ZIŅOJUMS par drošības un veselības aizsardzības veicināšanu darba vietās

8.2.2005 - (2004/2205(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Jiří Maštálka

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par drošības un veselības aizsardzības veicināšanu darba vietās

(2004/2205(INI))

Eiropas Parlaments,

–         ņemot vērā Komisijas paziņojumu par to, kā tiek īstenoti praksē noteikumi, kas paredzēti direktīvās par veselības aizsardzību un drošību darbā 89/391 (pamatdirektīva), 89/654 (darba vietas), 89/655 (darba aprīkojums), 89/656 (individuālās aizsardzības līdzekļi), 90/269 (kravu apstrāde ar rokām) un 90/270 (Displeju ierīces) (KOM(2004)0062),

–         ņemot vērā Komisijas personāla darba dokumentu par Direktīvas 91/383/EEK ieviešanu, kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (SEK(2004)0635),

–         ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības padomdevējas komitejas 27. gada darbības pārskatu (2002. g.)” (KOM(2004)0539),

–         ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pielāgošanās izmaiņām darba vietā un sabiedrībā – jauna Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai darba vietā laika posmam no 2002. gada līdz 2006. gadam (KOM(2002)0118),

–         ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. punktu un 45. pantu,

–         ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6‑0029/2005);

A.       tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punkts nosaka, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”;

B.        tā kā EK līguma 137. panta 1. punkta „a” apakšpunktā Eiropas Kopiena uzstāda mērķi atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības darba vides uzlabošanā, lai aizsargātu darbinieku veselību un drošību;

C.       tā kā EK Līguma 152. panta 1. punkts norāda, ka, „nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis”;

D.       tā kā veselības aizsardzība un drošība darba vietā, kas ir jāuzskata par galveno mērķi pašas par sevi, veido vienu no vissvarīgākajām ES politikas jomām; tā kā droša un veselīga darba vide un darba organizācija ietekmē arī sasniegumus ekonomikā un sabiedrībā;

E.        tā kā situācija Eiropas darba tirgū un tās iedzīvotāji ir stipri mainījušies: ir notikusi Eiropas Savienības paplašināšanās, ir lielākas brīvas pārvietošanās iespējas gan uzņēmumiem, gan darbiniekiem, ir radītas iespējas strādāt elastīgu darba laiku, tostarp nepilnu darba laiku, ir notikusi darba tirgus fragmentācija, ir iespējami apakšuzņēmuma līgumi, īslaicīgi un gadījuma darbi, kā arī ir reģistrēta iedzīvotāju novecošanās un to skaita samazināšanās, – ir jāapsver visi šie jautājumi, lai sasniegtu ekonomikas mērķi - radīt vairāk un labākas darba vietas;

F.        tā kā Kopienas centieni darba vides jautājumā ir ļoti svarīgi, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķi – radīt vairāk un labākas darba vietas; tā kā labāka darba vide ne tikai uzlabo Eiropas strādnieku darba apstākļus, bet arī paaugstina produktivitāti un ekonomisko pieaugumu Eiropā;

G.       tā kā Kopienas direktīvas veselības aizsardzības un drošības jautājumos netiek piemērotas cilvēkiem (galvenokārt sievietēm), kas strādā mājas apstākļos;

H.       tā kā, neņemot vērā vairākkārtējus Komisijas atgādinājumus, trīs valstis no sākotnējās 15 dalībvalstu Eiropas Savienības nav iesniegušas ziņojumus par Direktīvas 91/383/EEC īstenošanu;

1.        atbalsta Komisijas analīzi par veselības un drošības likumdošanas ieviešanu un tās novērtējumu par to, kā direktīvas tiek piemērotas darba vietās, un cer saņemt Komisijas novērtējumu par pārējām atsevišķām direktīvām; atzīmē kā pozitīvu rezultātu to, ka ir samazinājies nelaimes gadījumu skaits darba vietās un ka veselības aizsardzības un drošības pasākumi darba vietā uzlabo darba apstākļus un palielina produktivitāti, konkurētspēju un nodarbinātību; izsaka nožēlu par novēloto Komisijas ziņojuma publikāciju, tā kā dalībvalstu ziņojumi par īstenošanu bija jāiesniedz jau 1997. gadā; pieprasa, lai turpmākajos novērtējuma ziņojumos būtu ietverts plašāks izvērtējums par to, cik lielā mērā veselības aizsardzības un drošības tiesību aktus praktiski ievēro dalībvalstīs;

2.        Atbalsta Komisijas vispārējos secinājumus, taču uzskata, ka ir nepieciešamas precīzākas un sistemātiskākas norādes jaunajai Kopienas stratēģijai attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību; šajā sakarībā pieprasa Komisijai un Padomei apsvērt pamatdirektīvas paplašināšanas iespēju, lai tā attiektos arī uz tādu pašreiz izslēgtu grupu kā pašnodarbinātie; tāpat uzsver nepieciešamību īpaši pievērst uzmanību stāvoklim tādās nozarēs kā celtniecība, zvejniecība un lauksaimniecība, kā arī veselības aizsardzība; Komisijai prasa arī pēc iespējas drīz novērtēt, kā tiek ieviesta jaunā Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai darbā laika posmam no 2002. gada līdz 2006. gadam;

3.        Atbalsta Komisijas nodomu uzsākt analīzes pētījumu, lai novērtētu Direktīvas 91/383/EEC praktisko ieviešanu; atbalsta Komisijas piedāvājumu sniegt vienotu ziņojumu, kas ietvertu informāciju par visu direktīvu praktisko ieviešanu visās 25 dalībvalstīs; prasa, lai Komisija aktīvi veicinātu valstu datu apkopošanas sistēmu saskaņošanu un labāku salīdzināmību, lai varētu labāk apkopot datus par pareizu riska novērtēšanu un kontroli, kā arī par ārējo pakalpojumu līgumu, apakšuzņēmuma līgumu un īslaicīgas nodarbinātības ietekmi;

4.        Uzskata, ka ir būtiski uzlabot statistikas sistēmu, kas apkopo datus par nelaimes gadījumiem darba vietā, jo ticamu un salīdzināmu statistikas datu trūkums apgrūtina Kopienas politikas virzienu izstrādi un to efektīvu sekmēšanu, it īpaši pēc 10 jaunu dalībvalstu pievienošanās;

5.        Uzskata, ka Darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja ir pilnīgi jāiesaista sarunās par vienoto ziņojumu un tā sagatavošanā, kā arī darbā ar to sastādošajiem ziņojumiem un ka valstu ziņojumiem ir jāveidojas trīspusējo apspriežu rezultātā, kas ne vienmēr notiek pašlaik;

6.        Pasvītro, cik būtiska nozīme ir sociālajiem partneriem, kuriem saskaņā ar dalībvalstu un ES tiesību aktiem ir dotas pilnvaras un kuru uzdevums ir iesaistīties sociālā dialogā, lai nodrošinātu pamatprasības, kas ļautu arodbiedrībām un darbinieku pilnvarotajiem pārstāvjiem pienācīgi darboties (īpaši attiecībā uz informāciju, apspriešanos un līdzdalību, apmācību, dalību riska novērtējumā), kā arī uzlabot iespējas paplašināt darbinieku pārstāvniecību; norāda, ka ir jāpastiprina arī profilakses kultūra, integrējot profesionālās veselības un drošības jautājumus pamatizglītībā, amata mācekļa programmās un papildizglītībā; prasa arī, lai Komisija stimulētu sociālo dialogu starp sociālajiem partneriem par veselības aizsardzību un drošību, un aicina dalībvalstis sekmēt sociālo dialogu darba vietā attiecībā uz darba vidi;

7.        uzskata, ka direktīva par veselības aizsardzību un drošību darbā piedāvā vairāk iespēju darba ņēmējiem un darba devējiem līdzvērtīgi piedalīties preventīvas stratēģijas izstrādē, ar kuru veic pastāvīgus uzlabojumus veselības un drošības jomā, uzsver nepieciešamību palielināt sieviešu pārstāvību arodbiedrību un darba devēju pārvaldes struktūrās, lai tiktu ņemtas vērā ar sieviešu veselību un drošību saistītās vajadzības visās profesionālajās grupās un lai tiktu paredzēta šo vajadzību apmierināšanai atbilstīga politika;

8.        Norāda, ka saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem aptuveni 50 % darbinieku ES nav pieejami profilaktiskie dienesti, ka vairākums no pašreizējiem dienestiem nav pilnīgi daudzdisciplīnu un daudzi pienācīgi neatspoguļo profilaktisko pasākumu hierarhiju, kas noteikta pamatdirektīvā; aicina Komisiju detalizētāk novērtēt dalībvalstu profilaktisko sistēmu stāvokli un kopā ar attiecīgajām dalībvalstu iestādēm izstrādāt priekšlikumus, kā veidot valstu profilakses politikas saskaņā ar vispārēju ES stratēģiju;

9.        Mudina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu to direktīvu piemērošanu, kas attiecas uz MVU un sabiedrisko sektoru, no jauna apstiprina 2002. gada 23. oktobra rezolūciju[1], kurā tas atbalstīja pamatnostādņu izstrādāšanu par to, kā piemērot pašreizējās direktīvas, kurām ir jāpievieno labāki mācību materiāli un informācija, īpaši izmantošanai MVU, paaugstināta riska nozarēs un situācijās, kurās ir specifiski pastāvīgi un daudzkārtēji riski; uzskata, ka jāveicina tādu jautājumu iekļaušana, kuri attiecas uz risku novēršanu MVU domātajās mācību programmās; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā dzimuma, vecuma un kulturālos faktorus, vienoti, efektīvi un līdzvērtīgi īstenot tiesību aktus un veltīt īpašu uzmanību diskriminācijai dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

10.      Atzīmē, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem sniegtā informācija, it īpaši par Pamatdirektīvu 89/391/EEK nav pietiekama un tā jāuzlabo;

11.      Uzskata, ka ES finansējums programmām ar mērķi uzlabot darbinieku aizsardzību, informāciju, līdzdalību, iesaistīšanos sociālajā dialogā par veselības aizsardzību un drošību darba vietā utt. vispār un īpaši MVU ir jāorganizē uz vienkāršākas procedūras pamata un ka budžeta plānos paredzētais adekvātais finansējums šādām programmām un projektiem ir jāpiešķir laikus;

12.      Mudina dalībvalstis palielināt darba inspektoru skaitu, paaugstināt viņu kvalitāti un ietekmi, kā arī paaugstināt un paplašināt darba inspektoru apmācību un kvalifikāciju; aicina Komisiju sekmēt Vecāko darba inspektoru komitejas darbību, tomēr uzskata, ka ražošanas riska novēršana nav balstāma uz darba inspektoru lomu, bet uz sadarbību starp sociālajiem partneriem, it īpaši starp devējiem un darbiniekiem darba vietās;

13.      Uzsver, ka, neskatoties uz bieži vien veiksmīgi uzsāktajām pārkāpumu procedūrām, daudzās dalībvalstīs vēl jo projām ir trūkumi (piem., attiecībā uz profilaktisko dienestu personāla spējām un piemērotību, darba devēja un darbinieka drošības saistību definīciju, kā arī saistībā ar dažādu direktīvu pārņemšanu); prasa, lai Komisija turpinātu iesniegt prasības pret dalībvalstīm šo noteikumu neievērošanas gadījumā;

14.      Uzsver vadošo tendenču nozīmīgumu, piem., dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanu darbībā un analīzi tādā jomā kā veselības aizsardzība un drošība darba vietā un atzīmē, ka Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai darba vietā veicina dzimumu aspekta iekļaušanu veselības aizsardzībā un drošībā darba vietā; aicina dalībvalstis sistemātiski un efektīvi īstenot un sekmēt šo aspektu;

15.      uzsver, ka tie diskriminācijas veidi, no kuriem cieš sievietes darba tirgū un profesionālajā vidē, atstāj iespaidu uz viņu veselību un drošību, un aicina dalībvalstis piemērot Direktīvu 2002/73/EK[2], kuras mērķis ir novērst visu veidu diskrimināciju un kura it īpaši attiecas uz seksuālu uzmākšanos un citiem diskriminācijas veidiem, kas saistīti ar mātes stāvokli; aicina arī Komisiju, kad dalībvalstis būs pārņēmušas šo direktīvu savos tiesību aktos, veikt kvalitatīvu un salīdzinošu izvērtējumu tiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas tādējādi ir pārņemti, kā arī veicināt labākās pieredzes apmaiņu un izplatīšanu;

16.      Prasa, lai Komisija tās darbības programmā iekļautu specifiskas dzimumu problēmas, ar kurām saskaras gan vīrieši, gan arī sievietes, īpašu uzmanību pievēršot:

i)         aprūpei un kontrolei attiecībā uz specifiskām veselības un drošības problēmām,

ii)        ar darbu saistītiem riskiem un ilgstošām psiholoģiskām slimībām (tādām kā pārpūle un depresija), kuru cēlonis ir dubulta slodze, kas rodas vīriešiem un sievietēm, kuri cenšas apvienot darbu ar ģimenes dzīvi, vai arī milzīgais spiediens darba tirgū,

iii)         stresam un vardarbībai, iebiedēšanai un uzmākšanās gadījumiem darba vietā,

iv)       kvalitatīvu profilaktisko pakalpojumu nepietiekamajam apjomam gadījumos, kad rodas šādas problēmas,

iva)      ergonomiski nelabvēlīgai darba videi;

17.      Pievērš uzmanību nepieciešamībai pastiprināt pētījumus par darba izraisītajām slimībām un to novēršanu, pievēršot psiholoģisku un sociālu faktoru izraisītām slimībām pienācīgu uzmanību, bet neaprobežojoties tikai ar tām;

18.      uzskata, ka Kopienas direktīvas par veselības aizsardzību un drošību darbā neattiecas uz darbu mājsaimniecībā un darbu, ko veic dzīvesbiedri, palīdzot ģimenes uzņēmumos, jo īpaši tirdzniecībā, amatniecībā un lauksaimniecībā, aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu pasākumu veikšanai, lai nodrošinātu visu strādājošo drošības un veselības aizsardzību, beidzot ierosinot grozījumus Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīvā Nr. 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību, kurus Eiropas Parlaments pieprasīja 1997. gada 21. februāra[3] un 2003. gada 3. jūnija[4] rezolūcijās;

19.      Izsaka dziļas raizes par pārmērīgi augsto negadījumu skaitu, kas reģistrēts pagaidu un īstermiņa strādniekiem, tas dažās dalībvalstīs ir vismaz divas reizes augstāks nekā pastāvīgajiem darbiniekiem; uzsver, ka Direktīva 91/383/EEC nosaka to, ka pagaidu darbiniekiem ir tādas pašas darba tiesības attiecībā uz veselības aizsardzību kā pārējiem darbiniekiem, bet šī Direktīva nenosaka specifiskus mehānismus, kā šo principu reāli īstenot praksē; prasa, lai Komisija novērš šos trūkumus; prasa dalībvalstu valdībām cik vien iespējams drīz panākt vienošanos jautājumā par Komisijas priekšlikumu direktīvai par pagaidu darbiniekiem;

20.      uzskata, ka saskaņā ar pēdējiem pieejamiem datiem[5] ir novērots kaut arī neliels, tomēr nelaimes gadījumu skaita pieaugums tādās nozarēs, kur nodarbinātas galvenokārt sievietes, un aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jaunus pasākumus saistībā ar specifiskajām problēmām, ar kurām jāsaskaras sievietēm darba vietā; aicina arī dalībvalstis tos profesionālos riskus, kuriem ir pakļautas sievietes, iekļaut veselības aizsardzības un drošības darba vietā kontroles rādītājos (dalībvalstu ziņojumi par nelaimes gadījumiem, to izmeklēšanu un izpēti);

21.      prasa, lai Komisija nodrošina to, ka dalībvalstis ievieš īpašus profilakses pasākumus, kas nepieciešami, lai pasargātu veselības aprūpē strādājošos no ievainojumiem ar adatām vai citiem asiem medicīniskiem instrumentiem un tādējādi no inficēšanās ar letālu slimību izraisītājiem, kurus pārnēsā ar asinīm (3. grupas bioloģiskie aģenti); atzīmē, ka tajos ir arī jāietver attiecīga apmācība, drošas darba metodes un tāda medicīniskā tehnoloģija, kurā ir no ievainojumiem ar asajām virsmām aizsargājoši mehānismi, un ka ir jāizmanto Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras izstrādātās vadlīnijas (FACTS 29, ISSN 1681-2123), lai noteiktu minimālos aizsardzības standartus; tomēr uzskata, ka būs nepieciešams pārskatīt Direktīvu 2000/54/EC par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā, it īpaši, lai risinātu jautājumus, kuri saistīti ar risku, kas sastopami darbā ar adatām un citiem asiem medicīniskajiem instrumentiem;

22.      prasa, lai Komisija, īstenojot attiecīgus pasākumus, samazina veselības risku darbiniekiem, ar kuriem ir slēgts “netipisks” darba līgums;

23.      uzsver nesenās paplašināšanās nozīmīgumu un apjomu un ir īpaši noraizējušies par dažkārt sastopamo ES direktīvu ieviešanas zemo līmeni jaunajās dalībvalstīs, kā arī atzīmē, ka jaunajām dalībvalstīm bija ļoti maz laika tiesību aktu pārņemšanai un praktiskai piemērošanai, jo vienlaikus bija jārisina problēmas saistībā ar pārmaiņām ekonomikā un sociālajā jomā; uzskata, ka darbinieki visā ES ir jānodrošina ar vismaz tādu aizsardzības līmeni, kāds ir paredzēts direktīvās;

24.      aicina Komisiju un Padomi neatlaidīgi prasīt neierobežotu acquis communautaire īstenošanu, sākumā daloties pieredzē un pastiprināti sadarbojoties visām 25 dalībvalstīm, un, kad nepieciešams, veicot piemērotus pasākumus to praktiskai ieviešanai; prasa nodrošināt praktisku atbalstu visām dalībvalstīm, it īpaši jaunajām, kas neatbilst nepieciešamajiem standartiem, sniedzot tām pietiekamus finansiālus resursus, veicot labas prakses un pieredzes apmaiņu un ciešāku sadarbību; šajā sakarībā prasa, lai Komisija sadarbībā ar Darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības padomdevēju komiteju izpēta iespējas ieviest atsevišķu atvērto veselības aizsardzības un drošības darba vietā koordinācijas metodi;

25.      mudina Komisiju nekavējoties iepazīstināt ar darbības plānu, kas dotu ieskatu nākamajās darbībās, kuras jāveic, lai atrisinātu vismaz tās problēmas, kas izklāstītas pašas veiktajā analīzē, un cik vien iespējams drīz izveidot vidēja termiņa un ilgtermiņa turpmākas darbības stratēģiju; prasa arī, lai Komisija rūpīgāk izskata iespēju iepazīstināt ar globālu pieeju veselības jautājumiem darba vietā, ietverot visa veida riskus, tādus kā stress, iebiedēšana, uzmākšanās, vardarbība, un visnotaļ atbalsta pasākumus, kurus Komisija jau ir veikusi attiecībā uz seksuālu uzmākšanos un stresu; prasa, lai sociālie partneri dalībvalstīs izstrādā savu stratēģiju divpusējā un ES līmenī, ar mērķi vērsties pret iebiedēšanu un vardarbību darba vietā un apmainīties ar pieredzi šajā jomā, atsaucoties uz labu praksi;

26.      lūdz, lai Komisija informē, kādas sankcijas tā pielieto pret dalībvalstīm, kas nav prasītajā laikā iesniegušas informāciju, kuru tās ir apņēmušās iesniegt;

27.      pauž bažas par direktīvas priekšlikumu par darba laiku un pakalpojumiem, īpaši attiecībā uz darba intensitātes un kontroles iespēju palielināšanu, risku saistībā ar pārlieku lielu darba laika elastīgumu un individuālo izvairīšanos; iebilst pret jebkuru noteikumu atkārtotu izstrādi veselības aizsardzības un drošības jomā, ja tā negarantē vienādu darbinieku aizsardzības līmeni visā ES;

28.      uzskata, ka sociālo partneru atbildība attiecas gan uz sabiedrību, gan pašiem uzņēmumiem, aicina darba devējus un strādājošo arodbiedrības raudzīties, lai tiktu pareizi piemēroti tiesību akti, kas aizsargā strādājošas sievietes, un jo īpaši palīdzēt viņām savienot ģimenes dzīvi ar darbu; aicina arī sociālos partnerus radīt labvēlīgus apstākļus un darba vidi grūtniecēm un mātēm, kas baro zīdaiņus ar krūti;

29.      uzsver, ka ir nepieciešams izskatīt plānoto Pakalpojumu direktīvu (Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikums par pakalpojumiem iekšējā tirgū[6]), ņemot vērā to, kādas sekas tā varētu radīt darba tirgū un darba kvalitātei;

30.      uzskata par nepieņemamu to, ka trīs valstis nav izpildījušas saistības iesniegt ziņojumu par to, kā tiek ieviesti noteikumi attiecībā uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku;

31.      uzskata, ka vēl jo projām ir ievērojama nepieciešamība sniegt specifisku un paplašinātu informāciju un norādījumus, kā arī tehniski atbalstīt uzņēmumus;

32.      uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  OV C 300 E, 11.12.2003., 290. lpp.
• [2]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem (OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.).
• [3]  OV C 85, 17.3.1997.
• [4]  OV C 74, 24.3.2004.
• [5]  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai par to, kā tiek īstenoti praksē noteikumi, kas paredzēti direktīvās par veselību un drošību darba vietā (KOM(2004)0062). Šie nelaimes gadījumi notiek tādās nozarēs kā tekstilrūpniecība un apģērbu šūšana, tirdzniecība un labošana, viesnīcas un restorāni, finanšu pakalpojumi un administrācija.
• [6]  Priekšlikums direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū (KOM(2004)0002 galīgais).

EXPLANATORY STATEMENT

1. Introduction

On 5 February 2004 the Commission of the European Communities issued a Communication to the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions on the practical implementation of the provisions of the Health and Safety at Work Directives 89/391 (Framework), 89/654 (Workplaces), 89/655 (Work Equipment), 89/656 (Personal Protective Equipment), 90/269 (Manual Handling of Loads) and 90/270 (Display Screen Equipment).

The present report is based on this Communication and also on the Commission Communication COM(2004) 539, the 27th annual activity report of the Advisory Committee on Safety, Hygiene and Health Protection at Work, and SEC(2004) 635, on the Commission staff working paper on the implementation of Directive 91/383/EEC supplementing the measures to encourage improvements in the safety and health at work of workers with a fixed-duration employment relationship or a temporary employment relationship.

It is beyond doubt that health and safety at work represents one of the EU’s most important policies and that a safe and healthy working environment and organisation of work have a very important positive effect on the economy and competitiveness. While generally welcomed, nevertheless the Commission Communication on the implementation of the above mentioned directives was a long time coming. These directives mentioned above came into force on 31 December 1992 and the Member States' first national implementation reports were scheduled for 1997. However, it lasted until 2004 that all the Member States reports were finally delivered. In the personal view of the rapporteur, the Member States and the Commission both share responsibility for this delay.

The present report makes use of a wide range of data in order to take into account the opinions of all interested groups. For example, the following material was used: information from the European Agency for Safety and Health at Work (the Bilbao Agency), the views of employers’ representatives (UNICE), the views and studies of the European Trade Union Technical Bureau for health and safety, the views of the employees’ representative group at the Luxembourg consultative committee, the views of the European Trade Union Confederation, the national reports of Member States and other analyses, information, studies and the like.

2. Analysis of the Commission Communication

The first part of the Communication deals with the legal impact of the new legislation and control and conformity of transposition.

The second part evaluates the bases for practical implementation such as publication and promotion of the new legislation, raising awareness and enforcement systems. It analyses in detail the basic elements of the Framework Directive, including:

-          risk assessment, documentation and supervision;

-          provision of protective and preventive services;

-          information, consultation, participation and training of employees; and

-          organisation and management of health and safety at work.

Particular attention is paid to specific examples - SMEs and the public sector.

The third part is devoted to an assessment of the effectiveness of the newly implemented legislation based on the number of injuries at work and occupational illness, the costs and benefits to businesses, economic impact and the effects on employment and competitiveness.

The final part examines the positive effects of implementation as well as the main difficulties, makes suggestions for improvement and ends by considering further steps to facilitate full and correct application throughout the enlarged European Union.

3. Rapporteur’s comments

First of all it must be said that the implementation of the above mentioned directives cannot be considered to be complete and that in many countries the impact of the directives has led only to ‘cosmetic changes’ to meet the requirements of the Community legislation. The rapporteur deeply regrets the very belated transmission of the national reports as well as the publication of the Commission evaluation report.

The main plus point of the Commission's report is that it evaluates how the directives are being applied in the workplace rather than limiting itself to a general description of the transposed legislation. This is undoubtedly a useful and positive approach. The Commission has correctly sought to show how the individual directives have been implemented in practice.

In the view of the rapporteur, the Commission limited itself to monitoring the current situation and naming and identifying problems, but so far has not put forward any specific programme or a strategy as to how to improve the current state of affairs.

A further basic shortcoming consists in the fact that the Commission does not deal with the issue of how to increase participation of employees’ representatives in the national occupational health and safety system, and in particular in the public sector. It seems that the Commission does not sufficiently take account of the existing empirical evidence –in this respect. Statistics show that where there is an organised participation of employees’ representatives in health and safety at work, the situation improves rapidly.It is, however, necessary to provide these representatives with the necessary powers to declare their status (in countries where the existence of such workers representation organisations depends explicitly on the acknowledgement of employers the situation appears to be quite unsatisfactory). The Commission does not seem to recognise the importance of the organised bodies and organised participation for the participation of individual employees in the definition of the prevention policy in the enterprise. But this is not the case. A reduced participation of representative bodies of the workers would lead to a decreasing level of health and safety at work (in some Member States similar trends can already be observed).

Although social dialogue is one of the Commission’s themes and occupational health and safety is a part of it, the Commission's overall approach to the issue of participation of workers' representative bodies cannot be considered sufficient. The statistical data included in the Commission Communication is alarming for both the Commission and the European Parliament: 5 200 workers lose their life as a result of a work‑related accident every year. Throughout the EU there are about 4.8 million work‑related accidents per year. About two thirds of accidents lead to an absence of more than three days at work and almost 14 % of workers suffer more than one accident in a year. This means that around 158 million days’ work are lost annually, and nearly 300 000 workers will get various degrees of permanent disabilities resulting from a workplace‑related accident or disease every year. It is estimated that the total cost to the economy amounts to between 2.6 % and 3.8 % of GNP. These data are evidence of the high economic cost of not having appropriate social policy in place, which constitutes a major obstacle to attaining the strategic objective of full employment. The rapporteur fears that if this established trend continues in the future, the next Commission Communication, which will also cover the new Member States, may return even worse results.

The rapporteur furthermore takes the view that despite Commission's effort to take advantage of all accessible instruments, including infringement proceedings against some Member States in cases of incorrect transposition of the Framework Directive, it is arguable whether it has sufficient competencies, which enable it to enforce correct transposition efficiently and thereby to react flexibly and in a satisfactory way to detected failures and to minimise delays.

Generally in the rapporteur's view, the Framework Directive could be more ambitious and specific: in the area of occupational health and safety there is a lack of strategy concerning a highly effective prevention policy. A strategy based solely at the level of individual businesses is not sufficient because it does not make for equally high standards in all businesses. A strong national strategy is therefore required, naturally with the involvement of trade unions, in order to compensate for and improve the poor conditions in some businesses.

The Framework Directive is not specific enough on preventive services. The current situation can be characterised as a ‘self‑regulatory system’. It is up to Member States how the requirements of the Framework Directive are applied in practice. Legal arrangements concerning preventive services are totally inadequate if they merely require that such services should be carried out by a 'competent body' but do not specify its character.

The area of preventive services requires what is known as a multidisciplinary model, which would include technical safety experts, doctors, psychologists, toxicologists, experts in ergonomics etc., either internally or externally, depending on the size and capabilities of individual businesses. It is essential for preventive services to cover all employees, which in practice is far from being achieved. According to a Finnish study, fewer than 50 % of the population of the 15 pre‑enlargement Member States of the EU are covered.

The area of psychological conditions is also dealt with in the Framework Directive, but none too clearly. The problem of psychological conditions should be dealt with more clearly and more comprehensibly than has been the case to date. An inspiration for this could be the European agreement on work‑related stress.

The Communication indicates that the situation in SMEs is worse than that in large businesses. Over the last decade the average size of enterprises in the EU has been getting smaller, with 90 % of them employing less than 20 workers. Not only is the number of SMEs growing but there is also a huge turnover in these companies and what can be qualified as an associated instability in labour conditions. Informal organisational groups, little experience with management, prevention and even accidents, working in traditionally high‑risk sectors, lack of resources and poor access to qualified help are further hindrances to improvement. In the rapporteur's view, the Commission's analysis limits itself only to identifying problems and providing somewhat general proposals on how to improve the situation. A change in the approach to responsibility for prevention of work‑related accidents involving subcontractors would contribute very much towards improving the current state of affairs. Responsibility should lie not only with the subcontractor, but also with the main contractor of the order, which would mean that subcontractors would not be chosen only on the basis of price but also according to how they ensure health and safety at work. One possible course of action could be to step up compulsory certification or, in a first phase, to introduce at least a voluntary certification system such as exists in Germany, for example.

Regarding the public sector, the erroneous view prevails that risks are insignificant in comparison with the private sector. The Commission correctly points out the existing problems in this area, in particular: the lack of a safety culture, awareness and motivation of workers for the improvement of health and safety conditions in this sector. In the rapporteur's view, the Commission has limited itself only to identifying the problems and, in contrast with the area of SMEs, does not suggest a general or more concrete course of action to remedy this situation.

Special attention must be devoted to high‑risk groups, which mainly include temporary workers, contingent workers, immigrants and women. It cannot be ignored that the language barrier plays a very significant role for immigrants, often making it difficult for them to obtain all the information they need in the area of health and safety at work.

Another way of contributing to an improvement of the situation would be to increase the number of labour inspectors, which would have the positive effect of a higher frequency of inspections. Emphasis should be placed mainly on ensuring that labour inspectors are adequately trained and educated in a given area, in practice as well as in theory, in order to be able to uncover potential risk factors in preventive inspections. Inspectors clearly need to be granted greater powers so as to ensure that the penalties contained in the legislation are applied consistently in practice. However, in no event should labour inspectors replace the activity of employees’ representatives in this area, because the employees’ representatives monitor the state of health and safety at work permanently, whereas, sadly, labour inspectors visit only at random or not until after a work‑related accident has already occurred. The powers of inspections should be further complemented with ‘comparative tests’. This issue should also be dealt with at European level in future.

Although the rapporteur is concentrating mainly on the Framework Directive in this report, because correct implementation of this Directive leads to correct implementation of the individual directives as well, there is a need to revise the Directive on the minimum safety and health requirements for work with display screen equipment and the Directive on the minimum health and safety requirements for the manual handling of loads, because research shows that the current legislation and practice in this area often lead to muscular and spinal disorders.

Directive 91/383/EEC does not provide adequate solutions for the categories of workers it covers. The Commission staff working paper on the implementation of this Directive rightly stresses a completely inadequate collaboration from the Member States. The rapporteur encourages the Commission to actively take action to ensure full implementation of Directive 91/383/EEC in all the Member States. In the rapporteur's view, this directive also needs to lay down specific mechanisms which help to ensure that temporary workers can exert the same occupational health rights in practice as other workers.

In the rapporteur's view, the Commission should also more actively monitor the proper implementation of these directives in all the Member States, if necessary by initiating infringement procedures. A Community guide on the implementation of directives would also be a very useful measure. As the directives generally lay down European minimum standards, the rapporteur would like to encourage the Member States to use their competency to require higher standards than these in national legislation.

The Commission should, as part of its strategy, seek to increase the number of signatories to Convention 161/1988. This would certainly have a positive effect on health and safety at work.

Studies and analyses show that the new Member States are some way behind the pre‑accession 15. The standard of occupational health and safety legislation in these countries is unsatisfactory and the level of implementation of EU legislation worse still. One reason for this consists mainly in their historical conditions and national traditions. While some countries have reported full harmonisation with EU legislation, there is in many cases still a huge gap between theory and practice.

Nevertheless, the national reports indicate that the impact of the new legislation is contributing to an improvement in working conditions and fostering productivity, competitiveness and employment. Yet some Member States have come to the conclusion that the standard of health and safety at work would lead to a situation in which they would not be competitive with the countries of eastern Europe if full harmonisation with the acquis, as well as effective application, were not also achieved there.

The main shortcomings include: too weak or vague occupational health and safety legislation, a total lack of reliable data, a lack of financial resources to develop occupational health and safety in countries where there is high unemployment, low incomes and ageing technologies, and an inability or reluctance to understand the complexity and importance of occupational health and safety.

There is thus a clear need to create new, improved and wide‑ranging strategies in order to ensure that at least the basic level of occupational health and safety required is also achieved in those countries.

4. Conclusions

Despite its belated publication, it is a positive step that the Commission report not only provides a description of how Member States transposed the directives into national law, but also an assessment of how these were applied in the workplace.

It concludes that EU legislation has had a positive effect on national standards and has contributed to an increasing emphasis on a preventive approach. But there are also still many problems concerning implementation.

The following steps are considered vital for the future:

-          an analysis of the issue of health and safety at work in the enlarged EU;

-          a medium‑ and long‑term strategy reflected in all EU policies and containing practical measures;

-          in order to support positive changes in the area of occupational health and safety, it would also be useful to seek to increase the number of signatories to Convention 161;

-          in the framework of the Community strategy on health and safety, simplification and rationalisation of the legal framework and instruments for practical application in businesses and public sector;

-          institutions should be foreseen with a perspective to consolidate the existing level of protection and to improve it where failings have become obvious;

-          future programmes must aimed fostering increased in awareness, training, active participation by businesses and workers, and they must receive adequate financial support at both European and national level;

-          improving the situation calls for systematic supportive actions, Commission guidelines, increased participation by employees’ representatives, codecision also regarding control;

-          the Commission should include in its priorities improving the risk assessment system, reducing the amount of contingent employment, gender issues and coherent overarching national preventive policies;

-          positive changes in health and safety at work will henceforth require a consistent approach of the Commission in the infringement proceedings as well as essentially better responses of Member States in questions of implementation – while it is neither in the Commission's nor the Member States' interest to wait until an infringement proceeding is induced on them in public;

-          in order to improve the current situation, it is vital to aim for a multidisciplinary approach adapting current standards to respond to technological development, strengthening prevention and control;

-          the Commission should continue to evaluate the financial expression of both the negative and the positive effects of the adopted directives.

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (27.1.2005)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par veselības aizsardzības un drošības veicināšanu darba vietā
(2004/2205(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Rodi Kratsa-Tsagaropoulou

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, kuru tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsverot, ka Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai[1] veicina dzimumu dimensijas iekļaušanu veselības aizsardzībā un drošībā darba vietā, aicina dalībvalstis sistemātiski un efektīvi īstenot šo dimensiju un sekmēt tās attīstību;

2.  uzskata, ka saskaņā ar pēdējiem pieejamiem datiem[2] xxx ir novērots kaut arī neliels, tomēr nelaimes gadījumu skaita pieaugums tādās nozarēs, kur nodarbinātas galvenokārt sievietes, un aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jaunus pasākumus saistībā ar specifiskajām problēmām, ar kurām jāsaskaras sievietēm darba vietā; aicina arī dalībvalstis tos profesionālos riskus, kuriem ir pakļautas sievietes, iekļaut veselības aizsardzības un drošības darba vietā kontroles rādītājos (dalībvalstu ziņojumi par nelaimes gadījumiem, to izmeklēšanu un izpēti);

3.  tā kā Kopienas direktīvas par veselības aizsardzību un drošību darbā neattiecas uz darbu mājsaimniecībā un darbu, ko veic dzīvesbiedri, palīdzot ģimenes uzņēmumos, jo īpaši tirdzniecībā, amatniecībā un lauksaimniecībā, aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu pasākumu veikšanai, lai nodrošinātu visu strādājošo drošības un veselības aizsardzību, beidzot ierosinot grozījumus Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīvā Nr. 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību, kurus Eiropas Parlaments pieprasīja 1997. gada 21. februārī[3] un 2003. gada 3. jūnijā[4];

4.  uzsverot, ka sieviešu diskriminācija darba tirgū un darba vidē ietekmē viņu veselību un drošību, aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu Nr. 2002/73/EK[5][6], kuras mērķis ir izskaust diskrimināciju, jo īpaši seksuālo uzmākšanos un citus, ar mātes stāvokli saistītus, diskriminācijas veidus; kā arī aicina Komisiju pēc tam, kad dalībvalstis savos tiesību aktos būs pārņēmušas attiecīgos Kopienas noteikumus, veikt ieviesto tiesību aktu noteikumu kvalitatīvu un salīdzinošu novērtējumu, kā arī veicināt labākās prakses savstarpēju apmaiņu un izplatīšanu;

5.  tā kā sociālo partneru atbildība attiecas gan uz sabiedrību, gan pašiem uzņēmumiem; aicina darba devējus un strādājošo arodbiedrības raudzīties, lai tiktu pareizi piemēroti tiesību akti, kas aizsargā strādājošās sievietes, un jo īpaši palīdzēt viņām savienot ģimenes dzīvi ar darbu, kā arī aicina sociālos partnerus radīt labvēlīgus apstākļus un darba vidi grūtniecēm un mātēm, kas baro zīdaiņus ar krūti;

6.  tā kā direktīva par veselības aizsardzību un drošību darbā piedāvā vairāk iespēju darba ņēmējiem un darba devējiem līdzvērtīgi piedalīties preventīvas stratēģijas izstrādē, ar kuru veic pastāvīgus uzlabojumus veselības un drošības jomā, uzsver nepieciešamību palielināt sieviešu pārstāvību arodbiedrību un darba devēju pārvaldes struktūrās, lai tiktu ņemtas vērā ar sieviešu veselību un drošību saistītās vajadzības un tiktu paredzēta šo vajadzību apmierināšanai atbilstīga politika.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Veselības aizsardzības un drošības veicināšana darba vietā
Procedūras numurs	2004/2205(INI)
Atbildīgā komiteja	EMPL
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	FEMM 18/11/2004
Ciešāka sadarbība	nē
Atzinuma sagatavotājs:   Iecelšanas datums	Rodi Kratsa-Tsagaropoulou 25/11/2004
Izskatīšana komitejā	24/01/2005
Grozījumu pieņemšanas datums	25/01/2005
Galīgā balsojuma rezultāti	par: pret: atturas:		vienprātīgi 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Edit Bauer, Emine Bozkurt, Maria Carlshamre, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Anneli Jäätteenmäki, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Pia Elda Locatelli, Astrid Lulling, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Christa Prets, Marie-Line Reynaud, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Amalia Sartori, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Corien Wortmann-Kool, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Katerina Batzeli, Jillian Evans, Anna Hedh, Sophia in 't Veld, Elisabeth Jeggle, Karin Jöns, Christa Klaß, Karin Resetarits, Zuzana Roithová, Marta Vincenzi
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Kathy Sinnott

• [1]  Komisijas ziņojums “Pielāgošanās izmaiņām darbā un sabiedrībā — jauna Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai darbā laika posmam no 2002. gada līdz 2006. gadam” (KOM(2002 0118))
• [2]  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai par to, kā tiek īstenoti praksē noteikumi, kas paredzēti direktīvās par veselību un drošību darba vietā (KOM(2004)0062). Šie nelaimes gadījumi notiek tādās nozarēs kā tekstilrūpniecība un apģērbu šūšana, tirdzniecība un labošana, viesnīcas un restorāni, finanšu pakalpojumi un administrācija.
• [3]  OV L 359, 19.12.1986. Rezolūcija par to dzīvesbiedru stāvokli, kuri palīdz pašnodarbinātajiem . Sieviešu tiesību komiteja
• [4]  OV C 74, 24.3.2004. Rezolūcija par Eiropas Savienība lauku reģionu sievietēm saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas vidusposma pārskatīšanu.
• [5]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem (OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.).
• [6]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva Nr. 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu Nr. 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem (OV 269, 05.10.2002., 15. lpp.)

PROCEDŪRA

Virsraksts	Drošības un veselības aizsardzības veicināšana darba vietās
Procedūras numurs	2004/2205(INI)
Atsauce uz Reglamentu	45. pants
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad atļauja paziņota plenārsēdē	EMPL 18.11.2004
Komitejas, kurām lūgti atzinumi   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	JURI 18.11.2004	FEMM 18.11.2004			ENVI 18.11.2004
Atzinumu(-s) nesniedza   Lēmuma pieņemšanas datums	JURI 24.11.2004	ENVI 30.11.2004
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Jiří Maštálka 20.9.2004
Izskatīšana komitejā	2.12.2004	17.1.2005
Pieņemts	1.2.2005
Galīgā balsojuma rezultāti	par: pret: atturas:		40 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Jan Andersson, Roselyne Bachelot-Narquin, Jean-Luc Bennahmias, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Ottaviano Del Turco, Harald Ettl, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Ilda Figueiredo, Stephen Hughes, Karin Jöns, Jan Jerzy Kułakowski, Sepp Kusstatscher, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Mary Lou McDonald, Thomas Mann, Mario Mantovani, Jiří Maštálka, Ana Mato Adrover, Maria Matsouka, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Őry, Siiri Oviir, Jacek Protasiewicz, José Albino Silva Peneda, Kathy Sinnott, Jean Spautz, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Udo Bullmann, Richard Howitt, Jamila Madeira, Dimitrios Papadimoulis, Eva-Britt Svensson, Evangelia Tzampazi, Anja Weisgerber, Tadeusz Zwiefka
Iesniegšanas datums – A6	8.2.2005			A6-0029/2005
Piezīmes