ZIŅOJUMS par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju

20.7.2006 - (2006/2034(INI))

Starptautiskās tirdzniecības komiteja
Referents: Sajjad Karim

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju

(2006/2034(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Indijas un ES 2005. gada 7. septembra Stratēģiskās partnerības vienoto rīcības plānu, un jo īpaši tā nodaļu par tirdzniecības un investīciju attīstību,

– ņemot vērā Indijas un ES 2005. gada 18.–20. septembra Hiderabādē notikušo devīto apaļā galda sarunu secinājumus,

– ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par ES un Ķīnas tirdzniecības attiecību perspektīvām,[1]

– ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām: stratēģiskās partnerattiecības[2],

– ņemot vērā 2005. gada 1. decembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par patentu obligāto licencēšanu attiecībā uz farmaceitisko produktu ražošanu eksportam uz valstīm, kurās ir sabiedrības veselības aizsardzības problēmas,[3]

– ņemot vērā PTO 2005. gada 29. novembrī pieņemto lēmumu par tirdznieciskajiem intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem un sabiedrības veselību,

– ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos[4],

– ņemot vērā Indijas un ASV 2004. gada nolīgumu "Nākamais solis ceļā uz stratēģiskām partnerattiecībām" un sadarbību kodolenerģijas jautājumos civilajā jomā, par kuru notika sarunas prezidenta Džordža Buša valsts vizītes laikā Indijā 2006. gada 2. martā,

– ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā[5],

– ņemot vērā ES un Indijas augstākā līmeņa tikšanos enerģētikas jautājumos, kas notika 2006. gada 6. aprīlī Ņūdeli,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Delegācijas attiecībām ar Dienvidāzijas valstīm un Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociāciju (SAARC) vizīti Ņūdeli un Pendžabā 2006. gada aprīlī,

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A6-0000/2006),

A.  tā kā ES un Indija ir divas lielākās demokrātijas pasaulē un viņu konstitucionālās saistības plurālisma un tiesiskuma jomā veicina saskanību tirdzniecībā un ekonomiskajās attiecībās, nodrošinot juridisku noteiktību investīcijām un veicinot reģionālo un vispārējo stabilitāti;

B.  tā kā Kopējā rīcības plānā ir paredzēta virkne pasākumu saistībā ar dialogu tirdzniecības un ekonomikas politikas virzienu jautājumos, kā arī par sadarbību, bet tā kā šajā plānā nav izvirzītas prioritātes un noteikti termiņi;

C.  tā kā ES ir lielākais tiešo ārvalstu investīciju avots Indijā, — to apjoms 2004. gadā sasniedza 1100 miljonu eiro un tā kā Indijas ārvalstu tiešo investīciju pieplūdums ES ir palielinājies no 140 miljoniem eiro 2002. gadā līdz 600 miljoniem 2003. gadā;

D.  tā kā 22,4 % no Indijas eksporta nonāk ES dalībvalstīs un 20,8 % Indijā importēto preču nāk no ES, un tā kā ES un Indijas tirdzniecības pieaugums laika posmā no 1980. gada līdz 2004. gadam ir no 4400 miljoniem eiro līdz 33 200 miljoniem, kā arī tas ir pieaudzis par 16,9 % laikā no 2003. līdz 2004. gadam;

E.  tā kā ES un Indijas savstarpējā tirdzniecība ir ārkārtīgi nelīdzsvarota; tā kā tirdzniecība ar ES veido 21 % no Indijas tirdzniecības, bet Indijas daļa ES tirdzniecībā ir mazāka nekā 1 %; tā kā ES ir lielākā Indijas tirdzniecības partnere, bet Indija ES tirdzniecības partneru sarakstā ir tikai 10. vietā;

F.  tā kā Indijas ekonomika pēdējā desmitgadē pieaug vidēji par 6 % gadā un tā kā tā var turpināt pieaugt par 7–8 % gadā nākamajā desmitgadē;

G. tā kā neefektīvais finansu sektors ir šķērslis tam, lai Indija uzturētu 8 % ekonomiskās izaugsmes līmeni;

H. tā kā teritorijas, iedzīvotāju skaita un dinamiskās ekonomiskās izaugsmes dēļ pēdējās divās dekādēs Indijai ir liela ietekme reģionā un tā ir viena no pasaules kodolvalstīm, kas spēj ietekmēt globālās ekonomikas gaitu un drošību, tādējādi uzliekot Indijai lielāku atbildības nastu daudzpusējos forumos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Starptautiskajā Atomenerģijas aģentūrā, kā arī Āzijas reģionālās organizācijās, tādās kā SAARC un ASEAN;

I.   tā kā Indijas ekspansija ne vien sniedz izdevīgas iespējas, bet arī raisa pamatotas bažas dažām ES rūpniecības nozarēm, veicinot nepieciešamību pēc politiskas pārvaldes un sadarbības tās eksporta jomas ekonomiskajā un komerciālajā vadībā ES līmenī;

J.   tā kā saglabājoties pašreizējam iedzīvotāju skaita pieaugumam 2 % apmērā, 2025. gadā Indijā būs 1,4 miljardi iedzīvotāju un tā konkurēs ar Ķīnu, kā pasaules visapdzīvotāko valsti;

K. tā kā 2020. gadā vidējais rietumeiropietis būs 45 gadus vecs, bet vidējais indietis būs tikai 29 gadus vecs; tā kā pašreizējo demogrāfisko tendenču rezultātā ES potenciālā izaugsme saruks 2020. gadā; tā kā, turpretim Indijas galvenā konkurences priekšrocība ir lielais skaits jaunu, apmācītu, angliski runājošu lētu darbinieku;

L.  tā kā Dohas attīstības programmas veiksmīgs iznākums ir ārkārtīgi nozīmīgs gan ES, gan Indijai un tā kā šāds nolīgums neizslēdz divpusējus PTO+ nolīgumus;

M. tā kā Indija ir viena no tām valstīm, kas visaktīvāk iesaistīta antidempinga instrumenta darbībā, gan vēršoties pret citiem, gan saņemot pārmetumus; pēdējā dekādē ierosinot 412 izmeklēšanas, aiz sevis atstājot ASV ar 358 un ES ar 318 izmeklējamām lietām;

N.  tā kā Indija tikai nesen ieviesa ģeogrāfiskās izcelsmes norādes sistēmu, bet jau reģistrētas 27 Indijas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un ir saņemti izskatīšanai vairāk nekā 40 iesniegumu;

O.  tā kā intelektuālā īpašuma tiesību saistību piemērošana PTO kontekstā ir nozīmīga gan ES, gan Indijai;

P.  tā kā indiešu diaspora ir lielāka par 20 miljoniem, no kuriem aptuveni 3 miljoni dzīvo ES, nodrošinot vidējo naudas pārvedumu apjomu uz Indiju 6000 miljonu ASV dolāru gadā;

Q. tā kā nepārtrauktā spriedze kopš 1945. gada starp Indiju un Pakistānu, kas tagad ir kodolbruņotas, un kuras dēļ pasaule atradās uz kodolkara sliekšņa, atbaida investīcijas un saistību uzņemšanos abās šajās valstīs;

R.  tā kā vispārējais naftas pieprasījums kopš 2000. gada ir pieaudzis par 7 miljoniem barelu dienā, no kuriem 1 miljons barelu ir Indijas pieprasījums, kur naftas patēriņš pieaug ārkārtīgi strauji; tā kā Indijai ir ceturtā lielākā pasaules etanola rūpniecība, kas gadā saražo vairāk nekā 462 miljonus galonu; tā kā 70 % no Indijā patērētās enerģijas ir importēti; tā kā, lai turpinātu ekonomisko izaugsmi tai būs nepieciešami jauni enerģijas piegādes kanāli; tā kā pieaugošais vispārējais pieprasījums pēc naftas var potenciāli izraisīt ekonomisku nestabilitāti un stratēģisku, kā arī politisku spriedzi;

S.  tā kā, tomēr, Indija būs pirmā valsts Dienvidāzijā, kas izveidos stratēģiskas naftas rezerves;

T.  tā kā 390 miljonu indiešu ikdienas iztikai tērē mazāk nekā 1 ASV dolāru dienā un tā kā Indijas attīstība ir nevienlīdzīgi iespaidojusi sabiedrības daļas, ietekmējot tikai niecīgu iedzīvotāju skaitu;

U. tā kā Gudžaratas — Indijas štata ar visstraujāko attīstību IKP ir dubultojies laikā no 1993. gada līdz 2003. gadam un produkcijas apjoms uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis par 73 %; tā kā turpretim Indijas nabadzīgākajā štatā Bihārā produkcijas pieaugums uz vienu iedzīvotāju tajā pašā laika posmā bija tikai 22 %;

V. tā kā 2006. gada 2. februārī uzsāktā iniciatīva, kas pazīstama kā Lauku nodarbinātības garantijas sistēma Anantapūras rajonā (Andhra Pradesh), nodrošinās 100 darba dienas gadā par minimālo algu sabiedriskos projektos vienam mazturīgas ģimenes loceklim; un tā kā šī programma ir ļoti nozīmīga starp centieniem risināt nabadzības problēmu lauku teritorijās Indijā;

W. tā kā Indija ir vienīgā lielākā labuma guvēja no Vispārējo priekšrocību sistēmas, 2005. gadā eksportējot uz ES 7700 miljonu eiro apmērā, ar preferenciālu piekļuvi ES tirgum vai nu bez nodevām, vai ar samazinātām nodevu likmēm 2005. gadā; tā kā tas nozīmē, ka gandrīz puse no Indijas eksporta uz ES, pēc provizoriskiem aprēķiniem guva peļņu no Vispārējo priekšrocību sistēmas 17 miljonu eiro apmērā; tā kā tarifi Indijas apģērbiem tika samazināti vidēji no 12 % līdz 9,5 %;

X. tā kā lielākās ieguvējas no tekstilmateriālu un apģērbu kvotu atcelšanas 2005. gada 1. janvārī bija Ķīna un Indija, to eksporta apjomiem pagājušā gadā pieaugot attiecīgi par 42 % un 18 %; tā kā, turpretim, lielākā daļa citu jaunattīstības valstu piegādātāju no tā zaudēja, lai arī ES kvotu atjaunošana Ķīnas eksportam 2005. gada vidū, pozitīvi ietekmēja to eksportu gada otrajā pusē;

Y. tā kā Indijā bērnu nodarbinātības sastopamība ir viena no lielākajām pasaulē;

Z.  tā kā, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006. gada ziņojumu par AIDS epidēmiju, Indijā 5,7 miljoni cilvēku ir inficēti ar HIV/AIDS; tā kā Indijā pēc pašreizējiem aprēķiniem inficēto pieaugušo ir mazāk nekā 1 % no iedzīvotājiem, bet tā kā Indija vēl joprojām apsteidz Dienvidāfrikas Republiku, kā valsts ar vislielāko HIV/AIDS inficēto skaitu, kas saasina šīs slimības ietekmi uz Dienvidāzijas subkontinentu; tā kā lielākā saslimstība ir ekonomiski attīstītos štatos, kuros ieplūst liels skaits pagaidu darbaspēka, tādējādi veicinot vēl intensīvāku infekcijas izplatīšanos;

AA. tā kā aptuveni 80 % Indijas ģeogrāfiskās teritorijas ir pakļauta cikloniem, plūdiem, nogruvumiem, sausumam, zemestrīcēm, kā arī vietēja mēroga apdraudējumiem, un tā kā sliktie sociāli ekonomiskie apstākļi apvienojumā ar katastrofām ir izveidojuši nesaraujamu nabadzības un neaizsargātības apburto loku;

BB. tā kā malārijas un holēras izplatība Indijā vēl joprojām ir pamats nopietnām bažām, un šajā sakarā ir jāpieņem īpaši politikas virzieni;

CC. tā kā nebeidzamā diskriminācija — kastu sistēma nozīmē to, ka Indija vēl joprojām negūst no saviem iedzīvotājiem to labāko, domājot par potenciālu un iemaņām;

Tirdzniecība

1.  atzinīgi vērtē Indijas un ES apņemšanos panākt Dohas attīstības programmas veiksmīgu un vērienīgu iznākumu; šajā sakarā aicina Indiju izmantot savu G20 vadītājas posteni, lai līdz 2006. gada beigām panāktu līdzsvarotu, uz attīstību orientētu vienošanos starp attīstītajām valstīm, jaunās ekonomikas valstīm un jaunattīstības valstīm; atzīmē, ka tas Dohas sarunas neizslēdz citu divpusēju PTO+ sarunu iespējamību; atzīmē, ka noslēdzoties Dohas sarunu kārtai par attīstību, samazināsies tādu sistēmu kā VPS vērtība attiecībā uz jaunattīstības valstīm, piemēram, Indiju, vēl vairāk samazinot pašreizējo preferenču līmeni; aicina ES piedāvāt brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Indiju, kas būtu līdzīgs tās nolīgumam ar Čīli, kurā nodrošināta ar muitas nodokli neaplikta preču ievešana no abām pusēm, uz abpusēja pamata, un aicina Augsta līmeņa tirdzniecības darba grupu abpusēji izpētīt iespējas šajā jomā;

2.  uzsver to, ka Dohas sarunu veiksmīgam iznākumam nepieciešams gan ES gan Indijas pilnīgs atbalsts; mudina Indiju un G20 saprast, ka pretī Eiropas piedāvājumam attiecībā uz lauksaimniecību ir jāsniedz saprātīgs piedāvājums no G20 puses attiecībā uz NAMA un pakalpojumiem;

3.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa darba grupas tirdzniecības jomā veikumu sadarbības uzlabošanā un pakāpenisko Rīcības plāna īstenošanu, kura rezultātā Indija aizvien vairāk iesaistās liela mēroga kopīgos starptautiskos projektos, piemēram ITER un Galileo; tomēr uzsver, ka, lai arī Kopīgais Rīcības plāns nodrošina tikai nepārtrauktu dialogu daudzās jomās, tajā nav atrodamas nekādas norādes attiecībā uz prioritātēm un termiņiem; aicina abas puses izrādīt politisko gribu, lai konsolidētos efektīvām stratēģiskām partnerattiecībām;

4.  ir nobažījies, ka par spīti samērā pozitīvajai statistikai saglabājas jomas, kurās ir neapgūts tirdzniecības potenciāls abām ekonomikām; aicina Augsta līmeņa darba grupu tirdzniecības jomā risināt tirdzniecības un investīciju jautājumus, kā daļu no plaša, iesaistoša, politiska dialoga, kā arī izpētīt sadarbības iespējas tādās jomās, kā migrācija, izglītība un kultūras apmaiņa;

5.  atzīmē, ka Indijas augstie importa tarifi, kā arī, neatkarīgi no nozīmīgiem uzlabojumiem pēdējā laikā, beztarifu barjeras, rosina nopietnas bažas ES rūpniecībai; uzskata, ka šādas protekcionistiskas politikas saglabāšana pēc ekonomikas liberalizācijas paver iespējas tirgus traucējumiem un manipulācijām tajā; ir nobažījies, ka PTO sarunas par tarifiem nav sasniegušas nekādus uzlabojumus (nenotika ne tarifu saistīšana vai apņemšanās ievērot „saistošās" likmes, kas tāpat palika augstas), kā arī Komisijas pastāvīgie centieni sākt ar Indiju divpusēju dialogu par konkrētiem traucējumiem vēl joprojām ir neveiksmīgi; atzīmē, ka tirdzniecības šķēršļu samazināšana var pakāpeniski uzlabot tirdzniecības apstākļus, tādējādi veicinot izaugsmi, nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību; aicina Indiju samazināt importa tarifus, lai tie vairāk līdzinātos likmēm, kuras piemēro Dohas attīstības programmas kontekstā, kā arī turpmāk censties noņemt daļu no esošajām beztarifu barjerām; mudina Augsta līmeņa darba grupu tirdzniecības jomā strādāt pie tarifu samazināšanas starp pusēm visā tirdzniecībā ar divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu, tādējādi nodrošinot, lai pašreizējie un potenciālie eksportētāji varētu attīstīt savu uzņēmējdarbību un dažādot savu eksporta bāzi;

6.  aicina ES atbalstīt Indijas starptautiskās tirdzniecības potenciālu, kā arī tās centienus piesaistīt tiešus ārvalstu ieguldījumus, jo īpaši piešķirot atbalstu tirdzniecībai, lai risinātu infrastruktūras un administratīvos sarežģījumus;

7.  uzskata, ka konkurences noteikumi un to efektīva īstenošana ir būtiski, lai nodrošinātu liberalizācijas un attiecīgo regulatīvo reformu priekšrocību pilnīgu izmantošanu un atbalstu ekonomiskajai attīstībai un labai pārvaldībai; tāpat uzskata, ka efektīva konkurences politika piesaista ārvalstu ieguldītājus, jo rada uzņēmējiem pārskatāmu un nediskriminējošu tiesisko regulējumu; atzīmē, ka nav tāda modeļa, kas būtu piemērots visiem attiecībā uz konkurences noteikumiem brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus ES noslēgusi pēdējā desmitgadē, jo konkurences noteikumi ir atšķirīgi atkarībā no šo noteikumu, kā arī izpildiestāžu esamības un attīstības līmeņa partnervalstī; aicina Augsta līmeņa grupu tirdzniecības jomā apsvērt, cik daudz būtu jāsasniedz attiecībā uz konkurences noteikumiem ikvienā divpusējā tirdzniecības nolīgumā starp ES un Indiju;

8.  atzīmē, ka Indija ir sarunu dalībniece antidempinga jomā gan kā lietotāja, gan kā tiesas procesu dalībniece; atzinīgi vērtē ES un Indijas labās darba attiecības šajā jomā un aicina abas puses strādāt kopā, lai novērstu antidempinga instrumentu ļaunprātīgu izmantošanu un darītu galu dempingam;

9.  atzīmē, ka ES un Indija uzskata ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību par ražotājiem, patērētājiem un valdībām noderīgu instrumentu; tomēr atzīmē, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādes instruments Indijā nav plaši pazīstams; aicina Indijas valdību popularizēt ģeogrāfiskās norādes sistēmu un veicināt pieteikšanos uz tām; atzīmē, ka saskaņā ar intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem PTO locekļi ir tiesīgi brīvi īstenot savus likumus, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību nekā paredzēts pašā šajā līgumā; uzskata, ka divpusējs darījums varētu piedāvāt ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību ES un Indijā vairāk nekā Līgumā par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību, tādējādi nodrošinot noderīgu papildlīdzekli kopīgiem daudzpusējiem centieniem;

10.  atzīmē, ka intelektuālā īpašuma pieaugošā nozīmība Indijā ir acīmredzama, jo pieaug lietu skaits Indijas intelektuālā īpašuma birojos un atzīmē, ka Indijas rūpniecība ir aktualizējusi globālas problēmas, kā arī padarījusi uz izpēti balstītu attīstību par savas uzņēmējdarbības stratēģijas neatņemamu daļu; atzīmē Indijas nesenās reformas intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības režīmā, tostarp Indijas Patentu Aktu (Grozījumi) 2005; atzīmē arī centienus pilnveidot un racionalizēt procedūras jautājumus, lai padarītu sistēmu lietotājiem draudzīgāku; atzīmē arī, ka saskaņā ar jaunajām likumdošanas iniciatīvām, Indija ir arī uzsākusi nozīmīgas Intelektuālā īpašuma biroju modernizācijas programmas un atvēlējusi nozīmīgus naudas līdzekļus infrastruktūras izveidošanai un uzlabošanai; aicina Indiju nodrošināt, ka šā režīma piemērošana norit saskaņā ar Rio Konvenciju par Bioloģisko daudzveidību un pašreizējām saistībām PTO;

11. atzīmē arī, ka pēdējos 10 gados ES ir ieviesusi visaptverošu intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēmu, saskaņojot lielāko daļu valstu intelektuālā īpašuma sistēmu un iedibinot Kopienas intelektuālā īpašuma tiesības visā ES; uzskata, ka vislielākās labvēlības un vietējās apstrādes principu dēļ, šie tiesību akti ir izdevīgi gan īpašniekiem, kas nav no ES, gan ES intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem; uzskata, ka izpildei jābūt intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības neatņemamai sastāvdaļai, un mudina ES un Indiju vienoties par izpildes pasākumu kopīgiem principiem, lai tie būtu efektīvi, proporcionāli, preventīvi un neradītu šķēršļus legālai tirdzniecībai;

12.  apsver, ka situācijā, kad pasaulē viena no trīs personālā datora programmatūrām tiek iegūta nelegāli, pirātisms turpina apdraudēt inovācijas programmatūru jomā, kā rezultātā zudīs darba vietas un nodokļu ieņēmumi gan Indijai gan ES; atzīmē, ka pateicoties valdības politikai, kas bija vērsta pret pārkāpējiem programmatūras pirātisma jomā un izpratni veicinošām kampaņām, Indijā ir reģistrēta pirātisma samazināšanās 2005. gadā par 2 %; tomēr atzīst, ka vēl daudz jāpaveic, lai kontrolētu to, ka Indijas uzņēmumi gūst labumu negodīgas konkurences ziņā, ražošanā un apstrādē izmantojot pirātiski iegūtas programmatūras un datortehnikas; aicina Indijas valsts un federālās valdības turpināt samazināt pirātisma izplatību; atzīmē, ka, lai arī ES un ASV pašreizējie centieni pirātisma izskaušanā sākotnēji būs koncentrēti uz Ķīnu un Krieviju, drīz tām sekos arī pārējā Āzija; apsver, ka Indijas interesēs ir šajā jomā konstruktīvi strādāt kopā ar ES, ievērojot to, ka IDC 2005. gada ietekmes izpētē ir lēsts, ka, ja Indija spētu samazināt pašreizējo pirātisma līmeni no pašreizējiem 72 % līdz 64 % līdz 2009. gadam, Indijā rastos 115 000 jaunu IT darba vietu, un ekonomikā ieplūstu papildu 5 900 miljoni ASV dolāru, kā arī nodokļu ieņēmumi pieaugtu par 86 miljoniem ASV dolāru;

13. atzīst farmācijas rūpniecības nozīmību Indijas ekonomikā un sabiedrībā, un aicina Indijas varas iestādes nodrošināt starptautisko standartu piemērošanu cilvēku un dzīvu dzīvnieku izmantošanā zinātniskos eksperimentos, kā arī to, lai šādu eksperimentu skaits būtu minimāls un tiktu atrastas alternatīvas;

14.  aicina ES un Indiju būt ceļvežiem Dohas sarunās, meklējot ātru un paliekošu risinājumu intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem, kā arī sabiedrības veselības jomā, lai veicinātu visnepieciešamāko zāļu pieejamību; atzinīgi vērtē Indijas valdības paveikto attiecībā uz intelektuālā īpašuma aizsardzības reglamentatīvajām normām medikamentu jomā; mudina Indijas valdību ātrāk īstenot šo likumu, jo īpaši attiecībā uz ģeneriskajām zālēm;

15. atzīmē, ka tradicionālās zināšanas aizvien vairāk tiek atzītas par vērību, gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, gandrīz 80 % pasaules iedzīvotāju, lai apmierinātu savas ikdienas vajadzības pēc pārtikas, kā arī veselības jomā, ir atkarīgi no produktiem un pakalpojumiem, kuru pamatā ir jauninājumi, kas balstīti uz tradicionālajām zināšanām un praksēm, tostarp tas attiecas arī uz 441 etnisko kopienu Indijā; atzīmē sarežģītās juridiskās, politiskās un sociālās saiknes starp intelektuālā īpašuma tiesībām un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī ģenētiskajiem resursiem; aicina ES un Indiju kopīgi strādāt pie tā, lai atrastu saprātīgu risinājumu, saskaņojot intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektus ar Rio Konvencijas par Bioloģisko daudzveidību mērķiem;

16. atzinīgi vērtē Indijas centienus reformēt finanšu sektoru, nozīmīgi liberalizējot procentu likmes, samazinot bankām pieprasīto valdības parādu līdzdalību un atvieglojot banku saistības sniegt aizdevumus prioritārām jomām, piemēram, lauksaimniecībai un mazajiem uzņēmumiem; ņem vērā to, ka Indijai, aizvien vairāk integrējoties globālajā finanšu sistēmā, nepieciešama vēl straujāka finanšu nozares reforma; jo īpaši apsver, ka finanšu jomas liberalizācija, padarot to izturīgāku pret iekšējiem un ārējiem satricinājumiem, ir nepieciešama, lai veicinātu noguldījumu pieaugumu, kredītu tradīciju attīstību, kā arī privāto un ārvalstu līdzekļu ieplūšanu; apsver, ka tehniskās un vadības pieredzes nodošana var lieti noderēt Indijas finanšu tirgus attīstībā un tāpēc aicina ES piedāvāt šādu palīdzību;

17. atzinīgi vērtē Indijas lēmumu turpmāk neregulēt rūpiju, atbrīvojot daļēji konvertējamo rūpiju no atlikušās kapitāla kontroles; uzskata, ka tādējādi tiks likvidēts nozīmīgs šķērslis ceļā uz Indijas integrāciju globālajā ekonomikā, dodot iespēju privātpersonām un uzņēmumiem veikt ieguldījumus citās valstīs daudz netraucētāk, kā arī dodot iespēju lieliem uzņēmumiem vieglāk un lētāk piekļūt ārvalstu aizdevumiem, kas šobrīd ir ierobežots līdz 500 miljoniem ASV dolāru vienam uzņēmumam gada laikā;

18.  aicina Indiju pievienoties līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, kas ir neaizvietojams daudzpusējs instruments starptautiskā miera, drošības un stabilitātes saglabāšanā un stiprināšanā, kā arī pauž bažas par ciešo ASV un Francijas — Indijas sadarbību kodoljomā, ņemot vērā to, ka Indija nav saistījusi sevi ar līgumiem kodoldrošībai;

19. atzīmē, ka Indija ir piekritusi — lai sasniegtu iecerēto, tai ir jāpilda savas saistības Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā; atzinīgi vērtē to, ka ar tirdzniecības palīdzību tiek veicināta Indijas un Pakistānas savstarpējā uzticēšanās, un īpaši apsveic 2006. gada 2. maija orientējošo vienošanos veicināt tirdzniecību un komercdarbību pāri kontroles joslai sadalītajos Jammu un Kašmiras reģionos, uzsākot kravas pārvadājumus pa Srinagar-Muzaffarabad ceļu, kā arī otru autobusu līniju pāri Kašmirai, savienojot Poonch, kas atrodas Jammu, un Kašmiru ar Rawalakot, kas atrodas Azad Jammu Kašmirā; atzinīgi vērtē premjerministra Singh 2006. gada 23. maija apņemšanos izveidot brīvākas tirdzniecības un brīvākas pārvietošanās telpu ar „caurlaidīgām robežām”, lai izveidotu labvēlīgu vidi apmetnēm Kašmirā; aicina gan Indiju, gan Pakistānu vēl vairāk samazināt administratīvos šķēršļus ar tirdzniecību saistītajiem uzticības veicināšanas pasākumiem, kā arī aicina ES šajos jautājumos piedāvāt tehnisko palīdzību, ja tas nepieciešams;

20. tomēr ir nobažījies, ka SAARC reģiona iekšienē tirdzniecības apjomi vēl joprojām nav lieli; uzskata, ka Dienvidāzijas brīvās tirdzniecības līgumā ir pārāk daudz izņēmumu, lai to tiešām varētu uzskatīt par standarta brīvās tirdzniecības līgumu; aicina SAARC regulāri pārskatīt iespējas tirdzniecības un investīciju apjomu palielināšanai reģionā; uzskata, ka attiecībās ar Indiju ES pieejai jābūt reģionāli iesaistošai un aicina ES izveidot "redzējuma grupu", līdzīgu kā ASEAN gadījumā, lai vairāk izpētītu ES un SAARC attiecību perspektīvas;

21. mudina Indiju, kā SAARC un BIMSTEC dalībnieci, izmantot savu pozitīvo ietekmi, lai palīdzētu atbalstīt demokrātiskas pārmaiņas un cilvēktiesību ievērošanu Birmā, kā arī turpināt atbalstīt miera procesu Šrilankā;

22. atzīmē, ka tādas Āzijas valstis kā Indija un Ķīna, par spīti ilggadējai ekonomiskai izaugsmei, vēl joprojām nav pietiekami pārstāvētas, kā arī negodīgi atstumtas daudzpusējās organizācijās, tostarp arī Starptautiskajā Valūtas fondā; aicina ES un Indiju kopīgi strādāt, lai novērstu šādas nepilnības, un nodrošināt, ka balsstiesīgās akcijas un augsta līmeņa amati tiek sadalīti atbilstīgi attiecīgajai ietekmei starptautiskajā ekonomiskajā sistēmā;

23. atzinīgi vērtē Indijas valdības reformas ārvalstu tiešo investīciju stratēģijā un Investīciju komisijas sasniegumus; pauž bažas par to, ka ārvalstu investoriem joprojām jāsaskaras ar nomācošu vietējā līmeņa birokrātiju un citām beztarifu barjerām; mudina Indijas valdību turpināt cīnīties ar birokrātiju un korupciju; aicina štatu un pašvaldību pārvaldes vienkāršot un konsolidēt pieteikšanās kārtību; kā arī aicina censties panākt lielāku juridisko pārredzamību;

24. pauž bažas par to, ka ārvalstu ieguldītāji vēl joprojām saskaras ar nomācošu vietēja līmeņa birokrātiju, kur liela problēma ir apstiprināšanas kārtība, saskaņā ar kuru līdz minimumam ir samazināts to pieteikumu skaits, kurus drīkst apstiprināt automātiski, lielākoties katru gadījumu izskatot atsevišķi; ir norūpējies par to, ka amatpersonas turpina diskrimināciju, priekšroku dodot vietējām interesēm; atzīmē, ka apstiprināšanas un licencēšanas process dažos reģionos tiek kritizēts, par to, ka tas ir negodīgs, nepārredzams, noteikumi mainās tik neaptverami bieži, ka mēdz būt ļoti grūti spēt izdabāt sistēmas kaprīzēm; aicina štatu un pašvaldību pārvaldes vienkāršot un konsolidēt pieteikšanās kārtību;

25. atzīmē indiešu diasporas lielo ieguldījumu Indijas attīstībā; tomēr atzīmē, ka diasporas daļa no ārvalstu tiešajām investīcijām līdz šim ir tikai 10 %; uzskata, ka ilgtermiņa attīstībai ir nepieciešamas gan sociālās iemaksas, gan finanšu maksājumi; aicina Indiju turpināt izstrādāt sistēmu, kā piekļūt diasporas resursiem, dubultpilsonību varētu uzskatīt par reālu piemēru;

ES un Indijas sadarbība

26. atzinīgi vērtē ES un Indijas apņemšanos sestajā Indijas – ES augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gada 7. septembrī, kā stratēģiskajiem partneriem stiprināt dialogu un sadarbību, tostarp cilvēktiesību jomā, kā tas atspoguļots kopīgā rīcības plānā, kurā paredzēta arī sadarbība attīstības jomā, uzsverot vides ilgtspējības, kā arī sociālās un ekonomiskās kohēzijas nozīmību; lūdz turpināt stratēģiskajā partnerībā uzsākto dialogu cilvēktiesību jomā; šajā sakarā apsveic Indijas Nacionālo cilvēktiesību komisiju par tās neatkarīgo un rūpīgo darbu šajos jautājumos;

27. uzsver, ka ES – Indijas stratēģiskās partnerības galvenajiem uzdevumiem jābūt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai un nabadzības izskaušanai; atzinīgi vērtē to, ka nākamajā ES – Indijas augstākā līmeņa sanāksmē 2006. gada 13. oktobrī tiks izskatīti jautājumi, kas saistīti ar Tūkstošgades mērķu sasniegšanu; un aicina veikt īpašus pasākumus, lai minoritātes, piemēram, dalits un adivasis, kā arī citas atstumtas kopienas, ciltis un kastas varētu pārvarēt milzīgās atšķirības no citiem iedzīvotājiem attiecībā uz Tūkstošgades mērķiem;

28. atzinīgi vērtē to, ka jautājumi par veselību, izglītību, ūdens pārvaldību un vidi ir uzsvērti EK un Indijas sadarbībā attīstības jomā no 2002. līdz 2006. gadam, kā arī Kopīgajā rīcības plānā ir apņemšanās padziļināt sadarbību attīstības jomā veselības un izglītības jautājumos, cenšoties veicināt šo sadarbību, lai atbalstītu Indijas nozīmīgās sociālās programmas; tostarp īpašus pasākumus, lai efektīvi izbeigtu mazāk priviliģētu sociālo grupu, īpaši sieviešu diskrimināciju; tāpat aicina ieviest vairāk pasākumu meiteņu izglītības veicināšanai kā daļu no rīcības plāna, tādējādi sasniedzot 2. un 3. Tūkstošgades attīstības mērķi;

29. atzinīgi vērtē Komisijas publiskās apspriedes, izstrādājot stratēģiski nozīmīgo pārskatu ES un Ķīnas tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām; uzskata, ka Indija var būt līdzvērtīgs, bet atšķirīgs izaicinājums ES rūpniecībai; aicina komisiju līdzīgi rīkoties arī Indijas gadījumā, lai nodrošinātu šo attiecību politisku, ekonomisku un komerciālu pārvaldi ES līmenī;

30. uzskata, ka ES īpaša uzmanība jāvelta Indijas MVU sektoram, un ka MVU varētu nostiprināt ar tādiem pasākumiem, kas palīdzētu finansēt pilsoņu iesniegtos uz tirgu orientētos vietējos projektus;

31. uzsver, ka attīstības jomā ES jāsadarbojas ar Indiju kā ar topošu starptautisku līdzekļu devēju, apmainoties ar pieredzi un sadarbojoties noteiktos projektos jaunattīstības valstīs; uzsver, ka Indijas pieredze varētu izrādīties noderīga, veicinot ES attīstības palīdzības efektivitāti un produktivitāti.

32.  atzīmē, ka indieši raizējas par ES un vēlas studēt par to un labāk saprast; atzinīgi vērtē 33 miljonus eiro vērto Erasmus Mundus stipendiju shēmu, īpaši veltot uzmanību sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, jo Indijas veiksmīgās pieredzes apgūšana varētu uzlabot ES sniegumu, tieši saistībā ar informācijas sabiedrības jautājumiem — izglītību, pētniecību un attīstību, kā arī inovāciju; atzinīgi vērtē Jean Monnet katedras izveidi Eiropas studijām Deli universitātē, uzskatot to par būtisku iniciatīvu, lai stiprinātu ES un Indijas attiecības; aicina Komisijas delegāciju un dalībvalstu vēstniecības strādāt ar Indijas varasiestādēm, lai popularizētu ES nozīmi atbalstot izglītības, kultūras un zinātnisko apmaiņu, un ierosina, ka apmaiņa kultūras jomā palīdzētu veicināt plašu sabiedrības atbalstu konstruktīvai sadarbībai un, ka profesionālā apmaiņa, kā arī apmaiņa uzņēmējdarbības jomā, arī būtu labvēlīga gan kultūru savstarpējai izpratnei, gan abpusējai informācijas plūsmai; uzsver Uzņēmumu vadošā personāla apmācības programmas — „Apmaiņa cilvēks pret cilvēku”, kāda ir ar Japānu un Koreju, lielos panākumus un mudina Komisiju paplašināt šo programmu, iekļaujot arī Indiju, piešķirot attiecīgu finansējumu;

33. iesaka, lai Komisija izpētītu vai padziļinātu konkrētas ES - Indijas programmas tādās jomās, kā augstākā izglītība un profesionālā izglītība; programmas, kas veicinātu studentu, skolotāju un pētnieku apmaiņu;

34.  atzīst, ka Indijas programmatūras un pakalpojumu nozares apjoms ir trīskāršojies pēdējos piecos gados un tās vērtība pašreiz ir 20 miljardi eiro; atzīmē, ka lielu daļu no šīs izaugsmes nodrošināja Rietumu uzņēmēju ārpakalpojumu attīstīšana Indijā; apsver, ka ES varētu būt izdevīga liela augsti kvalificētu un profesionālu Indijas darbinieku kustība; aicina augsta līmeņa tirdzniecības grupu izpētīt iespēju nolīgumam par profesionāla darbaspēka pārvietošanos atbilstīgi 4. režīmam, lai pēc studijām IT speciālisti no Indijas varētu strādāt ES, nodrošinot kvalificētu darbaspēku, kā arī attaisnotu ES investīcijas augstākās izglītības sistēmās; atzīmē, ka programmatūras uzņēmumi ir magnēts, kas pievelk saistītos uzņēmumus, kā arī pakalpojumu nozari un ar to saistītās prasības pēc infrastruktūras, tas viss var pozitīvi ietekmēt reģionu ekonomiku un veicināt vietējo iedzīvotāju dažāda veida nodarbinātību;

35. atzīmē, ka laikā no 2003. līdz 2008. gadam 200 000 darba vietu ES varētu kļūt par ārpakalpojumiem, lielākoties Indijā; atzīmē arī, ka ap 2010. gadu Indijā būs pieprasījums pēc 160 000 valodu speciālistu un tikai 40 000 indiešu būs nepieciešamā kvalifikācija; uzskata, ka ņemot vērā jau esošos 30 000 ES darbinieku Indijā, profesionāliem eiropiešiem, kas ir gatavi pārcelties, paveras nopietnas izredzes šajā jomā, un tas nodrošinātu "smadzeņu apmaiņu" nevis "smadzeņu nopludināšanu";

36. iesaka dalībvalstīm un Komisijai nodrošināt nepieciešamo pamatu tam, lai uzņēmumi un universitātes gūtu labumu no Indijas straujās ekonomiskās izaugsmes konkrētās nozarēs, piemēram, programmatūras un filmu nozarēs;

37. atzīmē, ka Indijas ekonomiskais pieaugums, kas ietekmē globālā enerģijas pieprasījuma pieaugumu, raisa bažas par enerģijas drošību; atzīmē, ka Indija joprojām cieš no trūkuma enerģētikas jomā un ir pārāk atkarīga no naftas un oglēm, abiem šiem dārgajiem un piesārņojošajiem fosilajiem kurināmajiem; atzīmē, ka Indijas centieni nodrošināties ar dabasgāzi un atomenerģiju ir tieši saistīti ar šo problēmu; atzīmē, ka Indijai attīstot atomenerģētiku, tas nodrošinās mazāk kā 5 % elektrības un tikai 2 % no kopējā nepieciešamā enerģijas apjoma; uzskata, ka centieni attīstīt atomenerģētiku būtu arī atkāpšanās no Glenīglas G8 apņemšanās apturēt klimata pārmaiņas un veicināt enerģijas taupīšanu; uzskata, ka neko nedarot, lai procesus apturētu vides degradācija draud kļūt par galveno traucējumu Indijas ekonomiskajai attīstībai nākotnē;

38. atzīmē, ka Indijai un ES ir ilgstošas tradīcijas veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un uzskata, ka tādas atjaunojamās enerģijas kā saules, vēja un biomasas enerģija ir praktiski risinājumi, kas līdztekus būtiskiem ieguldījumiem energoefektivitātes veicināšanā varētu nodrošināt nepieciešamo enerģiju ilgtermiņā; atzinīgi vērtē Indijas centienus šajā jomā, tostarp tās pašu izstrādātās biogāzes ražošanas ierīces lauku apgabaliem un saules baterijas (kuras izmanto, lai apgādātu ciematu mājas un darbnīcas), kā arī tās nesenos panākumus, izveidojot pasaulē ceturto lielāko vēja enerģijas ražošanas nozari; uzskata, ka pasaules nabadzīgākajām valstīm, izjūtot pieaugošā enerģijas pieprasījuma negatīvo ietekmi, ko uzskatāmi parādīja nesenie nemieri Indonēzijā sakarā ar naftas cenu kāpumu, Indijai jāturpina atbalstīt reģionālās atjaunojamās enerģijas attīstību vēl plašāk Āzijā, kā tā jau to dara Butānā; atzinīgi vērtē Indijas – ES enerģētikas īpašās grupas izveidi un aicina ciešāk sadarboties enerģijas drošības un tirgus reformu, atjaunojamās enerģijas, kā arī enerģijas efektivitātes jomās; uzskata, ka Indijai un ES jāturpina noteikt globālās enerģētikas aprises, attīstot novatorismu, ilgtspējīgu enerģētiku, vienlaicīgi izpildot prasības attiecībā uz klimata pārmaiņām;

39. atzīmē, ka ģeogrāfiski Indija ir dažāda, un tas liecina par naftas un gāzes krājumiem, bet valsts sektora vadītā izpēte līdz šim nav bijusi efektīva; tomēr atzīmē, ka iesaistoties Eiropas enerģētikas uzņēmumiem, stāvoklis jau mainās, piemēram, Lielbritānijas Cairn Energy ziņoja par vairākām naftas atradnēm Radžastānā 2004. gadā (pēc provizoriskiem aprēķiniem lielākajā no tām atrodami 500 miljoni barelu pieejamu rezervju); aicina Indiju veicināt aktīvākus naftas un dabasgāzes meklējumus, nodrošinot būtiskus stimulus, lai iegūtu savā pusē Eiropas izpētes uzņēmumu pieredzi un efektivitāti;

40. atzīmē, ka biodegvielas ražošanas izmaksas Indijā ir aptuveni viena trešdaļa no Eiropā nepieciešamajām izmaksām, un Indija nesen ir nolēmusi paplašināt savas biodegvielas pārstrādes programmas; atzīmē, ka Indija izvērš etanola ražošanu un valdība ir aktivizējusi dažādus finansiālus stimulus, tostarp pārdošanas nodokļa samazināšanu un samazinātu akcīzes nodokli etanolam un etanola maisījuma degvielai; apsver, ka pārtikā neizmantojamā Jatropha ir reāli izmantojama biodegvielas ražošanā Indijā, jo tā var augt sausā vai daļēji sausā augsnē, kā arī tam nepieciešamas minimālas investīcijas, un mudina ES un Indiju sadarboties šajā jautājumā; apsver, ka papildus aptuveni 17 miljoniem jaunu darba vietu un ienākumiem, kas ieplūstu atpalikušās lauku kopienās, šādas programmas samazinātu Indijas atkarību no ārvalstu naftas, bet tikai tādā gadījumā, ja tas tiek darīts saskaņā ar ilgtspējības principiem;

Indijas ekonomiskais un sociālais stāvoklis

41. atzīmē, ka starptautiskā tirdzniecība var būt jaudīgs ekonomiskās izaugsmes un nabadzības samazināšanas virzītājspēks, bet tā nav burvju nūjiņa pati par sevi, tirdzniecības reformas ir saistītas ar attīstības politikas virzieniem; uzskata, ka, lai atbrīvotu cilvēkus no nabadzības žņaugiem un turpinātu virzīties augšup ekonomiskajā attīstībā, Indijai būtiski jāstrādā pie uzņēmējdarbības vides izveides, kas padziļinātu integrāciju pasaules ekonomikā ar plašu rūpniecības un pakalpojumu spektru;

42. atzinīgi vērtē to, ka pēdējā Indijas piecu gadu cilvēkresursu attīstības plānā (2002 –2007) aizvien vairāk tiek atzīta ārējās ekonomiskās vides tirdzniecības un investīciju nozīmība;

43. atzīmē, ka Indijas štatu savstarpējo nevienlīdzību saasina nevienmērīgais pirktspējas sadalījums no štata uz štatu, kā arī dažādie politiskās un finanšu vadības standarti; apsver, ka nabadzības nastas atvieglošanai valsts līdzekļi jānovirza uz lauku reģioniem, kā arī infrastruktūras attīstībai, lai atbalstītu rūpniecības un pakalpojumu nozares darbību; aicina Indiju nodrošināt saskaņotību un labāku liberalizācijas vadību, pieņemot saprātīgu ekonomiskā atbalsta politiku, tostarp nodokļu saskaņošanu, kā arī resursu palielināšanas centienus nabadzīgākajiem štatiem, dodot tiem iespēju efektīvi izmantot fondus; atzīmē ekonomiskās izaugsmes ietekmi uz attīstību dažos Indijas reģionos; aicina Komisiju atbalstīt Indiju, mācoties no to štatu pieredzes, kas uzplauka, pateicoties Indijas straujajai izaugsmei, kā arī pārņemot labākās prakses, lai nodrošinātu visnepieciešamāko investīciju novirzīšanu atpalikušākajiem reģioniem un atstumtām sociālām grupām;

44. pauž bažas par aizvien pieaugošo atšķirību starp ienākumiem pilsētās un lauku teritorijās Indijā; mudina Indijas varasiestādes atzīt lauksaimniecības stagnāciju lauku teritorijās un attīstīt programmas, kas palielinātu lauksaimniecības peļņu šajās teritorijās, lai atbilstīgāk pieveiktu laukiem raksturīgo nabadzību;

45.  atzīmē, ka par spīti straujajai izaugsmei Indijas infrastruktūra joprojām daļēji līdzinās jaunattīstības sabiedrību infrastruktūrām ar vāju transporta pārklājumu un regulāriem strāvas zudumiem; aicina Indiju un ES izpētīt ar tirdzniecību saistītas infrastruktūras attīstības iespējas ar valsts un privātā sektora kopīgu investīciju starpniecību, nodrošinot pārredzamību, normatīvo vidi, kurai varētu uzticēties, kā arī līdzvērtīgus konkurences apstākļus privātiem ieguldītājiem un valdībai; tāpat aicina izmantot Eiropas Investīciju bankas aizdevumus, kuru pilnvaras Āzijas un Latīņamerikas gadījumā ir koncentrētas uz ienesīgiem ieguldījumiem; aicina Indiju un ES virzīt šīs investīcijas uz lauku teritorijām, nodrošināt labāku ūdensapgādi un kanalizāciju, uzlabojot transporta tīklu, jo īpaši ceļus, kas ekspluatējami jebkuros laika apstākļos, kā arī uzlabojot elektroapgādes tīklu darbību;

Attīstība un Vide

46. atzīst Indijas valdības nozīmīgos panākumus nabadzības izskaušanā, bet atzīmē, ka par spīti noturīgai ekonomiskajai attīstībai vēl joprojām pastāv milzīga nevienlīdzība, aptuveni 30 % Indijas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības robežas; jo īpaši raizējas par mazāk priviliģēto iedzīvotāju slāņu stāvokli, it īpaši par sievietēm, bērniem un personām no nelabvēlīgos apstākļos esošām grupām un lauku iedzīvotājiem, piemēram, dalits un adivasis (iedzimto ciltis un tautas); aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar Indijas valdību, lai uzlabotu šo grupu situāciju un pārbaudītu turpmākos sadarbības pasākumus, palīdzot novērst dzimumu un kastu diskrimināciju;

47. uzsver, ka Indijas valdības, viena pēc otras, ir būtiski centušās risināt kastu diskrimināciju; tomēr uzskata, ka vēl ļoti daudz jādara šajā jautājumā;

48. mudina ES veicināt un īstenot pasākumus, kas nodrošinātu mazākumtautību sociāli ekonomisko attīstību, kas lielākoties ir izstumtas no Indijas ekonomikas un kuras diskriminē gan saistībā ar attīstības programmām, gan novēršot katastrofu sekas, piemēram, veicināt līdztiesīgas iespējas nodarbinātībā privātajos ES izcelsmes uzņēmumos, veicinot dalits iekļaujošas attīstības programmas, kā arī indikatoru izmantošanu, lai noteiktu, kādā mērā dalits ir līdzdalīgi jaunajā ekonomikā;

49. vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi, lai Indijas valdība attīstības procesā paturētu prātā sociālās kohēzijas, vides un patērētāju tiesību jautājumus;

50.  atzinīgi vērtē ES sadarbību ar Indiju vides politikas jomā un to, ka vides politika ir uzskatīta par vienu no sadarbības nozarēm Kopīgajā rīcības plānā; atzīmē, ka ES un Indijai, kā nozīmīgām pasaules attīstības gaitas dalībniecēm, jāvada starptautiskie centieni nodrošināt labāku vides pārvaldību visā pasaulē; aicina sadarbībā ekonomiskās attīstības jomā turpināt uzsvērt vides jautājumus;

51. uzsver, ka pieaugošā vides iznīcināšana Indijā kļūst aizvien smagāka problēma, kurai var būt neiedomājamas ekonomiskas, sociālas un vides sekas, ko īpaši izjutīs ļoti daudzie nabadzībā dzīvojošie indieši, un uzsver, ka šīs problēmas jārisina ES sadarbībā ar Indiju steidzamības kārtā;

52. atzinīgi vērtē Indijas apņemšanos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus; atzīmē, ka Indijas desmitais piecgades plāns iezīmē tautas attīstības centienus un mērķus nākamajiem pieciem līdz desmit gadiem, kas lielākoties ir vēl augstāki nekā Tūkstošgades attīstības mērķi, tomēr paliek norūpējies par to, vai Indija spēs tos sasniegt līdz 2015. gadam, jo ANO Tūkstošgades projektā tiek lēsts, ka visticamāk Indija nespēs sasniegt vismaz 4 no 8 Tūkstošgades attīstības mērķiem; uzskata, ka ar tirdzniecību saistīta palīdzība varētu palīdzēt Indijai tos savlaicīgi sasniegt; aicina ES sadarboties ar Indiju tai prioritārajās vispārējās izglītības un lauku veselības aizsardzības programmās un veicināt politikas virzienus, kas atbalstītu jaunu cilvēku iesaistīšanu darba vidē; uzskata, ka ES varētu palīdzēt risināt iespēju vienlīdzības jautājumus, veicinot tirdzniecību ar izstrādājumiem, kas sievietēm palīdz nodrošināt iztiku, kā arī veicinot tirdzniecību ar pakalpojumiem nozarēs, kurās nodarbina sievietes;

53. atzīmē, ka sakaru vienmērīgs pārklājums ir daļa no Tūkstošgades Attīstības mērķiem un, ka ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans ir aicinājis panākt, lai katrs ciemats jaunattīstības valstīs būtu savienojams līdz 2015. gadam, tādējādi samazinot būtiskās atšķirības brīvības, veselības aizsardzības un varas jomās; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas, kā interneta izglītības eksperiments „Sprauga sienā”, kura laikā vairāk nekā 150 jaudīgi datori ar klaviatūru, peli un tīmekļa kamerām tika izvietoti 50 dažādās vietās, no Deli graustu rajoniem līdz nomaļiem Indijas lauku apvidiem, tādējādi dodot iespēju tūkstošiem zēnu un meiteņu, sākotnēji analfabētiem, patstāvīgi apgūt ne tikai IT iemaņas un vairākus pamatizglītības aspektus, bet arī iedvesmot viņus censties; uzskata, ka šādi projekti, lai arī pilnībā nespējot aizstāt klasi ar skolotāju, var nozīmīgi palīdzēt bērniem, kuriem pašreiz nav nekādas iespējas saņemt tradicionālu izglītību; aicina Indiju dalīties savā veiksmē IT jomā ar 98 % iedzīvotāju, kuri pašreiz no tā negūst nekādu labumu, un novirzīt investīcijas, kā arī palīdzību šādiem projektiem, pēc provizoriskiem aprēķiniem šādi regulāri izdevumi varētu būt 2 centi uz katru bērnu vienā dienā;

54. atzīmē, ka Indija bija viena no lielākā labuma guvējām no vispārējo preferenču sistēmas, vidējās izmantošanas rādītājiem dažādās nozarēs, kopā sasniedzot 80 %, tostarp dzīvnieku izcelsmes produktu (80 %), dārgakmeņu un juvelierizstrādājumu (85 %), transporta aprīkojuma un parasto metālu (83 %) nozarēs; atzīmē, ka 40 % no Indijas apģērbu eksporta apjoma 3000 miljonu eiro vērtībā no kopējās summas 4800 miljonu eiro, kā arī deviņas desmitdaļas Indijas apavu eksporta 600 miljonu eiro vērtībā no kopējā eksporta apjoma 675 miljonu eiro vērtībā, guva labumu no VPS; atzīmē, ka valstis, kurām ir attīstīta aušanas nozare, tādas kā Indija, spēja daudz efektīvāk izmantot VPS iespējas, nekā tādas valstis kā Bangladeša, kas apģērbu ražošanā izmanto importētus audumus, tām bija sarežģīti izmantot VPS, ņemot vērā ES izcelsmes noteikumu sistēmu; atzinīgi vērtē to, ka ES šīs sistēmas un noteikumus regulāri pārskata, kā arī mudina vienkāršot un racionalizēt šos noteikumus; atzinīgi vērtē priekšlikumu aizstāt izcelsmes noteikumus, kas reglamentē konkrētus izstrādājumus, ar vienu pārrobežas kritēriju, lai attiecīgajām valstīm būtu vieglāk izmantot šo sistēmu;

55. pauž bažas, ka 60 % no visiem pasaulē atlikušajiem tīģeriem dzīvojot Indijā, tās plānotajā, bet pagaidām neizpildītajā tīģeru skaitīšanā var atklāties, ka to skaits ir sarucis līdz kritiskajai robežai — 1500 tīģeriem visā valstī; atzīst, ka līdzekļu apjoma ziņā nelegālā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība tiek uzskatīta par otru lielāko nelegālo tirdzniecību tūlīt aiz starptautiskās nelegālās narkotiku tirdzniecības, un dažu sugu, piemēram, tīģeru ekspluatācijas, kā arī tirdzniecības apjomi ir tik milzīgi, ka to populācija praktiski izsīkst; pieprasa uzlabot savvaļas dzīvnieku un savvaļas izcelsmes produktu importēšanas uzraudzību, lai tiktu ievērota Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un uzlabota tās piemērošana, lai izglābtu apdraudētās sugas no bojāejas; aicina ES piedāvāt Indijai sadarbību un tehnisko palīdzību, lai palīdzētu uzturēt tās bioloģisko daudzveidību un tikt galā ar savvaļas dzīvnieku tirdzniecību; vispār aicina aizsargāt tīģerus un jo īpaši apkarot tirdzniecību ar viņu ādu, kauliem un ķermeņa daļām, tostarp sadarbojoties muitas jomā, par ko tiks spriests nākamajā ES un Indijas Vides forumā;

56. atzīmē, ka tirdzniecības liberalizācijas dēļ mazāka mēroga lauksaimnieki gan ES, gan Indijā saskaras ar globālo konkurenci, kas spiež pazemināt cenas, kā arī samazinoties valdības subsīdijām darbība lauksaimniecībā prasa aizvien vairāk līdzekļu; ir norūpējies par to, ka Indijā zemnieki ir pievērsušie līgumlauksaimniecībai eksportam tā vietā, lai nodrošinātu iekšzemes produktus, kā rezultātā nabadzīgās lauku teritorijās vērojams uztura trūkums; mudina Indiju novirzīt ar tirdzniecību saistītās infrastruktūras līdzekļus lauksaimniecības teritorijām, lai palīdzētu zemniekiem pielāgoties globalizācijas apstākļiem;

57. mudina ES starptautiskos forumos veicināt ārvalstu uzņēmumu Indijā lielāku korporatīvo atbildību, kā arī vienlaicīgi mudina panākt vienošanos ar Indijas valdību ieviest efektīvu strādājošo tiesību uzraudzības sistēmu vietējos un ārvalstu uzņēmumos, kas atrodas Indijas teritorijā.

58. aicina ES un Indijas sarunās par investīcijām pievērst uzmanību jautājumiem par ārvalstu investoru sociālo un politisko atbildību; uzsver, ka ieguldītāju tiesībām jāiet roku rokā ar to saistībām, un ieguldītājiem jāievēro vismaz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata darba standarti;

59. atzinīgi vērtē Indijas saistības nepieļaut bērnu darbu, kā arī dalību starptautiskajā bērnu darba izskaušanas programmā un INDUS bērnu darba projektā; pauž bažas par bērnu darba lielo izplatību Indijā; aicina Indiju sadarboties ar Starptautisko Darba organizāciju un ratificēt 138. konvenciju par minimālo vecumu, kā arī 182. konvenciju par visļaunākajiem bērnu darba veidiem; aicina Indiju veikt pasākumus, lai efektīvi apkarotu visus mūsdienās sastopamos verdzības veidus, bērnu darbu un sieviešu ekspluatāciju darba vietās, tādējādi nodrošinot strādājošo pamattiesību ievērošanu un izbeidzot sociālo dempingu; kā arī pieņemt SDO pienācīga darbu principu; atgādina, dažādu tirdzniecības nolīgumu nozīmību, izpildot starptautiskās konvencijas par cilvēktiesībām un darba standartiem;

60. uzskata, ka Indijai, cik drīz vien iespējams, būtu jāratificē un jāīsteno vēl neparakstītās SDO konvencijas, lai nodrošinātu attīstību ilgtermiņā un uzlabotu dzīves kvalitāti visnabadzīgākajās sabiedrības daļās;

61. uzsver, ka ES maksimāli jāsteidzina Indijas valdību risināt piespiedu darba problēmu, kas ietekmē miljoniem Indijas iedzīvotāju; aicina Indiju ratificēt 98. konvenciju par tiesībām slēgt koplīgumu;

62. uzsver, cik svarīgi ir nenošķirt daudzsološās ES un Indijas tirdzniecības attiecības no jautājumiem par cilvēktiesību reformām Indijā;

63.  atzīmē, ka pašreizējā Indijas valdība daudz atklātāk atzīst HIV/AIDS izraisītās problēmas; uzskata, ka HIV/AIDS izplatīšanās var kavēt Indijas izaugsmi; atzīmē, ka veselības aprūpes ierobežotā pieejamība, kā arī nepietiekamā informētība ir iemesli pieaugošajai HIV/AIDS izplatībai; atzinīgi vērtē to, ka Indija ir palielinājusi finansējumu, kā arī paplašinājusi programmas, lai risinātu HIV/AIDS izraisītās programmas un aicina ES palīdzēt Indijai izvērst programmas, kas būtu paredzētas visvairāk apdraudētajiem indivīdiem un kopienām; šajā sakarā atzinīgi vērtē Nacionālās AIDS kontroles organizācijas darbu, veicinot pilsētu un lauku iedzīvotāju izpratni;

64. uzskata, ka nesenās dabas katastrofas, jo īpaši cunami Indijas okeānā, kā arī zemestrīce Dienvidāzijā parādīja, ka nepieciešama daudz radošāka un elastīgāka to daudzo aģentūru un organizāciju sadarbība, kas nodarbojas ar dabas katastrofu jautājumiem; atzīmē, ka UNESCO ar savas Okeanogrāfijas komisijas starpniecību aktīvi veido Indijas okeāna cunami brīdināšanas un riska samazināšanas sistēmu, kā arī ANO koordinē Hyogo Rīcības pamatprogrammas īstenošanu — 10 gadu plānu katastrofu riska samazināšanai; aicina Indiju, ES un tās dalībvalstis atbalstīt šīs iniciatīvas, lai paredzot dabas katastrofu biežumu un apjomus, kā arī nodrošinot humanitārās palīdzības centienu un valdību katastrofu seku likvidēšanas aģentūru darbības saskaņotību, panāktu, lai pieaugtu palīdzības efektivitāte pēc katastrofām;

65. aicina organizēt ikgadēju parlamentāru augstākā līmeņa sanāksmi, kas sakristu, vai notiktu tieši pirms ikgadējā EE un Indijas sammita, kas parasti notiek bez Eiropas Parlamenta oficiālas līdzdalības; uzskata, ka šāda tikšanās palīdzētu attīstīt saikni starp parlamentiem, uzlabot izpratni par mūsu dažādību, kā arī vairāk satuvinātu abas demokrātiskās sistēmas;

66. aicina Komisiju regulāri ziņot Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības un Indijas Kopīgā rīcības plāna īstenošanas gaitu,

o

o o

67.  uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, un Indijas Republikas valdībai un parlamentam.

• [1]  P6_TA(2005)0381.
• [2]  P6_TA(2005)0364.
• [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0454.
• [4]  P6_TA(2006)0056.
• [5]  P6_TA (2006) 0123.

PASKAIDROJUMS

Ievads

ES un Indija ir pasaulē vislielākās teritorijas, kurās valda demokrātiskā iekārta. Demokrātija, plurālisms un tiesiskums garantē savstarpējo tirdzniecības un ekonomisko attiecību noturību un nepārtrauktību, un veicina globālo stabilitāti.

Tām ir jāuzlabo divpusējās ekonomiskās attiecības, taču abām pusēm ir atšķirīgi uzskati par stratēģisko partnerattiecību būtiskiem jautājumiem. Uzskatu atšķirība starp tautsaimniecībām, kas atrodas dažādās attīstības stadijās, ir dabiska, tomēr svarīgākie jautājumi jārisina, lai būtu iespējams gūt reālu ekonomisku labumu.

Tirdzniecību nevar aplūkot šķirti no citiem jautājumiem, un ziņojumā analizēts Indijas liberalizācijas ieguvumu sadalījums, kā arī izvērtētas straujās izaugsmes sekas.

Indija pakāpeniski uzņemas vadošo lomu ģeopolitiskajā smaguma centrā, kas atrodas krustcelēs starp plaukstošajiem Tālajiem Austrumiem un enerģijas resursu pārpilnajiem Tuvajiem Austrumiem un Vidusāziju. Ziņojumā aplūkota Indijas stratēģiskā pragmatisma politika, izpētītas tās divpusējās un daudzpusējās attiecības un izvērtēta to ietekme uz turpmāko attīstību.

ES-Indija: Ceļā uz stratēģiskām partnerattiecībām

Laikā no 1980. gada līdz 2005. gadam ES un Indijas tirdzniecības apjoms pieauga no 4,4 miljardiem eiro līdz 40  miljardiem eiro. ES ir Indijas lielākais tirdzniecības partneris, jo 22,4 % no Indijas eksporta un 20,8 % no Indijas importa attiecas uz ES dalībvalstīm. Tomēr relatīvi šajās tirdzniecības attiecībās trūkst līdzsvara – ES nodrošina 21 % no Indijas ārējās tirdzniecības, bet tirdzniecība ar Indiju neveido pat vienu procentu no ES ārējās tirdzniecības, un, kamēr ES ir Indijas lielākais tirdzniecības partneris, Indija ES tirdzniecības partneru sarakstā ieņem 14. vietu.

Indijas augstie importa tarifi un atteikšanās noteikt maksimālās saistošās likmes visiem ražojumiem joprojām sagādā rūpes EU ražotājiem. Priekšrocību un nodokļu atvieglojumu sistēmas apvienojas sarežģītās un necaurredzamās kombinācijās, izraisot tirgus traucējumus. Minētie šķēršļi kopā ar visdažādākajām beztarifu barjerām – no apgrūtinošiem standartiem un sertifikācijas prasībām precēm līdz negatīvo importu sarakstam – kavē divpusējās tirdzniecības optimizāciju.

Lai gan ilgtermiņā liberalizācija dos pozitīvus rezultātus, īstermiņa izmaksas var negatīvi ietekmēt Indijas rūpniecību. Indija runā par “Eiropas cietoksni” un nepieciešamību saskaņot ar tirdzniecību saistītās sistēmas visā ES. Indija apgalvo, ka ES beztarifu barjeras, piemēram, tirdzniecības aizsardzības pasākumi, veselības standarti un iedzīvotāju pārvietošanās kontrole, padara tirgu nepieejamu. Daži no šiem jautājumiem jārisina Pasaules tirdzniecības organizācijai (PTO), tomēr minēto barjeru likvidēšanai būs izšķiroša nozīme patiesu stratēģisko partnerattiecību izveidē.

Tirdzniecību nevar aplūkot šķirti no citiem jautājumiem, un stratēģiskām interesēm ir būtiska nozīme. Komisārs P. Mandelson apgalvo, ka Indija ir viņa “izvēlētais galamērķis”, tomēr uzkurina ES apsēstību ar Ķīnu. Indijas plašsaziņas līdzekļi ir panākuši naidīgu attieksmi pret ES pēc domstarpībām saistībā ar ANO konvenciju par starptautiskiem tirdzniecības līgumiem (ICC) un Otavas konvenciju, kas pastiprina aizvainojumu par ES pamācošo nostāju pret Indiju. Šādu uzskatu spilgti pierādīja Mittal lieta, un publiskā pārņemšanas piedāvājuma apspriešana deva Indijas plašsaziņas līdzekļiem iemeslu triumfēt. Komisijas delegācijai un dalībvalstu vēstniecībām savos centienos panākt samierināšanos jāvēršas pie Indijas iedzīvotājiem, nomierinot viņu bažas.

Kopējā rīcības plāna uzdevums ir pastiprināt tirdzniecības un ekonomisko sadarbību, un augsta līmeņa darba grupa tirdzniecības jautājumos izskata iespējas padziļināt divpusējās attiecības. Abu mērķis ir sekmīgi pabeigt Dohas Attīstības programmu (DDA), taču netiek izslēgta iespēja noslēgt divpusējus PTO+ līgumus. Abpusēji tiek pieļauta IPR režīma īstenošana un līgumu noslēgšana par tiešajām ārvalstu investīcijām (TĀI). Lai arī šis plāns ir visaptverošs, tas tomēr nenosaka nedz prioritātes, nedz termiņus un paredz vienīgi turpināt dialogu. Neviena no pusēm nav izrādījusi politisku gribu izveidot efektīvas stratēģiskās partnerattiecības. Ir pienācis laiks atklāt kārtis – noteikt kopīgos mērķus un izpildes termiņus.

Tiešās ārvalstu investīcijas: Pārvarot šķēršļus piekļuvei tirgum

Vērtējot valstis pēc tā, cik viegli tajās uzsākt uzņēmējdarbību, Indija ierindota 90. vietā, taču ir atzīta par 3. iecienītāko pasaules valsti TĀI ieguldīšanai. ES ir Indijas lielākais TĀI avots, 2003. gadā tās ieguldījumu apjoms bija 820 miljonus eiro. Tomēr Indiju uztrauc nelielais TĀI pieplūdums no ES, kas pēdējo 15 gadu laikā nepārsniedz 5 miljardus eiro un atbilst 0,2 % no kopējā TĀI apjoma.

Valdības attieksme pret TĀI ir uzlabojusies, un tā beidzot ir uzklausījusi investoru bažas un uzdevusi Investīciju komisijai veicināt TĀI, palīdzēt investoriem izpildīt nepieciešamās procedūras un izstrādāt ieteikumus TĀI pieplūduma palielināšanai. Daudzas nozares tika atvērtas ārvalstu investoriem, bet vairākas citas, tai skaitā lauksaimniecība un nekustamais īpašums, joprojām nav tiem pieejamas. Pašreizējais uzplaukums Indijas finanšu un apdrošināšanas nozarēs pierāda, cik izdevīgi ir pavērt ceļu TĀI. Atsevišķās nozarēs noteiktie TĀI apjoma ierobežojumi tiek pakāpeniski atcelti, lai gan valdība turpina dot priekšroku vietējiem uzņēmējiem un īpašumtiesību ierobežojumi vēl aizvien ir norma, nevis izņēmums.

Valsts un pašvaldību līmenī ārvalstu investoriem nākas sastapties ar apgrūtinošu birokrātiju. Tikai pavisam neliels skaits iesniegumu tiek apstiprināti automātiski; lielāko daļu iesniegumu izskata katru atsevišķi. Noteikumi mainās tik bieži, ka tas kļūst kaitinoši un apgrūtina visu necaurredzamās sistēmas iegribu izpildīšanu.

Indijā vērojamas jaunattīstības valstīm raksturīgās pazīmes. Ņemot vērā vāji attīstītās transporta sistēmas un regulāros elektroenerģijas padeves traucējumus, Indijas premjerministrs M. Singh ir aprēķinājis, ka valstij turpmāko piecu gadu laikā nepieciešamas TĀI infrastruktūrā 150  miljardu ASV dolāru apjomā. Vislielākās problēmas rada sarežģītā pāreja no tradicionālā modeļa, kad infrastruktūru attīsta valsts sektors, uz jaunu modeli, kura pamatā ir privātā un valsts sektora partnerība. Šāds modelis prasa caurredzamību un stabilu normatīvo vidi, kā arī izlīdzina privāto investoru un valsts iespējas. Šie ir jautājumi, ko Indijai jārisina kompleksi.

Joprojām jāuztraucas par drošības riskiem. Lai gan saspīlējums ir mazinājies, Kašmiras konflikts netika atrisināts un attiecības starp sektām aizvien ir saspringtas. Biežās drošības pārbaudes rada neērtības ceļotājiem, kas dodas uz Indiju, un atbaida investorus. Tomēr viena no galvenajām Indijas priekšrocībām ir politiskā stabilitāte. Koalīcijas politikai ir savi ierobežojumi, taču par spīti valdības maiņām Indija pēdējos 15 gados ir saglabājusi vispārējo ekonomisko virzību.

Mūsdienās indiešu diaspora pārsniedz 20 miljonus cilvēku, no kuriem 3 miljoni dzīvo ES. Izceļotāji no Indijas sniedz ievērojamu ieguldījumu Indijas uzņēmējdarbības procesu ārpakalpojumu nozarē. Tomēr diasporas veiktās investīcijas ir nepietiekamas, jo veido tikai 10 % no Indijas saņemtajām TĀI. Kā izteicās premjerministrs M. Singh, ja reiz indieši “palīdz padarīt Ameriku konkurētspējīgu, kādēļ lai viņi nevarētu darīt vairāk pašas Indijas labā?”. Lai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību, Indijai nepieciešams gan sociāls, gan finansiāls atbalsts. Valdība ir izveidojusi komiteju, kurai jāizstrādā shēmas, kā piekļūt diasporas resursiem, un dubultpilsonība ir reāls priekšlikums.

BPO: visu paveiks Indijā

Indijai ir piesaistījusi 44 % no pasaules tirgū pieejamajiem informācijas tehnoloģiju un pakalpojumiem un ārpakalpojumiem (BPO). Indija ir populārākā ārzona starp Eiropas uzņēmējiem, no kuriem 66 % sadarbojas ar partneriem Indijā. BPO līgumi, kas tiek izpildīti Indijā, vairs nav par vienkāršiem programmēšanas uzdevumiem vai zvanu centra pakalpojumiem, bet gan par aizvien pilnīgākiem uzņēmējdarbības procesiem un konsultācijām.

Pašreizējās demogrāfiskās tendences ļauj prognozēt, ka līdz 2020. gadam ES izaugsmes potenciāls būs sarucis. Savukārt Indijas galvenā salīdzināmā priekšrocība ir liels skaits jaunu, izglītotu, angliski runājošu un lētu darbinieku. Algā viņi saņem apmēram 8000 ASV dolāru apmērā salīdzinājumā ar 70 000 ASV dolāru, ko par šādu darbu maksā Vācijā. Klienti nepieņem savus lēmumus, balstoties tikai uz algas apmēru vien, taču, pat ierēķinot papildu izmaksas par atbilstošas darba vietas ierīkošanu, ietaupījums var būt 40 % algu starpības dēļ.

Aptuveni 200 000 darbavietu tiks pārvietotas no ES uz citām valstīm, galvenokārt Indiju, laikā no 2003. gada līdz 2008. gadam, lai gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) apgalvo, ka BPO var „potenciāli ietekmēt” vien 20 % no nodarbinātības sākotnējās 15 dalībvalstīs. Indijas inženieru skaits nespēj apmierināt pieprasījumu pēc tiem. Inženierzinātņu koledžās Indijā mācās viens miljons studentu, bet ik gadu tikai 3000 absolvē Indijas tehnoloģiju institūtus. Tikai nedaudzi no pārējiem studentiem atbilst starptautisko korporāciju stingrajām prasībām. Līdz 2010. gadam pieprasījums pēc svešvalodās runājošiem speciālistiem sasniegs 160 000, un tikai 40 000 indiešu būs šādas zināšanas. Šobrīd 30 000 izceļotāju no ES jau strādā Indijā, un šajā valstī skaidri paveras iespējas izglītotiem eiropiešiem, kas ir gatavi pārcelties.

ES un Indijas attiecību nostiprināšanā būtiska nozīme ir 33 miljonus eiro vērtajai Erasmus Mundus stipendiju programmai un Deli universitātē nodibinātajai Jean Monnet Eiropas studiju katedrai. Bangalorā 95 % no starptautiskajām korporācijām vada indieši, kas ieguvuši izglītību un pieredzi ārvalstīs. ES vajadzētu atļaut indiešiem pēc studiju pabeigšanas palikt un strādāt ES teritorijā. Tas attaisno investīcijas ES augstākās izglītības sistēmās, un, kā sacīja Singapūras izglītības ministrs T. Shanmugharatanam pēc tam, kad viņa valsts nolēma piesaistīt vietējām skolām spējīgus ķīniešu studentus: „Vai jūs labāk negribētu, ka pēc desmit gadiem šie studenti konkurences cīņā būtu jūsu pusē, nevis pret jums?”.

Enerģētika: tirdzniecības politikas virzītājspēks

Indijas izaugsmei ir fenomenāla ietekme uz globālo enerģijas pieprasījumu. Līdz ar ierobežotu naftas tirgu un cenu divkāršu pieaugumu pēdējos trijos gados, enerģētikas jautājumi ir atgriezušies uzmanības centrā. Tā kā enerģijas piegādātājvalstu skaits ir sarucis, saprātīga enerģijas drošības politika prasa integrētu un novatorisku pieeju.

Indijas spēja apmierināt strauji augošās enerģijas vajadzības ir noteicošais faktors valsts turpmākajā izaugsmē. Indija izjūt asu benzīna un ogļu deficītu un ir pārāk atkarīga no šiem enerģijas resursiem. Enerģijas drošība virza tās ārpolitiku, un Indija ir lieliski apguvusi prasmi manipulēt ar globālajiem partneriem cīņā par atlikušajiem naftas krājumiem. Kamēr līgums par sadarbību ar Indiju kodolenerģijas jomā vēl gaida ASV Kongresa apstiprinājumu, Indija jau risina sarunas ar Turkmenistānu un Irānu par dabasgāzes maģistrālo cauruļvadu celtniecību attiecīgi 3,5 miljardu ASV dolāru un 7 miljardu ASV dolāru vērtībā.

Indijā varētu būt gan bagātīgas naftas, gan dabasgāzes iegulas, taču valsts veiktā izpēte noris bez entuziasma. Rietumu kompāniju ierašanās ir mainījusi šo situāciju. Lielbritānijas kompānija Cairn Energy ir paziņojusi par vairāku naftas iegulu atklāšanu Radžastānā 2004. gadā, un lielākajās no šīm atradnēm varot iegūt 500 miljonus barelu naftas. Indijai jāveicina iespējamo naftas un dabasgāzes krājumu aktīva izpēte, piedāvājot būtiskus stimulus ES kompānijām.

Atjaunojamie resursi varētu apmierināt Indijas ilgtermiņa vajadzības pēc enerģijas un ievērojami palielināt enerģijas ražošanas jaudu. Ņemot vērā rūpes par vides aizsardzību un tehnoloģiskās prasmes, ES var piedāvāt risinājumus, daloties pieredzē par iespējām izmantot atjaunojamos resursus un uzlabot enerģijas izmantošanas lietderību, jo abi šie varianti ir vēlamāki par pievēršanos kodolenerģijai. Mums kopā jāizplāno globālās enerģijas struktūra, nodrošinot novatorisku, ilgtspējīgu enerģētikas nozares attīstību un vienlaikus ievērojot klimata pārmaiņu dēļ ieviestos kritērijus.

Indija: 21. gadsimta ģeopolitiskais smaguma centrs?

No jaunattīstības valsts veidojoties par attīstītu valsti, Indija uzņemas globālu atbildību. Tā kā Indija viena no pirmajām iesaistījās dienvidu-dienvidu tirdzniecībā, tās eksports uz Āfriku pēdējo 4 gadu laikā pieaudzis par 39 % un divpusējā tirdzniecība palielinājusies piecas reizes līdz 6,9 miljardiem ASV dolāru no 1,3 miljardiem ASV dolāru pagājušā gadsimta 90. gados. Turklāt Indija ir uzņēmusies vadošo lomu PTO, lai gan vairāk no aizsardzības pozīcijām, un cenšas panākt īpašu un atšķirīgu attieksmi pret jaunattīstības valstīm. Tai ir jāturpina sava pozitīvā darbība DDA, uzsverot ieguvumus no tirdzniecības atvēršanas un apņemoties atvērt tās nozares, kuras tā vēl turpina aizsargāt.

Indija ir noslēgusi divpusējus brīvās tirdzniecības nolīgumus (BTN) Āzijā, un gan BTN ar Šrilanku, gan Vispārējais ekonomiskās sadarbības nolīgums (CECA) ar Singapūru darbojas labi. Lai gan nozīmīgus ieguvumus var gūt arī no vienpusējas liberalizācijas, vislabāko izaugsmi nodrošina daudzpusēja sadarbība. Indijas un Pakistānas attiecības ir paralizējušas reģionālo ekonomisko sadarbību Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā (SAARC). Šodien tirdzniecība ir viens no savstarpējas uzticības veicināšanas līdzekļiem, lai gan tirdzniecība starp reģioniem joprojām nav aktīva un atbilst tikai 4,7 % no kopējā tirdzniecības apjoma. Politika “Skats uz austrumiem” ir bijusi sekmīga, tiek gatavots BTN starp Indiju un Dienvidaustrumāzijas Valstu asociāciju (ASEAN), un tirdzniecība ar Austrumāziju sasniedza 20 % no kopējā tirdzniecības apjoma 2004. gadā. Pēc Dienvidāzijas brīvās tirdzniecības nolīguma stāšanās spēkā 2006. gada jūlijā mēs varam sagaidīt vairākkārtēju tirdzniecības pieaugumu reģionā, lai gan ieguvumi būtu lielāki, ja nolīgumā nebūtu tik daudz izņēmumu un tas vairāk līdzinātos īstam BTN.

Ķīna vēl aizvien pārspēj Indiju integrācijā ar Austrumāziju, lai gan līdz ar tiešās tirdzniecības paplašināšanos vajadzētu mainīties tirdzniecības modelim ar ASEAN, kas veido tiltu starp šīm valstīm. Daudzi uztver Indiju un Ķīnu kā sāncenses. Tikai daži zina, ka pagājušajā gadā tirdzniecības apgrozījums starp Indiju un Ķīnu bija 1 miljards ASV dolāru mēnesī. Šo valstu ekonomiskās struktūras drīzāk papildina viena otru, nekā konkurē savā starpā, tomēr pieņēmumu, ka „Ķīna ir fabrika, bet Indija – tās administrācija”, nevajadzētu pārspīlēt; abām valstīm ir potenciāls kļūt par BPO un rūpniecības centriem. Tomēr ES ir koncentrējusi savu uzmanību uz Ķīnu, šķietami nenovērtējot Indijas potenciālu. Lai gan acīmredzami tiek meklētas labākās perspektīvas, tomēr vēlmei sadalīt uzņēmējdarbību starp lielākajām Āzijas valstīm jābūt noteicošajam faktoram, plānojot ES investīcijas šajā reģionā.

Stāsts par divām Indijām

Profesionālo darbinieku algas Indijā strauji pieaug līdz ar ekonomikas attīstību. Gada ienākumu 130 000 Lielbritānijas sterliņu mārciņu apjomā drīz saņems 3,8 miljoni mājsaimniecību, un ievērojami palielināsies arī tēriņi. Tomēr šo ieguvumu sadalē vērojama nevienlīdzība. Labumu no IT uzplaukuma gūst mazāk par 2 % iedzīvotāju. Valstī saglabājas augsts nabadzības līmenis – 390 miljoni cilvēku pārtiek no mazāk nekā 1 ASV dolāra dienā, un gandrīz 40 % nav izglītības.

Par spīti straujajai pakalpojumu nozares attīstībai, lauksaimniecība joprojām ir nozīmīgākā nozare, kurā nodarbināti 65 % no iedzīvotājiem. Liberalizācijas rezultātā lauksaimnieki tiek pakļauti globālajai konkurencei – cenas tiek spiestas uz leju, bet mazākas subsīdijas padara lauksaimniecību par dārgu nodarbošanos. Tā vietā, lai nodrošinātu iekšzemes pieprasījumu, lauksaimnieki pievēršas eksporta līgumiem, izraisot pārtikas trūkumu lauku apvidos. Tā kā uzņēmumi atrodas pilsētu teritorijās, notiek plaša migrācija, un nabadzība un graustu rajoni pilsētās atspoguļo nelīdzsvarotu attīstības procesu. Lai novērstu šo tendenci, jāatjauno spēcīga lauksaimniecība un infrastruktūra, tādējādi nodrošinot ienākumu palielināšanos lauku apvidos.

Izaugsmes ziņā dienvidu un rietumu štati apsteidz ziemeļus un austrumus. Gudžaratas štatā, kas lepojas ar visstraujāko attīstību, štata kopprodukts (GSP) laikā no 1993. līdz 2003. gadam ir palielinājies divas reizes un GSP uz vienu iedzīvotāju pieaudzis par 73 %, kamēr visnabadzīgākajā štatā, Biharā, GSP pieaugums uz vienu iedzīvotāju ir tikai 22 %. Decentralizācija vēl vairāk saasina šīs atšķirības. Tā ļauj pārtikušākajiem štatiem attīstīties aizvien straujāk, kamēr ar nabadzīgākajiem štatiem notiek gluži otrādi. Izšķirošais faktors ir pārvaldes kvalitāte, kas atspoguļojas sociālo rādītāju uzlabojumos Radžastānas un Keralas štatos, kur darbojas spēcīgi politiski līderi un tiek veiktas pārdomātas investīcijas. Lai izlīdzinātu šīs atšķirības, centrālajai valdībai jāpieņem saprātīga papildu politika, kas tiktu īstenota visos štatos. Līdzekļi jāpārdala starp atpalikušajiem reģioniem un nepietiekami pārstāvētām sociālajām grupām. Resursu palielināšanas centieni jākoncentrē uz nabadzīgākajiem štatiem, lai tie varētu efektīvi izmantot savus līdzekļus.

Indija ir apņēmusies sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus un cenšas uzlabot sociālo pakalpojumu sniegšanu. Tomēr vēl joprojām pastāv nopietnas problēmas, piemēram, plaši izplatīta bērnu nodarbināšana un HIV/AIDS. Finansējumu prioritārajām programmām varētu iegūt no ES sadarbības izglītībā un veselības aizsardzībā. Indijai pastiprināti jāintegrējas pasaules ekonomikā ar aizvien plašāku preču un pakalpojumu klāstu. ES varētu risināt vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanas problēmu, atbalstot tādu izstrādājumu ražošanu, kas nodrošina iztiku sievietēm, un veicinot pakalpojumu tirdzniecību nozarēs, kurās tiek nodarbinātas sievietes.

Attīstības komitejas ATZINUMS (31.5.2006)

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju
2006/2034(INI)

Atzinumu sagatavoja: Filip Andrzej Kaczmarek

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atzinīgi vērtē ES un Indijas apņemšanos sestajā Indijas – ES augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gada 7. septembrī, kā stratēģiskajiem partneriem stiprināt dialogu un sadarbību, tostarp cilvēktiesību jomā, kā tas atspoguļots kopīgā rīcības plānā, kurā paredzēta arī sadarbība attīstības jomā, uzsverot vides ilgtspējības, kā arī sociālās un ekonomiskās kohēzijas nozīmību; lūdz turpināt stratēģiskajā partnerībā uzsākto dialogu cilvēktiesību jomā; šajā sakarā apsveic Indijas Nacionālo cilvēktiesību komisiju par tās neatkarīgo un rūpīgo darbu šajos jautājumos;

2.   atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk tiek atzīta ārējās ekonomiskās vides tirdzniecības un investīciju nozīmība pēdējā Indijas piecu gadu cilvēkresursu attīstības plānā (2002 –2007);

3.   atzīst Indijas valdības nozīmīgos panākumus nabadzības izskaušanā, bet atzīmē, ka par spīti noturīgai ekonomiskajai attīstībai vēl joprojām pastāv milzīga nevienlīdzība, aptuveni 30 % Indijas iedzīvotāju (vairāk nekā 400 miljoniem cilvēku) dzīvojot zem nabadzības robežas; jo īpaši raizējas par mazāk priviliģēto iedzīvotāju slāņu situāciju, it īpaši par sievietēm, bērniem un personām no nelabvēlīgos apstākļos esošām grupām un lauku iedzīvotājiem, piemēram, dalits un adivasis (iedzimto ciltis un tautas); aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar Indijas valdību, lai uzlabotu šo grupu situāciju un pārbaudītu turpmākos sadarbības pasākumus, palīdzot novērst dzimumu un kastu diskrimināciju;

4.   izsaka apbrīnu par ekonomiskās izaugsmes ietekmi uz attīstību dažos Indijas reģionos un aicina Komisiju atbalstīt pētniecību par apstākļiem un valsts, kā arī vietēja līmeņa politikas virzieniem, kas nodrošināja šādu ietekmi, lai tādējādi atbalstītu mācīšanos un labas prakses nodošanu starp reģioniem;

5.   uzsver, ka, līdztekus uzsvaram uz ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, ekonomikas un tirdzniecības sadarbībai jābūt vērstai uz Indijas nabadzīgo iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu;

6.   uzsver, ka ES – Indijas stratēģiskās partnerības galvenajiem uzdevumiem jābūt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai un nabadzības izskaušanai; atzinīgi vērtē to, ka nākamajā ES – Indijas augstākā līmeņa sanāksmē 2006. gada 13. oktobrī tiks izskatīti jautājumi, kas saistīti ar Tūkstošgades mērķu sasniegšanu; un aicina veikt īpašus pasākumus, lai minoritātes, piemēram, dalits un adivasis, kā arī citas atstumtas kopienas, ciltis un kastas varētu pārvarēt milzīgās atšķirības no citiem iedzīvotājiem attiecībā uz Tūkstošgades mērķiem;

7.   aicina ES atbalstīt Indijas starptautiskās tirdzniecības potenciālu, kā arī tās centienus piesaistīt tiešās ārvalstu investīcijas, jo īpaši piešķirot atbalstu tirdzniecībai, lai risinātu infrastruktūras un administratīvos sarežģījumus, cenšoties panākt PTO sarunu Dohas kārtas uz attīstību orientētu noslēgumu 2006. gada beigās, izmantojot savu vadošo stāvokli G20 grupā, lai nodrošinātu līdzsvarotu vienošanos starp attīstītām valstīm, jaunās ekonomikas valstīm un jaunattīstības valstīm;

8.   aicina ES un Indijas sarunās par investīcijām pievērst uzmanību jautājumiem par ārvalstu investoru sociālo un politisko atbildību; uzsver, ka investoru tiesībām jāiet roku rokā ar to saistībām, un investoriem jāievēro vismaz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata darba standarti;

9.   uzskata, ka ES īpaša uzmanība jāvelta Indijas MVU sektoram, un tāpēc ierosina, ka visās sadarbības programmās starp ES un Indiju attīstības jomā MVU varētu nostiprināt ar tādiem pasākumiem, kas palīdzētu finansēt pilsoņu iesniegtos uz tirgu orientētos vietējos projektus;

10. atzinīgi vērtē to, ka jautājumi par veselību, izglītību, ūdens pārvaldību un vidi ir uzsvērti EK un Indijas sadarbībā attīstības jomā no 2002. līdz 2006. gadam, kā arī Kopīgajā rīcības plānā ir apņemšanās padziļināt sadarbību attīstības jomā veselības un izglītības jautājumos, cenšoties veicināt šo sadarbību, lai atbalstītu Indijas nozīmīgās sociālās programmas; tostarp īpašus pasākumus, lai efektīvi izbeigtu mazāk priviliģētu sociālo grupu, īpaši sieviešu diskrimināciju; tāpat aicina ieviest vairāk pasākumu meiteņu izglītības veicināšanai kā daļu no rīcības plāna, tādējādi sasniedzot 2. un 3. Tūkstošgades attīstības mērķi;

11. atzinīgi vērtē to, ka vides politika ir viena no sadarbības nozarēm Kopīgajā rīcības plānā; tomēr aicina sadarbībā attīstības jomā turpināt uzsvērt vides jautājumus;

12. uzsver, ka pieaugošā vides iznīcināšana Indijā kļūst aizvien smagāka problēma, kurai var būt neiedomājamas ekonomiskas, sociālas un vides sekas, ko īpaši izjutīs ļoti daudzie nabadzībā dzīvojošie indieši, un uzsver, ka šīs problēmas jārisina ES sadarbībā ar Indiju steidzamības kārtā;

13. aicina, lai ES un Indijas sadarbība nodarbinātības un sociālās politikas jomā koncentrētos uz sieviešu diskriminācijas darba attiecībās, piespiedu darba un bērnu darba problēmām, ņemot vērā to, ka Indijā nodarbināto bērnu skaits ir viens no lielākajiem pasaulē, kā arī aicina ES veicināt to, lai Indija ratificētu Starptautiskās Darba organizācijas 1999. gada 182. konvenciju par visļaunākajiem bērnu darba veidiem, Konvenciju C Nr. 138 par minimālo vecumu pieņemšanai darbā un Konvenciju C Nr. 98 par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, kas iezīmētu pozitīvu virzību ceļā uz bērnu darba izbeigšanu;

14. mudina ES veicināt un īstenot pasākumus, kas nodrošinātu mazākumtautību sociāli ekonomisko attīstību, kas lielākoties ir izstumtas no Indijas ekonomikas un kuras diskriminē gan saistībā ar attīstības programmām, gan novēršot katastrofu sekas, piemēram, veicināt līdztiesīgas iespējas nodarbinātībā privātajos ES izcelsmes uzņēmumos, veicinot dalits iekļaujošas attīstības programmas, kā arī indikatoru izmantošanu, lai noteiktu kādā mērā dalits ir līdzdalīgi jaunajā ekonomikā;

15. uzsver, ka ES maksimāli jāsteidzina Indijas valdību risināt piespiedu darba problēmu, kas ietekmē miljoniem Indijas iedzīvotāju;

16. uzsver, ka attīstības jomā ES jāsadarbojas ar Indiju kā ar topošu starptautisku līdzekļu devēju, apmainoties ar pieredzi un sadarbojoties noteiktos projektos jaunattīstības valstīs; uzsver, ka Indijas pieredze varētu izrādīties noderīga, veicinot ES attīstības palīdzības efektivitāti un produktivitāti.

17. mudina ES starptautiskos forumos veicināt ārvalstu uzņēmumu Indijā lielāku korporatīvo atbildību, kā arī vienlaicīgi mudina panākt vienošanos ar Indijas valdību ieviest efektīvu strādājošo tiesību uzraudzības sistēmu vietējos un ārvalstu uzņēmumos, kas atrodas Indijas teritorijā.

PROCEDŪRA

Virsraksts	ES ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar Indiju
Atsauces	2006/2034(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	INTA
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	DEVE 16.2.2006
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Filip Andrzej Kaczmarek 25.1.2006
Izskatīšana komitejā	30.5.2006		25.4.2006
Pieņemšanas datums	30.5.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	18 0 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Danutė Budreikaitė, Michael Gahler, Hélène Goudin, Filip Andrzej Kaczmarek, Glenys Kinnock, Ģirts Valdis Kristovskis, Maria Martens, José Javier Pomés Ruiz, Horst Posdorf, Frithjof Schmidt, Margrietus van den Berg, Mauro Zani
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Marie-Hélène Aubert, John Bowis, Manolis Mavrommatis, Zbigniew Zaleski
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Sajjad Karim, Francisco José Millán Mon, Ralf Walter

PROCEDŪRA

Virsraksts	ES ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar Indiju
Procedūras numurs	2006/2034(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	INTA 16.2.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	DEVE 16.2.2006
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums
Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Sajjad Karim 11.10.2005
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)
Izskatīšana komitejā	21.3.2006		19.6.2006
Pieņemšanas datums	12.7.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	26 0 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Francisco Assis, Jean-Pierre Audy, Enrique Barón Crespo, Daniel Caspary, Giulietto Chiesa, Christofer Fjellner, Béla Glattfelder, Jacky Henin, Syed Kamall, Sajjad Karim, Alain Lipietz, Helmuth Markov, Javier Moreno Sánchez, Georgios Papastamkos, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Bogusław Rogalski, Peter Šťastný, Robert Sturdy, Gianluca Susta, Johan Van Hecke, Zbigniew Zaleski
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Elisa Ferreira, Eugenijus Maldeikis, Antolín Sánchez Presedo, Mauro Zani
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Anne Ferreira, Sarah Ludford
Iesniegšanas datums	20.7.2006
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)