Rezolūcijas priekšlikums - B7-0190/2014Rezolūcijas priekšlikums
B7-0190/2014

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Irākā

19.2.2014 - (2014/2565(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Véronique De Keyser, Libor Rouček, Ana Gomes, Silvia Costa, Pino Arlacchi S&D grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0188/2014

Procedūra : 2014/2565(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0190/2014
Iesniegtie teksti :
B7-0190/2014
Debates :
Pieņemtie teksti :

B7‑0190/2014

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Irākā

(2014/2565(RSP))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku, jo īpaši 2013. gada 10. oktobrī pieņemto rezolūciju par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā[1],

–       ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu[2],

–       ņemot vērā Komisijas sagatavoto kopīgās stratēģijas dokumentu attiecībā uz Irāku (2011‒2013),

–       ņemot vērā ziņojumu par cilvēktiesībām Irākā laikposmā no 2012. gada janvāra līdz jūnijam, kuru 2012. gada 19. decembrī kopīgi iesniedza ANO palīdzības misija Irākā (UNAMI) un ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojs,

–       ņemot vērā ANO 2013. gada 1. oktobrī publicētos datus par cietušo skaitu 2013. gada septembrī,

–       ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–       ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

–       ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones 2013. gada 5. septembra paziņojumu par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā,

–       ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.     tā kā Irāka joprojām saskaras ar nopietnām politiskām, drošības un sociāli ekonomiskām problēmām un tās politiskā skatuve ir ļoti sadrumstalota un vardarbības un reliģiskas politikas novājināta, būtiski kaitējot Irākas iedzīvotāju likumīgajiem centieniem panākt mieru, labklājību un patiesu pāreju uz demokrātiju;

B.     tā kā 2013. gadā Irākā tika nogalināti vēl daudzi cilvēki, kuru skaits pārsniedza to cilvēku skaitu, kuri gāja bojā 2008. gadā, kad reliģiski motivēta vardarbība sasniedza savu kulminācijas punktu; tā kā vardarbība visvairāk skāra Bagdādi, Ninevu, Dijalu, Salahudinu un Anbaru; tā kā valsts ziemeļdaļā kurdu kopienai izdevās radīt pašai savu autonomu reģionu;

C.     tā kā kopš ASV spēku izvešanas ar organizāciju „al-Qaeda” saistītie grupējumi ir sākuši reorganizēties un tā kā atkal ir palielinājies teroristu uzbrukumu skaits, galvenokārt šiītu un valdības objektiem;

D.     tā kā sunītu organizāciju agresivitāte ir palielinājusies pēc konflikta sākuma Sīrijā, kur tajā bāzētais grupējums „Jabhat al-Nusra” un Irākas pārvaldītais grupējums „Irākas un Levantes Islāma valsts” (ISIS) savā kontrolē ir pārņēmuši noteiktas teritorijas;

E.     tā kā Nuri al-Maliki valdība nav spējusi pienācīgi atrisināt problēmas, ar kurām saskaras sunītu minoritāte; tā kā atbilstoši Tiesiskuma un atbildības likumam īstenotās Ba`ath partijas ietekmes mazināšanas politikas dēļ ir atlaistas galvenokārt sunītu amatpersonas un tas ir pastiprinājis pārliecību par to, ka valdība rīkojas reliģisku motīvu vadīta; tā kā būtu jāievēro visu minoritāšu, tostarp kristiešu, tiesības;

F.     tā kā, reaģējot uz arvien lielāku sociālo atstumšanu, sunītu arābi 2012. gada nogalē sāka miermīlīgu protestu kustību; tā kā 2013. gada 30. decembrī al-Maliki valdība nolēma ar spēku likvidēt protestētāju nometni, kas vairāk nekā pirms gada tika izveidota Ramādī; tā kā šis lēmums izraisīja vardarbīgu konfrontāciju Anbaras provincē; tā kā šā iemesla dēļ Fallūdžā un citās pilsētās Anbaras provincē kopš 2013. gada decembra notiek cīņas starp valdības spēkiem un ar „al-Qaeda” saistītiem militāriem grupējumiem;

G.     tā kā būtiskās sociālās un ekonomiskās problēmas — visaptverošā nabadzība, augstais bezdarbs, ekonomikas stagnācija, vides degradācija un pamata sabiedrisko pakalpojumu trūkums — turpina skart lielu daļu sabiedrības;

H.     tā kā vardarbība un sabotāža rada šķēršļus centieniem atjaunot ekonomiku, ko ir iedragājuši gadu desmitiem ilgušie konflikti un sankcijas; tā kā Irāka ir trešā lielākā pasaules valsts jēlnaftas resursu ziņā, bet uzbrukumu, korupcijas un kontrabandas dēļ eksporta apjoms ir samazinājies;

I.      tā kā Irākas konstitūcija garantē vienlīdzību likuma priekšā visiem pilsoņiem, kā arī „administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām”;

J.      tā kā ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumā un it īpaši tā cilvēktiesību klauzulā ir uzsvērts, ka ES un Irākas politiskajā dialogā galvenā uzmanība jāpievērš cilvēktiesībām un demokrātisko institūciju stiprināšanai,

1.      stingri nosoda nesenos vardarbības aktus un pastiprinātu reliģiski motivētu vardarbību, kas rada draudus valstij nonākt atpakaļ reliģisko grupu konfliktsituācijā un izraisa bailes par plašāka reliģiska konflikta izplatīšanos reģionā; norāda — lai gan vardarbība notiek starp reliģiskām grupām, tās iemesli ir drīzāk politiski nekā reliģiski;

2.      aicina Irākas valdību darīt visu iespējamo, lai iespējami īsākā laika posmā mazinātu vardarbību, proti, risināt sarunas par uguns pārtraukšanu tajās provincēs, kuras visvairāk cieš no vardarbības, piemēram, Anbara, ar nolūku kopā ar vietējo cilšu spēkiem vienoties par prioritāti — cīnīties pret ISIS un „al-Qaeda”;

3.      aicina Irākas valdību risināt ieilgušās problēmas, kas izraisa valsts nestabilitāti, tostarp pievērsties sunītu minoritātes likumīgajām prasībām, un sākt iekļaujošu valsts līmeņa dialogu par Tiesiskuma un atbildības likuma reformu, atturoties izplatīt aizskarošus reliģiska rakstura paziņojumus un īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir valstī panākt izlīgumu;

4.      aicina Irākas valdību, galvenokārt sadarbojoties ar vietējiem spēkiem Anbaras provincē, censties nepieļaut Irākas iesaistīšanos Sīrijas pilsoņu karā, atturēties atbalstīt šajā konfliktā iesaistītās puses un neļaut sunītu un šiītu kaujiniekiem ierasties Sīrijā;

5.      nosoda vardarbību un kūdīšanu uz bruņotām cīņām, lai tādējādi risinātu jautājumu par sunītu minoritātes tiesībām; noraida prasības par sunītu federālā reģiona izveidi Irākā kā neiespējamu pašreizējā konflikta risinājumu, jo tas, visticamāk, novedīs pie pastiprināta sektantisma un vardarbības;

6.      aicina Irākas valdību un visus politiskos līderus veikt nepieciešamos pasākumus, lai visiem Irākas iedzīvotājiem un it īpaši neaizsargātiem minoritāšu pārstāvjiem garantētu drošību un aizsardzību; aicina Irākas valdību nodrošināt, lai drošības spēki ievērotu tiesiskumu un starptautiskos standartus; aicina Irākas valdību iekļaujošā veidā reformēt drošības spēkus tā, lai tiktu pārstāvētas visas etniskās un reliģiskās grupas;

7.      aicina starptautisko sabiedrību un ES atbalstīt Irākas valdību, sekmējot iniciatīvas nacionālajam dialogam, tiesiskuma nostiprināšanai un pamata pakalpojumu nodrošināšanai, lai radītu drošu, stabilu, vienotu, pārticīgu un demokrātisku Irāku, kurā tiek aizsargātas visu iedzīvotāju cilvēktiesības un politiskās tiesības;

8.      aicina Irākas iestādes steidzami veikt pasākumus, lai novirzītu vairāk resursu programmām situācijas uzlabošanai, ņemot vērā, ka drošības situācija ir padziļinājusi problēmas vairākām neaizsargātām grupām, piemēram, sievietēm, jauniešiem un pamattiesību aktīvistiem;

9.      aicina Irākas iestādes atbalstīt cilvēktiesību aizstāvībā iesaistītās NVO;

10.    uzskata, ka Irānas iesaistīšana kopīgā cīņā pret sunītu ekstrēmistu grupējumiem, piemēram, ISIS un „al-Qaeda”, varētu nodrošināt stratēģiskas priekšrocības Irākas stabilizācijā; turklāt uzskata, ka, ņemot vērā reģionālo konfliktu savstarpējo atkarību politiskajā un konfesionālajā ziņā, Irāna kā reģionālu procesu dalībniece būtu jāiesaista centienos stabilizēt Tuvo Austrumu robežu, jo īpaši aicinot to piedalīties Ženēvas sarunās par Sīriju;

11.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.