ZIŅOJUMS par ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā
2.5.2006 - (2005/2203(INI))
Ārlietu komiteja
Referents: Richard Howitt
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā septīto ES Gada ziņojumu par cilvēktiesībām (2005. g.),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6., 11., 13. un 19. pantu un EK līguma 177. un 300. pantu,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus attiecīgos starptautiskos cilvēktiesību dokumentus[1],
– ņemot vērā Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,
– ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas (ICC) Romas statūtu stāšanos spēkā 2002. gada 1. jūlijā un rezolūcijas, kas saistītas ar ICC[2],
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par rīcību pret cilvēku tirdzniecību un 2005. gada Rīcības plānu attiecībā uz cilvēku tirdzniecību, ko Padome un Komisija izstrādājusi un pieņēmusi atbilstoši Hāgas programmai,
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas trīspadsmito protokolu par nāvessoda atcelšanu visos gadījumos,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu[3],
– ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupu un tā neseno, 2005. gadā pārskatīto variantu[4],
– ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām pasaulē,
– ņemot vērā savu 2005. gada 24. februāra rezolūciju par ES prioritātēm un ieteikumiem ANO Cilvēktiesību komisijas 61. sesijā Ženēvā (no 2005. gada 14. marta līdz 22. aprīlim) [5],
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos[6],
– ņemot vērā visas steidzamās cilvēktiesību rezolūcijas, ko tas pieņēmis,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecību desmitā gadadiena – darba programma nākošo piecu gadu uzdevumu izpildei” (KOM(2005)0139),
– ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas rezolūcijas un jo īpaši rezolūciju, par kuru balsoja 2005. gada 21. novembrī Rabatā,
– ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Padomes Sesto ikgadējo ziņojumu par Eiropas Savienības Rīcības kodeksu par ieroču eksportu[7],
– ņemot vērā 2005. gada decembrī notikušā ES Cilvēktiesību diskusiju foruma slēdzienus,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0158/2006),
A. tā kā ES Gada ziņojums par cilvēktiesībām 2005. gadā ir vispārīgs pārskats par Eiropas Savienības iestāžu darbību attiecībā uz cilvēktiesībām Eiropas Savienībā un ārpus tās;
B. tā kā Eiropas Parlamenta ikgadējā ziņojuma par 2005. gadu mērķis ir aplūkot, novērtēt un nepieciešamības gadījumā sniegt konstruktīvu kritiku par Komisijas un Padomes darbībām cilvēktiesību jomā, kā arī Parlamenta vispārējām darbībām šajā jomā,
1. atzinīgi vērtē ES aktīvāko iesaistīšanos cilvēktiesību nostiprināšanā visā pasaulē; uzskata, ka pēdējā ES paplašināšanās līdz 25 dalībvalstīm ar 455 miljoniem iedzīvotāju (kurām drīz pievienosies Bulgārijai un Rumānijai) ir palielinājusi ES nozīmi pasaulē un tādējādi arī tās lomu starptautiskajā cilvēktiesību politikā;
2. uzskata, ka, neraugoties uz ES aktīvo darbību cilvēktiesību veicināšanā, šie centieni lielā mērā aprobežojas ar speciālistu darbu un atsevišķiem pasākumiem un ka Eiropas Savienībai nav izdevies sistemātiski un nepārtraukti risināt cilvēktiesību problēmas saistībā ar trešām valstīm un nav izdevies iekļaut cilvēktiesību politiku Eiropas Savienības tirdzniecības, attīstības un ārējās politikas virzienos, kas attiecas uz šīm valstīm;
3. uzsver, ka ir vajadzīga kopēja, konsekventa un pārredzama politika, ko savās divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, kuras neievēro cilvēktiesības, īstenotu visas ES dalībvalstis, un aicina ES dalībvalstis veidot divpusējos kontaktus ar šīm valstīm atbilstīgi ES kopējai nostājai;
4. uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība izveidotu noteikumu un iestāžu integrētu sistēmu, lai piešķirtu saistošu spēku Pamattiesību hartai, nodrošinātu atbilstību sistēmai, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību konvencija, un radītu pamatu vienotai Eiropas frontei cīņā par tiesību ievērošanas kultūru visā pasaulē; aicina Eiropas politiskās struktūras mobilizēt enerģiju šo mērķu atbalstam;
Padomes Gada ziņojums
5. uzsver ES Gada ziņojuma par cilvēktiesībām nozīmi uzmanības pievēršanā cilvēktiesību jautājumiem kopumā;
6. ļoti atzinīgi vērtē to, ka Padome publiski iepazīstināja ar 2005. gada ziņojumu 2005. gada decembra plenārsēdē, kas notika paralēli Parlamenta gadskārtējās Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanai trīs laureātiem, proti, „Sievietēm baltā”, Žurnālistiem bez robežām un Hauwa Ibrahim; cer, ka šādi pasākumi notiks arī nākotnē, lai Eiropas Parlamenta decembra plenārsēde kļūtu par galveno notikumu ES darbībās cilvēktiesību jomā;
7. atzinīgi vērtē ziņojuma skaidro un kodolīgo izteiksmes veidu; tomēr lūdz Padomi turpināt pievērst uzmanību ES instrumentu un iniciatīvu novērtēšanai trešās valstīs, analizēt šajā jomā sasniegtos rezultātus un iekļaut ziņojumā pētījumu par tajā minēto pasākumu ietekmi, vienlaikus šādam darbam nosakot skaidru metodoloģiju, kā arī nākamā gada galveno mērķu stratēģisku analīzi;
8. uzskata par pozitīvu tendenci to, ka ziņojumā pirmo reizi ir atzinīgi novērtēta Eiropas Parlamenta darbība, taču lūdz, lai nākamā Somijas prezidentūra, izstrādājot astoto ES Gada ziņojuma par cilvēktiesībām aktīvi apspriestos ar Eiropas Parlamentu, ziņotu par to, kādā veidā Padome un Komisija ir ņēmusi vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas un piemērotā veidā iekļautu ziņojuma pamatprincipos Parlamenta lomu šī ziņojuma sagatavošanā, lai galīgajā versijā atspoguļotos gan Padomes, Komisijas, gan arī Parlamenta viedoklis;
9. ierosina, ka vienai no Padomes galvenajām prioritātēm nākamajos cilvēktiesību ziņojumos jābūt ES pamatnostādņu analīzei un īstenošanai, kā arī ietekmes novērtējuma sagatavošanai par katru pamatnostādni, izsverot to efektivitāti pārmaiņu sekmēšanā trešās valstīs;
10. aicina, lai nākamajos gada ziņojumos par cilvēktiesībām tiktu analizēts, kā cilvēktiesību problēmas tiek risinātas tādās ārējās ES politikas jomās, kā, piemēram, attīstība un tirdzniecība, tostarp ziņojot par to, kādā mērā šādas cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas izmantotas ES attiecībās ar trešām valstīm; turklāt šajā sakarā aicina nākamajos gada ziņojumos par cilvēktiesībām novērtēt to, kā cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas faktiski ievēro ES nolīgumos, saskaņā ar Parlamenta 2006. gada 14. februārī apstiprināto rezolūciju;
Eiropas Savienības darbība abu prezidentūru laikā
11. atzinīgi vērtē uz sadarbību vērsto Luksemburgas un Apvienotās Karalistes prezidentūras pieeju un cer, ka šī sadarbība turpināsies Austrijas un Somijas prezidentūru laikā, pieņemot kopēju gada programmu; uzskata, ka šādai sadarbībai jāsekmē ES rīcības saskaņotība un konsekvence, un cer, ka šī tendence attīstīsies un nākotnē pastiprināsies vēl vairāk;
12. atzinīgi vērtē Luksemburgas un Apvienotās Karalistes prezidentūru centienus un apņemšanos izstrādāt metodoloģiju un kritērijus efektīvākai ES pamatnostādņu īstenošanai, tostarp demaršus trešās valstīs saistībā ar atsevišķiem gadījumiem, publiskus paziņojumus un deklarācijas; un uzsver, ka ir svarīgi izveidot īpašu mehānismu sistemātiskai ES misiju un EK delegāciju vadītāju vietējā līmeņa prakses apkopošanai, lai iegūtu piemērus saistībā ar vietējas īstenošanas vislabāko un sliktu praksi, kas ļautu novērtēt īstenošanu vietējā līmenī;
13. atzinīgi vērtē Luksemburgas prezidentūras iniciatīvas, risinot ierobežoto resursu problēmas, daloties pienākumos, uzsākot savlaicīgas sarunas, apvienojot resursus un neoficiāli iesaistot trīs dalībvalstis atsevišķu problēmu risināšanā; aicina Padomi attīstīt šo pieeju nākamo prezidentūru laikā;
14. atzinīgi novērtē ES Pamatnostādnēm par nāvessodu atbilstošo Apvienotās Karalistes nostādni attiecībā uz nāvessodu, kas izpaudās demaršu rīkošanā valstīs, kurās vai nu pastāvēja draudi, ka moratoriju uz nāvessodu varētu de iure vai de facto atcelt, vai arī valstīs, kur tika apsvērti soļi moratorija ieviešanā; lūdz Austrijas prezidentūru un visas nākamās prezidentūras sekot šim piemēram un regulāri rīkot demaršus šādās valstīs; prasa visām prezidentūrām vajadzības gadījumā pārraudzīt iepriekš rīkotos demaršus; aicina Komisiju dot norādījumus ES delegācijām trešās valstīs, kurās ir nāves sods, atbalstīt Padomes soļus moratorija panākšanai un dubultot pūles gadījumos, kad nāves sods trešās valstīs ir piespriests Eiropas pilsoņiem; atzinīgi vērtē rezolūciju, ko pieņēma Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārā asambleja 2005. gada 21. novembrī Rabatā, kas aicina Barselonas procesa partnervalstis atbalstīt nāves soda moratoriju;
15. atzinīgi vērtē to, ka par prioritāti tika atzītas saistības ievērot cilvēktiesības, Apvienotās Karalistes prezidentūras laikā uzsākot pievienošanās sarunas ar Turciju un Horvātiju, piešķirot bijušai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai kandidātvalsts statusu, uzsākot sarunas par stabilizācijas un asociācijas nolīgumiem ar Serbiju un Melnkalni, kā arī Bosniju un Hercegovinu; prasa, lai Komisija nodrošinātu kandidātvalstu reālus panākumus cilvēktiesību jomā, it īpaši saistībā ar minoritāšu aizsardzību, vārda un reliģiskās pārliecības brīvību, pārvietotām personām un bēgļiem, personām ar garīgās veselības traucējumiem un/vai intelektuālu atpalicību, kā arī šo valstu sadarbībā ar starptautisko tiesu, atbilstīgi Eiropas principiem un Kopienas acquis; prasa, lai Padome un Komisija kā vienu no pamatnosacījumiem līgumattiecībās ar kandidātvalstīm un tām valstīm, kas pievienojušas stabilizācijas un asociācijas procesam, ietver saistības ievērot ANO konvencijas; uzsver stabilizācijas un asociācijas procesa nozīmi nepieciešamo cilvēktiesību reformu veicināšanā;
16. atzinīgi atzīmē, ka Padomes prezidentūras uzskata cīņu pret cilvēku tirdzniecību par vienu no prioritātēm; prasa ES pieņemt integrētu un uz cilvēktiesībām vērstu pieeju šīs augošās parādības ierobežošanai;
17. atzinīgi vērtē to, ka Apvienotās Karalistes prezidentūra ir izvēlējusies vārda brīvību par vienu no galvenajām cilvēktiesību tēmām; pauž bažas par to, ka pasaulē daudz žurnālistus notiesā par apvainojumiem valsts ierēdņu vai politiķu apmelošanā; aicina Padomi spert pirmo soli, iesakot vispasaules moratoriju žurnālistu ieslodzīšanai cietumā; tomēr uzsver, ka vārda brīvība neizslēdz savstarpēju cieņu un saprašanos starp atšķirīgām civilizācijām;
18. pauž neizpratni par to, ka Apvienotās Karalistes prezidentūra nerīkoja ES Genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu kontaktpunktu tīkla trešo sanāksmi (Padomes 2003. gada 18. jūnija Lēmums 2003/659/TI *), kas ir svarīgs ES dalībvalstu sadarbības stiprināšanas līdzeklis starptautisku noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā valstu līmenī;
_____________________________
* OV L 245, 29.9.2003, 44. lpp.
Padomes un Komisijas darbība cilvēktiesību jomā starptautiskos forumos
19. atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu aktīvu iesaistīšanos cilvēktiesību jautājumu risināšanā dažādos starptautiskos forumos 2005. gadā, tostarp ANO Cilvēktiesību komisijas, ANO Ģenerālās asamblejas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Ministru Padomes, Eiropas Padomes un PTO Ministru konferences darbā;
20. atzinīgi novērtē ES prezidentūras un Padomes uz rezultātiem vērstu pieeju 61. ANO Cilvēktiesību komisijas darbam; šajā sakarā apsveic ES noteicošo lomu kritisku un konstruktīvu rezolūciju panākšanā par cilvēktiesībām Kongo Demokrātiskajā Republikā, Nepālā, Ziemeļkorejā, Sudānā, Uzbekistānā, Turkmenistānā, kā arī par cilvēktiesībām un terorisma apkarošanu, kā arī īpašu referentu iecelšanu, lai izstrādātu principus un pamatnostādnes attiecībā uz diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ; atzinīgi vērtē arī atbalstu īpašā pārstāvja iecelšanai, lai stiprinātu cilvēktiesību standartus darba vietā;
21. tomēr atgādina Padomei tā 2005. gada 24. februāra rezolūciju, kas aicina ES iesniegt rezolūcijas par vairākiem prioritāriem jautājumiem; īpaši nosoda to, ka ES atsakās atbalstīt rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, Zimbabvē un Čečenijā; šajā sakarā atgādina par saistībām, ko Padome uzņēmās saistībā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem, kurās skaidri noteikts, ka cilvēktiesību dialogs ar trešo valsti nevar Padomei liegt atbalstīt rezolūciju par konkrēto valsti ANO Cilvēktiesību padomē; šajā sakarā ņem vērā apgalvojumu 2005. gada ziņojumā, ka Āfrikas valstu grupa jo īpaši nav vēlējusies sadarboties, apspriežot cilvēktiesību situāciju Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas (UNGA) Trešajā komitejā; tāpēc aicina Komisiju un Padomi izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai Āfrikas valstu grupu pārliecinātu nākotnē sadarboties ar UNGA, īstenojot dialogu un sniedzot informāciju par attiecīgajām Āfrikas valstīm, jo īpaši par tām, ar kurām atbilstoši Kotonū nolīguma 96. pantam ir apturēta ĀKK-ES sadarbība vai ar kurām notiek politisks dialogs saskaņā ar minētā nolīguma 8. pantu; ierosina, ka Eiropas Parlamentam turpmāk jāiesniedz Padomei savus rezolūciju priekšlikumus tikai par svarīgākajām attiecīgajām valstīm, un šajā sakarā vairāk jāatbalsta Padomes darbs;
22. aicina Padomi un Komisiju censties pastāvīgi veidot saikni starp apspriedēm, kas notiek starptautiskos forumos, un Eiropas Savienības divpusējiem politiskiem dialogiem, attīstības un tirdzniecības politiku, un nepieļaut pašreizējo situāciju, kurā valstis, kas pretojas ES cilvēktiesību iniciatīvām starptautiskos forumos, to var darīt, gandrīz nebaidoties izjust negatīvas sekas divpusējās attiecībās;
23. īpaši atgādina Padomei un Komisijai, ka lielākā daļa cilvēktiesību pārkāpumu nebūtu iespējami valstīs ar spēcīgākām vārda un preses brīvības tradīcijām; tāpēc aicina Padomi un Komisiju šo svarīgo jautājumu maksimāli uzsvērt visos politiskajos dialogos, kā arī attīstības un tirdzniecības politikas gadījumā;
24. atzinīgi vērtē Padomes nepatraukto atbalstu spēcīgas, iedarbīgas un efektīvas ANO Cilvēktiesību padomes izveidei, kam būtu šādas svarīgas īpašības: tai jābūt pastāvīgai struktūrai ar pietiekamu skaitu pietiekoši garu sēžu, lai tā varētu pienācīgi īstenot savas pilnvaras; tai jāspēj reaģēt uz ārkārtas situācijām; tai ir jāsaglabā speciālo procedūru sistēma, kā arī ir jāveic reformas nevalstisko organizāciju komitejā, lai panāktu pārliecinošu NVO iesaistīšanās tās darbā; prasa, lai Padome turpina pasākumus dalības standartu noteikšanai nākotnes padomē, tostarp saistībā ar vēlēšanu procedūrām, kas būtu saistītas ar locekļu absolūta vairākuma tiešām un individuālām balsīm, kas spētu garantēt uzticamību šai nākotnes struktūrai un tās efektivitāti; pauž nožēlu par to, ka 2005. gada pēdējos mēnešos ES dalībvalstis šajās sarunās veikli pārspēja maza ANO dalībvalstu grupa, kam pašām ir apšaubāma prakse cilvēktiesību jomā; tomēr atzinīgi vērtē galīgās vienošanās panākšanu Ņujorkā, kā arī sagaida pārliecinošu un efektīvu ES pārstāvību ANO Cilvēktiesību padomē;
25. aicina Padomi un Komisiju sistemātiski iebilst ANO Cilvēktiesību padomes prezidentūras piešķiršanai valstīm, kas neievēro cilvēktiesības;
26. aicina Padomi un Komisiju turpināt atbalstīt steidzami panākamo vienošanos par ierosināto ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām; atzinīgi vērtē ad hoc komitejas septītās sesijas rezultātus, tostarp vienošanos par dokumenta projekta formulējuma pastiprināšanu attiecībā uz vardarbību pret invalīdiem, to cilvēku cilvēktiesībām, kam ir sarežģītas atkarības vajadzības, un nedzirdīgu cilvēku tiesībām izmantot zīmju valodu; aicina dalībvalstis, Padomi un Komisiju atbalstīt tālāku esošā dokumenta projekta pastiprināšanu attiecībā uz invalīdu piespiedu ārstēšanu un tā īstenošanu; aicina atbalstīt pašreizējos pasākumus attiecībā uz starptautisko sadarbību invalīdu atbalstam jaunattīstības valstīs un atbalstīt ciešu un neatkarīgu pārraudzības un tiesībaizsardzības mehānismu, kas varētu nodarboties ar individuālām sūdzībām;
27. kopumā uzskata, ka ES darbība ANO saistībā ar cilvēktiesību jomu ir pārāk introverta; lūdz Padomi censties paātrināt apspriežu procesu tā, lai iegūtu vairāk laika apspriedēm ar ārpuskopienas partneriem; lūdz Padomi apsvērt iespēju, ka Cilvēktiesību darba grupa (COHOM) izstrādā tikai sarunu pamatnoteikumus ES pārstāvjiem, kas piedalās starptautiskos forumos, un pilnvarot šos pārstāvjus vajadzības gadījumā pieņemt ad hoc lēmumus;
28. apsveic to, ka kopumā Starptautiskās darba organizācijas (ILO) sanāksmēs ES ir stingra nostāja par arodbiedrību tiesībām un citām strādnieku pamattiesībām, tostarp arī Luksemburgas prezidentūras laikā, kad ES stingri nostājās pret iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz arodbiedrību biedriem Kolumbijā un konsekventi pauda šo nostāju savā pārliecinošajā paziņojumā Starptautiskās darba organizācijas konferencē 2005. gada jūnijā; šajā sakarā pauž pārsteigumu, ka bija iespējams tādas valsts pārstāvjus kā Baltkrievija 2005. gada jūnijā ievēlēt Starptautiskās darba organizācijas (ILO) Administratīvajā padomē, neskatoties uz to, ka Baltkrievijā nav demokrātijas ar brīvām arodbiedrībām un četras nozīmīgas ES valstis ir Administratīvās padomes pastāvīgas locekles; lūdz Padomi paskaidrot savus diplomātiskos demaršus pirms minētajām vēlēšanām un to, vai tā apsvēra iespēju pretoties Baltkrievijas pārstāvju ievēlēšanai; uzskata, ka ir būtiski pastiprināt īpašās programmas, neaizsargātu sektoru aizsardzībai trešās valstīs, kurām jau ir ES atbalsts;
29. apsveic Padomi un Komisiju sakarā ar ievērojamu diplomātisku veiksmi, panākot to, ka ANO Drošības padome nodod Darfūras (Sudānā) lietu Starptautiskajai krimināltiesai, ko pieprasīja Eiropas Parlamenta 2004. gada 16. septembrī pieņemtā rezolūcija*; tomēr, paužot bažas par drošības pasliktināšanos Darfūrā, mudina starptautisko sabiedrību, ANO, Padomi un Komisiju nekavējoties rīkoties un apstādināt vardarbību, vienlaikus sniedzot būtisku atbalstu Āfrikas Savienībai un pietiekamu humāno palīdzību cietušajiem iedzīvotājiem; iedrošina panākt ātru virzību Sudānas valdības augsta līmeņa militāro vai civilo amatpersonu kriminālvajāšanā par noziegumiem šajā sakarā, it īpaši, par izvarošanu kā karadarbības līdzekli; mudina ES aktīvi atbalstīt pašreizējās Āfrikas Savienības misijas pārveidošanu par pilntiesīgu ANO miera uzturēšanas misiju, lai nodrošinātu lielāku drošību reģionā; prasa, lai ES turpina sniegt atbalstu visaptverošā miera līguma īstenošanai starp tā dažādajām pusēm;
* OV C 140 E, 9.6.2005., 153. lpp.
30. aicina Padomi un Komisiju turpināt enerģiskos pūliņus veicināt Romas statūtu vispārēju ratifikāciju un Starptautiskās Krimināltiesas īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu saskaņā ar ES kopējo nostāju attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu un Rīcības plānu; aicina Padomi un Komisiju šajā sakarā dubultot pūles un demaršus attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, vienu no svarīgākajiem ES partneriem, jo īpaši karā pret terorismu; pieprasa, lai katra ES prezidentūra sniedz ziņojumu Parlamentam par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar kopējo nostāju;
31. apsveic to, ka pēc nesenās Kotonū nolīguma pārskatīšanas, ES sadarbības ar ĀKK reģiona valstīm mērķos ir iekļauta miera un starptautiskā taisnīguma veicināšana un stiprināšana, pienācīgi ņemot vērā Romas statūtus; tādēļ izsaka nožēlu, ka ANO dokumenta galīgajā redakcijā 2005. gada septembrī nav atsauces uz Starptautisko krimināltiesu; atzinīgi vērtē to, ka vairākos Eiropas kaimiņattiecību rīcības plānos ir iekļautas atsauces uz Starptautisko krimināltiesu, jo īpaši plānos, kas attiecas uz Ukrainu un Moldovu, un rīcības plānu projektos attiecībā uz Azerbaidžānu, Libānu, Armēniju un Gruziju; aicina ES un tās dalībvalstis, kad vien iespējams, no jauna apstiprināt savu atbalstu Starptautiskai krimināltiesai;
32. aicina ASV administrāciju un Kongresu nekavēties un ratificēt Romas Statūtus par Starptautiskās Krimināltiesas izveidi; uzskata, ka attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm šajā ziņā nevar attiecināt juridisku izņēmumu; nosoda to, ka dažas valstis, ieskaitot vairākas ES dalībvalstis, ir ar ASV administrāciju noslēgušas „divpusējus nolīgumus”, kas faktiski garantē ASV karavīru nesodāmību;
33. uzskata, ka ir svarīgi nodibināt ciešas attiecības starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomi, un norāda uz grūtībām, kas joprojām pastāv šādu attiecību pastāvēšanā: tas, ka ir tikai tehniska sadarbība tā vietā, lai to veidotu politiskā līmenī, saziņas trūkums starp Komisiju un Eiropas Padomes struktūrām, darbības jomu pārklāšanās un tas, ka tās neprecizē; aicina Austrijas un Somijas prezidentūru nodrošināt, lai saprašanās memorands, ko pašlaik izstrādā, kalpoto šo grūtību atrisināšanai; norāda, ka attiecības starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomi ir vitāli svarīga „tikšanās vieta”, kas atvērta arī trešām valstīm, kuras atbalsta cilvēktiesību ievērošanas kultūru, un kas palīdz nodrošināt sekmīgu kaimiņattiecību politiku un citas īpašas attiecības, kuru pamatā ir partnerība;
ES politisko un cilvēktiesību dialogu un apspriežu, kā arī vispārēja politiskā dialoga ar trešām valstīm rūpīga pārbaude
34. atzinīgi vērtē to, ka gada ziņojums sniedz ES cilvēktiesību dialogu efektivitātes godīgu un līdzsvarotu novērtējumu; atzīmē šo dialogu novērtējumu 2004. gadā un to, ka Padome ir spērusi pirmos soļus, lai izstrādātu pārskata dokumentu par cilvēktiesību dialogiem un apspriedēm; cer saņemt šo dokumentu, tiklīdz tas ir pieņemts; jo sevišķi lūdz Padomi šajā darbā, kā arī šo dialogu novērtēšanā iesaistīt Eiropas Parlamentu; šajā sakarā informē Padomi, ka tiks izstrādāts pastāvīgais ziņojums par cilvēktiesību dialogu un apspriežu ar trešām valstīm novērtējumu;
35. norāda, ka Eiropas Savienībai un katrai tās dalībvalstij ir jārīkojas saskaņoti un saskaņā ar Līguma un acquis saistībām cilvēktiesību jomā, lai izvairītos no pretrunu rašanās, kas mazinātu Eiropas Savienības un starptautiskās sistēmas morālo autoritāti;
36. ņem vērā vērtējumu Padomes Gada ziņojumā par cilvēktiesību dialogu ar Ķīnu, kurā ietverti nepārtraukti ziņojumi par daudziem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp pastāvīgiem ziņojumiem par politisko ieslodzīšanu, it īpaši minoritāšu pārstāvju ieslodzīšanu, iespējamu spīdzināšanu, plaši izplatītu piespiedu darbu, biežu nāves soda pielietojumu un sistemātisku reliģiskās pārliecības, vārda un izpausmes brīvības (tostarp saistībā ar attieksmi pret Tibetas iedzīvotājiem) un plašsaziņas līdzekļu (tostarp arī Interneta) brīvības ierobežošanu; pauž nožēlu, ka nav ievērojamu panākumu Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) ratifikācijā un īstenošanā vai to cietumnieku atbrīvošanā, kas saistīti ar 1989. gada Tjananmeņas notikumiem; uzskata, ka minētais dialogs ir vērtīgs līdzeklis un nozīmīga daļa ES un Ķīnas vispārējā stratēģiskajā dialogā, kurā cilvēktiesībām jāpiešķir prioritāte; aicina, lai Padome un Komisija pieliek enerģiskas pūles, pat, ja tām būs rezultāti tikai vidējā termiņā; prasa, lai Ķīna un Padome apsvērtu šī dialoga uzlabošanu ar vienkāršu praktisku lēmumu ieviest sinhrono tulkošanu; ir cerību pilns, ka tādi jauninājumi, kā augsta līmeņa politiskā dialoga un tam tieši sekojoša likumdošanas semināra noturēšana varētu radīt lielāku sinerģiju; uzsver, ka aizvien pozitīvākām tirdzniecības attiecībām ir jābūt atkarīgām no reformām cilvēktiesību jomā; prasa, lai Padome uzaicina Eiropas Parlamenta deputātus tādā pašā veidā, kā tika uzaicināti Ķīnas parlamenta deputāti;
37. nosoda Irānas prezidenta aicinājumu noslaucīt Izraēlu no zemes virsmas; izsaka bažas par cilvēktiesību stāvokli Irānā un to, ka cilvēktiesību dialogs ar Irānu kopš pēdējās sarunu kārtas 2004. gada jūnijā ir pārtraukts tādēļ, ka Irāna atsakās uzņemties saistības; aicina Irānu atkal iesaistīties dialogā un, balstoties uz ES ieguldījumu, noteikt tā kritērijus, tiecoties pēc reāliem uzlabojumiem šajā jomā; apsveic skaidri formulētos Padomes 2005. gada 12. decembra slēdzienus par šo jautājumu; mudina Padomi jo īpaši turpināt demaršus pret Irānu sakarā ar konkrētiem gadījumiem un atzinīgi vērtē Austrijas prezidentūras apņēmību šajā ziņā; pauž nožēlu par cilvēktiesību slikto ievērošanu prezidenta Mahmouh Ahmadinejad pilnvaru termiņa pirmajos sešos mēnešos un aicina Komisiju saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību iniciatīvu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pastiprinātu kontaktus un sadarbību ar Irānas pilsonisko sabiedrību un turpinātu atbalstīt demokrātiju un cilvēktiesības;
38. pauž bažas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Irākā, tostarp Irākas cietumos, tomēr atzinīgi vērtē ES atbalstu jaunajai valdībai Irākā; pieprasa lielāku ES iesaistīšanos, panākot stabilitāti Irākā un padarot Komisijas pārstāvniecības biroju pilnībā gatavu darbam, ar noteikumu, ka iespējams atrisināt drošības problēmas; aicina Padomi un Komisiju atbalstīt Irākas Cilvēktiesību ministrijas nepārtrauktos centienus augstu standartu aizstāvībā;
39. atzinīgi vērtē ES uzsāktās apspriedes ar Krieviju par cilvēktiesībām; atbalsta Padomes nolūku vērst šīs apspriedes atklātā un patiesā ES un Krievijas dialogā par cilvēktiesībām un aicina šajā procesā iesaistīt Eiropas Parlamentu; aicina Padomi nepārtraukti mudināt Krieviju piekrist tam, ka Eiropas un Krievijas NVO iesaistās šajos dialogos pēc citu dialogu par cilvēktiesību jautājumiem parauga; atzinīgi vērtē Padomes sniegto ziņojumu nevalstiskajām organizācijām par šīm apspriedēm, tomēr pauž nožēlu, ka nepastāv sistemātiskas apspriedes ar Eiropas Parlamentu; lūdz Padomi izdarīt spiedienu uz Krieviju piekrist organizēt šos dialogus arī Krievijā un ne tikai tad, kad ES notiek augstākā līmeņa sanāksmes; pauž bažas par to, ka Krievijas jaunie tiesību akti attiecībā uz NVO neļaus cilvēktiesību organizācijām pienācīgi veikt savas darbības gadījumos, kad būs apdraudētas cilvēktiesības; lūdz Komisiju un Padomi neatlaidīgi atgādināt Krievijai par šo jautājumu arī starptautiskos forumos un jo īpaši Eiropas Padomē, kuras prezidentūra Krievijai jāpārņem 2006. gada maijā; prasa, lai Komisija un Padome izvirza jautājumu par ārpustiesas nogalināšanas, pazušanas un apcietinājumā izdarītas spīdzināšanas gadījumiem Čečenijā, kā arī uzbrukumiem pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri izmeklē un runā par cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā;
40. apsveic kopējo rīcības plānu, ko pieņēma Sestajā Indijas un ES augstākā līmeņa sanāksmes laikā un kas ietver apspriedes par cilvēktiesību jautājumiem, pamatojoties uz apņemšanos strādāt kopā, lai aizstāvētu cilvēktiesības vienlīdzības un savstarpējas cieņas garā; sagaida, ka šīs apspriedes ietvers arī minoritāšu tiesības; sagaida, ka šajā sakarā abas puses varēs apspriest arī problemātisko nepieskaramo kastas sociālo situāciju; aicina Padomi un Komisiju līdzīgu dialogu veidot ar citu to valstu valdībām, kurās ir kastas; atzinīgi vērtē to, ka Komisija un Padome regulāri konsultē Indijas nevalstiskās organizācijas ES un Indijas pilsoniskās sabiedrības apaļā galda sarunās; ierosina, ka diskusijām šajā reģionā jāietver arī cilvēktiesības Kašmirā;
41. atzīmē Padomes 2005. gada 3. oktobrī pieņemtos secinājumus par Kolumbiju; iesaka, ka attiecībā uz nākamajiem Padomes secinājumiem prioritāti jāpiešķir konsultācijām ar pilsonisko sabiedrību un ar ANO Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos un ka tiem jāparedz arī diskusijas Padomes Cilvēktiesību darba grupā (COHOM); pieprasa, lai Padome pārrauga Tiesiskuma un miera likuma pastāvīgo ietekmi uz cilvēktiesību aizstāvjiem; norāda, ka Tiesiskuma un miera likums attiecas uz visiem nelikumīgajiem bruņotajiem grupējumiem Kolumbijā (ne tikai AUC, bet arī FARC un ELN);
42. aicina Padomi un Komisiju visos politiskos dialogos ar trešām valstīm konsekventi tām atgādināt, lai tām ir jāizdod pastāvīgus ielūgumus Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašajiem mehānismiem, īpašajiem referentiem un īpašajiem pārstāvjiem un jāiesniedz visus vēl neiesniegtos ziņojumus ANO ar līgumiem saistītajām struktūrām;
43. ņem vērā, ka ES oficiālais „ieslodzīto un aizturēto, kas vieš bažas” saraksts ir politisks instruments ES politikā attiecībā uz kādu noteiktu valsti, kā tas ir minēts Padomes Gada ziņojumā; mudina Komisiju un Padomi izveidot šādu oficiālu ES sarakstu par katru trešo valsti, par kuras cilvēktiesību situāciju pastāv bažas, un atgādināt par šo sarakstu katrā politiskā dialoga sanāksmē; lūdz Komisiju informēt Parlamentu par visiem šāda veida sarakstiem;
44. turklāt aicina Padomi, katru gadu, ņemot vērā gada ziņojumu, apsvērt iespēju sastādīt to valstu sarakstu, par kurām pastāv īpašas bažas cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, kā to dara dažas dalībvalstis un dažas starptautiskas NVO; ierosina, ka šādām valstīm jāpievērš uzmanība saskaņā ar konkrētiem un pārredzamiem kritērijiem, kuru pamatā ir ES Cilvēktiesību pamatnostādņu temati un šo valstu parakstītie līgumi un uzņemtās saistības, un ka par Parlamenta izvēlētām valstīm jāpieņem steidzamas rezolūcijas, lai pievērstu lielāku uzmanību cilvēktiesībām, īstenojot ES politiku attiecībā uz šīm valstīm, tostarp atbalsta un tirdzniecības sankciju piemērošanu šo pārkāpumu turpināšanās gadījumā; uzskata, ka tādi kritēriji kā tiesu iestāžu un plašsaziņas līdzekļu neatkarība un pilsoniskās sabiedrības organizāciju statuss ir svarīgi, vērtējot cilvēktiesību stāvokli;
45. atzinīgi vērtē to, ka Ministru padome 2005. gadā ir saglabājusi savu kopējo nostāju attiecībā uz Birmu/Mjanmu; īpaši atzīmē 2005. gada septembrī sniegto Haval/Tutu ziņojumu, kurā tika aicināts Valsts Miera un attīstības padomes rīcību uzskatīt par apdraudējumu starptautiskajai drošībai un režīmu tāpēc nodot izskatīšanai ANO Drošības padomē; atzīst ES valstu atbalstu ANO Drošības padomes ziņojumiem par pastāvīgo vardarbību; ar bažām atzīmē, ka Daw Aung San Suu Kyi joprojām atrodas mājas arestā un ka ANO īpašajam referentam, kura pilnvaras beigsies šogad, kopš 2003. gada ir liegts apmeklēt attiecīgo valsti; mudina ES šajā valstī rīkoties aktīvāk (jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību steidzamo rezolūciju par Birmu/Mjanmu, ko Eiropas Parlaments pieņēma 2005. gada 17. novembrī*);
46. apsveic Padomi un Komisiju par to, ka tās ir ieviesušas cilvēktiesību, tiesiskuma un labas pārvaldības jautājumus, nosakot konkrētus etalonus, visos dalībvalstu rīcības plānos, kas izstrādāti Eiropas Kaimiņattiecību politikā (ENP); uzskata, ka rīcības plānu stiprā puse ir tā, ka tie uzņemas obligātas saistības, un ka tā ir arī šo plānu vājā puse, jo par tiem ir jāvienojas ar partnervalsti; tāpēc mudina Padomi likt šādām valstīm ievērot saistības un apsvērt pasākumus, ko veikt gadījumā, ja tās savas saistības noteiktajā termiņā neizpilda; aicina pievērst īpašu uzmanību stingrības trūkumam cilvēktiesību saistībās attiecībā uz Maroku un Rietumsahāru, kā arī Tunisiju, Sīriju, Izraēlu, Palestīnas pašpārvaldi, Alžīru un Ēģipti, divu pēdējo minēto valstu rīcības plāniem vēl atrodoties sarunu procesā, ar nepacietību gaida, kad varēs izskatīt ziņojumus par pirmo septiņu rīcības plānu īstenošanas pirmo gadu un 2006. gada Kaimiņattiecību politikas (ENP) prioritātēm; šajā sakarā aicina izveidot cilvēktiesību apakškomitejas, kas cita starpā nodarbotos ar atsevišķiem gadījumiem, lai vēl vairāk uzlabotu cilvēktiesību dialogu ar partnervalstīm;
47. aicina Padomi un Komisiju visos pasākumos iekļaut bērnu tiesības, lai efektīvi cīnītos pret bērnu darbu, galveno uzmanību pievēršot bērnu mācīšanai un izglītošanai – vienam no Tūkstošgades attīstības mērķiem;
Padomes un Komisijas darbību vispārēja pārbaude
*Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0444.
48. atzīmē to, ka Apvienotās Karalistes prezidentūras laikā ES ir organizējusi demaršus 26 atsevišķos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un izdevusi 49 deklarācijas par cilvēktiesību jautājumiem;
49. saprot, ka cilvēktiesību jomā ES pasākumiem, tādiem kā demaršiem trešās valstīs, dažreiz jābūt konfidenciāliem; tomēr uzskata, ka šo pasākumu sarakstu tomēr ir jāiekļauj Gada ziņojumā;
50. tādēļ lūdz Padomi un Komisiju kopā ar Parlamentu izveidot konfidenciālu sistēmu, kas ļautu izraudzītiem Eiropas Parlamenta deputātiem iegūt informāciju par dalībvalstu, prezidentūras, Kopīgās ārpolitikas un drošības politikas (CFSP) Augstā pārstāvja, cilvēktiesību personīgā pārstāvja, īpašo pārstāvju vai Komisijas demaršiem konkrētu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos vai situācijās, kas minētas Eiropas Parlamenta rezolūcijās; ierosina, ka šādu sistēmu varētu veidot pēc klasificētas informācijas par drošību un aizsardzību parauga, lai varētu informēt izraudzītos EP deputātus;
51. atzinīgi vērtē to, ka Vispārējo lietu padome 2005. gada 12. decembrī pieņēma noteikumu par to, ka Padomes precizētām ES cilvēktiesību faktu lapām ir jābūt pieejamām visās ES iestādēs, un cer saņemt jaunāko izdevumu pēc iespējas ātrāk[8] ;
52. lūdz Padomi apsvērt iespēju pārveidot Cilvēktiesību darba grupu (COHOM) par darba grupu, kuras pārstāvji atrastos Briselē; uzskata, ka tas darba grupai dotu iespējas veltīt vairāk laika sanāksmēm, labāk saskaņot savu darbu un tādēļ visplašākā nozīmē labāk izprast ES cilvēktiesību politiku;
53. atzinīgi vērtē ES un attiecīgi Bangladešas, Laosas un Vjetnamas institūciju veidošanas, administratīvās reformas, pārvaldības un cilvēktiesību darba grupu izveidi; atkarībā no to efektivitātes novērtējuma aicina Padomi un Komisiju ieņemt šādu nostāju arī pret citām trešām valstīm, kā, piemēram, Kambodža un Nepāla;
54. uzstāj, ka visiem cilvēktiesību instrumentiem, dokumentiem un ziņojumiem, tostarp gada ziņojumiem skaidri jārisina tādi diskriminācijas jautājumi, kā, piemēram, etnisko minoritāšu problēmas, reliģiskās brīvības, tostarp reliģiskās minoritātes diskriminējošas darbības, sieviešu cilvēktiesības, bērnu tiesības, pamatiedzīvotāju tiesības, invalīdu, tostarp arī personu ar intelektuālu atpalicību tiesības, personu ar jebkuru seksuālo orientāciju tiesības, pilnībā iesaistot viņu organizācijas, gan ES teritorijā, gan vajadzības gadījumā trešās valstīs;
55. apsverot dzimumu diskrimināciju uzstāj, ka sieviešu tiesību aizsardzībai un veicināšanai ir jābūt transversālai politikai Eiropas Savienības cilvēktiesību programmā;
Komisijas ārējā atbalsta programmas
Eiropas Iniciatīva demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR)
56. aicina Komisiju nopietni ņemt vērā Eiropas Parlamenta nostāju par konkrēta cilvēktiesību instrumenta nepieciešamību 2007.-2013. gadam; cer, ka drīz par šo jautājumu saņems Komisijas paziņojumu;
57. uzsver Eiropas Iniciatīvas demokrātijai un cilvēktiesībām nozīmi, uzskatot to par vienu no galvenajiem ES rīcībā esošajiem instrumentiem; īpaši uzsver EIDHR priekšrocības tādēļ, ka EIDHR programmām nav vajadzīgs tās valsts valdības akcepts, kurā tās īsteno, un tādēļ, ka vairums EIDHR fondu ir pieejami pilsoniskās sabiedrības organizācijām;
58. uzsver, ka cilvēktiesību jautājumi jārisina ar četru ārējās darbības finanšu instrumentu palīdzību un jāizveido piektais, īpaši cilvēktiesībām paredzēts instruments, lai papildinātu tematiskās programmas;
59. lūdz Komisiju nodrošināt, ka Finanšu regulas pašreizējā reforma un ar to saistītie īstenošanas noteikumi ir pietiekami tālejoši, lai mazinātu pārmērīgo administratīvo nastu un līdzekļu piešķiršanas lēnumu, no kā pašlaik cieš Eiropas Iniciatīva demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR), un lai mazākām, trūcīgām NVO atvieglotu līdzekļu pieejamību un pārvaldību un tādējādi palielinātu EIDHR ietekmi;
60. atzinīgi vērtē novērtējuma ziņojuma slēdzienus par kampaņu pret rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju, konstatējot, ka EIDHR finansētie projekti ir paredzēti visatstumtākajām kopienām, kas nesaņem valdību atbalstu, un ka šiem projektiem ir ievērojami rezultāti;
61. ir apmierināts, ka 2005. gadā Komisija varēja uzņemties saistības par vairāk nekā EUR 125 miljoniem, un pauž bažas par to, ka ne visus 2005. gadā noslēgtos līgumprojektus varēs pilnībā un pienācīgi īstenot;
62. ņem vērā, ka EIDHR fondi, kas izmantoti Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijām 2005. gadā, veido vairāk nekā vienu piekto daļu no kopējā apjoma un ka šādas misijas ir notikušas 12 valstīs, tostarp Afganistānā, Etiopijā, Libānā, Libērijā un Palestīnā; atzinīgi vērtē ES vēlēšanu novērošanas pasākumu pieaugošo efektivitāti, bet uzskata, ka to nevar sasniegt, samazinot budžeta saistības projektiem cilvēktiesību jomā, kurus īsteno attiecīgajās pasaules valstīs uz vietas;
63. pieprasa, lai Komisija un Padome sistemātiski sekotu ES vēlēšanu novērošanas misijām, rūpīgi pārraudzītu situāciju pēc vēlēšanām un vajadzības gadījumā politiski iejauktos;
64. ņem vērā, ka lielu daļu (50,9 %) no kopējā EIDHR finansējuma, kas paredzēts 2005. gadā noslēgto līgumu projektiem, piešķīra liela mēroga projektiem, kas saistīti ar noteiktu tematu, un maziem projektiem, ko īstenoja Eiropas Komisijas delegācijas, piešķīra tikai nelielu daļu (27,68%); atkārtoti uzsver, ka nozīmīga finansējuma daļa jāpiešķir mazākiem, trūcīgu organizāciju ierosinātiem projektiem; aicina Komisiju vērst īpašu uzmanību uz tām NVO, kurām ir izšķiroša nozīme cilvēktiesību veicināšanā attiecīgajās valstīs, bet kuras šo valstu varas iestādes oficiāli nav atzinušas; šajā sakarā uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina finansējuma pārvaldības reforma, tostarp ņemot vērā finansējumu minētajām NVO;
65. pilnībā atbalsta ES ieguldījumu starpvalstu organizācijās, jo šīs organizācijas var sniegt pamatieguldījumu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā, tomēr uzskata, ka šim ES ieguldījumam nevajadzētu traucēt NVO, bet drīzāk tas jāsniedz ar ilgtermiņa stratēģiskās partnerības palīdzību;
66. atzinīgi vērtē, ka Komisija saistībā ar jauniem konkursu pieteikumiem 2006. gadam ir mainījusi procedūru, kurā galvenais kritērijs ir tas, ka jaunajiem pieteikumiem, kuru pamatā ir koncepcijas skaidrojumi, jāpievieno rūpīgāks kvalitātes novērtējums;
67. lūdz Komisiju, lai tā iesniedz Parlamentam visus projektu izvērtējuma ziņojumus, kurus izstrādājuši gan iekšējie, gan ārējie novērtētāji, lai nodrošinātu pienācīgu to izskatīšanu; lūdz Komisiju gādāt par to, lai cilvēktiesību projektu rezultātu izvērtējumi kļūtu par visu Eiropas Savienības projektu pārvaldības neatņemamu un pilnībā īstenotu sastāvdaļu gan pirms, gan pēc projekta īstenošanas, tādējādi ietekmējot gan turpmākās politikas veidošanu un programmas, kā arī pašreizējo programmu novērtējumu;
Atbalsta programmas kopumā
68. uzskata, ka pasākumi, kas saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu, demokrātijas principiem, tiesiskumu un labu pārvaldību (kā teikts Kotonū nolīgumā), ir jāiekļauj to pasākumu skaitā, kurus finansē no Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem; lūdz Komisiju izstrādāt gada pārskatu par visiem Eiropas Attīstības fonda izdevumiem, kas saistīti ar visu programmu ģeogrāfisko, reģionālo un tematisko plānošanu, lai pievērstu lielāku uzmanību ES pasākumiem šajā jomā;
69. lūdz Komisiju, lai tā, izstrādājot politikas nostādnes, pamatotu attīstības mērķus, rādītājus un plānus ar saskaņotiem, vispārpieņemtiem starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, pilnībā iesaistot šajā darbā cilvēktiesību organizācijas, sākot ar politikas un programmu koncepcijām līdz to īstenošanai, uzraudzībai un novērtējumam;
70. aicina veikt izpildes pārbaudi par 2005. gada jūnijā rīkoto semināru par cilvēktiesībām saistībā ar ES humāno palīdzību, tostarp piešķirot ES līdzekļus tiesiskuma jautājumu risināšanai saistībā ar masu slepkavībām un noziegumiem pret cilvēci;
Apsvērumi par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas īstenošanu
71. atgādina par savu 2006. gada 14. februāra rezolūciju par turpmāko ES politiku, iekļaujot cilvēktiesību klauzulas visos ES nolīgumos, tostarp izveidojot efektīvu mehānismu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzībai un Eiropas Parlamenta pastiprinātai iesaistīšanai vērtēšanas un apspriežu procesos saistībā ar šīm klauzulām; gaida, kāda būs Austrijas prezidentūras un Komisijas reakcija uz Parlamenta priekšlikumiem;
72. ņem vērā, ka ES ceturtās paaudzes nolīgumi ar trešām valstīm katrā ziņā ietver politisku dialogu kā tāda nolīguma būtisku sastāvdaļu, kurš skar cilvēktiesību un demokrātijas jautājumus; uzsver savu apņemšanos stiprināt jaunākās nostājas ex-ante kontroli šādos politiskos dialogos;
73. piekrīt nostājai, kas pausta 2005. gada ziņojumā, ka jebkurām pozitīvām attiecībām ar trešām valstīm cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos ir jābalstās uz cilvēktiesību klauzulu; tomēr uzsver, ka tas neizslēdz iespēju pārtraukt sadarbību, ja šī klauzula tiek pārkāpta; atgādina, ka gadījumos, kad trešās valstis pārkāpj cilvēktiesību klauzulu, var īstenot dažādus pasākumus, piemērojot precīzu sankciju sistēmu, un aicina Padomi apsvērt iespēju piemērotā brīdī nākotnē lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu; vēlreiz pieprasa izstrādāt labāku klauzulas pārraudzības un apspriešanas mehānismu un aicina Komisiju un Padomi katru gadu ziņot Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai par cilvēktiesību klauzulu, tostarp Kotonū nolīguma klauzulu, pārkāpumiem;
74. atkārto, ka atbalsta Padomes 2005. gada 3. oktobra lēmumu piemērot sankcijas pret Uzbekistānu sakarā ar 2005. gada 13. maija notikumiem Andižanā, kad valdības drošības dienesta spēki nošāva lielu skaitu civiliedzīvotāju un daudzus cilvēkus arestēja un pēc tam tiesāja, neievērojot starptautiskos taisnīgas tiesas standartus, lai slēptu patiesību; uzskata to par piemēru saskaņotai ES darbībai, kas vērsta pret valdību, kurai saskaņā ar Partnerības un sadarbības nolīgumu ar ES ir saistības attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju; pauž nožēlu, ka Uzbekistānas gadījumā bija vajadzīgi seši mēneši, lai ieviestu sankcijas; tomēr cer, ka šis precedents palīdzēs nostiprināt cilvēktiesību klauzulu visos nolīgumos; aicina Padomi pilnībā nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus Turkmenistānā;
75. atgādina par savu 2005. gada 15. decembra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem un preses brīvību Tunisijā saistībā ar Pasaules augstākā līmeņa sarunām par informācijas sabiedrību, kuras notika Tunisijā;
76. atzinīgi vērtē pamatnostādņu par ierobežojošu pasākumu īstenošanu un izvērtēšanu pārraudzību un pārskatīšanu saistībā ar ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku[9];
77. atzinīgi vērtē ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas nozīmi atklātu un pārredzamu diskusiju organizēšanā par cilvēktiesību jautājumiem un mudina turpināt tās darbu, kas dod ieguldījumu politiskajā dialogā, ko paredz Kotonū nolīguma 8. pants;
78. pauž nožēlu, ka Kotonū nolīguma 96. pantā iekļauto cilvēktiesību klauzulu pārāk reti piemēro gadījumos, kad ĀKK valstīs tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības, un mudina paātrināt šo politisko dialogu Kotonū nolīguma garā;
79. kā ļoti pozitīvu piemēru atzinīgi vērtē ES darbības demaršu rīkošanā un deklarāciju izstrādāšanā pēc vardarbīgām represijām 2005. gada jūnijā Etiopijā; pauž nožēlu, ka tad, kad 2005. gada novembrī notika līdzīgi cilvēktiesību pārkāpumi, ES uz tiem pietiekami nereaģēja; ņemot vērā pašlaik ieslodzīto un uz nāvi notiesāto opozīcijas līderu un cilvēktiesību aizstāvju lielo skaitu, uzskata, ka Etiopijas valdība nepilda Kotonū nolīguma 8. pantā noteiktās saistības, un aicina Komisiju un Padomi atsaukties uz Eiropas Parlamenta aicinājumu par saskaņotu nostāju saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu, kā prasīts Eiropas Parlamenta 2005. gada 15. decembra rezolūcijā;
80. pauž bažas par to, ka Eritreja, neraugoties uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, ieskaitot patvaļīgu ieslodzīšanu un tūkstošiem ieslodzīto spīdzināšanu, nav minēta Padomes gadskārtējā ziņojumā par cilvēktiesībām 2005. gadā; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz rezolūciju P6_TA(2004)0068, kurā Parlaments nosodīja cilvēktiesību stāvokli Eritrejā un aicināja Padomi un Komisiju saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu sākt apspriežu procedūru, Padomes un Komisijas ieguldījums šajā sakarā ir mazs; aicina Padomi un Komisiju saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu nekavējoties sākt apspriežu procedūru attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli Eritrejā;
ES pamatnostādņu īstenošana cilvēktiesību jomā
81. ņem vērā Apvienotās Karalistes prezidentūras pirmo reizi divos gados sagatavoto pārskatu par ES pamatnostādnēm attiecībā uz bērniem un bruņotiem konfliktiem; īpaši atzinīgi vērtē to, ka faktu lapās par cilvēktiesību stāvokli ES, kuras pieņēma 2005. gada jūlijā, ir sadaļa par bērnu tiesībām un īpaša prasība ziņot par tām saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, ja tas ir nepieciešams; atzīmē, ka apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm un NVO, izstrādājot pārskatu un ieteikumus, ir bijusi priekšzīmīga; tomēr pauž nožēlu, ka Eiropas Parlamentu neiesaistīja šo pamatnostādņu novērtēšanas procesā un nav izmantota izdevība sniegt plašu pārskatu, un ka galīgā dokumenta apjoms un izvirzītie mērķi izraisīja vilšanos; tāpēc pieprasa Padomei sistemātiski iesaistīt Eiropas Parlamentu šo pamatnostādņu pārskatīšanā, kas notiek reizi divos gados, lai Padome būtu informēta par Parlamenta nostāju un ieteikumiem šajā jomā;
82. atzinīgi vērtē Austrijas prezidentūras apņemšanos turpināt demaršu rīkošanu, atbalstot visus ES starptautiskos partnerus jautājumā par tādu starptautisku konvenciju ratificēšanu, kuras aizliedz spīdzināšanu; lūdz Padomi un Komisiju apsvērt jaunus veidus, kā īstenot pamatnostādnes attiecībā uz spīdzināšanu; uzsver, ka, lai gan minētās pamatnostādnes pieņēma jau 2001. gadā, tās ir vienas no vismazāk īstenotajām; ņemot vērā pašreizējos draudus spīdzināšanas un sliktas izturēšanās pilnīgam aizliegumam pret terorisma vērsto starptautisko aktivitāšu kontekstā; šajā sakarā aicina Padomi iesaistīt Eiropas Parlamentu nākotnē paredzamajā šo pamatnostādņu vērtēšanas procesā; šajā sakarā informē Padomi, ka tās Cilvēktiesību apakškomiteja ir pieprasījusi veikt pētījumu ar mērķi pilnveidot ES pamatnostādņu īstenošanu attiecībā uz spīdzināšanu un uzlabot līdzekļus, ko paredz minētās pamatnostādnes; iesaka Austrijas un Somijas prezidentūrām rīkot demaršus pret spīdzināšanu visās valstīs, kas ir parakstījušas attiecīgās konvencijas, bet nesadarbojas ar ES; uzsver, ka prezidentūras vai Padomes Sekretariāta regulāra piedalīšanās attiecīgajā ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejā varētu dot lielu ieguldījumu stratēģiskajā analīzē, nosakot, kurām valstīm būtu jārīko demarši un kad tie jārīko; lūdz Padomi apsvērt, vai Eiropas Savienībai nevajadzētu rīkoties noteiktāk un pārliecinošāk attiecībā uz trešām valstīm, ja visas dalībvalstis parakstītu un ratificētu ANO Papildprotokolu par spīdzināšanu; pauž arī bažas par apgalvojumiem, ka spīdzināšanu pārvieto un izmanto trešās valstis, un aicina ES cīņu pret spīdzināšanu uzskatīt par vienu no cilvēktiesību politikas prioritātēm, jo īpaši pastiprināti īstenojot ES pamatnostādnes un visus pārējos ES instrumentus, piemēram, Eiropas Iniciatīvu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR);
83. uzsver, ka prioritāte jāpiešķir ES pamatnostādņu pilnīgai īstenošanai attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Padomi veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus; aicina Komisiju un ES dalībvalstis apmācīt delegāciju locekļus, vēstniecību un konsulātu darbiniekus, kā praksē piemērot šīs pamatnostādnes; lūdz Komisiju apsvērt iespēju piešķirt naudas līdzekļus, lai segtu šādu apmācību izdevumus; apsveic ES Nīderlandes prezidentūras izstrādāto rokasgrāmatu par to, kā īstenot šīs pamatnostādnes; tomēr izsaka nožēlu, ka Parlamentam ir liegta precīza informācija par tās saturu; aicina Padomi un Komisiju visos politiskajos dialogos sistemātiski ierosināt jautājumu par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli; aicina Komisiju organizēt ES delegācijām seminārus par pamatnostādnēm, iesaistot tajos visas attiecīgās NVO; vēlreiz aicina Padomi informēt Eiropas Parlamentu par šo pamatnostādņu reālo īstenošanu un pilnībā iesaistīt Parlamentu šo pamatnostādņu novērtēšanas procesā;
84. atbalsta Padomes centienus integrēt cilvēktiesību jautājumu visā ES darbā, pievēršot īpašu vērību konkrētu ES cilvēktiesību pamatnostādņu īstenošanai un regulārai pārskatīšanai;
Integrēta pieeja cilvēktiesībām
85. atzinīgi vērtē Padomes un Komisijas centienus veicināt ES cilvēktiesību politikas saskaņošanu ar citām starptautiskās politikas jomām; uzskata, ka uzticamas un konsekventas ES cilvēktiesību politikas īstenošanai ir būtiska šādas saiknes stiprināšana;
86. uzsver, ka Michael Matthiessen iecelšana par ES Ārpolitikas un drošības politikas (CFSP) Augstā pārstāvja personīgo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos ir liels solis uz priekšu cilvēktiesību integrācijā; atzinīgi vērtē viņa darbību un personisko ieinteresētību;
87. atzinīgi vērtē to, ka darba grupas, kas veic civila rakstura un policijas operācijas saskaņā ar ES Ārpolitiku un drošības politiku un Drošības un aizsardzības politiku, kā arī ES militārās operācijas, ir sākušas apspriest šo operāciju cilvēktiesību aspektus un ieviest tos, ieskaitot vardarbības izmantošanas pret sievietēm nosodījumu, instrukcijās, ko izsniedz ES misiju darbiniekiem operāciju vietās; atzinīgi vērtē “Vispārējos uzvedības standartus ESDP operācijās”, kurus Padome pieņēma 2005. gada 23. un 24. maijā un kuri sniedz plašas instrukcijas visu kategoriju darbiniekiem, kuri piedalās ESDP misijās; tomēr vērš uzmanību uz to, ka šie standarti ir rūpīgi un konsekventi jāievieš ES militāro un civilpersonu operācijās, kuru skaits ārvalstīs arvien pieaug; uzskata, ka, šādi rīkojoties, ES var novērst pārkāpumus, kas radušies ANO miera uzturēšanas misiju laikā; lūdz Komisiju apsvērt iespēju piešķirt lielāku finansējumu personāla apmācībai šo standartu piemērošanā;
88. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība 2005. gada decembrī pieņēma pamatnostādnes, lai veicinātu pakļaušanos starptautiskiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā; mudina Padomi šī mērķa sasniegšanai izmantot atbilstošus paziņojumus, deklarācijas un demaršus;
89. aicina Eiropas Investīciju banku kā vienu no institūcijām, kas, sniedzot aizdevumus, īsteno ES attīstības politiku un ir viena no pasaules vislielākajām valsts finanšu iestādēm, pilnībā iekļaut cilvēktiesību jautājumus visos projektu novērtējumos un nodrošināt piemērotu iekšējo kapacitāti, integrējot cilvēktiesību jautājumus savā darbībā; īpaši aicina ieviest skaidras drošības procedūras saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, lai novērtētu un mazinātu ar cilvēktiesībām saistīto jautājumu ietekmi uz tās projektiem; jomās, uz kurāmm ES tiesību akti neattiecas, aicina nodrošināt vismaz tādu pašu drošības procedūru spēkā esamību, kā aprakstīts Ekvadoras principos; aicina Eiropas Investīciju banku apspriesties ar Eiropas Parlamentu par šo jautājumu;
90. atzinīgi vērtē to, ka Komisija regulāri apsver, kuras valstis vajadzētu iekļaut „GSP+” (Vispārējo tarifa preferenču sistēmas) sarakstā, piedāvājot visizdevīgākās muitas likmes precēm, kuras importē ES; tomēr lūdz Komisiju šī saraksta novērtēšanas nolūkos pārbaudīt gan starptautisku saistību stāšanos spēkā, gan efektīvu to īstenošanu uz vietas;
91. aicina Komisiju piemērot objektīvus kritērijus, piešķirot „GSP+” līdzekļus valstīm, kurās ir konstatēti ievērojami trūkumi astoņu ILO konvenciju par darba pamatnormām īstenošanā, un it īpaši pārraudzīt to saistību izpildi, kuras Venecuēla, Moldova, Salvadora, Gvatemala, Kolumbija un citas īpašās valstis ir uzņēmušās pirms Komisijas 2005. gada decembra lēmuma; aicina Komisiju kopumā regulāri pārbaudīt šo saistību izpildi un vajadzības gadījumā piemērot regulā noteiktos drošības noteikumus;
92. lūdz Padomi un Komisiju nodrošināt, lai tirdzniecības nolīgumi būtu savienojami ar pašreizējiem ANO līgumiem saskaņā ar Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūciju, veikt neatkarīgus ilgtspējas novērtējumus pirms tirdzniecības sarunām, īpaši vērtējot ar cilvēktiesībām saistīto jautājumu ietekmi, un pārraudzīt, pārskatīt un novērst jebkādu esošo un ierosināto tirdzniecības noteikumu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām, sociālo un vides jomu;
93. norāda, ka vērtējumiem par cilvēktiesību ievērošanu visās valstīs jāietver strādnieku pamattiesību izvērtējums saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantu, ANO Starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta 22. pantu un Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta 8. pantu;
94. lūdz Komisiju iekļaut sistemātisku cilvēktiesību uzraudzību visos valsts stratēģijas dokumentos, reģionālās stratēģijas dokumentos, nacionālajās indikatīvajās programmās, reģionālajās indikatīvajās programmās un rīcības plānos; lūdz Komisiju regulāri aktualizēt šos dokumentus, vienmēr atspoguļojot tajos aktuālo situāciju cilvēktiesību jomā konkrētajā vietā un atbilstoši konsultējoties par šo jautājumu ar NVO;
95. lūdz Komisiju ziņot par to, kādā veidā tā ir ietvērusi savus priekšlikumus Komisijas 2001. gada maija paziņojumā par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un demokrātijas trešās valstīs atbalstīšanā, un pēc tam veikt rūpīgu pārbaudi;
96. lūdz Komisiju izstrādāt stratēģiju, lai veicinātu visu ES cilvēktiesību pamatnostādņu piemērošanu starptautiskajām korporācijām, iekļaujot šo stratēģiju savā nākamajā ziņojumā par korporatīvo sociālo atbildību; lūdz Komisiju un Padomi izdarīt spiedienu uz cilvēktiesību īpašo pārstāvi un starptautiskiem uzņēmumiem, lai tie rūpīgāk analizētu trūkumus cilvēktiesību aizsardzības jomā gadījumos, kad uzņēmēja valsts nevēlas vai nespēj aizsargāt cilvēktiesības no pārkāpumiem, kuros iesaistītas uzņēmējsabiedrības;
97. atgādina, ka ES iekšpolitikai ne tikai jāsaskan ar starptautiskajām cilvēktiesībām, bet tai ir jākalpo par piemēru šajā jomā; izsaka bažas par to, ka pašreizējie migrācijas pārvaldības pasākumi praksē ne vienmēr nodrošina bēgļiem aizsardzību; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai migrācijas pārvaldība nekļūtu par priekšnoteikumu sadarbībai ar trešām valstīm attīstības jomā un lai reģionālās aizsardzības izmēģinājumprogrammas būtu joprojām vērstas uz aizsardzību, lai tām būtu ilgtermiņa raksturs un pietiekami daudz resursu, lai tās būtu pilnībā saskaņotas ar ES humāno un attīstības politiku un balstītos uz starptautiskas solidaritātes principu;
98. uzsver, ka cīņā pret cilvēku tirdzniecību ir jāpieņem ar cilvēktiesībām saistīta nostāja, ņemot vērā šīs tirdzniecības upurus, un šajā sakarā atzinīgi vērtē, ka Padomes ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas plānā[10] ir vērsta uzmanību uz upuru aizsardzību, un mudina visas dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;
99. mudina Padomi un Komisiju noteikt atskaites punktus visām apspriedēm par cilvēktiesībām, lai uzlabotu politikas un politiskā dialoga saskaņotību;
Eiropas Parlamenta rīcības efektivitāte, iesaistoties ar cilvēktiesību aizsardzību saistītos gadījumos
100. atzinīgi vērtē Parlamenta pieaugošo nozīmi cilvēktiesību jomā un tā apņemšanos uzlabot cilvēktiesību situāciju visā pasaulē, izvērtējot citu institūciju darbību un it īpaši izmantojot Saharova balvas pasniegšanas iespējas;
101. atzinīgi vērtē Ārlietu komitejas Cilvēktiesību apakškomitejas darbību tās darba pirmajā gadā, kura saskaņā ar Parlamenta darbību galveno uzmanību pievērsa cilvēktiesību jautājumiem, kā arī regulāros prezidentūras, Komisijas, cilvēktiesību personīgā pārstāvja, ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos, ANO īpašo referentu un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra ziņojumus, neskaitāmās uzklausīšanas un viedokļu apmaiņas, ekspertīžu un pētījumu veikšanu, kā arī ieguldījumu Ārlietu komitejas darbā — visu to, kas iepriekšējā sasaukuma laikā netika darīts;
102. uzsver nepieciešamību plašāk iekļaut cilvēktiesību jautājumus to Parlamenta komiteju un delegāciju darbā, kuras nodarbojas ar Eiropas Parlamenta ārējām attiecībām; šajā sakarā īpašu uzmanību pievērš Attīstības komitejas darbam, kura rīko regulāras debates par cilvēktiesību jautājumiem, un aicina Komisiju un Padomi sekot secinājumiem šajās un citās Parlamenta vadītajās debatēs par cilvēktiesībām;
103. šajā sakarā norāda, ka Cilvēktiesību apakškomiteja savā 2005. gada darbībā galveno uzmanību pievērsa tādu ES cilvēktiesību instrumentu īstenošanai kā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un šim nolūkam izveidoja koordinēšanas sistēmu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību struktūru pārstāvjiem; uzskata par prioritāti turpināt strādāt ciešā sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes pārstāvjiem un struktūrām, lai nodrošinātu lielāku konsekvenci un koordināciju cilvēktiesību jomā;
104. uzskata, ka Parlamenta darba efektivitāti cilvēktiesību jomā varētu uzlabot vairākos veidos, piemēram, dziļāk analizējot Padomes un Komisijas pasākumus valstīs, par kuru cilvēktiesību situāciju pastāv bažas, un konsekventi un savlaicīgi vērtējot ietekmi, kāda ir paziņojumiem par cilvēktiesībām, kas ietverti rezolūcijās, un to īstenošanu; ierosina apakškomitejai izveidot nelielu neoficiālu darba grupu katram pamatnostādņu kopumam, lai spētu labāk sekot Padomes darbam šajā sakarā un iesniegt priekšlikumus;
105. lūdz apakškomiteju sistemātiski sekot cilvēktiesību rezolūcijām, kas pieņemtas saskaņā ar Reglamenta 115. pantu, un censties aktīvi risināt tās cilvēktiesību problēmas ārpus ES, kurās iesaistīts Parlaments, citas komitejas un parlamentārās delegācijas;
106. uzskata, ka apakškomiteja varētu palielināt savu ietekmi uz politiku un tās plānošanu, ciešāk sekojot Padomes un Komisijas darba programmām un it īpaši Cilvēktiesību darba grupas (COHOM) darbam, regulāri saņemot uzaicinājumus no COHOM locekļiem, un aicina sistemātiski ielūgt Eiropas Parlamenta deputātus piedalīties darba rezultātu apspriedēs, kuras rīko NVO, kā arī apspriedēs, kas skar cilvēktiesību dialogu ar trešām valstīm; cer, ka tiks nodrošināta šādu uzaicinājumu regularitāte;
107. lūdz Parlamenta Prezidiju, kā arī Priekšsēdētāju konferenci apsvērt, vai nevajadzētu veikt pasākumus, lai palielinātu politisko atbalstu, ko plenārsēdēs sniedz deputāti, balsojot par steidzamām Parlamenta rezolūcijām saskaņā ar Reglamenta 115. pantu, iespējams pārceļot balsošanas laiku uz piemērotāku dienas daļu;
108. aicina Cilvēktiesību apakškomitejai piešķirt konstruktīvāku nozīmi konsekventu un pārredzamu kritēriju izstrādē steidzamu tematu atlasei, lai nodrošinātu, ka Parlamenta veiktie pasākumi ir savlaicīgi un tiem ir maksimāla ietekme; aicina apakškomitejas locekļus dalīties ar savu pieredzi šajā jomā un rīkoties aktīvāk un izšķirošāk, izstrādājot steidzamas rezolūcijas; ierosina šiem nolūkiem izveidot apakškomitejas locekļu pastāvīgu darba grupu;
109. apsveic Parlamenta delegāciju izstrādāto pamatnostādņu projektu par vizītēm trešās valstīs; lūdz Parlamenta Prezidiju un Priekšsēdētāju konferenci apsvērt pasākumus pamatnostādņu popularizēšanai un sistemātiskai lietošanai; uzsver, ka jebkurai misijai trešā valstī sistemātiski jāietver cilvēktiesību jautājumi un visiem dalībniekiem jāsaņem instrukcijas par cilvēktiesību stāvokli gan pirms vizītes, gan tās laikā;
110. apsveic apakškomitejas, Ārlietu komitejas un Parlamenta priekšsēdētāja aktīvo nostāju pret netaisnības gadījumiem visā pasaulē, it īpaši izmantojot Saharova balvas piešķiršanas iespējas; šī pēdējā jautājuma sakarā norāda, ka šī balva jāpasniedz laureātiem personīgi un publiski, rīkojot pienācīgu ceremoniju;
111. atzinīgi vērtē to, ka Parlaments līdzās jautājumam par cīņu pret starptautisko terorismu pievērš uzmanību tik sarežģītam jautājumam kā cilvēktiesību aizstāvība; norāda, ka ES konsekventā pieeja dažādiem cilvēktiesību jautājumiem ir ļoti svarīga, ja ES vēlas būt uzticams starptautisks partneris;
112. aicina Padomi un Komisiju, ņemot vērā ES un ASV konferenci, kurai jānotiek 2006. gada jūnijā, un saskaņā ar ANO Cilvēktiesību komisijas ekspertu ziņojumu, aicināt ASV valdību nekavējoties slēgt aizturēšanas centru Gvantanamo un uzstāt, lai pret visiem aizturētajiem izturētos atbilstīgi cilvēktiesībām un tiem nekavējoties nodrošinātu taisnīgu un atklātu tiesas procesu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā;
113. cer drīz saņemt ietekmes pētījuma rezultātus, kurā paredzēts analizēt un vērtēt, kāda ietekme ir Eiropas Parlamenta darbībai cilvēktiesību jomā;
114. atzīmē vēl apspriešanas procesā esošo priekšlikumu palielināt Parlamenta nozīmi demokrātijas veicināšanā, kas varētu būt atbalsts galvenajām komitejām un delegācijām to darbā, dotu iespēju novērot politisko attīstību kaimiņvalstīs un citās valstīs un paplašinātu starpvalstu informatīvo tīklu visā ES;
115. atzīmē vēl apspriešanas procesā esošo priekšlikumu izveidot Eiropas Demokrātijas fondu, kas sadarbotos ar citām organizācijām, kuras strādā demokrātijas procesa labā, piemēram, Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (OSCE), un apsvērt, kā, izmantojot ES pieejamos līdzekļus, attīstīt demokrātiju un aizstāvēt cilvēktiesības;
Resursi darbam cilvēktiesību jomā, tostarp Padomes Sekretariāta rīcībā esošie resursi
116. lūdz Komisiju iecelt vismaz vienu darbinieku katrā trešās valsts delegācijā, kas būtu atbildīgs par cilvēktiesību situācijas uzraudzību un cilvēktiesību starptautisko standartu veicināšanu šajā valstī un par attiecībām ar pilsonisko sabiedrību, piemēram, ar cilvēktiesību aizstāvjiem; lūdz šim amatam piešķirt pietiekamas pilnvaras, lai nepieciešamības gadījumā noteiktu un risinātu radušās problēmas; šajā sakarā aicina Komisijas delegācijas regulāri nosūtīt oficiālus ielūgumus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai palielinātu atbalstu cilvēktiesību aizstāvju darbam trešās valstīs;
117. lūdz Komisiju palielināt Cilvēktiesību nodaļas nozīmi Ārējo attiecību ģenerāldirektorātā, piešķirot tai papildu darbiniekus, lai tā, izmantojot tās rīcībā esošos cilvēkresursus, spētu risināt visus cilvēktiesību jautājumus un pildīt savus papilduzdevumus; lūdz arī, lai katrā attiecīgās valsts nodaļā viens darbinieks būtu atbildīgs par cilvēktiesībām;
118. prasa palielināt finansējumu Cilvēktiesību apakškomitejai, lai atvieglotu braucienus uz notikumu vietām un komitejas locekļiem dotu iespēju apmeklēt tās vietas pasaulē, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības, tādējādi pastiprināti pievēršot uzmanību starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem;
119. lūdz Komisiju palielināt Cilvēktiesību nodaļas nozīmi Ģenerālsekretariātā un it īpaši paredzēt jaunas štata vienības pieredzējušiem ekspertiem ar īpašām zināšanām starptautisko humāno un cilvēktiesību jomā, lai palīdzētu cilvēktiesību personīgam pārstāvim viņa darbā un nodrošinātu saprātīgu darba dalīšanu viņa birojā, jo īpaši viņa pienākumu palielināšanās dēļ;
120. atbalsta, ka katram īpašajam pārstāvim, ko Padome ir iecēlusi, par palīgu ieceļ vienu cilvēktiesību ekspertu darbam attiecīgā pārstāvja birojā; aicina šos pārstāvjus viņu darbā sistemātiski pievērst uzmanību cilvēktiesību jautājumiem;
* *
121. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, pievienošanās sarunvalstīm, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, to valstu valdībām, kuras minētas šajā rezolūcijā, un galvenajiem NVO birojiem, kas cilvēktiesību jomā darbojas ES.
- [1] Sk. šīs rezolūcijas pielikumu.
- [2] OV C 379, 7.12.1998., 265. lpp.; OV C 262, 18.9.2001., 262. lpp.; OV C 293 E, 28.11.2002., 88. lpp.; OV C 271 E, 12.11.2003., 576. lpp.
- [3] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.
- [4] OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. OV ...
- [5] OV C 304 E, 1.12.2005., 375. lpp.
- [6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0056.
- [7] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0436.
- [8] 2005. gada Padomes secinājumi.15293/1/05 REV 1. Pielikums, 14. lpp.
- [9] Vispirms šīs pamatnostādnes 2003. gada decembrī apstiprināja Padome. Tajās ir izklāstīti standarta formulējumi un kopējas definīcijas, ko var izmantot tiesību aktos, īstenojot sankcijas. 2005. gada decembrī minētās pamatnostādnes pārskatīja.
- [10] OJ C 311, 9.12.2005., 1 lpp.
PASKAIDROJUMS
Ievads
Eiropas Savienība ir galvenā cilvēktiesību aizstāve pasaulē un Eiropas Parlaments – visnelokāmākais cilvēktiesību atbalstītājs starp ES iestādēm. Tomēr Eiropai labāk veicas ar paziņojumu publicēšanu nekā ar to izpildi. Eiropas Savienība spēj veikt lielus darbus cilvēktiesību jomā, bet daudzos gadījumos tai neizdodas integrēt cilvēktiesību apsvērumus citās politikas jomās un programmās. Ja mēs nopietni vēlamies aizstāvēt savas vērtības, tad šai situācijai ir jamainās.
Eiropas Parlamenta Gadskārtējais ziņojums par cilvēktiesībām atspoguļo šīs pagātnes problēmas, bieži sniedzot teicamus, kaut daļējus, komentārus par cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē, bet nekad neuzņemoties to, ko Parlamentam patiesībā vajadzētu darīt; analizēt Eiropas Savienības darbu un to, kā tas ietekmē un maina cilvēktiesību ievērošanu, un atskaitīties par to.
Ar galveno politisko grupu atbalstu Parlamentā šajā gadskārtēja ziņojumā ir pieņemta šāda nostāja.
Reakcija uz ES Gadskārtējo zinojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā
Izejas punktam ir jābūt Padomes gadskārtējam ziņojumam par cilvēktiesībam, kas šogad izvērsās par Eiropas Savienības ziņojumu. Apkopots ziņojums, kas izstrādāts, pamatojoties uz plašām apspriedēm, un iesniegts ar lielāku autoritāti un sabiedrisko rezonansi, var būr viens no veidiem, kā Eiropas Savienība varētu vairāk ietekmēt cilvēktiesību stāvokli pasaulē.
Kopš Padomes pirmā ziņojuma 2000. gadā tās ziņojumu kvalitāte ir stipri uzlabojusies. Šī gada Ziņojums ietver informāciju par Komisijas un Parlamenta, kā arī par Padomes darbu. Procedūru, pēc kuras izstrādāja nodaļu par Parlamenta darbu, nākamgad var uzlabot, kā arī panākt lielākas saistības no Padomes puses izmantot ziņojumu, lai atsauktos uz EP rezolūcijām un īstenotu tās.
Ir skaidrs, ka ziņojumā nepietiek analīzes, ietekmes novērtējuma un uzraudzības mehānisma.. Kādi bija demaršu un cilvēktiesību klauzulu rezultāti? Ziņojums nesatur sarežģītus jautājumus, nemaz nerunājot par atbildēm. Nav minētas arī Padomes prioritārās jomas nākamajam gadam.
Viena no iniciatīvām, kas varētu palīdzēt noteikt prioritārās jomas, būtu gadskārtējā zinojumā iekļaut to valstu sarakstu, kurās ir īpaši nelabvēlīgi cilvēktiesību apstākļi (CPC). Padomei jau ir tāds “uzraugāmo saraksts”, kas ik pa 6 mēnešiem tiek pārskatīts un kura mērķis ir sniegt īsu, kodolīgu informāciju par valstīm, kurās var izraisīties krīzes situācija, lai veicinātu kopēju rīcību Ministru Padomē un ES dalībvalstu ārpolitikā. Šo informāciju varētu izmantot, lai sastādītu CPC valstu sarakstu, kurām jāpievērš uzmanība, ja vien tas nekavē ES darbību valstīs, kas nav sarakstā.
Ir skaidrs, ka jāpanāk lielāka sabiedriskā rezonanse uz ziņojumu, jo īpaši žurnālistu vidū un dalībvalstu parlamentos.
Abu prezidentūru darbība
Vispār Luksemburgas prezidentūrai (no 2005. gada janvāra līdz jūnijam) cilvēktiesību aizsardzībā un atbalstīšanā bija panākumi, jo sevišķi ANO Cilvēktiesību komisijas 61. sesijā. Tas ir īpaši atzīmējams, tādēļ, ka tās līdzekļi bija ierobežoti un prezidentūrai bija jāpaļaujas uz citām dalībvalstīm, kas palīdzēja veikt daļu no tās darba un savlaicīgi iesaistījās sarunās ar citām valstīm. Šo dalībvalstu komandu – neoficiālu triju valstu grupu – palīdzībai nevajadzētu aprobežoties tikai ar mazu valstu prezidentūrām. Tā var ļaut palielināt darba apjomu, ko spēj veikt ES, kā arī veicināt dalībvalstu iesaistīšanos Padomes darbā cilvēktiesību joma.
Apvienotās Karalistes prezidentūrai (no 2005. gada jūlija līdz decembrim) bija vairāki ievērojami sasniegumi, kas lielā mērā saistīti ar cilvēktiesībām, īpaši attiecībā uz ES paplašināšanos. Pēc pievienošanās sarunu sākuma reformas Turcijā noritēs straujāk, ņemot vērā to, ka Komisija uzsver cilvēktiesību kritēriju uzraudzības nozīmi.
Apvienotās Karalistes prezidentūra prioritāti piešķīra vairākiem demaršiem pret nāvessodu, lielāko uzmanību pievēršot valstīm, kas vēl šaubījās, vai pasludināt moratoriju nāvessodam. Visā visumā pagājušajā gadā notika plaši demarši 40 dažādās valstīs. Pēc sava rakstura demarši nav publiskojami, bet ietekmes novērtējumu vajadzētu sniegt un tā rezultātus publiskot. Vajadzētu arī apsvērt, vai būtu iespējams dalīties slepenā informācijā par demaršiem ar īpaši izvēlētiem EP deputātiem, kā tas notiek attiecība uz konfidenciālu informāciju par drošības politiku.
Apvienotās Karalistes prezidentūra guva sekmes, izdarot spiedienu uz tādām valstīm kā Irāna un Kambodža sakarā ar arodbiedrību tiesībām un vēršot sankcijas pret Birmu, piespiezdama Birmas valdību atteikties kļūt par Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācijas prezidējošo valsti 2006. gadā. Jāatzīmē īpašās deklarācijas par Nepālu, kuru kvalitāte un nosvērtība šī gada laikā ievērojami uzlabojās, jo īpaši, kritizējot Nepālas valdību.
Tomēr Apvienotās Karalistes prezidentūras laikā radās dažas grūtības ar apspriešanos. Piemēram, bija nopietnas sūdzības par Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes (GAERC) 3. oktobra secinājumiem par Kolumbiju, kas sekoja pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, un atteikšanās no solījuma lūgt ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Kolumbijas biroja direktoru uzrunāt Padomi pirms vienošanās par secinājumiem. Pastāv bažas, kas atskan arī ANO, ka tiesību uz taisnīgumu un mieru atzīšanai ( kas ir nelegālu bruņotu grupējumu demobilizācijas juridiskais pamats) kā solim pretī mieram būs negatīva ietekme uz cilvēktiesību aizstāvjiem. Jau ir saņemti ziņojumi par septiņu Nacionālās upuru kustības locekļu nogalināšanu pēc šo secinājumu publiskošanas. Šo jautājumu tomēr neiekļāva Padomes Cilvēktiesību darba grupas (COHOM) darba kārtībā, neraugoties uz to, ka tas tieši attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem un pamatnostādņu veicināšanu.
Apvienotās Karalistes prezidentūras laikā pārskatīja pamatnostādnes par bērniem bruņotu konfliktu laikā. Tomēr prezidentūras nostāja, ka tās uzdevums nav teikt saviem partneriem, ko darīt, izsauca bažas. Otrais lielais vilšanās iemesls bija tas, ka netika veikta pamatnostādņu ietekmes analīze – ne delegācijās, ne attiecīgajās NVO. Vietējās delegācijas pat netika konsultētas sakarā ar šo pārskatīšanu.
Jāpārskata arī to valstu saraksts, kas pamatnostādnēs nosauktas par prioritārām valstīm, jo īpaši tādēļ, ka 2005. gadā nav noticis neviens demaršs sakarā ar bērnu situāciju bruņotu konfliktu laikā tajās valstīs, kas nav sarakstā. Piemēram, tādas zemes kā Palestīnas teritorijas nav sarakstā, bet tajā notiekošā bruņotā konflikta ietekme uz bērniem ir milzīga.
Runājot par pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem, jāsaka, ka, neraugoties uz dažiem konkrētiem pasākumiem to īstenošanai, šīs pamatnostādnes ir maz pazīstamas. Piemēram, 2005. gada februārī NVO centās noorganizēt sanāksmi, lai iepazīstinātu ar pamatnostādnēm Ruandas vietējo NVO darbiniekus. Tomēr Komisijas delegācija nevēlējās šajā pasākumā iesaistīties politiskās situācijas dēļ. Turpretī Burundi pats sūtnis iepazīstināja ar pamatnostādnēm sapulces dalībniekus. Ruandā un Burundi cilvēktiesību aizstāvji iesniedza divus dokumentus ar ieteikumiem un priekšlikumiem, tomēr tiem nesekoja izpildes pārbaude.
Ir skaidrs, ka ir regulāri jāpārskata katra pamatnostādņu pakete un jāsniedz tās ietekmes novērtējums, ņemot vērā iespējamus jaunus mehānismus, lai palielinātu tās efektivitāti, un Parlaments varētu dot savu ieguldījumu, izmantojot “labāko praksi”, lai uzlabotu pamatnostādņu īstenošanu..
Atslēga Padomes efektīvākai iesaistei cilvēktiesību jautājumu risināšanā ir Cilvēktiesību darba grupas (COHOM) pārvaldība. Praktiskiem nolūkiem jāgādā, lai darba kārtība un dokumentācija būtu publiski un savlaicīgi pieejama pirms sanāksmēm, lai cilvēki no ārpuses arī varētu dot savu ieguldījumu. Ir ierosināts izveidot pastāvīgu Cilvēktiesību darba grupu arī Briselē vai, ja tas nav iespējams, iecelt vismaz pa vienam cilvēktiesību lietai uzticīgam darbiniekam katrā pastāvīgajā pārstāvniecībā.
Tas pats attiecas uz sanāksmēm ar pārstāvju piedalīšanos un vizītēm trešās valstīs – piemēram, triju valstu grupu vizītēm, sanāksmēm augstākajā līmenī, Asociācijas padomēm un Komisijas sanāksmēm. Darba kārtībām jābūt pieejamām pirms sanāksmēm, lai būtu iespējams apspriesties, un ziņojumi par vizītēm ir jāpublisko. Cilvēktiesību informatīvos cirkulārus sāka veidot Luksemburgas prezidentūras laikā, lai uzlabotu instruktāžas vizītes un sanāksmes ar trešo valstu piedalīšanos. Šie informatīvie cirkulāri ir pozitīva iniciatīva, tomēr to trūkums ir tas, ka tos precizē tikai reizi gadā un ka tie pašlaik ir konfidenciāli.
Tā kā Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (ESDP) misiju skaits aug un to nozīme palielinās, cilvēktiesību aizsardzība kļūst par arvien svarīgāku uzdevumu. Uzvedības normas militāram un civilpersonālam publicēja 2005. gada 22. aprīlī, tomēr nav nekādu ziņu par to, kā šīs normas ievēroja EDSP misijas 2005. gadā, jo īpaši saistībā ar organizēto noziedzību, korupciju, cilvēku tirdzniecību un vardarbību pret bērniem. Ir skaidrs, ka par šo jomu trūkst izpratnes. Piemēram, misijā Kongo Demokrātiskajā Republikā nebija nekādu apmācību par bērnu tiesībām, nedz arī iepazīstināšanas ar pamatnostādnēm. Tādēļ, kad ESDP personāls sastop bērnus-karavīrus, tas vienkārši nezina, ko darīt.
Padome un Komisijas darbība starptautiskos forumos
Gadskārtējā ziņojumā minēta “ES lielā ietekme uz cilvēktiesībām, kad tā runā vienā balsī”, un šis princips šķiet īpaši vietā, ja aplūkojam ES ietekmi starptautiskos forumos.
Tomēr pēc piedalīšanās ANO Cilvēktiesību komisijas 61. sesijā, jūsu referents secināja, ka ES dalībvalstis pārāk daudz laika pavada, apspriežot jautājumus savā starpā, atstājot pārāk maz laika sakaru nodibināšanai ar citam valstīm vai tiem cilvēkiem, kurus varētu pierunāt atbalstīt ES nostāju.
Jānožēlo atteikšanās atbalstīt rezolūciju par Ķīnu, un nebija arī rezolūcijas par Zimbabvi. ES nav izdevies pierunāt ietekmīgas valdības Āfrikā un citās valstīs ieņemt stingrāku nostāju, lai gan tā stingri nosodīja iedzīvotāju masveida padzīšanu no dzimtajām vietām Zimbabvē un centās sniegt humāno palīdzību krīzes situācijas mazināšanai. EU atteicās arī atbalstīt rezolūciju par Čečeniju, lai gan iepriekšējos gados ES to atbalstīja un lai gan konflikts vēl arvien nav atrisināts. Vietējās cilvēktiesību grupas lēš, ka kopš konflikta sākuma 1999. gadā Čečenijā ir pazuduši no 3000 līdz 5000 cilvēku, kas bija vai nu civiliedzīvotāji, vai neapbruņoti cilvēki, kad tos apcietināja. Krievijas iestādes neuzņemas nekādu atbildību ne par viņu likteni, ne par viņu atrašanās vietu. Tas liek mums domāt, ka ES piemēro vienu likumu mazām valstīm un pavisam citu – lielām valstīm, tas ir apstāklis, kas nav savienojams ar cilvēktiesību universālo raksturu.
Tas parāda arī to, ka Es nespēj vest sarunas un apspriest kopēju nostāju ar trešām valstīm, lai gan šīm sarunām vajadzētu būt divpusēju politisku, tirdzniecības un attīstības kontaktu sastāvdaļai visa gada garumā un nevis tikai atsevišķā pasākumā Ženēvā.
Vispār ir sevišķi svarīgi, lai iniciatīvai reformēt ANO cilvēktiesību aizstāvības mehānismu būtu panākumi. Eiropas Savienība atzina Cilvēktiesību padomes izveidošanu par galveno prioritāti, bet pārsteidz tas, ka 2005. gadā ES dalībvalstis vilcinājās un nerīkojās pietiekami stingri lai panāktu progresu šīs būtiskās reformas īstenošanā.
ES turpināja atbalstīt Starptautisko krimināltiesu (ICC) starptautiskos forumos, kā to apstiprināja ES Kopējā nostāja 2003. gada jūnijā, un daļēji šis spēcīgais atbalsts noveda pie tā, ka ANO Drošības Padome 2005. gada 31. martā nodeva Dārfūras lietu Starptautiskai krimināltiesai. Jānožēlo tas, ka ES atbalsts nespēja panākt, lai tiktu saglabāti formulējumi par ICC galīgajā ANO dokumenta redakcijā 2005. gada septembrī un ka ES nesniedza paziņojumu par ICC Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (OSCE) Cilvēkdimensijas īstenošanas sanāksmē, ko tā pēdējos gados bija darījusi. ES un dalībvalstīm jāturpina apliecināt savas saistības pret ICC, kad vien iespējams, jo īpaši tādēļ, ka ASV cenšas noslēgt divpusējus neaizskaramības līgumus ar valstīm visā pasaulē.
Saskaņā ar vispārpieņemtu nostāju, ka invalīdu tiesības ir cilvēktiesības, ES ir jāpalielina atbalsts ANO konvencijai par invalīdiem, par kuru vēl arvien notiek sarunas. Piemēram, pašreiz ES neatbalsta to, ka piemērota mājokļa liegums ir iekļaujams tekstā kā diskriminācijas forma, atstājot to brīvprātīgai izvēlei, tādējādi nepanākot tik labu rezultātu, kāds bija Direktīvai 2000/78 par vienādu attieksmi.
Turklāt, ka norādīts Gadskārtējā ziņojumā, ES daudz labāk veicas, risinot kādu jautājumu ārzemēs, ja tā rāda labu piemēru savās mājās. Tas attiecas, piemēram, uz cilvēktiesību dokumentu parakstīšanas, ratificēšanas un īstenošanas veicināšanu. Tādējādi, ja arī ES bija labi panākumi, veicinot Romas statūtus (par ICC), tad tai bija daudz mazāki panākumi, cenšoties veicināt ANO konvencijas par spīdzināšanas novēršanu Papildu protokolu. Lai ES dalībvalstīm uzticētos starptautiskā mērogā, tām jābūt stingrām, nosakot termiņus galveno cilvēktiesību konvenciju un to papildu protokolu ratificēšanai.
Tāpat daudzas aģentūras apgalvo, ka pašreizējā ES politika attiecībā uz nelegālo migrāciju ir nonākusi tik tālu, ka izslēdz iespēju patvēruma meklētājiem izmantot savas cilvēktiesības. Jaunās reģionālās cilvēktiesību aizsardzības izmēģinājumprogrammas tādās valstīs kā Tanzānija dod iespēju pārbaudīt, vai ES patiesi vēlas sekmēt bēgļu aizsardzību, vai arī tā tikai grib samazināt to bēgļu skaitu, kas meklē aizsardzību Eiropā.
Analizējot ES politiskos un cilvēktiesību dialogus ar trešām valstīm un attiecībā uz Kaimiņattiecību politikas rīcības plāniem
ES ved oficiālu cilvēktiesību dialogu ar trim valstīm, ar Ķīnu (kopš 1996. gada), ar Irānu (kopš 2002. gada) un nesen ir to aizsākusi ar Krieviju (sākot ar 2005. gadu) ar mērķi sekmēt ES programmas, „izmantojot pārliecināšanu un nevis uzspiešanu“.
Gadskārtējā ziņojumā Padome godīgi komentē šo dialogu rezultātus, sakot, ka “šiem dialogiem nav viennozīmīgi interpretējamu rezultātu”. Kā pozitīvu faktu var minēt to, ka saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem ir dots 2005. gada dialogu ar Ķīnu un Irānu novērtējums.
Dialogi ar Ķīnu pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojušies, jo sevišķi tādēļ, ka tie tagad pievēršas īpašām tēmām, un tādēļ, ka tagad, šķiet, ir lielāka vēlēšanās iesaistīties konkrētās diskusijās, pie kam NVO semināri notiek vienā laikā ar dialogiem. Tomēr cilvēktiesību dialogu norisināšanās nozīmē to, ka cilvēktiesību jautājumi bieži netiek iekļauti galotņu tikšanās darba kārtībā. Tiesa, pirms dialogiem notika plašas apspriedes, tomēr ir radušās bažas par konkrētiem jautājumiem, ko dialogos neskāra, piemēram, Ziemeļkorejas bēgļu jautājumu.
Lai gan dialogs ar Krieviju ir aizsācies nesen, līdz šim tas nav guvis augstu novērtējumu. Krievija vēl arvien atsakās noturēt šo dialogu sanāksmes Krievijā, kas nozīmē, ka veselai rindai vietējo NVO ir liegta iespēja piedalīties sanāksmēs, un tās nevar ierosināt apspriest savas problēmas. Pastāv nopietnas bažas par politiskām pārmaiņām Krievijā kopš Beslanas slaktiņa 2004. gadā, jo nerimstas kritika par situāciju Čečenijā.
ES dalībvalstīm jāturpina neatlaidīgi aicināt Irānu noteikt nākamā dialoga datumu, neraugoties uz nemitīgajām diskusijām par Irānas kodolprogrammu.
Arī pagātnē ES ir bijis grūti izstrādāt plānus ar noteiktiem izejas punktiem un stratēģiskiem mērķiem dialogu vešanai, bet tie ir būtiski, ja jāpanāk progress, jānovērtē rezultāti un jāsniedz informācija par sanāksmēm, un sanāksmju rezultātiem jābūt daudz vieglāk pieejamiem, lai Parlaments tos varētu izanalizēt.
Ir nepieciešams novērtēt visu politisko dialogu efektivitāti, ne tikai strukturēto cilvēktiesību dialogu, bet informācijas trūkuma dēļ tas nav iespējams.
Šīs diskusijas ir potenciāli ļoti svarīgs līdzeklis, ja tās ir iepriekš sagatavotas, un šo darbu galvenokārt jāveic Cilvēktiesību darba grupai (COHOM), sniedzot stratēģisku pārskatu.
Tās nodaļas kvalitāte, kas veltīta cilvēktiesībām jaunajā Kaimiņattiecību politikas rīcības plānā, dažādās valstīs ir dažāda, jo plānu apspriež kopā ar attiecīgo valsti, ar kuru ir jāpanāk vienošanās. Piemēram, cilvēktiesību jautājumi gandrīz nemaz nav minēti Izraēlas un Ēģiptes rīcības plānos, jo šīs valstis tos nepieņemtu.
Pastāv iespēja gan oficiāli, gan neoficiāli atbalstīt šos cilvēktiesību dialogus, paplašinot Partnerattiecību apakškomitejas, kā tas ir izdarīts Dienvidaustrumāzijā.
Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas īstenošanas apsvērumi
Ievērojams precedents notika 2005. gada oktobrī, kad ES pirmo reizi daļēji atcēla Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu ar Uzbekistānu par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas neievērošanu. Jānožēlo, ka Vācija neņēma vērā aizliegumu, dažas dienas pirms saraksta publicēšanas izsniedzot vīzu Uzbekistānas iekšlietu ministram, kas gribēja ārstēties Vācijā.
Tas, protams, bija ļoti svarīgs precedents, bet tas, ka pagāja tik ilgs laiks, lai klauzulai būtu reālas sekas, ir bēdīgs komentārs, kas parāda, ka cilvēktiesību klauzula iepriekšējo gadu nolīgumos netika uztverta nopietni.
Piemēram, ES turpina raudzīties uz attiecībām ar Vidējiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas kaimiņiem tikai no tirdzniecības un ekonomiskās palīdzības viedokļa, lai gan EuroMed nolīgumi ietver cilvēktiesību klauzulas. ES un Ēģiptes asociācijas nolīguma gadījumā – šis nolīgums stājās spēkā 2004. gada jūnijā – cilvēktiesību klauzula vēl jāpiemēro, neraugoties uz nopietniem pārkāpumiem 2005. gadā, tādiem kā regulāra spīdzināšana, ilgstošs ārkārtas stāvoklis ar patvaļīgu aizturēšanu un tiesas procesiem kara un valsts drošības tiesās un apmēram piecpadsmit tūkstošiem cilvēku ilgstošā apcietinājumā bez apsūdzības izvirzīšanas. Līdzīga situācija ir ar ES nolīgumiem ar Tunisu (1999. gadā) un Izraēlu (2000. gadā), un vēl dažām citām valstīm. Pirms pasaules galotņu tikšanās Tunisā, kuras tēma bija informācijas sabiedrība, ES kopā ar citām valstīm 30. septembrī parakstīja asu paziņojumu par Tunisu sakarā ar vārda brīvības ierobežojumiem un NVO situāciju. Tomēr ES un Tunisas asociācijas nolīgums palika spēkā, neraugoties uz ziņām par cilvēktiesību bēdīgo stāvokli un to, ka Tunisa bloķēja ES finansējumu NVO, ieskaitot Tunisas Cilvēktiesību līgas finansējumu.
Eiropas Parlaments pieņēma nostāju par cilvēktiesību klauzulām V. Agnoletto ziņojumā (INI 2005/2057), kurā ir skaidri teikts, ka šīs klauzulas bez izņēmuma jāiekļauj visos vispārējos un nozaru nolīgumos ar trešām valstīm un ka tām jākļūst gan par valsts, gan par reģionālās stratēģijas sastāvdaļu. Bez šaubām, ir jābūt kādam vidusceļam vai kādai izvēlei no vairākām iespējām, kas nesviestu ES no vienas galējības (bezdarbības) otrā (nolīguma apturēšanas), kā tas notiek ar pašreizējo sistēmu, kas pakļaujas dalībvalstu un Komisijas gribai. Jāpiemēro elastīgi kritēriji, vadoties no cilvēktiesību pārkāpuma smaguma, un jāizmanto tādi pasākumi kā politiski dialogi, demarši, publiski ziņojumi, finansējuma samazinājums, ieroču un citu preču tirdzniecības embargo, nolīgumu apturēšana, sadarbības un attīstības programmu pārtraukšana, finansējuma un budžeta atbalsta iesaldēšana, vīzu aizliegumi un aktīvu iesaldēšana.
Ir skaidri redzams, ka ES jāstrādā pie integrācijas politikas, ko pirmo reizi ieskicēja Komisijas paziņojumā 2001. gadā. Komisija nekad nav atskaitījusies par paziņojuma īstenošanu, un tagad tai to vajadzētu darīt. Vēl arvien šķiet, ka spēcīgas opozīcijas dēļ var iztikt bez cilvēktiesību ievērošanas un ka tā kļūst par kaulēšanās objektu, ja iejaucas citas intereses.
Aplūkojot Eiropas Parlamenta intervences cilvēktiesību jautājumos efektivitāti
Gadskārtējā ziņojumā ir pareizi teikts, ka Parlaments "jau ilgu laiku ir uzskatījis cilvēktiesību veicināšanu un aizstāvību gan ES robežās, gan ārpus tām par vienu savām svarīgākajām funkcijām”, ka "Parlaments bieži atrodas cilvēktiesību attīstīšanas priekšpostenī un ka tas gadā, lai citas ES iestādes paturētu cilvēktiesības savas uzmanības lokā“.
Šo uzdevumu pēc 2004. gada vēlēšanām lielā mērā atviegloja Cilvēktiesību apakškomiteja. 2005. gadā Apakškomiteja nāca klajā ar vairākām labām iniciatīvām, tādām kā pamatnostādņu izstrādāšanas vizītēm trešās valstīs un vairākas uzklausīšanas, kā, piemēram, uzklausīšana 3. septembrī par cilvēktiesībām Vjetnamā, Kambodžā un Laosā. Apakškomiteja, kā arī Parlamenta priekšsēdētājs ir bijuši sevišķi aktīvi, protestējot pret konkrētiem netaisnības gadījumiem visā pasaulē.
Kopīgiem spēkiem ir arī ciešāk jāseko Padomes un Komisijas darba programmām, lai spētu vairāk ietekmēt politiku un plānošanu un lai palielinātu analīzes lomu. Lai to panāktu, Apakškomitejai labāk jāuzrauga COHOM darbs, apmeklējot arī informatīvās sanāksmes.
Vislielākā problēma, runājot par Parlamenta darba efektivitāti, ir uzraudzības trūkums un tendence reizēm nenovest lietu līdz galam, tikko masu saziņas līdzekļi tai vairs nepievērš uzmanību. Piemēram, Sudānas lieta bija visu uzmanības lokā līdz 2005. gada martam, kad to nodeva Starptautiskajai krimināltiesai, un tagad, šķiet, to vairs neuzskata par cilvēktiesību jautājumu, lai gan cilvēktiesību pārkāpumu skaits Sudānā strauji pieaug. No šī piemēra varam secināt, ka ietekmes pētījumam, kurus pasūtīja Apakškomiteja un kuru jāiesniedz 2006. gada rudenī, ir liela nozīme.
Cilvēktiesību aizsardzības darbā iesaistītie cilvēkresursi
Nav šaubu, ka cilvēktiesību personīgā pārstāvja iecelšana 2005. gadā ir pievērsusi cilvēktiesību problēmām uzmanību un veicinājusi cilvēku iesaistīšanos to risināšanā, un arī Padomes pasākumi un nodošanās cilvēktiesību aizstāvībai veicina izpratni par šiem jautājumiem. Tomēr tā kā personīgajam pārstāvim ir papildu pienākumi (kā, piemēram, vispārējās attiecības ar Parlamentu), ir bažas, ka viņam atliks mazāk laika un resursu savam pamatdarbam. Ir patiešām nepieciešams piešķirt viņa birojam papildu darbiniekus, kas varētu sevi veltīt vienīgi darbam cilvēktiesību jomā, vēlams, ar pieredzi cilvēktiesību darbā. Ideāls stāvoklis būtu, ja viņam piešķirtu pietiekami daudz darbinieku, lai katrai pamatnostādnei būtu savs darbinieks, un ja birojā būtu darba dalīšana kā Augstā pārstāvja Politikas vienībā.,
Cerības izraisa tas, ka Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes decembra slēdzienos bija teikts, ka ikviena personīgā pārstāvja birojā būs darbinieks, kas būs atbildīgs par cilvēktiesībām. Šis lēmums ir apsveicams, un tam vajadzētu kalpot par piemēru Komisijai un delegācijām.
Komisijas Ārējo attiecību ģenerāldirektorāta cilvēktiesību vienībā trūkst darbinieku, un tai trūkst resursu, tādēļ darbinieku katrai cilvēktiesību jomai nepietiek. Tas nozīmē, ka netiek pietiekami labi gādāts par to, lai citas vienības uzņemtos arī tikpat daudz atbildības par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēktiesībām – tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz ģeogrāfisko zonu vienībām. Pie katras ģeogrāfiskās zonas rakstāmgalda vajadzētu būt vismaz vienai personai, kuras pienākumu sarakstā būtu cilvēktiesības. Attīstības ģenerāldirektorāta Cilvēku un sociālās attīstības vienību arī vajadzētu paplašināt, tā lai tā būtu kompetenta cilvēktiesību jautājumos, un vajadzētu apsvērt arī starpģenerāldirektorātu cilvēktiesību grupas izveidi.
Līdzīga situācija ir delegācijās , kas atrodas trešās valstīs, Ir pārsteidzoši, ka parasti nevienā delegācijā nav neviena darbinieka, kura darba pienākumu sarakstā būtu vismaz pieminētas cilvēktiesības, jo īpaši konfliktu zonās. Apmācībām, lai iepazīstinātu visu misiju darbiniekus ar cilvēktiesību dokumentiem, būtu jābūt obligātām.
Un beidzot, pašreizējām debatēm starp Parlamentu un Komisiju par vajadzību pēc atsevišķa juridiskā pamata Eiropas Iniciatīvai par demokrātiju un cilvēktiesībām vajadzētu vainagoties ar panākumiem.. Jūsu referents cer, ka Parlaments ieņems stingru nostāju, lai nodrošinātu atbalstu visiem parastajiem cilvēktiesību pārkāpumu upuriem visās pasaules valstīs, neraugoties uz to, ko vēlas attiecīgo valstu valdības.
Nobeigums
Šis ziņojums ir pirmais eksperimentālais mēģinājums parādīt, kādā veidā Parlamenta gadskārtējais ziņojums var risināt jautājumu par to, cik efektīvi Eiropas Savienība veicina cilvēktiesību aizstāvību. Šī eksperimenta panākumi būs atkarīgi no Padomes un Komisijas vēlmes uzklausīt daudzus detalizētus ieteikumus mūsu ziņojumā, kā arī no Parlamenta deputātu gatavības respektēt šo jauno pieeju. Es lūdzu jūsu atbalstu.
ANNEX I - INDIVIDUAL CASES RAISED BY THE EUROPEAN PARLIAMENT
UPDATED: APRIL 2006
(Annex: List of adopted resolutions)
FOLLOW-UP OF CASES RAISED BETWEEN 2000 AND 2003
PEOPLE RELEASED
Belarus
YURI BANDAZHEVSKY, released in August 2005.
The scientist was sentenced to 8 years' hard labour on 18 June 2001 for denouncing the health situation in Belarus after the explosion of the Chernobyl nuclear power plant. The European Parliament called on President Loukachenko to ensure that his case was reviewed by an independent commission and reiterated its call for his immediate release again in 2005.[1] On 31 January the Commission of the Penal Settlement voted unanimously for the refusal of parole to which he was entitled in accordance with article 90 of the penal code of the Belarus Republic (good conduct). In August 2005, however, Professor Bandazhevsky was conditionally released from prison. Restrictions for the next five years on travelling or holding senior political or managerial functions have been imposed, as well as regular reporting to the police.
Dagestan
ARJAN ERKEL, set free on 11 April 2004.
After being kidnapped 12 August 2002, the head of the Médecins Sans Frontiers mission in Dagestan was freed during a raid by Russian secret service.
Eritrea
DAWIT ISAAK, released on 19 November 2005.
The proprietor of the former weekly Setit and Swedish citizen since the 1980s had been arrested on 23 September 2001 together with other journalists in a major police sweep five days after the suspension of all civil liberties in the country. Shortly before his detention he published a letter of fifteen reforms-minded cabinet members, who were unanimously demanding an investigation of the facts that lead to the war in Eritrea. Dawit Isaak was detained for more than four years without trial and completely cut off from the outside world. The Swedish authorities have on several occasions tried to visit him, but the Asmara government always refused to allow it. The European Parliament reiterated its call for immediate release of the detainees.[2]
Iran
Dr HASHEM AGHAJARI, released on 31 July 2004.
The head of the history department at the Tarbiat Moadres University, Teheran, a prominent member of the reformist movement was condemned to death for blasphemy in November 2002 after calling for a ‘religious renewal of Shiite Islam’ in which Muslims should not ‘blindly follow religious leaders'. The judgement sparked the largest student protests for years and legal battles with judges. The case was reviewed by Iran's Supreme Court, who quashed the death sentence in February 2003. On the occasion of a re-trial the regional court upheld its former death sentence enhanced by a 10 year ban on teaching, eight years in jail and 74 lashes. Finally he was sentenced to five years imprisonment, but released on bail by a Supreme Court ruling on 31 July 2004.
Kazakhstan
SERGEI DUVANOV, released on 16 August 2004.
The journalist and editor of a human rights bulletin was released because of "good conduct" after serving half of his three-and-a-half-year prison sentence. Most of his civil and political rights were restored. The leading independent journalist had been charged of sexual offences with a minor in 2001. According to Human Rights groups the case was a propaganda trial based on equivocal evidence in order to phase out an unwanted independent journalist, who published an online article about the president's murky banking transactions in Switzerland. With regards to the pressure by the OSCE, whose presidency Kazakhstan is aiming on in 2009 and the strong resolution of the European Parliament [3] the government of Kazakhstan seems to have given in to the international criticism.
Malaysia
ANWAR IBRAHIM, released on 2 September 2004.
The famous political opponent had spent 6 years in prison for "crime of sodomy".
Turkey
LEYLA ZANA, Sakharov Prize Laureate, released on 9 June 2004.
The former Kurdish MP and Sakharov Prize laureate of 1995, Leyla Zana and the 3 other Kurdish deputies of the banned DEP, Mr Hatip Dicle, Mr Orhan Dogan and Mr Selim Sadak had been sentenced to 15 years' imprisonment for their political activities in support of the fundamental rights of the Kurdish people. On 9 June 2004 they were released after having spent 10 years in prison. At the time when she was awarded the Sakharov Prize, she was already imprisoned. On 14 October 2004, she could finally address the plenary in person in a special "Sakharov Prize" ceremony.
In July 2001 the European Court of Human Rights had condemned Turkey for the way Leyla Zana's trial had been conducted. On 11 January 2005, Leyla Zana reached a "friendly settlement" at the European Court of Human Rights and received financial compensation from the Turkish state for the latter's violation of the applicants' right to free expression.
Vietnam
FATHER NGUYEN VAN LY, released in early 2005.
He was imprisoned since May 2001 for having expressed his religious faith peacefully.
Zimbabwe
ROY BENETT, released on 28 June 2005.
In the case of the opposition MP Roy Benett, who has been denunciated by Mugabe and his regime for years, the Parliament denounced a fifteen months prison sentence with three months suspended handed down on him on 28 October 2004.[4] He allegedly attacked Justice Minister Patrick Chinamasa in May 2004 during a parliamentary session. The sentence was decided by a parliamentary vote and was only the last stage of a vicious campaign against the main opposition party "Movement for Democratic Change" (MDC), whose leader Morgan Tsvangirai has constantly been harassed by the governmental regime.
MORGAN TSVANGIRAI, the state withdrew charges in August 2005.
On 11 August 2003, the Zimbabwean High Court ruled that opposition leader Morgan Tsvangirai should be tried for treason, because state lawyers demonstrated that he may have plotted to kill President Mugabe in 2001. On 15 October 2004, the High Court acquitted Mr Tsvangirai. Similarly he was faced with treason charges in 2005, but in August 2005 the state withdrew charges before plea.
DEATH SENTENCE COMMUTED TO LIFE IMPRISONMENT
Tibet
TENZIN DELEG RINPONCHE, Buddhist lama.
His execution was suspended for two years and commuted to life imprisonment on 26 January 2005.
On 2 December 2002, the Intermediate People's Court of Ganzi Tibetan Autonomous Prefecture sentenced the influential Buddhist lama and his attendant, Lobsang Dhondup, (who was executed on 26 January 2003), to death for alleged 'action against the security of the State'.
On several occasions, the European Parliament urged the Chinese Government to commute Tenzin's death penalty to life imprisonment according to its own statement to which anyone sentenced to death who commits no crime of intent during the period of suspension shall have their punishment commuted to life imprisonment on the expiration of the two-year period.[5] The Parliament has adopted further resolutions in which it expressed its concerns on Tenzin's imprisonment conditions and called for his immediate release.[6]
The EU, although it welcomed the decision, remained very concerned about the persistent doubts surrounding the impartiality of Tenzin Deleg Rinpoche's trial, and asked the Chinese authorities to continue to brief it on developments in this case.[7]
Turkey
ABDULLAH ÖCALAN, leader of the outlawed Kurdistan Worker's Party PKK.
Following the abolition of the death penalty in Turkey in August 2002, the death sentence was commuted to life imprisonment in September 2002.
The European Court of Human Rights had already convicted Turkey in 2003 in particular denouncing the lack of an independent and impartial tribunal, the long delay in bringing the case to court and the restricted access to the case file. Moreover the Court stated that the imposition of the death sentence following an unfair trial amounted to inhuman treatment in violation of Article 3 of the European Convention on Human Rights. In July 2003 the case was referred to the grand chamber. On 12 May 2005, the Grand Chamber of the ECHR confirmed that his trial was 'unfair'. The Court did not directly call for a retrial but said retrying or reopening the case would be an appropriate way of redressing the violation.
STILL IMPRISONED
Burma (Myanmar)
DAW AUNG SAN SUU KYI, Sakharov Prize laureate of 1990, remains under house arrest since 31 May 2003.
In December 2004, while 9.000 prisoners were allegedly released by the military government, the measures on Suu Kyi were tightened restricting access by her doctor and the withdrawal of some of her party members, securing her compound. On 16 January, however, the roadblock outside San Suu Kyi's house was removed. Suy Kyi has spent 10 of the last 16 years in detention. Under Myanmar law, a person can be detained without trial for up to five years. Suu Kyi has never been tried. In December 2005, the NLD submitted an appeal to the junta claiming her house arrest was legally flawed. On 28 February 2006 the Olof Palme prize was presented to Kyi for being "an outstanding example of the efforts to attain democracy by the people of Burma, where respect for human rights, ethnic unity, and a life in peace remain only a dream", the organisers said in a statement.
The European Parliament continued to urge release and full freedom and movement and expression for Suu Kyi and other leading NLD members as well as other political prisoners held by the ruling junta.[8] Heavy pressure from the European Union and the US government lead to reopening constitutional talks in February 2005 which are supposed to draw up a new constitution as the first step in the self-proclaimed "road map" to democracy in Burma/Myanmar. In January 2006, the military rulers adjourned the talks until later this year. The talks have been condemned internationally for failing to include Aung San Suu Kyi's National League for Democracy. The NLD has boycotted the talks to demand the release of their leader and of other political prisoners. South-East Asian countries have spoken out critically against the junta and demanded the release of Aung San Suu Kyi.
Indonesia/Aceh
MUHAMMAD NAZAR, internationally recognised human rights activist.
The head of the Aceh Referendum Information Centre remains to be imprisoned after having been sentenced to a five-year prison term on 1 July 2003 on the grounds of spreading hatred against the government following his participation in peaceful pro-independence meetings. Aceh is one of the regions that have been hit hardest by the Tsunami disaster on 26 December 2004. Several human rights activist groups called for human rights to be at the centre of relief and reconstruction efforts.
Laos
PA FUE KHANG and THAO MOUA, local escorts of a journalist team.
The Belgian journalist, Mr Thierry Falise, and the French cameraman, Mr Vincent Reynaud, were arrested together with their Laotian escorts while producing a report on the Hmong ethnicity who were allied to the US during the Vietnam war and have a long history of resistance and aspirations to independence vis-à-vis the Laotian government.
After the Western reporters were released on 9 July 2003, their escorts underwent a collective trial, whose outcome was predetermined and did not allow for legal representation. Pa Fue Khang and Thao Moua face a 15 and 12 years imprisonment respectively in Samkhe prison, one of Laos´ severest jails. The third guide arrested managed to flee the inhumane conditions.
Vietnam
Venerable THICH HUYEN QUANG, Venerable THICH QUANG DO, PHAM MINH TRI, NGUYEN DUC VINH, NGO QUANG VINH
Freedom of expression and religion in Vietnam is a constant concern of the European Parliament. Parliament strongly condemns the repression of the Unified Buddhist Church of Vietnam, the Christian Montanards and the Hoa Hao Buddhist Church. Parliament is particularly concerned about the continuing isolation of the Patriarch of the UBCV, the Venerable Thich Huyen Quang, who has been living under conditions resembling house arrest since 1982, and of the Venerable Thich Quang Do, the UBCV's second-ranking leader, who has been confined to his living quarters under guard since June 2001, for having launched an appeal for democracy in Vietnam.
The European Parliament has also expressed its concern about the dramatic conditions endured by prisoners in the Z30A camp in Xuan Loc, in particular the Roman Catholic priests, Pham Minh Tri and Nguyen Duc Vinh, who have been held for more than 18 years, and a member of the Buddhist Hoa Hao sect, Ngo Quang Vinh, aged 87.[9]
NEW CASES RAISED BETWEEN JANUARY 2004 - APRIL 2006
ALGERIA
· Mohamed BENCHICOU, editor of “La Matin”, sentenced to two years imprisonment on 14 June 2004, for infringement of the law concerning exchange control and capital movements, while his newspaper went into compulsory liquidation in June 2004.
· Ahmed BENAOUM, head of the Erraï Elarm press group, imprisoned on 28 June 2004. He was acquitted by a court in Oran on 19 June 2005[10].
· Journalists working for privately owned French language newspapers sentenced for violating of press laws: Farid ALILAT (sentenced on 28.6.2005); Fouad BOUGHANEM and Haakim LAÂLAM (both sentenced on 17.5.2005); Abla CHEÉRIF, Hassane ZERROUKY, Youssef REZZOUG and Yasmine FERROUKHI (all sentenced on 20.4.2005); Hafnaoui GHOUL (detained on 24.5.2004 and released on 25.11.2004).
Parliament called on the Algerian authorities to release without delay the JOURNALISTS sentenced to imprisonment for libel, to end judicial persecution of the Algerian private media for their opinions and halt the legal proceedings initiated against the Algerian private media.[11]
BELARUS
Parliament strongly condemned the Belarus regime’s indiscriminate attacks on the MEDIA, JOURNALISTS, MEMBERS OF THE OPPOSITION, HUMAN RIGHTS ACTIVISTS, and any person who attempt freely to voice criticism of the President and the regime.[12]
· Vieronika CHERKASOVA, stabbed to death in her home in Minsk on 20 October 2004.
In its resolution of 28 October 2004 the Parliament urged the Belarusian authorities to investigate thoroughly the murder of Cherkasova who had been working as an independent journalist for the Sokidarnost trade union newspaper when carrying out an investigation on illegal arm sales between the Belarusian government and Iraq. [13]
· Paval MAZEKA and Mikola MARKIEVIC, journalists from the newspaper “Pahonia”; Viktar IVASKIEVIC, journalist from the newspaper “Rabočy”; all sentenced to between 6 and 9 months in prison.[14]
Over the past few years more than 20 independent mass media entities have been closed for “technical reasons”, while it was clear that the regime wanted to undermine the free press and media in the country.
The European Parliament again passed strong-worded resolutions on the deteriorating situation of MEMBERS OF THE POLITICAL OPPOSITION in Belarus and their legitimate right to peaceful protest against President Lukashenko and his government. In connection with both the referendum and the parliamentary elections on 17 October 2004 and the presidential elections on 19 March 2006, the European Parliament registered massive repression and politically motivated persecution against opposition candidates who peacefully demonstrated the days following the election.[15]
· Valery LEVONESKY and Alexander VASILYEV, sentenced to two years imprisonment.
Valery Levonevsky and Alexander Vasilyev promoter of a demonstration on 1 May 2004, were sentenced for defamation and insult of the president in a satirical leaflet. Both were about to run as candidates in the 2004 general elections, but have been struck off the list due to their criminal record. The Parliament called on the Belarus authorities to immediately release them and all other imprisoned political opponents of the regime.[16]
· Mikhail MARYNICH, a prominent opposition activist, former Minister for External Economic Relations, Ambassador and presidential candidate in 2001, released on parole on 14 April 2006 after almost two years’ imprisonment.
Parliament followed closely the case of Mikhail Marynich who was detained in April 2004 and convicted in December that year of "embezzlement by means of abuse of his official position executed on a large scale". He was sentenced to 5 years' imprisonment (which on 18 February 2005 was reduced to 3 years and 6 months on appeal) in a hard labour colony with confiscation of property. Parliament considered that he had in fact been convicted for political reasons rather than having committed a crime.[17]
· Anatoly LEBEDKO, leader of the Union Party, beaten up in a public restaurant in Minsk.
· Mikola STATKEVIC, leader of the Belarusian Social Democratic Party, and Paval SEVIARYNEC, leader of the Malady Front, sentenced to three years of corrective labour on 31 May 2005 (later on reduced to two years).
Both political leaders were arrested together with some 40 or 50 other demonstrators and freed after harsh criticism on behalf of the European Parliament already on 1 and 4 November 2004 respectively. But, on 23 March 2005, formally charged for the “organisation of group actions disturbing public peace or active participation in them”, they were sentenced to three years. As a result of an amnesty declared in connection with the 60th anniversary of the Second World War their sentences were automatically reduced to two years. The European Parliament reiterated its call on the Belarus authorities for their immediate release[18].
· Yuri ZAKHARENKO, former Minister of the Interior, disappeared.
· Victor GONCHAN, former Vice-President of the Parliament of Belarus, disappeared.
· Dmitry ZAVADSKI, cameraman of Russian Television Channel ORT, disappeared.
· Anatoly KRASOVSKY, a business man, disappeared.
The European Parliament called for an independent investigation on their disappearance. [19]
BURMA (Myanmar)
· Hkun HTUN OO, Chairman of the Shan Nationalities League for Democracy, held in prison since February 2005 and sentenced to 90 years.
· General Hso HTEN, President of the Shan State Peace Council, held in prison since February 2005 and sentenced to 109 years.
Parliament demanded the immediate release and full freedom of movement and expression of all political prisoners held by the State Peace and Development Council.[20]
On 6 July 2005, the Junta released 249 prisoners, most of them political prisoners, among them Sein Hla Oo, ex-journalist and member of the NLD party. The liberations were seen as a result of a massive international mobilisation against the Burma regime and for the release of political prisoners; numbers of releases had doubled on the occasion of Aung San Suu Kyi's 60th birthday, on 28 June 2005.
CAMBODIA
The European Parliament reiterated its strong condemnation of the human rights situation in Cambodia, where during recent years HUMAN RIGHTS ACTIVISTS, JOURNALISTS, TRADE UNIONISTS AND OPPOSITION SUPPORTERS have been intimidated, arrested and killed, creating a climate of political violence in the country.[21]
On 3 February 2006, government lawyers officially withdrew criminal complaints[22] against
· Kem SOKHA, President of the Cambodian Centre for Human Rights (CCHR),
· Pa NGUON TEANG, Acting Director of the Cambodian Centre for Human Rights and Radio Director,
· Rong CHHUNG, President of the Cambodian Independent Teachers´ Association,
· Mam SONANDO, Director of the Beehive Radio,
· Prince SISOWATH THOMICO, secretary to former King Sihanouk,
· Chea MONY, President of the Free Trade Union of Workers,
Criminal charges filed by the courts in response to the complaints remain pending[23] against
· Ea CHANNA, Deputy Secretary General of the Student’s Movement for Democracy,
Men NATH, President of the Cambodian Independent Civil Servant’s Association,
Say BORY, advisor to former King Sihanouk.
In its resolution of 10 March 2005 the European Parliament focused on the case of three parliamentarians who belong to the liberal Sam Rainsy Party and whose immunity was lifted on 3 February 2005 by the National Assembly of Cambodia. The Parliament called upon the government of Cambodia for the immediate and unconditional release of Cheam Chany and re-imposition of the opposition parties’ member immunity. [24]
· Sam RAINSY pardoned by King Norodom on 5 February 2006, returned to Cambodia on 10 February 2006.
· Cheam CHANNY, pardoned by King Norodom on 5 February 2006, released on 6 February 2006.[25]
· Chea POCH returned home in August 2005; he is said to be hiding, but his true fate remains unknown.
Being a member of Prince Ranaridh’s Funcinpec Party, Sam Rainsy lost his parliament seat due to a vote of no confidence in 1994. This in turn prompted the foundation of the Khmer National Party which was changed later into Sam Rainsy Party. The party constantly faced severe hostility from its political opponents which eventually culminated in an attack, allegedly carried out by supporters of the leading Cambodian People’s Party (CCP) on Mr Sam Rainsy in 1997, leaving 16 people dead. After the elections in 2003, the party was excluded from entering the government through a coalition of the Funcipec Party with the CCP. Having accused Mr Sam Rainsy of libel and slander, the National Assembly overturned the immunity of three of its members belonging to Sam Rainsy´s party. In December 2005 Sam Rainsy was sentenced in absentia to 18 months’ imprisonment on defamation charges brought by the Prime Minister and the President of the National Assembly.
Sam Rainsy and Chea Poch went to exile.
Cheam Channy was taken into custody charging him of plotting against the CCP-led government. In August 2005 he was sentenced to seven years’ imprisonment.
CHINA
Parliament demanded the unconditional release of all CHINESE CATHOLICS incarcerated on account of their religious convictions and the immediate cessation of all kinds of violence towards them.[26] The resolution included disappeared and arrested clergy:
Mgr James Su ZHIMIN (bishop of the diocese of Baoding, Hebei), 72;
Mgr Francis An SHUXIN (auxiliary bishop of the diocese of Baoding, Hebei), 54;
Mgr Han DINGXIAN (diocese of Yongnian/Handan, Hebei), 66;
Mgr Cosma Shi ENXIANG (diocese of Yixian, Hebei), 83;
Mgr Philip Zhao ZHENDONG, (diocese of Xuanhua, Hebei), 84;
Fr Paul Huo JUNLONG, (administrator of the diocese of Baoding), 50;
Mgr Shi ENXIANG (diocese of Yixian Hebei province), 83;
Zhang ZHENQUAN and Ma WUYONG (diocese of Baoding, Hebei);
Fr Li WENFENG, Fr Liu HENG, and Fr Dou SHENGXIA (diocese of Shijiazhuang, Hebei);
Fr Chi HUITIAN (diocese of Baoding, Hebei);
Fr Kang FULIANG, Chen GUOZHEN, Pang GUANGZHAO, Yin RUOSE, and Li SHUNJUN (diocese of Baoding, Hebei);
Fr Lu XIAOZHOU (diocese of Wenzhou, Zhejiang);
Fr Lin DAOMING (diocese of Fuzhou, Fujian);
Fr Zheng RUIPIN (diocese of Fuzhou, Fujian);
Fr Pang YONGXING, Fr Ma SHUNBAO, and Fr Wang LIMAO (diocese of Baoding, Hebei);
Fr Li JIANBO (diocese of Baoding, Hebei);
Fr Liu DELI;
Pastor Zhang RONGLIANG, 53, one of the founders of the China for Christ Church.
CUBA
· Oscar Espinsa CHEPE, political prisoner, released on 30 November 2004.
· Paul RIVERO, political prisoner, poet, released on 30 November 2004.
· Edel Jose GARCIA, political prisoner, journalist, released on 30 November 2004.
The imprisonment of DISSIDENTS in Cuba gave special rise of concern to the Parliament, which has ever since sharply denounced the ongoing breach of fundamental rights by the local regime.[27] Particular concerns were expressed regarding Oscar Espinsa Chepe, who suffered from a serious illness. On 30 November 2004 six dissidents were released by the Cuban authorities, among them Oscar Espinosa Chepe as well as Paul Rivero and Edel Jose Garcia.
· Oswaldo PAYA SARDINAS, Sakharov Prize laureate in 2002.
Since the Sakharov Prize award ceremony in 2002, Oswaldo Payá Sardinas, author of the Manifesto ‘Todos Unidos’ which is the origin of the Varela Project calling for a referendum on open elections, freedom of speech, freedom for political prisoners and free enterprise, has been systematically denied the freedom to leave Cuba again and to accept the invitations issued by the Parliament and by other European Union bodies. With the adoption of various resolutions, Parliament renewed its invitation to Oswaldo Payá and reiterated its call on the Cuban authorities to permit him to travel to Europe to appear before the Community institutions. [28]
· LADIES IN WHITE (Damas de Blanco), Sakharov Prize laureate in 2005.
Parliament condemned the fact that the Ladies in White were refused by the Cuban authorities permission to travel to the seat of the European Parliament on the occasion of the award ceremony. Parliament highlighted that the travel ban violates one of the basic human rights, namely the right to freely leave and return to one’s own country, as enshrined in the Universal declaration of Human Rights.[29] With the award of the Sakharov Prize to the group of wives, mothers and daughters of the political prisoners, the European Parliament drew the attention to the continuing detention of most of the 75 political dissidents, mainly supporters of the Varela Project, who were arrested in March 2003.
EGYPT
· Dr Ayman NOUR, a former journalist and lawyer, now leader of Al-Ghad Party and member of the Egyptian Parliament, was sentenced to 5 years’ imprisonment on 24 December 2005.
On 29 January 2005 Ayman Nour was stripped of his immunity and on the same day immediately arrested when leaving the parliament building in Cairo. He was accused of forging more than 2,000 signatures in an effort to obtain formal party status for his Al-Ghad camp, which intended to stand in the run-off for the parliamentary elections in 2006. The detention was followed by some dissident demonstrations protesting against the 24 years continuous rule of Hosni Mubarak. On 31 January 2005 the authorities extended Ayman Nour´s arrest, during which he allegedly was mistreated, for another 45 days. Following the protests by the European Parliament [30] and other international institutions he was released on bail on 11 March 2005 and ten days later formally charged for forging signatures. On 24 December 2005, Ayman Nour was sentenced to 5 years’ imprisonment for allegedly falsifying some of the 50 signatures needed to register his party for the 2006 elections.
Parliament strongly urged the Egyptian authorities to ensure that Ayman Nour is not subjected to torture or other forms of ill-treatment and that he is given prompt, regular and unrestricted access to his lawyers, doctors (as he is diabetic) and family.[31] The EU Presidency declared that “this verdict send negative signals about democratic political reform in Egypt. The EU expects that any appeal application by Mr Nour will be looked at fairly by the Egyptian Courts.” [32]
In its resolution of 6 April 2006, the Parliament renewed its demand to release Dr Ayman Nour. The Parliament also expressed its concern in respect of the Dr Nour’s trial before the Court of Cassation on 18 May considering the fact that the judge who was chosen to head the tribunal is the same one who confirmed the forgery of the election process last November. Furthermore the Parliament proposed an ad hoc delegation to visit Ayman Nour if he remains in prison following the court hearing. [33]
ETHIOPIA
· Professor Mesfin WOLDEMARIAM, founder and former President of the “Ethiopian Human Rights Council”, the country’s first independent human rights organisation, arrested in May 2005.
· Dr Berhanu NEGA, a well-known economist and the leader of the main opposition Coalition for Unity and Democracy (CUD) party, arrested in May 2005.
The Parliament raised the cases of eminent HUMAN RIGHTS ACTIVISTS AND POLITICAL PRISONERS in Ethiopia and focused on the cases of Mesfin Woldemariam and Berhanu Nega.[34] Having been harassed on several occasions, they were arrested together with more that 100 people, following the protests after the elections in May 2005. Their demand for bail was denied on 4 January 2006, and the trial will resume in February 2006. Under Ethiopian law, the possible sentence ranges from three years’ imprisonment to the death penalty.
IRAN
In its resolution of 28 October 2004 [35] the Parliament denounced two CASES OF MINORS SENTENCED TO DEATH and urged the Iranian authorities to respect the provisions as laid down in the International Covenant on the Rights of the Child, which Iran is party to, and to prevent any further application of the death penalty to minors. In the same resolution the European Parliament called on the Iranian authorities to immediately halt all stoning penalties and to give evidence that they were willing to implement their publicly declared moratorium on stoning. [36]
· Ateqeh RAJABI, a 16-year-old girl, was said to have been publicly hanged in the city of Neka, Northern Iran.
Despite an alleged mental illness and after refusal of access to a lawyer Ateqeh Rajabi was convicted by a Court for acts that were seen “incompatible with chastity.” It is reported that during the proceedings the judge, a conservative cleric, who handed down the death sentence, harshly criticized her dress. The decision was upheld by a Supreme Court ruling shortly before her execution, where it was allegedly the judge of first instance who put the noose around her neck. The same night her body was said to be removed out of the grave. Despite an international ID card proving her age to be 16, the officials regarded her to be 22 years old.
· Zhila IZADI, a 13-year-old girl, initially convicted to death by stoning, later on sentenced to 55 lashes.
· Bakhtiar IZADI, her 15-year-old brother, convicted to 150 lashes, later on reduced to 55 lashes.
Brother and sister were said to have had sexual relations with each other. After pressure from in and outside Iran, both were sentenced to 55 lashes each and released. Zhila Izadi reportedly received her punishment only a few days before giving birth to a child, which was immediately taken away from her. She is still in very poor physical and mental condition and called international human rights agencies for assistance. Due to her social and cultural environment (it was her father who brought up the case to the courts) she has to live under constant pressure, as incest between minors is seen as a massive shame for the family.
· Leyla MOAFI, aged about 20, charged with acts contrary to chastity; stay of execution.
Leyla Moafi was arrested in early 2004 and charged with "contrary to chastity". On 27 March 2005 the Supreme Court overturned the death sentence, but upheld the sentence of flogging and of three and a half years imprisonment. The judge also ordered that following the completion of her prison sentence, she should reside for eight months in a women's rehabilitation centre. Leyla Mafi is known to have had her sentence of 99 lashes inflicted in February 2006. Afterwards she was moved to a women's rehabilitation centre in Teheran.[37]
Parliament welcomed the stay of execution of Leyla Moafi, whose case was referred to forensic psychiatrists to examine her mental condition. Parliament insisted however that the alleged crimes are not an internationally recognisable criminal offence and their persecution does not comply with international human rights standards.[38]
The European Parliament repeatedly expressed its concerns on the situation concerning fundamental rights of JOURNALISTS in Iran.[39]
In its resolutions of 28 October 2004 and 13 January 2005 it demanded that the Iranian Parliament should repeal all criminal provisions dealing with the peaceful expression of opinions, including the press and called upon the authorities to release all prisoners prosecuted or sentenced for press- and opinion-related offences.
· Omid MEMARIAM, Masoud GHREYSHI, Javad Ghoam TAMAYOMI, Reza VATANIKHA, Mehdi DERAYATI, Sharam RAFIHZADEH, Hanif MAZROOI and Rozbeh EBRAHIMI. Hanif Mazroi was released on 11 November 2004 and Rozbeh Ebrahimi on 26 November 2004[40].
Parliament called in particular for the release of these eight online journalists who allegedly contributed to reformist orientated Internet sites. They were detained without having been formally charged whereas at the same time access to lawyers and family members was refused.
· Emadeddin BAGHI, journalist under travel ban.
The case reflects the current situation for journalists in Iran: Authorities prevented him from leaving the country as he intended to make a trip to Europe and Northern America for the promotion of human rights in his country. The Parliament thus urged the authorities in its resolution of 28 October 2004 to lift the travel ban immediately. In December 2005 he was still not allowed to leave the country.
· Hassan Yuseffi ESHKEVARI, Hossein GHAZIAN, Abbas ABDI, Reza ALIDJANI, Taghi RAHMANI, Hoda REZAZADEH-SABER, Iraj JAMSHIDI, Ensalfali HEYDAYAT, imprisoned.
Parliament recalled the ongoing imprisonment of these prominent journalists, which would stand in clear contrast with the right to freedom of expression. [41]
· Akbar GANJI, journalist, sentenced to six years' imprisonment in July 2001, released on 17 March 2006.
Akbar Ganji was arrested in April 2000, together with 17 other Iranian journalists and intellectuals who had taken part in a cultural conference in Berlin. He was sentenced to 10 years’ imprisonment, which was reduced on appeal to six months, for “taking part in an attempt against national security” and “propaganda against the Islamic system”. In July 2001 he was tried on charges of “collecting confidential state documents to jeopardize state security” and “spreading propaganda” and sentenced to six years’ imprisonment.
Both, President Borrell as well as the chair of the Delegation for Relations with Iran sent a letter to the Ambassador of Iran concerning the situation of Ganji. During its visit to Tehran on 21-24 April 2005, the Bureau of the EP Delegation was not allowed to visit him. Akbar Ganji was released on 17 March 2006 with no other pending charges against him[42].
IRAQ
Indiscriminate violence and in particular widespread terrorist attacks against civilians, religious minorities, police forces and soldiers of the multinational force, the taking of hostages, including journalists and NGO personnel and atrocious unpunished murders remain a notorious and constant concern of the European Parliament. It has been extremely worried about the constant threat of ABDUCTION OF AID WORKERS AND JOURNALISTS. [43]
· Simona TORRETTA and Simona PARI, Italian aid workers, released on 16 September 2004.
· Christian CHESNOT and Georges MALBRUNOT, kidnapped on 20 August 2004, released in December 2004.
The hostages were released after unprecedented protests by the media and public.
KAZAKHSTAN
· Altynbeck SARSENBAYEV, a prominent politician and the co-chairman of the True Ak Zhol opposition party, murdered on 13 February 2006, together with his bodyguard and driver.
In its resolution of 16 March 2006 [44] the Parliament condemned the killings and expressed its great concerns on the jailing of opposition activists and journalists for holding a rally on 26 February 2006 in memory of Altynbeck Sarsenbayev. The Parliament called on the Kazakhstan authorities to carry out the ongoing investigation into the circumstances of his death in a full, independent and transparent manner.
· Nurkadilov ZAMANBEK, opposition leader, was found shot dead in unexplained circumstances on 12 November 2005.
Nurkadilov Zamanbeck died after he had accused the government of corruption. The official investigation concluded that he had committed suicide.
MALDIVES
The European Parliament sharply criticised the large-scale detention incommunicado in the Maldives and demanded the release of pro-democracy reformers, while at the same time calling for reforms to give way to democratisation and the respect of human rights.[45]
Following demonstrations on 12 and 13 August 2004 in the capital Male, which were directed against the slow pace of political reforms of president Gayoom´s government, at least 69 people were detained. On 22 August the government allegedly released 62 detainees, while hundreds remain to be detained. According to Amnesty International the exact numbers of POLITICAL PRISONERS are difficult to assess. An EU delegation visiting the Maldives was denied access.
Parliament's resolution mentioned the names of prominent LEADERS OF THE MADLIVES DEMOCRATIC PARTY detained in August 2004 such as
· Dr Mohamed MUNAVVAR MP (former Attorney General),
· Ali FAIZ MP,
· Ilyas HUSSEIN MP,
· Ahmed SHAFEEQ MP,
· Ahmed ADIL MP,
· Dr Hussein Rasheed HASSAN MP (member of the National Human Rights Commission),
· Ibrahim Hussain ZAKI (the widely respected diplomat and former secretary-general of the South Asian Association for Regional Cooperation (SAARC),
· Ibrahim ISMAIL MP,
· Mohammed NASEEM MP,
· Ahmed ATHIF MP,
· Gasim IBRAHIM MP, (former President of the SAARC Chamber of Commerce and the pro-reform candidate for the post of Speaker in the Maldivian Parliament).
At the same time hundreds of other people were said to be held incommunicado some of them being subject to torture, among them public figures such as
· Husnoo ALSNOOD (lawyer and member of the National Human Rights Commission),
· Fathimeen NISREEN,
· Mohammed NIYAZ,
· Ahmed Ibrahim DIDI,
· Mohamed ZAKI,
· Ibrahim ZAKI,
· Maria MANIKE,
· Jennifer LATHEEF,
· Aminath NAJEEB,
· Mohammed NASEEM,
· Asad WHAEED.
PAKISTAN
· Javed HASHMI, leader of the opposition Alliance for the Restoration of Democracy, sentenced to 23-years in prison in April 2004.
Javed Hashmi, leader of the Alliance aiming at restoring democracy and the rule of law in Pakistan since its foundation in 1999, was convicted on seven counts for having allegedly forged a critical letter on behalf of irked military staff. The Alliance supporters reckon the verdict to be politically motivated.
The European Parliament continued to express its concerns on the detention of Javed Hashmi. It called on his immediate release and stressed that politically motivated trials and sentences cannot be accepted. [46]
PHILIPPINES
· Francisco LARRANGA, European citizen, sentenced to death for rape and murder of two sisters.
Parliament asked the President of the Philippines to exercise her power by granting an absolute pardon to Francisco Larranaga and securing his immediate release from prison. Parliament called also for a review of the legal procedure in this case and asked for a fair trial to be held on the basis of respect for all legal, penal and jurisdictional guarantees. Parliament also asked to commute the death penalty of the prisoners on death row, particularly the 18 child offenders.[47]
Francisco Larranga's death sentence was confirmed in July 2005 without further possibilities for appeal. But on 21 November 2005, the Spanish Defence Minister José Bono said he had received assurances from Philippine President Gloria Macapagal-Arroyo that Larrañaga would not be executed while she remained in power[48].
RUSSIA
· Stanislav DMITRIYEVSKY, chief executive for the Russian-Chechen Friendship Society and editor in chief for the Nizhni Novgorod newspaper “Pravo-zaschita” (“Human Rights Activism”), sentenced to a two-year suspended jail term.
On 19 January 2006, Parliament called for the dropping of all charges against Stanislav Dmitriyevsky who has been sentenced for having published in his newspaper Aslan Mashkado´s appeal for peace in Chechnya. [49]
Parliament urged the Russian authorities to respect the freedom of the media and journalists which recalled its precedent calls on Russia to protect human rights defenders, who are increasingly coming under attack, and to grant access to Chechnya to UN Special Rapporteurs and other international human rights monitors, independent media and international humanitarian organisations providing where possible, all the necessary security conditions for carrying out their work.[50]
SUDAN
· Dr Mudawi Ibrahim ADAM, the Chairperson of the Sudan Social Development Organisazion (SUDO), released on 16 May 2006 after two weeks of detention. [51]
Dr Adam was arrested together with his colleague Yasir Salim and driver Abdalla Taha, shortly before he was due to travel to Ireland to receive Front Line Human Rights Defender award from the President of Ireland.
Parliament condemned the arrests and called the Sudanese authorities to release all without delay.[52]
· Amouna Mohamed AHMED (17), Fayza Ismail ABAKER (16), Houda Ismail Abdel RAHMAN (17) and Zahra Adam ABDELA (17) charged of murder.
The four girls were attacked on 6 March 2006 outside Al Shareif camp. The aggression lead the death of the attacker: whereas the police referred the case of the four girls to the Prosecution Attorney on charges of murder. In its resolution on 6 April 2006 the Parliament called on the Government of Sudan to release the girls while their case was investigated. Parliament also considered that the girls should be given appropriate care as victim of attempted rape.[53]
SYRIA
On 8 September 2005, Parliament passed a resolution on several individual cases in Syria [54], among them
· Riad SEIF, parliamentarian, released in January 2006 after having served three quarters of his prison sentence.
· Mamoun AL-HOMSI, parliamentarian, released in January 2006 after having served three quarters of his prison sentence.
According to informed sources in Damascus, both parliamentarians were interim detained again in 15 February 2006 because of “statements that violate limits” and “contacting the outside”.[55] Mamoun Al-Homsi, disappeared after having been requested again for interrogation. He remains still unseen.
· Hasan ZEINO, civil activist.
· Yassin al-HAMWI, civil activist, released on 27 September 2006.
· Muhammad Ali al-ABDULLAH, civil activist, released on 27 September 2006.
Yassin al-Hamwi and Muhammed Ali al-Abdullah were found not guilty of “establishing and belonging to a secret society” by the Military Court on September 27, but guilty of “defamation of the public administration”. They were sentenced to 10 days’ imprisonment, which they had already spent in custody, and released immediately.[56]
· Haytham AL-HAMWI, Yassin al-Hamwi’s son, arrested in 2003, sentenced to four years imprisonment.
According to authoritative sources, Haytham Al-Hamwi was ill-treated in custody and sentenced after an allegedly unfair trail.
· Riad AL-HAMOOD, a Kurdish civil society activists, Arab language teacher and active member of the Committee for Rival of Civil Society, arrested on 4 June 2005.
Riad Al-Hamood was arrested after a speech at the funeral of an Islamic scholar who had died in custody under mysterious circumstances. Riad al-Hamood, whilst in solitary confinement, is at serious risk of ill-treatment.
TUNISIA
· Maître Mohammed ABBOU, a well-known lawyer and human rights defender, sentenced to three-and-a-half years in jail on 28 April 2005.
Parliament condemned the conviction of Maître Abbou who has been sentenced for publishing critical articles causing “diffamation of the judiciary” and “public disorder”.[57] His lawyers have reportedly been denied permission on several occasions to visit him in prison.[58]
- [1] Resolution P6_TA-PROV(2005)0080, adopted on 10.03.05
- [2] Resolution P6_TA-PROV(2004)0068 adopted on 18.11.2004
- [3] Resolution P5_TA-PROV(2004)0376 adopted on 22.04.2004
- [4] Resolution P6_TA-PROV(2004)0112 adopted on 16.12.2004
- [5] Resolution P5_TA-PROV(2002)0632 adopted on 19.12.2002, Resolution P6_TA-PROV(2004)0067 adopted on 18.11.2004 and Resolution P6_TA-PROV(2005)0010, adopted on 13.01.2005
- [6] Resolution P6_TA-PROV(2005)0416 adopted on 27.10.2005, Resolution P6_TA-PROV(2005)0533 adopted on 15.12.2005
- [7] Declaration by the Presidency of 02.02.2005
- [8] Resolution P5_TA-PROV(2004)0187 adopted on 11.3.2004, Resolution P6_TA-PROV(2004)0015 adopted on 16.9.2004 and Resolution P6_TA-PROV(2005)0186, adopted on 12.05.2005
- [9] Resolution P6_TA-PROV(2005) 0462 adopted on 01.12.2005
- [10] Reporters Without Borders at http://www.rsf.org/article.php3?id_article=14166.
- [11] Resolution P6_TA-PROV(2005)0242 adopted on 9.6.2005.
- [12] Resolution P6-TA-PROV(2005)0295 adopted on 7.7.2005.
- [13] Resolution P6_TA-PROV(2004)0045 adopted on 28.10.2004.
- [14] Resolution P6_TA-PROV(2005) adopted on 7.7.2005.
- [15] Res. P6_TA-PROV(2004)0045 adopted on 28.10.2004 and Res. P6_TA-PROV(2006)0137 adopted on 06.04.06
- [16] Res. P6_TA-PROV(2004)0011 adopted on 16.9.2004 and Res. P6_TA-PROV(2005)0080 adopted on 10.3.2005.
- [17] Res. P6_TA-PROV(2005)0080 adopted 10.3.2005, Res. P6_TA-PROV(2006)0066 adopted on 16.2.2006.
- [18] Res.P6_TA-PROV(2006)0066 adopted on 16.2.2006.
- [19] Resolution P6_TA-PROV(2005)0080 adopted 10.3.2005.
- [20] Res. P6_TA-PROV(2005)0444 adopted on 17.11.2005; Res. P6_TA-PROV(2005)0186 adopted on 12.05.2005
- [21] Res P6_TA-PROV(2005)0012 adopted on 13.01.2005, P6_TA-PROV(2005)0081 adopted on 10.3.2005, P6_TA-PROV(2006)0032 adopted on 19.1.2006
- [22] Note verbale of the Mission of Cambodia of 18.01.06,
http://web.amnesty.org/library/index/engasa230062006. - [23] http://web.amnesty.org/library/index/engasa230062006.
- [24] Resolution P6_TA-PROV(2005)0081 adopted 10.3.2005.
- [25] http://news.bbc.co.uk/2/hi/asia-pacific/4684444.stm.
- [26] Resolution P6_TA-PROV(2005)0339 adopted on 8.9.2005.
- [27] Resolution P6_TA-PROV(2004)0061 adopted on 17.11.2004.
- [28] Res. P6_TA-PROV(2004)0061 adopted on 17.11.2004, Res. P5_TA-PROV(2004)0379 adopted on 22.04.2004, Res. P6_TA-PROV(2005)0150 adopted on 28.04.2005, Res. P6_TA-PROV(2006)0042 adopted on 2.2.2006
- [29] Res. P6_TA-PROV(2006) 0042 adopted on 2.2.2006
- [30] Res. P6_TA-PROV(2005)0046 adopted on 23.2.2005.
- [31] Res..P6_TA-PROV(2006)0031 adopted on 19.1.2006, see also Res. P6_TA-PROV(2006)0028 adopted on 19.01.2006.
- [32] EU Presidency statement of 27.12.2005, FCO Press Office 020 7008 3100.
- [33] P6_TA-PROV(2006)0144 adopted on 6.4.2006.
- [34] B5-0360/2001 adopted 17.05.2001
- [35] Resolution P6_TA-PROV(2004)0049 adopted on 28.10.2004.
- [36] See also Resolution P6_TA-PROV(2005)0011 adopted on 13.1.2005.
- [37] http://web.amnesty.org/library/Index/ENGMDE130362006?open&of=ENG-IRN.
- [38] Resolution P6_TA-PROV(2005)0011 adopted on 13.1.2005.
- [39] Res. P6_TA-PROV(2005)0011 adopted on 13.1.2005, Res. P6_TA-PROV(2004)0049 adopted on 28.10.2004, Res. P5_TA-PROV(2004)0100 adopted on 12.2.2004
- [40] Reporters Without Borders at http://www.rsf.org/print.php3?id_article=11822.
- [41] Res. P6_TA-PROV(2004)0049 adopted on 28.10.2004.
- [42] http://news.bbc.co.uk/2/hi/middle_east/4819440.stm
- [43] Res. P6_TA-PROV(2004)0013 adopted on 16.9.2004.
- [44] Res. P6_TA-PROV(2006)0100 adopted on 16.3.2006.
- [45] Resolution P6_TA-PROV(2004)0017 adopted on 16.9.2004
- [46] Resolution P5_TA-PROV(2004)0374 adopted on 22.4.2004
- [47] Resolution P6_TA-PROV(2005)0443 adopted on 17.11.2005.
- [48] http://www.handsoffcain.org/archivio_news/200511..
- [49] Resolution P6_TA-PROV(2006)0026 adopted on 19 January 2006.
- [50] Resolution P6_TA-PROV(2005)0207 adopted on 26.5.2005.
- [51] http://www.amnesty.ie/content/view/full/3781/.
- [52] Resolution P6_TA-PROV(2005)0178 adopted on 12.5.2005.
- [53] Resolution P6 _TA-PROV(2006)0142 adopted on 6 April 2006.
- [54] Resolution P6_TA-PROV(2005)0340) adopted on 8.9.2005.
- [55] http://www.arabicnews.com/ansub/Daily/Day/060216/2006021606.html.
- [56] http://www.amnestyusa.org/urgent/nl1105.html#releases.
- [57] Resolution P6_TA-PROV(2005)0368 adopted on 29.9.2005.
- [58] http://web.amnesty.org/pages/tun-141105-action-eng, and FIDH press release on 29.4.2005.
ANNEX II - LIST OF RESOLUTIONS
List of resolutions adopted by the European Parliament between July 1999 and April 2006, and relating directly or indirectly to human rights violations in the world
(http://www.europarl.europa.eu/comparl/afet/droi/others/default.htm)
|
Country |
Date of adoption of resolution
|
|
AFRICA
|
|
|
ALGERIA |
18.01.2001 / 17.05.2001 /30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 09.06.2005 / 16.02.2006 |
|
ANGOLA |
17.02.2000 / 15.03.2001 /14.06.2001 / 06.09.2001 / 11.04.2002 / 04.07.2002 |
|
BURUNDI |
18.11.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) / 07.09.2000 / 07.02.2002 (UNCHR) / 23.10.2003 / 30.01.2003 (UNCHR) / 15.01.2004 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
CAMEROON |
20.01.2000 / 17.05.2001 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
CENTRAL AFRICAN REPUBLIC |
14.06.2001 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
CHAD |
20.01.2000 / 14.06.2001 / 24.02.2005 (UNCHR) / 15.03.2006 |
|
COTE D'IVOIRE |
20.01.2000 / 16.11.2000 / 14.12.2000 / 10.10.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) 10.02.2004 (UNCHR) / 18.11.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
CONGO (BRAZZAVILLE) |
30.01.2003 (UNCHR) |
|
DEMOCRATIC REPUBLIC OF CONGO |
17.02.2000 (UNCHR)/ 18.01.2001 (UNCHR) / 15.02.2001 / 13.12.2001 / 07.02.2002 / 07.02.2002 (UNCHR) / 13.06.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) /15.05.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 16.12.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
DJIBOUTI |
16.12.1999 |
|
EQUATORIAL GUINEA |
18.05.2000 / 13.06.2002 / 16.01.2003 |
|
ERITREA |
07.02.2002 / 18.11.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
ETHIOPIA |
17.05.2001 / 07.07.2005 / 15.12.2005 |
|
GUINEA |
15.02.2001 |
|
LIBERIA |
04.09.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
LIBYA |
10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 14.04.2005 |
|
MADAGASCAR |
07.02.2002 / 16.05.2002 |
|
MAURITANIA |
06.09.2001 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
MOROCCO |
10.02.2004 (UNCHR) |
|
MOZAMBIQUE |
14.12.2000 |
|
NAMIBIA |
05.04.2001 |
|
NIGERIA |
15.02.2001 / 15.11.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) / 11.04.2002 / 05.09.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 13.03.2003 / 05.06.2003 / 22.04.2004 |
|
RWANDA |
18.11.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) |
|
SENEGAL |
17.11.2005 |
|
SIERRA LEONE |
16.12.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) / 18.05.2000 / 07.09.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 24.02.2005 |
|
SOMALIA |
05.04.2001 / 04.07.2002 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
SOUTH AFRICA |
05.07.2001 |
|
SUDAN |
17.02.2000 (UNCHR) / 18.01.2001(UNCHR) / 21.11.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 16.09.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 12.05.2005 / 06.04.2006 |
|
TANZANIA |
05.07.2001 |
|
TOGO |
16.09.1999 / 06.09.2001 / 13.12.2001 / 08.04.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 24.02.2005 / 12.05.2005 |
|
TUNISIA |
15.06.2000 / 14.12.2000 / 14.03.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 29.09.2005 / 15.12.2005 |
|
UGANDA |
17.02.2000 (UNCHR) / 06.07.2000 / 03.07.2003 |
|
WESTERN SAHARA |
16.03.2000 / 14.04.2005 / 27.10.2005 |
|
ZIMBABWE |
13.04.2000 / 18.05.2000 / 06.07.2000 / 15.03.2001 / 06.09.2001 / 13.12.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) /14.03.2002 / 16.05.2002 / 04.07.2002 / 05.09.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 13.02.2003 / 05.06.2003 / 15.01.2004 / 10.02.2004 (UNCHR) / 16.12.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 07.07.2005 |
|
ASIA
|
|
|
AFGHANISTAN |
16.12.1999 / 17.02.2000 (UNCHR)/ 05.10.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 14.06.2001 / 13.12.2001 / 05.09.2002 / 12.02.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
AZERBAIJAN |
09.06.2005 / 27.10.2005 / 16.02.2006 |
|
BANGLADESH |
21.11.2002 / 14.04.2005 |
|
BURMA (MYANMAR) |
16.09.1999 / 18.05.2000 / 07.09.2000 / 16.11.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 04.10.2001 / 13.12.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) / 11.04.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 13.03.2003 / 05.06.2003 / 04.09.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 11.03.2004 / 16.09.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 12.05.2005 / 17.11.2005 |
|
CAMBODIA |
17.12.2000 / 18.01.2001 / 06.09.2001 / 07.02.2002 / 11.04.2002 / 13.03.2003 / 03.07.2003 / 12.02.2004 / 13.01.2005 / 24.02.2005 (UNCHR) / 10.03.2005 / 01.12.2005 / 19.01.2006 |
|
CHINA
|
20.01.2000 / 17.02.2000 (UNCHR) / 18.01.2001 (UNCHR) / 15.02.2001 / 05.04.2001 (UNCHR) / 07.02.2002(UNCHR)/ 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 07.07.2005 / 08.09.2005 |
|
BEIJING'S APPLICATION TO HOST THE 2008 OLYMPIC GAMES |
05.07.2001 |
|
EAST TIMOR |
16.09.1999 / 18.11.1999 / 17.02.2000 (UNCHR)/ 18.01.2001 (UNCHR) / 04.10.2001 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
FIJI |
06.07.2000 |
|
GEORGIA |
18.12.2003 |
|
HONGKONG |
19.12.2002 / 15.12.2005 |
|
INDIA |
16.03.2000 / 07.02.2002 / 16.05.2002 / 10.02.2004 (UNCHR) / 16.12.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
INDONESIA |
16.12.1999 / 18.01.2001 (UNCHR) / 13.12.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) / 16.05.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 05.06.2003 / 20.11.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
KALIMANTAN |
15.03.2001 |
|
MOLUCCAN ISLANDS |
07.10.1999 / 20.01.2000 / 06.07.2000 |
|
KASHMIR |
16.03.2000 / 17.11.2005 |
|
KAZAKHSTAN |
13.02.2003 / 23.10.2003 / 16.03.2006 |
|
KYRGYZSTAN |
14.03.2002 / 23.10.2003 / 12.05.2005 |
|
LAOS |
15.02.2001 / 15.11.2001 / 03.07.2003 / 01.12.2005 |
|
MALAYSIA |
14.06.2001 / 13.06.2002 |
|
MONGOLIA |
07.02.2002 (UNCHR) |
|
MALDIVES |
16.04.2004 |
|
NEPAL |
07.09.2000 / 14.06.2001 / 13.12.2001 / 13.06.2002 / 24.10.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 23.10.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 24.02.2005 / 29.09.2005 |
|
NORTHERN KOREA |
07.02.2002 (UNCHR) / 16.01.2003 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
PAKISTAN |
18.11.1999 / 15.02.2001 / 05.04.2001 / 10.02.2004 (UNCHR) / 12.02.2004 / 22.04.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
PHILIPPINES |
18.05.2000 / 18.12.2003 / 17.11.2005 |
|
SOLOMON ISLANDS |
06.07.2000 |
|
SOUTHERN CAUCASUS (Armenia, Azerbaijan and Georgia ) |
04.10.2001 |
|
SRI LANKA |
18.05.2000 / 14.03.2002 / 20.11.2003 |
|
TAIWAN |
13.04.2000 / 15.05.2003 / 07.07.2005 |
|
TAJIKISTAN |
23.10.2003 |
|
TIBET |
17.02.2000 (UNCHR) / 13.04.2000 / 06.07.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 07.02.2002 (UNCHR) / 19.12.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004(UNCHR) / 18.11.2004 / 13.01.2005 / 24.02.2005 (UNCHR) / 15.12.2005 |
|
TURKMENISTAN and CENTRAL ASIA |
15.03.2001 / 23.10.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
UZBEKISTAN |
04.10.2001 / 23.10.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 09.06.2005 / 27.10.2005 |
|
VIETNAM |
16.11.2000 / 05.07.2001 / 04.10.2001 / 11.04.2002 / 15.05.2003 / 20.11.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 01.12.2005 |
|
AUSTRALIA
|
|
|
AFGHAN REFUGEES / ASYLUM |
06.09.2001 |
|
EUROPE
|
|
|
BELARUS |
07.10.1999 / 05.07.2001 / 13.06.2002 / 04.07.2002 / 10.02.2004 (UNCHR) / 28.10.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 10.03.2005 / 07.07.2005 / 29.09.2005 / 16.02.2006 / 06.04.2006 |
|
BULGARIA |
15.12.2005 |
|
BOSNIA-HERZEGOVINA (Banja Luca) |
17.05.2001 |
|
CYPRUS |
05.04.2001 |
|
FEDERAL REPUBLIC OF YUGOSLAVIA |
17.02.2000 (UNCHR) / 16.03.2000 / 15.06.2000 / 14.12.2000 |
|
FORMER YUGOSLAV REPUBLIC OF MACEDONIA (FYROM) |
05.10.2000 |
|
IRELAND (Immigration) |
13.12.2001 |
|
KOSOVO |
22.07.1999 / 16.09.1999 / 07.10.1999 / 18.11.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) / 17.02.2000 / 15.06.2000 / 15.02.2001 / 01.04.2004 |
|
MALTA (Refugees camps) |
06.04.2006 |
|
MOLDOVA |
14.03.2002 / 11.04.2002 / 18.12.2003 / 24.02.2005 / 16.03.2006 |
|
ROMANIA |
15.12.2005 |
|
RUSSIA |
18.11.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) / 18.01.2001 (UNCHR) / 18.01.2001 / 07.02.2002 / 07.02.2002 (UNCHR) / 04.07.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 26.05.2005 / 15.12.2005 |
|
RUSSIAN REPUBLIC OF CHECHNYA |
07.10.1999 / 18.11.1999 / 20.1.2000 / 17.02.2000 / 17.02.2000 (UNCHR) / 16.03.2000 / 13.04.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 15.02.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) / 16.01.2003 / 30.01.2003 (UNCHR) / 03.07.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 19.01.2006 |
|
RUSSIAN REPUBLIC OF DAGESTAN |
16.09.1999 |
|
RUSSIAN REPUBLIC OF MARI EL |
12.05.2005 |
|
SERBIA AND MONTENEGRO |
16.09.2004 / 07.07.2005 / 29.09.2005 |
|
TURKEY |
22.07.1999 / 13.04.2000 / 07.09.2000 / 18.01.2001 / 13.12.2001 / 15.05.2003 / 22.04.2004 / 28.09.2005 / 16.02.2006 |
|
UKRAINE |
11.03.2004 / 28.10.2004 / 02.12.2004 / 13.01.2005 / 06.04.2006 |
|
AMERICA
|
|
|
ARGENTINA |
04.07.2002 |
|
BOLIVIA |
23.10.2003 / 09.06.2005 |
|
CENTRAL AMERICA |
16.11.2000 |
|
CHILE |
14.12.2000 |
|
COLOMBIA |
07.09.2000 / 18.01.2001 (UNCHR) / 04.10.2001 / 07.02.2002 (UNCHR) / 14.03.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
CUBA |
30.01.2003 (UNCHR) / 10.04.2003 / 04.09.2003 / 10.02.2004 (UNCHR) / 22.04.2004 / 17.11.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 02.02.2006 |
|
GUATEMALA |
18.05.2000 / 14.06.2001 / 11.04.2002 / 10.04.2003 / 07.07.2005 |
|
HAITI |
15.01.2004 / 10.02.2004 (UNCHR) / 11.03.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
MEXICO |
05.04.2001 |
|
NICARAGUA |
16.12.1999 |
|
PARAGUAY |
15.06.2000 |
|
PERU |
16.03.2000 / 15.06.2000 / 05.10.2000 / 19.01.2006 |
|
UNITED STATES |
17.02.2000 / 13.04.2000 / 06.07.2000 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) 22.04.2004 / 15.12.2005 / 16.02.2006 |
|
VENEZUELA |
13.02.2003 / 11.03.2004 |
|
MIDDLE EAST
|
|
|
EGYPT |
20.01.2000 / 14.06.2001 / 04.07.2002 / 05.09.2002 / 10.04.2003 / 19.01.2006 / 16.02.2006 / 06.04.2006 |
|
IRAN |
16.09.1999 / 17.02.2000 (UNCHR) / 13.04.2000 / 18.05.2000 / 07.02.2002 (UNCHR) / 24.10.2002 / 21.11.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 12.02.2004 / 28.10.2004 / 13.01.2005 / 24.02.2005 (UNCHR) / 15.02.2006 |
|
IRAQ |
20.01.2000 / 13.04.2000 / 06.07.2000 / 07.02.2002 (UNCHR) / 30.01.2003 (UNCHR)/ 10.02.2004 (UNCHR) / 16.09.2004 / 24.02.2005 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 06.04.2006 |
|
ISRAEL |
19.12.2002 / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) |
|
JORDAN |
|
|
KUWAIT |
16.12.1999 |
|
LEBANON |
10.03.2005 |
|
SAUDI ARABIA |
17.02.2000 (UNCHR) / 18.01.2001 (UNCHR) / 07.02.2002 (UNCHR) / 30.01.2003 (UNCHR) / 10.02.2004 (UNCHR) / 24.02.2005 (UNCHR) / 10.03.2005 |
|
SYRIA |
13.06.2002 / 08.09.2005 |
|
MISCELLANEOUS
|
|
|
UNITED NATIONS |
|
|
EU's rights, priorities and recommendations for the session of the UN Commission on Human Rights in Geneva |
17.02.2000 (56th) / 18.01.2001 (57th)/ 07.02.2002 (58th)/ 30.01.2003 (59th) / 10.02.2004 (60th) / 24.02.2005 (61st) / |
|
UN Outcome of the negotiations on the Human Rights Council and on the 62nd session of the UNCHR |
16.03.2006 |
|
UN World Food Summit |
16.05.2002 |
|
UN World Day to Overcome Extreme Poverty |
04.10.2001 |
|
UN Conference on Least Developed Countries |
05.04.2001 |
|
Reform of the UN |
09.06.2005 |
|
Reform of the UN, Millennium Development Goals |
29.09.2005 |
|
Small arms and lights weapons (UN prepcom) |
26.05.2005 |
|
DEATH PENALTY |
|
|
Death Penalty in the World
|
07.10.1999 / 18.11.1999 / 16.12.1999 / 13.04.2000 / 06.07.2000 / 26.10.2000 / 05.07.2001 |
|
Abolition of Death Penalty in Japan, South Korea and Taiwan |
13.06.2002 |
|
INTERNATIONAL CRIMINAL COURT |
16.12.1999 / 18.01.2001 / 28.02.2002 / 04.07.2002 / 26.09.2002 / 24.10.2002 |
|
CHILDREN |
|
|
Trafficking in Children and Child Soldiers
|
03.07.2003 |
|
Forced Child Labour (Africa)
|
17.05.2001 / 17.11.2005 |
|
Child Labour in the Production of Sports Equipment |
13.06.2002 |
|
EU Position for the Session of the UN GA on the Rights of Child
|
11.04.2002
|
|
UN GA Special Session on the Rights of Child |
05.07.2001
|
|
European Parliament resolution on the 10th Anniversary of the UN Convention on the Rights of the Child |
18.11.1999 |
|
Children kidnapped by their parents |
15.03.2001 |
|
RACISM AND XENOPHOBIA |
17.02.2000 / 16.03.2000 (European Union) / 16.03.2000 (Candidate Countries) / 06.07.2000 / 03.10.2001 (World Conference against Racism) |
|
PRESS FREEDOM |
17.05.2001 |
|
COMBATTING TERRORISM |
24.10.2002 |
|
Detainees in Guantanamo Bay |
07.02.2002 / 10.03.2004/ 28.10.2004 / 16.02.2006 |
|
MINES AND BOMBS |
|
|
Review of Ottawa Treaty on anti-personnel mines |
22.04.2004 |
|
Cluster Bombs |
13.12.2001 |
|
Landmines |
07.07.2005 |
|
REFUGEES |
|
|
Refugees - Channel Tunnel |
11.04.2002 |
|
Refugees (Lampedusa and Western Sahara) |
14.04.2005 |
|
WOMEN |
|
|
Women in South-East Europe |
22.04.2004 |
|
Female Genital Mutilation |
20.09.2001 |
|
Harassment at the Workplace |
20.09.2001 |
|
Violence towards Catholic Nuns |
05.04.2001 |
|
FREEDOM OF EXPRESSION, RESPECT OF RELIGIOUS BELIEFS |
16.02.2006 |
|
Homophobia |
19.01.2006 |
|
Aung San Suu Kyi and Leyla Zana (Sakharov Prize Laureates) |
13.12.2001 |
|
Sport products for the Olympic games |
22.04.2004 |
|
Mediterranean |
20.11.2003 / 12.02.2004 / 23.02.2005 |
ANNEX III - BASIC TEXTS
|
INTERNATIONAL HUMAN RIGHTS INSTRUMENTS
|
DATE OF ADOPTION | |
|
UNITED NATIONS http://www.un.org http://www.unhchr.ch/udhr/index.htm | ||
|
Charter of the United Nations Universal Declaration on Human Rights |
24 October 1945 10 December 1948 |
|
|
International Covenant on Civil and Political Rights |
16 December 1966 |
|
|
Optional Protocol to the International Covenant on Civil and Political Rights |
16 December 1966 |
|
|
Second Optional Protocol to the International Covenant on Civil and Political Rights, aiming at the abolition of the death penalty |
15 December 1989 |
|
|
International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights |
16 December 1966 |
|
|
International Convention on the Elimination of All Forms of Racial Discrimination |
21 December 1965 |
|
|
Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women |
18 December 1979 |
|
|
Optional Protocol to the Convention on the Elimination of Discrimination against Women |
6 October 1999 |
|
|
Convention on the Rights of the Child |
20 November 1989 |
|
|
Optional Protocol to the Convention on the Rights of the Child on the involvement of children in armed conflicts |
25 May 2000 |
|
|
Optional Protocol to the Convention on the Rights of the Child on the sale of children, child prostitution and child pornography |
25 May 2000 |
|
|
Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment |
10 December 1984 |
|
|
Optional Protocol to the Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment |
18 December 2002 |
|
|
UN Declaration on the Elimination of All Forms of Intolerance and Discrimination Based on Religion or Belief |
25 November 1981 |
|
|
UN Declaration on the Right and Responsibility of Individuals, Groups and Organs of Society to Promote and Protect Universally Recognised Human Rights and Fundamental Freedoms |
9 December 1998 |
|
|
UN Declaration on Human Rights Defenders |
9 December 1998 |
|
|
United Nations Millennium Declaration |
8 September 2000 |
|
|
UNITED NATIONS CONFERENCES | ||
|
World Conference on Human Rights (Vienna) Declaration and Programme of Action |
25 June 1993 |
|
|
World Conference on Women and Development (Beijing) Declaration and Platform for Action |
September 1995 |
|
|
World Conference against Racism, Racial Discrimination, Xenophobia and Related Intolerance (Durban) Declaration and Programme of Action |
8 September 2001 |
|
|
ROME STATUTE OF THE INTERNATIONAL CRIMINAL COURT http://www.ohchr.org/english/law/criminalcourt.htm |
1 July 2002 |
|
|
INTERNATIONAL LABOUR ORGANISATION http://ilolex.ilo.ch |
|
|
|
Minimum Age Convention |
26 June 1973 |
|
|
Convention on Indigenous and Tribal Peoples |
27 June 1989 |
|
|
Convention to eliminate the Worst Forms of Child Labour |
17 June 1999 |
|
|
EUROPEAN PARLIAMENT http://www.europarl.europa.eu/comparl/afet/droi/others/default.htm | ||
|
Annual Human Rights Reports |
1983 - 2005 |
|
|
Resolution on the communication from the Commission to the Council and the European Parliament on the European Union's role in promoting human rights and democratisation in third countries (COM (2001) 252) |
25 April 2002 |
|
|
Resolution on the Commission communication on EU election assistance and observation (COM (2000) 191 - C5-0259/2000) |
15 March 2001 |
|
|
Resolution on countering racism and xenophobia in the European Union, on the Commission communication: "Countering racism, xenophobia and anti-Semitism in the candidate countries" (COM (1999) 256 – C5-0094/1999), and on the World Conference against Racism |
16 March 2000 |
|
|
Resolution on the communication from the Commission to the Council and the European Parliament on “The European Union and the external dimension of human rights policy: from Rome to Maastricht and beyond” (COM (1995) 567 – C4-0568/1995) |
17 December 1998 |
|
|
Resolution on the report from the Commission on the implementation of measures intended to promote observance of human rights and democratic principles (for 1995) (COM (1996) 672 - C4-0095/1997) |
19 December 1997 |
|
|
Resolution on setting up a single co-ordinating structure within the Commission, responsible for human rights and democratisation |
19 December 1997 |
|
|
Resolution on the communication from the Commission on the inclusion of respect for democratic principles and human rights in agreements between the Community and third countries (COM (1995) 216 – C4-0197/1995) |
20 September 1996
|
|
|
Charter of Fundamental Rights of the European Union |
|
|
|
European Parliament resolution on the human rights and democracy clause in European Union agreements |
14 February 2006 |
|
|
COUNCIL |
| |
|
http://ue.eu.int/cms3_fo/showPage.asp?id=822&lang=en&mode=g http://www.europa.eu.int/pol/rights/index_de.htm | ||
|
Guidelines for EU policy towards third countries on the death penalty of 29 June 1998 |
29 June 1998 |
|
|
Regulations (EC) No 975/1999 and (EC) No 976/1999 on the development and consolidation of democracy and the rule of law and respect for human rights and fundamental freedoms Official Journal L 120 , 08/05/1999 P. 0001 - 0014 |
29 April 1999 |
|
|
Cotonou Agreement |
23 June 2000 |
|
|
Guidelines for EU policy towards third countries on torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment |
9 April 2001 |
|
|
Conclusions on the communication from the Commission to the Council and the European Parliament on the European Union's role in promoting human rights and democratisation in third countries (COM (2001) 252) |
25 June 2001 |
|
|
EU guidelines on Human rights dialogues |
13 December 2001 |
|
|
Action Plan to follow-up on the Common Position of 22 January 2001 on the International Criminal Court |
27 May 2002 |
|
|
Common Position amending Common Position of 22 January 2001 on the International Criminal Court |
20 June 2002 |
|
|
Conclusions on human rights and democratisation in third countries, together with practical measures endorsed for the implementation of the Council's conclusions of 25 June 2001 |
10 December 2002 |
|
|
EU Common Position on the International Criminal Court |
16 June 2003 |
|
|
EU Guidelines on Children in Armed Conflicts |
8 December 2003 |
|
|
EU Guidelines on Promoting Compliance with International Humanitarian Law |
23 December 2005 |
|
|
COMMISSION http://europa.eu.int/comm/external_relations/human_rights/doc/eidhr02_04.htm | ||
|
COUNCIL OF EUROPE http://conventions.coe.int |
|
|
|
Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms Protocol No. 13 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, concerning the abolition of the death penalty in all circumstances |
4 November 1950 3 May 2002 |
|
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ATZINUMS (23.2.2006)
Ārlietu komitejai
par ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā
(2005/2203(INI))
Atzinumu sagatavoja: Raül Romeva i Rueda
IEROSINĀJUMI
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
- ņemot vērā Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,
- ANO deklarāciju par sieviešu un bērnu aizsardzību ārkārtēju situāciju un bruņotu konfliktu laikā un Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 (2000),
- ņemot vērā ANO deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,
- ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,
- ņemot vērā Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām,
- ņemot vērā 2004. gada jūnijā pieņemtās ES vadlīnijas par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību,
A. tā kā vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums, un to nevar attaisnot ne no politiskā, ne reliģiskā, ne arī kultūras viedokļa;
B. tā kā ES ir cieši apņēmusies ārpolitikā veicināt cilvēktiesības un pamattiesības;
C. tā kā starptautiskajām tiesiskajām normām, ar kurām atbalsta un aizsargā sieviešu tiesības, sistemātiski jākļūst par jebkādu divpusēju partnerattiecību stūrakmeni, jo īpaši attiecībā uz trešām valstīm, ar kurām ES noslēgusi asociācijas un sadarbības nolīgumus;
D. tā kā rodas jauni apstiprinājumi ziņojumiem par romu tautības sieviešu piespiedu sterilizāciju dalībvalstīs, piemēram, nesenajā Čehijas Republikas Valsts tiesību aizstāvja 2005. gada decembra ziņojumā, kurā tika pētītas apsūdzības par romu tautības sieviešu piespiedu sterilizāciju; un tā kā dalībvalstīs joprojām notiek piespiedu sterilizācija pēc rasu principa;
E. tā kā vairāk nekā 500 romu bēgļu ir nomitināti Zitkovačas, Česminas Lugas un Kablares nometnēs Kosovas Mitrovicas apgabalā, kur augsnē ir liels svina piesārņojums, kā par to 2005. gada augustā ziņojusi Kosovas prokuratūra; tā kā ir ziņas par vairākiem saslimšanas gadījumiem, piemēram, astoņpadsmitgadīgs tulks pēc strādāšanas visās trijās nometnēs saindējās ar svinu, kā rezultātā iestājās paralīze, un tā kā pētījumos atklājies, ka visu nometnēs dzīvojošo bērnu un daudzu pieaugušo asinīs ir ārkārtīgi augsts un veselībai kaitīgs svina līmenis;
F. tā kā daudzās dalībvalstīs joprojām valda pretestība plurālismam un daudzveidībai, un šī tendence apdraud minoritāšu cilvēktiesības un pilsoņu tiesības un veicina minoritāšu turpmāko sociālo atstumšanu, kas izpaužas ierobežojumos iegūt izglītību, mājokli, veselības aprūpi, apgūt prasmes, saņemt profesionālu apmācību un līdzdarboties politiskajos procesos;
G. tā kā bruņotajos konfliktos parasti visvairāk cieš sievietes un meitenes, kurām ir galvenā loma miera uzturēšanā pēckara periodā, tostarp konfliktu risināšanā un novēršanā, samierināšanā un rehabilitācijas procesā, likumu un atbilstīgu soda sankciju noteikšanā, sagrautas sabiedrības atjaunošanā; tā kā Padome ir apņēmusies sistemātiski iekļaut dzimumu līdztiesības principu Eiropas Drošības un aizsardzības politikā un iesaistīt sievietes visās – gan militārās, gan nemilitārās (policija) misijās;
1. ir pārsteigts par faktu, ka ik pēc 3,06 sekundēm kāds mirst no bada; 10 % no jaunattīstības valstu bērniem mirst bada nāvē, nesasniedzot piecu gadu vecumu, 20 % pasaules iedzīvotāju jāizdzīvo ar vienu dolāru dienā, 55 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā – 15 % ES iedzīvotāju – cieš no nabadzības, 55 % no 16 000 cilvēkiem, kas katru dienu inficējas ar HIV/AIDS, ir sievietes, un katru dienu 6000 bērnu mirst no slimībām, no kurām var izvairīties, uzturā lietojot labākas kvalitātes ūdeni un ievērojot higiēnu, un vardarbības apmēriem, par kuriem liecina cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Amnesty International” statistikas dati, saskaņā ar kuriem 2005. gadā Āfrikā katru dienu 6000 sieviešu tika pakļautas dzimumorgānu apgraizīšanai (kopumā 135 miljoni), Ķīnā 15 000 sieviešu tika pārdotas seksuālajā verdzībā, Indijā 7000 sieviešu tika nogalinātas strīdu laikā par līgavas pūru un 600–800 000 sieviešu visā pasaulē un vairāk nekā 100 000 sieviešu Eiropā kļuva par cilvēku tirdzniecības upuriem;
2. aicina Komisiju, tai pildot sadarbības un asociācijas nolīgumus ar trešām valstīm, sniedzot humanitāro palīdzību un īstenojot kaimiņattiecību politiku, ņemt vērā un sistemātiski uzraudzīt, vai tiek ratificētas un īstenotas starptautiskās konvencijas par sieviešu pamattiesībām un tiesisko statusu un vai visu veidu politikā un pakalpojumu sniegšanā šo valstu sabiedrībām tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips;
3. ir ļoti satraukts par brutālās sieviešu spīdzināšanas un nogalināšanas fenomenu (feminicidios), ar ko nākas sastapties Latīņamerikā, visbiežāk Meksikā un Gvatemalā; aicina Komisiju iekļaut šā jautājuma apspriešanu divpusējā dialogā un izstrādāt rekomendācijas, kas būtu divpusējo attiecību pozitīvas attīstības priekšnoteikums;
4. aicina Komisiju, īstenojot sadarbības, asociācijas vai partnerības nolīgumus ar trešām valstīm, regulāri uzraudzīt, vai trešo valstu partnervalstis ievēro šo nolīgumu “cilvēktiesību klauzulu” un jo īpaši, vai cīnās pret kaitīgām tradīcijām, kas pārkāpj sieviešu un bērnu tiesības, un veikt visus vajadzīgos pasākumus gadījumos, ja šie noteikumi netiek ievēroti;
5. uzstāj, ka sieviešu cilvēktiesības, kādas tās ir noteiktas ANO Paktā par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām un attiecīgajās SDO konvencijās minētajās formās, jāuzrauga Komisijai, Padomei un valstu valdībām, un tas jāparedz arī tirdzniecības nolīgumos;
6. aicina Padomi un Komisiju nodrošināt efektīvu Pekinas Deklarācijas un rīcības plāna īstenošanu tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai un atsaukt visas atrunas attiecībā uz Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un šīs konvencijas fakultatīvā protokola ratificēšanu no visu partnervalstu puses; aicina Padomi un Komisiju arī turpmāk mudināt trešās valstis to likumdošanā skaidri formulēt sieviešu tiesības un veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu, kā arī īstenot dzimumu līdztiesības politiku un mehānismus, lai sievietēm sniegtu plašākas iespējas ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā dzīvē;
7. atgādina, ka ekonomikas un tirdzniecības politikā netiek ievērota dzimumu līdztiesību, un preču ražošanas un pakalpojumu jomā tiek izmantotas diskriminējošas darbības, lai iegūtu lielāku peļņu; atgādina arī, ka, īstenojot ES tirdzniecības politiku un šīs politikas instrumentus attiecībā uz trešām valstīm, piemēram, piekļuvi tirgum un tirdzniecības veicināšanu, jāņem vērā cilvēktiesību klauzula un tādējādi jebkurā gadījumā jāizvairās no diskriminējošu darbību atbalstīšanas;
8. lūdz Komisiju pievērst īpašu uzmanību ES ieguldījumam eksportam atbrīvotās rūpniecības zonās, lai aizliegtu tādas darbības kā piespiedu grūtniecības testu veikšanu ES uzņēmumos un veicinātu piespiedu grūtniecības testu aizliegšanu apakšuzņēmumos un uzņēmumos, kas nav ES uzņēmumi, kā arī aicina attiecīgās valsts iestādes pienācīgi aizsargāt sieviešu tiesības;
9. uzskata, ka sieviešu tiesību veicināšanu un aizsardzību skaidri un sistemātiski jāapspriež ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm, ar kurām noslēgti sadarbības vai asociācijas nolīgumi; šajā sakarā uzsver nepieciešamību izveidot nolīgumu cilvēktiesību klauzulas uzraudzības mehānismu, kas būtu pārredzams un ņemtu vērā sieviešu tiesības;
10. atzinīgi vērtē to, ka cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība noteikta par galveno prioritāti četrās kampaņās, kuras īstenos ar Eiropas iniciatīvu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR); uzsver, cik svarīga ir EK misiju un delegāciju loma cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa apsekošanā trešās valstīs; aicina Padomi veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus, it īpaši sievietes, pamatojoties uz ES vadlīnijām par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību;
11. pieprasa, lai Komisija, Padome un starptautiskā sabiedrība kopumā pievērstu īpašu uzmanību tam, kā konfliktsituācijas ietekmē vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas un jo īpaši sievietes un bērnus, sevišķi tos, kas pieder pie etniskajām, valodas un/vai reliģiskajām minoritātēm; nosoda to, ka tiek izmantoti tūkstošiem bērnu kareivju, un uzsver meiteņu īpašo neaizsargātību pret vardarbību un seksuālo izmantošanu gadījumos, kad viņas tiek izmantotas kā seksa verdzenes un/vai sievas piespiedu kārtā;
12. nosoda izvarošanu kā kara sastāvdaļu un mudina Komisiju un starptautisko sabiedrību kopumā neatlaidīgi uzstāt, ka izvarošana karā ir starptautisko cilvēktiesību normu un starptautisko konvenciju pārkāpums; atzīst, ka masveida izvarošana padara sievietes neaizsargātākas pret HIV/AIDS;
13. mudina Komisiju atzīt sieviešu nozīmīgo lomu pēckara miera veidošanā, atbalstīt pasākumus, ko uzsākušas sievietes, lai izbeigtu bruņotus konfliktus un veicinātu konfliktu risināšanu un kontroli pār tiem, kā arī koncentrēt tās sadarbības instrumentu darbību uz tādu pasākumu aizsardzību kā „Ruta Pacífica de las Mujeres” Kolumbijā un Darfūras sieviešu kustību;
14. ar apmierinājumu atzinīgi vērtē darbības, kas veiktas „STOP Female Genital Mutilatio” („STOP Sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanai”) starptautiskās kampaņas laikā, ko finansēja EIDHR, un mudina Komisiju turpmāk izmantot EIDHR iespējas, lai pievērstu uzmanību citiem vardarbības veidiem pret sievietēm, jo īpaši sieviešu tirdzniecībai, un īstenotu pasākumus, ar kuriem nostiprinātu sieviešu tiesības un stāvokli sabiedrībā;
15. aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk pabeigt izvērtējumu par to, kā dalībvalstis īsteno ES normatīvos aktus par cilvēku tirdzniecību; mudina Komisiju un Padomi uzlabot un pastiprināt sadarbību ar Eiropas un starptautiskajām organizācijām, kas cīnās pret cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju;
16. aicina Komisiju veikt pasākumus bada izskaušanai, kas grauj cilvēka cieņu un ierobežo cilvēktiesības, jo īpaši ņemot vēra satraucošos datus par to, ka, ja nekavējoties netiks veikti papildu ieguldījumi, līdz 2015. gadam no bada cietīs 600 miljoni cilvēku, no kuriem vairākums būs sievietes un bērni;
17. aicina tās dalībvalstis, kas pazīstamas kā vietas, kur veic piespiedu sterilizāciju, to aizliegt, īstenojot tiesībaizsardzības pasākumus un izstrādājot kompensēšanas shēmas;
18. pieprasa, lai 500 romu bēgļi, kas dzīvo Kosovas Mitrovicas apgabalā, kur augsnē ir liels svina piesārņojums, tiktu pārvietoti uz drošākiem mājokļiem; vērš uzmanību uz nesen atjaunoto Francijas KFOR nometnes „Osterode” īslaicīgo izvietojumu, kas varētu būt pagaidu risinājums; aicina Padomi, Komisiju un iesaistītās dalībvalstis nodrošināt pietiekamus finansiālos resursus pārvietošanai uz izcelsmes vietu; uzsver nepieciešamību ievērot cilvēktiesības, lai turpinātu stabilizācijas un asociācijas procesu;
19. aicina Komisiju izveidot izvērtēšanas metodiku, lai nodrošinātu efektīvu tiesisku aizsardzību ar Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu Nr. 2000/43/EK[1]un 2000. gada 27. novembra Direktīvu Nr. 2000/78/EK[2], kas ir instrumenti, ar kuriem nodrošina minoritāšu cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, piekļuvi izglītībai, mājoklim, veselības aizsardzībai, profesionālajai apmācībai, garantē politisko līdzdalību un veicina tādu normatīvo aktu īstenošanu, ar kuriem novērš diskrimināciju;
PASKAIDROJUMS
Introduction
Violence against women has many faces and places. Violation of women's rights is one of its multiple aspects. Be it an attack on the integrity of the person; be it women's exclusion from society's benefits through systematic lack of access to school and education; be it a lack of political rights where women are not allowed to vote, to drive cars or to accede to certain positions; be it war and finally discrimination as an outflow of the economic system - in each of the cases the state violates its obligation to protect women according to the two International Covenants of Human Rights, Humanitarian Law and other International Conventions.
The EU strongly supports the work made by the United Nations with regard to the promotion of women's rights. In this regard, Council and the Commission must set up as priorities the lifting of all reservations to the Convention on the Elimination of all forms of Discrimination against women (CEDAW) and the ratification of the CEDAW's optional protocol by all partner states
Violation of women's rights
Violence against women is one of the most widespread and pervasive human rights violations. It cuts across cultural, regional, religious and human rights boundaries.
Between 600,000 and 800,000 women are victims of trafficking throughout the world each year.Women are recruited on false pretenses, coerced, transported, and bought and sold for a range of exploitative purposes including sex tourism and forced marriage. Women who are trafficked for sexual exploitation are often sexually abused and raped to break them mentally and emotionally, in order to force them into sex work. Despite the risks of HIV/AIDS, women are often punished for refusing unprotected sex. Trafficking and forced prostitution is internationally recognized as a human rights violation, with the Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination Against Women specifically requiring to "suppress all forms of traffic in women and exploitation of prostitution of women".
Thousands of girls are targeted for mutilation each day. Two million girls a year are at risk - approximately 6,000 per day. Although it is predominantly practiced in twenty-eight North-African countries, FGM is not inherent to any nation or religion. Genital mutilation is a practice that compounds unspeakable violence against women and young girls with discrimination, repression and inequality.
Violation of Women's Rights in social and economic spheres
Women have a higher incidence of poverty than men; their poverty is more severe than that of men; and increasing numbers of women are poor. While globalization has opened up opportunities for women, it has also had negative effects. It has left more and more women trapped on the margins of society.
Salary differences and abuse of unskilled, traditionally non- unionised and often very young female workforce as a factor for maximising profits is common practice in export processing zones (EPZ). The EU should pay particular attention to the establishment and use of EPZ in its foreign trade policy in general and particularly in its bilateral trade agreements. The high record of mainly young women tortured and killed in areas of EPZ, such as in Mexico and Guatemala, without any serious police investigation and judicial persecution should quickly lead to discussion and the adoption of mandatory recommendations at the level of established political dialogues and Joint Councils between the EU and the concerned third countries.
Women in armed conflict and peace promotion
Wars are fought by men but in every armed conflict women are the worst victims. Not only that they loose their husbands, children and everything, they are systematically considered as 'tools of war' and for that reason the victim of rape and forced prostitution. Such actions should not only be considered as a human rights violation but as a war crime to be sanctioned heavily and put to an end.
Nevertheless, women have been and are also actors in the efforts to prevent and end war and come to reconciliation, rehabilitation, the end of impunity, and rebuilding disrupted societies. The women of Colombia, as well as the women in the Balkan, all over Africa, in the Philippines and many more regions of our planet demonstrate the value of women and female values to promote peace. In Europe women have always played and are playing a remarkable role in peace movements both in numbers as well as in quality to protest and end wars. From their stories the males of this world are forced to learn in the end and give up their guns and rifles. Their is strong evidence that wherever women take over political, economical and intellectual roles which thus far were monopolised by their fellow men, the culture of endless violent can be transformed more successfully into a long lasting culture of peace, dialogue and co-operation. For that reason all efforts of the Commission must be strengthened which recognise these values and support women's groups wherever they enter the peace-process. It must also be welcomed that recently the Council has courageously recognised that a gender perspective must systematically be made part of the EU Security and Defence Policy (ESDP) and that in all missions women must act as leaders as well as participants.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Ikgadējais ziņojums par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā | |||||
|
Atsauces |
||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
AFET | |||||
|
Atzinumu sniedza |
FEMM | |||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
| |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Raül Romeva i Rueda | |||||
|
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a) |
| |||||
|
Izskatīšana komitejā |
21.2.2006 |
|
|
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
21.2.2006 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
21 0 1 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Edit Bauer, Emine Bozkurt, Věra Flasarová, Claire Gibault, Lissy Gröner, María Esther Herranz García, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Astrid Lulling, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Raül Romeva i Rueda, Amalia Sartori, Eva-Britt Svensson, Anna Záborská | |||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Christa Klaß, Karin Resetarits, Heide Rühle, Marta Vincenzi | |||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||
|
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā) |
| |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Ikgadējais ziņojums par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā | ||||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
AFET | ||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu |
FEMM |
|
|
|
| ||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
|
|
|
|
| ||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
| ||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Richard Howitt |
| |||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
| |||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
20.2.2006 |
13.3.2006 |
19.4.2006 |
|
| ||||||
|
Pieņemšanas datums |
20.04.2006 | ||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+ - 0 |
53 4 0 | |||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Angelika Beer, Panagiotis Beglitis, Bastiaan Belder, Monika Beňová, André Brie, Elmar Brok, Paul Marie Coûteaux, Giorgos Dimitrakopoulos, Camiel Eurlings, Ana Maria Gomes, Richard Howitt, Jana Hybášková, Jelko Kacin, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Cecilia Malmström, Francisco José Millán Mon, Philippe Morillon, Pasqualina Napoletano, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Baroness Nicholson of Winterbourne, Raimon Obiols i Germà, Alojz Peterle, Tobias Pflüger, João de Deus Pinheiro, Mirosław Mariusz Piotrowski, Hubert Pirker, Paweł Bartłomiej Piskorski, Michel Rocard, Raül Romeva i Rueda, Libor Rouček, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Jacek Emil Saryusz-Wolski, György Schöpflin, Gitte Seeberg, István Szent-Iványi, Konrad Szymański, Antonio Tajani, Paavo Väyrynen, Ari Vatanen, Karl von Wogau, Luis Yañez-Barnuevo García, Josef Zieleniec | ||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Laima Liucija Andrikienė, Irena Belohorská, Carlos Carnero González, Alexandra Dobolyi, Hélène Flautre, Michael Gahler, Kinga Gál, Milan Horáček, Tunne Kelam, Eija-Riitta Korhola, Ģirts Valdis Kristovskis, Miguel Angel Martínez Martínez, Athanasios Pafilis, Inger Segelström | ||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| ||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
2.5.2006 | ||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
| ||||||||||