REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti

11.12.2017 - (2017/2964(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

Tim Aker EFDD grupas vārdā

B8-0676/2017

Eiropas Parlamenta rezolūcija par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti

(2017/2964(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes premjerministres paziņojumu, ko viņa saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 50. panta 2. punktu 2017. gada 29. martā iesniedza Eiropadomei,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam[1],

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 47. pantu, kas nosaka, ka Savienība ir tiesību subjekts,

–  ņemot vērā Lordu palātas Eiropas Savienības jautājumu komitejas 2017. gada 4. martā publicēto ziņojumu par Brexit un ES budžetu (HL Paper 125),

–  ņemot vērā 50. pantā minēto prasību, ka sarunās, nosakot izstāšanās kārtību, “[ir jāņem] vērā [..] turpmākās attiecības ar Savienību”,

_  ņemot vērā ANO Statūtus un ANO Ģenerālās asamblejas 1970. gada 24. oktobra rezolūciju Nr. 25/2625 par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO Statūtiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 51,8 % Apvienotās Karalistes vēlētāju (17,4 miljoni cilvēku) 2016. gada 23. jūnijā nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības;

B.  tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām visas Apvienotās Karalistes finanšu saistības pret ES beidz pastāvēt 50. pantā minētā paziņošanas perioda beigās, ja vien puses nav vienojušās citādi;

C.  tā kā Apvienotā Karaliste ir ES otrā lielākā neto maksātāja un ir bijusi neto maksātāja visus gadus, kopš tā ir ES dalībvalsts (izņemot 1975. gadu);

D.  tā kā ES ir muitas savienība ar kopēju ārējo tarifu un tāpēc tā nav brīvas tirdzniecības zona;

E.  tā kā termins “vienotai tirgus” apzīmē ES kā vienu teritoriju bez iekšējām robežām un citiem regulatīviem šķēršļiem, kas kavē preču un pakalpojumu brīvu apriti, taču šā tirgus izveide ir tālu no pabeigtas, it īpaši attiecībā uz pakalpojumiem,

 

1.  atzīmē Eiropas Savienības seno apņemšanos panākt “arvien ciešāku savienību” un tam nepieciešamo acquis communautaire pieņemšanu;

2.  atzīst šo mērķi, taču norāda, ka tas nevar būt tādas valsts izvēle, kura vēlas saglabāt nacionālo suverenitāti un kurai ir atšķirīgs redzējums attiecībā uz suverēnu nacionālu valstu konfederāciju;

3.  uzskata, ka ar subsidiaritātes koncepciju nav izdevies pārvarēt plaisu starp diviem alternatīviem redzējumiem; uzskata, ka Apvienotās Karalistes referenduma rezultāti atspoguļo dalībvalsts — kuras iedzīvotāju lielākā daļa netic “arvien ciešākai savienībai” — leģitīmu izvēli izstāties no ES;

4.  uzskata, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās varētu un tai vajadzētu dot labumu visām pusēm, jo tādējādi Eiropas Savienības pilsoņu vidū vairs nebūtu miljoniem cilvēku, kuri neatbalsta tās vissvarīgāko mērķi;

5.  uzskata, ka jebkādu jaunu vienošanos starp Apvienoto Karalisti un pārējo Eiropas Savienību pamatā vajadzētu būt savstarpīgumam, jo pretējā gadījumā radīsies aizvainojums un turpmākas problēmas;

6.  tādēļ prasa pieņemt pozitīvu attieksmi pret šo ilgtermiņa mērķi, proti, nodrošināt to, ka jaunās vienošanās maksimāli palielina izredzes uz demokrātiju, labklājību un tiekšanos pēc laimes visā Eiropā un, ciktāl tas iespējams, visā pasaulē;

7.  atzīmē, ka ES taupības politika ir ilgusi daudzus gadus, tomēr nešķiet, ka tā ir nodrošinājusi cerētās labvēlīgās pārmaiņas un atgriešanos pie labklājības;

8.  tādēļ secina — lai gan daudzu Eiropas Savienības svarīgāko politiku īstenošana ir pievīlusi ES pilsoņu cerības, Eiropas Savienība atsakās piedāvāt tādas alternatīvas, kuras nebūtu “vairāk vai mazāk tas pats”;

9.  atzīmē, ka pretēji bieži apgalvotajam Apvienotās Karalistes valdības nostāja būtībā ir gan skaidra, gan tieša, proti, Apvienotā Karaliste vēlas:

•  kapitāla, preču un pakalpojumu aprites brīvību (kas ir tas, ko patiesībā nozīmē brīva tirdzniecība);

•  neatkarību no Eiropas Savienības Tiesas;

•  iespējas brīvi slēgt tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm;

•  tiesības kontrolēt savas robežas (tostarp savos teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomikas zonā);

•  tiesības aizliegt personu brīvu pārvietošanos, ņemot vērā, ka tā paredz: i) piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem un tiesībām saņemt pabalstus un strādāt (jo šādas piekļuves piešķiršana simtiem tūkstošu cilvēku no valstīm ar ļoti atšķirīgu dzīves līmeni rada nopietnas problēmas), un ii) bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas uzspiešanu dalībvalstīm, kuru iedzīvotāji to nevēlas;

10.  atzīmē un atbalsta ANO Ģenerālās asamblejas 1970. gada 24. oktobra rezolūciju Nr. 25/2625 un it īpaši: a) principu, kas saskaņā ar ANO Statūtiem paredz neiejaukšanos valsts iekšējās jurisdikcijas lietās, b) vienlīdzīgu tiesību un tautu pašnoteikšanās principu, c) valstu suverēnās vienlīdzības principu, un d) principu, kas paredz, ka valstis godprātīgi pilda pienākumus, kurus tās uzņēmušās saskaņā ar ANO Statūtiem;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.

 

• [1]  OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.