzinīgi vērtē lēmumu iecelt īpašo ziņotāju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā; atzinīgi vērtē pagaidu ziņojumu, ar ko īpašais ziņotājs iepazīstināja ANO Ģenerālās asamblejas Trešo komiteju, un sagaida, ka par šo ziņojumu tiks lemts 19. sesijā; mudina Irānas iestādes sadarboties ar īpašā ziņotāja veikto izmeklēšanu, cita starpā ļaujot iekļūt valstī; aicina pagarināt īpašā ziņotāja mandātu, ņemot vērā slikto cilvēktiesību situāciju Irānā;
19. uzteic īpašos ziņotājus saistībā ar cilvēktiesību situāciju KTDR un cilvēktiesību situāciju Birmā/Mjanmā — par viņu nenogurstošajiem centieniem pildīt mandātu, un aicina mandātus pagarināt; atzinīgi vērtē pagaidām pozitīvās izmaiņas Birmas/Mjanmas attieksmē pret labāku sadarbību ar īpašajām procedūrām un atkārtoti aicina atbrīvot visus pārējos sirdsapziņas ieslodzītos, kā arī veikt taustāmus pasākumus cīņā pret nesodāmību Birmā, proti, par noziegumiem pret cilvēci, kuri tika izdarīti etniskajos rajonos;
20. atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi (PV/AP) un ES dalībvalstis strādāt pie tā, lai panāktu stingru ES nostāju attiecībā uz izpildes kontroli pēc faktu vākšanas misijas par Gazas konfliktu, publiski pieprasot īstenot ieteikumus un atbildību par visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kas ir iespējamais pārkāpuma izdarītājs, veicot neatkarīgu, objektīvu, pārredzamu un efektīvu izmeklēšanu;
21. pauž atbalstu tam, ka nesen tika izveidots mandāts neatkarīga ekspertam par cilvēktiesību situāciju Kotdivuārā, lai sekotu tam, ka tiek īstenoti izmeklēšanas komisijas ieteikumi, un sagaida, ka par šo ziņojumu tiks lemts 19. sesijā;
22. uzsver nepieciešamību atbalstīt turpmākos centienus atbildības uzņemšanās procesā Šrilankā un joprojām aicina izveidot ANO izmeklēšanas komisiju par visiem noziegumiem, kā to ieteicas ANO ģenerālsekretāra izveidotā ekspertu grupa par jautājumiem Šrilankā; aicina Šrilankas valdību nosūtīt uzaicinājumu ANO īpašajam referentam par domas un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību;
23. uzteic OHCHR darbu cilvēktiesību situācijā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) un uzsver nepieciešamību atjaunot mandātu neatkarīgam ekspertam, lai uzraudzītu cilvēktiesību situāciju KDR un sadarbotos ar iestādēm attiecībā uz ieteikumu īstenošanu, ko sniedza starptautisko cilvēktiesību struktūras;
24. prasa ES delegācijai un ES dalībvalstīm censties panākt, lai tiktu pieņemta HRC rezolūcija par situāciju Eritrejā, ņemot vērā nožēlu raisošos un satraucošos ziņojumus par šo valsti attiecībā uz vārda brīvību un reliģijas vai ticības brīvību, kā arī sirdsapziņas brīvību;
25. atzinīgi vērtē ANO augstās cilvēktiesību komisāres ziņojumu par situāciju Afganistānā, kas izriet no viņas biroja darba, kas veikts UNAMA; aicina ES dalībvalstis to publiski atbalstīt un iesaistīties debatēs par šo ziņojumu, atbalstot tajā sniegtos ieteikumus par tiesiskuma nostiprināšanu, cīņu pret nesodāmību, par sieviešu tiesībām un Afganistānas cilvēktiesību iestādes darbu; atbalsts īpaša referenta amata izveidi attiecība uz cilvēktiesību situāciju Afganistānā;
26. norāda, ka koncepcija „Atbildība aizsargāt” (R2P) ir krietni progresējusi ANO struktūrās, piemēram, UNSC, ANO Ģenerālajā asamblejā un UNHCR; uzsver, ka R2P ir visaptveroša koncepcija, kura nozīmē vairāk nekā tikai militāru iejaukšanos; norāda, ka rodas arī jauna interpretācija („Atbildība aizsargājot”), ko sākotnēji radīja dažas BRICS valstis, konkrēti, Brazīlija, pēc Lībijas krīzes; mudina turpināt apspriest, kā ANO struktūras, jo īpaši Drošības padome, potenciāli varētu izmantot šo koncepciju, nodrošinot labāku sadarbību starp dalībvalstīm, sastopoties ar krīzi; uzsver jo īpaši profilaktisko lomu, kāda bija Starptautiskajai krimināltiesai, jo īpaši tās prokuratūrai, un nopelnus, šajā ziņā caur ANO Drošības padomi vēršoties Starptautiskajā krimināltiesā;
27. uzsver nepieciešamību pēc cilvēktiesību situācijas Ķīnā starptautiskas uzraudzības un aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties tās izveidē, ņemot vērā to, ka neizdevās ES un īnas dialogs par cilvēktiesībām, lai gūtu ievērojamus un taustāmus rezultātus;
28. atgādina, ka domas brīvība, apziņas un reliģijas brīvība, ieskaitot brīvību mainīt reliģiju vai ticību vai no tās atteikties ir cilvēka pamattiesības; uzteic īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos darbu un pauž nožēlu, ka pasaulē daudziem cilvēkiem un kopienām šīs tiesības tiek liegtas, kā piemēru lai minam Tibetas kopienu;
29. pauz nosodījumu par neseno Japānas tieslietu ministra paziņojumu par iespējamu nāvessoda piemērošanas atsākšanu; atzinīgi vērtē Mongolijas 2012. gada 5. janvāra lēmumu atcelt nāvessodu (pirms šā lēmuma bija 2010. gada janvārī noteikts moratorijs nāvessoda piemērošanai) un mudina UNCHR un ANO Ģenerālo asambleju turpināt darbu, lai panāktu pasaulē nāvessoda moratoriju un atcelšanu;
30. atzinīgi vērtē Gvatemalas parlamenta pieņemto lēmumu ratificēt Romas statūtus;
31. atzinīgi vērtē ANO Dzimumu līdztiesības vienību (UN Women), kam būtu jāietekmē „Pekinas acquis” īstenošana un aizstāvēšana, tostarp attiecībā uz dzimuma un reproduktīvajām tiesībām, kā arī ANO Drošības padomes rezolūcija 1325 par sieviešu lomu miera un drošības panākšanā — tie visi pieder pie ES izšķirošajiem jautājumiem;
Vispārējais regulārais pārskats (VRP)
32. atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskatā tika apstiprināts rezultāts, ka VPR uzmanības centrā būtu cita starpā liekama pirmā cikla pieņemto ieteikumu īstenošana, bet uzsver, ka no procesa nevajadzētu izslēgt ieteikumus, ko valsts, par ko veic pārskatu, nav pieņēmusi; aicina valstis, kas piedalās VRP, savus trešo valstu novērtējumus koncentrēt jo īpaši uz paveiktā kontroli un ANO līguma struktūru un īpašo procedūru ieteikumu īstenošanu kā nozīmīgu politisko atbalstu, kas sniegts šiem vērtīgajiem uz ekspertu zināšanām balstītajiem devumiem;
33. mudina ES dalībvalstis nodrošināt tehnisko atbalstu, lai palīdzētu īstenot VRP ieteikumus, saskaņā ar saistībām, kas pieņemtas UNHCR iestāžu izveides paketē, un pārskata procesa rezultātiem; norāda, ka šajā ziņā noderīgs instruments ir Brīvprātīgais finanšu un tehniskās palīdzības fonds VRP īstenošanai, un mudina pārējās dalībvalstis sekot Lielbritānijas un Vācijas piemēriem, dodot ieguldījumu šajā fondā;
34. uzskata, ka ES būtu jācenšas palielināt VRP procesa publicitāte, iestrādājot ieteikumus divpusējos un daudzpusējos dialogos ar ANO dalībvalstīm;
35. atzinīgi vērtē to, ka atbilstoši Parīzes principiem lielāka nozīme tiek piešķirta cilvēktiesību iestādēm, kam tagad ir tiesības iejaukties uzreiz pēc valsts, par kuru tiek veikts pārskats, laikā, kad plenārsēdē tiek pieņemti VRP rezultāti; atgādina par savu atbalstu cilvēktiesību NVO un tam, lai VRP plašāk iesaistītos pilsoniskā sabiedrība un eksperti;
36. atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskata rezultāti paredz, lai tiktu iesniegti brīvprātīgi termiņa vidusposma dati par kontroli attiecībā uz pieņemto ieteikumu izpildi, un mudina ES dalībvalstis ieņemt vadošo lomu, kļūstot par paraugu;
Īpašās procedūras
37. vēlreiz apstiprina viedokli, ka īpašās procedūras ir ANO cilvēktiesību mehānisma svarīgākais elements un ka UNHRC uzticamība un efektivitāte balstās uz īpašo procedūru pilnīgu īstenošanu un Padomes sadarbību ar mandātu turētājiem;
38. atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskata process vēlreiz ir apstiprinājis mandāta turētāju integritāti un neatkarību kā būtiskas procedūru pazīmes;
39. atzinīgi vērtē UNHCR pārskatā veiktos pasākumus, lai palielinātu pārredzamību mandāta turētāju izvēlēšanas un norīkošanas procesā; turklāt atzinīgi vērtē to, ka lielāku nozīmi šajā atlases procesā ieguva valstu cilvēktiesību iestādes, kas atbilst Parīzes principam;
40. pauž nožēlu, ka īpašo procedūru agrās brīdināšanas spēja netika tālāk stiprināta, izmantojot mehānismu, kas tām ļauj rosināt situācijas automātisku izvērtēšanu UNHRC; pauž nožēlu, ka nav īpašo procedūru ieteikumu īstenošanas kontroles mehānisma;
ES iesaistīšanās
41. atzinīgi vērtē pieteikto EIDHR finansējuma palielināšanu un uzsver, ka šie papildu līdzekļi būtu arī jāizmanto, lai palielinātu atbalstu UNCHR; atzinīgi vērtē finanšu ieguldījumus, ko piešķir OHCHR kopš 2007. gada ar EIDHR starpniecību; pauž cerību, ka, ņemot vērā pēdējā laika radušos izaicinājumu apjomu, Komisija varētu vēlēties palielināt sava ikgadējā ieguldījuma apjomu;
42. atkārtoti pauž stingru atbalstu ES aktīvai līdzdalībai UNHRC darbā, proti, līdzatbalstot rezolūcijas, publicējot paziņojumus un iesaistoties interaktīvos dialogos un debatēs;
43. atkārtoti atgādina savu aicinājumu ES un tās dalībvalstīm nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu iekšpolitikā, lai novērstu dubultstandartus un palielinātu iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību, un celtu tās morālo autoritāti starptautiskajā līmenī; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi (PV/AP) baronesi Catherine Ashton pievērsties jautājumam par ES uzņēmumu sarežģītību, kad runa ir [par cilvēktiesību pārkāpumiem ārpus ES, un strādāt pie tā, lai ieviestu sankciju sistēmu, kas vērstas pret šiem uzņēmumiem, vai vismaz veikt šādu lietu uzskaiti un nodrošināt, ka šie uzņēmumi nesaņem ES subsīdijas vai jebkāda veida palīdzību no EĀDD;
44. vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir formulēt stingras ES kopējās nostājas, lai liktu lietā ES un tās dalībvalstu kopējo īpatsvaru; šajā saistībā norāda uz Eiropadomes darba grupas cilvēktiesību jautājumos (COHOM) kapacitātes attīstīšanu un uz centieniem noteikt galvenās prioritātes, kā arī noskaidrot darbu sadali, kas palīdzēs attīstīt uzrunāšanas spēju un sadarbību starpreģionālā līmenī un visu mērenu uzskatu valstu atbalstīšanu, ieskaitot — starp Ženēvu un Ņujorku; atzinīgi vērtē COHOM faktisko dislokāciju Briselē un priekšlikumu sasaukt ikgadēju COHOM sanāksmi Ženēvā; atbalsta centienus „daudzbalsīgi paust vienotu nostāju”, bet izsaka nožēlu, ka kopēja pamata meklējumi bieži noved pie tā, ka tiek pieņemts mazākais kopsaucējs, jo īpaši — galīgajos Padomes secinājumos, un aicina uz izšķirīgāku, vērienīgāku rīcību; šajā saistībā mudina EĀDD, jo īpaši ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, palielināt saskaņotību, balstoties uz savlaicīgām un būtiskām apspriedēm, un ES darbības redzamību, lai uzlabotu tās ticamību pasaulē;
45. atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētaja vietnieces un augstās pārstāves pausto apņemšanos izstrādāt pieeju ar ikgadēju prioritāšu noteikšanu ANO visās sanāksmēs, kas saistītas ar cilvēktiesībām un ko rīko Ženēvā, kā arī Ņujorkā, un norāda uz nepieciešamību pēc ciešas sadarbības starp Komisijas priekšsēdētaja vietnieci/ augsto pārstāvi un humānās palīdzības un civilās aizsardzības komisāru, jo viņu dokumentu kopumi ir savstarpēji cieši saistīti jo īpaši cilvēktiesību jomā;
46. atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi rezolūciju 65/276 par ES piedalīšanos ANO darbā kā pieticīgu sākumu ceļā uz lielākiem centieniem paaugstināt Savienības lomu šīs organizācijas darbā ar cilvēktiesībām; uzskata, ka tagad ES ir spēcīgi jāuzstāj uz savām tiesībām un jāīsteno vērienīga stratēģija, lai turpinātu celt savu statusu ANO;
47. atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu konstruktīvo lomu, pārskatot UNHCR, jo īpaši — aizstāvot ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja neatkarību un paužot atbalstu viedoklim īpašo procedūru un valstu pilnvaru jautājumos; atgādina, ka ir nepieciešams pietiekams finansējums, lai varētu darboties reģionālie OHCHR biroji;
48. uzsver, ka ir steidzami jāuzlabo ES uzrunāšanas spēja, cita starpā attīstot ciešas saiknes ar galvenajiem reģionālajiem partneriem un visām mērenu uzskatu valstīm, kā arī ar mehānismu, ar kuru tiek panākts atbalsts augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, lobējot trešo valstu galvaspilsētās;
49. dedzīgi apsveic Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves (PV/AP) 2011. gada 13. decembra paziņojumu Parlamentam, atsaucoties uz Parlamenta ilgstošajiem aicinājumiem izveidot ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos amatu; uzsver, ka pretendentiem, ko ieceļ šajos ES īpašo pārstāvju amatos, vajadzētu būt ekspertiem, kas sevi apliecinājuši cilvēktiesību jomā;; mudina veikt šo iecelšanu pēc iespējas ātrāk un tai atvēlēt pietiekamus resursus, lai nodrošinātu, ka šādu mandātu iespējams izpildīt;
50. pauž dziļu nožēlu, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve (PV/AP) baronese Catherine Ashton nepiedalīsies 19. sesijā; uzskata, ka viņas nepiedalīšanās rada risku raidīt nepatiesu signālu attiecībā uz to, cik liela nozīme ES ārējā darbībā tiek piešķirta cilvēktiesībām, un ka tā nonivelē viņas līdzšinējos pozitīvos un konstruktīvos centienus;
51. pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 19. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas un viedokļus; aicina delegāciju ziņot par savu apmeklējumu Cilvēktiesību apakškomitejai; uzskata par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHCR un ANO Ģenerālās asamblejas sesijās;
***
52. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.
- [1] ANO Konvencija pret spīdzināšanu, ANO Konvencija par bērna tiesībām, ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Starptautiskā Konvencija par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2011)0334.
- [3] Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.