Kopīgas rezolūcijas priekšlikums - RC-B7-0394/2011Kopīgas rezolūcijas priekšlikums
RC-B7-0394/2011

KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Indonēziju

6.7.2011

iesniegts saskaņā ar Reglamenta 122. panta 5. punktu
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
EFD (B7‑0394/2011)
Verts/ALE (B7‑0444/2011)
ECR (B7‑0462/2011)
PPE (B7‑0463/2011)
GUE/NGL (B7‑0464/2011)
ALDE (B7‑0465/2011)
S&D (B7‑0466/2011)

Mario Mauro, Filip Kaczmarek, Cristian Dan Preda, Bernd Posselt, Monica Luisa Macovei, Tunne Kelam, Eija-Riitta Korhola, Sari Essayah, Elena Băsescu, Zuzana Roithová, Agnès Le Brun, Martin Kastler, Csaba Sógor, Bogusław Sonik PPE grupas vārdā
Véronique De Keyser, Mitro Repo, Marc Tarabella, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg S&D grupas vārdā
Marietje Schaake, Marielle De Sarnez, Kristiina Ojuland, Sonia Alfano, Ramon Tremosa i Balcells, Frédérique Ries, Izaskun Bilbao Barandica, Alexandra Thein, Louis Michel ALDE grupas vārdā
Charles Tannock, Ryszard Antoni Legutko, Tomasz Piotr Poręba, Ryszard Czarnecki, Adam Bielan ECR grupas vārdā
Rui Tavares, Raül Romeva i Rueda, Gerald Häfner, Emilie Turunen, Christian Engström, Barbara Lochbihler Verts/ALE grupas vārdā
Miguel Portas, Marisa Matias GUE/NGL grupas vārdā
Bastiaan Belder EFD grupas vārdā

Procedūra : 2011/2748(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
RC-B7-0394/2011
Iesniegtie teksti :
RC-B7-0394/2011
Pieņemtie teksti :

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Indonēziju

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā[1],

 

–   ņemot vērā Indonēzijas ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC) 2011. gada maijā; tā kā UNHRC locekļiem ir jāievēro augstākie standarti attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību,

–   ņemot vērā, ka 2011. gadā Indonēzija vada ASEAN, ņemot vērā ASEAN hartu, kas stājās spēkā 2008. gada 15. decembrī, un to, ka 2009. gada 23. oktobrī tika izveidota ASEAN Starpvaldību komisija cilvēktiesību jautājumos,

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Indonēzija ratificēja 2006. gadā,

–   ņemot vērā Indonēzijas konstitūcijas 29. nodaļu, ar ko garantē reliģijas brīvību,

–   ņemot vērā Indonēzijas kriminālkodeksa 156. pantu un 156. panta a) daļu, ar ko aizliedz zaimošanu, ķecerību un reliģiskus apmelojumus,

–   ņemot vērā prezidenta dekrētu Nr. /PNPS/1965 par reliģiju zaimošanas un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu,

–   ņemot vērā ES 2011. gada 8. februāra paziņojumu par nesenajiem uzbrukumiem un ahmadiešu nogalināšanu Bantenas provincē,

–   ņemot vērā ES un Indonēzijas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) un pirmo cilvēktiesību dialoga kārtu, kas šajā sakarībā notika 2010. gada jūnijā Džakartā,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A. tā kā Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko musulmaņu skaitu un tā kā tādas Indonēzijas tradīcijas kā plurālisms, kultūras harmonija, reliģijas brīvība un sociālais taisnīgums ir iemūžinātas nācijas ideoloģijā Pankasilā;

B.  tā kā būtiski pieauguši uzbrukumi reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši ahmadiešiem, kuri sevi uzskata par musulmaņiem, taču uzbrukts arī kristiešiem, budistiem un progresīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

C. tā kā pēc 2008. gadā noteiktā aizlieguma izplatīt ahmadiešu mācību Indonēzijas reliģisko lietu ministrs vairākkārt ir aicinājis pilnībā aizliegt ahmadiešu musulmaņu kopienu, un šāds pasākums jau piemērots trijās provincēs — Rietumjavā, Dienvidsulavesi un Rietumsumatrā; tā kā 2011. gada 6. februārī vismaz 1500 cilvēku liels pūlis uzbruka 20 ahmadiešu musulmaņiem Bantenas provincē, Čikeusikā, nogalinot 3 un smagi ievainojot 20 ahmadiešus, ko nosodīja Indonēzijas prezidents, aicinot izmeklēt šo lietu;

D. tā kā pēc šā uzbrukuma 2011. gada 8. februārī simtiem cilvēku aizdedzināja trīs baznīcas un uzbruka priesterim Centrāljavas pilsētā Temangungā, jo kādu kristieti, ko apsūdzēja islāma zaimošanā, notiesāja uz 5 gadiem cietumā, nevis piesprieda viņam nāvessodu, kā to cerēja uzbrucēji, un tā kā iepriekšējos sešos gados Indonēzijas baznīcu komūnijā ir reģistrēti 430 uzbrukumi kristiešiem;

E.  tā kā atbilstīgi Indonēzijas kriminālkodeksa 156. pantam un 156. panta a) daļai jau ir arestēti vai aizturēti vairāk nekā 150 cilvēku un tā kā ir pierādījumi, ka ekstrēmisti izmanto vietējos zaimošanas, ķecerības un reliģisku apmelojumu likumus, lai apspiestu reliģijas brīvību un palielinātu spriedzi un vardarbību starp kopienām;

F.  tā kā 2010. gada 19. aprīlī Indonēzijas Konstitucionālā tiesa atbalstīja likumus par zaimošanu un ķecerību un noraidīja prasību par šo likumu atcelšanu, ko iesniedza četri ietekmīgi islāma sludinātāji un vismaz septiņas Indonēzijas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijas, kā arī to atbalstīja vismaz 40 citas organizācijas;

G. tā kā pastāv ticami ziņojumi, proti, Nacionālās Cilvēktiesību komitejas ziņojumi, par Indonēzijas drošības spēku pastrādātiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ietver spīdzināšanu un citus sliktas izturēšanās veidus, kā arī nevajadzīga un pārmērīga spēka pielietošanu, jo īpaši Papua un Maluku salās; tā kā šo pārkāpumu izdarītāji reti tiek saukti pie atbildības neatkarīgas tiesas priekšā,

1.  atzinīgi vērtē 2011. gada 24. maija paziņojumu, ko kopīgi pieņēma prezidents, Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, Reģionālo pārstāvju padomes priekšsēdētājs, Tautas konsultatīvās asamblejas priekšsēdētājs, Augstākās tiesas un Konstitucionālās tiesas galvenie tiesneši un citas vecākās amatpersonas, aicinot ievērot Pankasilu un aizsargāt plurālismu;

2.  uzsver, ka iepriekšējos gados Indonēzija ir panākusi attīstību demokrātijas un tiesiskuma īstenošanas jomā, un norāda, cik būtiski ir saglabāt un padziļināt harmoniskās attiecības starp Eiropas Savienību un Indonēziju daudzās jomās, kā tas atspoguļots ES un Indonēzijas PSN;

3.  atzinīgi vērtē Indonēzijas solījumus pirms ievēlēšanas UNHRC 2011. gada 20. maijā, kas ietver visu būtiskāko cilvēktiesību instrumentu ratifikāciju, jo īpaši Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

4.  pauž dziļas bažas par vardarbīgiem uzbrukumiem reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši ahmadiešu musulmaņiem, kristiešiem, bahajiešiem un budistiem; ir nobažījies, ka reliģijas brīvības pārkāpumi apdraud Indonēzijas konstitūcijā garantētās cilvēktiesības, kas ietver vārda brīvības, uzskatu brīvības un miermīlīgas pulcēšanās diskriminēšanas aizliegumu;

5.  aicina Indonēzijas valdību, jo īpaši reliģijas lietu ministru un Indonēzijas tiesu iestādes, garantēt, ka tiek īstenots un ievērots tiesiskums un ka reliģiskajā vardarbībā un neiecietībā vainīgie tiks saukti pie atbildības;

6.  pauž dziļas bažas par vietējiem zaimošanas, ķecerības un reliģiskas apmelošanas likumiem, kas bieži tiek izmantoti ļaunprātīgi, un par 2008. gada kopīgo ministru kabineta dekrētu, ar ko aizliedz ahmadiešu musulmaņu mācību, un aicina Indonēzijas varas iestādes atsaukt šos likumus vai tos pārskatīt;

7.  atzinīgi vērtē darbu, ko veic Indonēzijas pilsoniskā sabiedrība, tostarp musulmaņu, kristiešu un laicīgās domnīcas, cilvēktiesību organizācijas un ekstrēmisma apkarošanas organizācijas, veicinot plurālismu, reliģijas brīvību, reliģisku saskaņu un cilvēktiesības;

8.  mudina Indonēzijas valdību ievērot ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ieteikumus un jo īpaši aicina ANO īpašo referentu reliģijas un uzskatu brīvības jautājumos apmeklēt valsti;

9.  atzinīgi vērtē to, ka tiek izmeklēti asiņainie 2011. gada februāra uzbrukumi ahmadiešu kopienai Rietumjavā un ka šīs izmeklēšanas rezultātā tika aizstāti amatā reģionālās un provinces policijas vadītāji, izvirzītas apsūdzības deviņām policijas amatpersonām par dienesta pienākumu nepildīšanu un 14 citas personas sauktas pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem, un aicina neatkarīgi uzraudzīt apsūdzēto tiesas procesus, lai nodrošinātu, ka visas iesaistītās puses saņem taisnu tiesu;

10. aicina Indonēzijas varas iestādes izmeklēt apsūdzības, kas par cilvēktiesību pārkāpumiem izvirzītas drošības spēku darbiniekiem, un aicina vainīgos saukt pie kriminālatbildības, tostarp personas, kuras ieņem augstus amatus;

11. prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos, kuri arestēti un apsūdzēti, pamatojoties tikai uz viņu iesaistīšanos miermīlīgos politiskos protestos, jo šādi aresti ir pretrunā 2001. gada īpašās autonomijas likumam, ar ko Papua, Maluku un citām etniskām un reliģiskām minoritātēm piešķir tiesības paust savu kultūras identitāti;

12. aicina ES delegāciju un dalībvalstu diplomātiskās misijas arī turpmāk cieši uzraudzīt cilvēktiesību situāciju, jo īpaši tādos kritiskos reģionos kā Papua, Moluku salas un Ačeha;

13. uzsver, cik būtiski ir ES un Indonēzijas PSN struktūrā notiekošajā politiskajā dialogā iekļaut cilvēktiesību aspektus, īpašu uzmanību pievēršot reliģijas brīvībai un minoritāšu tiesību ievērošanai;

14. aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt Indonēzijas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijas, kas aktīvi veicina demokrātiju, toleranci un miermīlīgu līdzās pastāvēšanu starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām;

15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Indonēzijas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN Starpvaldību komisijai cilvēktiesību jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.