Kopīgas rezolūcijas priekšlikums - RC-B7-0133/2013Kopīgas rezolūcijas priekšlikums
RC-B7-0133/2013

KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Bangladešā

13.3.2013 - (2013/2561(RSP))

iesniegts saskaņā ar Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
ECR (B7‑0133/2013)
PPE (B7‑0142/2013)
S&D (B7‑0143/2013)
Verts/ALE (B7‑0144/2013)
ALDE (B7‑0145/2013)
GUE/NGL (B7‑0146/2013)

José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Cristian Dan Preda, Elmar Brok, Bernd Posselt, Mario Mauro, Tunne Kelam, Roberta Angelilli, Eija‑Riitta Korhola, Filip Kaczmarek, Sergio Paolo Francesco Silvestris, Giovanni La Via, Monica Luisa Macovei, Sari Essayah, Philippe Boulland, Jean Roatta, Elena Băsescu, Petri Sarvamaa, Eduard Kukan, Laima Liucija Andrikienė, Zuzana Roithová, Jarosław Leszek Wałęsa, Mariya Gabriel, Krzysztof Lisek, Tadeusz Zwiefka, Bogusław Sonik PPE grupas vārdā
Véronique De Keyser, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Liisa Jaakonsaari, Joanna Senyszyn, Mitro Repo S&D grupas vārdā
Cecilia Wikström, Marietje Schaake, Marielle de Sarnez, Robert Rochefort, Louis Michel, Ramon Tremosa i Balcells, Izaskun Bilbao Barandica, Edward McMillan-Scott, Angelika Werthmann, Sarah Ludford, Johannes Cornelis van Baalen, Kristiina Ojuland ALDE grupas vārdā
Jean Lambert, Barbara Lochbihler, Rui Tavares, Raül Romeva i Rueda Verts/ALE grupas vārdā
Charles Tannock, Geoffrey Van Orden ECR grupas vārdā
Helmut Scholz, Patrick Le Hyaric, Marie-Christine Vergiat GUE/NGL grupas vārdā
Jaroslav Paška


Procedūra : 2013/2561(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
RC-B7-0133/2013
Iesniegtie teksti :
RC-B7-0133/2013
Pieņemtie teksti :

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Bangladešā

(2013/2561(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši tās, kas tika pieņemtas 2013. gada 17. janvārī[1], 2007. gada 6. septembrī[2] un 2008. gada 10. jūlijā[3],

–   ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas Republiku par partnerību un attīstību[4],

–   ņemot vērā 1973. gada Starptautisko kara noziegumu aktu, kuru Bangladešas parlaments pieņēma, lai „saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem nodrošinātu to personu aizturēšanu, tiesāšanu un sodīšanu, kuras tiek apsūdzētas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un citiem noziegumiem”,

–   ņemot vērā Savienības augstās pārstāves Ketrinas Eštones preses sekretāra 2013. gada 22. janvāra paziņojumu par Bangladešas Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla piespriesto nāvessodu un 2013. gada 2. marta paziņojumu par vardarbību Bangladešā,

–   ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi un ANO īpašā referenta jautājumos par tiesnešu un advokātu neatkarību 2013. gada 7. februāra kopīgo paziņojumu,

–   ņemot vērā ANO Statūtos noteiktos principus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, 1993. gada Pasaules Cilvēktiesību konferences Vīnes deklarāciju un rīcības programmu, kā arī 1995. gada Kopenhāgenas deklarāciju un rīcības programmu sociālās attīstības jomā,

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A. tā kā ES un Bangladešai jau sen ir labas attiecības, kas izveidotas, pamatojoties arī uz Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību;

B.  tā kā, pildot galvenās vēlēšanu kampaņas laikā doto solījumu, Awami līgas valdība Sheik Hasina vadībā izveidoja kara noziegumu tribunālu, lai izmeklētu masveida slepkavības, kas tika izdarītas deviņu mēnešu ilgajā separātistu karā starp bijušo Austrumpakistānu un Rietumpakistānu 1971. gadā, un šajā karā gāja bojā no 300 000 līdz trim miljoniem cilvēku, bet aptuveni 200 000 sieviešu tika izvarotas;

C. tā kā trauma, ko radīja šis viens no traģiskākajiem masu slepkavību gadījumiem vēsturē, vēl aizvien, pat pēc 40 gadiem, ietekmē daudzus Bangladešas iedzīvotājus, kuriem tiesvedība ir nozīmīgs apliecinājums tam, ka tiek atzītas un atlīdzinātas viņu ciešanas;

D. tā kā 2013. gada 21. janvārī Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls (ICT) paziņoja spriedumu un atzina Abdul Kalam Azad par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kuri tika izdarīti neatkarības kara laikā 1971. gadā, un ar aizmugurisku spriedumu notiesāja viņu uz nāvi;

E.  tā kā 2013. gada 5. februārī ICT piesprieda Abdul Qader Mollah mūža ieslodzījumu, izraisot plašus emocionālus, taču miermīlīgus protestus, kuros piedalījās galvenokārt gados jauni cilvēki un kuri notika Shahbagh laukumā Dakā; tā kā tā dēvētās „Shahbagh kustības” dalībnieki prasīja, lai minētajā spriedumā tiktu noteikts nāvessods, kā arī pieprasīja, lai sabiedrībā un politikā vairs nedominētu reliģiskais ekstrēmisms;

F.  tā kā valdība, ņemot vērā protestus, izdarīja grozījumus 1973. gada Starptautisko kara noziegumu aktā, iekļaujot noteikumu par prasītāja tiesībām pārsūdzēt tiesas spriedumu; tā kā tādējādi tiesas spriedumu Abdul Qader Mollah lietā var atcelt un noteikt viņam nāvessodu; tā kā šīs likuma normas piemērošana ar atpakaļejošu spēku pārkāpj taisnīgas tiesāšanas standartus, mazina ICT darba leģitimitāti un pārkāpj starptautiskajos tiesību aktos noteikto dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem), kas noteikts arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktā, kuram Bangladeša ir pievienojusies;

G. tā kā vairāki valdošās Awami līgas līderi, tostarp iekšlietu ministrs, ir atbalstījuši Shabagh kustības pārstāvju prasības, kurās viņi ierosina aizliegt Jamaat-e-Islami partijas darbību un slēgt ar šo partiju saistītos plašsaziņas līdzekļus;

H. tā kā 2013. gada 28. februārī ICT paziņoja par lēmumu piespriest Jamaat-e-Islami partijas priekšsēdētāja vietniekam Delwar Hossain Sayeedi nāvessodu par vairākām apsūdzībām, tostarp par hinduistu vajāšanu;

I.   tā kā pēc šā jaunākā sprieduma stāvoklis ir pasliktinājies, izraisot Jamaat partijas piekritēju protestus, kuros vardarbības dēļ gāja bojā vairāk nekā 60 cilvēku; tā kā saskaņā ar NVO sniegto informāciju policija, vēršoties pret Jamaat partijas biedru un piekritēju rīkotajiem uzbrukumiem, izmantoja arī šaujamieročus;

J.   tā kā ir saņemta informācija par Jamaat partijas aktīvistu un vairāku Bangladešas nacionālistu partijas atbalstītāju uzbrukumiem vairāk nekā 40 hinduistu tempļiem, mājām un veikaliem visā Bangladešā, atstājot vairākus simtus cilvēku bez pajumtes; tā kā Bangladešas hinduisti un citi mazākumtautību pārstāvji (piemēram, ahmadiešu kopiena) ir vairākkārt cietuši no vardarbības un vajāšanas, galvenokārt neatkarības kara laikā 1971. gadā un pēc 2001. un 2005. gada vēlēšanām, un tā kā tādēļ laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam aptuveni 900 000 hinduistu ir pametuši Bangladešu;

K. tā kā drīzumā ICT sāks tiesvedību vairākās citās lietās un pastāv nopietni draudi, ka apsūdzētie tiks atzīti par vainīgiem un notiesāti uz nāvi;

L.  tā kā ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi un ANO īpašā referenta jautājumos par tiesnešu un advokātu neatkarību, kā arī cilvēktiesību organizācijas ir pauduši bažas par iespējamiem trūkumiem ICT darbā attiecībā uz taisnīgu iztiesāšanu un pienācīgu procesuālo kārtību un jo īpaši par to, ka viens no tiesas procesiem notika aizmuguriski,

1.  ir nopietni nobažījies par neseno vardarbības uzliesmojumu Bangladešā pēc ICT pieņemtajiem spriedumiem un pauž skumjas par šajos notikumos bojāgājušajiem;

2.  pauž līdzjūtību šīs vardarbības dēļ bojā gājušo un ievainoto cilvēku radiniekiem un paziņām;

3.  atzīst to, ka ir vajadzīga samierināšana, tiesiskums un atbildības uzņemšanās par noziegumiem, kas izdarīti kopš 1971. gadā notikušā kara par neatkarību; uzsver ICT svarīgo lomu šajā jomā;

4.  atkārtoti pauž savu stingro nostāju pret jebkādu nāvessodu piemērošanu neatkarīgi no apstākļiem;

5.  aicina Bangladešas varas iestādes aizstāt visus piespriestos nāvessodus, pamatoties uz pozitīvo notikumu attīstību, kuras rezultātā kopš 2012. gada nav izpildīts neviens nāvessods un ieviest oficiālu moratoriju nāvessoda izpildei kā pirmo soli virzībā uz nāvessoda atcelšanu;

6.  pauž nožēlu par pārkāpumiem ICT darbībā, piemēram, liecinieku iespējamu iebiedēšanu, vardarbīgu izturēšanos pret viņiem un viņu piespiedu pazušanu, kā arī pierādījumiem par tiesnešu, prokuroru un valdības nelikumīgu sadarbību; īpaši uzstāj, lai tiesībaizsardzības iestādes pastiprinātu pasākumus efektīvas liecinieku aizsardzības garantēšanai;

7.  aicina Bangladešas valdību nodrošināt to, ka ICT stingri ievēro valsts un starptautiskos tiesu darbības standartus; šajā sakarībā uzsver to, ka ir svarīgi garantēt bezmaksas, taisnīgu un pārredzamu tiesas procesu, kā arī ievērot cietušo tiesības uz aizsardzību, patiesību, taisnīgumu un kompensāciju;

8.  aicina Bangladešas valdību dubultot savus centienus, lai ieviestu tiesiskumu un kārtību; atgādina par tās pienākumu ievērot starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā;

9.  stingri nosoda Jamaat-e-Islami piekritēju un ar to saistīto partiju vardarbību pret tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, ICT spriedumu atbalstītājiem, kā arī reliģisko minoritāšu un mazākumtautību pārstāvjiem; stingri nosoda jebkādu pret parastiem iedzīvotājiem vērstu neselektīvu vardarbību;

10. pauž bažas par lielo bojāgājušo skaitu; aicina valdību likt drošības spēkiem stingri ievērot pienākumu izrādīt maksimāli lielu savaldību un izvairīties no nāvējoša spēka piemērošanas un aicina valdību rūpīgi izmeklēt visu to personu nogalināšanas apstākļus, kuras gājušas bojā demonstrāciju laikā;

11. mudina Bangladešas varas iestādes nodrošināt to, ka visi pieņēmumi par spīdzināšanu un ļaunprātīgu izturēšanos, tiek objektīvi izmeklēti un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

12. mudina visus valsts politiskos līderus mazināt politisko saspīlējumu, lai izvairītos no turpmākas vardarbības, un dot norādījumus saviem atbalstītājiem neiesaistīties vardarbīgās rīcībās; aicina visas politiskās partijas Bangladešā sākt savstarpēju dialogu;

13. aicina preses pārstāvjus atturēties no kūdīšanas uz vardarbību pret citādi domājošiem; mudina valdību nodrošināt to, ka žurnālisti un redaktori var mierīgi paust savu viedokli, neciešot no vardarbības, iebiedēšanas, aizturēšanas vai spīdzināšanas;

14. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Bangladešas valdībai un parlamentam.